VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2015. gada 9. septembrī (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Televizoru un datoru monitoru kineskopu pasaules tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – Nolīgumi un saskaņotas darbības cenu, tirgu sadales, jaudas un ražošanas jomā – Pierādījums par dalību aizliegtā vienošanās – Vienots un turpināts pārkāpums – Vainojamība pārkāpumā – Kopīga kontrole – Naudas sodi – Neierobežota kompetence

Lieta T‑104/13

Toshiba Corp., Tokija (Japāna), ko pārstāv J. MacLennan, solicitor, J. Jourdan, A. Schulz un P. Berghe, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv A. Biolan, V. Bottka un M. Kellerbauer, pārstāvji,

atbildētāja,

par lūgumu primāri atcelt Komisijas 2012. gada 5. decembra Lēmumu C(2012) 8839 final attiecībā uz procedūru atbilstīgi LESD 101. pantam un EEZ līguma 53. pantam (Lieta COMP/39.437 – TV un datoru monitoru kineskopi), ciktāl tas attiecas uz prasītāju, vai pakārtoti samazināt prasītājai uzliktā naudas soda apmēru.

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas] (referents), tiesneši N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood] un E. Bieļūns [E. Bieliunas],

sekretāre J. Veiherte [J. Weychert], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 11. novembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

 Prasītāja un attiecīgā prece

1        Prasītāja Toshiba Corp. ir globāls uzņēmums, kas ražo un pārdod elektroniskus un elektriskus izstrādājumus, tostarp katodstaru lampas (turpmāk tekstā – “CRT”).

2        CRT ir stikla vakuuma caurules ar elektronu lielgabalu un luminiscējošu ekrānu, kuras parasti ir aprīkotas ar iekšēju vai ārēju ierīci, lai paātrinātu un novirzītu elektronu plūsmu. Kad elektronu lielgabala raidītie elektroni pieskaras luminiscējošajam ekrānam, tiek ģenerēta gaisma un radīts attēls uz ekrāna. Faktu rašanās laikā pastāvēja divu veidu CRT, proti, krāsu displeji datoru monitoriem (colour display tubes, turpmāk tekstā – “CDT”) un krāsu attēlu kineskopi krāsu televizoriem (colour picture tubes, turpmāk tekstā – “CPT”). CDT un CPT ir atsevišķas sastāvdaļas, kas tiek kombinētas ar rāmi un citiem komponentiem, kādi nepieciešami, lai ražotu datora monitoru vai krāsu televizora ekrānu. Šie monitori [un ekrāni] tiek ražoti dažādos izmēros (mazi, vidēji, lieli un ļoti lieli), izteiktos collās.

3        Prasītāja piedalījās CRT ražošanā un tirdzniecībā gan tieši, gan caur tās meitasuzņēmumiem, ieskaitot [konfidenciāli] (1), [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli], kuri atrodas Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā. [Konfidenciāli], reģistrēts [konfidenciāli] un pilnībā piederošs [konfidenciāli], bija Eiropas filiāle, atbildīga par prasītājas darbību elektronisko detaļu jomā, kā arī prasītājas ekskluzīvais izplatītājs attiecībā uz CDT un CPT Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) laikā no 1995. gada līdz 2003. gada 31. martam.

4        2003. gada 31. martā prasītāja nodeva visu savu darbību CRT jomā kopuzņēmumam Matsushita Toshiba Picture Display Co. Ltd (turpmāk tekstā – “MTPD”), kas tika izveidots kopā ar Matsushita Electric Industrial Co. Ltd (turpmāk tekstā – “MEI”). Līdz 2007. gada 31. martam 64,5 % MTPD akciju piederēja MEI un 35,5 % – prasītājai, proti, līdz datumam, kad prasītāja nodeva savas akcijas MEI, kas nozīmē, ka MTPD kļuva par MEI pilnībā piederošu meitasuzņēmumu un nomainīja savu nosaukumu uz MT Picture Display Co. Ltd. Savukārt MEI 2008. gada 1. oktobrī nomainīja savu nosaukumu uz Panasonic Corp.

 Administratīvais process

5        Šis process tika uzsākts pēc pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniegšanas Komisijas Paziņojuma par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu [aizliegtu vienošanos] gadījumos (OV 2006, C 298, 17. lpp.), kuru 2007. gada 23. martā iesniedza Chunghwa Picture Tubes Co. Ltd.

6        Samsung SDI Co. Ltd, Samsung SDI Germany GmbH, Samsung SDI (Malaysia) Berhad (turpmāk tekstā visas kopā – “Samsung SDI”), MEI, Koninklijke Philips Electronics NV (turpmāk tekstā – “Philips”) un Thomson SA iesniedza pieteikumus iecietības programmas piemērošanai saskaņā ar iepriekš 5. punktā minēto paziņojumu.

7        2009. gada 23. novembrī Eiropas Kopienu Komisija pieņēma paziņojumu par iebildumiem, adresētu prasītājai, kā arī Chunghwa Picture Tubes Co. Ltd, Chunghwa Picture Tubes (Malaysia) Sdn. Bhd, CPTF Optronics Co. Ltd (turpmāk tekstā visas kopā – “Chunghwa”), Samsung SDI, Philips, LG Electronics, Inc. (turpmāk tekstā – “LGE”), PT LG Electronics Indonesia Ltd, LG Electronics European Holding BV, Thomson, Panasonic, [konfidenciāli], [konfidenciāli], un MTPD, un 2010. gada 26. un 27. maijā veica visu šī paziņojuma adresātu uzklausīšanu (turpmāk tekstā – “uzklausīšana”).

8        Ar 2010. gada 2. jūlija vēstulēm Panasonic un prasītāja iesniedza papildu apsvērumus, kā arī pierādījumus attiecībā uz to iespējamo izšķirošo ietekmi uz MTPD darbību tirgū.

9        Ar 2010. gada 14. decembra vēstuli prasītāja atkārtoja lūgumu, kuru tā bija izteikusi iepriekš minētajos 2. jūlija apsvērumos, par piekļuvi uzklausīšanā iesniegtajiem Panasonic apsvērumiem, kā arī ikvienam jaunam pierādījumam, kāds tika ietverts lietas materiālos pēc paziņojuma par iebildumiem.

10      Ar 2010. gada 22. decembra vēstuli Komisija nosūtīja Panasonic un prasītājai faktu izklāstu par papildu pierādījumiem, uz kuriem tā bija paredzējusi vajadzības gadījumā atsaukties, lai secinātu, ka tās ir solidāri atbildīgas par iespējamo sodu MTPD par tās dalību globālā aizliegtās vienošanās darbībā.

11      Ar uzklausīšanas amatpersonas 2011. gada 19. janvāra vēstuli Komisija noraidīja prasītājas 2010. gada 14. un 23. decembra lūgumus par piekļuvi citu uzņēmumu atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem.

12      Ar 2011. gada 4. februāra vēstuli prasītāja atbildēja uz Komisijas nosūtīto faktu izklāstu.

13      Ar 2011. gada 4. marta vēstuli Komisija nosūtīja informācijas pieprasījumu, tostarp prasītājai, saskaņā ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [LESD 102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 18. panta 2. punktu, aicinot iesniegt informāciju par pārdošanu un globālo apgrozījumu.

 Apstrīdētais lēmums

14      Ar 2012. gada 5. decembra Lēmumu C(2012) 8839 final attiecībā uz procedūru atbilstīgi LESD 101. pantam un EEZ līguma 53. pantam (Lieta COMP/39.437 – TV un datoru monitoru kineskopi) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Komisija konstatēja, ka CRT galvenie ražotāji pasaules līmenī ir pārkāpuši LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (turpmāk tekstā – “EEZ līgums”), piedaloties divos atsevišķos pārkāpumos, no kuriem katrs ir uzskatāms par vienotu un turpinātu pārkāpumu. Šie pārkāpumi attiecās, pirmkārt, uz CDT tirgu (turpmāk tekstā – “aizliegta vienošanās attiecībā uz CDT”) un, otrkārt, uz CPT tirgu (turpmāk tekstā – “aizliegta vienošanās attiecībā uz CPT”). Tie notika attiecīgi laika posmā starp 1996. gada 24. oktobri un 2006. gada 14. martu, kā arī laika posmā starp 1997. gada 3. decembri un 2006. gada 15. novembri un izpaudās kā nolīgumi un saskaņotas darbības starp CRT ražotājiem ar mērķi noteikt cenas, sadalīt tirgu un klientus, piešķirot pārdošanas apjomus, klientus un tirgus daļas, ierobežot ražošanu, apmainīties ar sensitīvu komercinformāciju un kontrolēt koluzīvu nolīgumu īstenošanu.

15      Runājot par aizliegtu vienošanos attiecībā uz CPT, kas vienīgā ir šīs prasības priekšmets, Komisija uzskatīja, ka šīs vienošanās dalībnieki bija vienojušies par mērķa cenām vai minimālajām cenām dažādu izmēru CPT, ka tie centās saglabāt atšķirīgas cenas identiskām precēm, kas tiek tirgotas Eiropā un Āzijā, un ka tie rūpīgi kontrolēja vienošanās par cenu noteikšanu. Tāpat tie noslēdza vienošanās, kurās definēja, kurš ražotājs paziņos kuram klientam par ikvienu cenu pieaugumu. Turklāt CPT ražotāji vienojās par tirgus daļām un noslēdza vienošanos par koordinētu ražošanas ierobežošanu, lai samazinātu pārprodukciju un palielinātu vai saglabātu cenas. Turklāt tie apmainījās ar sensitīvu komercinformāciju par paredzēto ražošanu un jaudu, realizēto un plānoto pārdošanu, prognozēm par pieprasījumu nākotnē, cenu noteikšanu un cenu stratēģiju, vispārējiem pārdošanas nosacījumiem, par klientiem, kā arī par pārrunām ar klientiem par cenām un pārdošanas apjomiem.

16      Apstrīdētā lēmuma preambulas 123. un 124. apsvērumā tika konstatēts, ka pēc sākotnējā perioda, kura laikā CPT bija diskusiju objekts tajās pašās sanāksmēs, kuras tika organizētas attiecībā uz CDT, kopš 1998. gada rudens tika organizētas regulāras daudzpusējas sanāksmes, sauktas par “CPT stikla sanāksmēm”, sākotnēji Āzijā (turpmāk tekstā – “Āzijas stikla sanāksmes”) starp Āzijas uzņēmumiem, kuri veidoja aizliegtas vienošanās kodolu, proti, Chunghwa, Samsung SDI, [konfidenciāli], [konfidenciāli] un LGE, un tās notika katru mēnesi vai ceturksni, proti, tās bija sanāksmes, kurām bieži sekoja divpusēji kontakti un bieža informācijas apmaiņa starp ražotājiem visā pasaulē. Vēlāk, sākot no 1999. gada, Āzijas uzņēmumi nodarbojās ar aizliegtas vienošanās dalībnieku loka paplašināšanu, lai tajā iekļautu visus galvenos Āzijas un Eiropas ražotājus. Līdz ar to viņiem pievienojās [konfidenciāli], MEI, Philips, Thomson un prasītāja. Eiropas uzņēmumu Philips un Thomson dalība tika pierādīta pēc tam, kad 1999. gada pavasarī Eiropā tika uzsākta antidempinga procedūra saistībā ar 14 collu CPT Āzijas importu. Kopš tā laika pierādījumi apliecina arī stikla sanāksmju noturēšanu (turpmāk tekstā – “stikla sanāksmes”) Eiropā (turpmāk tekstā – “Eiropas stikla sanāksmes”). Turklāt 2002.–2003. gadā mainījās Āzijas stikla sanāksmju noturēšanas forma, proti, tās tika organizētas divās platformās, paredzētās CPT ražotājiem Āzijā, un ietvēra, pirmkārt, sanāksmes starp Samsung SDI, MTPD un LG Philips Displays grupu (turpmāk tekstā – “LPD grupa”, LGE un Philips vietā, kuras šai grupai bija cedējušas savu darbību CPT jomā), sauktas “SML”, kuras lielākoties attiecās uz vidēja un ļoti liela izmēra CPT, un, otrkārt, sanāksmes Dienvidaustrumāzijā starp Samsung SDI, LPD grupu, MTPD, Chunghwa un [konfidenciāli], sauktas “ASEAN”, kuras attiecās lielākoties uz maza un vidēja izmēra CPT.

17      Komisija norādīja, ka, kaut arī Eiropas stikla sanāksmes attiecībā uz CPT, kā tiek apgalvots, tika organizētas un noturētas atsevišķi no Āzijas sanāksmēm, vienu un to pašu uzņēmumu meitasuzņēmumi un atsevišķos gadījumos arī vieni un tie paši darbinieki piedalījās sanāksmēs ar konkurentiem gan Eiropā, gan Āzijā. Tādējādi Komisija uzskatīja, ka Eiropas un Āzijas sanāksmes bija saistītas, jo tajās tika apspriesti vieni un tie paši jautājumi un notika apmaiņa ar vienāda veida informāciju, un tas notika, lai gan lietas materiālos nav minēta kopīga centrālā organizācija. Šajā ziņā saskaņā ar apstrīdēto lēmumu Eiropas stikla sanāksmes bija Āzijas stikla sanāksmju paplašinājums un tās attiecās it īpaši uz tirgus nosacījumiem un cenām Eiropā, kaut arī kontakti, kas tika uzturēti aizliegtas vienošanās Āzijā ietvaros, bija globāla mēroga un līdz ar to attiecās arī uz Eiropu. Turklāt aizliegtas vienošanās par Eiropas tirgu tika noslēgtas sanāksmēs, kuras notika gan Eiropā, gan Āzijā, un noteiktās cenas tika regulāri uzraudzītas; Āzijas cenas tika izmantotas kā rādītāji, pārskatot Eiropas cenu līmeni.

18      Visbeidzot, runājot par prasītājas iesaistīšanos aizliegtās vienošanās darbībā attiecībā uz CPT, Komisija konstatēja, pirmkārt, ka prasītāja tajā piedalījās tieši, laikposmā starp 2000. gada 16. maiju un 2002. gada 11. aprīli uzturot divpusējus kontaktus ar lielāko daļu uzņēmumu, kuri veidoja minētās aizliegtās vienošanās kodolu, un šajos divpusējos kontaktos notika tāda paša veida diskusijas kā dažās stikla sanāksmēs, kā arī no 2002. gada 12. aprīļa piedaloties dažās minētajās stikla sanāksmēs. Otrkārt, Komisija norādīja, ka, sākot ar 2003. gada 1. aprīli MTPD, attiecībā uz kuru MEI un prasītāja īstenoja izšķirošu ietekmi, turpināja nepārtrauktu dalību aizliegtās vienošanās darbībā attiecībā uz CPT, gan apmainoties ar sensitīvu komercinformāciju attiecībā uz CPT divpusējo kontaktu ar uzņēmumiem, kuri piedalās Eiropas stikla sanāksmēs, laikā, gan piedaloties SML un ASEAN pasaules mēroga sanāksmēs Āzijā. Tāpēc Komisija no minētā secināja, ka prasītāja bija atbildīga, pirmkārt, par tieši viņas pašas izdarītu pārkāpumu pirms MTPD izveidošanas un, otrkārt, tā bija solidāri ar Panasonic atbildīga par MTPD izdarītu pārkāpumu kopš pēdējās minētās izveidošanas.

19      Runājot par prasītājai uzliktā naudas soda apmēra aprēķināšanu, Komisija atsaucās uz Pamatnostādnēm naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada pamatnostādnes”) 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

20      Vispirms naudas soda pamatsummas noteikšanai Komisija uzskatīja, ka, lai noteiktu ar pārkāpumu saistīto preču pārdošanas vērtību 2006. gada pamatnostādņu 13. punkta izpratnē, ir jāņem vērā “faktiskās” pārdošanas gada vidējā vērtība visu aizliegtās vienošanās attiecībā uz CPT laiku, kas ietver, pirmkārt, pārdošanu saistībā ar CPT, ko tieši klientiem EEZ pārdeva viens no apstrīdētā lēmuma adresātiem (turpmāk tekstā – “tieša pārdošana EEZ”), un, otrkārt, pārdošanu attiecībā uz CPT, integrētu galīgajā produktā, grupas ietvaros, ko tālāk apstrīdētā lēmuma adresāti pārdeva klientiem EEZ (turpmāk tekstā – “tieša pārdošana EEZ, izmantojot pārveidotu produktu”). Saskaņā ar minētā lēmuma preambulas 1021., 1026. un 1029. apsvērumu pirmā “faktiskā” CPT pārdošana – pārdodot tos pašus vai kā iekļautus galaproduktos – atbilda pārdošanai EEZ aizliegtas vienošanās attiecībā uz CPT laikā un to veica viens no apstrīdētā lēmuma adresātiem par labu ārējam klientam. Taču Komisija neņēma vērā “netiešu pārdošanu”, kas atbilst tādu CPT vērtībai, ko viens no apstrīdētā lēmuma adresātiem ir pārdevis klientiem ārpus EEZ, kuri pēc tam tos ir integrējuši galaproduktos un pārdevuši EEZ.

21      Turklāt Komisija norādīja, ka Panasonic un prasītāja piedalījās aizliegtās vienošanās darbībā attiecībā uz CPT pirms MTPD izveides un ka tās turpināja tajā piedalīties arī pēc MTPD izveides un to darīja ar pēdējās minētās starpniecību. Tāpēc Komisija uzskatīja, ka, pat tad, ja nav bijis pārtraukums prasītājas dalībai aizliegtās vienošanās darbībā attiecībā uz CPT, ir jānošķir divi periodi prasītājai uzliekamā naudas soda aprēķināšanai, proti, pirmkārt, laikposms pirms MTPD izveides, attiecībā uz kuru Panasonic un prasītāja ir individuāli atbildīgas sakarā ar to tiešu dalību aizliegtās vienošanās darbībā attiecībā uz CPT, un, otrkārt, laikposms pēc MTPD izveides, attiecībā uz kuru Panasonic un prasītāja kopā ar MTPD ir solidāri atbildīgas. Attiecībā uz laikposmu pirms MTPD izveides Komisija ņēma vērā mātesuzņēmumu individuāli īstenotās “faktiskās” pārdošanas vidējo vērtību, kaut arī attiecībā uz laikposmu pēc MTPD izveides Komisija ņēma vērā MTPD īstenotās pārdošanas vērtību, lai atspoguļotu minētā uzņēmuma ekonomiskās iespējas. Šīs pēdējās minētās pārdošanas ietvēra gan tiešu pārdošanu EEZ, ko veica MTPD, gan arī pārveidotu produktu tiešu pārdošanu EEZ starp MTPD, no vienas puses, un Panasonic un prasītāju, no otras puses.

22      Attiecībā uz pārdošanas vērtību, ko izmanto, lai aprēķinātu naudas soda, ko Komisija ir uzlikusi katram no MTPD mātesuzņēmumiem, pamatsummā iekļaujamo papildu summu, tā tika noteikta, ņemot vērā ne tikai gada vidējo vērtību individuālām CPT pārdošanām, ko veica katrs mātesuzņēmums pirms MTPD izveides, bet arī to CPT pārdošanas daļu, ko veica MTPD, atbilstoši katra mātesuzņēmuma daļām MTPD kapitālā.

23      Šajā ziņā Komisija uzskatīja, ka, ņemot vērā pārkāpuma smagumu, pārdošanas vērtības proporcija, kas jāņem vērā, lai noteiktu [naudas soda] pamatsummu visiem iesaistītajiem uzņēmumiem, ir atbilstoša 18 % aizliegtas vienošanās attiecībā uz CPT gadījumā un 19 % aizliegtas vienošanās attiecībā uz CDT gadījumā, reizināta ar šo uzņēmumu dalības pārkāpumā attiecīgo ilgumu, to darot proporcionāli un noapaļojot uz iepriekšējo mēnesi. Turklāt neatkarīgi no tā, cik ilgi uzņēmumi piedalījās aizliegtās vienošanās darbībā attiecībā uz CPT, lai atturētu tos no pievienošanās horizontāliem nolīgumiem par cenu noteikšanu un tirgus sadali, Komisija iekļāva Panasonic un prasītājai piemērojamā naudas soda pamatsummā papildu summu, kas ir līdzvērtīga 18 % no aizliegtās vienošanās darbībā attiecībā uz CPT realizētās pārdošanas vērtības.

24      Turklāt Komisija uzskatīja, ka prasītājas gadījumā nebija atbildību pastiprinošu apstākļu un nebija arī atbildību mīkstinošu apstākļu, kas pamatotu pamatsummas korekciju.

25      Visbeidzot, ņemot vērā faktu, ka prasītājas apgrozījums tika uzskatīts par īpaši svarīgu (neieskaitot ar pārkāpumu saistītās preces), Komisija piemēroja preventīvu reizināšanas koeficientu 10 % apmērā no prasītājai uzliekamā naudas soda summas.

26      Apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 1. un 2. panta teksts ir šāds:

“[pirmais] pants

[..]

2.      Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši LESD [..] 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu, norādītajā laikposmā piedaloties vienotas un turpinātas vienošanās un saskaņotu darbību [CPT] nozarē īstenošanā:

[..]

c)      Panasonic […] no 1999. gada 15. jūlija līdz 2006. gada 12. jūnijam;

d)      Toshiba […] no 2000. gada 16. maija līdz 2006. gada 12. jūnijam;

e)      [MTPD] no 2003. gada 1. aprīļa līdz 2006. gada 12. jūnijam.

[..]

2. pants

[..]

2.      Par pārkāpumu, kas norādīts 1. panta 2. [punktā], tiek piemēroti šādi naudas sodi:

[..]

f)      Panasonic [..]: [EUR] 157 478 000;

g)      Toshiba [..]: [EUR] 28 048 000;

h)      Panasonic [..], Toshiba [..] un [MTPD] solidāri: [EUR] 86 738 000;

i)      Panasonic [..] un [MTPD] solidāri: [EUR] 7 885 000;

[..].”

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

27      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2013. gada 20. februārī, prasītāja cēla šo prasību.

28      Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas trešajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.

29      Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (trešā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu un tās 1991. gada 2. maija Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdot lietas dalībniekiem dažus jautājumus. Vispārējās tiesas lūgumi tika izpildīti noteiktajos termiņos.

30      Vispārējā tiesa 2014. gada 11. novembra tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem. Tiesas sēdē tika nolemts uzaicināt lietas dalībniekus iesniegt iespējamos apsvērumus par Tiesas 2014. gada 12. novembra spriedumu Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija (C‑580/12 P, Krājums) desmit dienu laikā no šī pēdējā minētā sprieduma pasludināšanas. Šis termiņš pēc Komisijas lūguma attiecībā uz to tika pagarināts līdz 2014. gada 28. novembrim.

31      Ar vēstulēm, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegtas attiecīgi 2014. gada 21. un 28. novembrī, prasītāja un Komisija šo lūgumu izpildīja.

32      Mutvārdu process tika pabeigts 2014. gada 5. decembrī.

33      Ar 2015. gada 26. maija rīkojumu Vispārējā tiesa nolēma atkārtoti sākt mutvārdu procesu saskaņā ar 1991. gada 2. maija Reglamenta 62. pantu.

34      1991. gada 2. maija Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa aicināja lietas dalībniekus iesniegt iespējamos apsvērumus par ģenerāladvokāta M. Vatelē [M. Wathelet] secinājumiem lietā InnoLux/Komisija (C‑231/14 P, Krājums). Šis lūgums tika izpildīts noteiktajā termiņā. Pēc tam lietas dalībnieki iesniedza apsvērumus par atbildēm, kas tika sniegtas minētā procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros, it īpaši par naudas sodu aprēķināšanu un apmēru.

35      Mutvārdu process tika pabeigts 2015. gada 10. jūlijā.

36      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu;

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punkta e) apakšpunktu;

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 2. panta 2. punkta g) apakšpunktu vai pakārtoti samazināt naudas sodu līdz summai, ko Vispārējā tiesa uzskata par piemērotu;

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 2. panta 2. punkta h) apakšpunktu vai pakārtoti atcelt minēto normu, ciktāl prasītāja ir atzīta par solidāri atbildīgu, vai pakārtoti samazināt naudas sodu līdz summai, ko Vispārējā tiesa uzskata par piemērotu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

37      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

38      Ar pirmo un otro prasījumu prasītāja lūdz galvenokārt daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu, un ar trešo un ceturto prasījumu tā lūdz pakārtoti atcelt vai samazināt naudas sodu, kas tai tika uzlikts ar minēto lēmumu.

39      Vispirms ir jāizvērtē pirmais un otrais prasījums, ar kuriem tiek prasīts daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu.

 Par galvenajiem prasījumiem, ar kuriem tiek prasīts daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu

40      Prasītāja savu prasījumu pamatojumam izvirza piecus pamatus. Pirmais, otrais un trešais pamats ir balstīti uz kļūdām apstrīdētajā lēmumā, ciktāl tajā ir secināts, ka prasītāja bija atbildīga par pārkāpumu, kas tika izdarīts laikposmos no 2000. gada 16. maija līdz 2002. gada 11. aprīlim, no 2002. gada 12. aprīļa līdz 2003. gada 31. martam un no 2003. gada 1. aprīļa līdz 2006. gada 12. jūnijam. Ceturtais pamats ir balstīts uz kļūdu apstrīdētajā lēmumā, ciktāl tajā ir secināts, ka prasītāja bija solidāri atbildīga par MTPD dalību pārkāpumā, kas tika izdarīts laikposmā starp 2003. gada 1. aprīli un 2006. gada 12. jūniju. Piektais pamats, izvirzīts pakārtoti, ir balstīts uz kļūdu apstrīdētajā lēmumā, ciktāl tajā ir secināts, ka MTPD bija atbildīga par dalību pārkāpumā, kas tika izdarīts laikposmā starp 2003. gada 1. aprīli un 2006. gada 12. jūniju.

41      Vispirms ir jāizvērtē pirmais pamats, pēc tam – otrais pamats, ceturtais un trešais pamats un visbeidzot – piektais pamats.

 Par pirmo pamatu, kas ir balstīts uz kļūdu apstrīdētajā lēmumā, ciktāl tajā ir secināts, ka prasītāja bija atbildīga par pārkāpumu, kas tika izdarīts laikposmā starp 2000. gada 16. maiju un 2002. gada 11. aprīli

42      Šajā pamatā ir četras daļas. Pirmā daļa ir balstīta uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, ciktāl prasītāja netika uzklausīta par datumu, kāds apstrīdētajā lēmumā tika izvēlēts kā datums, kad tā esot uzsākusi līdzdarboties apgalvotajā pārkāpumā. Otrā un trešā daļa ir balstītas uz kļūdām vērtējumā attiecībā uz dažu divpusējo sanāksmju kvalifikāciju kā daļu no vienota un turpināta pārkāpuma. Ceturtā daļa ir balstīta uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, ciktāl Komisija piemēroja atšķirīgas normas par pierādījumiem, lai izslēgtu cita uzņēmuma [konfidenciāli] līdzdalību aizliegtās vienošanās darbībā attiecībā uz CPT, lai gan pēdējā minētā piedalījās dažās divpusējās sanāksmēs Eiropā, kā arī Eiropas stikla sanāksmēs tajā pašā laikposmā, kad prasītāja.

43      Vispirms ir kopīgi jāizvērtē otrā un trešā daļa.

44      Pirmā pamata otrajā daļā prasītāja apgalvo, ka, pat pieņemot, ka Vispārējā tiesa secināja, ka 2000. gada 16. maija sanāksmei, kas notika starp prasītāju un Philips, bija pret konkurenci vērsts mērķis, tā nebija daļa no vienota un turpināta pārkāpuma, kas tika konstatēts ar apstrīdēto lēmumu.

45      Trešajā pamatā prasītāja apgalvo, ka nevienam no pārējiem divpusējiem līgumiem, kurus Komisija ir minējusi apstrīdētajā lēmumā, kuri ir sporādiski un savstarpēji nesaistīti, nav ne stikla sanāksmēm, kuras esot notikušas tajā pašā laikā, raksturīgās iezīmes, ne arī tajos ir ietverta informācija par nolīgumiem, kas noslēgti aizliegtas vienošanās ietvaros rīkotajās sanāksmēs.

46      Jānorāda, ka starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka prasītāja nepiedalījās ne Āzijas stikla sanāksmēs (no 1997. līdz 2002. gadam), ne Eiropas stikla sanāksmēs (no 1999. līdz 2005. gadam), bet no 2000. gada 16. maija un līdz 2002. gada 11. aprīlim tā izveidoja jaunus divpusējus kontaktus, galvenokārt ar trim minēto sanāksmju dalībniekiem, proti, Samsung SDI, ciktāl runa ir par pirmajām sanāksmēm, un Thomson un Philips, ciktāl runa ir par otrajām sanāksmēm. Tomēr prasītāja apgalvo, ka, pat pieņemot, ka minētie kontakti ir ar uzņēmumiem, kas piedalījās pret konkurenci vērstā rīcībā, nav pierādījumu tam, ka ar šiem kontaktiem prasītāja bija informēta par apgalvotā vienota un turpināta pārkāpuma esamību, lai varētu uzskatīt, ka tā bija šajā pārkāpumā iesaistīta kopš 2000. gada pavasara.

47      Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 126., 274., 279., 287, 313., 502. un 686. apsvērumā Komisija atsaucās uz pierādījumiem, kas tika iegūti pirms datuma, kas tika uzskatīts par datumu, kad prasītāja pievienojās aizliegtajām vienošanās darbībām attiecībā uz CPT, proti, 2000. gada 16. maijā, tostarp pierādījumiem, kas nav minēti paziņojumā par iebildumiem, lai konstatētu, pirmkārt, ka prasītāja zināja par stikla sanāksmju esamību un, otrkārt, ka prasītāja plānoja tajās piedalīties, izmantojot divpusējos kontaktus. Turklāt pierādījumi, uz kuriem atsaucās Komisija, lai uzskatītu, ka prasītāja ar konkurenta, proti, [konfidenciāli], kurš piedalījās stikla sanāksmēs, starpniecību bija informēta par aizliegtas vienošanās attiecībā uz CPT esamību, bija pārāk netieši un vispārīgi, savukārt apgalvotie tās konkurentu mēģinājumi iesaistīties minētās aizliegtās vienošanās darbībā attiecās uz [konfidenciāli].

48      No lietas dalībnieku procesuālajiem rakstiem izriet, ka tie apstrīd pierādījuma vērtību pierādījumiem, uz kuriem apstrīdētajā lēmumā atsaucās Komisija, lai uzskatītu, pirmkārt, ka prasītāja zināja par Āzijas un Eiropas stikla sanāksmju dalībnieku plānotajām vai īstenotajām pret konkurenci vērstām darbībām, kā arī par šo dalībnieku kopīgi īstenojamajiem mērķiem vai ka prasītāja varēja šīs darbības un mērķus saprātīgi paredzēt un bija gatava uzņemties ar šīm darbībām un mērķiem saistīto risku un, otrkārt, ka tā pati vēlējās piedalīties šo mērķu īstenošanā.

49      Jāatgādina, ka ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu būtību, kā arī par tiem piemērojamo sankciju raksturu un nopietnības pakāpi, nevainīguma prezumpcijas princips, kāds izriet arī no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 48. panta 1. punkta, kā arī Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, 6. panta 2. punkta, ir piemērojams tostarp arī procedūrām saistībā ar uzņēmumiem piemērojamo konkurences normu pārkāpumiem, kuru rezultātā var piemērot naudas sodus vai kavējuma naudas (skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 2014. gada 10. oktobris, Soliver/Komisija, T‑68/09, Krājums, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

50      No iepriekš minētā izriet, pirmkārt, ka Komisijai ir jāiesniedz pierādījumi, kuri ļauj juridiski pietiekami pierādīt LESD 101. panta pārkāpumu veidojošo faktu esamību (Tiesas spriedumi, 1998. gada 17. decembris, Baustahlgewebe/Komisija, C‑185/95 P, Recueil, I‑8417. lpp., 58. punkts, un 1999. gada 8. jūlijs, Komisija/Anic Partecipazioni, C‑49/92 P, Recueil, I‑4125. lpp., 86. punkts), un, otrkārt, ka gadījumā, ja tiesai ir šaubas, tās ir jāinterpretē par labu uzņēmumam, kuram ir adresēts lēmums, ar ko ir konstatēts šāds pārkāpums (skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 2011. gada 24. marts, Kaimer u.c./Komisija, T‑379/06, Krājumā nav publicēts, 47. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajos ietvaros Komisijai arī ir pienākums iesniegt visus pierādījumus, kas ļauj secināt, ka uzņēmums ir piedalījies šādā pārkāpumā, un tā atbildību par dažādiem apstākļiem, ko šī piedalīšanās ietver (spriedums Komisija/Anic Partecipazioni, minēts iepriekš, 86. punkts). No minētā izriet, ka uzņēmuma dalība aizliegtās vienošanās darbībā nevar tikt balstīta uz pieņēmumiem, kas izdarīti, pamatojoties uz nepilnīgiem datiem (skat. spriedumu Soliver/Komisija, minēts 49. punktā, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

51      Tādējādi ir jāpārbauda, vai pierādījumi, uz kuriem atsaucas Komisija apstrīdētajā lēmumā, ir pietiekami ticami, precīzi un konsekventi, lai pamatotu stingru pārliecību, ka prasītāja ir piedalījusies aizliegtās vienošanās darbībā attiecībā uz CPT.

52      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka vienota un turpināta pārkāpuma esamība obligāti nenozīmē, ka uzņēmums, kas piedalās kādā no tā daļām, var tikt atzīts par atbildīgu attiecībā uz šo pārkāpumu kopumā. Komisijai ir jāpierāda arī, ka šis uzņēmums zināja par citu uzņēmumu darbībām, kuras bija vērstas pret konkurenci, Eiropas mērogā vai ka tas varēja tās saprātīgi paredzēt. Ar to vien, ka nolīguma, kurā uzņēmums ir piedalījies, mērķis sakrīt ar globālas aizliegtās vienošanās mērķi, nepietiek, lai sauktu uzņēmumu pie atbildības par to, ka tas ir bijis aizliegtās vienošanās dalībnieks. LESD 101. panta 1. punkts ir piemērojams tikai tad, ja lietas dalībnieki par to ir vienojušies (skat. spriedumu Soliver/Komisija, minēts 49. punktā, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

53      Līdz ar to, tikai gadījumā, ja uzņēmums zināja vai tam vajadzēja zināt, ka, esot aizliegtās vienošanās dalībniekam, tas iesaistījās globālas aizliegtas vienošanās īstenošanā, tā dalību attiecīgajā nolīgumā var uzskatīt par pievienošanos šai pašai aizliegtajai vienošanās darbībai (Vispārējās tiesas spriedumi, 2002. gada 20. marts, Sigma Technologie/Komisija, T‑28/99, Recueil, II‑1845. lpp., 45. punkts; 2011. gada 16. novembris, Low & Bonar un Bonar Technical Fabrics/Komisija, T‑59/06, Krājumā nav publicēts, 61. punkts, un 2011. gada 30. novembris, Quinn Barlo u.c./Komisija, T‑208/06, Krājums, II‑7953. lpp., 144. punkts). Citiem vārdiem, ir jāpierāda, ka minētais uzņēmums ar savu paša rīcību ir vēlējies dot ieguldījumu kopējiem mērķiem, kas bija visiem dalībniekiem, un ka tas zināja par citu uzņēmumu iecerētajām vai veiktajām pretlikumīgajām darbībām, īstenojot šos pašus mērķus, vai ka tas varēja tos saprātīgi paredzēt un ka bija gatavs uzņemties par to risku (skat. spriedumu Soliver/Komisija, minēts 49. punktā, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

54      Tāpēc attiecīgajam uzņēmumam ir jāapzinās globālās aizliegtās vienošanās darbības joma un būtiskās raksturīpašības (skat. spriedumu Soliver/Komisija, minēts 46. punktā, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

55      No minētā izriet, ka, lai konstatētu prasītājas dalību vienotā un turpinātā pārkāpumā attiecībā uz CPT, Komisija nedrīkst aprobežoties vien ar kontaktu starp prasītāju un tās konkurentiem laikā starp 2000. gada 16. martu un 2002. gada 11. aprīli pret konkurenci vērstā rakstura pierādīšanu, bet tai ir arī jāpierāda, ka prasītāja zināja, vai var pamatoti uzskatīt, ka viņa zināja, pirmkārt, par faktu, ka šie kontakti bija daļa no kopējā plāna un ka to mērķis bija veicināt globālās aizliegtās vienošanās mērķa īstenošanu, un, otrkārt, par šīs vienošanās darbības jomu un būtiskajām raksturīpašībām.

56      Kā to apgalvo prasītāja un kā tas tika atgādināts iepriekš 52. punktā, ja nav pierādījumu par to, ka prasītāja zināja par aizliegtu vienošanās vai saskaņotu darbību, par kurām tika panākta vienošanās stikla sanāksmēs, esamību vai saturu, tad tikai ar to vien, ka sakrīt sanāksmju, kurās piedalījās prasītāja, un globālās aizliegtās vienošanās attiecībā uz CPT mērķi, kā arī ar to, ka prasītāja uzturēja kontaktus ar uzņēmumiem, kuru dalība minētajā aizliegtās vienošanās darbībā bija pierādīta, nav pietiekami, lai pierādītu šādas zināšanas par šo aizliegto vienošanos (Vispārējās tiesas spriedums, 2000. gada 15. marts, Cimenteries CBR u.c./Komisija, T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95, Recueil, II‑491. lpp., 4112. punkts).

57      Līdz ar to ir jāpārbauda, vai pierādījumi, kādus Komisija norādīja apstrīdētajā lēmumā, pierāda, ka apgalvotajā datumā, kad prasītāja esot pievienojusies aizliegtās vienošanās darbībai attiecībā uz CPT, proti, 2000. gada 16. maijā, prasītāja zināja vai tās konkurenti viņu faktiski bija informējuši par aizliegtas vienošanās attiecībā uz CPT esamību un ka prasītāja ar savu rīcību vēlējās veicināt minētās aizliegtās vienošanās dalībnieku izvirzīto kopējo mērķu sasniegšanu.

58      Šajā ziņā, lai pamatotu konstatējumu, saskaņā ar kuru, lai gan prasītāja nepiedalījās stikla sanāksmēs pirms 2002. gada aprīļa, daži tās konkurenti, kas mēģināja viņu iesaistīt aizliegtās vienošanās darbībā attiecībā uz CPT (apstrīdētā lēmuma preambulas 502. un 511. apsvērums), viņu netieši informēja par šo aizliegto vienošanos (minētā lēmuma preambulas 313., 498.–500., 502., 511., 546. un 686. apsvērums), Komisija, kā tas izriet no šī lēmuma, atsaucās uz pierādījumiem, kas ietverti minētā lēmuma preambulas 264.–270., 273., 274., 278., 279., 287. un 502. apsvērumā, kā arī uz pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzēja paziņojumiem, kas ietverti minētā lēmuma preambulas 126. (zemsvītras piezīme Nr. 176), un 549.–552. apsvērumā.

59      Pirmkārt, tā kā nav nepieciešams lemt par jautājumu par to, vai Komisija pamatoti balstījās uz pierādījumiem, kas tika iegūti pirms apgalvotā datuma, kad prasītāja esot pievienojusies aizliegtās vienošanās darbībā attiecībā uz CPT, lai pierādītu, ka šajā datumā prasītāja bija informēta par šīs aizliegtās vienošanās pastāvēšanu vai par pretlikumīgo rīcību, kādu plānoja vai īstenoja uzņēmumi – dalībnieki, vai varēja to saprātīgi paredzēt, pietiek konstatēt, ka, izņemot 1998. gada 14. janvāra sanāksmi, kurā tā piedalījās, minētie pierādījumi attiecās uz [konfidenciāli], nevis uz prasītāju.

60      Pretēji apstrīdētā lēmuma preambulas 502. apsvērumā konstatētajam, kā tas izriet no šī paša lēmuma preambulas 273. un 279. apsvēruma, kā arī kā to pamatoti apstiprina prasītāja, aizliegtās vienošanās attiecībā uz CPT pirmajos gados, proti, 1998. un 1999. gadā, realizētie citu uzņēmumu, kuri piedalījās aizliegtajā vienošanās, tostarp [konfidenciāli], mēģinājumi mudināt citus uzņēmumus tajā piedalīties bija vērsti arī uz [konfidenciāli], nevis uz prasītāju. Tomēr, izņemot apstrīdētā lēmuma preambulas 69. un 926. apsvērumā norādītos apstākļus, saskaņā ar kuriem, pirmkārt, prasītāja bija mazākuma akcionāre, kurai piederēja 20 līdz 30 % daļu šajā kopuzņēmumā, kas tika izveidots kopā ar [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli], un, otrkārt, šis uzņēmums piedalījās arī aizliegtās vienošanās darbībā attiecībā uz CPT, Komisija nekonstatēja minētajā lēmumā nekādu saikni starp minēto prasītāju un [konfidenciāli]. Šajā ziņā, lai gan Komisija nosūtīja paziņojumu par iebildumiem arī [konfidenciāli], jānorāda, ka pēdējā minētā nebija apstrīdētā lēmuma adresāte. Turklāt, kā to apgalvo prasītāja, no minētā lēmuma neizriet, ka Komisija to uzskatīja par atbildīgu par [konfidenciāli] rīcību. Apstrīdētajā lēmumā Komisija rūpīgi nošķīra šos divus uzņēmumus.

61      No minētā izriet, ka Komisijas arguments, saskaņā ar kuru [konfidenciāli] pārstāvis 1999. gada 20. oktobra sanāksmē rīkojās visas grupas vārdā, kad tas darīja zināmu prasītājas nodomu “2001. gadā 33 collu līnijas ražošanu pārcelt no Japānas rūpnīcas uz Indonēziju”, netika atbalstīts. Turklāt šāds apsvērums nav ietverts apstrīdētajā lēmumā, kurā Komisija vien norāda, ka šajā sanāksmē [konfidenciāli] informēja Chunghwa par cenu palielināšanu tās 14 un 20 collu CPT attiecībā uz konkrētiem klientiem.

62      Otrkārt, izraksti no 1999. gada 10. un 20. maija un 23. augusta sanāksmju protokoliem, kas minēti apstrīdētā lēmuma preambulas 279. apsvērumā, kā arī izraksti no 1999. gada 21. septembra sanāksmes protokola, kas ietverti minētā lēmuma preambulas 287. apsvērumā, tikai parāda aizliegtās vienošanās attiecībā uz CPT dalībnieku nolūku kontaktēties ar [konfidenciāli], ar kuru [konfidenciāli] uzturēja regulārus kontaktus. Turklāt, pretēji šī lēmuma preambulas 280. apsvērumā norādītajam, [konfidenciāli] pārstāvja paziņojums 1999. gada 23. augusta sanāksmē, saskaņā ar kuru tai bija nolūks organizēt sanāksmi ar “Toshiba” augstākas vadības pārstāvjiem, lai tos pārliecinātu panākt vienošanos par cenu palielināšanu, attiecās nevis uz prasītāju, bet gan uz [konfidenciāli]. Šis paziņojums ir citēts minētās sanāksmes protokola sadaļā ar nosaukumu [konfidenciāli], kas attiecas uz kavēšanos ar cenu paaugstināšanu Indonēzijā. Tāpat arī fakts, ka uzņēmums, uz kuru attiecas šis paziņojums, nebija prasītāja, saskan ar [konfidenciāli] uzticēto uzdevumu, kas ietver aktualizētas informācijas sniegšanu [konfidenciāli] par attiecīgo tirgu.

63      Tādējādi, pretēji Komisijas secinājumam, kas ir ietverts apstrīdētā lēmuma preambulas 280. un 995. apsvērumā, šie pierādījumi neļauj konstatēt, ka [konfidenciāli] faktiski informēja prasītāju par aizliegtu vienošanos attiecībā uz CPT.

64      Attiecībā uz 1998. gada 14. janvāra sanāksmi, kas ir minēta apstrīdētā lēmuma zemsvītras piezīmē Nr. 169 un aprakstīta paziņojuma par iebildumiem zemsvītras piezīmē Nr. 131, kurā prasītājas viceprezidents piedāvāja uzņēmumiem, kas piedalās aizliegtās vienošanās darbībā attiecībā uz CDT, nosūtīt pārstāvjus uz Japānu, Koreju un Taivānu, lai izveidotu divpusējus kontaktus ar Japānas uzņēmumiem, kuri nepiedalās stikla sanāksmēs, jānorāda, ka šī sanāksme attiecās vienīgi uz CDT un līdz ar to skāra citu uzņēmumu. Apstrīdētā lēmuma preambulas 649.–656. apsvērumā Komisija konstatēja, ka, lai gan bija saiknes, kādas pastāvēja starp aizliegtu vienošanos attiecībā uz CPT un CDT, ar tām saistītie sarežģītie nolīgumi vai saskaņotas darbības bija divi atsevišķi vienoti un turpināti pārkāpumi. Turklāt, kā to replikā apgalvo prasītāja, atsauces uz “CPT” attiecīgās sanāksmes protokolā attiecas uz “Chunghwa Picture Tubes”, kas piedalījās minētajā sanāksmē. Šādos apstākļos, neesot vajadzībai lemt par apgalvoto šī pierādījuma nepieņemamību, ciktāl tas nebija izvirzīts paziņojumā par iebildumiem attiecībā uz aizliegtu vienošanos attiecībā uz CPT, Komisija nevarēja pamatoties uz minēto protokolu, lai apstrīdētā lēmuma preambulas 502. apsvērumā secinātu, ka prasītāja plānoja piedalīties aizliegtās vienošanās darbībā attiecībā uz CPT, izmantojot divpusējos kontaktus, un ka tā zināja par šīs pēdējās minētās esamību.

65      Turklāt, pretēji Komisijas apgalvojumiem un apstrīdētajā lēmumā ietvertajiem konstatējumiem, ar faktu, ka dažās stikla sanāksmēs, proti, it īpaši 1999. gada 7. marta, 10. un 20. maija, 23. augusta, 21. septembra un 20. oktobra, kā arī 2001. gada 20. marta un 20. novembra sanāksmē, tika apspriesta komerciāli sensitīva informācija attiecībā uz pārdošanas apjomu, ražošanas jaudu un prasītājas noteiktajām cenām, nav pietiekami, lai uzskatītu, ka prasītāja zināja par aizliegtas vienošanās attiecībā uz CPT esamību un ka tā vēlējās piedalīties šīs vienošanās noteikto mērķu sasniegšanā. Turklāt Komisija nav pierādījusi, ka informācija, ar kādu apmainījās dalībnieki minētajās sanāksmēs, attiecās uz prasītāju un ka atsauces uz “TSB”, kādas izriet no šo sanāksmju protokoliem, uz kuriem Komisija pamatojās, lai konstatētu prasītājas dalību aizliegtās vienošanās darbībā attiecībā uz CPT, attiecās uz prasītāju, nevis [konfidenciāli].

66      Šajā ziņā jānorāda, ka ar faktu, ka akronīmi, kas atbilst dažādu sabiedrību vārdiem, piemēram, “TSB”, [konfidenciāli] vai [konfidenciāli], dažkārt tika izmantoti vienos un tajos pašos protokolos, nav pietiekami, lai uzskatītu, ka dalībnieki rūpējās, lai sistemātiski tiktu nošķirta prasītāja un [konfidenciāli]. Šīs atsauces ir jāskata to kontekstā. Tomēr jākonstatē, ka 1999. gada 7. marta, 21. septembra un 10. maija sanāksmju protokolos ir atsauce uz Dienvidaustrumu Āzijas televizoru ražotājiem, kuri bija [konfidenciāli] klienti, kas atbilst apstrīdētā lēmuma preambulas 279. apsvērumam, saskaņā ar kuru 1999. gada 21. jūnija Āzijas stikla sanāksmē dalībnieki apsprieda cenu paaugstināšanu, atsaucoties arī uz [konfidenciāli] un Aiwa, kurai [konfidenciāli] bija lielākā piegādātāja.

67      Turklāt [konfidenciāli] pārstāvja paziņojums kopā ar [konfidenciāli] 2000. gada 6. marta sanāksmē, kas ir citēts apstrīdētā lēmuma preambulas 330. apsvērumā, saskaņā ar kuru, “ja GSM nolems palielināt cenas, tad TSB noteikti sekos”, nedrīkst tikt interpretēts kā tāds, kas attiecas uz prasītāju, ciktāl ir grūti iedomāties, ka uzņēmuma, kurā prasītāja ir mazākuma akcionāre, stratēģija varētu ietekmēt prasītājas cenu politiku vai, vēl mazāk, būt tai saistoša. Turklāt no prasītājas atbildes uz paziņojuma par iebildumiem izriet, ka [konfidenciāli] noteica cenas autonomi un ka [konfidenciāli] darbiniekiem nebija lēmuma pieņemšanas pilnvaras ārpus tās. Turklāt tas vien, ka [konfidenciāli] nolēma pielāgoties iespējamajai saskaņotajai cenu paaugstināšanai, kas tika paredzēta stikla sanāksmēs, neļauj secināt, ka [konfidenciāli] par to informēja prasītāju. Visbeidzot arī norāde, saskaņā ar kuru “Japānas vadība” izskatīja iespēju nodot dažu produktu līniju ražošanu rūpnīcām, kas atrodas Taizemē vai Indonēzijā, nepierāda, ka prasītāja tika informēta par plānoto vai īstenoto pret konkurenci vērsto praksi un aizliegtas vienošanās attiecībā uz CPT, kurā piedalījās Chunghwa, mērķiem.

68      Treškārt, Komisija apstrīdētajā lēmumā neapstiprina arī to, ka [konfidenciāli] jebkādā veidā būtu informējusi prasītāju par aizliegtas vienošanās attiecībā uz CPT esamību vai par tās dalībnieku mērķiem.

69      Ceturtkārt, pat pieņemot, kā to konstatēja Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 287. apsvērumā, ka var uzskatīt, ka prasītāja bija informēta par aizliegtas vienošanās attiecībā uz CPT sanāksmēm, nav nekādu pierādījumu tam, ka prasītāja vēlējās ar savu rīcību piedalīties visu minētās aizliegtās vienošanās dalībnieku izvirzīto mērķu sasniegšanā.

70      Šajā ziņā, pretēji tam, ko procesuālajos rakstos apgalvo Komisija, izraksts no Chunghwa darbinieka piezīmēm 1999. gada 21. septembra stikla sanāksmē par to, ko [konfidenciāli] darbinieks norādīja attiecībā uz vēstuli, kuru prasītāja (“TSB Japānas vadība”) nosūtīja [konfidenciāli], tai lūdzot nepiedalīties stikla sanāksmēs, nepierāda, ka prasītāja izdarīja konkrētu izvēli nepiedalīties minētajās sanāksmēs, un neļauj uzskatīt, tāpat kā Vispārējās tiesas 2012. gada 6. marta spriedumā UPM-Kymmene/Komisija (T‑53/06), ka prasītāja bija informēta par aizliegtas vienošanās attiecībā uz CPT esamību un vēlējās piedalīties šīs vienošanās dalībnieku izvirzīto mērķu sasniegšanā. Kā to apgalvo prasītāja, šis izraksts drīzāk pierāda tieši pretējo, proti, ka prasītāja nevēlējās, ka [konfidenciāli] piedalās stikla sanāksmēs.

71      Piektkārt, pretēji Komisijas secinājumam apstrīdētā lēmuma preambulas 498., 499. un 995. apsvērumā, arī no trīs pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzēju mutvārdu paziņojumiem, kuri minētā lēmuma preambulas 126. apsvērumā ir kvalificēti kā “atbilstoši pierādījumi par prasītājas iesaistīšanos [aizliegtās vienošanās darbībā attiecībā uz CPT] kopš 2000. gada pavasara” un ir minēti minētā apsvēruma 176. zemsvītras piezīmē, neizriet, ka, pat ja prasītāja tikai pa retam apmeklēja daudzpusējās sanāksmes, tā parasti tika informēta par to rezultātu ar [konfidenciāli] starpniecību.

72      Lai gan šim apgalvojumam ir vispārīgs raksturs, ir jānorāda, pirmkārt, ka Chunghwa 2007. gada 28. novembra mutvārdu paziņojumā ir atsauce uz [konfidenciāli] kā dalībnieci divpusējās sanāksmēs, nevis uz prasītāju. Saskaņā ar minēto paziņojumu daži uzņēmumi piedalījās divpusējās sanāksmēs ar uzņēmumiem, kuri apmeklēja stikla sanāksmes, kas ļāva pēdējiem minētajiem apmainīties ar sensitīvu komercinformāciju par uzņēmumiem, kuri nepiedalījās šajās sanāksmēs, kā arī paplašināt diskusijas par minēto uzņēmumu cenām un ražošanu. Šajā ziņā šajā paziņojumā ir minētas trīs sanāksmes starp uzņēmumiem, kuri piedalījās aizliegtās vienošanās darbībā attiecībā uz CPT, kuras notika 1996. gada 25. novembrī, 1999. gada 23. augustā un 27. oktobrī un kurās tika panākta vienošanās sazināties ar uzņēmumiem, kuri tajās nepiedalījās. Tomēr jāatgādina, kā tas tika konstatēts iepriekš 62. punktā, ka 1999. gada 23. augusta sanāksmes protokols, kas ir minēts apstrīdētā lēmuma preambulas 279. un 280. apsvērumā, attiecās uz [konfidenciāli], nevis prasītāju. Tāpat saskaņā ar minētā lēmuma preambulas 291. apsvērumu 1999. gada 27. oktobra sanāksmes dalībnieki detalizēti izvērtēja atjaunoto statusu uzņēmumiem, starp kuriem bija arī [konfidenciāli], kaut arī prasītāja starp tiem nebija minēta.

73      Otrkārt, vēlāk 2009. gada 16. marta mutiskajā paziņojumā Chunghwa tikai norādīja, ka prasītāja piedalījās divpusējās un daudzpusējās sanāksmēs. Tomēr minētajā paziņojumā nav precizēts, vai “Toshiba” atsaucās tikai uz korporatīvo vadību un tāpēc uz prasītāju vai uz citām juridiskām personām, piemēram, [konfidenciāli]. Tādēļ jautājums par to, vai apgalvotā “Toshiba” iesaistīšanās “grupas” sanāksmēs, kā arī divpusējās sanāksmēs ir atsauce uz prasītāju, nav skaidrs.

74      Treškārt, Samsung SDI 2008. gada 13. februāra mutvārdu paziņojumā, kurā ir atsauce uz apstrīdētā lēmuma preambulas 550. apsvērumu, ir aprakstīta 1998. gada 24. novembra sanāksme starp Samsung SDI, LGE un [konfidenciāli], kurā pēdējais minētais uzņēmums aicināja “Tosummit/Toshiba” tajā piedalīties, un tas, ka pēdējā minētā piedalījās šāda paša veida sanāksmēs atkārtoti. Kā to atzina Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 273. apsvērumā un kā izriet no šī paša paziņojuma, šī vienība atsaucās uz [konfidenciāli], nevis uz prasītāju.

75      Turklāt, pretēji tam, ko norādīja Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 550. apsvērumā, pamatojoties uz Samsung SDI 2009. gada 12. marta mutisko paziņojumu, [konfidenciāli] bija tuvu [konfidenciāli], jo tā bija noslēgusi nolīgumu par tehnisko palīdzību ar pēdējo minēto, nevis ar prasītāju.

76      Visbeidzot Samsung SDI apgalvojums tās 2008. gada 20. jūnija mutvārdu paziņojumā, saskaņā ar kuru prasītāja parasti tika informēta ar [konfidenciāli] starpniecību, nav pietiekami pamatots. Turklāt, ņemot vērā šī pierādījuma netiešo raksturu, šim pierādījumam nākot no uzņēmuma, kas nav uzņēmums, kurš it kā esot informējis prasītāju, ar to nav pietiekami, lai konstatētu, ka prasītāja zināja par aizliegtas vienošanās attiecībā uz CPT esamību.

77      No minētā izriet, ka, pretēji tam, ko konstatēja Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 548. un 552. apsvērumā, attiecīgie mutvārdu paziņojumi neapstiprina prasītājas dalību aizliegtās vienošanās darbībā attiecībā uz CPT un tāpēc nevar tikt interpretēti kā tādi, kas apstiprina aktuālos pierādījumus šajā jautājumā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas spriedumus, 2004. gada 8. jūlijs, JFE Engineering u.c./Komisija, T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00, Krājums, II‑2501. lpp., 219. punkts, un 2005. gada 25. oktobris, Groupe Danone/Komisija, T‑38/02, Krājums, II‑4407. lpp., 285. punkts). Turklāt Komisija procesuālajos rakstos atzīst, ka minētie mutvārdu paziņojumi nesniedz nekādu informāciju par divpusējām sanāksmēm, kurās prasītāja tika informēta ar [konfidenciāli] starpniecību par stikla sanāksmēs plānotiem nolīgumiem un saskaņotām darbībām.

78      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka no pierādījumiem, uz kuriem atsaucas Komisija, lai pierādītu, ka prasītāja zināja par aizliegtas vienošanās attiecībā uz CPT pastāvēšanu vai saturu pirms 2002. gada aprīļa, skatot tos individuāli un kopumā, izriet, ka no juridiskā viedokļa nebija pietiekami pierādīts, ka prasītāja zināja vai ka tās konkurenti to faktiski informēja par globālas aizliegtas vienošanās attiecībā uz CPT esamību un ka prasītāja ar savu rīcību vēlējās piedalīties minētās aizliegtās vienošanās visu dalībnieku kopumā izvirzīto mērķu sasniegšanā. Šādos apstākļos katrā ziņā nav nepieciešams izvērtēt jautājumu par divpusējo kontaktu pret konkurenci vērsto rīcību un to iespējamo saikni ar aizliegtu vienošanos attiecībā uz CPT (šajā ziņā skat. Tiesas spriedumu, 2013. gada 4. jūlijs, Komisija/Aalberts Industries u.c., C‑287/11 P, Krājums, 62. un 63. punkts).

79      Tāpēc pirmā pamata otrā un trešā daļa ir jāatbalsta un līdz ar to šajā gadījumā ir jāatbalsta arī pirmais pamats pilnībā, neesot nepieciešamībai lemt par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un vienlīdzīgas attieksmes principu, uz ko tika norādīts minētā pamata pirmās un ceturtās daļas atbalstam.

 Par otro pamatu, kas ir balstīts uz kļūdu apstrīdētajā lēmumā, ciktāl tajā ir secināts, ka prasītāja bija atbildīga par pārkāpumu, kas tika izdarīts laika periodā starp 2002. gada 12. aprīli un 2003. gada 31. martu

80      Šis pamats ietver divas daļas, kuras ir balstītas, pirmkārt, uz Komisijas kompetences konstatēt pārkāpumu LESD 101. panta izpratnē neesamību un, otrkārt, uz kļūdu saistībā ar konstatējumu, saskaņā ar kuru prasītāja piedalījās vienotā un turpinātā pārkāpumā.

81      Pirmajā daļā prasītāja apgalvo, ka viņu nevar uzskatīt par atbildīgu par pārkāpumu tāpēc, ka tā piedalījās SML sanāksmēs, jo Komisija nekonstatēja, pirmkārt, ka nolīgumi, kas tika noslēgti vai kurus bija plānots noslēgt šajās sanāksmēs, tika īstenoti EEZ un, otrkārt, ka šiem nolīgumiem bija tūlītēja, būtiska un paredzama ietekme uz EEZ tirgu pārveidoto produktu pārdošanas rezultātā. Turklāt prasītāja atsaucas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, jo tai neesot bijusi iespēja izteikt nostāju par šo pēdējo Komisijas apgalvojumu.

82      Otrajā daļā prasītāja apgalvo, ka Komisija pieļāva kļūdu, atzīstot to par atbildīgu par vienotu un turpinātu pārkāpumu tās dalības dēļ četrās SML sanāksmēs, kas tika noturētas Āzijā 2002. gada 12. aprīlī, 27. maijā un 6. decembrī, kā arī 2003. gada 10. februārī un kurās piedalījās Samsung SDI un LPD grupa. Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka Komisija kļūdaini apvienoja darbības, kas izrietēja no četrām dažādām sanāksmju grupām, proti, SML sanāksmēm, ASEAN sanāksmēm, Āzijas stikla sanāksmēm un Eiropas stikla sanāksmēm, vienotā un turpinātā pārkāpumā, jo nebija pierādījumu vispārējam plānam ar vienotu ekonomisku mērķi, un ka šīs sanāksmju grupas viena otru nepapildināja un nebija pietiekami saistītas. Pakārtoti prasītāja apgalvo, ka to nevar uzskatīt par atbildīgu par globālu vienošanos, jo tā nezināja par tās pastāvēšanu un tai nebija nolūka atbalstīt šo vienošanos ar savu dalību SML sanāksmēs.

83      Vispirms ir jāpārbauda šī pamata otrā daļa un it īpaši jautājums par to, vai Komisija pamatoti uzskatīja, ka prasītāja piedalījās vienotā un turpinātā pārkāpumā savas dalības dēļ četrās SML sanāksmēs laika periodā starp 2002. gada 12. aprīli un 2003. gada 10. februāri. Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma preambulas 313. apsvēruma izriet, ka no 2002. gada aprīļa prasītāja sāka regulāri piedalīties sanāksmēs patstāvīgi un ka pierādījumi par šiem kontaktiem liecina, ka tie tika uzturēti, lai prasītājai sniegtu aktualizētu informāciju un iesaistītu to attīstībā un nākotnes projektos ražošanas jaudas, pārdošanas apjoma un cenu līmeņa jomā pasaules mērogā. Saskaņā ar minētā lēmuma preambulas 502. apsvērumu pirmajās no šīm sanāksmēm, proti, 2002. gada 12. aprīļa sanāksmē, kas ir norādīta minētā lēmuma preambulas 374. un 375. apsvērumā, dalībnieki vienojās pastāvīgi sadarboties, noturēt sanāksmes katru otro mēnesi, saglabāt cenas nemainīgas vai tās paaugstināt 2002. gada trešajā ceturksnī, kā arī par pamatnostādnēm attiecībā uz cenām. Visbeidzot saskaņā ar šī lēmuma 387., 388. un 503. apsvērumu bija pierādījumi arī tam, ka prasītājai bija aktīva loma šajā kartelī.

84      Tomēr jānorāda, ka, lai gan ir pierādījumi par prasītājas dalību SML sanāksmēs un šīm sanāksmēm ir pret konkurenci vērsts mērķis, kas netiek apstrīdēts, Komisija apstrīdētajā lēmumā neprecizēja elementus, uz kuriem tā balstījās, lai konstatētu, ka prasītāja zināja par aizliegtas vienošanās attiecībā uz CPT dalībnieku paredzēto vai īstenoto prettiesisko rīcību un ka tā ar savu rīcību vēlējās piedalīties pēdējo minēto izvirzīto kopējo mērķu sasniegšanā.

85      Šajā ziņā un katrā ziņā SML sanāksmju protokolu analīze, kādu veica Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 374., 375., 377., 384. un 387. apsvērumā, neļauj izsecināt, ka prasītāja zināja par aizliegtas vienošanās attiecībās uz CPT globālā līmenī esamību un ka tā vēlējās piedalīties šīs vienošanās dalībnieku izvirzīto mērķu sasniegšanā. Komisija tikai aprakstīja šo sanāksmju priekšmetu un pasaules līmeņa mērogu un norādīja, ka pirmajā no šīm sanāksmēm dalībnieki esot nolēmuši turpināt sadarbību pasaules mērogā. Tomēr šāds fakts, pieņemot, ka tas ir pierādīts, neļauj uzskatīt, ka tika pierādīta aizliegtas vienošanās attiecībā uz CPT esamība iepriekš 52. un 53. punktā minētās judikatūras izpratnē.

86      No minētā izriet, ka, neesot nepieciešamībai izvērtēt, vai SML sanāksmes bija daļa no vienota un turpināta pārkāpuma, ir jāsecina, ka Komisija no juridiskā viedokļa nebija pietiekami pierādījusi, ka, piedaloties četrās SML sanāksmēs, prasītāja ar savu rīcību vēlējās piedalīties aizliegtas vienošanās attiecībā uz CPT uzņēmumu, dalībnieku, izvirzīto kopējo mērķu sasniegšanā un ka tā zināja par minēto dalībnieku plānoto vai īstenoto prettiesisko rīcību šo pašu mērķu sasniegšanā vai ka tā varēja to saprātīgi paredzēt un bija gatava uzņemties risku iepriekš 52.–54. punktā minētās judikatūras izpratnē. Turklāt saskaņā ar pierādījumu vispārējo vērtējumu apstrīdētajā lēmumā informētību par šādu rīcību nevar izsecināt arī no fakta, ka prasītāja sākotnēji uzturēja divpusējus kontaktus ar dažiem aizliegtas vienošanās attiecībā uz CPT dalībniekiem un vēlāk piedalījās četrās SML sanāksmēs kopā ar dažiem no tiem.

87      Tāpēc otrā pamata otrā daļa ir jāatbalsta, neesot vajadzībai šajā stadijā lemt par Komisijas kompetenci konstatēt pārkāpumu LESD 101. panta izpratnē prasītājas dalības SML sanāksmēs dēļ.

 Par ceturto pamatu, kas ir balstīts uz kļūdu apstrīdētajā lēmumā, ciktāl tajā ir secināts, ka prasītāja bija solidāri atbildība par MTPD dalību pārkāpumā, kāds tika izdarīts laika periodā no 2003. gada 1. aprīļa līdz 2006. gada 12. jūnijam

88      Šis pamats sastāv no trīs daļām, kuras ir balstītas, pirmkārt, uz pamatojuma neesamību, otrkārt, uz kļūdu vērtējumā, ciktāl runa ir par izšķirošas ietekmes īstenošanu uz kopuzņēmuma rīcību no prasītājas puses, un, treškārt, uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, ciktāl prasītājai nebija piekļuves Panasonic apsvērumiem, kas tika iesniegti pēc tiesas sēdes, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem.

89      Vispirms ir jāizvērtē šā pamata otrā daļa.

–       Par otro daļu

90      Prasītāja norāda, ka MEI bija ekskluzīva kontrole pār MTPD kā vairākuma akcionārei ar 64,5 % akcijām, MEI iecēla lielāko daļu tās administrācijas valdes locekļu, tādējādi kontrolējot visus lēmumus, kurus pieņēma vadības struktūras ar vienkāršu balsu vairākumu, izvēlējās MTPD prezidentu un vadīja MTPD ikdienas darījumus. Tādējādi prasītāja bija tikai mazākuma akcionāre ar 35,5 %, taču tai nebija tiesības, kas pārsniegtu mazākuma akcionāriem parasti piešķirtās tiesības. Saskaņā ar prasītājas teikto, lai gan ir pierādījumi par šo faktu, pretēji lēmumam, ko pieņēma Bundeskartellamt (Vācijas konkurences iestāde), atļaujot MTPD izveides projektu kā ekskluzīvas kontroles ieguvi pār kopuzņēmumu par labu MEI, Komisija esot kļūdaini uzskatījusi, ka MTPD statūtos un nolīgumā par MTPD izveidi paredzētās tiesības (nolīgums par biznesa integrēšanu, turpmāk tekstā – “BIA”) – kas tai piešķīra veto tiesības attiecībā uz stratēģiskiem pasākumiem – nozīmē, ka tai tika piešķirta kopīga kontrole pār minēto uzņēmumu. Pēc tās domām, šīs tiesības tai neļāva ne ietekmēt MTPD ikdienas darbības vai tās rīcību tirgū, ne kontrolēt cenas, tirdzniecību vai jebkuru citu tās tirdzniecības politikas aspektu, kā arī nepiešķīra nekādas pārvaldes tiesības.

91      Prasītāja apgalvo, ka līdz ar to, pretēji secinājumiem apstrīdētajā lēmumā, tā neveidoja ekonomisku vienību ar MTPD un nevarēja īstenot izšķirošu ietekmi uz MTPD darbību tirgū, ne arī faktiski īstenoja šādu ietekmi. Šajā ziņā tā apgalvo, ka tā nekad neizmantoja šīs apgalvotās veto tiesības un ka Komisija nepierādīja, ka tā zināja par MTPD dalību aizliegtās vienošanās darbībā attiecībā uz CPT laika periodā no 2003. gada 1. aprīļa līdz 2006. gada 12. jūnijam.

92      Komisija nepiekrīt šiem argumentiem.

93      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru meitasuzņēmuma rīcībā var vainot mātesuzņēmumu it īpaši tad, ja šis meitasuzņēmums, lai arī būdams atsevišķa juridiska persona, par savu rīcību tirgū nelemj autonomi, bet gan būtībā izpilda no mātesuzņēmuma saņemtos rīkojumus, ievērojot it īpaši šīs abas juridiskās personas vienojošās saimnieciskās, organizatoriskās un juridiskās saiknes (skat. Tiesas spriedumu, 2013. gada 26. septembris, EI du Pont de Nemours/Komisija, C‑172/12 P, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

94      Šādā situācijā, tā kā mātesuzņēmums un tā meitasuzņēmums ir vienas ekonomiskas vienības daļas un tātad veido vienu uzņēmumu LESD 101. panta izpratnē, tas ļauj Komisijai adresēt mātesuzņēmumam lēmumu, ar kuru tiek uzlikts naudas sods, un neprasa pierādīt pēdējās personisku līdzdalību pārkāpumā (spriedums EI du Pont de Nemours/Komisija, minēts 93. punktā, 42. punkts).

95      Tāpat jānorāda, ka, lai varētu meitasuzņēmuma darbībā vainot mātesuzņēmumu, Komisija nevar aprobežoties vien ar konstatējumu, ka mātesuzņēmums var īstenot izšķirošu ietekmi uz tās meitasuzņēmuma rīcību, bet tai ir arī jāpārbauda, vai šī ietekme patiešām ir tikusi faktiski īstenota (spriedums EI du Pont de Nemours/Komisija, minēts 93. punktā, 44. punkts; skat. Vispārējās tiesas spriedumus, 2014. gada 11. jūlijs, Sasol u.c./Komisija, T‑541/08, Krājums, 43. punkts, un RWE un RWE Dea/Komisija, T‑543/08, Krājums, 101. punkts un tajā minētā judikatūra). Principā Komisija ir tā, kurai ir jāpierāda šāda izšķiroša ietekme, pamatojoties uz visiem faktiem (skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 2006. gada 27. septembris, Avebe/Komisija, T‑314/01, Krājums, II‑3085. lpp., 136. punkts un tajā minētā judikatūra).

96      Parasti meitasuzņēmuma pamatkapitāla vairākuma īpašumtiesības var ļaut mātesuzņēmumam faktiski īstenot izšķirošu ietekmi pār tā meitasuzņēmumu un it īpaši tās uzvedību tirgū. Tādējādi tika atzīts, ka, ja kontrole, kādu faktiski veic mātesuzņēmums attiecībā uz meitasuzņēmumu, kurā mātesuzņēmumam pieder 25,001 % no pamatkapitāla, atbilst dalībai mazākuma dalībnieka statusā ļoti tālu no vairākuma, tad nevar uzskatīt, ka mātesuzņēmums un tā meitasuzņēmums pieder pie vienas grupas, kurā tās veido ekonomisku vienību (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 2011. gada 12. jūlijs, Fuji Electric/Komisija, T‑132/07, Krājums, II‑4091. lpp., 182. punkts un tajā minētā judikatūra).

97      Tomēr līdzdalība mazākuma dalībnieka statusā var ļaut mātesuzņēmumam faktiski īstenot izšķirošu ietekmi pār meitasuzņēmuma uzvedību tirgū, ja tai ir piešķirtas tiesības, kas pārsniedz tādas tiesības, kādas parasti tiek piešķirtas mazākuma akcionāriem, lai aizsargātu to finanšu intereses, un kas, tās pārbaudot saskaņā ar atbilstošu netiešu juridisku vai ekonomisku pierādījumu kopuma metodi, ir tādas, kas var pierādīt, ka pār meitasuzņēmuma darbību tirgū ir īstenota izšķiroša ietekme. Tādējādi pierādījumus par faktiskas izšķirošas ietekmes īstenošanu var iesniegt arī Komisija, pateicoties norāžu kopumam, pat ja katrai no šīm norādēm, skatot tās atsevišķi, nav pietiekama pierādījuma vērtība (spriedums Fuji Electric/Komisija, minēts 96. punktā, 183. punkts)

98      Ņemot vērā faktu, ka saskaņā ar LESD 263. pantu Vispārējai tiesai ir jāaprobežojas ar apstrīdētā lēmuma tiesiskuma pārbaudi, pamatojoties uz šajā tiesību aktā ietvertajiem pamatiem, mātesuzņēmuma vadības pilnvaru efektīva īstenošana attiecībā uz meitasuzņēmumu ir jānovērtē, ņemot vērā tikai tos pierādījumus, kādus Komisijas ir apkopojusi lēmumā, kurā atbildība par pārkāpumu ir noteikta mātesuzņēmumam. Tāpēc vienīgais atbilstošais jautājums ir par to, ir vai nav pierādīts pārkāpums ar šiem pierādījumiem (skat. spriedumu Fuji Electric/Komisija, minēts 96. punktā, 185. punkts un tajā minētā judikatūra).

99      Turpinājumā jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka kopīga kontrole, ko divi mātesuzņēmumi neatkarīgi viens no otra īsteno pār savu meitasuzņēmumu, principā pieļauj Komisijas konstatējumu par vienas ekonomiskas vienības esamību starp vienu no šiem mātesuzņēmumiem un attiecīgo meitasuzņēmumu, un tas tā ir pat tad, ja šim mātesuzņēmumam ir mazāka kapitāla daļa nekā citam mātesuzņēmumam (šajā ziņā skat. Tiesas spriedumu, 2010. gada 16. decembris, AceaElectrabel Produzione/Komisija, C‑480/09 P, Krājums, I‑13355. lpp., 64. punkts).

100    Vadības pilnvaru efektīva īstenošana, ko veic mātesuzņēmums vai mātesuzņēmumi attiecībā uz meitasuzņēmumu, var tieši izrietēt no piemērojamo tiesību normu īstenošanas vai no līguma starp mātesuzņēmumiem, kas noslēgts saskaņā ar šīm pašām tiesību normām, par to kopējā meitasuzņēmuma vadību. Mātesuzņēmuma iesaistīšanās meitasuzņēmuma vadībā apmērs var tikt noteikts arī pēc tā, cik meitasuzņēmuma vadībā ir personas, kurām ir vadošie amati mātesuzņēmumā. Šāda amatu apvienošana nevēršami rada mātesuzņēmumam situāciju, kādā tā var īstenot izšķirošu ietekmi uz tā meitasuzņēmuma rīcību tirgū, jo šāda situācija ļauj mātesuzņēmuma vadības locekļiem nodrošināt, veicot vadības funkcijas meitasuzņēmumā, ka pēdējā minētā darbības virziens tirgū atbilst mātesuzņēmuma vadības izstrādātajām pamatnostādnēm. Šādu mērķi var sasniegt pat tad, ja mātesuzņēmuma viens vai vairāki darbinieki, kas uzņemas vadības funkcijas meitasuzņēmumā, nedarbojas mātesuzņēmuma pārstāvju statusā. Visbeidzot, vienas vai vairāku mātesuzņēmumu iesaistīšanās meitasuzņēmuma pārvaldē var izrietēt no darījumu attiecībām, kas pirmajām ir ar otro. Tādējādi, ja mātesuzņēmums ir arī meitasuzņēmuma piegādātājs vai klients, tam ir ļoti īpaša interese pārvaldīt meitasuzņēmuma ražošanas vai izplatīšanas darbības, lai pilnībā izmantoto pievienoto vērtību, kādu piešķir tādējādi panāktā vertikālā integrācija (skat. spriedumu Fuji Electric/Komisija, minēts 96. punktā, 184. punkts un tajā minētā judikatūra).

101    Visbeidzot, ja no šīm normām izriet, ka meitasuzņēmumi bija tiesīgi rīkoties kopuzņēmuma vārdā un iesaistīt to attiecībās ar trešajām personām, darbojoties vienīgi kopā, un ka tie bija solidāri atbildīgi par meitasuzņēmuma politiku, tad var prezumēt izšķirošas ietekmes efektīvu īstenošanu uz meitasuzņēmuma komercdarbību, tāpat kā tas ir gadījumos, kad tiek īstenota prospektīva kontrole koncentrāciju kontroles jomā (šajā ziņā skat. spriedumu Sasol u.c./Komisija, minēts 95. punktā, 49. punkts).

102    Tomēr, tā kā vērtējums par noteicošās ietekmes faktisku īstenošanu ir retrospektīvs un līdz ar to var tikt pamatots ar konkrētiem apstākļiem, gan Komisija, gan ieinteresētās personas var iesniegt pierādījumus, ka kopuzņēmuma komerciālie lēmumi tika noteikti atbilstoši citai kārtībai nekā tai, kas izriet vienīgi no līgumu par kopuzņēmuma funkcionēšanas abstraktas izvērtēšanas (šajā ziņā skat. spriedumu Fuji Electric/Komisija, minēts 96. punktā, 194. un 195. punkts, un Vispārējās tiesas spriedumu, 2011. gada 13. jūlijs, General Technic-Otis u.c./Komisija, T‑141/07, T‑142/07, T‑145/07 un T‑146/07, Krājums, II‑4977. lpp., 115.–117. punkts).

103    Ceturtā pamata otrās daļas pamatotība ir jāanalizē, ņemot vērā šos elementus.

104    Šajā gadījumā apstrīdētā lēmuma preambulas 931.–933. un 956. apsvērumā Komisija vispirms ir uzskaitījusi objektīvos apstākļus, kas pierāda, ka MTPD divi mātesuzņēmumi varēja īstenot izšķirošu ietekmi uz tā rīcību tirgū, aktīvi veicot uzraudzības un vadības funkcijas. Turpinājumā apstrīdētā lēmuma preambulas 934.–936. punktā Komisija minēja piemērus sadarbībai starp diviem MTPD mātesuzņēmumiem, kuri pierādīja, pirmkārt, mātesuzņēmumu faktiskas izšķirošas ietekmes īstenošanu attiecībā uz MTPD rīcību tirgū un, otrkārt, faktu, ka bija nepieciešams abu šo mātesuzņēmumu kopīgs lēmums, lai pieņemtu nopietnus lēmumus attiecībā uz MTPD.

105    Vispirms ir jānorāda, ka, ņemot vērā faktu, ka prasības pirmais un otrais pamats tika apmierināti, Komisijas apgalvojums, saskaņā ar kuru prasītāja zināja par aizliegtas vienošanās attiecībā uz CPT esamību, ņemot vērā tās tiešu iesaistīšanos pirms MTPD izveides un līdz ar to MTPD vēlāku dalību, nevar tikt atbalstīts. Katrā ziņā jāuzsver, ka attiecībā uz jautājumu par prasītājas vainojamību MTPD rīcībā konstatējums par to, ka prasītāja zināja par MTPD dalību minētajā aizliegtajā vienošanās, nav atbilstošs. Lai mātesuzņēmumu vainotu meitasuzņēmuma darbībās, nav jāpierāda, ka minētais mātesuzņēmums bija tieši iesaistīts vai zināja par inkriminētajām darbībām. Šajā ziņā jāatgādina, ka Komisijas tiesības adresēt mātesuzņēmumam lēmumu par naudas soda uzlikšanu neizriet ne no tā, ka mātesuzņēmums būtu pamudinājis savu meitasuzņēmumu izdarīt pārkāpumu, ne – vēl jo vairāk – no mātesuzņēmuma dalības minētajā pārkāpumā, bet gan no fakta, ka tie veido vienotu uzņēmumu LESD 101. panta izpratnē (skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 2012. gada 2. februāris, EI du Pont de Nemours u.c./Komisija, T‑76/08, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

106    Runājot par MTPD akcionāru un lēmuma pieņemšanas struktūru, pirmkārt, ir jānorāda, ka Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 932. un 956. apsvērumā pamatoti konstatēja, ka saskaņā ar BIA noteikumiem abiem mātesuzņēmumiem bija veto tiesības attiecībā uz stratēģiskas nozīmes jautājumiem, kuri bija būtiski MTPD darbību veikšanai, kas pierāda kopīgas kontroles īstenošanu pār MTPD.

107    Šajā ziņā prasītāja nevar apgalvot, ka uz visām jomām – uz kurām attiecas lēmumi, kuri ir uzskaitīti BIA 21. panta 2. punktā un kuru pieņemšana bija atkarīga no divu mātesuzņēmumu apstiprinājuma, un kuri ir uzskaitīti minētā BIA 23. panta 2. punktā, – kurās ir nepieciešama vismaz viena direktora, kuru ir iecēlis katrs no mātesuzņēmumiem, piekrišana, attiecas tiesības, kādas parasti tiek piešķirtas mazākuma akcionāriem, lai aizsargātu viņu kā investoru finanšu intereses kopuzņēmumā Komisijas 2004. gada 20. janvāra konsolidētā jurisdikcijas paziņojuma saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (OV 2008, C 95, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “konsolidētais jurisdikcijas paziņojums”) 66. punkta izpratnē. No šī paziņojuma 67. punkta, kura atbilstību lietas dalībnieki šajā gadījumā neapstrīd, izriet, ka veto tiesības, kas piešķir kopīgu kontroli, parasti attiecas uz lēmumiem par tādiem jautājumiem kā budžets, uzņēmuma attīstības plāns, lieli ieguldījumi vai vecāko vadības pārstāvju iecelšana. Turklāt no konsolidētā juridiskā paziņojuma 68.–70. punkta izriet, ka ar veto tiesībām attiecībā uz uzņēmuma attīstības plānu vien ir pietiekami, lai piešķirtu mazākuma akcionāram kopīgu kontroli pār kopuzņēmumu, pat neesot nekādām citām veto tiesībām, savukārt tiesības attiecībā uz vecāko vadības pārstāvju iecelšanu vai atstādināšanu, kā arī uz budžeta apstiprināšanu tiek uzskatītas par ļoti nopietnām. Visbeidzot minētā paziņojuma 71. punkta izpratnē, ja veto tiesības attiecas uz kopuzņēmuma ieguldījumiem, to nozīme ir atkarīga no ieguldījumu apmēra, ko apstiprina mātesuzņēmumi, un no ieguldījumu lomas nozīmes tirgū, kurā darbojas kopuzņēmums.

108    BIA 23. panta 2. punkts piešķīra Toshiba veto tiesības gan attiecībā uz materiāliem ieguldījumiem (šīs normas 12. punkts), gan arī attiecībā uz sabiedrības vai cita veida aktivitātes, kas ietver izmaksas vienādas vai lielākas par vienu miljardu jēnu (šīs normas 8. punkts), uzsākšanu, dalību [šīs sabiedrības vai aktivitātes] kapitālā vai [šīs sabiedrības vai aktivitātes] iegādi, vai kredītiem meitasuzņēmumiem un citiem tiesību subjektiem, kuru vērtība ir vienāda vai lielāka par vienu miljardu jēnu (šīs normas 9. punkts). Kā to apgalvo Komisija, šīs summas nešķiet pārmērīgas, ņemot vērā prasītājas sākotnējo ieguldījumu MTPD, kas sasniedza 26,5 miljardus jēnu, kas nozīmē, ka veto tiesības šajā jautājumā varētu uzskatīt par pierādījumu tam, ka prasītāja varēja īstenot izšķirošu ietekmi uz MTPD darbību tirgū.

109    Turklāt, kā to norādīja Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 933. un 953. apsvērumā, saskaņā ar BIA 27. panta 1. punktu MEI un prasītāja pieņēma dokumentu – kas bija derīgs līdz 2008. gada 31. martam un ietvēra informāciju par pārdošanu, ražošanu, attīstību, personālu ieguldījumiem, finanšu plāniem un kapitāla atgūšanu attiecībā uz MTPD –, kurš bija MTPD attīstības plāna pamatā. Šī norma paredzēja, ka divu gadu sākuma periodā, kurš beidzās 2005. gada 31. martā, sākotnējo MTPD attīstības plānu pieņem mātesuzņēmumi un ka saskaņā ar [BIA 27. panta] 2. punktu, sākot no šī datuma, ikgadējos attīstības plānus sagatavos MTPD pēc konsultēšanās ar mātesuzņēmumiem. Ar 2004. gada 7. decembra saprašanās memorandu, ar kuru tika grozīts BIA 27. panta 2. punkts, mātesuzņēmumi pagarināja sākuma periodu līdz 2007. gada 31. martam, kas nozīmē, ka tām bija jāvienojas par MTPD attīstības plānu un tā tālāku pārskatīšanu visu MTPD pastāvēšanas laiku.

110    No minētā izriet, ka Komisija pamatoti uzskatīja, ka attiecībā uz BIA un attīstības plānu, kurš ietvēra MTPD galvenos darbības un finanšu mērķus, kā arī attiecībā uz tai būtisko stratēģisko plānošanu lēmumus pieņēma mātesuzņēmumi. Pat pieņemot, kā Komisija to apgalvo procesuālajos rakstos, ka prasītāja nebija tieši iesaistīta minēto plāno izstrādē, tomēr saskaņā ar BIA 27. panta 2. punktu bija joprojām nepieciešams, lai prasītāja tos apstiprina un lai notiek iepriekšēja konsultēšanās. Turklāt prasītāja neapstrīd, ka tā apstiprināja visus MTPD ikgadējos attīstības plānus.

111    Tāpēc, neesot vajadzībai izskatīt prasītājas izvirzītos iemeslus par to, kāpēc tika pagarināts sākuma periods, ir jākonstatē, ka šīs pagarināšanas rezultātā prasītājai tika piešķirtas veto tiesības attiecībā uz MTPD attīstības plānu, kas ietvēra arī tās budžetu, visu MTPD pastāvēšanas laiku. Tādējādi, pretēji prasītājas apgalvojumiem, veto tiesības attiecībā uz minēto attīstības plānu nezaudēja savu lietderīgo iedarbību. Turklāt ar šādu tiesību esamību pašu par sevi jau ir pietiekami, lai saskaņā ar konsolidētā jurisdikcijas paziņojuma 70. punktu uzskatītu, ka prasītāja faktiski īstenoja izšķirošu ietekmi uz kopuzņēmumu.

112    Ņemot vērā iepriekš minēto, kā to konstatēja Komisija, dažas no tiesībām, kas ir uzskaitītas gan BIA 23. panta 2. punktā, gan arī tā 27. pantā, attiecas uz jomām, kas ļāva prasītājai kopā ar Panasonic īstenot izšķirošu ietekmi attiecībā uz MTPD tirdzniecības stratēģiju. Līdz ar to, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 956. apsvēruma, jautājums par to, vai prasītāja patiešām nekad neizmantoja šīs tiesības, šajā gadījumā nav atbilstošs, runājot par tās īstenoto izšķirošo ietekmi uz MTPD darbību tirgū. Lai pieņemtu lēmumus jomās, kas ir uzskaitītas tostarp BIA 23. panta 2. punktā, abiem mātesuzņēmumiem vispirms bija jāpanāk vienošanās. Tāpēc attiecīgo veto tiesību esamība noteikti ietekmēja, pat tiešā veidā, MTPD pārvaldību.

113    Turklāt šīm veto tiesībām tika pievienotas tiesības, kas ir uzskaitītas BIA 21. panta 2. punktā, proti, tiesības attiecībā uz jautājumiem, kas prasa īpašus akcionāru sapulces pieņemtus risinājumus saskaņā ar komerctiesībām, attiecībā uz jautājumiem par jaunu akciju emisiju, kā arī attiecībā uz dividenžu sadali. Šīs tiesības ir uzskatāmas par papildu norādi, uz kuru Komisija var balstīties, lai uzskatītu, ka prasītāja varēja īstenot izšķirošu ietekmi attiecībā uz MTPD rīcību.

114    Otrkārt, jānorāda, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma, ka citi apstākļi, uz kuriem apstrīdētajā lēmumā norāda Komisija, ļauj uzskatīt, ka prasītāja varēja īstenot izšķirošu ietekmi uz MTPD darbību tirgū.

115    Šajā ziņā vispirms jānorāda, kā to konstatēja Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 975. apsvērumā, ka viens no četriem direktoriem, kurus iecēla prasītāja un kuri bija starp desmit citiem direktoriem, kas veidoja MTPD valdi, saskaņā ar BIA 22. panta 2. punktu vienlaicīgi ieņēma vadošo amatu pie prasītājas, ko pēdējā minētā neapstrīd. Šis apstāklis bija pierādījums, uz kuru varēja balstīties Komisija, lai kopā ar citiem pierādījumiem konstatētu, ka prasītāja varēja īstenot izšķirošu ietekmi uz MTPD darbību.

116    Turklāt saskaņā ar BIA 22. panta 3. punktu prasītājai bija jāieceļ viens no diviem administratoriem, kuri bija tiesīgi pārstāvēt kopuzņēmumu, kas bija arī kopuzņēmuma viceprezidents. Kā to pamatoti konstatēja Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 940. un 941. apsvērumā, divi MTPD viceprezidenti, kuri tika iecelti tā pastāvēšanas laikā, iepriekš ieņēma augstus vadošos amatus prasītājas vadībā un vēlāk atgriezās pie prasītājas. No minētā izriet, ka, pat ja viņi nesaglabāja līgumiskas saiknes ar pēdējo minēto un vairs nebija tās tiešā pakļautībā, viņiem pavisam noteikti bija padziļinātas zināšanas par tās politiku un tirdzniecības mērķiem un viņi varēja apvienot MTPD politiku ar prasītājas mērķiem. Turklāt prasītājas apgalvojums attiecībā uz MTPD viceprezidenta it kā simbolisko lomu nevar apšaubīt šo secinājumu.

117    Turklāt, kā to konstatēja Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 957. apsvērumā, fakts, ka MTPD valde nekad neiebilda pret tās prezidenta, kuru bija iecēlusi Panasonic, lēmumiem, nevar tikt interpretēts tādējādi, ka prasītāja neīstenoja izšķirošu ietekmi uz MTPD darbību tirgū, bet drīzāk kā prasītājas tirdzniecības politikas apstiprināšana.

118    Šādos apstākļos fakts, ka, pirmkārt, MTPD prezidents, kuru iecēla Panasonic, bija atbildīgs par MTPD vadību ikdienā un apstiprināja lielāko daļu būtisko lēmumu attiecībā uz MTPD darbību un ka, otrkārt, Panasonic bija atbildīga par MTPD darbību un vadību saskaņā ar BIA 20. panta 2. punktu, neļauj uzskatīt, ka tikai Panasonic īstenoja izšķirošu ietekmi uz MTPD. Kā tas ir norādīts apstrīdētā lēmuma preambulas 956. apsvērumā, saskaņā ar šo normu, lasot to kopā ar BIA 20. panta 3. punktu, prasītājas sadarbība bija nepieciešama kopuzņēmuma pārvaldībai.

119    Turklāt, kā to konstatēja Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 977. un 978. apsvērumā, norma, kas ir ietverta BIA 28. panta 3. punktā un kurā ir paredzēts, ka MTPD ir galvenais piegādātājs mātesuzņēmumiem televizoru ražošanai un ka tajā pašā laikā minētie mātesuzņēmumi ir galvenie CRT sastāvdaļu piegādātāji MTPD, ir papildu norāde uz prasītājas dalību MTPD vadībā un liecina par ekonomiski ciešām un stabilām saiknēm starp šiem uzņēmumiem, kuras ir jāņem vērā, novērtējot izšķirošās ietekmes esamību (šajā ziņā skat. spriedumu Fuji Electric/Komisija, minēts 96. punktā, 184. punkts). Šādu secinājumu nevar apšaubīt ar faktu, ka prasītāja izmantoja arī citus CPT piegādātājus. Turklāt prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka tā nebija iesaistīta MTPD galaprodukta tirdzniecībā, jo, kā precizēja Komisija, neesot pamatotiem pretargumentiem šajā ziņā, pēc darbības CRT jomā nodošanas MTPD pēdējā minētā izmantoja [konfidenciāli], kas piederēja prasītājai (skat. iepriekš 3. punktu), kā pārdošanas kanālu Eiropas Savienībā. Turklāt prasītāja nav atbilstoši apstrīdējusi faktu, uz ko norādīja Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 977. apsvērumā un saskaņā ar kuru CPT, kas šādi tika pārdoti, daļēji nāca no MTPD rūpnīcām un daļēji no prasītājas ārpakalpojumu rūpnīcas Himeji (Japāna), kas netika nodota MTPD.

120    Treškārt, no elementiem, uz kuriem ir balstījusies Komisija apstrīdētajā lēmumā, izriet, ka prasītāja piedalījās MTPD vadībā, tostarp dodot savu piekrišanu divu tās meitasuzņēmumu Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs slēgšanai 2005. gada novembrī. Šajā ziņā ir jānorāda, ka prasītāja neapstrīd, ka ir piekritusi minēto rūpnīcu slēgšanai, taču apgalvo vien to, ka šis bija ārkārtas pasākums un ka uz to neattiecas MTPD tirdzniecības politika. Tādējādi prasītājas dalība šāda lēmuma pieņemšanā nepierāda tās ilgstošu ietekmi uz MTPD darbību. Tomēr, pretēji prasītājas argumentiem, fakts, kas norādīts apstrīdētā lēmuma preambulas 936. un 964. apsvērumā un saskaņā ar kuru, neesot tās piekrišanai, šāda slēgšana nevarētu notikt, kas turklāt izriet no BIA 23. panta 2. punkta, ir uzskatāms par norādi, ka prasītāja patiešām īstenoja izšķirošu ietekmi uz kopuzņēmuma tirdzniecības politiku. Saskaņā ar šo normu šādu lēmumu kopuzņēmums nevarētu pieņemt, vienam no prasītājas ieceltiem direktoriem, kurš atrodas MTPD valdē, nenodot savu piekrišanu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 2012. gada 2. februāris, Dow Chemical/Komisija, T‑77/08, 86. punkts).

121    Runājot par prasītājas argumentiem, ar kuriem tā apstrīd, ka būtu sūtījusi MTPD ekonomiskas norādes un bija iesaistīta MTPD ikdienas vadībā, ir jāatgādina, kā to konstatēja Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 958. apsvērumā un kā tas izriet no judikatūras, ka iespēja īstenot izšķirošu ietekmi uz kopuzņēmuma tirdzniecības politiku neprasa pierādīt ne iesaistīšanos minētā uzņēmuma ikdienas darbību vadībā, ne arī ietekmi strico sensu uz šī pēdējā minētā tirdzniecības politiku, tādu kā, piemēram, izplatīšanas vai cenu stratēģiju, bet gan drīzāk uz vispārējo stratēģiju, kurā ir definēti uzņēmuma virzieni. It īpaši mātesuzņēmums var īstenot izšķirošu ietekmi uz tās meitasuzņēmumiem, pat neizmantojot kontroles tiesības un nedodot norādes vai konkrētas pamatnostādnes attiecībā uz noteiktiem tirdzniecības politikas aspektiem. Šādas norādes ir vien īpaši acīmredzams pierādījums tam, ka mātesuzņēmums īsteno izšķirošu ietekmi uz tā meitasuzņēmuma tirdzniecības politiku. Šo norāžu neesamība nekādi neliek secināt par meitasuzņēmuma autonomiju. Vienota tirdzniecības politika grupā var netieši izrietēt arī no visām ekonomiskajām un juridiskajām saiknēm starp mātesuzņēmumu un tā meitasuzņēmumiem. Piemēram, mātesuzņēmuma ietekme uz tās meitasuzņēmumiem, ciktāl ir runa par uzņēmuma stratēģiju, darbības politiku, biznesa plāniem, ieguldījumiem, jaudu, finanšu resursiem, cilvēku resursiem un juridiskajiem jautājumiem var netieši ietekmēt meitasuzņēmumu un visas grupas darbību tirgū. Visbeidzot noteicošais jautājums ir par to, vai mātesuzņēmums īsteno pietiekamu ietekmi, lai virzītu meitasuzņēmuma darbību, kas liek uzskatīt abus uzņēmumus par vienu ekonomisku vienību (šajā ziņā skat. Tiesas spriedumu, 2009. gada 10. septembris, Akzo Nobel u.c./Komisija, C‑97/08 P, Krājums, I‑8237. lpp., 73. punkts, un spriedums Dow Chemical/Komisija, minēts 120. punktā, 77. punkts).

122    Tādējādi no visa iepriekš minēta izriet, ka, ņemot vērā visas ekonomiskās, juridiskās un organizatoriskās saiknes starp prasītāju un MTPD, Komisija nepieļāva kļūdu, konstatējot, ka prasītāja kā MTPD mātesuzņēmums kopā ar Panasonic īstenoja izšķirošu ietekmi uz MTPD darbību CPT tirgū. Tāpēc Komisija nekļūdījās, uzskatot, ka prasītāja un MTPD bija viens uzņēmums LESD 101. panta izpratnē, un uzskatot prasītāju un Panasonic par solidāri atbildīgām par MTPD rīcību laika posmā no 2003. gada 1. aprīļa līdz 2006. gada 12. jūnijam.

123    No minētā izriet, ka ceturtā pamata otrā daļa ir jānoraida.

–       Par pirmo daļu

124    Prasītāja apgalvo, ka Komisija nenorādīja ne to, kādas tiesības parasti tiek piešķirtas mazākuma akcionāriem, ne arī precizēja BIA 23. panta 2. punktā uzskaitītos elementus, kas pārsniedz šo slieksni.

125    Tomēr jākonstatē, ka, tā kā Vispārējā tiesa varēja lemt par ceturtā pamata otro daļu pēc būtības un prasītāja varēja nodrošināt aizstāvību, pretēji tam, ko prasītāja pati apgalvo, apstrīdētais lēmums ir pietiekami pamatots šajā ziņā. Tāpēc iebildums, kas ir izvirzīts pirmās daļas pamatošanai, ir jānoraida kā nepamatots.

–       Par trešo daļu

126    Prasītāja atsaucas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, ciktāl, lai gan bija tās lūgumi šajā ziņā, tai nebija piekļuves apsvērumiem, kurus iesniedza Panasonic, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem un pēc tiesas sēdes jautājumā par MTPD attīstības plānu. Prasītāja šajā ziņā apstiprina, ka, kaut arī tās lūgumi par piekļuvi tika noraidīti tāpēc, ka Komisijai apstrīdētajā lēmumā neesot bijis nolūks atsaukties uz šiem dokumentiem attiecībā pret prasītāju, Komisija bez ierobežojumiem uz tiem atsaucās, lai konstatētu kopīgi īstenotu izšķirošu ietekmi uz MTPD darbību.

127    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana visās procedūrās, kuru rezultātā var tikt noteiktas sankcijas, it sevišķi naudas sodi un kavējuma naudas, ir Savienības tiesību pamatprincips, kas ir jāievēro arī administratīva rakstura procedūrā (skat. Tiesas spriedumu, 2003. gada 2. oktobris, Thyssen Stahl/Komisija, C‑194/99 P, Recueil, I‑10821. lpp., 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

128    Lai tiktu ievērotas tiesības uz aizstāvību, ieinteresētajam uzņēmumam administratīvā procesa laikā ir jābūt iespējai lietderīgi darīt zināmu savu viedokli par norādīto faktu un apstākļu patiesumu un nozīmīgumu, kā arī par dokumentiem, kurus Komisija izmanto, lai pamatotu savu apgalvojumu par to, ka tas ir izdarījis pārkāpumu (skat. Tiesas spriedumu, 2007. gada 25. janvāris, Dalmine/Komisija, C‑407/04 P, Krājums, I‑829. lpp., 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

129    Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dokumenta nenosūtīšana ir tiesību uz aizstāvību pārkāpums tikai tad, ja attiecīgais uzņēmums pierāda, ka, pirmkārt, Komisija ir pamatojusies uz šo dokumentu, lai pamatotu savu iebildumu par pārkāpuma esamību, un, otrkārt, iebildumu var pierādīt, tikai atsaucoties uz šo dokumentu. Ja pastāv citi dokumentāri pierādījumi, par kuriem attiecīgajiem uzņēmumiem bija zināms administratīvā procesa laikā, kas īpaši pamato Komisijas secinājumus, nepaziņota apsūdzoša dokumenta kā pierādījuma neizmantošana nemazina apstrīdētajā lēmumā ietverto iebildumu pamatotību. Tādējādi attiecīgajam uzņēmumam ir jāpierāda, ka secinājums, kuru ir izdarījusi Komisija savā lēmumā, atšķirtos, ja kā apsūdzošs pierādījums tiktu neizmantots nepaziņots dokuments, uz kuru Komisija ir balstījusies, lai apsūdzētu šo uzņēmumu (skat. Tiesas spriedumu, 2010. gada 1. jūlijs, Knauf Gips/Komisija, C‑407/08 P, Krājums, I‑6375. lpp., 13. punkts un tajā minētā judikatūra).

130    Šajā gadījumā apstrīdētā lēmuma preambulas 933. apsvērumā Komisija konstatēja, ka MTPD attīstības plānu sastādīja mātesuzņēmumi, un zemsvītras piezīmē Nr. 1821 norādīja, ka Panasonic apstiprināja šo vērtējumu atbildē uz paziņojumu par iebildumiem. Turklāt minētā lēmuma preambulas 934. apsvērumā Komisija norādīja, ka savos apsvērumos pēc tiesas sēdes Panasonic apstiprināja, ka MTPD attīstības plānu kopīgi sastādīja mātesuzņēmumi, atsaucoties uz Panasonic atbildi uz paziņojumu par iebildumiem. Visbeidzot šī lēmuma preambulas 948. apsvērumā Komisija atkārtoja šo konstatējumu, atsaucoties uz dokumentiem, kurus tiesas sēdē izdalīja Panasonic un kuri pierādīja, ka 2004. gadā MTPD speciāli prasīja prasītājas apstiprinājumu turpināt darboties ar finansiāliem zaudējumiem.

131    Jāatgādina, kā tas tika konstatēts šī pamata otrajā daļā (minēts iepriekš 109. punktā), ka, pat pieņemot, ka prasītāja nebija tieši iesaistīta MTPD attīstības plānu izstrādē, bija nepieciešams, lai prasītāja tos apstiprina un lai notiek iepriekšēja konsultēšanās saskaņā ar BIA. Pirmkārt, prasītājas kā vienas no MTPD mātesuzņēmumiem atbildība bija pietiekami pierādīta, neesot vajadzībai izmantot dokumentus, kurus iesniedza Panasonic pēc mutiskās uzklausīšanas un kuriem, kā apstiprina prasītāja, tai nebija piekļuves (skat. iepriekš 104.–123. punktu). Otrkārt, prasītāja neapstiprina, ka minētie dokumenti ietver attaisnojošus pierādījumus, uz kuriem tā varēja atsaukties. Šādos apstākļos minēto dokumentu nepaziņošana nav uzskatāma par prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu iepriekš 129. punktā minētās judikatūras izpratnē.

132    Tāpēc trešā daļa, kā arī viss ceturtais pamats pilnībā ir jānoraida.

 Par trešo pamatu, kurš ir balstīts uz kļūdu apstrīdētajā lēmumā, ciktāl tajā ir secināts, ka prasītāja bija atbildīga par pārkāpumu, kurš tika izdarīts laika periodā starp 2003. gada 1. aprīli un 2006. gada 12. jūniju

133    Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta kļūda, ciktāl tajā nav nošķirta prasītājas atbildība par tās apgalvotu tiešu dalību pārkāpumā un prasītājas netiešā atbildība par apgalvoto MTPD dalību pārkāpumā. Prasītāja apgalvo, ka Komisijai vajadzēja secināt, ka prasītāja izbeidza jebkādu dalību pārkāpumā 2003. gada 31. martā, kad tā pameta CRT tirgu, šo nozari pilnībā nododot MTPD rīcībā. Prasītāja apgalvo, ka jebkāda atbildība laika periodā starp 2003. gada 1. aprīli un 2006. gada 12. jūniju līdz ar to var izrietēt tikai no MTPD dalības pārkāpumā un ka tas bija skaidri jānorāda lēmuma rezolutīvajā daļā.

134    Komisija nepiekrīt šiem argumentiem.

135    Vispirms ir jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 1. panta 2. punkta d) apakšpunktā Komisija uzskatīja, ka prasītāja piedalījās aizliegtās vienošanās darbībā no 2000. gada 16. maija līdz 2006. gada 12. jūnijam.

136    Šajā ziņā jānorāda, kā tas tika secināts ceturtajā pamatā, ka Komisija pamatoti vainoja prasītāju un Panasonic MTPD izdarītajā pārkāpumā laika posmā no 2003. gada 1. aprīļa līdz 2006. gada 12. jūnijam, uzskatot, ka visi šie uzņēmumi veidoja vienu ekonomisku vienību. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka, pat ja mātesuzņēmums tieši nepiedalās pārkāpumā, tas šādā gadījumā īsteno izšķirošu ietekmi uz vienu vai vairākiem meitasuzņēmumiem, kuri ir piedalījusies pārkāpumā. No minētā izriet, ka šajā kontekstā mātesuzņēmuma atbildību nevar uzskatīt par atbildību bez vainas. Šādos apstākļos mātesuzņēmums tiek sodīts par pārkāpumu, attiecībā uz kuru tiek uzskatīts, ka tas ir izdarījis šo pārkāpumu (skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 2012. gada 27. jūnijs, Bolloré/Komisija, T‑372/10, Krājums, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

137    Katrā ziņā, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma motīvu daļas, it īpaši no motīviem, kas izklāstīti preambulas 126., 303., 923.–927., 993.–996., 1000. un 1088. apsvērumā, Komisija nošķīra divus periodus, lai noteiktu atbildību juridiskām vienībām, kuras ir daļa no prasītājas grupas vai atrodas šīs grupas kontrolē (skat. iepriekš 3. un 4. punktu), proti, periodu, pirms prasītāja nodeva savu darbību CRT jomā kopuzņēmumam, par ko viņa tika uzskatīta par atbildīgu tās tiešas dalības aizliegtās vienošanās darbībā dēļ, un periodu pēc minētās nodošanas, par kuru viņa tika uzskatīta par atbildīgu MTPD dalības dēļ, uz kura darbību prasītāja, kā apgalvo Komisija, esot īstenojusi izšķirošu ietekmi. Tādējādi apstrīdētā lēmuma preambulas 1183. apsvērumā (12. panta b) punkta 9. un 10. apakšpunkts) tika secināts, ka prasītājai ir jāuzliek naudas sods attiecībā uz laikposmu līdz MTPD izveidei, to nosakot EUR 28 048 000 apmērā, un naudas sods attiecībā uz kopuzņēmuma pastāvēšanas laikposmu solidāri ar Panasonic un MTPD EUR 86 738 000 apmērā. Šie naudas sodi izriet no apstrīdētā lēmuma 2. panta 2. punkta g) un h) apakšpunkta.

138    Jānorāda, ka no iepriekš minētā izriet, pirmkārt, ka prasītāja tika uzskatīta par tādu, kas izdarīja pārkāpumu attiecībā uz visu periodu, kas paredzēts apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 1. panta 2. punkta d) apakšpunktā, un, otrkārt, ka minētā lēmuma pamatojums ir uzskatāms nepieciešamo atbalstu tā rezolutīvajai daļai.

139    No minētā izriet, ka prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta kļūda, ciktāl tajā nav nošķirta prasītājas atbildība par apgalvotu tiešu tās dalību pārkāpumā un tās netieša atbildība par apgalvotu MTPD dalību šajā pārkāpumā, un ka iebildums, saskaņā ar kuru Komisijai vajadzēja secināt, ka prasītāja izbeidza jebkādu dalību pārkāpumā 2003. gada 31. martā, ir jānoraida.

140    Tāpēc trešais pamats ir jānoraida.

 Par piekto pamatu, kurš ir izvirzīts pakārtoti un balstīts uz kļūdu apstrīdētajā lēmumā, ciktāl tajā ir secināts, ka MTPD bija atbildīga par dalību pārkāpumā, kurš tika izdarīts laikposmā no 2003. gada 1. aprīļa līdz 2006. gada 12. jūnijam

141    Piektais pamats sastāv no divām daļām.

142    Ar šī pamata pirmo daļu prasītāja apgalvo, ka tās atbildība attiecībā uz laika periodu no 2003. gada 1. aprīļa līdz 2006. gada 12. jūnijam nevar pārsniegt MTPD atbildību, ņemot vērā faktu, ka tā pilnībā izrietēja no pēdējās minētās atbildības un tai bija pakārtots raksturs, un prasa pilnībā atcelt vai samazināt MTPD uzliktā naudas soda summu, kas varētu notikt prasības, ko Vispārējā tiesā cēla Panasonic un MTPD par apstrīdēto lēmumu, ietvaros, šai prasībai esot reģistrētai ar lietas numuru T‑82/13, it īpaši tāpēc, ka MTPD nepiedalījās ar minēto lēmumu konstatētajā aizliegtās vienošanās darbībā attiecībā uz CPT.

143    Ar šī pamata otro daļu prasītāja apgalvo, ka MTDP esot tikusi kļūdaini uzskatīta par atbildīgu par dalību aizliegtās vienošanās darbībā attiecībā uz CPT sakarā ar tā dalību SML un AEAN sanāksmēs, kā arī apgalvotajās divpusējās sanāksmēs. Tā uzskata, ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, ciktāl tajā MTPD ir atzīta par atbildīgu par šajā laikposmā izdarītu pārkāpumu.

144    Komisija nepiekrīt šiem argumentiem.

–       Par pirmo daļu

145    Vispirms jānorāda, ka, ņemot vērā faktu, ka prasības pirmais un otrais pamats tika apstiprināts, apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, ciktāl tajā ir konstatēts, ka prasītāja tieši piedalījās aizliegtās vienošanās darbībā attiecībā uz CPT pirms MTPD izveidošanas. Turpretim no ceturtā pamata izvērtēšanas izriet, ka Komisija pamatoti vainoja prasītāju MTPD izdarītajā pārkāpumā. No minētā izriet, ka prasītāja var būt atbildīga tikai kā mātesuzņēmums, kas kopā ar Panasonic ir īstenojis izšķirošu ietekmi uz MTPD darbību tirgū (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 2011. gada 24. marts, Tomkins/Komisija, T‑382/06, Krājums, II‑1157. lpp., 38. punkts).

146    Šajā ziņā jānorāda, ka šīs lietas apstākļos prasītājas un MTPD solidāra atbildība par naudas soda, kas tām tika uzlikts solidāri ar Panasonic, samaksu tām rada īpašu situāciju, jebkādai apstrīdētā lēmuma atcelšanai vai grozīšanai esot sekām attiecībā uz prasītāju, kura tiek vainota MTPD izdarītā pārkāpumā. Ja MTPD nebūtu izdarījis pārkāpumu, tad mātesuzņēmumus nevarētu vainot šajā pārkāpumā vai uzlikt solidāri mātesuzņēmumiem un to kopuzņēmumam naudas sodu (šajā ziņā skat. spriedumu Tomkins/Komisija, minēts 145. punktā, 45. punkts).

147    Turpinājumā jākonstatē, ka ar šodien pasludināto spriedumu Panasonic un MT Picture Display/Komisija (T‑82/13, Krājums (Izvilkumi)) Vispārējā tiesa, pirmkārt, noraidīja Panasonic un MTPD celto prasību, ciktāl tajā tika prasīts daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu, un, otrkārt, daļēji apmierināja šo uzņēmumu lūgumu grozīt minēto lēmumu, samazinot MTPD un tā mātesuzņēmumiem solidāri uzlikto naudas sodu summas par MTPD dalību aizliegtās vienošanās darbībā attiecībā uz CPT laikposmā no 2003. gada 1. aprīļa līdz 2006. gada 12. jūnijam.

148    No minētā izriet, ka ciktāl prasītāja vēlas, lai tiktu pilnībā atcelts vai samazināts MTPD uzliktais naudas sods, kas var tikt izdarīts lietā, kurā tika taisīts spriedums Panasonic un MT Picture Display/Komisija, minēts 147. punktā, tās lūgums var tikt apmierināts vienīgi attiecībā uz MTPD, Panasonic un pašai prasītājai solidāri uzliktā naudas soda summas samazināšanu, Vispārējai tiesai īstenojot neierobežoto kompetenci un izvērtējot prasījumus par lēmuma grozīšanu.

149    Tomēr ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā argumentus, kādus izvirzīja prasītāja šī pamata otrajā daļā, ir jāapšauba apstrīdētā lēmuma tiesiskums, ciktāl tajā ir konstatēts, ka MTPD piedalījās aizliegtās vienošanās darbībā attiecībā uz CPT.

–       Par otro daļu

150    Prasītāja apgalvo, pirmkārt, ka pierādījumi, uz kuriem balstījās Komisija apstrīdētajā lēmumā, nepamato secinājumu, ka MTPD pārkāpa LESD 101. pantu, piedaloties SML un ASEAN sanāksmēs, jo šīs sanāksmes attiecās nevis uz Eiropas tirgu, bet gan uz CPT, kurus bija paredzēts pārdod Āzijas klientiem, un minētajās sanāksmēs netika noslēgtas nekādas vienošanās par cenām, ražošanu vai EEZ tirgus daļām. Prasītāja apgalvo, ka līdz ar to šajās sanāksmēs netika noslēgta nekāda vienošanās, kas tiktu īstenota EEZ vai kurai būtu tūlītēja, paredzama un būtiska ietekme, un ka Komisija kļūdījās, uzskatot, ka tā bija kompetenta konstatēt pārkāpumu.

151    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta kļūda, ciktāl tajā ir secināts, ka SML un ASEAN sanāksmes, kurās piedalījās MTPD, bija daļa no vienota un turpināta pārkāpuma un ka šajā lēmumā neesot ietverts neviens pārliecinošs pierādījumus tam, ka MTPD zināja par Eiropā noslēgtiem nolīgumiem.

152    Treškārt, prasītāja apgalvo, pirmkārt, ka tas nebija MTPD, bet gan [konfidenciāli] pēctecis, MT Picture Display Indonesia, kuras kapitālā MTPD piederēja 53 % akciju un kura piedalījās ASEAN sanāksmēs, un, otrkārt, ka apstrīdētais lēmums bija jāatceļ, ciktāl tajā nebija izklāstīti iemesli, kāpēc MTPD bija jāuzskata par atbildīgu.

153    Vispirms ir jānoraida prasītājas arguments, saskaņā ar kuru MTPD nepiedalījās ASEAN sanāksmēs. Kā to norāda Komisija savā iebildumu rakstā, ko šajā ziņā replikā neapstrīd prasītāja, no minēto sanāksmju protokolu, it īpaši 2004. gada 16. februāra, 16. marta, 18. maija, 18. jūnija un 5. novembra, kā arī 2005. gada 6. decembra protokola, izvērtēšanas izriet, ka, pirmkārt, papildus citu MTPD meitasuzņēmumu, tādu kā MTPD Indonesia, pārstāvjiem MTPD darbinieki patiešām piedalījās šajās sanāksmēs un ka, otrkārt, visās ASEAN sanāksmēs, kuras notika šajā laikposmā un kuras Komisija norādīja apstrīdētajā lēmumā, bija nemainīgi minēta atsauce uz MTPD.

154    Runājot par Komisijas kompetenci konstatēt pārkāpumu, ir jāatgādina, ka, gadījumā, kad uzņēmumi, kuri ir reģistrēti ārpus EEZ, bet kuri ražo preces, kas tiek pārdotas EEZ trešajām personām, vienojas par cenām, kādas tie noteikts klientiem EEZ, un īsteno šo vienošanos, pārdodot par faktiski norunātajām cenām, tie piedalās vienošanās darbībā, kuras mērķis un sekas ir konkurences ierobežošana iekšējā tirgū LESD 101. panta izpratnē, un ka Komisijai ir teritoriālā kompetence tās izmeklēt (skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 2014. gada 27. februāris, InnoLux/Komisija, T‑91/11, Krājums, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

155    Judikatūrā ir arī norādīts, ka LESD 101. panta pārkāpums ir saistīts ar diviem rīcības elementiem, proti, ar vienošanās noslēgšanu un tās īstenošanu. Ja konkurences tiesībās paredzēto aizliegumu piemērojamība būtu atkarīga no aizliegtas vienošanās noslēgšanas vietas, tas uzņēmumiem neapšaubāmi būtu vienkāršs veids, kā izvairīties no minētajiem aizliegumiem. Tātad svarīga ir vieta, kurā aizliegtā vienošanās tiek īstenota. Turklāt, lai noteiktu, vai šī vieta atrodas EEZ, nav svarīgi, vai aizliegtās vienošanās dalībnieki ir vai nav izmantojuši EEZ reģistrētus meitasuzņēmumus, pārstāvjus, pakārtotus pārstāvjus vai filiāles, lai starp tiem un tur reģistrētajiem pircējiem nodibinātu kontaktus (skat. spriedumu InnoLux/Komisija, minēts 154. punktā, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

156    Ja nosacījums par īstenošanu ir izpildīts, uz Komisijas kompetenci piemērot Savienības konkurences tiesības šādām rīcībām attiecas teritorialitātes princips, kas ir vispārīgi atzīts starptautiskajās tiesībās (Tiesas spriedums, 1988. gada 27. septembris, Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, 89/85, 104/85, 114/85, 116/85, 117/85 un no 125/85 līdz 129/85, Recueil, 5193. lpp., 18. punkts, un spriedums InnoLux/Komisija, minēts 154. punktā, 60. punkts).

157    Turklāt aizliegtas vienošanās īstenošanas kritērijs kā elements, kas sasaista aizliegtu vienošanos ar Savienības teritoriju, ir izpildīts vien ar to, ka Savienībā tiek pārdota prece, uz kuru attiecas aizliegtā vienošanās, neatkarīgi no piegādes avotu un ražošanas iekārtu atrašanās vietas (skat. spriedumu InnoLux/Komisija, minēts 154. punktā, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

158    Piemērojot šos principus, Komisija pamatoti uzskatīja sevi par kompetentu šajā gadījumā, lai piemērotu LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu. No apstrīdētā lēmuma preambulas 585.–599. apsvēruma izriet, ka, pat ja daži attiecīgie uzņēmumi pārkāpuma brīdī bija reģistrēti ārpus Savienības teritorijas un tiem šajā teritorijā nebija reģistrētu meitasuzņēmumu, minētajā teritorijā tika īstenota koluzīva prakse, kurai bija tūlītējas, paredzamas un būtiskas sekas Eiropas Savienībā. Šajā ziņā Komisija uzskatīja, ka, lai gan aizliegtas vienošanās tika slēgtas ārpus EEZ un to galvenais mērķis bija nebija Eiropa, šo vienošanos dalībnieki tomēr ietekmēja klientus EEZ, pārdodot CPT šajā teritorijā vai veicot šo pārdošanu ietekmējošus pasākumus.

159    It īpaši Komisija uzskatīja, pirmkārt un pamatoti, ka pārkāpumam bija tūlītēja ietekme uz EEZ, ņemot vērā, ka, pirmkārt, koluzīvās vienošanās tieši ietekmēja cenu noteikšanu un apjomu CRT, kas tika piegādāts uz šo teritoriju vai nu tieši, vai ar pārstrādātiem produktiem, un ka, otrkārt, gan CDT, gan CPT tika piegādāti un nogādāti tieši EEZ no aizliegtas vienošanās dalībnieku ražotnēm, kas atrodas citās pasaules malās. Otrkārt, Komisija pamatoti uzskatīja, ka pārkāpuma ietekme uz EEZ bija paredzama, jo cenas un apjomi, par ko bija noslēgta aizliegta vienošanās, acīmredzami ietekmēja brīvu konkurenci gan starp CRT ražotājiem, gan pakārtotajā tirgū. Turklāt, tāpat kā vērtēja Komisija, ir jākonstatē, ka aizliegtas vienošanās attiecībā uz CPT dalībnieki vienojās ne tikai par cenām, bet arī ieviesa koordinētu ražošanas ierobežošanu, kas tādējādi ierobežoja pieejamo piedāvājumu EEZ no rūpnīcām šajā teritorijā vai ārpus tās. Turklāt, kā konstatēja Komisija, attiecīgajai aizliegtajai vienošanās darbībai bija tūlītēja un paredzama ietekme uz EEZ arī vertikāli integrētu pakalpojumu sniedzēju gadījumā, tādu kā Philips, LGE, Panasonic un prasītājas gadījumā, ieskaitot piegādi, ko kopuzņēmumi veica uz attiecīgajiem mātesuzņēmumiem. Treškārt, Komisija pamatoti konstatēja, ka aizliegtas vienošanās attiecībā uz CPT ietekme bija būtiska pārkāpuma smaguma, pārāk lielā ilguma un lomas dēļ, kāda bija minētās vienošanās dalībniekiem Eiropas tirgū attiecībā uz CRT un pārveidotajiem produktiem.

160    No minētā izriet, ka prasītājas argumentam, saskaņā ar kuru SML un ASEAN sanāksmes koncentrējās uz Āzijas tirgu un šajās sanāksmēs noslēgtās vienošanās neattiecās uz EEZ, nav faktiska pamata, jo minēto sanāksmju dalībnieki pārdeva CPT – gan tieši, gan ar pārveidotajiem produktiem – EEZ teritorijā neatkarīgām trešajām pusēm.

161    Šajā ziņā, ja vertikāli integrēts uzņēmums inkorporē preces, kas ir pārkāpuma priekšmets, tādās precēs, kuru ražošana tiek pabeigta tā ražotnēs, kas atrodas ārpus EEZ, tad šo galaproduktu pārdošana EEZ, ko veic šis uzņēmums trešajām neatkarīgām pusēm, var ietekmēt konkurenci šo preču tirgū, un tāpēc var uzskatīt, ka šāds pārkāpums ir ietekmējis EEZ pat tad, ja attiecīgo galaproduktu tirgus ir uzskatāms par atsevišķu tirgu no tā, uz kuru attiecas minētais pārkāpums.

162    Runājot par konstatējumu, saskaņā ar kuru SML un ASEAN sanāksmes bija daļa no vienota un turpināta pārkāpuma attiecībā uz CPT, ir jānorāda, ka saskaņā ar Komisijas teikto, pat ja minētās sanāksmes koncentrējās uz pārdošanu Āzijā, diskusijas, kādas notika šajās sanāksmēs, nebija atrautas no notikumiem citos reģionos, it īpaši Eiropā, bet bieži vien attiecās uz visu pasauli. Tādējādi Komisija pamatoti uzskatīja, atsaucoties uz pamatiem, kas bija izklāstīti apstrīdētā lēmuma preambulas 478.–490., 496., 499., 517., 518. un 521.–523. apsvērumā, ka šīs sanāksmes dažādos veidos bija savstarpēji saistītas ar Eiropas stikla sanāksmēm un ka būtu nedabīgi tās atdalīt no citiem aizliegtas vienošanās attiecībā uz CPT kontaktiem, jo tās bija daļa no vienota un turpināta pārkāpuma, ietverot koluzīvus kontaktus gan Eiropā, gan Āzijā.

163    Tādējādi Komisija atgādināja, pirmkārt, ka trīs dažāda veida organizētās sanāksmes Āzijā – šajā gadījumā stikla, SML un ASEAN sanāksmes –, kā arī sanāksmes, kas tika organizētas Eiropā, attiecas uz vieniem un tiem pašiem ierobežojumiem, proti, cenu noteikšanu un pārdošanas plānošanu, kas ietvēra apmaiņu ar sensitīvu informāciju. Otrkārt, attiecīgo produktu gamma, proti, dažādu izmēru CPT, sanāksmēs bija līdzīga, skatoties kopumā. Treškārt, bija pārklāšanās attiecībā uz vairākās sanāksmēs notikušo diskusiju ģeogrāfisko mērogu, ciktāl ASEAN un SML sanāksmes attiecās uz visu pasauli, kas nozīmē, ka tās ietvēra EEZ vai atsauces uz Eiropu. Tāpat Komisija norādīja, ka Eiropas stikla sanāksmes ietvēra atsauces uz Āziju. Ceturtkārt, SML un ASEAN sanāksmes, kas bija turpinājums Āzijas stikla sanāksmēm, notika tajā pašā laikposmā, kad Eiropas stikla sanāksmes, kuras notika laika periodā no 1999. gada līdz 2005. gadam. Piektkārt, dažādajām organizēto sanāksmju kategorijām, proti, Eiropas stikla sanāksmēm, Āzijas stikla sanāksmēm, kā arī SML un ASEAN sanāksmēm, lielākoties bija tie paši dalībnieki. Sestkārt, aizliegtas vienošanās attiecībā uz CPT dalībnieki vēlējās saglabāt saprātīgu cenu starpību starp identiskām precēm, kas tiek ražotas EEZ un Āzijā, kā arī paaugstināt cenas Eiropā. Tāpēc Komisija varēja pamatoti konstatēt, ka aizliegtas vienošanās attiecībā uz CPT apmērs ietvēra EEZ un ka šī aizliegtā vienošanās tika īstenota šajā teritorijā, ņemot vērā tiešo pārdošanu EEZ un pārveidoto CPT produktu tiešo pārdošanu EEZ.

164    Lai izdarītu šādu secinājumu, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma, Komisija izvērtēja kontekstu, kādā notika trīs veida sanāksmes Āzijā, proti, Āzijas stikla sanāksmes, SML un ASEAN sanāksmes, kā arī to protokolus, lai no tā pamatoti secinātu, ka tām bija papildu saiknes ar Eiropas stikla sanāksmēm un ka tāpēc tās bija saistītas. Šajā ziņā no minētā lēmuma preambulas 287. un 288. apsvēruma izriet, ka pirmā Eiropas daudzpusējā sanāksme 1999. gada 2. oktobrī Glāsgovā notika pēc aicinājumiem, kādus bija izteikusi Samsung SDI daudzpusējā sanāksmē, kas notika 1999. gada 21. septembrī Taivānā starp Chunghwa, Samsung SDI, LGE, [konfidenciāli] un Philips ar mērķi stiprināt sadarbību ar Eiropas tirgu un mudināt uzņēmumus, kas piedalās aizliegtās vienošanās darbībā, organizēt regulāras sanāksmes, lai apmainītos ar informāciju par tirgu un noteiktu cenas. Bažas tika izteiktas par cenu līmeni, kāds tika noteikts Eiropā attiecībā uz 14 collu CPT, uzskatot šīs cenas par pārāk zemām, salīdzinot ar Āzijas cenām. Vēlākā sanāksmē, kas notika 1999. gada 27. oktobrī Taizemē un kas ir minēta apstrīdētā lēmuma preambulas 251. un 290. apsvērumā, Āzijas uzņēmumi atzinīgi novērtēja cenu kāpuma tendenci Eiropas un Amerikas tirgos, pateicoties ražošanas jaudas samazināšanai, ko veica CPT ražotāji Āzijā.

165    Turklāt no Āzijas sanāksmju protokoliem izriet, ka to dalībnieki salīdzināja situāciju Eiropas un Āzijas tirgos un regulāri vienojās pielīdzināt cenas un jaudas. Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma preambulas 486. apsvērumu Āzijas sanāksmju dalībnieki vienojās par jaudas samazināšanu, kas atvieglotu aizliegtas vienošanās dalībnieku centienus palielināt cenas EEZ, un definēja mērķus attiecībā uz tirgus daļām un piegādes kvotām pasaules līmenī. Turklāt reģionā praktizētās cenas tika izmantotas kā atsauce, lai vienotos par cenām citā reģionā. Tādējādi pastāvēja saikne starp Āzijā un Eiropā izmantotajām cenām.

166    No minētā izriet, ka, pretēji prasītājas apgalvotajam, ražošanas un cenu līmenis Āzijā ietekmēja Eiropas cenas. Turklāt, kā tas tika norādīts apstrīdētajā lēmumā, vairākiem aizliegtas vienošanās attiecībā uz CPT Āzijas dalībniekiem bija produktu līnijas Eiropā būtisku laika periodu, kad konkurenti satikās dažādās sanāksmēs. Turklāt no apstrīdētā lēmuma izriet, ka daži Eiropas meitasuzņēmumi informēja to Āzijas galvenos birojus par situāciju tirgū un par aizliegtas vienošanās attiecībā uz CPT Eiropā ietvaros noslēgtajām vienošanās darbībām un otrādi, ko turklāt neapstrīd arī prasītāja.

167    Turklāt no apstrīdētā lēmuma preambulas 413.–415. apsvēruma izriet, ka aizliegtas vienošanās attiecībā uz CPT pēdējā posmā no 2004. gada līdz 2006. gada novembrim bez SML un ASEAN sanāksmēm, kuri bija galvenie daudzpusējie forumi, vairāki ad hoc kontakti attiecībā uz globālo pārdošanu un ražošanu notika tostarp Eiropā, tajos iesaistoties MTPD un Eiropas stikla sanāksmju dalībniekiem, tādiem kā Samsung SDI, LPD grupai un Thomson. Šajā ziņā zemsvītras piezīmē Nr. 1074 ir minētas divpusējās sanāksmes, kurās notika apmaiņa ar informāciju un kuras notika starp LPD grupu un MTPD 2004. gada 6. decembrī, kā arī 2005. gada 21. februārī un 8. jūlijā. Saskaņā ar šo pašu zemsvītras piezīmi MTPD ietvēra dokumentus savā atbildē uz Komisijas informācijas pieprasījumu, no kuriem izrietēja, ka informācija no konkurentiem par CRT ražotāju ražošanas jaudu, kura bija datēta 2006. gada novembrī, kā arī 2005. gada aprīlī datētie globālie dati, plāni pārdošanas, piedāvājuma un ražošanas jomā un paredzamais pieprasījums attiecībā uz CRT televizoriem tika iesniegti MTPD, ko turklāt neapstrīd arī prasītāja.

168    Šādos apstākļos prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka apstrīdētajā lēmumā nebija ietverts neviens pierādījums par to, ka MTPD zināja par aizliegtas vienošanās attiecībā uz CPT esamību. Visbeidzot prasītājas arguments, saskaņā ar kuru, kā to atzina Komisija apstrīdētajā lēmumā, nebija centrālas organizācijas, kas saistītu Eiropas un Āzijas stikla sanāksmes ar SML un ASEAN sanāksmēm, nav atbilstošs. No iepriekš minētajiem apsvērumiem, kas izklāstīti apstrīdētajā lēmumā, izriet, ka minētajām sanāksmēm bija papildu raksturs un ka tās ietilpa kopējā plānā, kas nozīmē, ka Komisija pamatoti varēja kvalificēt pārkāpumu kā vienotu un turpinātu.

169    Turklāt, pretēji prasītājas apgalvojumiem un kā to apgalvo Komisija, kā arī atbilstoši tam, kā tas izriet no protokoliem, dažas ASEAN sanāksmes, kurās piedalījās MTPD, tostarp 2004. gada 16. februāra, 16. marta un 5. novembra sanāksmes, papildus atsaucēm uz vienošanos par cenām, kas skāra visu Eiropu un attiecās uz konkrētiem klientiem un kuras īstenošana tika rūpīgi kontrolēta, ietvēra diskusijas par piedāvājumu un pieprasījumu nākotnē, produktu līnijām un jaudu un attiecās uz pasaules tirgu, tostarp EEZ. Tāpat šāda sensitīvas komercinformācijas apmaiņa starp konkurentiem, kā, piemēram, informācijas apmaiņa, kas notika 2004. gada 18. jūnija un 2005. gada 6. decembra sanāksmēs, bija uzskatāma par saskaņotām darbībām, kas var ierobežot ražošanu un tirgus daļu piešķiršanu. Šajā ziņā formālu vienošanos par šiem pēdējiem diviem pārkāpuma aspektiem neesamība neietekmē apstrīdētā lēmuma tiesiskumu saskaņā ar judikatūru, atbilstoši kurai pietiek ar to, ka informācijas apmaiņa samazina vai novērš nenoteiktības pakāpi attiecībā uz konkrētā tirgus funkcionēšanu, kā rezultātā tiek ierobežota konkurence starp uzņēmumiem (šajā ziņā skat. Tiesas spriedumu, 2009. gada 4. jūnijs, T‑Mobile Netherlands u.c., C‑8/08, Krājums, I‑4529. lpp., 35. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt, kā to apgalvo Komisija, fakts, ka daļa no diskusijām attiecās uz Āzija, ir izskaidrojams ar to, ka lielākā daļa ražotņu atradās šajā reģionā.

170    Attiecībā uz SML sanāksmēm no apstrīdētā lēmuma un it īpaši no 2003. gada 28. novembra, 2004. gada 10. decembra un 2005. gada 15. marta un 26. decembra protokoliem izriet, ka šie uzņēmumi, tostarp MTPD, apmainījās ar informāciju attiecībā uz Eiropu un analizēja situāciju pasaules mērogā, ieskaitot Eiropu. Turklāt šo sanāksmju dalībnieki pārrunāja iespēju kontrolēt cenas Eiropas tirgū, tostarp maza un vidēja lieluma CPT cenas, un konstatēja nepieciešamību kontrolēt ražošanu, kā arī koordinēt Eiropas rūpnīcu slēgšanu. Turklāt divas no šīm sanāksmēm, proti, 2003. gada 28. novembra un 2004. gada 10. decembra sanāksmes, skaidri attiecās uz cenu noteikšanu Eiropā.

171    Tāpēc prasītāja nevar apgalvot, ka apstrīdētais lēmums neietver pierādījumus par tirgus daļu sadali un ražošanas ierobežošanu CPT jomā šajā periodā SML un ASEAN sanāksmju kontekstā, jo no vairāku šo sanāksmju protokoliem izriet, ka to dalībnieki apmainījās ar informāciju par ražošanu, pārdošanu, jaudu un prognozēm pasaules līmenī, ko varēja izmantot, lai aprēķinātu uzņēmumu dalībnieku tirgus daļas, kā arī ievērotu vienošanos, un ka tie noteica pamatnostādnes par cenām pasaules līmenī attiecībā uz dažāda izmēra CPT.

172    No minētā izriet, ka šis pamats ir jānoraida.

173    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāatbalsta prasījumu pirmā daļa un jāatceļ apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punkta d) apakšpunkts, ciktāl tajā ir noteikts, ka prasītāja pārkāpa LESD 101. pantu, piedaloties aizliegtās vienošanās darbībā no 2000. gada 16. maija līdz 2003. gada 31. martam. Šīs atcelšanas rezultātā ir nepieciešams atbalstīt arī prasījumu trešo daļu un atcelt apstrīdētā lēmuma 2. panta 2. punkta g) apakšpunktu, kurā prasītājai tika uzlikts naudas sods EUR 28 048 000 par dalību aizliegtās vienošanās darbībā laikposmā no 2000. gada 16. maija līdz 2003. gada 31. martam.

174    Visbeidzot pārējā daļā atcelšanas prasījumi ir jānoraida.

 Par pakārtoti izvirzītajiem prasījumiem ar mērķi atcelt vai samazināt naudas sodu

175    Šo prasījumu pamatošanai prasītāja izvirza tikai vienu pamatu, kurš ir balstīts uz kļūdu apstrīdētajā lēmumā, tā 2. panta 2. punkta g) un h) apakšpunktā uzliekot prasītājai naudas sodu vai pakārtoti aprēķinot šī naudas soda apmēru.

176    Ņemot vērā apstrīdētā lēmuma 2. panta 2. punkta g) apakšpunkta atcelšanu, šis pamats ir jāizvērtē vienīgi, ciktāl tā mērķis ir pierādīt, ka Komisija pieļāva kļūdu apstrīdētajā lēmumā, uzliekot prasītājai naudas sodu ar minētā lēmuma 2. panta 2. punkta h) apakšpunktu, un ka šī naudas soda summa esot tikusi aprēķināta nepareizi.

177    Šis pamats, ar kuru prasītāja aicina Vispārējo tiesu izmantot neierobežoto kompetenci, ietver divas daļas.

178    Pirmajā daļā un primāri prasītāja prasa Vispārējai tiesai izdarīt secinājumus no Komisijas pieļautajām kļūdām, kādas tā konstatēs, izvērtējot atcelšanas pamatus. Otrajā daļā un pakārtoti prasītāja norāda uz kļūdām naudas soda apmēra aprēķinā, kuru rezultātā būtībā esot pārkāpts samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes princips, kā arī neesot tikušas ievērotas tiesības uz aizstāvību.

179    Ņemot vērā faktu, ka pēc pamatu, kas izvirzīti apstrīdētā lēmuma atcelšanas prasījumu pamatošanai, izvērtēšanas tika atbalstīta tikai prasījumu pirmā un trešā daļa (skat. iepriekš 173. punktu), šī pamata pirmā daļa nav jāvērtē.

180    Tāpēc Vispārējai tiesai, īstenojot neierobežoto kompetenci, ir jāizvērtē šī pamata otrā daļa, ievērojot šo prasījumu ceturto daļu, kurā prasītāja tai lūdza samazināt naudas soda, kas tai tika noteikts solidāri ar Panasonic par tās dalību aizliegtās vienošanās darbībā ar MTPD starpniecību, apmēru.

181    Lūguma grozīt tai uzliktos naudas sodus pamatošanai prasītāja izvirza četrus papildu argumentus.

182    Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisijas pamatojums attiecībā uz pārdošanas vērtības daļas noteikšanu, kāda tika izmantota, lai aprēķinātu naudas soda pamatsummu, esot neskaidrs un lakonisks, un norāda uz samērīguma principa pārkāpumu. Šajā ziņā prasītāja apgalvo, pirmkārt, ka naudas soda apmērs neatspoguļo ievērojamās atšķirības starp aizliegtās vienošanās attiecībās uz CDT apjomu un aizliegtās vienošanās attiecībās uz CPT apjomu, jo pēdējā minētā neesot bijusi tik daudzdimensiāla, kā apgalvo Komisija, un, otrkārt, ka noteiktie 18 %, lai ņemtu vērā minētās aizliegtās vienošanās smagumu naudas soda pamatsummas noteikšanai, esot bijuši nesamērīgi.

183    Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu, nosakot naudas soda apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu.

184    No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Regulā Nr. 1/2003 paredzēto robežu ietvaros Komisijai ir plaša rīcības brīvība šādu naudas sodu noteikšanā (Tiesas spriedumi, 2005. gada 28. jūnijs, Dansk Rørindustri u.c./Komisija, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, Krājums, I‑5425. lpp., 172. punkts, un 2009. gada 24. septembris, Erste Group Bank u.c./Komisija, C‑125/07 P, C‑133/07 P, C‑135/07 P un C‑137/07 P, Krājums, I‑8681. lpp., 123. punkts). Tomēr, kad Komisija pieņem šādas pamatnostādnes, kas paredzētas, lai, ievērojot Līgumu, precizētu kritērijus, ko tā paredz piemērot, īstenojot savu rīcības brīvību, no tā izriet automātisks šīs rīcības brīvības ierobežojums, jo tai ir pienākums ievērot norādes, ko tā pati sev noteikusi (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 2008. gada 8. oktobris, Carbone Lorraine/Komisija, T‑73/04, Krājums, II‑2661. lpp., 192. punkts un tajā minētā judikatūra). Tā nevar atsevišķā gadījumā atkāpties no šīm pamatnostādnēm, nesniedzot paskaidrojumu, kas ir saderīgs ar vienlīdzīgas attieksmes principu, kurš nepieļauj, ka līdzīgās situācijās tiek piemērota atšķirīga attieksme un atšķirīgās situācijās tiek piemērota līdzīga attieksme, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (skat. Tiesas spriedumu, 2009. gada 15. oktobris, Audiolux u.c., C‑101/08, Krājums, I‑9823. lpp., 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

185    Turklāt 2006. gada pamatnostādņu 4. punktā ir norādīts:

“Komisijas pilnvaras uzlikt naudas sodu [..] ir viens no līdzekļiem, kā Komisija var veikt savu Līgumā uzticēto uzraudzības pienākumu. Šajā uzdevumā ietilpst ne tikai pienākums veikt izmeklēšanu un noteikt sankcijas par atsevišķiem pārkāpumiem, bet arī pienākums īstenot vispārēju politiku, kuras mērķis ir konkurences lietām piemērot Līgumā noteiktos principus un ievirzīt uzņēmumu rīcību atbilstošā gultnē [..]. Šim nolūkam Komisijai jānodrošina, lai tās rīcībai būtu vajadzīgais preventīvais raksturs [..]. Tāpēc, ja Komisija konstatē [EKL] 81. vai [EKL] 82. panta pārkāpumu, tā var uzlikt vainīgajiem naudas sodu. Naudas sods jānosaka pietiekami preventīvā līmenī ne tikai tādēļ, lai sodītu attiecīgos uzņēmumus (konkrēti preventīvā iedarbība), bet arī tādēļ, lai kavētu citus uzņēmumus rīkoties pretēji [EKL] 81. un [EKL] 82. pantam vai turpināt šādu rīcību (vispārēji preventīvā iedarbība).”

186    Kā tas izriet no 2006. gada pamatnostādņu 5.–7. punkta, lai sasniegtu šos mērķus, Komisija atsaucas uz pārkāpumā iesaistīto preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu, pieņemot to par pamatu naudas soda noteikšanā, un uz gadu skaitu, kuru gaitā uzņēmums veicis pārkāpumu, vienlaikus ietverot naudas soda pamatsummā konkrētu summu, lai kavētu uzņēmumus iesaistīties nelikumīgā darbībā.

187    Jāatgādina, ka 2006. gada pamatnostādņu 19. punktā ir noteikts, ka “naudas soda pamatsumma atbilst pārdošanas vērtības daļai, ko nosaka atkarībā no pārkāpuma smaguma pakāpes, reizinot to ar gadu skaitu, kuru gaitā izdarīts pārkāpums”.

188    Attiecībā uz pārkāpuma smaguma faktoru 2006. gada pamatnostādņu 20. punktā ir precizēts, ka “smaguma pakāpi novērtē katram konkrētajam gadījumam un visiem pārkāpumu veidiem, ņemot vērā visus būtiskos lietas apstākļus”.

189    Attiecībā uz vērā ņemamās pārdošanas apjoma daļas noteikšanu 2006. gada pamatnostādņu 21. punktā ir norādīts, ka “vispārējais princips ir tāds, ka [..] nosaka līmenī, kas nepārsniedz 30 % no visa pārdošanas apjoma.” No pamatnostādņu 22. punkta izriet, ka, “lai izlemtu, vai konkrētajā gadījumā pārdošanas apjoma daļai jāatrodas minētā diapazona sākumā vai beigās, Komisija ņem vērā vairākus faktorus, piemēram, pārkāpuma veidu, visu attiecīgo dalībnieku kopējo tirgus daļu, pārkāpuma izdarīšanas ģeogrāfisko teritoriju un to, vai pārkāpums jau ir īstenots vai vēl ne”. Visbeidzot minēto pamatnostādņu 23. punktā šajā ziņā ir atgādināts:

“Horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas izlaides ierobežošanu, kas parasti ir slepenas, pēc sava rakstura pieder pie vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem. Saskaņā ar konkurences politiku par tām jāpiemēro smags sods. Tāpēc, nosakot pārdošanas apjoma daļu par šādiem pārkāpumiem, tai jāatrodas diapazona augšdaļā.”

190    Šajā gadījumā, lai noteiktu pārkāpuma smagumu, Komisija tostarp ņēma vērā, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 1059. apsvēruma, faktu, ka gan aizliegtajai vienošanās darbībai attiecībā uz CPT, gan aizliegtajai vienošanās darbībai attiecībā uz CDT bija vairāki veidi, ciktāl tās ietvēra horizontālus nolīgumus cenu noteikšanas (mērķa cenas vai zemākās cenas), tirgus sadales un ražošanas ierobežošanas jomā, kā arī, runājot par aizliegtu vienošanos attiecībā uz CDT, klientu sadales jomā. Tā norādīja, ka šie pārkāpumi pēc sava rakstura bija viens no nopietnākajiem konkurences ierobežojumu pārkāpumiem atbilstoši LESD 101. pantam, attiecībā uz kuru 2006. gada pamatnostādņu 23. punktā ir paredzēts ņemt vērā pārdošanas apjoma daļu, kas atrodas diapazona augšdaļā. Turklāt tā atgādināja, ka pārkāpumā iesaistītie uzņēmumi zināja vai tiem vajadzēja zināt par savu darbību prettiesisko raksturu, ko pierāda fakts, ka tie veica pasākumus, lai noslēptu aizliegtas vienošanās esamību. Turklāt Komisija norādīja, ka ģeogrāfiskais mērogs gan aizliegtajai vienošanās darbībai attiecībā uz CDT, gan aizliegtajai vienošanās darbībai attiecībā uz CPT aptvēra visu EEZ un ka apvienotā EEZ tirgus daļa uzņēmumiem, kuri bija apstrīdētā lēmuma adresāti un attiecībā uz kuriem tika konstatēti pārkāpumi, nepārsniedza 80 %. Visbeidzot Komisija konstatēja, ka aizliegtas vienošanās bija ļoti strukturētas, tika strikti ievērotas un kontrolētas. No minētā Komisija secināja apstrīdētā lēmuma preambulas 1070. apsvērumā, ka, ņemot vērā pārkāpuma veidu, ir jāpiemēro 18 % likme no attiecīgajiem pārdošanas apjomiem.

191    Pretēji prasītājas argumentiem šāds vērtējums ir pietiekami pamatots, jo Komisija pienācīgi ņēma vērā faktorus, kas uzskaitīti 2006. gada pamatnostādņu 22. punktā (skat. iepriekš 189. punktu), proti, papildus pārkāpuma raksturam attiecīgo uzņēmumu kopējo tirgus daļu, aptverot visu tirgu, attiecīgo ģeogrāfisko plašumu visā EEZ un faktu, ka aizliegtā vienošanās tika īstenota.

192    Turklāt ir skaidrs, ka ar CPT saistītais pārkāpums ietilpst kategorijā, kas minēta 2006. gada pamatnostādņu 23. punktā, jo tā ietvēra arī slepenus horizontālus nolīgumus par cenu noteikšanu. Tādējādi, ņemot vērā faktu, ka 2006. gada pamatnostādnēs ir paredzēts 30 % slieksnis, Komisija, nosakot vērā ņemamos 18 % no pārdošanas apjoma, proti, augstāku līmeni nekā puse no paredzētā sliekšņa, rīkojās atbilstoši normām, kuras tā pati ir ietvērusi minētajās pamatnostādnēs. Šāds skaidrs konkurences tiesību pārkāpums pēc sava rakstura ir īpaši smags un ir pretrunā būtiskākajiem Savienības pamatmērķiem (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 2012. gada 29. jūnijs, GDF Suez/Komisija, T‑370/09, Krājums, 420. punkts un tajā minētā judikatūra).

193    Neviens no prasītājas sniegtajiem pierādījumiem neļauj apšaubīt šo vērtējumu.

194    Ceturtā un piektā pamata, kas izvirzīti, lai pamatotu prasījumus atcelt apstrīdēto lēmumu, izvērtēšana neļāva apšaubīt attiecīgo uzņēmumu dalību vienotā un turpinātā LESD 101. panta pārkāpumā, kura mērķis bija ierobežot konkurenci EEZ tirgū un kurš ietvēra it īpaši vienošanos par cenu noteikšanu, kuras īstenošana tika rūpīgi kontrolēta, kā arī ražošanas ierobežošanu un konfidenciālas informācijas attiecībā uz CPT apmaiņu. Pretēji prasītājas apgalvojumiem ir jānorāda, pirmkārt, ka aizliegtas vienošanās attiecībā uz CDT sarežģītības pakāpei salīdzinājumā ar aizliegtu vienošanos attiecībā uz CPT nav nozīmes, ņemot vērā abu aizliegto vienošanos sekas, kas ietvēra konkurences ierobežošanu EEZ tirgū. Otrkārt, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 1059. apsvēruma, augstāka smaguma pakāpe, kāda tiek piemērota attiecībā uz CDT, ir saistīta ar tāda fakta ņemšanu vērā, ka šī aizliegtā vienošanās atšķirībā no aizliegtās vienošanās attiecībā uz CPT ietvēra arī klientu sadali. Argumentus, saskaņā ar kuriem apstrīdētajā lēmumā nav ietverti pietiekami pierādījumi par ražošanas ierobežošanu un tirgu sadali, nevar atbalstīt, ņemot vērā piektā pamata otrās daļas ietvaros veikto analīzi.

195    Visbeidzot attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, saskaņā ar kuru divi no trīs pārkāpuma aspektiem, proti, ražošanas ierobežošana un tirgu sadale, neturpinājās visu pārkāpuma laiku, ir jākonstatē, ka, pat ja prasītājai būtu bijusi taisnība, ar šo argumentu nepietiek, lai apšaubītu Komisijas vērtējumus attiecībā uz pārkāpuma esamību, tā smagumu šajā gadījumā un līdz ar to arī vērā ņemamās pārdošanas apjoma daļas proporciju, lai noteiktu naudas soda pamatsummu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 2012. gada 13. decembris, Versalis un Eni/Komisija, T‑103/08, 241. punkts).

196    No minētā izriet, ka nosakot – piemērojot 2006. gada pamatnostādnes – 18 % pārdošanas vērtības apjomu, ko ņemt vērā, lai noteiktu prasītājai uzliekamā naudas soda pamatsummu, Komisija nepārsniedza savas rīcības brīvības robežas. Līdz ar to arguments, saskaņā ar kuru šis procents neesot samērīgs ar procentu, kāds tika noteikts attiecībā uz CDT, kurš bija 19 %, ir jānoraida.

197    Tāpat ir jānoraida prasītājas argumenti par pārkāpuma īstenošanu un sekām, ņemot vērā, ka saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 23. punktu Komisija varēja noteikt naudas sodu, ņemot vērā vienīgi kritēriju par pārkāpuma raksturu (spriedums GDF Suez/Komisija, minēts 192. punktā, 423. punkts).

198    Visbeidzot neviens cits pierādījums neattaisno to, ka Vispārējā tiesa izmantotu savas pilnvaras grozīt lēmumu attiecībā uz naudas soda apmēru saistībā ar pārkāpuma smagumu.

199    No tā izriet, ka šis iebildums ir jānoraida.

200    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija neesot ņēmusi vērā tās un MTPD dalības ierobežoto raksturu, gan nosakot pārdošanas vērtības proporciju, lai aprēķinātu naudas soda pamatsummu, gan novērtējot iespējamos atbildību mīkstinošos apstākļus.

201    Jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru naudas soda pamatsummas samazinājuma piešķiršanai atbilstoši atbildību mīkstinošajiem apstākļiem ir jābūt saistītai ar šīs lietas apstākļiem, kas var mudināt Komisiju nepiešķirt šo samazinājumu uzņēmumam, kurš ir piedalījās slepenā nolīgumā. Atbildību mīkstinošu apstākļu atzīšana gadījumos, kuros uzņēmums ir piedalījies acīmredzami prettiesiskā nolīgumā, par ko tas zināja vai nevarēja nezināt un kas bija pārkāpums, nevar izraisīt to, ka tiek likvidēta uzliktā naudas soda preventīvā iedarbība un ka LESD 101. panta 1. punkts zaudē savu lietderīgo iedarbību (šajā ziņā skat. Tiesas spriedumu, 2009. gada 9. jūlijs, Archer Daniels Midland/Komisija, C‑511/06 P, Krājums, I‑5843. lpp., 104. un 105. punkts un tajos minētā judikatūra).

202    Turklāt no 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta izriet, ka Komisijai nebija pienākuma ne regulāri ņemt vērā katru uzskaitīto atbildību mīkstinošo apstākli atsevišķi, ne arī automātiski piešķirt papildu samazinājumu naudas soda pamatsummai, tiklīdz uzņēmums ir pierādījis kāda no šiem apstākļiem esamību. Naudas soda apmēra iespējamā samazinājuma saskaņā ar atbildību mīkstinošajiem apstākļiem atbilstošais raksturs ir jāvērtē no globāla skatpunkta, ņemot vērā visus atbilstošos apstākļus. Tādējādi, neesot imperatīvām norādēm 2006. gada pamatnostādnēs attiecībā uz atbildību mīkstinošiem apstākļiem, kuri var tikt ņemti vērā, ir jāuzskata, ka Komisija saglabāja noteiktu rīcības brīvību, lai globāli novērtētu naudas soda iespējamā samazinājuma atbilstoši atbildību mīkstinošiem apstākļiem nozīmi (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 2012. gada 2. februāris, Denki Kagaku Kogyo un Denka Chemicals/Komisija, T‑83/08, 240. punkts un tajā minētā judikatūra).

203    Šajā gadījumā, runājot par Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru Komisijai vajadzēja ņemt vērā faktu, ka MTPD nepiedalījās Eiropas stikla sanāksmēs, bet piedalījās vienīgi SML un ASEAN sanāksmēs, ir jāatgādina, kā tas izriet no piektā pamata otrās daļas analīzes, ka Komisija pamatoti uzskatīja, ka MTPD, ar kuru prasītāja un Panasonic veidoja vienu ekonomisku vienību, piedalījās vienotā un turpinātā LESD 101. panta un EEZ līguma 53. punkta pārkāpumā, kas aptvēra visu EEZ teritoriju un ietvēra nolīgumus un saskaņotas darbības ar mērķi vienoties par cenu un ražošanu, kā arī apmainīties ar sensitīvu komercinformāciju starp konkurentiem. Ņemot vērā Komisijas rīcības brīvību, nosakot naudas sodu, kādus tā var uzlikt, apmērus, tā varēja uzskatīt, ņemot vērā visus šos elementus, ka atbilstību mīkstinošie apstākļi nebija pamatoti.

204    Tāpat prasītāja nav pierādījusi, ka MTPD iebilda pret aizliegtu vienošanos attiecībā uz CPT tādā mērā, lai traucētu tās darbību, proti, saskaņā ar standartu, kāds ir noteikts judikatūrā, lai atzītu aizliegtas vienošanās īstenošanas neesamību, kas pamatotu naudas soda samazināšanu saskaņā ar atbildību mīkstinošiem apstākļiem (šajā ziņā skat. spriedumu Denki Kagaku Kogyo un Denka Chemicals/Komisija, minēts 202. punktā, 248. punkts un tajā minētā judikatūra).

205    No minētā izriet, ka Komisija nepārsniedza robežas rīcības brīvībai, kāda tai ir šajā jomā, neņemot vērā kā atbildību mīkstinošu apstākli, kas pamato naudas soda samazināšanu, faktu – pat ja tas būtu pierādīts –, ka MTPD nepiedalījās visos pasākumos, kas veido attiecīgo aizliegto vienošanos. Runājot par atbildību par pārkāpumu, no judikatūras izriet, ka fakts, ka uzņēmums tieši nepiedalījās visos pasākumos, kas veido globālu aizliegtu vienošanos, nevar to atbrīvot no atbildības par LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, ja ir konstatēts, kā tas ir šajā gadījumā, ka kolūzija, kādā tas piedalījās, ietilpa globālā plānā un, otrkārt, ka šis globālais plāns ietvēra visus aizliegtu vienošanos veidojošus elementus (šajā ziņā skat. Tiesas spriedumu, 2011. gada 8. decembris, Chalkor/Komisija, C‑386/10 P, Krājums, I‑13085. lpp., 91. punkts un tajā minētā judikatūra).

206    Turklāt prasītāja nepaskaidro, kādā veidā, attiecībā uz to neatzīstot atbildību mīkstinošus apstākļus, Komisija pārkāpa samērīguma principu vai vienlīdzīgas attieksmes principu.

207    Pat pieņemot, ka prasītāja ar savu argumentāciju vēlas konstatēt, ka tās loma aizliegtajā vienošanās bija tikai pasīva, ir jānorāda, pirmkārt, ka, kaut arī šis fakts ir skaidri minēts kā iespējams atbildību mīkstinošs apstāklis 1998. gada pamatnostādnēs, tas nav minēts starp atbildību mīkstinošiem apstākļiem, uz kādiem var atsaukties, 2006. gada pamatnostādnēs. Tādējādi šis fakts parāda skaidru politisko izvēli vairāk “neveicināt” konkurences tiesību normu pārkāpuma dalībnieku pasīvu darbību. Šī izvēle ietilpst Komisijas rīcības brīvībā, nosakot un īstenojot konkurences politiku.

208    Otrkārt, uzņēmuma “vienīgi pasīva vērotāja vai sekotāja” loma pārkāpuma īstenošanā pēc definīcijas nozīmē, ka attiecīgais uzņēmums “neizceļas”, proti, aktīvi nepiedalās pret konkurenci vērsta nolīguma vai nolīgumu izstrādē (Vispārējās tiesas spriedums, 2003. gada 9. jūlijs, Cheil Jedang/Komisija, T‑220/00, Recueil, II‑2473. lpp., 167. punkts). No judikatūras izriet, ka faktori, kas var norādīt uz to, ka uzņēmumam aizliegtās vienošanās darbībā ir bijusi pasīva loma, ir šī uzņēmuma ievērojami retāka dalība sanāksmēs salīdzinājumā ar parastajiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, kā arī tas, ka cita uzņēmuma, kurš ir piedalījies pārkāpumā, pārstāvis izdara pēkšņu paziņojumu par šī uzņēmuma lomu pārkāpumā, ņemot vērā katra gadījuma konkrētos apstākļus (skat. spriedumu Cheil Jedang/Komisija, minēts iepriekš, 168. punkts un tajā minētā judikatūra).

209    Šajā gadījumā MTPD piedalījās ievērojamā skaitā aizliegtās vienošanās attiecībā uz CPT sanāksmju, kuru pret konkurenci vērstais raksturs bija pierādīts un kurās tā sniedza saviem konkurentiem noteiktu sensitīvu komercinformāciju. Pat ja šī informācija bija kļūdaina vai citur pieejama, tā tomēr radīja iespaidu tās konkurentiem, ka MTPD piedalījās aizliegtās vienošanās darbībā un tādējādi to arī veicināja. Turklāt neviens no attiecīgās aizliegtās vienošanās dalībniekiem nenorādīja uz to, ka prasītāja “neizcēlās” pārkāpuma laikā. Šo iemeslu dēļ nevar uzskatīt, ka tās loma bija tikai un vienīgi pasīva.

210    No minētā izriet, ka Komisija nepārsniedza robežas rīcības brīvībai, kāda tai ir šajā jomā, neņemot vērā kā atbildību mīkstinošu apstākli, kas pamatotu naudas soda summas samazināšanu, apgalvoto MTPD vienīgi pasīvā vērotāja un marginālo lomu.

211    Treškārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija pārkāpa savas 2006. gada pamatnostādnes, attiecīgajā apgrozījumā ņemot vērā ne tikai CRT pārdošanu klientiem EEZ, bet arī pārveidoto produktu tiešo pārdošanu EEZ, kuriem nebija ne tiešas, ne netiešas saistības ar pārkāpumu. Šajā ziņā, pirmkārt, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā nav pierādījusi pret konkurenci vērsto rīcību, ņemot vērā iekšējo pārdošanu, kas bija skaidri izslēgta no diskusijām, kādas notika SML un ASEAN sanāksmēs, un līdz ar to nebija tieši saistīta ar pārkāpumu. Otrkārt, tā apgalvo, ka Komisija nevarēja pamatoties uz pieņēmumu, ka pārkāpums ietekmēja televizoriem pakārtoto tirgu EEZ, kas nozīmē, ka pārveidoto produktu tiešā pārdošana EEZ nebija netieši saistīta ar pārkāpumu.

212    Jāatgādina, ka Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka naudas sods, kāds tiek noteikts katram uzņēmumam un katrai uzņēmumu asociācijai, kas piedalās pārkāpumā, nepārsniedz 10 % no to kopējā apgrozījuma, kāds īstenots iepriekšējā finanšu gadā.

213    Kā Tiesa jau ir atzinusi, Komisijai katrā konkrētā gadījumā, ņemot vērā katra gadījuma kontekstu, kā arī ar Regulu Nr. 1/2003 izveidotās sankciju sistēmas mērķus, ir jānovērtē radītā ietekme uz attiecīgo uzņēmumu, it īpaši ņemot vērā apgrozījumu, kas atspoguļo šī uzņēmuma faktisko ekonomisko situāciju laikposmā, kad tika izdarīts pārkāpums (spriedumi, 2007. gada 7. jūnijs, Britannia Alloys & Chemicals/Komisija, C‑76/06 P, Krājums, I‑4405. lpp., 25. punkts; Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, minēts 30. punktā, 53. punkts, 2015. gada 23. aprīlis, LG Display un LG Display Taiwan/Komisija, C‑227/14 P, Krājums, 49. punkts).

214    Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ir pieļaujams, lai noteiktu naudas sodu, ņemt vērā gan kopējo uzņēmuma apgrozījumu, kas ir uzskatāms par norādi, kaut arī aptuvenu un nepilnīgu, tā lielumam un ekonomiskajai varai, gan daļu no šī apgrozījuma, kas iegūts no precēm, kuras ir pārkāpuma priekšmets un kuras tādējādi norāda uz pārkāpuma lielumu (Tiesas spriedumi, 1983. gada 7. jūnijs Musique Diffusion française u.c./Komisija, no 100/80 līdz 103/80, Recueil, 1825. lpp., 121. punkts; Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, minēts 30. punktā, 54. punkts, un LG Display un LG Display Taiwan/Komisija, minēts 213. punktā, 50. punkts).

215    No Tiesas judikatūras izriet, ka, kaut arī Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts piešķir Komisijai rīcības brīvību, tas tomēr ierobežo šīs rīcības brīvības īstenošanu, paredzot objektīvus kritērijus, kuri tai ir jāņem vērā. Tādējādi, pirmkārt, naudas sodam, kāds var tikt uzlikts uzņēmumam, ir aprēķināms un absolūts maksimālais apmērs, kas nozīmē, ka naudas soda, kāds var tikt uzlikts attiecīgajam uzņēmumam, maksimālais apmērs ir nosakāms iepriekš. Otrkārt, šīs rīcības brīvības īstenošanu ierobežo arī uzvedības normas, kādas Komisija ir pati sev noteikusi, tostarp pamatnostādnēs naudas soda aprēķināšanai (spriedumi Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, minēts 30. punktā, 55. punkts, un LG Display un LG Display Taiwan/Komisija, minēts 213. punktā, 51. punkts).

216    Atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 13. punktam, “lai noteiktu naudas soda pamatsummu, Komisija izmanto pārkāpumā tieši vai netieši [..] iesaistīto uzņēmuma preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu atbilstošajā EEZ teritorijā”. Šo pašu pamatnostādņu 6. punktā ir precizēts, ka “pārkāpumā iesaistīto preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu saistībā ar pārkāpuma izdarīšanas ilgumu uzskata par piemērotu kompensācijas vērtību, kur parādās gan pārkāpuma ekonomiskais nozīmīgums, gan katra pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma vainas īpatsvars”.

217    Tādējādi 2006. gada pamatnostādņu 13. punkta mērķis ir izmantot kā sākumsummu naudas soda, kas uzlikts uzņēmumam, aprēķināšanai summu, kas atspoguļo pārkāpuma ekonomisko nozīmi un šī uzņēmuma relatīvo nozīmi šajā pārkāpumā (Tiesas spriedumi, 2013. gada 11. jūlijs, Team Relocations u.c./Komisija, C‑444/11 P, 76. punkts, Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, minēts 30. punktā, 57. punkts, kā arī LG Display un LG Display Taiwan/Komisija, minēts 213. punktā, 53. punkts).

218    Līdz ar to šajā 13. punktā paredzētais pārdošanas apjoma jēdziens ietver pārdošanu, kas īstenota tirgū, uz kuru attiecas pārkāpums EEZ, neesot vajadzībai noteikt, vai šis pārkāpums patiešām faktiski ietekmēja šo pārdošanu, jo apgrozījuma daļa no preču, kas ir pārkāpuma priekšmets, pārdošanas vislabāk atspoguļo šī pārkāpuma ekonomisko nozīmi (šajā ziņā skat. spriedumus Team Relocations u.c./Komisija, minēts 217. punktā, 75.–78. punkts; Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, minēts 30. punktā, 57.–59. punkts; Tiesas spriedumi, 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, Krājums, 148. un 149. punkts, un LG Display un LG Display Taiwan/Komisija, minēts 213. punktā, 53.–58. punkts un 64. punkts).

219    Šajā gadījumā tādi aizliegtās vienošanās dalībnieki kā MTPD, uz kuru darbību prasītāja īstenoja izšķirošu ietekmi un kuri bija vertikāli integrēti uzņēmumi, ietvēra gala produktos iekļautu CPT, uz kuriem attiecās aizliegtā vienošanās, pārdošanu ārpus EEZ. Tādējādi, kā to apgalvo prasītāja, pārdošana, kas tika ņemta vērā, lai noteiktu naudas soda apmēru saskaņā ar pārveidoto produktu tiešo pārdošanu EEZ, tika īstenota nevis to preču tirgū, uz kuru attiecās pārkāpums, šajā gadījumā CRT, par kurām bija noslēgta aizliegta vienošanās, tirgū, bet gan atšķirīgu preču tirgū, proti, galaproduktiem, kurā ir integrēti minētie CRT, pakārtotajā tirgū, jo minētie CRT, uz kuriem attiecās aizliegtā vienošanās, šajā gadījumā tika pārdoti tieši ārpus EEZ starp MTPD un tā vertikāli integrētajiem meitasuzņēmumiem.

220    Tomēr no apstrīdētā lēmuma preambulas 1026. un 1029. apsvēruma izriet, ka, lai noteiktu summu, kas ir par pamatu naudas sodiem, Komisija ņēma vērā vienīgi cenu, kāda tika aprēķināta par CDT un CPT, kas bija integrēti televizoros vai datoru ekrānos, nevis divu pēdējo minēto cenu. Tāpēc galīgo produktu, kuros ir integrēti CRT, par kuriem bija noslēgta aizliegta vienošanās, pārdošana tika ņemta vērā nevis pilnā apmērā, bet daļēji, proti, tā šīs pārdošanas daļa, kas atbilda CRT, par kuriem bija noslēgta aizliegta vienošanās un kuri bija integrēti galaproduktos, vērtībai, kad uzņēmums, pie kura pieder prasītāja, pārdeva šos CRT trešajām neatkarīgajām personām, kas reģistrētas EEZ. Šāds konstatējums netika apstrīdēts.

221    Turpinājumā, pretēji prasītājas apgalvotajam, Komisija pamatoti ņēma vērā televizoru un datoru ekrānu pārdošanu, lai aprēķinātu naudas soda apmēru.

222    Protams, 2006. gada pamatnostādņu 13. punktā paredzētais “pārdošanas apjoma” jēdziens nedrīkst ietvert pārdošanu, ko veicis attiecīgais uzņēmums un kas nekādā veidā neietilpst apgalvotās aizliegtās vienošanās apjomā (skat. spriedumus Team Relocations u.c./Komisija, minēts 217. punktā, 76. punkts; Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, minēts 30. punktā, 57. punkts, un LG Display un LG Display Taiwan/Komisija, minēts 213. punktā, 53. punkts), jo tas būtu pretrunā Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta mērķim, ja aizliegtas vienošanās dalībnieki, kuri ir vertikāli integrēti, varētu – tikai tāpēc vien, ka tie integrēja preces, uz kurām attiecas pārkāpums, galaproduktos, kuru ražošana tika pabeigta ārpus EEZ, – prasīt izslēgt no naudas soda aprēķina viņu pārdošanas vērtību, kas iegūta, pārdodot EEZ šos galaproduktus, kuri var atbilst preču, uz kurām attiecas pārkāpums, vērtībai.

223    Patiesībā, kā Tiesa jau ir atzinusi, vertikāli integrēti uzņēmumi var gūt peļņu no vienošanās par cenu horizontālu noteikšanu, kas noslēgta, pārkāpjot LESD 101. pantu, ne tikai no pārdošanas trešajām neatkarīgām personām, kas īstenota preču, kuras ir šī pārkāpuma priekšmets, tirgū, bet arī pārveidoto preču, kuru sastāvā ietilpst pirmās minētās preces, pakārtotajā tirgū, un tam ir divi dažādi iemesli. Vai nu cenu palielinājumu izejvielām, kas izriet no pārkāpuma priekšmeta, šie uzņēmumi piemēro tālāk pārstrādāto produktu cenām, vai arī šie uzņēmumi nepiemēro šo izejvielu cenu palielinājumu tālāk, kas līdz ar to tiem faktiski piešķir izmaksu priekšrocību salīdzinājumā ar konkurentiem, kuri iegādājas šīs pašas izejvielas produktu, kas ir pārkāpuma priekšmets, tirgū (spriedums Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, minēts 30. punktā, 60. punkts).

224    Šādos apstākļos Komisija pamatoti uzskatīja, ka pārveidoto produktu tieša pārdošana EEZ, kaut arī tā netika īstenota preču, uz kurām attiecas pārkāpums, tirgū tomēr izkropļoja konkurenci EEZ, pārkāpjot LESD 101. pantu un tostarp kaitējot patērētājiem, un ka minētā pārdošana bija saistīta ar pārkāpumu EEZ 2006. gada pamatnostādņu 13. punkta izpratnē.

225    No minētā izriet, ka prasītājas argumentācija, saskaņā ar kuru Komisija nevarēja pamatoties uz pieņēmumu, ka pārkāpums skāra televizoriem pakārtoto tirgu EEZ, nevar tikt atbalstīta, ņemot vērā iepriekš 223. punktā atgādināto judikatūru. Turklāt, kā tas tika atgādināts iepriekš 220. punktā, tā kā Komisija neņēma vērā pārveidoto preču vērtību kopumā, bet tikai pārveidotajās precēs integrēto kineskopu vērtību, šāda argumentācija ir katrā ziņā nederīga.

226    Turklāt jānorāda, ka pārveidoto preču tiešās pārdošanas EEZ izslēgšana mākslīgi samazinātu ekonomisko nozīmi pārkāpumam, kuru ir izdarījis attiecīgais uzņēmums, jo pats fakts, ka netiek ņemta vērā šāda pārdošana, kuru faktiski ietekmēja aizliegta vienošanās EEZ, izraisītu to, ka tiek noteikts naudas sods, kam nav faktiskas saiknes ar šīs aizliegtās vienošanās piemērošanas jomu šajā teritorijā (pēc analoģijas skat. spriedumus Team Relocations u.c./Komisija, minēts 217. punktā, 77. punkts; Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, minēts 30. punktā, 58. punkts, un LG Display un LG Display Taiwan/Komisija, minēts 213. punktā, 54. punkts).

227    It īpaši, kā to pamatoti konstatēja Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 1022. apsvērumā, pretēji prasītājas argumentiem, šīs pārdošanas vērtības neņemšana vērā piešķirtu nepamatotas priekšrocības vertikāli integrētajiem uzņēmumiem, kuri tāpat kā MTPD izmantoja ievērojamu daļu produktu, kuri bija pārkāpuma priekšmets, to ražotnēs ārpus EEZ, tiem ļaujot izvairīties no soda, kas ir proporcionāls to nozīmei šo produktu tirgū un kaitējumam, ko tie ar savu rīcību ir nodarījuši konkurencei EEZ.

228    Tāpēc Komisija nepārkāpa 2006. gada pamatnostādnes, ņemot vērā pārveidoto produktu tiešo pārdošanu EEZ, lai noteiktu apmēru naudas sodam, kas uzliekams MTPD solidāri ar prasītāju un Panasonic.

229    Ceturtkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija atkāpās no 2006. gada pamatnostādņu 25. punkta bez objektīva pamatojuma, kas būtu saderīgs ar vienlīdzīgas attieksmes principu, izmantojot īpašu pārdošanas vērtību, lai aprēķinātu papildu summu, kādu ietvert naudas soda, kāds tika uzlikts prasītājai kā MTPD mātesuzņēmumam, pamatsummā (skat. iepriekš 22. punktu).

230    Jānorāda, ka ar šādu argumentāciju prasītāja vēlas apšaubīt metodoloģiju, kādu izmantoja Komisija, lai aprēķinātu naudas sodu, kuru tā uzlika prasītājai par tiešu dalību aizliegtās vienošanās darbībā attiecībā uz CPT pirms MTPD izveides, ciktāl Komisija, lai aprēķinātu papildu summu, izmantoja papildus pašas prasītājas pārdošanas vērtībai arī kopuzņēmuma pārdošanas vērtības daļu. Kā to precizēja Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 1055. apsvēruma 1972. zemsvītras piezīmē, minētais nozīmēja, ka prasītāja nebija solidāri ar mātesuzņēmumiem atbildīga par papildu summām. Turklāt no minētā lēmuma preambulas 1076. apsvēruma izriet, ka, kaut arī Panasonic un prasītājai tika uzliktas atšķirīgas papildu summas, nekāda papildu summa netika uzlikta MTPD.

231    Tā, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punkta d) apakšpunkta un 2. panta 2. punkta g) apakšpunkta atcelšanu, prasītājas argumentācija šajā jautājumā ir jānoraida kā nederīga.

232    No minētā izriet, ka katrā ziņā nav nepieciešams lemt par argumentācijas, kas attiecas uz apgalvoto tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, pamatojoties uz to, ka prasītājai nebija piekļuves datiem, kurus iesniedza Panasonic MTPD vārdā attiecībā uz papildu summas noteikšanu, pamatotību.

233    Šādos apstākļos Vispārējā tiesa konstatē, ka neviens cits pamats, kas varētu tikt saistīts ar prasītājas argumentāciju, kādu tā izmantoja šīs daļas pamatošanai, neļauj uzskatīt, ka naudas sodu summas bija neatbilstošas, ņemot vērā, pirmkārt, prasītājas izdarītā pārkāpuma smagumu un ilgumu un, otrkārt, nepieciešamību tai noteikt preventīvas naudas sodu summas.

234    Turklāt Vispārējā tiesa uzskata, ka šajā gadījumā neviens absolūts pamats, kurš tai būtu jāizvirza pēc savas ierosmes (šajā ziņā skat. Tiesas spriedumu, 2011. gada 8. decembris, KME Germany u.c./Komisija, C‑272/09 P, Krājums, I‑12789. lpp., 104. punkts), nepamato tās kompetences samazināt naudas sodu izmantošanu.

235    Līdz ar to atbilstoši iepriekš 146.–148. punktā izklāstītajiem secinājumiem pamata, kurš ir izvirzīts prasījumu ceturtās daļas pamatošanai, otrā daļa, kurā tiek prasīts samazināt naudas sodu, kas noteikts prasītājai par tās dalību pārkāpumā ar MTPD starpniecību, ir jāatbalsta tikai, ciktāl ar to tiek prasīts samazināt naudas sodu, kas prasītājai tika uzlikts solidāri ar Panasonic un MTPD, kā tas tika konstatēts spriedumā Panasonic un MT Picture Display/Komisija, minēts 147. punktā, kurā šī naudas soda summa tika noteikta EUR 82 826 000 apmērā. Prasība atcelt vai samazināt prasītājai uzlikto naudas sodu pārējā daļā ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

236    Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

237    Šajā gadījumā, tā kā prasītājas prasījumi tika atzīti par daļēji pamatotiem, ir jāpiespriež katrai lietas dalībniecei segt savus tiesāšanās izdevumus pašai.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

nospriež:

1)      daļēji atcelt Komisijas 2012. gada 5. decembra Lēmuma C(2012) 8839 final attiecībā uz procedūru atbilstīgi LESD 101. pantam un EEZ līguma 53. pantam (Lieta COMP/39.437 – TV un datoru monitoru kineskopi) 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu, ciktāl tajā ir konstatēts, ka Toshiba Corp. piedalījās pasaules mēroga aizliegtās vienošanās darbībā krāsu televizoru monitoru kineskopu tirgū no 2000. gada 16. maija līdz 2003. gada 31. martam;

2)      atcelt šī lēmuma 2. panta 2. punkta g) apakšpunktu, ciktāl tajā Toshiba ir uzlikts naudas sods EUR 28 048 000 par tās tiešu dalību pasaules mēroga aizliegtās vienošanās darbībā krāsu televizoru monitoru kineskopu tirgū;

3)      noteikt naudas sodu, kāds attiecīgā lēmuma 2. panta 2. punkta h) apakšpunktā tika uzlikts Toshiba solidāri ar Panasonic Corp. un MT Picture Display Co. Ltd, EUR 82 826 000 apmērā;

4)      pārējā daļā prasību noraidīt;

5)      katra lietas dalībniece sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Papasavvas Forwood Bieliūnas

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 9. septembrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēsture

Prasītāja un attiecīgā prece

Administratīvais process

Apstrīdētais lēmums

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Par galvenajiem prasījumiem, ar kuriem tiek prasīts daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu

Par pirmo pamatu, kas ir balstīts uz kļūdu apstrīdētajā lēmumā, ciktāl tajā ir secināts, ka prasītāja bija atbildīga par pārkāpumu, kas tika izdarīts laikposmā starp 2000. gada 16. maiju un 2002. gada 11. aprīli

Par otro pamatu, kas ir balstīts uz kļūdu apstrīdētajā lēmumā, ciktāl tajā ir secināts, ka prasītāja bija atbildīga par pārkāpumu, kas tika izdarīts laika periodā starp 2002. gada 12. aprīli un 2003. gada 31. martu

Par ceturto pamatu, kas ir balstīts uz kļūdu apstrīdētajā lēmumā, ciktāl tajā ir secināts, ka prasītāja bija solidāri atbildība par MTPD dalību pārkāpumā, kāds tika izdarīts laika periodā no 2003. gada 1. aprīļa līdz 2006. gada 12. jūnijam

– Par otro daļu

– Par pirmo daļu

– Par trešo daļu

Par trešo pamatu, kurš ir balstīts uz kļūdu apstrīdētajā lēmumā, ciktāl tajā ir secināts, ka prasītāja bija atbildīga par pārkāpumu, kurš tika izdarīts laika periodā starp 2003. gada 1. aprīli un 2006. gada 12. jūniju

Par piekto pamatu, kurš ir izvirzīts pakārtoti un balstīts uz kļūdu apstrīdētajā lēmumā, ciktāl tajā ir secināts, ka MTPD bija atbildīga par dalību pārkāpumā, kurš tika izdarīts laikposmā no 2003. gada 1. aprīļa līdz 2006. gada 12. jūnijam

– Par pirmo daļu

– Par otro daļu

Par pakārtoti izvirzītajiem prasījumiem ar mērķi atcelt vai samazināt naudas sodu

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – angļu.

1 – Izlaista konfidenciāla informācija.