PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2009. gada 14. janvārī (*)
Valsts atbalsts – Reģionālie atbalsti lielu investīciju projektiem – Lēmums, ar kuru atbalsts ir atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu – Pamatojums – Atbalsta iedarbība, kas veicina attīstību – Atbalsta nepieciešamība
Lieta T‑162/06
Kronoply GmbH & Co. KG, Heiligengrābe [Heiligengrabe] (Vācija), ko pārstāv R. Nīrers [R. Nierer] un L. Gordalja [L. Gordalla], advokāti,
prasītājs,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja K. Gross [K. Gross] un T. Šarfs [T. Scharf], vēlāk – F. Kreišics [V. Kreuschitz], K. Gross un T. Šarfs, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2005. gada 21. septembra Lēmumu 2006/262/EK par valsts atbalstu Nr. C 5/2004 (ex N 609/2003), ko Vācija gatavojas piešķirt Kronoply (OV 2006, L 94, 50. lpp.).
EIROPAS KOPIENU
PIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Vilars [M. Vilaras] (referents), tiesneši M. Preks [M. Prek] un V. Čuke [V. Ciucă],
sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2008. gada 3. septembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Prāvas rašanās fakti
1 Prasītājs Kronoply GmbH & Co. KG ir uzņēmums, kurš ir nodibināts saskaņā ar Vācijas tiesībām un kurš ražo koka izstrādājumus.
2 2000. gada 28. janvārī prasītājs Investitionsbank des Landes Brandenburg (Brandenburgas federālās zemes Investīciju banka, turpmāk tekstā – “ILB”) iesniedza pieteikumu subsīdijām 77 miljonu Vācijas marku (DEM) (EUR 39,36 miljoni) apmērā, lai izveidotu orientēto kokskaidu plātņu ražotni, kuras kopējās izmaksas ir DEM 220 miljoni (EUR 112,5 miljoni).
3 Ar 2000. gada 22. decembra vēstuli Vācijas Federatīvā Republika atbilstoši Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma [88.] panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 2. panta 1. punktam paziņoja Komisijai par projektu, ar kuru ir paredzēts prasītājam piešķirt atbalstu DEM 77 miljonu apmērā iekārtas orientētu kokskaidu plātņu ražošanai izveidei, jo minētais projekts atbilst Lielu investīciju projektu reģionāla atbalsta daudznozaru pamatprincipiem (OV 1998, C 107, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “Daudznozaru pamatprincipi”), kas bija spēkā faktisko apstākļu rašanās laikā. Šis paziņojums tika reģistrēts un izskatīts Komisijā ar numuru N 813/2000 (turpmāk tekstā – “procedūra N 813/2000”).
4 Maksimālais atbalsta apmērs, kas tiek piešķirts Daudznozaru pamatprincipu ietvaros, tiek noteikts, pamatojoties uz aprēķinu, kurā tiek ņemti vērā vairāki rādītāji un tostarp konkurences stāvoklis attiecīgajā nozarē, kurš tiek apzīmēts kā T faktors un izteikts četros līmeņos: 0,25, 0,5, 0,75 un 1. Šajā gadījumā Vācijas Federatīvā Republika sākotnēji paziņoja par projektu, apzīmējot to ar T1 faktoru, kas atbilst projektam, kurš nerada nekādu negatīvu ietekmi uz konkurenci.
5 Pēc vēstuļu apmaiņas ar Komisiju Vācijas Federatīvā Republika 2001. gada 19. jūnijā grozīja savu paziņojumu attiecībā uz atbalsta intensitāti. Tā darīja zināmu Komisijai, ka ir “nolēmusi samazināt paziņoto konkurences faktoru no 1 uz 0,75”. T faktors ar koeficientu 0,75 tiek piemērots projektiem, kuri palielina jaudu nozarē, kas saskaras ar strukturālu spēju saražot vairāk produkcijas nekā nepieciešams un/vai tirgus apgrozījuma samazināšanos. Piemērojot T faktoru ar koeficientu 0,75, atbalsta intensitāte tika samazināta no 35 % uz 31,5 %, proti, kopējais atbalsta apmērs tika noteikts DEM 69,3 miljoni (EUR 35,43 miljoni) sākotnēji paziņoto DEM 77 miljonu (EUR 39,36 miljoni) vietā.
6 2001. gada 3. jūlijā Komisija, piemērojot Regulas Nr. 659/1999 4. panta 3. punktu, pieņēma lēmumu necelt iebildumus pret šī atbalsta piešķiršanu, un tas šī paša gada 11. augustā tika publicēts Oficiālajā Vēstnesī (OV C 226, 14. lpp.).
7 Ar 2002. gada 3. janvāra vēstuli Vācijas Federatīvā Republika iesniedza lūgumu grozīt Komisijas 2001. gada 3. jūlija lēmumu, pamatojoties uz to, ka attiecīgais tirgus nevarot tikt uzskatīts par tādu, kurā ir samazinājies apgrozījums, līdz ar to esot jāpiemēro T faktors ar koeficientu 1 un jāļauj palielināt atļauto atbalsta intensitāti no 31,5 līdz 35 % no pieļaujamām investīciju izmaksām.
8 Ar 2002. gada 5. februāra vēstuli Komisija atteicās grozīt savu 2001. gada 3. jūlija lēmumu, pamatojoties uz to, ka atbalsts tika izvērtēts, par pamatu ņemot pareizu visu piemērojamo kritēriju aprēķinu.
9 Uzskatot, ka šī vēstule ir Komisijas lēmums, prasītājs iesniedza prasību par tā atcelšanu, kuru Pirmās instances tiesa ar 2003. gada 5. novembra rīkojumu lietā T‑130/02 Kronoply/Komisija (Recueil, II‑4857. lpp.) atzina par nepieņemamu, jo nav apstrīdamā tiesību akta.
10 Ar 2003. gada 22. decembra vēstuli Vācijas Federatīvā Republika paziņoja Komisijai par savu nodomu piešķirt prasītājam investīciju subsīdijas EUR 3 936 947 apmērā, pamatojoties uz Daudznozaru pamatprincipiem. Šis atbalsts tika reģistrēts ar numuru N 609/03.
11 Ar 2004. gada 18. februāra vēstuli Komisija informēja Vācijas Federatīvo Republiku par savu lēmumu uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru, jo tai ir nopietnas šaubas par paziņotā papildu atbalsta attīstību veicinošo ietekmi un nepieciešamību.
12 Pēc tam, kad tika saņemti Vācijas Federatīvās Republikas un prasītāja rakstveida apsvērumi, Komisija 2005. gada 21. septembrī pieņēma Lēmumu 2006/262/EK par valsts atbalstu C 5/2004 (ex N 609/2003), ko Vācija gatavojas piešķirt Kronoply (OV 2006, L 94, 50. lpp.; turpmāk tekstā – “Lēmums”).
13 Lēmuma 42. apsvērumā ir noteikts:
“Komisija secina, ka pieteiktais atbalsts ir valsts atbalsts EK līguma 87. panta 1. punkta izpratnē. Tā kā atbalstam nepiemīt attīstību veicinošs efekts un tas nav arī nepieciešams, [EKL] 87. panta 2. vai [un] 3. punktā paredzētie izņēmuma nosacījumi nav piemērojami. Tādēļ atbalsts ir uzskatāms par nepieļaujamu darbības atbalstu un to nedrīkst piešķirt.”
14 Lēmuma 1. pants ir izteikts šādā redakcijā:
“Valsts atbalsts EUR 3 936 947 apmērā, ko Vācija saskaņā ar pieteikumu N 609/2003 ir paredzējusi piešķirt Kronoply [..], nav saderīgs ar kopējo tirgu.
Šī iemesla dēļ atbalstu nedrīkst piešķirt.”
Process un lietas dalībnieku prasījumi
15 Ar prasības pieteikumu, kurš Pirmās instances tiesas kancelejā tika iesniegts 2006. gada 26. jūnijā, prasītājs uzsāka šo tiesvedību.
16 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Pirmās instances tiesa (piektā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu. 2008. gada 3. septembra sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem.
17 Prasītāja prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atcelt Lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
18 Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
19 Prasītājs savas prasības pamatojumam izvirza piecus pamatus, kuri izriet, pirmkārt, no EKL 253. panta pārkāpuma, otrkārt, no Regulas Nr. 659/1999 noteikumu pārkāpuma, treškārt, no EKL 87. panta 3. punkta a) un c) apakšpunkta, EKL 88. panta un Vadlīniju par valsts atbalstu reģioniem (OV 1998, C 74, 9. lpp.; turpmāk tekstā – “Vadlīnijas”) pārkāpuma, ceturtkārt, no acīmredzamām kļūdām, kuras Komisija ir pieļāvusi, konstatējot faktus, un, piektkārt, no acīmredzamām kļūdām, kuras Komisija ir pieļāvusi, novērtējot faktus, kā arī nepareizi izmantojot pilnvaras.
Par pamatu, kas izriet no EKL 253. panta pārkāpuma
Lietas dalībnieku argumenti
20 Pirmkārt, prasītājs apgalvo, ka viņš nevarot uzzināt Komisijas pamatojumu, jo Lēmumā esot pieļauts “trūkums” šīs iestādes argumentācijas loģikā, jo Lēmumā tiekot noliegta attīstību veicinoša ietekme, nepārbaudot, vai šāda ietekme pastāv, pamatojoties uz šīs pašas iestādes izstrādātajiem kritērijiem. Atbilstoši Vadlīniju noteikumiem attīstību veicinoša ietekme pastāvot tad, ja atbalsta pieprasījums tiek iesniegts pirms projekta īstenošanas, kā tas esot šajā gadījumā. Tā kā Komisija šo faktu neminot, tā esot jāatzīst par vainīgu ne tikai nepilnībās attiecībā uz faktu konstatāciju, bet arī pamatojuma nesniegšanā.
21 Otrkārt, prasītājs apgalvo, ka Komisija neesot izvērtējusi iespēju, uz kuru Pirmās instances tiesa ir skaidri norādījusi savā judikatūrā, grozīt jau piešķirtu un apstiprinātu atbalstu, jo tā norādot Lēmumā, ka tādā gadījumā runa būtu par citu investīciju projektu, kuram tiek pieprasīts jauns atbalsts. No tā izrietot, ka Lēmums nav pienācīgi pamatots.
22 Komisija secina, ka prasītāja norādītais pamats lēmuma atcelšanai esot jānoraida.
Pirmās instances tiesas vērtējums
23 No prasītāja argumentācijas, kura tika izstrādāta abu iebildumu pamata, kurš izriet no EKL 253. panta pārkāpuma, pamatojumam, formulējuma un satura izriet, ka šie iebildumi patiesībā neattiecas uz nepietiekamu pamatojumu vai tā neesamību, kas ir uzskatāmi par būtiskiem formas pārkāpumiem EKL 230. panta izpratnē. Šie iebildumi patiesībā atbilst kritikai par Lēmuma pamatotību un līdz ar to šī tiesību akta likumībai, jo tas, ņemot vērā, ka Komisija, iespējams, ir pārkāpusi EKL 87. pantu un Vadlīnijas, varētu nebūt likumīgs, ņemot vērā kļūdaino apstrīdētā atbalsta attīstību veicinošās ietekmes un nepieciešamības novērtējumu un iespējamu atbildētājas pieļautu pilnvaru nepareizu izmantošanu.
24 Šajā sakarā ir simptomātiski, ka iebildumi par to, ka Komisija nav ņēmusi vērā sākotnējā atbalsta pieteikuma datumu un Pirmās instances tiesas atzīto iespēju grozīt jau piešķirtu un apstiprinātu atbalstu, skaidri atkārtojas prasītāja argumentācijā kļūdainā apstrīdētā atbalsta attīstību veicinošas ietekmes un nepieciešamības novērtējuma pierādīšanai, kā arī iespējamo pilnvaru nepareizu izmantošanu.
25 Katrā ziņā ir pamats secināt, ka Lēmuma pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām atbilstoši tā interpretācijai judikatūrā.
26 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 253. pantā prasītais pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā akta būtībai un tam nepārprotami ir jāatspoguļo iestādes – akta autores – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot kontroli. Pamatojuma prasība jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp akta saturu, izvirzīto iemeslu būtību un akta adresātu vai citu personu, kuras šis akts skar tieši un individuāli, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā izpildītas EKL 253. panta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šī panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (Tiesas 1985. gada 13. marta spriedums apvienotajās lietās 296/82 un 318/82 Nīderlande un Leeuwarder Papierwarenfabriek/Komisija, Recueil, 809. lpp., 19. punkts; 1990. gada 14. februāra spriedums lietā C‑350/88 Delacre u.c./Komisija, Recueil, I‑395. lpp., 15. un 16. punkts, un 1996. gada 29. februāra spriedums lietā C‑56/93 Beļģija/Komisija, Recueil, I‑723. lpp., 86. punkts).
27 No Lēmuma 42. apsvēruma izriet, ka pasākumu, kuru Vācijas valsts iestādes paziņoja 2003. gada 22. decembrī, Komisija uzskatīja par nepieļaujamu darbības atbalstu, kuru nevar piešķirt attīstību veicinošas ietekmes un nepieciešamības trūkuma dēļ.
28 Jāsecina, ka Komisija Lēmumā skaidri pamato secinājumu par apstrīdētā atbalsta attīstību veicinošas ietekmes un nepieciešamības trūkumu.
29 Jāatgādina, ka, tieši atsaucoties uz iepriekš 9. punktā minēto rīkojumu lietā Kronoply/Komisija, Komisija norāda, ka tā uzskata, ka dalībvalsts var pieteikt nākamo atbalstu, grozīt jau apstiprinātu projektu, tostarp mainīt dažādas attiecīgam projektam piešķirta valsts atbalsta daļas, un ka Komisija pati var to apstiprināt, ja katrai atbalsta daļai ir iespējams pierādīt attīstību veicinošo ietekmi un nepieciešamību (Lēmuma 24. apsvērums).
30 Komisija arī Lēmuma 28. apsvērumā atgādina Vadlīniju 4.2. punktā paredzētos nosacījumus, saskaņā ar kuriem tiek uzskatīts, ka atbalstam ir attīstību veicinoša ietekme, ja saņēmējs atbalsta pieteikumu ir iesniedzis pirms projekta īstenošanas uzsākšanas. No Lēmuma 24. un 26.–35. apsvēruma vienkāršas interpretācijas izriet, ka Komisija patiešām ir izvērtējusi atbalsta attīstību veicinošas ietekmes nosacījumu, izskaidrojot, kādēļ konkrēti šīs lietas apstākļi tai ļauj izslēgt Vadlīniju 4.2. punkta pieņēmumu un secināt, ka nepastāv attīstību veicinoša ietekme.
31 Tāpat Komisija gan Lēmuma 24. apsvērumā, gan 36.–39. apsvērumā ir skaidri norādījusi iemeslus, kas tai ļauj secināt, ka apstrīdētais atbalsts nav nepieciešams.
32 Šķiet arī, ka, pirmkārt, prasītājs bija pilnībā spējīgs saprast iemeslus, kuru dēļ Komisija apstrīdēto atbalstu pasludināja par nesaderīgu ar kopējo tirgu, ko apliecina ievērojamā uzmanība, kādu prasītājs procesuālajos rakstos velta apgalvotajam Komisijas kļūdaini veiktajam apstrīdētā atbalsta attīstību veicinošas ietekmes un nepieciešamības izvērtējumam, un, otrkārt, Pirmās instances tiesa var veikt savu kontroli.
33 No tā izriet, ka pamats, kurš izriet no EKL 253. panta pārkāpuma, ir jānoraida.
Par pamatu, kurš izriet no Regulas Nr. 659/1999 noteikumu pārkāpuma
Lietas dalībnieku argumenti
34 Prasītājs uzskata, ka Regulas Nr. 659/1999 9. pants nodrošinot tādu juridisko pamatu, kurš ļaujot grozīt jau piešķirtu atbalstu un to palielināt, un ka Komisija šajā gadījumā esot pārkāpusi minētās regulas noteikumus.
35 Prasītājs norāda, ka, ja Padome Komisijai esot piešķīrusi pilnvaras atcelt lēmumu un likt atmaksāt atbalstu gadījumā, ja iesniegtā informācija nav pareiza, tad Komisijai a fortiori esot jābūt tiesībām grozīt un palielināt piešķirto atbalstu. Atbalsta grozīšana un palielināšana daudz mazāk aizskarot ieinteresēto personu tiesības nekā atbalsta atteikums.
36 Komisija secina, ka prasītāja norādītais pamats lēmuma atcelšanai esot jānoraida.
Pirmās instances tiesas vērtējums
37 Lai gan prasītājs norāda uz Regulas Nr. 659/1999 “noteikumu” pārkāpumu, savā argumentācijā tas atsaucas vienīgi uz minētās regulas 9. pantu.
38 Regulas Nr. 659/1999 9. pantā ar nosaukumu “Lēmuma atcelšana” ir paredzēts:
“Komisija var atcelt lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar 4. panta 2. vai 3. punktu vai 7. panta 2., 3., [vai] 4. punktu, pēc tam, kad attiecīgai dalībvalstij dota iespēja iesniegt savas piezīmes, ja attiecīgais lēmums pamatojas uz nepareizu informāciju, kas sniegta saskaņā ar procedūru un kas bija izšķirošais faktors lēmuma pieņemšanā. Pirms kāda lēmuma atcelšanas un jauna lēmuma pieņemšanas Komisija sāk formālu izmeklēšanas procedūru saskaņā ar 4. panta 4. punktu. Mutatis mutandis piemēro 6., 7. un 10. pantu, 11. panta 1. punktu, 13., 14. un 15. pantu.”
39 No Regulas Nr. 659/1999 9. panta vienkāršas gramatiskās interpretācijas izriet, ka tā vienīgais mērķis ir piešķirt Komisijai pilnvaras atcelt šos lēmumus un ka šīs tiesības ir piemērojamas vienīgi tad, ja Komisijai ir iesniegta nepareiza informācija un ja, pamatojoties uz šo informāciju, iestāde ir pieņēmusi lēmumu, izdarot secinājumu par atbalsta trūkumu vai atzīstot, ka atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu.
40 Kā to pamatoti norāda Komisija, prasītājs prasības pieteikumā skaidri atzīst, ka “šajā lietā šis gadījums nav piemērojams, jo iesniegtā informācija bija pareiza”. Jānorāda arī, ka šajā gadījumā prasītājs nepārmet Komisijai, ka tā nav atcēlusi savu 2001. gada 3. jūlija lēmumu.
41 Prasītājs patiesībā “a fortiori” argumentē, ka no Regulas Nr. 659/1999 9. panta ir jāsecina, ka Komisija, pamatojoties uz minēto pantu, var pieņemt lēmumu, ar kuru tiek apstiprināti jau piešķirta un apstiprināta atbalsta grozījumi, ko Pirmās instances tiesa nevar atbalstīt, jo šī argumentācija izriet no īpaši plašas interpretācijas, kura skaidri ir contra legem ar attiecīgo pantu.
42 Katrā ziņā, pat ja Regulas Nr. 659/1999 9. pantu var uzskatīt par piemērotu juridisko pamatu iepriekš minētā lēmuma pieņemšanai, tas nenozīmē, ka jebkurš paziņotais papildu atbalsts, kurš tiek paziņots Komisijai, kā tas ir šajā gadījumā, noteikti ir saderīgs ar kopējo tirgu.
43 Šādos apstākļos pamats, kurš izriet no Regulas Nr. 659/1999 noteikumu pārkāpuma, ir jānoraida.
Par pamatu, kurš izriet no EKL 87. panta 3. punkta a) un c) apakšpunkta, EKL 88. panta un Vadlīniju pārkāpuma
Lietas dalībnieku izvirzītie argumenti
– Par attīstību veicinošas ietekmes neesamību
44 Prasītājs, pirmkārt, norāda, ka atbilstīgi Vadlīniju 4.2. punkta trešajai daļai, lai tiktu izpildīts attīstību veicinošas ietekmes kritērijs, pietiekot, ja atbalsta pieteikums esot iesniegts pirms projekta īstenošanas uzsākšanas. Šis vienīgais kritērijs šajā gadījumā esot izpildīts, jo pieteikums par atbalstu kompetentajā valsts iestādē tika iesniegts 2000. gada 28. janvārī, proti, pirms tika uzsākti projekta īstenošanas darbi. Lai gan Lēmumā tika atgādināts Vadlīniju 4.2. punktā minētais kritērijs, Komisija neesot izvērtējusi attīstību veicinošo ietekmi saistībā ar brīdi, kurā prasītājs paziņoja par projektu valsts iestādēm, bet gan saistībā ar brīdi, kurā dalībvalsts paziņoja par apstrīdēto atbalstu, kā rezultātā Komisija esot pārkāpusi attiecīgo noteikumu.
45 Komisijas īstenotā pieeja Lēmumā, saskaņā ar kuru nedz paziņojuma veikšanas brīdim, nedz tam, ka projekts ir pabeigts pirms paziņojuma veikšanas, nav nozīmes attīstību veicinošas ietekmes izvērtējumam, esot pretrunā Pirmās instances tiesas 2002. gada 14. maija spriedumam lietā T‑126/99 Graphischer Maschinenbau/Komisija (Recueil, II‑2427. lpp.) un ignorējot patieso ekonomisko situāciju.
46 Otrkārt, prasītājs atgādina, ka tas esot pieprasījis atbalstu DEM 77 miljonu apmērā, kas veido 35 % no investīciju izmaksām, un esot saņēmis no ILB DEM 69,3 miljonus, kas veido 31,5 % no investīciju apmēra. Paliek spēkā prasītāja lūgums attiecībā uz DEM 7,7 miljoniem, proti, 3,5 % no investīciju apmēra, ņemot vērā, ka vēl nav noslēgusies administratīvā apstrīdēšanas procedūra pret ILB.
47 Prasītājs uzskata, ka Komisija Lēmumā kļūdaini uzskatot, ka sākotnējais atbalsta pieprasījums, pieņemot 2001. gada 3. jūlija lēmumu, “sevi ir izsmēlis”, jo ar to esot lemts vienīgi par daļu no pieprasītā atbalsta. Prasītājs arī norāda, ka Lēmums esot pieņemts, atbildot uz “pieprasījumu veikt grozījumus”, kuri skaidri tika norādīti paziņojumā, kuru Vācijas valsts iestādes iesniedza 2003. gada 22. decembrī.
48 Treškārt, prasītājs uzskata, ka Komisija neesot ņēmusi vērā faktu, ka, lai tiktu atbalstīts cits atbalsts, papildus jau piešķirtajam atbalstam neesot nepieciešams, lai būtu jaunas pieļaujamās izmaksas. Tas, ka principā ir iespējams iegūt vairākus atbalstus vienam un tam pašam projektam un līdz ar to vienām un tām pašām izmaksām, izrietot no Komisijas 2001. gada 12. janvāra Regulas (EK) Nr. 69/2001 par EK līguma 87. un 88. panta piemērošanu de minimis atbalstam (OV L 10, 30. lpp.) piektā apsvēruma pēdējā teikuma. Šāds risinājums būtu piemērojams reģionāliem atbalstiem, ievērojot maksimālo atbalstu 35 % apmērā, kas tiek noteikts atbilstoši Daudznozaru pamatprincipu noteikumiem. Atbalsta intensitāte 35 % apmērā šajā gadījumā būtu saderīga ar kopējo tirgu, jo piemērojamais faktors “konkurences stāvoklis” būtu nevis 0,75, bet 1.
– Par nepieciešamības trūkumu
49 Prasītājs norāda, ka Komisija reģionālo atbalstu jomā esot noteikusi un ierobežojusi nepieciešamības kritēriju tādā veidā, ka, lai atzītu atbalsta nepieciešamību, pietiekot, lai pieteikums būtu iesniegts pirms projekta īstenošanas uzsākšanas. Šādā ziņā nepieciešamības kritērija izvērtēšana atbilstot attīstību veicinoša kritērija izvērtēšanai.
50 Prasītājs norāda, ka šis atbalsta pieteikuma iesniegšanas datuma kritērijs esot piemērojams arī tad, ja tiek grozīts piešķirtais atbalsts, un norāda, ka pati Komisija piekrītot tam, ka tā iespēja palielināt atbalstu, kas ir minēta Pirmās instances tiesas judikatūrā, nav piemērojama vienīgi pilnīgi jauna projekta gadījumā. Papildus Komisijas minētiem piemēriem, kuros atbalsts var tikt grozīts, vai arī var tikt piešķirts paziņotais papildu atbalsts, esot jāpievieno gadījums, kurā, kā tas ir šajā gadījumā, Komisija ir kļūdaini novērtējusi tirgu, tiek meklēta vienota Komisijas atļaujas piešķiršanas prakse un vēl nav noslēgusies valsts administratīvā procedūra.
51 Turklāt nepieciešamības jēdziena interpretācija, kuru Komisija sniedz Lēmuma 39. apsvērumā, esot kļūdaina, jo Komisija nav ņēmusi vērā faktu, ka prasītājam atbilstoši piemērojamam valsts tiesiskajam regulējumam ir pienākums īstenot projektu 36 mēnešu laikā, proti, līdz 2005. gada 1. janvārim, pretējā gadījumā tas pilnībā zaudē atbalstu. Pieprasīt, lai prasītājs projektu veic noteiktā laika posmā, uzskatot, ka projekta veikšana noteiktajā termiņā nozīmē, ka tiek zaudēta iespēja ļaut palielināt atbalstu, būtu pretrunā šai prasībai. Šādas pieejas rezultātā netiktu atzīta Pirmās instances tiesas judikatūra, kurā ir paredzēta iespēja grozīt atbalstu vai piešķirt paziņoto papildu atbalstu.
– Par darbības atbalsta kvalificēšanu
52 Prasītājs uzskata, ka Komisijas veiktā darbības atbalsta kvalifikācija Lēmumā esot kļūdaina, jo Vācijas Federatīvās Republikas paziņojums attiecoties uz reģionālo atbalstu un visa informācija, kuru tā iesniedza Komisijai, attiecoties uz Daudznozaru pamatprincipu prasībām.
53 Komisija lūdz noraidīt prasītāja izvirzīto pamatu.
Pirmās instances tiesas vērtējums
– Par pamata pieņemamību
54 Jāatgādina, ka atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 44. panta 1. punktam prasības pieteikumā jābūt iekļautam izvirzīto pamatu kopsavilkumam. Šim kopsavilkumam ir jābūt pietiekami skaidram un precīzam, lai ļautu atbildētājam sagatavot savu aizstāvību un Pirmās instances tiesai lemt par prasību, vajadzības gadījumā bez papildu informācijas prasības pamatošanai. Prasības pieteikumā šajā nolūkā ir jāizskaidro tās pamats tādā veidā, līdz ar to tā abstrakta izklāsta minēšana neatbilst Reglamenta prasībām (Pirmās instances tiesas 1995. gada 12. janvāra spriedums lietā T‑102/92 Viho/Komisija, Recueil, II‑17. lpp., 68. punkts, un 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑352/94 Mo och Domsjö/Komisija, Recueil, II‑1989. lpp., 333. punkts).
55 Saskaņā ar minētā reglamenta 113. pantu iespējams Reglamenta 44. panta 1. punkta pārkāpums ir viens no iemesliem nepieņemamībai, par kuru Pirmās instances tiesa var lemt pēc savas ierosmes jebkurā tiesvedības stadijā pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas (Pirmās instances tiesas 1990. gada 10. jūlija spriedums lietā T‑64/89 Automec/Komisija, Recueil, II‑367. lpp., 73. un 74. punkts, un 1995. gada 13. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑481/93 un T‑484/93 Vereniging van Exporteurs in Levende Varkens u.c./Komisija, Recueil, II‑2941. lpp., 75. punkts).
56 Šajā gadījumā ir jāsecina, ka prasītājs vienīgi norāda uz EKL 88. panta pārkāpumu, neizvirzot nevienu argumentu šī apgalvojuma pamatojumam. Atbildot uz Pirmās instances tiesas jautājumiem par šo tēmu tiesas sēdē, prasītājs nesniedza nekādu skaidrojumu.
57 Šādos apstākļos attiecīgais pamats par EKL 88. panta pārkāpumu ir jāatzīst par nepieņemamu.
– Par pamata pamatotību
58 Nav strīda par to, ka Komisija uzskatīja, ka valsts atbalstam EUR 3 936 947 apmērā, kuru Vācijas Federatīvā Republika bija paredzējusi piešķirt prasītājam, nav piemērojams neviens no EKL 87. panta 2. un 3. punktā paredzētajiem izņēmumiem, un līdz ar to minētais atbalsts ir jāatzīst par nesaderīgu ar kopējo tirgu.
59 Gan no Lēmuma struktūras, gan tajā ietverto apsvērumu satura izriet, ka Komisijas secinājums balstīts uz diviem atsevišķiem pīlāriem, proti, attīstības veicināšanas neesamību un apstrīdētā atbalsta nepieciešamības trūkumu. Kā Komisija norāda Lēmuma 20. apsvērumā, “atbalsts neatbilst diviem principiāliem priekšnoteikumiem – tam nepiemīt attīstību veicinoša ietekme un tas nav nepieciešams”.
60 Pat, ja noteiktos gadījumos šie abi atbalsta saderības kritēriji var atbilst viens otram, katram no tiem ir sava raksturīga nozīme, kā rezultātā abi Lēmuma pīlāri attiecībā uz attīstības veicināšanas neesamību un nepieciešamības trūkumu ir jāuzskata par autonomiem kritērijiem. Šī pamata lēmuma atcelšanai ietvaros prasītājs īpaši apstrīd katru no Lēmuma pīlāriem.
61 Atbildot uz jautājumiem tiesas sēdē, abi lietas dalībnieki apstiprināja šādu Lēmuma satura interpretāciju un nepieciešamību apvienot šos abus nosacījumus par attīstību veicinošas ietekmes un atbalsta nepieciešamību, lai varētu secināt, ka tas ir saderīgs ar kopējo tirgu. Tas arī tika atzīmēts tiesas sēdes protokolā.
62 Šajā brīdī ir jāatgādina, ka gadījumā, ja noteikti lēmuma iemesli paši par sevi var juridiski pienācīgi kalpot tā pamatojumam, citas nepilnības akta pamatojumā katrā ziņā neietekmē tā rezolutīvo daļu (skat. pēc analoģijas Tiesas 2001. gada 12. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑302/99 P un C‑308/99 P Komisija un Francija/TF1, Recueil, I‑5603. lpp., 26.–29. punkts, un Pirmās instances tiesas 2005. gada 14. decembra spriedumu lietā T‑210/01 General Electric/Komisija, Krājums, II‑5575. lpp., 42. punkts). Turklāt, ja Komisijas lēmuma rezolutīvā daļa tiek pamatota ar vairākiem argumentācijas pīlāriem, no kuriem katrs ir pašpietiekams motivācijas pamatojumam, šo tiesību aktu principā var atcelt tikai tad, ja katrs no šiem pīlāriem tiek atzīts par prettiesisku. Šādā gadījumā kļūda vai cita nelikumība, kas ietekmē tikai vienu no argumentācijas pīlāriem, nebūs pietiekama, lai pamatotu apstrīdētā lēmuma atcelšanu, ja šai kļūdai vai nelikumībai nav varējusi būt izšķiroša ietekme uz rezolutīvo daļu, kuru ir izstrādājusi iestāde, kas ir autors šim lēmumam (skat. pēc analoģijas šī sprieduma 45. punktā minēto spriedumu lietā Graphischer Maschinenbau/Komisija, 49.–51. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā General Electric/Komisija, 43. punkts).
63 Šādos apstākļos vispirms ir jāizvērtē kritika, ko prasītājs izvirza pamata, kurš izriet no EKL 87. panta 3. punkta a) un c) apakšpunkta pārkāpuma, ietvaros, par Lēmuma otro pīlāru saistībā ar to, ka apstrīdētais atbalsts neesot nepieciešams.
64 Šajā pantā ir noteikts, ka par saderīgiem ar kopējo tirgu tiek atzīti:
“a) atbalsts, kas veicina ekonomikas attīstību apgabalos, kur dzīves līmenis ir ārkārtīgi zems vai kur valda liels bezdarbs;
[..]
c) atbalsts, kas veicina konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību, ja šādam atbalstam nav tāda nelabvēlīga iespaida uz tirdzniecības apstākļiem, kas ir pretrunā kopīgām interesēm;
[..].”
65 Kā Komisija norāda Lēmuma 36. apsvērumā, tā var pasludināt atbalstu par saderīgu ar EKL 87. panta 3. punktu tikai tajā gadījumā, ja tā var konstatēt, ka atbalsts veicina to norādīto mērķu sasniegšanu, ko uzņēmums normālos tirgus apstākļos nevarētu panākt pats ar saviem līdzekļiem. Citiem vārdiem sakot, nevar ļaut dalībvalstīm veikt maksājumus, kas uzlabotu uzņēmuma, kurš saņem atbalstu, finansiālo stāvokli, ja šis uzlabojums nav nepieciešams, lai sasniegtu EKL 87. panta 3. punktā norādītos mērķus (šajā sakarā skat. Tiesas 1980. gada 17. septembra spriedumu lietā 730/79 Philip Morris Holland/Komisija, Recueil, 2671. lpp., 17. punkts).
66 Nevar tikt apstiprināts tāds atbalsts, kurā ir nosacījumi, īpaši attiecībā uz tā apmēru, kura ierobežojošā ietekme pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai ar atbalsta palīdzību varētu sasniegt Līgumā atzītos mērķus (šajā sakarā skat. Tiesas 1977. gada 22. marta spriedumu lietā 74/76 Iannelli & Volpi, Recueil, 557. lpp., 15. punkts).
67 No Lēmuma izriet, ka Komisija ir secinājusi, ka apstrīdētais atbalsts nav nepieciešams, pamatojoties galvenokārt uz diviem objektīviem secinājumiem.
68 Pirmkārt, Komisija norāda, ka atbalsts EUR 3 936 947 apmērā, kuru Vācijas Federatīvā Republika paziņoja 2003. gada 22. decembrī, neattiecas nedz uz jaunu prasītāja investīciju projektu, ne uz darba vietu radīšanu, bet attiecas vienīgi uz orientēto kokskaidu plātņu ražošanas iekārtu izveidi, kas bija 2000. gada 22. decembra paziņojuma priekšmets.
69 Procesuālajos dokumentos Komisija atsaucas arī uz 2003. gada 22. decembra paziņojuma 3.2.2. punkta teikumu, kuru prasītājs neapstrīd, un saskaņā ar kuru “subsīdiju piešķiršana visām investīcijām attiecas tikai uz iepriekš pieprasītām investīcijām”. Arī no šī paziņojuma 3.3.1. punktā minētajām skaitliskajām norādēm izriet, ka apstrīdētā atbalsta apmērs atbilst 3,5 % no sākotnējām investīciju izmaksām, kas attiecas uz atbalsta intensitāti no 31,5 līdz 35 % no minētajām izmaksām.
70 Otrkārt, Komisija ņēma vērā faktu, ka prasītājs orientēto kokskaidu plātņu ražošanas iekārtu celtniecības investīciju projektu pilnībā īstenoja, izmantojot piešķirtās subsīdijas EUR 35,43 miljonu apmērā, kas atbilst atbalsta intensitātei 31,5 % no investīciju izmaksām ilgu laiku pirms otrā paziņojuma, kurš tika veikts 2003. gada 22. decembrī.
71 Lietas dalībnieku vidū nav strīda arī par to, ka prasītājs savas darbības veica pēc tam, kad bija saņēmis atbalstu 31,5 % apmērā un iepriekš minēto iekārtu celtniecības darbi, kuri tika uzsākti 2000. gada februārī, tika pilnībā pabeigti 2003. gada janvāra beigās, proti, gandrīz gadu pirms otrā paziņojuma.
72 Komisija no šī otra apstākļa secināja, ka Kronoply ekonomiskā darbība bija rentabla vai ka šim uzņēmumam katrā ziņā nebija nepieciešams paziņotais papildu atbalsts un ka šajā brīdī jebkurš jauns atbalsts būtu uzskatāms par prasītājam nepamatoti piešķirtu atbalstu (Lēmuma 39. apsvērums).
73 Šajā sakarā ir jākonstatē, ka prasītājs neapgalvo, ka attiecīgā investīciju projekta pilnīgai pabeigšanai būtu radušās papildu izmaksas, kas tam būtu bijis jāsedz no saviem resursiem vai izmantojot kredītu, un ka šis fakts būtu apgrūtinājis tā finansiālo stāvokli. Līdz ar to prasītājs nepierāda, ka paziņotais papildu atbalsts EUR 3 936 947 apmērā, kurš Komisijai tika paziņots 2003. gada 22. decembrī, tam būtu bijis ekonomiski nepieciešams attiecīgā investīciju projekta pilnīgai pabeigšanai.
74 Tādējādi šķiet, ka Komisija šādos apstākļos ir pamatoti uzskatījusi, ka ar apstrīdēto atbalstu netika pieprasīts no saņēmēja nedz pretizpildījums, nedz ieguldījums kopēju interešu mērķa sasniegšanā, un līdz ar to ir runa par darbības atbalstu, kurš ir paredzēts, lai segtu esošās izmaksas, kuras Kronoply būtu jāsedz normālos apstākļos, tādēļ tas nevar tikt atļauts.
75 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka darbības atbalsti, proti, atbalsti, ar ko paredzēts uzņēmumu atbrīvot no izmaksām, kuras tam parasti būtu jāsedz saistībā ar ikdienas pārvaldību vai parastu darbību, principā rada konkurences apstākļu izkropļojumu (skat. Tiesas 2000. gada 19. septembra spriedumu lietā C‑156/98 Vācija/Komisija, Recueil, I‑6857. lpp., 30. punkts un tajā minētā judikatūra).
76 Prasītāja izvirzīto argumentu kopums neatspēko šī sprieduma 74. punktā minēto secinājumu.
77 Prasītājs, pirmkārt, uzskata, ka no Komisijas lēmumu pieņemšanas prakses, kura ir pārņemta Vadlīnijās, izrietot, ka, tāpat kā attīstību veicinošas ietekmes gadījumā, lai atzītu atbalsta nepieciešamību, pietiekot, ja valsts pieteikums atbalsta piešķiršanai ir ticis iesniegts pirms investīciju projekta izpildes uzsākšanas.
78 Tomēr ir jāsecina, ka prasītājs nav iesniedzis nevienu norādi uz Komisijas lēmumiem, kas pierādītu apgalvoto praksi, un Lēmuma izpēte, gluži pretēji, atklāj, ka Vadlīniju 4.2. punkta trešā daļa attiecas vienīgi uz atbalsta attīstību veicinošas ietekmes nosacījumu.
79 Saskaņā ar šo tiesību normu “atbalsta piešķiršanas nosacījumos ir jāparedz, ka atbalsta pieteikums tiek iesniegts pirms projekta izpildes uzsākšanas”.
80 Jānorāda, ka šī tiesību norma attiecas uz hronoloģiskas kārtības apstākli un līdz ar to attiecas uz ratione temporis analīzi, kas ir pilnībā piemērota attīstību veicinošas ietekmes izvērtējumam. Šis kritērijs ir jāizpilda saistībā ar to lēmumu investēt attiecīgajā uzņēmumā, ar kuru sākas dinamisks process, kas noteikti rada tādas ekspluatācijas investīcijas, kādas radās prasītājam.
81 Kā norādīts Lēmuma 30. apsvērumā, Vadlīniju 4.2. punktā minētā kritērija piemērošanas mērķis ir noteikt, vai pastāv attīstību veicinoša ietekme, nepamatoti neaizkavējot investīcijas, veicot pilnīgu visu atbalsta saņēmēja investīciju lēmuma ekonomisko aspektu analīzi, kas varētu izrādīties ļoti grūta un/vai ļoti ilga. Šīs pēdējās minētās bažas izskaidro, kādēļ pietiek ar vienkāršu secinājumu, ka atbalsta pieprasījums ir ticis iesniegts pirms investīciju projekta īstenošanas uzsākšanas, lai, kā norāda Komisija, uzskatītu, ka pastāv attīstību veicinoša ietekme.
82 Turpretī jautājums, kurš šīs lietas ietvaros tiek uzdots par atbalsta nepieciešamības nosacījumu, ir par patiesu attiecīgā investīciju projekta īstenošanas nosacījumu izvērtēšanu un par to, vai pastāv pretizpildījums, kas būtu jāsniedz prasītājam un kas pamatotu 2003. gada 22. decembrī paziņotā papildu atbalsta piešķiršanu.
83 Prasītājs patiesībā argumentē, ka atbalsta nepieciešamības objektīvais un būtiskais nosacījums ir jāizvērtē, ņemot vērā tīri formālu kritēriju, kam nevar piekrist.
84 Otrkārt, prasītājs norāda, ka Komisija atbalsta nepieciešamības jēdzienu esot izvērtējusi, neņemot vērā faktu, ka prasītājam saskaņā ar piemērojamām valsts tiesību normām bija pienākums pabeigt projektu 36 mēnešu laikā, proti, līdz 2005. gada 1. janvārim, pretējā gadījumā pastāvot iespējai pilnībā zaudēt atbalstu, un neievērojot Pirmās instances tiesas judikatūru, kurā esot paredzēta iespēja palielināt jau piešķirtu atbalstu.
85 Nav strīda par to, ka pēc tam, kad dalībvalsts ir paziņojusi par atbalsta projektu un saņēmusi atļauju no Komisijas, šī dalībvalsts var paziņot par projektu jauna atbalsta piešķiršanai par labu uzņēmumam, kurš ir saņēmis atbalstu, vai grozīt šim uzņēmumam jau piešķirtu atbalstu (Pirmās instances tiesas 2002. gada 30. janvāra spriedums lietā T‑212/00 Nuove Industrie Molisane/Komisija, Recueil, II‑347. lpp., 47. punkts, un šī sprieduma 9. punktā minētais rīkojums lietā Kronoply/Komisija, 50. punkts). Šis jaunais paziņojums ir pakļauts Komisijas kontrolei, kura pēc tam, kad ir pārbaudījusi EKL 87. panta 2. un 3. punktā paredzētos nosacījumus, var atzīt atbalstu par saderīgu ar kopējo tirgu (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Nuove Industrie Molisane/Komisija, 46. punkts).
86 Tā vietā, lai liegtu šo dalībvalstīm atzīto iespēju, Komisija uz to skaidri atsaucas Lēmuma 24. apsvērumā. Komisija skaidri atzīst, ka vienam un tam pašam investīciju projektam var tikt apvienoti vairāki atbalsti, tomēr ar nosacījumu, ka katrs no tiem var tikt uzskatīts par saderīgu ar kopējo tirgu un ka līdz ar to tiek ievērots atbalsta nepieciešamības nosacījums.
87 Turklāt, kā to pamatoti norāda Komisija procesuālajos dokumentos, tas, ka valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēts, ka projekts ir jāveic noteiktā termiņā, automātiski nenozīmē, ka tiek zaudēta iespēja ieteikt un apstiprināt minētajam projektam jau piešķirta atbalsta palielinājumu pēc noteiktā termiņa.
88 Ir arī iespējams, ka dalībvalsts pēc valsts tiesiskajā regulējumā noteiktā termiņa izbeigšanās paziņo Komisijai par papildu atbalstu attiecīgajam projektam, kura izpildei neparedzētu ārēju apstākļu dēļ ir nepieciešamas papildu izmaksas.
89 Šādā situācijā Komisijai ir jānosaka, vai paziņotais papildu atbalsts var tikt uzskatīts par nepieciešamu, ņemot vērā reģionāliem atbalstiem, kuri ietilpst daudznozaru pamatprincipos, paredzēto piemērojamā atbalsta maksimālās intensitātes robežu.
90 Šajā gadījumā Komisija pamatoti varēja secināt, ka prasītājs attiecīgo investīciju projektu pilnībā īstenoja, izmantojot sākotnēji piešķirto atbalstu un pirms apstrīdētā atbalsta paziņošanas.
91 Jāatgādina, ka prasītājs nevienā brīdī nav apgalvojis, ka attiecīgā investīciju projekta īstenošanai un līdz ar to viena no EKL 87. panta 3. punktā paredzēto mērķu īstenošanai radās papildu izmaksas un ka šim nolūkam tika uzskatīts, ka sākotnēji piešķirtā atbalsta pieaugums virs Komisijai 2003. gada 22. decembrī paziņotās summas EUR 3 936 947 apmērā daļēji vai pilnībā kompensētu šīs papildu izmaksas un līdz ar to būtu uzskatāms par nepieciešamu.
92 Prasītājs vienīgi norāda, ka paziņotais papildu atbalsts investīciju projektam esot jāatļauj tad, ja, kā tas ir šajā gadījumā:
– Komisija savā lēmumā, ar kuru sākotnējais atbalsts tika atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu, ir kļūdaini novērtējusi attiecīgo produktu tirgu;
– tiek meklēta vienota atļaujas piešķiršanas prakse atbalstiem šajā tirgū;
– vēl nav noslēgusies valsts administratīvā procedūra par sākotnējo atbalsta pieteikumu.
93 Pirmkārt, jānorāda, ka hipotētiskais pieņēmums, ka Komisija esot kļūdaini novērtējusi attiecīgo produktu tirgu, ir pretrunā apstiprinājumam, kas izriet no precīza rakstura informācijas, kuru iesniedza Vācijas valsts iestādes, un uz kuru pamatojoties tika pieņemts 2001. gada 3. jūlija lēmums. Otrkārt, iepriekšējā punktā atgādinātie prasītāja apsvērumi nav svarīgi saistībā ar iepriekš 65. un 66. punktā definēto atbalsta nepieciešamības nosacījumu.
94 Patiesībā no lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētā atbalsta paziņošanas mērķis vienkārši ir bijis sasniegt atbalsta intensitāti 35 % apmērā, kas atbilst sākotnējam atbalsta pieprasījumam, jo prasītājs acīmredzami nav pieņēmis, ka faktoram “konkurences stāvoklis” tiek noteikts koeficients 0,75, jo Komisija atbalsta projektam, kurš tika paziņots par labu konkurējošam uzņēmumam Glunz AG, dažas nedēļas pēc 2001. gada 3. jūlija lēmuma pieņemtajā lēmumā par atbalstu minētā uzņēmuma labā apstiprināja koeficientu 1.
95 Treškārt, prasītājs kritizē apstrīdētā atbalsta kvalificēšanu kā darbības atbalstu, galvenokārt pamatojoties uz 2003. gada 22. decembra paziņojuma tekstu.
96 Tomēr ir jānorāda, ka fakts, ka dalībvalsts paziņojums “attiecas” uz reģionālu atbalstu investīcijām, pats par sevi nenozīmē, ka attiecīgais pasākums nevar būt darbības atbalsts.
97 Jāatgādina, ka valsts atbalstu kontroles sistēmas īstenošana, kas izriet no EKL 88. panta un ar to saistītās judikatūras, galvenokārt ir Komisijas uzdevums un ka tai, piemērojot EKL 87. panta 3. punktu, ir liela rīcības brīvība, kuras īstenošanai ir jāveic ekonomiskās un sociālās sistēmas izvērtējums un tas ir jāveic Kopienu kontekstā (Tiesas 1991. gada 21. marta spriedums lietā C‑303/88 Itālija/Komisija, Recueil, I‑1433. lpp., 34. punkts, un šī sprieduma 75. punktā minētais spriedums lietā Vācija/Komisija, 67. punkts).
98 Šajā gadījumā Komisija pamatoti uzskatīja, ka nav izpildīts atbalsta nepieciešamības nosacījums un ka apstrīdētais atbalsts ir jākvalificē kā darbības atbalsts, ņemot vērā, ka tas tika piešķirts, nepieprasot ieguldījumu no saņēmēja puses un ka tā mērķis bija uzlabot uzņēmuma finansiālo stāvokli.
99 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītājs nav pierādījis, ka Komisija būtu kļūdaini secinājusi, ka atbalsts nav nepieciešams.
100 Šādos apstākļos, pat, ja tiktu uzskatīts, ka Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka, pastāvot īpašajiem apstākļiem šajā gadījumā, apstrīdētais atbalsts neatbilst attīstību veicinošas ietekmes nosacījumam, ko raksturo jau apstiprināta investīciju projekta papildu atbalsta paziņošana un kas veido vienotu ekonomisku kopumu, atbilstoši iepriekš 59.–62. punktā minētajiem apsvērumiem, ir jāsecina, ka Lēmums būtu pamatots arī vienīgi secinot, ka atbalsts nav nepieciešams.
101 No tā izriet, ka pamats, kas izriet no EKL 87. panta 3. punkta a) un c) apakšpunkta un Vadlīniju pārkāpuma, ir jānoraida.
Par pamatu, kas izriet no Komisijas pieļautām acīmredzamām kļūdām faktu konstatācijā
Lietas dalībnieku argumenti
102 Prasītājs, pirmkārt, uzskata, ka Lēmuma 22. apsvērumā Komisija nepamatoti norādot, ka tā procedūras N 813/2000 ietvaros esot atzinusi Vācijas Federatīvās Republikas iesniegtās informācijas lietderību un piekritusi tās sniegtajiem secinājumiem par attiecīgo produktu tirgu. No Komisijas 2001. gada 3. jūlija lēmuma skaidri izrietot, ka tās un Vācijas Federatīvās Republikas starpā ir domstarpības par to, vai investīcijas ir tikušas veiktas tirgū, kurā samazinās apgrozījums.
103 Otrkārt, tas norāda, ka Lēmuma 22. apsvērumā norādītā piezīme, saskaņā ar kuru Vācijas Federatīvā Republika un prasītājs esot piekrituši Komisijas 2001. gada 3. jūlija lēmumam, esot nepareiza. Tas, ka šis lēmums, ar kuru lēmums tika atzīts par pilnībā saskanīgu ar kopējo tirgu, netika apstrīdēts, nevarot tikt uzskatīts par piekrišanu, jo prasība šajā gadījumā tiktu uzskatīta par nepieņemamu intereses celt prasību trūkuma dēļ. Turklāt prasītājam saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu esot bijis juridisks pienākums īstenot paziņoto projektu 36 mēnešu laikā pēc Komisijas apstiprinājuma saņemšanas.
104 Treškārt, prasītājs apliecina, ka Komisija Lēmumā nepamatoti norāda, ka tam jau esot atteikta atbalsta intensitāte 35 % apmērā. Prasītājs uzskata, ka šī atšķirība starp 2001. gada 3. jūlijā atļauto atbalsta intensitāti 31,5 % apmērā un atbalsta intensitāti 35 % apmērā, kas izriet no daudznozaru pamatprincipu pareizas piemērošanas, pirms 2003. gada 22. decembra paziņojuma vēl neesot bijis valsts atbalsta procedūras priekšmets un Komisija tikai Lēmumā esot atteikusi (apvienoto) atbalsta intensitāti 35 % apmērā.
105 Ceturtkārt, tas norāda, ka, pārbaudot atbalsta attīstību veicinošas ietekmes pastāvēšanu un līdz ar to faktu, ka atbalsta pieprasījums patiešām tika iesniegts pirms projekta īstenošanas uzsākšanas, Komisija Lēmumā nevienu reizi pat neminot atbalsta pieprasījuma datumu, proti, 2000. gada 28. janvāri. Līdz ar to Komisija pamatojoties uz nepilnīgiem faktiem.
106 Prasītājs secina, ka, ja Komisija būtu pareizi konstatējusi faktus, tā būtu nonākusi pie citādāka secinājuma un ka tās pieļautās acīmredzamās kļūdas, konstatējot faktus, pašas par sevi esot pamats Lēmuma atcelšanai.
107 Komisija lūdz prasītāja izvirzīto pamatu noraidīt.
Pirmās instances tiesas vērtējums
108 No judikatūras izriet, ka, lai atceltu apstrīdēto tiesību aktu, nepietiek secināt, ka, to pieņemot, ir pieļauta kļūda faktos, vēl ir nepieciešams arī, lai šī kļūda ietekmētu paša tiesību akta saturu vai, citiem vārdiem sakot, ka tiesību akts varētu būt citādāks, ja šāda kļūda netiktu pieļauta (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1995. gada 2. maija spriedumu apvienotajās lietās T‑163/94 un T‑165/94 NTN Corporation un Koyo Seiko/Padome, Recueil, II‑1381. lpp., 115. punkts; 2004. gada 28. oktobra spriedumu lietā T‑35/01 Shanghai Teraoka Electronic/Padome, Krājums, II‑3663. lpp., 167. punkts, un 2007. gada 14. marta spriedumu lietā T‑107/04 Aluminium Silicon Mill Products/Padome, Krājums, II‑669. lpp., 66. punkts).
109 Šajā gadījumā pietiek konstatēt, ka, pat ja tiktu pieņemts, ka Komisija ir pieļāvusi četras kļūdas faktos, uz ko norāda prasītājs, attiecīgais secinājums, ka atbalsts nav nepieciešams, būtu pamatots saskaņā ar iepriekš 68.–74. punktā minētajiem apstākļiem.
110 Tās četras kļūdas faktos, kuras Komisija, iespējams, ir pieļāvusi Lēmumā attiecībā uz piezīmi par Vācijas Federatīvās Republikas iesniegtās informācijas lietderīguma atzīšanu, par piekrišanu 2001. gada 3. jūlija lēmumam, par atbalsta intensitātes 35 % atteikumu un sākotnējā atbalsta pieteikuma iesniegšanas precīza datuma neminēšanu, nekādi neietekmē iepriekš minēto secinājumu un no tā izrietošo atzinumu par apstrīdētā atbalsta nesaderīgumu ar kopējo tirgu.
111 Šādos apstākļos attiecīgais pamats ir jānoraida kā katrā ziņā neefektīvs.
Par pamatu, kas izriet no Komisijas pieļautām acīmredzamām kļūdām faktu izvērtējumā un pilnvaru nepareizas izmantošanas
Lietas dalībnieku argumenti
112 Prasītājs uzskata, ka Komisija attīstību veicinošas ietekmes kritēriju esot izvērtējusi acīmredzami kļūdainā veidā, ņemot vērā, ka tā neesot veikusi Vadlīniju 4.2. punktā paredzētā kritērija pārbaudi un neesot ņēmusi vērā faktu, ka prasītājam saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kurus Komisija ir apstiprinājusi, projekts esot bijis jāīsteno noteiktajā laika posmā. Lēmumā Komisija turklāt neievērojot Pirmās instances tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru ir iespējams piešķirt citu atbalstu vai grozīt jau piešķirtu atbalstu.
113 Komisija neesot izmantojusi arī savu rīcības brīvību, ko Pirmās instances tiesa ir apstiprinājusi iepriekš minētajā judikatūrā un kas ir apstiprināta ar Regulas Nr. 659/1999 9. pantu.
114 Pamatojot visu Lēmumu vienīgi ar faktu, ka projekts tika īstenots ar atbalsta intensitāti 31,5 % pirms Vācijas paziņojums sasniedza Komisiju, tā izrādot savu nolūku sasniegt noteiktu rezultātu, pamatojot Lēmumu vienīgi ar materiāla rakstura apsvērumiem, tos nekvalificējot un neizvērtējot no juridiskā viedokļa. Tas, ka neesot izvērtēts attīstību veicinošas ietekmes kritērijs, acīmredzami esot darīts, lai izdarītu secinājumu par šādas ietekmes neesamību. Līdz ar to esot jāsecina, ka Komisija ir nepareizi izmantojusi pilnvaras.
115 Komisija lūdz prasītāja izvirzīto pamatu noraidīt.
Pirmās instances tiesas vērtējums
116 Attiecībā uz pamatu, kas izriet no acīmredzamām kļūdām vērtējumā, no prasības pieteikuma izvērtēšanas izriet, ka prasītājs šajā sakarā norāda argumentāciju, kas jau tika norādīta pamatu, kas izriet no Regulas Nr. 659/1999 9. panta, kā arī EKL 87. panta un Vadlīniju pārkāpuma, pamatojumam.
117 Tomēr, kā tas tika norādīts iepriekš, ar abiem pēdējiem minētajiem pamatiem nevar pamatot Lēmuma atcelšanu.
118 Attiecībā uz pamatu, kas izriet no pilnvaru nepareizas izmantošanas, prasītāja argumentācija tiek pamatota ar apgalvojumu, ka “attīstību veicinošas ietekmes kritērija neizvērtēšana acīmredzami tika darīta, lai izdarītu secinājumu par šādas ietekmes neesamību”, un ka “jāsecina, ka Komisija ir nepareizi izmantojusi pilnvaras”.
119 No vienkāršas Lēmuma interpretācijas izriet, ka attiecīgais pamats ir pamatots ar kļūdainu premisu, šajā gadījumā – ka Komisija patiešām ir izvērtējusi atbalsta attīstību veicinošas ietekmes nosacījumu, izskaidrojot, kāpēc attiecīgie šīs lietas apstākļi ļauj noraidīt Vadlīniju 4.2. punkta prezumpciju un secināt, ka nepastāv attīstību veicinoša ietekme.
120 Šādos apstākļos ir jāsecina, ka prasītājs nav iesniedzis pierādījumu, ka Komisija šajā gadījumā būtu nepareizi izmantojusi pilnvaras.
121 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka šis pamats nevar tikt apstiprināts un ka līdz ar to prasība ir jānoraida kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
122 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs, tam jāpiespriež atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Kronoply GmbH & Co. KG atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2009. gada 14. janvārī.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Prāvas rašanās fakti
Process un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
Par pamatu, kas izriet no EKL 253. panta pārkāpuma
Lietas dalībnieku argumenti
Pirmās instances tiesas vērtējums
Par pamatu, kurš izriet no Regulas Nr. 659/1999 noteikumu pārkāpuma
Lietas dalībnieku argumenti
Pirmās instances tiesas vērtējums
Par pamatu, kurš izriet no EKL 87. panta 3. punkta a) un c) apakšpunkta, EKL 88. panta un Vadlīniju pārkāpuma
Lietas dalībnieku izvirzītie argumenti
– Par attīstību veicinošas ietekmes neesamību
– Par nepieciešamības trūkumu
– Par darbības atbalsta kvalificēšanu
Pirmās instances tiesas vērtējums
– Par pamata pieņemamību
– Par pamata pamatotību
Par pamatu, kas izriet no Komisijas pieļautām acīmredzamām kļūdām faktu konstatācijā
Lietas dalībnieku argumenti
Pirmās instances tiesas vērtējums
Par pamatu, kas izriet no Komisijas pieļautām acīmredzamām kļūdām faktu izvērtējumā un pilnvaru nepareizas izmantošanas
Lietas dalībnieku argumenti
Pirmās instances tiesas vērtējums
Par tiesāšanās izdevumiem