VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

2022. gada 30. novembrī (*)

Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret PKK, kas pieņemti terorisma apkarošanas nolūkā – Līdzekļu iesaldēšana – Kopējā nostāja 2001/931/KĀDP – Piemērojamība bruņota konflikta situācijām – Teroristu grupa – Līdzekļu iesaldēšanas lēmumu faktiskais pamats – Kompetentas iestādes pieņemts lēmums – Trešās valsts iestāde – Pārskatīšana – Samērīgums – Pienākums norādīt pamatojumu – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Prasības pieteikuma grozīšana

Apvienotajās lietās T‑316/14 RENV un T‑148/19

Kurdistan Workers’ Party (PKK), ko pārstāv A. van Eik un T. Buruma, advokātes,

prasītāja,

pret

Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv S. Van Overmeire un B. Driessen, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Eiropas Komisija, ko pārstāv T. Ramopoulos, J. Norris, J. Roberti di Sarsina un R. Tricot, pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā T‑316/14 RENV,

pārējie lietas dalībnieki –

Francijas Republika, ko pārstāv A.‑L. Desjonquères, B. Fodda un J.‑L. Carré, pārstāvji,

un

Nīderlandes Karaliste, ko pārstāv M. Bulterman un J. Langer, pārstāvji,

personas, kas iestājušās lietā apelācijas tiesvedībā.

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni] (referents), tiesneši L. Madise [L. Madise], P. Niuls [P. Nihoul], R. Frendo [R. Frendo] un H. Martins i Peress de Nanklaress [J. Martín y Pérez de Nanclares],

sekretāre: I. Kurme, administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu lietā T‑148/19, it īpaši:

–        2019. gada 26. jūlija lēmumu, ar kuru atļauta Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes iestāšanās lietā,

–        2019. gada 7. oktobra, 2020. gada 13. marta un 29. septembra prasītājas prasījumu grozījumus,

ņemot vērā 2021. gada 22. aprīļa spriedumu Padome/PKK (C‑46/19 P, EU:C:2021:316), ar kuru lieta T‑316/14 RENV tiek nodota atpakaļ Vispārējai tiesai,

ņemot vērā lietu T‑148/19 un T‑316/14 RENV nodošanu atpakaļ ceturtajai palātai paplašinātā sastāvā,

ņemot vērā 2022. gada 8. februāra lēmumu apvienot lietas T‑148/19 un T‑316/14 RENV tiesvedības mutvārdu daļā un galīgā nolēmuma taisīšanai,

ņemot vērā 2022. gada 25. marta rīkojumu izslēgt no lietām T‑148/19 un T‑316/14 RENV Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti kā personu, kas iestājusies lietā,

pēc 2022. gada 31. marta tiesas sēdes

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasību lietā T‑316/14 RENV, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja Kurdistan Workers’ Party (PKK) lūdz atcelt:

–        Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 125/2014 (2014. gada 10. februāris), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu (ES) Nr. 714/2013 (OV 2014, L 40, 9. lpp.);

–        Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 790/2014 (2014. gada 22. jūlijs), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu Nr. 125/2014 (OV 2014, L 217, 1. lpp.);

–        Padomes Lēmumu (KĀDP) 2015/521 (2015. gada 26. marts), ar ko atjaunina un groza to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu, un ar ko atceļ Lēmumu 2014/483/KĀDP (OV 2015, L 82, 107. lpp.);

–        Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2015/513 (2015. gada 26. marts), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu Nr. 790/2014 (OV 2015, L 82, 1. lpp.);

–        Padomes Lēmumu (KĀDP) 2015/1334 (2015. gada 31. jūlijs), ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu, un ar ko atceļ Lēmumu 2015/521 (OV 2015, L 206, 61. lpp.);

–        Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2015/1325 (2015. gada 31. jūlijs), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu 2015/513 (OV 2015, L 206, 12. lpp.);

–        Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2015/2425 (2015. gada 21. decembris), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu 2015/1325 (OV 2015, L 334, 1. lpp.);

–        Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2016/1127 (2016. gada 12. jūlijs), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu 2015/2425 (OV 2016, L 188, 1. lpp.);

–        Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2017/150 (2017. gada 27. janvāris), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu 2016/1127 (OV 2017, L 23, 3. lpp.);

–        Padomes Lēmumu (KĀDP) 2017/1426 (2017. gada 4. augusts), ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu, un ar ko atceļ Lēmumu (KĀDP) 2017/154 (OV 2017, L 204, 95. lpp.);

–        Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2017/1420 (2017. gada 4. augusts), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu 2017/150 (OV 2017, L 204, 3. lpp.), ciktāl šie akti uz viņu attiecas.

2        Ar prasību lietā T‑148/19, kas arī pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja lūdz atcelt:

–        Padomes Lēmumu (KĀDP) 2019/25 (2019. gada 8. janvāris), ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu, un atceļ Lēmumu (KĀDP) 2018/1084 (OV 2019, L 6, 6. lpp.).

–        Padomes Lēmumu (KĀDP) 2019/1341 (2019. gada 8. augusts), ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu, un ar ko atceļ Lēmumu (KĀDP) 2019/25 (OV 2019, L 209, 15. lpp.);

–        Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2019/1337 (2019. gada 8. augusts), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu (ES) 2019/24 (OV 2019, L 209, 1. lpp.);

–        Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2020/19 (2020. gada 13. janvāris), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu (ES) 2019/1337 (OV 2020, L 8I, 1. lpp.);

–        Padomes Lēmumu (KĀDP) 2020/1132 (2020. gada 30. jūlijs), ar ko atjaunina to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu, un ar ko atceļ Lēmumu (KĀDP) 2020/20 (OV 2020, L 247, 18. lpp.);

–        Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2020/1128 (2020. gada 30. jūlijs), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu 2020/19 (OV 2020, L 247, 1. lpp.), ciktāl šie akti uz viņu attiecas.

I.      Tiesvedības priekšvēsture

3        PKK tika izveidota 1978. gadā un uzsāka bruņotu cīņu pret Turcijas valdību, lai tiktu atzītas kurdu tiesības uz pašnoteikšanos.

4        Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome 2001. gada 28. septembrī pieņēma Rezolūciju 1373 (2001), ar kuru noteica vispusīgas stratēģijas cīņai pret terorismu, it īpaši pret tā finansēšanu.

5        2001. gada 27. decembrī, uzskatot, ka šajā sakarā ir nepieciešama Eiropas Savienības rīcība, lai īstenotu Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūciju 1373 (2001), Eiropas Savienības Padome pieņēma Kopējo nostāju 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu (OV 2001, L 344, 93. lpp.). Kopējās nostājas 2001/931 2. pantā tostarp ir paredzēts iesaldēt līdzekļus, finanšu aktīvus vai ekonomiskos resursus, kas pieder šīs kopējās nostājas pielikumā uzskaitītajām personām, grupām un organizācijām.

6        Lai Savienības mērogā īstenotu Kopējā nostājā 2001/931 aprakstītos pasākumus, Padome 2001. gada 27. decembrī pieņēma Regulu (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām (OV 2001, L 344, 70. lpp.), kā arī Lēmumu 2001/927/EK, ar kuru nosaka Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktā paredzēto sarakstu (OV 2001, L 344, 83. lpp.). Prasītājas nosaukums nebija iekļauts šajā sākotnējā sarakstā.

7        2002. gada 2. maijā Padome pieņēma Kopējo nostāju 2002/340/KĀDP, ar ko atjaunina Kopējo nostāju 2001/931 (OV 2002, L 116, 75. lpp.). Kopējās nostājas 2002/340 pielikumā tika atjaunināts to personu, grupu un organizāciju saraksts, kurām piemēro Kopējā nostājā 2001/931 paredzētos ierobežojošos pasākumus, un tajā tika iekļauts tostarp prasītājas nosaukums, to identificējot šādi: “Kurdistan Workers’ Party (PKK)”.

8        Arī 2002. gada 2. maijā Padome pieņēma Lēmumu 2002/334/EK, ar ko īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un atceļ Lēmumu 2001/927 (OV 2002, L 116, 33. lpp.). Ar šo lēmumu prasītājas nosaukums tika iekļauts Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktā paredzētajā sarakstā tādā pašā veidā, kā tas ir izdarīts Kopējās nostājas 2002/340 pielikumā.

9        Kopš tā brīža šie tiesību akti tika regulāri atjaunināti, piemērojot Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu un Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktu. Prasītājas nosaukums vienmēr tika saglabāts to grupu un organizāciju sarakstos, kurām piemēro iepriekš minētajos tiesību aktos norādītos ierobežojošos pasākumus (turpmāk tekstā – “strīdīgie saraksti”), neraugoties uz to, ka vairāki no šiem lēmumiem un regulām, kur šie saraksti ir pievienoti pielikumā, ir apstrīdēti Vispārējā tiesā vai Vispārējā tiesa ir tos atcēlusi. Kopš 2004. gada 2. aprīļa strīdīgajos sarakstos ierakstītās organizācijas nosaukums ir “Kurdistan Workers' Party (PKK)” (kas ir zināma arī ar nosaukumu “KADEK” un “KONGRA‑GEL”)”.

10      Tādējādi ierobežojošie un prasītājai piemērotie pasākumi tika saglabāti ar 2014. gadā pieņemtajiem tiesību aktiem, t.i., ar Īstenošanas regulu Nr. 125/2014 un Īstenošanas regulu Nr. 790/2014, ar tiesību aktiem, kas pieņemti laikā no 2015. līdz 2017. gadam, proti, ar Lēmumu 2015/521, Īstenošanas regulu 2015/513, Lēmumu 2015/1334, Īstenošanas regulu 2015/1325, Īstenošanas regulu 2015/2425, Īstenošanas regulu 2016/1127, Īstenošanas regulu 2017/150, Lēmumu 2017/1426 un Īstenošanas regulu 2017/1420, kā arī ar tiesību aktiem, kas pieņemti 2019. un 2020. gadā, kas ir Lēmums 2019/25, Lēmums 2019/1341, Īstenošanas regula 2019/1337, Īstenošanas regula 2020/19, Lēmums 2020/1132 un Īstenošanas regula 2020/1128.

11      2014. gadā pieņemto tiesību aktu pamatojuma izklāstos Padome aprakstīja PKK kā organizāciju, kas ir iesaistīta terora aktos, kura kopš 1984. gada ir izdarījusi daudzus šāda rakstura aktus. Tā norādīja, ka PKK teroristiskās darbības ir turpinājušās, neraugoties uz vairākiem pamieriem, kurus tā ir vienpusēji paziņojusi, it īpaši kopš 2009. gada. Šajā ziņā Padome precizēja, ka PKK izdarītie terora akti ietver spridzināšanas atentātus, raķešu uzbrukumus, spridzekļu izmantošanu, slepkavības un Turcijas valstspiederīgo un ārvalstu tūristu nolaupīšanu, ķīlnieku sagrābšanu, uzbrukumus Turcijas drošības spēkiem un bruņotas sadursmes ar tiem, uzbrukumus naftas ieguves iekārtām, sabiedriskajam transportam, Turcijas diplomātiskām, kultūras un komercstruktūrām dažādās valstīs, izspiešanu no Turcijas valstspiederīgajiem, kas dzīvo ārvalstīs, kā arī citus kriminālus nodarījumus nolūkā finansēt savu darbību. Kā piemēru Padome sniedz 69 notikumu sarakstu, kas norisinājušies laikā no 2003. gada 14. novembra līdz 2011. gada 19. oktobrim, kuri tiek kvalificēti par terora aktiem Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta izpratnē.

12      Padome piebilda, ka pret PKK ir pieņemti valstu kompetento iestāžu lēmumi Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē, šajā ziņā atsaucoties uz, pirmkārt, Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra 2001. gada 29. marta rīkojumu, ar kuru PKK tika aizliegta atbilstoši UK Terrorism Act 2000 (Apvienotās Karalistes 2000. gada Terorisma apkarošanas likums), kurš tika papildināts ar 2006. gada 14. jūlija rīkojumu, kurā atzīts, ka “KADEK” un “KONGRA‑GEL” ir citi PKK nosaukumi, un, otrkārt, Amerikas Savienoto Valstu valdības lēmumus, kas pieņemti Padomes neprecizētos datumos, kuros PKK tika atzīta par “ārvalstu teroristu organizāciju” (foreign terrorist organisation; turpmāk tekstā – “FTO”) atbilstoši US Immigration and Nationality Act (ASV Imigrācijas un pilsonības likums) 219. pantam un par “īpašas uzskaites starptautisku teroristu organizāciju” (specially designated global terrorist; turpmāk tekstā – “SDGT”) atbilstoši Executive Order Nr. 13224 (Prezidenta dekrēts Nr. 13224). Padome arī konstatēja Turcijas drošības tiesu spriedumus, kas pasludināti laikā no 1990. līdz 2006. gadam.

13      Laikā starp 2015. un 2017. gadu pieņemto tiesību aktu pamatojuma izklāstos Padome norādīja, ka prasītājas nosaukuma iekļaušanas saglabāšana strīdīgajos sarakstos balstījās uz Apvienotās Karalistes iestāžu lēmumiem (2001. un 2006. gads) un ASV iestāžu lēmumiem (1997. un 2001. gads), kas ņemti vērā jau iepriekš, ko papildina Apvienotās Karalistes iestāžu 2014. gada 3. decembra lēmums, ar kuru saglabā PKK aizliegumu, tribunal de grande instance de Paris (Parīzes vispārējās pirmās instances tiesas) (Francija) 2011. gada 2. novembra spriedums, ar kuru kurdu kultūras centrs Ahmet Kaya ir notiesāts par dalību noziedzīgā grupā nolūkā sagatavot terora aktu un finansēt teroristu grupējumu, un kurš ir apstiprināts apelācijas kārtībā ar cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa, Francija) 2013. gada 23. aprīļa spriedumu un kasācijas kārtībā – ar Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija) 2014. gada 21. maija spriedumu, un ASV iestāžu veikta pārskatīšana, kas pabeigta 2013. gada 21. novembrī, kurā apstiprināta PKK atzīšana par “ārvalstu teroristu organizāciju”.

14      2019. un 2020. gadā pieņemto tiesību aktu pamatojuma izklāstos ir atkārtoti iepriekš minētie motīvi, tos papildinot, sākot konkrēti ar Lēmumu 2019/1341 un ar Īstenošanas regulu 2019/1337, ar norādi, ka ASV iestādes pēc 2019. gada 5. februārī pabeigtās pārskatīšanas turpina atzīt PKK par “ārvalstu teroristu organizāciju”.

II.    Lietas dalībnieku prasījumi

15      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi: atcelt Īstenošanas regulu Nr. 125/2014, Īstenošanas regulu Nr. 790/2014, Lēmumu 2015/521, Īstenošanas regulu 2015/513, Lēmumu 2015/1334, Īstenošanas regulu 2015/1325, Īstenošanas regulu 2015/2425, Īstenošanas regulu 2016/1127, Īstenošanas regulu 2017/150, Lēmumu 2017/1426 un Īstenošanas regulu 2017/1420 (lieta T‑316/14 RENV), kā arī Lēmumu 2019/25, Lēmumu 2019/1341, Īstenošanas regulu 2019/1337, Īstenošanas regulu 2020/19, Lēmumu 2020/1132 un Īstenošanas regulu 2020/1128 (lieta T‑148/19), ciktāl tie uz viņu attiecas. Tāpat lietā T‑148/19 tā pakārtoti prasa, lai Vispārējā tiesa uzdod Padomei pieņemt pasākumu, kas ir mazāk ierobežojošs salīdzinājumā ar iekļaušanu strīdīgajos sarakstos. Visbeidzot, tā prasa piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

16      Padome, kuru atbalsta Komisija lietā T‑316/14 RENV, prasa noraidīt prasības un piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanas izdevumus

III. Juridiskais pamatojums

A.      Par pieņemamību

17      Tā kā Padome tiesas sēdē atteicās apstrīdēt advokātēm, kas parakstījušas prasītājas procesuālos rakstus, ar izsniegto pilnvaru abu parakstītāju pilnvarojumu, lai pārstāvētu prasītāju, kas ir ierakstīts tiesas sēdes protokolā, paliek vēl iebilde par nepieņemamību, kas vērsta pret prasības pieteikuma lietā T‑148/19 trīs grozījumiem, kuri attiecas uz Īstenošanas regulu 2019/1337, Īstenošanas regulu 2020/19, Lēmumu 2020/1132 un Īstenošanas regulu 2020/1128.

18      Padome it īpaši norāda, ka šie tiesību akti nemaina, ne aizvieto tiesību aktus, kuru atcelšana ir lūgta iepriekš, tādējādi neatbilstot Vispārējās tiesas Reglamenta 86. panta 1. punkta prasībām.

19      Tā kā šis pats nepieņemamības pamats var tikt piemērots Lēmumiem 2015/521, 2015/1334 un 2017/1426, kas ir apstrīdēti lietas T‑316/14 RENV ietvaros, Vispārējā tiesa pēc savas ierosmes norādīja uz šo nepieņemamības pamatu, kurš ir sabiedriskās kārtības jautājums, kas ir saistīts ar prasības pieņemamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 14. decembris, Hamas/Padome, T‑400/10 RENV, EU:T:2018:966, 139.–145. punkts, un tajos minētā judikatūra), un šajā ziņā lietas dalībniekiem uzdeva jautājumus.

20      Atbildot uz šo jautājumu, prasītāja atzina savu prasību nepieņemamo raksturu, ciktāl tās attiecas uz Lēmumiem 2015/521, 2015/1334 un 2017/1426 (lieta T‑316/14 RENV) un uz Lēmumu 2020/1132, kā arī uz Īstenošanas regulām 2019/1337, 2020/19 un 2020/1128 (lieta T‑148/19), kas tika ierakstīts tiesas sēdes protokolā.

21      Reglamenta 86. panta 1. punktā ir noteikts – ja tiesību akts, kuru lūgts atcelt, ir aizstāts vai grozīts ar citu tiesību aktu, kam ir tāds pats priekšmets, prasītājs pirms tiesvedības mutvārdu daļas pabeigšanas vai pirms Vispārējās tiesas lēmuma izlemt lietu bez tiesvedības mutvārdu daļas var grozīt prasības pieteikumu, lai ņemtu vērā šo jauno faktu.

22      Šajā lietā Lēmumi 2015/521, 2015/1334 un 2017/1426 nepagarina sekas, ne arī aizstāj vienīgo tiesību aktu, kas minēts lietā T‑316/14 RENV, proti, Īstenošanas regulu Nr. 125/2014, kura ir aizstāta ar Īstenošanas regulu Nr. 790/2014, kas savukārt ir apstrīdēta šī prasības pieteikuma pirmajā grozījumā. Šo lēmumu vienīgais mērķis ir grozīt sarakstu, kas ir paredzēts Kopējā nostājā 2001/931, kura ir balstīta uz LES, taču ar Īstenošanas regulām tiek grozīts saraksts, kas paredzēts Regulā Nr. 2580/2001, kura ir balstīta it īpaši uz EKL 301. pantu (pēc grozījumiem – LESD 215. pants), kura mērķis ir īstenot Savienības mērogā ierobežojošus pasākumus, kas paredzēti kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) lēmumos un, vēl pirms tam, kopējās nostājās. Tādējādi, lai arī KĀDP lēmumi un īstenošanas regulas principā ir pieņemti vienā dienā un tajos ir viens un tas pats attiecīgo personu, grupu un organizāciju saraksts, tie ir dažādi tiesību akti.

23      Tāpat Īstenošanas regula 2019/1337, Īstenošanas regula 2020/19, ar kuru tika atcelta pirmā minētā, kā arī Īstenošanas regula 2020/1128, ar kuru tika atcelta otrā minētā, nepagarina sekas, ne arī aizstāj vienīgo lietā T‑148/19 minēto tiesību aktu, proti, Lēmumu 2019/25, kas aizstāts ar Lēmumu 2019/1341, uz kuru attiecas šī prasības pieteikuma pirmais grozījums. Šajā ziņā var norādīt – tā kā KĀDP lēmumi ir nosacījums to katrā ziņā saskaņā ar LESD 266. pantu būs jāizsecina sekas, kādas KĀDP lēmumu iespējamā atcelšana radīs attiecībā uz īstenošanas regulām, ar kurām tie tiek īstenoti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 28. maijs, Trabelsi u.c./Padome, T‑187/11, EU:T:2013:273, 121. punkts).

24      Turklāt, ar Lēmumu 2020/1132, uz kuru attiecas prasības pieteikuma lietā T‑148/19 trešais grozījums, kā izriet no tā nosaukuma, tiek atcelts Padomes Lēmums (KĀDP) 2020/20 (2020. gada 13. janvāris), ar ko atjaunina un groza to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931, un ar ko atceļ Lēmumu 2019/1341 (OV 2020, L 8I, 5. lpp.), kas nav apstrīdēts nedz prasības pieteikumā, nedz prasības pieteikuma grozījumos, tādējādi neļaujot uzskatīt, ka ir izpildīti Reglamenta 86. punktā paredzētie nosacījumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 14. decembris, Hamas/Padome, T‑400/10 RENV, EU:T:2018:966, 141. un 142. punkts). Ja tiktu atzīts, ka lūgums atcelt Lēmumu 2020/1132 ir pieņemams ar pamatojumu, ka ar šo lēmumu tāpat kā ar Lēmumiem 2019/25 un 2019/1341 tiek grozīts Kopējā nostājā 2001/931 paredzētais saraksts, tas nozīmētu – pretēji procesuālās ekonomijas un tiesiskās drošības prasībām, kas pamatoja to, ka Reglamentā, kurš stājās spēkā 2015. gadā, tika iekļauta tiesību norma, kas veltīta prasības pieteikuma grozījumiem (skat. jaunā Reglamenta 86. panta skaidrojošo pamatojumu) – tiktu paplašināts tvērums 86. panta 1. punktam, kas attiecas uz “tiesību akt[a], kuru lūgts atcelt” grozīšanu, nevis uz visu “tiesību aktu, kam ir tāds pats priekšmets” grozīšanu.

25      No tā izriet, ka aplūkotās prasības ir jāatzīst par nepieņemamām, ciktāl to mērķis ir atcelt Lēmumus 2015/521, 2015/1334 un 2017/1426 (lieta T‑316/14 RENV), Lēmumu 2020/1132, kā arī Īstenošanas regulas 2019/1337, 2020/19 un 2020/1128 (lieta T‑148/19).

26      Jāpiebilst, ka, lai apstrīdētu šo tiesību aktu likumību, nekas neliedza prasītājai celt prasību tos atcelt, ciktāl tie uz viņu attiecās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 12. februāris, Kande Mupompa/Padome, T‑170/18, EU:T:2020:60, 37. punkts).

27      No tā izriet, ka šo prasību pamatotība tiks vērtēta, ciktāl tās attiecas uz:

–        Īstenošanas regulām Nr. 125/2014 un Nr. 790/2014 (turpmāk tekstā – “2014. gada tiesību akti”);

–        Īstenošanas regulām 2015/513, 2015/1325, 2015/2425, 2016/1127, 2017/150 un 2017/1420 (turpmāk tekstā – “2015.–2017. gada tiesību akti”);

–        Lēmumiem 2019/25 un 2019/1341 (turpmāk tekstā – “2019. gada lēmumi”).

B.      Par lietas būtību

28      Lietā T‑316/14 RENV, prasītāja savos apsvērumos par 2021. gada 22. aprīļa spriedumu Padome/PKK (C‑46/19 P, EU:C:2021:316) norādīja, ka uztur visus pamatus, kas izvirzīti tās prasības pieteikumā lietā T‑316/14, izņemot pirmo pamatu, no kura tā atteicās tiesas sēdē, kas notika, pirms tika pasludināts 2018. gada 15. novembra spriedums PKK/Padome (T‑316/14, EU:T:2018:788), kuru Tiesa atcēla apelācijas tiesvedībā. Šīs prasības pamatojumam Vispārējā tiesā prasītāja izvirzīja astoņus pamatus. Šie pamati bija šādi: ar pirmo pamatu, no kura prasītāja kopš tā laika ir atteikusies, tika apgalvots, ka ar 2014. gada tiesību aktiem un 2015.–2017. gada tiesību aktiem, kā arī ar Kopējo nostāju 2001/931 un Regulu Nr. 2580/2001 ir pārkāptas starptautisko bruņoto konfliktu tiesības, ar otro pamatu tika apgalvots, ka prasītāja ir kļūdaini kvalificēta par teroristu grupu Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta izpratnē, ar trešo pamatu tika apgalvots, ka nav kompetentas iestādes pieņemta lēmuma Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē, ar ceturto pamatu tika apgalvots Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 4. un 51. panta pārkāpums, ciktāl 2014. gada tiesību akti un 2015.–2017. gada tiesību akti daļēji esot balstīti uz informāciju, kas iegūta, spīdzinot vai slikti izturoties, ar piekto pamatu tika apgalvots, ka nav veikta pārskatīšana atbilstoši Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punkta prasībām, ar sesto pamatu tika apgalvots samērīguma principa un subsidiaritātes principa pārkāpums, ar septīto pamatu tika apgalvots pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums un ar astoto pamatu tika apgalvota tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā neievērošana.

29      Lietā T‑148/19 prasītāja izvirza sešus pamatus savas prasības pamatojumam: ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka prasītāja ir kļūdaini kvalificēta par teroristu grupu Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta izpratnē, ar otro pamatu tiek apgalvots, ka nepastāv kompetentas iestādes pieņemts lēmums Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē, ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka nav veikta pārskatīšana atbilstoši Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punkta prasībām, ar ceturto pamatu tiek apgalvots samērīguma principa un subsidiaritātes principa pārkāpums, ar piekto pamatu tiek apgalvots pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums un ar sesto pamatu tiek apgalvota tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā neievērošana.

30      Ņemot vērā līdzību starp sešiem pamatiem, kas izvirzīti abās lietās, šīs lietas ir jāizskata kopā, nošķirot lietu T‑316/14 RENV no T‑148/19 tikai tad, ja to prasa specifiski argumenti, kas izvirzīti šo pamatu pamatojumam, un zināmas atšķirības starp apstrīdētajiem aktiem.

31      Šie pamati galvenokārt attiecas uz Kopējās nostājas 2001/931 1. panta pārkāpumu, precizējot, ka minētā kopējā nostāja šajā lietā ir atbilstošais tiesību akts, tostarp, lai vērtētu apstrīdētās īstenošanas regulas, kas formāli ir balstītas tikai uz Regulu Nr. 2580/2001, ciktāl šīs pēdējās minētās mērķis ir īstenot teroristu personu un organizāciju līdzekļu iesaldēšanas pasākumu dalībvalstīs, balstoties uz kopējā nostājā ietvertajiem principiem un terora aktu definīcijām un uz sarakstiem, ko Padome izstrādājusi atbilstoši kopējai nostājai. Šī 1. panta 3., 4. un 6. punktā ir noteikts:

“3.      Šajā kopējā nostājā “terora akts” ir viens no turpmāk noteiktiem tīšiem nodarījumiem, kas veida vai sastāva dēļ var nodarīt nopietnus kaitējumus valstij vai starptautiskai organizācijai, atbilstīgi pārkāpuma definīcijai valsts tiesību aktos, ja šī akta mērķis ir:

i)      nopietni iebiedēt iedzīvotājus vai

ii)      nepamatoti piespiest valdību vai starptautisku organizāciju veikt vai neveikt kādu darbību, vai

iii)      būtiski destabilizēt vai graut valsts vai starptautiskas organizācijas politiskās, konstitucionālās, ekonomiskās vai sociālās pamatstruktūras:

a)      apdraudēt personas dzīvību, kas var izraisīt nāvi;

b)      apdraudēt personas fizisko veselību;

c)      nolaupīt personu vai sagrābt ķīlniekus;

d)      izraisīt plašu valsts vai sabiedriskās iestādes, transporta sistēmas, infrastruktūras iznīcināšanu, ieskaitot informācijas sistēmu, stacionāru platformu uz kontinentāla šelfa, publisku vietu vai privātīpašumu, apdraudot cilvēku dzīvību vai radot nozīmīgus ekonomiskus zaudējumus;

e)      nolaupīt lidaparātu, kuģi vai citus pasažieru vai kravas transportlīdzekļus;

f)      ražot, turēt savā valdījumā, iegūt, pārvadāt, piegādāt vai izmantot ieročus, sprāgstvielas, bioloģiskos vai ķīmiskos ieročus, kā arī veikt izpēti un izstrādāt bioloģiskos un ķīmiskos ieročus;

g)      izraisīt bīstamu vielu noplūdi vai ugunsgrēku, eksploziju vai plūdus, kas apdraud cilvēku dzīvību;

h)      kavēt vai pārraut ūdensapgādi, elektroapgādi vai citu dabas pamatresursu piegādi, apdraudot cilvēku dzīvību;

i)      draudēt izdarīt kādu no a) līdz h) apakšpunktā uzskaitītajiem nodarījumiem;

j)      vadīt teroristu grupu;

k)      piedalīties teroristu grupas darbībās, tostarp informācijas vai materiālu resursu piegādē vai šādu darbību finansēšanā jebkādā veidā, zinot, ka šāda līdzdalība palīdzēs minētajai grupai veikt noziedzīgas darbības.

Šajā punktā “teroristu grupa” ir strukturēta grupa, kurā ir vairāk nekā divas personas, izveidota ilgākam laikposmam un darbojas saskaņoti, lai veiktu terora aktus. “Strukturēta grupa” ir grupa, kas nav nejauši izveidota tūlītējai terora akta veikšanai un kam nav vajadzīgi formāli noteikti pienākumi grupas locekļiem, dalības tajā nepārtrauktība vai attīstīta struktūra.

4.      Sarakstu pielikumā izstrādā, pamatojoties uz precīzu informāciju vai materiālu attiecīgajā lietā, kas norāda, ka kompetenta iestāde pieņēmusi lēmumu par attiecīgajām personām, grupām un organizācijām neatkarīgi no tā, vai lieta ir par izmeklēšanas uzsākšanu vai apsūdzību saistībā ar terora akta veikšanu, mēģinājumu izdarīt terora aktu, līdzdalību šādā aktā vai tā veicināšanu, pamatojoties uz nopietniem un ticamiem pierādījumiem vai versijām, vai notiesāšanu par šādiem nodarījumiem. Sarakstā var iekļaut personas, grupas un organizācijas, ko Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome atzinusi par saistītām ar terorismu un pret kurām tā noteikusi sankcijas.

Šajā punktā “kompetenta iestāde” ir tiesu iestāde vai gadījumos, ja tiesu iestādēm nav pilnvaru šāda punkta skartajos jautājumos, līdzvērtīga kompetenta iestāde attiecīgajā jomā.

[..]

6.      Pielikumā minētos personu vārdus un organizāciju nosaukumus regulāri atjaunina, vismaz reizi sešos mēnešos, lai nodrošinātu pamatojumu vārdu un nosaukumu paturēšanai sarakstā.”

32      No judikatūras, kurā ir interpretētas šīs Kopējās nostājas 2001/931 tiesību normas, izriet, ka procedūra, kuras rezultātā saskaņā ar minēto kopējo nostāju var tikt veikts līdzekļu iesaldēšanas pasākums, notiek divos līmeņos – valsts un Eiropas līmenī (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 14. marts, A u.c., C‑158/14, EU:C:2017:202, 84. punkts, un 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 203. un 204. punkts). Vispirms kompetentā valsts iestāde attiecībā pret ieinteresēto personu pieņem lēmumu, kas atbilst Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktā minētajām prasībām. Pēc tam Padome, pieņemot lēmumu vienbalsīgi, nolemj iekļaut ieinteresēto personu līdzekļu iesaldēšanas sarakstā, pamatojoties uz precīzu informāciju un lietas materiālos esošiem pierādījumiem, kuri pierāda, ka šāds lēmums ir ticis pieņemts (spriedumi, 2006. gada 12. decembris, Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, T‑228/02, EU:T:2006:384, 117. punkts, un 2008. gada 23. oktobris, People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑256/07, EU:T:2008:461, 131. punkts).

33      Faktiski, tā kā Savienības rīcībā nav līdzekļu tai pašai veikt izmeklēšanu saistībā ar noteiktas personas iesaistīšanos terora aktos, prasības par to, ka ir nepieciešams iepriekšējs valsts iestādes lēmums, izvirzīšanas mērķis ir noteikt, vai pastāv nopietni un ticami pierādījumi vai norādes par attiecīgās personas iesaistīšanos terora aktos, kuras valsts iestādes ir uzskatījušas par uzticamām un kas tās ir mudinājušas pieņemt vismaz izmeklēšanas pasākumus. Tādējādi no Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktā ietvertās atsauces uz valsts iestādes lēmumu, kā arī no norādēm uz “precīzu informāciju” un “nopietniem un ticamiem pierādījumiem vai versijām [norādēm]” izriet, ka šīs tiesību normas mērķis ir aizsargāt attiecīgās personas, nodrošinot, lai to iekļaušana līdzekļu iesaldēšanas sarakstā notiktu, vienīgi balstoties uz pietiekami drošu faktisko pamatu, un ka minētā kopējā nostāja ir vērsta uz šī mērķa sasniegšanu, izvirzot prasību par valsts iestādes pieņemtu lēmumu (spriedumi, 2012. gada 15. novembris, Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 68. un 69. punkts, un 2017. gada 26. jūlijs, Padome/Hamas, C‑79/15 P, EU:C:2017:584, 24. punkts).

34      No šī īpašā sadarbības veida starp Padomi un dalībvalstīm terorisma apkarošanas ietvaros, kas izveidots ar Kopējo nostāju 2001/931, izriet vairākas lietas.

35      No tā izriet, pirmkārt, ka saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu priekšnoteikums personas vai organizācijas sākotnējai iekļaušanai līdzekļu iesaldēšanas sarakstā ir valsts lēmums, ko ir pieņēmusi kompetenta iestāde. Šāds nosacījums turpretim nav paredzēts šīs kopējās nostājas 1. panta 6. punktā, kas attiecas uz iekļaušanas sarakstā pārskatīšanu.

36      No tā izriet, otrkārt, ka pierādīšanas pienākumam par to, ka kādas personas, grupas vai organizācijas līdzekļu iesaldēšana ir tiesiski pamatota, kas ir Padomei, ir samērā ierobežots mērķis procedūrā Savienības iestādēs. Īpašais sadarbības veids, kas ieviests starp dalībvalstīm un Padomi terorisma apkarošanas jomā, uzliek šai iestādei pienākumu, cik vien iespējams, paļauties uz kompetentās valsts iestādes vērtējumu (spriedumi, 2008. gada 23. oktobris, People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑256/07, EU:T:2008:461, 133. un 134. punkts; 2008. gada 4. decembris, People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑284/08, EU:T:2008:550, 53. punkts, un 2018. gada 14. decembris, Hamas/Padome, T‑400/10 RENV, EU:T:2018:966, 282. punkts).

37      Šis Padomes pienākums paļauties, cik vien iespējams, uz kompetentās valsts iestādes vērtējumu attiecas galvenokārt uz notiesājošiem valsts nolēmumiem, kas ņemti vērā, veicot sākotnējo iekļaušanu sarakstā atbilstoši Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktam. Konkrētāk, Padomei nav jāpārbauda to faktu patiesums vai piedēvējamība, kas ņemti vērā notiesājošajos valsts nolēmumos, ar kuriem pamatota sākotnējā iekļaušana sarakstā. Proti, šāds Padomei noteikts pienākums pārbaudīt faktus, kas ir pamatā valsts lēmumam, ar kuru pamatota sākotnēja iekļaušana līdzekļu iesaldēšanas sarakstos, noteikti nelabvēlīgi ietekmētu divu līmeņu sistēmu, kas ir raksturīga minētajai kopējai nostājai, jo tas, ka Padome vērtē šo faktu patiesumu, varētu konfliktēt ar attiecīgās valsts iestādes veikto vērtējumu un secinājumiem, un šāds konflikts būtu vēl jo vairāk nevēlams, jo Padomes rīcībā ne vienmēr ir visi fakti un pierādījumi, kas ir šīs valsts iestādes lietas materiālos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 24. novembris, LTTE/Padome, T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 240.–242. punkts un tajos minētā judikatūra). Ir jāatgādina, ka garantija attiecīgajām personām par to, ka to iekļaušana līdzekļu iesaldēšanas sarakstā ir balstīta uz pietiekami drošu faktisko pamatu, balstās konkrēti uz prasību par valsts iestādes pieņemtu lēmumu un uz paļāvību, ko Savienības iestādes pauž attiecībā uz minētās valsts iestādes veikto pierādījumu un norāžu vērtējumu (skat. šī sprieduma 33. punktu).

38      Turpretim, attiecībā uz apstākļiem, uz kuriem Padome balstās, lai pierādītu, ka turpina pastāvēt iesaistīšanās teroristiskās darbībās risks, atbilstoši Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktam, neatkarīgi no tā, vai informācija par šiem apstākļiem ir gūta no valsts lēmuma, ko ir pieņēmusi kompetentā iestāde, vai arī no citiem avotiem, apstrīdēšanas gadījumā Padomei ir jāpierāda konstatēto faktu, kas minēti tiesību aktos saistībā ar atstāšanu sarakstos, pamatotība un Savienības tiesai ir jāpārbauda to saturiskā pareizība, kas nozīmē, ka ir jāpārbauda attiecīgo faktu patiesums, kā arī to kvalificēšana par tādiem, kas veido elementus, kuri pamato ierobežojošo pasākumu piemērošanu pret konkrēto personu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 22. aprīlis, Padome/PKK, C‑46/19 P, EU:C:2021:316, 52.–55. punkts un tajos minētā judikatūra).

39      Turklāt, kā Tiesa arī atgādināja savā 2021. gada 22. aprīļa spriedumā Padome/PKK (C‑46/19 P, EU:C:2021:316, 60.–62. punkts un 78.–80. punkts un tajos minētā judikatūra), Padomei ir pienākums norādīt pamatojumu attiecībā gan uz notikumiem, kas minēti lēmumos, kuri ņemti vērā atbilstoši Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktam, gan uz notikumiem, kas minēti vēlāk pieņemtos valsts lēmumos, vai uz notikumiem, kurus Padome ņēmusi vērā autonomi, bez nekādas atsauces uz šādiem lēmumiem.

40      No tā izriet, ka ir jānošķir katrs no apstrīdētajiem tiesību aktiem atkarībā no tā, vai tas ir balstīts uz valsts kompetento iestāžu lēmumiem, ar kuriem pamatota prasītājas sākotnējā iekļaušana sarakstā, vai atkarībā no tā, vai tas ir balstīts uz šo valsts iestāžu vēlāk pieņemtiem lēmumiem vai uz informāciju, ko Padome ņēmusi vērā autonomi. Šāda nošķiršana ir vēl jo vairāk nepieciešama, jo šos divus pamatojuma veidus reglamentē dažādas Kopējās nostājas 2001/931 tiesību normas; pirmo reglamentē šīs nostājas 1. panta 4. punkts un otro reglamentē tās 1. panta 6. punkts.

41      Šajā lietā 2014. gada tiesību akti ir balstīti, pirmkārt, uz vairāku pamatojuma izklāstos uzskaitītu notikumu, kuru vērtējumu autonomi ir veikusi Padome, un, otrkārt, uz Apvienotās Karalistes, ASV un Turcijas iestāžu lēmumiem. 2015.–2017. gada tiesību akti un 2019. gada lēmumi, savukārt, ir balstīti vienīgi uz lēmumiem, kurus pieņēmušas vairāku valstu iestādes, proti, Apvienotās Karalistes, ASV un Francijas iestādes. Tāpat ir jāprecizē, ka starp vērā ņemtajiem valstu lēmumiem, daži lēmumi pamatoja prasītājas sākotnējo iekļaušanu sarakstā, bet citus vēlāk pieņemtus lēmumus Padome ņēma vērā, kad tā veica prasītājas iekļaušanas sarakstā pārskatīšanu.

42      Tādēļ seši līdzīgie pamati, kas vērsti pret apstrīdētajiem tiesību aktiem, ir jāizskata, ņemot vērā šos ievada apsvērumus, precizējot, ka pamats, kurš ir specifisks lietai T‑316/14 RENV, kurš attiecas uz Hartas 4. un 51. panta pārkāpumu un ir vērsts tikai pret 2014. gada tiesību aktiem, tiks izskatīts kopā ar pamatu, kas attiecas uz Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punkta pārkāpumu (skat. šī sprieduma 166. un 175. punktu). Tādējādi turpmāk tiks vērtēts, vai ar šiem tiesību aktiem ir ievērots Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkts (pirmais pamats), 4. punkts (otrais pamats) un 6. punkts (trešais pamats), kā arī samērīguma princips (ceturtais pamats), ņemot vērā, ka prasītāja tiesas sēdē precizēja, un tas tika ierakstīts protokolā, ka attiecīgais pamats attiecas tikai uz šī principa pārkāpumu un neattiecas arī uz subsidiaritātes principa pārkāpumu, pienākums norādīt pamatojumu (piektais pamats) un, visbeidzot, prasītājas tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (sestais pamats), sākot ar otrā pamata, kas attiecas uz Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta pārkāpumu, vērtējumu.

1.      Par pamatu, ar kuru apgalvots Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta pārkāpums

43      Ievadā ir jāatgādina, ka Kopējās nostājas 2001/931 1. pantā ir veikta nošķiršana starp tā 4. punktā minēto personas vārda vai organizācijas nosaukuma sākotnējo iekļaušanu līdzekļu iesaldēšanas sarakstā, no vienas puses, un tā 6. punktā minēto sarakstā jau iekļautas personas vārda vai organizācijas nosaukuma atstāšanu šajā sarakstā, no otras puses. Lai arī priekšnosacījums personas vai organizācijas sākotnējai iekļaušanai līdzekļu iesaldēšanas sarakstā ir valsts lēmums, ko ir pieņēmusi kompetenta iestāde, šāds nosacījums nav paredzēts, lai atstātu šīs personas vārdu vai šīs organizācijas nosaukumu sarakstā, jo šī atstāšana sarakstā būtībā ir sākotnējās iekļaušanas sarakstā pagarināšana, un tāpēc tās priekšnosacījums ir fakts, ka saglabājas risks, ka attiecīgā persona vai organizācija varētu iesaistīties ar terorismu saistītās darbībās; risks, kuru sākotnēji konstatējusi Padome, balstoties uz valsts lēmumu, kas ir bijis šīs sākotnējās iekļaušanas sarakstā pamats (spriedumi, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 59.–61. punkts, un 2017. gada 26. jūlijs, Padome/Hamas, C‑79/15 P, EU:C:2017:584, 37.–39. punkts).

44      No tā izriet, pirmkārt, ka, ja Padome, lai, pamatojoties uz Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu, nolemtu turpināt personas vai organizācijas iekļaut sarakstā, balstās uz valsts lēmumu, ko ir pieņēmusi kompetenta iestāde, tad pamats par Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta pārkāpumu ir efektīvs, lai pamatotu prasību, kas vērsta pret šādu lēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 14. decembris, Hamas/Padome, T‑400/10 RENV, EU:T:2018:966, 229. un 230. punkts), ko Padome turklāt neapstrīd. Šajā ziņā var piebilst, ka Tiesa nav apšaubījusi šo efektīvo raksturu, 2021. gada 22. aprīļa spriedumā Padome/PKK (C‑46/19 P, EU:C:2021:316, 38. punkts) nospriežot, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, vērtējot lēmumus, ar kuriem nolemts personas atstāt sarakstos, tikai Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punkta kontekstā. Tiesa lēma par Vispārējās tiesas veikto Padomes pienākuma norādīt pamatojumu vērtējumu, būtībā atzīstot, ka to, vai ir ievērots šis pienākums norādīt pamatojumu, ir jāvērtē, ņemot vērā apstākļus, uz kuriem attiecas Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punkts, un tā turklāt nodeva atpakaļ lietu Vispārējai tiesai visu pārējo pamatu, tostarp to, kas attiecas uz minētās kopējās nostājas 1. panta 3. un 4. punkta pārkāpumiem, vērtēšanai.

45      No tā izriet, otrkārt, ka šajā lietā šis pamats tiks vērtēts, tikai ņemot vērā valstu lēmumus, uz kuriem balstījās prasītājas sākotnējā iekļaušana sarakstā 2002. gadā, proti:

–        Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra 2001. gada 29. marta rīkojumu;

–        ASV valdības 1997. gada 8. oktobra un 2001. gada 31. oktobra lēmumus.

46      Argumenti par Francijas tiesu nolēmumiem, kas pieņemti pēc prasītājas sākotnējās iekļaušanas sarakstā, kā arī argumenti, ar kuriem tiek apstrīdēti lēmumi, kuri izriet no iepriekš minētajiem lēmumiem, kurus ir pieņēmušas Apvienotās Karalistes iestādes 2014. gadā un ASV iestādes 2013. gadā un 2019. gadā, kā arī apstākļi, kurus Padome ņēmusi vērā autonomi, savukārt tiks aplūkoti, vērtējot pamatu, kas attiecas uz Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punkta pārkāpumu.

47      Tas pats attiecas uz argumentiem, kas saistīti ar Turcijas drošības tiesu spriedumiem, kuri ir minēti 2014. gada tiesību aktu pamatojuma izklāstos. Lai arī daži šo pamatojuma izklāstu izvilkumi var izraisīt apjukumu, jo tajos ir minēti Turcijas drošības tiesu PKK notiesājošie nolēmumi, no kuriem daži ir pasludināti pirms 2002. gada, un kuros pēc šo notiesājošo nolēmumu uzskaitīšanas ir formāli norādīts, ka ir lēmumi, kas pieņemti saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu, no vispārējā secinājuma par strīdīgo iekļaušanu sarakstos pārskatīšanu, kurā ir vienīgi minēts, ka Apvienotās Karalistes un ASV lēmumi paliek spēkā, var secināt, ka tikai šie pēdējie minētie lēmumi tika ņemti vērā saskaņā ar iepriekš minēto kopējās nostājas tiesību normu, ko Padome apstiprina savā iebildumu rakstā un ko prasītāja turklāt atzīst replikā.

a)      Par Apvienotās Karalistes lēmumu

48      Prasītāja apstrīd, ka Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra 2001. gada 29. marta rīkojumu var kvalificēt kā kompetentas iestādes lēmumu Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē, atsaucoties uz argumentiem par jēdzienu “kompetenta iestāde”, par norādēm, kas nepieciešamas, lai pierādītu, ka šāds lēmums ir pieņemts, un par to notikumu datumu, kuri ir ņemti vērā šajā rīkojumā.

1)      Par Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra kvalificēšanu par “kompetento iestādi”

49      Prasītāja uzskata, ka Apvienotās Karalistes iekšlietu ministru nevar kvalificēt par “kompetento iestādi” Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē. Proti, šis ministrs esot nevis tiesu iestāde, bet administratīva iestāde. Viņa rīkojumi esot administratīva rakstura, un tie neesot pieņemti tādas procedūras rezultātā, kurā ir vairāki posmi, kas raksturīga krimināltiesiskiem lēmumiem. Turklāt šajos rīkojumos uzskaitītajiem aizliegumiem esot neierobežots termiņš, un neesot periodiskas pārskatīšanas. Iekšlietu ministram turklāt esot plaša rīcības brīvība, ņemot vērā, ka Apvienotās Karalistes Parlamenta pilnvaras aprobežojoties ar attiecīgo organizāciju kolektīvu vērtēšanu, jo tam neesot zināma konfidenciālā informācija, kuru ir ņēmis vērā ministrs.

50      Vispirms ir jāatgādina, ka Vispārējā tiesa vairākkārt ir uzskatījusi, ka Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra 2001. gada 29. marta rīkojums ir kompetentas iestādes lēmums Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 23. oktobris, People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑256/07, EU:T:2008:461, 144. un 145. punkts; 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 106. punkts; 2018. gada 14. decembris, Hamas/Padome, T‑400/10 RENV, EU:T:2018:966, 258.–285. punkts; 2019. gada 6. marts, Hamas/Padome, T‑289/15, EU:T:2019:138, 71.–96. punkts; 2019. gada 10. aprīlis, Gamaa Islamya Égypte/Padome, T‑643/16, EU:T:2019:238, 108.–133. punkts, un 2021. gada 24. novembris, LTTE/Padome, T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 112. punkts).

51      Proti, saskaņā ar judikatūru, pat ja Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta otrajā daļā ir piešķirta prioritāte tiesu iestāžu pieņemtiem lēmumiem, tas neizslēdz iespēju ņemt vērā administratīvo iestāžu pieņemtos lēmumus tad, kad, pirmkārt, saskaņā ar valsts tiesībām šīm iestādēm faktiski ir piešķirta kompetence pieņemt ierobežojošus lēmumus attiecībā uz terorismā iesaistītiem grupējumiem un kad, otrkārt, šīs iestādes, lai arī tās ir tikai administratīvas iestādes, tomēr var tikt uzskatītas par “līdzvērtīgām” tiesu iestādēm (spriedumi, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 107. punkts; 2018. gada 14. decembris, Hamas/Padome, T‑400/10 RENV, EU:T:2018:966, 259. punkts; 2019. gada 6. marts, Hamas/Padome, T‑289/15, EU:T:2019:138, 72. punkts; 2019. gada 10. aprīlis, Gamaa Islamya Égypte/Padome, T‑643/16, EU:T:2019:238, 111. punkts, un 2021. gada 24. novembris, LTTE/Padome, T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 114. punkts).

52      Administratīvās iestādes var atzīt par līdzvērtīgām tiesu iestādēm tad, ja par to lēmumiem var celt prasību tiesā, kas attiecas uz faktiskiem un tiesiskiem apstākļiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 23. oktobris, People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑256/07, EU:T:2008:461, 145. punkts; 2018. gada 14. decembris, Hamas/Padome, T‑400/10 RENV, EU:T:2018:966, 260. punkts; 2019. gada 6. marts, Hamas/Padome, T‑289/15, EU:T:2019:138, 73. punkts; 2019. gada 10. aprīlis, Gamaa Islamya Égypte/Padome, T‑643/16, EU:T:2019:238, 112. punkts, un 2021. gada 24. novembris, LTTE/Padome, T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 115. punkts).

53      Līdz ar to apstāklis, ka terorisma apkarošanas joma ir attiecīgās valsts tiesu iestāžu kompetencē, nav šķērslis Padomei ņemt vērā tādas valsts administratīvās iestādes lēmumus, kura ir pilnvarota noteikt ierobežojošus pasākumus terorisma jomā (spriedumi, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 108. punkts; 2018. gada 14. decembris, Hamas/Padome, T‑400/10 RENV, EU:T:2018:966, 261. punkts; 2019. gada 6. marts, Hamas/Padome, T‑289/15, EU:T:2019:138, 74. punkts; 2019. gada 10. aprīlis, Gamaa Islamya Égypte/Padome, T‑643/16, EU:T:2019:238, 113. punkts, un 2021. gada 24. novembris, LTTE/Padome, T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 116. punkts).

54      No 2015.–2017. gada tiesību aktu un 2019. gada lēmumu pamatojuma izklāsta izriet, ka Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra rīkojumus var pārsūdzēt Proscribed Organisations Appeal Commission (Apelācijas komisija aizliegto organizāciju lietās, Apvienotā Karaliste, turpmāk tekstā – “POAC”), kas lemj par tiesību un faktu jautājumiem, piemērojot principus, kuri reglamentē pārbaudi tiesā, un ka ikviena puse var pārsūdzēt POAC lēmumu par kādu tiesību jautājumu apelācijas instances tiesā, ja tā saņem pašas POAC atļauju vai tās neesamības gadījumā – apelācijas instances tiesas atļauju (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 14. decembris, Hamas/Padome, T‑400/10 RENV, EU:T:2018:966, 262. punkts; 2019. gada 6. marts, Hamas/Padome, T‑289/15, EU:T:2019:138, 75. punkts; 2019. gada 10. aprīlis, Gamaa Islamya Égypte/Padome, T‑643/16, EU:T:2019:238, 114. punkts, un 2021. gada 24. novembris, LTTE/Padome, T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 117. punkts).

55      Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra rīkojumu ir pieņēmusi administratīva iestāde, kas ir līdzvērtīga tiesu iestādei, un tātad kompetenta iestāde Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 14. decembris, Hamas/Padome, T‑400/10 RENV, EU:T:2018:966, 263. punkts; 2019. gada 6. marts, Hamas/Padome, T‑289/15, EU:T:2019:138, 76. punkts; 2019. gada 10. aprīlis, Gamaa Islamya Égypte/Padome, T‑643/16, EU:T:2019:238, 115. punkts, un 2021. gada 24. novembris, LTTE/Padome, T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 118. punkts).

56      Turklāt ir jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktā nav prasīts, lai kompetentās iestādes lēmums tiktu pieņemts kriminālprocesā stricto sensu, ar nosacījumu, ka, ņemot vērā Kopējā nostājā 2001/931 izvirzītos mērķus, attiecīgās valsts procedūras mērķis ir cīņa pret terorismu plašā izpratnē, nosakot preventīvus vai represīvus pasākumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 14. decembris, Hamas/Padome, T‑400/10 RENV, EU:T:2018:966, 269.–271. punkts; 2019. gada 6. marts, Hamas/Padome, T‑289/15, EU:T:2019:138, 82.–84. punkts; 2019. gada 10. aprīlis, Gamaa Islamya Égypte/Padome, T‑643/16, EU:T:2019:238, 119.–121. punkts, un 2021. gada 24. novembris, LTTE/Padome, T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 119. punkts).

57      Šajā gadījumā ar Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra rīkojumu tika paredzēti aizlieguma pasākumi attiecībā uz organizācijām, kas tiek uzskatītas par teroristu organizācijām, un tātad, kā prasīts judikatūrā, šis rīkojums ir pieņemts valsts procesā, kura mērķis galvenokārt ir preventīvu vai represīvu pasākumu noteikšana attiecībā uz PKK cīņā pret terorismu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 115. punkts; 2018. gada 14. decembris, Hamas/Padome, T‑400/10 RENV, EU:T:2018:966, 272. un 273. punkts; 2019. gada 6. marts, Hamas/Padome, T‑289/15, EU:T:2019:138, 84. punkts; 2019. gada 10. aprīlis, Gamaa Islamya Égypte/Padome, T‑643/16, EU:T:2019:238, 121. punkts, un 2021. gada 24. novembris, LTTE/Padome, T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 120. punkts).

58      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apstrīdētos tiesību aktus nevar atcelt tā iemesla dēļ, ka ar tiem saistītajos pamatojuma izklāstos Padome, lai iekļautu prasītājas nosaukumu strīdīgajos sarakstos, ir balstījusies uz Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra, kurš ir administratīva iestāde un kura lēmumiem nav krimināltiesiska rakstura, rīkojumu.

59      Šo secinājumu neatspēko pārējie prasītājas argumenti, kas izvirzīti šī pamata pamatojumam.

60      Pirmkārt, attiecībā uz apgalvojumu, ka procedūrā nav vairāku posmu, kā tas ir procesu tiesā gadījumos, no Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta formulējuma neizriet, ka, lai attiecīgais valsts lēmums būtu pamats iekļaušanai sarakstā, ar to ir jābūt pabeigtai vairākposmu procedūrai (spriedums, 2021. gada 24. novembris, LTTE/Padome, T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 124. punkts).

61      Katrā ziņā procedūra, kuras rezultātā Apvienotās Karalistes iekšlietu ministrs pieņem aizlieguma rīkojumus, norisinās vairākos posmos. Vispirms, aizliegums prasa, lai šī iestāde veiktu to pierādījumu rūpīgu pārbaudi, uz kuriem ir balstīta pamatota pārliecība, ka organizācija ir iesaistīta terorismā. Šie pierādījumi ietver informāciju, kas gūta no publiskiem informācijas avotiem un uzziņu dienestiem. Turklāt Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra rīkojums tiek pieņemts pēc apspriešanās ar visu valdību, kā arī ar uzziņu dienestiem un policijas iestādēm. Visbeidzot, aizlieguma rīkojumu pārbauda un apstiprina Apvienotās Karalistes Parlamenta abas palātas ratifikācijas procedūras ietvaros (spriedums, 2021. gada 24. novembris, LTTE/Padome, T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 125.–128. punkts).

62      Otrkārt, attiecībā uz Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra rīkojumā noteiktā aizlieguma apgalvoto neierobežoto termiņu, no vienas puses ir jāuzsver – apstāklis, ka uz šo rīkojumu neattiecas ikgadējas pārskatīšanas pienākums, nav šķērslis tam, ka Padome uz to balstās, lai iekļautu organizāciju, uz kuru tas attiecas, līdzekļu iesaldēšanas sarakstos, ciktāl Padomei saskaņā ar tās pārskatīšanas pienākumu ir pienākums pārbaudīt, vai datumā, kurā tā plāno turpināt iekļaut šo organizāciju minētajos sarakstos, šis lēmums, citi lēmumi vai vēlāki faktiskie apstākļi joprojām pamato šo iekļaušanu sarakstos (spriedums, 2021. gada 24. novembris, LTTE/Padome, T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 131. punkts).

63      No otras puses, saskaņā ar Apvienotās Karalistes 2000. gada Likuma par terorisma apkarošanu 4. iedaļu, organizācija vai persona, kuru skar aizlieguma pasākums, var iesniegt rakstveida pieteikumu iekšlietu ministram, lai viņš izskata iespēju šo organizāciju vai personu izņemt no aizliegto organizāciju saraksta un, piemērojot Apvienotās Karalistes 2000. gada Terorisma apkarošanas likuma 5. iedaļu, ja ministrs šādu pieteikumu noraida, pieteikuma iesniedzējs var apstrīdēt POAC, kuras lēmumus arī var pārsūdzēt (spriedums, 2021. gada 24. novembris, LTTE/Padome, T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 132. punkts) (skat. šī sprieduma 54. punktu).

64      No tā izriet, ka, pat ja Apvienotās Karalistes 2000. gada Terorisma apkarošanas likumā nav paredzēta Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra aizlieguma rīkojumu ikgadēja pārskatīšana, tiem nav neierobežota iedarbība.

65      Treškārt, attiecībā uz apgalvoto Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra plašo rīcības brīvību, lai aizliegtu teroristu organizācijas, ir jāuzsver, ka šis ministrs izdod aizlieguma rīkojumus nevis atkarībā no politiskiem apsvērumiem, bet piemērojot valsts tiesību normas, kurās definēti terora akti, kā izriet no Apvienotās Karalistes 2000. gada Terorisma apkarošanas likuma 3. iedaļas. Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja attiecībā uz šo tiesību normu, tas, ka tajā ir norādīts, ka iekšlietu ministrs aizliedz organizāciju, ja viņš “uzskata, ka tā ir iesaistīta ar terorismu saistītās darbībās”, attiecas uz vajadzīgo pierādījumu apjomu, lai veiktu iekļaušanu sarakstā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 13. decembris, Al‑Ghabra/Komisija, T‑248/13, EU:T:2016:721, 112.–119. punkts), un tādēļ tas vēl jo mazāk var pieļaut rīcības brīvību, jo šis pierādījumu apjoms nozīmē pārliecības pakāpi – un tādējādi – pamatojuma precizitāti, kas ir augstāka par vienkāršām aizdomām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 13. decembris, Al‑Ghabra/Komisija, T‑248/13, EU:T:2016:721, 114. un 115. punkts).

66      Var piebilst, ka katrā ziņā Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra plašo rīcības brīvību mazina parlamenta veiktā pārbaude un apstiprināšana, kam ir pakļauti šie rīkojuma projekti. Tādējādi Vispārējai tiesai jau ir bijusi iespēja atzīt saistībā tieši ar Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra rīkojuma projektiem, ka visi Pārstāvju palātas, kas ir viena no divām Apvienotās Karalistes Parlamenta palātām, kurām ir jāratificē rīkojuma projekts, locekļi saņem faktu kopsavilkumu attiecībā uz katru rīkojuma projektā ietverto organizāciju, kas nozīmē, ka Pārstāvju palātai ir iespēja veikt individuālu pārbaudi un Pārstāvju palāta faktiski notur debates par organizācijām individuāli, par ko turklāt liecina nostājas, kas pieņemtas attiecībā uz PKK parlamenta debatēs, kuru rezultātā tika ratificēts 2001. gada rīkojums, ko šajā lietā prasītāja iesniedza prasības pieteikuma ietvaros, un ka Pārstāvju palātai katrā ziņā ir tiesības atteikties rīkojuma projektu apstiprināt (spriedums, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 122. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2021. gada 24. novembris, LTTE/Padome, T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 136. un 137. punkts).

67      No visa iepriekš minētā izriet, ka visi argumenti, kas vērsti uz to, lai apstrīdētu Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra kvalifikāciju par “kompetento iestādi” Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē, ir jānoraida.

2)      Par “precīzu informāciju vai materiālu attiecīgajā lietā, kas norāda, ka lēmumu ir pieņēmusi kompetenta iestāde”

68      Prasītāja būtībā pārmet Padomei, ka tā nav norādījusi precīzu informāciju vai lietas materiālos esošus pierādījumus, kas norāda, ka Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra rīkojums bija lēmums, ko pieņēmusi kompetenta iestāde Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē. Šāds pārmetums saskaņā ar prasītājas procesuālajiem rakstiem aptver trīs iebildumus. Pirmkārt, Padome neesot norādījusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja Apvienotās Karalistes iekšlietu ministru par “kompetentu iestādi”. Otrkārt, apstrīdētajos tiesību aktos neesot aprakstīti motīvi, kas ir 2001. gada rīkojuma pamatā. Treškārt, šajos pašos tiesību aktos neesot sīkāk precizēti iemesli, kuru dēļ Padome uzskatīja, ka uz attiecīgajiem notikumiem attiecas jēdziens “terora akts” Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta nozīmē.

69      Attiecībā uz pirmo iebildumu, ir jākonstatē, ka uz to attiecas formāla kritika par pienākuma norādīt pamatojumu ievērošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 24. novembris, LTTE/Padome, T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 329.–333. punkts) un ka tādēļ tas tiks vērtēts, atbildot uz pamatu par šī pienākuma pārkāpumu (skat. šī sprieduma 221.–224. punktu).

70      Attiecībā uz abiem pārējiem iebildumiem ir lietderīgi vispirms atgādināt apstrīdēto tiesību aktu pamatojuma izklāstu daļas, kas attiecas uz Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra 2001. gada rīkojumu.

71      2014. gada tiesību aktos Padome norādīja, ka Apvienotās Karalistes iekšlietu ministrs, ņemot vērā PKK paveiktos terora aktus un tās dalību šādos aktos, aizliedza PKK kā organizāciju, kas ir iesaistīta terora aktos. Norādot arī uz citiem valsts lēmumiem, no tā viņš secināja, ka lēmumus ir pieņēmušas kompetentas iestādes Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē (pamatojuma izklāsts, 4. lpp.).

72      2015.–2017. gada tiesību aktos un 2019. gada lēmumos, kuru pamatojuma izklāsti šajā jautājumā ir identiski, Padome norāda, ka ir balstījusies uz tādu lēmumu esamību, kurus tā kvalificē kā kompetentas iestādes lēmumus Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē, tostarp uz Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra 2001. gada rīkojumu. Tā precizē, ka ir pārbaudījusi faktus, uz kuriem ir balstīti šie lēmumi, un uzskatījusi, ka tie ietilpst jēdzienos “terora akti” un “grupas un organizācijas, kas ir iesaistītas terora aktos” Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 2. un 3. punkta izpratnē (pamatojuma izklāsts, 1.–6. punkts). Turklāt minētā rīkojuma pamatojuma izklāsta A pielikumā Padome it īpaši norāda, ka šis rīkojums tika pieņemts 2001. gadā tādēļ, ka Apvienotās Karalistes iekšlietu ministram tajā laikā bija iemesls domāt, ka PKK ir izdarījusi terora aktus un piedalījusies tajos Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta izpratnē (3., 4. un 16. punkts). Tā precizē, ka šie terora akti ietver PKK inkriminētos terora aktus kopš 1984. gada un ka PKK ir veikusi terora kampaņu, vēršoties pret rietumvalstu interesēm un ieguldījumiem 1990. gadu sākumā, lai pastiprinātu spiedienu uz Turcijas valdību, tostarp nolaupot rietumvalstu tūristus, kā arī 1993.–1994. gadā uzbrūkot naftas pārstrādes rūpnīcai un īstenojot uzbrukumus tūristu apmeklētām vietām, kas izraisīja ārvalstu tūristu nāvi. Tā norāda – pat ja PKK, šķiet, bija atteikusies no šīs kampaņas laikā no 1995. līdz 1999. gadam, tā turpināja apdraudēt Turcijas tūristu apmeklētās vietas. Padome norāda, ka tās ieskatā uz šiem faktiem attiecas mērķi, kas uzskaitīti Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pirmās daļas i) un ii) apakšpunktā, un vardarbīgi akti, kuri ir uzskaitīti Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pirmās daļas iii) apakšpunkta a), c), d), f), g) un i) punktā (16. punkts).

73      Turpinājumā ir jāatgādina, ka no judikatūras izriet – “precīz[ai] informācij[ai] vai materiāl[iem] attiecīgajā lietā”, kas prasīti Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktā, ir jānorāda, ka attiecībā uz attiecīgajām personām vai organizācijām ir pieņemts valsts iestādes lēmums, kas atbilst šajā tiesību normā ietvertajai definīcijai, tādā veidā, kas šīm personām vai organizācijām ļauj tostarp identificēt šo lēmumu, bet šī informācija vai materiāli neattiecas uz minētā lēmuma saturu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 24. novembris, LTTE/Padome, T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 148. punkts un tajā minētā judikatūra).

74      No tā izriet, ka šajā lietā var uzskatīt, ka Padome 2014. gada tiesību aktos sniedza “[pietiekami] precīzu informāciju” par Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra 2001. gada rīkojumu Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē, norādot precīzu minētā rīkojuma datumu, tās autoru un juridisko pamatojumu, šajā gadījumā – Apvienotās Karalistes 2000. gada Terorisma apkarošanas likumu.

75      Tas pats attiecas uz 2015.–2017. gada tiesību aktiem un 2019. gada lēmumiem, kuros ir ietvertas tādas pašas norādes par 2001. gada rīkojuma precīzu datumu, autoru un juridisko pamatojumu.

76      No tā izriet, ka visi argumenti, ar kuriem tiek apstrīdēts, ka Padome ir ievērojusi prasības saistībā ar “precīzu informāciju vai materiālu attiecīgajā lietā, kas norāda, ka lēmumu ir pieņēmusi kompetenta iestāde” atbilstoši Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktam, ir jānoraida.

3)      Par to terora aktu datumiem, ar kuriem pamatots Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra noteiktais PKK aizliegums

77      Iebildums, atbilstoši kuram Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra 2001. gada rīkojums esot balstīts uz pārāk seniem notikumiem, lai tos varētu pamatoti ņemt vērā saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktu, ir izvirzīts tikai lietā T‑148/19.

78      Vispirms ir jāprecizē, ka “laika intervāls”, kas jāizvērtē šajā lietā, attiecas uz laiku starp notikumiem, kas ņemti vērā 2001. gada rīkojumā, un minētā rīkojuma datumu, kā to turklāt atbilstoši norāda prasītāja.

79      Proti, tā kā šis arguments ir izvirzīts pamata atbalstam, kas attiecas uz Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta pārkāpumu, ir jālemj tikai par 2001. gada rīkojuma kvalifikāciju par “kompetentas iestādes lēmumu” šīs tiesību normas izpratnē, it īpaši, ievērojot to notikumu datumu, kas ņemti vērā šajā rīkojumā (šajā nozīmē skat. ģenerāladvokātes E. Šarpstones [E. Sharpston] secinājumus lietā Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2016:723, 80. punkts), precizējot, ka laika intervāls starp minētajā rīkojumā norādītajiem notikumiem un šī rīkojuma pieņemšanu, no vienas puses, un šajā lietā apstrīdētajiem lēmumiem par atstāšanu sarakstā, no otras puses, tiks vērtēts tā pamata ietvaros, kas attiecas uz Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punkta pārkāpumu.

80      Runājot par attiecīgā laika intervāla vērtējumu šajā lietā, var konstatēt, ka pēdējie fakti, proti, draudi uzbrukt Turcijas tūristu apmeklētajām vietām, kas ņemti vērā Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra 2001. gada rīkojumā, kā tas aprakstīts 2019. gada lēmumos, attiecas uz laika posmu no 1995. līdz 1999. gadam (skat. šī sprieduma 72. punktu). Turklāt ir jāatgādina, ka Padomei nav pienākuma pārbaudīt to faktu patiesumu, kas ņemti vērā notiesājošos valsts nolēmumos, ar kuriem ir pamatota sākotnēja iekļaušana sarakstā (skat. šī sprieduma 37. punktu), kāds ir 2001. gada rīkojums. No iedibinātas judikatūras izriet, ka šis rīkojums ir jāpielīdzina notiesājošam nolēmumam, ja tas ir galīgs, ciktāl pēc tā pieņemšanas izmeklēšanas turpinājums nav iepsējams un tā mērķis ir aizliegt attiecīgās personas vai organizācijas Apvienotajā Karalistē, nosakot krimināltiesiskas sekas personām, kuras uztur ar tām ciešāku vai mazāk ciešu saikni (skat. spriedumu, 2021. gada 24. novembris, LTTE/Padome, T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 155. un 156. punkts un tajos minētā judikatūra).

81      No tā izriet, ka neraugoties uz to, ka prasītāja apstrīd attiecīgo uzbrukumu draudu patiesumu, norādīdama, ka pamatojuma izklāstos nav neviena elementa vai argumenta, kas pamato šos draudus, šajā lietā šie draudi var tikt ņemti vērā. No tā arī izriet, ka laika intervāls starp pēdējiem faktiem, kas ņemti vērā (1999. gads), un 2001. gada rīkojuma datumu ir apmēram divi gadi. Šāds laika intervāls, kas ir īsāks par pieciem gadiem, netiek uzskatīts kā pārmērīgs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 24. novembris, LTTE/Padome, T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 208. punkts un tajā minētā judikatūra).

82      Līdz ar to Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkts nav pārkāpts Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra 2001. gada rīkojumā vērā ņemto notikumu datuma dēļ, kurš savukārt ņemts vērā saskaņā ar šo tiesību normu.

83      Tādējādi no visa iepriekš minētā izriet, ka iebildumi, kas vērsti pret faktu, kas apstrīdētie tiesību akti balstās uz Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra 2001. gada rīkojumu, ir jānoraida.

b)      Par ASV lēmumiem

84      Prasītāja apstrīd, ka ASV iestāžu 1997. gada un 2001. gada lēmumus var kvalificēt kā kompetentas iestādes lēmumus Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē, atsaucoties uz argumentiem par jēdzienu “kompetenta iestāde” un uz norādēm, kas nepieciešamas, lai pierādītu, ka šāds lēmums ir pieņemts.

85      Šajā ziņā ir jāatgādina jau pastāvīgā judikatūra, atbilstoši kurai jēdziens “kompetenta iestāde” Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē neattiecas vienīgi uz dalībvalstu iestādēm, bet tajā principā var būt ietvertas arī trešo valstu iestādes (spriedumi, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 22. punkts; 2018. gada 14. decembris, Hamas/Padome, T‑400/10 RENV, EU:T:2018:966, 244. punkts, un 2019. gada 6. marts, Hamas/Padome, T‑289/15, EU:T:2019:138, 43. punkts).

86      Šī interpretācija ir pamatota, pirmkārt, ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta formulējumu, saskaņā ar kuru jēdziens “kompetentas iestādes” nav attiecināts tikai uz dalībvalstu iestādēm, un, otrkārt, ar šīs kopējās nostājas mērķi, jo tā tika pieņemta, lai īstenotu Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūciju 1373 (2001), kura ir vērsta uz to, lai, visām valstīm sistemātiski un cieši sadarbojoties, pastiprinātu cīņu pret terorismu pasaules līmenī (spriedumi, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 23. punkts; 2018. gada 14. decembris, Hamas/Padome, T‑400/10 RENV, EU:T:2018:966, 245. punkts, un 2019. gada 6. marts, Hamas/Padome, T‑289/15, EU:T:2019:138, 44. punkts).

87      Tomēr no pastāvīgās judikatūras izriet arī tas, ka Padomei, pirms balstīties uz trešās valsts iestādes lēmumu, ir pienākums pārbaudīt, vai šis lēmums ir pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (spriedumi, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 24. un 31. punkts, un 2019. gada 4. septembris, Hamas/Padome, T‑308/18, EU:T:2019:557, 58. punkts).

88      Tādēļ ir jāsāk ar to prasītājas argumentu izvērtēšanu, ar kuriem tiek apstrīdēta šī pārbaude, kā to ir veikusi Padome šajā lietā. Šajā ziņā ir jāprecizē, ka vajadzība veikt šo pārbaudi izriet it īpaši no Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktā paredzētās prasības, – saskaņā ar kuru personas vai organizācijas sākotnējai iekļaušanai līdzekļu iesaldēšanas sarakstā ir jābūt pamatotai ar kompetentas iestādes pieņemtu lēmumu, – mērķa. Proti, šīs prasības mērķis ir aizsargāt attiecīgās personas vai organizācijas, nodrošinot, lai to sākotnējā iekļaušana šajā sarakstā notiktu, vienīgi balstoties uz pietiekami drošu faktisko pamatu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 68. punkts). Tomēr šis mērķis var tikt sasniegts tikai tad, ja trešo valstu lēmumi, ar kuriem Padome pamato personu vai organizāciju sākotnējo iekļaušanu minētajā sarakstā, ir pieņemti, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 26. punkts).

89      Šajā lietā pamatojumu izklāstu C pielikumā, kas attiecas uz to, ka ASV iestādes ir atzinušas PKK par FTO un SDGT, kas ir identisks 2015.–2017. gada tiesību aktos un 2019. gada lēmumos, Padome it īpaši norāda, ka atzīšana par FTO tika nolemta 1997. gada 8. oktobrī un atzīšana par SDGT tika nolemta 2001. gada 31. oktobrī (3. un 4. punkts).

90      Tālāk tā norāda, ka Savienoto Valstu valsts sekretārs pēc savas ierosmes piecus gadus vēlāk pārskata, vai atzīšana par FTO starplaikā nav tikusi atsaukta. Attiecīgā organizācija pati var ik pēc diviem gadiem lūgt, lai tās atzīšana tiek atsaukta, sniedzot pierādījumus par to, ka apstākļi, uz kuriem šī atzīšana par FTO bija balstīta, ir faktiski mainījušies. Savienoto Valstu valsts sekretārs un United States Congress (Savienoto Valstu Kongress, ASV) arī var pēc savas iniciatīvas atsaukt atzīšanu par FTO. Turklāt attiecīgā organizācija var celt prasību par lēmumu, ar kuru tā ir atzīta par FTO, Circuit Court of Appeals for the District of Columbia (Kolumbijas reģiona Federālā apelācijas tiesa, ASV). Attiecībā uz lēmumiem par atzīšanu par SDGT Padome norāda, ka tie netiek periodiski pārskatīti, bet ka tos var apstrīdēt federālajās tiesās (pamatojuma izklāstu C pielikuma 8.–11. punkts). Turklāt Padome konstatē, ka prasītājas atzīšana par FTO un atzīšana par SDGT netika apstrīdētas Amerikas tiesās un tribunālos un par tām nenotiek nekāda tiesvedība (pamatojuma izklāstu C pielikuma 11. un 12. punkts). Attiecībā uz pārskatīšanas procedūrām un uz pieejamo tiesību aizsardzības līdzekļu aprakstu Padome uzskata, ka piemērojamie ASV tiesību akti nodrošina tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā aizsardzību (pamatojuma izklāstu C pielikuma 13. punkts).

91      Tomēr Vispārējai tiesai jau ir bijusi iespēja nospriest vairākos spriedumos, kuros lemts par pamatojuma izklāstiem, kas ir identiski tiem, kuri pievienoti 2015.–2017. gada tiesību aktu un 2019. gada lēmumu pielikumos, ka tie ir nepietiekami, lai varētu konstatēt, ka Padome ir veikusi vajadzīgo pārbaudi attiecībā uz tiesību uz aizsardzību ievērošanas principa ievērošanu Amerikas Savienotajās Valstīs (spriedumi, 2019. gada 6. marts, Hamas/Padome, T‑289/15, EU:T:2019:138, 54.–65. punkts; 2019. gada 10. aprīlis, Gamaa Islamya Égypte/Padome, T‑643/16, EU:T:2019:238, 93.–104. punkts, un 2019. gada 4. septembris, Hamas/Padome, T‑308/18, EU:T:2019:557, 65.–76. punkts). Turklāt Tiesa vienīgajā apelācijas tiesvedības spriedumā, kurā tā sprieda par pamatu, ar kuru iebilsts pret Vispārējās tiesas vērtējumu par Padomes balstīšanos uz ASV lēmumiem (spriedums, 2019. gada 4. septembris, Hamas/Padome, T‑308/18, EU:T:2019:557), nosprieda, ka šie iebildumi ir nepieņemami un ka apstrīdētajā lēmumā Vispārējās tiesas vērtējumam ir res judicata spēks (spriedums, 2021. gada 23. novembris, Padome/Hamas, C‑833/19 P, EU:C:2021:950, 36.–40. punkts un 82. punkts).

92      Tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips nozīmē, ka personām, uz kurām attiecas lēmumi, kuri būtiski skar viņu intereses, ir jādod iespēja atbilstoši darīt zināmu savu viedokli par strīdīgā lēmuma pamatojumā pret viņiem izvirzītajiem elementiem. Tādu pasākumu gadījumā, kad personu vārdus vai organizāciju nosaukumus paredz iekļaut līdzekļu iesaldēšanas sarakstā, šis princips prasa, lai iestāde paziņotu šai personai vai organizācijai šo pasākumu iemeslus brīdī, kad tie tiek pieņemti vai uzreiz pēc to pieņemšanas (skat. spriedumu, 2019. gada 4. septembris, Hamas/Padome, T‑308/18, EU:T:2019:557, 65. un 66. punkts un tajos minētā judikatūra).

93      Attiecībā uz ASV tiesību aktiem, ar kuriem reglamentēta atzīšana par SDGT, kas ir 2001. gada lēmuma pamatā, no Padomes sniegtā šo tiesību aktu vispārīgā apraksta pamatojuma izklāstos nevar konstatēt, ka ASV iestādēm būtu jebkāds pienākums paziņot ieinteresētajām personām pamatojumu vai pat publicēt šos lēmumus, neļaujot uzskatīt, ka tiesību uz aizsardzību princips ir ievērots (skat. spriedumu, 2019. gada 4. septembris, Hamas/Padome, T‑308/18, EU:T:2019:557, 69. un 70. punkts).

94      Attiecībā uz tiesību aktiem, ar kuriem reglamentēta atzīšana par FTO, kas ir 1997. gada lēmuma pamatā, tajos pavisam noteikti ir paredzēta attiecīgo lēmumu publicēšana Federālajā reģistrā. Tomēr, no pamatojuma izklāstiem neizriet, ka, izņemot šo lēmumu rezolutīvo daļu, šajā publikācijā ir norādīts pamatojums, lai kāds tas arī būtu – kā turklāt liecina izraksti no Federālā reģistra, kas pievienoti iebildumu raksta lietā T‑316/14 RENV pielikumā – vai ka šis pamatojums būtu darīts zināms prasītājam jebkādā veidā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 4. septembris, Hamas/Padome, T‑308/18, EU:T:2019:557, 71.–75. punkts). ASV Valsts departamenta “administratīvā lieta” par PKK, kas datēta ar 2013. gadu vai 2019. gadu, kura esot ASV iestāžu rīcībā un kura minēta pamatojuma izklāstos, patiešām ir ļoti nesena salīdzinājumā ar ASV 1997. gada un 2001. gada lēmumiem, un nekas neliecina, ka tajā būtu dati par šiem lēmumiem un to pamatojumu. Turklāt, Padome nekādā veidā neprecizē piekļuves šiem administratīvās lietas materiāliem nosacījumus, tikai apgalvojot – un turklāt tikai savos procesuālajos rakstos, ka prasītāja nav īstenojusi savas tiesības piekļūt šīs lietas materiāliem.

95      Šāda 1997. gada lēmuma rezolutīvās daļas publicēšana Federālajā reģistrā un tādējādi tikai šīs publikācijas pieminēšana pamatojuma izklāstos nav pietiekama, lai varētu konstatēt, ka Padome ir veikusi vajadzīgo pārbaudi attiecībā uz tiesību uz aizsardzību principa ievērošanu Amerikas Savienotajās Valstīs (skat. spriedumu, 2019. gada 4. septembris, Hamas/Padome, T‑308/18, EU:T:2019:557, 76. punkts).

96      No tā izriet, ka šajā lietā, tāpat kā Vispārējā tiesa nosprieda 2019. gada 6. marta spriedumā Hamas/Padome (T‑289/15, EU:T:2019:138, 65. punkts), 2019. gada 10. aprīļa spriedumā Gamaa Islamya Égypte/Padome (T‑643/16, EU:T:2019:238, 104. punkts), un 2019. gada 4. septembra spriedumā Hamas/Padome (T‑308/18, EU:T:2019:557, 76. punkts), ir jāuzskata, ka 2015.–2017. gada tiesību aktus un 2019. gada lēmumus nevarēja pamatot ar ASV lēmumiem kā kompetentu iestāžu lēmumiem Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē, nepastāvot nepieciešamībai izvērtēt jautājumu, vai ir ievērotas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

97      Attiecībā uz 2014. gada tiesību aktiem, a fortiori, ir pieļauts tāds pats trūkums, ciktāl Padome attiecīgajos pamatojuma izklāstos tikai piemin pārbaudi tiesā vai administratīvu pārbaudi, ko var piemērot attiecīgajiem lēmumiem, nenorādot nekādu ASV iestāžu pienākumu darīt zināmu attiecīgajām personām pamatojumu vai pat publicēt šos lēmumus. Turklāt var norādīt, ka, pieminot ASV lēmumus 2014. gada tiesību aktos, Padome pat nenorāda minēto lēmumu datumus, no kā izriet, ka šajos tiesību aktos arī nav ievērotas prasības, kas noteiktas Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktā, kuras attiecas uz tādas precīzas informācijas sniegšanu, kas norāda, ka lēmumu ir pieņēmusi kompetenta iestāde (skat. šī sprieduma 74. un 75. punktu).

98      No visa iepriekš minētā izriet, ka pamats par Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta pārkāpumu ir jāapmierina, ciktāl apstrīdētie tiesību akti ir balstīti uz ASV 1997. gada un 2001. gada lēmumiem, bet jānoraida, ciktāl tie ir balstīti uz Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra 2001. gada rīkojumu.

2.      Par pamatu, ar kuru apgalvots Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pārkāpums

99      Ņemot vērā, ka par pieņemamu ir atzīstams pamats par Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta pārkāpumu attiecībā uz ASV 1997. gada un 2001. gada lēmumiem, šis pamats netiks izskatīts, ciktāl ar to tiek apstrīdēta šajos lēmumos vērā ņemto notikumu kvalifikācija par terora aktiem.

100    Lietās T‑316/14 RENV un T‑148/19 prasītāja izvirza divu veidu argumentus pamata par Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pārkāpumu pamatojumam, ar dažiem argumentiem vispārīgi apstrīdot, ka tai esot ar terorismu saistīts mērķis, īstenojot darbības bruņota pašnoteikšanās konflikta ietvaros, un ar dažiem argumentiem apstrīdot it īpaši, ka tai esot tādi ar terorismu saistīti mērķi, kā izklāstīts šajā tiesību normā, ko tā īstenojot ar atsevišķām pamatojuma izklāstos minētajām darbībām. Tā arī apgalvo – tikai lietā T‑148/19, ka to nevarot kvalificēt par teroristu grupu Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta nozīmē, jo tā neveidojot strukturētu grupu, kas darbojas saskaņoti, lai veiktu terora aktus.

101    Tā kā Padome lietā T‑148/19 apstrīd gan šī pamata pieņemamību, gan tā iedarbīgumu, sākumā ir jāizvērtē tā aspekti, pirms tiek vērtēta tā pamatotība.

a)      Par pamata pieņemamību

102    Padome apgalvo, ka šis pamats ir nepieņemams, jo tas nekādi nav pamatots ar pierādījumiem.

103    Šī iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

104    Saskaņā ar Tiesas statūtu 21. panta pirmo daļu, kas ir piemērojama tiesvedībai Vispārējā tiesā saskaņā ar šo statūtu 53. panta pirmo daļu un Reglamenta 76. panta d) punktu, prasības pieteikumā ir jāietver strīda priekšmets, izvirzītie pamati un argumenti, kā arī kopsavilkums par minētajiem pamatiem. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai ļautu atbildētājam sagatavot savu aizstāvību un Vispārējai tiesai lemt par prasību, attiecīgā gadījumā – bez citas papildu informācijas. Lai garantētu tiesisko drošību un pareizu tiesvedību, prasības pieņemamības priekšnosacījum ir tāds, ka norādītie būtiskie faktiskie un juridiskie apstākļi, ar kuriem tā ir pamatota, vismaz kopsavilkuma veidā, taču saskanīgi un saprotami izriet no paša prasības pieteikuma teksta. Lai to panāktu, tostarp ir prasīts, lai prasītājs izklāsta argumentus izvirzītā pamata pamatojumam, kuri atbildētājam, kā arī Savienības tiesai ļauj tos saprast un uz tiem atbildēt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 25. janvāris, BSCA/Komisija, T‑818/14, EU:T:2018:33, 94.–96. punkts un tajos minētā judikatūra).

105    Turpretim, no prasītāja netiek prasīts, lai tas iesniedz pierādījumus sava izvirzītā pamata pamatojumam, jo uz raksturu, kas pamatots ar tādiem pierādījumiem, attiecas minētā pamata pamatotības vērtējums, un šo pierādījumu neesamība var izraisīt to, ka pamats tiek noraidīts kā nepamatots. Iepriekš minētajā judikatūrā atsauce uz “faktiskiem apstākļiem”, kas kopsavilkuma veidā jānorāda prasības pieteikumā, attiecas uz faktu elementiem, kas ļauj prasības pieteikumu padarīt saprotamu, neatkarīgi no šo faktu elementu pierādīšanas ar pierādījumiem (skat. šī sprieduma 104. punktu).

106    Šajā lietā prasītāja izvirzīja detalizētus argumentus pirmā pamata atbalstam – tam atvēlēti vairāk kā 60 prasības pieteikuma punkti lietā T‑148/19, ko turklāt Padome neapstrīd un pat ņem tos vērā, detalizēti atbildot uz ikvienu no argumentiem, ko prasītāja izvirzījusi pamata pamatojumam. Līdz ar to pamats ir pieņemams.

b)      Par pamata iedarbīgumu

107    Prasītāja apgalvo, ka tā nav strukturēta grupa, kas darbojas saskaņoti, lai veiktu terora aktus. PKK vienlaikus apzīmējot strukturētu partiju daudzslāņaina “kopuma” ietvaros, pašu “kopumu” un kurdu sociālo kustību, un Padome 2019. gada lēmumos neesot skaidri parādījusi, kuru no šiem veidojumiem tā vēlējās saglabāt strīdīgajos sarakstos. Prasītājas ieskatā nedz “kopumu”, kas apzīmē daudzas partijas un citas apvienības, kas organizētas neatkarīgi, nedz kurdu sociālo kustību, kuru biedrus prasītāja nekontrolē ne tieši, ne netieši, nevar uzskatīt par strukturētu grupu un vēl jo mazāk par teroristu grupu. Attiecībā uz PKK kā partiju “kopuma” ietvaros, lai arī tā ir pietiekami strukturēta, tās mērķis neesot īstenot terora aktus un tā tos neīstenojot.

108    Padome uzskata, ka šis iebildums, kas izvirzīts šī pamata atbalstam, nav iedarbīgs, jo no Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta formulējuma izrietot, ka kvalifikācija par “teroristu grupu” un it īpaši par “grupu” šīs tiesību normas nozīmē neesot šīs kopējās nostājas piemērošanas nosacījums.

109    No Kopējās nostājas 2001/931 normām izriet, ka kvalifikācija par “teroristu grupu” šīs kopējās nostājas 1. panta 3. punkta otrajā daļā, proti, par “strukturēt[u] grup[u], kurā ir vairāk nekā divas personas, [kas] izveidota ilgākam laikposmam un darbojas saskaņoti, lai veiktu terora aktus”, nav šīs kopējās nostājas piemērošanas vispārējs nosacījums.

110    Kā norādīts Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 2. punktā, to piemēro personām, kā arī grupām un organizācijām, un šīs pēdējās minētās nav nošķirtas sarakstā, kas pievienots kopējās nostājas un 2019. gada lēmumu pielikumā, kura pirmajā punktā ir uzskaitītas “personas” un otrajā punktā – “grupas un organizācijas”. Kopējās nostājas 2001/931 1. punkta 3. punkta otrajā daļā jēdziena “teroristu grupa” sniegtās definīcijas mērķis ir vienīgi precizēt divus specifiskus teroristu mērķus, kas ir “vadīt teroristu grupu” [Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pirmās daļas j) apakšpunkts] un “piedalīties teroristu grupas darbībās” [Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pirmās daļas k) apakšpunkts], kuri neizsmeļ šīs kopējās nostājas piemērošanas jomu un kurus turklāt Padome nav norādījusi savos 2019. gada lēmumos, kas attiecas uz PKK (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 24. novembris, LTTE/Padome, T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 253. punkts).

111    No tā izriet, ka, ciktāl prasītāja atbilstoši Kopējās nostājas 2001/931 prasībām ir iekļauta strīdīgajos sarakstos kā “grupa un organizācija” un, tā, kā tā nekādā veidā neapstrīd šo kvalifikāciju par “organizāciju”, nav nozīmes tam, ka PKK nav “teroristu grupa”, kā prasītāja to apgalvo.

112    Tādēļ šis pamats ir jānoraida kā neiedarbīgs, ciktāl ar to tiek apstrīdēta prasītājas kvalifikācija par “teroristu grupu”.

113    Turpretim, atbildot uz Padomes apgalvojumu, ka tai nebija pienākuma pārbaudīt kompetentās valsts iestādes veikto faktu kvalifikāciju, ir jāprecizē, ka tas ir Padomes pienākums un ka līdz ar to prasītājas argumenti ir efektīvi, ciktāl ar tiem tiek apstrīdēts valsts iestāžu vērā ņemto darbību atbilstības terora akta definīcijai, kas noteikta Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punktā, pārbaudes rezultāts.

114    Kā izriet no Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta pirmās daļas, kurā it īpaši ir minēta “notiesāšan[a]” “saistībā ar terora akta veikšanu, mēģinājumu izdarīt terora aktu, līdzdalību šādā aktā vai tā veicināšanu”, Padomei ir jāpārbauda, vai darbības, uz kurām atsaucas valsts iestādes, atbilst terora aktiem, kā tie ir definēti Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punktā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 191. punkts). Šī pārbaude ir vēl jo vairāk nepieciešama, jo, kā izriet no atsevišķiem iebildumiem, kurus izvirzījusi prasītāja, terora akta definīcijas atšķiras dažādās valstīs un ne obligāti atbilst visos aspektos definīcijai, kas izmantota Kopējā nostājā 2001/931.

115    Tomēr, ja Padomē notiekošās procedūras laikā attiecīgā organizācija detalizēti neapstrīd, ka valsts lēmums attiecas uz terora aktiem Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta nozīmē, Padomei nav pienākuma paust sīkāk izklāstītu nostāju par šo jautājumu, un norāde pamatojuma izklāstos, ka tā ir pārbaudījusi, vai uz pamatojumu, kas bija kompetento valsts iestāžu pieņemto lēmumu pamatā, attiecās Kopējā nostājā 2001/931 minētā terorisma definīcija, ir pietiekama (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 24. novembris, LTTE/Padome, T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 162. un 163. punkts un tajos minētā judikatūra).

116    Tāpat ir jāprecizē, ka šī pārbaude, kas jāveic Padomei saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punktu, attiecas vienīgi uz notikumiem, uz kuriem ir atsauce valsts iestāžu lēmumos, ar kuriem savukārt ir pamatota attiecīgās organizācijas sākotnējā iekļaušana sarakstā. Proti, kā izriet no 2021. gada 24. novembra sprieduma LTTE/Padome (T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 168. un 276. punkts), ja Padome turpina iekļaut organizācijas nosaukumu līdzekļu iesaldēšanas sarakstos pārskatīšanas ietvaros, kas veikta atbilstoši Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktam, Padomei ir jāpierāda nevis tas, ka šī organizācija ir veikusi terora aktus minētās kopējās nostājas 1. panta 3. punkta nozīmē, bet tas, ka turpina pastāvēt risks, ka tā iesaistīsies šādās darbībās, kas ne obligāti nozīmē, ka tā tās īstenos.

117    Tomēr, ja var uzskatīt, ka PKK ir īstenojusi terora aktus pēc tās sākotnējās iekļaušanas sarakstā, tas a fortiori pamato tās atstāšanu sarakstā.

118    No visa iepriekš minētā izriet, ka pamats par Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pārkāpumu nav iedarbīgs, ciktāl tas attiecas uz prasītājas kvalifikāciju par “teroristu grupu” un attiecas uz darbībām, kas ņemtas vērā, lai atstātu tās nosaukumu strīdīgajos sarakstos, kad Padome veic pārskatīšanu atbilstoši Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktam, bet tas tomēr ir iedarbīgs, ciktāl ar to tiek apstrīdēta to notikumu kvalifikācija par terora aktiem, uz kuriem ir atsauce valsts iestāžu lēmumos, kas ir tās sākotnējās iekļaušanas sarakstā, pamatā.

c)      Par pamata pamatotību

1)      Par argumentāciju, ka Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punktā minētie mērķi esot jāinterpretē, ņemot vērā leģitīmu bruņoto konfliktu kurdu tautas pašnoteikšanās nolūkā

119    Iesākumā ir jāuzsver, ka, lai arī prasītāja ir atteikusies no sava pirmā pamata lietā T‑316/14 RENV, kas attiecas uz starptautisko bruņoto konfliktu tiesību pārkāpumu (skat. šī sprieduma 28. punktu), tā uztur savu argumentāciju, ka ir jāņem vērā bruņota konflikta esamība, lai interpretētu un piemērotu Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punktu.

120    Prasītāja tādējādi noliedz, ka darbības, ko uz viņu ir attiecinājusi Padome, esot veiktas ar teroristisku mērķi, un atsaucas uz bruņotu konfliktu ar Turcijas Republiku. Prasītājas ieskatā esot absolūti nepieciešams ņemt vērā apstrīdēto darbību kontekstu, proti, leģitīmu bruņotu konfliktu kurdu tautas pašnoteikšanās nolūkā starp PKK un Turcijas iestādēm, jo atbilstoši starptautiskajām tiesībām bruņota konflikta gadījumā vardarbības pielietošana principā ir atļauta. Proti, saskaņā ar LES 3. panta 5. punktu un 21. pantu, Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkts esot jāinterpretē, ņemot vērā starptautiskās tiesības pašnoteikšanās jomā, starptautiskās humanitārās tiesības vai demokrātijas un tiesiskuma pamatvērtības.

121    Šādi prasītāja apstrīd, ka uz to attiecinātajām darbībām esot ar terorismu saistīti mērķi, uzsverot, ka ir jānošķir darbības izdarīšana no tās izdarīšanas ar terorisma mērķi. It īpaši, tā neplānojot ne destabilizēt, ne iznīcināt Turcijas valsti un vēloties tikai to uzlabot un padarīt to atbilstošāku demokrātiskajiem principiem, kas pieņemti Savienībā, tostarp pamattiesībām uz pašnoteikšanos. Turklāt tās mērķis esot piespiest Turcijas valdību pieņemt labvēlīgāku nostāju attiecībā uz kurdiem, un tādējādi tās centienus nevarētu uzskatīt par nepienācīgiem. Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka neviena no darbībām, kas tai piedēvēta, nebija vērsta pret civiliedzīvotājiem, jo darbības bija vērstas uz leģitīmiem militārajiem objektiem, pat ja dažreiz tās izraisīja civiliedzīvotāju nāvi.

122    Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā gan ar Tiesas, gan ar Vispārējās tiesas judikatūru bruņota konflikta starptautisko humanitāro tiesību izpratnē esamība neizslēdz tādu Savienības tiesību normu terorisma novēršanas jomā kā Kopējā nostāja 2001/931 piemērošanu attiecībā uz varbūtējiem šī konflikta laikā veiktiem terora aktiem (spriedums, 2017. gada 14. marts, A u.c., C‑158/14, EU:C:2017:202, 97. un 98. punkts; skat. arī spriedumu, 2021. gada 24. novembris, LTTE/Padome, T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 294. punkts un tajā minētā judikatūra).

123    Proti, pirmkārt, Kopējā nostājā 2001/931 nav veikts nošķīrums attiecībā uz tās piemērošanas jomu atkarībā no tā, vai attiecīgā darbība ir vai nav veikta bruņota konflikta starptautisko humanitāro tiesību izpratnē ietvaros. Otrkārt, Savienības un tās dalībvalstu mērķi ir cīņa pret terorismu neatkarīgi no formas, kādā tas var izpausties, atbilstoši spēkā esošo starptautisko tiesību mērķiem (spriedums, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 58. punkts).

124    Turklāt prasītāja neapstrīd Kopējās nostājas 2001/931 piemērojamību bruņota konflikta gadījumā, bet būtībā uzskata, ka tās normas esot jāinterpretē, ņemot vērā bruņotā konflikta, ko tā īsteno pret Turcijas iestādēm kurdu tautas pašnoteikšanās nolūkā, leģitīmo raksturu.

125    Sekojot prasītājas loģikai, ir jāatzīst, ka paražu tiesību pašnoteikšanās princips, kas it īpaši ir atgādināts Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu, kas parakstīti 1945. gada 26. jūnijā Sanfrancisko, 1. pantā, ir starptautisko tiesību princips, kas piemērojams visām teritorijām, kurām nav savas pārvaldes, un visām tautām, kas vēl nav ieguvušas neatkarību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 21. decembris, Padome/Front Polisario, C‑104/16 P, EU:C:2016:973, 88. punkts, un 2019. gada 4. septembris, Hamas/Padome, T‑308/18, EU:T:2019:557, 217. punkts).

126    Nepaužot nostāju par šī principa piemērošanu šajā lietā, nedz par bruņota spēka izmantošanas, lai panāktu pašnoteikšanos, likumību, ir jāatzīst, ka šis princips nenozīmē, ka, lai īstenotu tiesības uz pašnoteikšanos, teritorijā dzīvojoša tauta vai tās iedzīvotāji var izmantot līdzekļus, kas uzskaitīti Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punktā (spriedumi, 2019. gada 4. septembris, Hamas/Padome, T‑308/18, EU:T:2019:557, 218. punkts, un 2021. gada 24. novembris, LTTE/Padome, T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 299. punkts).

127    Vispārējai tiesai jau ir bijusi iespēja nospriest, ka izņēmumam no terora aktu aizlieguma bruņotu konfliktu laikā par labu atbrīvošanās kustībām, kas iesaistītas bruņotā konfliktā pret “apspiedēju valdību”, nav nekāda pamatojuma ne Savienības tiesībās, ne arī starptautiskajās tiesībās. Starptautisko tiesību normās, it īpaši, 2001. gada 28. septembra Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūcijā 1373 (2001), 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijā par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā, Ženēvas konvenciju 1977. gada 8. jūnija I un II papildprotokolā, kas attiecas uz starptautiska un nestarptautiska rakstura bruņotu konfliktu upuru aizsardzību, 1999. gada 9. decembrī Ņujorkā parakstītajā Starptautiskajā konvencijā par cīņu pret terorisma finansēšanu, nosodot terora aktus, nav paredzēta nekāda nošķiršana atkarībā no darbības veicēja vai tā izvirzītajiem mērķiem (spriedums, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 68. punkts).

128    Turklāt ir jānorāda, ka šajā lietā prasītāja tikai piemin vienu Savienības tiesību normu, kas pamato tās apgalvojumu par to, ka pastāv izņēmums no terora aktu aizlieguma bruņotu konfliktu laikā pašnoteikšanās nolūkā, proti, Padomes pamatlēmumu 2002/475/TI (2002. gada 13. jūnijs) par terorisma apkarošanu (OV 2002, L 164, 3. lpp.), konkrētāk, šī pamatlēmuma 11. apsvērumu, saskaņā ar kuru tajā “[nav reglamentēta] bruņoto spēku rīcība bruņota konflikta laikā, ko reglamentē starptautiski tiesību akti cilvēktiesību jomā šo noteikumu nozīmē saskaņā ar tiem tiesību aktiem [bruņoto spēku rīcība bruņota konflikta laikā atbilstoši izpratnei, kāda šiem jēdzieniem ir piešķirta starptautiskajās humanitārajās tiesībās, kurās tie ir reglamentēti], un, ciktāl uz t[o] attiecas citas starptautisko tiesību normas, [..] valsts bruņoto spēku rīcīb[a] savu dienesta pienākumu izpildē”. Prasītāja piebilst, ka Pamatlēmumam 2002/475 bija pievienots Padomes paziņojums, kurā bija tieši noteikts, ka uz Pamatlēmuma piemērošanas jomu neattiecas tāda bruņota pretošanās kā tā, kuru Otrā pasaules kara laikā īstenoja dažādās Eiropas pretošanās kustības.

129    Tomēr, Kopējā nostājā 2001/931, tāpat kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūcijā 1373 (2001), kura ar šo kopējo nostāju tiek īstenota Savienības līmenī, nav ietverta neviena Pamatlēmuma 2002/475 11. apsvērumam pielīdzināma tiesību norma, un tāda apsvēruma neesamība minētajā kopējā nostājā ir precīzi jāinterpretē kā izpausme Padomes gribai neparedzēt nekādu izņēmumu no kopējās nostājas normu piemērošanas, kad terorisma novēršanas nolūkā tiek īstenota cīņa pret tā finansēšanu (spriedums, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 74.–76. punkts).

130    No tā izriet, ka prasītājas izdarītajai atsaucei uz Pamatlēmumu 2002/475 un uz tam pievienoto Padomes paziņojumu nav nozīmes.

131    Turklāt ir jānošķir, pirmkārt, mērķis, ko vēlas sasniegt kādā teritorijā dzīvojoša tauta vai iedzīvotāji, no vienas puses, no rīcības, ko tie īsteno, lai to sasniegtu, no otras puses. Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pirmās daļas i)–iii) apakšpunktos minētie mērķi neatbilst tādiem mērķiem, kurus var kvalificēt kā galvenos vai pamatmērķus. Kā izriet no lietotās terminoloģijas (iebiedēšana, piespiešana, destabilizācija vai graušana), tie attiecas uz izdarīto darbību būtību, kas liek atzīt, ka Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pirmajā daļā ir tikai atsauce uz “darbībām”, nevis uz mērķiem (skat. spriedumu, 2021. gada 24. novembris, LTTE/Padome, T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 300. punkts un tajā minētā judikatūra).

132    Tādējādi, it īpaši atšķirībā no tā, ko apgalvo prasītāja, mērķis, kas īstenots ar Turcijas valsts pamatstruktūru apdraudējumu [Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pirmās daļas iii) apakšpunkts], lai mainītu šīs struktūras un padarītu tās demokrātiskākas, ja tas tiešām tāds ir, nav ticis ņemts vērā. Tāpat vārds “nepamatoti” [Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pirmās daļas ii) apakšpunkts] ir jāsaprot tā, ka tas attiecas uz spiediena, kas it īpaši īstenots ar pielietotajiem piespiedu līdzekļiem, nelikumīgo raksturu, un tas nav jāvērtē, ņemot vērā sasniedzamā mērķa, īstenojot šo spiedienu, apgalvoto leģitīmo raksturu. Visbeidzot, attiecībā uz iedzīvotāju iebiedēšanu [Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pirmās daļas i) apakšpunkts], par kuru prasītāja norāda, ka bruņotais konflikts, ko tā īsteno kurdu tautas pašnoteikšanās nolūkā, noved pie tā, ka tēmēts tiek tikai uz militāriem objektiem, ir jākonstatē, ka šis arguments neatbilst faktiem, jo vairāku šo darbību, kas minētas pamatojuma izklāstos, it īpaši uzbrukumu tūristu apmeklētām vietām galvenais, un nevis tikai papildu mērķis bija civiliedzīvotāji (skat. it īpaši šī sprieduma 142. un 143. punktu).

133    Visbeidzot ir jāuzsver, ka no iepriekš minētā nevar secināt, ka terorisma novēršanas instruments, kas ir Kopējā nostāja 2001/931 un, vispārīgāk, visa Savienības ierobežojošo pasākumu sistēma, ir šķērslis tam, lai tautas apspiedējās valstīs īstenotu tiesības uz pašnoteikšanos. Kopējās nostājas 2001/931 un Padomes virzītās tās īstenošanas mērķis nav noskaidrot, kuram konfliktā starp valsti un grupu ir un kuram nav taisnība, bet gan cīnīties pret terorismu (spriedums, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 71. punkts). Tādā gadījumā Padomei, izmantojot plašo rīcības brīvību, kas Savienības iestādēm ir piešķirta Savienības ārējo attiecību pārvaldības jomā (šajā ziņā skat. spriedumus, 1982. gada 28. oktobris, Faust/Komisija, 52/81, EU:C:1982:369, 27. punkts; 1998. gada 16. jūnijs, Racke, C‑162/96, EU:C:1998:293, 52. punkts, un rīkojumu, 2011. gada 6. septembris, Mugraby/Padome un Komisija, T‑292/09, nav publicēts, EU:T:2011:418, 60. punkts), ir jālemj, attiecībā uz ko ir jāpieņem ierobežojošie pasākumi – attiecībā uz fiziskām un juridiskām personām, kas saistītas ar attiecīgo valsti, vai attiecībā uz tautu, kas vēlas īstenot savas tiesības uz pašnoteikšanos.

134    Līdz ar to ir jānoraida prasītājas argumentācija par leģitīma bruņota konflikta kurdu tautas pašnoteikšanās nolūkā ņemšanu vērā, lai interpretētu Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pirmajā daļā minētos mērķus.

135    No tā izriet, ka ir jānoraida arī visi prasītājas argumenti nolūkā apstrīdēt ar terorismu saistītos mērķus, kas ņemti vērā saistībā ar atsevišķām uz to attiecinātām darbībām, ar pamatojumu, ka tās ir veiktas kā represijas pret Turcijas armiju.

2)      Par atsevišķu darbību, kas attiecinātas uz prasītāju, mērķu teroristiskā rakstura apstrīdēšanu

136    Uzreiz ir jānoraida iebildums būtībā par noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principa neievērošanu, jo Padome nevarot pamatot apstrīdētos tiesību aktus ar notikumiem, kas norisinājušies pirms Kopējās nostājas 2001/931 stāšanās spēkā. Ņemot vērā līdzekļu iesaldēšanas tikai un vienīgi aizsargājošo raksturu, kas paredzēts Kopējā nostājā 2001/931 (skat. spriedumu, 2010. gada 7. decembris, Fahas/Padome, T‑49/07, EU:T:2010:499, 67. un 68. punkts un tajos minētā judikatūra), šis vispārējais Savienības tiesību princips, kas nostiprināts Hartas 49. panta 1. punkta pirmajā teikumā, saskaņā ar kuru “[n]evienu nevar atzīt par vainīgu nodarījumā, kas ir darbība [..], ko tās izdarīšanas brīdī saskaņā ar attiecīgās valsts tiesībām vai starptautiskajām tiesībām neuzskata par noziedzīgu nodarījumu”, šajā lietā nav piemērojams (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Ezz u.c./Padome, T‑256/11, EU:T:2014:93, 70.–81. punkts).

137    Turklāt kā neefektīvs ir jānoraida iebildums par to, ka dažas darbības, uz kurām ir atsaukušās Apvienotās Karalistes iestādes, neatbilst noziedzīgu nodarījumu definīcijai šīs valsts tiesību aktu nozīmē. Proti, no īpašā sadarbības veida, kas ieviests starp dalībvalstīm un Padomi terorisma apkarošanas jomā, un no tā izrietošā Padomes pienākuma paļauties, cik vien iespējams, uz kompetentās valsts iestādes vērtējumu, uz kuru balstīts tās lēmums, izriet, ka tai ir arī pienākums paļauties uz šo iestādi attiecībā uz to faktisko apstākļu klasifikāciju, kas konstatēti, ņemot vērā valsts tiesību normas. Pat ja Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punktā ir prasīta “atbilstī[ba] pārkāpuma definīcijai valsts tiesību aktos”, uz šo kvalifikāciju attiecas tikai valsts tiesību sfēra, un, kad tā tiek veikta, tā notiek neatkarīgi no minētās kopējās nostājas īstenošanas.

138    Attiecībā uz to, ka tiek apstrīdēta atsevišķu uz PKK attiecinātu darbību atbilstība Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punktā noteiktajiem kritērijiem, lai definētu jēdzienu “terora akts”, vispirms ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, tieši no kritikas, kas izvirzīta šī pamata pamatojumam un kas izvērtēta turpinājumā, izriet, ka prasītājas rīcībā par notikumiem, kuru kvalifikāciju par terora aktiem tā apstrīd, bija pietiekama informācija, lai izvirzītu argumentus sava iebilduma pamatojumam. Turklāt no Tiesas secinātā 2021. gada 22.aprīļa spriedumā Padome/PKK (C‑46/19 P, EU:C:2021:316, 62. un 80. punkts) izriet, ka notikumu izklāstā, kas pamatoja 2014. gada tiesību aktus, kā arī izklāstā, kas pamatoja 2015.–2017. gada tiesību aktus un kas vārds vārdā pārņemts 2019. gada lēmumos, izņemot attiecībā uz notikumu, kas norisinājās 2014. gada augustā, bija pietiekami pamatots, ka prasītājai bija pietiekama informācija, lai izvirzītu argumentus, lai pamatotu iebildumu par attiecīgo darbību kvalifikāciju par terora aktiem.

139    Turpinājumā var atzīt, ka neatkarīgi pat no fakta, ka prasītājas mērķu teroristiskais raksturs tiek apstrīdēts tikai attiecībā uz dažām darbībām, kuras ņēmusi vērā Padome, šie iebildumi neļauj apšaubīt Padomes vērtējumu.

140    Ir jāuzsver, ka ikviens no darbību veidiem, kas minēti Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pirmās daļas a) līdz k) apakšpunktā, var būt teroristisks. Lai darbību varētu kvalificēt kā “teroristisku”, tai nav jāatbilst visiem vienpadsmit šajā tiesību normā minētajiem mērķiem.

141    No tā izriet, ka nav nozīmes – kā to norāda prasītāja –, ka atsevišķas uz viņu attiecinātās darbības nav izraisījušas nāvi [a) apakšpunkts], nav bijušas saistītas ar ieroču izmantošanu [f) apakšpunkts], nav izraisījušas plašu iznīcināšanu [d) apakšpunkts] vai to rezultātā nav veiktas nolaupīšanas [c) apakšpunkts], ja, pirmkārt, netiek apstrīdēts, ka šīm darbībām bija citi teroristiski mērķi, kas ir minēti Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pirmās daļas a) līdz k) apakšpunktā, un ja, otrkārt, pārējām darbībām, uz kurām ir veikta atsauce, ir bijis kāds no pārējiem šiem mērķiem.

142    It īpaši, attiecībā uz darbībām, uz kurām ir balstījušās Apvienotās Karalistes iestādes 2001. gadā, ir jāatgādina, ka Padome 2015.–2017. gada tiesību aktu pamatojuma izklāstos un 2019. gada lēmumos (pamatojuma izklāstu A pielikuma 16. punkts) tās uzskaitīja šādi:

–        rietumvalstu tūristu, tostarp Apvienotās Karalistes pilsoņu nolaupīšana 1990. gadu sākumā;

–        uzbrukums naftas pārstrādes rūpnīcai 1993.–1994. gadā;

–        1993. un 1994. gadā uzbrukumu kampaņa tūristu apmeklētām vietām, kas izraisīja ārvalstu tūristu, tostarp Apvienotās Karalistes pilsoņu nāvi;

–        laikā no 1995. līdz 1999. gadam draudi uzbrukt Turcijas tūristu apmeklētajām vietām.

143    Tādējādi, pat pieņemot, kā to apgalvo prasītāja, ka nav pierādīts, ka uzbrukuma naftas pārstrādes rūpnīcai ietvaros 1993.–1994. gadā netika apdraudētas cilvēku dzīvības, kā paredzēts Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pirmās daļas d) apakšpunktā, tomēr netiek apstrīdēta šajā tiesību normā minētā izraisītā plaša mēroga iznīcināšana, nedz arī šo iznīcināšanas darbību nenovēršamās sekas, proti, nozīmīgie ekonomiskie zaudējumi, kas ir minēti kopā ar cilvēku dzīvību apdraudējumu kā vienas no divām iepriekš minēto iznīcināšanas darbību iespējamām alternatīvajām sekām. Arī, pat ja uzbrukumu šai naftas pārstrādes rūpnīcai nevarētu attiecināt uz prasītāju, kā viņa to apgalvo, var norādīt, ka Apvienotās Karalistes iestādes 2001. gadā atsaucās arī uz citām darbībām (skat. šī sprieduma 142. punktu), attiecībā uz kurām prasītāja neapstrīd ne savu iesaisti, ne tās teroristiskā rakstura mērķi vai mērķus, tostarp – cilvēku dzīvības apdraudējumu. Visbeidzot, prasītājai nav pamatojuma apstrīdēt, ka draudi uzbrukt Turcijas tūristu apmeklētajām vietām laikā no 1995. līdz 1999. gadam atbilst Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punktā minētajai terora aktu definīcijai, kas i) apakšpunktā skaidri attiecas uz “draud[iem] izdarīt [..] a) līdz h) apakšpunktā uzskaitīt[os] nodarījum[us]”, kas ir dzīvības apdraudējums vai iznīcināšana.

144    Turklāt ir jānoraida prasītājas argumenti, ar kuriem tiek apstrīdēta aplūkoto darbību kvalifikācija par terora aktiem ar pamatojumu, ka pastāv atšķirības starp terora akta definīciju Apvienotās Karalistes tiesību aktos un definīciju, kas ir iekļauta Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punktā. Attiecīgajos valsts tiesību aktos, proti, Apvienotās Karalistes 2000. gada Terorisma apkarošanas likumā ir izmantota tāda pati definīcija divos aspektos kā minētajā kopējā nostājā izmantotā definīcija, vienlaicīgi definējot šīs darbības (aktus) atkarībā no to “mērķiem” un to sasniegšanai izmantotajiem līdzekļiem, un gan šie “mērķi”, gan šie līdzekļi lielā mērā sakrīt. Tādēļ nekādas sekas nerada apstāklis, ka Apvienotās Karalistes tiesību aktos līdzekļiem ir noteikts smaguma kritērijs (piemēram, norādot uz nopietnu vardarbību, nopietnu zaudējumu) un Kopējā nostājā 2001/931 šāds kritērijs ir noteikts “mērķiem” (piemēram, norādot uz iedzīvotāju nopietnu iebiedēšanu, būtisku destabilizēšanu vai graušanu).

145    Attiecībā uz darbībām, uz kurām atsaukušās Apvienotās Karalistes iestādes 2014. gadā, pilnības labad var norādīt (skat. šī sprieduma 116. un117. punktu), ka Padome nav īpaši identificējusi katras no šīm darbībām teroristiskos mērķus, bet gan ir izdarījusi vispārēju secinājumu, kurā uzskaitīti visi šie mērķi [šajā gadījumā – Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pirmās daļas a), c), d) un f) –i) apakšpunktā minētie mērķi] gan attiecībā uz darbībām, kas ņemtas vērā 2001. gadā, gan uz tām, kas ņemtas vērā 2014. gadā un kas ir minētas pamatojuma izklāstos (A pielikuma 19. punkts). Līdz ar to, kvalifikācijas par terora aktiem nolūkā Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta izpratnē nav nozīmes argumentiem, ar kuriem Padomei tiek pārmests, ka tā ir uzskatījusi, ka 2014. gadā vērā ņemtās darbības apdraudēja personu dzīvību [Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pirmās daļas a) apakšpunkts], bija pamats ieroču izmantošanai [Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunkts] vai izraisīja plašu iznīcināšanu [Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pirmās daļas d) apakšpunkts], kas atbilst tikai trim no septiņiem vērā ņemtajiem mērķiem, papildus precizējot, ka šie teroristiskie mērķi tika pamatoti ņemti vērā attiecībā uz darbībām, kas minētas Apvienotās Karalistes iestāžu 2001. gada lēmumā (skat. šī sprieduma 143. punktu).

146    Līdz ar to pamats par Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pārkāpumu ir jānoraida.

3.      Par pamatu, ar kuru apgalvots Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punkta pārkāpums

147    Jāatgādina, ka, veicot pārskatīšanu atbilstoši Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktam, Padome var atstāt attiecīgās personas vārdu vai organizācijas nosaukumu līdzekļu iesaldēšanas sarakstā, ja tā secina, ka joprojām pastāv risks, ka tā iesaistīsies ar terorismu saistītās darbībās, kas ir pamatojis tās sākotnējo iekļaušanu šajā sarakstā, tādējādi atstāšana sarakstā būtībā ir arī attiecīgās personas vai organizācijas sākotnējās iekļaušanas šajā sarakstā pagarināšana. Šajā ziņā Padomei ir jāpārbauda, vai kopš šīs sākotnējās iekļaušanas faktiskā situācija nav mainījusies tādējādi, ka no tās vairs nevar izdarīt tādu pašu secinājumu par attiecīgās personas vai organizācijas iesaistīšanos ar terorismu saistītās darbībās (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 46. un 51. punkts un tajos minētā judikatūra; 2019. gada 20. jūnijs, K. P., C‑458/15, EU:C:2019:522, 43. punkts, un 2021. gada 22. aprīlis, Padome/PKK, C‑46/19 P, EU:C:2021:316, 49. punkts).

148    Pārbaudot, vai turpina pastāvēt risks, ka attiecīgā persona vai organizācija varētu iesaistīties ar terorismu saistītās darbībās, ir pienācīgi jāņem vērā, kas tālāk notiek ar valsts lēmumu, kas ir izmantots par pamatu šīs personas vai organizācijas sākotnējai iekļaušanai strīdīgajā sarakstā, konkrēti, šis valsts lēmums tiek atcelts vai atsaukts jaunu faktu vai apstākļu, vai arī izmaiņu valsts kompetentās iestādes vērtējumā dēļ (spriedumi, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 52. punkts, un 2021. gada 22. aprīlis, Padome/PKK, C‑46/19 P, EU:C:2021:316, 50. punkts).

149    Turklāt tikai tas vien, ka valsts lēmums, kurš bijis pamatā sākotnējai iekļaušanai sarakstā, paliek spēkā, var, ievērojot pagājušo laika periodu un atkarībā no lietas apstākļu izmaiņām, nebūt pietiekami, lai secinātu, ka turpina pastāvēt risks, ka attiecīgā persona vai organizācija iesaistīsies ar terorismu saistītās darbībās. Tādā gadījumā, it īpaši, ja kompetentā iestāde nav pārskatījusi valsts lēmumu, kurš ir bijis pamatā sākotnējai iekļaušanai sarakstā, Padomei ir pienākums šīs personas vārda vai organizācijas nosaukuma atstāšanu līdzekļu iesaldēšanas sarakstos balstīt uz atjauninātu situācijas vērtējumu, ņemot vērā jaunākus apstākļus, kas pierāda minētā riska turpināšanos (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 52., 62. un 72. punkts; 2017. gada 26. jūlijs, Padome/Hamas, C‑79/15 P, EU:C:2017:584, 40. un 50. punkts; 2019. gada 20. jūnijs, K. P., C‑458/15, EU:C:2019:522, 52., 60. un 61. punkts, un 2021. gada 22. aprīlis, Padome/PKK, C‑46/19 P, EU:C:2021:316, 51. punkts).

150    Nosacījumi, kas rada šādu atjaunināšanas pienākumu, proti, pagājušais laiks un lietas apstākļu izmaiņas ir alternatīvi, neraugoties uz to, ka šī sprieduma 149. punktā minētajā judikatūrā tiek izmantots saiklis “un”. Savienības tiesa tādējādi ir apstiprinājusi Padomes atjaunināšanas pienākumu, pamatojoties uz pagājušo laiku, taču ne obligāti pieminot arī lietas apstākļu izmaiņas šajā pagājušā laika periodā (spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/Hamas, C‑79/15 P, EU:C:2017:584, 32. un 33. punkts), dažreiz pat norādot, ka attiecīgais laika sprīdis “pats par sevi” ir apstāklis, kas pamato šo atjaunināšanu (spriedums, 2021. gada 24. novembris, LTTE/Padome, T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 176. punkts). Proti, tikai ar pagājušu būtisku laika periodu var būt pietiekami, lai pamatotu Padomes vērtējuma atjaunināšanu, ja ir jānovērtē, vai risks pastāv un līdz ar to šī riska izmaiņas laikā. Tāpat, ir grūti neņemt vērā notikumu, kas iezīmē nozīmīgas apstākļu izmaiņas, pat ja tas notiek tikai dažus mēnešus pēc tam, kad ir pieņemts tiesību akts par iekļaušanas sarakstā turpināšanos.

151    Ja atjaunināšanu pamato pagājušais laiks vai lietas apstākļu izmaiņas, Padome vērtējuma atjaunināšanas vajadzībām var balstīties uz neseniem elementiem, kas ir ņemti ne tikai no kompetento iestāžu pieņemtajiem valsts lēmumiem, bet arī no citiem avotiem, un tātad arī uz saviem novērtējumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 52., 62. un 72. punkts; 2017. gada 26. jūlijs, Padome/Hamas, C‑79/15 P, EU:C:2017:584, 40. un 50. punkts, 2019. gada 20. jūnijs, K. P., C‑458/15, EU:C:2019:522, 52., 60. un 61. punkts, un 2021. gada 22. aprīlis, Padome/PKK, C‑46/19 P, EU:C:2021:316, 51. punkts).

152    Šajā ziņā, atbildot uz prasītājas izvirzīto argumentu lietā T‑316/14 RENV par to, ka valsts iestādēm esot pārskatīšanas pienākums un Padomei ir jābalstās uz šo pārskatīšanu, ir jāuzsver, ka tieši tādēļ, ka ar Kopējo nostāju 2001/931 izveidotajā ierobežojošo pasākumu sistēmā nav paredzēts mehānisms, kurš Padomei ļautu vajadzības gadījumā izmantot valstu lēmumus, kas ir pieņemti pēc sākotnējās iekļaušanas sarakstā, lai veiktu pārskatīšanu, ko tai pienākas darīt saskaņā ar minētās kopējās nostājas 1. panta 6. punktu, nevar tikt uzskatīts, ka ar šo sistēmu Padomei tiek prasīts šo pārskatīšanu veikt, vienīgi balstoties uz šādiem valstu lēmumiem, jo šādi nevajadzīgi tiktu ierobežoti līdzekļi, kas šim nolūkam ir Padomes rīcībā (spriedumi, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 63. un 64. punkts, un 2017. gada 26. jūlijs, Padome/Hamas, C‑79/15 P, EU:C:2017:584, 45. punkts).

153    Turklāt ir jāatgādina, ka attiecībā uz nesenākiem apstākļiem, uz kuriem attiecas atjaunināts situācijas vērtējums, neraugoties uz to, vai tie ir iegūti no valsts lēmumiem vai citiem avotiem, Savienības tiesai ir jāpārbauda, pirmkārt, vai ir izpildīts LESD 296. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu, un tātad – vai norādītais pamatojums ir pietiekami precīzs un konkrēts, kā arī, otrkārt, jautājums par to, vai šis pamatojums ir detalizēts, un tas nozīmē, ka tiesa, pārbaudot šī pamatojuma tiesiskumu pēc būtības, pārliecinās, ka šie akti balstās uz pietiekami drošiem faktiem, un pārbauda apgalvotos faktus tā pamatojuma izklāstā, kas ir iemesls atstāšanai līdzekļu iesaldēšanas sarakstos (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 118. un 119. punkts; 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 70. punkts, un 2021. gada 22. aprīlis, Padome/PKK, C‑46/19 P, EU:C:2021:316, 52. punkts).

154    Īstenojot šo pārbaudi tiesā, attiecīgā persona vai organizācija prasībā, kas ir vērsta pret tās nosaukuma atstāšanu līdzekļu iesaldēšanas sarakstā, var apstrīdēt visus elementus, uz kuriem Padome balstās, lai pierādītu, ka joprojām pastāv risks, ka tā varētu iesaistīties ar terorismu saistītās darbībās, neatkarīgi no jautājuma par to, vai informācija par šiem elementiem ir gūta no kompetentā iestādes pieņemta valsts lēmuma vai arī no citiem avotiem. Apstrīdēšanas gadījumā Padomei ir jāpierāda vērā ņemto konstatēto faktu pamatotība un Savienības tiesai jāpārbauda to saturiskā pareizība (skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 71. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedums, 2021. gada 22. aprīlis, Padome/PKK, C‑46/19 P, EU:C:2021:316, 53. punkts). Šajā ziņā ir jāuzsver, ka, ņemot vērā īpašo sadarbības sistēmu starp Padomi un dalībvalstīm, kas ieviesta ar Kopējo nostāju 2001/931, un no tās izrietošo Padomes pienākumu paļauties, cik vien iespējams, uz kompetentās valsts iestādes vērtējumu, šo iestāžu lēmumiem ir īpašs pierādījuma spēks, tādējādi atvieglojot faktu pierādīšanu, ko veic Padome, un šo faktu pārbaudi, ko veic Savienības tiesa, ja minētos faktus jau iepriekš ir pierādījušas kompetentās valsts iestādes.

155    Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāizvērtē, vai 2014. gada tiesību akti, 2015.–2017. gada tiesību akti un 2019. gada lēmumi ir pieņemti, ievērojot Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punkta prasības, nošķirot šos trīs tiesību aktu veidus atkarībā no dažādiem elementiem, kas, Padomei atjauninot vērtējumu, ir ņemti vērā pamatojuma izklāstā, kas pievienots šiem tiesību aktiem.

a)      Par Padomes veikto pārskatīšanu 2014. gada tiesību aktos (lieta T‑316/14 RENV)

156    No 2014. gada tiesību aktu pamatojuma izklāstiem izriet, ka, lai atstātu prasītājas nosaukumu strīdīgajos sarakstos, Padome ir balstījusies – ievērojot prasītājas ar terorismu saistīto darbību vēsturi kopš 1984. gada un tās vienpusēji pasludinātos pamierus, it īpaši kopš 2009. gada, – ne tikai uz ASV un Turcijas iestāžu lēmumiem, kuri visi pieņemti pirms 2009. gada, bet arī uz to, ka Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra 2001. gada lēmums, kurš bijis pamatā sākotnējai PKK iekļaušanai šajā sarakstā, paliek spēkā, un uz sarakstu ar 69 notikumiem, kuri norisinājušies laikā no 2003. gada 14. novembra līdz 2011. gada 19. oktobrim un kurus Padome uzskatīja par “terora aktiem” Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta izpratnē, un kuri ir attiecināmi uz prasītāju (skat. šī sprieduma 11. un 12. punktu).

157    Prasītāja pārmet Padomei, ka tā nav pamatojusi tās nosaukuma atstāšanu strīdīgajos sarakstos ar situācijas atjauninātu vērtējumu, kā tas tai ir noteikts Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktā. Padome esot tikai balstījusies uz novecojušu informāciju, kas iegūta no valsts lēmumiem, un neesot ņēmusi vērā lielo daudzumu nesenas informācijas, ko prasītāja sniegusi par 2012. gadā uzsākto miera procesu, tam sekojošo pamieru, tās karaspēka secīgo atkāpšanos no Turcijas teritorijas, kā arī par tās dalību cīņā pret Daech, kā rezultātā 2014. gadā tika izteikti vairāki aicinājumi to svītrot no teroristu sarakstiem.

158    Pirmkārt, ir jānorāda, ka ir pagājis ilgs laiks no Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra 2001. gada rīkojuma pieņemšanas līdz 2014. gada tiesību aktu pieņemšanai, kas pats par sevi pamato vērtējuma par to, vai joprojām pastāv PKK iesaistīšanās terorismā risks, atjaunināšanu.

159    Otrkārt, var konstatēt, ka trīspadsmit gadu laikā, kas pagājuši no 2001. gada rīkojuma pieņemšanas līdz 2014. gada tiesību aktu pieņemšanai, ir norisinājušies vairāki notikumi, kuri iezīmē izmaiņas apstākļos šī sprieduma 149. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.

160    Tādējādi 2014. gada tiesību aktos ir minēti vairāki pamieri, ko PKK pasludinājusi vienpusēji 2005. gadā, 2006. gadā un “kopš 2009. gada”, kā arī miera “ceļvedis”, ko PKK izstrādājusi 2003. gadā. Pat ja 2014. gada tiesību aktu pamatojuma izklāstos tas nav norādīts, ir jāpiemin arī miera sarunas, kas notika starp PKK un Turcijas valdību 2012. un 2013. gadā, kā arī Abdullah Öcalan, kas ir PKK dibinātājs un vadītājs, 2013. gada 21. marta aicinājums noslēgt pamieru; prasītāja atsaucas uz abiem šiem notikumiem (skat. šī sprieduma 167.–171. punktu).

161    Turpretim, prasītājas dalība cīņā pret Daech šajā stadijā nav notikums, kurš iezīmē apstākļu izmaiņas, kas pamato atjaunināšanu, jo saskaņā ar lietas materiāliem šī dalība sākās 2014. gada otrajā pusgadā, proti, pēc 2014. gada tiesību aktu pieņemšanas.

162    No tā izriet, ka Padomei bija pienākums atjaunināt savu vērtējumu par to, vai joprojām pastāv risks, ka prasītāja iesaistīsies terorismā.

163    Lai to darītu, Padome uzskaitīja daudzus notikumus, kas norisinājās laikā no 2003. gada 14. novembra līdz 2011. gada 19. oktobrim, tostarp 17 notikumus, kas norisinājās laikā no 2010. gada 17. janvāra līdz 2011. gada 19. oktobrim – pēc tam, kad 2009. gadā PKK bija vienpusēji pasludinājusi pamieru.

164    Šajā ziņā ir vispirms jānorāda, ka 2021. gada 22. aprīļa spriedumā Padome/PKK (C‑46/19 P, EU:C:2021:316) Tiesa nosprieda, ka šī atjaunināšana ir pietiekami pamatota un ka Vispārējai tiesai šis vērtējums ir saistošs. Tiesas ieskatā 2014. gada tiesību aktu pamatojuma izklāsti ļāva PKK uzzināt īpašos un konkrētos iemeslus, kuru dēļ Padome uzskatīja, ka, neraugoties uz vienpusēji pasludinātajiem pamieriem kopš 2009. gada, risks par šīs organizācijas iesaistīšanos ar terorismu saistītās darbībās joprojām pastāvēja. Tiesa precizēja, ka tādējādi elementi, kas parādās šajos pamatojuma izklāstos, bija pietiekami, lai ļautu PKK saprast tai pārmesto, lai attiecīgā gadījumā to apstrīdētu un ļautu Vispārējai tiesai veikt pārbaudi (spriedums, 2021. gada 22. aprīlis, Padome/PKK, C‑46/19 P, EU:C:2021:316, 61. un 62. punkts).

165    Tāpat turpinājumā var norādīt, ka prasītāja nav pamatoti apstrīdējusi atsevišķu notikumu patiesumu vai to piedēvēšanu viņai. Proti, pat ja no judikatūras izriet, ka attiecīgajai personai vai organizācijai nav jāiesniedz attaisnojoši pierādījumi par to, ka minētie iemesli nav pamatoti (skat. spriedumu, 2021. gada 22. aprīlis, Padome/PKK, C‑46/19 P, EU:C:2021:316, 54. punkts un tajā minētā judikatūra), tai vismaz ir konkrēti jānorāda notikumi, kurus tā apstrīd (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 6. marts, Hamas/Padome, T‑289/15, EU:T:2019:138, 151. punkts un tajā minētā judikatūra). Taču prasītāja konkrēti apstrīd tikai dažus no 69 notikumiem. Tāpat, ņemot vērā iepriekš minēto Tiesas vērtējumu attiecībā uz Padomes pienākuma norādīt pamatojumu ievērošanu, prasītāja nevar nopietni aizbildināties ar to, ka attiecīgie notikumi neesot precīzi aprakstīti pamatojuma izklāstos, lai apgalvotu, ka tā nevar iebilst. Tāpat nevar pārmest Padomei, ka tā nav norādījusi informācijas par vērā ņemtajiem notikumiem avotus, jo Padomei nav pienākuma tos norādīt, ja šī nenorādīšana netraucē organizācijai, kuras nosaukums tiek atstāts sarakstā, saprast šīs atstāšanas sarakstā iemeslus un ja minētā organizācija var lūgt piekļuvi Padomes dokumentiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 22. aprīlis, Padome/PKK, C‑46/19 P, EU:C:2021:316, 64. punkts; skat. arī spriedumu, 2021. gada 24. novembris, LTTE/Padome, T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 378.–380. punkts un tajos minētā judikatūra). Šajā lietā no tā izriet, ka konkrēti no 17 notikumiem, kas norisinājušies laikā no 2010. līdz 2011. gadam, prasītāja apstrīdēja tikai daļu notikumu.

166    Tādēļ var uzskatīt, ņemot turklāt vērā attiecīgo notikumu pamatotu kvalifikāciju par terora aktiem (skat. šī sprieduma 116., 117. un 146. punktu), ka Padome ir ievērojusi savu atjaunināšanas pienākumu līdz 2011. gadam. No tā arī izriet, ka nav jālemj par iebildumiem, ka Padome ir balstījusies uz Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra 2006. gada rīkojumu, ar kuru aizliegti “KADEK” un “KONGRA-GEL”, un uz Turcijas drošības tiesu spriedumiem, no kuriem pēdējie, kas ir ņemti vērā, ir datēti ar 2006. gadu.

167    Tomēr laikā no 2011. gada līdz 2014. gadam, kas ir laika periods, attiecībā uz kuru pašu par sevi atjaunināšana nav obligāta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 24. novembris, LTTE/Padome, T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 208. punkts un tajā minētā judikatūra), A. Öcalan aicināja noslēgt pamieru, kā arī norisinājās miera sarunas starp PKK un Turcijas iestādēm (skat. šī sprieduma 160. punktu), kas nav minētas ne 2014. gada tiesību aktos un to pamatojuma izklāstos, ne vēstulēs, ar kurām šie tiesību akti paziņoti prasītājai.

168    Taču šāda informācija raksturo apstākļu izmaiņas, kas pamato situācijas atjauninātu vērtējumu.

169    Vispirms, A. Öcalan aicinājums noslēgt pamieru nebija savrupa deklarācija, bet tas iekļāvās vairākus mēnešus pirms šī aicinājuma uzsākto sarunu kontekstā. Tādējādi runa nebija tikai par teroristisku darbību pagaidu pārtraukšanu vai apturēšanu, kas pēc definīcijas ir vienpusēja, bet drīzāk plašāk par divpusējām miera sarunām, kurās tika paziņota šāda pārtraukšana vai apturēšana. Tādēļ nav nozīmes judikatūrai, uz kuru atsaucas Padome un kura attiecas uz draudu, kas joprojām var būt organizācija, kura pagātnē ir izdarījusi terora aktus, lai arī tās terorisma darbības vairāk vai mazāk ilgā laika posmā ir apturētas vai pat šķietami izbeigtas (spriedums, 2008. gada 23. oktobris, People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑256/07, EU:T:2008:461, 112. punkts). Turklāt, lai arī Tiesa 2021. gada 22. aprīļa sprieduma Padome/PKK (C‑46/19 P, EU:C:2021:316) 61. un 62. punktā nosprieda, ka Padome ir pienācīgi pamatojusi, ka joprojām pastāv risks, ka prasītāja iesaistīsies teroristiskās darbībās, neraugoties uz pasludinātajiem pamieriem, kā to apgalvo Padome, tā to ir darījusi, balstoties uz atsauci uz tādiem notikumiem, kas norisinājās pēc pasludinātajiem pamieriem.

170    Turpinājumā Savienības iestādes, šajā gadījumā – augstās iestādes ārpolitikas jomā, kas ir Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos, un Komisijas amatpersona, kas ir atbildīga par Eiropas kaimiņattiecību politiku un paplašināšanās sarunām, paši atzina, ko tie kvalificēja par “miera procesu”. Proti, 2013. gada 21. marta paziņojumā presei Savienības Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas amatpersona, kas ir atbildīga par Eiropas kaimiņattiecību politiku un paplašināšanās sarunām, izdeva kopīgu paziņojumu, pievienojoties A. Öcalan aicinājumam PKK atbruņoties un atkāpties no Turcijas robežām, iedrošinot abas puses nemitīgi strādāt pie miera un labklājības nodrošināšanas visiem Turcijas pilsoņiem, un sniedzot pilnīgu atbalstu miera procesam.

171    Visbeidzot var norādīt, ka šis process tika uzsākts jau vairāk kā gadu pirms tika pieņemts pirmais 2014. gada tiesību akts un vairāk kā pusotru gadu pirms tika pieņemts otrais 2014. gada tiesību akts, taču ne no 2014. gada tiesību aktiem, ne no lietas materiāliem neizriet neviens elements, kas ļauj uzskatīt, ka šis process būtu izbeigts minēto tiesību aktu pieņemšanas datumā.

172    Jāprecizē, ka, šādi rīkojoties, un saskaņā ar 2021. gada 22. aprīļa spriedumu Padome/PKK (C‑46/19 P, EU:C:2021:316, 56., 57., 74. un 88. punkts) no Padomes klusēšanas netiek izsecināta pamatojuma neesamība. Turpretim no tā, ka Padome nemin nevienu vērtējumu vai to, ka ir ņemti vērā iepriekš minētie apstākļi, var secināt, ka veiktā pārskatīšana neatbilst Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punkta prasībām.

173    Šādu analīzi apstiprina apstāklis, ka Padome savos procesuālajos rakstos skaidri nemin minētos apstākļus, vienīgi vispārīgi norādot uz paziņojumiem par teroristisku un bruņotu darbību izbeigšanu, attiecībā uz kuriem ir jāuzsver, pirmkārt, ka tie nav vienīgie apstrīdētie, jo attiecīgais A. Öcalan paziņojums iekļaujas miera procesa kontekstā (skat. šī sprieduma 169. punktu), un, otrkārt, ka iepriekš, runājot par 2005. un 2006. gada pamieriem, tie noveda tostarp pie tā, ka Padome vērtēja PKK teroristisko darbību turpināšanos pēc minētajiem pamieriem (skat. šī sprieduma 160. un 163. punktu), ko tā nedarīja pēc 2012. un 2013. gada miera sarunām un paziņojumiem.

174    Turklāt šajā ziņā nav nozīmes A. Öcalan 2015. gada 21. marta paziņojumam, kurā viņš aicināja organizēt kurdu kongresu, lai nolemtu izbeigt bruņotās kaujas, un uz kuru Padome atsaukusies savos procesuālajos rakstos, un kas Padomes ieskatā apliecinot, ka pirms šī datuma nebija pieņemts neviens lēmums šajā ziņā. Pat ja vērtējums par to, vai turpina pastāvēt iesaistīšanās teroristiskās darbībās risks, var nozīmēt daļēju prognožu analīzi, tas nevar izraisīt to, ka tiek apšaubīta pastāvīgā judikatūra, tostarp ierobežojošo pasākumu jomā, atbilstoši kurai Savienības tiesību akta tiesiskums ir jānovērtē, ņemot vērā faktiskos un tiesiskos apstākļus, kādi pastāvēja tiesību akta pieņemšanas brīdī (skat. spriedumus, 2015. gada 3. septembris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Komisija, C‑398/13 P, EU:C:2015:535, 22. punkts un tajā minētā judikatūra, 2015. gada 4. septembris, NIOC u.c./Padome, T‑577/12, nav publicēts, EU:T:2015:596, 112. punkts un tajā minētā judikatūra) tādējādi, ka var ņemt vērā tikai faktiskos apstākļus, kas pastāvēja šo apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanas brīdī (skat. spriedumu, 2021. gada 24. novembris, Al Zoubi/Padome, T‑257/19, EU:T:2021:819, 58. punkts (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra).

175    No tā izriet, ka Padome nav ievērojusi Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu, kas izraisa 2014. gada tiesību aktu atcelšanu bez vajadzības pārbaudīt pamatu par Hartas 4. un 51. panta pārkāpumu, kurš vērsts vienīgi pret Turcijas drošības tiesu spriedumu ņemšanu vērā (skat. šī sprieduma 166. punktu), nedz trīs sekojošos pamatus, kas ir izvirzīti lūguma atcelt 2014. gada tiesību aktus pamatojumam.

b)      Par Padomes veikto pārskatīšanu 2015.–2017. gada tiesību aktos (lieta T‑316/14 RENV)

176    Uzreiz jānorāda, ka Padome pamatojuma izklāstos, kas saistīti ar 2015.–2017. gada tiesību aktiem, ir norādījusi jaunus apstākļus, kuri tās ieskatā pamatoja prasītājas nosaukuma atstāšanu strīdīgajos sarakstos.

177    It īpaši Padome pieminēja jaunu Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra 2014. gada 3. decembra lēmumu, kā arī, vēl bez tā, ka pirmo reizi tika norādīti ASV iestāžu lēmumu, kas pamatoja sākotnējo iekļaušanu sarakstā, datumi (1997. un 2001. gads), to, ka šīs iestādes ir veikušas pārskatīšanu 2013. gada 21. novembrī, un ASV Valsts departamenta “administratīvo lietu”, kas arī datēta ar 2013. gadu, precizējot notikumus, kas pamatoja attiecīgos valstu lēmumus, un notikumus, kuri ir iekļauti administratīvajā lietā. Turklāt tā pirmo reizi balstījās uz vairākiem Francijas tiesu nolēmumiem, kas pasludināti laikā no 2011. līdz 2014. gadam. Padome turklāt norādīja, ka tā ir pārbaudījusi, vai tās rīcībā ir elementi, kas liecinātu par labu PKK nosaukuma izslēgšanai no saraksta, bet, tā kā tā šādus elementus neatrada, tā ir uzskatījusi, ka iemesli, kas pamatoja iekļaušanu sarakstā, joprojām pastāv (skat. šī sprieduma 13. punktu).

178    Prasītāja apstrīd notikumus, uz kuriem ir balstīts Apvienotās Karalistes 2014. gada lēmums, un uzsver, ka tas neseko lūgumam atcelt aizliegumu, ko tā esot iesniegusi, un ka tādējādi tas neesot pieņemts, balstoties uz visu nozīmīgo informāciju. Attiecībā uz ASV 2013. gada lēmumu tā apgalvo, ka nav pierādīts, ka ASV Valsts departamenta administratīvā lieta, kurai ir tāds pats datums, esot minētā lēmuma pamatā. Attiecībā uz Francijas tiesu 2011., 2013. un 2014. gada nolēmumiem prasītāja norāda, ka tā nebija lietas dalībniece tiesvedībās, kuru rezultātā tika pieņemti minētie nolēmumi, ka turklāt tie neesot balstīti uz taisnīgiem, objektīviem un būtiskiem pierādījumiem it īpaši tādēļ, ka lielā mērā tie ir iegūti no informācijas, kas nāk no Turcijas, un ka tie esot balstīti uz tādu terora akta definīciju, kas ir plašāka par Kopējā nostājā 2001/931 izmantoto, kā arī uz darbībām, kas piedēvētas prasītājai un kas veiktas pirms 2007. gada. Šajos apsvērumos par 2021. gada 22. aprīļa spriedumu Padome/PKK (C‑46/19 P, EU:C:2021:316) prasītāja secina, ka Vispārējās tiesas apsvērums, atbilstoši kuram Francijas tiesu nolēmumi nav pietiekams pamats, lai pamatotu tās nosaukuma atstāšanu strīdīgajos sarakstos, netiek apšaubīts, jo Padome to nepārsūdz. Visbeidzot prasītāja pārmet Padomei, ka tā nav ņēmusi vērā detalizētus, ar dokumentiem pamatotus apstākļus, kas ir izklāstīti tās prasības pieteikumā un replikā, saskaņā ar kuriem tā ir ASV un Eiropas koalīcijas spēku svarīgs partneris cīņā pret Daech.

179    Tādēļ ir jānosaka, vai šie jaunie apstākļi ļauj uzskatīt, ka Padome ir pamatoti atstājusi prasītājas nosaukumu strīdīgajos sarakstos, ņemot vērā prasītājas izvirzītos argumentus, ar kuriem tā to apstrīd, sākot ar argumentiem, ar kuriem tiek kritizēts, ka Padome ir balstījusies uz Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra 2014. gada lēmumu.

180    2015.–2017. gada tiesību aktos Padome precizē, ka šī lēmuma pamatā ir šādi apstākļi:

–        uzbrukums jauna lietpratīga turku militārā posteņa būvlaukumam, kura laikā tika ievainoti divi karavīri, 2014. gadā;

–        uzbrukums elektrostacijai un trīs ķīniešu inženieru nolaupīšana 2014. gada augustā (pamatojuma izklāstu A pielikuma 17. punkts);

–        PKK paziņojums par miera sarunu ar Turcijas Republiku pārtraukšanu, ja pēdējā minētā neiejauksies pret Daech (pamatojuma izklāstu A pielikuma 18. punkts).

181    Uzreiz ir jāuzsver, ka Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra 2014. gada lēmumu pieņēma kompetenta iestāde Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē, jo to ir pieņēmusi tā pati iestāde, kura pieņēma 2001. gada rīkojumu (skat. šī sprieduma 67. punktu). Tādējādi, pat ja Padomei nav jābalstās uz apstākļiem, kas izriet no kompetento valsts iestāžu lēmumiem, lai atstātu organizācijas nosaukumu līdzekļu iesaldēšanas sarakstos (skat. šī sprieduma 151. un 152. punktu), ja Padome balstās uz tādiem lēmumiem šādas atstāšanas sarakstā nolūkā, no šiem lēmumiem izrietošie apstākļi ir jāuzskata par tādiem, kuriem ir īpašs pierādījuma spēks (skat. šī sprieduma 154. punktu).

182    Tāpat ir jāatgādina, ka Tiesa 2021. gada 22. aprīļa spriedumā Padome/PKK (C‑46/19 P, EU:C:2021:316) nosprieda, ka 2014. gada augusta uzbrukuma pieminēšana nebija pietiekami pamatota, bet ka, turpretī, 2014. gada maija un oktobra darbību pieminēšana bija pietiekami pamatota (78.–80. punkts). Tā turklāt nosprieda, ka, ciktāl Vispārējā tiesa 2018. gada 15. novembra sprieduma PKK/Padome (T‑316/14, EU:T:2018:788) 103. punktā norādīja, ka PKK ir izvirzījusi argumentus, ar ko tā cenšas apstrīdēt tās vainojamību notikumos, kuri norādīti iekšlietu ministra 2014. gada lēmumā par pārskatīšanu, kas ir aprakstīts 2015.–2017. gada [tiesību] aktu A pielikumā, kā arī to kvalifikāciju par terora aktiem Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta izpratnē, šī argumentācija bija paredzēta, lai apstrīdētu norādīto faktu patiesumu, kā arī to juridisko kvalifikāciju, ar ko tika mēģināts nevis pierādīt to, ka Padome nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, bet apstrīdēt šo tiesību aktu tiesiskumu pēc būtības un tādējādi izraisīt Padomes pienākumu pierādīt izvirzīto pamatu pamatotību (81. punkts).

183    Šajā lietā pēc prasītājas atbildes uz vienu Vispārējās tiesas uzdotu jautājumu tiesas sēdes laikā var konstatēt, ka prasītāja turpina apstrīdēt draudus pārtraukt miera sarunas, ko tā izteica 2014. gada oktobrī, norādot, ka tā vienīgi izteica brīdinājumu Turcijas iestādēm, ka pastāv risks, ka miera sarunas nebūs veiksmīgas, ja tās neiejauksies pret Daech, nedraudot pārtraukt šīs sarunas. Taču tiesas sēdes protokolā ir ierakstīts, ka prasītāja bija atzinusi, ka uz to var attiecināt Tautas aizsardzības spēku (HPG) kurdu partizānu pastrādātas darbības, no kā var secināt, ka tā vairs neapstrīd 2014. gada maija uzbrukumu. Proti, darbību attiecināšana uz HPG, nevis uz PKK bija vienīgais iebilduma pamats, ko prasītāja procesuālajā rakstā par grozījumiem bija izvirzījusi saistībā ar šo uzbrukumu.

184    Turklāt, attiecībā uz prasītājas argumentu, atbilstoši kuram 2014. gada lēmumu nevarot ņemt vērā, jo lūgumu atcelt aizliegumu, uz kuru ar šo lēmumu ir atbildēts, nav izteikusi PKK, no judikatūras izriet, ka pienācīgi ir jāņem vērā tas, kas turpmāk notiks ar valsts lēmumu, kas ir izmantots par pamatu sākotnējai iekļaušanai sarakstā, un ka šajā ziņā šī valsts lēmuma iespējama atcelšana vai atsaukšana vai, gluži pretēji, apstiprināšana jaunu faktu vai apstākļu dēļ vai izmaiņu vērtējumā dēļ, vai arī minētā vērtējuma papildinājuma dēļ, ir svarīgāka par organizāciju, kas ir bijusi iemesls šim jaunajam vērtējumam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 52. punkts, un 2017. gada 26. jūlijs, Padome/Hamas, C‑79/15 P, EU:C:2017:584, 30. punkts). Tas tā ir vēl jo vairāk šajā lietā, jo Apvienotās Karalistes iekšlietu ministrs ir balstījis savu 2014. gada lēmumu uz vairākiem jauniem terora aktiem, kas norisinājās 2014. gadā, no kuriem vismaz vienu prasītāja neapstrīd (skat. šī sprieduma 183. punktu). Katrā ziņā var norādīt, ka Padome savos pamatojuma izklāstos (A pielikuma 12. punkts) norādīja, ka PKK pati trīs reizes (2001., 2009. un 2014. gadā) bija lūgusi – bez panākumiem, atcelt tās aizliegumu, no kā var secināt, ka kompetentās iestādes rīcībā, it īpaši 2014. gadā, bija argumenti un apstākļi, kurus PKK izvirzīja sava lūguma atbalstam.

185    No tā izriet, ka, ņemot vērā 2014. gada maija uzbrukuma pamatotu kvalifikāciju par terora aktu (skat. šī sprieduma 135. un 145. punktu), Padome ir motivēti ņēmusi vērā PKK iesaisti terora aktos līdz 2014. gada 13. maijam, kad notika neapstrīdētais terora akts, kas ņemts vērā Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra 2014. gada lēmumā. Turklāt šis tiesību akts ir pieņemts pēc 2012. un 2013. gada notikumiem, kuri tika uzskatīti par tādiem, kas pamato iesaistes teroristiskās darbībās riska vērtējuma atjaunināšanu.

186    Līdz ar to Padome ir motivēti atjauninājusi savu vērtējumu par iesaistes teroristiskās darbībās risku līdz 2014. gada maijam, kas, raugoties no “laika intervāla” aspekta attiecībā uz 2015.–2017. gada tiesību aktu datumu, kas ir mazāks par pieciem gadiem, tostarp attiecībā uz pēdējiem tiesību aktiem, ir pietiekami, lai uzskatītu, ka pārskatīšana atbilstoši Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktam ir veikta pareizi un pienācīgi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 24. novembris, LTTE/Padome, T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 208. punkts un tajā minētā judikatūra).

187    Šo apsvērumu neatspēko prasītājas dalība cīņā pret Daech, sākot ar 2014. gada otro pusgadu, ko prasītāja norāda kā notikumu, kas iezīmē apstākļu izmaiņas, kuras pamato Padomes vērtējuma atjaunināšanu (skat. šī sprieduma 178. punktu), un saistībā ar kuru Padome pamatoti uzskatīja, ka tas nav jāņem vērā. Proti, šāda dalība laika ziņā pārklājas ar iepriekš minēto brīdinājumu, kas izteikts Turcijas iestādēm, pat ja šim brīdinājumam neesot tāda tvēruma, kāds norādīts 2015.–2017. gada tiesību aktos (skat. šī sprieduma 183. punktu). Tādējādi tā nav nekāda samierināšanās PKK attiecībās ar Turcijas Republiku un pati par sevi nenozīmē, ka tiek izbeigts tās konflikts ar šo valsti un ka tiek izbeigtas šajā kontekstā īstenotās darbības, ko var uzskatīt par teroristiskām. Līdz ar to, no šī apstākļa nevar secināt tāda veida izmaiņas, kas uzliek Padomei pienākumu pārliecināties, vai joprojām pastāv risks, ka PKK iesaistīsies teroristiskās darbībās.

188    No tā izriet, ka pamats par Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punkta pārkāpumu ir jānoraida, ciktāl tas attiecas uz 2015.–2017. gada tiesību aktiem, nepastāvot vajadzībai izvērtēt argumentus, ar kuriem tiek iebilsts pret Padomes balstīšanos uz ASV un Francijas iestāžu lēmumiem, kuri ir pamatoti ar notikumiem, kas norisinājušies pirms 2014. gada.

c)      Par pārskatīšanu, ko veikusi Padome 2019. gada lēmumos (lieta T‑148/19)

189    2019. gada lēmumi ir gandrīz identiski 2015.–2017. gada tiesību aktiem. Argumenti, kurus prasītāja izvirzījusi pret šie lēmumiem, turklāt ir līdzīgi tiem, ar kuriem tiek apstrīdēta pārskatīšana, kuras rezultātā tika pieņemti 2015.–2017. gada tiesību akti.

190    Vienīgā atšķirība starp 2015.–2017. gada tiesību aktiem un 2019. gada lēmumiem attiecas tikai uz Lēmumu 2019/1341, kurā ir minēts papildu notikums, kas datēts ar 2017. gada 23. oktobri un kas ir attiecināts uz PKK. Runa ir par uzbrukumu ar spridzekli turku militāram transportlīdzeklim Hakari dienvidu provincē, kurā tika nogalināts turku karavīrs (pamatojuma izklāsta 16. punkta pēdējais ievilkums). Saistībā ar šo uzbrukumu tiek minēts, ka tas ir iekļauts ASV iestāžu 2019. gada administratīvajā lietā. Tiek minēts šīs informācijas avots, proti, preses aģentūra Reuters.

191    Uzreiz ir jānorāda, ka prasītāja neapstrīd šī uzbrukuma patiesumu, ne to, ka tā ir to izdarījusi; prasītāja vienīgi noraida tā kvalifikāciju par terora aktu Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta izpratnē ar neatbilstošu pamatojumu, ka minētā darbība iekļaujoties tās bruņotajā konfliktā ar Turcijas Republiku (skat. šī sprieduma 134. un 135. punktu). Norāde par šo uzbrukumu lēmumā 2019/1341 turklāt ir pietiekami pamatota (skat. šī sprieduma 231. punktu).

192    Turklāt ir jāuzsver, ka apstāklis, ka apgalvotos terora aktus, kas ņemti vērā, lai atstātu organizācijas nosaukumu strīdīgajos sarakstos, kuru patiesumu un attiecināmību uz prasītāju viņa pati neapstrīd, konstatēja valsts iestāde, kuru nevar kvalificēt par kompetentu iestādi Kopējās nostājas 2001/931 izpratnē, neliedz Padomei pamatoti balstīties uz tādiem terora aktiem, pārskatot iesaistes teroristiskās darbībās risku. Proti, pārskatot organizācijas iekļaušanas sarakstā pamatotību, Padomei nav jābalstītās uz apstākļiem, kuri konstatēti lēmumā, ko pieņēmusi kompetenta iestāde, kas atbilst Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta kritērijiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 4. septembris, Hamas/Padome, T‑308/18, EU:T:2019:557, 150. punkts, un 2021. gada 24. novembris, LTTE/Padome, T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 143. punkts).

193    Tādēļ šajā lietā, kā tas izriet no šī sprieduma 96. punkta, nav noteicoši, ka ASV iestādes nevar kvalificēt kā kompetentu iestādi. Tāpat sekas neizraisa apstāklis –kā to apgalvo prasītāja –, ka no 2019. gada lēmumiem skaidri neizrietot, ka attiecīgie notikumi – papildus tam, ka tie ir iekļauti ASV administratīvajā lietā, ir bijis iemesls, lai to joprojām atzītu par teroristu organizāciju pēc ASV iestāžu veiktās pārskatīšanas.

194    Tāpat ir jānorāda, ka atšķirībā no lietas T‑316/14 RENV, izņemot trīs ķīniešu inženieru nolaupīšanu, prasītāja arī neapstrīd to darbību patiesumu, kas pamatoja Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra 2014. gada lēmumu, vai tās dalību šajās darbībās.

195    Turklāt ir jāņem vērā pamatojuma nepietiekamība, ko Tiesa konstatēja saistībā ar uzbrukumu elektrostacijai, kas notika 2014. gada augustā un kura rezultātā tika nolaupīti trīs ķīniešu inženieri (spriedums, 2021. gada 22. aprīlis, Padome/PKK, C‑46/19 P, EU:C:2021:316, 78. punkts). Pat ja prasītāja neapgalvo šo pamatojuma nepietiekamību lietā T‑148/19, tās apsvērumos par 2021. gada 22. aprīļa spriedumu Padome/PKK (C‑46/19 P, EU:C:2021:316) šis ir sabiedrības interešu apsvērums, un pusēm tika sniegta iespēja iesniegt apsvērumus par šo jautājumu.

196    No tā izriet, ka – attiecībā, pirmkārt, uz Lēmumu 2019/25, pēdējā PKK pastrādātā darbība, ko Padome pamatoti ņēmusi vērā un kvalificējusi par teroristisku (skat. šī sprieduma 135. un 145. punktu) ir notikusi 2014. gada maijā, kas nozīmē, ka laika intervāls starp notikumu un minēto lēmumu ir apmēram četrarpus gadi, kas neradīja vajadzību pēc atjaunināšanas, kā tas izriet no šī sprieduma 167. punkta.

197    Šī darbība turklāt norisinājās pēc 2012. un 2013. gada notikumiem, kuri tika uzskatīti par tādiem, kas pamato iesaistes teroristiskās darbībās riska vērtējuma aktualizāciju, kuru tādējādi šajā ziņā var uzskatīt par pareizi veiktu.

198    Turklāt var uzskatīt, tāpat kā saistībā ar vērtējumu, kas tika veikts par 2015.–2017. gada tiesību aktiem, ka Padome pamatoti uzskatīja, ka PKK dalība cīņā pret Daech pēc 2014. gada maija uzbrukuma, nav apstākļu izmaiņas, kas var tai likt pārliecināties, vai joprojām pastāv PKK iesaistes teroristiskās darbībās risks (skat. šī sprieduma 187. punktu). Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka prasītāja lietā T‑148/19 kā apstākļu izmaiņas norāda, ka Turcijas valsts ir kļuvusi par totalitāru valsti, kas apspiež kurdu tautu, un, šādi rīkojoties, uzsver tās naidīguma pret Turcijas iestādēm turpināšanos. Tā kā turklāt šī apspiešana ir pieminēta, lai pamatotu PKK argumentus par bruņoto konfliktu pret Turcijas Republiku, tā nenorāda uz progresu, kas kā tāds nozīmē PKK aprimšanu.

199    Tas pat attiecas uz A. Öcalan paziņojumiem, kad viņš norāda savu gatavību politiskām sarunām un nepieciešamību panākt drīzāk demokrātisku risinājumu, nevis turpināt uz konfliktējošu attieksmi un fiziskas vardarbības pielietošanu. Neatkarīgi no to formulējuma, kas nav tik pompozs un apstiprinošs kā iepriekš minētais 2013. gada paziņojums, un no apstākļa, ka PKK tajos nav pat pieminēta, šie paziņojumi, kurus ieguvuši A. Öcalan advokāti un kas pēc tam darīti publiski un ir datēti ar 2019. gada maiju, ir izteikti pēc Lēmuma 2019/25.

200    Attiecībā, otrkārt, uz Lēmumu 2019/1341, pēdējā PKK pastrādātā darbība, ko Padome pamatoti ņēmusi vērā un kvalificējusi par teroristisku (skat. šī sprieduma 191. punktu) ir notikusi 2017. gadā, proti nepilnus divus gadus pirms minētā lēmuma, kas a fortiori ir tāds laika intervāls, kas nerada vajadzību atjaunināt vērtējumu par to, vai joprojām pastāv risks, ka PKK iesaistīsies ar terorismu saistītās darbībās.

201    Tā kā 2017. gada uzbrukums turklāt notika daudz vēlāk pēc 2012. un 2013. gada notikumiem un brīdī, kad PKK uzsāka piedalīties cīņā pret Daech, var arī uzskatīt, ka šis uzbrukums pamatoja to, ka Padome, veikusi pārskatīšanu, apstiprina to, ka joprojām pastāv risks, ka PKK iesaistīsies ar terorismu saistītās darbībās, un saglabā strīdīgo iekļaušanu sarakstā, pieņemot Lēmumu 2019/1341, neraugoties uz šiem notikumiem un šo dalību. Runājot par iepriekš minētajiem A. Öcalan paziņojumiem, kas veikti laikā no 2019. gada maija līdz augustam, tie ir pārāk neseni salīdzinājumā ar 2019. gada 8. augustā pieņemto Lēmumu 2019/1341, lai jau šajā stadijā pamatotu Padomes vērtējuma atjaunināšanu, jo nav vēl pagājis pietiekami ilgs laiks, lai izvērtētu notikumus pēc šiem paziņojumiem – vardarbības izbeigšanas vai miera procesa uzsākšanas ziņā.

202    No tā izriet, ka Padome ir ievērojusi Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punkta prasības, pārskatot 2019. gada lēmumus, vai joprojām pastāv risks, ka PKK iesaistīties teroristiskās darbībās.

203    Tādējādi no visa iepriekš minētā izriet, ka pamats par Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punkta pārkāpumu ir jāapmierina attiecībā tikai uz 2014. gada tiesību aktiem bez vajadzības izvērtēt pamatu par Hartas 4. un 51. panta pārkāpumu, kas izvirzīts tikai attiecībā uz 2014. gada tiesību aktiem (skat. šī sprieduma 175. punktu), nedz trīs sekojošos pamatus, kas izvirzīti lūguma atcelt minētos tiesību aktus pamatojumam. Turpretim, pamats par Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punkta pārkāpumu attiecībā uz 2015.–2017. gada tiesību aktiem un 2019. gada lēmumiem ir jānoraida.

4.      Par pamatu, ar kuru apgalvots samērīguma principa pārkāpums

204    Prasītāja norāda, ka tās nosaukuma atstāšana strīdīgajos sarakstos ir nesamērīgs līdzeklis, lai sasniegtu terorisma apkarošanas mērķi, ņemot vērā izmaiņas apstākļos kopš 2002. gada, kā arī šīs iekļaušanas sarakstā sekas dalībvalstīs, tostarp vārda brīvības un pulcēšanās brīvības ziņā, uz PKK politiskajām darbībām un uz kurdiem vispārīgi. Prasītāja turklāt uzsver, ka attiecīgās iekļaušanas sarakstā ilgums šķiet neierobežots un ka pastāv mazāk ierobežojoši pasākumi, lai cīnītos pret terorismu.

205    Ņemot vērā konstatēto 2014. gada tiesību aktu prettiesiskumu, šis pamats par samērīguma principa pārkāpumu procesuālās ekonomijas apsvērumu dēļ tiks izvērtēts tikai tiktāl, ciktāl tas attiecas uz 2015.–2017. gada tiesību aktiem un 2019. gada lēmumiem.

206    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pamattiesībām, tostarp tiesībām uz īpašumu, vārda brīvībai vai pulcēšanās brīvībai Savienības tiesību kontekstā nav absolūtas aizsardzības. Šo tiesību izmantošanai var noteikt ierobežojumus ar nosacījumu, pirmkārt, ka tos attaisno Savienības īstenojamie vispārējo interešu mērķi un, otrkārt, ka tie attiecībā uz šiem mērķiem nav pārmērīga un nepieļaujama iejaukšanās, kas apdraud pašu šo tiesību būtību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 121. punkts un tajā minētā judikatūra).

207    Attiecībā uz pirmo nosacījumu, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, personu un organizāciju, kas saskaņā ar Regulā Nr. 2580/2001 un Kopējā nostājā 2001/931 paredzētajiem noteikumiem identificētas kā iesaistītas terorisma finansēšanā, līdzekļu, finanšu aktīvu un citu ekonomisko resursu iesaldēšanai ir vispārējo interešu mērķis, ja tas iekļaujas cīņas pret starptautiskā miera un drošības apdraudējumu, ko rada terora akti, kontekstā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 123. punkts un tajā minētā judikatūra).

208    Attiecībā uz otro nosacījumu ir jānorāda, ka pasākumi, kas paredz līdzekļu iesaldēšanu, principā netiek uzskatīti par nesamērīgiem, nepanesamiem vai tādiem, kas ietekmē visu vai dažu pamattiesību būtību.

209    Faktiski šāda veida pasākumi ir vajadzīgi demokrātiskā sabiedrībā, lai cīnītos pret terorismu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 23. oktobris, People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑256/07, EU:T:2008:461, 129. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt pasākumi, kas paredz līdzekļu iesaldēšanu, nav absolūti, ņemot vērā, ka Regulas Nr. 2580/2001 5. un 6. pantā ir paredzēta iespēja, pirmkārt, atļaut izmantot iesaldētos līdzekļus galvenajām vajadzībām vai noteiktu saistību izpildei un, otrkārt, piešķirt īpašas atļaujas, kas īpašos apstākļos ļauj atsaldēt līdzekļus, citus finanšu aktīvus vai citus saimnieciskos resursus (skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 127. punkts un tajā minētā judikatūra).

210    Līdzekļu iesaldēšana arī nav pastāvīgs pasākums, jo, piemērojot Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu, personu vārdu un organizāciju nosaukumu atstāšana līdzekļu iesaldēšanas sarakstos periodiski tiek izvērtēta, lai nodrošinātu to, ka tās, kas vairs neatbilst kritērijiem to iekļaušanai [sarakstos], tiktu no tiem izņemtas (spriedums, 2012. gada 15. novembris, Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 129. punkts).

211    No tā izriet – tā kā tika uzskatīts, ka Padome 2015.–2017. gada tiesību aktos (skat. šī sprieduma 188. punktu) un 2019. gada lēmumos (skat. šī sprieduma 202. punktu) ir pareizi izvērtējusi, vai joprojām pastāv risks, ka prasītāja iesaistīsies teroristiskās darbībās, it īpaši ņemot vērā prasītājas apgalvotās apstākļu izmaiņas, var atzīt, ka samērīguma princips ir ievērots.

212    Šo secinājumu neatspēko attiecīgo līdzekļu iesaldēšanas pasākumu apgalvotā neefektivitāte un, tādējādi, to apgalvotā neatbilstība, ciktāl tie neesot apturējuši pret kurdiem īstenoto vardarbību un neesot noveduši pie konflikta starp kurdiem un Turcijas iestādēm mierīga un demokrātiska atrisinājuma. Proti, tāds nav 2015.–2017. gada tiesību aktu un 2019. gada lēmumu mērķis, kā tas turklāt izriet no dažu šo aktu un lēmumu nosaukumiem, kuros ir pārņemts Kopējās nostājas 2001/931 nosaukums un pieminēts terorisma apkarošanas mērķis, kuru turklāt prasītāja neapstrīd ne attiecībā uz tā pastāvēšanu, ne attiecībā uz tā leģitimitāti, ko arī apstiprina šī sprieduma 207. punktā atgādinātā judikatūra.

213    Tāpat nav nozīmes apgalvotajai ietekmei uz kurdiem un, vispārīgāk, uz jebkuru personu, kura vēlas sniegt savu atbalstu kurdiem. Proti, 2015.–2017. gada tiesību akti un 2019. gada lēmumi attiecas vienīgi uz cīņu pret terorismu un PKK, kas ir tikai minēta šo tiesību aktu un lēmumu pielikumos kā dalībniece terora aktos. Tādējādi, pat ja darbības, par kurām sūdzas prasītāja un kuras ir vērstas pret personām, kurām nav ar prasītāju nekāda sakara, piemēram, aizturēšanas vai šķēršļi pārvietošanās brīvībai, būtu pierādītas, neatkarīgi no tā, vai tās ir veikušas dalībvalstu iestādes vai Turcijas iestādes, kurām turklāt 2015.–2017. gada tiesību akti un 2019. gada lēmumi nav saistoši, šīs darbības nevarētu uzskatīt par tādām, kas izriet no minētajiem tiesību aktiem un lēmumiem, ar kuriem tikai noteikta līdzekļu iesaldēšana, un tādējādi neļauj konstatēt to nesamērīgumu.

214    Attiecībā uz prasītājas argumentu, ka ar mazāk ierobežojošiem pasākumiem būtu ļauts cīnīties pret terorismu, tā nepaskaidro, kādiem būtu jābūt šiem pasākumiem. Tādēļ Vispārējā tiesa nevar novērtēt, vai tie ļautu tikpat efektīvi kā līdzekļu iesaldēšanas pasākumi sasniegt ar šiem pasākumiem noteikto mērķi, proti, cīnīties pret terorismu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 24. novembris, LTTE/Padome, T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 317. un 318. punkts).

215    No tā izriet, ka pamats par samērīguma principa pārkāpumu ir jānoraida, ciktāl tas attiecas uz 2015.–2017. gada tiesību aktiem un 2019. gada lēmumiem.

5.      Par pamatu, ar kuru apgalvots pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums

216    Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 296. pantā prasītajā pamatojumā skaidri un nepārprotami jābūt norādītai apstrīdētā tiesību akta izdevējas iestādes argumentācijai, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt, kāds ir veiktā pasākuma attaisnojums, lai novērtētu tā pamatotību, un lai kompetentā tiesa varētu veikt savu kontroli (skat. spriedumu, 2021. gada 22. aprīlis, Padome/PKK, C‑46/19 P, EU:C:2021:316, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

217    Tādējādi prasītajam pamatojumam jāatbilst attiecīgā akta būtībai un kontekstam, kādā tas pieņemts. Prasība norādīt pamatojumu ir jāvērtē atkarībā no konkrētās lietas apstākļiem, it īpaši ņemot vērā tiesību akta saturu, izvirzītā pamatojuma būtību un interesi, kāda tiesību akta adresātiem vai citām personām, kuras akts skar LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, var būt attiecībā uz paskaidrojumu saņemšanu. Tostarp netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, nedz arī lai tas atbildētu detalizētā veidā uz ieinteresētās personas formulētajiem apsvērumiem konsultāciju laikā pirms šī akta pieņemšanas, ciktāl jautājums par to, vai akta pamatojums ir pietiekams, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī kontekstu, kā arī visu juridisko normu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu. Līdz ar to nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajai personai zināmos apstākļos, kas ļauj tai izprast pret to noteiktā pasākuma apmēru (skat. spriedumu, 2021. gada 22. aprīlis, Padome/PKK, C‑46/19 P, EU:C:2021:316, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

218    Attiecībā uz personas vārda vai organizācijas nosaukuma atstāšanu līdzekļu iesaldēšanas sarakstā, Savienības tiesai, vērtējot, vai ir izpildīts LESD 296. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu, ir jāpārbauda, vai norādītais pamatojums ir pietiekami precīzs un konkrēts (skat. spriedumu, 2021. gada 22. aprīlis, Padome/PKK, C‑46/19 P, EU:C:2021:316, 52. un 56. punkts un tajos minētā judikatūra).

219    No tā izriet, ka, lai būtu izpildīts LESD 296. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu, šajā lietā Padomei vajadzēja sniegt pietiekami precīzus un konkrētus iemeslus, kas ļautu prasītājai uzzināt iemeslus, kuri pamato tās nosaukuma atstāšanu strīdīgajos sarakstos, un Vispārējai tiesai – īstenot savu pārbaudi.

220    Prasītāja šajā lietā izvirza sešus iebildumus, lai pamatotu pamatu, ka ar apstrīdētajiem tiesību aktiem ir pārkāpts pienākums norādīt pamatojumu. Ņemot vērā, ka pamats par Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta pārkāpumu ir atzīts attiecībā uz ASV iestāžu 1997. un 2001. gada lēmumiem, un to, ka ir apmierināts pamats par šīs kopējās nostājas 1. panta 6. punkta pārkāpumu, ciktāl tas attiecas uz 2014. gada tiesību aktiem, iebildumi, ar kuriem kritizēts šo tiesību aktu pamatojums un pamatojums attiecībā uz balstīšanos uz iepriekš minētajiem ASV lēmumiem, nav jāvērtē. Tādējādi, it īpaši, tā kā ar vienu no sešiem iebildumiem prasītāja pārmet Padomei, ka tā nav ievērojusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, nepārbaudot vai ASV iestādes, kad tās pieņēma 1997. un 2001. gada lēmumus, nodrošināja tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, turpinājumā tiks izskatīti tikai pieci iebildumi pamata par Padomes pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un kas attiecas uz 2015.–2017. gada tiesību aktiem, kā arī 2019. gada lēmumiem atbalstam.

221    Pirmkārt, prasītāja norāda, ka Padome nav ievērojusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, nepaskaidrojot, kādēļ valstu lēmumi, uz kuriem tā balstījās, bija lēmumi Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē.

222    2021. gada 24. novembra spriedumā LTTE/Padome (T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 329. un 330. punkts) Vispārējā tiesa nosprieda, ka Padomei nav pienākuma izklāstīt, kādēļ valsts lēmums, uz kuru tā ir balstījusies, ir kompetentas iestādes lēmums Kopējās nostājas 2001/931 izpratnē, un tikai tad, ja attiecīgā persona vai organizācija detalizēti apstrīd šo kvalifikāciju administratīvā procesa Padomē ietvaros, kas šajā gadījumā tā nav, Padomei ir plašāk jāpamato šajā jautājumā pieņemtie pasākumi.

223    Katrā ziņā 2015.–2017. gada tiesību aktos, tāpat kā 2019. gada lēmumos, pamatojuma izklāstu iedaļā, kas īpaši veltīta “atbilstība[i] prasībām par valsts kompetento iestādi Kopējās nostājas 2001/931 izpratnē”, Padome sniedza šādu pamatojumu, atgādinot Vispārējās tiesas, kam jau ir bijusi izdevība vērtēt līdzīgus lēmumus, kurus pieņēmušas Apvienotās Karalistes iestādes atbilstoši minētās kopējās nostājas 1. panta 4. punktam, judikatūru, lai secinātu, ka minētā atbilstība pastāv (3. punkts).

224    No tā šajā lietā izriet, ka pirmais iebildums par nepietiekamu pamatojumu ir jānoraida.

225    Otrkārt, prasītāja norāda, ka Padome nav ievērojusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, nenorādot efektīvus un precīzus iemeslus, uz kuriem ir balstīti vērā ņemtie valstu lēmumi. Šis otrais iebildums ir izvirzīts attiecībā uz visiem lēmumiem, kas ņemti vērā 2015.–2017. gada tiesību aktos, un vienīgi attiecībā uz ASV 2013. un 2019. gadā pieņemtajiem lēmumiem, kas ņemti vērā 2019. gada lēmumos.

226    Treškārt, prasītāja norāda, ka Padome nav ievērojusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, jo nav norādījusi efektīvus un precīzus iemeslus, kas ir pamatojuši tās nosaukuma atstāšanu sarakstos pēc pārskatīšanas. Šis trešais iebildums ir izvirzīts vienīgi attiecībā uz 2015.–2017. gada tiesību aktiem.

227    Attiecībā uz šo otro un trešo iebildumu ir jāatgādina, ka Tiesa 2021. gada 22. aprīļa spriedumā Padome/PKK (C‑46/19 P, EU:C:2021:316, 76.–89. punkts), atbildot uz apelācijas tiesvedības sesto un septīto pamatu, nosprieda, ka, izņemot attiecībā uz vienu no vērā ņemtajiem notikumiem, 2015.–2017. gada tiesību akti bija pietiekami pamatoti, ciktāl tie bija balstīti uz Apvienotās Karalistes 2014. gada lēmumu un ciktāl ar tiem prasītājas nosaukums tika atstāts strīdīgajos sarakstos, un ka Vispārējai tiesai šis vērtējums ir saistošs.

228    Attiecībā uz 2019. gada lēmumiem, kuru pamatojums tiek apstrīdēts kā nepamatots, ciktāl tie ir balstīti uz ASV iestāžu lēmumiem, šajā gadījumā – uz 2013. un 2019. gadā šo iestāžu veiktajām pārskatīšanām, Lēmums 2019/25 ir jānošķir no Lēmuma 2019/1341.

229    Proti, attiecībā uz Lēmumu 2019/25, ciktāl no pamata par Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punkta pārkāpumu izskatīšanas izriet, ka prasītājas nosaukuma atstāšana strīdīgajos sarakstos ar minēto lēmumu atbilst šai tiesību normai neatkarīgi no tā, ka ir ņemti vērā ASV lēmumi (skat. šī sprieduma 196. un 198. punktu), nav jālemj par apgalvoto pamatojuma nepietiekamību, kas attiecas tikai uz šiem pēdējiem minētajiem lēmumiem.

230    Attiecībā uz Lēmumu 2019/1341, ciktāl pamata par Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punkta pārkāpumu noraidīšana ir it īpaši pamatota ar 2017. gada tāda uzbrukuma ņemšanu vērā, uz kuru ASV iestādes atsaucās savas pārskatīšanas ietvaros 2019. gadā (skat. šī sprieduma 191. un 200. punktu), ir jāpārbauda pamatojuma attiecībā uz šo pierādījumu, pietiekamība. Šajā ziņā ir jāprecizē, ka, tā kā šis pierādījums ir ņemts vērā atbilstoši Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktam, nav nozīmes tam, ka to nav ņēmusi vērā kompetenta iestāde, tāpat kā līdz ar to nav nozīmes tam, – kā norāda prasītāja, no Lēmuma 2019/1341 pamatojuma izklāsta skaidri neizriet tas, vai minētais notikums kā notikums, kas ir minēts ASV Valsts departamenta 2019. gada administratīvajā lietā, ir pamatojis ASV iestāžu 2019. gadā pieņemto lēmumu, ar ko prasītāja joprojām tiek atzīta par teroristu organizāciju.

231    Attiecībā uz nozīmīgajiem faktiem, kuri pamato atstāšanu līdzekļu iesaldēšanas sarakstos, pienākuma norādīt pamatojumu ievērošana nozīmē, ka ir jānorāda to precīza būtība, to precīzs datums (diena) un precīza vieta, kur tie izdarīti, un šajā ziņā zināma neprecizitāte tiek pieļauta, ja var norādīt reģionu vai provinci un ne obligāti precīzu pilsētu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 22. aprīlis, Padome/PKK, C‑46/19 P, EU:C:2021:316, 61., 62. un 78.–80. punkts). Šādi precizējumi ir atrodami Lēmuma 2019/1341 pamatojuma izklāstā, kurā minēta attiecīgā uzbrukuma būtība (uzbrukums ar spridzekli turku militāram transportlīdzeklim), tā datums (2017. gada 23. jūnijs) un norises vieta (Hakari dienvidu province). Līdz ar to apgalvojumi par pamatojuma nepietiekamību Lēmumā 2019/1341 ir jānoraida.

232    Ceturtkārt, prasītāja norāda, ka Padome nav ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu, nepārbaudot, vai darbības, kuras vērtēja valsts iestādes, varēja kvalificēt par terora aktiem Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta izpratnē.

233    Piektkārt, pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums izrietot no tā, ka nav pierādīts vērā ņemto Apvienotās Karalistes lēmumu, kā arī Francijas nolēmumu atbilstīgums, raugoties no aizritējušā laika aspekta.

234    Attiecībā uz šiem diviem pēdējiem minētajiem iebildumiem, jāatgādina, ka LESD 296. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formalitāte, kura ir jānošķir no jautājuma par pamatojuma pamatotību, kas attiecas uz strīdīgā akta likumību pēc būtības. Lēmuma pamatojumu veido formāla to pamatu izklāstīšana, uz kuriem šis lēmums balstīts. Ja šajos pamatos ir pieļautas kļūdas, tās skar lēmuma likumību pēc būtības, nevis tā pamatojumu, kas var būt pietiekams, pat izklāstot kļūdainus pamatus. Līdz ar to iebildumi un argumenti, kuru mērķis ir apstrīdēt tiesību akta pamatotību, ir neefektīvi saistībā ar pamatu par pamatojuma neesamību vai nepietiekamu pamatojumu (skat. spriedumu, 2015. gada 18. jūnijs, Ipatau/Padome, C‑535/14 P, EU:C:2015:407, 37. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedums, 2016. gada 30. jūnijs, Al Matri/Padome, T‑545/13, nav publicēts, EU:T:2016:376, 143. punkts). Šajā ziņā ir jāprecizē, ka trūkumi pārbaudē, ko ir veikusi Padome, ir kļūda, kas attiecas uz apstrīdētā tiesību akta likumību pēc būtības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 72. punkts).

235    Šajā lietā ar ceturto un piekto iebildumu, ko prasītāja izvirzījusi, lai pamatotu pamatu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, faktiski tiek kritizēts tās pārskatīšanas apjoms un saturs, ko Padome ir veikusi, lai pieņemtu apstrīdētos lēmumus, kā to turklāt atklāj prasītājas veiktā atsauce uz tās iepriekšējiem pamatiem par kļūdām pēc būtības.

236    Tādējādi tas, vai Padome ir ievērojusi savu pienākumu pārliecināties par atbilstību starp darbībām, ko valsts iestādes ir ņēmušas vērā, un terora akta definīciju, kas minēta Kopējā nostājā 2001/931 (ceturtais iebildums), tika izvērtēts, atbildot uz pamatu par Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pārkāpumu.

237    Tas pat attiecas uz pienākumiem, kas Padomei noteikti attiecībā uz strīdīgo sarakstu pārskatīšanu un šajā ziņā pagājušā laika ņemšanu vērā, un to valsts lēmumu ņemšanu vērā, kas pieņemti pēc lēmumiem, uz kuriem balstīta sākotnējā iekļaušana sarakstā (piektais iebildums), un kuri tika vērtēti tā pamata ietvaros, kas attiecas uz Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punkta pārkāpumu, kas daļēji tika apmierināts, nepastāvot nepieciešamībai šajā nolūkā izvērtēt Francijas nolēmumus.

238    No visa iepriekš minētā izriet, ka pamats par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu ir būtībā jānoraida, t.i., izņemot attiecībā uz 2014. gada augusta notikuma, kuru ņēmušas vērā Apvienotās Karalistes iestādes, pamatojumu, kas ar 2021. gada 22. aprīļa spriedumu Padome/PKK (C‑46/19 P, EU:C:2021:316) ir atzīts par nepietiekamu (skat. šī sprieduma 182. un 227. punktu).

6.      Par pamatu, ar kuru apgalvots tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpums

239    Prasītāja šī pamata pamatojumam izvirza trīs iebildumus. Pirmkārt, Padome, neievērojot 2013. gada 18. jūlija spriedumā Komisija u.c./Kadi (C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518) noteiktos kritērijus, neesot tai paziņojusi pierādījumus, uz kuriem ir balstījušās Apvienotā Karaliste un ASV. Otrkārt, Padome neesot arī pierādījusi, ka ASV un Francijas iestādēs tika nodrošinātas tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Treškārt, prasītāja uzskata, ka ir arī pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību un tās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, jo Padome klaji nav ņēmusi vērā 2018. gada 15. novembra spriedumu PKK/Padome (T‑316/14, EU:T:2018:788).

240    Attiecībā uz pirmo iebildumu, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja ir paziņota pietiekami precīza informācija, kas ļauj organizācijai, kurai ir piemērots ierobežojošs pasākums, lietderīgi darīt zināmu savu viedokli par apsūdzošiem pierādījumiem, kurus pret to izvirza Padome, tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips neparedz pienākumu šai pēdējai minētajai pašai pēc savas iniciatīvas dot piekļuvi lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem. Padomei vienīgi pēc ieinteresētās personas lūguma ir jādod piekļuve visiem nekonfidenciālajiem administratīvajiem dokumentiem, kas saistīti ar apstrīdēto pasākumu (skat. spriedumu, 2021. gada 24. novembris, LTTE/Padome, T‑160/19, nav publicēts, EU:T:2021:817, 367. punkts un tajā minētā judikatūra).

241    Šajā lietā, pirmkārt, prasītājai tika darīta zināma pietiekami precīza informācija attiecībā uz apstākļiem, kas ņemti vērā, lai atstātu tās nosaukumu strīdīgajos sarakstos, pamatojuma izklāstos, kas pievienoti 2015.–2017. gada tiesību aktu un 2019. gada lēmumu pielikumos; procesuālās ekonomijas apsvērumu dēļ tiek izvērtēti tikai šie akti, ņemot vērā konstatēto 2014. gada tiesību aktu prettiesiskumu. Otrkārt, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotu jautājumu, prasītāja attiecībā uz šiem tiesību aktiem un lēmumiem, iesniedza vienu vēstuli, kas datēta ar 2015. gada 6. martu un nosūtīta Padomei pirms 2015. gada tiesību aktu pieņemšanas. Šajā vēstulē, attiecībā uz notikumiem, kas minēti Apvienotās Karalistes un ASV iestāžu lēmumos un kurus ņēmusi vērā Padome, lai atstātu prasītājas nosaukumu strīdīgajos sarakstos, kuri ir vienīgie apstrīdētie pamata ietvaros, ciktāl prasītāja var apstrīdēt tikai šo notikumu patiesumu un to attiecināšanu uz viņu (skat. šī sprieduma 37. un 80. punktu), ir kritizēta vienīgi detalizētākas papildu informācijas neesamība (vēstules ceturtā un sestā rindkopa), kas tādējādi neļauj kvalificēt minētos notikumus par terora aktiem. Taču šāda norāde saistās ar jautājumu par kvalifikāciju par terora aktiem, nevis ar jautājumu par aplūkoto notikumu attiecināšanu uz prasītāju vai to patiesumu, kas varētu attaisnot saistīto pierādījumu paziņošanu. Turklāt, ja pieļauj, ka šī norāde ir piekļuves pieprasījums, kaut netiešs, tas nozīmētu, ka tiek apšaubīts princips par piekļuvi izņēmuma kārtā un pēc pieprasījuma, jo lietas materiālu paziņošana pēc savas iniciatīvas tiek uzskatīta par pārmērīgu prasību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 14. oktobris, Bank Melli Iran/Padome, T‑390/08, EU:T:2009:401, 97. punkts).

242    No tā izriet, ka šajā lietā Padomei nebija pienākuma darīt zināmus prasītājai atbilstošos pierādījumus, kurus pēdējā minētā nepieprasīja, līdz ar to pirmais iebildums ir jānoraida.

243    Attiecībā uz otro iebildumu, var norādīt, ka attiecībā uz ASV lēmumiem, šis iebildums nav nošķirams no iebilduma, kas izvirzīts, lai pamatotu pamatu par Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta pārkāpumu, ar kuru Padomei pārmests, ka tā nav pārbaudījusi, vai šie lēmumi tika pieņemti, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizstāvību tiesā. Tā kā šis pēdējais minētais iebildums tika apmierināts (skat. šī sprieduma 96. punktu), ir jāapmierina arī šis iebildums, ciktāl ar to Padomei tiek pārmests tas pats.

244    Attiecībā uz Francijas nolēmumiem, nav jālemj par attiecīgo iebildumu, jo par šo prasību var lemt, neņemot tos vērā (skat. šī sprieduma 188. punktu).

245    Attiecībā uz trešo iebildumu, kas izvirzīts tikai lietā T‑148/19, ar kuru apgalvots, ka Padome nav ņēmusi vērā 2018. gada 15. novembra spriedumu PKK/Padome (T‑316/14, EU:T:2018:788), ir jāprecizē – pēc tam, kad Vispārējā tiesa uzdeva jautājumu, prasītāja norādīja, ka tās iebildumu var interpretēt tā, ka tas balstās uz LESD 266. panta pārkāpumu, kas tika ierakstīts tiesas sēdes protokolā. Turklāt Padome šo iebilduma interpretāciju neapstrīdēja.

246    Saskaņā ar LESD 266. pantu iestādei, kuras pieņemtais akts ir atcelts, ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai izpildītu atceļošo spriedumu. Šis pienākums kļūst obligāts, tiklīdz tiek pasludināts atceļošais spriedums, ja ar to tiek atcelti lēmumi – kā tas ir šajā lietā, jo daži no tiem 2014. gada un 2015.–2017. gada tiesību aktiem, kas atcelti ar 2018. gada 15. novembra spriedumu PKK/Padome (T‑316/14, EU:T:2018:788), ir vairāki lēmumi – atšķirībā no spriedumiem, ar kuriem tiek atceltas regulas, kas saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 60. panta otro daļu stājas spēkā tikai pēc apelācijas termiņa beigām vai, apelācijas gadījumā – pēc tās noraidīšanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 21. februāris, Klyuyev/Padome, T‑731/15, EU:T:2018:90, 259.–262. punkts un tajā minētā judikatūra).

247    Precīzāk, saskaņā ar LESD 266. pantu prettiesiskuma atzīšana sprieduma, ar kuru tiek atcelts kāds tiesību akts, motīvu daļā liek iestādei, kas ir atceltā akta izdevēja, novērst šo prettiesiskumu aktā, ar kuru ir paredzēts aizstāt atcelto aktu. Tomēr šis pienākums, ciktāl tas attiecas uz kādu tiesību normu ar noteiktu saturu konkrētā jomā, var šai iestādei radīt arī citas sekas, tostarp pienākumu izslēgt no jauno tiesību aktu, kas jāpieņem pēc atceļošā sprieduma, teksta jebkuru tiesību normu, kurai ir tāds pats saturs kā tai, kas tika spriedumā atzīta par nelikumīgu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1988. gada 26. aprīlis, Asteris u.c./Komisija, 97/86, 99/86, 193/86 un 215/86, EU:C:1988:199, 28. un 29. punkts).

248    Tādējādi datumā, kad tika pieņemti 2019. gada lēmumi, lai ievērotu savus pienākumus atbilstoši LESD 266. pantam, ja tā paredzēja atstāt prasītājas nosaukumu attiecīgajos sarakstos, Padomei bija jāpieņem tiesību akts par atkārtotu iekļaušanu sarakstā atbilstoši 2018. gada 15. novembra sprieduma PKK/Padome (T‑316/14, EU:T:2018:788) motīvu daļai. Šāds pienākums bija Padomei, ņemot vērā it īpaši šajā lietā aplūkotos tiesību aktus, kuru sekas ir ierobežotas noteiktā laikposmā, kas nozīmē, ka Padomei nav jāaizvieto atceltais tiesību akts uz attiecīgo laikposmu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1988. gada 26. aprīlis, Asteris u.c./Komisija, 97/86, 99/86, 193/86 un 215/86, EU:C:1988:199, 29. punkts), un kam turklāt – attiecībā uz pārskatīšanu par to, vai joprojām pastāv iesaistīšanās teroristiskās darbībās risks, atbilstoši Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktam, bieži ir raksturīgi tas, ka turpmākajos tiesību aktos tiek iekļauts iepriekšējos aktos esošs pamatojums, kas vajadzības gadījumā ir atjaunināts. Proti, ja nebūtu šāda pienākuma, Savienības tiesas pasludināta atcelšana nebūtu šķērslis tam, ka turpmākos tiesību aktos tiek atkārtots prettiesisks pamatojums (šajā nozīmē skat. spriedumu 2017. gada 14. marts, Bank Tejarat/Padome, T‑346/15, nav publicēts, EU:T:2017:164, 31. punkts) un tādējādi tai nebūtu lietderīgas iedarbības.

249    Šajā lietā Padome 2019. gada lēmumos atkārtoti norādīja to pašu pamatojumu, ko tā bija norādījusi 2015.–2017. gada tiesību aktos un kas tika aizliegts ar 2018. gada 15. novembra spriedumu PKK/Padome (T‑316/14, EU:T:2018:788). Protams, Padome šo spriedumu pārsūdzēja. Tomēr šai apelācijai attiecībā uz sekām, kas izriet no tā, ka Vispārējā tiesa atcēla strīdīgos lēmumus, nebija apturošas iedarbības un to nepapildināja atceļošā sprieduma iedarbības apturēšanas lūgums, ko Padome varēja iesniegt. Šāda Padomes atteikšanās izdarīt secinājumus no res judicata var kaitēt paļāvībai, kas attiecīgajām personām ir attiecībā uz tiesas nolēmumu izpildi.

250    Tomēr tas, ka Padome nav ievērojusi savus pienākumus, kas noteikti LESD 266. pantā, šajā lietā nav pamats, lai atceltu 2019. gada lēmumu. Proti, 2018. gada 15. novembra spriedums PKK/Padome (T‑316/14, EU:T:2018:788) tika atcelts ar 2021. gada 22. aprīļa spriedumu Padome/PKK (C‑46/19 P, EU:C:2021:316), it īpaši ciktāl ar to tika atcelti 2015.–2017. gada tiesību akti. Ņemot vērā to, ka šai Tiesas panāktajai atcelšanai ir atpakaļejošs spēks, 2019. gada lēmumu tiesiskumu vairs nevar apstrīdēt, pamatojoties uz to, ka Padome nav ievērojusi 2018. gada 15. novembra spriedumu PKK/Padome (T‑316/14, EU:T:2018:788) (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2014. gada 14. aprīlis, Manufacturing Support & Procurement Kala Naft/Padome, T‑263/12, nav publicēts, EU:T:2014:228, 37. punkts). Tādēļ trešais iebildums ir jānoraida.

251    Taču, neraugoties uz šī trešā iebilduma noraidīšanu, 2019. gada lēmumu pieņemšanas brīdī un prasības lietā T‑148/19 celšanas brīdī Padomei tomēr bija jāizdara secinājumi no nelikumībām, kas konstatētas 2018. gada 15. novembra spriedumā PKK/Padome (T‑316/14, EU:T:2018:788), un nebija jāizmanto šis prettiesiskais pamatojums pamatojuma izklāstos. Šī iemesla dēļ prasītāja varēja uzskatīt, ka tai ir pamatojums celt šo prasību, kas būs jāņem vērā, nosakot tiesāšanās izdevumus.

252    No tā izriet, ka šis pamats ir jāapmierina tikai tiktāl, ciktāl ar to Padomei tiek pārmests, ka tā nav pārbaudījusi, vai ASV iestāžu lēmumi tika pieņemti, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

7.      Secinājumi

253    Tādējādi no visa iepriekš minētā izriet, ka, ņemot vērā, ka ir apmierināts pamats par Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punkta pārkāpumu attiecībā uz 2014. gada tiesību aktiem, šie tiesību akti ir jāatceļ.

254    Turpretim tas, ka pamati par Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta pārkāpumu, par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un par tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu ir pamatoti daļēji, nav iemesls, lai atceltu 2015.–2017. gada tiesību aktus un 2019. gada lēmumus. Proti, attiecīgās nelikumības, neatkarīgi no tā, vai tās attiecas uz ASV iestāžu 1997. un 2001. gada lēmumiem vai uz 2014. gada augusta notikumu, kas piedēvēts PKK, neļauj apšaubīt Padomes vērtējumu par to, vai joprojām pastāv risks, ka PKK iesaistīsies teroristiskās darbībās, jo šis vērtējums ir pamatoti balstīts uz Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra rīkojuma saglabāšanu, kā arī, atkarībā no gadījumiem, uz citiem 2014. gadā notikušiem notikumiem vai uz 2017. gada notikumu (skat. šī sprieduma 188. un 202. punktu). Tādēļ ir jānoraida arī prasījumu daļa, kas izvirzīta lietā T‑148/19, ar kuru tiek prasīts, lai Vispārējā tiesa uzdod Padomei pieņemt pasākumu, kas ir mazāk ierobežojošs salīdzinājumā ar iekļaušanu strīdīgajos sarakstos, bez vajadzības lemt par šīs prasījumu daļas pieņemamību.

IV.    Par tiesāšanās izdevumiem

255    Saskaņā ar Reglamenta 133. pantu lēmums par tiesāšanās izdevumiem ir ietverams galīgajā spriedumā. Atbilstoši minētā reglamenta 219. pantam Vispārējai tiesai, kad tā lemj pēc tās nolēmumu atcelšanas un Tiesas veiktās lietas nodošanas atpakaļ, ir jālemj par tiesāšanās izdevumiem attiecībā uz tiesvedību Vispārējā tiesā un apelācijas tiesvedību Tiesā. Visbeidzot, atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. un 3. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs, un, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

256    Šajā lietā Tiesa ar 2021. gada 22. aprīļa spriedumu Padome/PKK (C‑46/19 P, EU:C:2021:316) atcēla 2018. gada 15. novembra spriedumu, PKK/Padome (T‑316/14, EU:T:2018:788) un atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu. Tādēļ šajā spriedumā ir jālemj par tiesāšanās izdevumiem saistībā ar sākotnējo tiesvedību Vispārējā tiesā (lieta T‑316/14), saistībā ar apelācijas tiesvedību Tiesā (lieta C‑46/19 P), saistībā ar šo atkārtotas izskatīšanas tiesvedību (lieta T‑316/14 RENV), kā arī par tiesāšanās izdevumiem saistībā ar lietu T‑148/19.

257    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītājai ir pamatojums pieprasīt 2014. gada tiesību aktu atcelšanu, bet ka tās prasījumi par visiem pārējiem apstrīdētajiem tiesību aktiem netika apmierināti.

258    Tomēr attiecībā uz 2019. gada lēmumiem ir jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 135. panta 2. punktu Vispārējā tiesa lietas dalībniekam, pat ja nolēmums ir tam labvēlīgs, var piespriest pilnībā vai daļēji atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to pamato tā rīcība, tostarp pirms tiesvedības ierosināšanas, it īpaši, ja tas pretējai pusei ir radījis izdevumus, kurus Vispārējā tiesa atzīst par nepamatotiem vai ļaunprātīgi radītiem. Saskaņā ar judikatūru Reglamenta 135. panta 2. punkts ir jāpiemēro, ja Savienības iestāde ar savu rīcību ir sekmējusi strīda rašanos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 22. maijs, Ertico – ITS Europe/Komisija, T‑604/15, EU:T:2019:348, 182. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā lietā, kā izriet no šī sprieduma 249. punkta, tas, ka Padome neievēroja savu pienākumu izdarīt secinājumus no nelikumībām, kas konstatētas 2018. gada 15. novembra spriedumā PKK/Padome (T‑316/14, EU:T:2018:788), pieņemot 2019. gada lēmumus, varēja būt iemesls prasītājas prasības celšanai lietā T‑148/19.

259    Tālab taisnīgs visu apstākļu novērtējums tiks panākts, piespriežot prasītājai un Padomei segt pašām savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar katru tiesvedību, kas minētas šī sprieduma 256. punktā.

260    Visbeidzot, saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādēļ ir jānolemj, ka Komisija, Francijas Republika un Nīderlandes Karaliste sedz pašas savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar tiesvedībām, kurās tās ir piedalījušās.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Atcelt Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 125/2014 (2014. gada 10. februāris), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu (ES) Nr. 714/2013 un Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 790/2014 (2014. gada 22. jūlijs), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu Nr. 125/2014, ciktāl tās attiecas uz Kurdistan Workers’ Party (PKK).

2)      Pārējā daļā prasību lietā T‑316/14 RENV noraidīt.

3)      Prasību lietā T‑148/19 noraidīt.

4)      PKK un Eiropas Savienības Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus lietās T‑316/14, C‑46/19 P, T‑316/14 RENV un T‑148/19.

5)      Eiropas Komisija, Francijas Republika un Nīderlandes Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Gervasoni Madise Nihoul

Frendo       Martín y Pérez de Nanclares

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 30. novembrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

I. Tiesvedības priekšvēsture

II. Lietas dalībnieku prasījumi

III. Juridiskais pamatojums

A. Par pieņemamību

B. Par lietas būtību

1. Par pamatu, ar kuru apgalvots Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta pārkāpums

a) Par Apvienotās Karalistes lēmumu

1) Par Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra kvalificēšanu par “kompetento iestādi”

2) Par “precīzu informāciju vai materiālu attiecīgajā lietā, kas norāda, ka lēmumu ir pieņēmusi kompetenta iestāde”

3) Par to terora aktu datumiem, ar kuriem pamatots Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra noteiktais PKK aizliegums

b) Par ASV lēmumiem

2. Par pamatu, ar kuru apgalvots Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pārkāpums

a) Par pamata pieņemamību

b) Par pamata iedarbīgumu

c) Par pamata pamatotību

1) Par argumentāciju, ka Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punktā minētie mērķi esot jāinterpretē, ņemot vērā leģitīmu bruņoto konfliktu kurdu tautas pašnoteikšanās nolūkā

2) Par atsevišķu darbību, kas attiecinātas uz prasītāju, mērķu teroristiskā rakstura apstrīdēšanu

3. Par pamatu, ar kuru apgalvots Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punkta pārkāpums

a) Par Padomes veikto pārskatīšanu 2014. gada tiesību aktos (lieta T316/14 RENV)

b) Par Padomes veikto pārskatīšanu 2015.–2017. gada tiesību aktos (lieta T316/14 RENV)

c) Par pārskatīšanu, ko veikusi Padome 2019. gada lēmumos (lieta T148/19)

4. Par pamatu, ar kuru apgalvots samērīguma principa pārkāpums

5. Par pamatu, ar kuru apgalvots pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums

6. Par pamatu, ar kuru apgalvots tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpums

7. Secinājumi

IV. Par tiesāšanās izdevumiem

*      Tiesvedības valoda – angļu.