TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2021. gada 29. aprīlī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Transports – Vadītāja apliecība – Savstarpējā atzīšana – Vadītāja apliecības atņemšana tādas citas dalībvalsts teritorijā, kas nav izdevēja dalībvalsts – Atzīmes izvietošana uz vadītāja apliecības, norādot uz tās nederīgumu šīs dalībvalsts teritorijā
Lietā C‑56/20
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Verwaltungsgerichtshof Baden-Württemberg (Bādenes-Virtembergas federālās zemes Augstākā administratīvā tiesa, Vācija) iesniedza ar 2020. gada 30. janvāra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2020. gada 4. februārī, tiesvedībā
AR
pret
Stadt Pforzheim,
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], tiesneši L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], K. Toadere [C. Toader], M. Safjans [M. Safjan] un N. Jēskinens [N. Jääskinen] (referents),
ģenerāladvokāts: P. Pikamēe [P. Pikamäe],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– AR vārdā – B. Ehrle, Rechtsanwalt,
– Austrijas valdības vārdā – A. Posch, kā arī J. Schmoll un M. Winkler‑Unger, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – R. Pethke un N. Yerrell, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/126/EK (2006. gada 20. decembris) par vadītāju apliecībām (OV 2006, L 403, 18. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas Direktīvu 2011/94/ES (2011. gada 28. novembris) (OV 2011, L 314, 31. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2006/126”).
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Austrijas pilsoni AR, kurš ir Austrijā izsniegtas vadītāja apliecības turētājs, un Stadt Pforzheim (Pforcheimas pilsēta, Vācija) par Vācijas kompetento iestāžu izvietoto atzīmi uz viņa Austrijas vadītāja apliecības par aizliegumu vadīt transportlīdzekli Vācijas teritorijā.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Direktīvas 2006/126 4. apsvērums ir izteikts šādi:
“Lai novērstu to, ka vienotās Eiropas vadītāja apliecības paraugs kļūst par vēl vienu paraugu papildus tiem 110 paraugiem, kas jau ir apritē, dalībvalstīm būtu jāveic visi pasākumi, kas vajadzīgi, lai visiem vadītāja apliecību turētājiem izsniegtu vienota parauga apliecības.”
4 Šīs direktīvas 16. apsvērums ir formulēts šādi:
“[Padomes] Direktīvā 91/439/EEK [(1991. gada 29. jūlijs) par vadītāju apliecībām (OV 1991, L 237, 1. lpp.)] dotais vadītāja apliecības paraugs būtu jāaizstāj ar vienota parauga plastmasas karti. [..]”
5 Minētās direktīvas 1. panta 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis saskaņā ar šo direktīvu ievieš tādu attiecīgas valsts vadītāja apliecību, kam pamatā ir I pielikumā aprakstītais Kopienas paraugs. Emblēma Kopienas parauga vadītāja apliecības pirmajā pusē satur vadītāja apliecību izdevušās dalībvalsts atšķirības zīmi.”
6 Saskaņā ar Direktīvas 2006/126 2. pantu:
“1. Dalībvalstu izsniegtas vadītāju apliecības ir savstarpēji atzītas.
2. Ja tādas derīgas vadītāja apliecības turētājs, kura izsniegta attiecīgā valstī un uz ko neattiecas 7. panta 2. punktā noteiktais administratīvā derīguma termiņš, pārceļas uz pastāvīgu dzīvesvietu dalībvalstī, kas nav tā pati, kurā izsniegta vadītāja apliecība, atjaunojot vadītāja apliecību, uzņēmēja dalībvalsts var vadītāja apliecībai piemērot 7. panta 2. punktā paredzētos administratīvā derīguma termiņus, kad pagājuši 2 gadi kopš dienas, kad to turētājs ieguvis pastāvīgu dzīvesvietu tās teritorijā.”
7 Šīs direktīvas 7. pantā ir paredzēts:
“1. Vadītāju apliecības izsniedz tikai šādiem pretendentiem:
a) kas ir izturējuši braukšanas prasmes un stila pārbaudi un teorētisku zināšanu pārbaudi un atbilst medicīniskiem standartiem saskaņā ar II un III pielikumu;
[..]
e) kam pastāvīgā dzīvesvieta ir dalībvalstī, kura izsniedz vadītāja apliecību, vai kas var pierādīt, ka ir tajā mācījušies vismaz sešus mēnešus.
[..]
3. Beidzoties vadītāju apliecību administratīvā derīguma termiņam, to atjaunošanai nepieciešami:
a) C, CE, C1, C1E, D, DE, D1, D1E kategorijas vadītāju apliecībām –apliecinājums, ka joprojām pastāv atbilstība III pielikumā izklāstītajiem minimālajiem fiziskas un garīgas piemērotības standartiem; un
b) pastāvīga dzīvesvieta tās dalībvalsts teritorijā, kura izsniedz apliecību, vai pierādījums, ka pretendenti tajā ir mācījušies vismaz sešus mēnešus.
[..]”
8 Minētās direktīvas 11. pants ir formulēts šādi:
“1. Ja dalībvalsts izsniegtas derīgas iekšzemes vadītāja apliecības turētājs pārceļas uz pastāvīgu dzīvesvietu citā dalībvalstī, viņš var lūgt savu vadītāja apliecību apmainīt pret līdzvērtīgu vadītāja apliecību. Dalībvalsts, kas veic apmaiņu, pārbauda, kādai kategorijai iesniegtā vadītāja apliecība joprojām ir faktiski derīga.
2. Ievērojot krimināltiesību aktu un policijas tiesību aktu teritoriālo principu, dalībvalsts, kurā personai ir pastāvīga dzīvesvieta, uz citā dalībvalstī izsniegtas vadītāja apliecības turētāju var attiecināt savus valsts noteikumus par transportlīdzekļu vadīšanas tiesību ierobežošanu, pārtraukšanu, atņemšanu vai anulēšanu un vajadzības gadījumā šai nolūkā apmainīt vadītāja apliecību.
[..]
4. Dalībvalsts atsakās izsniegt vadītāja apliecību pretendentam, kura vadītāja apliecība citā dalībvalstī ir ierobežota, atņemta uz laiku vai atņemta pavisam.
Dalībvalsts atsakās atzīt jebkuras vadītāja apliecības derīgumu, ko izdevusi kāda cita dalībvalsts personai, kuras vadītāja apliecība izdevējas valsts teritorijā ir ierobežota, atņemta uz laiku vai atņemta pavisam.
Dalībvalsts var arī atteikties izsniegt vadītāja apliecību pretendentam, kura vadītāja apliecība citā dalībvalstī ir anulēta.
5. Dublikātu vadītāja apliecībai, kas ir bijusi, piemēram, pazaudēta vai nozagta, var saņemt vienīgi no tās dalībvalsts kompetentām iestādēm, kurā apliecības turētājam ir pastāvīga dzīvesvieta; šīs iestādes izsniedz dublikātu, pamatojoties uz to rīcībā esošo informāciju vai, attiecīgā gadījumā, pierādījumiem no tās dalībvalsts kompetentām iestādēm, kurā izsniegts vadītāja apliecības oriģināls.
[..]”
9 Direktīvas 2006/126 12. panta pirmajā daļā ir noteikts:
“Šajā direktīvā “pastāvīga dzīvesvieta” ir vieta, kur persona parasti dzīvo, tas ir, vismaz 185 dienas katrā kalendārajā gadā personīgu un darba saistību dēļ vai, ja personai nav darba saistību, personīgo saistību dēļ, kas liecina par attiecīgās personas ciešu saistību ar vietu, kur tā dzīvo.”
10 Šīs direktīvas 15. pantā ir noteikts:
“Dalībvalstis palīdz cita citai īstenot šo direktīvu un apmainās ar informāciju par vadītāju apliecībām, ko tās ir izdevušas, apmainījušas, aizvietojušas, atjaunojušas vai atņēmušas. Tās izmanto šajos nolūkos izveidoto ES vadītāju apliecību tīklu, kad tas sāk darboties.”
11 Minētās direktīvas I pielikuma “Noteikumi par Eiropas Savienības parauga vadītāja apliecību” 3. iedaļā ir paredzēts:
“Apliecībai ir divas puses.
Pirmajā pusē ir:
a) vārdi “Vadītāja apliecība”, kas drukāti lieliem burtiem tās dalībvalsts valodā vai valodās, kura izsniedz apliecību;
b) tās dalībvalsts nosaukums, kura izsniegusi apliecību (nav obligāti);
c) tās dalībvalsts, kas izdod apliecību, atšķirības zīme, kura iespiesta negatīvā uz zila taisnstūra un kurai apkārt izvietotas 12 dzeltenas zvaigznes; atšķirības zīmes ir šādas:
[..].
Otrā pusē ir:
a) [..]
13. īstenojot šā pielikuma [4]. iedaļas a) punktu, ir atstāta vieta, lai uzņēmēja dalībvalsts norādītu svarīgu informāciju par apliecības pārvaldīšanu;
14. paredzēta vieta iespējamam svarīgas informācijas par apliecības pārvaldīšanu vai ceļu satiksmes drošību (nav obligāti) ierakstam, ko veic dalībvalsts, kura izsniedz apliecību. Ja informācija attiecas uz kādu no šajā pielikumā definētajām iedaļām, tad pirms tās būtu jānorāda attiecīgās iedaļas numurs.
Pēc rakstiskas vienošanās ar turētāju šajā vietā var ierakstīt informāciju, kas nav saistīta ar vadītāja apliecības pārvaldīšanu vai ceļu satiksmes drošību; tāds ieraksts nekādā gadījumā nedrīkst izmainīt vadītāja apliecības parauga izmantošanu;
[..].”
12 Minētā pielikuma 4. iedaļas a) punktā ir noteikts:
“Ja saskaņā ar šo pielikumu izsniegtās vadītāja apliecības turētāja pastāvīgā dzīvesvieta parasti ir citā dalībvalstī, šī dalībvalsts var ierakstīt apliecībā tās pārvaldīšanai svarīgu informāciju ar noteikumu, ka šāda veida informāciju ieraksta arī šajā dalībvalstī izsniegtajās apliecībās un tam ir pietiekami daudz vietas.”
Vācijas tiesības
13 Straßenverkehrsgesetz (Ceļu satiksmes likums; turpmāk tekstā – “StVG”) 3. pantā ir noteikts:
“(1) Ja persona tiek atzīta par nepiemērotu vai nespējīgu vadīt mehāniskos transportlīdzekļus, iestādei, kas izsniedz vadītāju apliecības, tai ir jāatņem tās vadītāja apliecība. Ārvalsts vadītāja apliecības gadījumā atņemšana – pat ja tā notiek saskaņā ar citiem noteikumiem – nozīmē atteikumu atzīt tiesības izmantot šo vadītāja apliecību attiecīgās valsts teritorijā. [..]
(2) Ar atņemšanu vadītāja apliecība zaudē spēku. Ārvalsts vadītāja apliecības gadījumā atņemšana izbeidz tiesības vadīt mehāniskos transportlīdzekļus valsts teritorijā. Pēc atņemšanas vadītāja apliecība ir jānodod iestādei, kas izsniedz vadītāju apliecības, vai jāiesniedz lēmuma reģistrēšanai. [..]”
14 2010. gada 13. decembra Verordnung über die Zulassung von Personen zum Straßenverkehr – Fahrerlaubnis-Verordnung (Noteikumi par atļauju personām piedalīties ceļu satiksmē; BGBl. 2010 I, 1980. lpp.) redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “FeV”), 46. pantā ir paredzēts:
“(1) Ja vadītāja apliecības turētājs izrādās nepiemērots mehānisko transportlīdzekļu vadīšanai, iestādei, kas izsniedz vadītāju apliecības, viņam šī apliecība ir jāatņem. [..]
[..]
(5) Ārvalsts vadītāja apliecības gadījumā atņemšana nozīmē atteikumu atzīt tiesības šo vadītāja apliecību izmantot attiecīgās valsts teritorijā.
(6) Ar atņemšanu vadītāja apliecība zaudē spēku. Ārvalsts vadītāja apliecības gadījumā atņemšana izbeidz tiesības vadīt mehāniskos transportlīdzekļus valsts teritorijā.”
15 FeV 47. pants ir formulēts šādi:
“(1) Pēc atņemšanas Vācijas iestādes izsniegtas valsts un starptautiskās vadītāja apliecības nekavējoties ir jānodod iestādei, kas pieņem lēmumu, vai ierobežojumu vai nosacījumu gadījumā – jāiesniedz reģistrēšanai. [..]
(2) Pēc tiesību vadīt transportlīdzekli atņemšanas vai neesamības konstatācijas vai arī ierobežojumu vai nosacījumu gadījumā ārvalsts un ārvalstī izsniegtas starptautiskās vadītāju apliecības ir nekavējoties jāiesniedz iestādei, kas pieņem lēmumu [..]. Pēc tiesību vadīt transportlīdzekli atņemšanas vai neesamības konstatācijas uz vadītāja apliecības ir jāizdara atzīme, ka vadītāja apliecība valsts teritorijā nedrīkst tikt izmantota. Šī atzīme parasti tiek izdarīta, izvietojot sarkanu slīpi pārsvītrotu “D” tam piemērotā vietā uz vadītāja apliecības, ES vadītāja apliecības kartes gadījumā – 13. pozīcijā un starptautisko vadītāju apliecību gadījumā – aizpildot šim nolūkam paredzēto veidlapu. Ierobežojumu vai nosacījumu gadījumā tie tiek norādīti uz vadītāja apliecības. Par atteikumu atzīt tiesības vadīt transportlīdzekli vai tiesību vadīt transportlīdzekli Vācijā neesamības konstatāciju iestāde, kas pieņem lēmumu, ar Kraftfahrt-Bundesamt (Federālais Mehānisko transportlīdzekļu birojs, Vācija) starpniecību informē iestādi, kura ir izsniegusi vadītāja apliecību. [..]”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
16 AR ir Austrijas pilsonis, kura pastāvīgā dzīvesvieta Direktīvas 2006/126 12. panta pirmās daļas izpratnē ir Austrijā. 2008. gada 29. augustā viņš Austrijā ieguva A un B kategorijas vadītāja apliecību.
17 Ar 2015. gada 10. augusta lēmumu Pforcheimas pilsētas vadītāja apliecību jomā kompetentā iestāde atņēma AR atļauju vadīt transportlīdzekli Vācijas teritorijā, pamatojoties uz to, ka 2014. gada 26. jūnijā viņš Vācijā bija vadījis transportlīdzekli narkotisko vielu ietekmē. Šī iestāde viņam arī pieprasīja nekavējoties iesniegt savu Austrijas vadītāja apliecību, lai uz šī dokumenta tiktu norādīts šīs apliecības nederīgums Vācijas Federatīvajā Republikā, izvietojot uz šī dokumenta sarkanu slīpi pārsvītrotu “D”. Ar šo pašu lēmumu tā uzdeva šos pasākumus izpildīt nekavējoties, noteicot, ka tad, ja pienākums iesniegt viņa vadītāja apliecību vēlākais līdz 2015. gada 28. augustam netiks izpildīts, tā tiks aizturēta, precizējot, ka apliecība viņam tiks atdota pēc tam, kad uz tās būs izvietota atzīme, kas padarīs to nederīgu attiecībā uz Vācijas teritoriju.
18 AR par šo lēmumu iesniedza sūdzību un pēc tam cēla prasību tiesā, kuras abas tika noraidītas. Pēc tam viņš par pirmās instances spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Verwaltungsgerichtshof Baden-Württemberg (Bādenes-Virtembergas federālās zemes Augstākā administratīvā tiesa, Vācija), apstrīdot 2015. gada 10. augusta lēmumu, ciktāl, pirmkārt, viņam ar to ir noteikts pienākums iesniegt vadītāja apliecību, lai uz tās tiktu izvietota atzīme, kas to padara nederīgu attiecībā uz Vācijas teritoriju, un, otrkārt, par šī neiesniegšanas pienākuma neievērošanu tajā ir paredzēts sods – šīs apliecības pagaidu aizturēšana. Tātad minētais lēmums ir kļuvis galīgs, ciktāl tas attiecas uz atteikumu Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā atzīt uz Austrijas vadītāja apliecību balstītās atļaujas vadīt transportlīdzekli derīgumu.
19 Prasības pamatojumam AR būtībā apgalvo, ka atbilstoši Direktīvai 2006/126 vadītāja apliecības izsniegšana un jebkādu turpmāku izmaiņu izdarīšana tajā ietilpst šīs apliecības turētāja pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts šīs direktīvas 12. panta pirmās daļas izpratnē ekskluzīvajā kompetencē. Apliecības turētāja pagaidu uzturēšanās dalībvalstij šajā ziņā neesot piešķirta nekāda kompetence, un šī dalībvalsts it īpaši nevarot uz vadītāja apliecībām izvietot atzīmes, piemēram, atzīmi par aizliegumu vadīt transportlīdzekli. AR uzskata, ka šāda kompetence būtu pretrunā vadītāju apliecību savstarpējas atzīšanas principam un minētās direktīvas mērķim radīt vienotu vadītāja apliecības paraugu Eiropas Savienībā.
20 Piedevām viņš uzskata, ka arī no Direktīvas 2006/126 I pielikuma 3. iedaļas un 4. iedaļas a) punkta normu formulējuma un konteksta izriet, ka tikai vadītāja apliecības izdevēja dalībvalsts var iekļaut atzīmes vadītāja apliecībā. Tāpat arī it īpaši šīs direktīvas 3. pantā un I pielikuma 1. un 2. iedaļā paredzētās detalizētās tiesību normas par aizsardzības pasākumiem pret tādas vadītāja apliecības viltošanu, kas ir plastmasas kartes formā, ņemot vērā to jēgu un mērķi, izslēdzot iespēju, ka pagaidu uzturēšanās valsts var veikt izmaiņas pret viltošanu aizsargātas plastmasas kartes datos, iekļaujot citus datus ilgstoši vai (viegli noņemamas) uzlīmes veidā. Esot jāņem vērā arī tas, ka saskaņā ar minēto direktīvu vadītāja apliecības 13. pozīcija ir paredzēta ierakstiem, ko veic vadītāja apliecības izdevēja valsts, un ka šīs dalībvalsts iekļautā atzīme nevar vienkārši tikt “pārklāta” ar citu.
21 AR apgalvo arī, ka pienākuma izpilde iesniegt savu vadītāja apliecību, lai uz tās izdarītu atzīmi, kas to padara nederīgu attiecībā uz Vācijas teritoriju, esot viņa pārvietošanās brīvības aizskārums un vēlāk praktiski varētu radīt būtiskas pārskatāmības problēmas gadījumā, ja, piemēram, kontrolē uz ceļiem citā dalībvalstī policija nebūtu informēta par ES vadītāja apliecībā ietverta ieraksta būtību, un tas varētu izraisīt apjukumu. Šo ierobežojumu un neērtību dēļ Direktīvā 2006/126 šajā ziņā esot bijis jāietver skaidrs noteikums.
22 AR norāda – Direktīvā 2006/126 ir paredzēts, ka tikai kompetentā izdevēja dalībvalsts vai uzņēmēja dalībvalsts, īstenojot tās 15. pantā paredzēto savstarpējo palīdzību, var veikt šādu ierakstu vadītāja apliecībā un izsniegt jaunu vadītāja apliecības dokumentu.
23 Turklāt pagaidu uzturēšanās dalībvalstij gadījumā, kad tās teritorijā tiek veikta kontrole uz ceļiem, esot viegli elektroniski pārbaudīt, vai attiecīgajai personai ir atļauts vadīt mehānisko transportlīdzekli šajā teritorijā.
24 Savukārt Pforcheimas pilsēta būtībā uzskata, ka, nepiešķirot pagaidu uzturēšanās dalībvalstij kompetenci izvietot atzīmes uz citā dalībvalstī izsniegtas vadītāja apliecības pēc lēmuma par atteikumu atzīt šīs apliecības derīgumu pirmās dalībvalsts teritorijā, Direktīvā 2006/126 ir pieļauta normatīva nepilnība, kura esot jānovērš, attiecībā uz pagaidu uzturēšanās dalībvalsti pēc analoģijas piemērojot šīs direktīvas normas, kas attiecas uz pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsti.
25 Tā uzskata, ka Tiesas izklāstītā interpretācija 2015. gada 23. aprīļa spriedumā Aykul (C‑260/13, EU:C:2015:257), saskaņā ar kuru citā dalībvalstī izsniegtas vadītāja apliecības turētāja pagaidu uzturēšanās dalībvalstij noteiktos apstākļos ir tiesības atteikties atzīt šīs apliecības derīgumu, ir attiecināma uz pamatlietā aplūkoto situāciju. Atbilstoši šai judikatūrai pagaidu uzturēšanās dalībvalstij esot jābūt iespējai arī veikt pasākumus, kas ir saistīti ar atļaujas pārvaldīšanu, tādus kā atzīmju izvietošana uz tās. Runa esot par pasākumu, kas ir īpaši svarīgs, lai efektīvi izpildītu lēmumu par atteikumu atzīt ārvalsts vadītāja apliecības derīgumu Direktīvas 2006/126 11. panta 4. punkta otrās daļas izpratnē. Kontroles iestādēm esot jābūt iespējai kontroles laikā pilnīgi un nekavējoties pārbaudīt vadītāja apliecības turētāja atļaujas vadīt transportlīdzekli statusu.
26 Tādējādi, tā kā ar Direktīvu 2006/126 citā dalībvalstī izsniegtas vadītāja apliecības turētāja dzīvesvietas dalībvalstij ir ļauts gadījumā, ja tiek pieņemts lēmums par atteikumu atzīt šīs apliecības derīgumu, šajā vadītāja apliecībā ietvert atbilstošu atzīmi par aizliegumu vadīt transportlīdzekli, piemēram, uzlīmes veidā, šim pasākumam, kurš ir saistīts ar atļauju pārvaldīšanu, esot jābūt pieļaujamam arī tad, ja tāda vadītāja apliecības turētāja dzīvesvieta, uz ko attiecas šāds lēmums par atzīšanas atteikumu, nav dalībvalstī, kurā viņš ir ticis kontrolēts.
27 Piedevām, tā kā minētajā direktīvā saskaņā ar Direktīvas 2006/126 I pielikuma 3. iedaļas trešā teikuma a) punkta 13. pozīciju un 4. iedaļas a) punktu uzņēmējai dalībvalstij ir paredzēta iespēja veikt izmaiņas citā dalībvalstī izsniegtā vadītāja apliecībā, šādas izmaiņas, it īpaši izvietojot uzlīmi, neesot pretrunā tiesību normām par aizsardzību pret viltošanu.
28 Visbeidzot Pforcheimas pilsēta norāda, ka, tā kā AR pats ar savu rīcību ir izraisījis atzīmes iekļaušanu, ar kuru viņam tika atņemtas tiesības vadīt transportlīdzekli Vācijā, ir jānoraida viņa apgalvojums attiecībā uz šīs atzīmes stigmatizējošo ietekmi, ņemot vērā ar to izvirzīto mērķi – aizsargāt ceļu satiksmes drošību.
29 Iesniedzējtiesa pauž šaubas jautājumā par to, vai dalībvalstij, kura, kā lietā, kas ir pamatā 2015. gada 23. aprīļa spriedumam Aykul (C 260/13, EU:C:2015:257), ir saskaņā ar Direktīvas 2006/126 11. panta 4. punkta otro daļu pieņēmusi lēmumu atteikties atzīt citā dalībvalstī izsniegtas vadītāja apliecības derīgumu tās turētāja izdarīta pārkāpuma dēļ, kas ir noticis tās teritorijā pēc minētās vadītāja apliecības izsniegšanas, ir atļauts arī šajā pašā apliecībā ietvert atzīmi par aizliegumu vadīt transportlīdzekli tās teritorijā, ja minētais apliecības turētājs tajā nav izveidojis savu pastāvīgo dzīvesvietu šīs direktīvas 12. panta izpratnē.
30 Šajos apstākļos Verwaltungsgerichtshof Baden-Württemberg (Bādenes-Virtembergas federālās zemes Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai ar Savienības tiesībām, it īpaši ar [Direktīvu 2006/126], netiek pieļautas tādas valsts tiesību normas, saskaņā ar kurām, pieņemot lēmumu par atteikumu atzīt šīs vadītāja apliecības derīgumu [Direktīvas 2006/126] 11. panta 4. punkta otrās daļas izpratnē, personas, kuras pastāvīgā dzīvesvieta nav valsts teritorijā, citā dalībvalstī izsniegtā ES vadītāja apliecība ir nekavējoties jāiesniedz valsts lēmējiestādei, lai tā uz vadītāja apliecības varētu ietvert norādi par transportlīdzekļa vadīšanas aizliegumu valsts teritorijā; šāda atzīme par vadīšanas aizliegumu parasti tiek veikta, uz ES vadītāja apliecības izvietojot ar sarkanu slīpu svītru pārsvītrotu “D” 13. pozīcijā (piemēram, uzlīmes veidā)?”
Par prejudiciālo jautājumu
31 Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīva 2006/126 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā liedz dalībvalstij, kas saskaņā ar šīs direktīvas 11. panta 4. punkta otro daļu ir pieņēmusi lēmumu, ar kuru ir atteikts atzīt citā dalībvalstī izsniegtas vadītāja apliecības derīgumu tās turētāja izdarīta pārkāpuma dēļ, kas ir noticis pagaidu uzturēšanās laikā pirmās dalībvalsts teritorijā pēc šīs vadītāja apliecības izsniegšanas, uz minētās apliecības arī izvietot atzīmi, kura attiecībā uz šo apliecības turētāju ietver aizliegumu vadīt transportlīdzekli minētajā teritorijā, lai gan minētais apliecības turētājs tās teritorijā nav izveidojis savu pastāvīgo dzīvesvietu šīs direktīvas 12. panta pirmās daļas izpratnē.
32 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka 2015. gada 23. aprīļa sprieduma Aykul (C‑260/13, EU:C:2015:257) 71. punktā Tiesa atzina, ka Direktīvas 2006/126 2. panta 1. punkts un 11. panta 4. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neliedz dalībvalstij, kuras teritorijā citā dalībvalstī izsniegtas vadītāja apliecības turētājs īslaicīgi uzturas, atteikties atzīt šīs vadītāja apliecības derīgumu tās turētāja izdarīta pārkāpuma dēļ, kas ir noticis šajā teritorijā pēc minētās vadītāja apliecības izsniegšanas un kas saskaņā ar pirmās dalībvalsts likumu var izraisīt nepiemērotību mehānisko transportlīdzekļu vadīšanai.
33 Piedevām no šī sprieduma 59. un 60. punkta izriet, ka pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstij saskaņā ar Direktīvas 2006/126 11. panta 2. punktu, kurš atbilst Direktīvas 91/439 – kas tika aizstāta ar Direktīvu 2006/126 – 8. panta 2. punktam, ir tiesības veikt citā dalībvalstī izsniegtas vadītāja apliecības ierobežošanas, pārtraukšanas, atņemšanas uz laiku, atņemšanas vai anulēšanas pasākumus, kuru sekas izpaužas visās dalībvalstīs. Turpretim ar Direktīvas 2006/126 11. panta 4. punkta otro daļu vienīgi dalībvalstij, kura nav pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts, saskaņā ar saviem valsts tiesību aktiem un tāda pārkāpuma dēļ, ko šajā teritorijā ir izdarījis iepriekš citā dalībvalstī iegūtas vadītāja apliecības turētājs, ir ļauts veikt pasākumus, kuru piemērojamība attiecas tikai uz šo teritoriju un kuru sekas var būt tikai atteikums atzīt šīs apliecības derīgumu šajā teritorijā.
34 Līdz ar to Direktīva 2006/126 neliedz pagaidu uzturēšanās dalībvalstij, kāda pamatlietā ir Vācijas Federatīvā Republika, pamatojoties uz tādu valsts tiesisko regulējumu kā tas, kas ir paredzēts StVG 3. panta 1. punktā un FeV 46. panta 6. punktā, atteikties atzīt tiesības izmantot vadītāja apliecību, kura personai ir izsniegta citā dalībvalstī, izbeidzot šīs personas tiesības vadīt mehāniskos transportlīdzekļus valsts teritorijā. Tomēr pagaidu uzturēšanās dalībvalsts uz šādas vadītāja apliecības, kuras paraugs, kā izriet no Direktīvas 2006/126 1. panta 1. punkta, to lasot tās 16. apsvēruma gaismā, ar Direktīvu 2006/126 ir saskaņots plastmasas kartes formā, nevar izvietot tādu atzīmi kā FeV 47. panta 2. punktā paredzētā atzīme par aizliegumu vadīt transportlīdzekli tās teritorijā.
35 Ir jākonstatē, ka Direktīvā 2006/126 ir ietverti detalizēti noteikumi attiecībā uz dalībvalstu kompetenci izsniegt vadītāja apliecību, veikt izmaiņas, kas to ietekmē, un izdarīt ierakstus, kuri tajā var tikt veikti.
36 Taču no šiem noteikumiem izriet, ka gan vadītāja apliecības izsniegšana un turpmākās izmaiņas, gan tajā ietvertie ieraksti ietilpst šīs apliecības turētāja pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts ekskluzīvajā kompetencē.
37 Tādējādi Direktīvas 2006/126 2. panta 2. punktā, 7. panta 1. punkta e) apakšpunktā un 3. punkta b) apakšpunktā un 11. panta 1., 2. un 5. punktā, kā arī tās I pielikuma 3. iedaļas trešā teikuma a) punkta 13. un 14. pozīcijā, kā arī 4. iedaļas a) punktā ir detalizēti reglamentētas situācijas, kurās šīs dalībvalsts kompetencē ir izsniegt, aizvietot, atjaunot vai apmainīt vadītāja apliecību vai veikt tajā ierakstus.
38 Lai gan pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts parasti ir dalībvalsts, kurā vadītāja apliecība ir izsniegta, dalībvalsts, uz ko vadītāja apliecības turētājs savu pastāvīgo dzīvesvietu ir pārcēlis pēc vadītāja apliecības izsniegšanas citā dalībvalstī, kā izriet konkrēti no Direktīvas 2006/126 11. panta 1. punkta, arī var kļūt par pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsti šīs direktīvas izpratnē. Tādējādi ar šīs direktīvas I pielikuma 4. iedaļas a) punktu tiek pieļauts, ka jaunā pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts apliecībā iekļauj tās pārvaldīšanai svarīgas atzīmes ar noteikumu, ka šādas atzīmes ieraksta arī šajā dalībvalstī izsniegtajās apliecībās un tam ir pietiekami daudz vietas.
39 Turpretim ne ar vienu Direktīvas 2006/126 normu dalībvalstij, kurā vadītāja apliecības turētājs īslaicīgi uzturas, nav piešķirta jebkāda kompetence veikt tādus ierakstus vadītāja apliecībā, kādi ir minēti konkrēti FeV 47. pantā.
40 Kā rakstveida apsvērumos ir uzsvērusi Eiropas Komisija, neviens elements nenorāda uz to, ka šāda veida tiesību normu neesamība Direktīvā 2006/126 ir Savienības likumdevēja pieļauta netīša normatīva nepilnība, kura būtu jānovērš, pēc analoģijas piemērojot šīs direktīvas normas, kas attiecas uz pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsti.
41 Gluži pretēji, ņemot vērā Direktīvas 2006/126 detalizētās normas, šķiet, ka formālas izmaiņas vadītāja apliecībā var veikt tikai šīs apliecības turētāja pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts, lai tiktu nodrošināts ar Direktīvu 2006/126 garantētais šī dokumenta vienotais izskats, kā izriet no tās 4. un 16. apsvēruma.
42 Šajā ziņā ir jāatgādina arī, ka Tiesa ir nospriedusi – lai gan ar Direktīvu 2006/126 ir noteikta prasība par tikai minimālu valsts tiesību normu attiecībā uz nosacījumiem, ar kādiem var tikt izsniegta vadītāja apliecība, saskaņošanu, ar šo direktīvu turpretim ir izsmeļoši saskaņoti dokumenti, kuri apliecina tiesības vadīt transportlīdzekli un kuri dalībvalstīm ir jāatzīst saskaņā ar tās 2. panta 1. punktu (spriedums, 2017. gada 26. oktobris, I, C‑195/16, EU:C:2017:815, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).
43 No tā izriet, ka izmaiņas šajos dokumentos var tikt veiktas tikai atbilstoši tiesību normām, kas šajā nolūkā ir paredzētas Direktīvā 2006/126.
44 Turklāt ir jākonstatē, ka saskaņā ar Direktīvas 2006/126 15. pantu dalībvalstis palīdz cita citai īstenot šo direktīvu un apmainās ar informāciju par vadītāju apliecībām, ko tās ir izsniegušas, apmainījušas, aizvietojušas, atjaunojušas vai atņēmušas, izmantojot šajā nolūkā izveidoto ES vadītāju apliecību tīklu, kad tas sāk darboties.
45 Šajā tiesību normā paredzētā savstarpējā palīdzība ļauj garantēt tāda lēmuma efektīvu izpildi, ar kuru pagaidu uzturēšanās dalībvalsts saskaņā ar Direktīvas 2006/126 11. panta 4. punkta otro daļu atsakās atzīt citā dalībvalstī izsniegtas vadītāja apliecības turētājam tiesības vadīt transportlīdzekli tās teritorijā.
46 Šādā gadījumā pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts pēc pagaidu uzturēšanās dalībvalsts lūguma un atbilstoši šīs direktīvas I pielikuma 3. iedaļas trešā teikuma a) punkta 13. un 14. pozīcijai, kā arī 4. iedaļas a) punktam var vadītāja apliecībā fiksēt iespējamas atzīmes par transportlīdzekļa vadīšanas aizliegumu šīs pēdējās minētās dalībvalsts teritorijā.
47 Piedevām nešķiet izslēgta iespēja pagaidu uzturēšanās dalībvalstij gadījumā, kad tās teritorijā tiek veikta kontrole uz ceļiem, it īpaši elektroniski pārbaudīt, vai attiecīgajai personai ir piemērots pasākums, ar kuru tai ir atņemtas tiesības vadīt transportlīdzekli šajā teritorijā saskaņā ar šīs direktīvas 11. panta 4. punkta otro daļu.
48 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 2006/126 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā liedz dalībvalstij, kas saskaņā ar šīs direktīvas 11. panta 4. punkta otro daļu ir pieņēmusi lēmumu, ar kuru ir atteikts atzīt citā dalībvalstī izsniegtas vadītāja apliecības derīgumu tās turētāja izdarīta pārkāpuma dēļ, kas ir noticis pagaidu uzturēšanās laikā pirmās dalībvalsts teritorijā pēc šīs vadītāja apliecības izsniegšanas, uz minētās apliecības arī izvietot atzīmi, kura attiecībā uz šo apliecības turētāju ietver aizliegumu vadīt transportlīdzekli minētajā teritorijā, lai gan minētais apliecības turētājs tās teritorijā nav izveidojis savu pastāvīgo dzīvesvietu šīs direktīvas 12. panta pirmās daļas izpratnē.
Par tiesāšanās izdevumiem
49 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/126/EK (2006. gada 20. decembris) par vadītāju apliecībām, kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas Direktīvu 2011/94/ES (2011. gada 28. novembris), ir jāinterpretē tādējādi, ka tā liedz dalībvalstij, kas saskaņā ar šīs direktīvas 11. panta 4. punkta otro daļu ir pieņēmusi lēmumu, ar kuru ir atteikts atzīt citā dalībvalstī izsniegtas vadītāja apliecības derīgumu tās turētāja izdarīta pārkāpuma dēļ, kas ir noticis pagaidu uzturēšanās laikā pirmās dalībvalsts teritorijā pēc šīs vadītāja apliecības izsniegšanas, uz minētās apliecības arī izvietot atzīmi, kura attiecībā uz šo apliecības turētāju ietver aizliegumu vadīt transportlīdzekli minētajā teritorijā, lai gan minētais apliecības turētājs tās teritorijā nav izveidojis savu pastāvīgo dzīvesvietu Direktīvas 2006/126, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2011/94, 12. panta pirmās daļas izpratnē.
[Paraksti]