Prasība, kas celta 2007. gada 13. jūlijā - Eiropas Kopienu Komisija/Itālijas Republika
(lieta C-326/07)
Tiesvedības valoda - itāļu
Lietas dalībnieki
Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji - L. Pignataro-Nolin un H. Støvlbæk)
Atbildētāja: Itālijas Republika
Prasītājas prasījumi:
atzīt, ka, paredzot tādus noteikumus, kādi ir iekļauti 1.2. pantā Ministru padomes priekšsēdētāja 2004. gada 10. jūnija dekrētā par kritērijiem īpašo pilnvaru īstenošanai, kas minētas 2. pantā 1994. gada 31. maija likumdošanas dekrētā Nr. 332, kas pēc grozījumiem kļuvis par 1994. gada 30. jūlija likumu Nr. 474 un kurā grozījumi izdarīti ar Finanšu likuma Nr. 350/2004 4. panta 227. punkta a), b) un c) apakšpunktu, Itālija Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EK līguma 43. un 56. pants;
piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Komisija uzskata, ka kritēriji, kas iekļauti 1.2. pantā 2004. gada 10. jūnija dekrētā īpašo pilnvaru īstenošanai, kuras paredzētas likuma Nr. 350/2004 4. panta 227. punkta a), b) un c) apakšpunktā, nav pietiekami specifiski vai precīzi, lai citas dalībvalsts investors varētu zināt, kad ir izmantojamas īpašās pilnvaras atbilstoši likuma Nr. 350/2004 4. panta 227. punkta a), b) un c) apakšpunktan.
Minētā panta a), b) un c) apakšpunktā noteiktās īpašās pilnvaras ir paredzētas, lai liegtu investoriem iegūt attiecīgu daudzumu kapitāla daļu, kas veido vismaz 5 % no balsstiesībām vai mazāku procentuālu daļu, kuru noteicis ekonomikas un finanšu ministrs, lai novērstu to, ka tiek noslēgti līgumi un panāktas vienošanās starp akcionāriem, kuriem pieder 5 % no balsstiesībām vai mazāka procentuāla daļa, ko ir noteicis ekonomikas un finanšu ministrs, un kuriem ir tiesības aizliegt pieņemt lēmumus par uzņēmumu likvidāciju, kapitāla daļu nodošanu, uzņēmumu apvienošanu, uzņēmumu sadalīšanu, uzņēmuma mītnes vietu pārcelšanu uz ārzemēm vai uzņēmuma darbības veida maiņu, un tie ir kritēriji, kas ir piemērojami visās minētā likuma 4. panta 227. panta pirmajā daļā minētajās nozarēs (aizsardzība, transports, telekomunikācijas, enerģētika un citi publiskie pakalpojumi).
Ņemot vērā Tiesas judikatūru (skat. spriedumus lietā C-463/00 Komisija/Spānija, lietā C-483/99 Komisija/Francija, lietā C-503/99 Komisija/Beļģija un apvienotajās lietās un C-282/04 un C-293/04 Komisija/Nīderlande), Komisija uzskata, ka attiecīgie noteikumi pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai būtu ievērotas valsts intereses, kas paredzētas 2004. gada 10. jūnija dekrēta 1.2. pantā, un ka tas ir pretrunā attiecīgi EKL 56. un 43. pantam. Komisija uzskata, ka reglamentētajās nozarēs, piemēram, enerģētikas, gāzes un telekomunikāciju nozarē, mērķi aizsargāt būtiskas valsts intereses var sasniegt, pieņemot mazāk ierobežojošas tiesību normas, piemēram, Direktīvu 2003/54/EK
1 un Direktīvu 2003/55/EK
2 vai Direktīvu 2002/21/EK
3 un Direktīvu 2002/19/EK
4, Direktīvu 2002/20/EK
5, Direktīvu 2002/22/EK
6 un Direktīvu 2002/58/EK
7. Komisija uzskata, ka šis tiesiskais regulējums garantē valsts minimālās piegādes saglabāšanos un ka nav cēloņsakarības starp nepieciešamību garantēt enerģijas piegādi, publisko pakalpojumu sniegšanu un īpašuma organizācijas kontroli vai uzņēmuma vadību.