VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2023. gada 15. februārī (*)
Enerģētika – ACER kompetence – Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības – Tiesību kļūda – Regulas (ES) 2019/943 2. panta 1. punkts – Līguma par izstāšanos 92. pants – Tirdzniecības un sadarbības nolīguma 308. panta un 28. pielikuma ad hoc atbrīvojuma režīms
Lietā T‑492/21
Aquind Ltd, Londona (Apvienotā Karaliste),
Aquind Energy Sàrl, Luksemburga (Luksemburga),
Aquind SAS, Ruāna [Rouen] (Francija),
ko pārstāv S. Goldberg, solicitor, un E. White, advokāts,
prasītājas,
pret
Eiropas Savienības Energoregulatoru sadarbības aģentūru (ACER), ko pārstāv P. Martinet un E. Tremmel, pārstāvji, kuriem palīdz B. Creve, advokāts,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Parlaments, ko pārstāv A. Tamás un O. Denkov, pārstāvji,
un
Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv A. Lo Monaco, L. Vétillard un É. Sitbon, pārstāvji,
personas, kuras iestājušās lietā,
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
apspriedes laikā šādā sastāvā: priekšsēdētāja V. Tomljenoviča [V. Tomljenović], tiesneši P. Škvaržilova‑Pelcla [P. Škvařilová‑Pelzl] un I. Nemms [I. Nõmm] (referents),
sekretāre: I. Kurme, administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu
un 2022. gada 24. oktobra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītājas Aquind Ltd, Aquind Energy Sàrl un Aquind SAS lūdz atcelt Eiropas Savienības Energoregulatoru sadarbības aģentūras (ACER) Apelācijas valdes 2021. gada 4. jūnija lēmumu par lūgumu piešķirt atbrīvojumu elektrotīklu starpsavienojumam, kas savieno Apvienotās Karalistes un Francijas elektroenerģijas pārvades tīklus (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
Tiesvedības priekšvēsture
2 Aquind Ltd ir Apvienotajā Karalistē dibināta akciju sabiedrība. Tā ir elektrotīklu starpsavienojuma projekta, kas savieno Apvienotās Karalistes un Francijas elektroenerģijas pārvades tīklus (turpmāk tekstā – “starpsavienojums Aquind”), virzītāja.
3 2017. gada 17. maijā Aquind Ltd iesniedza lūgumu piešķirt atbrīvojumu starpsavienojumam Aquind atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 714/2009 (2009. gada 13. jūlijs) par nosacījumiem piekļuvei tīklam elektroenerģijas pārrobežu tirdzniecībā un par Regulas (EK) Nr. 1228/2003 atcelšanu (OV 2009, L 211, 15. lpp.) 17. pantam. Šis lūgums tika iesniegts valstu regulatīvajam iestādēm Francijas Commission de régulation de l’énergie (Elektroenerģijas regulators; turpmāk tekstā – “CRE”) un Apvienotās Karalistes Office of Gas and Electricity Markets Authority (Gāzes un elektrības tirgu iestādes birojs; turpmāk tekstā – “OFGEM”).
4 Tā kā valstu regulatīvās iestādes nepanāca vienošanos par lūgumu piešķirt atbrīvojumu, tās attiecīgi 2017. gada 29. novembrī un 19. decembrī lūgumu nosūtīja ACER atbilstoši Regulas Nr. 714/2009 17. panta 5. punktam, lai tā pati pieņemtu lēmumu.
5 Ar 2018. gada 19. jūnija lēmumu ACER noraidīja lūgumu piešķirt atbrīvojumu starpsavienojumam Aquind (turpmāk tekstā – “ACER lēmums”).
6 2018. gada 17. augustā Aquind Ltd šo lēmumu pārsūdzēja ACER Apelācijas valdē (turpmāk tekstā – “Apelācijas valde”).
7 Ar 2018. gada 17. oktobra lēmumu Apelācijas valde apstiprināja ACER lēmumu un tādējādi noraidīja lūgumu piešķirt atbrīvojumu starpsavienojumam Aquind.
8 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 14. decembrī, Aquind Ltd šo lēmumu apstrīdēja. Ar 2020. gada 18. novembra spriedumu Aquind/ACER (T‑735/18, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2020:542) Vispārējā tiesa minēto lēmumu atcēla.
9 2021. gada 5. februārī Apelācijas valde atsāka tiesvedību par apelāciju, kuru Aquind Ltd iesniedza par ACER lēmumu.
10 2021. gada 19. maijā notika Apelācijas valdes sēde.
11 2021. gada 4. jūnijā Apelācijas valde pieņēma apstrīdēto lēmumu, ar kuru tā paziņoja, ka apelācija ir nepieņemama ar pamatojumu, ka pēc Brexit tai vairs nav kompetences lemt tiesvedībā par lūgumu piešķirt atbrīvojumu starpsavienojumam Aquind.
Lietas dalībnieku prasījumi
12 Prasītājas lūdz Vispārējo tiesu:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest ACER atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
13 ACER, kuru šajā ziņā atbalsta Eiropas Parlaments, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
14 Eiropas Savienības Padome būtībā lūdz prasību noraidīt.
Juridiskais pamatojums
15 Savas prasības pamatojumam prasītājas izvirza divus pamatus. Pirmais pamats attiecas uz to, ka Apelācijas valde ir pieļāvusi tiesību kļūdu, paziņojot, ka Brexit dēļ tai nav kompetences un tādējādi noraidot tajā celto prasību kā nepieņemamu. Otrais pamats attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2019/942 (2019. gada 5. jūnijs), ar ko izveido Eiropas Savienības Energoregulatoru sadarbības aģentūru (OV 2019, L 158, 22. lpp.), 25. panta 3. punktā un 28. panta 4. punktā noteikto prasību pārkāpumu, kā arī uz Apelācijas valdes Lēmuma Nr. 1‑2011, kas pieņemts 2011. gada 1. decembrī un ar ko nosaka tās organizatoriskos un procesuālos noteikumus, vairāku tiesību normu pārkāpumu.
Par pirmo pamatu, kas attiecas uz tiesību kļūdu, ko pieļāvusi Apelācijas valde, paziņodama, ka Brexit dēļ tai nav kompetences
16 Pirmajā pamatā prasītājas apgalvo, ka, neraugoties uz Brexit, Apelācijas valdei pēc tam, kad Vispārējā tiesa bija atcēlusi tās 2018. gada 17. oktobra lēmumu, bija kompetence no jauna izvērtēt ACER lēmumu. Tās apgalvo, ka saskaņā ar LESD 266. pantu minētajai valdei bija jāpieņem jauns lēmums, kurš atbilst lēmumam, ko tā būtu pieņēmusi, ja nebūtu pieļāvusi kļūdas, kuras identificējusi Vispārējā tiesa, un uzsver, ka Apelācijas valdes kompetence tieši izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 713/2009 (2009. gada 13. jūlijs), ar ko izveido Energoregulatoru sadarbības aģentūru (OV 2009, L 211, 1. lpp.), 19. un 20. panta, proti, tagad – no Regulas 2019/942 28. un 29. panta un no tā, ka apelācija jau tiek izskatīta.
17 Prasītājas arī uzsver, ka, lai veiktu pasākumus, kas nepieciešami, lai izpildītu 2020. gada 18. novembra spriedumu Aquind/ACER (T‑735/18, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2020:542), atbilstoši Regulas Nr. 713/2009 20. panta 3. punktam un Regulas 2019/942 29. pantam Apelācijas valdei bija jālabo pieļautās kļūdas un jāgroza ACER lēmums, balstoties uz savām tā laika pilnvarām un tolaik piemērojamo procedūru, lai likvidētu minētajā spriedumā konstatēto nelikumību. Tās uzskata, ka tāpat kā to prasību gadījumos, kas celtas atbilstoši LESD 263. pantam, Apelācijas valdē iesniegtās apelācijas pieņemamība ir jāvērtē atkarībā no situācijas, kāda bijusi apelācijas iesniegšanas brīdī, un norāda, ka ACER lēmums un par to Apelācijas valdē iesniegtā apelācija attiecas uz laikposmu pirms Regulas 2019/942 un Brexit stāšanās spēkā.
18 ACER, kuru atbalsta Parlaments, lūdz šo pamatu noraidīt.
19 Jāatgādina, ka atbilstoši LESD 266. pantam iestādei, struktūrai vai organizācijai, kas pieņēmusi atcelto aktu, ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai izpildītu spriedumu, ar kuru pasludināta šī akta atcelšana. Tiesa šajā ziņā ir nospriedusi, ka, lai nodrošinātu atbilstību šādam spriedumam un pilnībā nodrošinātu tā izpildi, attiecīgajai iestādei, struktūrai vai organizācijai ir jāievēro ne tikai šī sprieduma rezolutīvā daļa, bet arī motīvi, uz kuriem balstoties taisīts šis spriedums un kuri veido tā obligāto pamatu, tādā ziņā, ka tie ir nepieciešami, lai noteiktu precīzu rezolutīvajā daļā nolemtā nozīmi (spriedums, 1988. gada 26. aprīlis, Asteris u.c./Komisija, 97/86, 99/86, 193/86 un 215/86, EU:C:1988:199, 27. punkts).
20 Tomēr pirms iestāde, struktūra vai organizācija, kuras akts ticis atcelts, veic šādus pasākumus, rodas jautājums par to kompetenci, jo tās var rīkoties vienīgi tām piešķirtās kompetences robežās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. jūnijs, Komisija/McBride u.c., C‑361/14 P, EU:C:2016:434, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).
21 Turklāt no LESD 266. panta izrietošais pienākums rīkoties neveido attiecīgajai iestādei, struktūrai vai organizācijai kompetences pamatu, ne arī ļauj tām balstīties uz juridisko pamatu, kurš kopš tā laika ticis atcelts (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 14. jūnijs, Komisija/McBride u.c., C‑361/14 P, EU:C:2016:434, 38. punkts, un 2020. gada 29. aprīlis, Tilly‑Sabco/Padome un Komisija, T‑707/18, nav publicēts, EU:T:2020:160, 44. punkts).
22 Pienākums rīkoties, kas izriet no LESD 266. panta, neatbrīvo attiecīgo iestādi, struktūru vai organizāciju no nepieciešamības pamatot tiesību aktu, kurā ietverti pasākumi, lai izpildītu atceļošo spriedumu, ar juridisku pamatu, kas to pilnvaro pieņemt šo tiesību aktu, no vienas puses, un kas ir spēkā minētā tiesību akta pieņemšanas datumā, no otras puses (spriedums, 2019. gada 19. jūnijs, C & J Clark International, C‑612/16, nav publicēts, EU:C:2019:508, 40. punkts).
23 Tādēļ vispirms jānosaka, vai iestāde, struktūra vai organizācija ir kompetenta rīkoties, un, ja tā ir, tad, pamatojoties uz kādu konkrētu Eiropas Savienības tiesību normu. Tikai tad nosaka precīzas materiālo un procesuālo tiesību normas, kas reglamentē šīs iestādes darbību. Tomēr, ja brīdī, kad Savienības iestāde, struktūra vai organizācija vēlas pieņemt konkrētu lēmumu, nav spēkā esoša juridiska pamata, nav iespējams atsaukties uz principiem, kas reglamentē tiesību normu pēctecību, lai piemērotu materiālo tiesību normas, kuras iepriekš reglamentēja agrākos tiesību aktus (ģenerāladvokātes E. Šarpstones [E. Sharpston] secinājumi lietā Komisija/McBride u.c., C‑361/14 P, EU:C:2016:25, 86. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2007. gada 25. oktobris, SP u.c./Komisija, T‑27/03, T‑46/03, T‑58/03, T‑79/03, T‑80/03, T‑97/03 un T‑98/03, EU:T:2007:317, 117. punkts).
24 Ņemot vērā šo judikatūru, jāpārbauda, vai pēc 2020. gada 18. novembra sprieduma Aquind/ACER (T‑735/18, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2020:542) pasludināšanas Apelācijas valde varēja pamatot tiesību aktu, kurā ietverti pasākumi, lai izpildītu minēto spriedumu, ar juridisku pamatu, kas to pilnvaroja pieņemt šo tiesību aktu, no vienas puses, un kas bija spēkā minētā tiesību akta pieņemšanas datumā, no otras puses.
25 Tas nozīmē, ka šajā lietā jānosaka, kādi būtu varējuši būt pasākumi, kas ietverti 2020. gada 18. novembra spriedumā Aquind/ACER (T‑735/18, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2020:542).
26 Šajā ziņā jāatgādina, ka Aquind Ltd lūgumu piešķirt atbrīvojumu starpsavienojumam AquindCRE un OFGEM bija iesniegusi atbilstoši Regulas Nr. 714/2009 17. pantam. Tā kā šīs divas valstu regulatīvās iestādes nepanāca vienošanos, lūgums piešķirt atbrīvojumu tika nodots ACER saskaņā ar Regulas Nr. 714/2009 17. panta 5. punktu.
27 Ar ACER 2018. gada 19. jūnija lēmumu lūgums piešķirt atbrīvojumu starpsavienojumam Aquind tika noraidīts. ACER uzskatīja, ka Aquind Ltd nebija izpildījusi vienu no nosacījumiem, lai izmantotu atbrīvojumu, proti, Regulas Nr. 714/2009 17. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto nosacījumu, atbilstoši kuram ar ieguldījumiem saistītais riska līmenis ir tik liels, ka bez atbrīvojuma ieguldījumi netiktu veikti. Ar 2018. gada 17. oktobra lēmumu ACER Apelācijas valde apstiprināja ACER lēmumu un tādējādi noraidīja lūgumu piešķirt atbrīvojumu starpsavienojumam Aquind.
28 Ar 2020. gada 18. novembra spriedumu Aquind/ACER (T‑735/18, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2020:542) Vispārējā tiesa atcēla Apelācijas valdes 2018. gada 17. oktobra lēmumu, uzskatot, pirmkārt, ka tā bija veikusi ACER lēmuma ierobežotu pārbaudi, un, otrkārt, ka tā bija ieviesusi papildu – tiesiskajā regulējumā neparedzētu nosacījumu atbrīvojuma izmantošanai jauniem starpsavienojumiem, likdama pirms lūguma piemērot atbrīvojumu iesniegt finanšu atbalsta pieprasījumu saistībā ar ieguldījumiem kopējo interešu projektā.
29 Ņemot vērā 2020. gada 18. novembra spriedumu Aquind/ACER (T‑735/18, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2020:542), pasākumi, kas tā izpildei varētu būt veicami, ietver to, ka Apelācijas valde no jauna pārbauda ACER lēmumu, neaprobežojoties tikai ar acīmredzamas kļūdas vērtējumā pārbaudi, vienlaikus nodrošinot, ka netiek atkārtota Vispārējās tiesas konstatētā kļūda, kura balstīta uz prasību vispirms iesniegt finanšu atbalsta pieprasījumu, kad tā vērtē nosacījumu par riska līmeni, kas saistīts ar ieguldījumiem.
30 Šajā ziņā un pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, šie pasākumi nevar būt tāda lēmuma automātiska pieņemšana, ar kuru tiek piešķirts prasītais atbrīvojums. No 2020. gada 18. novembra sprieduma Aquind/ACER (T‑735/18, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2020:542) izriet, ka Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka Regulas Nr. 714/2009 17. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais nosacījums attiecībā uz riska līmeni, kas saistīts ar ieguldījumiem, bija izpildīts un ka Apelācijas valdei ir jāpieņem jauns lēmums, kurš paver ceļu atbrīvojumam.
31 Tā kā to pasākumu veids, kas jāveic, lai izpildītu atceļošo lēmumu, ir identificēts, ir jānosaka, vai apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā, proti, 2021. gada 4. jūnijā, bija spēkā esošs juridisks pamats, kas pilnvaroja Apelācijas valdi pieņemt tiesību aktu, kurā ietverti šāda veida pasākumi.
32 Šajā ziņā jāprecizē, ka noteikumi par juridisko pamatu un procedūru, kas ievērota līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai, ir uzskatāmi par procesuālām normām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 29. marts, ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, C‑352/09 P, EU:C:2011:191, 90. punkts; 2007. gada 12. septembris, González y Díez/Komisija, T‑25/04, EU:T:2007:257, 60. punkts, un 2009. gada 31. marts, ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija, T‑405/06, EU:T:2009:90, 67. punkts). Kā izriet no pastāvīgās judikatūras, parasti procesuālās tiesību normas ir piemērojamas dienā, kad tās stājas spēkā (skat. spriedumu, 2015. gada 26. marts, Komisija/Moravia Gas Storage, C‑596/13 P, EU:C:2015:203, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
33 Izskatāmajā lietā, kad Vispārējā tiesa atcēla Apelācijas valdes 2018. gada 17. oktobra lēmumu un kad pēdējai minētajai bija no jauna jāvērtē ACER lēmums, juridiskais pamats, kas Apelācijas valdi pilnvaroja izskatīt par ACER lēmumiem iesniegtās apelācijas, tostarp atbrīvojumu jomā, bija ietverts Regulas 2019/942 28. pantā. Regula 2019/942 aizstāja Regulu Nr. 713/2009 un tā stājās spēkā 2019. gada 4. jūlijā, proti, pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Tādējādi šajā lietā principā bija piemērojamas Regulas 2019/942 28. panta tiesību normas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 7. septembris, BNetzA/ACER, T‑631/19, EU:T:2022:509, 21. un 81. punkts). Attiecībā uz ACER, juridiskais pamats, ar ko tā bija pilnvarota pieņemt lēmumu par lūgumu piešķirt atbrīvojumu, bija ietverts Regulas 2019/942 10. pantā un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2019/943 (2019. gada 5. jūnijs) par elektroenerģijas iekšējo tirgu (OV 2019, L 158, 54. lpp.) 63. panta 5. punktā.
34 Tomēr šīs tiesību normas, ar kurām ACER ir pilnvarojums izskatīt lūgumu piešķirt atbrīvojumu starpsavienojumam, un tās, ar ko Apelācijas valdei ir pilnvarojums izvērtēt ACER lēmumu par šo lūgumu, var piemērot tikai gadījumā, ja, kā paredzēts Regulas 2019/943 2. panta 1. punktā, un turklāt arī Regulas Nr. 714/2009 2. panta 1. punktā, pārvades līnija šķērso vai plešas pāri robežai starp dalībvalstīm un savieno dalībvalstu nacionālās pārvades sistēmas.
35 Turpretim ar Regulu 2019/942 un Regulu 2019/943 nedz ACER tiek pilnvarota izskatīt lūgumu piešķirt atbrīvojumu starpsavienojumam starp dalībvalsti un trešo valsti, nedz, a fortiori, Apelācijas valdei tiek piešķirta kompetence izvērtēt ACER lēmumu par šādu lūgumu.
36 Taču kopš Brexit starpsavienojuma Aquind projekts attiecas uz starpsavienojumu starp dalībvalsti un trešo valsti. Tā sekas ir tādas, ka nedz ACER, nedz Apelācijas valde nevarēja pamatot tiesību aktu, kurā ietverti pasākumi, lai izpildītu 2020. gada 18. novembra spriedumu Aquind/ACER (T‑735/18, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2020:542), ar juridisku pamatu, kas sākotnēji to pilnvaroja pieņemt šo tiesību aktu.
37 Ņemot vērā šo secinājumu, jānosaka, vai ACER un Apelācijas valde varēja pamatot tiesību aktu, kurā ietverti pasākumi, lai izpildītu 2020. gada 18. novembra spriedumu Aquind/ACER (T‑735/18, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2020:542), ar citu juridisku pamatu, nevis Regulās 2019/942 un 2019/943 minēto.
38 Šajā ziņā attiecības starp Eiropas Savienību un Apvienoto Karalisti reglamentē Līguma par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (OV 2020, L 29, 7. lpp., turpmāk tekstā – “Līgums par izstāšanos”) tiesību normas un Tirdzniecības un sadarbības nolīguma starp Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu, no vienas puses, un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, no otras puses (OV 2021, L 149, 10. lpp., turpmāk tekstā – “Tirdzniecības un sadarbības nolīgums”) tiesību normas.
39 Pirmkārt, Līguma par izstāšanos 92. panta “Notiekošās administratīvās procedūras” 1. punktā ir paredzēts:
“Savienības iestādes, struktūras, biroji un aģentūras joprojām ir kompetentas attiecībā uz tādām administratīvajām procedūrām, kas sāktas pirms pārejas perioda beigām attiecībā uz: a) Apvienotās Karalistes vai fizisku, vai juridisku personu, kuras dzīvo vai ir izveidotas Apvienotajā Karalistē, atbilstību Savienības tiesībām; vai b) atbilstību Savienības tiesībām attiecībā uz konkurenci Apvienotajā Karalistē.”
40 Līguma par izstāšanos 92. panta 4. punktā ir noteikts, ka Savienība trīs mēnešu laikā pēc pārejas perioda beigām iesniedz Apvienotajai Karalistei visu to individuālo notiekošo administratīvo procedūru sarakstu, kas ietilpst 1. punkta piemērošanas jomā.
41 Vispirms – tiesību normai, kuras jēga ir skaidra un nepārprotama, nav nepieciešama nekāda interpretācija (spriedumi, 2009. gada 25. novembris, Vācija/Komisija, T‑376/07, EU:T:2009:467, 22. punkts, un 2018. gada 13. jūlijs, Société générale/ECB, T‑757/16, EU:T:2018:473, 33. punkts). Līguma par izstāšanos 92. panta 1. punkta interpretācija ļauj secināt, ka tā piemērošanas joma neskar administratīvās procedūras, kas attiecas uz atbilstoši Regulas 2019/943 63. pantam formulētiem lūgumiem piešķirt atbrīvojumu starpsavienojumiem. Ar Līguma par izstāšanos 92. pantu Savienības iestādēm, struktūrām un organizācijām kompetence jautājumā par Savienības tiesību ievērošanu tiek piešķirta tikai attiecībā uz atsevišķām administratīvām procedūrām, kurās ir iesaistītas Apvienotās Karalistes iestādes, struktūras un organizācijas vai fiziskas vai juridiskas personas, kuras dzīvo vai ir izveidotas Apvienotajā Karalistē. Savienības iestādes, struktūras un organizācijas tādējādi saglabā kompetenci veikt izmeklēšanu par un, attiecīgā gadījumā, sodīt šīs Apvienotās Karalistes iestādes, struktūras un organizācijas un fiziskas vai juridiskas personas, kuras dzīvo vai ir izveidotas Apvienotajā Karalistē, ja procedūra ir sākta pirms pārejas perioda beigām.
42 Turpinot – šajā ziņā Komisija ar 2021. gada 10. maija e‑pasta vēstuli Apelācijas valdei apstiprināja, ka administratīvā procedūra par šo lietu nav iekļauta to administratīvo procedūru sarakstā, kas sagatavots saskaņā ar Līguma par izstāšanos 92. panta 4. punktu. Jāprecizē, ka šajā tiesību normā nepārprotami ir paredzēts, ka sarakstā, kas Apvienotajai Karalistei iesniegts trīs mēnešu laikā pēc pārejas perioda beigām ir iekļautas “visas” tās individuālās notiekošās administratīvās procedūras, kuras ietilpst 1. punkta piemērošanas jomā, un ka pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, tas nav “tikai informatīvs” saraksts.
43 Turklāt un tajā pašā nozīmē 2021. gada 27. janvārī CRE un OFGEM savās attiecīgajās tīmekļa vietnēs publicēja paziņojumu, norādot, ka ir nolemts izbeigt procedūru saistībā ar lūgumu piešķirt atbrīvojumu starpsavienojumam Aquind, pamatojoties uz to, ka ar Regulas 2019/942 63. pantu paredzētais atbrīvojuma režīms šim projektam vairs nav piemērojams pēc Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības.
44 Visbeidzot un pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, Līguma par izstāšanos 92. pants neatspoguļo vispārēju principu, ka Brexit rezultātā nav jāpārtrauc notiekošās procedūras. Kā pamatoti ir norādījusi ACER, šī tiesību norma, gluži pretēji, ir izņēmums no vispārējā principa, atbilstoši kuram Savienības tiesības un tātad Savienības struktūru kompetence vairs nebija piemērojama Apvienotajai Karalistei pēc tās izstāšanās no Savienības un no Savienības tiesību sistēmas.
45 Otrkārt, Tirdzniecības un sadarbības nolīguma 309. pantā ir paredzēts:
“Katra Puse nodrošina, ka atbrīvojumus, kas starpsavienojumiem starp Savienību un Apvienoto Karalisti piešķirti ar [..] Regulas [2019/943] 63. pantu [..] attiecīgajās jurisdikcijās [..] un kuru noteikumi ir spēkā pēc pārejas perioda beigām, turpina piemērot saskaņā ar Pušu attiecīgo jurisdikciju tiesību aktiem un piemērojamajiem noteikumiem.”
46 Tirdzniecības un sadarbības nolīguma 309. pantam, kura jēga ir skaidra un nepārprotama, nav nepieciešama nekāda interpretācija. Tas attiecas tikai uz “piešķirtiem”, proti, pastāvošiem atbrīvojumiem un tātad neattiecas uz lūgumiem piešķirt atbrīvojumu, kuri vēl ir izskatīšanas stadijā. Tālab Apelācijas valde nevar veikt pasākumus, lai izpildītu 2020. gada 18. novembra spriedumu Aquind/ACER (T‑735/18, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2020:542), piešķirot atbrīvojumu starpsavienojumam Aquind atbilstoši Tirdzniecības un sadarbības nolīguma 309. pantam.
47 Tirdzniecības un sadarbības nolīguma 308. pantā un 28. pielikumā ir paredzēts īpašs atbrīvojuma režīms. Šajā tiesību normā un pielikumā, uz ko tajā ir atsauce, ir paredzēts, ka puse var nolemt nepiemērot 306. un 307. pantu, kuros it īpaši paredzēta maksa par piekļuvi tīkliem un par pieslēgšanos tiem un maksa par tīklu izmantošanu, attiecībā uz jaunu infrastruktūru būvniecību, ja risks, kas saistīts ar ieguldījumu infrastruktūrā, ir tik liels, ka bez atbrīvojuma šis ieguldījums netiktu veikts.
48 Tomēr ne ar 308. pantu, ne ar 28. pielikumu, ne ar kādu citu Tirdzniecības un sadarbības nolīguma tiesību normu ACER un līdz ar to Apelācijas valdei netiek piešķirta jelkāda kompetence lemt par lūgumiem piešķirt atbrīvojumus elektrotīklu starpsavienojumiem. Kā pamatoti ir uzsvērusi Apelācijas valde, atbrīvojumu sistēmas īstenošana nozīmē, ka jāpielāgojas un attiecīgi jārīkojas gan attiecīgajām dalībvalstīm, gan Apvienotajai Karalistei.
49 Turklāt atbrīvojuma režīma piemērošanas Savienības iekšējā tirgus noteikumiem joma, no vienas puses, un Tirdzniecības un sadarbības nolīguma 308. pantā un 28. pielikumā minētā izņēmuma piemērošanas joma, no otras puses, ir atšķirīgas. Otrais minētais režīms attiecas tikai uz izņēmumiem no Tirdzniecības un sadarbības nolīguma noteikumiem, proti, minētā nolīguma 306. pantā minētajiem noteikumiem par trešo personu piekļuvi pārvades un sadales tīkliem, un tā paša nolīguma 307. pantā ietvertajiem noteikumiem par sistēmas darbību un pārvades tīklu operatoru nodalīšanu.
50 Tādējādi prasītājas nevar balstīties uz Tirdzniecības un sadarbības nolīguma 308. pantu un 28. pielikumu, lai apgalvotu, ka Apelācijas valdei bija kompetence veikt pasākumus, lai izpildītu 2020. gada 18. novembra spriedumu Aquind/ACER (T‑735/18, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2020:542).
51 No tā izriet, ka nepastāv neviena tiesību norma, kas būtu līdzvērtīga Regulas Nr. 713/2009 20. panta 3. punktam un Regulas 2019/942 29. pantam, ar kuru ACER un Apelācijas valdei ir piešķirta kompetence rīkoties starp dalībvalsti un trešo valsti pastāvoša starpsavienojuma gadījumā un ar kuru tās būtu pilnvarotas piemērot Regulas Nr. 714/2009 17. panta 1. punkta b) apakšpunkta un Regulas 2019/943 63. panta materiālo tiesību normas.
52 Neviens no prasītāju argumentiem neļauj apšaubīt Apelācijas valdes argumentācijas pamatotību.
53 Pirmkārt, jānoraida prasītāju arguments, saskaņā ar kuru restitutio in integrum nozīmējot, ka ACER vēlreiz atsāk tajā uzsākto procedūru, sākot no posma, kurā parādījusies nelikumība, un ka tā pieņem jaunu lēmumu, kas nesatur Vispārējās tiesas spriedumā konstatēto nelikumību, un tādējādi apmierina lūgumu piešķirt atbrīvojumu.
54 Šis arguments nav pietiekams, lai liktu apšaubīt faktu, ka Apelācijas valdei vairs nav kompetences izvērtēt ACER lēmumu. Turklāt, kā uzsvērts šī sprieduma 30. punktā, Vispārējā tiesa nav secinājusi, ka Regulas Nr. 714/2009 17. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais nosacījums attiecībā uz riska līmeni, kas saistīts ar ieguldījumiem, bija izpildīts un ka Apelācijas valdei tādējādi jāpieņem jauns lēmums, kurš paver ceļu atbrīvojumam.
55 Otrkārt, prasītājas norāda, ka lēmumi par lūgumiem piešķirt atbrīvojumu ir deklaratīvi pēc būtības un stājas spēkā ar attiecīgā lūguma datumu. Tās apgalvo, ka tā sekas esot tādas, ka atbrīvojums, uz kuru attiecas to lūgums, kas iesniegts 2017. gadā, esot jāuzskata par “spēkā esošu atbrīvojumu” Tirdzniecības un sadarbības nolīguma 309. panta izpratnē.
56 Šim argumentam nevar piekrist. Apelācijas valde pamatoti ir uzskatījusi, ka lēmums, ar kuru apmierināts lūgums piešķirt atbrīvojumu starpsavienojumam, ir tiesību akts, kas rada tiesiskas sekas līdz ar tā pieņemšanu un tikai tā pieņemšanas brīdī tiek mainīta šī lēmuma saņēmēja tiesiskā situācija. Šāds lēmums nevar radīt jaunas tiesības ar atpakaļejošu spēku līdz lūguma piešķirt atbrīvojumu iesniegšanas datumam.
57 Treškārt, prasītājas kļūdaini apgalvo, ka ar Regulas 2019/942 29. pantu Apelācijas valdei ir piešķirta kompetence veikt pasākumus, lai izpildītu 2020. gada 18. novembra spriedumu Aquind/ACER (T‑735/18, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2020:542).
58 Regulas 2019/942 29. panta pēdējā teikumā ir noteikts, ka “ACER veic visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu Tiesas spriedumu”, un tādējādi ar to tiek atkārtots LESD 266. panta saturs. Saskaņā ar apsvērumiem par pēdējo minēto pantu, kas nosaukti šī sprieduma 19.–22. punktā, pienākums rīkoties, kas izriet no Regulas 2019/942 29. panta, nevar ne veidot ACER kompetences pamatu, ne arī ļaut šai iestādei balstīties uz juridisko pamatu, kurš kopš tā laika ir kļuvis nepiemērojams šajā lietā aplūkotajai situācijai. Tālab Apelācijas valdes veiktajai ACER lēmuma pārbaudei, veicot pasākumus, lai izpildītu 2020. gada 18. novembra spriedumu Aquind/ACER (T‑735/18, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2020:542), bija nepieciešams, lai minētajai valdei būtu kompetence tajā brīdī, kad tā pieņēma apstrīdēto lēmumu, kas šajā gadījumā tā nebija.
59 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Apelācijas valde nav pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka pēc Brexit tai vairs nebija kompetences lemt par ACER lēmumu, veicot pasākumus, lai izpildītu 2020. gada 18. novembra spriedumu Aquind/ACER (T‑735/18, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2020:542).
60 No tā izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu, kas attiecas uz Regulas 2019/942 25. panta 3. punkta un 28. panta 4. punkta prasību pārkāpumu, kā arī uz vairāku Apelācijas valdes Reglamenta tiesību normu pārkāpumu
61 Prasītājas norāda, ka Apelācijas valde ir pārkāpusi Regulas 2019/942 25. panta 3. punktu un 28. panta 4. punktu, kā arī tās Reglamenta tiesību normas. Prasītājas norāda uz faktu, ka viens no Apelācijas valdes locekļiem nepiedalījās 2021. gada 19. maija tiesas sēdē, pārmet pārējiem minētās valdes locekļiem klusēšanu tiesas sēdes laikā, atsaucas uz šīs tiesas sēdes protokola nepietiekamo precizitāti un norāda, ka, tā kā ACER nav publicējusi savā tīmekļa vietnē Apelācijas valdes locekļu apspriedes sēdes protokolu, tās nevar zināt, vai visi Apelācijas valdes locekļi piedalījās šajā sēdē un lēmumpieņemšanas procesā.
62 ACER, kuru atbalsta Parlaments, lūdz šo pamatu noraidīt kā būtībā neefektīvu, ciktāl, nepastāvot pārkāpumiem, kurus apgalvo prasītājas, apstrīdētais lēmums pēc būtības nevarēja būt citāds.
63 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasītājai nav leģitīmas intereses atcelt lēmumu formas trūkuma dēļ, ja iestādei nav nekādas rīcības brīvības un ja tai ir pienākums rīkoties veidā, kā tā to ir darījusi, jo šādā gadījumā šī lēmuma atcelšana varētu vienīgi izraisīt tikai tāda jauna lēmuma pieņemšanu, kas pēc būtības ir identisks atceltajam lēmumam (spriedums, 1983. gada 6. jūlijs, Geist/Komisija, 117/81, EU:C:1983:191, 7. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 2016. gada 4. februāris, Italian International Film/EACEA, T‑676/13, EU:T:2016:62, 54. punkts, un 2021. gada 7. jūlijs, HM/Komisija, T‑587/16 RENV, nav publicēts, EU:T:2021:415, 30. punkts).
64 Prasītājs a fortiori nepamato interesi lūgt atcelt lēmumu, ar kuru ir atteikts rīkoties attiecīgā jautājumā, pamatojoties uz konkrētu pamatu gadījumā, ja attiecīgajai iestādei katrā ziņā nav nekādas kompetences rīkoties šajā ziņā, tādējādi šāda lēmuma atcelšana, pamatojoties uz šo pamatu, varētu izraisīt tikai to, ka tiek pieņemts jauns lēmums par atteikšanos rīkoties šajā jautājumā (rīkojums, 2020. gada 14. jūlijs, Shindler u.c./Komisija, T‑627/19, EU:T:2020:335, 49. punkts).
65 No pirmā pamata pārbaudes izriet, ka pēc Brexit Apelācijas valdei katrā ziņā vairs nebija kompetences veikt pasākumus, lai izpildītu 2020. gada 18. novembra spriedumu Aquind/ACER (T‑735/18, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2020:542).
66 Tādējādi, kā pamatoti norāda ACER, otrais pamats ir jānoraida kā neefektīvs un nepastāv vajadzībai izvērtēt tā pamatotību, līdz ar to prasība ir jānoraida kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
67 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tomēr saskaņā ar minētā reglamenta 135. pantu, ja to prasa taisnīgums, Vispārējā tiesa var nolemt, ka lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, savus tiesāšanās izdevumus sedz pats, bet tikai daļēji atlīdzina pretējās puses tiesāšanās izdevumus vai pat vispār tiek atbrīvots no šā pienākuma.
68 Šajā lietā, lai arī prasītājām nolēmums ir nelabvēlīgs, Apelācijas valdes kompetences neesamība tomēr ir Brexit sekas. Šis no prasītāju gribas neatkarīgais notikums iestājās ACER struktūrās notiekošās procedūras laikā pēc tam, kad Vispārējā tiesa bija atcēlusi Apelācijas valdes sākotnējo lēmumu. Ņemot vērā šos īpašos apstākļus, Vispārējā tiesa uzskata, ka, izvērtējot šo lietu, taisnīgi ir nolemt, ka prasītājas un ACER savus tiesāšanas izdevumus sedz pašas.
69 Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam iestādes, kas ir iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas. Parlaments un Padome savus tiesāšanās izdevumus sedz paši.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) Aquind Ltd, Aquind SAS, Aquind Energy Sàrl un Eiropas Savienības Energoregulatoru sadarbības aģentūra (ACER) savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.
3) Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome savus tiesāšanās izdevumus sedz paši.
Tomljenović | Škvařilová‑Pelzl | Nõmm |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2023. gada 15. februārī.
[Paraksti]