Language of document : ECLI:EU:F:2010:2

CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS

(plēnums)

2010. gada 13. janvārī

Apvienotās lietas F‑124/05 un F‑96/06

un G

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Ierēdņi – Prasība atcelt tiesību aktu – Tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas – Prasība sakarā ar atbildību – Pieņemamība – Privilēģijas un imunitāte – Imunitātes pret tiesvedību atņemšana – OLAF izmeklēšanas konfidencialitāte – IDOC [Izmeklēšanas un disciplinārlietu biroja] izmeklēšana – Piekļuve medicīniska rakstura dokumentiem – Piekļuve personas lietai – Disciplinārlieta – Saprātīgs termiņš

Priekšmets Prasības, kas celtas, pamatojoties uz EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu, ar kurām prasītājs lietā F‑124/05 lūdz, pirmkārt, atcelt Komisijas 2005. gada 28. februāra lēmumu, ar kuru noraidīts viņa 2004. gada 22. oktobra lūgums izbeigt disciplinārlietu, kas pret viņu ierosināta ar 2004. gada 16. janvāra lēmumu, un, otrkārt, piespriest Komisijai atlīdzināt viņam zaudējumus; lietā F‑96/06 tas pats prasītājs lūdz piespriest Komisijai atlīdzināt viņam zaudējumus sakarā ar vairākiem pārkāpumiem, kurus tā esot pieļāvusi

Nolēmums Izbeigt tiesvedību attiecībā uz prasījumiem, kurus prasītājs cēlis lietā F‑124/05 A/Komisija. Komisija maksā prasītājam EUR 30 000 kā atlīdzinājumu par viņam radīto morālo kaitējumu. Komisija atlīdzina savus tiesāšanās izdevumus un sedz pusi no prasītāja tiesāšanās izdevumiem lietās F‑124/05 A/Komisija un F‑96/06 G/Komisija. Prasītājs sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem lietās F‑124/05 A/Komisija un F‑96/06 G/Komisija.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Prasījumi, ar kuriem tiek lūgts atlīdzināt morālo kaitējumu, ko radījis pārmērīgs disciplinārlietas ilgums

(Civildienesta noteikumu 73. pants)

2.      Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Nelaimes gadījumu un arodslimību apdrošināšana – Atbilstoši Civildienesta noteikumiem fiksēta zaudējumu atlīdzība – Lūgums par papildu zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz pārkāpumu, kas var izraisīt iestādes atbildību – Nosacījumi

(Civildienesta noteikumu 73. pants)

3.      Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Nelaimes gadījumu un arodslimību apdrošināšana – Invaliditāte – Invaliditātes pakāpe – Ārstu komisijas veikta noteikšana – Noteikumi par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību risku

(Civildienesta noteikumu 73. pants; Noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību risku 19. panta 3. punkts)

4.      Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Iepriekšēja izmeklēšana pirms disciplinārlietas uzsākšanas

(Civildienesta noteikumu IX pielikums)

5.      Ierēdņi – Prasība – Iepriekšēja administratīva sūdzība – Sūdzības, kas balstās uz tiem pašiem pamatiem, bet kurām ir juridiski atšķirīgs priekšmets – Pieļaujamība

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

6.      Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Prettiesiskums – Kaitējums – Cēloņsakarība

(LESD 340. panta otrā daļa)

7.      Ierēdņi – Prasība – Nelabvēlīgs akts – Jēdziens – Lēmums par ierēdņa vai darbinieka imunitātes atņemšanu – Iekļaušana

(Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās 12. pants; Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

8.      Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Nelaimes gadījumu un arodslimību apdrošināšana – Slimības profesionālās izcelsmes noteikšana

(Civildienesta noteikumu 73. pants)

9.      Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Nelaimes gadījumu un arodslimību apdrošināšana – Arodslimības esamības konstatēšana

(Civildienesta noteikumu 26. un 73. pants; Noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību risku 21. pants)

10.    Eiropas Kopienas – Iestādes – Sabiedrības tiesības piekļūt dokumentiem – Regula Nr. 1049/2001

(Civildienesta noteikumu 26. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkts)

11.    Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības – Kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem – Atsauce uz prasības pieteikumu, ko prasītājs iesniedzis tajā pašā tiesā citā lietā – Nepieņemamība – Izņēmumi

(Tiesas Statūtu 21. pants; Civildienesta tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkts)

12.    Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Lēmums par disciplinārlietas uzsākšanu

(Civildienesta noteikumu IX pielikums)

13.    Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Disciplinārlietas uzsākšana – Iecēlējinstitūcijas rīcības brīvība

(Civildienesta noteikumu IX pielikums)

14.    Ierēdņi – Administrācijas pienākums ņemt vērā ierēdņu intereses – Ierobežojumi

15.    Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Disciplinārlieta – Termiņi

(Civildienesta noteikumu IX pielikums)

1.      Disciplinārlieta ikvienam ierēdnim rada neskaidrību attiecībā uz viņa profesionālo nākotni, noteikti radot viņam zināmu stresu un satraukumu. Gadījumā, kad šī neskaidrība turpinās pārmērīgi ilgi, ierēdnim radītā stresa un satraukuma intensitāte pārsniedz attaisnojamo. Tādējādi disciplinārlietas pārmērīgs ilgums ir jāuzskata par faktoru, kas prezumē morālā kaitējuma nodarīšanu attiecīgajam ierēdnim. Šajā ziņā ir jānošķir, pirmkārt, ikvienam ierēdnim vai darbiniekam radītais morālais kaitējums neatkarīgi no iespējamās slimības un, otrkārt, iespējamās psihiskās slimības radītais kaitējums – vai šādas slimības saasināšanās –, ko varētu izraisīt minētā procesa pārmērīgais ilgums. Tādējādi mantiskais prasījums, kas vērsts uz pirmā veida kaitējuma atlīdzināšanu, ir pieņemams neatkarīgi no stadijas, kādā ir iespējamais process, kuru ierēdnis ir ierosinājis papildus saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu. Savukārt ierēdņa mantiskais prasījums, kas vērsts uz mantiskā un morālā kaitējuma, ko viņam radījusi arodslimība, atlīdzināšanu, principā nav pieņemams tikmēr, kamēr nav pabeigts saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu uzsāktais process.

(skat. 147. un 149.–151. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2007. gada 2. maijs, F‑23/05 Giraudy/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑121. un II‑A‑1‑657. lpp., 197.–202. punkts.

2.      Prasība, ar kuru ierēdnis lūdz atlīdzināt kaitējumu, ko saskaņā ar viņa apgalvojumu viņš ir cietis arodslimības dēļ, un kura celta pirms saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu uzsāktā procesa beigām, parasti ir priekšlaicīga, jo prasības celšanas stadijā nav iespējams novērtēt Civildienesta noteikumos paredzētā atlīdzinājuma, uz kuru varētu pretendēt ieinteresētā persona, atbilstību. Vairumā gadījumu cēloņsakarības noteikšanai starp pienākumu izpildes apstākļiem un apgalvoto kaitējumu, kā arī minētā kaitējuma novērtēšanai ir jāveic medicīniskā ekspertīze, tādējādi tiesai nebūtu jēgas vai pat nebūtu iespējams noteikt minēto cēloņsakarību un minēto kaitējumu, pirms nebūtu pabeigta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantā ierosinātā procedūra.

Tomēr no fakta, ka nav pabeigta medicīniskā procedūra, nevar sistemātiski secināt, ka ir priekšlaicīgs prasījums par zaudējumu atlīdzināšanu apgalvotās iestādes pieļautas nelikumības dēļ. Ņemot vērā procesuālās ekonomijas principu, kuram ir vajadzīga dažādu faktoru novērtēšana katrā konkrētajā lietā, tiesa var tostarp ņemt vērā faktu, ka konkrētajā lietā nav vajadzīga medicīniskā ekspertīze, lai noteiktu nodarīto morālo kaitējumu.

(skat. 153., 154., 156. un 158. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 1999. gada 15. decembris, T‑300/97 Latino/Komisija, Recueil FP, I‑A‑259. un II‑1263. lpp., 94. un 95. punkts; 2008. gada 10. decembris, T‑57/99 Nardone/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑83. un II‑A‑2‑505. lpp., 56. un 57. punkts.

3.      Noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību risku 19. panta 3. punkta otrā daļa, kurā ir paredzēts, ka, ja pēc medicīniskās ārstēšanas pabeigšanas vēl joprojām nevar galīgi noteikt invaliditātes pakāpi, ārstu komisijas atzinumā ir jāprecizē maksimālais termiņš, kurā ir atkārtoti jāizvērtē apdrošinātās personas lieta, noteikti ir jāinterpretē šauri. Ja ārstu komisijai būtu iespēja vairākkārt pārcelt datumu, kurā ir atkārtoti jāizvērtē apdrošinātās personas lieta, dažām apdrošinātajām personām savas dzīves laikā nekad neizdotos saņemt Civildienesta noteikumu 73. pantā paredzēto maksājumu. Turklāt, plaši interpretējot šo normu, netiktu ņemts vērā izārstēšanās jēdziens, kā tas ir formulēts minēto noteikumu par apdrošināšanu 19. panta 3. punktā, saskaņā ar kuru nelaimes gadījuma vai arodslimības sekas ir izārstētas, ja šīs sekas ir stabilizējušās vai ja tās ļoti lēni vai ļoti ierobežoti samazinās. Tādējādi izārstēšanās jēdziens neizslēdz jebkādu pacienta stāvokļa evolūciju, bet nozīmē stabilizāciju vai ļoti lēnu evolūciju.

(skat. 161. punktu)

4.      Iestādei piemīt plaša rīcības brīvība attiecībā uz administratīvās izmeklēšanas uzsākšanu un veikšanu, ievērojot nosacījumu, ka pastāv saprātīgas aizdomas par to, ka ir noticis disciplinārs pārkāpums.

(skat. 173. un 188. punktu)

5.      Ierēdnim ir tiesības izvirzīt vienu un to pašu pamatu, argumentu vai faktu, lai pamatotu vairākas sūdzības, kurām ir juridiski atšķirīgi priekšmeti.

(skat. 205. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 2008. gada 19. septembris, T‑253/06 P Chassagne/Komisija, Krājums‑CDL, I‑B‑1‑43. un II‑B‑1‑295. lpp., 149. punkts.

6.      Prasībā par zaudējumu atlīdzību prasītājam ir jāpierāda, ka ir izpildīti nosacījumi, lai iestātos Eiropas Savienības ārpuslīgumiskā atbildība. Šo noteikumu tomēr var mīkstināt, ja kaitējošu faktu ir varējuši radīt vairāki dažādi cēloņi un ja iestāde, kas ir atbildētāja, nav sniegusi nekādus pierādījumus, kas ļautu noteikt, kurš no šiem cēloņiem radījis šo faktu, lai gan tā vislabāk būtu varējusi sniegt pierādījumus šajā sakarā, tādējādi iestāde ir vainojama par paliekošo neskaidrību.

(skat. 213. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 2008. gada 8. jūlijs, T‑48/05 Franchet un Byk/Komisija, Krājums, II‑1585. lpp., 182. un 183. punkts.

7.      Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās 12. pantā paredzētā imunitāte aizsargā ierēdņus un [pārējos] darbiniekus pret dalībvalstu iestāžu procesuālajiem pasākumiem sakarā ar viņu darbībām, kas veiktas to oficiālajā statusā. Tādējādi lēmums par ierēdņa vai darbinieka imunitātes atņemšanu groza viņu tiesisko stāvokli tādēļ vien, ka, izbeidzot šādu aizsardzību, tiek atjaunots viņa tādas personas statuss, kas ir pakļauta dalībvalsts vispārējām tiesībām, un tādējādi bez jebkādiem starpnoteikumiem attiecībā uz viņu var tikt piemēroti šajās vispārējās tiesībās paredzētie pasākumi, tostarp aizturēšana un tiesvedība.

Pēc imunitātes atcelšanas valsts iestāžu rīcības brīvībai attiecībā uz procesa, kas uzsākts pret ierēdni vai darbinieku, atjaunošanu vai izbeigšanu nav nekādas ietekmes uz faktu, ka ir tieši skarts šīs personas tiesiskais stāvoklis, jo no lēmuma par imunitātes atcelšanu izrietošās sekas ir ierobežotas ar aizsardzības, kas viņam piešķirta ierēdņa vai darbinieka statusā, izbeigšanu, neparedzot nekādus papildu ieviešanas pasākumus.

No tā izriet, ka lēmums, ar kuru iestāde atņem ierēdnim vai darbiniekam imunitāti pret tiesvedību, ir viņam nelabvēlīgs akts.

(skat. 231.–233. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 2008. gada 15. oktobris, T‑345/05 Mote/Parlaments, Krājums, II‑2849. lpp., 34. un 35. punkts.

8.      Administratīvās izmeklēšanas, kas tiek veikta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu, mērķis ir objektīvi iegūt visus elementus, kas ļauj konstatēt attiecīgā ierēdņa slimības profesionālo cēloni, kā arī tās rašanās apstākļus. Gadījumā, ja attiecīgā ierēdņa darba apstākļi ir centrālā problēma saistībā ar viņa slimības profesionālo cēloni, izmeklēšanai ir jāietver objektīva, detalizēta gan attiecīgā ierēdņa darba apstākļu, gan viņa slimības analīze.

(skat. 263. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 2004. gada 3. marts, T‑48/01 Vainker/Parlaments, Recueil FP, I‑A‑51. un II‑197. lpp., 129. punkts.

9.      Civildienesta noteikumu 26. pantā ir paredzēts, ka attiecībā uz katru ierēdni ir jābūt izveidotai viņa personas lietai, kurā jābūt visiem dokumentiem, kas apliecina tā administratīvo statusu, un visiem ziņojumiem, kas attiecas uz viņa spējām, efektivitāti un uzvedību, kā arī ierēdņa apsvērumiem par minētajiem dokumentiem. Iestāde nedrīkst izmantot dokumentus vai atsaukties uz tiem pret ierēdni, ja ierēdnim tie nav darīti zināmi pirms reģistrēšanas [personas lietā]. Šo normu mērķis ir nodrošināt ierēdnim tiesības uz aizstāvību.

Attiecībā uz piekļuvi medicīniska rakstura dokumentiem procedūrā saistībā ar slimības atzīšanu par arodslimību Noteikumos par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību risku ir izveidota īpaša kārtība, kas paredz pilna medicīniskā atzinuma, ar kuru iecēlējinstitūcija ir paredzējusi pamatot savu lēmumu, nosūtīšanu ierēdņa izraudzītajam ārstam, ja ierēdnis to lūdz, pēc tam, kad ir darīts zināms Noteikumu par apdrošināšanu 21. pantā paredzētā lēmuma projekts, kā arī ārstu komisijas, kuras sastāvā ir ierēdņa izraudzītais ārsts, iesaistīšanos.

Ierēdņa tiesību ievērošana prasa, lai tiktu atzīta viņa iespēja piekļūt medicīniska rakstura dokumentiem. Tomēr šī ierēdnim piešķirtā iespēja ir jāsaskaņo ar ārsta noslēpuma prasībām, kas nozīmē, ka katram ārstam ir jāizvērtē iespēja informēt personas, kuras viņš ārstē vai apskata, par viņu iespējamo slimību raksturu. Noteikumi par apdrošināšanu, paredzot netiešu piekļuvi medicīniska rakstura dokumentiem ar ierēdņa izraudzītā ārsta, kuram viņš uzticas, starpniecību, saskaņo ierēdņa tiesības ar ārsta noslēpuma prasībām.

Ierēdņa tiesību ievērošana prasa, lai tiktu atzīta viņa iespēja piekļūt ne vien medicīniska rakstura dokumentiem, bet arī faktu konstatējumiem, ar kuriem tiek pamatots lēmums, kas pieņemams saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu. Tādējādi par medicīniska rakstura dokumentiem ir jāatzīst arī tie dokumenti, kas attiecas uz faktu konstatējumiem saistībā ar darbā notikušu starpgadījumu, kurus var izmantot kā pamatojumu procedūrā attiecībā uz nelaimes gadījuma darbā vai arodslimības fakta atzīšanu Noteikumu par apdrošināšanu izpratnē.

Ir nepieciešams, lai pilnais medicīniskais atzinums, kuru ierēdnis var lūgt nosūtīt savam izraudzītajam ārstam un kurš ir jānosūta Noteikumos par apdrošināšanu paredzētās ārstu komisijas locekļiem, ietvertu iespējamo administratīvās izmeklēšanas ziņojumu. Tādējādi ierēdnis, ja tas ir izteicis lūgumu šajā ziņā, ar sava uzticības ārsta starpniecību var ieņemt nostāju attiecībā uz izmeklēšanas ziņojumā ietvertajiem konstatējumiem un izvērtēt iespēju lūgt, lai ārstu komisija sniedz savu atzinumu.

Turklāt atsevišķu dokumentu medicīniskais raksturs neizslēdz, ka tie attiecīgā gadījumā var ietekmēt ierēdņa administratīvo situāciju. Šādā gadījumā šiem dokumentiem ir jābūt iekļautiem attiecīgā ierēdņa personas lietā.

Tādējādi, pirmkārt, dokumentiem, kurus iestādes norīkotais ārsts vai ārstu komisija izmanto kā pamatu, lai izvērtētu slimības profesionālo cēloni, ir medicīnisks raksturs un ar tiem var iepazīties vienīgi netieši, ar ierēdņa izraudzītā ārsta starpniecību, un, otrkārt, administratīva rakstura elementiem, kas var būt ietverti šajos dokumentos un var ietekmēt ierēdņa administratīvo situāciju, ir jābūt iekļautiem arī personas lietā, ar kuru atbilstoši Civildienesta noteikumu 26. pantam ierēdnis var iepazīties tieši.

Visi dokumenti, kas nosūtīti iestādes norīkotajam ārstam vai ārstu komisijai, ietilpst Noteikumos par apdrošināšanu paredzētajā sistēmā. Tādēļ daži no šiem dokumentiem ir jāiekļauj ierēdņa personas lietā, kā arī šim ierēdnim jānodrošina iespēja ar tiem iepazīties vienīgi tad, ja iestāde, kurā ierēdnis strādā, izmanto šos dokumentus, lai izvērtētu vai grozītu viņa administratīvo situāciju.

(skat. 275.–282. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1972. gada 28. jūnijs, 88/71 Brasseur/Parlaments, Recueil, 499. lpp., 11. punkts; 1987. gada 7. oktobris, 140/86 Strack/Komisija, Recueil, 3939. lpp., 7., 9., 10. un 11. punkts un tajos minētā judikatūra, kā arī 12. un 13. punkts; 1991. gada 1. oktobris, C‑283/90 P Vidrányi/Komisija, Recueil, I‑4339. lpp., 20.–22., 24. un 25. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1990. gada 12. jūlijs, T‑154/89 Vidrányi/Komisija, Recueil, II‑445. lpp., 33.–36. punkts; Vainker/Parlaments, minēts iepriekš, 136. un 137. punkts.

10.    No paša Regulas Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem, kuras 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā atļauts iestādēm atteikt piekļuvi dokumentam gadījumā, ja tā publiskošana var kaitēt pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzībai, virsraksta izriet, ka tās piemērošanas jomā ietilpst sabiedrības piekļuve Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem. Ierēdņa vai darbinieka, kurš lūdz darīt zināmu dokumentu, kas ietekmē viņa administratīvo situāciju, tiesības nav tādas pašas kā sabiedrības locekļiem, kuri lūdz piekļuvi iestādes dokumentiem. Ierēdņu un darbinieku tiesības šajā jomā izriet no Civildienesta noteikumu 26. pantā ietvertajiem īpašajiem noteikumiem, kas nosaka iestādēm konkrētus pienākumus ar mērķi nodrošināt attiecīgās personas tiesības uz aizstāvību. Tādējādi ierēdņiem ir īpašas tiesības, kas pamatojas uz Civildienesta noteikumu 26. pantu. Turklāt ierēdņa lūgums [par piekļuvi dokumentiem] attiecīgā gadījumā var ietilpt īpašo normu, kas attiecas uz civildienestu, par piekļuvi atsevišķiem dokumentu veidiem, kā, piemēram, medicīniska rakstura dokumentiem, piemērošanas jomā. Tādējādi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums nerada šķērsli Civildienesta noteikumu 26. pantā paredzēto normu piemērošanai.

(skat. 289. un 291.–296. punktu)

11.    Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta mērķis ir dot tiesai iespēju lemt par prasības pamatiem, kas ir formulēti pietiekami precīzi. Tomēr šī norma nav jāinterpretē tā, ka lietas dalībniekiem tiktu uzspiests pārmērīgs formālisms, kas vienīgi apgrūtinātu tiesas procesu.

Tādējādi, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus, var uzskatīt par pieņemamu Civildienesta tiesā iesniegtajā prasības pieteikumā izvirzītu pamatu, kurā ir veikta atsauce uz visiem pamatiem, kurus tas pats prasītājs ir izvirzījis citā prasībā, kas celta minētajā tiesā, ja abas saistītās lietas ir apvienotas, jo šādas atsauces mērķis ir izvairīties no tā, ka prasītājs atkārto apjomīgu tekstu un atkārtoti iesniedz vairāku simtu lappušu garus pielikumus.

(skat. 314.–318. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 2009. gada 11. jūnijs, T‑318/01 Othman/Padome un Komisija, Krājums, II‑1627. lpp., 57. punkts.

12.    Akta prettiesiskums ir jāvērtē, ņemot vērā faktiskos un tiesību apstākļus, kādi eksistēja akta pieņemšanas brīdī, un eventuālie apstākļi, kas disciplinārlietas norises laikā tikuši konstatēti pēc lēmuma pieņemšanas par disciplinārlietas uzsākšanu, nevar ietekmēt minētā lēmuma tiesiskumu, jo izmeklēšanas mērķis it īpaši ir noteikt, vai sākotnējās aizdomas bijušas pamatotas. Turklāt, ņemot vērā disciplinārlietas priekšmetu un mērķi, tiesiskai disciplinārlietas uzsākšanai nav nepieciešams, lai tiktu pierādīti attiecīgajam ierēdnim pārmestie fakti. Disciplinārlietas mērķis tieši ir gūt skaidrību par attiecīgajam ierēdnim pārmestajiem faktiem.

(skat. 351. un 360. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1979. gada 7. februāris, 15/76 un 16/76 Francija/Komisija, Recueil, 321. lpp., 7. punkts.

Civildienesta tiesa: Giraudy/Komisija, minēts iepriekš, 145. punkts.

13.    Apstāklis, ka disciplinārlieta tikusi izbeigta, nepiemērojot attiecīgajam ierēdnim disciplinārsodu, nevar liegt tiesai īstenot savu pārbaudi par lēmuma uzsākt disciplinārlietu pret attiecīgo ierēdni tiesiskumu. Faktiski pastāvētu patvaļas risks, ja tiktu pieņemts, ka iecēlējinstitūcijai ir absolūtas un neierobežotas pilnvaras uzsākt disciplinārlietu pret ierēdni, pēc tam to izbeigt, nepiemērojot sodu, bet minētajam ierēdnim nebūtu iespējas atbilstošā brīdī apstrīdēt lēmumu par šīs lietas uzsākšanu, tādēļ ka nav piemērots sods, par kuru viņš varētu celt eventuālu prasību. Tādēļ ir jābūt tiesiskam ierobežojumam attiecībā uz iecēlējinstitūcijas rīcības brīvību, kad tā pieņem lēmumu par disciplinārlietas uzsākšanu. Šādam ierobežojumam ir jābūt pakļautam tiesas pārbaudei.

Piekrītot, ka situācijas, kurās lēmums par disciplinārlietas uzsākšanu pret ierēdni ir prettiesisks, aprobežojas ar pilnvaru nepareizas izmantošanas gadījumiem, tiktu pieļauts patvaļas risks. Iecēlējinstitūcija īsteno savas pilnvaras prettiesiski ne vien pierādītas pilnvaru nepareizas izmantošanas gadījumā, bet arī tad, ja nav pietiekami precīzu un atbilstošu pierādījumu, kas liecinātu, ka attiecīgais ierēdnis ir izdarījis disciplināru pārkāpumu.

Ievērojot iecēlējinstitūcijai piešķirto plašo rīcības brīvību un robežas, kas tai jānosaka, tiesas pārbaudei ir jāaprobežojas ar vērtējumu par to, vai apstākļi, kurus iestāde ņēmusi vērā, lai uzsāktu disciplinārlietu, ir būtībā patiesi, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda pārmesto faktu vērtējumā un vai nav pieļauta pilnvaru nepareiza izmantošana.

(skat. 352.–354. un 365.–367. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 1997. gada 15. maijs, T‑273/94 N/Komisija, Recueil FP, I‑A‑97. un II‑289. lpp., 125. punkts; 2000. gada 17. maijs, T‑203/98 Tzikis/Komisija, Recueil FP, I‑A‑91. un II‑393. lpp., 50. punkts; Franchet un Byk/Komisija, minēts iepriekš, 352. punkts.

14.    Pienākums ņemt vērā ierēdņu intereses atspoguļo līdzsvaru starp savstarpējām tiesībām un pienākumiem, kas Civildienesta noteikumos ir iedibināti attiecībās starp publisko [tiesību] iestādi un civildienesta darbiniekiem. Šis pienākums tostarp nozīmē, ka iecēlējinstitūcija, lemjot par ierēdņa situāciju, ņem vērā visus elementus, kas var noteikt tās lēmumu, un ka šādi tā ņem vērā ne tikai dienesta intereses, bet arī attiecīgā ierēdņa intereses.

Pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses prasības nevar interpretēt tādējādi, ka tās pašas par sevi liedz iecēlējinstitūcijai uzsākt disciplinārlietu pret attiecīgo ierēdni. Šāds lēmums vispirms ir pieņemams iestādes interesēs, lai ierēdņa Civildienesta noteikumos paredzēto pienākumu iespējamā neizpilde tiktu konstatēta un, ja tā notikusi, sodīta. Iestādei nevar pārmest nekādu pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses pārkāpumu tādēļ vien, ka tā uzsākusi disciplinārlietu pret ierēdni.

(skat. 376.–378. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 1990. gada 20. jūnijs, T‑133/89 Burban/Parlaments, Recueil, II‑245. lpp., 27. punkts; 1999. gada 6. jūlijs, T‑112/96 un T‑115/96 Séché/Komisija, Recueil FP, I‑A‑115. un II‑623. lpp., 147. punkts.

15.    No labas pārvaldības principa izriet, ka disciplinārlietu institūcijām ir jāvada disciplinārlietas norise ar pienācīgu rūpību un jārīkojas tā, lai katra procesuālā darbība tiktu veikta saprātīgā termiņā pēc iepriekšējās darbības. Šis pienācīgas rūpības un saprātīga termiņa ievērošanas pienākums attiecas arī uz disciplinārlietas uzsākšanu, it īpaši gadījumā un kopš brīža, kad administrācijai ir kļuvuši zināmi fakti un darbības, kas var veidot ierēdņa Civildienestā noteikto pienākumu pārkāpumu.

Disciplinārlietas norises nepamatotais ilgums var izrietēt gan no iepriekšēju administratīvo izmeklēšanu norises, gan no disciplinārlietas pašas. Laikposms, kas jāņem vērā, lai izvērtētu disciplinārlietas norises saprātīgo ilgumu, nav vienīgi laikposms kopš lēmuma par disciplinārlietas uzsākšanu pieņemšanas. Jautājums par to, vai disciplinārlietas norisē kopš tās uzsākšanas tikusi ievērota vajadzīgā rūpība, būs atkarīgs no tā, cik īss vai ilgs laiks būs pagājis starp apgalvotā disciplinārā pārkāpuma iestāšanos un lēmuma par disciplinārlietas uzsākšanu pieņemšanu.

Saprātīgs disciplinārlietas norises ilgums ir jāizvērtē atkarībā no katras lietas konkrētajiem apstākļiem un it īpaši no lietas nozīmīguma attiecīgajai personai, lietas sarežģītības, kā arī no prasītāja un kompetento iestāžu uzvedības. Neviens atsevišķs faktors nav izšķirošs. Katrs no tiem ir jāpārbauda atsevišķi, un pēc tam jānovērtē to kumulatīvā iedarbība. Daži disciplinārlietu pārmērīgi ilgas norises gadījumi, ko pieļāvusi iecēlējinstitūcija, var nešķist nepamatoti, ja tos izvērtē atsevišķi, bet var būt tādi, ja tos aplūko kopā. Tomēr prasības attiecībā uz pienācīgu procesuālo rūpību nepārsniedz tās, kas ir saderīgas ar labas pārvaldības principu.

Gadījumā, kad iecēlējinstitūcijas pieņemto lēmumu dēļ disciplinārlietas norises ilgums ir pārsniedzis to, kas parasti būtu uzskatāms par saprātīgu, šai institūcijai ir jāpierāda tādu īpašu apstākļu esamība, kas var attaisnot šo pārmērīgo ilgumu.

(skat. 390.–395. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1998. gada 17. decembris, C‑185/95 P Baustahlgewebe/Komisija, Recueil, I‑8417. lpp., 29. punkts un tajā minētā judikatūra; 1983. gada 5. maijs, 207/81 Ditterich/Komisija, Recueil, 1359. lpp., 26. punkts.

Pirmās instances tiesa: 2004. gada 10. jūnijs, T‑307/01 François/Komisija, Krājums, II‑1669. lpp., 47. punkts.

Civildienesta tiesa: 2007. gada 8. novembris, F‑40/05 Andreasen/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑337. un II‑A‑1‑1859. lpp., 194. punkts un tajā minētā judikatūra, spriedums pārsūdzēts Vispārējā tiesā, lieta T‑17/08 P.