Pagaidu versija
TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2024. gada 30. aprīlī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Direktīva 2014/41/ES – Eiropas izmeklēšanas rīkojums krimināllietās – To pierādījumu iegūšana, kas jau ir izpildvalsts kompetento iestāžu rīcībā – Izdošanas nosacījumi – Šifrētu telesakaru pakalpojumi – EncroChat – Tiesneša lēmuma nepieciešamība – Tādu pierādījumu izmantošana, kas iegūti, pārkāpjot Savienības tiesības
Lietā C‑670/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa, Vācija) iesniegusi ar 2022. gada 19. oktobra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 24. oktobrī, krimināllietā pret
M.N.,
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], priekšsēdētāja vietnieks L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], palātu priekšsēdētāji A. Prehala [A. Prechal], K. Jirimēe [K. Jürimäe] (referente), K. Likurgs [C. Lycourgos], T. fon Danvics [T. von Danwitz], Z. Čehi [Z. Csehi] un O. Spinjana‑Matei [O. Spineanu‑Matei], tiesneši M. Ilešičs [M. Ilešič], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], I. Jarukaitis [I. Jarukaitis], A. Kumins [A. Kumin], D. Gracijs [D. Gratsias], M. L. Arasteja Saūna [M. L. Arastey Sahún] un M. Gavalecs [M. Gavalec],
ģenerāladvokāte: T. Čapeta [T. Ćapeta],
sekretārs: D. Diterts [D. Dittert], nodaļas vadītājs, un K. Hetcela [K. Hötzel], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2023. gada 4. jūlija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Staatsanwaltschaft Berlin vārdā – R. Pützhoven un J. Raupach, pārstāvji,
– M.N. vārdā – S. Conen, Rechtsanwalt,
– Vācijas valdības vārdā – J. Möller, P. Busche un M. Hellmann, pārstāvji,
– Čehijas valdības vārdā – L. Halajová, M. Smolek un T. Suchá, pārstāvji,
– Igaunijas valdības vārdā – M. Kriisa, pārstāve,
– Īrijas vārdā – M. Browne, Chief State Solicitor, M. A. Joyce un D. O’Reilly, pārstāvji, kuriem palīdz D. Fennelly, BL,
– Spānijas valdības vārdā – A. Gavela Llopis un A. Pérez‑Zurita Gutiérrez, pārstāves,
– Francijas valdības vārdā – G. Bain un R. Bénard, B. Dourthe, B. Fodda un T. Stéhelin, pārstāvji,
– Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér, pārstāvis,
– Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman, A. Hanje un J. Langer, pārstāvji,
– Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,
– Zviedrijas valdības vārdā – F.‑L. Göransson un H. Shev, pārstāves,
– Eiropas Komisijas vārdā – H. Leupold, M. Wasmeier un F. Wilman, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2023. gada 26. oktobra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/41/ES (2014. gada 3. aprīlis) par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās (OV 2014, L 130, 1. lpp.) 2. panta c) punktu, 6. panta 1. punktu un 31. pantu, kā arī līdzvērtības un efektivitātes principus.
2 Šis lūgums ir iesniegts kriminālprocesā, kas uzsākts pret M.N. un attiecas uz tādu trīs Eiropas izmeklēšanas rīkojumu likumību, kurus izdevusi Generalstaatsanwaltschaft Frankfurt am Main (Frankfurtes Ģenerālprokuratūra, Vācija; turpmāk tekstā – “Frankfurtes Ģenerālprokuratūra”).
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Direktīva 2002/58/EK
3 Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīvas 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (OV 2002, L 201, 37. lpp.) 15. panta 1. punktā noteikts:
“Dalībvalstis var pieņemt tiesību aktus, lai ierobežotu šīs direktīvas 5. un 6. pantā, 8. panta 1., 2., 3. un 4. punktā un 9. pantā minēto tiesību un pienākumu darbības jomu, ja šādi ierobežojumi ir vajadzīgi saskaņā ar nepieciešamiem, atbilstīgiem un samērīgiem pasākumiem demokrātiskā sabiedrībā, lai garantētu valsts drošību, aizsardzību, sabiedrības drošību un kriminālpārkāpumu vai elektroniskās komunikāciju sistēmas nevēlamas izmantošanas novēršanu, izmeklēšanu, noteikšanu un kriminālvajāšanu, kā noteikts [Eiropas Parlamenta un Padomes] Direktīvas 95/46/EK [(1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV 1995, L 281, 31. lpp.)] 13. panta 1. punktā. [..] Visi šajā punktā minētie pasākumi ir saskaņā ar Kopienas tiesību aktu vispārējiem principiem, tostarp tie, kas minēti [LES] 6. panta 1. un 2. punktā.”
Direktīva 2014/41
4 Direktīvas 2014/41 2., 5.–8., 19. un 30. apsvērums ir formulēti šādi:
“(2) Saskaņā ar [LESD] 82. panta 1. punktu tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās [Eiropas] Savienībā pamatojas uz tiesas spriedumu un lēmumu savstarpējas atzīšanas principu, ko pēc Eiropadomes Tamperes sanāksmes 1999. gada 15. un 16. oktobrī vispārēji atzīst par stūrakmeni tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās Savienībā.
[..]
(5) Kopš [Padomes Pamatlēmuma 2003/577/TI (2003. gada 22. jūlijs) par to, kā Eiropas Savienībā izpilda īpašuma vai pierādījumu iesaldēšanas rīkojumus (OV 2003, L 196, 45. lpp.),] un [Padomes Pamatlēmuma 2008/978/TI (2008. gada 18. decembris) par Eiropas pierādījumu iegūšanas rīkojumu nolūkā iegūt priekšmetus, dokumentus un datus, ko izmantot tiesvedībai krimināllietās (OV 2008, L 350, 72. lpp.),] pieņemšanas ir kļuvis skaidrs, ka pierādījumu vākšanas jomā pastāvošais regulējums ir pārāk sadrumstalots un sarežģīts. Tādēļ ir vajadzīga jauna pieeja.
(6) Stokholmas programmā, ko Eiropadome pieņēma 2009. gada 10.–11. decembrī, Eiropadome uzskatīja, ka būtu jāturpina veidot vispusīgu sistēmu pierādījumu iegūšanai lietās ar pārrobežu dimensiju, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu. Eiropadome norādīja, ka šajā jomā spēkā esošie instrumenti veido sadrumstalotu kārtību un ka ir vajadzīga jauna pieeja, kas balstītos uz savstarpējas atzīšanas principu, taču ņemtu vērā arī tradicionālās savstarpējās tiesiskās palīdzības sistēmas elastību. Eiropadome tādēļ aicināja izveidot vispusīgu sistēmu, ar kuru aizstātu visus šajā jomā esošos instrumentus, tostarp Pamatlēmumu 2008/978/TI, kurā pēc iespējas ietvertu visus pierādījumu veidus, izpildes termiņus un pēc iespējas ierobežotu atteikuma pamatojumus.
(7) Šī jaunā pieeja paredz vienu vienīgu instrumentu, ko sauc par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu (EIR). EIR ir izdodams, lai panāktu, ka valstī, kas izpilda EIR (“izpildvalsts”) veic vienu vai vairākus konkrētus izmeklēšanas pasākumus nolūkā vākt pierādījumus. Tas ietver tādu pierādījumu iegūšanu, kas jau ir izpildiestādes rīcībā.
(8) EIR vajadzētu būt horizontālai darbības jomai, un tam tādēļ vajadzētu būt piemērojamam visiem izmeklēšanas pasākumiem, kuri paredzēti pierādījumu vākšanai. Tomēr kopējas izmeklēšanas grupas izveidei un pierādījumu vākšanai šādā grupā ir vajadzīgi īpaši noteikumi, ko labāk paredzēt atsevišķi. Tāpēc, neskarot šīs direktīvas piemērošanu, šāda veida izmeklēšanas pasākumiem arī turpmāk būtu jāpiemēro spēkā esošie instrumenti.
[..]
(19) Brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveide Savienībā ir balstīta uz savstarpēju uzticēšanos un pieņēmumu, ka citas dalībvalstis ievēro Savienības tiesības un jo īpaši pamattiesības. Tomēr šāds pieņēmums ir atspēkojams. Attiecīgi, ja ir pietiekams pamats uzskatīt, ka EIR norādītā izmeklēšanas pasākuma izpilde izraisītu pamattiesību pārkāpumu un izpildvalsts neievērotu savus pienākumus attiecībā uz [Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk tekstā – “Harta”)] atzītu pamattiesību aizsardzību, EIR izpilde būtu jāatsaka.
[..]
(30) Iespējām sadarboties saskaņā ar šo direktīvu telesakaru pārtveršanas jomā nevajadzētu ietvert tikai telesakaru saturu; sadarbība varētu iekļaut arī ar šādiem telesakariem saistītas datplūsmas un atrašanās vietas datu ievākšanu, dodot kompetentajām iestādēm iespēju izdot EIR ar mērķi iegūt tādus datus par telesakariem, kuri prasa mazāku iejaukšanos. EIR, kas ir izsniegts, lai iegūtu pārskatu par vēsturiskiem datplūsmas un atrašanās vietas datiem, kas saistīti ar telesakariem, būtu jākārto saskaņā ar vispārīgiem noteikumiem, kas piemērojami EIR izpildei, un atkarībā no izpildvalsts tiesību aktiem to var uzskatīt par piespiedu izmeklēšanas pasākumu.”
5 Šīs direktīvas 1. pantā “Eiropas izmeklēšanas rīkojums un pienākums to izpildīt” ir norādīts:
“1. Eiropas izmeklēšanas rīkojums (EIR) ir tiesas lēmums, ko izdevusi vai apstiprinājusi kādas dalībvalsts (“izdevējvalsts”) tiesu iestāde, lai panāktu, ka kādā citā dalībvalstī (“izpildvalsts”) veic vienu vai vairākus konkrētus izmeklēšanas pasākumus, lai iegūtu pierādījumus saskaņā ar šo direktīvu.
EIR var arī izdot, lai iegūtu pierādījumus, kas jau ir izpildvalsts kompetento iestāžu rīcībā.
2. Ikvienu EIR dalībvalstis izpilda, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šo direktīvu.”
6 Saskaņā ar minētās direktīvas 2. pantu “Definīcijas”:
“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
[..]
c) “izdevējiestāde” ir:
i) tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis vai prokurors, kuru kompetencē ir attiecīgā lieta, vai
ii) jebkura cita izdevējvalsts noteikta kompetenta iestāde, kura konkrētajā lietā darbojas kā izmeklēšanas iestāde kriminālprocesā un kurai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetence izdot rīkojumu par pierādījumu vākšanu. Turklāt, pirms EIR nosūta izpildiestādei, to apstiprina pēc tam, kad izdevējvalsts tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis vai prokurors ir izskatījis tā atbilstību EIR izdošanas nosacījumiem saskaņā ar šo direktīvu, it īpaši nosacījumiem, kas izklāstīti šīs direktīvas 6. panta 1. punktā. Ja EIR ir apstiprinājusi tiesu iestāde, šo iestādi arī var uzskatīt par izdevējiestādi EIR nosūtīšanas mērķiem;
d) “izpildiestāde” ir iestāde, kurai ir kompetence atzīt EIR un nodrošināt tā izpildi saskaņā ar šo direktīvu un procedūrām, kas piemērojamas līdzīgā vietējā lietā. Šādām procedūrām izpildvalstī var būt vajadzīga tiesas atļauja, ja to paredz minētās valsts tiesību akti.”
7 Šīs pašas direktīvas 4. pantā “Tiesvedības veidi, kam var izdot EIR” ir noteikts:
“EIR var izdot:
a) kriminālprocesā, ko par kādu noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar izdevējvalsts tiesību aktiem ir ierosinājusi kāda tiesu iestāde vai ko var nodot tiesu iestādei;
[..].”
8 Direktīvas 2014/41 6. pantā “EIR izdošanas un nosūtīšanas nosacījumi” ir noteikts:
“1. Izdevējiestāde EIR var izdot tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka ir izpildīti šādi nosacījumi:
a) EIR izdošana ir vajadzīga un samērīga ar 4. pantā minētās tiesvedības nolūku, ievērojot aizdomās turētā vai apsūdzētā tiesības; un
b) EIR norādīto izmeklēšanas pasākumu(‑us) tādos pašos apstākļos būtu iespējams norīkot līdzīgā vietējā lietā.
2. Šos 1. punktā minētos apstākļus ikvienā gadījumā izvērtē izdevējiestāde.
3. Ja izpildiestādei ir iemesls uzskatīt, ka 1. punktā paredzētie nosacījumi nav izpildīti, tā var apspriesties ar izdevējiestādi par EIR izpildes svarīgumu. Pēc šādas apspriešanās izdevējiestāde var nolemt atsaukt EIR.”
9 Šīs direktīvas 14. pants “Tiesiskās aizsardzības līdzekļi” ir formulēts šādi:
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas ir līdzvērtīgi tiem, kuri būtu pieejami līdzīgā vietējā lietā, ir piemērojami izmeklēšanas pasākumiem, kas norādīti EIR.
[..]
7. Izdevējvalsts ņem vērā sekmīgu EIR atzīšanas vai izpildes apstrīdēšanu saskaņā ar tās tiesību aktiem. Neskarot valstu procesuālos noteikumus, dalībvalstis nodrošina, lai kriminālprocesā izdevējvalstī, novērtējot pierādījumus, kas iegūti ar EIR palīdzību, tiktu ievērotas tiesības uz aizstāvību un tiesvedības taisnīgums.”
10 Minētās direktīvas 30. pantā “Telesakaru pārtveršana ar citas dalībvalsts tehnisku palīdzību” ir noteikts:
“1. Var izdot EIR, lai pārtvertu telesakarus dalībvalstī, no kuras vajadzīga tehniska palīdzība.
[..]
7. Izdodot 1. punktā minēto EIR vai pārtveršanas laikā, izdevējiestāde, ja tai ir kāds īpašs iemesls, var lūgt arī ieraksta transkripciju, atkodējumu vai atšifrējumu, ja tam piekrīt izpildiestāde.
8. Izmaksas, kas rodas, piemērojot šo pantu, sedz saskaņā ar 21. pantu, izņemot ar pārtverto sakaru transkripciju, atkodējumu vai atšifrējumu saistītās izmaksas, ko sedz izdevējvalsts.”
11 Šīs pašas direktīvas 31. pantā “Tās dalībvalsts informēšana, kurā atrodas pārtveršanas subjekts un no kuras nav vajadzīga tehniskā palīdzība” noteikts:
“1. Ja, lai veiktu kādu izmeklēšanas pasākumu, telesakaru pārtveršanu atļauj vienas dalībvalsts (“pārtvērēja dalībvalsts”) kompetentā iestāde un sakaru pārtveršanas rīkojumā norādītā pārtveršanas subjekta sakaru adresi izmanto citas dalībvalsts teritorijā (“informētā dalībvalsts”), no kuras nav vajadzīga tehniskā palīdzība, lai veiktu pārtveršanu, pārtvērēja dalībvalsts par pārtveršanu informē informētās dalībvalsts kompetento iestādi:
a) pirms pārtveršanas – gadījumos, kad pārtvērējas dalībvalsts kompetentā iestāde, izdodot rīkojumu par pārtveršanu, zina, ka pārtveršanas subjekts ir vai būs informētās dalībvalsts teritorijā;
b) pārtveršanas laikā vai pēc pārtveršanas veikšanas – uzreiz pēc tam, kad tai kļūst zināms, ka pārtveršanas subjekts ir vai pārtveršanas laikā ir bijis informētās dalībvalsts teritorijā.
2. Šā panta 1. punktā minēto paziņojumu sniedz, izmantojot C pielikumā iekļauto veidlapu.
3. Gadījumos, kad pārtveršana nebūtu atļauta līdzīgā vietējā lietā, informētās dalībvalsts kompetentā iestāde var nekavējoties un vēlākais 96 stundu laikā pēc 1. punktā minētā paziņojuma saņemšanas informēt pārtvērējas dalībvalsts kompetento iestādi, ka:
a) pārtveršanu nedrīkst veikt vai tā tiks izbeigta [ir jāizbeidz]; un
b) ja vajadzīgs – ka materiālus [datus], kas jau pārtverti, kamēr pārtveršanas subjekts bija tās teritorijā, nedrīkst izmantot vai ka tos drīkst izmantot tikai saskaņā ar tās noteiktiem nosacījumiem. Informētās dalībvalsts kompetentā iestāde informē pārtvērējas dalībvalsts kompetento iestādi par iemesliem, kas pamato minētos nosacījumus.
[..]”
12 Direktīvas 2014/41 33. panta “Paziņojumi” 1. punktā ir uzskaitīta informācija, kas jāpaziņo un jādara pieejama visām dalībvalstīm un Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklam (ETST), kas izveidots ar Vienoto rīcību 98/428/TI (1998. gada 29. jūnijs) par Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla izveidi, ko pieņēmusi Padome, pamatojoties uz [LES] K3. pantu (OV 1998, L 191, 4. lpp.).
Vācijas tiesības
13 Telesakaru pārtveršanu kriminālvajāšanas veikšanai reglamentē Strafprozessordnung (StPO) (Kriminālprocesa kodekss; turpmāk tekstā – “StPO”).
14 StPO 100.a panta 1. punkta pirmais līdz trešais teikums attiecīgi atļauj notiekošās saziņas kontroli, veicot “tradicionālu” telesakaru kontroli (pirmais teikums), uzraudzīt notiekošo saziņu, uzstādot spiegprogrammatūru galiekārtās (“telesakaru pārtveršana pie avota”) (otrais teikums), un tādas pabeigtas saziņas izņemšanu, kas jau ir ierakstīta ierīcē dienā, kad izdots Landgericht (apgabaltiesa, Vācija) rīkojums par attiecīgā pasākuma veikšanu (“ierobežota pārmeklēšana tiešsaistē”) (trešais teikums). Saskaņā ar StPO 100.b pantu ir iespējams izlasīt visus galiekārtā reģistrētos datus (“pārmeklēšana tiešsaistē”).
15 Visi šie pasākumi paredz, ka pastāv konkrētas aizdomas par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, un minēto prettiesisko darbību kategorija aptver tikai dažas no StPO 100.a panta 2. punktā un 100.b panta 2. punktā uzskaitītajām darbībām.
16 Turklāt saskaņā ar StPO 100.e panta 1. un 2. punktu minētos pasākumus kompetentā Landgericht (apgabaltiesa) var noteikt tikai pēc attiecīgās prokuratūras lūguma. Šajā ziņā saskaņā ar StPO 100.e panta 2. punktu kopsakarā ar 1950. gada 12. septembra Gerichtsverfassungsgesetz (GVG) (Tiesu iekārtas likums; BGBl. 1950 I, 455. lpp.) 74.a panta 4. punktu pārmeklēšana tiešsaistē ietilpst šīs Landgericht (apgabaltiesa) specializētas palātas ekskluzīvā kompetencē.
17 1982. gada 23. decembra Gesetz über die internationale Rechtshilfe in Strafsachen (IRG) (Likums par starptautisko tiesisko palīdzību krimināllietās; BGBl. 1982 I, 2071. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “IRG”), nav skaidri noteikta iestāde, kuras kompetencē ir izdot Eiropas izmeklēšanas rīkojumus. Tādējādi, atsaucoties uz StPO 161. pantu, arī prokuratūra var pirms apsūdzības izvirzīšanas pirmstiesas izmeklēšanas laikā izdot Eiropas izmeklēšanas rīkojumu attiecībā uz telesakaru kontroli ārvalstīs.
18 IRG 91.g panta 6. punktā, ar kuru Vācijas tiesībās transponēts Direktīvas 2014/41 31. pants, ir noteikts, ka kompetentajai iestādei, kurai dalībvalsts paziņo par savu nodomu veikt pārtveršanas pasākumu Vācijas teritorijā, jāaizliedz šā pasākuma īstenošana vai pārtverto datu izmantošana ne vēlāk kā 96 stundu laikā vai šo datu izmantošana jāpakļauj nosacījumiem, ja minētais pasākums līdzīgā gadījumā nav atļauts valsts līmenī. Tomēr IRG neprecizē, vai pats pasākums ir jāpaziņo kompetentajai Landgericht (apgabaltiesa) vai attiecīgajai prokuratūrai. IRG 92.d pantā ir reglamentēta tikai kompetentās iestādes teritoriālā piekritība.
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
19 Francijas iestāžu veiktajā izmeklēšanā atklājās, ka, lai izdarītu noziedzīgus nodarījumus, kuri galvenokārt saistīti ar narkotisko vielu nelikumīgu tirdzniecību, apsūdzētie izmantoja šifrētus mobilos tālruņus, kas darbojās saskaņā ar licenci ar nosaukumu “EncroChat”. Šie mobilie tālruņi, pateicoties speciālai programmatūrai un pārveidotai aparatūrai, ar Rubē [Roubaix] (Francija) uzstādīta servera starpniecību ļāva izveidot pilnīgi šifrētus sakarus, ko nebija iespējams pārtvert, izmantojot tradicionālās izmeklēšanas metodes (turpmāk tekstā – “EncroChat pakalpojums”).
20 Francijas policijai ar tiesas atļauju izdevās saglabāt šī servera datus 2018. un 2019. gadā. Šie dati ļāva kopējai izmeklēšanas grupai, tostarp Nīderlandes ekspertiem, izstrādāt “Trojas zirga” veida programmatūru. Šī programmatūra 2020. gada pavasarī ar tribunal correctionnel de Lille (Lilles krimināltiesa, Francija) atļauju tika uzstādīta minētajā serverī un no turienes ar simulēta atjauninājuma palīdzību – minētajos mobilajos tālruņos. Programmatūra ietekmēja 32 477 lietotājus no kopumā 66 134 reģistrētiem lietotājiem 122 valstīs, tostarp aptuveni 4600 lietotājus Vācijā.
21 2020. gada 9. martā Bundeskriminalamt (Federālais kriminālpolicijas birojs, Vācija, turpmāk tekstā – “BKA”) un Frankfurtes Ģenerālprokuratūras pārstāvji, kā arī tostarp Francijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes iestāžu pārstāvji piedalījās videokonferencē, ko organizēja Eiropas Savienības Aģentūra tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās (Eurojust). Šīs konferences laikā Francijas un Nīderlandes iestāžu pārstāvji informēja citu dalībvalstu iestāžu pārstāvjus par izmeklēšanu pret šifrētus mobilos tālruņus apsaimniekojošo sabiedrību un par paredzēto datu pārtveršanu, tostarp attiecībā uz datiem no mobilajiem tālruņiem, kas atrodas ārpus Francijas teritorijas. Vācijas iestāžu pārstāvji izrādīja interesi par Vācijas lietotāju datiem.
22 2020. gada 13. marta paziņojumā BKA informēja par izmeklēšanas sākšanu attiecībā uz nezināmu EncroChat pakalpojuma lietotāju kopumu par iespējamu organizētu narkotisko vielu tirdzniecību ievērojamā daudzumā un dalību noziedzīgā grupā. BKA pamatoja šīs izmeklēšanas uzsākšanu, paskaidrojot, ka EncroChat pakalpojumu izmantošana pati par sevi ir pamats aizdomām par smagu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, it īpaši narkotisko vielu nelikumīgas tirdzniecības organizēšanu.
23 Pamatojoties uz šo paziņojumu, 2020. gada 20. martā Frankfurtes Ģenerālprokuratūra ar norādi “Steidzami” uzsāka izmeklēšanu pret X (turpmāk tekstā – “UJs process”).
24 2020. gada 27. martā BKA, izmantojot drošas informācijas apmaiņas sistēmu “Secure Information Exchange Newtork” (SIENA), no Eiropas Savienības Aģentūras tiesībaizsardzības sadarbībai (Eiropols) saņēma ziņu, ko kopējā izmeklēšanas grupa sūtījusi dalībvalstu policijas iestādēm, kuras bija ieinteresētas saņemt EncroChat pakalpojuma datus. Šo dalībvalstu kompetentās iestādes tika aicinātas rakstiski apstiprināt, ka tās ir informētas par metodēm, ko izmanto datu vākšanai no mobilajiem tālruņiem, kuri atrodas to teritorijā. Tām bija arī jānodrošina, ka nosūtītie dati sākotnēji principā tiek nosūtīti tikai analīzes mērķiem un notiekošajos izmeklēšanas procesos tiks izmantoti tikai pēc kopējās izmeklēšanas grupas dalībvalstu atļaujas saņemšanas. Kā norāda iesniedzējtiesa, BKA prasītos apstiprinājumus nosūtīja, vienojoties ar Frankfurtes Ģenerālprokuratūru.
25 Laikposmā no 2020. gada 3. aprīļa līdz 28. jūnijam BKA iepazinās ar datiem, kas katru dienu tika izplatīti Eiropola serverī par Vācijā izmantotajiem mobilajiem tālruņiem.
26 2020. gada 2. jūnijā UJs procesā Frankfurtes Ģenerālprokuratūra ar pirmo Eiropas izmeklēšanas rīkojumu lūdza Francijas iestādēm atļauju bez ierobežojumiem izmantot EncroChat pakalpojuma rezultātā iegūtos datus kriminālprocesos. Savu lūgumu tā pamatoja, norādot, ka Eiropols bija informējis BKA, ka Vācijā, izmantojot mobilos tālruņus, kas izmanto minēto pakalpojumu, ir izdarīts liels skaits sevišķi smagu noziegumu, tostarp narkotisko vielu imports un tirdzniecība ievērojamos daudzumos, un ka līdz šim neidentificētas personas tiek turētas aizdomās par sevišķi smagu noziegumu plānošanu un izdarīšanu Vācijā, izmantojot šifrētus sakarus.
27 Pēc šī lūguma Lilles Krimināltiesa atļāva nodot un izmantot tiesā tādu Vācijas lietotāju mobilo tālruņu datus, kuros instalēts EncroChat. Pēc tam, piemērojot divus papildinošus Eiropas izmeklēšanas rīkojumus, proti, attiecīgi 2020. gada 9. septembra un 2021. gada 2. jūlija EIR (turpmāk tekstā kopā ar 2020. gada 2. jūnija EIR – “Eiropas izmeklēšanas rīkojumi”), tika nosūtīti papildu dati.
28 Tad Frankfurtes Ģenerālprokuratūra sadalīja UJs procesu, pārdalot vietējām prokuratūrām izmeklēšanas procesus pret dažiem lietotājiem, tostarp M.N. Šajā kontekstā Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa, Vācija), kas ir iesniedzējtiesa, jautā par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu likumību no Direktīvas 2014/41 aspekta.
29 Ar pirmo trīs jautājumu grupu šī tiesa vēlas noskaidrot, kura iestāde bija kompetenta pieņemt Eiropas izmeklēšanas rīkojumus.
30 Šajā ziņā 2022. gada 2. marta rīkojumā lietā 5 StR 457/21 (DE:BGH:2022:020322B5STRT457.21.0) Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) esot nospriedusi, ka Frankfurtes Ģenerālprokuratūra, kas veic izmeklēšanu UJs procesā, bija kompetenta izdot Eiropas izmeklēšanas rīkojumus par pierādījumu nodošanu (turpmāk tekstā – “Federālās augstākās tiesas 2022. gada 2. marta rīkojums”). Iesniedzējtiesa nepiekrīt šai interpretācijai. Tā sliecas uzskatīt, ka saskaņā ar Direktīvas 2014/41 6. panta 1. punktu kopsakarā ar šīs direktīvas 2. panta c) punktu tikai tiesa būtu varējusi izdot Eiropas izmeklēšanas rīkojumus.
31 Iesniedzējtiesa šajā ziņā atsaucas uz 2021. gada 2. marta spriedumu Prokuratuur (Piekļuves elektronisko komunikāciju datiem nosacījumi) (C‑746/18, EU:C:2021:152) un 2021. gada 16. decembra spriedumu Spetsializirana prokuratura (Informācija par datu plūsmu un atrašanās vietas dati) (C‑724/19, EU:C:2021:1020). Precīzāk, tā balstās uz argumentiem, ko Tiesa no šiem spriedumiem izrietošajā judikatūrā esot veltījusi Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta interpretācijai, ņemot vērā pamattiesības, kas izriet no Hartas 7., 8. un 11. panta. Minētā tiesa norāda, ka šī judikatūra ir piemērojama Direktīvas 2014/41 6. panta 1. punkta a) apakšpunkta interpretācijai.
32 Vācijas kriminālvajāšanas iestāžu piekļuve EncroChat pakalpojuma datiem, izmantojot Eiropas izmeklēšanas rīkojumus, būtu jāpakļauj kritērijiem, kas ir analogi tiem, kuri reglamentē piekļuvi datiem, kas saglabāti atbilstoši Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktam. Fakts, ka šī pakalpojuma datus ir nevis saglabājis telekomunikāciju operators saskaņā ar administratīvu rīkojumu, bet gan nepastarpināti ir ievākušas Francijas kriminālvajāšanas iestādes, neesot pamats citādam risinājumam. Gluži pretēji, šis fakts pastiprinot iejaukšanos attiecīgo personu pamattiesībās.
33 Turklāt no Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta izrietot, ka Eiropas izmeklēšanas rīkojums kriminālvajāšanas veikšanai – neatkarīgi no valsts noteikumiem par kompetenci līdzīgā situācijā valsts līmenī – vienmēr būtu jāpieņem tiesai, kas nav atbildīga par konkrētiem izmeklēšanas pasākumiem, ja šīs direktīvas 6. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajai samērīguma pārbaudei ir nepieciešama attiecīgo interešu sarežģīta līdzsvarošana un tā attiecas uz būtiskiem pamattiesību aizskārumiem.
34 Otrā un trešā iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu grupa attiecas uz Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izdošanas materiāltiesiskajiem nosacījumiem.
35 Šī tiesa uzskata, pirmām kārtām, ka Eiropas izmeklēšanas rīkojums, ar kuru tiek lūgta piekļuve datiem, kas iegūti no telesakaru pārtveršanas kriminālvajāšanas nolūkā, Direktīvas 2014/41 6. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajiem nepieciešamības un samērīguma nosacījumiem atbilst tikai tad, ja par katru attiecīgo personu pastāv uz konkrētiem faktiem balstīta prezumpcija par dalību smagā nodarījumā.
36 Minētā tiesa šajā ziņā nepiekrīt Federālās augstākās tiesas 2022. gada 2. marta rīkojuma secinājumam, saskaņā ar kuru, lai izdotu Eiropas izmeklēšanas rīkojumus, pietiek ar vienkāršu, nekonkretizētu prezumpciju par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem. Tā savas šaubas pamato ar Tiesas judikatūru par datu saglabāšanas likumību, it īpaši ar samērīguma vērtējumiem Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta izpratnē, un šajā ziņā atsaucas uz 2021. gada 2. marta spriedumu Prokuratuur (Piekļuves elektronisko komunikāciju datiem nosacījumi) (C‑746/18, EU:C:2021:152, 39., 40. un 50. punkts), kā arī 2022. gada 5. aprīļa spriedumu Commissioner of An Garda Síochána u.c. (C‑140/20, EU:C:2022:258, 44. punkts). Šajā ziņā nevar iebilst, ka valsts kriminālprocesa noteikumi pietiekami nodrošina attiecīgo personu pamattiesību aizsardzību valsts procesā.
37 Jautājums par Eiropas izmeklēšanas rīkojuma samērīgumu iesniedzējtiesai rada arī jautājumus par Hartas 47. panta otrajā daļā un 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1. punktā garantētajām tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu. Šīs tiesības ietverot prasību, lai tiesvedības dalībniekam būtu reāla iespēja iesniegt savus apsvērumus par pierādījumu. Tas tā it īpaši esot tad, ja pierādījumi ir no tehniskas jomas, kurā kompetentajai tiesai un tiesvedības dalībniekam nav specializētu zināšanu.
38 Otrām kārtām, iesniedzējtiesa atgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2014/41 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu izdevējiestādei Eiropas izmeklēšanas rīkojumā norādītais pasākums jāpārbauda, ņemot vērā valsts tiesības.
39 Tomēr Federālās augstākās tiesas 2022. gada 2. marta rīkojumā tā esot uzskatījusi, ka šis noteikums pamatlietā nav piemērojams. Minētā tiesību norma attiecoties tikai uz tādu Eiropas izmeklēšanas rīkojumu par pierādījumu savākšanu, kurš vēl ir jāizpilda. Tā neesot piemērojama Eiropas izmeklēšanas rīkojumam, kurā prasīts vien nosūtīt jau savāktos pierādījumus. Līdz ar to pasākuma pārbaude no valsts tiesību viedokļa esot lieka.
40 Iesniedzējtiesa, gluži pretēji, uzskata, ka šajā gadījumā Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izdevējiestādei no valsts tiesību viedokļa jāpārbauda izmeklēšanas pasākums, kas ir datu vākšanas pamatā. Citiem vārdiem, šī iestāde ar Eiropas izmeklēšanas rīkojumu varētu lūgt izpildvalstī savāktos pierādījumus tikai tad, ja izmeklēšanas pasākums, kura dēļ šie pierādījumi ir savākti, izdevējvalstī būtu atļauts līdzīgā vietējā lietā.
41 Ceturtā iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu grupa attiecas uz Direktīvas 2014/41 31. panta interpretāciju.
42 Šī tiesa uzskata, ka tad, ja dalībvalsts vēlas pārtvert Vācijas teritorijā esošu personu telesakarus, tai saskaņā ar šo pantu pirms pasākuma īstenošanas sākuma vai tiklīdz tā uzzina šo personu atrašanās vietu, par plānoto pārtveršanu jāpaziņo kompetentajai Vācijas iestādei.
43 Federālās augstākās tiesas 2022. gada 2. marta rīkojumā minētā tiesa esot apšaubījusi faktu, ka Francijas datu ievākšanas pasākums ir “telesakaru pārtveršana” Direktīvas 2014/41 31. panta 1. punkta izpratnē. Iesniedzējtiesai ir pretējs viedoklis. Tā uzskata, ka Francijas izmeklēšanas iestādēm kompetentajai Vācijas iestādei par slēptu piekļuvi Vācijas mobilajiem tālruņiem, kuri izmantoja EncroChat, bija jāpaziņo pirms šis pasākums tika īstenots.
44 Vācijas tiesību aktos ir noteikta šīs iestādes teritoriālā piekritība, bet nav precizēts, vai šāds paziņojums jānosūta Landgericht (apgabaltiesa) vai attiecīgajai prokuratūrai. Šajā ziņā Vācijas judikatūrā un doktrīnā esot domstarpības. Iesniedzējtiesa atbalstot tādu Direktīvas 2014/41 31. panta 1. punktā minētā jēdziena “kompetentā iestāde” interpretāciju, saskaņā ar kuru ar to var apzīmēt tikai tādu struktūru, kas ir neatkarīga no jebkādiem rīkojumiem un kas nav ieinteresēta iegūt datus izmeklēšanas vajadzībām, proti, tiesu.
45 Tādu pārrobežu pasākumu gadījumā, kas veikti Savienības teritorijā un tiek īstenoti vienlaicīgi vairāku dalībvalstu interesēs, jēdziens “Eiropas izmeklēšanas rīkojums” Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta izpratnē un jēdziens “informēšana”, kas minēts šīs direktīvas 31. pantā, esot lielā mērā savstarpēji aizstājami. Tādēļ būtu jāveicina par šiem pasākumiem atbildīgo iestāžu kompetenču tuvināšana.
46 Iesniedzējtiesa jautā arī par Direktīvas 2014/41 31. pantā izvirzīto mērķi aizsargāt dalībvalstu suverenitāti, ņemot vērā, ka slepena iejaukšanās sakaros ir īpaši jutīgs jautājums.
47 Piektā uzdoto jautājumu grupa attiecas uz iespējama Savienības tiesību pārkāpuma sekām, ņemot vērā līdzvērtības un efektivitātes principus.
48 Iesniedzējtiesa norāda, ka valsts rīkojumos, kas izdoti attiecībā uz datiem, kuri iegūti, izmantojot EncroChat pakalpojumu, ir ievērots princips, pirmkārt, ka šie dati ir izmantojami un, otrkārt, ka gadījumā, ja ir iespējami Savienības tiesību pārkāpumi, prioritāte tomēr jāpiešķir kriminālvajāšanai, ņemot vērā to noziedzīgo nodarījumu smagumu, kas identificēti, pamatojoties uz minētajiem datiem.
49 Tomēr šī tiesa pauž šaubas par šīs pieejas atbilstību Savienības tiesībām, it īpaši līdzvērtības un efektivitātes principiem.
50 Attiecībā uz līdzvērtības principu minētā tiesa norāda, ka saskaņā ar Vācijas kriminālprocesa noteikumiem dati, kuri iegūti, izmantojot telefonsarunu noklausīšanos, kas veikta, neievērojot tiesas kompetenci šajā jomā un nepastāvot konkrētam pieņēmumam par uzskaitīto noziedzīgo nodarījumu, nav izmantojami.
51 Runājot par efektivitātes principu, no 2021. gada 2. marta sprieduma Prokuratuur (Piekļuves elektronisko komunikāciju datiem nosacījumi) (C‑746/18, EU:C:2021:152, 43. punkts) izrietot, ka mērķis novērst, ka nelikumīgi iegūta informācija un pierādījumi nodara nepamatotu kaitējumu personai, kas tiek turēta aizdomās par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, varētu tikt sasniegts ne tikai ar aizliegumu izmantot šādu informāciju un pierādījumus, bet arī ar to prettiesiskuma ņemšanu vērā, izvērtējot pierādījumus vai nosakot sodu.
52 Iesniedzējtiesa uzskata, ka aizliegums izmantot šos pierādījumus tieši izriet no Savienības tiesību efektivitātes principa. Šis aizliegums esot piemērojams pamatlietā, jo tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu vispārējais princips neesot ievērots vairākos aspektos, tostarp tādēļ, ka Eiropas izmeklēšanas rīkojumos pieprasītos datus tehniskais eksperts nevar pārbaudīt tāpēc, ka tie, kā uz tiem norādījušas Francijas iestādes, kvalificēti kā “slepeni”.
53 Turklāt minētā tiesa no 2020. gada 6. oktobra sprieduma La Quadrature du Net u.c. (C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 141. punkts) un 2021. gada 2. marta sprieduma Prokuratuur (Piekļuves elektronisko komunikāciju datiem nosacījumi) (C‑746/18, EU:C:2021:152, 50. punkts), kā arī no 2022. gada 5. aprīļa sprieduma Commissioner of An Garda Síochána u.c. (C‑140/20, EU:C:2022:258, 65. punkts) secina, ka ar smagu noziegumu apkarošanas mērķi nevar attaisnot personas datu vispārēju un nediferencētu saglabāšanu. Kriminālvajāšanas iestādēm piekļuve šādiem nelikumīgi un bez iemesla saglabātiem datiem vēlāk esot liegta, pat ja tie būtu jāizmanto, lai konkrētā gadījumā atklātu smagus nodarījumus.
54 Šādos apstākļos Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Par jēdziena “izdevējiestāde” interpretāciju saskaņā ar Direktīvas 2014/41 6. panta 1. punktu kopsakarā ar tās 2. panta c) punktu:
a) Vai tiesnesim ir jāizdod Eiropas izmeklēšanas rīkojums, lai iegūtu pierādījumus, kas jau atrodas izpildvalstī (šajā gadījumā – Francija), ja saskaņā ar izdevējvalsts (šajā gadījumā – Vācija) tiesību aktiem līdzīgā valsts iekšējā lietā lietas pamatā esošo pierādījumu vākšana būtu jāpieprasa tiesnesim?
b) Pakārtoti: vai tas tā ir vismaz tad, ja izpildvalsts ir veikusi pamatā esošo pasākumu izdevējvalsts teritorijā, lai pēc tam iegūtos datus darītu pieejamus izdevējvalsts izmeklēšanas iestādēm, kuras šie dati interesē kriminālvajāšanas nolūkā?
c) Vai Eiropas izmeklēšanas rīkojums ar mērķi iegūt pierādījumus vienmēr ir jāizdod tiesnesim (vai neatkarīgai iestādei, kas nav iesaistīta kriminālizmeklēšanā) neatkarīgi no izdevējvalsts noteikumiem par kompetenci, ja pasākums attiecas uz nopietnu iejaukšanos augsta ranga pamattiesībās?
2) Par Direktīvas 2014/41 6. panta 1. punkta a) apakšpunkta interpretāciju:
a) Vai Direktīvas 2014/41 6. panta 1. punkta a) apakšpunkts nepieļauj Eiropas izmeklēšanas rīkojumu ar mērķi nodot datus, kas jau ir pieejami izpildvalstī (Francijā) un ir iegūti, pārtverot telesakarus, it īpaši informāciju par datu plūsmu, atrašanās vietas datus un sakaru satura ierakstus, ja izpildvalsts veiktā pārtveršana attiecas uz visiem sakaru pakalpojuma lietotājiem, ar Eiropas izmeklēšanas rīkojumu tiek pieprasīta visu izdevējvalsts teritorijā izmantoto savienojumu datu pārsūtīšana un brīdī, kad tika noteikts un veikts pārtveršanas pasākums vai kad tika izdots Eiropas izmeklēšanas rīkojums, nebija konkrētu norāžu par to, ka šie individuālie lietotāji ir izdarījuši smagus nodarījumus?
b) Vai Direktīvas 2014/41 6. panta 1. punkta a) apakšpunkts nepieļauj šādu Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, ja izpildvalsts iestādes nevar pārbaudīt ar pārtveršanas pasākumu iegūto datu integritāti visaptverošas slepenības dēļ?
3) Par Direktīvas 2014/41 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretāciju:
a) Vai Direktīvas 2014/41 6. panta 1. punkta b) apakšpunkts nepieļauj Eiropas izmeklēšanas rīkojumu ar mērķi pārsūtīt telesakaru datus, kas jau ir pieejami izpildvalstī (Francija), ja izpildvalsts veiktais pārtveršanas pasākums, kas ļāvis ievākt datus, saskaņā ar izdevējvalsts (Vācija) tiesību aktiem līdzīgā vietējā lietā būtu bijis nepieļaujams?
b) Pakārtoti: vai tas tā ir katrā ziņā tad, ja izpildvalsts ir veikusi pārtveršanu izdevējvalsts teritorijā un tās interesēs?
4) Par Direktīvas 2014/41 31. panta 1. punkta un 3. punkta interpretāciju:
a) Vai pasākums, kas saistīts ar slēptu piekļuvi galiekārtām, lai iegūtu interneta sakaru pakalpojuma informāciju par datu plūsmu, atrašanās vietas un komunikācijas datus, ir telesakaru pārtveršana Direktīvas 2014/41 31. panta izpratnē?
b) Vai Direktīvas 2014/41 31. panta 1. punktā paredzētās informēšanas adresāts vienmēr ir tiesnesis, vai arī tas tā ir vismaz tad, ja pārtvērējas valsts (Francija) plānoto pasākumu saskaņā ar informētās valsts (Vācija) tiesību aktiem līdzīgā vietējā lietā varētu pieprasīt tikai tiesnesis?
c) Vai Direktīvas 2014/41 31. pants attiecas arī uz datu izmantošanu kriminālvajāšanai informētajā valstī (Vācija), ciktāl ar to arī tiek individuāli aizsargāti attiecīgie telesakaru lietotāji, un, ja tas tā ir, vai šis mērķis ir līdzvērtīgs papildu mērķim aizsargāt informētās dalībvalsts suverenitāti?
5. Savienības tiesībām neatbilstošas pierādījumu iegūšanas tiesiskās sekas:
a) Vai tad, ja pierādījumi ir iegūti, izmantojot Savienības tiesībām neatbilstošu Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, pierādījumu izmantošanas aizliegums var izrietēt tieši no Savienības tiesībās paredzētā efektivitātes principa?
b) Vai tad, ja pierādījumi ir iegūti, izmantojot Savienības tiesībām neatbilstošu Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, Savienības tiesībās paredzētais līdzvērtības princips ietver pierādījumu izmantošanas aizliegumu, ja pasākumu, kas ļāvis iegūt pierādījumus izpildvalstī, nedrīkstētu pieprasīt līdzīgā vietējā lietā izdevējvalstī un pierādījumus, kas iegūti šādā prettiesiskā valsts pasākumā, nevarētu izmantot saskaņā ar izdevējvalsts tiesību aktiem?
c) Vai Savienības tiesībām, it īpaši efektivitātes principam, ir pretrunā tas, ja pierādījumu, kuru iegūšana bija pretrunā Savienības tiesībām tieši tāpēc, ka nebija aizdomu par nodarījuma izdarīšanu, izmantošana kriminālprocesā tiek, veicot interešu līdzsvarošanu, pamatota ar tādu noziedzīgu nodarījumu smagumu, par kuriem pirmoreiz kļuva zināms pierādījumu analīzes rezultātā?
d) Pakārtoti: vai no Savienības tiesībām, it īpaši no efektivitātes principa, izriet, ka Savienības tiesību pārkāpumi, iegūstot pierādījumus valsts kriminālprocesā, nedrīkst palikt pilnīgi bez sekām arī smagu nodarījumu gadījumā un tāpēc tie apsūdzētajam labvēlīgi jāņem vērā vismaz pierādījumu izvērtēšanas vai soda noteikšanas posmā?”
Tiesvedība Tiesā
55 Iesniedzējtiesa šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu lūdza piemērot paātrināto tiesvedību atbilstoši Tiesas Reglamenta 105. pantam.
56 Šī pieteikuma pamatojumam tā norāda, ka pamatlieta jāizskata īpaši steidzami. Proti, lai gan attiecībā uz M.N. izsniegtais valsts apcietināšanas lēmums šobrīd netiek izpildīts, tādas procedūras paildzināšana, kuru var novērst un kurā ir vainojama valsts, varētu izraisīt šī apcietināšanas lēmuma atcelšanu. Turklāt Tiesas nolēmumam ir nozīme daudzās līdzīgās izskatīšanā esošajās tiesvedībās.
57 Reglamenta 105. panta 1. punktā paredzēts, ka Tiesas priekšsēdētājs pēc iesniedzējtiesas pieteikuma vai – izņēmuma kārtā – pēc savas ierosmes un pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas var nolemt lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja lietas apstākļi prasa to izskatīt īsā termiņā, piemērot paātrinātu tiesvedību.
58 Šajā ziņā jāatgādina, ka šāda paātrinātā tiesvedība ir procesuāls instruments, kas paredzēts ārkārtas situācijas risināšanai (spriedums, 2021. gada 21. decembris, Randstad Italia, C‑497/20, EU:C:2021:1037, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).
59 Šajā gadījumā Tiesas priekšsēdētājs 2022. gada 16. novembrī, uzklausījis tiesnesi referentu un ģenerāladvokātu, nolēma noraidīt šī sprieduma 55. punktā minēto pieteikumu.
60 Proti, pirmkārt, tā kā M.N. nav piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts līdzeklis, apstāklis, ka iesniedzējtiesai ir jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu ātru pamatlietas atrisināšanu, nav pietiekams, lai pamatotu paātrinātās tiesvedības piemērošanu saskaņā ar Reglamenta 105. panta 1. punktu (šajā nozīmē skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumus, 2013. gada 7. oktobris, Rabal Cañas, C‑392/13, EU:C:2013:877, 15. punkts, un 2018. gada 20. septembris, Minister for Justice and Equality, C‑508/18 un C‑509/18, EU:C:2018:766, 13. punkts, kā arī spriedumu, 2023. gada 13. jūlijs, Ferrovienord, C‑363/21 un C‑364/21, EU:C:2023:563, 46. punkts).
61 Otrkārt, jautājumu, vai tas, ka uzdotie jautājumi potenciāli skar lielu skaitu personu vai tiesisko situāciju, nozīmīgums pats par sevi nav iemesls, kas radītu ārkārtēju steidzamību, kura tomēr ir nepieciešama, lai pamatotu paātrinātu izskatīšanu (Tiesas priekšsēdētāja rīkojums, 2004. gada 21. septembris, Parlaments/Padome, C‑317/04, EU:C:2004:834, 11. punkts, un spriedums, 2023. gada 21. decembris, GN (Uz bērna labākajām interesēm balstīts atteikuma pamats), C‑261/22, EU:C:2023:1017, 30. punkts).
62 Tiesas priekšsēdētājs tomēr nolēma, ka šī lieta ir izskatāma prioritāri atbilstoši Reglamenta 53. panta 3. punktam.
Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību
63 Staatsanwaltschaft Berlin (Berlīnes Ģenerālprokuratūra, Vācija) un vairākas valdības, kas iesniegušas apsvērumus Tiesā, apgalvo, ka daži jautājumi ir nepieņemami, jo tie būtībā ir vai nu hipotētiski, vai pārāk vispārīgi, vai attiecas uz faktu vai valsts tiesību aktu vērtējumu.
64 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru saistībā ar LESD 267. pantā noteikto procedūru tikai valsts tiesa, kura iztiesā lietu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu pieņemt nolēmumu, un cik nozīmīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1981. gada 25. februāris, Foglia, 244/80, EU:C:1981:302, 15. punkts). Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (spriedums, 2022. gada 30. janvāris, VD un SR, C‑339/20 un C‑397/20, EU:C:2022:703, 56. punkts).
65 Atteikums lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu ir iespējams tikai tad, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1995. gada 15. decembris, Bosman, C‑415/93, EU:C:1995:463, 61. punkts, kā arī 2022. gada 20. septembris, VD un SR, C‑339/20 un C‑397/20, EU:C:2022:703, 57. punkts).
66 Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma gan izriet, ka iesniedzējtiesas bažu pamatā faktiski ir valsts tiesības un ka šai tiesai vēl ir jāizvērtē atsevišķi fakti.
67 Tomēr, pirmkārt, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka valsts tiesas var brīvi izmantot iespēju vērsties Tiesā jebkurā tiesvedības brīdī, kuru tās uzskata par atbilstošu. Proti, vislabākā brīža izvēle vērsties Tiesā prejudiciālā kārtā ir to ekskluzīvā kompetencē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 5. jūlijs, Ognyanov, C‑614/14, EU:C:2016:514, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).
68 Otrkārt, jākonstatē, ka uzdotie prejudiciālie jautājumi attiecas uz tādu skaidri norādītu Savienības tiesību normu interpretāciju, no kurām, pēc minētās tiesas domām, ir atkarīgs pamatlietas risinājums. Šādos apstākļos, ņemot vērā, ka Berlīnes Ģenerālprokuratūras un šī sprieduma 63. punktā minēto valdību izvirzītie argumenti nav pietiekami, lai konstatētu, ka ir acīmredzams, ka šai interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, Tiesas atbilde uz uzdotajiem jautājumiem šķiet nepieciešama pamatlietas atrisināšanai.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
69 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkts un 6. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka Eiropas izmeklēšanas rīkojums par izpildvalsts kompetento iestāžu rīcībā jau esošu pierādījumu nodošanu noteikti jāizdod tiesnesim, ja saskaņā ar izdevējvalsts tiesību aktiem izdevējvalsts pilnībā iekšējā lietā rīkojums par šo pierādījumu sākotnējo savākšanu būtu bijis jāizdod tiesai.
70 Vispirms jānorāda, ka, lai gan arī Direktīvas 2014/41 6. panta 1. punkts palīdz definēt Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izdošanas nosacījumus, tajā nav noteikts, kāda iestāde var izdot šādu rīkojumu.
71 Šajā ziņā no Direktīvas 2014/41 1. panta 1. punkta izriet, ka Eiropas izmeklēšanas rīkojumu var izdot divos gadījumos. Tādējādi šāda rīkojuma mērķis var būt, pirmkārt, viena vai vairāku konkrētu izmeklēšanas pasākumu veikšana citā dalībvalstī, lai iegūtu pierādījumus, vai, otrkārt, tādu pierādījumu iegūšana, kas jau ir izpildvalsts kompetento iestāžu rīcībā, proti, šo pierādījumu nodošana izdevējvalsts kompetentajām iestādēm. Jebkurā gadījumā no šīs tiesību normas izriet, ka Eiropas izmeklēšanas rīkojums jāizdod vai jāapstiprina “tiesu iestādei”.
72 Tomēr šajā tiesību normā lietotais jēdziens “tiesu iestāde” tajā nav definēts. No Tiesas judikatūras izriet, ka šajā kontekstā Direktīvas 2014/41 1. panta 1. punkts jālasa kopsakarā ar tās 2. panta c) punktu, kurā šīs direktīvas vajadzībām ir definēts jēdziens “izdevējiestāde” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 2. marts, Staatsanwaltschaft Graz (Diseldorfas Nodokļu krimināllietu pārvalde), C‑16/22, EU:C:2023:148, 27. un 28. punkts).
73 Šajā ziņā no minētās direktīvas 2. panta c) punkta i) apakšpunkta formulējuma izriet, ka šajā tiesību normā ir skaidri paredzēts, ka prokurors ir viena no iestādēm, kas, tāpat kā tiesnesis, tiesa vai izmeklētājtiesnesis, ir “izdevējiestāde”. Šajā pašā tiesību normā “izdevējiestādes” kvalifikācija ir pakļauta tikai vienam nosacījumam, proti, ka attiecīgā lieta ir tiesas un personu, kuras pilda tiesneša, izmeklētājtiesneša vai prokurora funkcijas, kompetencē (spriedums, 2020. gada 8. decembris, Staatsanwaltschaft Wien (Viltoti pārveduma rīkojumi), C‑584/19, EU:C:2020:1002, 50. un 51. punkts).
74 Tādējādi, ja saskaņā ar izdevējvalsts tiesībām pilnīgi iekšējā situācijā prokurora kompetencē ir izdot rīkojumus par izmeklēšanas pasākumiem, lai panāktu tādu pierādījumus nodošanu, kas jau ir valsts kompetento iestāžu rīcībā, uz viņu attiecas jēdziens “izdevējiestāde” Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta i) apakšpunkta izpratnē saistībā ar izmeklēšanas rīkojuma izdošanu par to pierādījumu nodošanu, kas jau ir izpildvalsts kompetento iestāžu rīcībā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 8. decembris, Staatsanwaltschaft Wien (Viltoti pārveduma rīkojumi), C‑584/19, EU:C:2020:1002, 52. punkts).
75 Turpretī, ja izsniegšanas valsts tiesībās prokurora kompetencē nav izdot rīkojumu par tādu pierādījumu nodošanu, kas jau ir kompetento valsts iestāžu rīcībā – un tātad it īpaši tad, ja pilnībā iekšējā situācijā šāda nodošana būtu jāatļauj tiesai, jo pierādījumu nodošana ir nopietna iejaukšanās attiecīgās personas pamattiesībās –, prokurors nevar tikt uzskatīts par kompetento izdevējiestādi šīs tiesību normas izpratnē (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 16. decembris, Spetsializirana prokuratura (Informācija par datu plūsmu un atrašanās vietas dati), C‑724/19, EU:C:2021:1020, 39. punkts).
76 Šajā gadījumā Vācijas valdība apgalvo, ka saskaņā ar StPO 100.e panta 6. punkta 1. apakšpunktu valsts līmenī viena valsts izmeklēšanas iestāde drīkst nodot pierādījumus citai. Turklāt šis juridiskais pamats, kas atšķiras no tā, kuru izmanto sākotnējai datu vākšanai, neprasot saņemt tiesas atļauju šādai pierādījumu nodošanai. Tomēr iesniedzējtiesai, kura vienīgā ir kompetenta interpretēt valsts tiesības, ir jānosaka, vai tā ir.
77 Ņemot vērā visus iepriekš minētos iemeslus, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2014/41 1. panta 1. punkts un 2. panta c) punkts jāinterpretē tādējādi, ka Eiropas izmeklēšanas rīkojums par izpildvalsts kompetento iestāžu rīcībā jau esošu pierādījumu nodošanu nav obligāti jāizdod tiesai, ja saskaņā ar izdevējvalsts tiesību aktiem pilnībā iekšējā lietā šo pierādījumu sākotnējo savākšanu būtu bijis jānorīko tiesai, bet prokurora kompetencē ir izdot rīkojumu par minēto pierādījumu nodošanu.
Par otro un trešo jautājumu
78 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu iedibinātajā sadarbībā starp valstu tiesām un Tiesu pēdējai minētajai jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo strīdu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai uzdotie jautājumi. Šajā ziņā tai no visas valsts tiesas sniegtās informācijas un tostarp no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma jānodala tie Savienības tiesību elementi, kuriem, ņemot vērā strīda priekšmetu, ir nepieciešama interpretācija (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1984. gada 13. decembris, Haug‑Adrion, 251/83, EU:C:1984:397, 9. punkts, kā arī 2021. gada 18. maijs, Asociağia “Forumul Judecătorilor din România” u.c., C‑83/19, C‑127/19, C‑195/19, C‑291/19, C‑355/19 un C‑397/19, EU:C:2021:393, 131. punkts).
79 Šajā ziņā jānorāda, ka pamatlietā izdotie Eiropas izmeklēšanas rīkojumi attiecas uz to, ka Frankfurtes Ģenerālprokuratūra no Francijas izmeklēšanas iestādēm iegūst datus, kas savākti no mobilajiem tālruņiem, kuri izmanto EncroChat pakalpojumu un kurus izmantojuši Vācijas lietotāji. Minētās iestādes šos datus bija savākušas pēc Francijas tiesneša atļaujas saņemšanas.
80 Tātad otrajā un trešajā prejudiciālajā jautājumā paredzētā situācija, kā izriet arī no šo jautājumu formulējuma, attiecas tikai uz otro Direktīvas 2014/41 1. panta 1. punktā minēto gadījumu, proti, Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izdošanu, lai nodotu pierādījumus, kas jau ir izpildvalsts kompetento iestāžu rīcībā.
81 Šajā ziņā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka ar otro un trešo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā par Direktīvas 2014/41 6. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā paredzēto Eiropas izmeklēšanas rīkojumu izdošanas materiāltiesiskajiem nosacījumiem konkrētos apstākļos – kad dalībvalsts iestādes ir savākušas datus no mobilajiem tālruņiem, kuri, izmantojot īpašu programmatūru un pārveidotu aparatūru, ļauj veikt pilnīgi šifrētu saziņu.
82 Tādējādi ar otrā jautājuma a) daļu šī tiesa jautā, vai, lai izpildītu Direktīvas 2014/41 6. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktās nepieciešamības un samērīguma prasības, Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izdošanai, lai nodotu izpildvalsts kompetento iestāžu rīcībā jau esošus pierādījumus, jābūt atkarīgai tostarp no tā, vai brīdī, kad tiek izdots šis Eiropas izmeklēšanas rīkojums, par katru attiecīgo personu pastāv konkrētas norādes par smagu nodarījumu, vai arī šajā ziņā var pietikt ar norādēm par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem, kurus izdarījušas vēl neidentificētas personas.
83 Ar otrā jautājuma b) daļu minētā tiesa turklāt vēlas noskaidrot, vai, ņemot vērā tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, samērīguma principam ir pretrunā Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izdošana tad, ja ar pārtveršanas pasākumu iegūto datu integritāte nevar tikt pārbaudīta tostarp tādēļ, ka tehniskās bāzes, kuras ļāvušas veikt šo pasākumu, ir slepenas, un ja šī iemesla dēļ apsūdzētais vēlākā kriminālprocesā par šiem datiem nevarētu efektīvi izteikties.
84 Attiecībā uz Direktīvas 2014/41 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu iesniedzējtiesa ar trešā jautājuma a) un b) daļu vēlas noskaidrot, vai – vispārīgi vai vismaz tad, ja izpildvalsts kompetentās iestādes šos datus ir savākušas izdevējvalsts teritorijā un tās interesēs, – Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izdošana, lai nodotu pierādījumus, kas jau ir izpildvalsts kompetento iestāžu rīcībā, ir pakļauta tādiem pašiem materiāltiesiskajiem nosacījumiem, kādi tiek piemēroti izdevējvalstī attiecībā uz šo pierādījumu vākšanu pilnībā iekšējā situācijā.
85 Šādos apstākļos jāuzskata, ka ar otro un trešo jautājumu, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai un, attiecīgā gadījumā, ar kādiem nosacījumiem Direktīvas 2014/41 6. panta 1. punktam ir pretrunā tas, ka prokurors izdod Eiropas izmeklēšanas rīkojumu par izpildvalsts kompetento iestāžu rīcībā jau esošu pierādījumu nodošanu, ja šie pierādījumi ir iegūti pēc tādu telesakaru pārtveršanas, ko izdevējvalsts teritorijā veikušas šīs iestādes no visiem tādu mobilo tālruņu lietotājiem, kuri ar īpašas programmatūras un pārveidotas aparatūras palīdzību ļauj pilnīgi šifrēt saziņu.
86 Šajā ziņā jāatgādina, ka Direktīvas 2014/41 mērķis, kā izriet no tās 5.–8. apsvēruma, ir aizstāt sadrumstalotu un sarežģītu regulējumu, kas pastāvēja attiecībā uz pierādījumu iegūšanu krimināllietās ar pārrobežu dimensiju, un, izveidojot vienkāršāku un efektīvāku sistēmu, kura balstīta uz vienu vienīgu instrumentu ar nosaukumu “Eiropas izmeklēšanas rīkojums”, veicināt un paātrināt tiesu iestāžu sadarbību, lai palīdzētu īstenot Savienības mērķi kļūt par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, pamatojoties uz augstu savstarpējo uzticību, kurai būtu jāpastāv starp dalībvalstīm (spriedums, 2020. gada 8. decembris, Staatsanwaltschaft Wien (Viltoti pārveduma rīkojumi), C‑584/19, EU:C:2020:1002, 39. punkts).
87 Atbilstoši Direktīvas 2014/41 6. panta 1. un 2. punktam Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izdošana ir pakļauta diviem kumulatīviem nosacījumiem, kuru ievērošanu pārbauda izdevējiestāde. Pirmkārt, saskaņā ar 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu šai iestādei jāpārliecinās, ka Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izdošana ir vajadzīga un samērīga ar šīs direktīvas 4. pantā minētās tiesvedības nolūku, respektējot aizdomās turētā vai apsūdzētā tiesības. Otrkārt, saskaņā ar minētā 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu minētajai iestādei jāpārbauda, ka EIR norādīto izmeklēšanas pasākumu(‑us) tādos pašos apstākļos būtu iespējams norīkot līdzīgā vietējā lietā.
88 Tādējādi Direktīvas 2014/41 6. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir prasīts, lai tiktu pārbaudīta Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izdošanas nepieciešamība un samērīgums, atsaucoties uz šīs direktīvas 4. pantā minēto tiesvedības nolūku. Pēdējā minētā panta, kurā noteikti tiesvedības veidi, kam var izdot Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, a) punktā ir noteikts, ka šādu rīkojumu var izdot “kriminālprocesā, ko par kādu noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar izdevējvalsts tiesību aktiem ir ierosinājusi kāda tiesu iestāde vai ko var nodot tiesu iestādei”. Tā kā šajā tiesību normā ir atsauce uz izdevējvalsts tiesību aktiem, šāda rīkojuma izdošanas nepieciešamība un samērīgums jāvērtē vienīgi saistībā ar tiem.
89 Šajā ziņā, ņemot vērā iesniedzējtiesas jautājumus, kas atgādināti šā sprieduma 82. un 83. punktā, jāprecizē, ka, pirmkārt, Direktīvas 2014/41 6. panta 1. punkta a) apakšpunktā nav prasīts, lai Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izdošana par izpildvalsts kompetento iestāžu rīcībā jau esošu pierādījumu nodošanu obligāti būtu pakļauta nosacījumam, ka brīdī, kad tiek izdots Eiropas izmeklēšanas rīkojums, par katru attiecīgo personu pastāv uz konkrētiem faktiem balstīts pieņēmums par smagu nodarījumu, ja šāda prasība neizriet no izdevējvalsts tiesību aktiem.
90 Otrkārt, šai tiesību normai nav pretrunā arī Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izdošana, ja ar pārtveršanas pasākumu iegūto datu integritāte nevar tikt pārbaudīta tādēļ, ka tehniskās bāzes, kas ļāvušas veikt šo pasākumu, ir slepenas, ar nosacījumu, ka turpmākajā kriminālprocesā ir garantētas tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu. Nodoto pierādījumu integritāte principā var tikt novērtēta tikai brīdī, kad kompetento iestāžu rīcībā faktiski ir attiecīgie pierādījumi, nevis iepriekš – Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izdošanas stadijā.
91 Turpinājumā no Direktīvas 2014/41 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta formulējuma, kā arī no nošķīruma šīs direktīvas 1. panta 1. punktā, kas atgādināts šī sprieduma 71. punktā, izriet, ka gadījumā, ja “Eiropas izmeklēšanas rīkojumā norādītais izmeklēšanas pasākums” ir tādu pierādījumu iegūšana, kas jau ir izpildvalsts kompetento iestāžu rīcībā, proti, šo pierādījumu nodošana izdevējvalsts kompetentajām iestādēm, šādu rīkojumu var izdot tikai ar nosacījumu, ka šādu nodošanu “tādos pašos apstākļos būtu iespējams norīkot līdzīgā vietējā lietā”.
92 Izmantojot jēdzienus “tādos pašos apstākļos” un “līdzīgā vietējā lietā”, Direktīvas 2014/41 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka precīzu nosacījumu noteikšana Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izdošanai ir atkarīga tikai no izdevējvalsts tiesībām.
93 No tā izriet, ka tad, ja izdevējiestāde vēlas iegūt pierādījumus, kas jau ir izpildvalsts kompetento iestāžu rīcībā, šai iestādei Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izdošana jāpakļauj visiem nosacījumiem, kas šīs dalībvalsts tiesību aktos ir paredzēti līdzīgā vietējā lietā.
94 Tas nozīmē, ka tādu Eiropas izmeklēšanas rīkojumu kā pamatlietā – kuru mērķis ir nodot izpildvalsts kompetento iestāžu rīcībā esošus datus, kas var sniegt informāciju par tāda mobilā tālruņa lietotāja veiktajiem sakariem, kurš ar īpašas programmatūras un pārveidotas aparatūras palīdzību ļauj veikt pilnīgi šifrētu saziņu, – likumība ir pakļauta tādiem pašiem nosacījumiem kā tie, kas attiecīgā gadījumā ir piemērojami šādu datu nodošanai izdevējvalsts pilnībā iekšējā situācijā.
95 Līdz ar to, ja izdevējvalsts tiesību aktos minētā nodošana ir pakārtota tam, ka pastāv konkrētas norādes par to, ka apsūdzētā persona ir izdarījusi smagus nodarījumus, vai arī ka ir pieļaujami tādi pierādījumi, kurus veido attiecīgie dati, tad uz Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izdošanu attiecas visi šie paši nosacījumi.
96 Turpretī Direktīvas 2014/41 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā nav prasīts – arī tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, kurā attiecīgos datus izdevējvalsts teritorijā un tās interesēs ir savākušas izpildvalsts kompetentās iestādes –, lai Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izdošana tādu pierādījumu nodošanai, kas jau ir izpildvalsts kompetento iestāžu rīcībā, būtu pakļauta tādiem pašiem materiāltiesiskajiem nosacījumiem, kādi tiek piemēroti izdevējvalstī attiecībā uz šo pierādījumu vākšanu.
97 Taisnība, Direktīvas 2014/41 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta mērķis ir novērst iespēju apiet izdevējvalsts tiesībās paredzētos noteikumus un garantijas. Tomēr šajā gadījumā nešķiet, ka pierādījumu vākšanai un to nodošanai ar Eiropas izmeklēšanas rīkojuma palīdzību būtu bijis šāds apiešanas mērķis vai sekas, bet tas jāpārbauda iesniedzējtiesai.
98 Turklāt, tā kā Direktīvā 2014/41 nav neviena noteikuma, kas variētu Eiropas izmeklēšanas rīkojumam par tādu pierādījumu nodošanu, kuri jau ir izpildvalsts kompetento iestāžu rīcībā, piemērojamo režīmu atkarībā no vietas, kur šie pierādījumi savākti, apstāklim, ka šajā gadījumā izpildvalsts tos ir ievākusi izdevējvalsts teritorijā un tās interesēs, šajā ziņā nav nozīmes.
99 Jāatgādina arī, ka tostarp no Direktīvas 2014/41 2., 6. un 19. apsvēruma izriet, ka Eiropas izmeklēšanas rīkojums ir instruments LESD 82. panta 1. punktā paredzētajai tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās, kuras pamatā ir tiesas spriedumu un lēmumu savstarpējas atzīšanas princips. Šis princips, kas ir tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās “stūrakmens”, pats ir balstīts uz savstarpēju uzticēšanos, kā arī uz atspēkojamu prezumpciju par to, ka pārējās dalībvalstis respektē Savienības tiesības un it īpaši pamattiesības (spriedums, 2020. gada 8. decembris, Staatsanwaltschaft Wien (Viltoti pārveduma rīkojumi), C‑584/19, EU:C:2020:1002, 40. punkts).
100 No tā izriet, ka tad, ja izdevējiestāde ar Eiropas izmeklēšanas rīkojumu vēlas panākt, lai tiktu nodoti pierādījumi, kuri jau ir izpildvalsts kompetento iestāžu rīcībā, izdevējiestāde nav tiesīga pārbaudīt tās atsevišķās procedūras tiesiskumu, ar ko izpildes dalībvalsts ir savākusi pierādījumus, kurus tā lūdz nodot. It īpaši pretēja šīs direktīvas 6. panta 1. punkta interpretācija praksē radītu sarežģītāku un mazāk efektīvu sistēmu, kas kaitētu minētās direktīvas mērķim.
101 Turklāt jāuzsver, ka Direktīvā 2014/41 ir garantēta attiecīgo personu pamattiesību respektēšanas pārbaude tiesā.
102 Pirmkārt, saskaņā ar Direktīvas 2014/41 14. panta 1. punktu dalībvalstis nodrošina, ka tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas līdzvērtīgi tiem, kuri būtu pieejami līdzīgā vietējā lietā, ir piemērojami izmeklēšanas pasākumam, kas norādīts Eiropas izmeklēšanas rīkojumā. Šajā ziņā kompetentajai tiesai jāpārbauda, vai ir ievēroti šāda rīkojuma izdošanas nosacījumi, kuri minēti šīs direktīvas 6. panta 1. punktā un atgādināti šī sprieduma 87.–95. punktā.
103 Tādējādi, ja citas dalībvalsts kompetento iestāžu rīcībā jau esošo pierādījumu nodošana izrādītos vai nu nesamērīga ar kriminālprocesu, kas pret attiecīgo personu ir uzsākts izdevējvalstī, piemēram, tādēļ, ka būtiski tiek aizskartas šīs personas pamattiesības, vai arī tāda, kas norīkota, pārkāpjot līdzīgā valsts lietā piemērojamo tiesisko regulējumu, tiesai, kura izskata prasību par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu par šādu nodošanu, būtu jāizdara secinājumi, kas izriet no valsts tiesībām.
104 Otrkārt, Direktīvas 2014/41 14. panta 7. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt, lai kriminālprocesā izdevējvalstī, novērtējot pierādījumus, kas iegūti ar šā Eiropas izmeklēšanas rīkojuma palīdzību, tiktu ievērotas tiesības uz aizstāvību un tiesvedības taisnīgums.
105 Attiecībā it īpaši uz tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu ir arī jāatgādina, ka tad, ja tiesa uzskata, ka lietas dalībnieks nevar efektīvi izteikties par pierādījumu, kas var būtiski ietekmēt faktu vērtējumu, šai tiesai ir jākonstatē tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pārkāpums un nav jāņem vērā šis pierādījums, lai izvairītos no šāda pārkāpuma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. marts, Prokuratuur (Piekļuves elektronisko komunikāciju datiem nosacījumi), C‑746/18, EU:C:2021:152, 44. punkts).
106 Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto pamatojumu, uz otro un trešo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2014/41 6. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tas, ka prokurors izdod Eiropas izmeklēšanas rīkojumu izpildvalsts kompetento iestāžu rīcībā jau esošo pierādījumu nodošanai, ja šie pierādījumi ir iegūti šo iestāžu izdevējvalsts teritorijā veiktas visu tādu mobilo tālruņu lietotāju telesakaru pārtveršanas rezultātā, kuri, izmantojot īpašu programmatūru un pārveidotu aparatūru, ļauj veikt pilnīgi šifrētu saziņu, ar nosacījumu, ka šādā rīkojumā tiek ievēroti visi nosacījumi, kas attiecīgā gadījumā paredzēti izdevējvalsts tiesību aktos attiecībā uz šādu pierādījumu nodošanu pilnīgi iekšējā situācijā.
Par ceturtā jautājuma a) un b) daļu
107 Ar ceturtā jautājuma a) un b) daļu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2014/41 31. pants jāinterpretē tādējādi, ka pasākums, kurš saistīts ar slēptu piekļuvi galiekārtām, lai iegūtu informāciju par datu plūsmu, atrašanās vietas un saziņas datus no interneta sakaru pakalpojuma, ir “telesakaru pārtveršana” šī panta izpratnē, kas jāpaziņo tās dalībvalsts tiesai, kuras teritorijā atrodas pārtveršanas subjekts.
108 Šīs direktīvas 31. panta 1. punktā ir paredzēts gadījums, kad dalībvalsts kompetentā iestāde izmeklēšanas pasākuma izpildei ir atļāvusi pārtvert tā subjekta telesakarus, kura saziņas adrese tiek izmantota citas dalībvalsts teritorijā, kuras tehniskā palīdzība nav nepieciešama, lai veiktu šo pārtveršanu. Šādā gadījumā pirmajai no šīm dalībvalstīm, sauktai par “pārtvērēju dalībvalsti”, par minēto pārtveršanu jāinformē otrās dalībvalsts, kas tiek saukta par “informēto dalībvalsti”, kompetentā iestāde.
109 Attiecībā uz šajā tiesību normā izmantoto jēdzienu “telesakari”, pirmām kārtām, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa prasībām izriet, ka Savienības tiesību normas formulējums, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu tās saturu un piemērošanas jomu, visā Savienībā parasti ir interpretējams autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā ne vien šīs tiesību normas formulējumu, bet arī tiesību normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1984. gada 18. janvāris, Ekro, C‑327/82, EU:C:1984:11, 11. punkts, un 2020. gada 8. decembris, Staatsanwaltschaft Wien (Viltoti pārveduma rīkojumi), C‑584/19, EU:C:2020:1002, 49. punkts).
110 Ņemot vērā, ka nevienā Direktīvas 2014/41 normā nav ietverta nedz šīs direktīvas 31. panta 1. punktā izmantotā jēdziena “telesakari” definīcija, nedz arī tieša atsauce uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu šī jēdziena jēgu un tvērumu, jāuzskata, ka minētā tiesību norma Savienības tiesībās jāinterpretē autonomi un vienveidīgi saskaņā ar iepriekšējā punktā atgādināto metodoloģiju.
111 Pirmkārt, runājot par Direktīvas 2014/41 31. panta 1. punkta formulējumu, termins “telesakari” parastajā nozīmē attiecas uz visa veida informācijas pārraides no attāluma procesiem.
112 Otrkārt, attiecībā uz Direktīvas 2014/41 31. panta 1. punkta kontekstu jānorāda: šī panta 2. punktā ir paredzēts, ka šī paša panta 1. punktā minētais paziņojums tiek sniegts, izmantojot šīs direktīvas C pielikumā iekļauto veidlapu. Taču šī pielikuma B iedaļas III punktā “Pārtveršanas mērķis” ir paredzēts gan tālruņa numurs, gan interneta protokola adrese (“IP adrese”) vai arī elektroniskā pasta adrese. Jēdziena “telesakari” plašo izpratni turklāt apstiprina Direktīvas 2014/41 31. panta 3. punkts, kurā nešķirojot paredzēti pārtvertie “dati”.
113 Treškārt, runājot par Direktīvas 2014/41 31. panta mērķi, no tās 30. apsvēruma izriet, ka iespējām sadarboties saskaņā ar šo direktīvu telesakaru pārtveršanas jomā nevajadzētu ietvert tikai telesakaru saturu, bet tās varētu iekļaut arī ar šādiem telesakariem saistītas datplūsmas un atrašanās vietas datu ievākšanu.
114 No minētā izriet, ka slēpta piekļuve galiekārtām, lai iegūtu interneta sakaru pakalpojuma informāciju par sakaru datiem, datu plūsmu vai atrašanās vietas datus, ir “telesakaru pārtveršana” Direktīvas 2014/41 31. panta 1. punkta izpratnē?
115 Otrām kārtām, attiecībā uz iestādi, kurai jāadresē šajā pantā paredzētais paziņojums, pirmkārt, no šīs direktīvas 31. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka Savienības likumdevējs ir vienīgi atsaucies uz “informētās dalībvalsts kompetento iestādi”, neprecizējot, vai šai iestādei jābūt iestādei ar administratīvām funkcijām vai tiesai.
116 Otrkārt, ir arī jānorāda, pirmām kārtām, ka minētā iestāde nav jānorāda Direktīvas 2014/41 33. pantā uzskaitītajā informācijā, kas dalībvalstīm bija jāsniedz Eiropas Komisijai. Otrām kārtām, no šīs direktīvas C pielikumā esošās veidlapas, kura, kā norādīts šī sprieduma 112. punktā, jāizmanto, lai paziņotu par “telesakaru pārtveršanu” minētās direktīvas 31. panta 1. punkta izpratnē, izriet, ka vienīgā norāde, kas šajā ziņā jāsniedz šajā veidlapā, ir “informētā dalībvalsts”.
117 No minētā izriet, ka katrai dalībvalstij jāizraugās iestāde, kas ir kompetenta saņemt Direktīvas 2014/41 31. panta 1. punktā minēto paziņojumu. Gadījumā, ja pārtvērēja dalībvalsts nespēj identificēt informētās dalībvalsts kompetento iestādi, šo paziņojumu var adresēt jebkurai informētās dalībvalsts iestādei, kuru pārtvērēja dalībvalsts uzskata par tam piemērotu.
118 Šajā ziņā tomēr jāprecizē, ka kompetentā iestāde Direktīvas 2014/41 31. panta 1. punkta izpratnē saskaņā ar šīs direktīvas 31. panta 3. punktu tostarp var paziņot, ka pārtveršanu nevar veikt vai ka tā jāpārtrauc, ja pārtveršana nebūtu atļauta līdzīgā vietējā lietā. No tā izriet, ka tad, ja iestāde, kas saņem paziņojumu, nav kompetentā iestāde saskaņā ar informētās dalībvalsts tiesībām, šai pirmajai minētajai iestādei, lai nodrošinātu Direktīvas 2014/41 31. panta lietderīgo iedarbību, paziņojums pēc savas ierosmes jānosūta kompetentajai iestādei.
119 Ņemot vērā visu izklāstīto pamatojumu, uz ceturtā jautājuma a) un b) daļu jāatbild, ka Direktīvas 2014/41 31. pants jāinterpretē tādējādi, ka pasākums, kas saistīts ar slēptu piekļuvi galiekārtām, lai no interneta sakaru pakalpojuma iegūtu informāciju par datu plūsmu, atrašanās vietas un saziņas datiem, ir “telesakaru pārtveršana” šī panta izpratnē, par kuru jāinformē iestāde, ko dalībvalsts, kuras teritorijā atrodas pārtveršanas subjekts, izraudzījusies šim nolūkam. Gadījumā, ja pārtvērēja dalībvalsts nespēj identificēt informētās dalībvalsts kompetento iestādi, šo paziņojumu var adresēt jebkurai informētās dalībvalsts iestādei, kuru pārtvērēja dalībvalsts uzskata par tam piemērotu.
Par ceturtā jautājuma c) daļu
120 Ar ceturtā jautājuma c) daļu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2014/41 31. pants jāinterpretē tādējādi, ka tā mērķis ir aizsargāt to lietotāju tiesības, uz kuriem attiecas “telesakaru pārtveršanas” pasākums šī panta izpratnē, un ka šī aizsardzība attiektos arī uz šādi ievāktu datu izmantošanu informētajā dalībvalstī uzsāktā kriminālprocesā.
121 Vispirms – atšķirībā no “telesakaru pārtveršanas ar citas dalībvalsts tehnisku palīdzību”, kas reglamentēta Direktīvas 2014/41 30. pantā, Eiropas izmeklēšanas rīkojums neattiecas uz šīs direktīvas 31. pantā minēto “telesakaru pārtveršanu”, proti, tādu, kurai nav nepieciešama tās dalībvalsts tehniskā palīdzība, kuras teritorijā atrodas šīs pārtveršanas subjekts. No tā izriet, ka dažādie nosacījumi un garantijas, kas attiecas uz šādu rīkojumu, nav piemērojami minētajai pārtveršanai.
122 Turpinājumā – kā norādīts šī sprieduma 118. punktā, no Direktīvas 2014/41 31. panta 3. punkta formulējuma izriet, ka gadījumā, ja pārtveršana nebūtu atļauta līdzīgā vietējā lietā, informētās dalībvalsts kompetentā iestāde var paziņot tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kura veic pārtveršanu, ka šo pārtveršanu nevar veikt vai ka tā jāpārtrauc, un attiecīgā gadījumā, ka pārtvertos datus nevar izmantot vai var, bet tikai ar konkrētiem, tās norādītajiem nosacījumiem.
123 Darbības vārda “varēt” izmantošana šajā tiesību normā nozīmē, ka informētajai dalībvalstij ir iespēja, kas jāizvērtē šīs valsts kompetentajai iestādei, un šīs iespējas izmantošanai jābūt pamatotai ar to, ka šāda pārtveršana nebūtu atļauta līdzīgā valsts lietā.
124 Tādējādi Direktīvas 2014/41 31. panta mērķis ir ne tikai nodrošināt informētās dalībvalsts suverenitātes respektēšanu, bet arī nodrošināt, ka netiek apdraudēts šajā dalībvalstī garantētais aizsardzības līmenis telesakaru pārtveršanas jomā. Tādēļ, ciktāl telesakaru pārtveršanas pasākums ir iejaukšanās pārtveršanas subjekta tiesībās uz privātās dzīves un saziņas neaizskaramību, kas nostiprinātas Hartas 7. pantā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 17. janvāris, Dzivev u.c., C‑310/16, EU:C:2019:30, 36. punkts), jāuzskata, ka Direktīvas 2014/41 31. panta mērķis ir arī aizsargāt to personu tiesības, uz kurām attiecas šāds pasākums, un šis mērķis attiecas arī uz datu izmantošanu kriminālprocesā informētajā dalībvalstī.
125 Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto pamatojumu, uz ceturtā jautājuma c) daļu jāatbild, ka Direktīvas 2014/41 31. pants jāinterpretē tādējādi, ka tā mērķis ir arī aizsargāt to lietotāju tiesības, uz kuriem attiecas “telesakaru pārtveršanas” pasākums šī panta izpratnē.
Par piekto jautājumu
126 Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai saskaņā ar efektivitātes principu valsts krimināltiesai kriminālprocesā, kas uzsākts pret personu, kura tiek turēta aizdomās par noziedzīgiem nodarījumiem, nav jāņem vērā informācija un pierādījumi, kas iegūti, neievērojot Savienības tiesību prasības.
127 Vispirms jānorāda, pirmkārt, ka uz šo jautājumu jāatbild tikai gadījumā, ja iesniedzējtiesa, pamatojoties uz atbildēm uz pirmo līdz ceturto prejudiciālo jautājumu, nonāktu pie secinājuma, ka Eiropas izmeklēšanas rīkojumi ir izdoti prettiesiski.
128 Otrkārt, saskaņā ar pašreiz spēkā esošajām Savienības tiesībām principā vienīgi valsts tiesībās ir jāparedz noteikumi par informācijas un pierādījumu, kas iegūti, pārkāpjot Savienības tiesības, pieļaujamību un izvērtēšanu kriminālprocesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 222. punkts).
129 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja attiecīgajā jomā nav Savienības noteikumu, katras dalībvalsts tiesību sistēmā saskaņā ar to procesuālās autonomijas principu jānosaka tiesvedības procesuālie noteikumi, kam jānodrošina to tiesību aizsardzība, kuras attiecīgajām personām piešķirtas Savienības tiesībās, tomēr ar nosacījumu, ka šie noteikumi nedrīkst būt mazāk labvēlīgi par tiem, kas attiecas uz līdzīgām iekšēja rakstura prasībām (līdzvērtības princips), un tie nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kuras piešķirtas Savienības tiesību sistēmā (efektivitātes princips) (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1976. gada 16. decembris, Rewe‑Zentralfinanz un Rewe‑Zentral, 33/76, EU:C:1976:188, 5. punkts, kā arī 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 223. punkts).
130 Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 104. un 105. punkta, nevar neņemt vērā, ka Direktīvas 2014/41 14. panta 7. punktā dalībvalstīm ir skaidri noteikts pienākums, neskarot valsts procesuālo noteikumu piemērošanu, nodrošināt, ka kriminālprocesā izdevējvalstī tiek ievērotas tiesības uz aizstāvību un procesa taisnīgums, izvērtējot pierādījumus, kas iegūti ar Eiropas izmeklēšanas rīkojuma palīdzību, un tas nozīmē, ka kriminālprocesā nav jāņem vērā pierādījumi, par kuriem lietas dalībnieks nevar efektīvi izteikties.
131 Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto pamatojumu, uz piekto jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2014/41 14. panta 7. punkts jāinterpretē tādējādi, ka ar to valsts krimināltiesai ir noteikts pienākums kriminālprocesā, kas uzsākts pret personu, kura tiek turēta aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, neņemt vērā informāciju un pierādījumus, ja šī persona nevar par tiem efektīvi izteikties un ja tie var būtiski ietekmēt faktu vērtējumu.
Par tiesāšanās izdevumiem
132 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/41/ES (2014. gada 3. aprīlis) par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās 1. panta 1. punkts un 2. panta c) punkts
jāinterpretē tādējādi, ka
Eiropas izmeklēšanas rīkojums par izpildvalsts kompetento iestāžu rīcībā jau esošu pierādījumu nodošanu nav obligāti jāizdod tiesai, ja saskaņā ar izdevējvalsts tiesību aktiem pilnībā iekšējā lietā šo pierādījumu sākotnējo savākšanu būtu bijis jānorīko tiesai, bet prokurora kompetencē ir izdot rīkojumu par minēto pierādījumu nodošanu.
2) Direktīvas 2014/41 6. panta 1. punkts
jāinterpretē tādējādi, ka
tam nav pretrunā tas, ka prokurors izdod Eiropas izmeklēšanas rīkojumu izpildvalsts kompetento iestāžu rīcībā jau esošo pierādījumu nodošanai, ja šie pierādījumi ir iegūti šo iestāžu izdevējvalsts teritorijā veiktas visu tādu mobilo tālruņu lietotāju telesakaru pārtveršanas rezultātā, kuri, izmantojot īpašu programmatūru un pārveidotu aparatūru, ļauj veikt pilnīgi šifrētu saziņu, ar nosacījumu, ka šādā rīkojumā tiek ievēroti visi nosacījumi, kas attiecīgā gadījumā paredzēti izdevējvalsts tiesību aktos attiecībā uz šādu pierādījumu nodošanu pilnīgi iekšējā situācijā.
3) Direktīvas 2014/41 31. pants
jāinterpretē tādējādi, ka
pasākums, kas saistīts ar slēptu piekļuvi galiekārtām, lai no interneta sakaru pakalpojuma iegūtu informāciju par datu plūsmu, atrašanās vietas un saziņas datiem, ir “telesakaru pārtveršana” šī panta izpratnē, par kuru jāinformē iestāde, ko dalībvalsts, kuras teritorijā atrodas pārtveršanas subjekts, izraudzījusies šim nolūkam. Gadījumā, ja pārtvērēja dalībvalsts nespēj identificēt informētās dalībvalsts kompetento iestādi, šo paziņojumu var adresēt jebkurai informētās dalībvalsts iestādei, kuru pārtvērēja dalībvalsts uzskata par tam piemērotu.
4) Direktīvas 2014/41 31. pants
jāinterpretē tādējādi, ka
tā mērķis ir arī aizsargāt to lietotāju tiesības, uz kuriem attiecas “telesakaru pārtveršanas” pasākums šī panta izpratnē.
5) Direktīvas 2014/41 14. panta 7. punkts
jāinterpretē tādējādi, ka
ar to valsts krimināltiesai ir noteikts pienākums kriminālprocesā, kas uzsākts pret personu, kura tiek turēta aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, neņemt vērā informāciju un pierādījumus, ja šī persona nevar par tiem efektīvi izteikties un ja tie var būtiski ietekmēt faktu vērtējumu.
[Paraksti]