Pagaidu versija
TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2024. gada 8. maijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Direktīva (ES) 2019/1023 – Ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistītās procedūras – 20. pants – Saistību dzēšanas iespējas – 23. pants – Atkāpes – 23. panta 4. punkts – Konkrētu parāda kategoriju izslēgšana no parādsaistību dzēšanas – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru no parādsaistību dzēšanas izslēgti nodokļu un sociālās apdrošināšanas iemaksu parādi – Šādas izslēgšanas pienācīgi pamatotais raksturs
Lietā C‑20/23
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunal da Relação do Porto (Porto apelācijas tiesa, Portugāle) iesniegusi ar 2022. gada 14. decembra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2023. gada 16. janvārī, tiesvedībā
SF
pret
MV,
Instituto da Segurança Social IP,
Autoridade Tributária e Aduaneira,
Cofidis SA – Sucursal em Portugal,
piedaloties
José da Costa Araújo SF maksātnespējas procedūras administratora statusā
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja A. Prehala [A. Prechal], tiesneši F. Biltšens [F. Biltgen] (referents), N. Vāls [N. Wahl], J. Pasers [J. Passer] un M. L. Arasteja Saūna [M. L. Arastey Sahún],
ģenerāladvokāts: Ž. Rišārs Delatūrs [J. Richard de la Tour],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– SF vārdā – U. Freitas, advogado,
– Instituto da Segurança Social IP vārdā – A. Serrano, advogada,
– Portugāles valdības vārdā – M. Afonso Brigas, P. Barros da Costa, A. de Almeida Morgado, I. Inverno un A. Rodrigues, pārstāvji,
– Spānijas valdības vārdā – A. Ballesteros Panizo, pārstāvis,
– Eiropas Komisijas vārdā – G. Braun, J. L. Buendía Sierra un I. Melo Sampaio, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2024. gada 11. janvāra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2019/1023 (2019. gada 20. jūnijs) par preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu, parādsaistību dzēšanu un diskvalifikāciju un ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistīto procedūru efektivitātes palielināšanas pasākumiem un ar ko groza Direktīvu (ES) 2017/1132 (Direktīva par pārstrukturēšanu un maksātnespēju) (OV 2019, L 172, 18. lpp.) 23. panta 4. punktu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 16. pantu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp fizisku personu SF, kas kļuvusi maksātnespējīga (turpmāk tekstā – “parādnieks”), no vienas puses, un MV, Instituto da Segurança Social IP (Sociālā nodrošinājuma iestāde, Portugāle), Autoridade Tributária e Aduaneira (Nodokļu un muitas iestāde, Portugāle) un Cofidis SA – Sucursal em Portugal, no otras puses, saistībā ar pieteikumu par parādsaistību dzēšanu, ko parādnieks iesniedzis attiecībā uz viņu uzsāktajā maksātnespējas procedūrā.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Saskaņā ar Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 78. un 81. apsvērumu:
“(78) Ne visos apstākļos lietderīga ir pilnīga parādsaistību dzēšana vai diskvalifikācijas izbeigšana pēc laikposma, kas nepārsniedz trīs gadus, un tādēļ varētu būt nepieciešams ieviest tādas atkāpes no šā noteikuma, kuras ir pienācīgi pamatotas ar iemesliem, kas paredzēti valstu tiesību aktos. Piemēram, šādas atkāpes būtu jāievieš gadījumos, kad parādnieks ir negodīgs vai ir rīkojies negodprātīgi. Ja uzņēmējiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem nepiemēro godīguma un godprātības prezumpciju, godīguma un godprātības pierādīšanas pienākuma dēļ viņiem nevajadzētu rasties nevajadzīgām grūtībām vai apgrūtinājumam sākt piemērot procedūru.
[..]
(81) Ja pastāv pienācīgi pamatots iemesls valsts tiesību aktos, varētu būt lietderīgi ierobežot saistību dzēšanas iespēju konkrētām parāda kategorijām. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nodrošinātos parādus no saistību dzēšanas iespējas izslēgt tikai līdz tādai vērtībai, kas nepārsniedz valsts tiesību aktos noteikto nodrošinājuma vērtību, savukārt pārējo parādu būtu jāuzskata par nenodrošinātu parādu. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pienācīgi pamatotos gadījumos izslēgt arī citas parādu kategorijas.”
4 Šīs direktīvas 2. panta 1. punkta 10. apakšpunkts ir formulēts šādi:
“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
[..]
10) “pilnīga parādsaistību dzēšana” ir prasības uzņēmējiem samaksāt viņu vēl nesamaksāto dzēšamo parādu summu noraidīšana vai vēl nesamaksāto dzēšamo parādu summas kā tādas atcelšana, kura ir daļa no procedūras, kur varētu būt ietverta aktīvu realizācija vai atmaksas plāns, vai abi.”
5 Minētās direktīvas 20. pantā “Saistību dzēšanas iespējas” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka maksātnespējīgiem uzņēmējiem ir pieejama vismaz viena procedūra, kas var noslēgties ar pilnīgu parādsaistību dzēšanu saskaņā ar šo direktīvu.
Dalībvalstis var pieprasīt, lai tiktu izbeigta tāda tirdzniecība, darījumdarbība, amatniecība vai profesija, ar kuru ir saistīti maksātnespējīga uzņēmēja parādi.
2. Dalībvalstis, kurās pilnīga parādsaistību dzēšana ir atkarīga no tā, vai uzņēmējs daļēji veic parādu atmaksu, nodrošina, lai saistītais atmaksas pienākums būtu balstīts uz uzņēmēja konkrēto stāvokli un, jo īpaši, lai tas būtu samērīgs ar uzņēmēja apķīlājamajiem vai rīcībā esošajiem ienākumiem un aktīviem saistību dzēšanas laikposmā, un lai tajā būtu ņemtas vērā kreditoru taisnīgās intereses.
3. Dalībvalstis nodrošina, ka uzņēmēji, kuriem ir dzēstas parādsaistības, var izmantot spēkā esošos valsts regulējumus, kuros ir paredzēts darījumdarbības atbalsts uzņēmējiem, tostarp to, ka viņiem ir piekļuve attiecīgai un atjauninātai informācijai par šiem regulējumiem.”
6 Šīs pašas direktīvas 23. panta “Atkāpes” 4. punktā ir paredzēts:
“Dalībvalstis var konkrētas parāda kategorijas izslēgt no parādsaistību dzēšanas vai ierobežot parādsaistību dzēšanas iespējas, vai noteikt ilgāku saistību dzēšanas laikposmu, ja šāda izslēgšana, ierobežošana vai ilgāki laikposmi ir pienācīgi pamatoti, piemēram, ja ir:
a) nodrošināti parādi;
b) parādi, kas izriet no kriminālsodiem vai ir ar tiem saistīti;
c) parādi, kas izriet no atbildības par neatļautu darbību;
d) parādi attiecībā uz uzturēšanas saistībām, kas izriet no ģimenes, vecāku un bērnu, laulības vai radniecības attiecībām;
e) parādi, kas radušies pēc tam, kad ir iesniegts pieteikums uzsākt procedūru, kas noslēdzas ar parādsaistību dzēšanu, vai kad ir uzsākta šāda procedūra; un
f) parādi, kas izriet no pienākuma segt izmaksas saistībā ar procedūru, kas noslēdzas ar parādsaistību dzēšanu.”
7 Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 34. panta 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis līdz 2021. gada 17. jūlijam pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas nepieciešami, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, izņemot normas, kas nepieciešamas, lai izpildītu 28. panta a), b) un c) punkta prasības, un ko pieņem un publicē līdz 2024. gada 17. jūlijam, un normas, kas nepieciešamas, lai izpildītu 28. panta d) punkta prasības, un ko pieņem un publicē līdz 2026. gada 17. jūlijam. Tās tūlīt dara [Eiropas] Komisijai zināmu minēto noteikumu tekstu.
Tās piemēro normatīvos un administratīvos aktus, kas nepieciešami, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, no 2021. gada 17. jūlija, izņemot normas, kas nepieciešamas, lai izpildītu 28. panta a), b) un c) punkta prasības, un ko piemēro no 2024. gada 17. jūlija, un normas, kas nepieciešamas, lai izpildītu 28. panta d) punkta prasības, un ko piemēro no 2026. gada 17. jūlija.”
8 Atbilstoši šīs direktīvas 35. pantam, kurā paredzēts, ka tā stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, minētā direktīva stājās spēkā 2019. gada 16. jūlijā.
Portugāles tiesības
CIRE
9 Código da Insolvência e da Recuperação de Empresas (Uzņēmumu maksātnespējas un sanācijas kodekss), kurš apstiprināts ar 2004. gada 18. marta Decreto‑Lei n. o 53/2004 (Dekrētlikums Nr. 53/2004; 2004. gada 18. marta Diário da República I, I‑A sērija, Nr. 66) un kurā grozījumi izdarīti ar 2022. gada 11. janvāra Lei n. o 9/2022 (Likums Nr. 9/2022; 2022. gada 11. janvāra Diário da República, 1. sērija, Nr. 7) (turpmāk tekstā – “CIRE”), 235. pants “Vispārīgais princips” ir formulēts šādi:
“Ja parādnieks ir fiziska persona, tas var saņemt atbrīvojumu no parādiem, kas veido maksātnespējas saistības, kuras nav tikušas izpildītas maksātnespējas procedūras gaitā vai trīs gadu laikā pēc tās pabeigšanas, saskaņā ar šajā nodaļā izklāstītajiem nosacījumiem.”
10 CIRE 242. panta 2. punktā ir noteikts:
“Parādnieka vai trešās personas veikta īpašu priekšrocību piešķiršana kreditoram maksātnespējas procedūrā nav spēkā.”
11 CIRE 245. panta 2. punkta d) apakšpunktā ir paredzēts, ka parādsaistību dzēšana neattiecas citastarp uz “nodokļu un sociālās apdrošināšanas iemaksu parādiem”.
12 2022. gadā Portugāles Republika Direktīvu par pārstrukturēšanu un maksātnespēju transponēja ar 2022. gada 11. janvāra Likumu Nr. 9/2022, ar kuru netika mainīts CIRE 245. panta 2. punktā iekļautais to parādu saraksts, kas izslēgti no parādsaistību dzēšanas un kas citastarp ietver nodokļu un sociālās apdrošināšanas iemaksu parādus. Šajā likumā netika ietverts pamatojums attiecībā uz pēdējo minēto parādu izslēgšanu.
LGT
13 Lei Geral Tributária (Vispārējais nodokļu likums), kas apstiprināts ar 1998. gada 17. decembra Decreto‑Lei n. o 398/98 (Dekrētlikums Nr. 398/98; 1998. gada 17. decembra Diário da República I, I‑A sērija, Nr. 290; turpmāk tekstā – “LGT”), nosaka un definē Portugāles nodokļu tiesību, nodokļu administrācijas pilnvaru un nodokļu maksātājiem piešķirto garantiju jomu regulējošos vispārējos principus.
14 LGT 5. pantā ir paredzēts:
“1. Nodokļu uzlikšanas mērķis ir apmierināt valsts un citu publisko struktūru finansiālās vajadzības un veicināt sociālo taisnīgumu, vienlīdzīgas iespējas un nepieciešamās bagātību un ienākumu sadales nevienlīdzību korekcijas.
2. Nodokļu uzlikšanā ievēro vispārējās piemērojamības, vienlīdzības, likumības un materiālā taisnīguma principus.”
15 Saskaņā ar LGT 30. panta 2. un 3. punktu:
“2. Nodokļu saistības ir imperatīvas, un to samazināšanas vai dzēšanas nosacījumus var noteikt vienīgi, ievērojot vienlīdzības un nodokļu likumības principus.
3. Iepriekšējā punktā izklāstītie noteikumi prevalē pār jebkādu speciālu tiesisko regulējumu.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
16 Ar 2018. gada 18. jūnija spriedumu, kas stājies likumīgā spēkā, parādnieks tika pasludināts par maksātnespējīgu.
17 2019. gada 23. janvārī pirmās instances tiesa provizoriski atzina par pieņemamu parādnieka iesniegto pieteikumu par parādsaistību dzēšanu.
18 2022. gada 29. jūlijā parādnieka maksātnespējas procedūras administrators iesniedza galīgo ziņojumu, kurā pauda uzskatu, ka parādniekam jāpiešķir parādsaistību dzēšanas iespēja.
19 Ar 2022. gada 3. oktobra lēmumu parādniekam tika piešķirta parādsaistību dzēšanas iespēja, atbilstoši CIRE 245. panta 2. punkta d) apakšpunktam izslēdzot nodokļu un sociālās apdrošināšanas iemaksu parādus.
20 Parādnieks par šo nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā Tribunal da Relação do Porto (Porto apelācijas tiesa, Portugāle). Apelācijas sūdzības pamatojumam viņš apgalvoja, ka CIRE 245. panta 2. punkts neatbilst Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 4. punktam, jo – pretēji pēdējā minētajā tiesību normā paredzētajam – nodokļu un sociālās apdrošināšanas iemaksu parādu izslēgšana no parādsaistību dzēšanas nav “pienācīgi pamatot[a]”. Turklāt šī izslēgšana radot šķērsli šīs direktīvas mērķu īstenošanai.
21 Šī tiesa konstatē, ka 2022. gada 11. janvāra Likumā Nr. 9/2022, ar kuru minētā direktīva ir transponēta Portugāles tiesībās, nav ietverts pamatojums attiecībā uz minēto izslēgšanu un ka pamatojums nav bijis paredzēts arī likumprojektā. Minētā tiesa norāda, ka papildus šaubām par CIRE 245. panta 2. punkta saderību ar šo direktīvu tai ir šaubas arī par to, vai šajā tiesību normā paredzētā izslēgšana ir šķērslis citastarp LESD mērķu īstenošanai un Savienības tiesību efektivitātei.
22 Šādos apstākļos Tribunal da Relação do Porto (Porto apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju] 23. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka citu (proti, attiecīgajos apakšpunktos neuzskaitītu) parādu izslēgšana ir atļauta vienīgi tad, ja tā ir “pienācīgi pamatota”?
2) Vai dalībvalstu iespēja izslēgt noteiktas parādu kategorijas no parādsaistību dzēšanas (ar nosacījumu, ka šāda izslēgšana ir pienācīgi pamatota atbilstoši [Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju] 23. panta 4. punktā noteiktajam) ir jāinterpretē tādējādi, ka tā dalībvalstīm ļauj izslēgt nodokļu parādus (kas minētajā tiesību normā nav minēti), šādi radot sev pašām privileģētu stāvokli?
3) Kādiem kritērijiem – gadījumā, ja uz šiem jautājumiem tiek atbildēts apstiprinoši, – [..] ir jāatbilst šai prasībai par pamatojumu Savienības tiesību izpratnē, lai tiktu nodrošināta gan Savienības likumdevējam, gan valsts likumdevējam saistošo vispārējo Savienības tiesību principu un pamattiesību [“aizliegums diskriminēt pilsonības dēļ” (LESD 18. pants) un “darījumdarbības brīvība” ([Hartas] 16. pants), kā arī iekšējā tirgus ekonomisko pamatbrīvību] ievērošana?
4) Vai – gadījumā, ja uz iepriekš jau minēto jautājumu tiek atbildēts noliedzoši, – jēdzienu “parādi, kas izriet no kriminālsodiem vai ir ar tiem saistīti” un “parādi, kas izriet no atbildības par neatļautu darbību” definīcijās ([..] Savienības tiesību izpratnē un Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju interpretācijas vajadzībām) ietilpst arī nodokļu parādi, kā noteic [Direktīvu par pārstrukturēšanu un maksātnespēju] transponējošais valsts tiesību akts (2022. gada 11. janvāra Likums Nr. 9/2022)?”
Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību
23 Spānijas valdība būtībā apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemams tāpēc, ka Direktīva par pārstrukturēšanu un maksātnespēju nav piemērojama attiecībā uz pamatlietas pamatā esošo procedūru, jo aplūkotais lūgums piešķirt atbrīvojumu iesniegts pirms šīs direktīvas stāšanās spēkā.
24 Šajā ziņā jāatgādina, ka Tiesas un valstu tiesu sadarbībā atbilstoši LESD 267. pantam tikai valsts tiesai, kas izskata lietu un kas ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpašo raksturu, jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams tās sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu nozīmīgums. Tādējādi, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jāpieņem nolēmums (spriedums, 2024. gada 22. februāris, Consejería de Presidencia, Justicia e Interior de la Comunidad de Madrid u.c., C‑59/22, C‑110/22 un C‑159/22, EU:C:2024:149, 43. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
25 No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesībām attiecas nozīmīguma prezumpcija. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesiskā regulējuma interpretācijai vai spēkā esamības izvērtējumam nav nekādas saistības ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2024. gada 22. februāris, Consejería de Presidencia, Justicia e Interior de la Comunidad de Madrid u.c., C‑59/22, C‑110/22 un C‑159/22, EU:C:2024:149, 44. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
26 Piedevām no Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 35. panta izriet, ka tā ir stājusies spēkā 2019. gada 16. jūlijā. Turklāt šīs direktīvas 34. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis līdz 2021. gada 17. jūlijam publicē un piemēro normatīvos un administratīvos aktus, kas nepieciešami, lai izpildītu konkrēti minētās direktīvas 23. panta prasības. No tā izriet, ka, sākot no pēdējā minētā datuma, dalībvalstīm saskaņā ar LESD 288. panta trešo daļu bija jānodrošina 23. panta pilnīga iedarbība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. septembris, Komisija/Vācija (Direktīvas 2009/72 un Direktīvas 2009/73 transponēšana), C‑718/18, EU:C:2021:662, 118. punkts un tajā minētā judikatūra).
27 Šajā gadījumā nolēmums par parādsaistību dzēšanu, kas ir pamatlietas priekšmets, tika pieņemts 2022. gada 3. oktobrī. Tātad šajā datumā tiesai, kas pieņēma šo nolēmumu, tas bija jādara, pilnībā ievērojot Direktīvā par pārstrukturēšanu un maksātnespēju noteiktos mērķus un pienākumus, lai izpildītu LESD 288. panta trešo daļu.
28 Šo vērtējumu neatspēko tas, ka pieteikums par parādsaistību dzēšanu, kas ir minētā nolēmuma pamatā, iesniegts pirms šīs direktīvas stāšanās spēkā. Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 4. punktā iespējai dalībvalstīm no parādsaistību dzēšanas izslēgt konkrētas parāda kategorijas, ierobežot parādsaistību dzēšanas iespējas vai paredzēt ilgāku saistību dzēšanas laikposmu, ir izvirzīts nosacījums, ka šādām atkāpēm attiecībā uz parādsaistību dzēšanu jābūt pienācīgi pamatotām. Ciktāl šī prasība par pamatojumu ierobežo dalībvalstu rīcības brīvību saistībā ar šo atkāpju noteikšanu, tā ir piemērojama arī tad, ja pieteikumi par parādsaistību dzēšanu ir iesniegti pirms šīs direktīvas stāšanās spēkā, bet nolēmums par šiem pieteikumiem ir pieņemts pēc minētās direktīvas transponēšanas termiņa beigām.
29 Tātad Direktīva par pārstrukturēšanu un maksātnespēju pamatlietā ir piemērojama un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
30 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tādu konkrētu parāda kategoriju izslēgšana no parādsaistību dzēšanas, kas nepieder pie šajā tiesību normā uzskaitītajām, ir iespējama tikai tad, ja tā ir “pienācīgi pamatota”.
31 Šajā ziņā vispirms jākonstatē, ka šajā tiesību normā ietverto konkrēto parāda kategoriju sarakstu ievada formulējums “piemēram, ja ir” un ka formulējums ar tādu pašu nozīmi izmantots minētās tiesību normas citās valodu versijās, tostarp šīs tiesību normas portugāļu valodas versijā. No tā izriet, ka šīs tiesību normas formulējums liek secināt – minētajā normā ietvertās konkrētās parāda kategorijas nav uzskaitītas izsmeļoši (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 11. aprīlis, Agencia Estatal de la Administración Tributaria (Publisko prasījumu izslēgšana no parādsaistību dzēšanas), C‑687/22, EU:C:2024:287, 37. punkts).
32 Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 4. punkta gramatisko interpretāciju, saskaņā ar kuru šajā tiesību normā iekļautajam sarakstam nav izsmeļošs, bet gan ilustratīvs raksturs, apstiprina šīs direktīvas 81. apsvērums, no kā izriet, ka Eiropas Savienības likumdevējs ir uzskatījis, ka dalībvalstīm “vajadzētu būt iespējai pienācīgi pamatotos gadījumos izslēgt arī citas parādu kategorijas” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 11. aprīlis, Agencia Estatal de la Administración Tributaria (Publisko prasījumu izslēgšana no parādsaistību dzēšanas), C‑687/22, EU:C:2024:287, 38. punkts).
33 No tā izriet, ka 23. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tajā ietvertajam konkrēto parāda kategoriju sarakstam nav izsmeļošs raksturs un ka dalībvalstīm pienācīgi pamatotos gadījumos ir tiesības no parādsaistību dzēšanas izslēgt konkrētas parāda kategorijas, kas nepieder pie šajā tiesību normā uzskaitītajām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 11. aprīlis, Agencia Estatal de la Administración Tributaria (Valsts prasījumu izslēgšana no parādsaistību dzēšanas), C‑687/22, EU:C:2024:287, 39. punkts).
34 Turklāt, ņemot vērā, ka, Savienības likumdevējs 23. panta 4. punktā šādi dalībvalstīm piešķirto tiesību īstenošanu ir konkrēti pakārtojis nosacījumam, ka šādai izslēgšanai jābūt “pienācīgi pamatotai”, Tiesa ir atzinusi – ja valsts likumdevējs nosaka šādas atkāpes, šo atkāpju iemesliem jāizriet no valsts tiesībām vai no procedūras, kas izraisījusi šo atkāpju noteikšanu, un šiem iemesliem jākalpo leģitīmām sabiedrības interesēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 11. aprīlis, Agencia Estatal de la Administración Tributaria (Publisko prasījumu izslēgšana no parādsaistību dzēšanas), C‑687/22, EU:C:2024:287, 42. punkts).
35 Turpinot – gan Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 78. apsvērums, kas ietver atsauci uz atkāpēm, kuras “ir pienācīgi pamatotas ar iemesliem, kas paredzēti valstu tiesību aktos”, gan šīs direktīvas 81. apsvērums, kurā minēts iemesls, kas “pienācīgi pamatots [..] valsts tiesību aktos”, ļauj domāt, ka Savienības likumdevējs ir uzskatījis – pietiek ar to, ka tiek ievēroti attiecīgie dažādajos valsts tiesību aktos paredzētie noteikumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 11. aprīlis, Agencia Estatal de la Administración Tributaria (Publisko prasījumu izslēgšana no parādsaistību dzēšanas), C‑687/22, EU:C:2024:287, 43. punkts).
36 Visbeidzot jāprecizē, kā būtībā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 42. punktā, ka Direktīvā par pārstrukturēšanu un maksātnespēju nav prasīts, lai pamatojums konkrētas parāda kategorijas izslēgšanai no parādsaistību dzēšanas tiktu sniegts pašā aktā, kura mērķis ir transponēt šo direktīvu.
37 Kā norādīts šī sprieduma 34. punktā, no minētās direktīvas izriet, ka pamatojumam, kas dalībvalstij jāsniedz, lai pamatotu tādu izslēgšanu kā pamatlietā aplūkotā, jāizriet no procedūras, kura izraisījusi šo atkāpju noteikšanu, vai valsts tiesībām. Tādējādi, runājot par pirmo gadījumu, ja saskaņā ar valsts tiesībām normatīvo aktu sagatavošanas darbi, preambulas un anotācijas ir šo aktu neatņemama sastāvdaļa vai tiem ir nozīme to interpretācijā un ja tajos ir ietverts pamatojums kādas konkrētas parāda kategorijas izslēgšanai no parādsaistību dzēšanas, jāuzskata, ka šis pamatojums atbilst šīs direktīvas 23. panta 4. punkta prasībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 11. aprīlis, Agencia Estatal de la Administración Tributaria (Publisko prasījumu izslēgšana no parādsaistību dzēšanas), C‑687/22, EU:C:2024:287, 54. punkts). Turklāt attiecībā uz otro gadījumu jānorāda, ka minētais pamatojums var būt norādīts arī citās valsts tiesību normās, nevis tajā, kurā ietverta šī izslēgšana, piemēram, valsts konstitūcijas vai normatīvo aktu normās.
38 Šajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, pirmkārt, ka Constituição da República Portuguesa (Portugāles Republikas Konstitūcija) 103. panta 1. punktā ir paredzēts – nodokļu sistēmas mērķis ir apmierināt valsts un citu publisko struktūru finanšu vajadzības, kā arī taisnīgi sadalīt ienākumus un bagātības un, otrkārt, ka LGT 5. un 30. pantā ir noteikti mērķi un principi, kas pamato nodokļu un sociālās apdrošināšanas iemaksu parādu izslēgšanu no parādsaistību dzēšanas, kā, piemēram, valsts finansiālo vajadzību apmierināšana, sociālā taisnīguma un vienlīdzīgu iespēju, kā arī nepieciešamo bagātību un ienākumu sadales nevienlīdzības korekciju veicināšana, ievērojot nodokļu saistību vispārējās piemērojamības, vienlīdzības, likumības, materiālā taisnīguma un imperatīvisma principus. Tātad a priori šķiet, ka pamatojums šai izslēgšanai Portugāles tiesībās pastāv. Tomēr tas, vai minētā izslēgšana ir pienācīgi pamatota valsts tiesību aktos, jānovērtē iesniedzējtiesai, kurai vienīgajai ir kompetence interpretēt un piemērot valsts tiesības.
39 Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tādu konkrētu parāda kategoriju izslēgšana no parādsaistību dzēšanas, kas nepieder pie šajā tiesību normā uzskaitītajām, ir iespējama tikai tad, ja tā ir pienācīgi pamatota valsts tiesību aktos.
Par otro jautājumu
40 Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm ir tiesības no parādsaistību dzēšanas izslēgt noteiktas konkrētas parāda kategorijas, piemēram, nodokļu un sociālās apdrošināšanas iemaksu parādus, šādi tām piešķirot privileģētu statusu.
41 Lai atbildētu uz šo jautājumu, pirmām kārtām, jāatgādina, kā izriet no šī sprieduma 33. punkta, ka šī tiesību norma jāinterpretē tādējādi, ka tajā ietvertajam konkrēto parāda kategoriju sarakstam nav izsmeļošs raksturs un ka dalībvalstīm pienācīgi pamatotos gadījumos ir tiesības no parādsaistību dzēšanas izslēgt konkrētas parāda kategorijas, kas nepieder pie minētajā normā uzskaitītajām.
42 Otrām kārtām, runājot par rīcības brīvību, kas ir dalībvalstīm, kad tās īsteno šīs tiesības, Tiesa ir konstatējusi – ne Direktīvā par pārstrukturēšanu un maksātnespēju, ne sagatavošanas darbos tās pieņemšanai nav ietverti elementi, kas varētu apstiprināt tēzi, ka, ņemot vērā šīs direktīvas 23. panta 4. punktā konkrēti minēto parāda kategoriju iekšējo saskaņotību, Savienības likumdevējs būtu vēlējies ierobežot dalībvalstu rīcības brīvību attiecībā uz tādu parāda kategoriju izslēgšanu no parādsaistību dzēšanas, kas nepieder pie šajā tiesību normā uzskaitītajām, kā, piemēram, nodokļu un sociālās apdrošināšanas iemaksu parādiem. Gluži pretēji, no šiem sagatavošanas darbiem it īpaši izriet, ka šim likumdevējam ir bijusi skaidra griba atstāt dalībvalstīm zināmu rīcības brīvību, lai tās, transponējot direktīvu valsts tiesībās, varētu ņemt vērā ekonomisko situāciju un valstu juridiskās struktūras (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 11. aprīlis, Agencia Estatal de la Administración Tributaria (Publisko prasījumu izslēgšana no parādsaistību dzēšanas), C‑687/22, EU:C:2024:287, 40. punkts).
43 Turklāt tādu parādu kā, piemēram, nodokļu un sociālās apdrošināšanas iemaksu parādi izslēgšana no parādsaistību dzēšanas var būt pienācīgi pamatota. Visiem parādiem nav vienāds raksturs, kreditoriem nav vienāds statuss un šo parādu atgūšana var atbilst konkrētiem mērķiem. Tādējādi, ņemot vērā nodokļu un sociālās apdrošināšanas iemaksu parādu raksturu, kā arī nodokļu un sociālā nodrošinājuma maksājumu iekasēšanas mērķi, dalībvalstis var leģitīmi uzskatīt, ka publisko iestāžu kreditori no attiecīgo parādu atgūšanas viedokļa nav situācijā, kas būtu salīdzināma ar tirdzniecības nozares vai privātā sektora kreditoru situāciju. Šādos apstākļos iespēja no parādsaistību dzēšanas izslēgt nodokļu un sociālās apdrošināšanas iemaksu parādus nenozīmē, ka publisko iestāžu kreditori tiek nepamatoti privileģēti attiecībā pret citiem kreditoriem, kuriem šāda izslēgšana netiek piemērota.
44 Līdz ar to Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 4. punkts neierobežo dalībvalstu rīcības brīvību izvēlēties tādas parāda kategorijas, kuras tās vēlas izslēgt no parādsaistību dzēšanas un kuras nepieder pie šajā tiesību normā uzskaitītajām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 11. aprīlis, Agencia Estatal de la Administración Tributaria (Publisko prasījumu izslēgšana no parādsaistību dzēšanas), C‑687/22, EU:C:2024:287, 41. punkts).
45 Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro jautājumu jāatbild, ka Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm ir tiesības no parādsaistību dzēšanas izslēgt noteiktas konkrētas parāda kategorijas, piemēram, nodokļu un sociālās apdrošināšanas iemaksu parādus, šādi tām piešķirot privileģētu statusu, ja vien šāda izslēgšana ir pienācīgi pamatota valsts tiesību aktos.
Par trešo jautājumu
46 Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai izvērtējums par to, vai tādas konkrētas parāda kategorijas izslēgšana no parādsaistību dzēšanas, ko dalībvalsts ir ieviesusi savā tiesību sistēmā, ir pienācīgi pamatota, jāveic, ņemot vērā it īpaši LESD 18. pantā paredzēto diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma principu, Hartas 16. pantā nostiprināto darījumdarbības brīvību, kā arī iekšējā tirgus ekonomiskās pamatbrīvības.
47 Šajā ziņā jāatgādina, ka no sadarbības gara, kam jāvalda prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, izriet, ka iesniedzējtiesai savā nolēmumā obligāti jāizklāsta konkrēti iemesli, kuru dēļ tā uzskata, ka atbilde uz tās jautājumiem par Savienības tiesību normu interpretāciju ir nepieciešama tajā izskatāmā strīda atrisināšanai (spriedums, 2023. gada 28. novembris, Commune d’Ans, C‑148/22, EU:C:2023:924, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).
48 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru sadarbībā starp Tiesu un valstu tiesām nepieciešamība sniegt valsts tiesai noderīgu Savienības tiesību interpretāciju noteic, ka valsts tiesai stingri jāievēro Tiesas Reglamenta 94. pantā tieši ietvertās prasības attiecībā uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu saturu (spriedums, 2023. gada 28. novembris, Commune d’Ans, C‑148/22, EU:C:2023:924, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).
49 Tādējādi, kā noteikts Reglamenta 94. panta c) punktā, iesniedzējtiesas nolēmumā jābūt ietvertam to iemeslu izklāstam, kuri likuši iesniedzējtiesai šaubīties par noteiktu Savienības tiesību normu interpretāciju, kā arī norādītai saiknei, ko tā ir konstatējusi starp šīm tiesību normām un pamatlietai piemērojamajiem valsts tiesību aktiem (spriedums, 2023. gada 28. novembris, Commune d’Ans, C‑148/22, EU:C:2023:924, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
50 Šajā gadījumā jākonstatē, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav ietvertas norādes, kuras ļautu saprast saikni, ko iesniedzējtiesa ir konstatējusi starp Savienības tiesību normām, kuru interpretāciju tā lūdz, un pamatlietai piemērojamajiem valsts tiesību aktiem.
51 Šādos apstākļos trešais jautājums ir nepieņemams.
Par ceturto jautājumu
52 Ņemot vērā atbildi, kas sniegtas uz pirmo un otro jautājumu, uz trešo jautājumu nav jāatbild.
Par tiesāšanās izdevumiem
53 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2019/1023 (2019. gada 20. jūnijs) par preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu, parādsaistību dzēšanu un diskvalifikāciju un ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistīto procedūru efektivitātes palielināšanas pasākumiem un ar ko groza Direktīvu (ES) 2017/1132 (Direktīva par pārstrukturēšanu un maksātnespēju) 23. panta 4. punkts
jāinterpretē tādējādi, ka
tādu konkrētu parāda kategoriju izslēgšana no parādsaistību dzēšanas, kas nepieder pie šajā tiesību normā uzskaitītajām, ir iespējama tikai tad, ja tā ir pienācīgi pamatota valsts tiesību aktos.
2) Direktīvas 2019/1023 23. panta 4. punkts
jāinterpretē tādējādi, ka
dalībvalstīm ir tiesības no parādsaistību dzēšanas izslēgt noteiktas konkrētas parāda kategorijas, piemēram, nodokļu un sociālās apdrošināšanas iemaksu parādus, šādi tām piešķirot privileģētu statusu, ja vien šāda izslēgšana ir pienācīgi pamatota valsts tiesību aktos.
[Paraksti]