VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (apelāciju palāta)

2016. gada 27. janvārī

Lieta T‑782/14 P

DF

pret

Eiropas Komisiju

Apelācija – Civildienests – Ierēdņi – Atalgojums – Norīkojums dienesta interesēs – Ekspatriācijas pabalsts – Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais nosacījums – Nepamatotu maksājumu atgūšana

Priekšmets      Apelācijas sūdzība par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (trešā palāta) 2014. gada 1. oktobra spriedumu DF/Komisija (F‑91/13, Krājums‑CDL, EU:F:2014:228), kurā ir lūgts šo spriedumu daļēji atcelt

Nolēmums      Apelācijas sūdzību noraidīt. DF sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus, kas tai ir radušies šajā tiesvedībā.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Nepamatotu maksājumu atgūšana – Nosacījumi – Acīmredzami nepamatots maksājums – Kritēriji

(Civildienesta noteikumu 85. pants)

2.      Ierēdņi – Atalgojums – Ekspatriācijas pabalsts – Piešķiršanas nosacījumi – Pastāvīgās dzīvesvietas vai galvenās profesionālās darbības neesamība dienesta vietā pirms stāšanās amatā

(Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts)

3.      Ierēdņu celta prasība – Lūgums Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta izpratnē – Vēršanās administrācijā, kas nav atkarīga no tā, vai pastāv juridisks pamats attiecīgā lēmuma pieņemšanai

(Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkts)

4.      Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesiskā noteiktība – Savienības tiesiskais regulējums – Skaidrības un precizitātes prasības

5.      Ierēdņi – Nepamatotu maksājumu atgūšana – Sekas trešajām personām, kas varēja saņemt nelikumīgus maksājumus – Privāttiesību jautājums

(Civildienesta noteikumu 85. pants)

6.      Eiropas Savienības privilēģijas un imunitāte – Savienības ierēdņi un darbinieki – Valsts tiesību piemērošana privātās dzīves tiesiskajām attiecībām

(Civildienesta noteikumu 23. panta pirmā daļa)

1.      Runājot par nepamatotu maksājumu atgūšanas nosacījumiem, izskatot jautājumu par to, vai maksājuma prettiesiskums statūtu 85. panta pirmās daļas izpratnē ir tik acīmredzams, ka ierēdnis nevar par to nezināt, ir jāņem vērā divi elementi, proti, pirmkārt, tas, vai piemērojamās tiesību normas ir skaidras, un, otrkārt, ierēdņa amata pakāpe un pieredze.

Šajā ziņā frāze “tik acīmredzams” nozīmē nevis to, ka nepamatotu maksājumu saņēmējam par tiem nemaz nebūtu jādomā vai tie jāpārbauda, bet gan to, ka šī summa ir jāatmaksā, tiklīdz ir notikusi kļūda, kuru pamana samērā rūpīgs ierēdnis, kuram ir jāzina normas, kas reglamentē viņa atalgojumu.

Elementi, ko Savienības tiesa ir ņēmusi vērā, lai novērtētu attiecīgā ierēdņa spēju veikt vajadzīgās pārbaudes, ir saistīti ar viņa atbildības līmeni, viņa amata pakāpi un viņa darba stāžu, ar to Civildienesta noteikumu normu skaidrības pakāpi, kurās ir definēti nosacījumi attiecīgā pabalsta piešķiršanai, ka arī ar to, cik nozīmīgas ir izmaiņas viņa personiskajā situācijā un ģimenes stāvoklī, ja strīdīgās summas samaksa ir saistīta ar šādas situācijas novērtējumu, ko veic administrācija.

Turklāt attiecīgajam ierēdnim, pildot viņam saistošo rūpības pienākumu, nav obligāti jāspēj precīzi noteikt administrācijas pieļautās kļūdas apmēru. Šajā ziņā pietiek ar to, ka viņam ir šaubas par attiecīgo maksājumu pamatotību, lai viņam rastos pienākums vērsties pie administrācijas, lai tā varētu veikt vajadzīgās pārbaudes.

(skat. 25.–28. punktu)

Atsauces

Vispārējā tiesa: spriedumi, 2005. gada 29. septembris, Thommes/Komisija, T‑195/03, Krājums‑CDL, EU:T:2005:344, 123. un 124. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2007. gada 16. maijs, F/Komisija, T‑324/04, Krājums‑CDL, EU:T:2007:140, 145. punkts un tajā minētā judikatūra.

2.      Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta formulējums ļauj samērā rūpīgam ierēdnim saprast tā piemērojamību un secināt, ka šajā tiesību normā paredzētais desmit gadu laikposms beidzas pirms stāšanās amatā darba devējā iestādē, vēl jo vairāk tāpēc, ka šo tiesību normu Savienības tiesa jau ilgu laiku ir interpretējusi saskaņoti un vienveidīgi.

Katrā ziņā šī tiesību norma vienlaikus ir skaidra un precīza un ļauj viegli saprast, ka attiecīgā desmit gadu atsauces laikposma mērķis ir tikai noteikt, ar kādiem nosacījumiem brīdī, ka amatā stājas ierēdnis, kas ir tās valsts pilsonis, kuras teritorijā atrodas dienesta vieta, viņam var tikt piešķirts ekspatriācijas pabalsts.

To, ka Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. pants nereglamentē tādu konkrētu situāciju kā tā, kas ir saistīta ar ierēdņa tiesībām uz ekspatriācijas pabalstu, ja viņš ir norīkots uz valsti, kuras pilsonība viņam ir, nevar uzskatīt par apstākli, kas apdraud tiesiskās noteiktības principu, jo šajā tiesību normā vispārīgi un abstrakti ir noteikti kritēriji, pamatojoties uz kuriem šis pabalsts var tikt piešķirts katrā konkrētā situācijā.

(skat. 30., 47. un 48. punktu)

Atsauces

Tiesa: rīkojums, 2005. gada 14. jūlijs, Gouvras/Komisija, C‑420/04 P, Krājums, EU:C:2005:482, 57. un 60. punkts.

Vispārējā tiesa: spriedums, 1993. gada 28. septembris, Magdalena Fernández/Komisija, T‑90/92, Krājums, EU:T:1993:78, 32. punkts.

3.      Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktā bez ierobežojumiem ir noteikts, ka ikviena Civildienesta noteikumos paredzēta persona var iecēlējinstitūcijai iesniegt pieteikumu, lūdzot to attiecībā uz viņu pieņemt lēmumu. Šo tiesību īstenošanai nav izvirzīts ne nosacījums, ka ir jābūt juridiskam pamatam, kas administrācijai ļautu pieņemt lūgto lēmumu, ne arī to traucē apstāklis, ka administrācijai nav nekādas rīcības brīvības tā pieņemšanai.

(skat. 41. punktu)

Atsauce

Tiesa: spriedums, 1980. gada 16. oktobris, Hochstrass/Tiesa, 147/79, Krājums, EU:C:1980:238, 2.–4. punkts.

4.      Tiesiskās noteiktības princips ir uzskatāms par Savienības tiesību pamatprincipu, kas tostarp prasa, lai tiesiskais regulējums būtu skaidrs un precīzs, lai attiecīgās personas varētu nepārprotami zināt savas tiesības un pienākumus un attiecīgi rīkoties.

(skat. 45. punktu)

Atsauce

Tiesa: spriedums, 2005. gada 14. aprīlis, Beļģija/Komisija, C‑110/03, Krājums, EU:C:2005:223, 30. punkts un tajā minētā judikatūra.

5.      Ja ir izpildīti Civildienesta noteikumu 85. panta pirmajā daļā paredzētie nosacījumi par nepamatotu maksājumu atgūšanu, darba devējai iestādei ir pienākums atgūt summas, kas ir nepamatoti saņemtas no Savienības, un minētajā tiesību normā nav paredzēti izņēmumi šajā ziņā.

Turklāt no Civildienesta noteikumu 85. panta formulējuma skaidri izriet, ka tas attiecas tikai uz finansiālajām attiecībām starp ierēdni, kas ir saņēmis nelikumīgus maksājumus, un darba devēju iestādi. Turklāt šajā tiesību normā nav ņemtas vērā iespējamās atgūšanas sekas, kādas ierēdnim rodas attiecībā pret citām personām, kas tieši vai netieši ir varējušas saņemt nelikumīgus maksājumus, kuri ir jāatgūst darba devējai iestādei, jo šie jautājumi ir privāttiesību jautājumi.

(skat. 53. un 54. punktu)

6.      Uzturlīdzekļu samaksa ir bijušo laulāto personisko tiesisko attiecību jautājums. Šāda veida attiecībās, tostarp savu personisko saistību ievērošanā, Savienības ierēdņiem atbilstoši Civildienesta noteikumu 23. panta pirmajai daļai tāpat kā jebkurai citai privātpersonai ir absolūti saistošas piemērojamās valsts tiesību normas.

(skat. 55. punktu)

Atsauce

Vispārējā tiesa: spriedums, 2006. gada 17. maijs, Kallianos/Komisija, T‑93/04, Krājums‑CDL, EU:T:2006:130, 49. punkts.