VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2010. gada 9. septembrī (*)
Cilvēkiem paredzētas zāles – Zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusa piešķiršanas procedūra – Pieteikums par zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusa piešķiršanu zālēm “Extrait liquide spécial de Chelidonii radix” (“Ukrain”) – Komisijas lēmums, ar kuru atsakās piešķirt zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusu
Lieta T‑74/08
Now Pharm AG, Luksemburga (Luksemburga), ko sākotnēji pārstāvēja K. Kaleta [C. Kaletta] un I. J. Tēgebauers [I.‑J. Tegebauer], pēc tam – K. Kaleta, avocats,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv B. Šima [B. Schima] un M. Šimerdova [M. Šimerdová], pārstāvji,
atbildētāja,
par lūgumu atcelt Komisijas 2007. gada 4. decembra Lēmumu C(2007) 6132, ar kuru noraida pieteikumu par zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusa piešķiršanu zālēm “Extrait liquide spécial de Chelidonii radix” [“Strutenes sakņu specifiskais šķidrais ekstrakts”] atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 16. decembra Regulai (EK) Nr. 141/2000 par zālēm reti sastopamu slimību ārstēšanai (OV 2000, L 18, 1. lpp.).
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Vilars [M. Vilaras], tiesneši M. Preks [M. Prek] (referents) un V. M. Čuke [V. M. Ciucă],
sekretāre K. Andova [K. Andová], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 28. aprīļa tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
1 Lai padarītu iespējamu efektīvu ārstēšanu pacientiem Eiropas Kopienā, kurus skārušas retas slimības, Eiropas Parlaments un Padome ir pieņēmuši 1999. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 141/2000 par zālēm reti sastopamu slimību ārstēšanai (OV 2000, L 18, 1. lpp.). Ar šo regulu, kas stājās spēkā 2000. gada 22. janvārī, ievieš stimulu sistēmu, lai mudinātu farmācijas uzņēmumus veikt ieguldījumus tādu zāļu izpētē, izstrādē un laišanā tirgū, kuras paredzētas, lai diagnosticētu, novērstu vai ārstētu retas slimības.
2 Regulas Nr. 141/2000 3. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Zālēm piešķir zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusu, ja tās iniciators var pierādīt:
a) ka tās ir paredzētas tādām diagnozēm, dzīvību apdraudošu vai hroniski novājinošu saslimšanu profilaksei vai ārstēšanai [tādu saslimšanu diagnostikai, profilaksei vai ārstēšanai, kas apdraud dzīvību vai izraisa hronisku invaliditāti], kas skar ne vairāk kā piecas no 10 tūkstošiem personu Kopienā [brīdī], kad iesniegts pieteikums, vai
ka tās ir paredzētas tādām diagnozēm, dzīvību apdraudošu, nopietni novājinošu saslimšanu vai nopietnu un hronisku saslimšanu profilaksei vai ārstēšanai [ka tās ir paredzētas, lai diagnosticētu, novērstu vai ārstētu slimības, kas apdraud dzīvību, slimības, kas izraisa smagu invaliditāti, vai smagas un hroniskas saslimšanas] Kopienā, un bez stimuliem ir maz ticams, ka zāļu tirdzniecība Kopienā spēs radīt pietiekamu ienākumu, lai attaisnotu nepieciešamo investīciju,
un
b) ka attiecībā uz minēto saslimšanu nepastāv apmierinošas diagnostikas, profilakses un ārstēšanas metodes, kas apstiprinātas Kopienā, vai, ja tādas pastāv, ka zāles var dot ievērojamu labumu tiem, kurus skārusi šī saslimšana.”
3 Statusa piešķiršanas procedūra, kas noteikta Regulas Nr. 141/2000 5. pantā, redakcijā, kura piemērojama šīs lietas faktiskajiem apstākļiem, ir šāda:
“1. Lai iegūtu zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusu zālēm, iniciatoram jāiesniedz pieteikums [Eiropas Zāļu aģentūrā] jebkurā zāļu izstrādes posmā, pirms iesniegts pieteikums par tirdzniecības atļaujas piešķiršanu.
2. Pieteikumam jāpievieno šādas ziņas un dokumenti:
a) iniciatora vārds vai nosaukums un pastāvīgā adrese;
b) zāļu aktīvās sastāvdaļas;
c) paredzētās terapeitiskās indikācijas;
d) pierādījums, ka 3. panta 1. punktā noteiktie kritēriji ir ievēroti, un izstrādes posma apraksts, ietverot paredzamos rādītājus.
3. Apspriežoties ar dalībvalstīm, Aģentūru un ieinteresētajām pusēm [personām], Komisija sastāda sīki izstrādātas pamatnostādnes par pieteikumu statusa piešķiršanai formātu un saturu, kas jāievēro.
4. Aģentūra pārbauda pieteikumu derīgumu un sagatavo [Zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai komitejai] kopsavilkuma ziņojumu. Vajadzības gadījumā tā var prasīt, lai iniciators pieteikumam pievieno papildinājumu sīkākiem datiem un dokumentiem.
5. Aģentūra nodrošina, lai Komiteja sniedz atzinumu 90 dienu laikā pēc derīga pieteikuma saņemšanas.
6. Sagatavojot savu atzinumu, Komiteja pieliek maksimālas pūles, lai panāktu vienprātību. Ja šāda vienprātība netiek panākta, atzinumu pieņem ar divu trešdaļu Komitejas locekļu balsu vairākumu. Atzinumu var iegūt rakstiskā veidā.
7. Ja Komiteja atzīst, ka pieteikums neatbilst kritērijiem, kas noteikti 3. panta 1. punktā, Aģentūra tūlīt informē iniciatoru. 90 dienu laikā pēc atzinuma saņemšanas iniciators var iesniegt sīki izstrādātu apelācijas pamatojumu, par kuru Aģentūra paziņo Komitejai. Komiteja lemj, vai tās atzinums būtu jāpārskata nākamajā sanāksmē.
8. Aģentūra tūlīt paziņo Komitejas galīgo atzinumu Komisijai, kas pieņem lēmumu 30 dienu laikā pēc atzinuma saņemšanas. Ārkārtējos apstākļos, ja lēmuma projekts nav saskaņā ar Komitejas atzinumu, lēmumu pieņem kārtībā, kas noteikta [Padomes 1993. gada 22. jūlija] Regulas (EEK) Nr. 2309/93, [ar ko nosaka kārtību, kā Kopienā apstiprina un pārrauga cilvēkiem paredzētas zāles un veterinārās zāles, kā arī izveido Eiropas Zāļu novērtēšanas aģentūru (OV L 214, 1. lpp.)] 73. pantā. Lēmumu paziņo iniciatoram un par to informē Aģentūru, kā arī dalībvalstu kompetentās iestādes.
9. Zāles, kam piešķirts statuss, reģistrē Kopienas zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai reģistrā.
[..]”
4 Komisijas 2000. gada 27. aprīļa Regulas (EK) Nr. 847/2000, ar ko izklāsta noteikumus kritēriju īstenošanai, lai zālēm piešķirtu reti sastopamu slimību ārstēšanai paredzētu zāļu statusu, un jēdzienu “līdzīgas zāles” un “klīniskais pārākums” definīcijas (OV L 103, 5. lpp.), 3. panta 2. punktā ir noteikts:
“Regulas [..] Nr. 141/2000 par zālēm reti sastopamu slimību ārstēšanai 3. panta īstenošanai lieto šādu definīciju:
– “ievērojams labums” nozīmē klīniski nozīmīgas priekšrocības vai būtisku ieguldījumu pacienta aprūpē.”
5 Turklāt Eiropas Kopienu Komisija ir pieņēmusi Paziņojumu par Regulu Nr. 141/2000 (OV 2003, C 178, 2. lpp.), kura A4. punkts ir šāds:
“[..]
Ievērojamais labums Regulā [..] Nr. 847/2000 [..] ir raksturots kā “klīniski nozīmīgas priekšrocības vai būtisks ieguldījums pacienta aprūpē”. Iniciatoram ir jāpierāda ievērojamais labums salīdzinājumā ar esošām zālēm vai esošu metodi, kas statusa piešķiršanas brīdī ir apstiprināta(‑s). Tā kā klīniskā pieredze, kas saistīta ar attiecīgajām zālēm reti sastopamu slimību ārstēšanai, var būt maza vai tās var nebūt, pierādījums par ievērojamo labumu var balstīties uz iniciatora izvirzītiem pieņēmumiem par labumu. Komitejai reti sastopamu slimību ārstēšanai paredzētām zālēm (COMP) visos gadījumos ir jānovērtē, vai šie pieņēmumi ir pamatoti ar datiem un/vai pieejamiem pierādījumiem, ko iesniedzis iniciators, vai nav.
Katrā ziņā pieņēmums par ievērojamo labumu iniciatoram ir jāpierāda, iesniedzot pierādījumus un/vai datus, kuri jāpārbauda, ņemot vērā saslimšanas īpašās pazīmes un esošās metodes [..].” [Neoficiāls tulkojums]
6 Turklāt Eiropas Zāļu aģentūras (EMA) Zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai komitejas (turpmāk tekstā – “Komiteja”) 2004. gada 8. decembra Reglamenta (COMP/8212/00, Rev 2) 10. panta 1. punktā ir noteikts:
“Komiteja un tās izveidotās darba grupas, kad tās uzskata par nepieciešamu, var izmantot ekspertu palīdzību attiecībā uz zinātniskiem vai tehniskiem aspektiem. Ekspertiem jābūt minētiem Eiropas ekspertu sarakstā.” [Neoficiāls tulkojums]
7 Visbeidzot, Komitejas Reglamenta 11. panta 2. un 3. punktā ir paredzēts:
“2. Komitejas un darba grupu locekļiem, kā arī ekspertiem, kuri minēti dažādos šī reglamenta pantos, nedrīkst būt tāda tieša interese farmācijas rūpniecībā, kas varētu ietekmēt to objektivitāti. Tiem ir jārīkojas sabiedrības interesēs un pilnīgi neatkarīgi un katru gadu ir jādeklarē savas finanšu intereses. Visas netiešās intereses saistībā ar farmācijas rūpniecību ir jāieraksta EMA reģistrā, kas ir publiski pieejams. Turklāt Komitejas locekļu interešu deklarācijas tiek padarītas pieejamas EMA interneta vietnē.
3. Katras sanāksmes sākumā Komitejas un darba grupu locekļiem (kā arī ekspertiem, kas tajā piedalās) ir jādeklarē visas konkrētās intereses, ko varētu uzskatīt par tādām, kuras ietekmē to neatkarību attiecībā uz dienas kārtības jautājumiem. Šīs deklarācijas ir jāpadara pieejamas sabiedrībai.”
Tiesvedības priekšvēsture
8 Prasītāja Now Pharm AG, ir izstrādājusi zāles “Extrait liquide spécial de Chelidonii radix” (turpmāk tekstā – “Ukrain”), lai ārstētu aizkuņģa dziedzera vēzi. Tā norāda, ka šīs zāles ir no strutenes ekstrahēta viela, kuru ievada intravenozi, kura dažās minūtēs uzkrājas primārajā audzējā un metastāzēs, kura kļūst fluorescenta, skenējot ar lāzeri, lai skaidri atšķirtu slimos audus no veselajiem audiem, un kura iznīcina vēža šūnas, nebojājot veselos audus.
9 Prasītāja ir saņēmusi atļauju Ukrain laišanai tirgū vairākās valstīs ārpus Eiropas Savienības. Tā uzsver, ka savukārt Austrijā tai 2002. gadā atteikta šāda atļauja, pamatojoties uz profesora H. W. ekspertīzi.
10 2007. gada 6. februārī prasītāja iesniedza EMA pieteikumu par zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusa piešķiršanu Ukrain.
11 2007. gada 31. maijā Komiteja saskaņā ar Regulas Nr. 141/2000 5. panta 6. punktu sniedza negatīvu atzinumu un ieteica atteikt zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusa piešķiršanu Ukrain. Tā uzskatīja, ka Ukrain neatbilst nosacījumiem, kas paredzēti Regulas Nr. 141/2000 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā, un ka saskaņā ar tās pašas regulas 3. panta 1. punkta b) apakšpunktu nav pierādīts, ka Ukrain dotu ievērojamu labumu personām, kuras skārusi attiecīgā saslimšana, kam Kopienā bija apstiprināta apmierinoša ārstēšanas metode. Prasītāja 2007. gada 25. jūnijā cēla prasību par šo atzinumu saskaņā ar Regulas Nr. 141/2000 5. panta 7. punktu. 2007. gada 6. septembrī tā iesniedza sīkus argumentus minētās prasības pamatojumam.
12 Komiteja 2007. gada 10. oktobrī sniedza galīgu negatīvu atzinumu saskaņā ar Regulas Nr. 141/2000 5. panta 8. punktu. Komiteja uzskatīja, ka Ukrain atbilst Regulas Nr. 141/2000 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā izklāstītajiem nosacījumiem, bet ka prasītāja nav pierādījusi, ka Ukrain dotu ievērojamu labumu personām, kuras skārusi attiecīgā saslimšana, salīdzinājumā ar jau esošajām apmierinošajām šīs slimības ārstēšanas metodēm saskaņā ar Regulas Nr. 141/2000 3. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Tādējādi Komiteja atstāja spēkā 2007. gada 31. maija negatīvo atzinumu un ieteica atteikties piešķirt Ukrain tādu zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusu, kas paredzētas aizkuņģa dziedzera vēža ārstēšanai.
13 Ar 2007. gada 4. decembra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kas prasītājai paziņots 2007. gada 5. decembrī, Komisija ievēroja EMA ieteikumu, kas sniegts tās 2007. gada 10. oktobra atzinumā, un noraidīja pieteikumu par tādu zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusa piešķiršanu Ukrain, kas paredzētas aizkuņģa dziedzera vēža ārstēšanai.
Process un lietas dalībnieku prasījumi
14 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas [tagad – Vispārējā tiesa] kancelejā iesniegts 2008. gada 6. februārī, prasītāja cēla šo prasību.
15 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (piektā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.
16 Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2010. gada 28. aprīļa tiesas sēdē.
17 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai pieņemt jaunu lēmumu par prasītājas 2007. gada 6. februāra pieteikumu, ņemot vērā Vispārējās tiesas veikto analīzi;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
18 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par prasījumiem nolūkā piespriest Komisijai pieņemt jaunu lēmumu par prasītājas 2007. gada 6. februāra pieteikumu, ņemot vērā Vispārējās tiesas veikto analīzi
19 Tā kā Kopienu tiesa, īstenojot atcelšanas kompetenci, kas tai piešķirta ar Līgumu, nav pilnvarota izdot rīkojumus Kopienu iestādēm, tad šie prasījumi nav pieņemami.
Par prasījumiem atcelt tiesību aktu
20 Prasības pamatojumam prasītāja izvirza trīs atcelšanas pamatus. Pirmajā pamatā prasītāja iebilst, ka Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 141/2000 3. panta 1. punktu. Otrais pamats attiecas uz to, ka viens no ekspertiem, ar kuriem Komiteja konsultējusies, iespējams, nav bijis kvalificēts un ir bijis neobjektīvs. Visbeidzot trešajā pamatā prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļautas acīmredzamas kļūdas vērtējumā.
Par pirmo pamatu, kas balstīts uz Regulas Nr. 141/2000 3. panta 1. punkta pārkāpumu
– Lietas dalībnieku argumenti
21 Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 141/2000 3. panta 1. punktu, kurā ir paredzēti nosacījumi tam, lai zālēm piešķirtu reti sastopamu slimību ārstēšanai paredzētu zāļu statusu.
22 Pirmkārt, prasītāja norāda – lai secinātu, ka Ukrain nav ievērojama labuma attiecībā uz personām, kuras skāris aizkuņģa dziedzera vēzis, salīdzinājumā ar pašlaik apstiprinātajām ārstēšanas metodēm, Komisija patiesībā ir pamatojusies uz Regulas Nr. 141/2000 8. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzēto kritēriju, proti, klīniskā pārākuma kritēriju. Prasītāja vērš uzmanību uz to, ka šis kritērijs ir prasīts tikai tad, ja zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai iniciators lūdz atļauju zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai laišanai tirgū. Tā uzskata, ka, lai iegūtu zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusu Ukrain, tai pietika pierādīt minēto zāļu ievērojamā labuma esamību, nevis klīnisko pārākumu.
23 Konkrēti, prasītāja apgalvo, ka Regulas Nr. 141/2000 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētie nosacījumi – to skaitā ievērojamā labuma nosacījums – ir izpildīti un ka tādējādi esot vajadzējis piešķirt Ukrain zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusu. Tā norāda, ka, pirmkārt, Ukrain ir paredzēts retas saslimšanas, proti, aizkuņģa dziedzera vēža, ārstēšanai un, otrkārt, pašas šīs zāles dod ievērojamu labumu, jo tās ir toksiskas tikai attiecībā uz vēža šūnām, nevis veselajām šūnām, ka tās palielina dzīves ilgumu personām, kuras skāris aizkuņģa dziedzera vēzis, un ka tās ir pēdējais glābiņš pacientiem, uz kuriem apstiprinātajai ārstēšanai būtu pārāk toksiska iedarbība.
24 Apsvērumu pamatojumam prasītāja uzsver, ka, lūdzot zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusa piešķiršanu, ir iesniegusi Komitejai vairākus pirmsklīniskus pētījumus un četrus klīniskus pētījumus (Zemskova [Zemskov] 2002. gada pētījumu, Gansauges [Gansauge] 2002. gada pētījumu, Ašhofa [Aschhoff] 2003. gada pētījumu un Gansauges 2007. gada pētījumu) pamatojumā, kas 2007. gada septembrī sniegts attiecībā uz prasību, kura iesniegta 2007. gada jūnijā, un apsvērumos, kas pausti EMA sanāksmē 2007. gada oktobrī. Šie dažādie pētījumi esot palīdzējuši noskaidrot Ukrain darbības mehānisma sīkumus un ļaujot secināt, ka nevienai citai vielai nav vēža ārstēšanai tik labvēlīgu īpašību.
25 Šajā ziņā prasītāja vispirms atspēko vienu pētījumu (Pancera [Panzer] 2000. gada pētījumu), kurā esot secināts, ka Ukrain ir toksisks arī attiecībā uz normālām šūnām. Tā norāda, pirmkārt, ka šī pētījuma autori nav izskaidrojuši acīmredzamās pretrunas starp minēto pētījumu un agrākiem pētījumiem un, otrkārt, ka šis secinājums nav apstiprināts nevienā vēlākā pētījumā.
26 Tāpat prasītāja vērš uzmanību uz to, ka “eksperimentālais” klīniskais pētījums, kas finansēts ar kādas Vācijas universitātes līdzekļiem, proti, Gansauges 2007. gada pētījums, ir ļāvis pierādīt, ka attiecībā uz aizkuņģa dziedzera vēzi Ukrain nav iedarbīgs vienīgi in vitro, bet ka tam ir arī būtiskas klīniskas priekšrocības no efektivitātes un panesības viedokļa salīdzinājumā ar tradicionālajiem terapijas [veidiem]. Apvienojumā ar jau apstiprinātām zālēm – Gemcitabine – Ukrain palielinot pacientu dzīves ilgumu vidēji par 120 dienām.
27 Prasītāja piebilst, ka Ukrain ir piešķirts zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statuss attiecībā uz aizkuņģa dziedzera vēzi Amerikas Savienotajās Valstīs un Austrālijā, pamatojoties uz tiem pašiem dokumentiem, kas nosūtīti Komisijai, un ka Ukrain izgudrotājs ir izvirzīts Nobela prēmijai 2005. gadā un alternatīvajai Nobela prēmijai 2007. gadā.
28 Visbeidzot prasītāja vērš uzmanību uz to, ka nav veiktas tiešas salīdzinošas klīniskas pārbaudes starp Ukrain un citām zālēm, ko izmanto aizkuņģa dziedzera vēža ārstēšanā, bet ka tā atsaucas uz netiešiem salīdzinājumiem starp Gemcitabine un Ukrain apvienojumu un Gemcitabine un Erlotinib apvienojumu. Tā norāda, ka pirmajā gadījumā izdzīvošanas koeficients ir acīmredzami lielāks un ka [minētie] četri klīniskie pētījumi ir nepārprotami parādījuši daudz lielāku izdzīvošanas koeficientu gadījumā, kad ievadīts Ukrain viens pats vai apvienojumā ar Gemcitabine, nekā gadījumā, kad ievadītas tikai pēdējās minētās zāles vienas pašas. Prasītāja no tā secina, ka Ukrain pastiprinātā klīniskā efektivitāte ir pierādīta ar šiem pagaidu datiem.
29 Otrkārt, prasītāja izvirza iebildumu, kas balstīts uz to, ka Komisijas prasības attiecībā uz ievērojamā labuma pierādīšanu bija pārmērīgas. Tā norāda, ka nosacījumi, ko Komiteja noteikusi prasītājas iesniegtajiem II posma klīniskajiem pētījumiem, patiesībā atbilstot prasību līmenim, kāds parasti vajadzīgs III posma klīniskajiem pētījumiem, ko izmanto Kopienu atļaujas procedūrā zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai laišanai tirgū. Citiem vārdiem sakot, Komiteja esot uztvērusi “eksperimentālos” pētījumus, kas veikti par Ukrain, tā, it kā tie būtu III posma pētījumi. Prasītāja šajā ziņā uzsver, ka jautājumi, kas uzdoti ekspertiem N. un K., kuri iecelti apelācijas procesā, varot tikt uzdoti tikai Kopienu atļaujas procedūrā laišanai tirgū.
30 Treškārt, prasītāja izvirza iebildumu, kas balstīts uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Tā uzskata, ka Komiteja tai ir izvirzījusi stingrākas prasības attiecībā uz kritērijiem, kas jāizpilda, un pētījumiem un dokumentiem, kas jāiesniedz, lai iegūtu zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusu Ukrain, nekā prasības, kuras izvirzītas iniciatoriem attiecībā uz citu [veidu] ārstēšanu ar zālēm, piemēram, ar himērajām antivielām pret mezotelīnu un Nimuzuteb. Saskaņā ar prasītājas viedokli pēdējo minēto [ārstēšanas veidu] iniciatori ir saņēmuši “zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai atļauju”, neprasot tiem [iesniegt] tik izsmeļošus pētījumus, kādus Komisija prasījusi attiecībā uz Ukrain.
31 Šajā ziņā prasītāja norāda, ka Komisija ir ņēmusi vērā neatbilstošus elementus. Tā uzskata, ka apstrīdētais lēmums vairāk ir balstīts uz “tirgus politiku” nekā uz izvēli, kas būtu pamatota ar noteiktajiem kritērijiem. Prasītāja attiecīgi pārmet Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā Regulas Nr. 141/2000 galveno mērķi – veicināt retu saslimšanu ārstēšanas [veidu] izstrādi.
32 Komisija atspēko prasītājas argumentus un prasa šo pamatu noraidīt.
– Vispārējās tiesas vērtējums
33 Vispirms jānorāda, ka procedūra attiecībā uz zālēm reti sastopamu slimību ārstēšanai norisinās divos atsevišķos posmos. Pirmais posms attiecas uz zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusa piešķiršanu zālēm, otrais posms – uz atļauju laist tirgū zāles, kam piešķirts zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statuss, un uz tirgus ekskluzivitāti, kura ar to saistīta.
34 Attiecībā uz zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusa piešķiršanas procedūru Regulas Nr. 141/2000 3. pantā ir paredzēti kritēriji, kas jāizpilda, lai zālēm varētu piešķirt minēto statusu. Zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai iniciatoram it īpaši ir jāpierāda, ka attiecībā uz saslimšanu, uz kuru attiecas zāles, par kurām iesniegts pieteikums par zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusa piešķiršanu, nepastāv apmierinošas diagnostikas, profilakses un ārstēšanas metode, kas būtu apstiprināta Kopienā. Ja tomēr šāda metode pastāv, likumdevējs ir paredzējis iespēju piešķirt zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusu jebkurām iespējamām zālēm, kuru mērķis ir ārstēt to pašu saslimšanu, ar nosacījumu, ka to iniciators pierāda, ka minētās zāles var dot ievērojamu labumu pacientiem, kurus skārusi šī saslimšana.
35 Attiecībā uz ievērojamo labumu, ir jāatgādina, ka tas Regulā Nr. 847/2000 ir raksturots kā “klīniski nozīmīgas priekšrocības vai būtisks ieguldījums pacienta aprūpē”.
36 Procedūras otrais posms, proti, posms [saistībā ar] atļauju laist tirgū zāles reti sastopamu slimību ārstēšanai, notiek tikai pēc tam, kad attiecīgajām zālēm ir piešķirts zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statuss.
37 Šajā lietā apstrīdētais lēmums ir pieņemts procedūras pirmā posma laikā, proti, posmā attiecībā uz zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusa piešķiršanu Ukrain. Tāpat lietas dalībnieki neapstrīd to, ka zāles, kas paredzētas aizkuņģa dziedzera karcinomas ārstēšanai, jau bija apstiprinātas tirgū un ka prasītājai attiecīgi vajadzēja pierādīt, ka [prasītājas] zāles dos ievērojamu labumu pacientiem, kurus skārusi šī slimība.
38 Šajā ziņā jākonstatē, ka ievērojamais labums, uz ko norādījusi prasītāja, rodas no tā, ka Ukrain iedarbojas tikai uz vēža šūnām un tātad nav toksisks veselajām šūnām, ka tas ļauj palielināt dzīves ilgumu aizkuņģa dziedzera vēža skartajiem pacientiem un ka tas ir pēdējais glābiņš pacientiem, kuri vairs nepanes citu zāļu toksisko iedarbību.
39 Iebildumi, kas ietverti pamatā, kurš balstīts uz Regulas Nr. 141/2000 3. panta 1. punkta pārkāpumu, ir jāaplūko, ņemot vērā minētos apsvērumus.
40 Pirmajā iebildumā prasītāja pēc būtības, pirmkārt, apgalvo, ka, lai pierādītu ievērojamo labumu, nav prasīta salīdzinoša analīze starp zālēm, attiecībā uz kurām lūdz piešķirt zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusu, un esošajām ārstēšanas metodēm, bet ka šāda pierādīšana jāveic saistībā ar zāļu raksturīgajām iezīmēm. Otrkārt, tā uzsver, ka Ukrain ir tieši raksturīgās iezīmes un tādējādi tam ir ievērojams labums.
41 No nepārprotamā formulējuma Regulas Nr. 141/2000 3. panta 1. punktā, kā arī “ievērojama labuma” definīcijā, kura minēta Regulas Nr. 847/2000 3. panta 2. punktā, izriet, ka šī ievērojamā labuma pierādīšana ir prasīta tikai īpašā hipotētiskā gadījumā, kad apmierinoša diagnostikas, profilakses vai ārstēšanas metode saistībā ar attiecīgo saslimšanu jau ir apstiprināta.
42 Saskaņā ar Regulas Nr. 141/2000 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmo daļu un b) apakšpunktu to zāļu iniciatoram, attiecībā uz kurām lūdz piešķirt zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusu, ir jāpierāda, ka tās ir paredzētas retu saslimšanu diagnostikai, profilaksei vai ārstēšanai un ka attiecībā uz minēto saslimšanu vēl nepastāv apmierinošas diagnostikas, profilakses vai ārstēšanas metodes, kas būtu apstiprinātas. Savukārt tādu iespējamu zāļu iniciatoram, kuru mērķis ir ārstēt retu saslimšanu, kurai šādas apmierinošas diagnostikas, profilakses vai ārstēšanas metodes jau pastāv, ne vien saskaņā ar tā paša 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmo daļu ir jāpierāda, ka attiecīgās zāles faktiski ir paredzētas retās saslimšanas diagnostikai, profilaksei vai ārstēšanai, bet arī saskaņā ar minētā 3. panta 1. punkta b) apakšpunktu ir jāpierāda, ka iespējamās zāles var dot ievērojamu labumu pacientiem, kurus minētā saslimšana skārusi.
43 Tādējādi, nosakot ievērojamu labumu, ir jāveic salīdzinoša analīze attiecībā uz esošu un apstiprinātu metodi vai zālēm. “Klīniski nozīmīgās priekšrocības” un “būtisko ieguldījumu pacienta aprūpē”, kas piešķir iespējamām zālēm reti sastopamu slimību ārstēšanai ievērojamā labuma iezīmi, var noteikt tikai salīdzinājumā ar jau apstiprinātajiem ārstēšanas veidiem.
44 Šī interpretācija ir apstiprināta ar Komisijas Paziņojumu par Regulu Nr. 141/2000 (skat. šī sprieduma 5. punktu), kurā ir norādīts, ka “iniciatoram ir jāpierāda ievērojamais labums salīdzinājumā ar esošām zālēm vai esošu metodi, kas statusa piešķiršanas brīdī ir apstiprināta(‑s)”.
45 No apstrīdētā lēmuma un it īpaši no Komitejas atzinuma, kas tam pievienots un kas ir tā neatņemama sastāvdaļa, izriet, ka zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusa piešķiršana “Ukrain” tika atteikta tādēļ, ka tā ievērojamais labums salīdzinājumā ar pašlaik apstiprinātajām aizkuņģa dziedzera vēža ārstēšanas metodēm nebija pierādīts. Tādējādi Komisijas pārbaude tika pamatoti veikta, salīdzinot Ukrain ar esošajām zālēm; tika secināts, ka nav pierādīts tā ievērojamais labums salīdzinājumā ar pēdējām minētajām zālēm.
46 Tā kā atbilstoši iepriekš izklāstītajam, nosakot ievērojamu labumu, ir jāveic salīdzinoša analīze attiecībā pret esošu un apstiprinātu metodi vai zālēm, Komisija nav pārkāpusi Regulas Nr. 141/2000 3. panta 1. punkta b) apakšpunktu, uzskatīdama, ka prasītājai ir jāpierāda, ka [zālēm] Ukrain ir ievērojams labums salīdzinājumā ar Savienībā jau apstiprinātām zālēm un ka attiecīgi pierādījumus par šādu labumu nevar sniegt, aprobežojoties vienīgi ar norādi par Ukrain raksturīgajām iezīmēm, nesalīdzinot tās ar apstiprināto metožu iezīmēm.
47 Tātad prasītāja nepamatoti apgalvo, ka Komisijai esot vajadzējis Ukrain pārbaudē aprobežoties ar jautājumu, vai pašam [Ukrain] ir klīniski nozīmīgas priekšrocības vai būtisks ieguldījums pacientu aprūpē, neveicot salīdzinājumu ar esošajām un apstiprinātajām ārstēšanas metodēm. Tāpat tā veltīgi norāda, ka jau ar to vien, ka Komisija ir iekļāvusi vērtējumu par ievērojamo labumu salīdzinošā analīzē starp Ukrain un jau apstiprinātajām zālēm, Komisija esot piemērojusi klīniskā pārākuma nosacījumu, kas paredzēts Regulas Nr. 141/2000 8. panta 3. punktā.
48 Otrajā iebildumā prasītāja norāda, ka Komisijas prasības attiecībā uz ievērojamā labuma pierādīšanu bija pārmērīgas, jo jautājums bija par prasībām, kas parasti Regulas Nr. 141/2000 8. panta 3. punktā ir izvirzītas, lai pierādītu attiecīgo zāļu klīnisko pārākumu. Tā it īpaši uzskata, ka nosacījumi, ko Komisija noteikusi prasītājas iesniegtajiem II posma klīniskajiem pētījumiem, patiesībā atbilstot prasību līmenim, kāds parasti vajadzīgs III posma klīniskajiem pētījumiem, ko izmanto Kopienu atļaujas procedūrā zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai laišanai tirgū. Prasītāja šajā ziņā uzsver, ka jautājumi, kas uzdoti ekspertiem N. un K., kuri iecelti apelācijas procesā, varot tikt uzdoti tikai Kopienu atļaujas procedūrā laišanai tirgū.
49 Šo iebildumu nevar atbalstīt. Jāatgādina – kā norādīts Komisijas Paziņojumā par Regulu Nr. 141/2000 (skat. šī sprieduma 5. punktu) –, ņemot vērā, ka klīniskā pieredze, kas saistīta ar iespējamām zālēm, uz kurām attiecas pieteikums par zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusa piešķiršanu, var būt maza vai tās var nebūt, pamatojums ievērojamam labumam var balstīties uz iniciatora izvirzītiem pieņēmumiem par labumu, kuri ir jāpamato ar datiem un/vai pieejamiem pierādījumiem, ko tas iesniedzis.
50 Tādējādi atkarībā no gadījuma pieteikums statusa piešķiršanai var būt balstīts uz pagaidu datiem, kas izriet no pirmsklīniskiem pētījumiem, proti, pētījumiem, kuri veikti ar šūnām un/vai dzīvniekiem, nevis ar cilvēkiem, vai – ja tādi ir – uz datiem, kas izriet no klīniskiem pētījumiem, proti, pētījumiem, kas veikti ar cilvēkiem. Ja pirmsklīniskie pētījumi kā prognoze var sniegt interesantu informāciju par ievērojamo labumu, kādu iespējamās zāles var dot salīdzinājumā ar citām apstiprinātajām vielām, tad klīniskie pētījumi vēl jo vairāk var sniegt šādu informāciju. Šādi pētījumi tiek veikti in vivo, un tādējādi tie ir labākais iespējamais informācijas avots. Ja klīniskajos pētījumos tiek secināts, ka attiecīgajām zālēm nav ievērojamā labuma, tad in vitro veiktie pirmsklīniskie pētījumi nevar a priori radīt šaubas par šiem secinājumiem. Tomēr tas ļauj iztēloties pieņēmumu, saskaņā ar kuru klīnisku pētījumu ticamība ir apšaubāma ar tiem saistīto metodoloģisko problēmu dēļ. Šādi pētījumi nerada galīgas šaubas par zāļu iezīmēm. Tādējādi šādos apstākļos, novērtējot attiecīgo zāļu iespējamo ievērojamā labuma esamību, ir pilnībā iedomājama norāde uz pirmsklīniskajiem pētījumiem.
51 Šajā lietā prasītāja ir balstījusi pieteikumu par zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusa piešķiršanu Ukrain uz četriem klīniskiem pētījumiem un uz citiem pierādījumiem, piemēram, pirmsklīniskiem pētījumiem.
52 Pirmkārt, attiecībā uz klīniskiem pētījumiem apstrīdētajā lēmumā ir minētas daudzas metodoloģiskas problēmas, kuru dēļ šos pētījumus nevar uzskatīt par pietiekami zinātniski ticamiem. Minēto metodoloģisko problēmu dēļ Komiteja lūdza prasītājai iesniegt tai pilnus oriģinālos pētījumu protokolus, lai, iespējams, kliedētu šaubas par [šiem pētījumiem]. Prasītāja nespēja iesniegt minētos dokumentus, un EMA nevarēja tos saņemt, lai gan iesniedza attiecīgus lūgumus pētījumu autoriem. Tāpēc [EMA] sagatavoja atzinumu, pamatojoties uz pieejamiem dokumentiem, kas bija nosūtīti Komitejai.
53 Šajā sakarā ir jānoraida prasītājas arguments, saskaņā ar kuru Komisija II posma klīniskajiem pētījumiem ir izvirzījusi nosacījumus, kādi parasti prasīti III posma klīniskajiem pētījumiem. Komisija ir norādījusi, ka divi pētījumi, kas, iespējams, ir nejauši, rada daudz problēmu no to līdzsvara viedokļa, ka pilna protokola un visu rezultātu neesamības dēļ nevarot tos objektīvi izvērtēt, ka abos pārējos pētījumos arī esot vairākas problēmas saistībā ar metodoloģiju, ka vidējais izdzīvošanas ilgums, kas minēts četros ziņojumos, esot dažāds, no 8,1 līdz 33,8 mēnešiem, un ka šādas atšķirības drīzāk varot izskaidrot ar minētajām metodoloģiskajām kļūdām, nevis ar sekām, kādas rodas, ārstējot ar Ukrain. Ar to Komisija tikai ir parādījusi, ka metodes, kas izmantotas II posmā veiktajos pētījumos, nav pietiekami skaidras. Tādējādi prasītāja nekādi nav pierādījusi, ka nosacījumi, ko Komiteja izvirzījusi prasītājas iesniegtajiem II posma klīniskajiem pētījumiem, patiesībā atbilstu prasību līmenim, kāds parasti vajadzīgs III posma klīniskajiem pētījumiem.
54 Otrkārt, tā kā Komisija ir uzskatījusi, ka šaubu dēļ par to zinātnisko ticamību četri prasītājas iesniegtie klīniskie pētījumi nevar būt pierādījums tam, ka Ukrain dod ievērojamu labumu pacientiem, kurus skāris aizkuņģa dziedzera vēzis, ir jāpārbauda, vai Komisijai vajadzēja ņemt vērā citus elementus, uz kuriem prasītāja atsaucas, kas var pierādīt šādu labumu.
55 Vispirms prasītāja norāda uz virkni pirmsklīnisku pētījumu, no kuriem izrietot, ka nevienam citam produktam, izņemot Ukrain, nav vēža ārstēšanai tik labvēlīgu īpašību. Tomēr Komisija ir pamatoti norādījusi – un prasītāja to nav nopietni apstrīdējusi –, ka šie pētījumi ir par citām slimībām, nevis aizkuņģa dziedzera vēzi. Kā uzsver Komisija, prasītāja nav sniegusi elementus, kas pierādītu, ka šo pētījumu rezultāti ir attiecināmi arī uz aizkuņģa dziedzera vēzi. Tāpat prasītāja nav sniegusi nevienu argumentu, kas varētu radīt šaubas par to, cik pamatots ir apstrīdētajā lēmumā ietvertais pamatojums, atbilstoši kuram, tā kā nebija salīdzinājuma ar esošajām terapeitiskajām metodēm, pirmsklīniskie pētījumi nebija pietiekami, lai pierādītu, ka Ukrain dod ievērojamu labumu.
56 Tāpat jākonstatē, ka prasītajai nav izdevies pierādīt, ka Komisijas apsvērumi par Ukrain citotoksiskumu būtu acīmredzami kļūdaini. Pirmkārt, no apstrīdētā lēmuma (skat. pielikuma 40. un 41. lappusi) izriet, ka Komisija ir balstījusi savu secinājumu uz zinātnisku pētījumu (Pancera 2000. gada pētījumu), apšaubot Ukrain selektīvo citotoksiskumu. Otrkārt, apstāklis, ka prasītāja apgalvo – šis pētījums ir pretrunā citiem zinātniskajiem pētījumiem, to skaitā Pancera 1998. gada pētījumam, – nekādi neatceļ Komisijas pamatojuma pamatotību, drīzāk pierāda, ka šajā jautājumā pastāv zinātniskas neskaidrības. Tātad Komisijai nevar pārmest to, ka tā ir ņēmusi vērā šīs zinātniskās neskaidrības. Turklāt, ja piekristu prasītājas argumentiem, tad Vispārējai tiesai vajadzētu salīdzināt katra lietas dalībnieku norādītā pētījuma pamatotību no zinātniskā viedokļa; tas pārsniegtu [minētās tiesas] pārbaudes apjomu šajā jomā.
57 Turklāt ar faktu, ka Ukrain ir piešķirts zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statuss Amerikas Savienotajās Valstīs un Austrālijā, nepietiek, lai apstrīdētu Komisijas secinājumus attiecībā uz ievērojamā labuma neesamību. Atbilstīgas ir vienīgi Savienības normas, kurās paredzēti kritēriji reti sastopamu slimību ārstēšanai paredzētu zāļu statusa piešķiršanai, tāpēc faktam, ka Ukrain atbilst kritērijiem reti sastopamu slimību ārstēšanai paredzētu zāļu statusa piešķiršanai citās valstīs, šajā ziņā nav nozīmes.
58 Visbeidzot, prasītāja nevarot balstīt argumentu uz faktu, ka Ukrain izgudrotājs ir izvirzīts Nobela prēmijai 2005. gadā un alternatīvajai Nobela prēmijai 2007. gadā, lai apšaubītu apstrīdētā lēmuma pamatotību. Komisija nekādi nav apšaubījusi Ukrain izgudrotāja zinātnisko kvalifikāciju, bet ir identificējusi daudzās zinātniskās metodoloģijas problēmas, kas izraisījušas šaubas par klīniskajos pētījumos ietverto medicīnisko secinājumu ticamību.
59 Prasītāja ir izvirzījusi trešo iebildumu, kas balstīts uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Tā pārmet Komisijai, ka, lai novērtētu Ukrain, Komisija ir izmantojusi tādus vērtējuma kritērijus, kas atšķiras no kritērijiem, kuri izvirzīti iniciatoriem attiecībā uz citu [veidu] ārstēšanu ar zālēm, piemēram, ar Nimuzuteb un himērajām antivielām pret mezotelīnu, un norāda, ka prasības, kas minētajiem iniciatoriem izvirzītas, lai iegūtu zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusu, esot bijušas zemākas.
60 Turklāt prasītāja apgalvo, ka tikusi diskriminēta, jo Komisija ņēmusi vērā neatbilstošus elementus, kas nav bijuši prasīti saistībā ar zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusa piešķiršanas procedūrām attiecībā uz citiem farmaceitiskajiem ārstēšanas [veidiem]. Tā norāda, ka apstrīdētais lēmums vairāk esot balstīts uz “tirgus politiku” nekā uz izvēli, kas būtu pamatota ar noteiktajiem kritērijiem. Komisija apgalvo, ka pēdējais minētais arguments pirmo reizi ir izvirzīts replikā un nav pieņemams saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 2. punktu.
61 Vispārējā tiesa uzskata, ka iebildums, kas balstīts uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, ir jānoraida. Pirmkārt, kritēriji, kurus izmantojusi Komisija, ir pareizi, kā ir parādīts iepriekš. Otrkārt, pat pieņemot, ka zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusa piešķiršanas procedūrā attiecībā uz citām zālēm ir piemēroti kļūdaini kritēriji, prasītāja uz šo apstākli nevar lietderīgi atsaukties, jo vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanai ir jāsaskan ar tiesiskuma principa ievērošanu, saskaņā ar kuru neviens sev par labu nevar atsaukties uz prettiesiskumu, kas ir izdarīts cita labā (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑327/94 SCA Holding/Komisija, Recueil, II‑1373. lpp., 160. punkts; 2002. gada 27. februāra spriedumu lietā T‑106/00 Streamserve/ITSB (“STREAMSERVE”), Recueil, II‑723. lpp., 67. punkts, un 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T‑23/99 LR AF 1998/Komisija, Recueil, II‑1705. lpp., 367. punkts).
62 Turklāt arguments, kas balstīts uz to, ka Komisija esot ņēmusi vērā neatbilstošus elementus, kuri nav bijuši prasīti saistībā ar citām zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusa piešķiršanas procedūrām, ir jānoraida, neizskatot jautājumu par to, vai tas ir nepieņemams.
63 Prasītāja nekādi nav pierādījusi, kādu kritēriju vēl, izņemot ievērojamā labuma kritēriju, Komisija būtu piemērojusi, un nesniedz elementus, kas pierādītu, ka tās politika būtu bijusi dot priekšrocības atsevišķiem farmācijas uzņēmumiem par sliktu citiem. Gluži pretēji, no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija tikai atbilstoši tam, kas prasīts Regulas Nr. 141/2000 3. panta 1. punktā, ir prasījusi pierādījumus par to, ka Ukrain dod ievērojamu labumu. Tādējādi prasība par ievērojamu labumu nekādi nav balstīta uz “tirgus politiku”, bet drīzāk ir kritērijs, kurš izriet no piemērojamiem tiesību aktiem.
64 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, pamats, kas balstīts uz Regulas Nr. 141/2000 3. panta 1. punkta pārkāpumu, ir jānoraida.
Par otro pamatu, kas balstīts uz profesora H. W. kvalifikācijas un objektivitātes trūkumu
– Lietas dalībnieku argumenti
65 Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka profesors H. W., kuru Komiteja ir iecēlusi par ekspertu procedūrā zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusa piešķiršanai Ukrain, nav kvalificēts, lai sniegtu atzinumu par minētajām zālēm, jo viņš nav onkoloģijas eksperts.
66 Otrkārt, prasītāja norāda, ka profesors H. W. jau ir sniedzis negatīvu atzinumu par Ukrain saistībā ar divām procedūrām par tām pašām zālēm Austrijā un ka tas rada šaubas par viņa zinātnisko objektivitāti saistībā ar šīm zālēm.
67 Prasītāja izvirza vairākus argumentus, lai pierādītu profesora H. W. objektivitātes trūkumu. Pirmkārt, tā apgalvo, ka viņš ignorējis jaunākos analīžu rezultātus, kas sniegti nesenos pētījumos.
68 Otrkārt, tā vērš uzmanību uz to, ka profesors H. W. nav nedz ņēmis vērā, nedz darījis Komisijai zināmu faktu, ka ārstēšana ar Ukrain atvieglotu operācijas, kuru mērķis ir izgriezt vēža audzēju, ka dažas publikācijas, uz kurām viņš balstās, esot pretrunīgas jautājumā par Ukrain iespējamo toksiskumu un ka šīs zāles esot vienīgais aizkuņģa dziedzera vēža ārstēšanas [līdzeklis], ko varot ievadīt intramuskulārā veidā, neizraisot audu atmiršanu.
69 Treškārt, prasītāja norāda, ka ir iesniegusi II posma pētījumus, proti, tā sauktos “eksperimentālos” pētījumus, kuru mērķis bijis pārbaudīt, vai Ukrain efektivitāti in vitro attiecībā uz ļoti izturīgām aizkuņģa dziedzera vēža šūnām var konstatēt arī klīniski. Tā pārmet profesoriem H. W., N. un K., ka viņi uztvēruši šos “eksperimentālos” pētījumus kā III posma pētījumus, kas parasti tiek veikti tikai tad, ja ir iesniegts pieteikums par atļauju laist tirgū zāles, kam piešķirts zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statuss.
70 Prasītāja norāda, ka klīniskie pētījumi nav sine qua non nosacījums tam, lai zālēm piešķirtu reti sastopamu slimību ārstēšanai paredzētu zāļu statusu. Pēc prasītājas uzskatiem, Komiteja ir pamatojusies gandrīz tikai uz šiem pētījumiem un uz kritiskajām piezīmēm, ko [minētais profesors] attiecībā uz [šiem pētījumiem] varējis sniegt, lai pamatotu negatīvo atzinumu.
71 Turklāt prasītāja vērš uzmanību uz to, ka profesora H. W. kritiskās piezīmes attiecībā uz četriem tās iesniegtajiem klīniskajiem pētījumiem gandrīz vārds vārdā atbilst kritiskajām piezīmēm, kas paustas vecajā ekspertīzē, kura veikta Austrijas Veselības ministrijai. Saskaņā ar prasītājas viedokli šo kritisko piezīmju nenozīmīgumu īpaši ilustrē divi apstrīdami komentāri, kas sniegti par Gansauges 2002. gada pētījumu.
72 Citiem vārdiem sakot, prasītāja uzskata, ka Komisijas apgalvojumam, atbilstoši kuram profesora H. W. balsojums “nav ņemts vērā lēmumā”, nav nozīmes. Tā norāda, ka izmantotos dokumentus ir izvēlējies profesors H. W. un ka nedz eksperti, ar kuriem notikušas konsultācijas saistībā ar apelācijas procesu, nedz Komisija nav pieņēmuši nevienu citu vērtējumu par Ukrain, kā vien profesora H. W. vērtējumu.
73 Komisija atspēko prasītājas argumentus un prasa atzīt šo pamatu par nepamatotu.
– Vispārējās tiesas vērtējums
74 Vispirms jāatgādina, ka Regulas Nr. 141/2000 4. panta 3. punktā ir paredzēts, ka Komitejas locekļiem var pievienoties eksperti.
75 Tāpat jāuzsver, ka sarežģītā zinātnes nozarē, kāda ir zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai nozare, Komisija vairumā gadījumu ratificē Komitejas atzinumu, jo tai nav citu pietiekamu informācijas avotu aplūkotajā nozarē. Turklāt tieši tādā ziņā Kopienu likumdevējs ir paredzējis – tas, ka lēmums neatbilst Komitejas atzinumam, ir ārkārtas gadījums. Regulas Nr. 141/2000 5. panta 8. punktā ir paredzēts, ka “ārkārtējos apstākļos, ja lēmuma projekts nav saskaņā ar Komitejas atzinumu, lēmumu pieņem kārtībā, kas noteikta Regulas [..] Nr. 2309/93 73. pantā”.
76 Šajos apstākļos jānorāda, pirmkārt, ka Komiteja var pildīt savu uzdevumu tikai tad, ja tā sastāv no personām, kurām ir vajadzīgās zināšanas zinātnē dažādās attiecīgajās nozarēs, vai ja tās locekļi saņem tādu ekspertu padomu, kuriem ir šīs zināšanas (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 1991. gada 21. novembra spriedumu lietā C‑269/90 Technische Universität München, Recueil, I‑5469. lpp., 22. punkts).
77 Otrkārt, jāpiebilst, ka zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusa piešķiršanas procedūra ir administratīva procedūra, kas ietver sarežģītus zinātniskus vērtējumus, attiecībā uz kuriem Komisijai ir plaša rīcības brīvība. Šajā lietā attiecīgi vēl jo precīzāk ir jāievēro garantijas, kas Kopienu tiesību sistēmā piešķirtas administratīvajās procedūrās, to skaitā garantija, ka tiks rūpīgi un objektīvi izskatīti visi elementi, kas attiecas uz lietu. Šādu pienākumu nevar pienācīgi izpildīt, ja Komitejas atzinumu, uz kuru pamatojas Komisija, ir snieguši eksperti, kas ir neobjektīvi.
78 Prasītājas izvirzītie iebildumi ir jāizskata, ņemot vērā šos apsvērumus.
79 Pirmkārt, attiecībā uz iebildumu, kas balstīts uz to, ka profesors H. W., farmakoloģijas eksperts, nav bijis kvalificēts sniegt atzinumu minētajā jomā, ir jānorāda, ka prasītāja balstās galvenokārt uz faktu, ka viņš nav vēža audzēju speciālists, jo viņam nav onkologa kvalifikācijas. Šajā iebildumā pēc būtības tiek apgalvots, ka vienīgi onkologs būtu pilnvarots sniegt zinātniski atbilstošu atzinumu par Ukrain un ka tādējādi, nepieaicinot onkoloģijas speciālistu, Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
80 Tomēr Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā nedz vispār, izvēlēdamās farmakoloģijas ekspertu, nedz konkrēti, izvēlēdamās profesoru H. W.
81 Pirmkārt, Komitejas lēmums izmantot farmakoloģijas speciālista padomu, lai novērtētu, vai Ukrain dod ievērojamu labumu pacientiem, kurus skāris aizkuņģa dziedzera vēzis, šķiet, ir leģitīms. Farmakologs pētī aktīvas vielas un organisma, kurā tā attīstās, mijiedarbības mehānismus, lai pēc tam varētu izmantot šos rezultātus terapeitiskiem mērķiem. Šajā ziņā farmakoloģijas speciālists ir piemērots eksperts, kas var sniegt zinātniski atbilstošu atzinumu par iespējamo zāļu iedarbību uz organismu.
82 Otrkārt, nevarot pamatoti apstrīdēt, ka profesoram H. W. ir liela pieredze farmakoloģijā. Lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka viņš ir iekļauts Eiropas ekspertu sarakstā, ka viņš daudzus gadus ir bijis kādas Austrijas universitātes Farmakoloģijas institūta direktors un ka no 1997. līdz 2000. gadam viņš ir bijis Patentēto zāļu komitejas, proti, pašreizējās EMA, Cilvēkiem paredzēto zāļu komitejas loceklis.
83 Turklāt ar profesoru H. W. kā ekspertu jau ir notikušas konsultācijas saistībā ar divām procedūrām par Ukrain Austrijā. Tādēļ var pamatoti pieņemt, ka viņam ir vēl jo neapstrīdamākas zināšanas par minētajām iespējamām zālēm.
84 Tātad fakts, ka Komiteja izvēlējās profesoru H. W., šķiet pamatots, jo viņš ir atzīts farmakoloģijas speciālists un viņš jau ir ieguvis zināšanas par Ukrain.
85 No tā izriet, ka iebildums, kas pamatots ar to, ka profesors H. W., iespējams, nav bijis kvalificēts sniegt atzinumu par Ukrain, ir jānoraida.
86 Otrkārt, ir jāizskata iebildums, kas balstīts uz to, ka profesors H. W. nav bijis objektīvs.
87 Pirmkārt, jāuzsver, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru, ja Kopienu iestādēm ir plaša rīcības brīvība, Kopienu tiesību sistēmas garantēto tiesību ievērošana administratīvajās procedūrās tāpēc ir vēl nozīmīgāka. Pie šīm tiesībām it īpaši pieder kompetentās iestādes pienākums rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visu, kas attiecas uz attiecīgo lietu (šajā ziņā skat. iepriekš 76. punktā minēto Tiesas spriedumu lietā Technische Universität München, 14. punkts, un 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑326/05 P Industrias Químicas del Vallés/Komisija, Krājums, I‑6557. lpp., 77. punkts; Pirmās instances tiesas 1995. gada 18. septembra spriedumu lietā T‑167/94 Nölle/Padome un Komisija, Recueil, II‑2589. lpp., 73. punkts).
88 Tāpat jāatgādina, ka objektivitātes prasība, kas izvirzīta Kopienu iestādēm, attiecas arī uz ekspertiem, ar kuriem šajā ziņā notiek konsultācijas. It īpaši, ja ekspertam lūdz sniegt atzinumu par iespējamo zāļu iedarbību, tad viņam savs uzdevums jāveic pilnīgi objektīvi (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 11. septembra spriedumu lietā T‑70/99 Alpharma/Padome, Recueil, II‑3495. lpp., 172., 183. un 211. punkts).
89 Šajā ziņā Komitejas Reglamenta 10. panta 1. punktā ir paredzēts, ka attiecībā uz zinātniskiem vai tehniskiem aspektiem Komiteja un tās izveidotās darba grupas var izmantot ekspertus, kas minēti Eiropas ekspertu sarakstā. Atbilstoši tā paša reglamenta 11. panta 2. un 3. punktam Komitejas un darba grupu locekļiem, kā arī ekspertiem nedrīkst būt tādas tiešas intereses farmācijas rūpniecībā, kas varētu ietekmēt to objektivitāti un neatkarību, un pirms katras sanāksmes tiem ir jādeklarē visas intereses, ko varētu uzskatīt par tādām, kuras ietekmē to neatkarību attiecībā uz dienas kārtības jautājumiem.
90 Jākonstatē, ka profesors H. W. ir apliecinājis, ka viņam nav nekādu tiešu vai netiešu interešu farmācijas rūpniecībā, un ka šo konstatējumu prasītāja nav apstrīdējusi. Tādēļ jāuzskata, ka šis eksperts ir izpildījis Reglamenta 10. un 11. pantā noteiktās deklarēšanas prasības un viņam nav radies interešu konflikts, kas varētu radīt šaubas par viņa objektivitāti.
91 Otrkārt, prasītāja nepamatoti apgalvo, ka tas vien, ka eksperts H. W. jau ir veicis ekspertīzi saistībā ar divām procedūrām par Ukrain, nozīmē, ka viņš, nepārkāpdams objektivitātes pienākumu, nav varējis šādā pašā statusā iesaistīties administratīvajā procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums.
92 Vienīgais Komitejas Reglamentā paredzētais pienākums, kura neizpilde būtu varējusi radīt šaubas par profesora H. W. objektivitāti, ir pienākums [nodrošināt], ka nav nekāda interešu konflikta [saistībā] ar farmācijas rūpniecību. Kā uzsvērts šī sprieduma 90. punktā, nekādi nav apstrīdēts, ka minētajam ekspertam nebija tādu interešu, kuru dēļ viņš varētu nonākt konfliktā ar viņa uzdevuma veikt ekspertīzi priekšmetu.
93 No objektivitātes pienākuma nevar secināt, ka pastāvētu juridisks šķērslis tam, ka ar ekspertu notiek konsultācijas saistībā ar procedūru zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusa piešķiršanai zālēm tikai tādēļ, ka viņš jau ir sniedzis atzinumu par tām pašām zālēm saistībā ar citu valsts procedūru, kas īstenota Savienības dalībvalstī.
94 Treškārt, prasītāja veltīgi mēģina apstrīdēt profesora H. W. objektivitāti, šajā ziņā pamatodamās uz virkni apstākļu.
95 Vispirms, pieņemot – kā apgalvo prasītāja –, ka profesora H. W. komentāri esot gandrīz vārds vārdā atbilduši komentāriem vecajā ekspertīzē, kura veikta Austrijas Veselības ministrijai, tas tomēr nepierāda, ka profesors H. W. bijis neobjektīvs. Tas varētu nozīmēt, ka viņš uzskata, ka tas ir vienīgais zinātniski pieļaujamais secinājums attiecībā uz Ukrain.
96 Tāpat, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, šis eksperts, sniedzot atzinumu, nav ignorējis tās iesniegtos nesenos pētījumus. No apstrīdētā lēmuma pielikuma izriet, ka profesors H. W. ir ņēmis vērā pētījumus, piemēram, Ašhofa 2003. gada pētījumu un Gansauges 2007. gada pētījumu, kas ir veikti pēc ekspertīzēm, kuras viņš saistībā ar abām valsts administratīvajām procedūrām attiecībā uz Ukrain veicis pēc Austrijas Veselības ministrijas lūguma.
97 Turklāt ir jānoraida arī prasītājas arguments, saskaņā ar kuru profesora H. W. objektivitāti varētu apstrīdēt tādēļ, ka viņš esot apzināti ņēmis vērā tikai negatīvas publikācijas par Ukrain. Pat ja profesors H. W. nav norādījis arī pozitīvās publikācijas par Ukrain, viņš katrā ziņā ir sniedzis pietiekami daudz negatīvu elementu, pamatojoties uz kuriem viņš pamatoti varēja zinātniski pilnīgi objektīvi sniegt negatīvu atzinumu jautājumā par ievērojamo labumu, ko dod Ukrain.
98 Citiem vārdiem sakot, attiecībā uz argumentu, kas balstīts uz to, ka profesors H. W., tieši tāpat kā profesori N. un K., esot uztvēris II posma klīniskos pētījumus kā III posma pētījumus, šis arguments ir jānoraida. Kā uzsvērts šī sprieduma 53. punktā, Komisija tikai ir parādījusi, ka metodes, kas izmantotas II posmā veiktajos pētījumos, nav pietiekami skaidras.
99 Visbeidzot jānorāda, ka pretēji tam, ko liek saprast prasītāja, dažu pētījumu pozitīvās atziņas, piemēram, “audzēja iekapsulēšanas” fenomens, nav slēptas, bet faktiski ir darītas zināmas Komitejai, tādējādi tās locekļi ir snieguši nelabvēlīgu atzinumu, zinādami visus prasītājas apsvērumus un paskaidrojumus.
100 Tātad prasītāja nav pierādījusi, ka profesora H. W. sniegto atzinumu būtu noteikuši citādi apsvērumi, nevis tikai zinātniski apsvērumi.
101 No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka pamats, kas balstīts uz profesora H. W. kvalifikācijas un objektivitātes trūkumu, ir jānoraida.
Par trešo pamatu, kas balstīts uz Komisijas acīmredzamām kļūdām vērtējumā
– Lietas dalībnieku argumenti
102 Prasītāja norāda, ka Komitejas sniegtais atzinums ir kļūdains.
103 Pirmkārt, prasītāja uzsver, ka Ukrain darbības mehānisms atšķiras no apstiprināto zāļu mehānisma un ka šis iemesls ir pietiekams, lai piešķirtu Ukrain zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusu. Tā uzskata, ka Ukrain darbība esot selektīva, jo tas nebojājot normālās šūnas un tādējādi nepasliktinot pacientu dzīves kvalitāti. Prasītāja norāda, ka, pretēji tradicionālajiem ārstēšanas [veidiem], Ukrain ievadīšana intramuskulārā veidā neizraisa audu atmiršanu. Tā arī apgalvo, ka Ukrain palielina pacientu dzīves ilgumu, un it īpaši uzsver, ka Ukrain apvienojumā ar Gemcitabine palielina pacientu dzīves ilgumu par 120 dienām.
104 Prasītāja norāda, ka interesantie rezultāti, kas iegūti, ievadot Ukrain pacientiem, esot izklāstīti pieteikumā par zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusa piešķiršanu Ukrain un tos pamatojot četri klīniskie pētījumi, kā arī ļoti daudzsološi pirmsklīniskie pētījumi. Attiecībā uz klīniskajiem pētījumiem prasītāja uzsver – no tiem izriet, ka netieši salīdzinājumi starp, pirmkārt, Gemcitabine un Ukrain apvienojumu un, otrkārt, Gemcitabine un Erlotinib apvienojumu ir ļāvuši pierādīt Ukrain pastiprināto efektivitāti. Attiecībā uz pirmsklīniskajiem pētījumiem prasītāja parāda, ka, ja farmakoloģijā bieži vien konstatē nobīdi starp labiem pirmsklīniskajiem rezultātiem un klīniskajiem rezultātiem, kuri rada vilšanos, tad attiecībā uz Ukrain tā nav. Tādējādi prasītāja uzskata, ka šiem elementiem vajadzēja ļaut tai iegūt reti sastopamu slimību ārstēšanai paredzētu zāļu statusu Ukrain.
105 Šajā ziņā un otrkārt, prasītāja atspēko metodoloģiskās problēmas, ko norādījusi Komiteja un ko atbildē uz Komitejas uzdotajiem jautājumiem norādījis eksperts H. W. un eksperti N. un K.
106 Attiecībā uz Zemskova 2002. gada pētījumu prasītāja apstrīd, ka tajā neesot precizētas statistikas metodes, norādīdama, ka šajā pētījumā ir minētas Kaplana–Meijera [Kaplan–Meier] izdzīvošanas līknes un ka ir veikts “log rank” tests. Saistībā ar Ašhofa 2003. gada pētījumu tā apgalvo – no tā skaidri izriet, ka 28 pacienti ir iesaistīti pētījumā no 1997. gada augusta līdz 2003. gada decembrim, 21 no viņiem nav reakcijas uz Gemcitabine un 7 ir atteikušies no ķīmijterapijas, un ka no tā var secināt, ka vismaz 21 no 28 pacientiem jau bija vēla [slimības] stadija un jau bija izsīkušas visas varbūtējās terapijas iespējas. Saistībā ar abiem iepriekš minētajiem pētījumiem tā piebilst, ka nelielais pacientu skaits esot izskaidrojams ar to, ka abas klīnikas, uz kurām attiecās pētījumi, nebija specializējušās aizkuņģa dziedzera karcinomas ārstēšanā.
107 Attiecībā uz Gansauges 2002. gada pētījumu prasītāja apgalvo, ka kritērijus, kas ļauj novērtēt pacientu slimības stadiju (staging), kuri tika izmantoti saistībā ar šo pētījumu, bija starptautiski atzinusi Starptautiskā Pretvēža apvienība [Union internationale contre le cancer] (UICC) un ka tādējādi tie bija skaidri.
108 Attiecībā uz Gansauges 2007. gada pētījumu prasītāja ir balstījusies uz to, ka šajā publikācijā esot papildu dati par priekšrocībām, kādas ir adjuvantajai [palīgvielu] terapijai, kurā apvienots Gemcitabine un Ukrain, un par būtisko izdzīvošanas ilguma palielinājumu tās rezultātā.
109 Noslēgumā prasītāja uzskata, ka Komitejas veiktā ekspertīze nebija izstrādāta objektīvi. Šajā ziņā tā vērš uzmanību uz to, ka atsevišķas iesniegtās zinātniskās publikācijas ir nepareizi interpretētas, pat ignorētas. Tā norāda, ka apgalvojums, atbilstoši kuram “metodoloģiski pārkāpumi” varēja ietekmēt analīžu rezultātus par labu Ukrain, nav precīzs un tam nav pamatojuma.
110 Tādējādi Komisija uzskata, ka šis pamats ir jānoraida.
– Vispārējās tiesas vērtējums
111 Vispirms jāatgādina, ka Komisijai ir jāpiešķir plaša rīcības brīvība nozarēs, kurās tai jāveic sarežģīti tehniski un/vai zinātniski vērtējumi. Veicot pārbaudi tiesā, Kopienu tiesai jāpārliecinās, vai tiek ievēroti procesuālie noteikumi, jāpārbauda Komisijas pieņemto faktu saturiskā pareizība, tas, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda šo faktu vērtējumā vai nepareizi izmantotas pilnvaras (skat. iepriekš 87. punktā minēto spriedumu lietā Industrias Químicas del Vallés/Komisija, 76. punkts; Pirmās instances tiesas 2002. gada 26. novembra spriedumu apvienotajās lietās T‑74/00, T‑76/00, no T‑83/00 līdz T‑85/00, T‑132/00, T‑137/00 un T‑141/00 Artegodan u.c./Komisija, Recueil, II‑4945. lpp., 201. punkts, un 2009. gada 3. septembra spriedumu lietā T‑326/07 Cheminova u.c./Komisija, Krājums, II‑0000. lpp., 107. punkts).
112 Tad jāuzsver, ka Regulas Nr. 141/2000 5. pantā noteiktajai procedūrai ir raksturīgi, ka tajā būtiska nozīme ir piešķirta objektīvam un padziļinātam zinātniskam vērtējumam, ko Komiteja veic par attiecīgo iespējamo zāļu iedarbību. Ja Komisija procedūrā attiecībā uz pieteikumu par zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusa piešķiršanu zālēm nespēj sniegt zinātnisku vērtējumu par kādu zāļu efektivitāti un/vai kaitīgumu, tad obligātā konsultēšanās ar Komiteju ir paredzēta, lai sniegtu tai zinātniskā vērtējuma elementus, kas vajadzīgi, lai tā, pilnībā pārzinot lietas apstākļus, varētu noteikt attiecīgos pasākumus, lai nodrošinātu augstu sabiedrības veselības aizsardzības līmeni (pēc analoģijas skat. iepriekš 111. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Artegodan u.c./Komisija, 198. punkts). Tādējādi, pat ja šīs komitejas sniegtais atzinums Komisijai nav saistošs, tam ir izšķiroša nozīme. Šajā ziņā, kā atgādināts šī sprieduma 75. punktā, no Regulas Nr. 141/2000 5. panta 8. punkta izriet – tas, ka lēmums neatbilst Komitejas atzinumam, ir paredzēts kā ārkārtas gadījums.
113 Visbeidzot, no apstrīdētā lēmuma 1. panta izriet, ka zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusa piešķiršana Ukrain attiecībā uz indikāciju “Aizkuņģa dziedzera vēža ārstēšana” ir atteikta to iemeslu dēļ, kuri norādīti minētajam lēmumam pievienotajā Komitejas ziņojumā. Tādējādi jākonstatē, ka šajā lietā Komisija nav atkāpusies no Komitejas atzinuma un, gluži pretēji, ir pārņēmusi tajā paustos konstatējumus.
114 Tādējādi Vispārējā tiesa uzskata, ka acīmredzamas kļūdas vērtējumā pārbaude ir jāveic par visiem apstrīdētajā lēmumā sniegtajiem apsvērumiem, ieskaitot tos, uz kuriem tajā ir norādīts; tas ietver arī pielikumu, kurš tātad ir apstrīdētā lēmuma neatņemama sastāvdaļa.
115 Veikt acīmredzamas kļūdas vērtējumā pārbaudi pirmām kārtām nozīmē, ka ir jāuzskaita apstrīdētajā lēmumā esošie būtiskie elementi. Saistībā ar pirmajām četrām apstrīdētā lēmuma pielikuma daļām Komisija norāda, ka prasītāja ir balstījusies uz četriem klīniskiem pētījumiem, lai pierādītu Ukrain terapeitiskās iezīmes: Zemskova 2002. gada pētījumu, Gansauges 2002. gada pētījumu, Ašhofa 2003. gada pētījumu un Gansauges 2007. gada pētījumu. Tomēr tā norāda, ka šajos četros pētījumos, no kuriem ir klīniskie dati par aizkuņģa dziedzera vēzi, esot metodoloģiskas un praktiskas problēmas, kas ir būtiski ietekmējušas to lietderību, izvērtējot secinājumu medicīnisko ticamību un it īpaši ievērojama labuma esamību.
116 Komisija šajā ziņā precizē, ka četri iepriekš minētie pētījumi bija veikti kopā par 190 pacientiem, kurus skāris aizkuņģa dziedzera vēzis, un ka šajos pētījumos ir apstiprināta būtiska ietekme uz to pacientu izdzīvošanas koeficientu, kuri ārstēti ar Ukrain. Komisija tomēr norāda, ka divi pētījumi, kas, iespējams, ir nejauši, rada daudz problēmu no to līdzsvara viedokļa, kas būtiski ietekmējot iespēju skaidri interpretēt rezultātus, un ka pilna protokola un visu rezultātu neesamības dēļ nevarot tos objektīvi izvērtēt. Komisija šajā ziņā ir precizējusi, ka EMA veltīgi ir vairākkārt lūgusi prasītāju sniegt tai šos pētījumus. Turklāt tā ir uzskatījusi, ka abos pārējos pētījumos arī esot vairākas problēmas saistībā ar metodoloģiju. [Komisija] ir konstatējusi, ka vidējais izdzīvošanas ilgums, kas minēts četros ziņojumos, esot dažāds – no 8,1 līdz 33,8 mēnešiem. Tā ir norādījusi, ka prasītāja ir atzinusi šīs atšķirības un izskaidrojusi tās ar “atšķirībām pēc cilvēku skaita un izmantotajām devām”. Komisija, savukārt, ir uzskatījusi, ka šīs atšķirības drīzāk var izskaidrot ar minētajām metodoloģiskajām kļūdām, nevis ar ārstēšanas sekām. Tā arī ir uzsvērusi, ka nesenā neatkarīgā analīzē (Ernst and Schmidt, 2005) par Ukrain iespējamo efektivitāti onkoloģijā, kas publicēta kādā žurnālā un kas ir koleģiāli pārskatīta, ir secināts, ka vairumam pētījumu par Ukrain ir viduvēja metodoloģiskā kvalitāte, ka vairāku izmēģinājumu interpretāciju ir traucējušas citas problēmas, ka daudzie brīdinājumi neļaujot izdarīt pozitīvu secinājumu un ka ir steidzami jāveic rūpīgi un neatkarīgi pētījumi.
117 Komisija ir uzskatījusi, ka pieejamos dokumentos nav neviena šāda veida neatkarīga pētījuma, un šajā ziņā ir uzsvērusi, ka tad, kad citi pētnieki mēģināja pētīt Ukrain II posma klīniskā pētījumā, lai pierādītu tā efektivitāti attiecībā uz vairākām vēžu formām, šie pētnieki paziņoja, ka nav varējuši iegūt minētās zāles (Farrugia and Slevin, 2000).
118 Citiem vārdiem sakot, Komisija ir uzskatījusi, ka apgalvojums par ievērojamu labumu salīdzinājumā ar pieejamām ārstēšanas metodēm, it īpaši salīdzinājumā ar apstiprinātajām zālēm, ar ko ārstē to pašu saslimšanu (Gemcitabine un Erlotinib), nav pietiekami pamatots ar pieejamiem pierādījumiem, ņemot vērā pretrunīgus pirmsklīniskos pierādījumus, metodoloģiskas problēmas un reproducējamības trūkumu, par ko bija ziņots specializētajā literatūrā.
119 Šaubu dēļ attiecībā uz publicēto datu ticamību Komisija ir norādījusi, ka lūdza prasītājai nosūtīt tai pilnus oriģinālos pētījumu protokolus un pētījuma ziņojumus, lai Komisija spētu izvērtēt sniegtos datus saistībā ar pamatojumu attiecībā uz apgalvojumiem par ievērojamu labumu. Komisija ir konstatējusi, ka prasītāja nav varējusi sniegt tai šos dokumentus un to attaisnojusi ar faktu, ka četri klīniskie pētījumi, ar kuriem ir pamatoti apgalvojumi par ievērojamo labumu, pieder pētniekiem, kuri tos veikuši. Komisija ir precizējusi, ka EMA bija sazinājusies ar četriem attiecīgo klīnisko pētījumu autoriem, lūdzot viņiem informāciju par metodēm un rezultātiem. Tā ir norādījusi, ka informācija, ko nosūtījis dr. Gansauge, neietver jaunus elementus un ka nav nosūtīta nekāda informācija attiecībā uz Zemskova pētījumu.
120 Visbeidzot Komisija ir norādījusi – prasītāja ir pamatoti uzsvērusi to, ka šie dati nebija obligāti jāsniedz zāļu reti sastopamu slimību ārstēšanai statusa piešķiršanas posmā, bet ka bija grūti pieņemt apgalvojumu par ievērojamu labumu, vienīgi pamatojoties uz specializētajā literatūrā publicētajiem datiem, ņemot vērā daudzās metodoloģiskās problēmas, kas izriet no šiem rakstiem.
121 Apstrīdētā lēmuma pielikuma piektajā daļā Komisija ir norādījusi, ka atbilstoši Regulas Nr. 141/2000 5. panta 7. punktam prasītāja 2007. gada 6. septembrī sniedza sīki izstrādātus argumentus, ar kuriem pamatoja 2007. gada 25. jūnija prasību par negatīvo atzinumu, ko Komiteja bija sniegusi 2007. gada 31. maijā. Tad Komisija ir atgādinājusi, ka apelācijas procesā tika iecelti divi eksperti – profesori K. un N., kuru uzdevums bija atbildēt uz trijiem jautājumiem. Pirmais ekspertiem uzdotais jautājums bija, vai viņi piekrīt Komitejas viedoklim, saskaņā ar kuru pieejamie pierādījumi nav pietiekami, lai pierādītu, ka Ukrain ir ievērojams labums. Otrais bija jautājums par to, vai eksperti ir vienisprātis ar Komitejas viedokli par to, ka pastāv metodoloģiskas problēmas, kas saistītas ar četriem prasītājas norādītajiem pētījumiem. Attiecībā uz trešo jautājumu tas bija par to, vai sīki izstrādātajos argumentos ir sniegti skaidrojumi problēmām, kas radušās saistībā ar pirmo atzinumu.
122 Pielikumā ir norādīts, ka eksperti ir apstiprinoši atbildējuši uz diviem pirmajiem jautājumiem. Attiecībā uz trešo jautājumu viņi ir uzskatījuši, ka prasītāja nav sniegusi nekādu skaidrojumu problēmām, kas radušās saistībā ar pirmo atzinumu.
123 Tad Komisija pielikumā ir minējusi izsmeļošās atbildes, kas bija sniegtas uz prasītājas argumentiem, un tādējādi iemeslus, kuru dēļ ievērojama labuma esamība nav pierādīta.
124 Ievērojot visus šos elementus, kas ietverti apstrīdētajā lēmumā un pielikumā, kurš ir tā neatņemama sastāvdaļa, ir otrām kārtām jānosaka, vai prasītājas izvirzītie argumenti ļauj pierādīt, ka ir pieļautas acīmredzamas kļūdas vērtējumā.
125 Pirmkārt, ir jāpārbauda prasītājas arguments, kas pamatots ar Ukrain īpašībām. Prasītāja apgalvo, ka atšķirībā no jau apstiprinātajām zālēm aizkuņģa dziedzera vēža ārstēšanai Ukrain darbība ir selektīva, jo tas neiznīcina veselās šūnas un iedarbojas tikai uz vēža šūnām, ka tam nav būtiska blakusefekta un ka tas palielina pacientu dzīves ilgumu. Ja nav noliedzams, ka šādas īpašības, salīdzinot ar apstiprināto zāļu iezīmēm, Regulas Nr. 141/2000 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē var sniegt ievērojamu labumu personām, kuras skārusi aizkuņģa dziedzera karcinoma, tad tomēr ir jākonstatē, ka šajā lietā ir apstrīdēta pati to pētījumu zinātniskā metodoloģija, uz kuriem šie secinājumi balstīti.
126 Tāpēc ir jāpārbauda, vai prasītājas argumenti rada šaubas par ekspertu un Komisijas paustajām kritiskajām piezīmēm attiecībā uz dažādajiem pētījumiem, kas norādīti prasītājas pieteikuma pamatojumam.
127 Pirmkārt, prasītāja apstrīd konstatējumus, ko eksperts K. izdarījis saistībā ar apelācijas procesu, saskaņā ar kuriem Zemskova 2002. gada pētījumā un Ašhofa 2003. gada pētījumā esot [bijis] neliels pacientu skaits ļoti ilgā laika posmā. Tomēr prasītāja vienīgi apgalvo, ka šis nelielais pacientu skaits ir izskaidrojams ar to, ka abas klīnikas, uz kurām attiecās pētījumi, nav specializējušās aizkuņģa dziedzera karcinomas ārstēšanā. Šāds izskaidrojums nekādi neļauj pierādīt, ka šajā ziņā būtu pieļauta jebkāda acīmredzama kļūda vērtējumā.
128 Otrkārt, ir jānosaka, vai – kā apgalvo prasītāja – pētījumos, uz kuriem tā pamatojas, nav metodoloģisku problēmu, kuras tos ietekmētu.
129 Vispirms attiecībā uz Zemskova 2002. gada pētījumu prasītāja apstrīd, ka tajā neesot precizētas statistikas metodes, norādīdama, ka šajā pētījumā ir minētas Kaplana–Meijera izdzīvošanas līknes un ka ir veikts “log rank” tests. Lai gan jākonstatē, ka abas iepriekš minētās statistikas metodes Zemskova pētījumā tiešām ir ietvertas, tomēr ir jāpiebilst, ka Komisijas paustā kritika attiecībā uz statistikas metodes neesamību attiecas uz posmu pirms šīm metodēm. Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka, lai varētu izvērtēt minētās pētījuma dalībnieku izdzīvošanas līknes, būtu vajadzējis norādīt veidu, kādā dalībnieku grupas ir izveidotas, kā arī kritērijus (vecumu, dzimumu utt.) dalībniekiem, kas veido dažādas grupas. Komisija ir konstatējusi – [un] prasītāja šajā ziņā nav iebildusi –, ka minētajā pētījumā šajā sakarā nav nekādas informācijas.
130 Tāpat attiecībā uz Gansauges 2002. gada pētījumu prasītāja veltīgi apgalvo, ka “stadijas noteikšanas” (staging) kritērijus, kas izmantoti šajā pētījumā, bija atzinusi UICC. Kā norādīts attiecībā uz Zemskova 2002. gada pētījumu, Komisija ir uzsvērusi, ka šajā pētījumā konstatētā metodoloģiskā problēma attiecas uz agrāku posmu. [Komisija] ir norādījusi, ka pētījumā izmantotie iekļaušanas kritēriji ir neskaidri, jo kritēriji, kas ļauj novērtēt pacientu slimības stadiju (staging), nebija konkretizēti pirms iekļaušanas pētījumā un ka tāpat nebija precizēts, vai endoskopija ir veikta visiem pacientiem. Komisija ir uzsvērusi, ka šī informācija var ietekmēt pacienta izdzīvošanu neatkarīgi no izmantotās ārstēšanas.
131 Prasītāja vienīgi ir norādījusi, ka šos kritērijus ir atzinusi UICC, un nav sniegusi nevienu argumentu, lai šo konstatējumu apstrīdētu. Šajos apstākļos jāatzīst, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka secinājumi par Ukrain, kas ietverti Gansauges 2002. gada pētījumā, ir apšaubāmi un ar tiem nevarēja pierādīt, ka Ukrain dod ievērojamu labumu pacientiem, kurus skāris aizkuņģa dziedzera vēzis.
132 Turklāt attiecībā uz Ašhofa 2003. gada pētījumu Komisija ir norādījusi, ka jautājums ir par retrospektīvu pētījumu un ka iekļaušanas un piešķiršanas kritēriji nav norādīti, tādējādi “izvairīšanos”, proti, metodoloģisku kļūdu, kas izraisa kļūdainus rezultātus, nevar izslēgt. Prasītājas [sniegtais] pamatojums, saskaņā ar kuru no pētījuma skaidri izrietot, ka 28 pacienti ir iesaistīti pētījumā no 1997. gada augusta līdz 2003. gada decembrim, ka 21 no viņiem nav reakcijas uz Gemcitabine un 7 ir atteikušies no ķīmijterapijas, un ka no tā varot secināt, ka vismaz 21 no 28 pacientiem jau bija vēla [slimības] stadija un jau bija izsīkušas visas terapijas iespējas, nevarot būt pietiekams, lai apstrīdētu tiesisko piesardzību, ko Komisija paudusi attiecībā uz šo pētījumu.
133 Visbeidzot, attiecībā uz Gansauges 2007. gada pētījumu par adjuvanto [palīgvielu] terapiju, kurā apvienots Gemcitabine un Ukrain, jāatgādina, ka Komisija ir uzskatījusi, ka šis pētījums neļauj nedz nošķirt Ukrain iedarbību no Gemcitabine iedarbības, nedz konstatēt, vai ārstēšana vispār ir efektīva. Komisija ir norādījusi, ka nav “placebo grupas”, kāda parasti ir nepieciešama, ja nav adjuvantajai terapijai apstiprinātu zāļu, tādējādi salīdzinājums ir veikts ar vēsturiskiem datiem. Komisija ir precizējusi, ka visiem pacientiem, kas piedalījušies šajā pētījumā, ķirurģiskās iejaukšanās laikā bija veselas rezekcijas robežas un tādējādi viņi bija ļoti atlasīta grupa, kurai bija labāka prognoze. Nekādi neiebilstot pret Komisijas apsvērumiem, prasītāja ir tikai uzsvērusi, ka šajā publikācijā ir papildu dati par priekšrocībām, kādas ir adjuvantajai terapijai, kurā apvienots Gemcitabine un Ukrain, un par būtisko izdzīvošanas ilguma palielinājumu tās rezultātā. Šādi apsvērumi nekādi neliecina par acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ko būtu pieļāvusi Komisija.
134 Otrkārt, prasītājas arguments, kas balstīts uz to, ka Ukrain darbības mehānisms atšķiras no apstiprināto vielu mehānisma un ka šis apstāklis vien ir pietiekams iemesls, lai secinātu ievērojama labuma esamību, ir jānoraida. Kā izklāstīts saistībā ar pirmā pamata analīzi, Ukrain ievērojamā labuma pierādīšana nevar izrietēt vienīgi no šo zāļu darbības mehānismiem, bet ir vajadzīgs to salīdzinājums ar jau apstiprinātajām zālēm. Tas vien, ka kādu zāļu darbības mehānisms atšķiras no citu jau apstiprinātu zāļu mehānisma, nenozīmē, ka pirmās minētās zāles dod ievērojamu labumu tiem, kurus skārusi saslimšana, pret kuru ar šīm divām zālēm paredzēts cīnīties. Ja rezultāti, izmantojot pirmās zāles, neatšķiras no rezultātiem, kas gūti, izmantojot otrās, tad nav svarīgi tas, ka ar abām zālēm pēc būtības var sasniegt vienādus rezultātus, izmantojot dažādus darbības mehānismus, un jautājums šajā gadījumā nevar būt par ievērojamu labumu, ko radītu pirmo zāļu lietošana.
135 Tāpat attiecībā uz Komitejas apsvērumiem, kas sniegti apelācijas procesa noslēgumā, prasītāja veltīgi atkārto savus apsvērumus par to, ka Ukrain īpašības piešķirot minētajām zālēm ievērojamu labumu. Jāuzsver, ka gan eksperti, ar kuriem notikušas konsultācijas saistībā ar sākotnējo procedūru un apelācijas procesu, gan Komitejas locekļi ir konstatējuši nopietnas metodoloģiskas problēmas četros pētījumos, uz kuriem pamatojas prasītāja. Minēto metodoloģisko problēmu dēļ Komisija ir uzskatījusi, ka šo pētījumu rezultātiem nevar piešķirt objektīvu zinātnisku vērtību. Tādējādi, vienīgi atkārtodama šo pētījumu rezultātu, prasītāja nekādi nav pierādījusi, ka Komisija būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
136 Šajā ziņā ir jānoraida arī prasītājas paustās kritiskās piezīmes attiecībā uz apstrīdētajā lēmumā ietvertajiem apsvērumiem par zāļu toksiskumu. Komisija ir pamatojusies uz Pancera 2000. gada pētījumu, paužot ierunas attiecībā uz iespējamo Ukrain sastāvdaļu selektīvo citotoksiskumu. Kā uzsvērts šī sprieduma 56. punktā, pirmkārt, tik sarežģītā zinātnes nozarē šādas problēmas ietilpst Komisijas plašajā rīcības brīvībā. Otrkārt, tas vien, ka šī pētījuma secinājumi nav apstiprināti ar citiem ziņojumiem, nepierāda, ka Komisija būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
137 Visu šo iemeslu dēļ pamats, kas balstīts uz acīmredzamām kļūdām vērtējumā, ir jānoraida.
138 Tā kā visi prasītājas izvirzītie atcelšanas pamati ir noraidīti, šī prasība ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
139 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Now Pharm AG atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2010. gada 9. septembrī.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Atbilstošās tiesību normas
Tiesvedības priekšvēsture
Process un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
Par prasījumiem nolūkā piespriest Komisijai pieņemt jaunu lēmumu par prasītājas 2007. gada 6. februāra pieteikumu, ņemot vērā Vispārējās tiesas veikto analīzi
Par prasījumiem atcelt tiesību aktu
Par pirmo pamatu, kas balstīts uz Regulas Nr. 141/2000 3. panta 1. punkta pārkāpumu
– Lietas dalībnieku argumenti
– Vispārējās tiesas vērtējums
Par otro pamatu, kas balstīts uz profesora H. W. kvalifikācijas un objektivitātes trūkumu
– Lietas dalībnieku argumenti
– Vispārējās tiesas vērtējums
Par trešo pamatu, kas balstīts uz Komisijas acīmredzamām kļūdām vērtējumā
– Lietas dalībnieku argumenti
– Vispārējās tiesas vērtējums
Par tiesāšanās izdevumiem