Paziņojums OV

 

Prasība pret Komisiju, ko Electricité de France iesniedza 2004. gada 27. aprīlī

(Lieta T-156/04)

Tiesvedības valoda: franču

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2004. gada 27. aprīlī izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Komisiju, ko cēla Electricité de France, kuru pārstāv Michel Debroux, kas norādīja adresi Luksemburgā.

Prasītāja prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

1. atzīt par spēkā neesošiem Komisijas 2003. gada 16. decembra galīgā lēmuma Nr. C(2003)4637 par Francijas piešķirto valsts atbalstu iesniedzējai un elektroenerģijas un gāzes rūpniecībai 1997. gadā pieņemto norēķinu un nodokļu pasākumu veidā sakarā ar EDF bilances pārstrukturizāciju 3. un 4. pantu;

2. alternatīvi atzīt par spēkā neesošiem apstrīdētā lēmuma 3.un 4.pantu, jo naudas summa, kura EDF ir jāsamaksā, bija ievērojami pārvērtēta;

3. piespriest Komisijai atlīdzināt izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti:

Pieņemot apstrīdēto lēmumu, Komisija uzskatīja, ka prasītāja nesamaksātais uzņēmuma nodoklis, neapliekot tā saražotās preces ar nodokli nolūkā atjaunot savu vispārējo patēriņa tīklu un pārkvalificējot tās par kapitālu, ir valsts atbalsts, kas nav saderīgs ar kopējo tirgu.

Pamatojot savu sūdzību, prasītājs vispirms atsaucas uz argumentu par iespējamu būtisku formas pārkāpumu. Prasītājs uzsver, ka Komisija, mainot savu vērtējumu laikā starp lēmuma pieņemšanas procesa uzsākšanu un apstrīdētā lēmuma pieņemšanu, neatļaujot iesniedzējam sniegt savus paskaidrojumus, ir pārkāpusi aizstāvības tiesības.

Tāpat prasītājs uzskata, ka apstrīdētie pasākumi jāsaprot kā iesniedzēja likumīga rekapitalizācijas darbība. Komisija, neatbildot uz šo argumentu, ir pārkāpusi savu pienākumu pamatot pieņemto lēmumu un ir pieļāvusi kļūdu valsts atbalsta jēdziena izvērtēšanā. Tāpat šī paša argumenta ietvaros prasītājs uzskata, ka apstrīdētie pasākumi nav ietekmējuši tirdzniecību starp dalībvalstīm un tādējādi tie nevarētu tikt uzskatīti par valsts atbalstu.

Visbeidzot, pamatojot savus alternatīvi iesniegtos argumentus, prasītājs uzskata, ka apstrīdētais lēmums ir uzlicis par pienākumu atlīdzināt lielāku naudas summu nekā to, kuru, iespējams, varētu uzskatīt par maksājamu.

____________