VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (pirmā palāta)
2013. gada 12. septembrī (*)
Prasība atcelt tiesību aktu un prasība atlīdzināt zaudējumus – Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumi – Iebilde par nepieņemamību – Prasība atcelt tiesību aktu – LESD 263. panta pirmā un piektā daļa – Regulas (EK) Nr. 207/2009 122. pants – Prasības priekšlaicīguma neesamība – Atbildētāja statuss – Vispārējās tiesas kompetence – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkts – Pieņemamība
Lieta T‑556/11
European Dynamics Luxembourg SA, Etelbrika [Ettelbrück] (Luksemburga),
European Dynamics Belgium SA, Brisele (Beļģija),
Evropaïki Dynamiki – Proigmena Systimata Tilepikoinonion Pliroforikis kai Tilematikis AE, Atēnas (Grieķija),
ko pārstāv N. Korogiannakis, M. Dermitzakis un N. Theologou, advokāti,
prasītājas,
pret
Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB), ko pārstāv N. Bambara un M. Paolacci, pārstāvji, kuriem palīdz P. Wytinck, advokāts,
atbildētājs,
par prasību, pirmkārt, atcelt ITSB attiecībā uz uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā AO/029/10 ar nosaukumu “Datorprogrammu izstrādes un uzturēšanas pakalpojumi” pieņemto un prasītājām ar 2011. gada 11. augusta vēstuli paziņoto lēmumu piešķirt attiecīgā līguma slēgšanas tiesības citiem pretendentiem un noraidīt pirmās prasītājas piedāvājumu un, otrkārt, par prasību atlīdzināt zaudējumus.
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Azizi (referents), tiesneši S. Frimodt Nielsen un M. Kancheva,
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Atbilstošās tiesību normas
A – Vispārīgi noteikumi
1 Saskaņā ar LESD 263. panta pirmās daļas otro teikumu Eiropas Savienības Tiesa “pārbauda arī to Savienības struktūru aktu likumību, kuri rada tiesiskas sekas trešām personām”.
2 Saskaņā ar LESD 263. panta piekto daļu “[t]iesību aktos par Savienības struktūru izveidi var paredzēt īpašus nosacījumus un kārtību attiecībā uz prasībām, ko fiziskas un juridiskas personas ceļ pret šo struktūru tiesību aktiem, kuru mērķis ir radīt tiesiskas sekas attiecībā uz šīm personām”.
3 Padomes 2009. gada 26. februāra Regulas (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV L 78, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Preču zīmju regula Nr. 207/2009”), ar kuru ir nodibināts Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB), 122. pantā ar nosaukumu “Likumības pārbaude” ir noteikts:
“1. Komisija pārbauda to [ITSB] priekšsēdētāja dokumentu likumību, attiecībā uz kuriem Kopienas tiesību akti neparedz citu iestāžu veiktas pārbaudes, kā arī Budžeta komitejas, kas [ITSB] pievienota atbilstoši 138. pantam, dokumentu likumību.
2. Tā pieprasa grozīt vai anulēt visus nelikumīgus dokumentus, kā minēts 1. punktā.
3. Dalībvalstis un visas personas, kas ir tieši vai netieši iesaistītas, var tieši vai netieši norādīt Komisijai jebkuru dokumentu, kā minēts 1. punktā, lai Komisija izvērtētu tā likumību. Norādījums jāizdara viena mēneša laikā kopš brīža, kad attiecīgā puse pirmo reizi uzzinājusi par attiecīgo dokumentu. Komisija pieņem lēmumu trīs mēnešu laikā. Ja šajā laikā lēmumu nepieņem, lietu uzskata par izbeigtu.”
4 Saskaņā ar Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 124. pantu ar nosaukumu “Priekšsēdētāja pilnvaras” tostarp ir noteikts:
“1. [ITSB] vada priekšsēdētājs.
2. Šim nolūkam priekšsēdētājam ir jo īpaši šādas funkcijas un pilnvaras:
[..]
c) viņš sastāda [ITSB] ienākumu un izdevumu aplēses un īsteno budžetu;
[..]
f) viņš var deleģēt savas pilnvaras.
3. Priekšsēdētājam palīdz viens vai vairāki priekšsēdētāja vietnieki [..].”
5 Atbilstoši Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 143. pantam ar nosaukumu “Noteikumi attiecībā uz finansēm” ir noteikts:
“Pēc apspriešanās ar [..] Revīzijas palātu un Komisiju Budžeta komiteja pieņem iekšējus noteikumus attiecībā uz finansēm, kuros nosaka jo īpaši [ITSB] budžeta sastādīšanas un īstenošanas procedūru. Ciktāl tas ir savienojams ar [ITSB] īpašo būtību, šie noteikumi pamatojas uz finanšu noteikumiem, kas pieņemti attiecībā uz citām iestādēm, ko izveidojusi [Savienība].”
6 Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV L 248, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Vispārējā finanšu regula”), 185. panta 1. punktā ir noteikts:
“Komisija pieņem pamata finanšu regulu iestādēm, ko izveidojušas Kopienas un kas ir juridiskas personas, kuras faktiski saņem dotācijas no budžeta. Šo iestāžu finanšu noteikumi nevar novirzīties no pamata regulas, izņemot gadījumus, kad tas nepieciešams to īpašajām darbības vajadzībām, turklāt ar Komisijas iepriekšēju piekrišanu.”
7 Saskaņā ar Komisijas 2002. gada 19. novembra Regulas (EK, Euratom) Nr. 2343/2002 par pamata Finanšu regulu struktūrām, kas minētas 185. pantā [Vispārējā finanšu regulā] (OV 2002, L 357, 72. lpp., labojums – OV 2003, L 2, 39. lpp.), kas grozīta ar Komisijas 2008. gada 9. jūlija Regulu (EK, Euratom) Nr. 652/2008 (OV L 181, 23. lpp.), 74. panta 1. punktu “[a]ttiecībā uz publisko iepirkumu piemēro attiecīgos [V]ispārējās [f]inanšu regulas noteikumus, kā arī attiecīgos Regulas [..] Nr. 2342/2002 noteikumus atbilstīgi šā panta 4. līdz 7. punktam”.
B – ITSB Regula CB‑3‑09
8 Saskaņā ar 33. panta pirmo daļu ITSB Budžeta komitejas 2009. gada 17. jūlija Regulā CB‑3‑09, ar ko nosaka noteikumus, kas piemērojami Birojam, “[ITSB] priekšsēdētājs pilda kredītrīkotāja pienākumus” un “izpilda budžeta ieņēmumus un izdevumus saskaņā ar [ITSB] finanšu noteikumiem uz savu atbildību un piešķirto apropriāciju ietvaros”.
9 Regulas CB‑3‑09 34. panta 1. punktā it īpaši ir noteikts, ka “[ITSB] priekšsēdētājs var deleģēt savas budžeta izpildes pilnvaras [ITSB] darbiniekiem, uz kuriem saskaņā ar to noteikumiem attiecas statūti un kuri var rīkoties tādā apmērā, kā noteikts deleģēšanas dokumentā”.
10 Regulas CB‑3‑09 74. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Attiecībā uz publisko iepirkumu piemēro attiecīgos Vispārējās finanšu regulas noteikumus, kā arī attiecīgos Regulas Nr. 2342/2002 noteikumus atbilstīgi šā panta 4. līdz 7. punktam.”
Tiesvedības priekšvēsture
11 Prasītājas – European Dynamics Luxembourg SA, European Dynamics Belgium SA un Evropaïki Dynamiki – Proigmena Systimata Tilepikoinonion Pliroforikis kai Tilematikis AE – darbojas informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomā un regulāri iesniedz piedāvājumus publiskā iepirkuma procedūrās, kuras rīko dažādas Savienības iestādes un struktūras, tostarp ITSB.
12 Ar 2011. gada 15. janvāra paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu ITSB Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša pielikumā (OV 2011/S 10–013995) publicēja uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā AO/029/10 “Datorprogrammu izstrādes un uzturēšanas pakalpojumi”. Piešķiramo līguma slēgšanas tiesību mērķis bija sniegt ITSB informātikas pakalpojumus saistībā ar prototipu izstrādi, analīzi, dizainu, grafisko dizainu, izstrādi, testēšanu un informācijas sistēmu uzstādīšanu, kā arī nodrošināt tehnisko dokumentāciju un apmācību šo sistēmu lietošanā un uzturēšanā.
13 Saskaņā ar paziņojuma par paredzamo publisko iepirkumu II.1.4. punktu minētais publiskais iepirkums attiecās uz pamatlīguma, kura maksimālais ilgums ir septiņi gadi, noslēgšanu ar trim dažādiem informātikas pakalpojumu sniedzējiem. Šajā ziņā iepirkuma procedūras specifikāciju 14.2. punktā (I pielikums materiālos attiecībā uz uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā) ir precizēts, ka šādi pamatlīgumi jāslēdz atsevišķi un izmantojot tā saucamo “kaskādes” mehānismu. Šis mehānisms nozīmē, ka, ja pirmais pretendents nespēj sniegt nepieciešamos pakalpojumus, ITSB vēršas pie otrā pretendenta un tā tālāk.
14 Saskaņā ar paziņojuma par paredzamo publisko iepirkumu IV.2.1. punktu līguma slēgšanas tiesības ir jāpiešķir saimnieciski visizdevīgākajam piedāvājumam. VI.4.1. punktā ir paredzēts, ka par pārsūdzības procedūrām atbildīgā iestāde ir Eiropas Komisija un ka par mediācijas procedūrām ir atbildīgs Eiropas Ombuds. VI.4.2. punktā ir norādīts, ka jebkura tiesību aizsardzības līdzekļa juridiskais pamats ir 118. pants Padomes 1993. gada 20. decembra Regulā (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.; tagad – Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. pants) un ka Komisijai tas ir jāiesniedz piecpadsmit dienu laikā kopš brīža, kad ieinteresētā puse pirmo reizi uzzinājusi par attiecīgo tiesību aktu.
15 ITSB adresētajās 2011. gada 19. un 24. janvāra un 1. februāra vēstulēs prasītājas sūdzējās par dažiem pārkāpumiem, kas saistīti ar publiskā iepirkuma procedūras AO/029/10 nosacījumiem un kārtību. Ar 2011. gada 28. janvāra un 4. februāra vēstulēm ITSB noraidīja to apgalvojumus un norādīja uz iespēju iesniegt sūdzību Komisijai saskaņā ar Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. pantu.
16 ITSB adresētajā 2011. gada 16. februāra vēstulē prasītājas atkārtoti norādīja uz skaidrības un neapšaubāmības trūkumu, uz to, ka daži publiskā iepirkuma procedūras specifikācijās izklāstītie tehniskie kritēriji ir neskaidri, un lūdza tos mainīt.
17 Nosūtot 2011. gada 4. marta vēstuli, prasītājas iesniedza sūdzību Komisijas ģenerāldirektorātos (ĢD) “Iekšējais tirgus” un “Konkurence”, mudinot tos izvērtēt ITSB kā līgumslēdzējas iestādes rīcību, it īpaši attiecībā uz iespējamiem pārkāpumiem, kas saistīti ar publiskā iepirkuma procedūras AO/029/10 pārvaldību un ar iepriekšējiem uzturēšanas pamatlīgumiem ar numuru 4020070018, kuru slēgšanas tiesības ITSB 2007. gada maijā ir piešķīris trijām sabiedrībām, tostarp prasītājai kā trešajai pretendentei.
18 ITSB adresētajās 2011. gada 8. un 9. marta vēstulēs prasītājas vēlreiz apstrīdēja publiskā iepirkuma procedūras AO/029/10 nosacījumus un kārtību.
19 Atbildot uz 2011. gada 15. janvāra paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu, pirmā prasītāja piedāvājumu iesniedza 2011. gada 11. martā.
20 Ar 2011. gada 30. maija vēstuli Komisija informēja prasītājas, ka, pirmkārt, tā uzskata, ka sūdzība ir iesniegta novēloti un tādējādi Komisijai tā nav jāpārbauda, un ka, otrkārt, par dažiem pārkāpumiem tā ir informējusi Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai (OLAF), jo to izskatīšana ir tā kompetencē. Ar 2011. gada 13. decembra vēstuli OLAF informēja ITSB par to, ka tas ir izbeidzis lietas, ciktāl tā attiecas uz citu paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu, kas arī ticis publicēts Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša (OV 2011/S 55–089144) pielikumā, izskatīšanu.
21 Komisijai adresētajā 2011. gada 31. maija vēstulē prasītājas apstrīdēja, ka to sūdzība tikusi noraidīta nokavējuma dēļ, un atkārtoti aicināja Komisiju to pārbaudīt.
22 Ar 2011. gada 11. augusta vēstuli (turpmāk tekstā – “strīdīgā vēstule”) ITSB informēja prasītājas par publiskā iepirkuma procedūras AO/029/10 rezultātiem (turpmāk tekstā – “lēmums par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu”) un tām norādīja, ka tas nav pieņēmis pirmās prasītājas piedāvājumu, jo tas nav bijis saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums. Šajā vēstulē bija iekļauta arī salīdzinoša tabula, kurā bija norādīts piedāvājumam piešķirto punktu skaits un attiecīgi trīs pretendentu, kas ieguvuši vislielāko punktu skaitu, piedāvājumiem piešķirto punktu skaits.
23 Ar 2011. gada 12. augusta vēstuli prasītājas lūdza ITSB, pirmkārt, paziņot precīzu izvēlēto pretendentu konsorcija sastāvu, kā arī minēto pretendentu iespējamo partneru vai apakšuzņēmuma vai apakšuzņēmumu nosaukumus un tiem piešķirtā iepirkuma daļu, otrkārt, norādīt piešķirto punktu skaitu savam un izvēlēto pretendentu piedāvājumam par katru tehnisko piedāvājuma kritēriju un sīku salīdzinošu analīzi par minēto piedāvājumu trūkumiem un priekšrocībām attiecībā uz katru apakškritēriju, kā arī paskaidrojumus par attiecīgajiem izvēlēto pretendentu nopelniem un piedāvātajiem papildu vai kvalitatīvākiem pakalpojumiem salīdzinājumā ar prasītāju piedāvājumu, treškārt, atsūtīt detalizētu novērtēšanas ziņojuma kopiju, ceturtkārt, sniegt izvēlēto pretendentu finansiālo piedāvājumu salīdzinājumu ar prasītāju piedāvājumu un, piektkārt, nosaukt novērtēšanas komitejas locekļu vārdus, lai būtu iespējams pārbaudīt iespējama interešu konflikta esamību. Turklāt prasītājas norādīja uz interešu konflikta esamību attiecībā uz diviem no trijiem pretendentiem, kā arī uz dažiem pārkāpumiem saistībā ar to, kā ITSB piemēroja finanšu kritērijus, novērtējot finanšu piedāvājumus. Visbeidzot tās lūdza ITSB atturēties no līguma noslēgšanas ar izvēlētajiem pretendentiem līdz brīdim, kad tās saņems un pārbaudīs ITSB atbildes.
24 Ar 2011. gada 26. augusta vēstuli ITSB nosūtīja prasītājām novērtēšanas ziņojumu, kurā bija iekļauts kvalitatīvs to piedāvājuma novērtējums attiecībā uz trijiem kritērijiem, proti, datorprogrammu uzturēšanas pakalpojumu kvalitāti, komerciālajiem aspektiem un klientu apkalpošanas kvalitāti. Turklāt tas paziņoja prasītājām, pirmkārt, izvēlēto pretendentu nosaukumus un, otrkārt, nosūtīja divas tabulas, kurās bija norādīts punktu skaits, kādu ir saņēmuši minētie pretendenti un pirmā prasītāja attiecīgi par to tehniskajiem un finanšu piedāvājumiem.
25 Komisijai 2011. gada 29. augustā adresētā vēstulē prasītājas sūdzējās, ka Komisija vēl nav izskatījusi 2011. gada 4. martā un 31. maijā nosūtītos pierādījumus. Turklāt tās, ņemot vērā “jaunus pārkāpumus” publiskā iepirkuma procedūras AO/029/10 norisē, apšaubīja lēmuma par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu likumību. Tādējādi izvēlētajiem otrajam un trešajam pretendentam esot jāliedz piedalīties publiskā iepirkuma procedūrā, pirmkārt, interešu konflikta esamības dēļ un, otrkārt, tāpēc, ka trešā pretendenta konsorcijā ietilpstot par iepirkuma procedūras specifikāciju sagatavošanu atbildīgs uzņēmējs. Prasītājas arī aicināja Komisiju pārbaudīt “ITSB pārvaldīto novērtēšanas procedūru attiecībā uz publiskā iepirkuma procedūru AO/029/10 un veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu tās atbilstību Eiropas Savienībā piemērojamajiem tiesību aktiem”.
26 ITSB adresētajā 2011. gada 2. septembra vēstulē prasītājas sūdzējās, ka neesot sniegta pietiekama informācija par publiskā iepirkuma procedūras rezultātiem, it īpaši neesot darītas zināmas tās novērtēšanas ziņojuma daļas, kas attiecas uz izvēlēto pretendentu piedāvājumiem, kā arī neesot atklāts precīzs minēto pretendentu sastāvs. Turklāt tās pārmeta manipulēšanu ar “finanšu novērtēšanas formulu”, kuru ITSB izmantojis, novērtējot finanšu piedāvājumu, un atkārtoti norādīja uz savās iepriekšējās vēstulēs minētajiem pārkāpumiem.
27 Prasītājām adresētajā 2011. gada 15. septembra vēstulē, ITSB atsaucās uz argumentāciju strīdīgajā vēstulē un 2011. gada 26. augusta vēstulē, kuru tas atzina par pietiekamu. Tomēr tas paziņoja, ka ir gatavs sniegt papildu informāciju par finanšu kritērijiem, un nosūtīja salīdzinošo tabulu. Attiecībā uz “finanšu novērtēšanas formulu”, ko izmantojis ITSB, tas prasītājām norādīja, ka šīs formulas pamatā ir bijusi darba hipotēze, ka korekcijas koeficienti ir atkarīgi no situācijas ITSB brīdī, kad tiek izstrādāti kritēriji līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai.
28 ITSB adresētajā 2011. gada 16. septembra vēstulē prasītājas atkārtoti pauda savu kritiku, apšaubīja sniegto skaidrojumu par “finanšu novērtēšanas formulas” izmantošanu, pamatojoties uz darba hipotēzi, apstrīdēja publiskā iepirkuma procedūras AO/029/10 rezultātus un aicināja ITSB pārskatīt savu nostāju.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
29 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 21. oktobrī, prasītājas cēla šo prasību.
30 Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt ar strīdīgo vēstuli paziņoto lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, ciktāl ar to ir noraidīts pirmās prasītājas piedāvājums;
– atcelt visus pārējos ar to saistītos ITSB lēmumus, tostarp tos, ar kuriem attiecīgās līguma slēgšanas tiesības atbilstoši “kaskādes” mehānismam tiek piešķirtas pirmajam līdz trešajam pretendentam;
– piespriest ITSB atlīdzināt prasītājām kaitējumu EUR 67 500 000 apmērā, kas tām nodarīts saistībā ar attiecīgo uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu procedūru;
– piespriest ITSB atlīdzināt prasītājām kaitējumu EUR 6 750 000 apmērā, kas tām nodarīts saistībā ar iespējas zaudēšanu un kaitējumu to reputācijai un uzticamībai;
– piespriest ITSB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
31 Savas prasības pamatojumam prasītājas izvirza trīs pamatus, kas daļēji ir sadalīti vairākās daļās. Pirmais pamats attiecas uz to, ka ITSB nav pildījis pienākumu norādīt pamatojumu atbilstoši Vispārējās finanšu regulas 100. panta 2. punktam, sniedzot prasītājām nepietiekamu informāciju un paskaidrojumus saistībā ar apsvērumiem, kas ir līgumslēdzējas iestādes lēmuma par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu pamatā. Otrais pamats attiecas uz vairākām acīmredzamām kļūdām vērtējumā, it īpaši jauniem vai nezināmiem līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritērijiem, kas ir pretrunā publiskā iepirkuma procedūras specifikācijām un nav pietiekami izskaidroti (pirmā daļa), kļūdainu finanšu novērtēšanas formulas izmantošanu (otrā daļa), ar ko ir manipulējuši izvēlētie pretendenti (trešā daļa), kā arī publiskā līguma priekšmeta maiņu (ceturtā daļa). Trešais pamats attiecas uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, it īpaši tāpēc, ka netika izslēgti tie izvēlētie pretendenti, kas bija interešu konflikta situācijā, Vispārējās finanšu regulas 93. panta 1. punkta f) apakšpunkta un 94. un 96. panta, Komisijas 2002. gada 23. decembra Regulas (EK, Euratom) Nr. 2342/23, ar ko paredz Finanšu regulu īstenošanas kārtību (OV L 357, 1. lpp.), 133.a un 134.b panta pārkāpumu un “labas pārvaldības principa” pārkāpumu.
32 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 31. janvārī, ITSB izvirzīja iebildi par nepieņemamību saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 114. pantu par prasībām atcelt tiesību aktu un zaudējumu atlīdzību. Prasītājas 2012. gada 26. aprīlī iesniedza savus apsvērumus par iebildi par nepieņemamību.
33 ITSB iebildē par nepieņemamību ietvertie prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasības atcelt tiesību aktus un atlīdzināt zaudējumus noraidīt kā acīmredzami nepieņemamas;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
34 Savos apsvērumos par iebildi par nepieņemamību prasītājas atkārtoti norādīja uz prasības pieteikumā izteiktajiem galvenajiem apsvērumiem un lūdza Vispārējai tiesai noraidīt iebildi par nepieņemamību un izskatīt lietu pēc būtības.
Juridiskais pamatojums
A – Ievada apsvērumi
35 Saskaņā ar Reglamenta 114. panta 1. punktu pēc viena no lietas dalībniekiem lūguma Vispārējā tiesa var lemt par iebildi par nepieņemamību, neizskatot lietu pēc būtības. Saskaņā ar šī paša panta 3. punktu pārējā procesa daļa notiek mutvārdos, ja vien Vispārējā tiesa nelemj citādi.
36 Saskaņā ar Reglamenta 114. panta 4. punktu Vispārējā tiesa lemj par pieteikumu vai arī atliek lēmumu līdz galīgajam spriedumam. Šajā lietā Vispārējā tiesa uzskata, ka lietas materiālos ir pietiekama informācija, lai lemtu par minēto iebildi. Tādējādi šim nolūkam nav jāuzsāk mutvārdu process.
B – Par prasību atcelt tiesību aktus pieņemamību
1. Lietas dalībnieku argumenti
37 Iesniedzot iebildi par nepieņemamību, ITSB izvirza trīs pamatus attiecībā uz prasību atcelt tiesību aktus nepieņemamību. Pirmkārt, prasība tiesā esot iesniegta priekšlaicīgi. ITSB apgalvo, ka administratīvās procedūras uzsākšana Komisijā saskaņā ar Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. panta 3. punktu ir obligāts posms pirms vēršanās Savienības tiesā. Tā kā prasība šajā lietā ir celta pirms minētajā pantā noteiktā termiņa beigām, tā esot iesniegta priekšlaicīgi un tādējādi tā esot nepieņemama. Tas tā būtu arī tad, ja Komisijas veiktā administratīvā procedūra būtu jāuzskata par fakultatīvu, jo prasītājas šajā lietā faktiski ir iesniegušas sūdzību saskaņā Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. pantu. Otrkārt, pakārtoti, ITSB uzskata, ka tam nav atbildētāja statusa, jo saskaņā ar Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. pantu pēc attiecīgās administratīvās procedūras beigām prasība esot jāceļ pret Komisiju. Treškārt, pakārtoti, ITSB apgalvo, ka prasības izskatīšana nav Vispārējās tiesas kompetencē. Pat pieņemot, ka pārbaude, kas Komisijai jāveic saskaņā ar Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. pantu, ir tikai fakultatīva, attiecīgi Komisijā un Vispārējā tiesā iesniegtā sūdzība un celtā prasība būtu jāpamato ar tiem pašiem faktiem un ar tām būtu jātiecas sasniegt tos pašus mērķus, tādējādi agrāk iesniegtajai sūdzībai būtu dodama priekšroka pār prasību tiesā. Tāpēc tā esot jāatzīst par nepieņemamu ratione temporis.
38 Vispirms ITSB apgalvo, ka Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. pants ir jāinterpretē, ņemot vērā LESD 263. panta otro daļu. Saskaņā ar attiecīgajiem budžeta noteikumiem apstrīdētais lēmums par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu ir ITSB priekšsēdētāja izdots tiesību akts. Šajā lietā savas administratīvās pilnvaras viņš bija deleģējis ITSB priekšsēdētāja vietniekam M. Archambeau, kurš parakstīja minēto lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu. Turklāt paziņojuma par paredzamo publisko iepirkumu VI.4.1. punktā minētā atsauce uz Regulas Nr. 40/94 118. pantu esot jāsaprot kā atsauce uz Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. pantu.
39 Attiecībā uz pirmā pamata saistībā ar prasības atcelt tiesību aktus priekšlaicīgo raksturu ITSB, pirmkārt, apgalvo, ka administratīvā procedūra Komisijā saskaņā ar Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. panta 3. punktu ir obligāts priekšnoteikums prasības celšanai tiesā. Tādējādi, lai prasība būtu pieņemama, tā jāiesniedz tad, kad administratīvā procedūra ir beigusies. Otrkārt, ITSB apgalvo, ka, pat pieņemot, ka administratīvā procedūra saskaņā ar Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. pantu ir fakultatīva, vēršanās tiesā tomēr esot priekšlaicīga, jo prasītājas apzināti ir uzsākušas administratīvo procedūru saskaņā ar minēto noteikumu.
40 ITSB atgādina, ka prasītājas 2011. gada 29. augustā iesniedza Komisijā sūdzību saistībā ar lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, kas pieņemts, beidzoties publiskā iepirkuma procedūrai AO/029/10, un ka saskaņā ar Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. pantu Komisija varēja pieņemt lēmumu šajā jautājumā līdz 2011. gada 29. novembrim. Saskaņā ar šīs regulas 122. panta 3. punktu tas, ka Komisija oficiāli nepaziņoja lēmumu, esot nozīmējis netiešu lēmumu par sūdzības noraidījumu (Vispārējās tiesas 2009. gada 9. jūlija rīkojumi lietās T‑176/08 un T‑188/08 infeurope/Komisija, attiecīgi 38. un 39., kā arī 34. un 35. punkts), tādējādi termiņš, lai celtu prasības par šo lēmumu netieši noraidīt sūdzību saskaņā ar LESD 263. panta sesto daļu, esot sācies 2011. gada 29. novembrī.
41 ITSB uzskata, ka Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. pants ir jāinterpretē, ņemot vērā LESD 263. panta piekto daļu, kurā ir paredzēta atkāpe saistībā ar Savienības struktūru tiesību aktu likumības tiešu pārbaudi, ko veic Savienības tiesas. ITSB uzskata, ka saskaņā ar vispārējiem Savienības tiesību principiem īpašie nosacījumi LESD 263. panta piektās daļas izpratnē jāsaprot tādējādi, ka tie attiecas gan uz obligātajām, gan neobligātajām likumības pārbaudes procedūrām, ņemot vērā paredzētos posmus prasību celšanai Savienības tiesās. Ja tādi īpašie nosacījumi, kas paredzēti Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. pantā, ir obligāti, prasītājām pirms šādu prasību celšanas tie noteikti jāievēro.
42 ITSB uzskata, ka administratīvā procedūra saskaņā ar Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. pantu ir obligāta, tādējādi nedrīkst tikt uzsākta neviena tiesvedība, pirms šī pirmā procedūra nav beigusies. Šo obligāto raksturu pamato procesuālās ekonomijas un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principi, nosakot, ka Komisijai īsā laikā “pārliecināti” jāiestājas lietā, neradot izdevumus lietas dalībniekiem. Vispārējā tiesa esot atzinusi, pirmkārt, ka Komisijas veiktā administratīvā pārbaude minētās tiesību normas izpratnē ir jāveic pirms prasības celšanas Savienības tiesā (skat. iepriekš 40. punktā minētos rīkojumus lietā infeurope/Komisija, attiecīgi 38. un 34. punkts un tajos minētā judikatūra) un, otrkārt, ka minētajā tiesību normā ir paredzēts ITSB priekšsēdētāja izdotu tiesību aktu tiesiskuma pārbaudes mehānisms, it īpaši publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas jomā, attiecībā uz kuru Savienības tiesībās nav paredzēts, ka tiesiskuma pārbaudi veic cita struktūra (skat. iepriekš 40. punktā minētos rīkojumus lietā infeurope/Komisija, attiecīgi 37. un 32. punkts un tajos minētā judikatūra). ITSB būtībā precizē, ka nav nozīmes tam, ka minētā judikatūra ir tapusi laikā, kad bija spēkā EKL 230. pants, kurā nebija īpašas atsauces uz tādām prasībām par struktūru lēmumu atcelšanu, kuru pieņemamība konkrēti ir atzīta judikatūrā, kas kodificēta LESD 263. pantā.
43 No iepriekš minētajiem apsvērumiem ITSB secina, ka prasība atcelt tiesību aktu saskaņā ar LESD 263. pantu ir nepieņemama, jo tā nozīmētu to Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. pantā paredzēto konkrēto un obligāto nosacījumu apiešanu, kas skaidri ir minēti paziņojuma par paredzamo publisko iepirkumu VI.4.2. punktā un kurus prasītājas ir izmantojušas, iesniedzot to 2011. gada 29. augusta sūdzību. ITSB atgādina, ka šī prasība tika celta 2011. gada 21. oktobrī, proti, laikā, kad vēl nebija beigusies administratīvā procedūra Komisijā, kas varēja ilgt līdz 2011. gada 29. novembrim.
44 Atbilstoši ITSB viedoklim, pat pieņemot, ka administratīvā procedūra saskaņā ar Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. pantu ir jākvalificē kā fakultatīva – bet tas tā neesot –, prasības atcelt tiesību aktu tomēr esot nepieņemamas, jo tās ir celtas priekšlaicīgi. Šajā lietā apgalvojumam par neobligāto raksturu neesot nozīmes, jo prasītājas apzināti ir izvēlējušās izmantot šo tiesību aizsardzības līdzekli, un turklāt tās nav gaidījušas Komisijas lēmumu par administratīvās procedūras izbeigšanu, lai iesniegtu prasības tiesā. Tādējādi prasības atcelt tiesību aktu, ņemot vērā, ka abos gadījumos prasības tika celtas, pirms šim mērķim paredzētā administratīvā procedūra bija beigusies, esot nepieņemamas neatkarīgi no tā, vai Komisijas veiktajai administratīvajai pārbaudei ir obligāts vai fakultatīvs raksturs.
45 Attiecībā uz otro pamatu par nepieņemamību, kas attiecas uz to, ka ITSB nav tiesību celt prasību, tas atgādina, ka saskaņā ar Vispārējās tiesas judikatūru (skat. iepriekš 40. punktā minētos rīkojumus lietā infeurope/Komisija, attiecīgi 39. un 35. punkts un tajos minētā judikatūra) prasītājām būtu bijis jāceļ prasības atcelt tiesību aktu saskaņā ar LESD 263. pantu par Komisijas netiešu lēmumu noraidīt sūdzību, nevis par ITSB lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, tāpēc prasības atcelt tiesību aktus katrā ziņā esot atzīstamas par nepieņemamām.
46 Attiecībā uz trešo pamatu par nepieņemamību saistībā ar Vispārējās tiesas kompetences neesamību ITSB būtībā norāda, ka Komisijas veiktā tiesiskuma administratīvā pārbaude saskaņā ar Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. pantu ir balstīta uz tiem pašiem faktiem, uz kādiem ir balstīta tiesvedība Vispārējā tiesā atbilstoši LESD 263. pantam, un ka tai ir tādi paši mērķi kā minētajai tiesvedībai. Turklāt Vispārējā tiesa esot nospriedusi, ka Savienības likumdevējs nav vēlējies ieviest minētās regulas 122. pantā paredzēto administratīvo procedūru, lai piedāvātu privātpersonām alternatīvu prasības celšanai Savienības tiesās savu interešu aizsardzībai (skat. iepriekš 40. punktā minētos rīkojumus lietās infeurope/Komisija, attiecīgi 38. un 34. punkts un tajos minētā judikatūra).
47 ITSB secina, ka, pat ja Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. pantā paredzētajai procedūrai nebūtu obligāta rakstura, minētā procedūra “nebūtu aizstājama” ar tiesvedību Savienības tiesās. Atšķirībā no procedūras Ombudā prasītājai esot iespēja no diviem tiesību aizsardzības līdzekļiem brīvi izvēlēties to, kas var labāk kalpot tās interesēm. Tomēr, ja tiek pieņemts lēmums, beidzoties vienai no šīm procedūrām, otrs tiesību aizsardzības līdzeklis vairs nevarot tikt izmantots. ITSB uzskata, ka, ņemot vērā, ka šajā lietā prasītājas sūdzību Komisijā saskaņā ar Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. pantu iesniedza pirms prasības celšanas saskaņā ar LESD 263. pantu, šis pēdējais tiesību aizsardzības līdzeklis vairs nevar tikt izmantots un prasība ir jāatzīst par nepieņemamu, pamatojot to ar Vispārējās tiesas kompetences neesamību ratione temporis, lai to izskatītu.
48 Prasītājas lūdz noraidīt šo iebildi par nepieņemamību. Tās apstrīd, pirmkārt, Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. panta piemērojamību izskatāmajā lietā un, otrkārt, savu prasību priekšlaicīgu raksturu, iepriekšējas procedūras Komisijā obligāto raksturu, ITSB tiesību celt prasību neesamību, kā arī Vispārējās tiesas kompetences neesamību.
2. Par Savienības tiesas kompetenci izskatīt prasības par ITSB tiesību aktiem
49 Vispārējā tiesa uzskata, ka ir jāizvērtē, pirmkārt, trešais pamats par nepieņemamību, proti, jautājums par to, vai – neatkarīgi no Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. panta piemērojamības – Savienības tiesas kompetencē ir izskatīt prasības par ITSB tiesību aktiem.
50 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ar LESD 263. panta pirmā daļas otro teikumu, kas ir iekļauts Lisabonas līgumā un ir stājies spēkā 2009. gada 1. decembrī, primārajās tiesībās ir iekļauts jauns noteikums, saskaņā ar kuru Savienības tiesa “pārbauda arī to Savienības struktūru aktu likumību, kuri rada tiesiskas sekas trešām personām”. Šī tiesību norma ir paredzēta, lai novērstu būtisku trūkumu šī panta iepriekšējā redakcijā, proti, EKL 230. panta pirmajā daļā, un tādējādi kodificētajā tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā, tieši nosakot, ka celt prasību Savienības tiesās var ne tikai par iestāžu tiesību aktiem LES 13. panta izpratnē, bet arī par juridiski saistošiem citu struktūru tiesību aktiem (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedumu lietā T‑411/06 Sogelma/AER, Krājums, II‑2771. lpp., 33. un nākamie punkti, it īpaši 36. punkts, kurā ir atsauce uz Tiesas 1986. gada 23. aprīļa spriedumu lietā 294/83 Les Verts/Parlaments, Recueil, 1339. lpp.).
51 Jākonstatē, ka saskaņā ar Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 115. panta 1. punktu ITSB ir Savienības struktūra LESD 263. panta pirmās daļas otrā teikuma izpratnē.
52 Līdz ar to Vispārējās tiesas kompetencē ir izskatīt prasības par ITSB tiesību aktiem, tostarp par tā priekšsēdētāja izdotiem tiesību aktiem publisko iepirkumu jomā, kuru mērķis ir radīt tiesiskas sekas trešām personām.
3. Par Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. panta piemērojamību
53 Otrkārt, ir jānosaka, vai un – vajadzības gadījumā – cik lielā mērā šī kompetence ir ierobežota vai pielāgota Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. pantā.
54 Šajā ziņā ir jānorāda, ka šīs pašas regulas 122. panta ar nosaukumu “Likumības pārbaude” 1. punktā ir paredzēts, ka “Komisija pārbauda to [ITSB] priekšsēdētāja dokumentu likumību, attiecībā uz kuriem Kopienas tiesību akti neparedz citu iestāžu veiktas pārbaudes [..]”. Tādējādi skaidrs priekšnoteikums šīs tiesību normas piemērošanai ir to ITSB priekšsēdētāja izdoto tiesību aktu likumības pārbaude, attiecībā uz kuriem pārbaudi neveic cita iestāde. Vispārējā tiesa, būdama Tiesas tiesu iestāde saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta pirmo teikumu, ir “cita iestāde”, ciktāl tā īsteno likumības pārbaudi saskaņā ar LESD 263. panta pirmās daļas otro teikumu.
55 No tā izriet, ka šī lieta, pretēji ITSB apgalvojumam, neietilpst Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. panta piemērošanas jomā un ka tādējādi – it īpaši saskaņā ar šī panta 3. punkta otro teikumu, kurā noteikts, ka “Komisija pieņem lēmumu trīs mēnešu laikā. Ja šajā laikā lēmumu nepieņem, lietu uzskata par izbeigtu”, – tas nav piemērojams. Tādējādi ITSB nevar apgalvot, ka vēršanās Komisijā ar sūdzību par ITSB priekšsēdētāja izdotu tiesību aktu vai administratīvās procedūras uzsākšana šim nolūkam, vai iespējamais tiešais vai netiešais Komisijas lēmums par minēto sūdzību neatkarīgi no tās formas ir obligāti priekšnoteikumi prasības par šādu tiesību aktu celšanai – vai pat tās pieņemamībai – Savienības tiesā saskaņā ar LESD 263. panta pirmās daļas otro teikumu un ceturto daļu.
56 Šo vērtējumu apstiprina Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. panta teleoloģiskā interpretācija. Tā kā primāro tiesību aktu tekstā, kas reglamentē Līgumā noteikto tiesību aizsardzības tiesā sistēmu, joprojām bija iepriekš 50. punktā minētais trūkums, atzīšana, ka Komisija var veikt minētās regulas 122. pantā paredzēto likumības pārbaudi, atbilda Savienības likumdevēja konstatētajai nepieciešamībai saņemt Komisijas lēmumu, lai Savienības struktūru tiesību akti tiktu pieņemti un – vismaz netieši – lai par tiem varētu celt prasības Savienības tiesās. Tādējādi formulējums “dokumentu [..], attiecībā uz kuriem Kopienas tiesību akti neparedz citu iestāžu veiktas pārbaudes” apstiprina, ka Komisijai ir piešķirtas atlikušās un papildu pilnvaras veikt pārbaudi, lai nodrošinātu piekļuvi Eiropas Savienības tiesām vismaz ar tieša vai netieša Komisijas lēmuma starpniecību Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. panta 3. punkta trešā un ceturtā teikuma izpratnē. Tomēr vēlākais kopš LESD 263. panta pirmās daļas otrā teikuma stāšanās spēkā šis mērķis ir zaudējis savu jēgu un ar to nevar tikt pamatots apgalvojums, ka saskaņā ar minētās regulas 122. pantu procedūrai ir obligāts raksturs pirms vēršanās Savienības tiesā.
57 Savas iebildes par nepieņemamību pamatojumam ITSB tomēr norāda, ka kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. pants ir jāinterpretē, ņemot vērā LESD 263. panta piekto daļu, kurā ir noteikts, ka “tiesību aktos par Savienības struktūru izveidi var paredzēt īpašus nosacījumus un kārtību attiecībā uz prasībām, ko fiziskas un juridiskas personas ceļ pret šo struktūru tiesību aktiem, kuru mērķis ir radīt tiesiskas sekas attiecībā uz šīm personām”.
58 Tomēr ir jāatgādina, ka iepriekš 55. punktā izklāstīto iemeslu dēļ šajā lietā Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. pants nav piemērojams, jo tajā paredzētie kritēriji nevar tikt kvalificēti kā “īpaši nosacījumi un kārtība” LESD 263. panta piektās daļas izpratnē.
59 Katrā ziņā LESD 263. panta piektajā daļā nav apšaubīta LESD 263. panta pirmās daļas otrajā teikumā noteiktā Vispārējās tiesas kompetence (skat. iepriekš 49. un 52. punktu). Jebkura pretēja interpretācija varētu izraisīt, pirmkārt, skaidru likumdošanas, kā arī izpildvaras pilnvaru un, otrkārt, LES 13.–19. pantā minētās tiesu varas nodalīšanu, kā arī apdraudēt tikai Savienības tiesai uzlikto pienākumu nodrošināt, “ka tiek ievērots tiesiskums Līgumu interpretēšanā un piemērošanā”, kā tas ir noteikts LES 19. panta 1. punkta otrajā teikumā. Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. panta 2. punkta formulējumā, saskaņā ar kuru Komisija “pieprasa grozīt vai anulēt visus nelikumīgus dokumentus, kā minēts 1. punktā”, ir paredzēts priekšnosacījums, ka šī iestāde konstatē prettiesiskumu un tādējādi pasludina tādu īstu nolēmumu par ITSB priekšsēdētāja izdoto tiesību aktu likumību, kas līdzinās tiesas spriedumam. Tāpat minētā panta 3. punkta pirmais teikums, kurā ir noteikts, ka “dalībvalstis un visas personas, kas ir tieši vai netieši iesaistītas, var tieši vai netieši norādīt Komisijai jebkuru dokumentu [..], lai Komisija izvērtētu tā likumību”, liecina, ka Savienības likumdevējs bija vēlējies piešķirt Komisijai pārbaudes pilnvaras, kas ir līdzīgas tiesu pienākumam saskaņā ar EKL 230. panta otro un ceturto daļu. Tomēr, pat ja Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. panta pieņemšanas brīdī minētais likumdevējs uzskatīja, ka, piešķirot Komisijai šādas likumības pārbaudes pilnvaras, varētu tikt novērsts iespējamais trūkums Līgumā paredzētajā tiesību aizsardzības tiesā sistēmā, minētās pilnvaras katrā ziņā ir zaudējušas jēgu pēc LESD 263. panta pirmās daļas otrā teikuma stāšanās spēkā (skat. iepriekš 56. punktu).
60 Turklāt no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka LESD 263. panta piektā daļa nav piemērojama tādā gadījumā, kāds ir paredzēts Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. pantā, kurā pilnvaras veikt tiesību akta likumības pārbaudi ir piešķirtas struktūrai, kas nav Savienības ārējā iestāde. Turpretī kritēriji “īpaši nosacījumi un kārtība” saskaņā ar LESD 263. panta piekto daļu ir jāinterpretē kā tādi, kas ir saistīti tikai ar minētās struktūras noteiktajiem iekšējiem nosacījumiem un kārtību, kas jāievēro pirms vēršanās tiesā un kas it īpaši reglamentē iekšējās uzraudzības mehānismu vai izlīguma procesa norisi, lai sagatavotu vai novērstu tiesvedību Savienības tiesā. Tādējādi publisko iepirkumu jomā Eiropas Centrālās bankas 2007. gada 3. jūlija Lēmuma 2007/497/EK, ar ko nosaka iepirkuma noteikumus (OV L 184, 34. lpp.), 33. un 34. pantā ir paredzēti iekšējie tiesību aizsardzības līdzekļi publisko iepirkumu uzraudzības iestādē (Procurement Review Body), vienlaikus atzīstot, ka strīdu starp Eiropas Centrālo banku (ECB) un pretendentu izskatīšana ir ekskluzīvā un neatkarīgā Tiesas jurisdikcijā.
61 Visbeidzot, ciktāl iebildes par nepieņemamību pamatojumam ITSB min rīkojumus lietās infeurope/Komisija (minēti iepriekš 40. punktā, attiecīgi 37. un 38., kā arī 33. un 34. punkts), kuros būtībā ir nospriests, ka Regulas Nr. 40/94 118. panta 3. punktā (tagad – Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. panta 3. punkts) paredzētajam termiņam ir obligāts raksturs, lai uzsāktu Komisijā administratīvo sūdzību izskatīšanas procedūru pirms prasības celšanas Savienības tiesā saskaņā ar EKL 230. pantu, pietiek norādīt, ka šī agrākā judikatūra ir novecojusi, stājoties spēkā LESD 263. panta pirmās daļas otrajam teikumam (skat. iepriekš 49. un 52. punktu).
62 Šādos apstākļos ir jānoraida arī ITSB galvenais arguments, ka administratīvās procedūras uzsākšana saskaņā ar Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. pantu ir obligāts priekšnosacījums, lai celtu prasību Vispārējā tiesā, un tādējādi ir nosacījums minētās prasības pieņemamībai.
4. Par to, ka prasītājas ir uzsākušas procedūru saskaņā ar Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. pantu
63 ITSB būtībā apgalvo, ka, tā kā prasītājas apzināti uzsākušas administratīvo procedūru saskaņā ar Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. pantu, ar 2011. gada 29. augusta vēstuli iesniedzot sūdzību Komisijai, tām esot jāsagaida šīs procedūras rezultāti pirms prasības celšanas tiesā, turklāt tā ir ceļama par Komisijas galīgo lēmumu. Savukārt prasītājas noliedz, ka tās būtu iesniegušas šādu sūdzību saskaņā ar Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. pantu.
64 Izskatāmajā lietā nav jāatrisina jautājums par to, vai prasītāju 2011. gada 29. augusta vēstule bija sūdzība Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. panta izpratnē. Pat pieņemot, ka tas tā bija, no iepriekš 49.–62. punktā minētajiem apsvērumiem izriet, ka administratīvo sūdzību izskatīšanas procedūras uzsākšana Komisijā nevarētu būt šķērslis prasītājām celt prasību par apstrīdētajā vēstulē paziņoto lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu LESD 263. panta sestajā daļā paredzētajā termiņā. Izņemot atsauci uz Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. pantu, kas nav piemērojams šajā lietā (skat. iepriekš 55. punktu), un novecojušu judikatūru rīkojumos lietās infeurope/Komisija (minēti iepriekš 40. punktā) ITSB nemin nevienu citu juridisko pamatu, kas ierobežotu prasītāju tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta izpratnē (OV 2010, C 83, 389. lpp.). Gluži pretēji, ņemot vērā iepriekš 49.–62. punktā minētos apsvērumus, prasītājas tiktu pakļautas būtiskam riskam, ka gadījumā, ja tām būtu jāveic apstrīdēšana tikai Komisijā, varētu beigties termiņš prasības par šādu ITSB lēmumu celšanai.
65 Tādējādi tikai tas, ka prasītājas savā 2011. gada 29. augusta vēstulē ir mēģinājušas mudināt izskatīt 2011. gada 4. marta sūdzību Komisijā, nevar būt iemesls to prasību atcelt tiesību aktu nepieņemamībai, kuras tās ir iesniegušas Vispārējā tiesā saskaņā ar LESD 263. pantu.
5. Izvirzīto nepieņemamības pamatu novērtēšanas sekas
66 Ņemot vērā iepriekš 49.–62. punktā izklāstītos apsvērumus, Vispārējā tiesa secina, ka prasītāju prasība, ciktāl tā attiecas uz prasībām atcelt tiesību aktu, nav nedz priekšlaicīga, nedz nepieņemama un ka pirmais nepieņemamības pamats ir jānoraida. Tas pats attiecas uz otro un trešo nepieņemamības pamatu, jo Vispārējās tiesas kompetence gan attiecībā uz lietas būtību, gan uz ratione temporis tieši izriet no LESD 263. panta pirmās daļas otrā teikuma, nevis tikai netieši no Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. panta, kas tā nepiemērojamības dēļ nevar ierobežot minēto kompetenci. No tā arī izriet, ka šajā lietā ITSB minētajā strīdā ir atbildētāja statuss un ka prasību atcelt tiesību aktu pieņemamība nav atkarīga no iepriekšējas administratīvas sūdzības, kas ir jāizskata Komisijā saskaņā ar minētās regulas 122. pantu.
67 Līdz ar to iebilde par nepieņemamību, ciktāl tā attiecas uz prasībām atcelt tiesību aktu, ir jānoraida.
C – Par prasību par zaudējumu atlīdzību pieņemamību
68 ITSB uzskata, ka, tā kā prasības atcelt tiesību aktu ir nepieņemamas, prasības par zaudējumu atlīdzību arī ir jāatzīst par nepieņemamām. Pakārtoti ITSB lūdz, lai šīs prasības, ņemot vērā Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktā noteikto prasību neievērošanu, tiktu pasludinātas par nepieņemamām vai acīmredzami juridiski nepamatotām saskaņā ar minētā reglamenta 111. pantu. Tā kā prasības pieteikumā nav pat īsumā aprakstīti pamati vai tiesiskie apstākļi, uz kuriem balstīti prasījumi atlīdzināt zaudējumus, prasības pieteikumā neesot izpildīta prasība pietiekami precīzi norādīt nodarītā kaitējuma raksturu un apmēru. Iesniedzot prasības pieteikumu, prasītājas it īpaši neesot sniegušas nekādus pierādījumus par iespējamo prettiesisko rīcību un neesot pietiekami precīzi paskaidrojušas saikni starp minēto rīcību un apgalvoto kaitējumu.
69 Prasītājas apstrīd, ka to prasības par zaudējumu atlīdzību būtu nepieņemamas.
70 Pirmkārt, pietiek norādīt, ka, ņemot vērā iepriekš 49.–68. punktā izklāstītos apsvērumus, ITSB galvenais arguments, ka prasību par zaudējumu atlīdzību nepieņemamība izriet no prasību atcelt tiesību aktu nepieņemamības, ir jānoraida.
71 Otrkārt, attiecībā uz pakārtoto argumentu, kura pamatā ir Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktā noteikto prasību neievērošana, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta pirmo daļu, lasot to kopā ar 53. panta pirmo daļu, un Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu jebkurā prasības pieteikumā jānorāda strīda priekšmets un īss izvirzīto pamatu izklāsts. Šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai ļautu atbildētājam sagatavot savu aizstāvību un vajadzības gadījumā Vispārējai tiesai lemt par prasību, nepieprasot citu papildu informāciju. Lai garantētu tiesisko noteiktību un pareizu tiesvedības norisi, prasības pieņemamībai ir nepieciešams, lai būtiskie faktiskie un tiesiskie apstākļi, uz kuriem tā ir balstīta, kaut kopsavilkuma veidā, bet saskanīgi un saprotami izrietētu no paša prasības pieteikuma teksta. Konkrētāk, lai izpildītu šīs prasības, prasības pieteikumā, ar kuru tiek lūgts atlīdzināt zaudējumus, kurus, kā tiek apgalvots, izraisījusi Savienības iestāde, ir jābūt ietvertiem pierādījumiem, kas ļauj identificēt rīcību, kuru prasītājs pārmet attiecīgajai iestādei, iemesliem, kādēļ tas uzskata, ka pastāv cēloņsakarība starp šo rīcību un tam nodarīto kaitējumu, kā arī šī kaitējuma raksturam un apjomam (skat. Vispārējās tiesas 2010. gada 2. marta spriedumu lietā T‑16/04 Arcelor/Parlaments un Padome, Krājums, II‑211. lpp., 132. punkts un tajā minētā judikatūra).
72 Tomēr šajā lietā ITSB nevar apgalvot, ka prasītājas savā prasības pieteikumā nav izpildījušas minētās formas prasības, jo tajā ir ietverta pietiekama informācija, kas ļauj identificēt ITSB iespējamo prettiesisko rīcību, iemeslus, kuru dēļ prasītājas uzskata, ka pastāv cēloņsakarība starp minēto rīcību un iespējamo nodarīto kaitējumu, kā arī šī kaitējuma raksturu un apmēru. Prasītājas plaši izklāsta šos pierādījumus prasības pieteikuma 126.–155. punktā – atsevišķā nodaļā ar nosaukumu “Zaudējumu atlīdzība” –, balstoties uz savu prasību atcelt tiesību aktu pamatojumam izklāstītajiem pamatiem par prettiesiskumu (126., 133.–136. un 140. punkts), izskaidrojot cēloņsakarības esamību (137. punkts) un precizējot ar prettiesisko rīcību radītā kaitējuma raksturu un apjomu (139. un 141.–148. punkts par līgumu slēgšanas tiesību zaudēšanu, kā arī 150.–155. punkts), turklāt nav vajadzības iepriekš lemt par prasības par zaudējumu atlīdzību pamatotību. Tāpēc pretēji ITSB apgalvojumam Vispārējai tiesai šajā lietā no dažādiem iebildumiem, lai pamatotu prasības atcelt tiesību aktu, nav jāmeklē un jāidentificē tas vai tie iebildumi, kurus prasītājas uzskata par savu prasību atlīdzināt zaudējumus pamatu, pat nav jāizdara pieņēmumi un jāpārbauda iespējamās cēloņsakarības esamība starp minēto rīcību, uz kuru attiecas šis vai šie iebildumi, un apgalvoto kaitējumu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2012. gada 11. janvāra rīkojumu lietā T‑301/11 Ben Ali/Padome, 72. un nākamie punkti), savukārt tas varētu pamatot minētās prasības par zaudējumu atlīdzību pieņemamību saskaņā ar Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu.
73 Treškārt, šajā lietā ITSB nav precizējis iemeslus, kāpēc tas uzskata, ka prasības par zaudējumu atlīdzību ir acīmredzami juridiski nepamatotas saskaņā ar Reglamenta 111. pantu, tāpēc arī šis arguments ir jānoraida. Katrā ziņā, tā kā ITSB nav aizstāvējies šajā ziņā, tostarp saistībā ar iespējamo prettiesisko rīcību, Vispārējā tiesa šajā posmā nevar pieņemt galīgu nolēmumu par to, vai dažādie prasītāju izvirzītie pamati attiecībā uz prettiesiskumu ir pamatoti (skat. iepriekš 31. punktu).
74 Līdz ar to ITSB izvirzītie pamati par prasību par zaudējumu atlīdzību nepieņemamību ir jānoraida pilnībā.
75 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasības atcelt tiesību aktu un prasības par zaudējumu atlīdzību ir pieņemamas un ka ITSB iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
76 Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana ir jāatliek.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
izdod rīkojumu:
1) iebildi par nepieņemamību noraidīt;
2) lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.
Pasludināts Luksemburgā 2013. gada 12. septembrī.
Satura rādītājs
Atbilstošās tiesību normas
A – Vispārīgi noteikumi
B – ITSB Regula CB‑3‑09
Tiesvedības priekšvēsture
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
A – Ievada apsvērumi
B – Par prasību atcelt tiesību aktus pieņemamību
1. Lietas dalībnieku argumenti
2. Par Savienības tiesas kompetenci izskatīt prasības par ITSB tiesību aktiem
3. Par Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. panta piemērojamību
4. Par to, ka prasītājas ir uzsākušas procedūru saskaņā ar Preču zīmju regulas Nr. 207/2009 122. pantu
5. Izvirzīto nepieņemamības pamatu novērtēšanas sekas
C – Par prasību par zaudējumu atlīdzību pieņemamību
Par tiesāšanās izdevumiem