Apelācijas sūdzība, ko par Civildienesta tiesas 2011. gada 28. jūnija spriedumu lietā F-49/10 De Nicola/EIB 2011. gada 3. augustā iesniedza Carlo De Nicola

(lieta T-418/11 P)

Tiesvedības valoda - itāļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Carlo De Nicola (Strassen, Luksemburga) (pārstāvis - L. Isola, advokāts)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Investīciju banka

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi:

-    grozīt Civildienesta tiesas 2011. gada 28. jūnija spriedumu lietā F-49/10 par:

-    lēmuma atcelšanu, kurš ietverts 2010. gada 11. maija elektroniskajā vēstulē, kurā EIB nav ļāvusi īstenot administratīvo procedūru un ir noraidījusi mēģinājumu strīdu atrisināt mierizlīguma ceļā, netieši atsakoties atlīdzināt ārstēšanās izdevumus EUR 3000.00 apmērā;

-    piespriest EIB atlīdzināt summu EUR 3000.00 apmērā, ko apelācijas sūdzības iesniedzējs izdevis par lāzerterapiju, kura viņam izrakstīta un veikta Itālijā, kā arī procentus, vērtības revalvāciju un tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Savas apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza šādus pamatus.

A)    Par faktiskajiem apstākļiem

1)    Apelācijas sūdzības iesniedzējs ir iebildis, ka viens no viņa prasījumiem ir sagrozīts un par otru nav lemts.

2)    Viņš ir iebildis pret iestādes priviliģēto stāvokli; tā atkal esot tikai norādījusi atsevišķus faktus, ko Civildienesta tiesa pēc tam uzskatījusi par pierādītiem.

B)    Par prasījumu atcelt tiesību aktu.

3)    Apelācijas sūdzības iesniedzējs ir lūdzis atcelt tam ar 2010. gada 11. maija elektronisko vēstuli paziņoto lēmumu daļā, kurā EIB ir atteikusies iecelt trešo ārstu, ir atteikusies sākt starpniecības procedūru saskaņā ar Civildienesta noteikumu 41. pantu un ir atteikusies atlīdzināt viņam izdevumus EUR 3000.00 apmērā, kas samaksāti par lāzerterapiju, kura viņam izrakstīta un veikta Itālijā.

4)    Civildienesta tiesa ir atzinusi prasību par nepieņemamu daļā par atteikumu iecelt trešo ārstu, pieņemot, ka prasītājam būtu bijis jāiesniedz sūdzība par neesošu 2008. gada 24. marta lēmumu, nenorādot saikni starp pārsūdzēto lēmumu un lēmumu, ko tā uzskata par nelabvēlīgu, un nepaskaidrojot to, saskaņā ar kādiem noteikumiem EIB ārsta sniegtais atzinums būtu kļuvis par EIB izdotu noraidošu lēmumu.

5)    Apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka atzinums kā iekšējs procesuāls akts neatņem tiesības un to nekad nevar pārsūdzēt patstāvīgi.

Civildienesta tiesa savukārt ir mainījusi visu agrāko judikatūru un nolēmusi paredzēt trīs mēnešu termiņu jebkura iekšējā procesuālā akta pārsūdzēšanai, nosakot, ka termiņi prasību celšanai tiesā sākas tajā pašā dienā, kad darbinieks iesniedz lūgumu, neatkarīgi no lēmuma pieņemšanas un pat nezinot tā pamatojumu.

6)    Prasītājs apstrīd visu noteikumu sistēmu, kuri paredzēti publisko tiesību iestādēm, ko Civildienesta tiesa, šķiet, piemēro EIB, kura ir organizēta kā privāta banka un kuras darbiniekiem ir darba līgums atbilstoši privāttiesībām. Tādējādi akti, kas uz viņiem attiecas, nav administratīvi akti, ar tiem nav īstenota publiskā vara, tie nav valsts varas darbība un uz tiem neattiecas tiesiskuma prezumpcija, tāpēc tie nekādi nav salīdzināmi ar ierēdņiem, un pat nav nepieciešams uzreiz padarīt stabilus šos organizatoriskos aktus, kas izdoti kā jebkurā privātā bankā.

7)    Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējs iebilst, ka pamatojums ir neloģisks daļā, kurā ir izslēgta viņa atvainojamā maldība, uzskatot, ka viņš ir zinājis par tiesību aktu, kas paziņots vienīgi viņa aizstāvim.

8)    Visbeidzot, viņš iebilst, ka jebkurā tiesību sistēmā spēkā neesošs tiesību akts ir pārsūdzams jebkurā laikā, ne tikai īsajā termiņā, kas paredzēts atceļamiem tiesību aktiem [un] pēc kura sākas noilgums.

9)    Attiecībā uz starpniecības procedūru saskaņā ar Civildienesta noteikumu 41. pantu apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka jautājums nav par procesuālu nosacījumu un ka tādējādi Civildienesta tiesa prettiesiski pielīdzinot to administratīvai prasībai, kura ir jāiesniedz Savienības ierēdņiem, kura savukārt ir obligāta un kas nosaka vēlākās tiesvedībai tiesā apjomu.

10)    Attiecībā uz pārsūdzību daļā, kurā ir atteikts sākt minēto starpniecības procedūru, apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Civildienesta tiesas nolēmums ir prettiesisks, jo banka nekad nedrīkstot šo procedūru atteikt.

No tā izriet, ka, pirmkārt, nekāds pamatojums nevar tiesiski attaisnot šo atteikumu un, otrkārt, ja darbinieka prasījums tiek apmierināts, tad attiecīgi jāiestājas bankas pastiprinošai atbildībai un tai ir noteikti jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

11)    Attiecībā uz netiešo atteikumu atlīdzināt izdevumus par lāzerterapiju De Nicola norāda, ka pamatojuma trūkums skaidri liecinot par pilnvaru pārsniegšanu, jo atteikt atlīdzību tiesiski var tikai trijos gadījumos, bet formāla akta neesamība atbilst pilnīgai spēkā neesamībai, par ko tādējādi var iesniegt sūdzību jebkurā laikā.

12)    Visbeidzot par prettiesisku ir noteikti jāatzīst nolēmums, kurā Civildienesta tiesa ir atturējusies pieņemt lēmumu, uzskatīdama, ka tai nav visu vajadzīgo elementu.

C)    Par prasījumu piespriest atlīdzināt izdevumus.

13)    Civildienesta tiesa ir atzinusi šo prasījumu par nepieņemamu lis pendens dēļ, jo lis pendens iebilde Reglamentā nav paredzēta. Turklāt tā nav norādījusi, kā šajā gadījumā var būt identiski prasījumi starp lietu, kas tiek izskatīta tiesā pirmajā instancē, un lietu, kas tiek izskatīta apelācijas instancē; tāpat tā nav paskaidrojusi, kā un kas ir pierādījis faktiskos apstākļus, ar kuriem pamatots minētais nolēmums.

14)    Visbeidzot prasītājs uzskata, ka apelācijas sūdzības apmierināšana un pārsūdzētā sprieduma grozīšana prasa jauna lēmuma pieņemšanu par tiesāšanās izdevumiem, tostarp par tiesāšanās izdevumiem tiesvedībā pirmajā instancē.

____________