VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2014. gada 16. oktobrī (*)
Valsts atbalsts – Elektroenerģija – Preferenciāli tarifi – Lēmums uzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru – Prasība atcelt tiesību aktu – Nepārsūdzams akts – Pilnībā ieviests atbalsta pasākums: daļēji lēmuma pieņemšanas brīdī un daļēji prasības celšanas brīdī – Nepieņemamība
Lieta T‑517/12
Alro SA, Slatina (Rumānija), ko pārstāv C. Quigley, QC, O. Bretz, solicitor, un S. Verschuur, advokāts,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv É. Gippini Fournier un T. Maxian Rusche, pārstāvji,
atbildētāja,
par lūgumu, primāri, atcelt Komisijas 2012. gada 25. aprīļa Lēmumu C(2012) 2517, galīgā redakcija, uzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru saistībā ar valsts atbalstu SA 33624 (2012/C) (ex 2011/NN) – Rumānija – Preferenciāli elektrības piegādes tarifi Alro Slatina SA, un, pakārtoti, lūgumu atcelt lēmumu C(2012) 2517, galīgā redakcija, tiktāl, ciktāl tas tiek piemērots no 2007. gada 1. janvāra līdz 2009. gada 31. decembrim.
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. Ditrihs [A. Dittrich], tiesneši J. Švarcs [J. Schwarcz] (referents) un V. Tomļenoviča [V. Tomljenović],
sekretāre: S. Spyropoulos, administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 3. aprīļa tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāja, Alro SA, ir rumāņu alumīnija ražotāja, kura 2005. gada 8. septembrī ar valsts uzņēmumu Hidroelectrica SA (turpmāk tekstā – “piegādātājs”) ir noslēgusi ilgtermiņa līgumu par elektrības piegādi “vienlaidu plūsmā” par laiku no 2005. gada 1. oktobra līdz 2013. gada 31. janvārim. Sākot no 2006. gada 1. janvāra, prasītāja uz šī līguma pamata pirka elektrību visai grupai, kurai tā Rumānijā pieder.
2 Ilgtermiņa līgumam par elektrības piegādi “vienlaidu plūsmā” līdz 2012. gada 10. augustam bija 17 papildvienošanās (turpmāk tekstā – “iespējamais atbalsta pasākums”, no kurām ceturtajā, kas tika parakstīta 2006. gada 6. jūnijā, bija paredzēta jauna elektrības pirkuma cenas aprēķina formula, kura tika piemērota no 2007. gada 1. janvāra līdz 2009. gada 31. decembrim (turpmāk tekstā – “grozītais 2005. gada līgums”). Septiņpadsmitā papildvienošanās tika parakstīta 2010. gada 11. martā, un tajā tika paredzēta jauna aprēķina formula, ko bija paredzēts piemērot, sākot no 2010. gada 1. janvāra (turpmāk tekstā – “2010. gada līgums”).
3 Grozītajā 2005. gada līgumā ietvertajā aprēķina formulā bija paredzēts, ka cena par elektrības megavatu (MWh) tiek indeksēta atkarībā no piegādātāja izmaksām, kur galvenie elementi ir darbaspēka izmaksas, darbības izmaksas un ar amortizāciju saistīti izdevumi, kā arī ņemot vērā inflāciju. Ar aprēķina formulu tika ieviesta “minimālā cena”, pienākums maksāt Rumānijas lejās (RON) un maksājums ar sešu mēnešu priekšapmaksu.
4 2010. gada līgumā ietvertā aprēķina formula, kas aizstāja iepriekšējo, vairs netika balstīta uz piegādātāja ražošanas izmaksām, bet gan uz alumīnija kursu London Metal Exchange (Londonas Metāla birža), tika dzēsta minimālā cena, par maksājuma valūtu tika izvēlēts Amerikas Savienoto Valstu (ASV) dolārs, un tika noteikts pienākums par elektrības piegādi maksāt ar viena mēneša priekšapmaksu.
5 Ņemot vērā Rumānijas presē publicēto informāciju, Eiropas Komisija 2011. gada janvārī uzsāka pārbaudi saistībā ar ilgtermiņa līgumiem elektrības piegādes jomā, kas tieši tika apspriesti starp piegādātāju un prasītāju.
6 Komisija 2011. gada 16. februāra, 4. marta un 14. aprīļa vēstulēs pieprasīja Rumānijai informāciju par iepriekš minētajiem ilgtermiņa līgumiem par elektrības piegādi, uz kurām Rumānija sniedza atbildi 2011. gada 24. marta, 16. maija un 6. jūnija vēstulēs. Komisija saņēma arī prasītājas apsvērumus ar 2011. gada 30. septembra un 9. novembra, kā arī 2012. gada 29. februāra un 8. marta vēstulēm. Norisinājās arī tikšanās ar Rumānijas un prasītājas pārstāvjiem.
7 Ar 2012. gada 25. aprīļa lēmumu C(2012) 2517, galīgā redakcija, Komisija uzsāka LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru par jaunu piešķirtu valsts atbalstu prasītājai un grupai, pie kuras tā Rumānijā pieder, pirmkārt, par laiku no 2007. gada 1. janvāra līdz 2009. gada 31. decembrim un, otrkārt, sākot no 2010. gada 1. janvāra saistībā ar iespējamu atbalsta pasākumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
8 Apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 61. un 152. apsvērumā Komisija, pirmkārt, ir paudusi iepriekšēju atzinumu par to, ka iespējamais atbalsta pasākums esot valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, kas piešķirts kā preferenciāls tarifs elektrības piegādei, no kura prasītāja un citi grupas, kurai tā Rumānijā pieder, locekļi ir varējuši gūt labumu, un, otrkārt, tai esot šaubas, ka, samazinot ekspluatācijas izmaksas, kuras labuma guvējiem esot bijis pilnībā jāuzņemas, neīstenojot nekādu vispārējo interešu mērķi, šāds atbalsts varētu tikt atzīts par saderīgu ar līgumu.
9 Apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 74.–78. apsvērumā Komisija pauda uzskatu, ka iespējamais atbalsta pasākums esot jauns atbalsts, sākot no brīža, kad Rumānija pievienojās Eiropas Savienībai, proti, 2007. gada 1. janvāra. Tā izšķīra divus laikposmus, proti, pirmkārt, laikposmu no 2007. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 1. janvārim, kurā tika piemērots grozītais 2005. gada līgums, un, otrkārt, laikposmu pēc 2010. gada 1. janvāra, datuma, kad spēkā stājās 2010. gada līgums.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
10 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 23. novembrī, prasītāja cēla šo prasību.
11 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– pakārtoti, atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz laikposmu no 2007. gada 1. janvāra līdz 2009. gada 31. decembrim;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
12 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
13 Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2013. gada 21. martā, prasītāja Vispārējai tiesai lūdza procesa organizatorisko pasākumu nolūkā, lai šī tiesa pieprasa Komisijai iesniegt dokumentus, pamatojoties uz kuriem tā ir pamatojusi savu atbildes rakstu.
14 Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2013. gada 23. aprīlī, Komisija sniedza savus apsvērumus saistībā ar prasītājas lūgumu par procesa organizatoriskajiem pasākumiem.
Juridiskais pamatojums
Ievada apsvērumi
15 Prasītāja izvirza trīs pamatus, kritizējot Komisijas vērtējumu saistībā ar Rumānijas valstij piedēvētā iespējamā atbalsta pasākuma nosacījumu. Pirmkārt, prasītāja uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, pārkāpjot LESD 107. panta 1. punktu, it īpaši kļūdaini interpretējot Tiesas judikatūrā izvirzītos nosacījumus. Otrkārt, prasītāja uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta acīmredzama kļūda novērtējumā, piemērojot Tiesas judikatūras kritērijus. Treškārt, apstrīdētais lēmums neesot pietiekami pamatots.
16 Primāri, Komisija uzskata, ka prasība ir nepieņemama, un, pakārtoti, ka tā nav pamatota.
17 Attiecībā uz prasības pieņemamību Komisija uzskata, ka prasība ir nepieņemama, jo prasītājai neesot pastāvošas un faktiskas intereses panākt apstrīdētā lēmuma atcelšanu, jo prasības celšanas brīdī iespējamais atbalsta pasākums neesot bijis ieviešanas stadijā. Viņa arī norāda, ka prasītāja neesot iesniegusi pierādījumus par savu personīgo pastāvošo un faktisko interesi, lai panāktu minētā lēmuma atcelšanu.
18 It īpaši būtu jāsniedz atbilde uz pirmo, ar pieņemamību saistīto pamatu, kas būtībā ir noliegt, ka apstrīdētais lēmums ir apstrīdams tiesību akts LESD 263. panta izpratnē to juridisko jautājumu satura un apjoma kontekstā, kas ir saistīti ar šo pamatu par nepieņemamību.
Par apstrīdēto lēmumu kā apstrīdamu tiesību aktu
19 Komisijas skatījumā prasība esot nepieņemama, jo prasītājai neesot pastāvošas un faktiskas intereses, lai panāktu šī apstrīdētā lēmuma atcelšanu, tāpēc ka 2010. gada līgums neesot ticis ieviests prasības celšanas brīdī, ir izbeigts un piegādātāja maksātnespējas dēļ aizstāts ar astoņpadsmito papildvienošanos, kas parakstīta 2012. gada 10. augustā, kurā savukārt ir ietverti jauni līguma nosacījumi, grozot atbalstu Komisijas 2004. gada 21. aprīļa Regulas (EK) Nr. 794/2004, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 659/1999, ar kuru nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108. panta] piemērošanai (OV L 140, 1. lpp.), izpratnē. Šādu pašu secinājumu varot izdarīt arī attiecībā uz grozīto 2005. gada līgumu, kura darbība esot beigusies, stājoties spēkā 2010. gada līgumam, un ar kuru atbalsts, kas no tā esot izrietējis, tika piešķirts.
20 Prasītāja uzskata, ka prasība ir pamatota, jo lēmums par formālas procedūras uzsākšanu tik un tā varot tikt apstrīdēts, ja Komisija un dalībvalsts vai iespējamā atbalsta pasākuma saņēmējs nepiekrīt tā būtībai – jaunam atbalstam, pastāvošam atbalstam vai pasākumam, kas nav valsts atbalsts, – neatkarīgi no tā, vai tas tiek vai netiek ieviests.
21 Tālāk prasītāja uzskata, ka no Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108. panta] piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 4. panta 4. punkta izriet, ka apstrīdētais lēmums kā tāds ir pārsūdzams, turklāt runājot par formālu lēmumu, kas atbilstoši LESD 263. panta formulējumam ir apstrīdams tiesību akts. Šādam tiesību aktam varot būt juridiskas sekas, ņemot vērā tiesvedības valsts tiesā iespējamību, lai apturētu vai atgūtu nelikumīgu atbalstu, un tiesa var tikt aicināta izdarīt secinājumus saistībā ar LESD 108. panta 3. punkta pārkāpumu.
22 Pirmkārt, no pastāvīgās judikatūras, kura iedibināta dalībvalstu vai iestāžu celto prasību atcelt tiesību aktu ietvaros, izriet, ka apstrīdami akti LESD 263. panta nozīmē ir visi tie iestāžu pieņemtie noteikumi neatkarīgi no to formas, kuru mērķis ir radīt saistošas tiesiskas sekas (skat. 1971. gada 31. marta spriedumu lietā 22/70 Komisija/Padome, sauktu par “AETR”, Recueil, 263. lpp., 42. punkts, 1994. gada 2. marta spriedumu lietā C‑316/91 Parlaments/Padome, Recueil, I‑625. lpp., 8. punkts, un 2011. gada 13. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑463/10 P un C‑475/10 P Deutsche Post un Vācija/Komisija, Krājums, I‑9639. lpp., 36. punkts). Turklāt no judikatūras izriet, ka dalībvalsts var celt prasību atcelt tiesību aktu, kas rada saistošas tiesiskas sekas, bet tai nav jāpierāda interese celt prasību (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Deutsche Post un Vācija/Komisija, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).
23 Turklāt ir jāatgādina, ka starppasākumi, kuru mērķis ir sagatavot galīgo lēmumu, principā nav uzskatāmi par tiesību aktiem, par kuriem var celt prasību tos atcelt (Tiesas 1981. gada 11. novembra spriedums lietā 60/81 IBM/Komisija, Recueil, 2639. lpp., 10. punkts; 2008. gada 17. jūlija spriedums lietā C‑521/06 P Athinaïki Techniki/Komisija, Krājums, I‑5829. lpp., 42. punkts, un iepriekš 22. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Deutsche Post un Vācija/Komisija, 50. punkts). Tomēr šie minētie starppasākumi vispirms ir tiesību akti, kuros ir pausts iestādes pagaidu viedoklis (iepriekš 22. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Deutsche Post un Vācija/Komisija, 50. punkts; šajā ziņā skat. arī iepriekš minēto spriedumu lietā IBM/Komisija, 20. punkts).
24 Tiesa atkārtoti ir nospriedusi, ka, ja prasību atcelt iestādes pieņemtu tiesību aktu ir cēlusi fiziska vai juridiska persona, šī prasību var tikt celta tikai tad, ja šī tiesību akta saistošās tiesiskās sekas var ietekmēt prasītāja intereses, konkrēti mainot tā tiesisko stāvokli (iepriekš 23. punktā minētais spriedums lietā IBM/Komisija, 9. punkts, un iepriekš 22. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Deutsche Post un Vācija/Komisija, 37. punkts).
25 Tomēr ir jānorāda, ka iepriekš 24. punktā minētā judikatūra ir tikusi iedibināta prasībās, kuras Savienības tiesā cēlušas fiziskas vai juridiskas personas par tām adresētiem tiesību aktiem. Ja neprivileģēts prasītājs ir cēlis prasību atcelt tam neadresētu tiesību aktu, prasība, ka pārsūdzētā pasākuma saistošajām tiesiskajām sekām ir jābūt tādām, kas var ietekmēt prasītāja intereses, konkrēti mainot tā tiesisko stāvokli, pārklājas ar LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajiem nosacījumiem (iepriekš 22. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Deutsche Post un Vācija/Komisija, 38. punkts).
26 Tādējādi, lai izvērtētu, vai apstrīdētais lēmums ir pārsūdzams, ņemot vērā iepriekš 22. punktā minēto judikatūru, ir jāvērtē, vai tas ir uzskatāms par tiesību aktu, ar kuru tiek radītas saistošas tiesiskās sekas (šajā ziņā skat. iepriekš 22. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Deutsche Post un Vācija/Komisija, 40. punkts).
27 Arī attiecībā uz lēmumu uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru par valsts atbalstu no judikatūras izriet, ka, ja Komisija pasākumu ieviešanas stadijā uzskata par jaunu atbalstu, tad šāds lēmums rada autonomas tiesiskas sekas, it īpaši attiecībā uz aplūkojamā pasākuma apturēšanu (Tiesas 2001. gada 9. oktobra spriedums lietā C‑400/99 Itālija/Komisija, Recueil, I‑7303. lpp., 62. punkts; Vispārējās tiesas 2002. gada 23. oktobra spriedums apvienotajās lietās no T‑346/99 līdz T‑348/99 Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, Recueil, II‑4259. lpp., 33. punkts, un 2009. gada 25. marta spriedums lietā T‑332/06 Alcoa Trasformazioni/Komisija, Krājumā nav publicēts, 35. punkts). Šis secinājums ir spēkā ne tikai tādā gadījumā, kad attiecīgās dalībvalsts iestādes pasākumu, kas ir ieviešanas stadijā, uzskata par pastāvošu atbalstu, bet arī gadījumā, kad šīs iestādes uzskata, ka [procedūras] uzsākšanas lēmumā minētais pasākums neietilpst LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā (skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, 33. punkts, un lietā Alcoa Trasformazioni/Komisija, 35. punkts).
28 Lēmums uzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru par pasākumu, kas ir ieviešanas stadijā, un Komisijas veikta tā kvalifikācija par jaunu atbalstu noteikti maina no izskatāmā pasākuma izrietošās juridiskās sekas, kā arī saņēmēju uzņēmumu tiesisko stāvokli, it īpaši attiecībā uz šī pasākuma turpmāku ieviešanu. Līdz šāda lēmuma pieņemšanai dalībvalsts, saņēmēji uzņēmumi un citi saimnieciskās darbības subjekti var uzskatīt, ka pasākums ir ieviests likumīgi kā vispārējs pasākums, uz kuru nav attiecināms EKL 107. panta 1. punkts, vai kā pastāvošs atbalsts. Savukārt pēc šāda lēmuma pieņemšanas rodas vismaz pamatotas šaubas par šī pasākuma likumību, kam, neņemot vērā iespēju lūgt Tiesu piemērot pagaidu pasākumus, būtu jāliek dalībvalstij apturēt tā īstenošanu, jo pēc oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanas ir izslēgta iespēja pieņemt nekavējošu lēmumu par pasākuma saderību ar kopējo tirgu, kas ļautu turpināt likumīgu minētā pasākuma ieviešanu. Lūgums pieņemt šādu lēmumu var arī tikt iesniegts dalībvalsts tiesā, kurai jāievēro visas no LESD 108. panta 3. punkta pēdējā teikuma neievērošanas izrietošās tiesiskās sekas. Visbeidzot, pastāv iespēja aicināt uzņēmumus, kas ir atbalsta saņēmēji, nepieņemt jaunus maksājumus vai priekšrocības vai arī aizturēt nepieciešamā apjoma līdzekļus iespējamajam finansiālās kompensācijas nodrošinājumam. Daudzos gadījumos attiecībā uz minētajiem atbalsta saņēmējiem tiekot ņemta vērā šo personu pavājinātā juridiskā un finansiālā situācija (iepriekš 27. punktā minētie spriedumi lietā Itālija/Komisija, 59. punkts; apvienotajās lietās Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, 34. punkts, un lietā Alcoa Trasformazioni/Komisija, 36. punkts).
29 Visbeidzot, iepriekš 27. un 28. punktā minētās autonomās juridiskās sekas būtu jāsaprot kā saistošas tiesiskas sekas, kas radītas ar sagatavojošiem vai starppasākumiem kā – šajā gadījumā – ar apstrīdēto lēmumu, pret kuriem celtā prasība, ar ko tiek izbeigta procedūra attiecībā uz iespējamo valsts atbalstu, iespējamā atbalsta saņēmējiem nevar nodrošināt pietiekamu tiesību aizsardzību tiesā (šajā ziņā skat. iepriekš 22. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Deutsche Post un Vācija/Komisija, 54.–56. punkts).
30 Tieši šo apsvērumu gaismā būtu jāvērtē, vai apstrīdētais lēmums ir tiesību akts, kas rada saistošas tiesiskas sekas, un tādējādi ir pārsūdzams tiesību akts LESD 263. panta izpratnē.
31 Komisijas argumenti ir balstīti uz tēzi, ka vispār lēmums uzsākt oficiālu izmeklēšanas procedūru ir vienkāršs sagatavojošs tiesību akts, kas nerada saistošas tiesiskas sekas un neskar iespējamā atbalsta saņēmēja intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli. Tomēr Komisija atzīst, ka izņēmuma kārtā šāds lēmums var būt pārsūdzams tiesību akts, ja pasākums, uz ko tas attiecas, ir ieviešanas stadijā. Tā uzskata, ka šajā gadījumā lēmums uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru rada autonomas tiesiskas sekas tā apturošās iedarbības dēļ, jo dalībvalstij – lēmuma adresātei – ir pienākums atbalstu apturēt.
32 Pirmkārt, jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 74.–79. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka iespējamais atbalsta pasākums ir jauns atbalsts, jo tas izrietot gan no grozītā 2005. gada līguma, gan arī no 2010. gada līguma (skat. iepriekš 9. punktu), bet minētā lēmuma motīvu daļas 145. apsvērumā ir norādījusi, ka šis atbalsts esot ticis piešķirts, pārkāpjot paziņošanas pienākumu un aizliegumu to ieviest, kas noteikti LESD 108. panta 3. punktā un piemērojami jaunam atbalstam. Apstrīdētā lēmuma lemjošajā daļā Komisija atgādināja Rumānijai, ka pēdējai minētajai tiesību normai esot apturoša iedarbība un ka Regulas Nr. 659/1999 14. pantā ir paredzēts, ka jebkāds nelikumīgs atbalsts no tā saņēmēja ir jāatgūst.
33 Jānorāda, ka prasītāja apgalvo, ka tā Vispārējā tiesā neapstrīd Komisijas vērtējumu, ko tā iekļāvusi apstrīdētajā lēmumā, saistībā ar diviem dažādiem līgumiem – grozīto 2005. gada līgumu un 2010. gada līgumu.
34 Otrkārt, jāuzsver, ka šobrīd ne Tiesa, ne Vispārējā tiesa nav izteikusies par prasības atcelt lēmumu uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru saistībā ar pasākumu, kurš vairs nav bijis ieviešanas stadijā brīdī, kad lēmums tika pieņemts, vai minētās prasības celšanas dienā. Prasītāja uzskata, ka ikviens lēmums par formālas izmeklēšanas procedūras uzsākšanu var tikt apstrīdēts Savienības tiesā un faktiski iespēja uzsākt tiesvedību par tiesību akta atcelšanu ir atkarīga no tā, vai šādam lēmumam ir autonomas tiesiskas sekas iepriekš 29. punkta izpratnē (iepriekš 27. punktā minētie spriedumi lietā Itālija/Komisija, 62. punkts; apvienotajās lietās Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, 33. punkts, un lietā Alcoa Trasformazioni/Komisija, 35. punkts).
35 Šai sakarā ir jāuzskata, ka lēmums uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru rada autonomas tiesiskas sekas, ja, ņemot vērā tajā ietvertos secinājumus, tam ir tūlītējas, konkrētas un pietiekami saistošas sekas attiecībā uz dalībvalsti, kura ir tā adresāte, un vērtējamā atbalsta saņēmēju vai saņēmējiem. Tātad runa ir par lēmumu, ar kuru tikai tā seku dēļ, nepastāvot vajadzībai, lai Komisija vai cita iestāde noteiktu citus pasākumus, dalībvalstij – lēmuma adresātei – tiek uzlikts pienākums noteikt vienu vai vairākus pasākumus, lai šo lēmumu izpildītu.
36 Šādi tas ir gadījumā, kad Komisija nolemj uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru par atbalsta pasākumu ieviešanas stadijā, nepaziņojot – un to nedarot arī izpildes laikā – datumu, kurā lēmums ir ticis pieņemts. Šajā gadījumā vērtējamā pasākuma apmērs noteikti ir grozīts Komisijas pagaidu secinājuma par nelikumīgu valsts atbalstu kontekstā, jo ieviešana nav tikusi paziņota. Ņemot vērā šādu vērtējumu, kas ir pamats nopietnām šaubām par vērtējamā pasākuma likumību, dalībvalstij, kas ir šī lēmuma adresāte, ir jāaptur šī pasākuma piemērošana (šajā ziņā skat. iepriekš 27. punktā minētos spriedumus lietā Itālija/Komisija, 59. punkts; apvienotajās lietās Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, 34. punkts, un lietā Alcoa Trasformazioni/Komisija, 36. punkts). Šeit runa ir par lēmuma sākt formālu izmeklēšanas procedūru tūlītējām, konkrētām un pietiekami saistošām sekām, un dalībvalstij ir pienākums apturēt vērtējamā pasākuma piemērošanu tikai šī lēmuma seku dēļ un izdarīt secinājumus par šiem pagaidu lēmumā ietvertajiem secinājumiem saistībā ar minētā pasākuma likumību.
37 Turklāt Savienības likumdevējs uzskata, ka, ja Komisija ir uzsākusi oficiālu izmeklēšanas procedūru attiecībā uz kādu pasākumu, kas tiek īstenots, valsts tiesām ir pienākums veikt visus pasākumus, kuri ir vajadzīgi, lai izdarītu secinājumus no iespējamā pienākuma apturēt minētā pasākuma izpildi pārkāpuma (Tiesas 2013. gada 21. novembra spriedums lietā C‑284/12 Deutsche Lufthansa, 42. punkts).
38 Šajā nolūkā valsts tiesas var nolemt apturēt attiecīgā pasākuma izpildi un izdot rīkojumu atgūt jau izmaksātās summas. Tās var arī nolemt izdot rīkojumu veikt pagaidu pasākumus, lai aizsargātu, pirmkārt, attiecīgo personu intereses un otrkārt, Komisijas lēmuma uzsākt oficiālu izmeklēšanas procedūru lietderīgo iedarbību (iepriekš 37. punktā minētais spriedums lietā Deutsche Lufthansa, 43. punkts).
39 Atšķirībā no lēmuma uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru par pasākumu ieviešanas stadijā šāda veida lēmums, kas attiecas uz pasākumu, kurš nav ieviešanas stadijā, nerada autonomas sekas, jo tam nav tūlītēja, konkrēta un pietiekami saistoša piemērojamība attiecībā uz dalībvalstīm, kas ir lēmuma adresātes, un vērtējamā atbalsta pasākuma saņēmēju vai saņēmējiem.
40 Tādēļ dalībvalstij nav pienākuma ķerties pie saņēmējam piešķirtā atbalsta atgūšanas, ja šāds lēmums ir ticis pieņemts. Šai sakarā ir jākonstatē, ka ar pašu Regulu Nr. 659/1999 Komisijai ir izvirzīti ļoti stingri nosacījumi, ja tā plāno no attiecīgās dalībvalsts pieprasīt atgūt atbalstu. Regulas Nr. 659/1999 11. panta 2. punktā ir izvirzīta prasība, ka nedrīkst būt nekādu šaubu par konkrētā atbalsta pasākuma raksturu, ir jārīkojas steidzami un pastāv nopietns risks nodarīt būtisku un nelabojamu kaitējumu konkurentam. Šādi apstākļi, kas, protams, ir noteikti atsevišķa lēmuma pieņemšanai un kuriem ir citāda piemērojamība atšķirībā no lēmuma uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru, ir norādes uz to, ka dalībvalstij, kas ir lēmuma adresāte, nav vispārīga pienākuma atgūt nelikumīgi piešķirtu atbalstu, kas savukārt izriet no šī pēdējā minētā lēmuma. Turklāt Regulas Nr. 659/1999 14. panta 1. punktā skaidri ir paredzēts, ka pēc galīgā lēmuma, ar kuru valsts atbalsts ir atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu, pieņemšanas Komisija neprasa atbalsta atgūšanu, pretējā gadījumā tas būtu pretrunā kādam no Savienības tiesību vispārējiem principiem.
41 Ir ticis nospriests, ka, pirmkārt, valsts tiesai nav jāpiespriež tāda atbalsta atgūšana, kas ir īstenots pretēji LESD 108. panta 3. punktam, ja Komisija ir pieņēmusi galīgu lēmumu, ar ko tiek konstatēta minētā atbalsta saderība ar kopējo tirgu LESD 107. panta nozīmē, bet tai atbalsta saņēmējam ir jāpiespriež maksāt procentus par nelikumības laikposmu (Tiesas 2008. gada 12. februāra spriedums lietā C‑199/06 CELF un Ministre de la Culture et de la Communication, Krājums, I‑469. lpp., 55. punkts). Otrkārt, tiesvedībā valsts tiesā šī tiesa var piespriest nelikumīgā atbalsta atgūšanu, un valsts tiesai ir pienākums noteikt aizsargpasākumus tikai tad, ja ir izpildīti nosacījumi, kuri pamato šādus pasākumus, proti, ja atzīšana par valsts atbalstu nerada šaubas, ja atbalsts tiek vai ir īstenots un ja nav konstatēti ārkārtas apstākļi, kuru dēļ atgūšana būtu nesamērīga. Ja šie nosacījumi nav izpildīti, valsts tiesai pieteikums ir jānoraida (Tiesas 2010. gada 11. marta spriedums lietā C‑1/09 CELF un Ministre de la Culture et de la Communication, Krājums, I‑2099. lpp., 36. punkts).
42 Ņemot vērā visu iepriekšminēto, nevar tikt uzskatīts, ka lēmums uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru par pasākumu, kas vairs nav ieviešanas stadijā, rada tūlītējas, konkrētas un pietiekami saistošas sekas attiecībā uz dalībvalsti, tai uzliekot pienākumu atgūt nelikumīgi piešķirto atbalstu.
43 Attiecībā uz autonomo tiesisko seku, kas radītas ar lēmumu uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru, noteikto raksturu ir jākonstatē, ka atšķirībā no pienākuma apturēt pasākumu ieviešanas stadijā, kas izriet no šāda lēmuma, kurš savukārt pieņemts saistībā ar pasākumu ieviešanas stadijā, nelikumīga atbalsta atgūšana principā ir iespējama tādā tiesvedībā valsts tiesā, kuras iznākums būtībā nav skaidrs, ņemot vērā dažādos parametrus, kas valsts tiesai ir jāņem vērā, lai atbalsta saņēmējam piespriestu atmaksāt nelikumīgo atbalstu (skat. iepriekš 41. punktu).
44 Tā rezultātā no visiem šiem apsvērumiem izriet, ka lēmums uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru par atbalstu, kas vairs nav ieviešanas stadijā – kā šajā gadījumā grozītais 2005. gada līgums –, nerada autonomas tiesiskas sekas un tādējādi nerada saistošas sekas. Līdz ar to nav runa par pārsūdzamu tiesību aktu LESD 263. panta izpratnē.
45 Treškārt, ir jākonstatē, ka secinājums, pie kura Vispārējā tiesa ir nonākusi iepriekš 44. punktā, nebūtu attiecināms uz 2010. gada līgumu, kurš bija izpildes stadijā datumā, kad tika pieņemts apstrīdētais lēmums. Tai pat laikā nav šaubu, ka 2010. gada līgums ir izbeigts un aizstāts ar 2012. gada 10. augustā parakstīto astoņpadsmito papildvienošanos, kas ar atpakaļejošu datumu stājās spēkā 2012. gada 1. janvārī. Taču, tā kā šīs prasības pieteikums Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2012. gada 23. novembrī, ir jākonstatē, ka plānotā atbalsta pasākums vairs nebija ieviešanas stadijā datumā, kad minētā prasība tika celta.
46 Šai sakarā no judikatūras izriet, ka prasības pieņemamība ir jāizvērtē, atsaucoties uz situāciju, kāda tā ir bijusi prasības pieteikuma iesniegšanas brīdī (Tiesas 1984. gada 27. novembra spriedums lietā 50/84 Bensider u.c./Komisija, Recueil, 3991. lpp., 8. punkts, un 2002. gada 18. aprīļa spriedums apvienotajās lietās C‑61/96, C‑132/97, C‑45/98, C‑27/99, C‑81/00 un C‑22/01 Spānija/Padome, Recueil, I‑3439. lpp., 23. punkts).
47 Tādējādi – kā norādīts 2010. gada līgumā – apstrīdētais lēmums vairs tiesiskas sekas nerada, un tādēļ tam arī vairs nav saistošu seku. Šādā kontekstā apstrīdētais lēmums prasības celšanas brīdī vairs nav pārsūdzams akts.
48 Ceturtkārt, jākonstatē, ka prasītājas izvirzītie dažādie argumenti neļauj nonākt pie 44. un 47. punktā minētajiem secinājumiem.
49 Pirmkārt, prasītāja norāda uz Regulas Nr. 659/1999 4. panta 4. punkta formulējumu, lai pastāvētu uz to, ka apstrīdētais lēmums kā tāds ir pārsūdzams, turklāt tas attiecoties arī uz formālu lēmumu, kurš saskaņā ar LESD 263. pantā minēto ir pārsūdzams tiesību akts, un tas arī esot apstiprināts judikatūrā.
50 Lai arī ir tiesa, ka Regulā Nr. 659/1999 ir lietots termins “lēmums” dažādu pasākumu apzīmēšanai, ko Komisija var veikt valsts atbalsta izvērtēšanas procedūrā, tomēr no judikatūras izriet, ka, lai galu galā noteiktu, vai tiesību akts ir pārsūdzams tiesību akts LESD 263. panta izpratnē, ir jāpievērš uzmanība pasākuma, kuru tiek prasīts atcelt, būtībai, lai noteiktu, vai tas var tikt apstrīdēts, bet formai, kādā tas ticis pieņemts, principā nav nozīmes (šajā ziņā skat. iepriekš 22. punktā minēto spriedumu lietā AETR, 42. punkts; iepriekš 23. punktā minēto spriedumu lietā IBM/Komisija, 9. punkts; Vispārējās tiesas 1994. gada 24. marta spriedumu lietā T‑3/93 Air France/Komisija, Recueil, II‑121. lpp., 43. un 57. punkts, un 2008. gada 17. aprīļa spriedumu lietā T‑260/04 Cestas/Komisija, Krājums, II‑701. lpp., 68. punkts).
51 Šajā gadījumā no iepriekšminētā 39.–44. punktā pietiekami izriet, ka lēmums uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru par pasākumu, kurš vairs nav ieviešanas stadijā brīdī, kad šis lēmums ticis pieņemts, vairs nerada autonomas tiesiskas sekas, tādējādi arī neradīdams saistošas sekas, kas ir raksturīgas pārsūdzamam tiesību aktam. Citiem vārdiem, šādam tiesību aktam, kas formāli ir lēmums, tā satura dēļ nav lēmumam piemītošas piemērojamības.
52 Lai pamatotu savu argumentu par formas, kādā ticis pieņemts apstrīdētais lēmums, noteicošo raksturu, vērtējot, vai tas var tikt pārsūdzēts, prasītāja tiesas sēdē atsaucās uz iepriekš 22. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Deutsche Post un Vācija/Komisija (43.–45. punkts). Šajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka, paredzot, ka rīkojums sniegt informāciju, kas paredzēts Regulas Nr. 659/1999 10. panta 3. punktā, ir izsakāms lēmuma formā, Savienības likumdevēja nodoms esot bijis šādam tiesību aktam piešķirt saistošu raksturu, ka šāds rīkojums radot saistošu tiesību normu sekas un tādējādi tas esot pārsūdzams tiesību akts LESD 263. panta izpratnē. Tomēr ir jākonstatē, ka Tiesa nav aprobežojusies tikai ar šo analīzi, lai nospriestu, ka apstrīdētais tiesību akts šajā gadījumā var būt prasības par tiesību akta atcelšanu pamatā. Pēc iepriekš 22. punktā minētā sprieduma apvienotajās lietās Deutsche Post un Vācija/Komisija – kā to bija nospriedusi Vispārējā tiesa rīkojumā, par ko Tiesā tika iesniegta apelācijas sūdzība, Tiesa vērtēja, vai apstrīdētais tiesību akts ir sagatavojošs pagaidu pasākums un vai tas rada autonomas tiesiskas sekas, pret kurām pietiekama tiesiskā aizsardzība bija jānodrošina prasītājām tiesvedībā, kurā bija celta prasība pret lēmumu izbeigt procedūru saistībā ar iespējamo valsts atbalstu (48.–63. punkts). Taču Tiesa konstatēja, ka tā tas šajā gadījumā neesot, jo, lai gan pārsūdzētais tiesību akts faktiski esot pagaidu tiesību akts, prettiesiskuma sekas netiek iznīcinātas ar prasību, kas celta par lēmumu izbeigt procedūru saistībā ar iespējamo valsts atbalstu (iepriekš 22. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Deutsche Post un Vācija/Komisija, 56.–60. punkts). Tādēļ, lai arī Tiesa ņēma vērā formu, kādā apstrīdētais akts ticis pieņemts, proti, kā lēmums LESD 288. panta izpratnē, lai varētu uzskatīt, ka runa ir par tiesību aktu, pret kuru var tikt celta prasība to atcelt, šis vērtējums bija tikai viens no elementiem kopējā analīzē, lai šādu secinājumu izdarītu.
53 Otrkārt, prasītāja tiesas sēdē pastāvēja uz iepriekš 37. punktā minētā sprieduma Deutsche Lufthansa nozīmīgumu, lai noteiktu, vai apstrīdētais lēmums ir pārsūdzams akts LESD 263. panta izpratnē. Tās skatījumā Tiesa ir nospriedusi, ka lēmumam uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru esot autonomas tiesiskas sekas, jo ar to valsts tiesām tiekot radītas obligātas saistības, proti, ka tās var pieņemt lēmumu apturēt aplūkojamo pasākumu, piespriest atgūt šī atbalsta saņēmējam jau piešķirtās summas vai pieņemt lēmumu par pagaidu pasākumiem pušu interešu aizsardzībai. Tās skatījumā esot risks formālās izmeklēšanas procedūrā tikt iesaistītai tiesvedībās, pat ja iespējamais valsts atbalsts vairs neesot ieviešanas stadijā, jo valstu tiesām esot jāpiemēro apstrīdētajā lēmumā minētais.
54 Vispirms ir jāatgādina, ka pamatlieta, kuru izskata Vācijas tiesa un kurā Tiesai tika uzdots prejudiciāls jautājums, uz ko Tiesa sniedza atbildi, brīdī, kad tika pieņemts Komisijas lēmums uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru, attiecās uz pasākumu ieviešanas stadijā (skat. iepriekš 37. punktu).
55 Tālāk nav apstrīdams, ka, izskatīdama lūgumu šai sakarā, valsts tiesa var piespriest atgūt piešķirto atbalstu neatkarīgi no tā, vai atbalsta pasākums ir vai nav ieviešanas stadijā brīdī, kad ir ticis pieņemts lēmums uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru, un šāda iespēja nevar tikt uzskatīta par minētā lēmuma tūlītējām, noteiktām un pietiekami saistošām sekām. Šai sakarā lēmums uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru šādas sekas dalībvalstij rada tikai tādā gadījumā, ja aplūkotais pasākums ir ieviešanas stadijā, jo pēdējā minētajā gadījumā dalībvalstij ar pašu šo lēmumu ir jāaptur atbalsta pasākums, nepastāvot vajadzībai vērsties valsts tiesā (skat. iepriekš 36.–38. punktu). Tāpat – atšķirībā no tā, ko norāda prasītāja, – no iepriekš minētajiem principiem izriet, ka valsts tiesai nav pienākuma piespriest atgūt piešķirto atbalstu (skat. iepriekš 40. un 41. punktu), – tas vispārīgi var rasties tikai tiesvedībā tiesā, taču tās rezultāts nav droši zināms (skat. iepriekš 43. punktu).
56 Šai sakarā, sekojot Komisijai, ir jāatgādina, ka, piemērojot lojālas sadarbības principu starp valstu tiesām, no vienas puses, un Komisiju, no otras puses, no valsts tiesām tiek prasīts tikai, lai tās veiktu visus vispārējos vai īpašos pasākumus, kas ir piemēroti, lai nodrošinātu no Savienības tiesībām izrietošo pienākumu izpildi, un atturētos veikt pasākumus, kas var apdraudēt Līguma mērķu sasniegšanu, it īpaši pieņemt lēmumus, kas varētu būt pretrunā kādam Komisijas lēmumam, pat ja tam ir pagaidu raksturs (iepriekš 37. punktā minētais spriedums lietā Deutsche Lufthansa, 41. punkts).
57 Tādējādi iepriekš 37. punktā minētā sprieduma lietā Deutsche Lufthansa interpretācija neļauj uzskatīt, ka lēmumam uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru par pasākumu, kas vairs nav ieviešanas stadijā, būtu tūlītēja, noteikta un saistoša piemērojamība attiecībā uz dalībvalsti, kas ir lēmuma adresāte.
58 Treškārt, prasītāja tiesas sēdē norādīja, ka viena vienīga iespēja celt prasību par tiesību akta atcelšanu pret lēmumu izbeigt formālu izmeklēšanas procedūru vai saistībā ar apstrīdētā lēmuma nelikumību, iesniedzot iebildi, tai nenodrošinot pietiekamu aizsardzību.
59 Prasītājas argumentu var tikt uzskatīts par vērā ņemamu, apstrīdot galīgā lēmuma likumību vai, izvirzot iebildi, norādot uz apstrīdētā lēmuma nelikumību, ja tā apgalvo, ka tai nav nodrošināta efektīva aizsardzība tiesā, jo tādējādi tā varētu reaģēt uz iespējamām darbībām tāda atbalsta atgūšanai, kas piešķirts pirms šāda galīga lēmuma pieņemšanas. Taču tādā gadījumā kā šajā lietā aplūkojamais prasītājas aizsardzība tiesā Līguma kontekstā ir nodrošināta ar iespēju valsts tiesā, kas izskata lietu par nelikumīgi piešķirtu atbalstu, iesniegt lūgumu prejudiciāla nolēmuma saņemšanai, vērtējot lēmuma uzsākt formālās izmeklēšanas procedūru likumību, piemērojot LESD 267. pantu, jo šādu prasību nevar celt tikai tādas personas, kuras pret šādu lēmumu var celt prasību atcelt tiesību aktu, pamatojoties uz LESD 263. pantu (šajā ziņā skat. Tiesas 1994. gada 9. marta spriedumu lietā C‑188/92 TWD Textilwerke Deggendorf, Recueil, I‑833. lpp., 26. punkts).
60 Ceturtkārt, prasītāja uzskata, ka no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija, it īpaši lemjošajā daļā nepaužot šaubas par faktu, ka runa ir par valsts atbalstu, un nekvalificējot pieļaujamo valsts atbalstu kā “iespējamu” vai “aizdomīgu” valsts atbalstu, ir secinājusi, ka grozītais 2005. gada līgums un 2010. gada līgums ir nelikumīgs valsts atbalsts.
61 Jāsecina, ka no apstrīdētā lēmuma pietiekami izriet, ka secinājumi, kurus Komisija ir izdarījusi saistībā ar iespējamā atbalsta nelikumīgo raksturu, ir tikuši izdarīti kā pagaidu secinājumi saistībā ar sākotnēju izvērtējumu atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta noteikumiem. Tā apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 61. apsvērumā Komisija ir apstiprinājusi, ka, “izvērtējot informāciju un argumentus, ko līdz šim ir iesniegusi [Rumānija] un [prasītāja], [tā] varot sniegt iepriekšēju atzinumu, ka [iespējamais atbalsta pasākums] esot valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē” un ka tai esot šaubas par tā saderīgumu ar līgumu. Apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 62. apsvērumā Komisija ir minējusi norādes par valsts atbalsta esamību un šaubas saistībā ar šāda iespējama atbalsta saderīgumu ar iekšējo tirgu. Lasot šos apstrīdētā lēmuma izvilkumus, nevar tikt atzīts, ka Komisija ir sniegusi galīgu vērtējumu par to, ka iespējamais atbalsta pasākums ir valsts atbalsts. Runājot par apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 152. apsvērumu, – Komisija tajā primāri ir secinājusi, ka grozītais 2005. gada līgums un 2010. gada līgums ir nelikumīgs valsts atbalsts, kas, šķiet, neatbilst nevienam no nosacījumiem par saderību ar iekšējo tirgu.
62 Piektkārt, prasītāja uzskata, ka ar apstrīdēto lēmumu, norādot tajā uz spēku zaudējušiem līgumiem ar piegādātāju, ir tikusi radīta būtiska nedrošība virknē darījumu, kā arī attiecībās ar bankām, tās klientiem un tās konkurentiem, tostarp saistībā ar iespējamo piegādātāja prasību tai pārskaitīt papildu summas par veiktajām piegādēm.
63 Sekojot Komisijai, ir jākonstatē, ka komerciālā nedrošība un citu komersantu attieksme pret atbalsta pasākuma saņēmēja situāciju – kā tas šajā gadījumā ir ar prasītāju – nevar tikt uzskatītas par saistošām tiesiskām sekām, jo runa ir tikai par vienkāršām faktiskām, bet ne juridiskām sekām, kādas lēmums uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru var radīt (šajā ziņā skat. pēc analoģijas iepriekš 23. punktā minēto Tiesas spriedumu lietā IBM/Komisija, 19. punkts; 2005. gada 1. decembra spriedumu lietā C‑301/03 Itālija/Komisija, Krājums, I‑10217. lpp., 30. punkts, un Vispārējās tiesas 2010. gada 20. maija spriedumu lietā T‑258/06 Vācija/Komisija, Krājums, II‑2027. lpp., 151. punkts). Savienības tiesa ir ņēmusi vērā apstākli, ka virknē darījumu attiecību ar nelikumīgā atbalsta saņēmēju varētu tikt ņemta vērā tā nenoturīgā juridiskā un finansiālā situācija (iepriekš 27. punktā minētie spriedumi lietā Itālija/Komisija, 59. punkts; apvienotajās lietās Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, 34. punkts, un lietā Alcoa Trasformazioni/Komisija, 36. punkts). Tomēr ir skaidrs, ka, izsakot šādus apsvērumus, Savienības tiesa ir cēlusi gaismā vien to, kas faktiski izriet no saistošajām tiesiskajām sekām, kuras ņemot vērā tā savos spriedumos uzskatīja, ka lēmumi uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru par ieviešanas stadijā esošu pasākumu ir pārsūdzami tiesību akti.
64 Tādējādi prasītājas arguments neietekmē apstrīdētā lēmuma kvalificēšanu par pārsūdzamu aktu, par kuru var tikt celta prasība atcelt tiesību aktu.
65 Sestkārt, prasītāja norāda uz apstrīdētajā lēmumā ietvertu tai negaidītu apstākli, proti, ka tās mātessabiedrība V. esot apturējusi koģenerācijas gāzes iekārtas būvniecības projektu Rumānijā, jo bankas to esot atteikušās finansēt.
66 Šāds apstāklis nevar tikt uzskatīts par saistošām apstrīdētā lēmuma tiesiskajām sekām, jo tās ir šī lēmuma iespējamās faktiskās sekas (skat. iepriekš 63. punktu). Katrā ziņā ir jākonstatē, ka prasītāja nesniedz nekādu pierādījumu saistībā ar to, ko tā apgalvo, – lietas materiālos nav atrodami nekādi dokumenti, kas pierādītu sabiedrības V. sākotnējo plānu iesaistīties aplūkotajā projektā, tās lēmumu šo projektu apturēt, kā arī saikni starp apgalvoto lēmumu un banku atteikumu finansēt projektu apstrīdētā lēmuma dēļ.
67 No visa iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētais lēmums nav pārsūdzams akts LESD 263. panta izpratnē un tādējādi prasība ir nepieņemama, nepastāvot vajadzībai apmierināt prasītājas lūgumu par procesa organizatoriskajiem pasākumiem.
Par tiesāšanās izdevumiem
68 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā šajā lietā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt kā nepieņemamu;
2) Alro SA sedz tiesāšanās izdevumus.
Dittrich | Schwarcz | Tomljenović |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 16. oktobrī.
[Paraksti]