Lieta T‑504/09

Völkl GmbH & Co. KG

pret

Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB)

Kopienas preču zīme – Iebildumu process – Kopienas vārdiskas preču zīmes “VÖLKL” reģistrācijas pieteikums – Starptautiska agrāka vārdiska preču zīme “VÖLKL” – Relatīvs atteikuma pamatojums – Sajaukšanas iespēja – Daļējs reģistrācijas atteikums – Regulas (EK) Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts – Agrākas preču zīmes faktiska izmantošana – Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punkts un Regulas (EK) Nr. 2868/95 22. noteikuma 3. punkts – Apelāciju padomes kompetence gadījumā, kad apelācijas sūdzība attiecas tikai uz daļu no reģistrācijas pieteikumā norādītajām precēm vai pakalpojumiem – Regulas Nr. 207/2009 64. panta 1. punkts – Lūgums grozīt apelāciju padomes lēmumu – Regulas Nr. 207/2009 65. panta 3. punkts

Sprieduma kopsavilkums

1.      Kopienas preču zīme – Apelācija – Personas, kam ir tiesības iesniegt apelācijas sūdzību un būt pusēm apelācijas procesā – Personas, kuru iebildumi nav apmierināti – Lēmums nodot lietu zemākā instancē pārskatīšanai

(Padomes Regulas Nr. 207/2009 65. panta 4. punkts)

2.      Kopienas preču zīme – Apelācija – Apelāciju padomēm iesniegtās apelācijas sūdzības – Apelāciju padomju kompetence

(Padomes Regulas Nr. 207/2009 64. panta 1. punkts)

3.      Kopienas preču zīme – Iebildumi un trešo personu apsvērumi – Iebildumu izskatīšana – Agrākas preču zīmes izmantošanas pierādījums – Faktiska izmantošana – Jēdziens – Vērtējuma kritēriji

(Padomes Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punkts)

4.      Kopienas preču zīme – Iebildumi un trešo personu apsvērumi – Iebildumu izskatīšana – Agrākas preču zīmes izmantošanas pierādījums – Faktiska izmantošana – Jēdziens – Minimālās izmantošanas kvantitatīvā sliekšņa noteikšana – Izslēgšana

(Padomes Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punkts)

1.      Ir jāuzskata, ka ar Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) apelāciju padomes lēmumu ir apmierinātas viena no lietas dalībniekiem procesā šajā padomē pretenzijas, ja ar to apmierināts šī lietas dalībnieka lūgums, kas pamatots ar vienu no preču zīmes reģistrācijas atteikuma pamatojumiem vai preču zīmes spēkā neesamības atzīšanas pamatiem, vai, vispārīgāk, tikai ar daļu no argumentācijas, ko izvirzījis minētais lietas dalībnieks, lai arī tā nav pārbaudījusi vai ir noraidījusi citus šī paša dalībnieka izvirzītos pamatus vai argumentus.

Savukārt ir jāuzskata, ka ar ITSB apelāciju padomes lēmumu nav apmierinātas lietas dalībnieka pretenzijas Regulas Nr. 207/2009 65. panta 4. punkta izpratnē, ja tā par pieteikumu, ko šis lietas dalībnieks iesniedzis ITSB, nolemj šim lietas dalībniekam nelabvēlīgi.

Jāuzskata, ka pie pēdējā minētā scenārija pieder gadījums, kad apelāciju padome pēc tam, kad tā ir noraidījusi pieteikumu, kura apmierināšana būtu pabeigusi procedūru ITSB ar labvēlīgu iznākumu tā iesniedzējam, nodod lietu zemākai instancei atkārtotai izskatīšanai, lai gan ir iespēja, ka šāda izskatīšana no jauna varētu beigties ar šim lietas dalībniekam labvēlīgu lēmumu.

(sal. ar 26.–28. punktu)

2.      Ciktāl apelācijas sūdzība Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) apelāciju padomei attiecas tikai uz daļu no reģistrācijas pieteikumā vai iebildumos norādīto preču vai pakalpojumu, šī apelācijas sūdzība ļauj apelāciju padomei veikt jaunu iebildumu pārbaudi pēc būtības, taču vienīgi saistībā ar minētajām precēm vai pakalpojumiem, jo reģistrācijas pieteikums un iebildumi nav izvirzīti tajā attiecībā uz pārējām precēm vai pakalpojumiem.

Tas tā ir tad, ja prasītāja apelāciju padomē ir iesniegusi apelācijas sūdzību par Iebildumu nodaļas lēmumu vienīgi par to, ciktāl tā bija apmierinājusi iebildumus un daļēji noraidījusi reģistrācijas pieteikumu saistībā ar daļu no pieteiktajām precēm.

Līdz ar to, ciktāl tā ir atcēlusi Iebildumu nodaļas lēmuma rezolutīvās daļas punktu, kurā ir paredzēts reģistrēt pieteikto preču zīmi attiecībā uz pārējām precēm, apelāciju padome ir pārsniegusi savu kompetenci, kas noteikta Regulas Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi 64. panta 1. punktā.

(sal. ar 54.–56. punktu)

3.      Preču zīme ir faktiski izmantota, ja tā ir izmantota atbilstoši tās pamata funkcijai garantēt to preču vai pakalpojumu identitāti, attiecībā uz kuriem tā ir reģistrēta, lai radītu vai saglabātu šo preču un pakalpojumu noietu, izslēdzot simboliska rakstura izmantošanu, kuras vienīgais mērķis ir saglabāt preču zīmes piešķirtās tiesības. Turklāt noteikums attiecībā uz preču zīmes faktisku izmantošanu prasa, lai šī preču zīme, kas ir aizsargāta konkrētajā teritorijā, tiktu izmantota publiski un ārēji.

Preču zīmes faktiskās izmantošanas rakstura vērtējums ir jābalsta kopumā uz visiem faktiem un apstākļiem, kas ir atbilstoši, lai noskaidrotu tās patieso komerciālo izmantošanu, it īpaši izmantošanu, ko attiecīgajā ekonomiskajā nozarē uzskata par pamatotu, lai saglabātu vai radītu tirgus daļas ar preču zīmi aizsargātajām precēm vai pakalpojumiem, šo preču vai pakalpojumu raksturu, tirgus raksturojumu, preču zīmes izmantošanas apjomu un biežumu.

Attiecībā uz apjomu, kādā tikusi izmantota agrākā preču zīme, arī jāņem vērā, pirmkārt, visu izmantošanas darījumu komerciālais apjoms un, otrkārt, izmantošanas laikposma ilgums, kā arī šīs izmantošanas biežums.

(sal. ar 78.–80. punktu)

4.      Lai pārbaudītu, vai agrākā preču zīme ir faktiski izmantota, ir jāveic visaptverošs vērtējums, ņemot vērā visus uz izskatāmo lietu attiecināmos faktorus. Šis vērtējums nozīmē noteiktu savstarpējo saistību, kas pastāv starp vērā ņemamiem faktoriem. Tādējādi ar minēto preču zīmi pārdoto preču nelielo apjomu var kompensēt ar šīs preču zīmes izmantošanas augsto intensitāti vai ievērojamu pastāvīgumu šīs preču zīmes izmantošanas laikā un otrādi.

Ar agrāko preču zīmi pārdoto preču apgrozījumu, kā arī pārdošanas apjomu nedrīkst vērtēt absolūtā izteiksmē, bet tie jāvērtē saistībā ar citiem atbilstošiem faktoriem, tādiem kā komercdarbības apjoms, ražošanas vai pārdošanas kapacitāte vai dažādošanas pakāpe uzņēmumā, kas izmanto preču zīmi, kā arī preču vai pakalpojumu raksturs attiecīgajā tirgū. Tādēļ, lai agrākās preču zīmes izmantošanu kvalificētu kā faktisku izmantošanu, tās izmantošanai nav vienmēr jābūt kvantitatīvi nozīmīgai. Tātad pat ar minimālu izmantošanu var pietikt, lai konstatētu faktisku izmantošanu, ar nosacījumu, ka tā tiek uzskatīta par pamatotu attiecīgajā saimnieciskajā nozarē, lai saglabātu vai iegūtu tirgus daļu ar preču zīmi aizsargātām precēm vai pakalpojumiem. Līdz ar to nav iespējams a priori un abstraktā veidā izlemt, kāds kvantitatīvais slieksnis ir jāizmanto, lai izlemtu, vai izmantošana ir faktiska vai nē, tāpēc nevar paredzēt de minimis noteikumu, kas liegtu Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi) vai apelācijas kārtībā Vispārējai tiesai novērtēt visus izskatāmā strīda apstākļus.

(sal. ar 81. un 82. punktu)