VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)

2019. gada 10. aprīlī (*)

Dempings – Indijas izcelsmes plastiskā čuguna cauruļu un caurulīšu imports – Īstenošanas regula (ES) 2016/388 – Regula (EK) Nr. 1225/2009 (aizstāta ar Regulu (ES) 2016/1036) – Dempinga starpība – Eksporta cenas noteikšana – Eksportētāja un importētāja savstarpēja saistība – Ticama eksporta cena – Eksporta cenas veidošana – Saprātīga daļa par pārdošanas, vispārējām un administratīvām izmaksām – Saprātīga daļa par peļņu – Kaitējums Savienības ražošanas nozarei – Cenas samazinājuma un kaitējuma starpības aprēķināšana – Cēloņsakarība – Piekļuve antidempinga izmeklēšanas konfidenciālajiem datiem – Tiesības uz aizstāvību

Lietā T‑301/16

Jindal Saw Ltd, Ņūdeli (Indija),

Jindal Saw Italia SpA, Trieste (Itālija),

ko pārstāv R. Antonini un E. Monard, advokāti,

prasītājas,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv J.-F. Brakeland un G. Luengo, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Saint-Gobain Pam, Pontamusona [Pont-à-Mousson] (Francija), ko pārstāv O. Prost, A. Coelho Dias un C. Bouvarel, avocats,

persona, kas iestājusies lietā,

par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2016/388 (2016. gada 17. marts), ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu Indijas izcelsmes plastiskā čuguna (saukta arī par čugunu ar lodveida grafītu) cauruļu un caurulīšu importam (OV 2016, L 73, 53. lpp.; labojums – OV 2016, L 232, 15. lpp.), ciktāl šī regula attiecas uz prasītājām,

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová], tiesneši V. Valančus [V. Valančius], P. Niuls [P. Nihoul], J. Svenningsens [J. Svenningsen] (referents) un U. Ēbergs [U. Öberg],

sekretārs: P. Kullens [P. Cullen], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2018. gada 3. jūlija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Prasītājas – Jindal Saw Ltd, privāto tiesību sabiedrība, kas reģistrēta saskaņā ar Indijas tiesībām, un Jindal Saw Italia SpA, sabiedrība, kas reģistrēta saskaņā ar Itālijas tiesībām un kas pieder Jindal Saw, – darbojas tostarp plastiskā čuguna cauruļu un caurulīšu, kas paredzētas Indijas tirgum un eksportam, ražošanas un tirdzniecības jomā. Attiecīgajā šajā lietā aplūkotajā laikposmā trīs saistītas sabiedrības iesaistījās Jindal Saw preču tirdzniecībā Eiropas Savienībā, proti, papildus Jindal Saw Italia – arī Jindal Saw España SL un Jindal Saw Pipeline Solutions, UK (saukta par Jindal Saw UK) (turpmāk tekstā visas kopā – “Jindal Saw pārdošanas struktūras”).

2        2014. gada 10. novembrī Saint-Gobain Pam, Saint-Gobain Pam Deutschland GmbH un Saint-Gobain Pam España S.A. saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1225/2009 (2009. gada 30. novembris) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas [Savienības] dalībvalstis (OV 2009, L 343, 51. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 37/2014 (2014. gada 15. janvāris) (OV 2014, L 18, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatregula”) (aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/1036 (2016. gada 8. jūnijs) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis (OV 2016, L 176, 21. lpp.)), cēla sūdzību Eiropas Komisijā atbilstoši Regulas Nr. 1225/2009 5. pantam, lai tā uzsāktu antidempinga izmeklēšanu par Indijas izcelsmes plastiskā čuguna cauruļu un caurulīšu importu.

3        Ar paziņojumu, kas publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2014. gada 20. decembrī (OV 2014, C 461, 35. lpp.), Komisija uzsāka antidempinga procedūru par aplūkoto importu (turpmāk tekstā – “antidempinga procedūra”).

4        Vienlaikus 2015. gada 26. janvārī Saint-Gobain Pam, Saint-Gobain Pam Deutschland un Saint-Gobain Pam España saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 597/2009 (2009. gada 11. jūnijs) par aizsardzību pret subsidētu importu no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas [Savienības] dalībvalstis (OV 2009, L 188, 93. lpp.), kas grozīta ar Regulu Nr. 37/2014 (turpmāk tekstā – “antisubsidēšanas pamatregula”) (aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/1037 (2016. gada 8. jūnijs) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis (OV 2016, L 176, 55. lpp.)), iesniedza sūdzību Komisijā saskaņā ar pamatregulas 10. pantu, lai tā arī uzsāktu antisubsidēšanas izmeklēšanu par aplūkoto importu.

5        Ar paziņojumu, kas Oficiālajā Vēstnesī publicēts 2015. gada 11. martā (OV 2015, C 83, 4. lpp.), Komisija uzsāka antisubsidēšanas procedūru par aplūkoto importu (turpmāk tekstā – “antisubsidēšanas procedūra”).

6        2015. gada 24. jūnijā Jindal Saw iesniedza Komisijai savus apsvērumus par atsevišķiem antidempinga analīzes aspektiem, par kaitējumu, kas nodarīts Savienības rūpniecībai, un Savienības interesēm. Šie apsvērumi attiecās gan uz antidempinga procedūru, gan antisubsidēšanas procedūru.

7        2015. gada 18. septembrī Komisija pieņēma Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2015/1559, ar ko piemēro pagaidu antidempinga maksājumu Indijas izcelsmes plastiskā čuguna (saukta arī par čugunu ar lodveida grafītu) cauruļu un caurulīšu importam (OV 2015, L 244, 25. lpp.; turpmāk tekstā – “pagaidu regula”). Attiecīgais ražojums šajā regulā bija definēts kā Indijas izcelsmes plastiskā čuguna (saukta arī par čugunu ar lodveida grafītu) caurules un caurulītes.

8        2015. gada 23. oktobrī Jindal Saw iesniedza apsvērumus par sākotnējo informāciju antidempinga procedūrā, vienlaicīgi lūdzot Komisijai sarīkot uzklausīšanu.

9        Sanāksme tika sarīkota 2015. gada 20. novembrī. 2015. gada 24. novembrī Jindal Saw nosūtīja elektroniskā pasta vēstuli Komisijai, kurā tā apstiprināja vairākus šajā sanāksmē apspriestus aspektus, tostarp attiecībā uz aplūkoto ražojumu un cenas samazinājuma aprēķināšanu, un 2015. gada 27. novembrī iesniedza Komisijai savus apsvērumus pēc minētās sanāksmes saistībā ar antidempinga procedūru. 2015. gada 9. decembrī tā nosūtīja Komisijai vairākus apsvērumus saistībā ar antidempinga procedūru un antisubsidēšanas procedūru, īpaši attiecībā uz, pirmkārt, dzelzsrūdas eksporta nodokļa subsīdijas raksturu, otrkārt, attiecībā uz kaitējumu, treškārt, attiecībā uz atbildēm uz anketu, ko sagatavojuši aplūkotā ražojuma, kāds tas definēts pagaidu antidempinga regulā, lietotāji, un, ceturtkārt, attiecībā uz cauruļu, kam nav nedz iekšējā, nedz ārējā pārklājuma, izslēgšanu no šī ražojuma definīcijas.

10      2015. gada 22. decembrī Komisija informēja Jindal Saw par būtiskajiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata tā paredzēja noteikt galīgo antidempinga maksājumu minētā ražojuma importam (turpmāk tekstā – “galīgā informācija”), kā arī par būtiskiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata tā paredzēja noteikt galīgo kompensācijas maksājumu šim pašam importam. Pirms šo komentāru iesniegšanas Jindal Saw ar 2016. gada 12. janvāra elektroniskā pasta vēstuli lūdza sniegt papildu informāciju par četriem konkrētiem punktiem.

11      2016. gada 20. janvārī Jindal Saw iesniedza savus komentārus par galīgo informāciju saistībā ar antidempinga procedūru un antisubsidēšanas procedūru.

12      2016. gada 26. janvārī Komisija nosūtīja Jindal Saw paziņojumu par papildu galīgo informāciju par veiktajām korekcijām konkrētai informācijai, kas izmantota, aprēķinot dempinga starpību antidempinga procedūrā. Termiņš komentāru iesniegšanai tika noteikts 2016. gada 28. janvārī.

13      2016. gada 28. janvārī Jindal Saw piedalījās Komisijas rīkotā sanāksmē. Šajā sanāksmē tostarp tika aplūkoti secinājumi par subsīdiju, ko veidojot dzelzsrūdas eksporta nodoklis un dubultu dzelzceļa pārvadājumu tarifu dzelzsrūdai sistēma, aprēķiniem par subsīdijas pasākumu kopumu, kaitējumu Savienības ražošanas nozarei un dempingu. Šajā pašā dienā Komisija nosūtīja vēstuli Jindal Saw, to informējot par vairākām korekcijām, kas veiktas kaitējuma Savienības ražošanas nozarei rādītāju aprēķinam saistībā ar antidempinga procedūru un antisubsidēšanas procedūru. Termiņš komentāru iesniegšanai tika noteikts 2016. gada 1. februārī.

14      2016. gada 1. februārī Jindal Saw nosūtīja divas elektroniskā pasta vēstules Komisijai, norādot savus komentārus saistībā ar, pirmkārt, korekcijām, kas veiktas atsevišķiem kaitējuma Savienības ražošanas nozarei rādītājiem, un, otrkārt, saistībā ar 2016. gada 28. janvāra sanāksmi. Šajās elektroniskā pasta vēstulēs bija iekļauti arī vairāki informācijas pieprasījumi.

15      Antidempinga procedūras un antisubsidēšanas procedūras rezultātā Komisija pieņēma attiecīgi Īstenošanas regulu (ES) 2016/388 (2016. gada 17. marts), ar ko nosaka pagaidu [galīgo] antidempinga maksājumu Indijas izcelsmes plastiskā čuguna (saukta arī par čugunu ar lodveida grafītu) cauruļu un caurulīšu importam (OV 2016, L 73, 53. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”), kā arī Īstenošanas regulu (ES) 2016/387 (2016. gada 17. marts), ar ko nosaka galīgo kompensācijas maksājumu Indijas izcelsmes plastiskā čuguna (saukta arī par čugunu ar lodveida grafītu) cauruļu un caurulīšu importam (OV 2016, L 73, 1. lpp.), kas ir prasības atcelt tiesību aktu priekšmets lietā Jindal Saw un Jindal Saw Italia/Komisija (T‑300/16).

16      Apstrīdētajā regulā attiecīgais ražojums tika galīgi definēts kā “Indijas izcelsmes plastiskā čuguna (saukta arī par čugunu ar lodveida grafītu) caurules un caurulītes [..], uz kurām pašlaik attiecas KN kodi ex 7303 00 10 un ex 7303 00 90, izņemot plastiskās caurules bez iekšējā un ārējā pārklājuma” (turpmāk tekstā – “attiecīgais ražojums”).

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

17      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2016. gada 13. jūnijā, prasītājas cēla šo prasību. Iebildumu raksts, replika un atbilde uz repliku tika iesniegtas 2016. gada 27. septembrī un 21. novembrī un 2017. gada 26. janvārī.

18      Pēc Vispārējās tiesas palātu sastāva maiņas lieta tika nodota jaunam tiesnesim referentam, kurš darbojas pirmajā palātā.

19      Pieteikumus par konfidencialitāti par atsevišķu prasības pieteikumā, replikā un atbildē uz repliku ietverto informāciju prasītājas iesniedza 2016. gada 11. un 21. novembrī un 2017. gada 14. februārī.

20      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 18. oktobrī, Saint-Gobain Pam lūdza atļauju iestāties šajā lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Ar 2017. gada 19. janvāra rīkojumu Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētājs atļāva šo iestāšanos lietā.

21      2017. gada 6. martā persona, kas iestājusies lietā, Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza iestāšanās rakstu. Komisija un prasītājas savus apsvērumus par šo rakstu iesniedza 2017. gada 24. martā un 19. aprīlī.

22      2017. gada 20. jūlijā Vispārējā tiesa saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 91. panta b) punktu un ievērojot šī reglamenta 103. panta 1. punkta piemērošanu, lika Komisijai sniegt nepieciešamo informāciju, kas ļautu pārbaudīt atsevišķu skaidrojumu, kas iebildumu rakstā sniegti attiecībā uz apstrīdētās regulas 72. apsvērumā minētās pārrakstīšanās kļūdas (turpmāk tekstā – “pārrakstīšanās kļūda”) sekām, ticamību.

23      2017. gada 10. augustā Komisija digitālā formātā iesniedza informāciju, uz kuriem attiecas Vispārējās tiesas noteiktais pierādījumu savākšanas pasākums.

24      Ar lēmumu, kas lietas dalībniekiem paziņots 2017. gada 14. septembrī, prasītājas pārstāvošie advokāti pierādījumu savākšanas pasākuma ietvaros tika aicināti iepazīties ar minēto informāciju, ievērojot zināmus nosacījumus, Vispārējās tiesas kancelejas telpās. Šī iepazīšanās notika 2017. gada 26. un 27. septembrī.

25      2017. gada 18. oktobrī, pēc tam, kad prasītāju advokāti bija iepazinušies ar attiecīgo informāciju, tās iesniedza savus apsvērumus (turpmāk tekstā – “2017. gada 18. oktobra apsvērumi”). Tajā pašā dienā tās iesniedza lūgumu par konfidencialitātes ievērošanu saistībā ar konkrētu minēto informāciju attiecībā uz personu, kas iestājusies lietā.

26      2017. gada 14. novembrī Komisija iesniedza lūgumu par konfidencialitātes ievērošanu attiecībā uz personu, kas iestājusies lietā, saistībā ar konkrētu informāciju, kas ietverta 2017. gada 18. oktobra apsvērumos.

27      2017. gada 22. novembrī Komisija iesniedza apsvērumus par 2017. gada 18. oktobra apsvērumiem.

28      2017. gada 15. decembrī persona, kas iestājusies lietā, iesniedza savus apsvērumus par 2017. gada 18. oktobra apsvērumiem un Komisijas apsvērumiem.

29      2018. gada 27. aprīlī Vispārējā tiesa aicināja puses procesa organizatorisko pasākumu ietvaros atbildēt uz vairākiem jautājumiem un iesniegt vairākus dokumentus. Šīs puses uz šo lūgumu atbildēja noteiktajā termiņā. Tām tika dota iespēja iesniegt savus apsvērumus par to attiecīgajām atbildēm, kas arī tika izdarīts noteiktajā termiņā.

30      2018. gada 25. jūnijā, pamatojoties uz Komisijas atbildēm, Vispārējā tiesa saistībā ar jaunu procesa organizatorisko pasākumu to aicināja iesniegt laboto dempinga starpības aprēķinu, ņemot vērā tās pieļauto kļūdu.

31      Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto regulu tiktāl, ciktāl tā uz tām attiecas;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

32      Komisijas, kuru atbalsta persona, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

33      2018. gada 3. jūlija tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem.

 Juridiskais pamatojums

 Par 2017. gada 18. oktobra apsvērumu pieņemamību

34      2017. gada 18. oktobra apsvērumus prasītājas iesniedza turpmāk minētajā kontekstā.

35      Administratīvās procedūras noslēguma stadijā Komisija informēja ieinteresētās personas par pārrakstīšanās kļūdu. Šo kļūdu saistībā ar atsevišķiem kaitējuma Savienības ražošanas nozarei rādītājiem veidoja tas, ka daži pārdošanas apjomi Savienības ražošanas nozares eksportam tika ņemti vērā kā pārdošanas apjoms, kas īstenots Savienībā. Tādējādi Komisija laboja datus par Savienības ražošanas nozares pārdošanas apjomiem Savienībā, kā arī pārskatīja datus saistībā ar citiem rādītājiem, kurus attiecīgi bija ietekmējusi pārrakstīšanās kļūda.

36      Prasības pieteikumā prasītājas apgalvoja, ka Komisija nebija veikusi visu pārskatīšanu, kas bija jāveic, labojot pārrakstīšanās kļūdu.

37      Iebildumu rakstā Komisija detalizēti paskaidroja, ka pārrakstīšanās kļūda tika pieļauta, atveidojot atsevišķus skaitļus, kas bija ietverti izklājlapā, kas tika izveidota, izmantojot tabulu, un pievienota atbildēm uz Savienības ražotāja anketu īpašā izklājlapā, un ka šī kļūda ir ietekmējusi vienīgi koriģētos rādītājus, jo pārējie rādītāji bija noteikti dažādās izklājlapās.

38      Komisija uzskata, ka vienīgi kaitējuma rādītāji, kas bija ietekmēti un tika pārskatīti, bija tie, kuriem tika izveidotas automātiskas saiknes un kuru aprēķināšanas formulas bija ietvertas šajā īpašajā izklājlapā līdz ar datiem, kas ir pārrakstīšanās kļūdas priekšmets.

39      Komisija ierosināja attiecīgos datus, kuri ir konfidenciāli pamatregulas 19. panta nozīmē, nodot Vispārējās tiesas rīcībā, ievērojot Reglamenta 103. panta piemērošanu, lai ļautu prasītājām pārbaudīt šī sprieduma 37. un 38. punktā izklāstītos skaidrojumus.

40      Pamatojoties uz Vispārējās tiesas noteiktu pierādījumu savākšanas pasākumu, Komisija Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza USB zibatmiņu ar datiem, kuru iesniegšana tika pieprasīta. Ar lēmumu, kas paziņots 2017. gada 14. septembrī, to lasot kopā ar minēto pierādījumu savākšanas pasākumu, advokāti, kas pārstāv prasītājas, tika aicināti, parakstot apņemšanos ievērot konfidencialitāti, iepazīties ar dokumentiem, kas ietverti šajā USB zibatmiņā, Vispārējās tiesas kancelejas telpās, vienīgi, lai tie varētu pārbaudīt atsevišķu iebildumu rakstā ietvertu skaidrojumu saistībā ar pārrakstīšanās kļūdas sekām patiesumu.

41      2017. gada 18. oktobra apsvērumos, kas iesniegti pēc šīs iepazīšanās, prasītājas neapstrīd minēto skaidrojumu patiesumu, bet gan apgalvo, ka tās izskatītajos dokumentos ir atklājušas piecas jaunas kļūdas, kas apstiprinot atsevišķus to iebildumus.

42      Komisija galvenokārt uzskata, ka 2017. gada 18. oktobra apsvērumi nav pieņemami, jo tie ir saistīti ar jautājumiem, kas neietilpst Vispārējās tiesas pieņemto pierādījumu savākšanas pasākumu un procesa organizatorisko pasākumu priekšmetā. Pakārtoti tā apgalvo, ka prasītāju identificēto kļūdu labošana nebūtu mainījusi analīzi, ko tā ir veikusi saistībā ar apstrīdēto regulu.

43      Persona, kas iestājusies lietā un no kuras izriet lielākā daļa aplūkoto konfidenciālo datu, būtībā norāda, ka pamatregula neļauj izpaust konfidenciālos datus, kurus kāds uzņēmums ir iesniedzis Savienības iestādēm saistībā ar antisubsidēšanas procedūru, bez šī uzņēmuma atļaujas. Pakārtoti persona, kas iestājusies lietā, lūdz piešķirt tai piekļuvi attiecīgajiem datiem, kas būtu plašāka par tai jau piešķirto piekļuvi.

44      Vispirms ir jākonstatē, ka piecas kļūdas, uz kurām prasītājas norāda 2017. gada 18. oktobra apsvērumos, nav saistītas ar pārrakstīšanās kļūdu, kas ir Vispārējās tiesas noteiktā pierādījumu savākšanas pasākuma un procesa organizatoriskā pasākuma pamatā, un tādējādi nav saistītas ar šo pasākumu priekšmetu.

45      Turklāt ir jāatgādina, ka pamatregulā ir detalizēti izskaidrota ieinteresēto personu piekļuve datiem, kas savākti saistībā ar antisubsidēšanas izmeklēšanu. Tajā ir paredzēta pilnīga procesuālo garantiju sistēma, kuras mērķis, pirmkārt, ir ļaut ieinteresētajām pusēm pienācīgi aizstāvēt savas intereses un, otrkārt, nepieciešamības gadījumā aizsargāt šīs izmeklēšanas gaitā izmantotās informācijas konfidencialitāti, kā arī noteikumi, kas ļauj saskaņot šīs abas prasības (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 30. jūnijs, Jinan Meide Casting/Padome, T‑424/13, EU:T:2016:378, 96. punkts).

46      Šajā ziņā pamatregulas 19. panta 1. punktā ir noteikts princips, saskaņā ar kuru iestādes ar visu konfidenciālo informāciju apietas kā ar konfidenciālu, ja tam ir pamatots iemesls. Šī panta 5. punktā tostarp Komisijai tiek aizliegts bez informācijas piegādātāja īpašas atļaujas atklāt jebkādu informāciju, kura saņemta atbilstīgi šai regulai un attiecībā uz kuru tās piegādātājs ir lūdzis ievērot konfidencialitāti, un, izņemot īpaši paredzētus gadījumus, neizpaust Savienības iestāžu sagatavotus iekšējos dokumentus.

47      Pamatregulā ir paredzēts arī zināms skaits noteikumu, kas ļauj saskaņot ar ieinteresēto pušu tiesībām uz aizstāvību saistītās prasības ar tām, kas ir saistītas ar nepieciešamību aizsargāt konfidenciālu informāciju. No vienas puses, ieinteresēto pušu piekļuvi pieejamajai informācijai saskaņā ar pamatregulas 6. panta 7. punktu un 20. pantu ierobežo šīs informācijas konfidencialitāte. No otras puses, pamatregulas 19. panta 2.–4. punktā ir paredzēts zināms skaits pielāgojumu informācijas konfidencialitātes ievērošanai, lai aizsargātu minētās ieinteresēto pušu tiesības.

48      Šajā lietā dokumenti, ar kuriem prasītāju advokātiem tika atļauts iepazīties, satur vienīgi divu no trīs sabiedrību, kuras šajā gadījumā veido Savienības ražošanas nozari, komercdatus. Runa ir par datiem, kas pēc savas būtības ir konfidenciāli pamatregulas 19. panta izpratnē, un lietas dalībnieki to neapstrīd.

49      Tādējādi runa ir par dokumentiem, kuru izpaušanu prasītājas nevarēja pieprasīt, piemērojot pamatregulu. Piekļuve šiem dokumentiem tika piešķirta tikai to advokātiem un vienīgi, lai ļautu pārbaudīt Komisijas pieļautās pārrakstīšanās kļūdas ietekmi saistībā ar Vispārējās tiesas lēmumu, kurā šī piekļuve ir stingri ierobežota, lai nodrošinātu, ka tiek ievērotas prasītāju tiesības uz aizstāvību, kā tas izriet no pierādījumu savākšanas pasākuma un procesa organizatoriskā pasākuma, ko noteikusi Vispārējā tiesa.

50      Pirmkārt, Vispārējās tiesas noteiktais pierādījumu savākšanas pasākums bija formulēts precīzi. Komisijai bija jāsniedz vienīgi dati, kas bija absolūti nepieciešami, lai pārbaudītu atsevišķu iebildumu rakstā ietvertu skaidrojumu saistībā ar pārrakstīšanās kļūdas izcelsmi un sekām patiesumu.

51      Otrkārt, lēmumā, kas lietas dalībniekiem paziņots 2017. gada 14. septembrī, saistībā ar procesa organizatorisko pasākumu bija paredzēta piekļuve aplūkotajiem datiem vienīgi tādēļ, lai nodrošinātu to, ka tiek ievērotas prasītāju tiesības uz aizstāvību saistībā ar šo tiesvedību attiecībā uz minētajiem skaidrojumiem, nevis lai nodrošinātu informāciju prasītājām papildus pamatregulā paredzētajām garantijām ieinteresēto personu interesēs, kas būtu pretrunā minēto datu konfidencialitātes ievērošanai. Turklāt ir jāuzsver, ka administratīvā procesa laikā prasītāju tiesības garantēja pamatregulas 6. panta 7. punkts un 19. un 20. pants.

52      No iepriekš minētā izriet, ka šo lietu nevar pielīdzināt situācijai, kurā Vispārējā tiesa saskaņā ar Reglamenta 103. panta 3. punktu un, veicot šī panta 2. punktā paredzēto izsvēršanu, vienai pusei būtu vispārēji darījusi zināmu citas puses sniegtu konfidenciālu informāciju vai dokumentus. Faktiski šajā lietā Vispārējā tiesa prasītāju advokātiem sniedza īpašu piekļuvi izklājlapām, kuras Komisija izmantoja, lai noteiktu strīdīgos rādītājus, vienīgi tādēļ, lai tie varētu pārbaudīt atsevišķu iebildumu rakstā ietvertu skaidrojumu patiesumu saistībā ar pārrakstīšanās kļūdas sekām, īpaši attiecībā uz saiknēm, kas izveidotas šajās izklājlapās. Līdz ar to prasītājas nevar atsaukties uz to, ka tām būtu bijusi vispārēja piekļuve jaunai informācijai, kuras uzzināšana tām ļautu izvirzīt jaunus pamatus vai iebildumus, kas būtu jāuzskata par pieņemamiem saskaņā ar Reglamenta 84. pantu.

53      Šajā saistībā arī jānorāda, ka prasītājas pašas nelūdza Vispārējai tiesai tām atļaut piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem, lai tās varētu tos izmantot vispārīgā veidā. Tieši pretēji, replikā prasītājas skaidri pieprasīja, lai šī piekļuve tām tiktu sniegta vienīgi nolūkā pārbaudīt atsevišķu iebildumu rakstā ietvertu skaidrojumu attiecībā uz pārrakstīšanās kļūdas sekām patiesumu.

54      Pamatojoties uz visiem šiem apsvērumiem, 2017. gada 18. oktobra apsvērumi ir jānoraida kā nepieņemami.

55      Līdz ar to nav jālemj par personas, kas iestājusies lietā, pakārtoto lūgumu, lūdzot piešķirt pilnīgāku piekļuvi attiecīgajiem datiem.

 Par lietas būtību

56      Prasības pamatojumam prasītājas būtībā izvirza četrus pamatus, ar kuriem tiek apgalvoti dažādi pamatregulas pārkāpumi, proti:

–        pirmais pamats ir saistīts ar 2. panta 8. un 9. punkta pārkāpumu un attiecīgi pamatregulas 9. panta 4. panta pārkāpumu;

–        otrais pamats ir saistīts ar pamatregulas 3. panta 2. un 3. punkta pārkāpumu un attiecīgi pamatregulas 3. panta 6. punkta un 9. panta 4. punkta pārkāpumu;

–        trešais pamats ir saistīts ar pamatregulas 3. panta 2., 3. un 5.–8. punkta pārkāpumu, 4. panta 1. punkta un 5. panta 4. punkta pārkāpumu;

–        ceturtais pamats ir saistīts ar pamatregulas 20. panta 4. un 5. punkta un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

57      Vispirms ir jāizvērtē ceturtais pamats.

 Par ceturto pamatu, ar kuru tiek apgalvots pamatregulas 20. panta 4. un 5. punkta un tiesību uz aizstāvību pārkāpums

58      Ceturtajam pamatam būtībā ir divas daļas.

59      Ar pirmo daļu prasītājas apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi pamatregulas 20. panta 4. punktu un Jindal Saw tiesības tikt uzklausītai, nenododot pēdējās minētās rīcībā noteiktu informāciju, kuru tā bija lūgusi divās 2016. gada 1. februāra elektroniskā pasta vēstulēs.

60      Pamatojoties uz judikatūru, prasītājas apgalvo, ka gadījumos, kad Savienības iestādēm ir plaša rīcības brīvība, tiesību, kas ir garantētas Savienības tiesiskajā kārtībā, ievērošanai ir vēl lielāka nozīme, un šajās tiesībās ietilpst tiesības tikt pienācīgi uzklausītam. Tomēr nevarot pilnībā izslēgt, ka, ja Jindal Saw būtu bijusi iespēja sniegt apsvērumus par tās lūgto informāciju saistībā ar kaitējuma rādītājiem, kurus ietekmēja pārrakstīšanās kļūda, un Savienības ražošanas nozares izmaksām, tostarp pārdošanas apjoma izmaksām, administratīvajiem izdevumiem un citiem Saint-Gobain Pam grupas pārdošanas struktūru vispārējiem izdevumiem (turpmāk tekstā – “PAV izdevumi”), administratīvajam procesam varēja būt cits iznākums, kas tai būtu bijis labvēlīgāks, jo iepriekš Komisija jau esot pārskatījusi savu viedokli, pamatojoties uz apsvērumiem, kurus tai bija iesniegušas ieinteresētās personas.

61      Ar otro daļu prasītājas apgalvo, ka Komisija esot pārkāpusi pamatregulas 20. panta 5. punktu, kā arī Jindal Saw tiesības tikt uzklausītai, nepiešķirot tai pietiekami daudz laika apsvērumu iesniegšanai pēc tam, kad tika paziņoti grozītie kaitējuma rādītāji. Šajā ziņā tās apgalvo, ka nevarot pilnībā izslēgt, ka gadījumā, ja Jindal Saw rīcībā, pēc tam, kad tika paziņoti grozītie kaitējuma rādītāji, būtu bijis minētās tiesību normas noteikumiem atbilstošs termiņš, tā būtu varējusi iesniegt izvērstākus apsvērumus, kas varētu likt Komisijai mainīt savu viedokli.

62      Komisija, kuru atbalsta persona, kas iestājusies lietā, apstrīd šī pamata pamatotību.

63      Ievadam ir jānorāda, pirmām kārtām, ka, ja ieinteresētās puses antidempinga izmeklēšanā, tostarp attiecīgie ražotāji‑eksportētāji, vēlas piekļūt informācijai par faktiem un apsvērumiem, kas var būt par pamatu antidempinga pasākumiem, lai aizsargātu savas intereses, Komisijai ir jāievēro vairāki principi un procesuālās garantijas.

64      Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāuzskata, ka pamatregulas 20. pantā ir noteikti atsevišķi noteikumi par attiecīgo pušu tiesībām tikt uzklausītām, kas ir uzskatāmas par Savienības tiesību sistēmā atzītām pamattiesībām. Šī panta 2. punktā ir paredzētas tiesības tikt informētam par būtiskiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata tiek plānots ieteikt galīgo antidempinga pasākumu piemērošanu. Turklāt minētā panta 4. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka, ja Komisija gatavojas pieņemt lēmumu, balstoties uz faktiem un apsvērumiem, kas atšķiras no iepriekš paziņotajiem, tai tie ir jāpaziņo, cik ātri vien iespējams, un tā 5. punktā ir paredzēts, ka attiecīgo personu rīcībā principā ir jābūt vismaz desmit dienām apsvērumu sniegšanai un ka šis termiņš var būt īsāks, ja runa ir par papildu galīgo informāciju.

65      Otrkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasības, kas izriet no tiesību uz aizstāvību ievērošanas, ir jāievēro ne tikai procedūrās, kuru rezultātā var piemērot sankcijas, bet arī tajās izmeklēšanas procedūrās, kas notiek pirms antidempinga regulu pieņemšanas, kas var skart attiecīgos uzņēmumus tieši un individuāli un radīt tiem nelabvēlīgas sekas. Konkrētāk, paziņojot informāciju ieinteresētajiem uzņēmumiem izmeklēšanas procedūras gaitā, lai tiktu ievērotas to tiesības uz aizstāvību, šiem uzņēmumiem administratīvā procesa laikā ir jādod iespēja pienācīgi paust savu viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu pareizību un atbilstību un par pierādījumiem, ko izmantojusi Komisija, pamatojot savus apgalvojumus par dempinga esamību un tā radītajiem zaudējumiem (skat. spriedumu, 2012. gada 16. februāris, Padome un Komisija/Interpipe Niko Tube un Interpipe NTRP, C‑191/09 P un C‑200/09 P, EU:C:2012:78, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

66      Lai gan, neapšaubāmi, tiesību uz aizstāvību ievērošanai ir būtiska nozīme antidempinga izmeklēšanas procedūrās (skat. spriedumu, 2012. gada 16. februāris, Padome un Komisija/Interpipe Niko Tube un Interpipe NTRP, C‑191/09 P un C‑200/09 P, EU:C:2012:78, 77. punkts un tajā minētā judikatūra), tas, vai pastāv pārkāpums attiecībā uz atbilstību šīm tiesībām, var likt atcelt regulu, ar ko ievieš antidempinga maksājumu, tikai tad, ja pastāv iespēja, ka šī pārkāpuma dēļ administratīvais process būtu varējis beigties ar citu rezultātu, tādējādi tieši ietekmējot attiecīgās puses tiesības uz aizstāvību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 1. oktobris, Foshan Shunde Yongjian Housewares & Hardware/Padome, C‑141/08 P, EU:C:2009:598, 107. punkts).

67      Tomēr ir jāatgādina, ka šai pusei nevar tikt likts pierādīt, ka Komisijas lēmums varēja būt citāds, bet vienīgi, ka šāda iespēja nav pilnībā izslēdzama tāpēc, ka minētā puse būtu varējusi labāk nodrošināt savu aizstāvību tad, ja nebūtu norādītā procesuālā pārkāpuma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 16. februāris, Padome un Komisija/Interpipe Niko Tube un Interpipe NTRP, C‑191/09 P un C‑200/09 P, EU:C:2012:78, 78. punkts un tajā minētā judikatūra).

68      Savukārt attiecīgajai pusei ir konkrēti jāpierāda, ka tā būtu varējusi labāk nodrošināt savu aizstāvību, ja šāda pārkāpuma nebūtu, neaprobežojoties ar atsauci uz neiespējamību sniegt apsvērumus par hipotētiskām situācijām (skat. spriedumu, 2017. gada 1. jūnijs, Changmao Biochemical Engineering/Padome, T‑442/12, EU:T:2017:372, 145. punkts un tajā minētā judikatūra).

69      Otrām kārtām, ir jānorāda, ka šajā lietā galīgajā informācijā Komisija sniedza ieinteresētajām personām informāciju par visiem faktiem un apsvērumiem, ko tā uzskatīja par būtiskiem un uz kuru pamata tā plānoja ieviest galīgo antidempinga maksājumu, tostarp datus par kaitējuma rādītājiem un tendenču analīzi, ko šie rādītāji esot pierādījuši. Konkrētāk, pirmkārt, Komisija norādīja, ka Savienības ražošanas nozares pārdošanas apjomi esot samazinājušies par vairāk nekā 6 % un ka šī ražošanas nozare esot zaudējusi aptuveni 2,5 % no tirgus daļas tirgū, kas samazinās. Otrkārt, joprojām attiecībā uz minēto nozari, Komisija norādīja, ka par zemu uzskatīta rentabilitāte apvienojumā ar pārdošanas apjoma un tirgus daļu Savienībā kritumu tai esot radījusi sarežģītu ekonomisko un finansiālo situāciju, un, pamatojoties uz visu kaitējuma rādītāju vispārēju analīzi, kurus tā uzskatīja par nozīmīgiem, kā arī pamatojoties uz faktu, ka šī ekonomiskā un finanšu situācija tiek uzskatīta par sarežģītu, secināja, ka Savienības ražošanas nozarei ir nodarīts būtisks kaitējums pamatregulas 3. panta nozīmē.

70      Pirmais iebildums attiecas uz, pirmkārt, pamatregulas 20. panta 4. punkta otrās daļas, kas jālasa šī paša panta 2. punkta gaismā, pārkāpumu un, otrkārt, tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, jo neesot paziņota informācija, kas tika lūgta abās Jindal Saw 2016. gada 1. februāra elektroniskā pasta vēstulēs, saistībā ar, pirmkārt, kaitējuma rādītāju, kas tika grozīti, atklājot pārrakstīšanās kļūdu, paziņošanu un, otrkārt, dažādām Savienības ražošanas nozares izmaksām.

71      Attiecībā uz, pirmām kārtām, Jindal Saw lūgtās informācijas saistībā ar korekcijām, kas piemērotas Savienībai nodarītā kaitējuma rādītājiem, nepaziņošanu ir jānorāda, ka vispirms savā 2016. gada 28. janvāra rakstveida paziņojumā, ar kuru tā Jindal Saw informēja par vairākām korekcijām, kas piemērotas kaitējuma Savienības ražošanas nozarei kaitējuma rādītājiem, Komisija skaidri norādīja, kuri kaitējuma rādītāji tika grozīti, atklājot pārrakstīšanās kļūdu, proti, pirmkārt, tie, kas attiecās uz kopējo patēriņu Savienībā, otrkārt, tie, kas attiecās uz ražotāju eksportētāju tirgus daļu, treškārt, tie, kas attiecās uz Savienības ražošanas nozares tirgu, un, ceturtkārt, tie, kas attiecās uz šīs ražošanas nozares tirdzniecības cenu. Pēc tam pielikumā, kas tika pievienots šim rakstveida paziņojumam, tika pārņemti attiecīgie skaitļi, tos iekļaujot diapazona veidā, kā tas ir galīgajā informācijā. Visbeidzot, Komisija minētajā rakstveida paziņojumā skaidri norādīja, ka šie grozījumi nav radījuši nedz secinājumu grozījumus attiecībā uz tendencēm, nedz to galīgo secinājumu grozījumus, kas iepriekš tika paziņoti ieinteresētajām personām.

72      No šiem konstatējumiem izriet, ka grozījumi, ko Komisija izdarījusi, izlabojot pārrakstīšanās kļūdu, paši par sevi nebija uzskatāmi par būtiskiem faktiem un apsvērumiem pamatregulas 20. panta 2. punkta izpratnē, jo šie grozījumi nemainīja tendences, uz kurām tika balstīts kaitējuma novērtējums. Tādējādi Komisijai nebija pienākuma saskaņā ar pamatregulu, īpaši minētās regulas 20. panta 4. punkta otro daļu, informēt Jindal Saw par minētajiem grozījumiem, nedz arī a fortiori pienākums apmierināt pēdējās minētās lūgumu saņemt papildu informāciju šajā ziņā. Tādējādi tā nav pārkāpusi pamatregulas 20. panta 2. un 4. punktu.

73      Turklāt attiecībā uz apgalvoto tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu ir jāuzskata, ka ar savu 2016. gada 28. janvāra rakstveida paziņojumu Komisija iesniedza visus vajadzīgos elementus, kas ļauj Jindal Saw paust savus uzskatus par grozījumiem, kas veikti, pamatojoties uz pārrakstīšanās kļūdas labojumu, ko Jindal Saw turklāt arī veica savā pirmajā 2016. gada 1. februāra elektroniskā pasta vēstulē. Šajā ziņā turklāt ir jānorāda, ka tiesvedībā Vispārējā tiesā prasītājas nav iesniegušas nekādus jaunus apsvērumus salīdzinājumā ar tiem, kas jau bija iesniegti Komisijai 2016. gada 1. februārī. Tādējādi ir jākonstatē, ka Komisija pieņēma apstrīdēto regulu pēc tam, kad Jindal Saw varēja iesniegt jebkādus lietderīgus apsvērumus, un ka prasītājas šajā tiesvedībā nav pierādījušas, ka Jindal Saw būtu varējusi labāk nodrošināt savu aizstāvību administratīvajā procesā.

74      Otrām kārtām, attiecībā uz informācijas par atsevišķām Savienības ražošanas nozares izmaksām nepaziņošanu ir jānorāda, ka, neapšaubāmi, Komisija būtu īstenojusi labu pārvaldību, atbildot uz šo lūgumu, pat ja vienīgi tiktu sniegta atbilde, ka runa ir par konfidenciāliem datiem, kuriem tā Jindal Saw nevar sniegt piekļuvi. Tomēr konkrētas atbildes nesniegšana uz šādu informācijas pieprasījumu nenozīmē, ka Komisija būtu pārkāpusi pamatregulas 20. panta 4. punkta otro daļu, lasot to šī panta 2. punkta izpratnē, jo Jindal Saw pieprasīto papildu informāciju nevar uzskatīt par jauniem būtiskiem faktiem un apsvērumiem.

75      Jau no pagaidu regulas, kas pieņemta 2015. gada 18. septembrī, izrietēja, ka, lai aprēķinātu Savienības ražošanas nozares rentabilitāti, Komisija ņēma vērā ne tikai šīs ražošanas nozares ražošanas struktūru PAV izmaksas, bet arī minētās ražošanas nozares pārdošanas struktūru izmaksas. Šajā ziņā pagaidu regulas 92. apsvērumā tika norādīts, ka “Komisija noteica Savienības ražotāju, kas sadarbojās, rentabilitāti, tīro peļņu pirms nodokļu nomaksas no līdzīgā ražojuma pārdošanas nesaistītiem pircējiem Savienībā izsakot procentos no šīs pārdošanas apgrozījuma”, un ka “lielākā daļa [līdzīgā] ražojuma ES tika pārdota ar ES ražotāju, kas sadarbojās, tirdzniecības [struktūru] starpniecību, un tika ņemtas vērā to izmaksas un rentabilitāte”.

76      Tas, ka Jindal Saw nenoteica vai pareizi nesaprata apmēru šiem skaidrojumiem, kas sniegti pagaidu regulā un atkārtoti galīgajā informācijā, saskaņā ar kuru Savienības ražošanas nozares pārdošanas struktūru izmaksas tika ņemtas vērā, aprēķinot šīs ražošanas nozares rentabilitāti, nenozīmē, ka precizējumi, ko šajā ziņā Komisija sniedza 2016. gada 28. janvāra sanāksmē, bija jauni būtiski fakti un apsvērumi. Tādējādi Komisija šajā ziņā nav pārkāpusi pamatregulas 20. panta 2. un 4. punktu.

77      No fakta, ka attiecīgā informācija par Savienības ražošanas nozares pārdošanas struktūru izmaksu ņemšanu vērā, aprēķinot šīs ražošanas nozares rentabilitāti, Jindal Saw rīcībā bija kopš 2015. gada 19. septembra, dienas, kad Oficiālajā Vēstnesī tika publicēta pagaidu regula, arī izriet, ka Jindal Saw rīcībā bija nepieciešamie elementi, lai tā varētu lietderīgi iesniegt savus apsvērumus par šo aprēķinu.

78      Tādējādi pirmais iebildums ir jānoraida kā nepamatots.

79      Attiecībā uz otro iebildumu saistībā ar pamatregulas 20. panta 5. punkta pārkāpumu, jo Jindal Saw rīcībā neesot bijis desmit dienu termiņš vai vismaz pietiekami ilgs termiņš, lai iesniegtu komentārus par grozījumiem, kas veikti atsevišķiem kaitējuma rādītājiem, jānorāda, ka no šīs tiesību normas neizriet, ka Komisijai būtu pienākums noteikt termiņu ieinteresētajām personām komentāru sniegšanai par jebkuriem grozījumiem, kurus tā veic, pamatojoties uz to apsvērumiem par galīgo informāciju. Šāds pienākums būtu vienīgi tad, ja Komisijas 2016. gada 28. janvāra rakstveida paziņojumā būtu ietverti būtiski fakti un apsvērumi pamatregulas 20. panta 2. punkta izpratnē, kas šajā gadījumā tā nebija.

80      Katrā ziņā ir jānorāda, ka tiesvedībā Vispārējā tiesā prasītājas nav izvirzījušas citus argumentus saistībā ar pārrakstīšanās kļūdas korekciju, kā vien tos, kurus Jindal Saw jau bija izvirzījusi savā 2016. gada 1. februāra pirmajā elektroniskā pasta vēstulē.

81      Tādējādi nekas neļauj uzskatīt, ka antidempinga procedūras iznākums varētu būt citāds, ja Jindal Saw būtu bijis ilgāks termiņš komentāru iesniegšanai šajā saistībā.

82      Turklāt var uzsvērt, ka pat pēc iepazīšanās ar dokumentiem, kuros ir ietverti dati, kurus potenciāli varēja skart pārrakstīšanās kļūda, Vispārējās tiesas nolemto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros prasītājas nav izvirzījušas nevienu jaunu argumentu saistībā ar šo kļūdu, pieņemot, ka minētās kļūdas labošana neprasīja citus labojumus, kā vien tos, kurus Komisija bija veikusi un paziņojusi Jindal Saw 2016. gada 28. janvārī.

83      Tādējādi otrais iebildums ir jānoraida kā nepamatots un līdz ar to ceturtais pamats ir jānoraida kopumā.

 Par pirmo pamatu, ar kuru tiek apgalvots pamatregulas 2. panta 8. un 9. punkta un attiecīgi šīs pašas regulas 9. panta 4. punkta pārkāpums

84      Pirmajam pamatam ir divas daļas.

–       Par pirmā pamata pirmo daļu, ar kuru tiek apgalvots pamatregulas 2. panta 8. un 9. punkta pārkāpums

85      Pirmajā daļā ir divi iebildumi.

86      Ar pirmo iebildumu prasītājas apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi pamatregulas 2. panta 8. un 9. punktu, neizmantojot faktiskās Jindal Saw eksporta cenas, kuras tā piemērojusi, pārdodot savām pārdošanas struktūrām, un tā vietā nosakot eksporta cenu. Šajā ziņā tās apgalvo, ka, nosakot dempinga starpību, faktiskās eksporta cenas var noraidīt nevis tikai tādēļ, ka pastāv saikne starp eksportētāju un importētāju, bet gan vienīgi tādā gadījumā, ja šķiet, ka šīs cenas šīs saiknes dēļ nav ticamas, ko Komisija neesot pierādījusi.

87      Šī iebilduma pamatojumam prasītājas, pirmkārt, norāda uz pamatregulas 2. panta 9. punkta formulējumu, kura grozījumi kopš Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveides 1995. gada 1. janvārī pierādot izmaiņas ar šo tiesību normu noteiktajā pieejā. Prasītājas uzskata, ka, lai gan Savienības tiesas vēl nav lēmušas par pierādīšanas pienākuma sadali, piemērojot minēto tiesību normu, 2015. gada 26. novembra sprieduma Giant (China)/Padome (T‑425/13, nav publicēts, EU:T:2015:896) 59. punkts apstiprinot to veikto šīs tiesību normas interpretāciju. Turklāt tās atsaucas uz īpašu regulējumu, ar kuru ir noteikts antidempinga maksājums, no kura izrietot, ka Komisija pati to esot šādi interpretējusi.

88      Otrkārt, prasītājas norāda uz pamatregulas 2. panta 1. punkta trešās daļas formulējumu saistībā ar attiecīgā ražojuma normālās vērtības noteikšanu eksportētājvalstī, no kura izrietot, ka saikne starp pusēm tirdzniecības darījumā esot pietiekama, lai noraidītu cenas, kas piemērotas starp šīm abām pusēm. Atšķirība starp šo abu viena un tā paša panta punktu formulējumu pierādot, ka Savienības likumdevējs ir iedibinājis būtisku nošķiršanu starp abām situācijām.

89      Komisija, kuru atbalsta persona, kas iestājusies lietā, apstrīd šī iebilduma pamatotību.

90      Iesākumam ir jānorāda, ka pamatregulas 2. panta 8. punktā ir paredzēts, ka principā “eksporta cena ir tā cena, kas ir faktiski samaksāta vai maksājama par preci, kuru eksportētājvalsts eksportē uz Kopienu [Savienību] pārdošanai”. Vienīgi “gadījumos, kad eksporta cenas nav vai izrādās, ka tā nav ticama, jo eksportētājs un importētājs vai trešā persona ir savstarpēji saistīti vai ir vienojušies par kompensāciju mehānismu”, pamatregulas 2. panta 9. punkta pirmajā daļā ir ļauts noteikt eksporta cenu, pamatojoties uz cenu, par kādu importētās preces pirmo reizi pārdod tālāk neatkarīgam pircējam.

91      Tādējādi no pamatregulas 2. panta 9. punkta izriet, ka Komisija var uzskatīt, ka eksporta cena nav ticama, divos gadījumos, proti, ja eksportētājs un importētājs vai trešā persona ir savstarpēji saistīti vai arī ja tie ir vienojušies par kompensāciju mehānismu. Visos citos gadījumos Komisijai tad, ja eksporta cena pastāv, ir jābalstās uz to, nosakot dempingu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 21. novembris, Kundan un Tata/Padome, T‑88/98, EU:T:2002:280, 49. punkts, un 2011. gada 25. oktobris, CHEMK un KF/Padome, T‑190/08, EU:T:2011:618, 26. punkts).

92      Pirmkārt, attiecībā uz secīgiem grozījumiem tiesību normas, kas atbilst pamatregulas 2. panta 9. punkta pirmajai daļai, formulējumā jānorāda, ka minētajā iebildumā aplūkotā teikuma daļa “gadījumos, kad eksporta [cena] [..] nav ticama, jo eksportētājs un importētājs [..] ir savstarpēji saistīti”, gandrīz identiski ir atrodama attiecīgās teikuma daļas formulējumā, kas sākotnēji bija ietverta Regulas (EEK) Nr. 459/68 (1968. gada 5. aprīlis) par aizsardzību pret dempingu un maksājumiem vai subsīdijām, kuras piešķir valstis, kas nav Eiropas Ekonomikas kopienas dalībvalstis (OV 1968, L 93, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “1968. gada antidempinga regula”), 3. panta 3. punktā. Šajā pēdējā tiesību normā tika izmantots formulējums: “[..] gadījumā, ja šķiet, ka nevar pamatoties uz eksporta cenu, jo eksportētājs un importētājs [..] ir savstarpēji saistīti” [neoficiāls tulkojums]. Šajā formulējumā tika pārņemta Nolīguma par Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (VVTT) VI panta piemērošanu, kas parakstīts Ženēvā 1967. gada 30. jūnijā un stājies spēkā 1968. gada 1. jūlijā, 2. panta e) punkta redakcija.

93      Savos secinājumos lietā NTN Toyo Bearing u.c./Padome (113/77, EU:C:1979:39, Krāj., 1212. [1253.] lpp.) ģenerāladvokāts Vorners [Warner], atklājis šo līdzību, norādīja, ka ar Nolīguma par Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (VVTT) VI panta piemērošanu 2. panta e) punktu tiek interpretēts VVTT VI pants un ka 1968. gada antidempinga regulas 3. panta 3. punkta noteikumi nav interpretējami tādējādi, ka faktisko cenu noraidīšana būtu atļauta vienīgi ar nosacījumu, ka ir ticis konstatēts, ka pastāvēja īpaši iemesli uzskatīt, ka saiknes starp eksportētāju un importētāju dēļ šīs cenas nav ticamas. Šis ģenerāladvokāts tādējādi secināja, ka saiknes esamība starp eksportētāju un importētāju ir pietiekama, lai uzskatītu, ka eksporta cenas nav ticamas.

94      1968. gada antidempinga regulas 3. panta 3. punkts tika aizstāts ar Padomes Regulas (EEK) Nr. 3017/79 (1979. gada 20. decembris) par aizsardzību pret importu, kas veido “dempingu”, vai subsīdijām, kuras piešķir valstis, kas nav Eiropas Ekonomikas kopienas dalībvalstis (OV 1979, L 339, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “1979. gada antidempinga regula”), 2. panta 8. punkta b) apakšpunktu, un šī pēdējā minētā tiesību norma bija izteikta šādā redakcijā:

“Gadījumos, kad eksporta cenas nav vai izrādās, ka eksportētājs un importētājs vai trešā persona [..] ir savstarpēji saistīti vai ka citu iemeslu dēļ faktiski samaksātā vai maksājamā cena par ražojumu, kas pārdots eksportam uz [Savienību], nevar tikt izmantota par atsauci [..]”. [Neoficiāls tulkojums]

95      Tomēr nevar tikt uzskatīts, ka šī formulējuma grozījuma mērķis būtu bijis grozīt noteikumu par pierādīšanas pienākumu saistībā ar cenu ticamību vai ticamības neesamību gadījumā, ja eksportētājs un importētājs ir savstarpēji saistīti. Gluži pretēji, tā rezultātā tika paplašināts tādu situāciju spektrs, kurās par atsauci nevar izmantot cenu, kas faktiski ir samaksāta par eksportam pārdoto ražojumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1990. gada 14. marts, Gestetner Holdings/Padome un Komisija, C‑156/87, EU:C:1990:116, 30. punkts). Tas izriet no pievienotajiem vārdiem “citu iemeslu dēļ” – vārdiem, kas nav ietverti jaunā Nolīguma par VVTT VI panta piemērošanu tekstā. Teikuma struktūrā veiktie grozījumi, salīdzinot ar 1968. gada antidempinga regulas 3. panta 3. punktu, bija nepieciešami šī papildinājuma integrācijai. Tādējādi noteikuma būtība attiecībā uz eksporta cenas, kas piemērota starp pusēm, ticamību palika nemainīga.

96      1979. gada antidempinga regulas 2. panta 8. punkta b) apakšpunkta formulējums tika saglabāts attiecīgajās to regulu normās, kas sekoja 1979. gada antidempinga regulai, līdz brīdim, kad šo formulējumu savukārt aizstāja Padomes Regulas (EK) Nr. 3283/94 (1994. gada 22. decembris) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 1994, L 349, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “1994. gada antidempinga regula”), 2. panta 9. punkta formulējums, kurā saiknes iespējamība aplūkota ar vārdiem “gadījumos, kad izrādās, ka eksporta cena nav ticama, jo eksportētājs un importētājs vai trešā persona [..] ir savstarpēji saistīti” [neoficiāls tulkojums]. Šo formulējumu var salīdzināt ar oriģinālo redakciju, kāda bija 1968. gada antidempinga regulas 3. panta 3. punktam, un Nolīguma par Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību VI panta piemērošanu 1994 (OV 1994, L 336, 103. lpp.; turpmāk tekstā – “1994. gada PTO Antidempinga nolīgums”) 2.3. panta redakciju.

97      No 1994. gada antidempinga regulas trešā un piektā apsvēruma izriet, ka Kopienas noteikumu grozījumu pamatā bija 1994. gada PTO Antidempinga nolīgums, kuram vajadzēja nodrošināt pienācīgu un pārskatāmu piemērošanu, pēc iespējas transponējot tā noteikumus Kopienu tiesībās.

98      Tādējādi ir acīmredzams, ka Kopienas likumdevējs vēlējās pēc iespējas pielīdzināt 1994. gada antidempinga regulas redakciju 1994. gada PTO Antidempinga nolīguma redakcijai. Īpaši, ņemot vērā komentāru neesamību par grozījumiem, kas veikti attiecīgās tiesību normas redakcijai, nedz 1979. gada antidempinga regulas, kurā šī redakcija tika grozīta pirmo reizi, nedz 1994. gada antidempinga regulas, kurā minētā redakcija no jauna tika pielīdzināta formulējumam, kas izmantots 1994. gada PTO Antidempinga nolīgumā, sagatavošanas darbos un apsvērumos, jāuzskata, ka šo grozījumu mērķis nebija grozīt pierādīšanas pienākumu, piemērojot tiesību normu, kas atbilst pamatregulas 2. panta 9. punkta pirmajai daļai.

99      Šo analīzi neietekmē pārējie prasītāju argumenti.

100    Pirmkārt, ciktāl prasītājas atsaucas uz 2015. gada 26. novembra sprieduma Giant (China)/Padome (T‑425/13, nav publicēts, EU:T:2015:896) 59. punktu, jānorāda, ka šo punktu nevar ņemt vērā ārpus tā konteksta. Lietā, kurā tika pasludināts šis spriedums, Vispārējā tiesa lēma nevis par pierādīšanas pienākumu saistībā ar pamatregulas 2. panta 9. punkta piemērošanu, bet gan vienīgi par atšķirīgu specifisku jautājumu.

101    Otrkārt, attiecībā uz prasītāju veikto atsauci uz Padomes Regulu (EK) Nr. 930/2003 (2003. gada 26. maijs), ar ko izbeidz antidempinga un antisubsidēšanas procedūras attiecībā uz saimniecībās audzētu Norvēģijas izcelsmes Atlantijas lašu un antidempinga procedūru attiecībā uz saimniecībās audzētu Čīles un Fēru salu izcelsmes Atlantijas lašu importu (OV 2003, L 133, 1. lpp.), tās norāda uz šīs regulas 84. apsvērumā ietvertu paziņojumu, kurš arī tiek aplūkots ārpus tā konkrētā konteksta, kas izriet no minētās regulas 82.–84. apsvēruma.

102    Otrkārt, attiecībā uz prasītāju argumentu saistībā ar atšķirīgo formulējumu pamatregulas 2. panta 9. punkta pirmajā daļā un šī paša panta 1. punkta trešajā daļā, jānorāda, ka, pretēji pirmajam no šiem abiem noteikumiem, otrā noteikuma izcelsme nav atrodama 1994. gada PTO Antidempinga nolīgumā, tādējādi no atšķirībām minēto noteikumu redakcijā nevar lietderīgi secināt nekādus argumentus par pretējo. Faktiski, tā kā Savienības likumdevējam nebija saistoši ievērot PTO ietvaros pieņemtā teksta redakciju, tas pamatregulas 2. panta 1. punkta trešajā daļā varēja skaidrāk paust to pašu ideju, kas tika pausta šī panta 9. punktā.

103    Tādējādi pirmais iebildums ir jānoraida kā nepamatots.

104    Ar otro iebildumu, kas ir norādīts pakārtoti, prasītājas apgalvo, ka katrā ziņā administratīvā procesa laikā Jindal Saw ir pierādījusi, ka eksporta cenas, kuras tā piemēroja savām pārdošanas struktūrām, bija ticamas, pirmkārt, atsaucoties uz cenām, kas tika piemērotas neatkarīgiem importētājiem Savienībā, otrkārt, atsaucoties uz cenām, kas tika piemērotas neatkarīgiem importētājiem trešajās valstīs, un, treškārt, ņemot vērā to, ka muitas iestādes akceptēja minētās eksporta cenas.

105    Pirmkārt, attiecībā uz Jindal Saw piemērotajām eksporta cenām saistībā ar tiešo tirdzniecību neatkarīgiem pircējiem Savienībā prasītājas norāda, ka Komisija nevarēja atteikties izmantot šīs faktiskās cenas, lai novērtētu eksporta cenu, kas tika aprēķinātas Jindal Saw pārdošanas struktūrām, ticamību, pamatojoties uz to, ka daudzums, kas tika tieši pārdots neatkarīgiem pircējiem, bija pārāk neliels, no vienas puses, un izmantot minētās faktiskās cenas, nosakot eksporta cenu, no otras puses.

106    Otrkārt, attiecībā uz cenām, kas tika piemērotas, pārdodot neatkarīgiem pircējiem trešajās valstīs, prasītājas apgalvo, ka Komisija nevarēja tās noraidīt, aprēķinot eksporta cenu, kas tika piemērotas Jindal Saw pārdošanas struktūrām, ticamību, pamatojoties uz to, ka minētā tirdzniecība pienācīgi neatspoguļo Jindal Saw ekonomisko stāvoli un rīcību Savienības tirgū. Tās uzskata, ka, tā kā pašas pamatregulas 2. panta 3. punktā ir paredzēts izmantot eksporta cenas uz trešajām valstīm, nosakot normālo vērtību, šīs cenas ir jāuzskata arī par pietiekami ticamām, veicot salīdzinājumu, kas ļautu noteikt, vai pašas cenas, kas aprēķinātas saistītiem importētājiem Savienībā, ir ticamas. Neesot nozīmes argumentam, kuru Komisija šajā ziņā izvirzīja pagaidu regulā, saskaņā ar kuru Jindal Saw “šajā pašā laikposmā veica liela mēroga tirdzniecību Savienībā ar saistītu uzņēmēju palīdzību”. Turklāt iestādes jau esot izmantojušas cenas, kas tika aprēķinātas trešo valstu tirgos, lai pārbaudītu eksporta cenu uz Savienību ticamību.

107    Treškārt, attiecībā uz to, ka atsevišķu dalībvalstu muitas iestādes akceptēja eksporta cenas, ko Jindal Saw piemēroja savām pārdošanas struktūrām, Komisija nevarēja likumīgi apgalvot, ka šīs iestādes pienācīgi nepildīja savu uzdevumu, vienīgi tādēļ, ka importa nodokļa likme bija 0 %, īpaši tāpēc, ka pievienotās vērtības nodoklis (PVN) tiek aprēķināts par muitas vērtību, kas esot bijis pietiekams iemesls, lai minētās iestādes pārbaudītu eksporta cenu.

108    Prasītājas uzskata, ka, pat ja tiktu uzskatīts, ka izolēti šie apstākļi nav pietiekami, lai pierādītu, ka eksporta cenas, kuras Jindal Saw piemēro savām pārdošanas struktūrām, ir ticamas, aplūkoti kopumā un nepastāvot pretējiem apstākļiem, tie šo faktu pierāda.

109    Komisija, kuru atbalsta persona, kas iestājusies lietā, apstrīd šī iebilduma pamatotību.

110    Iesākumam ir jāatgādina, ka tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā Komisijai ir plaša rīcības brīvība pārbaudāmo ekonomisko, politisko un tiesisko situāciju sarežģītības dēļ (skat. spriedumu, 2007. gada 27. septembris, Ikea Wholesale, C‑351/04, EU:C:2007:547, 40. punkts un tajā minētā judikatūra). No tā izriet, ka, kontrolējot šādu vērtējumu, Savienības tiesai ir jāveic pārbaude tikai attiecībā uz to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, vai apstrīdētās izvēles izdarīšanai izmantotie fakti ir patiesi, vai šo faktu vērtējumā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras (skat. spriedumu, 2013. gada 7. februāris, EuroChem MCC/Padome, T‑84/07, EU:T:2013:64, 32. punkts un tajā minētā judikatūra). Tā tas tostarp ir attiecībā uz eksportētāja paziņoto eksporta cenu ticamības vērtējumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 21. novembris, Kundan un Tata/Padome, T‑88/98, EU:T:2002:280, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

111    Turklāt, kā izriet no pirmā iebilduma izvērtējuma, no pamatregulas 2. panta 9. punkta izriet, ka gadījumā, ja eksportētājs un importētājs ir saistīti, pastāv prezumpcija, saskaņā ar kuru cenas, kuras tiek piemērotas starp tiem, nav ticamas, tādējādi Komisija principā var noteikt eksporta cenu. Tomēr, kā apstiprina Komisija, runa ir par atspēkojamu prezumpciju, kuru iesaistītie uzņēmumi var apstrīdēt, iesniedzot apstākļus, kas pierāda, ka to cenas ir ticamas.

112    Šajā gadījumā prasītājas norāda, ka administratīvajā procedūrā tās bija iesniegušas pierādījumus, kas var pierādīt, ka eksporta cenas, ko Jindal Saw piemēroja savām pārdošanas struktūrām, bija ticamas.

113    No pagaidu regulas 35. apsvēruma izriet, ka Komisija a priori uzskatīja, ka attiecībā uz importu, ko veic saistīti importētāji, eksporta cenas ir jānosaka atbilstoši pamatregulas 2. panta 9. punktam. Turklāt Komisija šīs regulas 45. apsvērumā uzskatīja, ka nedz Jindal Saw tirdzniecība neatkarīgām pusēm Savienībā, nedz tās tirdzniecība trešajās valstīs nevarēja tikt izmantota, lai pārbaudītu faktisko eksporta cenu, ko Jindal Saw piemēroja savām pārdošanas struktūrām, ticamību.

114    Argumenti, kurus prasītājas iesniedza, lai pamatotu savu apgalvojumu, saskaņā ar kuru tās esot pierādījušas eksporta cenu, ko Jindal Saw piemēroja savām pārdošanas struktūrām, ticamību, nevar tikt akceptēti.

115    Pirmkārt, tas, ka Komisija pagaidu regulas 45. apsvērumā konstatēja, ka Jindal Saw pārdošanas apjoms neatkarīgiem pircējiem Savienībā, kas atspoguļoja 1 % no visas Jindal Saw pārdošanas apjoma Savienībā, apmēra un vērtības ziņā nebija pietiekams, lai tas būtu reprezentatīvs un tiktu izmantots par atsauci eksporta cenu, kas tiek piemērotas, pārdodot tās pārdošanas struktūrām, ticamības izvērtēšanai, ir nodalīts no jautājuma, vai šīs pārdošanas cenas neatkarīgiem pircējiem Savienībā izolēti bija uzskatāmas par ticamām cenām aplūkotajiem individuāliem darījumiem. Faktiski Komisija nevis apgalvoja, ka cenas, ko Jindal Saw piemēroja saviem neatkarīgajiem pircējiem Savienībā, pašas par sevi nebija ticamas, bet gan, piemērojot vērtējumu, kurā nav pieļauta acīmredzama kļūda, apgalvoja, ka šī tirdzniecība apmēra un vērtības ziņā nebija pietiekama, lai tā būtu reprezentatīva un lai to izmantotu par atsauci, izvērtējot cenu, kas tika piemērota 99 % no pārējā Jindal Saw eksporta uz Savienību, kas atbilda tirdzniecībai starp saistītām pusēm, ticamību.

116    Otrkārt, attiecībā uz Komisijas atteikumu izmantot eksporta cenas, ko Jindal Saw piemēroja, veicot tirdzniecību trešajās valstīs, par atsauci, pārbaudot eksporta cenu tās pārdošanas struktūrām ticamību, jāuzskata, ka Komisija, arī nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, varēja uzskatīt, ka trešo valstu tirgi, kuros Jindal Saw pārdeva savus ražojumus, bija no Savienības tirgus samērā atšķirīgi tirgi, un būtībā uzskatīt, ka nav pierādīts, ka stratēģija cenu ziņā šajos tirgos būtu identiska stratēģijai, kas tika piemērota Savienības tirgū.

117    Šajā ziņā nav nozīmes prasītāju argumentam, saskaņā ar kuru pašā pamatregulā ir paredzēts izmantot eksporta cenas uz trešajām valstīm, lai noteiktu attiecīgā ražojuma normālo vērtību. Vispirms ir jāatgādina, ka normālās vērtības aprēķināšana un eksporta cenas aprēķināšana ir dažādas darbības, kuru pamatā ir dažādas aprēķināšanas metodes, kas attiecīgi ir paredzētas pamatregulas 2. panta 3.–7. punktā un pamatregulas 2. panta 8. un 9. punktā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1988. gada 5. oktobris, Canon u.c./Padome, 277/85 un 300/85, EU:C:1988:467, 37. punkts). Tādējādi to nevar pamatot, balstoties uz paralēlismu starp eksporta cenas noteikšanas metodi un normālās vērtības noteikšanas metodi.

118    Turklāt, tāpat kā to dara Komisija, jāatgādina, ka saskaņā ar pamatregulas 2. panta 3. punktu eksporta cenu izmantošana normālās vērtības aprēķināšanai ir atļauta “ar noteikumu, ka šīs cenas ir reprezentatīvas cenas”. Tomēr prasītājas nedz administratīvajā procedūrā, nedz Vispārējā tiesā nav pierādījušas, ka eksporta cenas uz trešajām valstīm, ko piemēroja Jindal Saw, būtu reprezentatīvas.

119    Visbeidzot, tiklīdz tika pierādīts, ka normālā vērtība patiešām ir jānosaka, Komisija to veica saskaņā ar pamatregulas 2. panta 3. punktu. Tādējādi, kā norāda Komisija, eksporta cenu trešo valstu tirgos izmantošana tika paredzēta pēc tam, kad tika nolemts noteikt normālo vērtību, nevis lai nolemtu, vai tā ir vai nav jānosaka. Tādējādi, pat ja varētu piekrist tam, ka normālās vērtības noteikšanas un eksporta cenas noteikšanas procedūras ir salīdzināmas, tomēr nevar noteikt paralēli starp iespēju izmantot eksporta cenas uz trešajām valstīm, lai noteiktu normālo vērtību, kas ir paredzēta vēlākā procedūras stadijā, un jautājumu, vai eksporta cena ir vai nav jānosaka atbilstoši pamatregulas 2. panta 9. punkta pirmajai daļai.

120    Turklāt neatkarīgi no tā, ka prasītājas nevar pamatot savu tiesisko paļāvību ar iestādes sākotnēji izvēlētā līdzekļa atstāšanu spēkā, ja tai ir rīcības brīvība izvēlēties līdzekļus, kas nepieciešami tās politikas īstenošanai (skat. spriedumu, 2015. gada 20. maijs, Yuanping Changyuan Chemicals/Padome, T‑310/12, nav publicēts, EU:T:2015:295, 120. punkts un tajā minētā judikatūra), nav nozīmes piemēram, kuru tās sniedz šī argumenta pamatojumam, saskaņā ar kuru iestādes jau bija izmantojušas eksporta cenas uz trešajām valstīm, lai pārbaudītu eksporta cenu uz Savienību ticamību. Padomes Īstenošanas regula (ES) Nr. 905/2011 (2011. gada 1. septembris) par daļējas starpposma pārskatīšanas beigšanu attiecībā uz antidempinga pasākumiem, kas piemērojami Indijas izcelsmes polietilēntereftalāta (PET) importam (OV 2011, L 232, 14. lpp.), uz kuru atsaucas prasītājas, attiecas uz situāciju, kur eksporta cenas uz Savienību nebija izmantojamas vai nu tādēļ, ka atsevišķos mēnešos nebija nekāda eksporta uz Savienību, vai nu tādēļ, ka pastāvēja cenu saistības, saskaņā ar kurām attiecīgajam uzņēmumam bija pienākums pārdot savus ražojumus Savienības tirgū par cenu, kas ir augstāka par minimālo importa cenu, kas tika noteikta katru mēnesi saskaņā ar iepriekšēju vienošanos.

121    Treškārt un visbeidzot, attiecībā uz prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru Komisijai vajadzējis piekrist faktiskajām eksporta cenām, ko Jindal Saw aprēķināja savām pārdošanas struktūrām, jo šīs cenas bija akceptējušas atsevišķu dalībvalstu muitas un nodokļu iestādes, jānorāda, ka atbilstoši judikatūrai “muitas vērtības” jēdzienu (šobrīd) Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 952/2013 (2013. gada 9. oktobris), ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (OV 2013, L 269, 1. lpp.), izpratnē un “eksporta cenas” jēdzienu (šīs lietas ietvaros) pamatregulas izpratnē nevar pielīdzināt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1995. gada 14. septembris, Descom Scales/Padome, T‑171/94, EU:T:1995:164, 39. punkts).

122    Arī prasītāju papildu arguments saistībā ar muitas vērtības izmantošanu par PVN aprēķināšanas pamatu ir jānoraida šo pašu iemeslu dēļ.

123    Attiecībā uz prasītāju apgalvojumu, saskaņā ar kuru, pat ja izolēti šī sprieduma 115.–122. punktā minētie apstākļi nav pietiekami, lai pierādītu, ka eksporta cenas, ko Jindal Saw piemēro savām pārdošanas struktūrām, ir ticamas, šie apstākļi kopumā esot jāuzskata par pietiekamiem, lai pierādītu šo ticamību, jānorāda, ka minētajiem apstākļiem ir vienīgi norādes vērtība. Ņemot vērā plašo rīcības brīvību, kāda ir Komisijai, veicot vērtējumu saistībā ar eksporta cenu, kas tiek piemērota starp saistītu eksportētāju un importētāju, ticamību vai ticamības neesamību, faktu, ka Komisija uzskatīja, ka šīs norādes, ciktāl tās varēja būt pieņemamas, ņemot vērā tās norādītos iebildumus, nav pietiekamas, lai pierādītu cenu, ko Jindal Saw aprēķināja savām pārdošanas struktūrām, nevar uzskatīt par acīmredzamu kļūdu.

124    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

–       Par pirmā pamata otro daļu, ar kuru apgalvots pamatregulas 2. panta 9. punkta un attiecīgi šīs pašas regulas 9. panta 4. punkta pārkāpums

125    Pirmā pamata otrā daļa arī ir iedalīta divos iebildumos.

126    Ar pirmo iebildumu, tostarp pamatojoties uz PTO Strīdu noregulēšanas institūcijas ekspertu grupas ziņojuma, kas pieņemts 2001. gada 1. februārī strīdā “Amerikas Savienotās Valstis – Antidempinga pasākumi, kas attiecas uz Korejas izcelsmes nerūsējošā tērauda plāksnēm ruļļos un nerūsējošā tērauda loksnēm un sloksnēm” (WT/DS 179/R; turpmāk tekstā attiecīgi strīds “ASV – Nerūsējošais tērauds (Koreja)” un “ekspertu grupas ziņojums strīdā ASV – Nerūsējošais tērauds (Koreja)”), 6.99. un 6.100. punktu, prasītājas apgalvo, ka eksporta cenu noteikšanas mērķis ir noteikt cenas, ko būtu maksājis saistītais importētājs, ja pārdošana tiktu veikta parastos komercapstākļos. Tomēr Komisijas noteiktā eksporta cena neesot “ticama” pamatregulas 2. panta 9. punkta otrās daļas izpratnē.

127    Komisijas noteikto eksporta cenu ticamības neesamību apstiprinot fakts, ka šīs cenas vidēji atspoguļojot vien daļu, kas dažkārt pat ir mazāka par pusi, no faktiskajām cenām, ko Jindal Saw pārdošanas struktūras aprēķina neatkarīgiem pircējiem Savienībā, un daļu, kas ir līdzīga cenām, ko Jindal Saw aprēķina neatkarīgiem pircējiem trešo valstu tirgos, ko Komisija neesot apstrīdējusi. Dažos gadījumos noteiktās eksporta cenas pat esot neitrālas vai negatīvas.

128    Turklāt prasītājas savos apsvērumos uz atbildēm uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem, kas precizētas tiesas sēdē, atbildēja, ka šajā gadījumā noteikto eksporta cenu ticamības neesamību pierādot arī fakts, ka Komisija šo cenu aprēķinā neesot iekļāvusi daļu no Jindal Saw pārdošanas apjoma neatkarīgajiem pircējiem Savienībā. Tomēr jākonstatē, ka tiesas sēdē prasītājas atteicās no apstrīdējuma, ko tās bija formulējušas šajā punktā.

129    Komisija, kuru atbalsta persona, kas iestājusies lietā, apstrīd šī iebilduma pamatotību.

130    Iesākumam ir jāatgādina, ka saskaņā ar pamatregulas 2. panta 9. punkta otro daļu gadījumos, kad eksporta cena tiek noteikta, balstoties uz pirmā neatkarīgā pircēja cenu vai citu saprātīgu pamatu, “lai noteiktu drošu eksporta cenu, šādos gadījumos [Savienības] robežas līmenī tiek koriģētas visas izmaksas [..], kas rodas laikā starp importēšanu un tālāku pārdošanu, kā arī uzkrāto peļņu”. Pamatregulas 2. panta 9. punkta trešajā daļā ir paredzēts, ka izmaksas, uz kuru pamata tiek veikta korekcija, tostarp ietver “saprātīgas [PAV] izmaksas un peļņu”.

131    Turklāt pamatregulas 2. panta 9. punkta trešajā daļā nav paredzēta metode starpības starp PAV izmaksām un peļņu aprēķināšanai vai noteikšanai, bet gan vienīgi paredzēta atsauce uz minētās starpības saprātīgumu. Arī 1994. gada PTO Antidempinga nolīgumā nav noteikta metode šajā ziņā, kā tas izriet no ekspertu grupas ziņojuma strīdā “ASV – Nerūsējošais tērauds (Koreja)” 6.91. punkta.

132    Turklāt saprātīgu starpību starp PAV izmaksām un peļņu noteikšana nerada izņēmumu no šī sprieduma 110. punktā minētās judikatūras piemērošanas, saskaņā ar kuru Komisijai tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā ir plaša rīcības brīvība un tādējādi Savienības tiesa var veikt vien ierobežotu kontroli. Šī noteikšana noteikti ietver sarežģītus ekonomiskus vērtējumus (skat. spriedumu, 2015. gada 17. marts, RFA International/Komisija, T‑466/12, EU:T:2015:151, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

133    Visbeidzot, jānorāda, ka gadījumā, ja eksportētājs un importētājs ir savstarpēji saistīti, ieinteresētajai personai, kura vēlas apstrīdēt atbilstoši pamatregulas 2. panta 9. punktam veikto korekciju apjomu, ciktāl saistībā ar PAV  izmaksām un peļņu noteiktā starpība esot pārmērīga, ir jāiesniedz pierādījumi un konkrēti aprēķini, kas pamato šos apgalvojumus, un it īpaši jānorāda tās attiecīgajā gadījumā piedāvātā alternatīvā likme (skat. spriedumu, 2015. gada 17. marts, RFA International/Komisija, T‑466/12, EU:T:2015:151, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

134    Konkrētāk, attiecībā uz pirmo iebildumu vispirms ir jānorāda, ka, pretēji Komisijas apgalvotajam, nosakot eksporta cenu, mērķis ir noteikt ticamu eksporta cenu Savienības robežas līmenī, kā tas ir precizēts pamatregulas 2. panta 9. punkta otrajā daļā. Tas izriet arī no PTO Strīdu noregulēšanas institūcijas judikatūras, īpaši ekspertu grupas ziņojuma strīdā “ASV – Nerūsējošais tērauds (Koreja)” 6.99. punkta.

135    Pirmkārt, attiecībā uz prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru Komisijas noteikto eksporta cenu ticamības neesamību pierādot fakts, ka tās atspoguļo vien daļu no cenām, ko Jindal Saw pārdošanas struktūras piemēro neatkarīgiem pircējiem, no pamatregulas 2. panta 9. punkta pirmās daļas izriet, ka cena, ko samaksājis pirmais neatkarīgais pircējs, ir eksporta cenas noteikšanas sākumpunkts. Tādējādi noteiktā eksporta cena noteikti atbilst procentam no cenas, kas aprēķināta pirmajam neatkarīgajam pircējam, ņemot vērā dažādās korekcijas, kas ir jāveic saskaņā ar šo tiesību normu.

136    Otrkārt, attiecībā uz Jindal Saw pārdošanas apmēru neatkarīgiem pircējiem Savienībā, kā ir norādīts pagaidu regulas 33. un 39. apsvērumā, šis pārdošanas apjoms veidoja aptuveni 1 % no visa Jindal Saw pārdošanas apjoma Savienībā. Kā izriet no šī sprieduma 115. punkta, savas plašās rīcības brīvības ietvaros Komisija varēja uzskatīt, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ka tik nelielu pārdošanas apmēru nevarēja uzskatīt par reprezentatīvu un, tādējādi, ka cenas, ko Jindal Saw piemēro neatkarīgiem pircējiem Savienībā, pašas par sevi nevarēja tikt izmantotas par referenci, lai novērtētu eksporta cenu, kas tiek piemērota tirdzniecībai starp saistītām pusēm, ticamību. Šī paša iemesla dēļ Komisijai nevar tikt pārmests tas, ka tā nav novērtējusi noteikto eksporta cenu ticamību, par referenci izmantojot šo pārdošanas apjomu.

137    Tādējādi, tā kā abi prasītāju norādītie apstākļi pirmajā iebildumā paši par sevi nepierāda, ka Komisijas noteiktās eksporta cenas nav ticamas pamatregulas 2. panta 9. punkta izpratnē, šis iebildums ir jānoraida kā nepamatots.

138    Ar otro iebildumu prasītājas apstrīd PAV izmaksu starpības un peļņas normas, ko Komisija izmantojusi, nosakot eksporta cenas, pamatojoties uz pirmo neatkarīgo pircēju pārdošanas cenām, “saprātīgumu” pamatregulas 2. panta 9. punkta trešās daļas izpratnē.

139    Pirmkārt, attiecībā uz PAV izmaksu noteikšanu, kas ir jāņem vērā, nosakot eksporta cenas, ciktāl Komisija savus aprēķinus ir balstījusi uz faktiskām Jindal Saw pārdošanas struktūru izmaksām, prasītājas pārmet, pirmkārt, ka nolūkā tās izslēgt no PAV izmaksām veicamajām korekcijām tā nav pienācīgi ņēmusi vērā ar pārveidošanas darbībām, ko veikušas divas no šīm pārdošanas struktūrām, proti, Jindal Saw Italia un Jindal Saw UK, saistītās izmaksas, ko tā esot varējusi darīt, abām šī struktūrām izmantojot PAV izmaksu starpību, kas tika noteikta trešajai pārdošanas struktūrai Jindal Saw España, kas neveica pārveidošanas darbību, vai vismaz piemērot Jindal Saw UK tādu pašu PAV izmaksu starpību kā Jindal Saw Italia.

140    Otrkārt, prasītājas pārmet Komisijai, ka tā nav koriģējusi Jindal Saw pārdošanas struktūru faktiskās PAV izmaksas tādā veidā, lai tiktu ņemta vērā fakta, ka šo struktūru pārdošanas apjomi Savienībā vēl nebija sasnieguši normālo apjomu, ietekme uz šīm izmaksām.

141    Treškārt, prasītājas apgalvo, ka tas, ka Komisija, nosakot eksporta cenas, izmantoja faktiskus ar Jindal Saw pārdošanas struktūru PAV izmaksām saistītus datus, nenozīmē, ka šie dati pēc definīcijas atbilst saprātīgam PAV izmaksu starpības jēdzienam pamatregulas 2. panta 9. punkta trešās daļas izpratnē.

142    Šajā ziņā prasītājas vispirms apgalvo, ka pamatregulas 2. panta 9. punkta trešajā daļā Komisijai ir noteikts pienākums nevis izmantot saprātīgu metodi PAV izmaksu aprēķinam, bet gan izmantot saprātīgas PAV izmaksas. Turklāt prasītājas norāda, ka šajā tiesību normā netiek minēts, ka PAV izmaksām ir jāizmanto faktiski dati, pretēji tam, ko Savienības likumdevējs precizē, piemēram, pamatregulas 2. panta 6. punktā. Tādējādi esot starpība starp prasību izmantot faktiskus datus PAV izmaksām un prasību izmantot saprātīgu starpību šīm pašām izmaksām. Visbeidzot, pat gadījumā, ja faktiskās izmaksas būtu jāuzskata par saprātīgām, runa nebūtu par atspēkojamu prezumpciju. Tomēr Komisija neesot izskaidrojusi, kādēļ prasītāju norādītie apstākļi un ļoti augstais Jindal Saw pārdošanas struktūru PAV izmaksu līmenis paši par sevi nepadarot šajā gadījumā izmantoto PAV izmaksu starpību par nesaprātīgu.

143    Otrkārt, attiecībā uz teorētisko peļņas normu, ko Komisija ir ņēmusi vērā, nosakot eksporta cenas, prasītājas pārmet Komisijai, ka tā esot izmantojusi peļņas normu, kas importētājam, kuram vienlaicīgi tiek piemērota ļoti augsta PAV izmaksu starpība, neesot racionāla. Tās uzskata, ka, ja Komisija nolemj piemērot teorētisku peļņas normu, tai jāizmanto arī teorētiska saprātīga PAV izmaksu starpība, kas ļauj sasniegt šādu peļņas līmeni, jo PAV izmaksu starpības saprātīgums un peļņas normas saprātīgums tiktu novērtēts, arī vērtējot šo starpību attiecībā pret normu.

144    Treškārt un visbeidzot, attiecībā uz PAV izmaksu starpības noteikšanu, kas jāņem vērā, nosakot eksporta cenu, prasītājas apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini noteikusi šo starpību Jindal Saw pārdošanas struktūrām procentuālā veidā, nosakot saikni starp to faktiskajām PAV izmaksām un to faktisko apgrozījumu, kas atbilstot zaudējumiem. Tās uzskata, ka Komisijai esot vajadzējis noteikt šo starpību, ņemot vērā faktisko apgrozījumu, to palielinot ar teorētisko peļņas normu, ko tā turklāt esot ņēmusi vērā.

145    Noslēgumā prasītājas apgalvo, ka, ņemot vērā pārkāpumus, kas ietekmē noteikto eksporta cenu izmantošanu, Komisijas izmantotā dempinga starpība esot pārvērtēta, tādējādi noteiktais antidempinga maksājums, kas tika noteikts, balstoties uz šo starpību, pārsniedzot nosakāmo dempinga starpību, pārkāpjot pamatregulas 9. panta 4. punktu.

146    Komisija, kuru atbalsta persona, kas iestājusies lietā, apstrīd šī iebilduma pamatotību.

147    Pirmkārt, attiecībā uz prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru Komisija neesot izmantojusi saprātīgu PAV izmaksu starpību, nosakot eksporta cenas, ciktāl tā šīs starpības noteikšanai izmantoja faktiskas Jindal Saw struktūru izmaksas, jānorāda, ka vispirms Komisijai šajā ziņā ir plaša rīcības brīvība un ka to, ka tika ņemtas vērā importētāja, kura cenas, kas tika aprēķinātas pirmajiem neatkarīgajiem pircējiem, tika izmantotas noteikto eksporta cenu izmantošanai, faktiskās izmaksas, nevar uzskatīt par acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo šīs faktiskās izmaksas a priori ir uzskatāmas par visticamākajiem datiem, nosakot korekcijas, kas šajā ziņā ir paredzētas pamatregulas 2. panta 9. punkta otrajā daļā. Tas, ka šajā tiesību normā netiek tieši paredzēta iespēja noteikt PAV izmaksu starpību, balstoties uz faktiskiem datiem, nenozīmē, ka faktisku izmaksu izmantošana nebūtu saprātīga.

148    Turklāt attiecībā uz izmaksu, kas saistītas ar Jindal Saw Italia un Jindal Saw UK pārveidošanas darbībām, ņemšanu vērā, nosakot šo abu struktūru faktiskās PAV izmaksas, jānorāda, ka Komisija apstrīdētās regulas 45.–47. apsvērumā būtībā norādīja, ka, pirmām kārtām, ekstrapolācija, balstoties uz Jindal Saw España, kas neveica pārveidošanas darbības, PAV izmaksām, nebija saderīga ar metodi, kuru tā bija izmantojusi un atzinusi par piemērotu un ar kuru PAV izmaksas tika noteiktas, balstoties uz katras Jindal Saw pārdošanas struktūras faktiskajām izmaksām, un, otrām kārtām, ka tā nevarēja pielāgot Jindal Saw UK PAV izmaksas, jo pēc pagaidu regulas pieņemšanas tai netika paziņota nekāda informācija par šo cenu sadalīšanu.

149    Tādējādi, kā izriet no šī sprieduma 147. punkta, Komisijas izvēle balstīties uz Jindal Saw pārdošanas struktūru faktiskajām izmaksām pati par sevi nav kritizējama, tai nevar pamatoti pārmest atteikumu veikt Jindal Saw España PAV izmaksu ekstrapolāciju, lai tiktu ņemtas vērā ar pārējo divu Jindal Saw pārdošanas struktūru pārveidošanas darbībām saistītās izmaksas, vai Jindal Saw Italia PAV izmaksu ekstrapolāciju, lai tiktu ņemtas vērā ar Jindal Saw UK pārveidošanas darbībām saistītās izmaksas.

150    Turklāt, kā izriet no šī sprieduma 133. punktā minētās judikatūras, ieinteresētajām pusēm, ciktāl tās vēlas apstrīdēt daļu no paziņotajām korekcijām, ir jāiesniedz pierādījumi apgalvojumu pamatojumam, piemēram, konkrēti aprēķini, kas tos pamato.

151    Šajā gadījumā no apstrīdētās regulas 47. apsvēruma izriet, ka šādi pierādījumi saistībā ar Jindal Saw Italia pārveidošanas darbībām Komisijai tika paziņoti un ka Komisija pielāgoja šīs pārdošanas struktūras PAV izmaksas, pamatojoties uz šiem pierādījumiem, neminot Vispārējā tiesā precīzas izmaksu pozīcijas, kas nebūtu ņemtas vērā, veicot šo pielāgošanu. Turpretī šādi dati netika paziņoti saistībā ar Jindal Saw UK, un prasītājas nav sniegušas precīzus skaidrojumus šajā ziņā.

152    Visbeidzot, pat ja apgalvojumu, ka, ekstrapolējot Jindal Saw España PAV izmaksu starpību, tiktu ņemtas vērā ar Jindal Saw Italia un Jindal Saw UK pārveidošanas darbībām saistītās izmaksas, varētu uzskatīt par pierādītu apstrīdējumu, šī sprieduma 148. un 149. punktā tika norādīts, ka šo apgalvojumu Komisija ir pamatoti noraidījusi.

153    Visbeidzot, attiecībā uz prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru Komisija neesot pienācīgi ņēmusi vērā fakta, ka Jindal Saw pārdošanas struktūru pārdošanas apjoms Savienībā vēl nebija sasniedzis par normālu uzskatāmu līmeni, ietekmi uz šo struktūru faktiskajām PAV izmaksām, jānorāda, ka šo argumentu nevar atbalstīt, jo arī to nepamato pierādījumi saistībā ar PAV izmaksu starpības korekciju, ko prasītājas šī iemesla dēļ uzskatīja par nepieciešamiem.

154    Neapšaubāmi, nevar izslēgt, ka uzņēmums var pierādīt, ka tas atrodas darbības uzsākšanas jaunā tirgū posmā un ka šī iemesla dēļ tā pārdošanas apjoms vēl nav sasniedzis līmeni, kādu tas var sasniegt minētajā tirgū, un iesniedz pierādījumus saistībā ar šīs situācijas ietekmi. Šādā gadījumā prasība saglabāt saprātīgu PAV izmaksu starpību principā pieprasa, lai Komisija izvērtētu šos pierādījumus un atkarībā no tiem veiktu nepieciešamās korekcijas. Tomēr jānorāda, ka prasītājas šajā gadījumā šādus pierādījumus nekādi nav iesniegušas.

155    Otrkārt, attiecībā uz to, ka Komisija ir izmantojusi teorētisko peļņas normu 3,7 % apmērā, tā apstrīdētās regulas 50. apsvērumā būtībā norāda, ka Jindal Saw pārdošanas struktūru zaudējumus veidojošās situācijas dēļ bija neiespējami atsaukties uz faktiskiem datiem, lai noteiktu šo struktūru peļņas normu, tādējādi, nepastāvot nevienam citam saprātīgam references apstāklim, tika izmantota vidējā peļņa.

156    Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai gan pamatregulas 2. panta 9. punktā ir paredzēts, ka ir jākoriģē peļņas norma, šajā tiesību normā nav paredzēta metode minētās normas noteikšanai, kam tomēr ir jābūt saprātīgai.

157    Saskaņā ar judikatūru šāda saprātīga peļņas norma – tad, ja ražotājs un importētājs Kopienā ir savstarpēji saistīti, – var tikt aprēķināta, pamatojoties nevis uz datiem, kas saņemti no saistītā importētāja, un kurus šī saistība var būt ietekmējusi, bet gan pamatojoties uz datiem, kas saņemti no nesaistīta importētāja (skat. spriedumu, 2011. gada 25. oktobris, CHEMK un KF/Padome, T‑190/08, EU:T:2011:618, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

158    Šajā gadījumā Jindal Saw pārdošanas struktūras radīja zaudējumus un Komisija norāda, ka tādējādi tai nebija iespējams izmantot šo struktūru faktisko peļņas normu.

159    Attiecībā uz prasītāju izstrādāto principiālo kritiku, saskaņā ar kuru, esot tādam izmaksu līmenim, kas rada zaudējumus, pamatregulas 2. panta 9. punkta trešās daļas izpratnē nevienu peļņas normu nevarot uzskatīt par saprātīgu, vispirms ir jānorāda, kā to dara Komisija, ka minētā 9. punkta otrajā daļā nav paredzēta korekcija “zaudējumus veidojošai” normai, bet gan vienīgi peļņas normai. Tādējādi principā nav iespējams veikt korekcijas, lai ņemtu vērā zaudējumus, ja uzņēmums, kā tas ir šajā gadījumā, rada zaudējumus. Turklāt, kā ir norādīts ekspertu grupas ziņojuma strīdā “ASV – Nerūsējošais tērauds (Koreja)” 6.99. punktā, principā no saistīta importētāja var tikt sagaidīts, ka tas nosaka cenu, kuras pamatā ir izmaksas, kurām tiek pieskaitīta peļņa. Turklāt, kā izriet no šī sprieduma 157. punktā atgādinātās judikatūras, saistītā importētāja datus saistībā ar tā situāciju, kas var būt peļņu vai zaudējumus radoša, var ietekmēt pats fakts, ka tas ir saistīts ar eksportētāju.

160    Tomēr šis jautājums rada saistību ar īpašo tāda uzņēmuma situāciju, kurš ir darbības uzsākšanas stadijā, jo šāda stadija var sakrist ar zaudējumus veidojošu laikposmu. Tomēr, kā tika norādīts šī sprieduma 154. punktā, šādas situācijas ņemšanai vērā attiecībā uz korekcijām, kas ir jāveic, nosakot eksporta cenas, būtu jānotiek PAV izmaksu līmenī un balstoties uz pierādījumiem un pierādītiem apstākļiem, kas šajā gadījumā tā nav.

161    Tādējādi prasītājas nav pierādījušas, ka Komisija būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, šajā gadījumā veicot korekcijas, lai ņemtu vērā peļņas normu, nosakot eksporta cenas.

162    Treškārt, attiecībā uz prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru, ja Komisija bija paredzējusi vienlaicīgi noteikt PAV izmaksu starpību, balstoties uz Jindal Saw pārdošanas struktūru faktiskajām izmaksām, un noteikt teorētisko peļņas normu, lai gan šīs struktūras strādāja ar zaudējumiem, tai esot vajadzējis noteikt PAV izmaksu starpību, balstoties uz procentiem, kas atbilst saiknei starp faktiskajām PAV izmaksām un teorētisko apgrozījumu, kas atbilst faktiskajam apgrozījumam, tam pieskaitot minēto teorētisko peļņas normu, jānorāda, ka arī šis prasījums ir saistīts ar augsto Jindal Saw pārdošanas struktūru PAV izmaksu līmeni uzsākšanas stadijas dēļ, kurā tās esot atradušās, kas esot atbildusi zaudējumu stadijai, un ar to, ka Komisija ir ņēmusi vērā teorētisko peļņas normu. Tādējādi, kā tiek norādīts šī sprieduma 160. punktā, šis jautājums attiecas uz korekcijām, kuras esot bijis jāveic PAV izmaksām, un uz pierādījumiem, kā arī pierādītajiem apstākļiem, kas tomēr šajā gadījumā neesot iesniegti.

163    Visbeidzot, attiecībā uz prasītāju apgalvojumu, saskaņā ar kuru, pat ja tiktu pieņemts, ka katrs no apstākļiem, ko tās ir norādījušas, lai pierādītu PAV izdevumu starpības un peļņas normas, kas izmantotas, lai noteiktu eksporta cenu, nesaprātīgumu, pats par sevi nav pietiekams šī apgalvojuma pierādīšanai, kopumā šie apstākļi veidojot norāžu virkni, kas pati par sevi esot pietiekama, lai pierādītu minēto apgalvojumu, arī tas ir jānoraida. Faktiski ir jākonstatē, ka minētie apstākļi nav pamatoti, jo, pirmkārt, attiecībā uz PAV izmaksu starpību apgalvojumu par papildu pārveidošanas izmaksu izslēgšanu un īpaši augstā PAV izmaksu līmeņa ņemšanu vērā darbības uzsākšanas stadijas dēļ, kurā esot atradušās Jindal Saw pārdošanas struktūras, pamatā nav pierādījumi un pierādīti dati, un, otrkārt, attiecībā uz peļņas normu tās apstrīdējuma pamatā katrā ziņā ir dati, kurus iesniegušas Jindal Saw pārdošanas struktūras saistībā ar to peļņas vai zaudējumu gūšanas situāciju, kas saskaņā ar judikatūru esot jāuzskata par aizdomīgiem. Tādējādi nevienu no šiem apstākļiem nevar izmantot par norādi PAV izmaksu starpības un peļņas normas, ko šajā gadījumā ir noteikusi Komisija, nesaprātīgumam.

164    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, arī pirmā pamata otrās daļas otrais iebildums ir jānoraida kā nepamatots, un tādējādi šī daļa un šis pamats ir jānoraida kopumā.

 Par otro pamatu, ar kuru apgalvots pamatregulas 3. panta 2. un 3. punkta un attiecīgi šīs pašas regulas 3. panta 6. punkta un 9. panta 4. punkta pārkāpums

165    Otrā pamata ietvaros prasītājas apgalvo, ka Komisija kaitējuma Savienības ražošanas nozarei esamības noteikšanu nav pamatojusi ar tiešiem pierādījumiem un objektīvu pārbaudi. Tās apgalvo, ka, lai analizētu dempinga apstākļos realizētā importa ietekmi uz šīs ražošanas nozares līdzīgo ražojumu cenām un, konkrētāk, lai noteiktu attiecīgā ražojuma cenu samazinājumu salīdzinājumā ar līdzīgu Savienības ražošanas nozares ražojumu, Komisija nav veikusi cenu salīdzinājumu nedz tajā pašā tirdzniecības līmenī, nedz piemērotā tirdzniecības līmenī, pārkāpjot pamatregulas 3. panta 2. un 3. punktu.

166    Prasītājas uzskata, ka Komisija esot izmantojusi secinājumus, kas izriet no attiecīgā ražojuma cenu samazinājuma aprēķina, lai noteiktu kaitējumu Savienības ražošanas nozarei un konstatētu cēloņsakarību starp šī ražojuma importu un šo kaitējumu, kā arī lai aprēķinātu kaitējuma starpību. Līdz ar to cenu samazinājumā pieļautās aprēķinu kļūdas esot ietekmējušas citus apstrīdētās regulas elementus. Konkrētāk, kaitējuma starpības noteikšanas pārmērīgā līmenī sekas esot bijušas tādas, ka šajā regulā noteiktais antidempinga maksājums pārsniedzot maksājumu, kas būtu pietiekams, lai novērstu minētajai ražošanas nozarei radīto kaitējumu, pārkāpjot pamatregulas 9. panta 4. punktu.

167    Komisija, kuru atbalsta persona, kas iestājusies lietā, apstrīd šī pamata pamatotību. Tā norāda, ka prasītāju argumentiem trūkst precizitātes. Turklāt pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, cenu samazinājums esot aprēķināts, pamatojoties uz cenu salīdzinājumu vienā un tajā pašā tirdzniecības līmenī un atbilstīgā līmenī.

168    Komisija norāda, ka pamatregulā nav definēts veids, kā jāaprēķina cenu samazinājums, un arī judikatūrā nav paredzēta īpaša metodoloģija tā aprēķināšanai.

169    Komisija turklāt atgādina, ka visus datus, kas tika izmantoti, aprēķinot cenu samazinājumu, ir sniegušas ieinteresētās personas.

170    Turklāt Komisija apgalvo, ka no pamatregulas, kā tā ir interpretēta judikatūrā, neizriet, ka cenu samazinājuma aprēķina pamatā vajadzētu būt faktiskajām cenām, lai atspoguļotu faktisko konkurenci tirgū un klienta perspektīvu, kā to apgalvo prasītājas.

171    Visbeidzot, Komisija apgalvo, ka katrā ziņā aplūkotais importa cenu samazinājums ir tikai viens no rādītājiem, kas liecina par būtisku kaitējumu Savienības ražošanas nozarei, ka secinājumi saistībā ar cenu samazinājumu, ciktāl tas attiecas uz citu Indijas ražotāju eksportētāju, kurš ir sadarbojies izmeklēšanā, nav tikuši apstrīdēti un ka cēloņsakarības starp aplūkoto importu un kaitējumu minētajai ražošanas nozarei analīzes pamatā ir apsvērumi, kas attiecas ne tikai uz cenām, bet arī uz apjomu, kas pats par sevi ir pietiekams pamats, lai secinātu, ka pastāv cēloņsakarība.

172    Ar šo pamatu prasītājas precīzi norāda, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdas, aprēķinot cenu samazinājumu, kas esot pamatregulas 3. panta pārkāpums un ietekmējot apstrīdētās regulas spēkā esamību.

173    Jāatgādina, ka saskaņā ar pamatregulas 3. panta 2. punktu kaitējuma Savienības ražošanas nozarei esamības noteikšanu pamato ar tiešiem pierādījumiem un tajā ietver objektīvu izpēti, pirmkārt, attiecībā uz dempinga apstākļos realizētā importa apjomu un šī importa iespaidu uz līdzīgu ražojumu cenām Savienības tirgū un, otrkārt, šo importu ietekmi uz minēto ražošanas nozari.

174    Konkrētāk, attiecībā uz dempinga apstākļos realizētā importa iespaidu uz cenām pamatregulas 3. panta 3. punktā ir paredzēts pienākums izvērtēt, vai šis imports ir realizēts par ievērojami zemākām cenām, salīdzinot ar līdzīgu Savienības ražošanas nozares izstrādājumu cenām, vai arī šāda importa dēļ kā citādi ievērojami samazinās cenas vai arī ievērojami tiek kavēts cenu pieaugums, kas citādi būtu noticis.

175    Pamatregulā nav ietverta cenu samazinājuma definīcija un nav paredzēta metode tās aprēķināšanai.

176    Aplūkotais importa cenu samazinājuma aprēķins saskaņā ar pamatregulas 3. panta 2. un 3. punktu tika veikts, lai noteiktu kaitējumu, kas Savienības ražošanas nozarei radies šī importa dēļ, un tas plašāk tiek izmantots, lai novērtētu šo kaitējumu un noteiktu kaitējuma starpību, proti, minētā kaitējuma novēršanas līmeni. Pienākums veikt objektīvu pārbaudi par dempinga apstākļos realizētā importa ietekmi, kas ir noteikts minētajā 3. panta 2. punktā, liek veikt taisnīgu salīdzināšanu starp attiecīgā ražojuma cenu un minētās ražošanas nozares līdzīga ražojuma cenu gadījumā, ja tirdzniecība tiek veikta Savienības teritorijā. Lai nodrošinātu taisnīgu salīdzinājumu, šīs cenas ir jāsalīdzina tādā pašā tirdzniecības līmenī. Cenu salīdzināšana, kas veikta starp cenām, kas iegūtas dažādos tirdzniecības līmeņos, proti, neiekļaujot visas vērā ņemamās ar tirdzniecības līmeni saistītās izmaksas, noteikti radīs mākslīgus rezultātus, kas neļaus veikt pareizu Savienības ražošanas nozares kaitējuma novērtējumu. Šāds godīgs salīdzinājums ir šai ražošanas nozarei nodarītā kaitējuma aprēķina tiesiskuma nosacījums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 17. februāris, Zhejiang Xinshiji Foods un Hubei Xinshiji Foods/Padome, T‑122/09, nav publicēts, EU:T:2011:46, 79. un 85. punkts).

177    Saskaņā ar apstrīdētās regulas 84. apsvērumu cenu samazinājuma starpība šajā gadījumā tika aprēķināta šādi:

“Pamatojoties uz datiem, ko iesniedza ražotāji eksportētāji un Savienības ražošanas nozare, Komisija noteica cenu samazinājumu izmeklēšanas periodā, salīdzinot:

a)      katra Savienības ražotāju ražojuma veida vidējās svērtās pārdošanas cenas nesaistītiem pircējiem Savienības tirgū, koriģētas, lai iegūtu EXW cenu, ar

b)      attiecīgajām katra ražojuma veida vidējām svērtajām cenām, kas jāmaksā pirmajam neatkarīgajam pircējam Savienības tirgū par importu no tiem Indijas ražotājiem, kuri sadarbojās, un kas noteiktas kā izmaksu, apdrošināšanas un kravu pārvadājumu summa (CIF), ar atbilstīgām korekcijām attiecībā uz pēcimportēšanas izmaksām.”

178    Turklāt apstrīdētās regulas 93. apsvērumā Komisija secināja, ka par attiecīgo ražojumu, kuru ražojusi Jindal Saw un kas pārdots Savienībā, vidējā svērtā cenu samazinājuma starpība bija 30,9 %, proti, ka cenas, par kādām Jindal Saw šo ražojumu pārdeva Savienībā, bija par 30,9 % zemākas salīdzinājumā ar līdzīga ražojuma cenām Savienības ražošanas nozarē.

179    Tādējādi no apstrīdētās regulas 84. apsvēruma, šķiet, izriet, ka cenu salīdzinājums tika veikts vienā un tajā pašā tirdzniecības līmenī, proti, ņemot vērā EXW cenu līmeni Savienības ražošanas nozaru tirdzniecībai un CIF cenas Jindal Saw tirdzniecībai. Tomēr, pamatojoties uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva saistībā ar procesa organizatoriskajiem pasākumiem, Komisija norādīja, ka patiesībā šajā salīdzinājumā tika ņemts vērā, pirmkārt, attiecībā uz minēto ražošanas nozari vai nu ražošanas struktūru EXW cenas, ja tās pārdeva tieši neatkarīgajiem pircējiem, vai arī pārdošanas struktūru EXW cenas un, otrkārt, attiecībā uz Jindal Saw – CIF cena, kas atbilst eksporta cenai, kas izveidota, nosakot dempinga starpību. Tādējādi, kā izriet no atbildes uz pirmo pamatu, šo CIF cenu pamatā ir eksporta cenas, kas noteiktas, ņemot vērā dažādas korekcijas, kuras tostarp paredzētas, lai pierādītu attiecīgā ražojuma eksporta cenu pirms jebkādas Jindal Saw pārdošanas struktūru iesaistīšanās.

180    Komisija šajā ziņā apgalvo, ka pārdošanas apjomi, ko veica Savienības ražošanas nozares pārdošanas struktūras, esot jāuzskata par tirdzniecību, kas “līdzinās EXW”, tādējādi tie pareizi tika ņemti vērā kā minētās ražošanas nozares līdzīga ražojuma “EXW” pārdošanas apjomi, aprēķinot cenu samazinājumu. Tāpēc salīdzinājums starp cenām esot veikts starp cenām, kas atbilst vienam un tam pašam tirdzniecības līmenim.

181    Šo pieņēmumu nevar atbalstīt.

182    Lai gan Komisija apstrīdētās regulas 84. apsvērumā un tiesas sēdē norādīja, ka tā, veicot salīdzinājumu, ir ņēmusi vērā Savienības ražošanas nozares cenas “EXW” līmenī, patiesībā tā salīdzināja tirdzniecības cenas pirmajiem minētās ražošanas nozares neatkarīgajiem pircējiem ar Jindal Saw CIF cenām.

183    Tā kā Komisija izmantoja tirdzniecības cenas pirmajiem Savienības ražošanas nozares līdzīga ražojuma neatkarīgajiem pircējiem, prasība salīdzināt cenas vienā un tajā pašā tirdzniecības līmenī tai lika tās attiecībā uz Jindal Saw ražojumiem salīdzināt ar tirdzniecības cenām pirmajiem neatkarīgajiem pircējiem.

184    Turklāt jākonstatē, ka, pirmkārt, tāda produktu tirdzniecība, kuru veic nevis tieši ražotājs, bet kas tiek veikta ar pārdošanas struktūru starpniecību, nozīmē, ka jāpastāv pašu šo struktūru izmaksām un peļņas normai, tādējādi cenas, kuras tās piemēro neatkarīgajiem pircējiem, parasti ir augstākas nekā cenas, ko piemēro ražotāji, tieši pārdodot šādiem pircējiem, un tās tādējādi nevar pielīdzināt ražotāju piemērotajām cenām. Otrkārt, no pagaidu regulas 7. un 92. apsvēruma izriet, ka šajā gadījumā lielāko daļu Savienības ražošanas nozares tirdzniecības Savienībā veica divu Savienības ražotāju, kas sadarbojās izmeklēšanā, pārdošanas struktūras, kas pārstāv aptuveni 96 % no kopējā Savienības ražošanas apjoma.

185    Līdz ar to cenu salīdzinājumam, kas veikts, aprēķinot cenu samazinājumu, piemērojot šī sprieduma 180. punktā minēto pielīdzināšanu starp pārdošanas struktūru piemērotām cenām neatkarīgiem pircējiem un cenām, ko piemēro ražotāji, tieši pārdodot šādiem pircējiem, vienīgi attiecībā uz Savienības ražošanas nozares līdzīgu ražojumu, Komisija šim ražojumam ņēma vērā paaugstinātu cenu, kas tādējādi nav labvēlīga Jindal Saw, kura lielāko daļu savas tirdzniecības veica Savienībā ar pārdošanas struktūru starpniecību un kuras situācija šajā ziņā atšķīrās no cita ražotāja eksportētāja situācijas, kurš sadarbojās izmeklēšanā.

186    Turklāt pretēji tam, ko apgalvo Komisija, no 2011. gada 30. novembra sprieduma Transnational Company “Kazchrome” un ENRC Marketing/Padome un Komisija (T‑107/08, EU:T:2011:704) neizriet, ka, runājot par attiecīgo ražojumu, tai būtu vajadzējis ņemt vērā laišanas brīvā apgrozībā cenu līmeni, kas šajā gadījumā atbilstu CIF cenai Indijas ražotāju eksportētāju ražojumiem.

187    No šī sprieduma 62. un 63. punkta izriet, ka šajā lietā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka cenām, kas izmantotas cenu samazinājuma aprēķinos, bija jābūt cenām, kas tika apspriestas ar neatkarīgiem pircējiem, proti, cenām, ko tie varēja ņemt vērā, lemjot par to, vai tie iegādāsies Savienības ražošanas nozares ražojumus vai aplūkoto ražotāju eksportētāju ražojumus, nevis starpposma cenām.

188    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, tā kā Komisija, nosakot Savienības ražošanas nozares līdzīga ražojuma cenu, ir ņēmusi vērā tirdzniecības cenas, ko piemēroja ar galveno Savienības ražotāju saistītas pārdošanas struktūras, neņemot vērā Jindal Saw pārdošanas struktūru tirdzniecības cenas, nosakot Jindal Saw ražotā attiecīgā ražojuma cenu, nevar uzskatīt, ka cenu samazinājuma aprēķins tika veikts, salīdzinot cenas vienā un tajā pašā tirdzniecības līmenī.

189    Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 176. punkta, cenu salīdzinājums tādā pašā tirdzniecības līmenī ir attiecīgā ražojuma cenu samazinājuma aprēķināšanas tiesiskuma nosacījums. Tāpēc cenu samazinājuma aprēķins, ko veica Komisija saistībā ar apstrīdēto regulu, ir jāuzskata par tādu, kas ir pretrunā pamatregulas 3. panta 2. punktam.

190    Tādējādi ir pamatots prasītāju iebildums pret cenu samazinājuma aprēķinu, ciktāl tas attiecas uz Jindal Saw ražojumiem.

191    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, Komisijai pieļaujot kļūdu, aprēķinot attiecīgā ražojuma cenu samazinājumu attiecībā uz Jindal Saw ražojumiem, tika ņemts vērā minētās cenas samazinājums, kura nozīmība, pat esamība netika tiesiski pierādīta.

192    Tomēr apstrīdētās regulas 124. apsvērumā Komisija uzsvēra nozīmi, ko tā piešķīra cenu samazinājuma esamībai. Šīs regulas 125. un 126. apsvērumā tā uzskatīja, ka attiecīgā ražojuma pārdošanu par cenām, kas bija ievērojami zemākas nekā Savienības ražošanas nozares piemērotās cenas, ņemot vērā cenu samazinājumu vairāk nekā 30 % apmērā, izskaidroja, pirmkārt, pārdošanas apjoma un minētā ražojuma tirgus daļas palielināšanās un, otrkārt, minētās ražošanas nozares nespēja palielināt savu pārdošanas apjomu Savienības tirgū līdz līmenim, kas varētu nodrošināt ilgtspējīgu peļņas līmeni. Minētajā 126. apsvērumā tā turklāt konstatēja, ka imports par cenām, kas bija ievērojami zemākas par šīs ražošanas nozares cenām, būtiski samazināja cenas Savienības tirgū un tādējādi nepieļāva cenu paaugstinājumu, kas būtu noticis, ja nepastāvētu šāds imports, un konstatēja sakritību starp minēto importu par cenu, kas bija ievērojami zemāka par Savienības ražošanas nozares cenām, un Savienības ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu.

193    No apstrīdētās regulas apsvērumiem, kas minēti šī sprieduma 192. punktā, izriet, ka šajā regulā aprēķinātais cenu samazinājums ir pamats secinājumam, ka attiecīgā ražojuma imports ir Savienības ražošanas nozarei nodarītā kaitējuma pamatā. Tomēr saskaņā ar pamatregulas 1. panta 1. punktu un 3. panta 6. punktu cēloņsakarības esamība starp dempinga apstākļos realizēto importu un kaitējumu Savienības ražošanas nozarei ir nepieciešams priekšnosacījums dempinga maksājuma noteikšanai.

194    Turklāt, kā to apgalvo prasītājas saistībā ar šīs daļas trešo iebildumu, nevar izslēgt, ka, ja cenu samazinājums būtu aprēķināts pareizi, Savienības ražošanas nozarei radītā kaitējuma starpība būtu noteikta zemākā līmenī par dempinga līmeni. Tomēr šādā gadījumā saskaņā ar pamatregulas 9. panta 4. punktu antidempinga maksājuma apjoms būtu jāsamazina līdz līmenim, kas būtu pietiekams, lai novērstu minēto kaitējumu.

195    Tādējādi, ņemot vērā, ka kļūda, kas konstatēta, aprēķinot cenas samazinājumu, var likt apstrīdēt apstrīdētās regulas tiesiskumu, atspēkojot visu ar cēloņsakarību saistīto Komisijas analīzi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 25. oktobris, Transnational Company “Kazchrome” un ENRC Marketing/Padome, T‑192/08, EU:T:2011:619, 119. punkts un tajā minētā judikatūra), šī regula ir jāatceļ, ciktāl tā attiecas uz Jindal Saw, un nav nepieciešams izskatīt trešo pamatu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

196    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt prasītāju tiesāšanās izdevumus atbilstoši to prasījumiem.

197    Atbilstoši Reglamenta 138. panta 3. punktam Vispārējā tiesa var nolemt, ka personai, kas iestājusies lietā un kas nav šā panta 1. un 2. punktā minētā persona, savi tiesāšanās izdevumi ir jāsedz pašai. Šīs lietas apstākļos ir jānolemj, ka persona, kas iestājusies lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Atcelt Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2016/388 (2016. gada 17. marts), ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu Indijas izcelsmes plastiskā čuguna (saukta arī par čugunu ar lodveida grafītu) cauruļu un caurulīšu importam, ciktāl tā attiecas uz Jindal Saw Ltd.

2)      Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina Jindal Saw un Jindal Saw Italia SpA tiesāšanās izdevumus.

3)      Saint-Gobain Pam sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Pelikánová Valančius Nihoul

Svenningsen       Öberg

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 10. aprīlī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēsture

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Par 2017. gada 18. oktobra apsvērumu pieņemamību

Par lietas būtību

Par ceturto pamatu, ar kuru tiek apgalvots pamatregulas 20. panta 4. un 5. punkta un tiesību uz aizstāvību pārkāpums

Par pirmo pamatu, ar kuru tiek apgalvots pamatregulas 2. panta 8. un 9. punkta un attiecīgi šīs pašas regulas 9. panta 4. punkta pārkāpums

– Par pirmā pamata pirmo daļu, ar kuru tiek apgalvots pamatregulas 2. panta 8. un 9. punkta pārkāpums

– Par pirmā pamata otro daļu, ar kuru apgalvots pamatregulas 2. panta 9. punkta un attiecīgi šīs pašas regulas 9. panta 4. punkta pārkāpums

Par otro pamatu, ar kuru apgalvots pamatregulas 3. panta 2. un 3. punkta un attiecīgi šīs pašas regulas 3. panta 6. punkta un 9. panta 4. punkta pārkāpums

Par tiesāšanās izdevumiem

*      Tiesvedības valoda – angļu.