TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2024. gada 25. aprīlī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Gaisa transports – Lidostas maksas – Direktīva 2009/12/EK – 11. panta 5. punkts – Neatkarīgās uzraudzības iestādes finansējums – Lidostu lietotāju iemaksas – Uzlikšanas kritēriji
Lietā C‑204/23
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) iesniegusi ar 2023. gada 24. marta lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2023. gada 28. martā, tiesvedībā
Autorità di regolazione dei trasporti
pret
Lufthansa Linee Aeree Germaniche,
Austrian Airlines,
Brussels Airlines,
Swiss International Air Lines Ltd,
Lufthansa Cargo,
piedaloties
Presidenza del Consiglio dei Ministri,
TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs N. Pisarra [N. Piçarra] (referents), tiesneši N. Jēskinens [N. Jääskinen] un M. Gavalecs [M. Gavalec],
ģenerāladvokāts: M. Kamposs Sančess‑Bordona [M. Campos Sánchez‑Bordona],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Lufthansa Linee Aeree Germaniche, Austrian Airlines, Brussels Airlines, Swiss International Air Lines Ltd un Lufthansa Cargo vārdā – F. L. Arrigoni, avvocato,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz M. De Vergori un S. L. Vitale, avvocati dello Stato,
– Eiropas Komisijas vārdā – P. A. Messina un B. Sasinowska, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/12/EK (2009. gada 11. marts) par lidostas maksām (OV 2009, L 70, 11. lpp.) 11. panta 5. punktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Autorità di regolazione dei trasporti (Transporta nozares regulatīvā iestāde, Itālija; turpmāk tekstā – “uzraudzības iestāde”) un Lufthansa Linee Aeree Germaniche, Austrian Airlines, Brussels Airlines, Swiss International Air Lines Ltd un Lufthansa Cargo (turpmāk tekstā kopā – “attiecīgie lidostu lietotāji”) par to, vai ir spēkā uzraudzības iestādes lēmums, ar kuru ir noteikts šīs iestādes finansēšanai paredzētās iemaksas apmērs un samaksas kārtība 2019. gadā.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Direktīvas 2009/12 12. apsvērumā ir noteikts:
“Lai nodrošinātu lēmumu objektivitāti un šīs direktīvas pareizu un efektīvu piemērošanu, katrā dalībvalstī būtu jāizveido neatkarīga uzraudzības iestāde. Šīs iestādes rīcībā būtu jābūt visiem nepieciešamajiem personāla, speciālu zināšanu un finanšu resursiem savu uzdevumu veikšanai.”
4 Šīs direktīvas 2. pantā ir noteikts:
“Šajā direktīvā:
[..]
2) “lidostas administrācija” ir iestāde, kuras mērķis – attiecīgā gadījumā apvienojumā ar citiem pasākumiem vai bez tiem – saskaņā ar valsts tiesību aktiem, noteikumiem vai līgumiem ir lidostas vai lidostu tīkla infrastruktūras administrēšana un vadība un attiecīgās lidostas vai lidostu tīkla dažādo operatoru darbības koordinēšana un kontrole;
3) “lidostas lietotājs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas atbild par pasažieru, pasta un/vai kravu gaisa pārvadājumiem uz attiecīgo lidostu vai no tās;
4) “lidostas maksa” ir maksājums, ko iekasē par labu lidostas administrācijai un ko maksā lidostas lietotāji par tāda aprīkojuma un tādu pakalpojumu izmantojumu, kurus nodrošina vienīgi lidostas administrācija un kuri ir saistīti ar gaisakuģa nolaišanos, pacelšanos, apgaismojumu un novietošanu, kā arī ar pasažieru un kravu apkalpošanu;
[..].”
5 Saskaņā ar minētās direktīvas 3. pantu “Nediskriminācijas princips” “dalībvalstis nodrošina, ka lidostas maksas nav diskriminējošas pret lidostas lietotājiem saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem”.
6 Šīs pašas direktīvas 11. panta “Neatkarīga uzraudzības iestāde” 3. un 5. punktā ir noteikts:
“3. Dalībvalstis garantē neatkarīgās uzraudzības iestādes neatkarību, nodrošinot, ka tā ir juridiski nošķirta un funkcionāli neatkarīga no jebkuras lidostas administrācijas un jebkura gaisa pārvadātāja. Dalībvalstis, kuras saglabā īpašumtiesības uz lidostām, lidostas administrācijām vai gaisa pārvadātājiem vai saglabā kontroli pār tiem, nodrošina, ka funkcijas saistībā ar šīm īpašumtiesībām vai kontroli nepiešķir neatkarīgajai uzraudzības iestādei. Dalībvalstis nodrošina, ka neatkarīgā uzraudzības iestāde īsteno savas pilnvaras objektīvi un pārredzami.
[..]
5. Dalībvalstis var izveidot neatkarīgās uzraudzības iestādes finansēšanas mehānismu, kas var ietvert maksu iekasēšanu no lidostas lietotājiem vai lidostas administrācijām.”
Itālijas tiesības
7 2011. gada 6. decembra decreto legge n. 201 – Disposizioni urgenti per la crescita, l’equità e il consolidamento dei conti pubblici (Dekrētlikums Nr. 201 par steidzamiem noteikumiem valsts kontu izaugsmei, vienlīdzībai un konsolidēšanai; 2011. gada 6. decembra GURI Nr. 284, kārtējais pielikums Nr. 251), kas ar grozījumiem pārveidots par likumu ar 2011. gada 22. decembra legge n. 214 (Likums Nr. 214, 2011. gada 27. decembra GURI Nr. 300, kārtējais pielikums Nr. 276), redakcijā, kas piemērojama pamatlietai (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 214/2011”), 37. panta 6. punkta b) apakšpunktā ir noteikts:
“Šā panta 2. punktā paredzēto pilnvaru un 3. punktā paredzēto darbību, kā arī citu likumā piešķirto pilnvaru un darbību īstenošana tiek nodrošināta šādi:
[..]
b) ar iemaksām, ko maksā saimnieciskās darbības subjekti, kuri darbojas transporta nozarē un attiecībā uz kuriem [uzraudzības] iestāde tirgū, kurā tie darbojas, ir konkrēti uzsākusi darbības, īstenojot likuma paredzēto kompetenci vai veicot likumā paredzētās darbības, nepārsniedzot vienu tūkstošdaļu no apgrozījuma, kas gūts, veicot iepriekšējā finanšu gada laikā veiktās darbības, un tiek paredzēti atbrīvojuma sliekšņi, kuros tiek ņemts vērā apgrozījuma lielums. Apgrozījumu aprēķina tā, lai izvairītos no iemaksu dublēšanās. Iemaksu apmēru katru gadu nosaka ar [uzraudzības] iestādes aktu, ko apstiprina Ministru padomes priekšsēdētājs, vienojoties ar ekonomikas un finanšu ministru. Piezīmes trīsdesmit dienu laikā var nosūtīt [uzraudzības] iestādei, kura tās ņem vērā. Ja nav piezīmju, aktu uzskata par apstiprinātu.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
8 2018. gada 19. decembrī uzraudzības iestāde, pamatojoties uz Likuma Nr. 214/2011 37. panta 6. punkta b) apakšpunktu, pieņēma lēmumu, ar kuru noteica apmēru un kārtību, kādā lidostu lietotāji šai iestādei veic iemaksu par 2019. gadu.
9 Attiecīgie lidostu lietotāji šo lēmumu pārsūdzēja Tribunale amministrativo regionale per il Piemonte (Pjemontas Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija).
10 Tā kā šī tiesa to prasību apmierināja, uzraudzības iestāde iesniedza apelācijas sūdzību Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija), kas ir iesniedzējtiesa, apgalvojot, pirmkārt, ka saimnieciskās darbības subjekti transporta nozarē ietilpst to vienību lokā, kurām ir jāveic Likuma Nr. 214/2011 37. panta 6. punkta b) apakšpunktā paredzētā iemaksa, un, otrkārt, ka aviācijas nozarē, ko reglamentē Direktīva 2009/12, uzraudzības iestādes pilnvaru īstenošana attiecas gan uz lidostu administrācijām, gan uz lidostu lietotājiem.
11 Attiecīgie lidostu lietotāji savukārt apgalvo, ka uz apgrozījuma lielumu balstītā iemaksa, kas tiem jāmaksā saskaņā ar minēto uzraudzības iestādes lēmumu, ir vispārējs nodoklis, kas nav saistīts ar konkrēta pakalpojuma sniegšanu, atšķirībā no Direktīvas 2009/12 11. panta 5. punktā paredzētās maksas. Tādējādi Itālijas tiesiskais regulējums esot pretrunā šim 11. panta 5. punktam, jo tajā nav paredzēta iemaksa, kas būtu domāta visu šīs iestādes izmaksu segšanai un kas nebūtu saistīta ar reālajām darbības izmaksām. Turklāt, ja visiem lidostu lietotājiem, nevis tikai tiem, kas veic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kurā atrodas attiecīgā uzraudzības iestāde, vai kas ir izveidoti saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem, būtu jāpiedalās uzraudzības iestāžu finansēšanā vairākās dalībvalstīs, tas tiem radītu izmaksu anormālu palielināšanos, kas būtu pretrunā šīs direktīvas garam.
12 Iesniedzējtiesa uzskata, ka Likuma Nr. 214/2011 37. panta 6. punkta b) apakšpunkts pirmšķietami nav pretrunā Savienības tiesībām, jo saskaņā ar Direktīvas 2009/12 11. panta 3. un 5. punktu dalībvalstīm ir tiesības nodrošināt uzraudzības iestāžu finansējumu, nosakot lidostu lietotājiem pienākumu veikt iemaksu šim finansējumam.
13 Atzīstot, ka lidostas maksa atšķiras no iemaksām, kas nav saistītas ar kādu konkrētu pakalpojumu, jo tā ir atlīdzība par pakalpojumu, šī tiesa norāda, ka šī 11. panta 5. punktā paredzētais finansēšanas mehānisms, “kurš var ietvert maksas iekasēšanu”, neizslēdz tādu finansējuma veidu, kas nav atkarīgs no konkrēta pretpakalpojuma. Katrā ziņā minētā tiesa uzskata, ka valsts praksē Likuma Nr. 214/2011 37. panta 6. punkta b) apakšpunktā noteiktās vairāku posmu procedūras ietvaros tiek ņemta vērā saikne starp attiecīgās iemaksas apmēru un uzraudzības iestādes darbības izmaksām.
14 Iesniedzējtiesa piebilst, ka Direktīvā 2009/12 paredzētās kopējas lidostas maksu sistēmas ieviešanas mērķis ir nodrošināt vienādu attieksmi ne tikai pret Eiropas Savienības lidostu administrācijām, bet arī pret tādiem lidostu lietotājiem kā gaisa pārvadātāji. No tā šī tiesa secina, ka attiecīgās iemaksas iespējamā ierobežošana, to attiecinot vienīgi uz tādiem lidostu lietotājiem, kuru juridiskā adrese ir valsts teritorijā, varētu radīt konkurences izkropļojumu.
15 Šādos apstākļos Consiglio di Stato (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Direktīvas 2009/12] 11. panta 5. punkts – tiesību norma, kas attiecas uz lidostu nozari – ir jāinterpretē tādējādi, ka [uzraudzības] iestādi finansē tikai ar lidostas maksas noteikšanu, vai arī to var darīt arī, izmantojot citu finansēšanas veidu, kā, piemēram, iemaksas uzlikšanu ([Consiglio di stato (Valsts padome)] uzskata, ka [uzraudzības] iestādes finansēšanai paredzēto summu iekasēšana no lidostas maksas ir vienīgi dalībvalsts iespēja)?
2) Vai lidostas maksai vai iemaksai, ko var noteikt uzraudzības iestādes finansēšanai saskaņā ar [Direktīvas 2009/12] 11. panta 5. punktu, ir jāattiecas tikai uz konkrētiem pakalpojumiem un izmaksām – kas tomēr nav norādīti [šajā] direktīvā – vai arī pietiek ar to saistību ar [uzraudzības] iestādes darbības izmaksām, kuras izriet no valsts iestādēm iesniegtajiem un tās kontrolētajiem budžetiem?
3) Vai [Direktīvas 2009/12] 11. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka lidostas maksu var noteikt tikai subjektiem, kuri ir rezidenti vai ir reģistrēti saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kura ir izveidojusi [uzraudzības] iestādi, un vai tas var attiekties arī uz iemaksām, kas noteiktas [šīs] iestādes darbības finansēšanai?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo un otro jautājumu
16 Ar pirmo un otro jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2009/12 11. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru neatkarīgās uzraudzības iestādes finansējums tiek nodrošināts, no lidostu lietotājiem iekasējot iemaksu, kuras apmērs nav saistīts ar šīs iestādes sniegto pakalpojumu izmaksām.
17 Saskaņā ar Direktīvas 2009/12 11. panta 5. punktu “dalībvalstis var izveidot neatkarīgās uzraudzības iestādes finansēšanas mehānismu, kas var ietvert maksu iekasēšanu no lidostas lietotājiem vai lidostas administrācijām”.
18 Pirmkārt, jānorāda, ka šajā tiesību normā minētā “maksa” nav sajaucama ar “lidostas maksu” šīs direktīvas 2. panta 4. punkta izpratnē. Pirmām kārtām, šī lidostas maksa tiek iekasēta “par labu lidostas administrācijai”, kas ir definēta šī 2. panta 2. punktā, savukārt minētās direktīvas 11. panta 5. punktā paredzētā “maksa” tostarp var tikt iekasēta no lidostas administrācijām. Otrām kārtām, “lidostas maksa” šī 2. panta 4. punkta nozīmē ir maksājums “par tāda aprīkojuma un tādu pakalpojumu izmantojumu, kurus nodrošina vienīgi lidostas administrācija un kuri ir saistīti ar gaisakuģa nolaišanos, pacelšanos, apgaismojumu un novietošanu, kā arī ar pasažieru un kravu apkalpošanu”. Tātad šo pakalpojumu sniegšana neietilpst šīs pašas direktīvas 11. pantā minētās “neatkarīgās uzraudzības iestādes” kompetencē.
19 Otrkārt, no Direktīvas 2009/12 11. panta 5. punkta formulējuma skaidri izriet, ka uzraudzības iestāžu finansēšanas mehānisma ieviešana ir tikai dalībvalstu iespēja, nevis pienākums. Tas pats attiecas uz šīs finansēšanas nolūkā iekasēto maksu no lidostu lietotājiem, kas ir definēti šīs direktīvas 2. panta 3. punktā.
20 No tā izriet, ka tad, ja dalībvalstis saskaņā ar Direktīvas 2009/12 11. panta 5. punktu nolemj izveidot savu uzraudzības iestāžu finansēšanas mehānismu, tām nav pienākuma noteikt korelāciju starp, no vienas puses, iemaksas summu, ko tās nosaka lidostu lietotājiem un lidostas administrācijām, un, no otras puses, šādas iestādes sniegto pakalpojumu izmaksām.
21 Tomēr, ieviešot šādu mehānismu, dalībvalstīm ir jāievēro tādi Savienības tiesību vispārējie principi kā samērīguma princips un diskriminācijas aizlieguma princips (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2009. gada 23. aprīlis, Angelidaki u.c., no C‑378/07 līdz C‑380/07, EU:C:2009:250, 83. un 85. punkts, kā arī 2011. gada 5. maijs, Ze Fu Fleischhandel un Vion Trading, C‑201/10 un C‑202/10, EU:C:2011:282, 37. punkts).
22 Atbilstoši samērīguma principam valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tiek ieviests uzraudzības iestādes finansēšanas mehānisms saskaņā ar Direktīvas 2009/12 11. panta 5. punktu, nedrīkst pārsniegt to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu šajā tiesību normā paredzēto mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 8. februāris, Lloyd’s of London, C‑144/17, EU:C:2018:78, 32. punkts un tajā minētā judikatūra), proti, kā izriet no šī 11. panta 3. punkta, skatot to kopā ar šīs direktīvas 12. apsvērumu, piešķirt šai iestādei personāla, speciālu zināšanu un finanšu resursus, kas tai ļautu veikt tās uzdevumus objektīvi, pārredzami un pilnīgi neatkarīgi.
23 Savukārt aizliegums diskriminēt lidostu lietotājus ir noteikts Direktīvas 2009/12 3. pantā attiecībā uz lidostas maksām šīs direktīvas 2. panta 4. punkta izpratnē un izriet tieši no diskriminācijas aizlieguma principa attiecībā uz maksām vai iemaksām, kas šiem lietotājiem ir uzliktas saskaņā ar minētās direktīvas 11. panta 5. punktu.
24 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2009/12 11. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru neatkarīgās uzraudzības iestādes finansējums tiek nodrošināts, no lidostu lietotājiem iekasējot iemaksu, kuras apmērs nav saistīts ar šīs iestādes sniegto pakalpojumu izmaksām, ja vien šāds tiesiskais regulējums atbilst Savienības tiesību vispārējiem principiem, it īpaši samērīguma un diskriminācijas aizlieguma principiem.
Par trešo jautājumu
25 Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2009/12 11. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru neatkarīgās uzraudzības iestādes finansējums tiek nodrošināts, iekasējot iemaksu no lidostu lietotājiem, pat ja tie nav reģistrēti šīs iestādes dalībvalstī vai nav izveidoti saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesībām.
26 Šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka Direktīvas 2009/12 11. panta 5. punkta formulējumā nav paredzēts, ka neatkarīgās uzraudzības iestādes finansēšanas mehānisma piemērošana attiektos tikai uz noteiktām lidostu lietotāju kategorijām atkarībā no to reģistrācijas vietas attiecīgajā dalībvalstī vai no to izveides saskaņā ar tās tiesību aktiem.
27 Otrkārt, kā savos rakstveida apsvērumos būtībā ir norādījusi gan iesniedzējtiesa, gan Eiropas Komisija, dalībvalsts neatkarīgās uzraudzības iestādes finansējuma veidā noteikto iemaksu attiecināšana tikai uz lidostu lietotājiem, kuru juridiskā adrese ir tās teritorijā – tā kā šādi no šādām iemaksām tiktu atbrīvoti lidostu lietotāji, kuru juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, lai gan tie izmanto pirmās dalībvalsts lidostas – varētu izkropļot konkurenci starp šīm divām lidostu lietotāju kategorijām.
28 Ņemot vērā iepriekš minēto, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2009/12 11. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru neatkarīgās uzraudzības iestādes finansējums tiek nodrošināts, iekasējot iemaksu no lidostu lietotājiem, pat ja tie nav reģistrēti dalībvalstī, kurai pieder šī iestāde, vai nav izveidoti saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesībām.
Par tiesāšanās izdevumiem
29 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/12/ES (2009. gada 11. marts) par lidostas maksām 11. panta 5. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru neatkarīgās uzraudzības iestādes finansējums tiek nodrošināts, no lidostu lietotājiem iekasējot iemaksu, kuras apmērs nav saistīts ar šīs iestādes sniegto pakalpojumu izmaksām, ja vien šāds tiesiskais regulējums atbilst Savienības tiesību vispārējiem principiem, it īpaši samērīguma un diskriminācijas aizlieguma principiem.
2) Direktīvas 2009/12 11. panta 5. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru neatkarīgās uzraudzības iestādes finansējums tiek nodrošināts, iekasējot iemaksu no lidostu lietotājiem, pat ja tie nav reģistrēti dalībvalstī, kurai pieder šī iestāde, vai nav izveidoti saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesībām.
[Paraksti]