Language of document : ECLI:EU:C:2020:454

ĢENERĀLADVOKĀTA JEVGENIJA TANČEVA [EVGENI TANCHEV]

SECINĀJUMI,

sniegti 2020. gada 11. jūnijā (1)

Lieta C303/19

Istituto Nazionale della Previdenza Sociale

pret

VR

(Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2003/109/EK – Trešo valstu valstspiederīgo, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, tiesības – 11. pants – Tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi sociālā nodrošinājuma, sociālās palīdzības un sociālās aizsardzības jomā – Atkāpe – Valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru nolūkā noteikt tiesības uz ģimenes pabalstu netiek ņemti vērā tie trešo valstu valstspiederīgo ģimenes locekļi, kas neuzturas valstī






I.      Ievads

1.        Ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) lūdz Tiesu sniegt norādes par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (2), 11. panta 1. punkta d) apakšpunktu.

2.        Saskaņā ar Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunktu trešo valstu pilsoņi, kuri ir pastāvīgie iedzīvotāji, saņem vienlīdzīgu attieksmi ar pilsoņiem attiecībā uz sociālo nodrošināšanu, sociālo palīdzību un sociālo aizsardzību, kā noteikts valsts tiesību aktos. Galvenais jautājums šajā lietā ir tas, vai ar minēto pantu netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru, nosakot tiesības uz ģimenes pabalstu, pretēji tiesību normām, kas tiek attiecinātas uzņēmējvalsts pilsoņiem, netiek iekļauti tie trešo valstu valstspiederīgo ģimenes locekļi, kuri neuzturas šajā valstī. Tiesai ir arī jāizlemj, vai atkāpes no vienlīdzīgas attieksmes principa, ko dalībvalstis var noteikt saskaņā ar Direktīvas 2003/109 11. panta 2. un 4. punktu, var piemērot šīs lietas apstākļos.

3.        Tādējādi šī lieta sniedz Tiesai iespēju pilnveidot tās judikatūru jautājumā par pastāvīgo iedzīvotāju tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi saskaņā ar Direktīvas 2003/109 11. pantu, ņemot vērā 2012. gada 24. aprīļa spriedumu lietā Kamberaj (C‑571/10, EU:C:2012:233).

4.        Šo lietu Tiesa izskata līdztekus citai lietai, proti, Istituto Nazionale della Previdenza Sociale (Ģimenes pabalsti vienotās atļaujas turētājiem) (C‑302/19), kurā šodien ir sniegti mani secinājumi. Minētajā lietā iesniedzējtiesa izvirza līdzīgu jautājumu par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/98/ES (2011. gada 13. decembris) par vienotu pieteikšanās procedūru, lai trešo valstu valstspiederīgajiem izsniegtu vienotu uzturēšanās un darba atļauju dalībvalsts teritorijā, un par vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi (3), 12. panta 1. punkta e) apakšpunktu, proti, vai tas, ka trešo valstu valstspiederīgajiem, kuru ģimenes locekļi nedzīvo uzņēmējvalstī, tiek piemērots tāds pats izņēmums, atbilst tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi, kas saskaņā ar šo direktīvu ir piešķirtas vienotās atļaujas turētājiem.

5.        Būtībā abās šajās lietās tiek izvirzīti jauni jautājumi par Savienības tiesībās noteiktās vienlīdzīgas attieksmes piemērošanu trešo valstu valstspiederīgajiem un par Direktīvu 2003/109 un 2011/98 savstarpējo mijiedarbību šajā saistībā. Ņemot vērā, ka abās šajās lietās izskatāmie jautājumi ir līdzīgi, un lai izvairītos no atkārtošanās, atsaukšos uz vairākiem argumentiem, kas norādīti secinājumos, kurus esmu sniedzis minētajā otrā lietā.

II.    Tiesiskais regulējums

A.      Savienības tiesības

6.        Direktīvas 2003/109 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā direktīvā: [..]

e)      “ģimenes locekļi” ir trešās valsts pilsoņi, kas dzīvo attiecīgajā dalībvalstī saskaņā ar Padomes Direktīvu 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos [(4)]; [..].”

7.        Direktīvas 2003/109 11. pantā “Vienlīdzīga attieksme” ir noteikts:

“1.      Pastāvīgie iedzīvotāji saņem vienlīdzīgu attieksmi ar pilsoņiem attiecībā uz: [..]

d)      sociālo nodrošināšanu, sociālo palīdzību un sociālo aizsardzību, kā noteikts valsts tiesību aktos; [..].

2.      Attiecībā uz 1. punkta b), d), e), f) un g) apakšpunkta noteikumiem attiecīgā dalībvalsts var piešķirt vienlīdzīgu attieksmi tikai gadījumos, ja pastāvīgā iedzīvotāja vai viņa ģimenes locekļu, kuriem pastāvīgais iedzīvotājs pieprasa pabalstus, reģistrētā vai parastā dzīvesvieta atrodas attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

[..]

4.      Vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz sociālo palīdzību un sociālo aizsardzību dalībvalstis var ierobežot līdz pamata pabalstiem.”

B.      Itālijas tiesības

8.        Ar Decreto legge 13 marzo 1988, n. 69, Norme in materia previdenziale, per il miglioramento delle gestioni degli enti portuali ed altre disposizioni urgenti (1988. gada 13. marta Dekrētlikums Nr. 69 “Noteikumi, kas reglamentē sociālo nodrošinājumu, lai uzlabotu ostas organizāciju pārvaldību, un citi steidzami noteikumi”), kas ar grozījumiem pārveidots par 1988. gada 13. maija Likumu Nr. 153 (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 153/1988”) (1988. gada 20. jūnija GURI Nr. 143), 2. pantu tika ieviests assegno per il nucleo familiare (kodolģimenes pabalsts). Minētajā pantā ir noteikts:

“1.      Algota darba ņēmējiem, pensiju saņēmējiem un no sava algotā darba izrietošo sociālā nodrošinājuma maksājumu saņēmējiem ģimenes pabalsti, ģimenes papildpabalsti un visi citi ģimenes pabalsti neatkarīgi no tā, kā tie tiek saukti, tiek aizstāti ar kodolģimenes pabalstu, ja ir izpildīti šā panta noteikumos paredzētie nosacījumi.

2.      Pabalstu izmaksā, pamatojoties uz diferencēto likmi, atkarībā no kodolģimenes locekļu skaita un tās ienākumiem saskaņā ar šim dekrētam pievienoto tabulu. Šajā tabulā norādīto ienākumu līmeni palielina [..] kodolģimenēm, kurās ir personas, kas fizisku vai garīgu slimību vai invaliditātes dēļ pilnīgi un pastāvīgi nespēj veikt algotu darbu vai arī – ja personas ir nepilngadīgas – kam ir pastāvīgas grūtības veikt savam vecumam atbilstošos uzdevumus un funkcijas. Šo ienākumu līmeni palielina [..], ja 1. punktā minētās personas ir atraitņi vai atraitnes, šo personu laulība ir šķirta, šīs personas ir laulātas, bet dzīvo šķirti, šīs personas nesastāv laulībā. No 1994. gada 1. jūlija, ja 6. punktā minētajā kodolģimenē ir divi vai vairāk bērnu, maksājamā pabalsta ikmēneša summu palielina [..] par katru bērnu, izņemot pirmo.

[..]

6.      Kodolģimenē ietilpst laulātie, izņemot tos, kas ir juridiski un faktiski šķirti, un bērni un viņiem pielīdzinātās personas [..] līdz 18 gadu vecumam vai arī bez vecuma ierobežojuma, ja fizisku vai garīgu slimību vai invaliditātes dēļ viņi pilnīgi un pastāvīgi nespēj veikt algotu darbu. [..]

6.bis      Šā panta 6. punktā minētajā kodolģimenē neietilpst ārvalstu pilsoņa laulātais/laulātā, bērni un pielīdzinātās personas, kuru pastāvīgā dzīvesvieta neatrodas Republikas teritorijā, neskarot gadījumus, kad valsts, kuras pilsonis ir ārzemnieks, ir paredzējusi savstarpības režīmu attiecībā pret Itālijas pilsoņiem vai arī ja ir noslēgta starptautiska konvencija par ģimeņu pabalstiem. Valstis, uz kurām attiecas savstarpības princips, nosaka darba un sociālā nodrošinājuma ministrs pēc ārlietu ministra uzklausīšanas. [..]”

9.        Direktīva 2003/109 valsts tiesību sistēmā tika transponēta ar Decreto legislativo 8 gennaio 2007, n. 3, Attuazione della direttiva 2003/109/CE relativa allo status di cittadini di Paesi terzi soggiornanti di lungo periodo (2007. gada 8. janvāra Likumdošanas dekrēts Nr. 3 par Direktīvas 2003/109/EK transponēšanu) (2007. gada 30. janvāra GURI Nr. 24). Ar minēto dekrētu šīs direktīvas noteikumi ir iekļauti Decreto legislativo 25 luglio 1998, n. 286, Testo unico delle disposizioni concernenti la disciplina dell’immigrazione e norme sulla condizione dello straniero (1998. gada 25. jūlija Likumdošanas dekrēts Nr. 286 par konsolidētajiem noteikumiem attiecībā uz imigrāciju un ārzemnieka statusu, turpmāk tekstā – “Likumdošanas dekrēts Nr. 286/1998”) (1998. gada 18. augusta GURI Nr. 191 kārtējais pielikums) noteikumos.

10.      Likumdošanas dekrēta Nr. 286/1998 9. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ārvalstnieks, kuram vismaz piecus gadus ir bijusi derīga uzturēšanās atļauja un kurš pierāda, ka viņam ir ienākumi, kas nav mazāki par ikgadējā sociālā pabalsta apmēru, un – gadījumā, ja pieteikums attiecas uz ģimenes locekļiem, – pietiekami ienākumi [..] un piemērots mājoklis, kas atbilst attiecīgajās valsts tiesību normās paredzētajiem minimālajiem nosacījumiem, var lūgt Questore [policijas priekšnieku] izsniegt viņam un viņa ģimenes locekļiem E[S] pastāvīgās uzturēšanās atļauju [..].”

11.      Likumdošanas dekrēta Nr. 286/1998 9. panta 12. punktā ir noteikts:

“Papildus noteikumiem, kas attiecas uz ārvalstnieku, kurš likumīgi dzīvo Itālijas teritorijā, E[S] pastāvīgās uzturēšanās atļaujas turētājam ir tiesības: [..]

c)      saņemt sociālās palīdzības un sociālā nodrošinājuma pabalstus, pabalstus, kas attiecas uz veselības aizsardzības, izglītības un sociālo jomu, kā arī pabalstus saistībā ar piekļuvi sabiedrībai pieejamajām precēm un pakalpojumiem, ieskaitot piekļuvi procedūrai, lai iegūtu mājokli valsts iestāžu pārvaldītajās mājās, ja vien nav noteikts citādi, un ar nosacījumu, ka ir pierādīts, ka ārvalstnieks faktiski uzturas valsts teritorijā [..].”

III. Fakti, tiesvedība un prejudiciālais jautājums

12.      No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka VR ir trešās valsts valstspiederīgais, kurš strādā Itālijā. Viņam ir pastāvīgā iedzīvotāja uzturēšanās atļauja saskaņā ar Likumdošanas dekrētu Nr. 286/1998, ar ko tiek transponēta Direktīva 2003/109. Laikposmā no 2011. gada septembra līdz 2014. gada aprīlim VR laulātā un pieci bērni atstāja Itāliju un atgriezās to izcelsmes trešā valstī (Pakistānā).

13.      Par šo laikposmu Istituto Nazionale della Previdenza Sociale (Valsts sociālā nodrošinājuma birojs, Itālija, turpmāk tekstā – “INPS”) atteicās izmaksāt VR kodolģimenes pabalstu, pamatojoties uz to, ka saskaņā ar Likuma Nr. 153/1988 2. panta 6.bis punktu attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem šā pabalsta aprēķinā neiekļauj ģimenes locekļus, kuri nedzīvo Itālijā.

14.      VR cēla prasību pret INPS un savu darba devēju Tribunale Giudice del Lavoro di Brescia (Brešas Darba tiesa, Itālija), apgalvodams, ka INPS atteikums izmaksāt viņam kodolģimenes pabalstu esot diskriminējošs. Tiesa pieņēma VR labvēlīgu spriedumu, secinot, ka Likuma Nr. 153/1988 2. panta 6.bis punkts ir pretrunā Direktīvas 2003/109 11. pantam, ciktāl minētajā tiesību aktā attieksme pret pastāvīgajiem iedzīvotājiem ir mazāk labvēlīga nekā pret uzņēmējvalsts pilsoņiem.

15.      INPS šo nolēmumu pārsūdzēja Corte d’appello di Brescia (Brešas apelācijas tiesa, Itālija). Minētā tiesa šo nolēmumu apstiprināja.

16.      INPS iesniedza kasācijas sūdzību, pieprasot atcelt apelācijas tiesas spriedumu.

17.      Iesniedzējtiesa norādīja, ka kodolģimenes pabalsts ir finansiāla piemaksa, kas tostarp ir pieejama visām Itālijā strādājošām personām, ja tās pieder pie kodolģimenes, kuras ienākumi nepārsniedz noteiktu slieksni. Minētā pabalsta summa tiek aprēķināta, ņemot vērā kodolģimenes locekļu skaitu, bērnu skaitu un kodolģimenes ienākumus. Darba ņēmējiem šo pabalstu izmaksā darba devējs vienlaikus ar algu, pamatojoties uz procentu likmi, kas tiek piemērota darba ņēmēja bruto darba samaksai, un pēc tam INPS veic darba devēja izmaksāto summu un maksājamo sociālā nodrošinājuma iemaksu galīgo korekciju. Iesniedzējtiesa uzskatīja, ka neatkarīgi no tās judikatūras, saskaņā ar kuru kodolģimenes pabalsts būtībā tiek definēts kā sociālais nodrošinājums un sociālā palīdzība, šis pabalsts ietilpst Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunkta piemērošanas jomā.

18.      Iesniedzējtiesa tostarp norādīja, ka kodolģimenes locekļiem ir būtiska nozīme pabalstu sistēmā un viņi būtībā tiek uzskatīti par pabalsta saņēmējiem. Tādējādi tā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunktam pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums kā Likuma Nr. 153/1988 2. panta 6.bis punkts, saskaņā ar kuru trešo valstu valstspiederīgo ģimenes locekļi – pretstatā Itālijas valstspiederīgo ģimenes locekļiem – neietilpst kodolģimenes sastāvā, ja viņu dzīvesvieta neatrodas Itālijā un ja attiecībā uz viņu izcelsmes valsti nav nosacījumu par savstarpējību, ņemot vērā, ka Direktīvas 2003/109 4. apsvērumā un 2. panta e) apakšpunktā attiecīgi ir noteikts, ka direktīvas mērķis ir trešo valstu pilsoņu integrācija, kas ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji, un ģimenes locekļi tiek definēti kā “trešās valsts pilsoņi, kas dzīvo attiecīgajā dalībvalstī”.

19.      Šādos apstākļos Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) nolēma apturēt pamatlietu un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Padomes Direktīvas 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) 11. panta 1. punkta d) apakšpunkts, kā arī vienlīdzīgas attieksmes starp pastāvīgajiem iedzīvotājiem un valsts pilsoņiem princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru pretēji regulējumam, kas attiecas uz dalībvalsts pilsoņiem, kodolģimenes pabalsta aprēķināšanas nolūkos no kodolģimenes locekļu loka tiek izslēgti tie darba ņēmēja – kurš ir pastāvīgais iedzīvotājs un trešās valsts pilsonis – ģimenes locekļi, kuri dzīvo izcelsmes trešā valstī?

20.      Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza INPS, VR, Itālijas valdība un Eiropas Komisija. Šie lietas dalībnieki piedalījās arī 2020. gada 27. februāra tiesas sēdē.

IV.    Lietas dalībnieku apsvērumu kopsavilkums

21.      INPS apgalvo, ka uz uzdoto jautājumu ir jāatbild noliedzoši. Tas apgalvo, ka attiecībā uz trešām valstīm esot grūti pārbaudīt, vai pastāv citi ģimenes pabalsti, kas tiek maksāti ārvalstīs tiem pašiem ģimenes locekļiem, kā arī – kā mainās ģimenes stāvoklis, kas varētu ietekmēt tiesības uz kodolģimenes pabalstu. Tādējādi INPS ieskatā tas, ka Itālijā nedzīvojošie ģimenes locekļi netiek iekļauti [pabalsta aprēķinā], kā noteikts Likuma Nr. 153/1988 2. panta 6.bis punktā – kas attiecas vienīgi uz to trešo valstu pilsoņiem, kuras nav noslēgušas ar Itāliju starptautisku nolīgumu par ģimenes pabalstiem vai kuras nepiemēro savstarpīguma režīmu Itālijas pilsoņiem, un neattiecas uz Itālijas pilsoņiem vai Savienības pilsoņiem –, ir samērīgi un saprātīgi, jo tas ir paredzēts, lai nepieļautu, ka pabalsts nepilda savu funkciju, proti, faktiska atbalsta sniegšanu mājsaimniecībai. Šajā tiesiskajā regulējumā tiekot arī nošķirtas objektīvi atšķirīgas situācijas, ņemot vērā, ka dalībvalsts pilsonim ir pastāvīga un sākotnēja saikne ar šo valsti, savukārt trešās valsts valstspiederīgajam ir iegūta un kopumā pagaidu saikne ar minēto dalībvalsti.

22.      INPS uzskata, ka Likuma Nr. 153/1988 2. panta 6.bis punkts atbilst Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunktam un 2. punktam, lasot tos saistībā ar tās 2. panta e) punktu. INPS ieskatā nepietiek ar to, ka pastāvīgais iedzīvotājs dzīvo Itālijā, jo kodolģimenes pabalsta saņēmēji ir ģimenes locekļi un tādēļ viņiem ir jāuzturas valsts teritorijā. Kā tas uzsvēra tiesas sēdē, ģimenes locekļi, kas nedzīvo uzņēmējvalstī, neietilpst Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunkta piemērošanas jomā, jo viņi nav iekļauti šīs direktīvas 2. panta e) punktā sniegtajā ģimenes locekļu definīcijā, un saskaņā ar šīs direktīvas 11. panta 2. punktu ir iespējams ierobežot pabalstus, piemērojot tos tikai tiem ģimenes locekļiem, kuri uzturas uzņēmējvalstī.

23.      INPS apgalvo, ka Likuma Nr. 153/1988 2. panta 6.bis punkta atbilstību Direktīvas 2003/109 11. pantam neietekmējot tas, ka kodolģimenes pabalstam ir sociālās palīdzības funkcija. Tā ieskatā šo pabalstu nevarot klasificēt kā pamata pabalstu šīs direktīvas 11. panta 4. punkta, to lasot saistībā ar šīs direktīvas 13. apsvērumu, izpratnē, jo šis pabalsts tiekot finansēts no darba devēju un darba ņēmēju iemaksām un nav paredzēts, lai atvieglotu trūkuma situācijas, kas tiek risinātas ar pamata pabalstiem (5). Tas arī apgalvo, ka Likuma Nr. 153/1988 2. panta 6.bis punkts nemazinot vienlīdzīgu attieksmi, jo netiek apšaubītas tiesības uz pabalstu, bet gan tikai tā apmērs, un šī norma atbilstot Direktīvas 2003/109 mērķim veicināt trešo valstu valstspiederīgo integrāciju dalībvalstī.

24.      VR apgalvo, ka Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunkts un 2. punkts nepieļaujot tādu valsts tiesisko regulējumu kā šajā lietā. VR ieskatā saskaņā ar Likuma Nr. 153/1988 2. pantu Itālijā strādājošajām personām, uz kurām attiecas Itālijas tiesībās noteiktā atalgojuma un iemaksu sistēma, saistībā ar kodolģimenes pabalstu tiekot piemērota atšķirīga attieksme pilsonības dēļ, proti, trešās valsts darba ņēmējs pretstatā Itālijas darba ņēmējiem nevar iekļaut savā kodolģimenē ārvalstīs dzīvojošos ģimenes locekļus, lai iegūtu tiesības uz šo pabalstu un aprēķinātu tā apmēru. Tā kā Itālija attiecībā uz saviem valstspiederīgajiem ņem vērā ģimenes locekļus, kas dzīvo ārvalstīs, tai tas pats esot jādara attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem saskaņā ar Direktīvas 2003/109 11. pantu. Citāds risinājums esot pretrunā šīs direktīvas 4. apsvērumā minētajiem vienlīdzības un sociālās kohēzijas mērķiem.

25.      VR uzskata, ka Direktīvas 2003/109 2. panta e) punktā sniegtajai ģimenes locekļu definīcijai šajā lietā nav nozīmes un to nevarot izmantot, lai interpretētu šīs direktīvas 11. panta 2. punktu, jo tā atņemtu šim pantam jēgu. VR apgalvo, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru (6) tāda tiesību norma kā Likumdošanas dekrēta Nr. 286/1998 9. panta 12. punkts, kas vispārīgi (“ja vien nav noteikts citādi”) saglabā tiesisko regulējumu, kas bijis spēkā pirms Direktīvas 2003/109, nav kvalificējama kā šīs direktīvas 11. panta 2. punktā noteiktā atkāpe, jo nav skaidri norādīts, kādiem noteikumiem tā tiek piemērota. Kā tiesas sēdē uzsvēra VR, Direktīvas 2003/109 11. panta 2. punkts neattiecoties uz kodolģimenes pabalstu, jo tiesības uz šo pabalstu konkrēti neattiecas uz ģimenes locekli, par kuru var pieprasīt šos pabalstus šīs tiesību normas izpratnē. VR piebilst, ka pabalstu kontrole attiecībā uz ģimenes locekļiem, kas uzturas ārvalstīs, esot nošķirama no vienlīdzīgas attieksmes un katrā ziņā nemainoties atkarībā no tā, vai situācija attiecas uz Itālijas pilsoņu ģimenes locekļiem, kuri neuzturas valstī, vai Itālijā dzīvojošo trešo valstu valstspiederīgo ģimenes locekļiem, kuri neuzturas valstī.

26.      Itālijas valdība norāda, ka Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunkts, lasot to saistībā ar tās 11. panta 2. punktu, un vienlīdzīgas attieksmes princips neliedzot tādu tiesisko regulējumu kā šajā lietā. Tā uzskata, ka saskaņā ar spriedumu lietā Martinez Silva (7) kodolģimenes pabalsts saskaņā ar Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunktu ietilpst sociālā nodrošinājuma jomā, nevis sociālās palīdzības vai sociālās aizsardzības jomā. Tā apgalvo, ka, pamatojoties uz Direktīvas 2003/109 2. panta e) punktā ietverto ģimenes locekļu definīciju, saistībā ar tiesībām uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem pastāvīgā iedzīvotāja ģimenes locekļi esot jāņem vērā tikai tad, ja viņi dzīvo kopā ar viņu uzņēmējvalstī. Tā norāda, ka valstī nedzīvojošo ģimenes locekļu neiekļaušana Likuma Nr. 153/1988 2. panta 6.bis punktā esot pamatota, lai novērstu ļaunprātīgu rīcību, piemēram, forum shopping, sociālā nodrošinājuma jomā. Tās ieskatā minētais tiesiskais regulējums arī esot samērīgs, jo tas attiecoties uz pabalsta apmēru, nevis tiesībām uz to un tas atbilst Direktīvas 2003/109 mērķim integrēt dalībvalstīs pastāvīgos iedzīvotājus, kā norādīts šīs direktīvas 4. apsvērumā.

27.      Kā Itālijas valdība uzsvēra tiesas sēdē, Direktīvas 2003/109 11. panta 2. punkts neattiecoties uz kodolģimenes pabalstu, jo šo pabalstu uzkrāj pastāvīgie iedzīvotāji, kas ir tiesīgi to saņemt, pretstatā pabalstiem, ko uzkrāj ģimenes locekļi, ņemot vērā savu saikni ar šo iedzīvotāju, piemēram, invaliditātes vai maternitātes pabalsti. Tāpēc neesot būtiski, vai Itālija ir vai nav skaidri norādījusi savu nodomu atsaukties uz Direktīvas 2003/109 11. panta 2. punktā sniegto atkāpi. Turklāt tās ieskatā spriedums lietā Kamberaj (8) neattiecoties uz šo lietu, jo Tiesa ir noteikusi, ka skaidrs apliecinājums par atkāpi ir jāsniedz attiecībā uz Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punktu, savukārt šāds apliecinājums neesot nepieciešams attiecībā uz minētās direktīvas 11. panta 2. punktu. Tāpat neesot nozīmes runāt par atkāpi saistībā ar Likuma Nr. 153/1988 2. panta 6.bis punktu, jo šis tiesību akts ir bijis spēkā piecpadsmit gadus pirms Direktīvas 2003/109 pieņemšanas, tāpēc Itālijai neesot nekāda pienākuma skaidri paziņot par atkāpi un tā nav iekļāvusi nekādu atkāpi Likumdošanas dekrētā Nr. 286/1998, ar kuru ir transponēta šī direktīva.

28.      Komisija ierosina atbildēt uz uzdoto jautājumu šādi – tā kā dalībvalsts nav skaidri paudusi nodomu atsaukties uz Direktīvas 2003/109 11. panta 2. punktā norādīto atkāpi, minētās direktīvas 11. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas aizliedz tādus valsts tiesību aktus kā šajā lietā aplūkotie. Tā norāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru (9) Itālija neesot skaidri paudusi savu nodomu atsaukties uz Direktīvas 2003/109 11. panta 2. punktā sniegto atkāpi. Tā uzsver, ka Likumdošanas dekrēta Nr. 286/1998 9. panta 12. punktā neesot minēta pastāvīgā iedzīvotāja ģimenes locekļu dzīvesvieta un šajā tiesību normā ietverto frāzi “ja vien nav noteikts citādi”, nevarot uzskatīt par skaidri izteiktu paziņojumu par atkāpi.

29.      Komisija tiesas sēdē uzsvēra nozīmi, kāda tiek piešķirta dalībvalsts skaidri izteiktam paziņojumam par atkāpi, it īpaši pārskatāmības labad attiecībā uz personām, kurām ir piemērojama šāda atkāpe, kā arī Komisijas kā Līgumu uzraudzītājas dēļ. Turklāt tās ieskatā Direktīvas 2003/109 2. panta e) punkts ir paredzēts vien tam, lai definētu terminu “pastāvīgā iedzīvotāja ģimenes locekļi”, kas tiek izmantots šīs direktīvas noteikumos, un ar to no šīs direktīvas 11. panta piemērošanas jomas netiek izslēgti ģimenes locekļi, kuri nedzīvo ar pastāvīgo iedzīvotāju uzņēmējvalstī, jo pretējā gadījumā Direktīvas 2003/109 11. panta 2. punktā minētā atkāpe izrādītos lieka.

V.      Analīze

30.      Uzdodama jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesu nospriest, vai attiecībā uz pastāvīgajiem iedzīvotājiem Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētais vienlīdzīgas attieksmes princips sociālā nodrošinājuma, sociālās palīdzības un sociālās aizsardzības jomā ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā Likuma Nr. 153/1988 2. panta 6.bis punkts, saskaņā ar kuru tāda trešās valsts valstspiederīgā, kas ir pastāvīgais iedzīvotājs, ģimenes locekļi, kuri neuzturas attiecīgajā valstī, netiek ņemti vērā, nosakot šāda trešās valsts valstspiederīgā tiesības uz ģimenes pabalstu, toties uzņēmējas dalībvalsts valstspiederīgā ģimenes locekļi [šādā situācijā] tiek ņemti vērā.

31.      Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, šajā lietā uzdotā jautājuma pamatā ir šo secinājumu 8. punktā minētais fakts, ka saskaņā ar Likuma Nr. 153/1988 2. pantu kodolģimeni, uz kuras pamata tiek noteikts kodolģimenes pabalsts, veido visas personas, kurām ir īpašas radniecības saites ar darba ņēmēju Itālijā, neatkarīgi no tā, vai šie ģimenes locekļi dzīvo Itālijā vai citviet pasaulē. Tomēr saskaņā ar šī likuma 2. panta 6.bis punktu, ja Itālijā strādājošās personas ir trešo valstu valstspiederīgie, kodolģimeni veido tikai tie ģimenes locekļi, kuri uzturas Itālijā, nevis tie, kas dzīvo ārvalstīs (ja vien nav noteikts savstarpīguma režīms vai noslēgts īpašs nolīgums) (10).

32.      Norādīšu, ka šajā lietā izvirzīto jautājumu Tiesa vēl nav vērtējusi. Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jāsniedz daži ievada apsvērumi par Direktīvu 2003/109 un Savienības tiesisko regulējumu legālās migrācijas jomā, kā arī par 2012. gada 24. aprīļa spriedumu lietā Kamberaj (11) (A iedaļa). Pēc tam pievērsīšos Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunkta interpretācijai (B iedaļa). Visbeidzot pievērsīšos Direktīvas 2003/109 11. panta 2. un 4. punktā noteiktajai iespējai piemērot atkāpes no vienlīdzīgas attieksmes principa (C iedaļa).

33.      Pamatojoties uz šo analīzi, esmu nonācis pie secinājuma, ka Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunkts nepieļauj tādus valsts tiesību aktus kā pamatlietā aplūkotie.

A.      Ievada apsvērumi

1.      Direktīva 2003/109 un Savienības tiesiskais regulējums legālās migrācijas jomā

34.      Jāpatur prātā, ka Direktīva 2003/109 ir galvenais juridiskais dokuments tā sauktajā Savienības tiesiskajā regulējumā legālās migrācijas jomā, kas ir daļa no Savienības kopējās imigrācijas politikas brīvības, drošības un tiesiskuma telpā (12). Savienības tiesisko regulējumu legālās migrācijas jomā veido vairākas direktīvas, kas kopumā reglamentē dažādu kategoriju trešo valstu valstspiederīgo iebraukšanas un uzturēšanās nosacījumus, kā arī viņu tiesības pēc uzņemšanas dalībvalstī (13). Vienlīdzīgas attieksmes noteikumi ir svarīgs šo direktīvu elements un veicina vienu no Savienības imigrācijas politikas pamatmērķiem, proti, nodrošināt taisnīgu attieksmi pret trešo valstu pilsoņiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstu teritorijā (14).

35.      Minētajā kontekstā Direktīvā 2003/109 ir noteikti pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršanas un atsaukšanas nosacījumi un ar to saistītās tiesības, kā arī uzturēšanās nosacījumi citās dalībvalstīs trešo valstu pilsoņiem, kuriem ir piešķirts šis statuss (15). Būtībā ar šo direktīvu trešo valstu valstspiederīgajiem, kas likumīgi dzīvo Savienībā vismaz piecus gadus, ir noteikts īpašs juridiskais statuss, kas izriet vienīgi no Savienības tiesībām, proti, pastāvīga iedzīvotāja statuss (16), kas ir augstākais līmenis, ko trešo valstu valstspiederīgie var sasniegt situācijā, kad tiem nav uzņēmējvalsts valstspiederības (17).

36.      Atbilstoši Tiesas atzītajam Direktīvas 2003/109 pamatmērķis, kā tas acīmredzami izriet no šīs direktīvas 4., 6. un 12. apsvēruma, ir dalībvalstīs uz pastāvīgu dzīvi apmetušos trešo valstu valstspiederīgo integrācija (18). Līdzīgi, kā tas izriet no Direktīvas 2003/109 2. apsvēruma, šīs direktīvas mērķis ir tuvināt trešo valstu valstspiederīgo juridisko statusu dalībvalstu valstspiederīgo juridiskajam statusam, piešķirot minētajiem trešo valstu valstspiederīgajiem pastāvīgas uzturēšanās atļaujas (19). Šajā nolūkā Direktīvā 2003/109 ir noteikta šo trešo valstu valstspiederīgo un dalībvalstu valstspiederīgo vienlīdzīga attieksme dažādos ekonomikas un sociālos jautājumos (20).

37.      Tālab Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punktā ir noteikts, ka pastāvīgie iedzīvotāji bauda vienlīdzīgu attieksmi ar uzņēmējvalsts valstspiederīgajiem noteiktās jomās, tostarp, kā noteikts d) apakšpunktā, sociālā nodrošinājuma, sociālās palīdzības un sociālās aizsardzības pabalstu jomā atbilstoši valsts tiesību aktos noteiktajam; attiecībā uz vienlīdzīgu attieksmi dalībvalstis var piemērot atkāpes saskaņā ar šīs direktīvas 11. panta 2., 3. un 4. punktu. Tas būtībā nozīmē, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/109 11. pantu dalībvalstīm ir jānodrošina, lai attieksme pret trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, principā būtu tāda pati kā pret uzņēmējvalsts valstspiederīgajiem, kuri attiecībā uz šādu pabalstu piešķiršanu atrodas salīdzināmā situācijā.

2.      2012. gada 24. aprīļa spriedums lietā “Kamberaj”

38.      Tāpat ir jānorāda, ka uz šo lietu attiecas 2012. gada 24. aprīļa spriedums lietā Kamberaj (21), pat ja minētajā spriedumā Tiesa bija skatījusi atšķirīgus jautājumus. Spriedums tika pasludināts, pamatojoties uz Itālijas tiesas iesniegtu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, un pirmo reizi Tiesai tika lūgts interpretēt Direktīvas 2003/109 11. pantu.

39.      Minētajā spriedumā (22) Tiesa nosprieda, ka ar Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunktu netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā pret pastāvīgajiem iedzīvotājiem un uzņēmējvalsts valstspiederīgajiem tiek piemērota atšķirīga attieksme attiecībā uz mājokļa pabalsta piešķiršanu, ja šis atbalsts ietilpst šajā tiesību normā un nav piemērojama šīs direktīvas 11. panta 4. punktā sniegtā atkāpe. Proti, atbilstoši Tiesas nospriestajam, lai gan Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir sniegta atsauce uz valsts tiesību aktiem, dalībvalstis nedrīkst apdraudēt šīs direktīvas lietderīgo iedarbību un tām ir jāņem vērā tajā izvirzītais integrācijas mērķis, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību harta (turpmāk tekstā – “Harta”) un it īpaši tās 34. pants par sociālo nodrošinājumu un sociālo palīdzību, nosakot pasākumus, kuriem piemērojama vienlīdzīga attieksme saskaņā ar šo tiesību normu (23).

40.      Tiesa arī nosprieda – tā kā Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punktā noteiktās pastāvīgo iedzīvotāju tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi ir vispārīgais princips, šīs direktīvas 11. panta 4. punktā paredzētā atkāpe attiecībā uz sociālo palīdzību un sociālo aizsardzību ir interpretējama šauri un piemērojama tikai tad, ja dalībvalstis ir skaidri pateikušas, ka tās gatavojas atsaukties uz šo atkāpi (24). Šajā saistībā Tiesa uzsvēra, ka Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punktā nav atļauts atkāpties no vienlīdzīgas attieksmes principa attiecībā uz sociālās palīdzības pabalstiem, kā tie ir definēti valsts tiesību aktos. Tā arī precizēja, ka šajā noteikumā ietvertais jēdziens “pamata pabalsts” attiecas uz sociālās palīdzības un sociālās aizsardzības pabalstiem, ko piešķir valsts iestādes un kas indivīdam palīdz nodrošināt pamatvajadzības, kā arī to, ka gadījumā, ja attiecīgais pabalsts atbilst Hartas 34. pantā izvirzītajam mērķim, to saskaņā ar Savienības tiesībām nevar uzskatīt par tādu, kas nepieder pie pamata pabalstiem (25).

41.      Attiecīgi no sprieduma lietā Kamberaj izriet, ka gadījumos, kad valsts tiesiskais regulējums rada atšķirīgu attieksmi pret trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, un uzņēmējvalsts valstspiederīgajiem attiecībā uz Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunkta piemērošanas jomā ietilpstošo pabalstu piešķiršanu un nevar tikt piemērotas atkāpes, ir jāievēro šo trešo valstu valstspiederīgo tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, kas noteiktas šajā tiesību normā. Minētajā spriedumā tādējādi tiek atbalstīts uzskats, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā minētajā lietā ir pretrunā Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunktam. Vēlāk atgriezīšos pie šī sprieduma savā analīzē (skat. šo secinājumu 45., 64., 67. un 68. punktu).

B.      Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunkta interpretācija

1.      Vispārīgi apsvērumi

42.      Vispirms ir jāatzīmē, kā esmu norādījis attiecībā uz Direktīvu 2011/98 lietā C‑302/19 sniegto secinājumu 39. un 40. punktā, ka ar Direktīvu 2003/109 netiek saskaņoti dalībvalstu tiesību akti sociālā nodrošinājuma, sociālās palīdzības un sociālās aizsardzības jomā un katrai dalībvalstij principā ir jāparedz nosacījumi, saskaņā ar kuriem tostarp piešķir pabalstus šajās jomās.

43.      No tā izriet, ka saskaņā ar Direktīvu 2003/109 dalībvalstij netiek liegts nepiešķirt tiesības uz ģimenes pabalstu, piemēram, tiem darba ņēmējiem, kuru ģimenes locekļi uzturas trešā valstī, vai arī šos ģimenes locekļus neiekļaut pabalstu apmēra aprēķina bāzē. Tomēr saskaņā ar minētās direktīvas 11. panta 1. punkta d) apakšpunktu dalībvalstīm ir jānodrošina, ka trešo valstu valstspiederīgie, kuri ir pastāvīgie iedzīvotāji, saņem vienlīdzīgu attieksmi ar pilsoņiem attiecībā uz sociālo nodrošināšanu, sociālo palīdzību un sociālo aizsardzību, kā noteikts valsts tiesību aktos. Tādējādi, ja saskaņā ar uzņēmējvalsts (šajā lietā – Itālijas) tiesību aktiem ģimenes pabalsts tiek piešķirts tās valstspiederīgajiem neatkarīgi no to ģimenes locekļu dzīvesvietas, saskaņā ar šo tiesību normu tāda pati attieksme principā līdzīgā situācijā ir jānodrošina arī pret trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji. Tāpēc, manuprāt, tas, ka saskaņā ar aplūkotajiem valsts tiesību aktiem trešo valstu valstspiederīgo ģimenes locekļi, kas uzturas ārpus šīs valsts, netiek iekļauti, ir pretrunā šai tiesību normai šādu iemeslu dēļ.

44.      Pirmkārt, nav strīda par to, ka Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir piemērojams attiecībā uz tādiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem kā VR, un tātad saskaņā ar šo tiesību normu viņam ir tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi. Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, VR ir trešās valsts valstspiederīgais, kurš strādā Itālijā un kuram ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja saskaņā ar Itālijas tiesību aktiem, ar kuriem ir transponēta Direktīva 2003/109.

45.      Otrkārt, nav šaubu, kā to norāda iesniedzējtiesa, ka kodolģimenes pabalsts ietilpst Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunkta tvērumā, kurā ir sniegta norāde uz sociālā nodrošinājuma, sociālās palīdzības un sociālās aizsardzības jomu, kā noteikts valsts tiesību aktos. Saskaņā ar INPS un Itālijas valdības apsvērumiem šis pabalsts saskaņā ar minēto tiesību normu ietilpst sociālā nodrošinājuma, nevis sociālās palīdzības vai sociālās aizsardzības kategorijā. Pamatojoties uz spriedumu lietā Kamberaj (26), šis jautājums ir jānoskaidro iesniedzējtiesai. Tomēr vēlētos uzsvērt – kā sīki izklāstīts lietā C‑302/19 sniegto secinājumu 42. punktā –, ka kodolģimenes pabalsts ir kvalificējams kā sociālā nodrošinājuma pabalsts, kas ir iekļauts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (27) 3. pantā minēto ģimenes pabalstu tvērumā Direktīvas 2011/98 12. panta 1. punkta e) apakšpunkta vajadzībām.

46.      Treškārt, nav šaubu, ka saistībā ar kodolģimenes pabalsta piešķiršanu saskaņā ar šeit aplūkojamo valsts tiesisko regulējumu pret trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, attieksme ir mazāk labvēlīga nekā pret uzņēmējvalsts valstspiederīgajiem, lai gan tas ir aizliegts ar Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunktu. Šķiet, ka ar Likuma Nr. 153/1988 2. panta 6.bis punktu attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem ir ieviesta sistēma (ja vien nepastāv savstarpīguma princips vai īpaša vienošanās), kas atšķiras no Itālijas valstspiederīgajiem piemērojamās vispārējās sistēmas, saskaņā ar kuru Itālijas valstspiederīgajiem ir jāmaksā pabalsts neatkarīgi no ģimenes locekļu dzīvesvietas. Saskaņā ar šo tiesisko regulējumu, lai noteiktu tiesības uz šāda pabalsta saņemšanu, trešo valstu valstspiederīgie – atšķirībā no Itālijas valstspiederīgajiem – ģimenes kodolā nevar iekļaut ģimenes locekļus, kuri neuzturas Itālijā. Tādējādi samazinās pabalsta apmērs, ko trešo valstu valstspiederīgie var saņemt, vai šāds pabalsts vispār netiek izmaksāts atkarībā no tā, cik ģimenes locekļu uzturas Itālijā, salīdzinājumā ar pabalstu, ko piešķir uzņēmējvalsts valstspiederīgajiem, kuru ģimenes locekļi tiek ņemti vērā, pat ja viņi neuzturas Itālijā.

47.      Līdz ar to – pretēji INPS un Itālijas valdības apsvērumiem un kā to norāda VR – būtu uzskatāms, ka šāds valsts tiesiskais regulējums ietekmē trešās valsts valstspiederīgā tiesības uz kodolģimenes pabalstu, nevis tikai tā apmēru, jo ar šo tiesisko regulējumu minētajiem valstspiederīgajiem faktiski tiek liegtas viņu tiesības uz šo pabalstu laikposmos, kad visi viņu ģimenes locekļi nedzīvo Itālijā, kā to parāda šīs lietas apstākļi.

48.      Jāpiebilst – ciktāl INPS noliedz, ka pastāv diskriminācija, pamatojoties uz to, ka trešo valstu valstspiederīgie, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, un uzņēmējvalsts valstspiederīgie atrodoties atšķirīgā situācijā, ņemot vērā viņu atšķirīgo saikni ar šo valsti, šāds arguments nav pieņemams, jo Savienības likumdevējs saskaņā ar Direktīvas 2003/109 11. pantu šiem trešo valstu valstspiederīgajiem ir piešķīris tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi. Tas pats attiecas uz INPS un Itālijas valdības argumentiem par grūtībām kontrolēt pabalstus, lai novērstu ļaunprātīgu rīcību sociālā nodrošinājuma jomā un lai saglabātu kodolģimenes pabalsta funkciju, jo, kā norāda VR, tāda pati problēma var būt arī attiecībā uz ārvalstīs dzīvojošu Itālijas pilsoņu ģimenes locekļiem un Direktīvā 2003/109 ir paredzēta vienlīdzīga attieksme.

49.      Līdz ar to, pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, ir stingras norādes par to, ka uz uzdoto jautājumu ir jāatbild apstiprinoši (jo nav piemērojamas Direktīvas 2003/109 11. panta 2. un 4. punktā minētās atkāpes, kā izklāstīts šo secinājumu 63.–68. punktā). Tomēr, ņemot vērā, ka iesniedzējtiesa ir minējusi konkrētus faktorus un INPS un Itālijas valdība ir sniegusi konkrētus argumentus, šī lieta raisa sarežģītus jautājumus par to, kā šajos apstākļos ir jāinterpretē Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunkts saistībā ar valsts tiesību aktiem. Šīs lietas sarežģītību nosaka it īpaši attiecīgā pabalsta būtība un tas, ka atsevišķas Direktīvas 2003/109 normas varētu tikt interpretētas kā tādas, ar kurām šo direktīvu nepiemēro attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo ģimenes locekļiem, kuri uzturas ārpus uzņēmējvalsts.

2.      Papildu apsvērumi saistībā ar situāciju pamatlietā

50.      Vispirms jāatzīmē, ka piekrītu VR un Komisijai par to, ka Direktīvas 2003/109 11. panta noteikumi vienlīdzīgas attieksmes jomā ir piemērojami tādam valsts tiesiskajam regulējumam kā šajā lietā.

51.      Pirmkārt, mani nepārliecina INPS izvirzītie argumenti, ka, lai konstatētu atbilstību Direktīvas 2003/109 mērķiem, nepietiek ar to, ka pastāvīgais iedzīvotājs dzīvo uzņēmējvalstī, jo kodolģimenes pabalsta saņēmēji ir ģimenes locekļi un tādēļ viņiem ir jāuzturas šajā valstī.

52.      Līdzīgi manis paustajai nostājai lietā C‑302/19 sagatavoto secinājumu 50. un 51. punktā, ir jāatgādina, kā to ir norādījusi iesniedzējtiesa, kā arī INPS, VR un Itālijas valdība, ka kodolģimenes pabalsts ir pieejams visām personām, kas strādā Itālijā, ar noteikumu, ka šīs kodolģimenes ienākumi nepārsniedz noteiktu slieksni. Turklāt to maksā darba devējs un tas tiek finansēts saskaņā ar iemaksu shēmu. Tādējādi ir jāuzskata, ka tiesības uz šo pabalstu ir saistītas ar tāda trešās valsts darba ņēmēja situāciju, kurš ir pastāvīgais iedzīvotājs un uz kuru attiecas Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunkts.

53.      Atzīstu, ka pastāvīgā iedzīvotāja ģimenes locekļi ir kodolģimenes pabalsta saņēmēji, kā to norāda iesniedzējtiesa, INPS un Itālijas valdība. Vispārīgi runājot, ģimenes pabalsta būtība patiešām ir sniegt atbalstu ģimenei (28). Tomēr saskaņā ar Tiesai sniegto informāciju, lai gan ģimenes locekļi ir priekšnoteikums tam, lai saņemtu šo pabalstu un tā sniegto labumu, tiesības uz šo pabalstu principā tiek piešķirtas trešās valsts darba ņēmējam, kas ir pastāvīgais iedzīvotājs, nevis viņa ģimenes locekļiem. Pamatojoties uz to, šādam darba ņēmējam ir tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz nosacījumiem, kas ir izvirzīti uzņēmējvalsts pilsoņiem, lai saņemtu šo pabalstu saskaņā ar Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunktu.

54.      Otrkārt, man šķiet, ka Direktīvas 2003/109 2. panta e) punktā ietvertā ģimenes locekļa definīcija neizslēdz no šīs direktīvas 11. panta piemērošanas jomas ģimenes locekļus, kas uzņēmējvalstī nedzīvo kopā ar pastāvīgo iedzīvotāju. Kā izriet no šo secinājumu 6. punkta, šajā tiesību normā ģimenes locekļi šīs direktīvas mērķiem ir definēti kā “trešās valsts pilsoņi, kas dzīvo attiecīgajā dalībvalstī saskaņā ar [Direktīvu 2003/86] par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos”. Direktīvas 2003/109 2. panta e) punktā sniegtā ģimenes locekļu definīcija minētajā direktīvā tiek izmantota specifiski un galvenokārt attiecas uz uzturēšanos otrā dalībvalstī, pamatojoties uz minētās direktīvas 16. pantu (29), kā tas izriet no tās 20. apsvēruma (30). Tādējādi, kā norādījusi Komisija, lai gan Direktīvas 2003/109 2. panta e) punktā ir definēta termina “ģimenes locekļi” nozīme, kad tas izmantots šīs direktīvas noteikumos, nekas neliecina, ka tas ierobežo šīs direktīvas 11. pantā noteiktās pastāvīgo iedzīvotāju tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi šīs lietas apstākļos.

55.      Proti, šī pieeja atbilst Direktīvas 2003/109 11. panta 2. punktam, saskaņā ar kuru dalībvalsts var ierobežot vienlīdzīgu attieksmi, it īpaši sociālā nodrošinājuma, sociālās palīdzības un sociālās aizsardzības jomā, gadījumos, kad to ģimenes locekļu, kuriem tiek lūgts pabalsts, reģistrācijas vieta vai pastāvīgā dzīvesvieta ir tās teritorijā. Manuprāt, būtu neloģiski, ka Direktīvas 2003/109 11. panta 2. punkts paredz šādu atkāpi, ja ģimenes locekļi, kas nedzīvo attiecīgās dalībvalsts teritorijā, nekādā ziņā nav ģimenes locekļi šīs direktīvas 2. panta e) punkta izpratnē.

56.      Šī pieeja saskan arī ar Direktīvas 2003/109 izstrādes priekšdarbiem. Proti, noteikti institucionālie dokumenti skaidri parāda, ka ģimenes locekļu definīcija minētajā direktīvā sākotnēji tika saistīta ar konkrētām personām, kas uzturas uzņēmējvalstī, – saskaņā ar tekstu, kam būtu jākļūst par Direktīvu 2003/86 par ģimenes atkalapvienošanos (31). Minētā definīcija galu galā tika saīsināta līdz tam, kā ir ietverts Direktīvas 2003/109 2. panta e) punktā (32). Tomēr minētajos dokumentos nav norādes, ka šīs definīcijas nolūks būtu ietekmēt šajā direktīvā noteiktās pastāvīgo iedzīvotāju tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi. Patiešām, lai arī lēmumu pieņemšanas procesā tika apspriesta pabalstu piešķiršana personām, kas uzturas ārvalstīs (33), un bija priekšlikums piemērot atkāpi no vienlīdzīgas attieksmes principa, ja dalībvalsts piešķir šīs tiesības saviem pilsoņiem, kas uzturas ārpus tās teritorijas (34), šādi noteikumi Direktīvā 2003/109 netika pieņemti.

57.      Turklāt, ņemot vērā Direktīvas 2003/109 kontekstu, ir jāuzsver, ka ģimenes locekļu definīcijā, kas iekļauta citās direktīvās, kuras veido Savienības tiesisko regulējumu legālās migrācijas jomā, nav sniegta īpaša atsauce uz viņu uzturēšanos attiecīgajā dalībvalstī un ka ar šo terminu apzīmē trešo valstu pilsoņus saskaņā ar Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punktā sniegto definīciju (35) vai atsaucoties uz šo pēdējo minēto punktu (36), kurā uzskaitītas personas, kam dalībvalsts pienākums ir atļaut ģimenes atkalapvienošanos, tostarp trešo valstu pilsoņu laulātais un nepilngadīgie bērni.

58.      Visbeidzot, mani nepārliecina INPS un Itālijas valdības argumenti, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā šajā lietā atbilst Direktīvas 2003/109 mērķim veicināt trešo valstu pilsoņu, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, integrāciju dalībvalstīs. Kā atzīmēts šo secinājumu 36. punktā, Tiesa ir piešķīrusi nozīmi faktam, ka Direktīvas 2003/109 integrācijas mērķis tiek īstenots, nodrošinot vienlīdzīgu attieksmi pret trešo valstu pilsoņiem, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, saskaņā ar šīs direktīvas 11. pantu. Līdz ar to šīs lietas apstākļos, kad trešās valsts pilsonis atrodas salīdzināmā situācijā ar uzņēmējvalsts pilsoni, man šķiet, ka pilnībā atbilstoši Direktīvā 2003/109 izvirzītajiem integrācijas un vienlīdzīgas attieksmes mērķiem ir tas, ka minētais valstspiederīgais bauda vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz minētās direktīvas 11. panta 1. punkta d) apakšpunktā noteiktajām tiesībām uz kodolģimenes pabalstu.

C.      Direktīvas 2003/109 11. panta 2. un 4. punkta iespējamā piemērošana

59.      Jāatgādina, kā redzams šo secinājumu 7. punktā, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/109 11. panta 2. punktu attiecībā uz minētās direktīvas 11. panta 1. punktā norādītajām konkrētajām jomām, tostarp d) apakšpunktā norādīto sociālo nodrošinājumu, sociālo palīdzību un sociālo aizsardzību, kā noteikts valsts tiesību aktos, dalībvalsts “var piešķirt vienlīdzīgu attieksmi tikai gadījumos, ja pastāvīgā iedzīvotāja vai viņa ģimenes locekļu, kuriem pastāvīgais iedzīvotājs pieprasa pabalstus, reģistrētā vai parastā dzīvesvieta atrodas attiecīgās dalībvalsts teritorijā”.

60.      Šajā saistībā ir jāatzīmē, ka ar Direktīvas 2003/109 11. panta 2. punktu tiek noteikta horizontāla atkāpe no vienlīdzīgas attieksmes principa vairākās jomās, kas nav atrodama citās direktīvās, kuras veido Savienības tiesisko regulējumu legālās migrācijas jomā (37). Kā norādīts literatūrā, ar minēto noteikumu ir paredzēts novērst pabalstu eksportu jomās, uz kurām attiecas Direktīvas 2003/109 11. pants, tostarp attiecībā uz ģimenes pabalstiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem un ģimenes locekļiem, kas dzīvo ārvalstīs (38). Saistībā ar Direktīvas 2003/109 11. panta 2. punkta piemērošanu šīs lietas apstākļi pievērš uzmanību diviem galvenajiem aspektiem.

61.      Vispirms ir jānorāda, ka no Direktīvas 2003/109 11. panta 2. punkta formulējuma nav skaidrs, vai šī tiesību norma attiecas uz tādiem ģimenes pabalstiem kā kodolģimenes pabalsts, kas tiek izmaksāts darba ņēmējam par labu visai ģimenei, vai arī tā attiecas tikai uz pabalstiem, kas tiek pieprasīti īpaša apstākļa dēļ saistībā ar vienu vai vairākiem ģimenes locekļiem, kā to apgalvo VR un Itālijas valdība. Arī Direktīvas 2003/109 izstrādes priekšdarbi, šķiet, šajā ziņā nesniedz nekādas norādes (39).

62.      Sliecos uzskatīt, ka Direktīvas 2003/109 11. panta 2. punktā minētā atkāpe attiecas gan uz sociālajiem pabalstiem, kas sniedz labumu pastāvīgajam iedzīvotājam, gan arī uz pabalstiem, kas sniedz labumu viņa ģimenes locekļiem. Proti, tas ir tāpēc, ka Direktīvas 2003/109 11. panta 2. punktā ir sniegta atsauce uz “1. punkta [..] d) [..] apakšpunkta noteikumiem” bez atrunas, un tas nozīmē, ka gadījumā, ja pabalsts ietilpst minētās direktīvas 11. panta 1. punkta d) apakšpunkta piemērošanas jomā, tam ir jāietilpst arī tās 11. panta 2. punkta piemērošanas jomā. Pamatojoties uz to, ir uzskatāms, ka atkāpe attiecas uz tādu ģimenes pabalstu kā kodolģimenes pabalsts.

63.      Otrkārt, ir jāizvērtē, vai Itālijai ir pamats ierobežot vienlīdzīgu attieksmi, kas noteikta Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunktā, piemērojot šīs direktīvas 11. panta 2. punktā paredzēto atkāpi.

64.      Jāuzsver, ka – pretēji Itālijas valdības izvirzītajiem argumentiem – no Tiesas judikatūras, šķiet, skaidri izriet, ka dalībvalsts var atsaukties uz Direktīvas 2003/109 11. panta 2. punktā sniegto atkāpi vienīgi tad, ja šī valsts ir skaidri paudusi nodomu to darīt. Kā atzīmēts šo secinājumu 39. un 40. punktā, lai gan spriedumā lietā Kamberaj (40) tika skatīta Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punktā sniegtā atkāpe, kas bija minētās lietas strīda jautājuma priekšmets, nekas neliecina, ka Tiesas secinājumi tajā saistībā aprobežojās vien ar minēto noteikumu un ka tos nevar piemērot Direktīvas 2003/109 11. panta 2. punktam, jo īpaši, redzot, ka arī tajā ir ietverta atkāpe no Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punktā noteiktā vienlīdzīgas attieksmes vispārējā noteikuma. Turklāt, kā atzīmēts lietā C‑302/19 sniegto secinājumu 37. punktā, Tiesa atsaucās uz saviem secinājumiem lietā Kamberaj, lai spriedumā lietā Martinez Silva (41) secinātu, ka līdzīgi kā Direktīvas 2003/109 gadījumā dalībvalstis var atsaukties uz Direktīvā 2011/98 ietvertajām atkāpēm no vienlīdzīgas attieksmes principa ar nosacījumu, ka tās ir skaidri paudušas nodomu uz tām atsaukties.

65.      Šajā lietā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet – kā to tiesas sēdē apstiprināja Itālijas valdība (skat. šo secinājumu 27. punktu) –, ka Itālija nav norādījusi, ka tā vēlas atsaukties uz Direktīvas 2003/109 11. panta 2. punktā paredzēto atkāpi. Tādējādi Likuma Nr. 153/1988 2. panta 6.bis punktā paredzētos noteikumus par kodolģimenes pabalstu, kas tika pieņemti vairākus gadus pirms Direktīvas 2003/109 transponēšanas valsts tiesību aktos ar Likumdošanas dekrētu Nr. 286/1998, nevar uzskatīt par tādiem, ar kuriem tiek ieviesti vienlīdzīgas attieksmes ierobežojumi, kurus dalībvalstis var ieviest saskaņā ar šīs direktīvas 11. panta 2. punktu.

66.      Turklāt, kā redzams šo secinājumu 11. punktā, Likumdošanas dekrēta Nr. 286/1998 9. panta 12. punktā ir vienīgi paredzēts, ka pastāvīgajam iedzīvotājam ir pieejami sociālās palīdzības un sociālās apdrošināšanas pabalsti ar nosacījumu, ka viņš faktiski uzturas valsts teritorijā, “ja vien nav noteikts citādi”. Minētajā tiesību normā nav atsauces uz pastāvīgā iedzīvotāja ģimenes locekļu dzīvesvietu, un formulējumu “ja vien nav noteikts citādi”, manuprāt, nevar uzskatīt par dalībvalsts skaidri paustu nodomu izmantot atkāpi, ņemot vērā, ka šajā formulējumā nav precizēts, no kādiem noteikumiem ir izdarīta atkāpe. Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka Itālija šīs lietas apstākļos nevar atsaukties uz Direktīvas 2003/109 11. panta 2. punktu.

67.      Līdzīgus secinājumus, manuprāt, var izdarīt attiecībā uz iespējamu Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punktā paredzētās atkāpes piemērošanu šajā lietā. Proti, ir jāatzīmē, ka spriedumā lietā Kamberaj (42) Tiesa bija secinājusi (skat. šo secinājumu 40. punktu), ka saskaņā ar minēto atkāpi attiecībā uz sociālo palīdzību un sociālo aizsardzību dalībvalstis minētā principa piemērošanu var ierobežot līdz pamata pabalstiem, kas ir pabalsti, ko piešķir valsts iestādes, lai personas varētu apmierināt savas pamatvajadzības. Tomēr šī atkāpe neattiecas uz valsts tiesību aktos definētajiem sociālā nodrošinājuma pabalstiem.

68.      Tādējādi no sprieduma lietā Kamberaj izriet, ka gadījumā, ja iesniedzējtiesa uzskatītu, ka kodolģimenes pabalsts ir sociālās palīdzības vai sociālās aizsardzības pabalsts un nevis pamata pabalsts Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkta nozīmē, šeit skatītais valsts tiesiskais regulējums joprojām būtu pretrunā minētās direktīvas 11. panta 1. punkta d) apakšpunktam, jo no Tiesai sniegtās informācijas izriet, ka Itālija nav paudusi nodomu atsaukties uz šo atkāpi (skat. šo secinājumu 27. punktu).

69.      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uzskatu, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā šajā lietā, ar kuru nolūkā noteikt tiesības uz ģimenes pabalstu trešās valsts valstspiederīgajiem, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, netiek iekļauti viņu ģimenes locekļi, ja viņi neuzturas attiecīgajā valstī, atšķirībā no uzņēmējvalsts pilsoņiem, kuru ģimenes locekļi tiek iekļauti, neatbilst Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunktam.

VI.    Secinājumi

70.      Tāpēc ierosinu Tiesai uz Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) uzdoto jautājumu atbildēt šādi:

Padomes Direktīvas 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji, 11. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, saskaņā ar kuru – atšķirībā no dalībvalsts valstspiederīgajiem piemērojamā regulējuma – tāda darba ņēmēja, kas ir trešās valsts valstspiederīgais un pastāvīgais iedzīvotājs, ģimenes locekļi, kuri neuzturas attiecīgās dalībvalsts teritorijā, netiek ņemti vērā, nosakot ģimenes pabalstu.


1      Oriģinālvaloda – angļu.


2      OV 2004, L 16, 44. lpp.


3      OV 2011, L 343, 1. lpp.


4      OV 2003, L 251, 12. lpp.


5      Šajā saistībā INPS atsaucas uz 2012. gada 24. aprīļa spriedumu lietā Kamberaj (C‑571/10, EU:C:2012:233).


6      VR šajā ziņā atsaucas uz spriedumiem, 2012. gada 24. aprīlis, Kamberaj (C‑571/10, EU:C:2012:233), un 2017. gada 21. jūnijs, Martinez Silva (C‑449/16, EU:C:2017:485).


7      Spriedums, 2017. gada 21. jūnijs (C‑449/16, EU:C:2017:485).


8      Spriedums, 2012. gada 24. aprīlis (C‑571/10, EU:C:2012:233).


9      Komisija šajā ziņā atsaucas uz spriedumiem, 2012. gada 24. aprīlis, Kamberaj (C‑571/10, EU:C:2012:233), un 2017. gada 21. jūnijs, Martinez Silva (C‑449/16, EU:C:2017:485).


10      Jāatzīmē, kā norādījis VR, ka, lai gan iesniedzējtiesa prejudiciālajā jautājumā min izcelsmes trešo valsti, no attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma izriet, ka šis jautājums rodas arī tad, ja ģimenes locekļi dzīvo citās valstīs ārpus Itālijas.


11      C‑571/10, EU:C:2012:233.


12      Skat. LESD V sadaļas 2. nodaļu, it īpaši LESD 79. pantu.


13      Pārskatam skat., piemēram, Komisijas dienestu darba dokumentu Fitness Check on EU Legislation on legal migration [Legālās migrācijas jomā izstrādāto Savienības tiesību aktu atbilstības pārbaude], SWD(2019) 1055 final, 2019. gada 29. marts. Kā tajā ir norādīts, legālās migrācijas jomā Savienības tiesisko regulējumu veido šādas direktīvas: 1) Direktīva 2003/86 par ģimenes atkalapvienošanos; 2) Direktīva 2003/109 par pastāvīgajiem iedzīvotājiem; 3) Padomes Direktīva 2009/50/EK (2009. gada 25. maijs) par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos (OV 2009, L 155, 17. lpp.); 4) Direktīva 2011/98 par vienotajām atļaujām; 5) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/36/ES (2014. gada 26. februāris) par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem nodarbinātības kā sezonas darbiniekiem nolūkā (OV 2014, L 94, 375. lpp.); 6) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/66/ES (2014. gada 15. maijs) par ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem trešo valstu valstspiederīgajiem saistībā ar pārcelšanu uzņēmuma ietvaros (OV 2014, L 157, 1. lpp.); un 7) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/801 (2016. gada 11. maijs) par nosacījumiem attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos pētniecības, studiju, stažēšanās, brīvprātīga darba, skolēnu apmaiņas programmu vai izglītības projektu un viesaukles darba nolūkā (pārstrādāta redakcija) (OV 2016, L 132, 21. lpp.), ar kuru tika atcelta un aizstāta Padomes Direktīva 2004/114/EK (2004. gada 13. decembris) par nosacījumiem attiecībā uz trešo valstu pilsoņu uzņemšanu studiju, skolēnu apmaiņas, prakses vai stažēšanās, nesaņemot atalgojumu, vai brīvprātīga darba nolūkā (OV 2004, L 375, 12. lpp.), kā arī Padomes Direktīva 2005/71/EK (2005. gada 12. oktobris) par īpašu procedūru trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanai zinātniskās pētniecības nolūkos (OV 2005, L 289, 15. lpp.).


14      Skat. LESD 79. panta 1. punktu; skat. arī LESD 67. panta 2. punktu.


15      Skat. Direktīvu 2003/109, it īpaši 1. pantu un 24. apsvērumu; skat. arī Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par Direktīvas 2003/109 īstenošanu, COM(2019) 161 final, 2019. gada 29. marts. Sīkākai apspriešanai skat., piemēram, Thym, D., “Long Term Residents Directive 2003/109/EC”, no: Hailbronner, K. un Thym, D. (red.), EU Immigration and Asylum Law – A Commentary, 2. izdevums, C. H. Beck/Hart/Nomos, 2016, 427.–519. lpp.


16      Šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta M. Špunara [M. Szpunar] secinājumus lietā P un S (C‑579/13, EU:C:2015:39, 29. punkts).


17      Šajā ziņā skat. Thym, minēts šo secinājumu 15. zemsvītras piezīmē, 437.–438. lpp.


18      Skat., piemēram, spriedumus, 2015. gada 4. jūnijs, P un S (C‑579/13, EU:C:2015:369, 46. punkts), un 2019. gada 3. oktobris, X (Pastāvīgie iedzīvotāji – stabili, regulāri un pietiekami ienākumi) (C‑302/18, EU:C:2019:830, 29. punkts).


19      Skat., piemēram, spriedumus, 2019. gada 15. maijs, Çoban (C‑677/17, EU:C:2019:408, 58. punkts), un 2019. gada 3. oktobris, X (Pastāvīgie iedzīvotāji – stabili, regulāri un pietiekami ienākumi) (C‑302/18, EU:C:2019:830, 29. punkts).


20      Skat., piemēram, spriedumu, 2019. gada 14. marts, Y.Z. u.c. (Krāpšana saistībā ar ģimenes apvienošanos) (C‑557/17, EU:C:2019:203, 63. punkts).


21      C‑571/10, EU:C:2012:233.


22      Skat. spriedumu, 2012. gada 24. aprīlis, Kamberaj (C‑571/10, EU:C:2012:233, 93. punkts).


23      Skat. spriedumu, 2012. gada 24. aprīlis, Kamberaj (C‑571/10, EU:C:2012:233, 78.–81. punkts).


24      Skat. spriedumu, 2012. gada 24. aprīlis, Kamberaj (C‑571/10, EU:C:2012:233, 86. un 87. punkts).


25      Skat. spriedumu, 2012. gada 24. aprīlis, Kamberaj (C‑571/10, EU:C:2012:233, it īpaši 83., 91. un 92. punkts). Tiesa noteica, ka iesniedzējtiesai ir jāizdara vajadzīgie secinājumi, ņemot vērā šī pabalsta mērķi, lielumu, piešķiršanas nosacījumus un šī pabalsta vietu Itālijas sociālās palīdzības sistēmā.


26      Skat. spriedumu, 2012. gada 24. aprīlis (C‑571/10, EU:C:2012:233, 78.–81. punkts).


27      OV 2004, L 166, 1. lpp.


28      Šajā ziņā skat. Strban, G., “Family Benefits in the EU: Is It Still Possible to Coordinate Them?” (2016) 23, Maastricht Journal of European and Comparative Law, 775., 782. un 783. lpp.


29      Šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 17. jūlijs, Tahir (C‑469/13, EU:C:2014:2094, 36. punkts). Skat. arī Thym, minēts šo secinājumu 15. zemsvītras piezīmē, 439. lpp.


30      Šajā ziņā skat. arī Direktīvas 2003/109 17. panta 1. punktu, 18. panta 1. punktu un 22. panta 1., 2. un 5. punktu. Ģimenes locekļi ir minēti ne vien šīs direktīvas 11. panta 2. punktā, bet arī 5. panta 1. punktā par pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanas nosacījumiem, kā arī 12. panta 3. punktā par aizsardzību pret izraidīšanu.


31      Skat., piemēram, 2001. gada 12. jūlija dok. 10312/01, 7. lpp. (kurā ģimenes locekļi tiek definēti kā “pieteikuma iesniedzēja laulātais vai neprecēts partneris, nepilngadīgie bērni, radinieki augšupējā līnijā un pilngadīgi apgādībā esošie bērni, kas uzņemti attiecīgajā dalībvalstī un tajā uzturas saskaņā ar Padomes Direktīvu.../.../EK par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos”).


32      Skat., piemēram, 2003. gada 26. maija dok. 9754/03, 3. lpp.


33      Skat. 2001. gada 18. decembra dok. 13420/01, 12. lpp., 2. zemsvītras piezīme (atzīmējot Komisijas atbildi uz dalībvalsts uzdoto jautājumu par vienlīdzīgas attieksmes piemērošanu attiecībā uz izglītības pabalstiem mācībām, kas tiek īstenotas ārpus Savienības).


34      Skat. 2002. gada 9. decembra dok. 13700/02, 16. lpp., 1. zemsvītras piezīme (atzīmējot Padomes prezidentūras ieteikumu attiecībā uz 11. panta 3. punktu par vienlīdzīgu attieksmi: “Ja dalībvalsts piešķir kādas no 1. un 2. punktā minētajām tiesībām saviem pilsoņiem, kuri uzturas ārpus tās teritorijas, šai dalībvalstij nav pienākuma piešķirt šīs tiesības trešo valstu pilsoņiem, kuri ieguvuši pastāvīgā iedzīvotāja statusu citā dalībvalstī un kuriem ir izdota uzturēšanās atļauja saskaņā ar III nodaļas noteikumiem, ja šīs personas uzturas ārpus tās teritorijas.”).


35      Skat. Direktīvas 2009/50 2. panta f) punktu; Direktīvas 2016/801 3. panta 24. punktu.


36      Skat. Direktīvas 2014/66 3. panta h) punktu.


37      Līdzīgi noteikumi citās direktīvās, kas veido Savienības tiesisko regulējumu legālās migrācijas jomā, attiecas uz izglītību un arodmācībām (skat. Direktīvas 2009/50 14. panta 2. punkta b) apakšpunktu) un nodokļu atvieglojumiem (skat. Direktīvas 2011/98 12. panta 2. punkta c) apakšpunktu; Direktīvas 2014/36 23. panta 2. punkta iii) apakšpunktu un Direktīvas 2016/801 22. panta 2. punkta c) apakšpunktu).


38      Skat., piemēram, Peers, S., “Implementing Equality? The Directive on Long‑Term Resident Third‑Country Nationals” (2004) 29, European Law Review, 437., 452. lpp.; Thym, minēts šo secinājumu 15. zemsvītras piezīmē, 480. un 486. lpp.


39      Šajā ziņā skat. Halleskov, L., “The Long‑Term Residents Directive: A Fulfilment of the Tampere Objective of Near‑Equality?” (2005) 7, European Journal of Migration and Law, 181., 193. lpp.


40      Skat. spriedumu, 2012. gada 24. aprīlis (C‑571/10, EU:C:2012:233, 86. un 87. punkts).


41      Skat. spriedumu, 2017. gada 21. jūnijs (C‑449/16, EU:C:2017:485, 29. punkts, pēc analoģijas atsaucoties uz spriedumu, 2012. gada 24. aprīlis, Kamberaj, C‑571/10, EU:C:2012:233, 86. un 87. punkts).


42      Skat. spriedumu, 2012. gada 24. aprīlis (C‑571/10, EU:C:2012:233, 83. punkts).