Language of document : ECLI:EU:T:2022:67

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)

2022. gada 9. februārī (*)

Konkurence – Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – Dzelzceļa kravu pārvadājumu pakalpojumu tirgus – Lēmums par sūdzības noraidīšanu – Regulas (EK) Nr. 773/2004 7. pants – Saprātīgs termiņš – Savienības interese turpināt sūdzības izskatīšanu – Tās iestādes noteikšana, kura var sekmīgāk uzņemties sūdzības izskatīšanu – Kritēriji – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Sistēmiskas vai vispārējas nepilnības tiesiskuma ievērošanā – Sūdzības iesniedzēja tiesību pārkāpuma risks sūdzības noraidīšanas gadījumā – Pienākums norādīt pamatojumu

Lietā T‑791/19

SpedPro S.A., Varšava (Polija), ko pārstāv M. Kozak, advokāte,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv J. Szczodrowski, L. Wildpanner un P. van Nuffel, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Polijas Republika, ko pārstāv B. Majczyna, pārstāvis,

persona, kas iestājusies lietā,

par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt Komisijas 2019. gada 12. augusta Lēmumu C(2019) 6099 final (Lieta AT.40459 – Dzelzceļa kravu sūtīšana Polijā – PKP Cargo), ar ko ir noraidīta prasītājas iesniegtā sūdzība par apgalvotajiem LESD 102. panta pārkāpumiem dzelzceļa kravu pārvadājumu pakalpojumu tirgū Polijā,

VISPĀRĒJĀ TIESA (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. van der Vaude [M. van der Woude], tiesneši A. Kornezovs [A. Kornezov] (referents), E. Butidžidžs [E. Buttigieg], G. Hese [G. Hesse] un D. Petrlīks [D. Petrlík],

sekretāre: M. Zvozdžaka‑Karbona [M. ZwozdziakCarbonne], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2021. gada 17. septembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Prasītāja SpedPro S.A. ir Varšavā (Polija) reģistrēta sabiedrība, kas darbojas sūtīšanas pakalpojumu jomā. Šajās darbībās tā izmantoja Polijas valsts kontrolētas sabiedrības PKP Cargo S.A. sniegtos dzelzceļa kravu pārvadājumu pakalpojumus.

2        2016. gada 4. novembrī prasītāja iesniedza Eiropas Komisijai sūdzību pret PKP Cargo (turpmāk tekstā – “sūdzība”), pamatojoties uz Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 7. panta 2. punktu. Sūdzībā prasītāja tostarp apgalvoja, ka PKP Cargo ļaunprātīgi izmantoja savu dominējošo stāvokli dzelzceļa kravu pārvadājumu pakalpojumu tirgū Polijā LESD 102. panta izpratnē, jo tā būtībā esot atteikusies noslēgt ar prasītāju daudzgadu sadarbības līgumu saskaņā ar tirgus nosacījumiem. 2017. gada 24. augustā prasītāja iesniedza sūdzības papildinājumu.

3        Ar 2017. gada 13. septembra vēstuli (turpmāk tekstā – “skaidrojošā vēstule”) Komisija informēja prasītāju par savu nodomu noraidīt sūdzību atbilstoši Komisijas Regulas (EK) Nr. 773/2004 (2004. gada 7. aprīlis) par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD 101.] un [102.] pantu, ko vada Komisija (OV 2004, L 123, 18. lpp.), 7. panta 1. punktam.

4        Prasītāja iesniedza apsvērumus un papildu informāciju 2017. gada 19. oktobrī, 19. decembrī un 21. decembrī, kā arī 2018. gada 8. janvārī, 29. jūnijā un 4. oktobrī. Turklāt 2017. gada 5. decembrī un 2018. gada 26. aprīlī starp prasītāju un Komisiju notika divas sanāksmes.

5        Ar 2019. gada 12. augusta Lēmumu C(2019) 6099 final (Lieta AT.40459 – Dzelzceļa kravu sūtīšana Polijā – PKP Cargo) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Komisija noraidīja sūdzību saskaņā ar Regulas Nr. 773/2004 7. panta 2. punktu, būtībā pamatojoties uz to, ka Prezes Urzędu Ochrony Konkurencji i Konsumentów (Konkurences un patērētāju aizsardzības biroja priekšsēdētājs, Polija, turpmāk tekstā – “Polijas konkurences iestāde”) varētu sekmīgāk uzņemties šīs sūdzības izskatīšanu.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

6        Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 15. novembrī, prasītāja cēla šo prasību.

7        2020. gada 30. janvārī Komisija iesniedza Vispārējās tiesas kancelejā savu iebildumu rakstu.

8        Replikas raksts un atbildes raksts uz repliku Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegti attiecīgi 2020. gada 7. aprīlī un 26. jūnijā.

9        Ar 2020. gada 25. maija lēmumu Vispārējās tiesas desmitās palātas priekšsēdētājs atļāva Polijas Republikai iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Polijas Republika 2020. gada 30. augustā iesniedza iestāšanās rakstu, un prasītāja 2020. gada 29. septembrī iesniedza apsvērumus par minēto rakstu. Tomēr 2020. gada 8. oktobrī Vispārējās tiesas desmitās palātas priekšsēdētājs nolēma nepievienot minētos apsvērumus lietas materiāliem, jo tie bija iesniegti pēc termiņa beigām.

10      Pēc desmitās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši tās Reglamenta 28. pantam nolēma nosūtīt lietu izskatīšanai palātā paplašinātā sastāvā.

11      Tā kā viens no desmitās palātas paplašinātā sastāvā locekļiem nevarēja piedalīties lietas izskatīšanā, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs 2021. gada 20. jūlijā, piemērojot Reglamenta 17. panta 2. punktu, norīkoja sevi sastāvā, lai papildinātu palātu šajā lietā. Saskaņā ar minētā reglamenta 10. panta 5. punktu viņš arī uzņēmās pildīt palātas priekšsēdētāja pienākumus šajā lietā.

12      Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem tika uzklausīti 2021. gada 17. septembra tiesas sēdē.

13      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

14      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

15      Polijas Republika atbalsta Komisijas prasījumus.

 Juridiskais pamatojums

16      Prasītāja izvirza trīs prasības pamatus. Pirmais pamats ir iedalāms divās daļās, kas būtībā ir saistīti attiecīgi, pirmkārt, ar prasītājas tiesību uz to, lai tās lieta tiktu izskatīta saprātīgā termiņā, pārkāpumu un, otrkārt, uz pamatojuma nesniegšanu apstrīdētajā lēmumā. Otrais pamats attiecas uz tiesiskuma principa pārkāpumu Polijā. Trešais pamats attiecas uz Savienības interesi turpināt sūdzības izskatīšanu.

17      Vispirms ir jāizvērtē pirmā pamata pirmā daļa, pēc tam trešais pamats un, visbeidzot, kopā jāizvērtē otrais pamats un pirmā pamata otrā daļa.

 Par pirmā prasības pamata pirmo daļu, kas attiecas uz prasītājas tiesību uz to, lai tās lieta tiktu izskatīta saprātīgā termiņā, pārkāpumu

18      Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi saprātīga termiņa principu, jo tā apstrīdēto lēmumu pieņēma gandrīz trīs gadus pēc sūdzības iesniegšanas un gandrīz divus gadus pēc skaidrojošās vēstules nosūtīšanas prasītājai. Šādi rīkojoties, Komisija esot pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. un 2. punktu un Regulas Nr. 773/2004 7. panta 1. punktu, lasot tos kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. panta 1. punktu.

19      Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

20      Pirmkārt, ir jāatgādina, ka saprātīga termiņa ievērošana administratīvajos procesos konkurences politikas jomā ir vispārējs Savienības tiesību princips, kura ievērošanu nodrošina Savienības tiesas (skat. spriedumu, 2012. gada 19. decembris, Heineken Nederland un Heineken/Komisija, C‑452/11 P, nav publicēts, EU:C:2012:829, 97. punkts un tajā minētā judikatūra).

21      Administratīvā procesa saprātīga termiņa princips ir apstiprināts Hartas 41. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās (skat. spriedumu, 2015. gada 15. jūlijs, HIT Groep/Komisija, T‑436/10, EU:T:2015:514, 239. punkts un tajā minētā judikatūra).

22      Saskaņā ar Regulas Nr. 773/2004 7. panta 1. punktu, ja Komisija uzskata, ka tās rīcībā esošā informācija nav pietiekams pamatojums tam, lai rīkotos saistībā ar sūdzību, tā informē par saviem apsvērumiem sūdzības iesniedzēju un nosaka termiņu, līdz kuram sūdzības iesniedzējs var rakstiski paust savu viedokli. Saskaņā ar šīs pašas regulas 7. panta 2. punktu, ja sūdzības iesniedzējs savu viedokli dara zināmu pirms Komisijas noteiktā termiņa beigām un sūdzības iesniedzēja rakstiskā iesnieguma dēļ sūdzības novērtējums netiek mainīts, Komisija noraida sūdzību, pieņemot lēmumu.

23      Līdz ar to sūdzības iesniedzējam ir tiesības saņemt lēmumu par tā sūdzības noraidīšanu un Komisijai ir pienākums par to lemt saprātīgā termiņā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 11. jūlijs, BVGD/Komisija, T‑104/07 un T‑339/08, nav publicēts, EU:T:2013:366, 127. punkts).

24      Ir taisnība, ka 2021. gada 28. janvāra sprieduma Qualcomm un Qualcomm Europe/Komisija (C‑466/19 P, EU:C:2021:76) 32. punktā Tiesa ir norādījusi, ka tāda lēmuma atcelšanu, ar kuru uz LESD 101. un 102. pantu balstītā administratīvā procesa iznākumā tiek konstatēti pārkāpumi, ar saprātīga termiņa principa pārkāpumu var pamatot tikai tad, ja ir pierādīts, ka šī pārkāpuma dēļ ir pārkāptas attiecīgo uzņēmumu tiesības uz aizstāvību. Tomēr šis Tiesas apgalvojums ir jāaplūko, ņemot vērā tās lietas apstākļus, kurā pasludināts minētais spriedums. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka strīdīgais lēmums minētajā lietā bija lēmums par informācijas pieprasīšanu, kas tika pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktu kā izmeklēšanas instruments jau uzsāktajā administratīvajā procesā. Tieši šajā kontekstā Tiesa minētā sprieduma 33. punktā būtībā secināja, ka argumentācijai par šī administratīvā procesa pārmērīgo ilgumu bija nozīme nevis saistībā ar prasību par šādu lēmumu, bet gan saistībā ar prasību, kuras priekšmets ir Komisijas lēmums pabeigt šo administratīvo procesu, konstatējot LESD 101. vai 102. panta pārkāpumu.

25      Lai gan ir taisnība, ka Komisijas lēmums noraidīt sūdzību nav “lēmums, ar kuru konstatēti pārkāpumi”, ar to tomēr tiek pabeigts administratīvais process Komisijā – atšķirībā no strīdīgā lēmuma šī sprieduma 24. punktā minētajā lietā. Šajos apstākļos, ja tiktu noliegts Komisijas pienākums, izskatot tajā iesniegtās sūdzības, ievērot saprātīga termiņa principu, tas nozīmētu, ka – pretēji Hartas 52. panta 1. punktam – tiktu atņemta būtība sūdzības iesniedzēja tiesībām uz to, lai tā lieta tiktu izskatīta saprātīgā termiņā, kā tas ir prasīts Hartas 41. panta 1. punktā.

26      Otrkārt, Vispārējā tiesa konstatē, ka aplūkojamajā lietā no sūdzības iesniegšanas līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai pagāja aptuveni divi gadi un deviņi mēneši.

27      Lai gan Komisija mēģina attaisnot šo ilgumu ar sūdzībā aplūkoto faktisko un juridisko jautājumu sarežģītību un ar apstākli, ka prasītāja ir iesniegusi sūdzības papildinājumu, kā arī citus apsvērumus un papildu informāciju, tomēr apstrīdētajā lēmumā, kas kopumā ietver tikai 31 punktu mazāk nekā 7 lapās, Komisija būtībā ir vienīgi apgalvojusi, ka Polijas konkurences iestāde var sekmīgāk uzņemties šīs sūdzības izskatīšanu. Kā apgalvo prasītāja, lai izdarītu šādu secinājumu, nebija nepieciešams veikt sarežģītu faktisku vai juridisku vērtējumu attiecībā uz sūdzībā ziņotajām pretkonkurences darbībām.

28      Turklāt ir jānorāda, ka Komisija nav ievērojusi savu apņemšanos indikatīvā četru mēnešu termiņā pēc sūdzības saņemšanas informēt sūdzības iesniedzēju par to, kā tā plāno rīkoties saistībā ar sūdzību, saskaņā ar Komisijas paziņojuma projekta par Komisijas rīcību sūdzību izskatīšanā saskaņā ar [LESD 101.] un [102.] pantu (OV 2004, C 101, 65. lpp.) 61. un 62. punktu, lasot tos kopsakarā ar šī paziņojuma projekta 55. un 56. punktu. Lai gan, kā tas izriet no minētā paziņojuma projekta 61. punkta, runa ir par indikatīvu termiņu, tomēr no sūdzības iesniegšanas līdz skaidrojošās vēstules nosūtīšanai prasītājai pagāja apmēram desmit mēneši, kas ievērojami pārsniedz minēto indikatīvo termiņu.

29      Katrā ziņā un nepastāvot vajadzībai galīgi lemt par to, vai Komisija ir pārkāpusi savu pienākumu izskatīt sūdzību saprātīgā termiņā, no judikatūras izriet, ka saprātīga termiņa principa pārkāpums var pamatot Komisijas lēmuma atcelšanu tikai tad, ja tas būtu varējis ietekmēt procedūras iznākumu. Tā tas it īpaši ir gadījumā, ja minētais pārkāpums var apdraudēt attiecīgā uzņēmuma tiesības uz aizstāvību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 21. septembris, Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija, C‑105/04 P, EU:C:2006:592, 42.–52. punkts).

30      Šī judikatūra mutatis mutandis ir piemērojama lēmumiem par sūdzības noraidīšanu saskaņā ar Regulas Nr. 773/2004 7. panta 2. punktu, tomēr precizējot, ka šādā procesā sūdzības iesniedzējs nav atbildētājs. No tā izriet, ka gadījumā, kad par šādu lēmumu tiek celta prasība, šī principa pārkāpums var būt pamats minētā lēmuma atcelšanai tikai tad, ja prasītājs pierāda, ka saprātīga termiņa pārsniegšana ir ietekmējusi tā iespēju aizstāvēt savu nostāju šajā procesā. Tā tas būtu it īpaši gadījumā, ja saprātīga termiņa pārsniegšana tam būtu traucējusi savākt vai izvirzīt Komisijā faktiskos vai tiesiskos apstākļus saistībā ar pretkonkurences darbībām, par kurām iesniegta sūdzība, vai Savienības interesi izmeklēt lietu.

31      Taču prasītāja nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas varētu pierādīt, ka šis nosacījums šajā lietā būtu izpildīts.

32      Proti, pirmkārt, prasītāja būtībā vienīgi apgalvo, ka administratīvā procesa ilgumam ir bijusi “izšķiroša” nozīme, ņemot vērā, ka sūdzības iesniegšana vai apstrīdētā lēmuma pieņemšana nedz aptur, nedz pārtrauc noilguma termiņu zaudējumu atlīdzināšanas prasības celšanai – saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/104/ES (2014. gada 26. novembris) par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem (OV 2014, L 349, 1. lpp.), 10. panta 4. punktu.

33      Tomēr prasītājas iespēja īstenot savas tiesības atbilstoši LESD 102. pantam, ceļot valsts tiesās prasību par zaudējumu atlīdzību vai jebkādu citu prasību, ar kuru tiktu tieši piemērota šī tiesību norma, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1990. gada 19. jūnijs, Factortame u.c., C‑213/89, EU:C:1990:257, 19. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2013. gada 6. jūnijs, Donau Chemie u.c., C‑536/11, EU:C:2013:366, 27. punkts un tajā minētā judikatūra), nekādā ziņā nav atkarīga no procesa, kas notiek Komisijā saistībā ar sūdzību, iznākuma un tostarp no apstākļa, ka Komisija nav sākusi formālo procedūru. Līdz ar to termiņa pārsniegšana, ko, iespējams, ir pieļāvusi Komisija, neietekmēja prasītājas tiesības celt šādu prasību valsts tiesās pirms noilguma termiņa beigām, negaidot Komisijas lēmumu par sūdzību.

34      Otrkārt, prasītāja būtībā apgalvo, ka daži Polijas Republikas administratīvā procesa laikā veiktie pasākumi ir apdraudējuši tiesiskuma principa ievērošanu šajā dalībvalstī. Tomēr prasītāja nesniedz nevienu pierādījumu, kas varētu pierādīt, ka tiesiskuma stāvokļa pasliktināšanās Polijā tai būtu traucējusi iegūt vai izvirzīt Komisijā faktiskos vai tiesiskos apstākļus saistībā ar pretkonkurences darbībām, par kurām iesniegta sūdzība, vai Savienības interesi izmeklēt lietu.

35      No tā izriet, ka pirmā prasības pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

 Par trešo prasības pamatu, kas attiecas uz Savienības interesi turpināt sūdzības izskatīšanu

36      Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi LESD 102. pantu, lasot to kopsakarā ar LES 17. panta 1. punkta otro teikumu, Regulas Nr. 773/2004 7. panta 2. punktu un Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. un 2. punktu. It īpaši tā norāda, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā attiecībā uz Savienības interesi turpināt sūdzības izskatīšanu, kā rezultātā LESD 102. pantam esot tikusi atņemta lietderīgā iedarbība.

37      Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

38      Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisija, kurai ar LESD 105. panta 1. punktu ir uzticēts uzdevums nodrošināt LESD 101. un 102. panta piemērošanu, ir aicināta noteikt un īstenot Savienības konkurences politiku un Komisijai šim nolūkam ir rīcības brīvība sūdzību izskatīšanā. Lai efektīvi pildītu šo uzdevumu, tai tātad ir tiesības piešķirt dažāda līmeņa prioritāti tai iesniegtajām sūdzībām. Šādi rīkojoties, Komisija var ne tikai noteikt secību, kādā tiks izskatītas sūdzības, bet arī noraidīt sūdzību tādēļ, ka nepastāv pietiekama Savienības interese turpināt lietas izskatīšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 16. maijs, Agria Polska u.c./Komisija, T‑480/15, EU:T:2017:339, 34. un 35. punkts un tajos minētā judikatūra).

39      Tomēr rīcības brīvība, kas šajā ziņā ir Komisijai, nav neierobežota. Proti, Komisijai ir rūpīgi jāpārbauda visi faktiskie un tiesiskie apstākļi, ko tai ir darījuši zināmus sūdzības iesniedzēji (skat. spriedumu, 2014. gada 17. decembris, Si.mobil/Komisija, T‑201/11, EU:T:2014:1096, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).

40      Turklāt no judikatūras izriet, ka, pieņemot rīcības noteikumus un to publicēšanas brīdī paziņojot, ka turpmāk šie noteikumi tiks piemēroti gadījumiem, uz kuriem tie attiecas, Komisija pati ierobežo savas rīcības brīvības īstenošanas iespējas un nevar atkāpties no šiem noteikumiem, citādi tā attiecīgā gadījumā var tikt sodīta par vispārējo tiesību principu – tādu kā vienlīdzīgas attieksmes princips vai tiesiskās paļāvības aizsardzības princips – pārkāpumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 16. februāris, H&R ChemPharm/Komisija, C‑95/15 P, nav publicēts, EU:C:2017:125, 57. punkts). Konkrētajā lietā Komisija pati ierobežoja savas rīcības brīvības īstenošanas iespējas sūdzību izskatīšanā, pieņemot Paziņojumu par sadarbību Konkurences iestāžu tīklā (OV 2004, C 101, 43. lpp.), kurā ir ietvertas vadlīnijas, kuru mērķis tostarp ir paskaidrot, kādos apstākļos var uzskatīt, ka vai nu Komisija, vai viena valsts konkurences iestāde vai arī vairākas valsts konkurences iestādes var sekmīgāk uzņemties sūdzības izskatīšanu.

41      Tiesas kontrole pār lēmumiem, ar kuriem tiek noraidīta sūdzība, nedrīkst likt Vispārējai tiesai aizstāt Komisijas vērtējumu par Savienības interesēm ar savu vērtējumu, bet tās mērķis ir pārliecināties, ka apstrīdētais lēmums nav balstīts uz saturiski nepareiziem faktiem un ka tajā nav pieļauta neviena tiesību kļūda, acīmredzama kļūda vērtējumā vai pilnvaru nepareiza izmantošana (skat. spriedumu, 2017. gada 11. janvāris, Topps Europe/Komisija, T‑699/14, nav publicēts, EU:T:2017:2, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

42      Apstrīdētajā lēmumā Komisija noraidīja sūdzību, būtībā pamatojoties uz to, ka Polijas konkurences iestāde varēja sekmīgāk uzņemties tās izskatīšanu, jo, pirmkārt, apgalvotais pārkāpums lielākoties bija ierobežots ar Polijas tirgu un, otrkārt, minētā iestāde esot ieguvusi detalizētas zināšanas par dzelzceļa kravu pārvadājumu pakalpojumu tirgu Polijā un par PKP Cargo praksi – pēc vairākām tās veiktajām izmeklēšanām un kopš 2004. gada pieņemtajiem lēmumiem šajā nozarē.

43      Prasītāja apgalvo, no vienas puses, ka Komisijas vērtējumā ir pieļautas acīmredzamas kļūdas vērtējumā attiecībā uz tā tirgus definīciju, kuru skar sūdzībā ziņotās pretkonkurences darbības, un, no otras puses, ka Komisijai ir bijis jāņem vērā arī citi faktori, kas varētu liecināt, ka pastāv Savienības interese turpināt sūdzības izskatīšanu.

44      Pirmkārt, runājot par tā tirgus definīciju, kuru skar sūdzībā ziņotās pretkonkurences darbības, ir jānorāda, pirmām kārtām, ka prasītāja apgalvo, ka PKP Cargo iespējami ļaunprātīgā rīcība ir radījusi sekas ārpus valsts tirgus un ka līdz ar to Komisija varēja sekmīgāk uzņemties šīs rīcības izmeklēšanu.

45      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, ja sūdzībā apgalvoto pārkāpumu sekas ir jūtamas galvenokārt tikai vienas dalībvalsts teritorijā un ja sūdzības iesniedzējs minētās dalībvalsts tiesās un kompetentajās administratīvajās iestādēs ir ierosinājis lietas saistībā ar šiem pārkāpumiem, Komisijai ir tiesības noraidīt sūdzību Savienības intereses neesamības dēļ, tomēr ar nosacījumu, ka valsts instances var atbilstoši aizsargāt sūdzības iesniedzēja tiesības, un tas nozīmē, ka šīs iestādes spēj savākt faktisko informāciju, kas vajadzīga, lai noteiktu, vai attiecīgās darbības veido LESD 101. un 102. panta pārkāpumu (skat. spriedumu, 2007. gada 3. jūlijs, Au Lys de France/Komisija, T‑458/04, nav publicēts, EU:T:2007:195, 83. punkts un tajā minētā judikatūra, un rīkojumu, 2012. gada 19. marts, Associazione “Giùlemanidallajuve”/Komisija, T‑273/09, EU:T:2012:129, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

46      Paziņojuma par sadarbību Konkurences iestāžu tīklā 10. punktā ir precizēts, ka parasti viena valsts konkurences iestāde var sekmīgi uzņemties to nolīgumu vai prakses izskatīšanu, kuri būtiski ietekmē konkurenci galvenokārt tās teritorijā, savukārt saskaņā ar minētā paziņojuma 14. punktu Komisija var īpaši sekmīgi uzņemties lietas izskatīšanu, ja viens vai vairāki nolīgumi vai prakse, tostarp līdzīgu nolīgumu un prakses tīkli, ietekmē konkurenci vairāk nekā trijās dalībvalstīs (pārrobežu tirgi, kas aptver vairāk nekā trīs dalībvalstis vai vairākus valstu tirgus).

47      Aplūkojamajā lietā no apstrīdētā lēmuma izriet, ka sūdzībā pārmestās ļaunprātīgās darbības ir piedēvējamas Polijā reģistrētam uzņēmumam, proti, PKP Cargo, un ar tām tiekot nodarīts kaitējums citam, arī Polijā reģistrētam, uzņēmumam, proti, prasītājai. Turklāt savā sūdzībā prasītāja apgalvoja, ka, lai gan minēto darbību sekas bija jūtamas vairākās dalībvalstīs, PKP Cargo bija dominējošs stāvoklis “Polijas tirgū” un ka principā PKP Cargo pārmestā dominējošā stāvokļa ļaunprātīgā izmantošana notika “Polijas tirgū”. Turklāt PKP Cargo tirgus daļas, kā tās ir norādītas sūdzībā, attiecas tikai uz Polijas tirgu, jo prasītāja nav apgalvojusi un – vēl jo mazāk – pierādījusi, ka PKP Cargo būtu dominējošs stāvoklis citos ģeogrāfiskajos tirgos. Tāpat savā 2018. gada 4. oktobra vēstulē prasītāja atkārtoja Komisijai savu lūgumu sākt izmeklēšanu attiecībā uz PKP Cargo, lai pārbaudītu prezumēto tās dominējošā stāvokļa ļaunprātīgo izmantošanu “dzelzceļa kravu pārvadājumu tirgū Polijā”.

48      Prasītājas norādītais fakts, ka dzelzceļa kravu pārvadājumu pakalpojumu tirgus Polijā bija atvērts konkurencei no citās dalībvalstīs dibinātu uzņēmumu puses, nevar atspēkot Komisijas vērtējumu. Proti, pat ja tiktu pieņemts, ka PKP Cargo pārmestā ļaunprātīgā rīcība varēja ietekmēt arī citus ģeogrāfiskos tirgus, lietas materiālos ietvertā informācija nedz tieši, nedz netieši neliecina, ka PKP Cargo būtu dominējošs stāvoklis šādos tirgos. Turklāt tas vien, ka PKP Cargo darbojās un tai bija meitasuzņēmumi vairākās dalībvalstīs, arī nenozīmē, ka šim uzņēmumam vai kādam no tā meitasuzņēmumiem būtu dominējošs stāvoklis citos ģeogrāfiskajos tirgos.

49      Otrām kārtām, prasītājas norādītajam faktam, ka apgalvotais pārkāpums varēja ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm LESD 102. panta izpratnē, nav nozīmes. Proti, ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm ir nosacījums LESD 102. panta piemērošanai, nevis tās iestādes noteikšanai, kura var sekmīgāk uzņemties sūdzības izskatīšanu.

50      Trešām kārtām, nevar piekrist arī prasītājas argumentam, ka apstrīdētā lēmuma 25. punkta iv) apakšpunktā Komisija esot kļūdaini secinājusi, ka konkrētais pakalpojumu tirgus ir “dzelzceļa tirgus”, lai gan tas esot “dzelzceļa kravu pārvadājumu tirgus”. Proti, iepriekš minētais punkts ir jālasa, ņemot vērā šī paša lēmuma 3., 21. un 26. punktu, no kuriem izriet, ka konkrētais pakalpojumu tirgus bija dzelzceļa kravu pārvadājumu pakalpojumu tirgus. Tātad apstrīdētā lēmuma 25. punkta iv) apakšpunktā ietvertā atsauce uz “dzelzceļa tirgu” labākajā gadījumā ir neprecizitāte, kas nekādi neietekmē minētā lēmuma tiesiskumu.

51      Šajos apstākļos Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka PKP Cargo pārmestā ļaunprātīgā rīcība galvenokārt attiecās uz dzelzceļa kravu pārvadājumu pakalpojumu tirgu Polijā.

52      Otrkārt, ir jānorāda, ka prasītāja neapstrīd Komisijas apgalvojumu, ka Polijas konkurences iestāde bija ieguvusi detalizētas zināšanas par dzelzceļa kravu pārvadājumu pakalpojumu tirgu Polijā un par PKP Cargo praksi – pēc vairākām tās veiktajām izmeklēšanām un kopš 2004. gada pieņemtajiem lēmumiem šajā nozarē.

53      Līdz ar to Komisija nav pieļāvusi nekādu acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka sūdzībā norādītās darbības galvenokārt attiecās uz dzelzceļa kravu pārvadājumu pakalpojumu tirgu Polijā, ka Polijas konkurences iestāde bija ieguvusi detalizētas zināšanas par nozari un ka, ņemot vērā šos faktorus, minētā iestāde varēja sekmīgāk uzņemties sūdzības izskatīšanu.

54      Treškārt, prasītāja apgalvo, ka Komisijai, izvērtējot Savienības interesi lietas izmeklēšanā, esot bijis jāņem vērā arī citi kritēriji.

55      Pirmām kārtām, tā atsaucas uz judikatūru, saskaņā ar kuru tad, kad Komisija izvērtē Savienības interesi lietas izmeklēšanā, tai, no vienas puses, ir jāizvērtē apgalvoto konkurences apdraudējumu smagums un to seku saglabāšanās, ņemot vērā sūdzībā ziņoto pārkāpumu ilgumu un nozīmīgumu, kā arī to ietekmi uz konkurences situāciju Savienībā (spriedums, 2009. gada 23. aprīlis, AEPI/Komisija, C‑425/07 P, EU:C:2009:253, 53. punkts), un, no otras puses, ir jālīdzsvaro apgalvotā pārkāpuma nozīmīgums iekšējā tirgus darbībai, pārkāpuma konstatēšanas varbūtība un nepieciešamo izmeklēšanas darbību apjoms (spriedums, 1992. gada 18. septembris, Automec/Komisija, T‑24/90, EU:T:1992:97, 86. punkts). Prasītāja būtībā apgalvo, ka Komisija nav pārbaudījusi un nav līdzsvarojusi visus šos kritērijus, un tas, pēc prasītājas domām, esot juridiski kļūdaini un pretrunā Komisijas pienākumam norādīt pamatojumu.

56      Ir taisnība, kā norāda prasītāja, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija savu Savienības intereses novērtējumu ir ierobežojusi ar šī sprieduma 42. punktā minētajiem kritērijiem, tieši nepārbaudot apgalvotā pārkāpuma smagumu vai nozīmīgumu, tā seku saglabāšanos, pārkāpuma konstatēšanas varbūtību un vajadzīgo izmeklēšanas pasākumu apjomu.

57      Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, tā kā Savienības intereses saistībā ar sūdzību novērtējums ir atkarīgs no katras konkrētās lietas apstākļiem, nav nedz jāierobežo to vērtējuma kritēriju skaits, ko var izmantot Komisija, nedz – tieši pretēji – jāliek tai izmantot tikai kādus noteiktus kritērijus. Ņemot vērā, ka tādā jomā kā konkurences tiesības faktiskie un tiesiskie apstākļi var būtiski atšķirties katrā atsevišķā lietā, var tikt piemēroti kritēriji, kas līdz šim nav bijuši paredzēti, vai tikt piešķirta prioritāte tikai kādam vienam kritērijam, izvērtējot šo Savienības interesi (skat. spriedumus, 2013. gada 19. septembris, EFIM/Komisija, C‑56/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:575, 85. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2018. gada 20. septembris, Agria Polska u.c./Komisija, C‑373/17 P, EU:C:2018:756, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

58      Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt, ka no šīs judikatūras izrietošās atziņas nevar tikt apšaubītas ar šī sprieduma 55. punktā minēto judikatūru (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2001. gada 17. maijs, IECC/Komisija, C‑449/98 P, EU:C:2001:275, 44., 46. un 47. punkts, un 2018. gada 20. septembris, Agria Polska u.c./Komisija, C‑373/17 P, EU:C:2018:756, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

59      Proti, neatkarīgi no apgalvotā pārkāpuma smaguma vai nozīmīguma, tā seku saglabāšanās, tā esamības pierādīšanas varbūtības vai arī nepieciešamo izmeklēšanas pasākumu apjoma, ir iespējams, ka Savienības intereses neliek Komisijai izmeklēt sūdzību, ja valsts konkurences iestāde – it īpaši, ņemot vērā tās tuvumu attiecībā uz atbilstošajiem pierādījumiem, sūdzībā ziņotās prakses skarto tirgu apjomu vai arī zināšanās, kas iepriekš iegūtas attiecībā uz šiem tirgiem un praksi, – var sekmīgāk nekā Komisija izmeklēt minēto apgalvoto pārkāpumu.

60      Līdz ar to pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Komisijai nebija pienākuma izvērtēt un līdzsvarot visus šī sprieduma 55. punktā minētajā judikatūrā minētos kritērijus.

61      Otrām kārtām, prasītāja būtībā apgalvo, ka sūdzībā ir izvirzīts jauns tiesību jautājums, kas Savienības konkurences tiesībās vēl nav atrisināts, proti, vai atteikums piešķirt piekļuvi būtiskai infrastruktūrai (essential facility) ar nediskriminējošiem nosacījumiem, kas ticis pamatots ar tāda nesamaksāta parāda esamību, kura pastāvēšanu tomēr apstrīd uzņēmums, kas lūdz piekļuvi minētajai infrastruktūrai, ir atzīstams par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu LESD 102. panta izpratnē.

62      Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar Paziņojuma par sadarbību Konkurences iestāžu tīklā 15. punktu Komisija var īpaši sekmīgi uzņemties lietas izskatīšanu, ja Savienības interesēs ir nepieciešams pieņemt Komisijas lēmumu, ar ko tiek pilnveidota Savienības konkurences politika gadījumos, kad radusies jauna konkurences problēma vai nepieciešams nodrošināt tiesību aktu efektīvu izpildi.

63      Tomēr, pat ja tiktu pieņemts, ka šī sprieduma 61. punktā minētais jautājums veidotu jaunu konkurences problēmu, kura būtu nozīmīga Savienības konkurences politikas attīstībai Paziņojuma par sadarbību Konkurences iestāžu tīklā 15. punkta izpratnē, tas tomēr nenozīmē, ka Komisijai automātiski bija pienākums izskatīt sūdzību. Proti, prasītājas izvirzītais “jaunais” jautājums būtībā būtu par to, vai PKP Cargo pārmestā ļaunprātīgā rīcība varētu tikt uzskatīta par objektīvi attaisnotu. Veicot šādu pārbaudi, būtu jāpārbauda ne tikai tas, vai PKP Cargo konkrētajā tirgū ir dominējošs stāvoklis, bet arī attiecīgā parāda esamības fakts, kas ticis apstrīdēts, kā arī iespējamās minētās prakses radītās izstumšanas sekas. Taču prasītāja nav pierādījusi, ka Komisija varētu sekmīgāk veikt šādu pārbaudi, neraugoties uz to, ka minētās darbības galvenokārt attiecās uz Polijas tirgu un ka Polijas konkurences iestādei jau bija detalizētas zināšanas par nozari.

64      Līdz ar to prasītāja nav pierādījusi, ka konkrētajā lietā kritērijam par tādas jaunas konkurences problēmas esamību, kura būtu nozīmīga Savienības konkurences politikas attīstībai, būtu jāprevalē pār šī sprieduma 42. punktā minētajiem kritērijiem.

65      Ceturtkārt, ir jānoraida prasītājas arguments, saskaņā ar kuru apstrīdētajā lēmumā Komisijai esot bijis jāpārbauda, vai PKP Cargo piemēroja diskriminējošu atlaižu sistēmu un vai PKP Cargo attiecībā uz prasītāju bija tāds prasījums, kas varētu attaisnot PKP Cargo atteikumu noslēgt līgumu ar prasītāju. Proti, Komisija ir noraidījusi sūdzību nevis tāpēc, ka tās rīcībā esošā informācija neļāva secināt, ka sūdzībā ziņotā prakse bija pretrunā LESD 102. pantam, bet gan tāpēc, ka Polijas konkurences iestāde varēja sekmīgāk izvērtēt šo praksi. Līdz ar to Komisijai nebija jāieņem nostāja par šiem jautājumiem.

66      Piektkārt, prasītājas norādītajam faktam, ka Polijas konkurences iestāde ar 2019. gada 21. augusta un 7. oktobra vēstulēm ir atteikusies izskatīt sūdzību, nav nozīmes, jo šis atteikums tika izteikts tikai pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas (šajā ziņā skat. spriedumu, 2021. gada 28. janvāris, Qualcomm un Qualcomm Europe/Komisija, C‑466/19 P, EU:C:2021:76, 82. punkts).

67      Sestkārt, apstāklis – kas nav apstrīdēts –, ka saskaņā ar Polijas tiesībām Polijas konkurences iestādes lēmumi par sūdzības noraidīšanu nevar tikt pārsūdzēti tiesā, nerada Komisijai pienākumu izskatīt sūdzību. Proti, tieši dalībvalstīm saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu ir jānodrošina tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ir pietiekami efektīvi, lai nodrošinātu attiecīgajām personām viņu tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, nevis Komisijai būtu jānovērš, uzsākot izmeklēšanu, iespējamos valsts līmenī pastāvošos trūkumus tiesību aizsardzības tiesā sistēmā. Turklāt katrā ziņā prasītājai bija iespēja celt valsts tiesās prasības par to zaudējumu atlīdzību, kas, kā tiek apgalvots, radušies sūdzībā ziņotās rīcības dēļ, lai panāktu LESD 102. panta ievērošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 20. septembris, Agria Polska u.c./Komisija, C‑373/17 P, EU:C:2018:756, 83. un 87. punkts).

68      Visbeidzot, ciktāl prasītāja apgalvo arī LES 17. panta 1. punkta otrā teikuma pārkāpumu, pietiek norādīt, ka tā nav izvirzījusi nevienu patstāvīgu argumentu par šīs tiesību normas pārkāpumu.

69      No tā izriet, ka trešais prasības pamats ir jānoraida kā nepamatots.

70      Turpinājumā ir jāizvērtē prasītājas otrajā pamatā un pirmā pamata otrajā daļā izvirzītie argumenti, kuri attiecas uz sistēmiskām un vispārējām nepilnībām tiesiskuma stāvoklī Polijā un ar kuriem tā mēģina pierādīt, ka pastāv reāls risks, ka tās kā sūdzības iesniedzējas tiesības valsts līmenī netiks pietiekami aizsargātas.

 Par otro prasības pamatu un pirmā prasības pamata otro daļu, kas attiecas uz tiesiskuma principa ievērošanu Polijā

71      Saistībā ar otro prasības pamatu prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi tās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas garantētas LES 2. pantā, lasot to kopsakarā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu un Hartas 47. pantu. Šajā ziņā tā apgalvo, ka Komisija varēja sekmīgāk uzņemties sūdzības izskatīšanu, ņemot vērā sistēmiskas un vispārējas nepilnības tiesiskuma stāvoklī Polijā un it īpaši Polijas konkurences iestādes un šajā jomā kompetento valsts tiesu neatkarības trūkumu.

72      It īpaši prasītāja norāda uz vairākiem apstākļiem, kas tās ieskatā varētu pierādīt, ka, pirmkārt, Polijas konkurences iestāde bija pakļauta izpildvarai un ka, otrkārt, valsts tiesas, kurām ir jāpārbauda tās lēmumu tiesiskums, proti, Sąd Ochrony Konkurencji i Konsumentów – XVII Wydział Sądu Okręgowego w Warszawie (Konkurences un patērētāju tiesību aizsardzības tiesa, Varšavas apgabaltiesas XVII nodaļa, Polija) un Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija) Izba Kontroli Nadzwyczajnej i Spraw Publicznych (Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta) neatbilst visām neatkarības garantijām, kā tas tostarp izrietot no Tiesas judikatūras. Turklāt tā sniedz vairākas konkrētas norādes saistībā ar lietas apstākļiem, apgalvotā pārkāpuma raksturu un tā faktisko kontekstu, kuras, pēc tās domām, var pierādīt, ka pastāvēja nopietni un pamatoti iemesli uzskatīt, ka pastāvētu patiess tās tiesību pārkāpšanas risks, ja tās lieta būtu jāizskata valsts instancēs. Saistībā ar pirmā pamata otro daļu prasītāja apgalvo, ka Komisija nav ņēmusi vērā šos apstākļus un šajā ziņā nav juridiski pietiekami pamatojusi apstrīdēto lēmumu.

73      Komisija un Polijas Republika apstrīd prasītājas argumentus.

74      Apstrīdētajā lēmumā Komisija pārbaudīja, vai sistēmiskas vai vispārējas nepilnības tiesiskuma stāvoklī Polijā ir šķērslis tam, lai tā noraidītu sūdzību, pamatojoties uz to, ka Polijas konkurences iestāde varētu sekmīgāk uzņemties tās izskatīšanu, pēc analoģijas piemērojot 2018. gada 25. jūlija spriedumu Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības) (C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586).

75      Polijas Republika tomēr apstrīd šīs judikatūras piemērošanu pēc analoģijas konkrētajā lietā, pamatojoties tostarp uz to, ka šī judikatūra attiecas uz valsts tiesu sadarbību krimināllietās un, konkrētāk, uz Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, nevis uz lēmumiem par sūdzības noraidīšanu konkurences tiesību jomā. Turklāt šī dalībvalsts norāda, ka 2018. gada 25. jūlija spriedums Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības) (C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586) attiecās uz LES 19. panta 1. punktā paredzēto efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, kā arī Hartas 47. panta otrajā daļā paredzēto pamattiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu neatkarīgā tiesā pārkāpuma risku, savukārt šīs tiesību normas neesot piemērojamas tādām administratīvajām iestādēm kā Polijas konkurences iestāde.

76      Tātad, pirmkārt, ir jāpārbauda, vai Komisija varēja pamatoti pēc analoģijas piemērot atziņas, kas izriet no 2018. gada 25. jūlija sprieduma Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības) (C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586), aplūkojamajā lietā.

77      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka minētajā spriedumā Tiesa secināja – ja persona, saistībā ar kuru ir izdots Eiropas apcietināšanas orderis, lai iebilstu pret tās nodošanu izsniegšanas tiesu iestādei, norāda, ka pastāv sistēmiskas vai vismaz vispārējas nepilnības, kas, pēc tās domām, var ietekmēt tiesu varas neatkarību izsniegšanas dalībvalstī un tādējādi apdraudēt tās pamattiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu būtisko saturu, izpildes tiesu iestādei, tai lemjot par šīs personas nodošanu minētās dalībvalsts iestādēm, ir jāizvērtē, vai pastāv patiess risks, ka tiks pārkāptas attiecīgās personas pamattiesības (skat. spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

78      Lai to izdarītu, Tiesas ieskatā, izpildes tiesu iestādei ir jāveic analīze divos posmos.

79      Pirmkārt, tai, pamatojoties uz objektīviem, ticamiem, precīziem un pienācīgi aktualizētiem elementiem saistībā ar izsniegšanas dalībvalsts tiesu sistēmas darbību, ir jāizvērtē, vai pastāv patiess risks, ka tiks pārkāptas pamattiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, saistībā ar šīs dalībvalsts tiesu neatkarības trūkumu, jo šajā dalībvalstī pastāv sistēmiskas vai vispārējas nepilnības (skat. spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

80      Ja izpildes tiesu iestāde konstatē, ka ar minēto pirmo analīzes posmu saistītie nosacījumi ir īstenojušies, tai, otrkārt, ir konkrēti un precīzi jāizvērtē, vai konkrētās lietas apstākļos pastāv nopietni un pamatoti iemesli uzskatīt, ka pieprasītajai personai būs šāds risks, ja tā tiks nodota izsniegšanas dalībvalstij (skat. spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

81      Tiesa ir arī precizējusi, ka dažos skaidri noteiktos gadījumos izpildes tiesu iestādei būtu automātiski jāatsakās izpildīt ikvienu šīs dalībvalsts izsniegtu Eiropas apcietināšanas orderi, neesot pienākumam veikt jebkādu konkrētu vērtējumu par faktisko risku, ka tiks ietekmēta attiecīgās personas pamattiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu būtība (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 72. punkts).

82      Runājot par to, vai konkrētajā lietā varētu tikt piemērota iepriekš 81. punktā atgādinātā judikatūra, ir jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma tiesiskums ir jāizvērtē, ņemot vērā faktiskos un tiesiskos apstākļus, kas pastāvēja šī lēmuma pieņemšanas datumā, proti, 2019. gada 12. augustā (skat. šā sprieduma 66. punktā minēto judikatūru). Tādējādi, pat ja tiktu pieņemts, ka notikumi, kas īstenojušies pēc šī datuma, ļautu izvairīties no analīzes otrā posma saskaņā ar šo judikatūru, ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī tās piemērošanas nosacījumi nebija izpildīti.

83      Tajā pašā laikā ir jāpiekrīt Polijas Republikai, ka, protams, pastāv acīmredzamas atšķirības starp apstākļiem, kas ir pamatā 2018. gada 25. jūlija spriedumam Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības) (C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586), un šīs lietas pamatā esošajiem apstākļiem. Tomēr vairāki principiāli apsvērumi attaisno no minētā sprieduma izrietošo atziņu piemērošanu pēc analoģijas, lai noteiktu konkurences iestādi, kas varētu sekmīgāk uzņemties sūdzības, ar kuru ziņots par LESD 101. un 102. panta pārkāpumu, izskatīšanu.

84      Proti, pirmkārt, ir jāatgādina, ka pamatpremisa, saskaņā ar kuru katrai dalībvalstij ar visām pārējām dalībvalstīm – un tās to savstarpēji atzīst – ir kopīgas LES 2. pantā minētās vērtības, nozīmē un pamato savstarpējas uzticēšanās starp dalībvalstīm un, it īpaši, to tiesām pastāvēšanu, atzīstot šīs vērtības, uz kurām Savienība ir balstīta, tostarp tiesiskumu, un tātad ievērojot Savienības tiesības, ar kurām tās tiek īstenotas (spriedums, 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531, 42. un 43. punkts).

85      Šī pamatpremisa attiecas arī uz attiecībām starp Komisiju, valsts konkurences iestādēm un valsts tiesām LESD 101. un 102. panta piemērošanas kontekstā. Proti, gan ar noteikumiem, kas attiecas uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu un kas tika aplūkoti lietā, kurā pasludināts iepriekš 76. punktā minētais spriedums (skat. spriedumus, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 35. un 36. punkts, un 2018. gada 25. jūlijs, Generalstaatsanwaltschaft (Apcietinājuma apstākļi Ungārijā), C‑220/18 PPU, EU:C:2018:589, 104. punkts), gan ar noteikumiem, kas attiecas uz Eiropas Konkurences tīklu un sadarbību starp Komisiju un valsts tiesām LESD 101. un 102. panta piemērošanā un kas tiek aplūkoti šajā lietā (skat. it īpaši Regulas Nr. 1/2003 15., 21. un 28. apsvērumu, 11. panta 1. punktu un 15. pantu, kā arī Paziņojuma par sadarbību Konkurences iestāžu tīklā 2. punkta beigu daļu) ir izveidota ciešas sadarbības sistēma starp kompetentajām iestādēm, kuras pamatā ir savstarpējas atzīšanas, savstarpējas uzticības un lojālas sadarbības principi.

86      Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 4. un 5. pantu Komisijai un dalībvalstu konkurences iestādēm ir paralēlas pilnvaras LESD 101. un 102. panta piemērošanā, savukārt Regulas Nr. 1/2003 sistēmas pamatā ir cieša sadarbība starp tām (spriedums, 2013. gada 16. oktobris, Vivendi/Komisija, T‑432/10, nav publicēts, EU:T:2013:538, 26. punkts). Turklāt saskaņā ar šīs pašas regulas 35. panta 1. punktu dalībvalstu konkurences iestādēm ir jānodrošina LESD 101. un 102. panta efektīva piemērošana vispārējās interesēs, paturot prātā, ka tiesas var būt starp dalībvalstu izraudzītajām konkurences iestādēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 7. decembris, VEBIC, C‑439/08, EU:C:2010:739, 56. un 62. punkts). Turklāt saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2019/1 (2018. gada 11. decembris) par apstākļu nodrošināšanu nolūkā dot dalībvalstu konkurences iestādēm iespēju efektīvāk izpildīt konkurences noteikumus un par iekšējā tirgus pienācīgas darbības nodrošināšanu (OV 2019, L 11, 3. lpp.) 4. pantu attiecībā uz minētajām iestādēm ir jāsniedz neatkarības un objektivitātes garantijas. Lai gan ir taisnība, ka šīs direktīvas transponēšanas termiņš apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā vēl nebija beidzies, tomēr dalībvalstīm šī termiņa laikā ir jāatturas no tādu pasākumu ieviešanas, kuri varētu nopietni apgrūtināt tajā paredzētā rezultāta sasniegšanu (skat. spriedumus, 1997. gada 18. decembris, InterEnvironnement Wallonie, C‑129/96, EU:C:1997:628, 45. punkts, un 2016. gada 2. jūnijs, Pizzo, C‑27/15, EU:C:2016:404, 32. punkts).

87      Turklāt LESD 101. panta 1. punktam un 102. pantam ir tieša iedarbība attiecībās starp privātpersonām un tie rada attiecīgajiem tiesību subjektiem tiesības, kuras ir jāaizsargā dalībvalstu tiesām. Minēto tiesību normu piemērošanas kompetence ir gan Komisijai, gan valsts tiesām. Šim kompetenču iedalījumam ir raksturīgs Komisijas un valsts tiesu lojālas sadarbības pienākums (spriedums, 1992. gada 18. septembris, Automec/Komisija, T‑24/90, EU:T:1992:97, 90. punkts). To apstiprina Komisijas Paziņojuma par Komisijas un ES dalībvalstu tiesu sadarbību [LESD 101.] un [102.] panta piemērošanā (OV 2004, C 101, 54. lpp.) 15. punkts, kurā ir paredzēts, ka Komisijai un valstu tiesām ir abpusējs pienākums lojāli sadarboties.

88      No tā izriet – tāpat kā tas ir brīvības, drošības un tiesiskuma telpas gadījumā, LESD 101. un 102. panta piemērošanas nolūkā veicamā sadarbība starp Komisiju, dalībvalstu konkurences iestādēm un valsts tiesām ir balstīta uz savstarpējas atzīšanas, savstarpējas uzticības un lojālas sadarbības principiem, kas katrai no šīm iestādēm un tiesām liek, izņemot ārkārtas apstākļus, uzskatīt, ka visas citas iestādes un tiesas ievēro Savienības tiesības, it īpaši tajās atzītās pamattiesības.

89      Otrkārt, no šā sprieduma 45. punktā minētās judikatūras izriet, ka, ja sūdzībā apgalvoto pārkāpumu sekas ir jūtamas galvenokārt tikai vienas dalībvalsts teritorijā un ja sūdzības iesniedzējs minētās dalībvalsts tiesās un kompetentajās administratīvajās iestādēs ir ierosinājis lietas saistībā ar šiem pārkāpumiem, Komisijai ir tiesības noraidīt sūdzību Savienības intereses neesamības dēļ, tomēr ar nosacījumu, ka valsts instances var atbilstoši aizsargāt sūdzības iesniedzēja tiesības.

90      Tātad judikatūra jau liek Komisijai, pirms tā noraida sūdzību Savienības intereses neesamības dēļ, pārliecināties, ka valsts instances var atbilstoši aizsargāt sūdzības iesniedzēja tiesības. Šī judikatūra, ņemot vērā, ka tajā ir sniegta plaša atsauce uz “valsts instancēm”, attiecas gan uz valsts konkurences iestādēm, gan uz šajā jomā kompetentajām valsts tiesām. Taču, ja attiecīgajā dalībvalstī pastāvētu sistēmiskas un vispārējas nepilnības, kas varētu apdraudēt šo instanču neatkarību, kā arī nopietni un pamatoti iemesli uzskatīt, ka, ja Komisija noraidītu sūdzību un ja šī sūdzība tiktu iesniegta minētajās instancēs, sūdzības iesniedzējam rastos patiess viņa tiesību pārkāpuma risks, jo minētās valsts instances nevarētu atbilstoši aizsargāt sūdzības iesniedzēja tiesības šā sprieduma 45. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.

91      Treškārt, pamattiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu neatkarīgā tiesā, kas garantētas Hartas 47. panta otrajā daļā, ir arī īpaša nozīme LESD 101. un 102. panta efektīvai piemērošanai. Proti, valsts tiesas tiek aicinātas, no vienas puses, pārbaudīt valsts konkurences iestāžu lēmumu tiesiskumu un, no otras puses, tieši piemērot LESD 101. un 102. pantu. Tiesa šajā ziņā jau ir uzsvērusi, ka tieši dalībvalstīm saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu ir jānodrošina tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ir pietiekami efektīvi, lai nodrošinātu attiecīgajām personām viņu tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, tostarp konkurences tiesību jomā (šajā nozīmē skat. šā sprieduma 67. punktā minēto judikatūru).

92      No visa iepriekš minētā izriet, ka tiesiskuma prasību ievērošana ir atbilstošs faktors, kas Komisijai, nosakot konkurences iestādi, kura varētu sekmīgāk uzņemties sūdzības izskatīšanu, ir jāņem vērā, un ka šim nolūkam Komisija šajā lietā varēja pēc analoģijas piemērot 2018. gada 25. jūlija spriedumu Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības) (C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586).

93      Otrām kārtām, no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija būtībā ir vienīgi norādījusi, ka nosacījumi attiecībā uz otro analīzes posmu, kas identificēts 2018. gada 25. jūlija spriedumā Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības) (C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586), konkrētajā gadījumā nebija izpildīti, tajā pašā laikā izvairoties paust nostāju par to, vai ir izpildīti šajā pašā spriedumā identificētie nosacījumi par pirmo analīzes posmu.

94      Taču, tā kā šie divi analīzes posmi ir kumulatīvi, Komisijai nevar pārmest, ka tā procesuālās ekonomijas nolūkā ir aprobežojusies ar šī otrā posma pārbaudi.

95      Līdz ar to prasītājas izvirzītie argumenti, kas ir vērsti uz to, lai vispārīgi pierādītu tādu sistēmisku vai vispārējo nepilnību esamību Polijā, kas varētu apdraudēt Polijas konkurences iestādes un šajā jomā kompetento valsts tiesu neatkarību, nav iedarbīgi.

96      Trešām kārtām, ir jāizvērtē apstrīdētajā lēmumā izklāstītie motīvi, kuru dēļ Komisija uzskatīja, ka konkrētajā lietā nav izpildīti nosacījumi, kas attiecas uz analīzes otro posmu.

97      Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka šajā otrajā analīzes posmā attiecīgajai personai, aplūkojamajā gadījumā – prasītājai, vispirms ir jāsniedz netieši pierādījumi tam, ka pastāv nopietni un pamatoti iemesli uzskatīt, ka tai rastos patiess tās tiesību pārkāpšanas risks, ja tās lieta būtu jāizskata valsts instancēs. Pēc tam Komisijai, ņemot vērā prasītājas paustās specifiskās bažas un tās eventuāli sniegto informāciju, konkrēti un precīzi ir jāizvērtē, vai šīs lietas apstākļos pastāv šādi iemesli, ņemot vērā minētās prasītājas personisko situāciju, apgalvotā pārkāpuma raksturu un faktisko kontekstu (šajā nozīmē pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 60., 68. un 75. punkts).

98      Šajā lietā prasītāja administratīvās procedūras laikā ir norādījusi uz konkrētu netiešu pierādījumu un specifiskas informācijas kopumu, kas, pēc tās domām, tos aplūkojot kopumā, var pierādīt, ka pastāv nopietni un pamatoti iemesli uzskatīt, ka tai rastos patiess tās tiesību pārkāpšanas risks, ja tās lieta būtu jāizskata valsts instancēs. Prasītāja uzskata, ka Komisija tomēr nav ņēmusi vērā šos netiešos pierādījumus un informāciju un nav juridiski pietiekami pamatojusi apstrīdēto lēmumu šajā ziņā.

99      It īpaši, pirmkārt, prasītāja vērsa Komisijas uzmanību uz to, ka PKP Cargo ir valsts kontrolēts uzņēmums un ka, ņemot vērā ciešo saikni starp šo uzņēmumu un valdību, Polijas konkurences iestāde attiecībā pret šo uzņēmumu varēja izrādīt iecietību vai pat neobjektivitāti. Proti, prasītāja norādīja, pirmām kārtām, ka Polijas konkurences iestādes priekšsēdētājs ir pilnībā atkarīgs no izpildvaras, jo viņu ieceļ amatā un atstādina no amata premjerministrs, turklāt likumā neesot precizēts viņa pilnvaru termiņš un atstādināšanas iemesli. Fakts, ka premjerministrs kopš 2014. gada vairākkārt ir atstādinājis šīs iestādes priekšsēdētāju, liecinot par šo atkarību. Otrām kārtām, PKP S.A., kas esot PKP Cargo mātesuzņēmums, ietilpstot Polijas nacionālajā fondā, t.i., apvienībā, kuru, kā norāda prasītāja, ir izveidojušas un finansējušas lielākās Polijas valsts sabiedrības un kuras mērķis esot ar plašsaziņas līdzekļu kampaņām aizstāvēt un popularizēt tiesu sistēmas reformu Polijā.

100    Otrkārt, prasītāja vairākkārt atsaucās uz faktu, ka 2007. gada aprīlī toreizējais ģenerālprokurors Z. Ziobro bija cēlis iebildumus pret Polijas konkurences iestādes 2004. gada 17. jūnija lēmumu lietā DOK 50/04, kurā šī iestāde konstatēja PKP Cargo dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un par to piemēroja sodu minētajam uzņēmumam. Prasītāja uzskatīja, ka šis apstāklis pierāda “politisko gribu aizsargāt vienu no galvenajām Valsts kases sabiedrībām” un varēja apdraudēt Polijas konkurences iestādes neatkarību, jo minētajai iestādei “[bija] daudz vājāka pozīcija” nekā ģenerālprokuroram.

101    Treškārt, prasītāja norāda, ka Polijas konkurences iestādes iecietīgo politiku attiecībā pret PKP Cargo pierāda tas, ka, no vienas puses, šim uzņēmumam iepriekš uzliktie sodi bija nelieli, neatturoši un neefektīvi, par ko liecina fakts, ka PKP Cargo, neraugoties uz šiem sodiem, turpina īstenot savas pretkonkurences darbības, un, no otras puses, ka kopš 2015. gada minētā iestāde ir atteikusies veikt jebkādus pasākumus attiecībā pret PKP Cargo, lai gan prasītāja bija vairākkārt vērsusies minētajā iestādē šajā saistībā. Šis pēdējais minētais apstāklis liecinot par izmaiņām, kas kopš 2015. gada notikušas minētās iestādes politikā attiecībā pret PKP Cargo, un tas esot izskaidrojams ar tās neatkarības trūkumu.

102    Ceturtkārt, prasītāja būtībā norādīja, ka konkurences tiesību jomā kompetentās valsts tiesas nevarēja novērst nepilnības, kas raksturīgas Polijas konkurences iestādei, jo pašas šīs tiesas nebija neatkarīgas.

103    Apstrīdētajā lēmumā Komisija 25. punkta v) apakšpunktā ir vienīgi apgalvojusi, ka prasītājas argumenti attiecībā uz analīzes otro posmu, kas atgādināts šā sprieduma 80. punktā, ietver “vienīgi nepamatotus apgalvojumus” un ka tas, ka Polijas konkurences iestādes priekšsēdētāju ieceļ premjerministrs, neietekmējot to viņa lēmumu neatkarību, kas tiek pieņemti attiecībā uz PKP Cargo. Neviens cits apstrīdētā lēmuma fragments neliecina nedz par to, ka būtu veikts šajā ziņā prasītājas sniegtā netiešu pierādījumu kopuma novērtējums pēc būtības, nedz arī par iemesliem, kuru dēļ Komisija uzskatīja, ka visi šie netiešie pierādījumi bija “vienīgi nepamatoti”.

104    Tādējādi no apstrīdētā lēmuma neizriet, ka Komisija būtu konkrēti un precīzi pārbaudījusi dažādos netiešos pierādījumus, ko prasītāja bija izvirzījusi administratīvās procedūras laikā. Saskaņā ar šī sprieduma 97. punktā atgādināto judikatūru Komisijai, ņemot vērā prasītājas paustās specifiskās bažas un tās eventuāli sniegto informāciju, konkrēti un precīzi bija jāizvērtē, vai šīs lietas apstākļos pastāv nopietni un pamatoti iemesli uzskatīt, ka pastāv patiess prasītājas tiesību pārkāpšanas risks gadījumā, ja tās lieta tiktu izskatīta valsts instancēs.

105    Apstrīdētajā lēmumā kopsavilkuma veidā sniegtais pamatojums šajā jautājumā neļauj nedz prasītājai uzzināt iemeslus, kuru dēļ Komisija nav ņēmusi vērā tās sniegtos konkrētos netiešos pierādījumus attiecībā uz šā sprieduma 80. punktā atgādināto analīzes otro posmu, nedz Vispārējai tiesai veikt efektīvu šī lēmuma tiesiskuma pārbaudi un izvērtēt, vai pastāv nopietni un pamatoti iemesli uzskatīt, ka pastāv patiess prasītājas tiesību pārkāpuma risks (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 14. septembris, Contact Software/Komisija, T‑751/15, nav publicēts, EU:T:2017:602, 39. un 40. punkts un tajos minētā judikatūra).

106    Līdz ar to ir jāapmierina otrais prasības pamats, kā arī pirmā prasības pamata otrā daļa un līdz ar to ir jāatceļ apstrīdētais lēmums un nav nepieciešamības izskatīt pārējos argumentus, kurus prasītāja ir izvirzījusi pirmā pamata otrās daļas atbalstam.

 Par tiesāšanās izdevumiem

107    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus atbilstoši prasītājas prasījumiem.

108    Polijas Republika atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam savus tiesāšanās izdevumus segs pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Atcelt Komisijas 2019. gada 12. augusta Lēmumu C(2019) 6099 final (Lieta AT.40459 – Dzelzceļa kravu sūtīšana Polijā – PKP Cargo).

2)      Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina SpedPro S.A. tiesāšanās izdevumus.

3)      Polijas Republika savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

Van der Woude

Kornezov

Buttigieg

Hesse

 

      Petrlík

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 9. februārī.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – poļu.