CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2008. gada 9. decembrī
Lieta F‑52/05
Q
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
Civildienests – Ierēdņi – Psiholoģiska vardarbība – Administrācijas pienākums sniegt palīdzību – Lūguma sniegt palīdzību noraidīšana – Administrācijas pienākums ņemt vērā ierēdņu intereses – Novērtēšana – 2003. gada novērtējums – Karjeras attīstības ziņojums
Priekšmets: Prasība, kas iesniegta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar kuru Q būtībā lūdz, pirmkārt, atcelt Komisijas lēmumu, ar kuru netieši ir noraidīts viņas lūgums sniegt palīdzību, otrkārt, atcelt viņas karjeras attīstības ziņojumus, kas sagatavoti attiecīgi par laika posmiem no 2003. gada 1. janvāra līdz 31. oktobrim un no 2003. gada 1. novembra līdz 31. decembrim, treškārt, piespriest Komisijai atlīdzināt zaudējumus.
Nolēmums: Komisijas lēmumu, ar ko ir noraidīts lūgums sniegt palīdzību, kuru 2004. gada 29. aprīlī iesniedza prasītāja, atcelt tiktāl, ciktāl tā atteicās veikt pagaidu pārcelšanu citā amatā. Komisija izmaksā prasītājai EUR 18 000. Prasības pieteikumu pārējā daļā noraidīt. Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina trīs ceturtdaļas no prasītājas tiesāšanās izdevumiem. Prasītāja sedz vienu ceturtdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Psiholoģiska vardarbība – Jēdziens – Rīcība ar mērķi diskreditēt ieinteresēto personu vai pasliktināt tās darba apstākļus
(Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkts; Padomes Direktīvas 2000/78 preambulas 30. apsvērums un 1. pants un 2. panta 3. punkts)
2. Ierēdņi – Prasība – Nelabvēlīgs akts – Jēdziens – Netiešs lēmums noraidīt lūgumu sniegt palīdzību
(Civildienesta noteikumu 24., 90. un 91. pants)
3. Ierēdņi – Administrācijas pienākums sniegt palīdzību – Piemērošanas joma – Apjoms – Administrācijas pienākums izskatīt sūdzības vardarbības jomā – Prasība ievērot ierēdņa intereses un prasība par ātrumu
(Civildienesta noteikumu 24. pants)
4. Ierēdņi – Prasība – Interese celt prasību – Prasība atcelt novērtējuma ziņojumu – Ierēdnis, kas pensionējas tiesvedības laikā
(Civildienesta noteikumu 43., 90. un 91. pants)
5. Ierēdņi – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Prasījumi atlīdzināt zaudējumus, kas radās prasītājam viņa slimības un invaliditātes dēļ iestādes dienesta pieļauta pārkāpuma rezultātā
(Civildienesta noteikumu 73. pants; Noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem 18. un 22. pants)
6. Ierēdņi – Prasība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Apstrīdētā akta atcelšana, kas nenodrošina pienācīgu atlīdzību par morālo kaitējumu
(Civildienesta noteikumu 91. pants)
1. Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā psiholoģiska vardarbība ir definēta kā “nepiedienīga rīcība”, kuras pierādīšanai ir nepieciešams, lai būtu izpildīti divi kumulatīvi nosacījumi. Pirmais nosacījums ir saistīts ar to, ka pastāv fiziska rīcība, mutiska vai rakstu valoda, žesti vai cita rīcība, kas izpaužas “kādā laika posmā, [..] atkārtojas vai ir sistemātiska”, kas nozīmē, ka psiholoģiska vardarbība ir jāsaprot kā process, kurš noteikti turpinās laikā un kurš saistīts ar atkārtotām vai turpinātām darbībām, un kas ir “tīša”. Otrais nosacījums, kas no pirmā ir nošķirts ar saikli “un”, paredz, ka šī fiziskā rīcība, mutiskā vai rakstu valoda, žesti vai cita rīcība rada kaitējumu jebkuras personas personībai, cieņai vai fiziskai vai psiholoģiskai integritātei. Tā kā apstākļa vārds “tīša” ir saistīts ar pirmo, nevis ar otro nosacījumu, var izdarīt divus secinājumus. Pirmkārt, Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā paredzētajai fiziskajai rīcībai, mutiskajai vai rakstu valodai, žestiem vai citai rīcībai ir jābūt brīvprātīgai, kas no šīs normas piemērošanas izslēdz rīcību, kas ir notikusi nejauši. Otrkārt, netiek savukārt prasīts, ka šai fiziskajai rīcībai, mutiskajai vai rakstu valodai, žestiem vai citai rīcībai ir jābūt izdarītai ar nodomu radīt kaitējumu personas personībai, cieņai vai fiziskai vai psiholoģiskai integritātei. Citiem vārdiem sakot, psiholoģiska vardarbība Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta nozīmē var pastāvēt, kaut arī ietekmētājam nav bijis nodoma diskreditēt cietušo vai apzināti pasliktināt viņa darba apstākļus. Pietiek vien ar to, ka šī rīcība, kas ir īstenota labprātīgi, objektīvi ir radījusi šādas sekas.
Pretējas Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta interpretācijas rezultātā šī norma zaudētu jebkādu lietderīgo iedarbību, jo būtu grūti pierādīt personas, kas īstenojusi psiholoģisku vardarbību, nelabvēlīgo nodomu. Kaut arī ir gadījumi, kad šāds nodoms dabiski izriet no personas rīcības, šādi gadījumi ir reti un vairākumā gadījumu iespējamais ietekmētājs atturas no jebkādas rīcības, kas varētu likt noprast par viņa nodomu diskreditēt savu upuri vai pasliktināt viņa darba apstākļus. Šāda interpretācija, kas ir pamatota ar iespējamā ietekmētāja nelabvēlīgu nodomu, neatbilstu vardarbības definīcijai, kas sniegta Direktīvā 2000/78, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, saskaņā ar kuru nevēlamas uzvedības “mērķis vai rezultāts” ir cilvēka cieņas pārkāpums un iebiedējošas, naidīgas, degradējošas, pazemojošas vai agresīvas vides radīšana, kas liecina par to, ka Kopienu likumdevējs, kā to apstiprina minētās direktīvas preambulas 30. apsvērums, ir vēlējies no psiholoģiskas vardarbības cietušajiem garantēt atbilstīgu tiesisko aizsardzību. Šāda aizsardzība nevarētu tikt nodrošināta, ja psiholoģiska vardarbība būtu jāattiecina tikai uz tādu rīcību, kuras mērķis ir bijis radīt kaitējumu personas personībai, ņemot vērā personas, kas cietusi no rīcības, kuras mērķis bija viņu tīši psiholoģiski ietekmēt, lielās grūtības pierādīt šāda nodoma pastāvēšanu, kā arī šāda nodoma motīvu. Visbeidzot grūti arī būtu saprast, ka Kopienu likumdevējs, kas Direktīvā 2000/78 bija norādījis, ka rīcība, kurai nav tāda mērķa, bet kuras rezultāts tomēr ir personas cieņas degradēšana, ir atzīstama par vardarbību, 2004. gadā saistībā ar Civildienesta noteikumu reformu, kas tika veikta ar Regulu Nr. 723/2004, ar ko groza Civildienesta noteikumus, kā arī Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību, būtu nolēmis samazināt ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem garantētās tiesiskās aizsardzības līmeni un, pieņemot Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktu, par psiholoģisku vardarbību atzīt tikai tādu rīcību, kuras mērķis ir radīt kaitējumu personas cieņai.
(skat. 132.–139. punktu)
2. Atbildes nesniegšana uz lūgumu sniegt palīdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam minēto Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktā paredzētā četru mēnešu termiņa beigās rada netiešu lēmumu par lūguma noraidīšanu, kas ieinteresētajai personai ir nelabvēlīgs akts. Kaut arī, ja ierēdnis, kas pieprasa aizsardzību no savas iestādes, sniedz sākotnējus pierādījumus tam, ka pastāv aizskārumi, kas, kā viņš apgalvo, ir vērsti pret viņu, administrācijai ir jāveic atbilstoši pasākumi, it īpaši liekot veikt izmeklēšanu, lai pierādītu faktus, ar kuriem ir pamatota sūdzība, šāds pienākums nevar ļaut attiecīgai iestādei atkāpties no Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta noteikumiem, kas ļauj ierēdnim pieprasīt, lai administrācija noteiktā termiņā izteiktu nostāju lēmuma formā.
Turklāt, kaut arī pirms administratīvās izmeklēšanas beigām nevar uzskatīt, ka administrācija ir galīgi noraidījusi lūgumu sniegt palīdzību, nākas tomēr secināt, ka pat pirms galīgās nostājas izteikšanas par šādu lūgumu tai ir jāveic atsevišķas, vismaz aizsargājošas darbības. Šādu pasākumu neveikšana, administrācijai nepieņemot nekādu lēmumu attiecībā uz minēto lūgumu, ieinteresētajai personai var būt nelabvēlīga.
(skat. 193., 195. un 196. punktu)
Atsauces:
Pirmās instances tiesa: 1990. gada 3. aprīlis, T‑135/89 Pfloeschner/Komisija, Recueil, II‑153. lpp., 17. punkts; 1997. gada 6. novembris, T‑223/95 Ronchi/Komisija, Recueil FP, I‑A‑321. un II‑879. lpp., 31. punkts; 2007. gada 26. oktobris, T‑154/05 Lo Giudice/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑0000. un II‑A‑2‑0000. lpp., 136. punkts.
3. Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. panta pirmajā daļā paredzēto pienākumu sniegt palīdzību gadījumā, ja notiek ar dienesta kārtību un vienmērīgu gaitu nesaderīgi starpgadījumi, administrācijai ir jāiejaucas tik aktīvi, cik nepieciešams, un jāreaģē ātri un uzmanīgi atbilstoši konkrētā gadījuma apstākļiem, lai noskaidrotu faktus un, ņemot vērā cēloņus, izdarītu atbilstošus secinājumus.
Administrācija ar visu nepieciešamo rūpību nereaģē uz lūgumu sniegt palīdzību, kas pamatots ar apgalvojumiem par psiholoģisku vardarbību, ja tā pirms administratīvās izmeklēšanas steidzināšanas neveic attiecīgā ierēdņa pagaidu pārcelšanas citā amatā pasākumu, kaut gan, pirmkārt, norādīto faktu svarīgums un nozīmība atklāj ja ne psiholoģiskas vardarbības esamību, tad vismaz aizdomas par šādu vardarbību un, otrkārt, attiecīgās iestādes pieņemtajā valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēta iespēja veikt šādus pasākumus par labu iespējamajam cietušajam, ja ir kaut mazākās aizdomas par psiholoģisku vardarbību.
(skat. 205., 207., 209. un 213. punktu)
Atsauces:
Tiesa: 1989. gada 26. janvāris, 224/87 Koutchoumoff/Komisija, Recueil, 99. lpp., 15. un 16. punkts.
Pirmās instances tiesa: 1993. gada 21. aprīlis, T‑5/92 Tallarico/Parlaments, Recueil, II‑477. lpp., 31. punkts; 2000. gada 5. decembris, T‑136/98 Campogrande/Komisija, Recueil FP, I‑A‑267. un II‑1225. lpp., 42. punkts.
4. Novērtējuma ziņojums, kas ir iekšējs dokuments, kuram ir liela nozīme ierēdņa karjeras norisē, principā novērtētās personas intereses skar tikai līdz viņa dienesta attiecību izbeigšanās brīdim. Pēc tam ierēdņa interesēs vairs nav uzturēt par novērtējuma ziņojumu celto prasību, ja vien nav kāda īpaša iemesla, kas pamato personīgas un aktuālas intereses panākt apstrīdētā ziņojuma atcelšanu. Šādu interesi nesaglabā ierēdnis, kas pensionējies invaliditātes dēļ, ja invaliditātes komisija uzskatīja, ka, ņemot vērā invaliditāti izraisījušās patoloģijas nemainīgo raksturu, vairs nebija vajadzības veikt nekādu atkārotu medicīnisko pārbaudi.
Šis ierēdnis tomēr saglabā interesi prasīt, lai tiktu pieņemts nolēmums par šo aktu tiesiskumu, izskatot lūgumu atlīdzināt kaitējumu profesionālā ziņā un morālo kaitējumu, kas, kā viņš uzskata, viņam ir nodarīts Komisijas iespējami prettiesiskas rīcības rezultātā.
(skat. 227., 228. un 259. punktu)
Atsauces:
Pirmās instances tiesa: 1990. gada 13. decembris, T‑20/89 Moritz/Komisija, Recueil, II‑769. lpp., 18. punkts; 2005. gada 31. maijs, T‑105/03 Dionyssopoulou/Padome, Krājums‑CDL, I‑A‑137. un II‑621. lpp., 20. punkts; 2007. gada 12. septembris, T‑249/04 Combescot/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑0000. un II‑A‑2‑0000. lpp., 47. punkts, spriedums pārsūdzēts Tiesā – lieta C‑525/07 P.
5. Jānoraida prasījumi atlīdzināt zaudējumus, kas ierēdnim nodarīti, jo viņam bija jāaiziet pensijā invaliditātes dēļ, kura bija sekas arodslimībai, kas radusies viņa administrācijas pieļauto dienesta kļūdu rezultātā. Kopienu tiesas kompetencē nav lemt par cēloņsakarību, kas pastāv starp ierēdņa darba apstākļiem un slimību, uz kuru viņš atsaucas, jo Kopējo Noteikumu par Eiropas Kopienu ierēdņu apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem 18. pantā ir paredzēts, ka lēmumu, kas attiecas uz slimības atzīšanu par arodslimību, pieņem iecēlējinstitūcija, pamatojoties uz slēdzieniem, ko sniedzis vai snieguši ārsts vai ārsti, ko izraudzījusies iestāde, un, ja ierēdnis to pieprasa, pēc apspriešanās ar medicīnisko komisiju, kas ir paredzēta minēto noteikumu 22. pantā. Sistēma, kāda izstrādāta Civildienesta noteikumu 73. panta piemērošanai, paredz kompensāciju vienreizēja maksājuma veidā, ja ir noticis nelaimes gadījums, vai arodslimības gadījumā, kas sedz gan materiālo, gan morālo kaitējumu, un attiecīgajai personai nav jāpierāda nekāds iestādes izdarītais pārkāpums. Ierēdnis var prasīt papildu kompensāciju tikai tādā gadījumā, ja kompensācija, kādu paredz apdrošināšanas noteikumi, nav pietiekama, lai atlīdzinātu nodarīto kaitējumu.
Savukārt prasījumi atlīdzināt prasītajai nodarīto morālo kaitējumu ir jāizskata tiesai.
(skat. 238.–240. un 242. punktu)
Atsauces:
Tiesa: 1986. gada 8. oktobris, 169/83 un 136/84 Leussink/Komisija, Recueil, 2801. lpp., 13. punkts; 1999. gada 9. septembris, C‑257/98 P Lucaccioni/Komisija, Recueil, I‑5251. lpp., 22. punkts.
Pirmās instances tiesa: 1998. gada 14. maijs, T‑165,95 Lucaccioni/Komisija, Recueil FP, I‑A‑203. un II‑627. lpp., 74. punkts; 1999. gada 15. decembris, T‑300/97 Latino/Komisija, Recueil FP, I‑A‑259. un II‑1263. lpp., 95. punkts.
Civildienesta tiesa: 2007. gada 2. maijs, F‑23/05 Giraudy/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp., 193. punkts.
6. Prettiesiska karjeras attīstības ziņojuma atcelšana pati par sevi nevar būt atbilstoša un pietiekama atlīdzība par ierēdnim nodarīto morālo kaitējumu, ja minētajā ziņojumā ir iekļauts skaidrs ieinteresētās personas spēju negatīvs vērtējums.
(skat. 273. punktu)