Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA ŽANA RIŠĀRA DELATŪRA [JEAN RICHARD DE LA TOUR]
SECINĀJUMI
sniegti 2024. gada 7. maijā (1)
Lieta C‑4/23 [Mirin] (i)
M. – A.A.
pret
Direcţia de Evidenţă a Persoanelor Cluj, Serviciul stare civilă
Direcţia pentru Evidenţa Persoanelor şi Administrarea Bazelor de Date din Ministerul Afacerilor Interne,
Municipiul Cluj-Napoca,
piedaloties
Asociaţia Accept,
Consiliul Naţional pentru Combaterea Discriminării
(Judecătoria Sectorului 6 Bucureşti (Bukarestes 6. apgabala pirmās instances tiesa, Rumānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Savienības pilsonība – LESD 21. panta 1. punkts – Tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstīs – Valstspiederīgais, kurš dzīvo Apvienotajā Karalistē, kuram ir šīs valsts un dalībvalsts pilsonība – Šīs otrās minētās valsts iestāžu atteikums izdarīt atzīmi dzimšanas apliecībā par vārda un dzimtes maiņu, kas likumīgi iegūta pirmajā minētajā valstī – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru pieļauts civilstāvokļa akta grozījums vienīgi uz galīga tiesas nolēmuma pamata – Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības ietekme
I. Ievads
1. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LES 2. pantu, LESD 18., 20. un 21. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (2) 1., 7., 20., 21. un 45. pantu.
2. Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Rumānijas valstspiederīgo un šīs dalībvalsts valsts iestādēm, kuras pilda civilstāvokļa aktu reģistra pienākumus un pārvalda personas identifikācijas numuru (3), tā iemesla dēļ, ka tās atsakās atzīt un ierakstīt personas dzimšanas apliecībā tās jauno vārdu un dzimtes identitāti (4), kas iegūta (5) Apvienotajā Karalistē, kuras pilsonība šai personai arī ir.
3. Šī lieta sniedz Tiesai iespēju precizēt tās nolēmumu par Savienības pilsoņu personas statusa atzīšanu, kas pamatoti ar LESD 21. pantu, tvērumu tās dalībvalstu kompetences robežās, kura tām ir civilstāvokļa un personu statusa jomā.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Izstāšanās līgums
4. Līguma par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (6), kas pieņemts 2019. gada 17. oktobrī, stājies spēkā 2020. gada 1. februārī un apstiprināts ar 2020. gada 30. janvāra Padomes Lēmumu (ES) 2020/135 (7), preambulas ceturtajā un astotajā daļā ir noteikts:
“Atgādinot, ka saskaņā ar LES 50. pantu un saistībā ar Euratom līguma 106.a pantu, un ievērojot šajā līgumā noteikto kārtību, no šī līguma spēkā stāšanās dienas Apvienotajai Karalistei pilnībā pārstāj piemērot Savienības un Euratom tiesības [..],
[..]
Ņemot vērā, ka gan Savienības, gan Apvienotās Karalistes interesēs ir noteikt pārejas jeb īstenošanas periodu, kurā [..] Apvienotajai Karalistei un tās teritorijā (un parasti ar tādām pašām sekām kā dalībvalstīs) būtu jāpiemēro Savienības tiesības, ieskaitot starptautiskos nolīgumus, lai novērstu traucējumus periodā, kad tiek risinātas sarunas par līgumu(-iem) par turpmākajām attiecībām.”
5. Saskaņā ar Izstāšanās līguma 126. pantu “Pārejas periods”, kas minēts līguma ceturtajā daļā “Pārejas noteikumi”:
“Ir paredzēts pārejas jeb īstenošanas periods, kas sākas šā līguma spēkā stāšanās dienā un beidzas 2020. gada 31. decembrī.”
6. Šī līguma 127. panta “Pārejas noteikumu darbības joma” 1. punkta pirmajā daļā un 6. punktā ir noteikts:
“1. Ja vien šajā līgumā nav noteikts citādi, pārejas periodā Apvienotajai Karalistei un tās teritorijā ir piemērojamas Savienības tiesības.
[..]
6. Ja vien šajā līgumā nav noteikts citādi, pārejas periodā ikvienu atsauci uz dalībvalstīm Savienības tiesībās, kas ir piemērojamas saskaņā ar 1. punktu, arī tajās, kas noteiktas, īstenojot un piemērojot minētās Savienības tiesības dalībvalstīs, saprot kā atsauci, kas ietver arī Apvienoto Karalisti.”
B. Rumānijas tiesības
7. 1996. gada 16. oktobra Legea nr. 119/1996 cu privire la actele de stare civilă (Likums Nr. 119/1996 par civilstāvokļa aktiem) (8) (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 119/1996), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 9. pants ir formulēts šādi:
“Ja persona, kas veic civilstāvokļa aktu reģistrāciju, vai civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersona atsakās sagatavot aktu vai izdarīt atzīmi, kas ietilpst tās funkcijās, persona, kuras lūgums netiek apmierināts, likumā noteiktajā kārtībā var vērsties kompetentajā tiesā.”
8. Šī likuma 43. pantā ir paredzēts:
“Dzimšanas apliecībās un attiecīgā gadījumā laulības apliecībās vai miršanas apliecībās atzīmes par izmaiņām personas civilstāvoklī tiek izdarītas šādos gadījumos:
[..]
f) vārda maiņa;
[..]
i) dzimuma maiņa – pēc tam, kad tiesas nolēmums ir kļuvis galīgs.”
9. Saskaņā ar minētā likuma 57. panta 1. punktu:
“Civilstāvokļa aktus un tajos izdarītās atzīmes var atcelt, papildināt vai grozīt tikai saskaņā ar galīgu tiesas nolēmumu.”
10. Atbilstoši Likuma Nr. 119/1996 1., 2., 10. un nākamajiem pantiem iestādes, kuras pilda civilstāvokļa aktu reģistra pienākumus, izsniedz dzimšanas, laulības vai miršanas apliecības, pamatojoties uz civilstāvokļa aktiem, kurus tās uzglabā, tos nepārproducējot pilnībā.
11. 2003. gada 30. janvāra Ordonanța Guvernului nr. 41/2003 privind dobândirea și schimbarea pe cale administrativă a numelor persoanelor fizice (Valdības rīkojums Nr. 41/2003 par fizisko personu vārdu iegūšanu un mainīšanu administratīvā kārtībā) (9) 4. panta 2. punkta l) apakšpunktā bija noteikts:
“Pieteikumus par vārda maiņu uzskata par pamatotiem šādos gadījumos:
[..]
l) ja persona ar tiesas nolēmumu, kurš kļuvis galīgs un neatsaucams, ir ieguvusi dzimuma maiņas apstiprinājumu un ja tā lūdz lietot tam atbilstošu vārdu, uzrādot medicīnisku dokumentu ar tiesisku spēku, kurā norādīts tās dzimums.”
12. 2011. gada 26. janvāra metodoloģijas, kas apstiprināta ar Hotărârea Guvernului nr. 64/2011 pentru aprobarea Metodologiei cu privire la aplicarea unitară a dispozițiilor în materie de stare civilă (Valdības lēmums Nr. 64/2011, ar ko apstiprina metodiku par tiesību normu civilstāvokļa jomā vienveidīgu piemērošanu) 131. panta 2. punkts ir formulēts šādi:
“Personas identifikācijas numurs tiek piešķirts, pamatojoties uz datiem, kas saistīti ar dzimšanas apliecībā ierakstītu dzimumu un dzimšanas datumu.”
13. Šis personas identifikācijas numurs tiek ierakstīts civilstāvokļa aktos (10).
14. Saskaņā ar Rumānijas tiesību aktiem par personas apliecību un pasu (11) izdošanu, šajos dokumentos tiek ierakstīts tostarp šo dokumentu turētāju uzvārds, vārds, dzimums un personas identifikācijas numurs. Šo datu grozījumi, kas notikuši ārvalstīs, nevar izraisīt sekas Rumānijā, kamēr civilstāvokļa reģistrācijas dienesti tās nav reģistrējuši, izdodot pasi uzvārda un vārda maiņas gadījumā, vai izdodot personas apliecību ar civilstāvokli saistītu datu maiņas gadījumā. Saskaņā ar Valdības ārkārtas rīkojuma Nr. 97/2005 19. panta i) punktu valsts dienests, kas atbild par personu reģistru, izdod jaunu personu apliecinošu dokumentu dzimuma maiņas gadījumā.
C. Apvienotās Karalistes tiesību akti
15. Saskaņā ar Gender Recognition Act 2004 (2004. gada Dzimuma atzīšanas likums), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (12), 2. panta 1. punktu un 3. pantu, persona, kas ir vecāka par 18 gadiem, kas vēlas iegūt savas paziņotās dzimtes juridisku atzīšanu, vēršas Dzimuma atzīšanas komitejā, kas izskata tās iesniegtos pierādījumus, lai iegūtu dzimuma atzīšanas apliecību (13). Runa ir, pirmkārt, par ārsta vai konkrētajā jomā specializēta psihologa veiktu dzimuma disforijas diagnosticēšanu un, otrkārt, par oficiālu attiecīgās personas paziņojumu, ka tā ir dzīvojusi ar iegūto dzimumu vismaz divus gadus un ka tai ir nodoms dzīvot ar iegūto dzimumu līdz mūža galam.
16. Šā likuma 9. panta 1. punktā ir noteikts, ka galīgās GRC izdošanas rezultātā pieteicēja iegūtais dzimums tiek visādā ziņā pilnībā atzīts. Taču GRC nevar izmantot kā identifikācijas līdzekli (14).
17. Saskaņā ar Enrolment of Deeds (Change of Name) Regulations 1994 (1994. gada noteikumi par aktu reģistrāciju (vārda maiņa)) (15), Britu Sadraudzības valsts (Commonwealth) pilsonis var mainīt savu uzvārdu vai vārdu, veicot vienkāršu paziņojumu, proti, deed poll, ko personām, kuras vecākas par 18 gadiem, var reģistrēt High Court of Justice (England & Wales), King’s Bench Division (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Karaļnama kompetences lietu departaments, Apvienotā Karaliste) kancelejā. Tādā gadījumā tas tiek publicēts The London Gazette. Šī reģistrācija nav obligāta, jo vārda maiņas pierādījumu var īstenot ar jebkādiem tiesību aizsardzības līdzekļiem.
III. Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi
18. Prasītājs (16), kas ir Rumānijas pilsonis, pēc dzimšanas 1992. gada 24. augustā Klužā-Napokā (Rumānija) tika reģistrēts kā sieviešu dzimuma jaundzimušais.
19. Pēc pārcelšanās uz Apvienoto Karalisti kopā ar saviem vecākiem 2008. gadā prasītājs 2016. gada 21. aprīlī ieguva Apvienotās Karalistes pilsonību naturalizācijas kārtībā. Kopš tā brīža prasītājam ir dubultpilsonība – Rumānijas un Apvienotās Karalistes pilsonība.
20. 2017. gada 21. februārī prasītājs nomainīja savu vārdu un savu uzrunas formu no tādas, kas norāda uz sieviešu dzimumu uz tādu, kas norāda uz vīriešu dzimumu saskaņā ar deed poll procedūru.
21. Pēc šīs formalitātes pabeigšanas prasītājs nomainīja vairākus oficiālos Apvienotās Karalistes iestāžu izsniegtus dokumentus, proti, autovadītāja apliecību un pasi.
22. 2020. gada 29. jūnijā prasītājs Apvienotajā Karalistē ieguva “Gender Recognition Certificate” (GRC) – apliecību, kas apstiprina viņa vīriešu dzimuma identitāti.
23. 2021. gada maijā, pamatojoties uz abiem Apvienotajā Karalistē saņemtajiem dokumentiem, proti, deed poll un GRC, prasītājs lūdza Klužas Civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļai izdarīt viņa dzimšanas apliecībā atzīmes par viņa vārda, dzimuma un personas identifikācijas numura maiņu, lai tas atspoguļotu vīriešu dzimumu, kā arī lūdza izsniegt jaunu dzimšanas apliecību ar šiem jaunajiem ierakstiem.
24. Šī dienesta atteikuma dēļ prasītājs 2021. gada 14. septembrī iesniedza Judecătoria Sectorului 6 Bucureşti (Bukarestes 6. apgabala pirmās instances tiesa, Rumānija), kas ir iesniedzējtiesa, tādus pašus pieteikumus, ceļot prasību pret Klužas Civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļu, Iekšlietu ministrijas Personu reģistrācijas un datu bāzu administrācijas direkciju un Klužas-Napokas pašvaldību.
25. Prasītājs norāda, ka viņš lūdz iesniedzējtiesai, lai tā uzdotu izsniegt viņam dzimšanas apliecību, kas atbilst viņa dzimtes identitātei, kas galīgi atzīta Apvienotajā Karalistē. Viņš lūdz tieši piemērot Savienības tiesības, it īpaši ikviena Savienības pilsoņa tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties Savienības teritorijā, lai viņš varētu izmantot šīs tiesības bez šķēršļiem ar viņa rīcībā esošu ceļošanas dokumentu, kas atbilst viņa vīriešu dzimtes identitātei. Prasītājs uzskata, ka pienākums sākt jaunu tiesvedību tiesā Rumānijā, kas attiektos tieši uz dzimuma maiņas apstiprināšanu, pakļautu viņu riskam saņemt nolēmumu, kas ir pretējs Apvienotās Karalistes iestāžu jau pieņemtajam, jo Eiropas Cilvēktiesību tiesa (17) tiesvedību Rumānijā esot jau kvalificējusi kā nepietiekami skaidru un nepietiekami paredzamu (18).
26. Rumānijas iestādes atbildētājas norāda, ka prasības mērķis ir panākt prasītāja jaunā sociālā personas statusa, kas izriet no ārvalstīs notikušām izmaiņām, atzīšanu. Saskaņā ar Likuma Nr. 119/1996 43. panta i) punktu atzīmes par civilstāvokļa izmaiņām, ja tiek mainīts dzimums, dzimšanas apliecībās tiek izdarītas uz tiesas nolēmuma, kurš kļuvis galīgs, pamata.
27. Šajā tiesvedībā Consiliul Naţional pentru Combaterea Discriminării (Valsts padome diskriminācijas novēršanai, Rumānija) ir persona, kuras iestāšanos lietā pieprasījusi viena no pusēm, un tika apmierināta Asociația Accept (Biedrība “Accept”) papildprasība par iestāšanos lietā prasītāja atbalstam.
28. Iesniedzējtiesa vispirms atsaucas uz atbilstošo Tiesas judikatūru, it īpaši uz 2003. gada 2. oktobra spriedumu Garcia Avello (19), 2008. gada 14. oktobra spriedumu Grunkin un Paul (20), 2017. gada 8. jūnija spriedumu Freitag (21), kā arī 2021. gada 14. decembra spriedumu Stolichna obshtina, rayon “Pancharevo” (22), un turpinājumā pauž šaubas par valsts tiesiskā regulējuma atbilstību ar Savienības pilsonību saistītajām tiesībām, ciktāl tajā ir noteikts pienākums ieinteresētajai personai sākt jaunu tiesvedību tiesā vienā no dalībvalstīm, kuras pilsonis tā ir, lai arī persona jau ir veiksmīgi pabeigusi tiesvedību citā dalībvalstī, kuras pilsonis tā arī ir, neatkarīgi no šajā pēdējā minētajā valstī īstenotās procedūras veida – tiesvedība tiesā vai administratīva procedūra.
29. Visbeidzot šī tiesa uzskata, ka risinājums pamatlietā ir atkarīgs arī no Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības seku precizēšanas. It īpaši – apstiprinošas atbildes uz pirmo prejudiciālo jautājumu gadījumā būšot jāprecizē, vai dalībvalstij ir jāatzīst tādas dzimtes identitātes maiņas procedūras juridiskās sekas, kas sākta valstī, kurai šīs procedūras sākšanas brīdī bija dalībvalsts statuss, bet minētās procedūras pabeigšanas brīdī bija no Savienības jau izstājusies.
30. Šādos apstākļos Judecătoria Sectorului 6 București (Bukarestes 6. apgabala pirmās instances tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai tas, ka Likuma [Nr. 119/1996] 43. panta i) punktā un 57. pantā nav atzītas izmaiņas civilstāvokļa aktu ierakstos par dzimumu un vārdu, ko vīrietis transpersona ar dubultpilsonību (Rumānijas un vēl citas dalībvalsts) ieguvis citā dalībvalstī, izmantojot dzimtes atzīšanas tiesā procedūru, un ir prasīts, lai Rumānijas pilsonis sāktu jaunu atsevišķu tiesvedību tiesā Rumānijā, pret iedzīvotāju reģistru vai Civilstāvokļa aktu reģistru, – lai gan, pirmkārt, [ECT] ir atzinusi šo tiesvedību par nepietiekami skaidru un nepietiekami paredzamu ([spriedums X un Y pret Rumāniju]) un, otrkārt, šī tiesvedība var izraisīt tāda nolēmuma pieņemšanu, kas ir pretējs citā dalībvalstī jau pieņemtam nolēmumam, liedz izmantot tiesības uz Savienības pilsonību (LESD 20. pants) un/vai Savienības pilsoņa tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties Savienībā (LESD 21. pants un Hartas 45. pants) cieņpilnos apstākļos, ievērojot vienlīdzību likuma priekšā un diskriminācijas aizliegumu (LES 2. pants, LESD 18. pants un Hartas 1., 20. un 21. pants), kā arī privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību (Hartas 7. pants)?
2) Vai [..] Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības ietekmē atbildi uz pirmo jautājumu, it īpaši, (i) ja civilstāvokļa dokumentu maiņas procedūra ir sākta pirms izstāšanās [Brexit] un pabeigta pārejas periodā, un (ii) ja izstāšanās [Brexit] izraisa to, ka persona var izmantot ar Eiropas pilsonību saistītās tiesības, tostarp tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties Savienībā, vienīgi pamatojoties uz Rumānijas izsniegtiem personu apliecinošiem dokumentiem vai ceļošanas dokumentiem, kuros šī persona norādīta kā sieviešu dzimuma persona ar sievietes vārdu, pretēji tiesā jau atzītajai dzimtes identitātei?”
31. Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītājs un biedrība “Accept”, Klužas-Napokas pašvaldība, Rumānijas, Vācijas, Grieķijas, Ungārijas, Nīderlandes un Polijas valdības. Uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem mutvārdu atbildes sniegšanai tiesas sēdē, kas notika 2024. gada 23. janvārī, atbildēja prasītājs un biedrība “Accept”, Vācijas, Ungārijas, Nīderlandes un Polijas valdības, kā arī Komisija.
IV. Vērtējums
32. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz pieteikumu, kura mērķis ir panākt, ka dzimšanas apliecībā tiek ierakstīta vārda un dzimtes maiņa, pamatojoties uz aktiem, kas reģistrēti Apvienotajā Karalistē, no kuriem viens ir reģistrēts pirms šīs valsts izstāšanās no Savienības un otrs ir reģistrēts pirms Izstāšanās līgumā paredzētā pārejas perioda beigām. Prasītājs, kurš ir Apvienotās Karalistes pilsonis un dzīvo šajā valstī, un kurš ir arī Rumānijas pilsonis, kur viņš ir dzimis, norāda, ka tāda ceļošana dokumenta izdošana, kas atbilst viņa dzimtes identitātei, ļaus viņam izmantot tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties Savienībā kā Savienības pilsonim.
33. Tādējādi iesniedzējtiesai rodas jautājums, pirmkārt, par atteikuma Savienības pilsonim – viņa dzimšanas apliecības atjaunināšanas nolūkā, atzīt identitātes maiņu, kas iegūta valstī, kurā Savienības tiesības tobrīd bija piemērojamas, pamatotību no Savienības tiesību aspekta. Otrkārt, iesniedzējtiesa vēlas, lai Tiesa precizē, kādas ir Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības sekas.
A. Par tādas situācijas sasaistīšanu ar Savienības tiesībām, kurā Savienības pilsonis lūdz ierakstīt savā dzimšanas apliecībā savu dzimtes identitāti
34. Atbilstoši pašreizējām Savienības tiesībām neviens tiesiskais regulējums vai judikatūra nereglamentē jautājumus par dzimuma vai dzimtes identitātes ierakstu civilstāvokļa aktos atjaunināšanu Savienības pilsoņa dzimšanas dalībvalstī, pamatojoties uz citā dalībvalstī izdotiem aktiem vai pieņemtiem lēmumiem.
35. Proti, ir jāatgādina, pirmkārt, ka nav piemērojama neviena regula par sadarbību civillietās. Fizisko personu tiesiskais statuss ir skaidri izslēgts no Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (23) piemērošanas jomas kopš Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (24). Tāpat strīda priekšmets neietilpst Padomes Regulas (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (25) piemērošanas jomā.
36. Turklāt, lai arī Savienības likumdevējs ir rīkojies, lai atvieglotu civilstāvokļa aktu apriti, tas nav paredzējis to iedarbību, kā izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/1191 (2016. gada 6. jūlijs) par iedzīvotāju brīvas pārvietošanās veicināšanu, vienkāršojot dažu publisko dokumentu uzrādīšanas prasības Eiropas Savienībā, un grozījumiem Regulā (ES) Nr. 1024/2012 (26) nosaukuma. Šajā regulā, kuras juridiskais pamats ir konkrēti LESD 21. panta 2. punkts, ir paredzētas daudzvalodu veidlapas un vispārējs atbrīvojums no legalizācijas pienākuma Savienībā. Jautājums par valsts civilstāvokļa aktu reģistru atjaunināšanu nav aplūkots, taču tas bija aplūkots Komisijas Zaļās grāmatas “Mazāk administratīvo formalitāšu pilsoņiem: publisko dokumentu brīvas aprites un civilstāvokļa aktu atzīšanas veicināšana” (27) 4. punktā.
37. Otrkārt, Tiesas iedibinātā judikatūra civilstāvokļa jomā attiecas tikai uz uzvārdu un vārdu, kas ierakstīts civilstāvokļa aktos. Tiesa ir nospriedusi, ka, lai arī noteikumi par šo personas identitātes elementu atveidošanu [civilstāvokļa aktos] ir dalībvalstu kompetencē, tomēr tām, īstenojot šo kompetenci, ir jāievēro Savienības tiesības, it īpaši LESD tiesību normas attiecībā uz katram Savienības pilsonim atzīto brīvību pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (28).
38. Treškārt, Tiesa ir atgādinājusi, ka “to personu statuss, uz kurām attiecas noteikumi par laulību un izcelšanos [radniecību augšupējā līnijā], ir dalībvalstu kompetencē ietilpstošs jautājums, un Savienības tiesības neietekmē šo kompetenci. Tādējādi dalībvalstis valsts tiesībās var brīvi paredzēt vai neparedzēt viena dzimuma personu laulību, kā arī šo personu vecāku statusu. Tomēr, īstenojot šo kompetenci, ikvienai no dalībvalstīm ir jāievēro Savienības tiesības un it īpaši LESD tiesību normas par katra Savienības pilsoņa brīvību pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, tālab atzīstot citā dalībvalstī saskaņā ar tās tiesībām noteikto personu statusu” (29).
39. Tādējādi saskaņā ar šo pastāvīgo judikatūru saikne ar Savienības tiesībām pastāv attiecībā uz personām, kas ir vienas dalībvalsts pilsoņi un kuri likumīgi dzīvo citas dalībvalsts teritorijā (30). Tādēļ ikviens Savienības pilsonis, kas ir šādā situācijā, var atsaukties uz tiesībām, kas saistītas ar šo statusu un paredzētas it īpaši LESD 21. panta 1. punktā, tostarp attiecībā pret viņa izcelsmes dalībvalsti (31).
40. Šajā gadījumā nav strīda par to, ka prasītājs Savienības pilsoņa statusā ir izmantojis LESD 21. pantā paredzēto brīvību pārvietoties un uzturēties dalībvalstī, kas nav viņa izcelsmes dalībvalsts, un ka viņš ir ieguvis šīs pirmās minētās dalībvalsts pilsonību.
41. Turklāt šis prasītājs savā izcelsmes dalībvalstī atsaucas uz tiesībām, kas iegūtas pēc tam, kad viņš ir izmantojis savu pārvietošanās brīvību Apvienotajā Karalistē, kas tobrīd bija Savienības dalībvalsts. Visbeidzot, kopš šai dalībvalstij vairs nav šī statusa, viņš plāno brīvi pārvietoties Savienības teritorijā kā Savienības pilsonis, tikai pateicoties savai Rumānijas pilsonībai, ar Rumānijas personu apliecinošiem un ceļošanas dokumentiem (32).
42. Tātad uz prasītāja situāciju attiecas Savienības tiesību piemērošanas joma. Tomēr vai šo analīzi var likt apšaubīt fakts, ka prasītājs ir atsaucies uz savām tiesībām Rumānijā pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības?
B. Par Izstāšanās līguma ietekmi
43. Pirmām kārtām, jāatgādina, ka:
– 2020. gada 31. janvārī Apvienotā Karaliste izstājās no Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas, un
– saskaņā ar Izstāšanās līguma 2. panta e) punktu kopsakarā ar tā 126. pantu šajā līgumā ir paredzēts pārejas periods no 2020. gada 1. februāra, kad stājas spēkā šis līgums, līdz 2020. gada 31. decembrim. Šajā periodā Savienības tiesības Apvienotajā Karalistē un tās teritorijā bija piemērojamas atbilstoši minētā līguma 127. panta 1. punkta pirmajai daļai, ja vien līgumā nav noteikts citādi.
44. Otrām kārtām, jākonstatē, ka:
– nevienā no Izstāšanās līguma tiesību normām nav paredzēta atkāpe no šajā 127. pantā noteiktā principa, kas būtu saistīta ar Savienības tiesību normām, kuras esot piemērojamas pamatlietā, un
– šajā gadījumā prasītājs uz pārvietošanās brīvības Apvienotajā Karalistē izmantošanas sekām, kas iegūtas attiecīgi pirms šīs dalībvalsts izstāšanās no Savienības un pirms pārejas perioda beigām, pretendē citā dalībvalstī. Proti, 2017. gada 21. februārī pēc deed poll procedūras prasītāja pamatlietā vārds un viņa uzrunas forma tika mainīta un 2020. gada 29. jūnijā – pārejas perioda laikā – tika izsniegta GRC, proti, akts, kurš apstiprina vīriešu dzimtes identitāti.
45. Manuprāt, no tā ir jāsecina, ka šī pārejas perioda laikā izsniegtā GRC ir jāvērtē attiecīgajā dalībvalstī kā citas dalībvalsts (33) oficiāls dokuments atbilstoši Savienības tiesībām, kas piemērojamas pieteikuma izskatīšanas dienā.
46. Šī kvalifikācija nevar būt atkarīga no pārejas perioda beigām un, tātad, no datuma, kurā uz tā sekām atsaucas ieinteresētā persona (34). Tālab prasītāja apgalvoto pārvietošanās brīvības ierobežojumu (35) saistībā ar atteikumu atjaunināt viņa dzimšanas apliecību principā var vērtēt, ņemot vērā LESD 21. panta noteikumus.
47. Tādējādi ar saviem abiem jautājumiem, kuri, manuprāt, jāizskata kopā, iesniedzējtiesa vēlas būtībā noskaidrot, vai LESD 21. pants, kā arī Hartas 7. un 45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts, ka dalībvalsts iestādes atsakās atzīt un ierakstīt šīs pašas dalībvalsts pilsoņa, kurš ir arī Apvienotās Karalistes pilsonis, dzimšanas apliecībā vārdu un dzimtes identitāti, kas likumā noteiktajā kārtībā ir paziņoti un iegūti Apvienotajā Karalistē, lai gan šī valsts pirmā paziņojuma brīdī vēl bija dalībvalsts un Savienības tiesības otrā paziņojuma brīdī vēl bija piemērojamas iemesla tā dēļ, ka ar valsts tiesību normu iespēja šāda ieraksta iegūšana ir pakārtota nosacījumam, ka pirmās dalībvalsts tiesai ir jāatzīst dzimuma maiņa.
48. Tādēļ ir jānosaka, kādas sekas civilstāvokļa jomā var izrietēt no strīdīgajiem aktiem saskaņā ar Savienības tiesībām.
C. Par tādas vārda un dzimtes maiņas civilstāvokļa jomā atzīšanu dalībvalstī, kas iegūta citā dalībvalstī
49. Ņemot vērā nosacījumus, ar kādiem dalībvalstī tiek atzītas citā dalībvalstī izdotu publisku dokumentu sekas, jānorāda, pirmkārt, ka iesniedzējtiesa uzskata par neapstrīdamu, ka pamatlietā aplūkotie akti, kas nav nedz civilstāvokļa akti, nedz tiesu nolēmumi, ir derīgi un civilstāvokļa jomā saistībā ar prasītāja identitāti varot izraisīt tādas pašas sekas (36) kā tie, kurus atzinušas Apvienotās Karalistes iestādes, kas izsniedza jaunu pasi un vadītāja apliecību pēc paziņojuma par vārda un uzrunas formas maiņu (deed poll), taču attiecībā uz GRC nav sniegti nekādi precizējumi (37).
50. Otrām kārtām, runājot par lūgumu atjaunināt Savienības pilsoņa dzimšanas apliecību, ir jāatsaucas uz Tiesas nolēmumiem civilstāvokļa jomā, kuri attiecas vienīgi uz dalībvalsts iestāžu atteikumu atzīt vārdu vai uzvārdu, ko pamatlietas apstākļiem identiskos apstākļos ir ieguvis šīs dalībvalsts pilsonis, kurš ir izmantojis pārvietošanās brīvību un kuram ir arī citas dalībvalsts pilsonība, ja vārdu un uzvārdu nosaka atbilstoši šajā pēdējā minētajā dalībvalstī spēkā esošajiem noteikumiem (38).
51. Vispirms Tiesa ir norādījusi, ka “personas vārds un uzvārds ir viņas identitātes un privātās dzīves, kuras aizsardzība ir nostiprināta [Hartas] 7. pantā, kā arī Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECTK”) 8. pantā, sastāvdaļa”. Tiesa ir arī nospriedusi, ka, lai arī Hartas 7. pantā tas nav skaidri pieminēts, personas vārds un uzvārds kā personīgas identifikācijas līdzeklis un kā līdzeklis, kas nodrošina saikni ar ģimeni, tomēr attiecas uz tās privāto un ģimenes dzīvi (39).
52. Turpinājumā Tiesa ir nospriedusi, ka atteikums atzīt Savienības pilsoņa uzvārdu, kas likumīgi iegūts citā dalībvalstī, var ierobežot LESD 21. pantā paredzēto tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā izmantošanu to neskaidrību un neērtību dēļ, ko var radīt atšķirība starp diviem uzvārdiem, kas tiek attiecināti uz vienu un to pašu personu, kad tai jāapliecina gan sava identitāte, gan ģimenes saišu veids (40).
53. Visbeidzot, ja valsts tiesībās ir paredzēts cits juridiskais pamats uzvārda maiņai pēc ieinteresētās personas pieteikuma, Tiesa ir nospriedusi – lai to varētu uzskatīt par saderīgu ar Savienības tiesībām, šim pamatam nav jāpadara neiespējamu vai pārmērīgi grūtu ar LESD 21. pantu piešķirto tiesību īstenošana. Turklāt, tā kā nepastāv Savienības tiesiskais regulējums jautājumā par uzvārda maiņu, valsts tiesībās paredzētajai kārtībai ir jāievēro līdzvērtības princips (41).
54. Šajos nolēmumos, kas pamatoti ar ikviena Savienības pilsoņa tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, Tiesa ir lēmusi par labu tam, ka ar civilstāvokli saistīti akti dalībvalstī jāsaskaņo ar uzvārdu vai vārdu, kas iegūts citā dalībvalstī, vai nu atbilstoši uzvārda piešķiršanas noteikumiem (42), vai nu pēc brīvprātīgas [vārda vai uzvārda] maiņas (43).
55. Šīs judikatūras pamatā esošā loģika ir loģika par citā dalībvalstī iegūta uzvārda vai vārda automātisku atzīšanu dalībvalstu savstarpējas uzticēšanās kontekstā, lai nodrošinātu attiecīgās personas brīvu pārvietošanos šajās valstīs, nevis administratīva akta vai tiesas nolēmuma loģika. Šī loģika tādējādi atšķiras no loģikas par ārvalstu akta vai tiesas nolēmuma seku atzīšanu saskaņā ar starptautisko privāttiesību metodēm (44), kas pamatotu īpašu noteikumu izstrādi uz cita pamata, kas nav LESD 21. pants (45).
56. Šādos apstākļos ir jānosaka, ar kādiem nosacījumiem šo judikatūru var pārņemt, nošķirot pamatlietā aplūkotos aktus, ņemot vērā, ka Tiesa jau ir lēmusi par jauna vārda automātisko atzīšanu.
1. Vārda maiņa
57. Šajā gadījumā, runājot par vārda maiņu, ko prasītājs ieguvis Apvienotajā Karalistē pirms viņa dzimtes identitātes atzīšanas, nav strīda par to, ka vārds, kas minēts prasītāja Apvienotās Karalistes pasē un vadītāja apliecībā, nav identisks tam, kurš ierakstīts Rumānijas civilstāvokļa aktu reģistrā un administratīvajos dokumentos. Tāpat kā lietā, kurā tika pieņemts spriedums Bogendorff (46), un a fortiori gadījumā, kad jauns vārds tiek izvēlēts saistībā ar vārdu vēlākā paziņojumā par dzimtes identitāti, nav šaubu, ka vienas un tās pašas personas atšķirīgie vārdi var tai radīt nopietnas administratīva, profesionāla un privāta rakstura neērtības.
58. Tādējādi dalībvalsts iestāžu atteikums atzīt vārdu, kāds ir iegūts citā valstī, kas attiecīgajā brīdī ir bijusi Savienības dalībvalsts, ir LESD 21. pantā visiem Savienības pilsoņiem atzīto tiesību ierobežojums.
59. Nedz iesniedzējtiesa, nedz Rumānijas valdība nemin īpašu iemeslu, kas varētu pamatot kompetento Rumānijas iestāžu atteikumu atzīt un ierakstīt prasītāja dzimšanas apliecībā vārdu, kuru viņš ieguvis Apvienotajā Karalistē, kā vien iemeslu par dzimtes identitātes atzīšanu, pret kuru kompetentās Rumānijas iestādes iebilst (47). Šī tiesa turklāt nav minējusi nevienu īpašu tiesību normu, kas saistīta ar vārda maiņu, kā vien to, kas saistīta ar dzimuma maiņu. Piedevām tā nav sniegusi nekādu informāciju par ārvalstī pieņemta lēmuma atzīšanas procedūru saskaņā ar Savienības tiesībām uzvārda vai vārda jomā (48).
60. Turklāt pamatlietas apstākļos ar faktu, ka jaunā vārda atzīšana tiek saistīta ar dzimtes identitātes atzīšanu, tiek pārkāpts efektivitātes princips un netiek nodrošināta to tiesību aizsardzība, kuras prasītājam ir piešķirtas ar Savienības tiesībām, un it īpaši ar LESD 21. pantu (49). Visbeidzot iesniedzējtiesa vārda maiņas atteikšanas vajadzībām nevarot izmantot pamatojumu, kas saistīts ar sabiedrisko kārtību un vienlīdzīgu attieksmi (50).
61. Tādēļ uzskatu, ka, ņemot vērā šos apstākļus, attiecībā uz prasītāja dzimšanas apliecības aktualizēšanu nepastāv nekādas grūtības nošķirt vārda maiņas atzīšanu no dzimtes maiņas atzīšanas, kaut arī tajā minētais vārds nesakritīs ar dzimti, ar kuru socioloģiski saista pēc dzimšanas ierakstīto dzimumu.
62. Turklāt uzskatu, ka šajā situācijā, lai novērtētu tāda lēmuma tvērumu, ar kuru jaunu vārdu atzīst automātiski, ir jāraugās plašāk, ārpus faktiskajiem apstākļiem, kādos Tiesai ir jāizskata lieta, un ir jāparedz, ka šādai atzīšanai var būt sekas uz citiem civilstāvokļa aktiem, piemēram, uz attiecīgās personas ģimenes locekļu aktiem, kuros norādīts vārds pirms notikušajām izmaiņām, proti, it īpaši, laulības vai partnerattiecību apliecībās vai bērna dzimšanas apliecībās.
63. Manā ieskatā, ja tiesiskais regulējums civilstāvokļa jomā to paredz, jauna vārda atzīšanai ir jābūt beznosacījumu sekām, jo vairāk tādēļ, ka tā nemaina trešo skarto personu identitāti atšķirībā no vārda maiņas atzīšanas, ko izvēlējies vai ieguvis laulātais, vai kas ir nodots bērniem. Un pretēji – ja nenotiek vēlāka aktualizēšana, no tā izrietētu neatbilstība starp civilstāvokļa aktiem, kas radītu šķēršļus no LESD 21. panta izrietošo tiesību izmantošanai, ja ģimenes locekļi vēlētos tās izmantot, pamatojoties uz ģimenes saitēm, kuras tiem jāpamato.
64. Tāpēc, manuprāt, Tiesas sniegtās atbildes tvērumam nevajadzētu aprobežoties ar attiecīgās personas dzimšanas apliecību. Tādēļ vispārīgi LESD 21. pants būtu jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tas, ka dalībvalsts iestādes atsaka ierakstīt civilstāvokļa aktu reģistrā vārdu, kuru šīs dalībvalsts pilsonis ieguvis citā dalībvalstī, kuras pilsonība viņam arī ir, pamatojoties uz valsts tiesību normu, ar kuru iespēja iegūt šādu ierakstu ir pakārtota nosacījumam, ka pirmās minētās dalībvalsts tiesai ir jāatzīst dzimuma maiņa.
2. Dzimtes maiņa
65. Šajā gadījumā vēl nebijis jautājums, par kuru ir jālemj Tiesai, ir jautājums par to, vai tās judikatūru civilstāvokļa jomā par vārda iegūšanas dalībvalstī pārrobežu sekām var pārņemt pilnībā.
a) Analoģija ar Tiesas judikatūru par vārdu un uzvārdu
66. Iesākumā ir jāuzsver, ka, lai arī 2018. gada 26. jūnija spriedumā MB (Dzimuma maiņa un vecuma pensija) (51) Tiesa ir precizējusi, ka “Savienības tiesības neaizskar dalībvalstu kompetenci personu civilstāvokļa un dzimuma maiņas juridiskās atzīšanas jautājumos” (52), lietas, kurā tika pieņemts šis nolēmums, priekšmets nebija vienā dalībvalstī iegūtas dzimtes maiņas juridiska atzīšanā citā dalībvalstī (53).
67. Tādēļ ir jānolemj, vai vienīgi Tiesas judikatūra, kas attiecas uz Savienības pilsoņa identitāti apliecinoša elementa, proti, vārda un uzvārda maiņas automātisku atzīšanu dalībvalstī, lai to ierakstītu civilstāvokļa aktā citā dalībvalstī, ir piemērojama tādos pašos apstākļos, ja runa ir par dzimuma norādīšanu dzimšanas apliecībā.
68. Vērtējuma pirmajā daļā apstiprinoša atbilde, kurā pārņemts tāds pats formulējums kā spriedumā Freitag (54), varētu būt piemērojama trīs iemeslu dēļ.
69. Vispirms lielākajā daļā dalībvalstu (55)dzimuma norāde ir elements, kas veido personas identitāti, tāpat kā uzvārds un vārds (56). Visbiežāk tas ir saistīts ar dzimumu, kas ierakstīts dzimšanas apliecībā (57), kā dažreiz uzvārds (58).
70. Turpinājumā – pamatojums jauna uzvārda vai vārda atzīšanai, lai tos reģistrētu civilstāvokļa aktu reģistrā, proti, prasības, kas izriet no LESD 21. panta un no tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību, kuras aizsardzība ir nostiprināta Hartas 7. pantā un ECTK 8. pantā (59), nosaka pienākumu neliegt Savienības pilsonim viņa galvenās tiesības, ko tam piešķir viņa statuss visos tā identitātes aspektos.
71. Turklāt šāds risinājums saskan ar ECT nu jau pastāvīgo judikatūru, kas pamatota ar ECTK 8. pantu un kas attiecas uz dzimtes identitātes neaizskaramību (60).
72. Protams, šī tiesa nav lēmusi par vārda un uzvārda vai dzimuma maiņas lēmumu atzīšanu (61), bet tā ir vairākkārt uzsvērusi, ka privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība izraisa valstij pozitīvu pienākumu to nodrošināt, pieņemot pasākumus, lai atzītu gan uzvārda vai vārda maiņu (62), gan dzimtes identitātes maiņu (63), un izdarīt secinājumus civilstāvokļa jomā.
73. Tāpat ir jākonstatē, ka 25 no 27 dalībvalstīm paredz civilstāvokļa maiņas procedūras, lai likumīgā dzimšanas identitāte varētu tikt mainīta, izdarot individuālas izvēles attiecībā uz dzimti (64), kas apstiprina tā risinājuma atbilstību, kas pēc analoģijas ar judikatūru par vārdu un uzvārdu ierosināts uz šo secinājumu 70. punktā izklāstīto principu pamata.
74. Jāpiebilst, ka fakts, ka dalībvalstī nav tiesiskā regulējuma, kurš attiektos uz dzimtes maiņas paziņojuma atzīšanu, man nešķiet šķērslis, ņemot vērā LESD 21. pantu, no ECT judikatūras izrietošā pozitīvā pienākuma dēļ (65) un analoģijas, ko var izdarīt ar spriedumu Grunkin un Paul, dēļ. Šajā nolēmumā Tiesa sprieda par tāda bērna uzvārda atzīšanu, kas sastāv no viņa tēva un mātes uzvārdiem, lai gan Vācijas tiesībās nebija paredzēts noteikt šādu dubulto uzvārdu (66).
75. Visbeidzot, runājot par pārvietošanās brīvības ierobežojumu pamatojumiem, ko pārbaudījusi Tiesa, tā ir lēmusi konkrēti par mērķi – uzvārda brīvprātīgas maiņas gadījumā – novērst valsts tiesību personu statusa jomā apiešanu, izmantojot pārvietošanās brīvību un no tās izrietošās tiesības vienīgi šim mērķim. Konkrētajā gadījumā Tiesa atgādināja, ka 1999. gada 9. marta sprieduma Centros (67) 24. punktā tā nosprieda, ka dalībvalstij ir tiesības veikt pasākumus, lai novērstu atsevišķu pilsoņu centienus, izmantojot ar Līgumu nodibinātās tiesības, apiet valsts tiesību aktus vai lai atturētu pilsoņus ļaunprātīgi vai negodīgi savā labā izmantot [Savienības] tiesību normas (68).
76. Šajā ziņā dzimtes identitātes atzīšanas jomā ir jāņem vērā fakts, ka dalībvalstu tiesiskais regulējums par vārda un uzvārda maiņu pašlaik ir mazāk konsolidēts, nekā brīdī, kad Tiesa pieņēma nolēmumu (69). Atsevišķas dalībvalstis paredz pašnoteikšanās procedūru (70), savukārt citās dalībvalstīs ECT judikatūras dēļ (71) pierādīšanas prasības ir mainītas, vai pat atceltas (72).
77. Tomēr šo materiālo tiesību, kas ir piemērojamas dzimtes maiņas gadījumā, dažādība nevar būt par pamatu, lai pieļautu svarīgus iemeslus tā neatzīšanai (73). Tā kā ar pilsonību saistītajām tiesībām ir jārada sekas, šī dažādība pamato vienīgi pastiprinātu modrību attiecībā uz nosacījumiem, kādos šīs tiesības tiek izmantotas, lai nodrošinātos pret jebkādu ļaunprātīgu izmantošanu.
78. Tādēļ, kā tas tika apsvērts tiesas sēdē, ļaunprātīgas izmantošanas riska novēršanas mērķiem šķiet piemēroti, ka ir iespēja atsaukties uz dzīvesvietas vai pilsonības nosacījumiem (74), kuri kalpo, lai pārbaudītu ciešas saiknes esamību ar dalībvalsti, kurā ir notikušas šādas izmaiņas (75).
79. Runājot par iepriekš izklāstīto principu piemērošanu pamatlietā, ir jānorāda, ka vienīgais pamatojums atteikumam – bez tiesvedības – atzīt un ierakstīt attiecīgajā dzimšanas apliecībā dzimtes maiņu pēc dzimtes identitātes paziņojuma, kurš raksturots lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu (76), ir pamatojums par to, ka pastāv cits juridiskais pamats, kas ļauj iegūt dzimuma maiņu Rumānijā.
80. Taču spriedums X un Y pret Rumāniju (77) pierāda, kā to ir norādījusi iesniedzējtiesa, ka šo valsts procedūru nevar uzskatīt par saderīgu ar Savienības tiesībām, jo tā padara neiespējamu vai pārmērīgi grūtu ar LESD 21. pantu piešķirto tiesību īstenošanu (78).
81. Tādējādi, ņemot vērā pamatlietas apstākļus, Tiesa varētu uzskatīt, kā iepriekšējos spriedumos, kuri attiecas uz Savienības pilsoņa vārdu un izvārdu, ka Rumānijas iestāžu atteikums atzīt Apvienotajā Karalistē iegūtu dzimtes identitāti, lai gan Savienības tiesības vēl bija piemērojamas, ir ikvienam Savienības pilsonim ar LESD 21. pantu atzīto brīvību nepamatots ierobežojums.
82. Tomēr analīzes otrajā daļā nepieciešamais vērtējums par šāda nolēmuma, kurš balstās uz tādiem pašiem pamatiem kā Tiesas judikatūra vārda un uzvārda jomā, vispārējo piemērojamību izraisa jautājumu par iespējamām robežām, ko izraisītu dzimuma norādīšanas dzimšanas apliecībā īpašās sekas personu statusa jomā.
b) Vai jānosaka robežas judikatūras par uzvārdu pārņemšanai?
83. Dzimuma norādīšanai dzimšanas apliecībā ir īpašas sekas personas statusa jomā. Kādi secinājumi attiecīgajā gadījumā no tā ir jāizdara, ņemot vērā pēdējos Tiesas nolēmumus par nosacījumiem, ar kādiem vienas dalībvalsts civilstāvokļa aktiem ir jāizraisa sekas citā dalībvalstī, proti, spriedumus Coman u.c. un Pancharevo?
1) Par dzimuma norādīšanas civilstāvokļa aktā īpašajām sekām uz personas statusu
84. Personu statusa jomā paziņojumam par dzimumidentitāti ir sekas, kuru nav paziņojumam par uzvārdu. Uzvārda maiņa, protams, var ķēdes reakcijā mainīt to personu uzvārdu, kurām tas ir nodots, vai kuras to izvēlējušās (79). Tomēr salīdzinājumam dzimtes identitātes paziņojumu nevar vērtēt kā tādu gribas izpausmi, kas aprobežojas ar attiecīgās personas identitāti.
85. Proti, šis paziņojums maina gan attiecīgās personas individuālo statusu, gan arī tās ģimenes statusu. Tādējādi uz to var atsaukties, izmantojot tiesības, kas joprojām ir saistītas ar dzimuma atšķirību (laulība, radniecība augšupējā līnijā, pensija (80), veselība, sporta sacensības u.c.).
86. Tādēļ, tā kā civilstāvokļa aktu aktualizēšanu pamato mērķis nodrošināt ar attiecīgā pilsoņa un viņa ģimenes locekļu pārvietošanās brīvību saistītās tiesības (81), ir jāuzdod jautājums, tāpat kā saistībā ar uzvārda maiņu (82), par šādas vienā dalībvalstī atzīta dzimtes identitātes paziņojuma reģistrācijas sekām ķēdes reakcijā uz citiem civilstāvokļa aktiem, piemēram, laulības apliecībām vai bērnu dzimšanas apliecībām, kas izdotas pirms šāda paziņojuma (83), tajā pašā dalībvalstī vai citās dalībvalstīs, kā redzams spriedumos Coman u.c. un Pancharevo.
2) Par sekām, kuras izraisa citā dalībvalstī iegūtas dzimtes identitātes paziņojuma atzīšana un ierakstīšana civilstāvokļa reģistrā
87. No spriedumiem Coman u.c. un Pancharevo secinu, ka Tiesa ir raudzījusies, lai tiktu ievērots princips, atbilstoši kuram Savienības tiesības neskar dalībvalstu kompetenci saistībā ar tādu norāžu reģistrāciju civilstāvokļa aktos, kuru sekas būtu viena dzimuma personu laulību institūta atzīšana vai konstatētas radniecības augšupējā līnijā saiknes ar diviem viena dzimuma vecākiem atzīšana. Šajā pēdējā minētajā gadījumā tas, ka dalībvalstīm nav pienākuma civilstāvokļa jomā, ir ticis skaidri atgādināts (84).
88. Tādēļ, manuprāt, jautājums par tādu aktu vai lēmumu atzīšanas dalībvalstī sekām, kas ir izdoti citā dalībvalstī un attiecas uz dzimuma norādīšanu, ir skatāms no skatpunkta, kas atšķiras no tā, kuru izmantojusi Tiesa attiecībā uz uzvārdu (85).
89. Proti, lai arī Tiesa spriedumā Coman u.c. ir noteikusi pienākumu dalībvalstij atzīt laulību starp viena dzimuma personām, kas noslēgta citā dalībvalstī atbilstoši tās tiesībām, tā ir precizējusi, ka šī laulība ir jāatzīst vienīgi atvasināto uzturēšanās tiesību piešķiršanas trešās valsts valstspiederīgajam nolūkā, bet ka šis atzīšanas pienākums nenozīmē minētajai dalībvalstij pienākumu savās valsts tiesībās paredzēt laulības institūtu starp viena dzimuma personām (86).
90. Spriedumā Pancharevo Tiesa ir nospriedusi, ka dalībvalstu iestādēm ir noteikts pienākums izsniegt personas apliecību vai pasi tās pilsonim, pamatojoties uz citā dalībvalstī izdotu dzimšanas apliecību neatkarīgi no tā, vai šai personai ir jāizsniedz jauna dzimšanas apliecība no valsts reģistra, jo pirmā minētā apliecība ir jāatzīst (87).
91. Šajos abos spriedumos Tiesa ir turpinājusi pastāvīgo judikatūru par piešķirta vai izvēlēta vārda un uzvārda pārrobežu sekām. Tā ir atgādinājusi dalībvalstu kompetenci personu statusa jomā (88) un pienākumu garantēt tiesības, kas izriet no LESD 21. panta, kurš tādējādi nosaka pienākumu atzīt citā dalībvalstī reģistrētu divu viena dzimuma personu laulību (89) vai radniecības augšupējā līnijā saikni attiecībā uz viena dzimuma vecākiem(90). Šajā pēdējā minētajā gadījumā vienā dalībvalstī sagatavotais civilstāvokļa akts noteica radniecības augšupējā līnijā saikni vienīgi ar mērķi, lai cita dalībvalsts izdotu ceļošanas dokumentu saviem pilsoņiem (91), nekādi neietekmējot šīs dalībvalsts civilstāvokļa aktu reģistru.
92. Tādēļ, ņemot vērā minētos spriedumus, risinājumam, kurš jāizmanto, lai atzītu un ierakstītu civilstāvokļa reģistrā dzimtes maiņu pēc citā dalībvalstī iegūtas dzimtes identitātes paziņojuma, un kuru pamato divas prasības – prasība par personīgo autonomiju (92) un prasība par Savienības pilsoņu pārvietošanās brīvību (93), ir, manuprāt, jāparedz noteiktas robežas.
93. Šis risinājums sašaurinātu dalībvalstu pienākumu reģistrēt indivīda identitātes elementu maiņu atkarībā no izvēlētās dzimtes vienīgi viņa dzimšanas apliecībā, ja šai maiņai var būt sekas uz citiem civilstāvokļa aktiem. Izsakoties vispārīgi, Tiesas atbilde iesniedzējtiesai aprobežotu no LESD 21. panta izrietošo principu sekas civilstāvokļa jomā ar attiecīgās personas identifikācijas elementiem (94), kuri kalpo, lai tā pārvietotos Savienības teritorijā, proti, ar mērķi saņemt personas apliecību vai pasi (95).
94. Minētā risinājuma sekas būtu tādas, ka civilstāvokļa aktu atjaunināšana attiecībā uz attiecīgās personas ģimenes locekļiem nebūtu obligāta saskaņā ar Savienības tiesībām, jo šī atjaunināšana nozīmētu, ka civilstāvokļa aktu reģistros ir jāatzīst laulības starp viena dzimuma personām (96) vai radniecības augšupejā līnijā saiknes attiecībā pret viena dzimuma vecākiem (97), ko atbilstoši Savienības tiesībām nevar prasīt no dalībvalstīm.
95. Tādā perspektīvā pagaidu risinājums neatbilstībai starp personu, kuras ir pāra attiecībās, vai ģimenes locekļu civilstāvokļa aktiem, kas pamatots ar LESD 21. pantu, kuru Tiesa jau ir pieminējusi, varētu tikt pielāgots tādējādi, ka dzimtes identitātes paziņojums ietekmētu jau civilstāvokļa aktos pastāvošos ierakstus tikai tad, kad tiek izdota personas apliecība, uzturēšanās atļauja vai pase, saskaņā ar Tiesas judikatūru spriedumos Coman u.c. un Pancharevo.
96. Protams, šis risinājums nav apmierinošs, ņemot vērā tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību un bērna primārās intereses, jo transpersonai ir jāvar pamatot savas ģimenes saites, kas noteiktas civilstāvokļa aktos. Proti, manuprāt, lai arī var iedomāties, ka administratīva dokumenta izdošana tiek nošķirta no civilstāvokļa reģistrēšanas, lai izbrauktu no teritorijas, kuras pilsonis konkrētais valstspiederīgais ir, ar šo nošķiršanu netiek izpildīta prasība par dzīvi bez administratīvām grūtībām, viņam atgriežoties (98).
97. Tomēr, ja ar Savienības pilsoņa identitāti saistītu izmaiņu, kas notikušas vienā dalībvalstī, atzīšana citā dalībvalstī ir pamatota ar LESD 21. pantu, dalībvalstis ir vienīgās, kam ir kompetence noteikt sekas personu statusa jomā, kuras izrietētu no visu civilstāvokļa aktu saskaņošanas (99).
98. ECT arī uzskata, ka civilstāvokļu reģistrācijas kārtībā ir jālīdzsvaro skartās sabiedrības intereses (100) un personu dzimtes identitātes atzīšana (101). Šajā ziņā ir jāņem vērā dažādās prasības dalībvalstīs (102).
99. Tādēļ uzskatu, ka LESD 21. pants būtu jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts, ka vienas dalībvalsts kompetentās iestādes atsakās – bez tiesvedības — atzīt un ierakstīt šīs pašas dalībvalsts pilsoņa dzimšanas apliecībā viņa dzimtes identitāti, kas iegūta citā dalībvalstī, kuras pilsonis viņš arī ir. Tas, ka valsts tiesībās pastāv dzimuma vai dzimtes maiņas procedūra, nevar pamatot šādu atteikumu.
100. Ņemot vērā visus izklāstītos apsvērumus par vārda un dzimtes maiņu, kas iegūta citā dalībvalstī, un ņemot vērā pamatlietas apstākļus, ierosināšu Tiesai tādu atbildi uz iesniedzējtiesas jautājumiem par civilstāvokļu reģistrāciju, kas aprobežojas ar attiecīgā Savienības pilsoņa dzimšanas apliecību, kas ir formulēta vispārīgi un kuru papildina precizējums par to, ka Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības faktam nav nozīmes.
V. Secinājumi
101. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Judecătoria Sectorului 6 București (Bukarestes 6. apgabala pirmās instances tiesa, Rumānija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) LESD 21. pants un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 45. pants
ir jāinterpretē tādējādi, ka
ar tiem netiek pieļauts, ka dalībvalsts iestādes atsakās atzīt un ierakstīt šīs dalībvalsts pilsoņa dzimšanas apliecībā vārdu un dzimtes identitāti, kas likumā noteiktajā kārtībā ir paziņoti un iegūti citā dalībvalstī, kuras pilsonis viņš arī ir.
Tiesvedība tiesā vai administratīva procedūra par dzimuma vai dzimtes maiņu nevar būt šķērslis šādai automātiskai atzīšanai.
Savukārt Savienības tiesības neskar dalībvalstu kompetenci savās tiesībās paredzēt šādas atzīšanas un ierakstīšanas citos civilstāvokļa aktos sekas, kā arī sekas attiecībā uz personu statusu, kurš izriet no tiesību normām par laulību un radniecību augšupējā līnijā.
2) Tam, ka lūgums atzīt un ierakstīt civilstāvokļa aktu reģistrā vārda un dzimtes maiņu, kas iegūta Apvienotajā Karalistē, ir iesniegts Savienības dalībvalstī datumā, kad Savienības tiesības vairs nebija piemērojamas Apvienotajā Karalistē, nav nozīmes.