Apvienotās lietas C‑443/14 un C‑444/14

Kreis Warendorf
pret
Ibrahim Alo

un

Amira Osso
pret
Region Hannover

(Bundesverwaltungsgericht lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Ženēvā 1951. gada 28. jūlijā parakstītā Konvencija par bēgļa statusu – 23. un 26. pants – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Direktīva 2011/95/ES – Standarti starptautiskās aizsardzības satura noteikšanai – Alternatīvās aizsardzības statuss  – 29. pants – Sociālā aizsardzība – Atbilstības nosacījumi – 33. pants – Pārvietošanās brīvība uzņemošajā dalībvalstī – Jēdziens – Ierobežojums – Pienākums uzturēties noteiktā vietā – Atšķirīga attieksme – Situāciju salīdzināmība – Līdzsvarota budžeta izdevumu sadale starp administratīvajām vienībām – Ar migrācijas vai integrācijas politiku saistīti apsvērumi

Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2016. gada 1. marta spriedums

1.        Eiropas Savienības tiesības – Interpretācija – Teksti dažādās valodās – Vienveidīga interpretācija – Dažādu valodu versiju atšķirības – Attiecīgā tiesiskā regulējuma vispārējās sistēmas un mērķa ņemšana vērā

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95 33. pants)

2.        Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Bēgļa statuss vai alternatīvās aizsardzības statuss – Direktīva 2011/95 – Pārvietošanās brīvība dalībvalstī – Piemērojamība – Tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu – Valsts tiesiskais regulējums, kurā alternatīvās aizsardzības statusa saņēmējiem ir noteikts dzīvesvietas pienākums – Nepieļaujamība

(LESD 78. panta 1. punkts; Ženēvas konvencijas par bēgļa statusu 26. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95 preambulas 3., 4., 8., 9., 23., 24. un 39. apsvērums, kā arī 20. panta 2. punkts un 33. pants)

3.        Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Bēgļa statuss vai alternatīvās aizsardzības statuss – Direktīva 2011/95 – Pārvietošanās brīvība dalībvalstī – Piemērojamība – Tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu – Valsts tiesiskais regulējums, kurā alternatīvās aizsardzības statusa saņēmējiem, kuri saņem noteiktus īpašus sociālos pabalstus, ir noteikts dzīvesvietas pienākums – Pasākums, kura mērķis ir nodrošināt pienācīgu no šo pabalstu izmaksas izrietošo izdevumu sadalījumu – Nepieļaujamība

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95 29. un 33. pants)

4.        Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Bēgļa statuss vai alternatīvās aizsardzības statuss – Direktīva 2011/95 – Pārvietošanās brīvība dalībvalstī – Valsts tiesiskais regulējums, kurā alternatīvās aizsardzības statusa saņēmējiem, kuri saņem noteiktus īpašus sociālos pabalstus, ir noteikts dzīvesvietas pienākums – Pamatojums – Trešo valstu valstspiederīgo integrācija attiecīgajā dalībvalstī – Pieļaujamība – Nosacījumi – Vienlīdzīga attieksme pret trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri atrodas salīdzināmā situācijā

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95 33. pants)

1.        Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 23.–27. punktu)

2.        Direktīvas 2011/95 par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu, 33. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka alternatīvās aizsardzības statusa saņēmējiem noteikts dzīvesvietas pienākums ir šajā pantā garantētās pārvietošanās brīvības ierobežojums, lai arī ar šo pasākumu minētajam attiecīgā statusa saņēmējam netiek liegts brīvi pārvietoties tās dalībvalsts teritorijā, kas šo aizsardzību piešķīrusi, un uz pagaidu laiku uzturēties šajā teritorijā ārpus vietas, kas ir tikusi norādīta atbilstoši dzīvesvietas pienākumam.

Šajā ziņā minētās direktīvas preambulas 8., 9. un 39. apsvērumā ir norādīts, ka Savienības likumdevējs, atbildot uz Stokholmas programmas aicinājumu, ir vēlējies noteikt visiem starptautiskās aizsardzības saņēmējiem vienotu statusu un ka tas līdz ar to ir izvēlējies piešķirt alternatīvās aizsardzības statusa saņēmējiem tādas pašas tiesības un pabalstus, ko piešķir bēgļiem, izņemot atkāpes, kas ir nepieciešamas un objektīvi pamatotas. Direktīvas 2011/95 33. pantā ir precizēts, ka tajā paredzētā pārvietošanās brīvība ir nodrošināta starptautiskās aizsardzības saņēmējiem, kas nozīmē, ka uz bēgļiem un alternatīvās aizsardzības statusa saņēmējiem šajā ziņā ir attiecināma tā pati sistēma.

Ženēvas konvencijas par bēgļa statusu, kura veido bēgļu aizsardzības starptautiski tiesiskā režīma pamatu un kuras piemērošana, ko veic dalībvalstu kompetentās iestādes, pamatojoties uz kopīgiem jēdzieniem un kritērijiem, ir paredzēta direktīvas noteikumos, 26. pantā bēgļiem ir garantētas tiesības uz pārvietošanās brīvību, tieši paredzot, ka šī brīvība ietver ne tikai tiesības brīvi pārvietoties tās valsts teritorijā, kura ir piešķīrusi bēgļa statusu, bet arī tiesības izvēlēties dzīvesvietu šajā teritorijā. Neviens apstāklis neliecina par to, ka Savienības likumdevējs būtu vēlējies pārņemt Direktīvā 2011/95 tikai pirmo no šīm tiesībām, nepārņemot otru. Citādāka interpretācija nozīmētu, ka šīs tiesības būtu garantētas tikai bēgļiem, un tādējādi, neraugoties uz tiešas norādes šajā ziņā neesamību minētajā direktīvā, radītu atšķirību starp bēgļiem, no vienas puses, un alternatīvās aizsardzības statusa saņēmējiem, no otras puses, attiecībā uz šajā ziņā nodrošinātās aizsardzības saturu, kas būtu pretrunā mērķim noteikt vienotu statusu visiem starptautiskās aizsardzības saņēmējiem.

(sal. ar 28., 32., 34.–36. un 40. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

3.        Direktīvas 2011/95 par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu, 29. un 33. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neļauj noteikt alternatīvās aizsardzības statusa saņēmējam, kurš saņem noteiktus īpašus sociālos pabalstus, dzīvesvietas pienākumu, lai nodrošinātu pienācīgu no šo pabalstu izmaksas izrietošo izdevumu sadalījumu starp dažādajām attiecīgajā jomā kompetentajām iestādēm, ja piemērojamajā valsts tiesiskajā regulējumā šāds pasākums nav ticis noteikts attiecībā uz bēgļiem, trešo valstu valstspiederīgajiem, kas likumīgi pastāvīgi uzturas attiecīgās dalībvalsts teritorijā citu, nevis humānu vai politisku apsvērumu dēļ vai saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, un šīs dalībvalsts valstspiederīgajiem, kuri saņem minētos pabalstus;

Pirmkārt, atbilstoši Direktīvas 2011/95 33. pantam, kā arī Ženēvas konvencijas par bēgļa statusu, kam ir nozīme alternatīvās aizsardzības statusa saņēmēju pārvietošanās brīvības apjoma noteikšanā, 26. pantam uz šīm personām saistībā ar to dzīvesvietas izvēli principā nevar tikt attiecināts režīms, kas ir ierobežojošāks nekā citiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi pastāvīgi uzturas tās dalībvalsts teritorijā, kas šo aizsardzību piešķīrusi, piemērojamais režīms.

Otrkārt, abos Direktīvas 2011/95 29. pantā paredzētajos gadījumos nosacījumiem alternatīvās aizsardzības statusa saņēmēju piekļuvei sociālajai palīdzībai, ko tiem piedāvā dalībvalsts, kas šo aizsardzību piešķīrusi, ir jābūt tādiem pašiem kā nosacījumi, kas ir attiecināmi uz šīs palīdzības piešķiršanu šīs dalībvalsts valstspiederīgajiem.

Nenoliedzami, alternatīvās aizsardzības statusa saņēmējiem valsts tiesiskajā regulējumā pamatoti var tikt noteikts dzīvesvietas pienākums, nenosakot šādu pasākumu attiecībā uz bēgļiem, trešo valstu valstspiederīgajiem, kas likumīgi pastāvīgi uzturas attiecīgās dalībvalsts teritorijā citu, nevis humānu vai politisku apsvērumu dēļ vai saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, un šīs dalībvalsts valstspiederīgajiem, ja šīs kategorijas nav objektīvi salīdzināmā situācijā, ņemot vērā šajā tiesiskajā regulējumā izvirzīto mērķi.

Tomēr sociālos pabalstus saņemošo personu pārvietošanās vai to nevienlīdzīga koncentrācija attiecīgās dalībvalsts teritorijā tādējādi var radīt nepienācīgu no šo pabalstu izmaksas izrietošo izdevumu sadalījumu starp dažādajām attiecīgajā jomā kompetentajām iestādēm, un tam, ka šīm personām, iespējams, ir alternatīvās aizsardzības statusa saņēmēja statuss, nav īpašas nozīmes šajā ziņā.

(sal. ar 42.–45., 50., 54. un 55. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

4.        Direktīvas 2011/95 par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu, 33. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neliedz noteikt alternatīvās aizsardzības statusa saņēmējam, kurš saņem noteiktus īpašus sociālos pabalstus, dzīvesvietas pienākumu, lai veicinātu trešo valstu valstspiederīgo integrāciju dalībvalstī, kas šo aizsardzību piešķīrusi, ja piemērojamajā valsts tiesiskajā regulējumā šāds pasākums nav ticis noteikts attiecībā uz tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kas likumīgi pastāvīgi uzturas šajā dalībvalstī citu, nevis humānu vai politisku apsvērumu dēļ vai saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un saņem minētos pabalstus, ja alternatīvās aizsardzības statusa saņēmēji, ņemot vērā šo mērķi, nav objektīvi salīdzināmā situācijā ar to trešo valstu valstspiederīgo situāciju, kas likumīgi pastāvīgi uzturas attiecīgās dalībvalsts teritorijā citu, nevis humānu vai politisku apsvērumu dēļ vai saskaņā ar starptautiskajām tiesībām; tas ir jāpārbauda valsts tiesai.

Šāda atšķirīga situācija varētu tikt konstatēta tad, ja tas, ka trešās valsts valstspiederīgais, kurš saņem sociālo palīdzību, ir starptautiskās aizsardzības saņēmējs, nozīmē, ka viņš saskarsies ar lielākām integrācijas grūtībām nekā trešās valsts valstspiederīgais, kas likumīgi pastāvīgi uzturas attiecīgajā dalībvalstī un saņem sociālo palīdzību.

Tā tas it īpaši varētu būt, ja, ņemot vērā valsts noteikumu, saskaņā ar kuru trešo valstu valstspiederīgo, kas likumīgi pastāvīgi uzturas šajā dalībvalstī citu, nevis humānu vai politisku apsvērumu dēļ vai saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, uzturēšanās vispārīgi ir pakārtota nosacījumam par to, ka tie var apmierināt paši savas vajadzības, šie valstspiederīgie varētu saņemt sociālo palīdzību tikai pēc nepārtrauktas noteiktu laikposmu ilgas likumīgas uzturēšanās uzņemošās dalībvalsts teritorijā. Šāda uzturēšanās būtībā varētu ļaut prezumēt, ka attiecīgie trešo valstu valstspiederīgie ir pietiekami integrējušies šajā dalībvalstī, kā rezultātā tie, ņemot vērā trešo valstu valstspiederīgo integrācijas veicināšanas mērķi, nav salīdzināmā situācijā ar starptautiskās aizsardzības saņēmējiem.

(sal. ar 62.–64. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)