Prasība, kas celta 2014. gada 21. novembrī – Itālija/Komisija

(lieta T-770/14)

Tiesvedības valoda – itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Itālijas Republika (pārstāvji – P. Gentili, avvocato dello Stato, un G. Palmieri, pārstāve)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

atcelt 2014. gada 11. septembra vēstuli Ares (2014) 2975571, ar kuru Eiropas Komisija Itālijas Republikai paziņoja par to, ka kopš 2013. gada 31. decembra automātiski tiek atsaukti resursi, kas saistīti ar Itālijas un Maltas Pārrobežu sadarbības programmā 2007.–2013. gadam minētajām ERAF saistībām; un, izskatot, lietu pēc būtības, atzīt par pieļaujamiem attiecīgos izdevumus un pieteikumus to segšanai.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza četrus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka neesot norādīts pamatojums LESD 296. panta otrās daļas izpratnē.

Šajā ziņā tiek apgalvots, ka, apstrīdētajā lēmumā lakoniski apgalvojot, ka kļūda, kas pielaista 2012. gada 31. decembra grozījumu lēmuma virsrakstā, nav nekādi ietekmējusi paša šā lēmuma saturu un programmas īstenošanu, Komisija esot atstājusi bez ievērības nozīmi, kāda ir apstāklim, ka reģiona pieņemtie lēmumi par izdevumiem iepriekš bija jāpārbauda Revīzijas palātai, ka laikā no labojuma paziņošanas līdz tā izdarīšanai nezināmu iemeslu dēļ ir pagājuši četri mēneši, ka iepriekš minētā apstākļa dēļ varēja rasties šaubas par to, ka izdarāmais labojums ir daudz būtiskāks par to, kas it kā attiecoties tikai uz 2012. gada 31. decembra lēmuma virsrakstu, un ka Revīzijas palāta apstiprināja, ka reģions ir pareizi rīkojies, atturēdamies no saistību uzņemšanās, kamēr labojums netika oficiāli apstiprināts (2013. gada 28. marts), liekot noprast, ka citādi rīkoties būtu bijis nepareizi.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts princips par partnerību struktūrfondu pārvaldībā un principi par dalībvalstu sadarbību ar Savienības iestādēm un dalībvalstu konstitucionālās iekārtas un identitātes respektēšanu.Šajā ziņā tiek apgalvots, ka Komisija neesot sadarbojusies ar dalībvalsti, lai tā varētu īstenot darbības programmu visefektīvāk, nezaudējot kādas tiesības; un ko tā darījusi, tostarp neņemot vērā procesuālos ierobežojumus, ko rada iekšējā kontrole, konkrēti no Revīzijas palātas puses, kurai attiecīgajai valstij bija jāpakļaujas.Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulas (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1260/1999, 96. panta c) punkts.Šajā ziņā tiek apgalvots, ka šajā gadījumā radusies situācija patiesībā esot nepārvaramas varas apstāklis, kas liedza iesniegt pieteikumu maksājumiem attiecībā uz projektiem, par kuriem bija grozījumu lēmums. Tādējādi šie apstākļi – Komisijas sākotnēji, paziņojot lēmumu, pieļautā kļūda, tai tūlīt sekojošais solījums ātri izdarīt labojumu attiecībā tikai uz virsrakstu, tam savukārt sekojošā četru mēnešu ilgā klusēš

ana, kas lika noprast, ka jālabo arī citas būtiskākas kļūdas un nepilnības, – pilnībā liedza valsts administrācijai projektu pārvaldības procedūru nokārtot līdz maksājuma pieteikumam.Visbeidzot kā ceturto pamatu prasītāja apgalvo, ka esot pārkāpts samērīguma princips.