VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

2023. gada 8. februārī (*)

[Teksts labots ar 2023. gada 13. jūlija rīkojumu]

Valsts atbalsts – Aviopārvadājumu nozare – Pasākumi, ko Rumānija īstenojusi par labu Timišoaras lidostai – Pasākumi, ko Timišoaras lidosta īstenojusi par labu Wizz Air un lidsabiedrībām, kuras izmanto šo lidostu – Lēmums, kura vienā daļā secināts, ka Timišoaras lidostai un lidsabiedrībām, kas to izmanto, nav piešķirts valsts atbalsts – Lidostas maksas – Atcelšanas prasība – Reglamentējošs akts – Individuāls skārums – Būtiska ietekme uz konkurētspējas stāvokli – Tiešs skārums – Interese celt prasību – Pieņemamība – LESD 107. panta 1. punkts – Selektivitāte – Priekšrocība – Privātā komersanta kritērijs

Lietā T‑522/20

Carpatair SA, Timišoara [Timişoara] (Rumānija), ko pārstāv J. Rivas Andrés un A. Manzaneque Valverde, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv F. Tomat un C. Georgieva, pārstāves,

atbildētāja,

ko atbalsta

Wizz Air Hungary Légiközlekedési Zrt.  (Wizz Air Hungary Zrt.), Budapešta (Ungārija), ko pārstāv E. Vahida, S. Rating un I.‑G. Metaxas‑Maranghidis, advokāti,

un

[labots ar 2023. gada 13. jūlija rīkojumu] Societatea Națională “Aeroportul Internaţional Timişoara –  Traian Vuia” SA (AITTV), Ghiroda (Rumānija), ko pārstāv V. Power un R. Hourihan, solicitors,

personas, kas iestājušās lietā,

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

apspriežu laikā šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas], tiesneši J. Svenningsens [J. Svenningsen], M. Jēgers [M. Jaeger], K. Makiokī [C. Mac Eochaidh] un T. Pinne [T. Pynnä] (referente),

sekretārs: P. Kullens [P. Cullen], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,

pēc 2022. gada 12. septembra tiesas sēdes

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja Carpatair SA lūdz atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2021/1428 (2020. gada 24. februāris) par valsts atbalstu SA. 31662 – C/2011 (ex NN/2011), ko Rumānija sniegusi Timišoaras starptautiskajai lidostai – Wizz Air (OV 2021, L 308, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ciktāl tajā ir secināts, ka atsevišķi pasākumi nav uzskatāmi par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

 Tiesvedības priekšvēsture

2        [Labots ar 2023. gada 13. jūlija rīkojumu] Timišoaras starptautiskā lidosta (turpmāk tekstā – “lidosta”) atrodas Rumānijas rietumos, 50 kilometru (km) attālumā no Aradas [Arad] lidostas (Rumānija), kurā satiksme notiek ļoti ierobežotā apjomā. Lidostu pārvalda otrā persona, kas iestājusies lietā, – Societatea Națională “Aeroportul Internaţional Timişoara – Traian Vuia” SA (AITTV); tā ir akciju sabiedrība, kurā 80 % akciju pieder Rumānijas valstij.

3        Prasītāja Carpatair SA ir viena no Rumānijas reģionālajām lidsabiedrībām. 2000. gadā tā izveidoja savu darbības centru [hub] lidostā, no kura tā nodrošināja vietējos aviopārvadājumus. No 2007. līdz 2009. gadam lidostas darbība orientējās uz prasītājas darbību; tā nodrošināja pilnu pakalpojumu klāstu saistībā ar aptuveni 32 vietējiem un citu Eiropas valstu galamērķiem.

4        Lai sagatavotos gaidāmajam satiksmes pieaugumam saistībā ar Rumānijas pievienošanos Eiropas Savienībai 2007. gadā un izpildītu nosacījumus drošības ziņā, no kuriem atkarīga pievienošanās Šengenas zonai, Rumānijas valsts piešķīra AITTV finansējumu lidojumiem ārpus Šengenas zonas paredzēta termināļa būvniecībai un drošības aprīkojumam.

5        Turklāt 2008. gadā saistībā ar stratēģiju, kuras mērķis bija piesaistīt zemo cenu lidsabiedrības un palielināt lidostas vispārējo rentabilitāti, AITTV ar pirmo personu, kas iestājusies lietā, – Ungārijas zemo cenu lidsabiedrību Wizz Air Hungary Légiközlekedési Zrt. (Wizz Air Hungary Zrt.) (turpmāk tekstā – “Wizz Air”) – parakstīja vienošanās, kurās noteica savas sadarbības principus, kā arī vispārīgos noteikumus, ar kādiem Wizz Air izmanto lidostas infrastruktūru un pakalpojumus (turpmāk tekstā – “2008. gada vienošanās”). Divas no tām tika grozītas 2010. gada 25. jūnijā, kad tika ieviestas jaunas atlaides, par kurām bija vienojušās Wizz Air un AITTV un kuras bija piemērojamas laikposmā līdz 2011. gada 6. februārim (turpmāk tekstā – “2010. gada grozījumi”). Wizz Air lidojumus no lidostas veica kopš 2008. gada oktobra.

6        Prasītāja 2010. gada 30. septembrī iesniedza Eiropas Komisijai sūdzību par apgalvoti nelikumīgu valsts atbalstu, ko Rumānijas iestādes piešķīrušas lidostai – par labu Wizz Air.

7        Komisija 2011. gada 24. maijā paziņoja Rumānijai savu lēmumu sākt formālo izmeklēšanas procedūru, kura paredzēta LESD 108. panta 2. punktā (turpmāk tekstā – “lēmums par procedūras sākšanu”), par ikgadējo darbības finansējumu, kas AITTV piešķirts 2007., 2008. un 2009. gadā, lidostas maksu atlaidēm un samazinājumiem, kuri piešķirti atbilstoši 2007., 2008. un 2010. gada Aeronavigācijas informācijas publikācijām (turpmāk tekstā – “AIP”), 2008. gada vienošanos dokumentiem, kā arī lidostas maksu, par ko Wizz Air saņēma rēķinus laikposmā no 2009. gada oktobra līdz 2010. gada februārim, neiekasēšanu. Ar šā lēmuma publikāciju Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2011. gada 13. septembrī (OV 2011, C 270, 11. lpp.) Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt piezīmes par šo pasākumu.

8        Lēmumā par procedūras sākšanu Komisija sākotnēji pauda nostāju: nevar izslēgt, ka 2007., 2008. un 2010. gada AIP paredzētās atlaides un samazinājumi, kā arī 2008. gada vienošanās ir uzskatāmas par valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu.

9        Rumānijas iestādes, kā arī ieinteresētās personas, tostarp AITTV, prasītāja un Wizz Air, iesniedza rakstveida piezīmes. Komisija ieinteresēto personu piezīmes pārsūtīja Rumānijas iestādēm, kurām tika dota iespēja sniegt par tām savus komentārus.

10      Laikposmā no 2011. līdz 2018. gadam nosūtītās vēstulēs Komisija lūdza Rumānijas iestādes sniegt papildu informāciju, un tās rīkojās atbilstoši šiem pieprasījumiem.

11      Vēstulēs, kas tika nosūtītas laikposmā no 2011. līdz 2018. gadam, prasītāja sniedza papildu informāciju.

12      Ar 2011. un 2016. gadā nosūtītām vēstulēm AITTV iesniedza papildu informāciju.

13      Komisija 2014. gada 14. martā informēja Rumānijas iestādes un ieinteresētās personas par to, ka ir pieņemtas Pamatnostādnes par valsts atbalstu lidostām un [lidsabiedrībām] (OV 2014, C 99, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “2014. gada pamatnostādnes”), un aicināja tās iesniegt savas piezīmes. Komisija saņēma piezīmes no prasītājas, Wizz Air un AITTV.

14      Wizz Air 2015. gada 11. februārī un 3. jūlijā sniedza papildu informāciju.

15      Prasītāja 2014. gada pārtrauca darbību lidostā, un notika tās piespiedu reorganizācija. Kopš tā laika tās galvenā darbības bāze atrodas Aradas lidostā, no kuras tā citastarp piedāvā čarterlidojumus. Regulāros lidojumus tā vairs neveic.

16      Komisija 2020. gada 24. februārī pieņēma apstrīdēto lēmumu.

 Apstrīdētais lēmums

17      Apstrīdētajā lēmumā izklāstīts Komisijas izvērtējums par to, vai ir konstatējams valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, pirmkārt, saistībā ar ikgadējo finansējumu, ko AITTV saņēmusi laikā no 2007. līdz 2009. gadam (skat. apstrīdētā lēmuma 38., 39. un 171.–235. apsvērumu); otrkārt, ar 2007., 2008. un 2010. gada AIP publicētajām lidostas maksām (skat. apstrīdētā lēmuma 40.–49. un 267.–299. apsvērumu); treškārt, ar 2008. gada vienošanos dokumentiem un 2010. gada grozījumiem (turpmāk tekstā – “trešais pasākums”) (skat. apstrīdētā lēmuma 50.–76. un 300.–440. apsvērumu) un, ceturtkārt, ar lidostas  maksu, par kurām Wizz Air saņēma rēķinus laikposmā no 2009. gada oktobra līdz 2010. gada februārim, neiekasēšanu (skat. apstrīdētā lēmuma 77., 78. un 441.–443. apsvērumu). Turklāt, konstatējusi, ka daļa no finansējuma, kas piešķirts AITTV, ir uzskatāma par valsts atbalstu, Komisija pārbaudīja tā saderību ar iekšējo tirgu (skat. apstrīdētā lēmuma 236.–266. apsvērumu).

18      Attiecībā uz lidostas maksām, kas minētas 2007., 2008. un 2010. gada AIP, Komisija secināja, ka šajās AIP paredzētā pamatlikme, samazinājumi un atlaides šīm maksām nav selektīvi, jo tie bija piemērojami nediskriminējošā veidā. Tādēļ Komisija secināja, ka šis pasākums nav uzskatāms par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

19      Par trešo pasākumu Komisija norādīja, ka ar to ir paredzēts palielināt AITTV rentabilitāti. Līdz ar to tā atzina, ka piesardzīgs privātais komersants tirgus ekonomikā būtu noslēdzis šādas vienošanās. Turklāt šis pasākums bija daļa no vispārējas stratēģijas un ilgtermiņa centieniem uzlabot lidostas vispārējo rentabilitāti. Tāpēc Komisija secināja, ka šīs vienošanās nepiešķīra Wizz Air saimniecisku priekšrocību, kādu tā nebūtu ieguvusi parastos tirgus apstākļos, un ka tās nav uzskatāmas par valsts atbalstu.

20      Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa ir formulēta šādi:

“1. pants

1. Valsts finansējums, ko laikposmā no 2007. līdz 2009. gadam Rumānija piešķīra [AITTV] galamērķiem, kas nav Šengenas zonā, paredzētā termināļa izbūvei, manevrēšanas ceļa uzlabošanai, perona pagarināšanai un apgaismes ierīcēm 29 194 600 (RON) [Rumānijas leju] apmērā, ir valsts atbalsts [LESD] 107. panta 1. punkta nozīmē. Tas tika īstenots, pārkāpjot [LESD] 108. panta 3. punktu.

2. Šā lēmuma 1. punktā minētais valsts atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu [LESD] 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta nozīmē.

2. pants

Valsts finansējums pievedceļa un autostāvvietas izbūvei 2007. gadā un drošības aprīkojumam 2008. gadā, lidostas maksas 2007., 2008. un 2010. gada AIP, kā arī 2008. gada nolīgumi ar Wizz Air (tostarp 2010. gada grozījumi nolīgumos) nav valsts atbalsts [LESD] 107. panta 1. punkta nozīmē.

3. pants

Šis lēmums ir adresēts Rumānijai.”

 Lietas dalībnieku prasījumi

21      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tajā nav secināts, ka 2010. gada AIP (turpmāk tekstā – “otrais pasākums”) un trešais pasākums (turpmāk tekstā kopā saukti – “strīdīgie pasākumi”) ir uzskatāmi par nelikumīgu valsts atbalstu, kas piešķirts Wizz Air un kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

22      Komisijas, kuru atbalsta personas, kas iestājušās lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepieņemamu;

–        pakārtoti – noraidīt prasību kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

 Par pieņemamību

23      Formāli neizvirzījusi Vispārējās tiesas Reglamenta 130. pantā paredzēto iebildi par nepieņemamību, Komisija, ko atbalsta AITTV, tomēr apgalvo, ka šī prasība ir nepieņemama tādu iemeslu dēļ, ka, pirmkārt, prasītājai neesot locus standi attiecībā uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu, un, otrkārt, tai neesot radusies un nepastāv interese par apstrīdētā lēmuma atcelšanu.

24      Prasītāja šiem Komisijas argumentiem nepiekrīt.

 Par interesi celt prasību

25      Komisija apgalvo, ka prasītājai nav pastāvošas un tiešas intereses par apstrīdētā lēmuma atcelšanu. Strīdīgajiem pasākumiem neesot nelabvēlīgas ietekmes uz prasītājas pašreizējiem aviopārvadājumu pakalpojumiem, kuri pēc būtības atšķiroties no pakalpojumiem, ko Wizz Air sniegusi to gadu gaitā, uz kuriem attiecas Komisijas veiktā izmeklēšana (un vēl pašlaik). Attiecībā uz prasītājas apgalvoto nodomu atsākt darbību lidostā, izņemot apstākli, ka par to trūkst pierādījumu, ar šo nodomu neesot iespējams pierādīt, ka pastāv šāda interese celt prasību.

26      Turklāt, kā uzskata Komisija, prasītājai diez vai būs tiešs ieguvums no šīs prasības. Proti, tā apgalvo, ka šīs prasības sekmīgs iznākums neietekmēs nedz prasību par zaudējumu atlīdzināšanu, nedz prasību par atbalsta atgūšanu, kuras prasītāja cēlusi Rumānijas tiesās. Ja Savienības tiesas atceltu apstrīdēto lēmumu attiecībā uz strīdīgajiem pasākumiem, Komisijai būtu no jauna jāpārbauda šie pasākumi un it īpaši to saderība ar iekšējo tirgu. Tā kā vienīgi Komisijai ir kompetence novērtēt atbalsta pasākumu saderīgumu, neviena valsts tiesa nevar patstāvīgi atzīt, ka pasākums nav saderīgs ar iekšējo tirgu, un uzdot atbalsta atgūšanu.

27      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atcelšanas prasība, ko cēlusi fiziska vai juridiska persona, ir pieņemama vienīgi tad, ja šādai personai ir interese, lai pārsūdzētais akts tiktu atcelts. Šādas intereses priekšnosacījums ir tas, ka pārsūdzētā akta atcelšanai pašai par sevi var būt tiesiskas sekas un tādējādi prasības rezultātā var rasties priekšrocības lietas dalībniekam, kurš to ir cēlis (skat. spriedumu, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

28      Turklāt interesei celt atcelšanas prasību ir jābūt tādai, kas ir radusies un pastāvoša, un tā jāizvērtē attiecībā uz dienu, kad tā ir celta (skat. spriedumu, 2018. gada 7. novembris, BPC Lux 2 u.c./Komisija, C‑544/17 P, EU:C:2018:880, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

29      Jāatgādina arī tas, ka principā lietas dalībniekam saglabājas interese celt atcelšanas prasību, ja tā var būt pamats iespējamai prasībai par zaudējumu atlīdzināšanu (skat. spriedumu, 2018. gada 7. novembris, BPC Lux 2 u.c./Komisija, C‑544/17 P, EU:C:2018:880, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

30      Iespējamība, ka tiks celta prasība atlīdzināt zaudējumus, ir pietiekama, lai pamatotu šādu interesi celt prasību, ja vien tā nav hipotētiska (skat. spriedumu, 2018. gada 7. novembris, BPC Lux 2 u.c./Komisija, C‑544/17 P, EU:C:2018:880, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

31      Turklāt interese celt prasību var izrietēt no jebkuras prasības valsts tiesā, saistībā ar kuru Savienības tiesā apstrīdētā akta iespējamā atcelšana var sniegt prasītājam priekšrocību (skat. spriedumu, 2018. gada 7. novembris, BPC Lux 2 u.c./Komisija, C‑544/17 P, EU:C:2018:880, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

32      Savienības tiesas ziņā, lai pārbaudītu interesi celt tajā prasību, nav novērtēt atbilstoši valsts tiesībām valsts tiesā celtas prasības pamatotības iespējamību, tādējādi šā vērtējuma veikšanā aizstājot valsts tiesu. Savukārt ir nepieciešams, bet pietiekami, ka Savienības tiesā celta prasība atcelt tiesību aktu ar savu iznākumu varētu radīt labumu lietas dalībniekam, kurš to ir cēlis (skat. spriedumu, 2018. gada 7. novembris, BPC Lux 2 u.c./Komisija, C‑544/17 P, EU:C:2018:880, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

33      Prasītāja šajā lietā 2016. gada 28. janvārī Tribunalul București (Bukarestes apgabaltiesa, Rumānija) cēla prasību par zaudējumu atlīdzināšanu pret AITTV, Rumānijas iestādēm un Wizz Air saistībā ar valsts atbalsta piešķiršanu Wizz Air, citastarp ar strīdīgajiem pasākumiem. Šī prasība izraisīja Tribunalul București (Bukarestes apgabaltiesa), kā arī Curtea de Apel București (Bukarestes apelācijas tiesa, Rumānija) nolēmumu pieņemšanu. Kā norāda prasītāja, tās iesniegtā apelācijas sūdzība par pēdējo minēto nolēmumu ir izskatīšanā Înalta Curte de Casație şi Justiție (Augstākā kasācijas tiesa, Rumānija).

34      Turklāt pēc Tribunalul Timiș (Timišas apgabaltiesa, Rumānija) 2011. gada 30. augusta sprieduma, ar kuru atzīts, ka otrā pasākuma 7.3. punktā paredzētā atlaide ir nelikumīgs valsts atbalsts, un kuru 2012. gada 14. novembrī Curtea de Apel Pitești (Pitešti apelācijas tiesa, Rumānija) atstāja negrozītu, prasītāja 2015. gadā cēla prasību par aplūkojamā atbalsta atgūšanu. Šī prasība pašlaik ir izskatīšanā Curtea de Apel Alba Iulia (Albas Julijas apelācijas tiesa, Rumānija), kas 2020. gada 21. decembrī nolēma apturēt tiesvedību līdz galīgā sprieduma pasludināšanai šajā lietā.

35      Tātad nevar izslēgt, ka apstrīdētā lēmuma iespējamā atcelšana varētu ietekmēt Rumānijas tiesā izskatīšanā esošās lietas iznākumu.

36      Turklāt attiecībā uz otru prasītājas iesniegto sūdzību Komisija 2020. gada 1. jūlijā esot informējusi prasītāju par savu nodomu šajā otrajā lietā nesākt formālu izmeklēšanas procedūru, jo attiecīgie pasākumi esot līdzīgi apstrīdētajā lēmumā aplūkotajiem pasākumiem. Turklāt prasītāja apgalvo, ka joprojām norisinās otrās sūdzības sākotnējā izskatīšana, ko veic Komisija.

37      Līdz ar to apstrīdētā lēmuma iespējamā atcelšana varētu izraisīt formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu šajā otrajā lietā, kuras gaitā prasītājai principā būtu iespējams izmantot savas procesuālās tiesības, proti, iesniegt piezīmes.

38      Ir secināms, ka prasītāja ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka tai varētu būt ieguvums no apstrīdētā lēmuma iespējamās atcelšanas. Tātad tai ir interese celt atcelšanas prasību par minēto lēmumu.

 Par “locus standi”

39      Komisija apgalvo, ka prasītāja nav pierādījusi, ka apstrīdētais lēmums to skartu individuāli.

40      Pirmkārt, prasītāja 2013. gadā esot izbeigusi darbību lidostā, un kopš tā laika tās galvenā darbības bāze atrodoties Aradas lidostā. Tā arī esot mainījusi savu komercdarbības modeli un pašlaik piedāvājot čarterlidojumus. Prasītāja neesot iesniegusi nekādu konkrētu informāciju par savām konkurences attiecībām ar Wizz Air prasības celšanas laikā.

41      Otrkārt, aplūkojamajā laikposmā prasītāja bija tikai viena no vairākām Wizz Air konkurentēm lidostā un tieši konkurēja ar to saistībā ar tikai dažiem galamērķiem. Arī divas citas lidsabiedrības – Blue Air un Malev – tieši konkurēja ar Wizz Air regulāro pasažieru lidojumu tirgū no lidostas un uz lidostu.

42      Treškārt, prasītāja neesot iesniegusi nekādu informāciju nedz par konkrēto tirgu lielumu, nedz par savām tirgus daļām tajos, nedz par Wizz Air un citu potenciālo konkurentu tirgus daļām šajos tirgos, nedz arī par šo tirgus daļu izmaiņām pēc strīdīgo pasākumu veikšanas. Tā neesot sniegusi nekādus pierādījumus, kas liecinātu, ka tās darbības apjoma samazināšanās atsevišķos maršrutos, tās finansiālā stāvokļa pasliktināšanās un darbības pārcelšana 2013. gadā vai tirgus daļa, ko Wizz Air apgalvoti esot pārņēmusi no tās attiecīgajos tirgos, būtu strīdīgo pasākumu sekas. Citastarp prasītāja neesot iesniegusi nedz maksātnespējas administratora ziņojumu, nedz tās minētos valsts tiesu nolēmumus. Turklāt tās finansiālās grūtības varot izskaidrot arī ar citiem faktoriem, tostarp mazjaudas lidmašīnu izmantošanu, vietējo aviopārvadājumu nodrošināšanu un finanšu krīzi.

43      Wizz Air arī apgalvo, ka grūtības, ar kādām saskārusies prasītāja, esot radījis nevis tai piešķirtais iespējamais atbalsts, bet gan tās esot radījusi prasītājas komercdarbības modeļa novecošanās gados, uz kuriem attiecās izmeklēšana, kā reorganizācijas plānā ir uzsvēris maksātnespējas administrators. Turklāt prasītājai esot bijis arī ieguvums no otrajā pasākumā paredzētajām priekšrocībām lidostā, un līdz ar to neesot iespējams konstatēt cēloņsakarību starp apgalvoto atbalstu, kas piešķirts Wizz Air, un prasītājas, kura it kā neesot guvusi priekšrocības, stāvokļa tirgū pasliktināšanos.

44      Savās atbildēs uz Vispārējās tiesas 2022. gada 11. marta jautājumiem Komisija par strīdīgo pasākumu būtību norāda, ka tie būtu jāizvērtē atsevišķi – arī to pieņemamība. Savās atbildēs uz tiem pašiem jautājumiem Wizz Air līdzīgi norāda, ka apstrīdētā lēmuma daļa, kas veltīta trešajam pasākumam, ir individuāls pasākums, savukārt apstrīdētā lēmuma daļa, kura veltīta otrajam pasākumam, ir reglamentējošs (regulatīvs) akts. Līdz ar to locus standi attiecībā uz šo apstrīdētā lēmuma daļu esot jāizvērtē, ņemot vērā LESD 263. panta ceturtās daļas trešo teikuma daļu, kas attiecas uz reglamentējošiem (regulatīviem) aktiem.

45      Šajā ziņā Komisija tomēr norāda, ka, pat ja attiecībā uz otro pasākumu būtu uzskatāms, ka apstrīdētais lēmums ir reglamentējošs (regulatīvs) akts, kas neietver īstenošanas pasākumus, vēl būtu nepieciešams, lai šis pasākums tieši skartu prasītāju, taču tā tas neesot. Līdzīgi tam Wizz Air norāda, ka prasītājas locus standi attiecībā uz to apstrīdētā lēmuma daļu, kas veltīta otrajam pasākumam, nozīmējot, ka prasītāja būtu skarta tieši, taču šajā gadījumā tas tā neesot, jo otrais pasākums neattiecoties uz Wizz Air. Proti, Wizz Air piemērojamās lidostas maksas esot reglamentētas ar trešo pasākumu.

46      Savās atbildēs uz tiem pašiem jautājumiem Komisija attiecībā uz 2021. gada 15. jūlija spriedumu Deutsche Lufthansa/Komisija (C‑453/19 P, EU:C:2021:608) norāda, ka šis spriedums ir nozīmīgs tikai trešā pasākuma kontekstā. Gan Komisija, gan Wizz Air norāda, ka šā sprieduma pienesums tirgus jēdziena definēšanā šajā lietā neesot nozīmīgs un tas nedodot iespēju secināt, ka prasība ir pieņemama, jo katrā ziņā esot nepieciešama cēloņsakarība starp apgalvoto atbalstu un ietekmi uz prasītājas stāvokli tirgū. Taču šajā lietā šāda cēloņsakarība neesot konstatējama. Piemēram, Komisija uzskata, ka prasītājas atteikšanās no Timišoaras–Frankfurtes (Vācija) maršruta apkalpošanas esot bijusi saistīta ar pieejamo laiknišu trūkumu Frankfurtes lidostā, nevis ar trešo pasākumu.

47      Vispirms ir jāatgādina, ka tādas prasības pieņemamība, ko fiziska vai juridiska persona uz LESD 263. panta ceturtās daļas pamata ir cēlusi par aktu, kurš tai nav adresēts, ir atkarīga no nosacījuma, ka šai personai ir atzīts locus standi, kas tai ir divos gadījumos. Proti, pirmkārt, šādu prasību var celt ar nosacījumu, ka šis akts to skar tieši un individuāli. Otrkārt, šāda persona var celt prasību par reglamentējošu (regulatīvu) aktu, kurš neietver īstenošanas pasākumus, ja tas šo personu skar tieši (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 59. un 91. punkts, un 2021. gada 15. jūlijs, Deutsche Lufthansa/Komisija, C‑453/19 P, EU:C:2021:608, 31. punkts).

–       Ievada apsvērumi par strīdīgo pasākumu būtību

48      Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), 1. panta d) punktā jēdziens “atbalsta shēma” ir definēts kā tāds, kas aptver “vis[us] akt[us], pamatojoties uz kuriem bez turpmākiem izpildes [īstenošanas] pasākumiem var piešķirt individuālu atbalstu uzņēmumiem, kuri vispārīgi un teorētiski definēti attiecīgajos aktos, un visi akti, pamatojoties uz kuriem vienam vai vairākiem uzņēmumiem uz nenoteiktu laika periodu un/vai nenoteiktā apmērā var piešķirt atbalstu, kas nav saistīts ar kādu konkrētu projektu”.

49      No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Komisijas lēmumam, kura nolūks ir atļaut vai aizliegt “atbalsta shēmu”, ir vispārpiemērojams raksturs un tātad tas var tikt kvalificēts kā “reglamentējošs akts” LESD 263. panta ceturtās daļas trešās teikuma daļas izpratnē (skat. spriedumu, 2022. gada 20. janvāris, Deutsche Lufthansa/Komisija, C‑594/19 P, EU:C:2022:40, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

50      Šajā lietā no šā sprieduma 21. punkta izriet, ka prasība attiecas uz strīdīgajiem pasākumiem.

51      Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 290. apsvērumu otrajā pasākumā paredzētā lidostas maksu shēma bija piemērojama visām lidsabiedrībām, kas izmantoja lidostu. Otrajā pasākumā šīs sabiedrības gan nav minētas.

52      No tā izriet, ka otrajā pasākumā paredzētā lidostas maksu shēma attiecās uz objektīvi konkretizējamām situācijām un radīja tiesiskās sekas attiecībā uz vispārīgi un abstrakti noteiktām personu kategorijām, tātad, izdarot pieņēmumu, ka šī sistēma ir uzskatāma par valsts atbalstu, tā ir atbalsta shēma. Tādēļ apstrīdētā lēmuma daļa, kas veltīta otrajam pasākumam, ir vispārpiemērojama un tātad var tikt kvalificēta kā reglamentējošs akts LESD 263. panta ceturtās daļas trešās teikuma daļas izpratnē.

53      Turpretī vienošanās, kas veido trešo pasākumu, uz kuru arī attiecas šī prasība, kā Komisija norādījusi apstrīdētā lēmuma 340. apsvērumā, tika apspriestas individuāli un attiecas tikai un vienīgi uz abiem līgumslēdzējiem. Tātad tās ir uzskatāmas par individuāliem pasākumiem. Tā kā apstrīdētā lēmuma daļa, kas veltīta šo vienošanos dokumentiem, nav reglamentējošs akts LESD 263. panta ceturtās daļas trešās teikuma daļas izpratnē – jo tas nav vispārpiemērojams akts –, Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai šī apstrīdētā lēmuma daļa prasītāju skar tieši un individuāli šīs tiesību normas izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Deutsche Lufthansa/Komisija, C‑453/19 P, EU:C:2021:608, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

–       Par prasītājas individuālo skārumu ar trešo pasākumu

54      No pastāvīgās judikatūras izriet, ka personu, kas nav lēmuma adresāte, par individuāli skartu var uzskatīt vienīgi tad, ja šis lēmums ir to ietekmējis šai personai raksturīgo īpašo pazīmju dēļ vai tādu apstākļu dēļ, kas šo personu atšķir no pārējām personām, un tāpēc tā ir individualizējama analogi adresātam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1963. gada 15. jūlijs, Plaumann/Komisija, 25/62, EU:C:1963:17, 107. lpp., un 2021. gada 15. jūlijs, Deutsche Lufthansa/Komisija, C‑453/19 P, EU:C:2021:608, 33. punkts).

55      Ja prasītājs apstrīd atbalsta izvērtējuma lēmuma – kas pieņemts, pamatojoties uz LESD 108. panta 3. punktu vai formālās izmeklēšanas procedūras beigās, kā tas ir šajā lietā, – pamatotību, tikai tas vien, ka to var uzskatīt par “ieinteresēto pusi” šā panta 2. punkta izpratnē, nav pietiekami, lai atzītu prasību par pieņemamu. Tam ir jāpierāda, ka tam ir īpašs statuss šā sprieduma 54. punktā minētās judikatūras izpratnē. Tā tas it īpaši būtu gadījumā, ja prasītāja stāvokli attiecīgajā tirgū būtiski ietekmētu atbalsts, uz kuru attiecas attiecīgais lēmums (spriedumi, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 97. punkts, un 2021. gada 15. jūlijs, Deutsche Lufthansa/Komisija, C‑453/19 P, EU:C:2021:608, 37. punkts).

56      Tas, ka prasītājs pierāda būtisku kaitējumu tā stāvoklim tirgū, neliek pieņemt galīgu lēmumu par konkurences attiecībām starp šo lietas dalībnieku un uzņēmumiem, kas ir atbalsta saņēmēji, tomēr minētajam lietas dalībniekam ir pienācīgi jānorāda iemesli, kuru dēļ Komisijas lēmums varētu kaitēt tā tiesiski pamatotajām interesēm, ievērojami ietekmējot tā stāvokli attiecīgajā tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1986. gada 28. janvāris, Cofaz u.c./Komisija, 169/84, EU:C:1986:42, 28. punkts, un 2021. gada 15. jūlijs, Deutsche Lufthansa/Komisija, C‑453/19 P, EU:C:2021:608, 57. punkts).

57      Tātad būtiskais kaitējums apelācijas sūdzības iesniedzējas konkurētspējai attiecīgajā tirgū izriet nevis no padziļinātas dažādu konkurences attiecību šajā tirgū analīzes, kas ļautu precīzi noteikt kaitējuma tā konkurētspējai apmēru, bet principā no prima facie konstatējuma, ka Komisijas lēmumā minētā pasākuma [..] rezultātā šim stāvoklim tiek nodarīts būtisks kaitējums (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Deutsche Lufthansa/Komisija, C‑453/19 P, EU:C:2021:608, 58. punkts).

58      No tā izriet, ka šis nosacījums var tikt izpildīts, ja prasītājs sniedz pierādījumus par to, ka aplūkojamais pasākums var būtiski kaitēt tā stāvoklim attiecīgajā tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 22. decembris, British Aggregates/Komisija, C‑487/06 P, EU:C:2008:757, 38. punkts, un 2021. gada 15. jūlijs, Deutsche Lufthansa/Komisija, C‑453/19 P, EU:C:2021:608, 59. punkts).

59      Konkurenta stāvoklim tirgū radītu būtisku kaitējumu nevar pierādīt ar to vien, ka ir konstatējami atsevišķi faktori, kas liecina par prasītāja komerciālo vai finansiālo rādītāju pasliktināšanos, piemēram, ievērojams apgrozījuma samazinājums, ievērojami finansiāli zaudējumi vai ievērojama tirgus daļas samazināšanās pēc attiecīgā atbalsta piešķiršanas. Valsts atbalsta piešķiršana var nelabvēlīgi ietekmēt komersanta konkurētspēju arī citādi, piemēram, negūtas peļņas veidā vai ar attīstību, kas ir nelabvēlīgāka par to, kāda būtu sagaidāma šāda atbalsta neesamības gadījumā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 22. novembris, Spānija/Lenzing, C‑525/04 P, EU:C:2007:698, 34. un 35. punkts, un 2021. gada 15. jūlijs, Deutsche Lufthansa/Komisija, C‑453/19 P, EU:C:2021:608, 61. punkts).

60      Tieši ņemot vērā šos principus, ir jāizvērtē informācija, ko prasītāja sniegusi, lai pierādītu, ka apstrīdētais lēmums to skar individuāli un it īpaši to, ka trešais pasākums var būtiski kaitēt tās stāvoklim attiecīgajā tirgū.

61      Šajā lietā, pirmām kārtām, ir konstatējams, ka prasītājai ir bijusi aktīva loma administratīvā procesa norisē. Tā iesniedza Komisijai sūdzību un – formālajā izmeklēšanas procedūrā – savas piezīmes. No apstrīdētā lēmuma izriet arī, ka tā vairākkārt ir sniegusi Komisijai informāciju.

62      Tomēr jānorāda: no tā vien, ka prasītāja ir piedalījusies administratīvajā procesā, vēl nevar izsecināt, ka apstrīdētais lēmums to skar individuāli (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 22. novembris, Sniace/Komisija, C‑260/05 P, EU:C:2007:700, 60. punkts, un rīkojumu, 2016. gada 26. septembris, Greenpeace Energy u.c./Komisija, T‑382/15, nav publicēts, EU:T:2016:589, 39. punkts), pat ja, kā tas ir šajā lietā, tai ir bijusi svarīga loma šajā administratīvajā procesā, konkrētāk – iesniedzot sūdzību, kura izraisīja apstrīdētā lēmuma pieņemšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 9. jūlijs, 3F/Komisija, C‑319/07 P, EU:C:2009:435, 94. un 95. punkts).

63      Otrām kārtām, prasītāja iesniedza informāciju par tirgiem, kuros tā konkurēja ar Wizz Air un kuros tā tika būtiski aizskarta. Gan prasītāja, gan Wizz Air lidojumus no lidostas veica no 2008. gada oktobra, kad Wizz Air sāka darbību šajā lidostā, līdz 2014. gada janvārim, kad prasītāja pārtrauca darbību tajā.

64      Konkrētāk, 2011. gadā, kad tika pieņemts lēmumu par procedūras sākšanu, prasītāja un Wizz Air konkurēja piecos maršrutos uz lidostu vai no tās, proti, Vācijā – maršrutā, kas apkalpo lidojumus uz Diseldorfu (prasītāja apkalpoja lidojumus uz Diseldorfu, un Wizz Air – uz Dortmundi, kas atrodas 70 km attālumā (pa sauszemes ceļu) viena no otras) –, un Itālijā – maršrutos, kas apkalpo lidojumus uz Venēciju (prasītāja apkalpoja lidojumus uz Venēciju, un Wizz Air – uz Trevizo, kas atrodas 41 km attālumā (pa sauszemes ceļu) viena no otras), uz Bergamo‑Milānu, uz Boloņu (prasītāja apkalpoja lidojumus uz Boloņu, un Wizz Air – uz Forli, kas atrodas 73 km attālumā (pa sauszemes ceļu) viena no otras) un uz Romu.

65      Lēmumā par procedūras sākšanu Komisija konkrēto produktu tirgu ir definējusi kā pilsētu pāri aviopārvadājumos un atbilstoši tās lēmumu pieņemšanas praksei konkurences lietās ir implicīti atzinusi, ka savstarpēji tuvējas lidostas, piemēram, Diseldorfa un Dortmunde vai Boloņa un Forli, ir savstarpēji aizstājamas. No šīs tirgus definīcijas izriet, ka prasītāja un Wizz Air konkurēja šādos piecos tirgos: Diseldorfa–Timišoara, Venēcija–Timišoara, Bergamo‑Milāna–Timišoara, Boloņa–Timišoara un Roma–Timišoara.

66      Turklāt prasītāja apgalvo, ka tā netieši konkurēja ar Wizz Air arī piecos citos maršrutos, kas identificējami pēc attiecīgās 200 km plašās apkalpošanas teritorijas. Proti, prasītāja uzskata, ka, apkalpojot lidojumus uz Dortmundi, Venēciju, Bergamo-Milānu un Forli, Wizz Air ar to konkurēja arī savos maršrutos uz Frankfurti (Vācija) (kas atrodas 222 km attālumā (pa sauszemes ceļu) no Dortmundes), Veronu (Itālija) (kura atrodas 121 km attālumā (pa sauszemes ceļu) no Venēcijas), Turīnu (Itālija) (kas atrodas 185 km attālumā (pa sauszemes ceļu) no Bergamo), Florenci (Itālija) (kura atrodas 109 km attālumā (pa sauszemes ceļu) no Forli) un Ankonu (Itālija) (kas atrodas 166 km attālumā (pa sauszemes ceļu) no Forli).

67      Šajā ziņā attiecībā uz Dortmundes un Frankfurtes pilsētām ir jānorāda, ka tās atrodas vairāk nekā 200 km attālumā viena no otras, tāpēc, pat ja būtu piemērojama prasītājas izmantotā tirgus definīcija, šīs pilsētas katrā ziņā neietilptu vienā un tajā pašā tirgū.

68      Par pārējiem četriem maršrutiem prasītāja nepaskaidro, kāpēc šajā lietā konkrētā apkalpošanas teritorija (200 km) būtu ievērojami plašāka nekā teritorija, ko Komisija tradicionāli izmanto savā lēmumu pieņemšanas praksē konkurences jomā (100 km). Turklāt prasītāja pati apkalpoja gan lidojumus uz Turīnu un Bergamo, gan uz Bergamo un Veronu, gan uz Veronu un Venēciju, gan arī uz Boloņu un Florenci, tas ir, uz pilsētu pāriem, kas atrodas vienā un tajā pašā 200 km plašajā apkalpošanas teritorijā, lai gan prasītāja apgalvo, ka šie galamērķi ir savstarpēji aizstājami. Šis apstāklis var radīt šaubas par apgalvotās “netiešās konkurences” starp prasītāju un Wizz Air nozīmīgumu šajos [pilsētu] pāros.

69      Tātad ir konstatējams, ka prasītāja un Wizz Air konkurēja piecos maršrutos (kas konkretizēti šā sprieduma 65. punktā) no lidostas vai uz lidostu, jo prasītāja nav pierādījusi, ka Wizz Air būtu netieši konkurējusi ar to arī piecos citos maršrutos (kuri konkretizēti šā sprieduma 66. punktā).

70      Trešām kārtām, pierādījumi liecina par būtisku ietekmi uz prasītājas stāvokli tirgū. Rakstveida piezīmēs, kas Komisijai iesniegtas 2011. gada 7. jūnijā un 8. augustā, prasītāja ir norādījusi, ka 2010. gadā tai radās zaudējumi vairāk nekā 9 miljonu EUR apmērā un ka tā pārskatīja savu komercdarbības modeli, lai varētu mazināt zaudējumus no pamatdarbības. Komisija lēmumā par procedūras sākšanu ir konstatējusi, ka laikposmā no 2008. līdz 2010. gadam prasītājas pasažieru skaits, rentabilitāte un ieņēmumi šajos piecos maršrutos, kuros tā konkurē ar Wizz Air, bija ievērojami samazinājušies. 2014. gadā prasītāja pārtrauca savu darbību lidostā, un pēc tam notika tās piespiedu reorganizācija.

71      Ceturtām kārtām, no prasītājas sniegtajiem pierādījumiem izriet, ka prasītājai bija īpašs statuss, kas to atšķīra no pārējām lidsabiedrībām, kuras darbojās lidostā, jo lidostas darbība bija orientēta uz prasītājas, kas 2008. gadā satiksmes apjoma ziņā bija tās galvenais operators, darbību. Šajā gadā uz prasītāju esot bijuši attiecināmi 38 % no AITTV ieņēmumiem. Un otrādi – laikposmā no 2000. līdz 2013. gadam vairāk nekā 90 % no prasītājas apgrozījuma esot veidojuši tās vietējie aviopārvadājumi no lidostas.

72      Prasītājai bija īpašs statuss arī tādā ziņā, ka tā bija vienīgā komercsabiedrība, kas tieši konkurēja ar Wizz Air piecos maršrutos. Proti, tikai divas citas lidsabiedrības, kas darbojās lidostā, – Blue Air un Malev – esot saskārušās ar tiešu konkurenci no Wizz Air puses. Kā norāda prasītāja, šī konkurence katrai no tām attiecās tikai uz vienu galamērķi, proti, attiecīgi Romu un Budapeštu (Ungārija).

73      Piektām kārtām, prasītāja ir pierādījusi, ka trešais pasākums bija viens no iemesliem, kas nelabvēlīgi ietekmēja tās konkurētspēju.

74      Proti, no prasības pieteikuma A.7. pielikuma izriet, ka laikposmā no 2008. līdz 2010. gadam prasītājas neto rentabilitāte šajos piecos maršrutos, kuros tā tieši konkurēja ar Wizz Air, samazinājās uz pusi.

75      Attiecībā uz Vāciju no prasības pieteikuma A.7. pielikuma izriet, ka laikposmā no 2008. līdz 2010. gadam prasītājas neto rentabilitāte maršrutā uz Diseldorfu samazinājās par 57 %.

76      Runājot par Itāliju, no prasības pieteikuma A.7. pielikuma izriet, ka laikposmā no 2008. līdz 2010. gadam prasītājas neto rentabilitāte maršrutos uz Venēciju, Bergamo‑Milānu, Boloņu un Romu un atpakaļ samazinājās par 52 %.

77      Turklāt no 2011. gada 7. jūnijā Komisijai iesniegtajām prasītājas piezīmēm izriet, ka prasītāja sūdzas ne tikai par to, ka tā ir zaudējusi pasažierus, kurus tagad apkalpo Wizz Air, bet arī par to, ka tā nav varējusi pārņemt Alitalia un Alpi Eagles pārvadājumus uz Itālijas ziemeļiem – pēc tam, kad šīs lidsabiedrības 2008. gadā atstāja lidostu –, jo šos pārvadājumus esot pārņēmusi Wizz Air.

78      Šā sprieduma 75.–77. punktā minētie pierādījumi ne tikai liecinot par prasītājas apgrozījuma samazināšanos, bet arī par negūto peļņu jeb attīstību, kas bija mazāk labvēlīga, nekā tā būtu bijusi, ja nebūtu trešā pasākuma attiecībā uz prasītājas apkalpoto maršrutu uz Vāciju un apkalpotajiem maršrutiem uz Itāliju. Saskaņā ar šā sprieduma 58. punktā minēto judikatūru pēdējā minētā informācija var būt pietiekama, lai pierādītu būtisko kaitējumu, kāds nodarīts tās konkurētspējai tirgū.

79      Tādēļ prasītāja ir sniegusi pierādījumus attiecībā uz tirgiem, kuros tā konkurēja ar Wizz Air un kuros tās stāvoklis tika būtiski aizskarts. Tā arī iesniedza informāciju, kas pierāda būtisku ietekmi uz tās stāvokli tirgos, un tā ir izpaudusies gan kā rezultativitātes pasliktināšanās, gan kā negūtā peļņa, un informāciju par tās īpašo statusu to lidsabiedrību vidū, kuras darbojās lidostā. Visbeidzot, tā ir pierādījusi, ka trešais pasākums bija viens no iemesliem, kas izraisīja kaitējumu tās konkurētspējai.

80      Informāciju, ko prasītāja ir iesniegusi, lai pierādītu, ka trešais pasākums varēja būtiski kaitēt tās konkurētspējai attiecīgajos tirgos, neatspēko Komisijas arguments, ka, pirmkārt, prasītāja nav iesniegusi nekādu informāciju nedz par aplūkojamo tirgu lielumu, nedz par savām vai Wizz Air tirgus daļām, nedz arī pierādījumus, kas liecinātu, ka tās darbības samazināšanās atsevišķos maršrutos, kā arī finansiālā stāvokļa pasliktināšanās būtu bijusi strīdīgo pasākumu sekas, un, otrkārt, ka tās finansiālās grūtības varētu izskaidrot arī ar citiem faktoriem, tostarp vietējo aviopārvadājumu modeļa izmantošanu un finanšu krīzi (skat. šā sprieduma 42. punktu).

81      Šajā ziņā ir jāatgādina: no šā sprieduma 56. punktā minētās judikatūras izriet – tas, ka prasītājs pierāda būtisku kaitējumu tā stāvoklim tirgū, neliek pieņemt galīgu nolēmumu attiecībā uz konkurences attiecībām starp šo lietas dalībnieku un uzņēmumiem, kas saņem atbalstu; minētajam lietas dalībniekam ir tikai jānorāda nozīmīgi iemesli, kuru dēļ Komisijas lēmums varētu kaitēt tā tiesiski pamatotajām interesēm, būtiski ietekmējot tā stāvokli aplūkojamajā tirgū.

82      Konkrētāk, nevar pieprasīt, lai prasītāja pierādītu, ka tās finansiālās grūtības ir radušās tieši strīdīgo pasākumu dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 11. jūlijs, Air France/Komisija, T‑894/16, EU:T:2019:508, 65. punkts).

83      Šajā lietā, lai gan ir ticams, ka prasītājas finansiālās grūtības varēja izraisīt vairāku faktoru kopums, tomēr, ņemot vērā informāciju, ko prasītāja iesniegusi saistībā ar šo prasību, tā ir pietiekami pierādījusi, ka trešais pasākums varēja būtiski ietekmēt tās konkurētspēju attiecīgajos tirgos.

84      Visbeidzot, tā kā Komisija apgalvo, ka prasītāja 2013. gadā izbeidza darbību lidostā, ka tā izmainīja savu komercdarbības modeli un ka tā nav iesniegusi nekādu konkrētu informāciju par tās konkurences attiecībām ar Wizz Air prasības celšanas laikā (skat. šā sprieduma 40. punktu), ir pietiekami norādīt, ka tas, vai pastāv būtiska ietekme, ir jānovērtē, ņemot vērā situāciju laikā, kad tika apstiprināti strīdīgie pasākumi un kad tiem varēja būt kāda ietekme, kā tiesas sēdē atzina Komisija.

85      Atbilstoši tam ir konstatējams, ka trešais pasākums varēja būtiski ietekmēt prasītājas konkurētspēju attiecīgajos tirgos.

86      No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka prasītāja ir pierādījusi, ka apstrīdētais lēmums, ciktāl tas attiecas uz trešo pasākumu, to skar individuāli.

–       Par prasītājas tiešo skārumu saistībā ar strīdīgajiem pasākumiem

87      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tāds nosacījums kā LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētais, ka lēmumam, kas ir prasības priekšmets, fiziska vai juridiska persona ir jāskar tieši, nozīmē, ka ir jāizpilda divi kumulatīvi kritēriji, proti, pirmkārt, lai apstrīdētais pasākums tieši ietekmētu attiecīgās personas tiesisko stāvokli un, otrkārt, lai tas nepieļautu nekādu rīcības brīvību šā pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā īstenošanu, kas ir pavisam automātiska un izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus (skat. spriedumu, 2018. gada 6. novembris, Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

88      Runājot konkrēti par noteikumiem par valsts atbalstu, ir jāuzsver, ka to mērķis ir aizsargāt konkurenci. Tātad šajā jomā tas, ka Komisijas lēmums pilnībā saglabā to valsts pasākumu sekas, par kuriem prasītājs šai iestādei adresētajā sūdzībā apgalvo, ka tie nav saderīgi ar šo mērķi un rada tam nelabvēlīgu konkurences situāciju, ļauj secināt, ka šis lēmums tieši skar tā tiesisko stāvokli, it īpaši tā tiesības, kas izriet no LESD noteikumiem valsts atbalsta jomā, lai ar attiecīgajiem valsts pasākumiem netiktu izkropļota konkurence (skat. spriedumu, 2018. gada 6. novembris, Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

89      Tā kā nosacījums par tiešu skārumu nozīmē, ka strīdīgais pasākums rada tiešas sekas prasītāja tiesiskajam stāvoklim, Savienības tiesai ir jāpārbauda, vai prasītājs ir atbilstoši izklāstījis iemeslu, kādēļ Komisijas lēmums var viņam radīt nelabvēlīgu konkurences situāciju un tātad radīt sekas tā tiesiskajam stāvoklim (spriedums, 2018. gada 6. novembris, Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 47. punkts).

90      Šajā lietā attiecībā uz pirmo no abiem šā sprieduma 87. punktā minētajiem kritērijiem no lietas materiāliem izriet, ka prasītājas veiktā darbība bija līdzīga Wizz Air darbībai, proti, tā darbojās tajā pašā pakalpojumu tirgū un tajā pašā ģeogrāfiskajā tirgū kā Wizz Air. Ciktāl par Wizz Air ir apgalvots, ka tā ir ieguvēja no strīdīgajiem pasākumiem, kas izvērtēti apstrīdētajā lēmumā, ir uzskatāms, ka prasītāja ir pienācīgi pamatojusi to, ka apstrīdētais lēmums varēja radīt tai nelabvēlīgu konkurences situāciju un ka līdz ar to šis lēmums tieši ietekmēja tās tiesisko stāvokli, it īpaši tās tiesības uz to, lai šajā tirgū ar strīdīgajiem pasākumiem netiktu izkropļota konkurence.

91      Attiecībā uz otro no šā sprieduma 87. punktā minētajiem diviem kritērijiem ir jāuzskata, ka ar apstrīdēto lēmumu pilnā apmērā, pilnīgi automātiski un atbilstoši Savienības tiesiskajam regulējumam – bez jebkādu starpnoteikumu piemērošanas – ir saglabātas gan otrā, gan trešā pasākuma sekas.

92      No tā izriet, ka apstrīdētais lēmums – gan saistībā ar otro pasākumu, gan ar trešo pasākumu – tieši skar prasītāju.

93      Tātad prasītājai ir locus standi attiecībā uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu.

94      No tā izriet, ka šī prasība ir uzskatāma par pieņemamu.

 Par pielikumu pieņemamību

 Par izrakstu no maksātnespējas administratora ziņojuma pieņemamību

95      Prasītāja ir iesniegusi izrakstus no maksātnespējas administratora ziņojuma kā pielikumu saviem apsvērumiem par AITTV iestāšanās rakstu.

96      AITTV apgalvo, ka, tā kā prasītāja ir iesniegusi tikai izrakstus no šā ziņojuma, tie neesot izmantojami. Gan Komisija, gan Wizz Air apgalvo, ka šis dokuments ir nepieņemams un ka tas būtu jāizņem no lietas materiāliem, jo, pirmkārt, tas ir rakstīts rumāņu valodā, nevis tiesvedības valodā, un tam nav pievienots tulkojums, un, otrkārt, tas tika iesniegts novēloti.

97      Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 85. panta 1. punktu pierādījumus un piedāvātos pierādījumus iesniedz pirmās procesuālo rakstu apmaiņas reizē. Šajā lietā, lai gan uz maksātnespējas administratora ziņojumu tika norādīts jau prasības pieteikumā, prasītāja, atbildot uz AITTV iestāšanās rakstu, nav sniegusi nekādu derīgu paskaidrojumu, kādēļ izraksti no šā ziņojuma tika iesniegti novēloti.

98      Tādēļ izraksti no maksātnespējas administratora ziņojuma ir uzskatāmi par nepieņemamiem.

 Par Q.2. pielikuma pieņemamību

99      Kā savas atbildes uz Vispārējās tiesas 2022. gada 19. jūlija jautājumiem Q.2. pielikumā prasītāja ir iesniegusi rēķinus, kurus AITTV izrakstījis Wizz Air, kuros norādīti datumi no 2010. gada 30. novembra līdz 2011. gada 31. maijam un no kuriem izrietot, ka maksu samazinājumi (no 72 % līdz 85 %), kas izriet no otrā pasākuma 7.3. punkta, attiecās uz visām lidostas nodevām, nevis tikai uz nolaišanās maksām.

100    Tiesas sēdē Komisija apšaubīja šo rēķinu pieņemamību un lūdza tos izņemt no lietas materiāliem, jo, pirmkārt, tie ir rakstīti rumāņu valodā, un, otrkārt, tie bija iesniegti novēloti. Komisija pakārtoti lūdza pievienot lietas materiāliem šo rēķinu tulkojumu angļu valodā.

101    Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 46. panta 2. punktu visiem iesniegtajiem vai pievienotajiem materiāliem, kas sagatavoti kādā citā valodā, ir jāpievieno tulkojums tiesvedības valodā. Tomēr šā panta 3. punktā ir paredzēts, ka attiecībā uz apjomīgiem materiāliem var iesniegt izrakstu tulkojumus. Turklāt no Vispārējās tiesas Reglamenta izpildes praktisko noteikumu 99. punkta izriet, ka tad, ja procesuālā dokumenta pielikumos esošajiem dokumentiem nav pievienots tulkojums tiesvedības valodā, sekretārs attiecīgajam lietas dalībniekam lūdz šo trūkumu novērst, ja šis tulkojums šķiet vajadzīgs pareizai tiesvedības norisei.

102    Tātad prasības pieteikuma pielikumos iekļauto dokumentu tulkošana tiesvedības valodā nav prasība, kas būtu konsekventi jāievēro. Līdz ar to apstāklis, ka trūkst pielikumu tulkojuma, nevar automātiski izraisīt to nepieņemamību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 23. maijs, Steinhoff u.c./ECB, T‑107/17, EU:T:2019:353, 35.–38. punkts; 2021. gada 9. jūnijs, HIM/Komisija, T‑235/19 (nav publicēts), EU:T:2021:343, 84.–89. punkts, un 2021. gada 6. oktobris, Allergan Holdings France/EUIPO – Dermavita Company (“JUVEDERM”), T‑397/20, nav publicēts, EU:T:2021:653, 24.–26. punkts).

103    Šajā lietā, pirmkārt, Komisija tiesas sēdē norādīja, ka aplūkojamie rēķini lietas materiālos tika iekļauti jau administratīvā procesa gaitā. Otrkārt, valoda, kurā šie rēķini ir sagatavoti, atbilst valodai, kurā Komisija sazinājās ar Rumānijas iestādēm, un autentiskajai valodai, kurā bija sagatavots lēmums par procedūras sākšanu un apstrīdētais lēmums, proti, rumāņu valodai. Tāpēc ir uzskatāms, ka Komisijai bija saprotams aplūkojamo rēķinu saturs.

104    Katrā ziņā prasītāja brīvprātīgi novērsa šo trūkumu Q.2. pielikumā, iesniegdama šā pielikuma tulkojumu tiesvedības valodā, vienlaikus norādīdama, ka šāds tulkojums nav nepieciešams, jo aplūkojamo rēķinu pierādījumspēks izpaužas skaitļos un procentuālajās daļās, kas tajos ietverti, kā arī viegli saprotamajā formulējumā.

105    Turklāt ir jānorāda, ka aplūkojamos rēķinus, kuros atlaide piemērota visiem pakalpojumiem, ko AITTV sniedza Wizz Air, prasītāja uzrādīja, lai ilustrētu otrā pasākuma 7.3. punktā paredzētās atlaides tvērumu. Minētais tvērums bija priekšmets vienam no jautājumiem, ko Vispārējā tiesa 2022. gada 19. jūlijā uzdeva lietas dalībniekiem, pamatojoties uz Reglamenta 89. pantu, kurš Vispārējai tiesai ļauj uzdot lietas dalībniekiem jautājumus, lai noskaidrotu atsevišķus lietas aspektus.

106    Tādēļ jāatzīst, ka Q.2. pielikums ir pieņemams, un Komisijas iesniegtais pieteikums par šā pielikuma izslēgšanu no lietas materiāliem ir jānoraida.

 Par lietas būtību

107    Prasības pamatojumā prasītāja izvirza četrus pamatus. Ar pirmo pamatu tā apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta tiesību kļūda attiecībā uz to, ka otrais pasākums nav selektīvs. Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, tiesību kļūda un nav sniegts pienācīgs pamatojums, ciktāl tajā, tā kā ir kļūdaini piemērots kritērijs par privāto komersantu tirgus ekonomikā, ir secināts, ka ar trešo pasākumu nav piešķirtas neattaisnojamas priekšrocības Wizz Air. Ar trešo pamatu prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā un neesot izpildījusi rūpības pienākumu attiecībā uz lidostā apgalvoti praktizētu diskrimināciju pret dažādiem gaisa pārvadātājiem cenu ziņā, izmantojot strīdīgos pasākumus. Ar ceturto pamatu tā apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta tiesību kļūda, jo tajā neesot ņemts vērā valsts atbalsts, kas ar trešo pasākumu esot piešķirts Wizz Air drošības maksas atlaides veidā.

 Par pirmo pamatu, ar ko tiek apgalvota tiesību kļūda attiecībā uz otrā pasākuma selektivitāti

108    Tā kā 2007. un 2008. gada AIP bija piemērojamas pirms Wizz Air darbības sākšanas lidostā, prasītāja savu pirmo pamatu attiecina tikai uz otro pasākumu.

109    Prasītāja apgalvo, ka ar otrā pasākuma 7.3. punktā minēto jauno lidostas maksu atlaidi līdz pat 85 % bija paredzēts piešķirt selektīvu priekšrocību Wizz Air – vienīgajai lidsabiedrībai lidostā, kas izmantoja lidmašīnas, kuru maksimālais pacelšanās svars (turpmāk tekstā – “MPS”) pārsniedza 70 tonnas (t) un ar kurām tika pārvadāti vairāk nekā 10 000 pasažieru mēnesī.

110    Pirmām kārtām, prasītāja apgalvo: tas, ka citas lidsabiedrības izmantoja vai varēja izmantot attiecīgās atlaides un ka otrais pasākums attiecās uz visām lidsabiedrībām, kuras darbojās lidostā, neizslēdz iespēju, ka šajā pasākumā paredzētās atlaides bija paredzētas, lai selektīvi dotu priekšroku Wizz Air, un to Komisija neesot izvērtējusi.

111    Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļautas kļūdas vērtējumā, pirmkārt, par to, vai otrajā pasākumā uzņēmumi tika diferencēti salīdzināmos apstākļos, un, otrkārt, par to, vai šāds nošķīrums ir attaisnojams, ņemot vērā atsauces sistēmas mērķus. Proti, ar otrā pasākuma 7.3. punktu ieviestā atlaide esot uzskatāma par atkāpi no atsauces sistēmas, kurā pastāv atšķirīga attieksme pret dažādām lidsabiedrībām, kas izmanto lidostu un atrodas salīdzināmā situācijā.

112    Turklāt atlaides apmērs (72–85 %) neesot ekonomiski pamatots, jo, kā Komisija norādījusi lēmuma par procedūras sākšanu 164. apsvērumā, nekas neliecinot, ka lielākas lidmašīnas izmantošana dotu iespēju samazināt lidostas izmaksas par vairāk nekā 70 %. Turklāt otrā pasākuma apstiprināšanas laikā ar lidostas infrastruktūru nebija iespējams apkalpot lielas lidmašīnas. Proti, Wizz Air darbības dēļ radusies perona seguma pārslodze lidostai pat esot radījusi lielākas izmaksas.

113    Otrām kārtām, prasītāja apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini novērtējusi otrā pasākuma selektivitāti, kas esot selektīvs de facto. Pirmkārt, Wizz Air esot bijusi vienīgais gaisa pārvadātājs, kas bija tiesīgs saņemt šādu lidostas maksu atlaidi, un vienīgais, kas to faktiski esot saņēmis, kā Komisija atzinusi lēmuma par procedūras sākšanu 154. un 226. apsvērumā. Proti, prasītāja apgalvo, ka Tarom esot piederējusi tikai viena lidmašīna, kuras MPS bija lielāks par 70 t un kura nevarēja nodrošināt vairāk nekā 10 000 pasažieru plūsmu mēnesī (2009. gadā Tarom vidējais izlidojošo pasažieru skaits mēnesī bija 5480).

114    Otrkārt, lidostas maksu izmainīšana ar otro pasākumu esot bijis AITTV mēģinājums atlaides, kuras ar 2010. gada grozījumiem bija piešķirtas arī Wizz Air, padarīt tiesiski pamatotākas.

115    Savukārt Komisija, ko atbalsta AITTV, apgalvo, pirmām kārtām, ka to uzņēmumu skaits, kuri faktiski varēja izmantot atlaides, neesot ticis uzskatīts par izšķirošu faktoru, pēc kura varētu secināt, ka pasākums nav selektīvs. Turklāt tā norāda, ka ar otro pasākumu bija paredzētas ne tikai atlaides lidmašīnām, kuru MPS pārsniedz 70 t, bet arī citas atlaides, tostarp atlaides tādām mazākām lidmašīnām, kādas izmanto prasītāja.

116    Komisija arī apgalvo, ka replikā izvirzītais prasītājas arguments, ka apstrīdētajā lēmumā esot pieļautas kļūdas vērtējumā par to, vai otrajā pasākumā tika diferencēti uzņēmumi, kas atrodas salīdzināmās situācijās, un par to, vai šis nošķīrums ir attaisnojams, ņemot vērā atsauces sistēmas mērķus, ir uzskatāms par jaunu pamatu un kā tāds tas ir nepieņemams.

117    Katrā ziņā otrā pasākuma 7.3. punktā paredzētā atlaide neesot uzskatāma par atkāpi no atsauces sistēmas, proti, AIP, kas aplūkota kopumā. Atlaides ekonomiskais pamatojums esot izklāstīts apstrīdētā lēmuma 101. un 102. apsvērumā. Lēmums palielināt satiksmi lidostā, samazinot lielajām lidmašīnām piemērojamās maksas, esot bijis balstīts uz ekonomikas apsvērumu, ka gūto ieņēmumu kopsumma būs lielāka.

118    Otrām kārtām, Komisija apgalvo, ka otrais pasākums, kas minēts lēmumā par procedūras sākšanu, aptvēra visas ar 2007., 2008. un 2010. gada AIP noteiktās atlaižu shēmas. Tomēr pirmais pamats attiecoties tikai uz atlaidi, kas paredzēta otrā pasākuma 7.3. punktā, tas ir, uz pasākumu, kurš atšķiras no apstrīdētajā lēmumā aplūkotā pasākuma, un šā iemesla dēļ tam trūkst iedarbības.

119    Katrā ziņā Wizz Air neesot vienīgā lidsabiedrība, kas izmantojusi lidmašīnas ar MPS virs 70 t. Tas pats esot sakāms par Tarom, kas esot varējusi paplašināt šādu lidmašīnu izmantošanu, lai varētu izmantot otrā pasākuma 7.3. punktā paredzēto atlaidi. Šajā ziņā Wizz Air un AITTV apgalvo, ka ar šo atlaidi bija paredzēts mudināt citas zemo cenu lidsabiedrības uzturēt lidostā bāzi lidmašīnām ar MPS, kas lielāks par 70 t, nosakot sasniedzamo satiksmes apjomu (Wizz Air uzskata, ka 10 000 pasažieru slieksnis varētu tikt sasniegts ar mazāk nekā diviem izlidošanas reisiem dienā).

120    Visbeidzot, Komisija norāda, ka pasākumu par de facto diskrimināciju var uzskatīt vienīgi tad, ja tas ietver dažādu attieksmi pret uzņēmumiem, kas atrodas salīdzināmās situācijās, ņemot vērā atsauces sistēmas mērķi. Tomēr otrais pasākums nevienā tā daļā neesot bijis diskriminējošs attiecībā pret lidsabiedrībām, kuras atrodas salīdzināmā situācijā.

–       Par otrā pasākuma novērtējumu apstrīdētajā lēmumā

121    Apstrīdētā lēmuma 267.–299. apsvērumā Komisija ir pārbaudījusi, vai saistībā ar 2007., 2008. un 2010. gada AIP publicētajām lidostu maksām ir konstatējams valsts atbalsts. Apstrīdētā lēmuma 284.–299. apsvērumā tā ir novērtējusi nosacījumu par selektivitāti.

122    Tā apstrīdētā lēmuma 289. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka, lai pārbaudītu, vai ar 2007., 2008. un 2010. gada AIP atsevišķām lidsabiedrībām salīdzinājumā ar citām bija radītas priekšrocības, lai gan tās atradās faktiskā un tiesiskā ziņā salīdzināmās situācijā, attiecīgais atsauces punkts bija paredzēts lidostā piemērojamajā regulējumā. Apstrīdētā lēmuma 290. apsvērumā tā šajā ziņā ir norādījusi, ka lidostu maksu sistēma, kā arī atlaides un samazinājumi bija piemērojami visām lidsabiedrībām, kuras izmantoja vai varēja izmantot lidostu un kuras atbilda attiecīgi 2007., 2008. vai 2010. gada AIP minētajiem nosacījumiem.

123    Apstrīdētā lēmuma 292. apsvērumā Komisija ir piebildusi, ka “piemērojamās atlaides bija dažādas, sākot no 10 % par 250–500 nolaišanās reizēm gadā, t.i., aptuveni piecām nolaišanās reizēm nedēļā”, un ka “attiecīgajā periodā [lidostā] bez Wizz Air darbojās arī vairākas citas [lidsabiedrības], kuru flotē bija attiecīga lieluma lidmašīnas un/vai lidmašīnas, kas veica lidojumus pietiekami bieži, un tāpēc tās guva vai varēja gūt labumu no attiecīgajām atlaidēm”.

124    Apstrīdētā lēmuma 293. un 294. apsvērumā Komisija ir secinājusi, ka 2007., 2008. un 2010. gada AIP paredzētā bāzes likme, samazinājumi un atlaides nebija selektīvi, jo tie bija piemērojami nediskriminējošā veidā. Tāpēc Komisija ir secinājusi, ka šis pasākums nav uzskatāms par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

–       Par otrā pasākuma novērtējuma pamatotību

125    Saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu “ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm”.

126    Tātad jēdziens “atbalsts” aptver vienīgi pasākumus, ar kuriem selektīvā veidā tiek piešķirtas priekšrocības atsevišķiem uzņēmumiem vai uzņēmumu kategorijām, vai atsevišķām ekonomikas nozarēm.

127    Tomēr judikatūrā ir precizēts, ka pat intervences pasākumi, kas pirmšķietami ir piemērojami uzņēmumiem vispār, var būt zināmā mērā selektīvi un tādēļ uzskatāmi par pasākumiem, kuri paredzēti, lai dotu priekšroku atsevišķiem uzņēmumiem vai atsevišķu preču ražošanai (skat. spriedumu, 2002. gada 6. marts, Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, T‑127/99, T‑129/99 un T‑148/99, EU:T:2002:59, 149. punkts un tajā minētā judikatūra).

128    Selektivitāti faktiski var konstatēt situācijās, kad, lai gan pasākuma piemērošanas formālie kritēriji ir formulēti vispārīgi un objektīvi, pasākums ir izstrādāts tā, ka tā sekas rada ievērojamas priekšrocības konkrētai uzņēmumu grupai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 15. novembris, Komisija un Spānija/Government of Gibraltar un Apvienotā Karaliste, C‑106/09 P un C‑107/09 P, EU:C:2011:732, 101.–107. punkts; skat. arī Komisijas paziņojumu par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu (OV 2016, C 262, 1. lpp.), 121. punkts).

129    No pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai novērtētu nosacījumu par priekšrocības selektivitāti, ir jānosaka, vai konkrētajā tiesiskajā režīmā ar valsts pasākumu tiek dota priekšroka “konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai” attiecībā pret citiem, kuri, ņemot vērā minētā režīma mērķi, atrodas salīdzināmā faktiskā un tiesiskā situācijā. Jēdziens “valsts atbalsts” neietver valsts pasākumus, kas rada diferenciāciju uzņēmumu starpā un tātad a priori ir selektīvi, ja šāda diferenciācija izriet no sistēmas, kurā tie ietilpst, rakstura vai uzbūves (skat. spriedumu, 2016. gada 21. decembris, Komisija/Hansestadt Lübeck, C‑524/14 P, EU:C:2016:971, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

130    Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 107. panta 1. punktā nošķīrums nav paredzēts atkarībā no tā, kādi ir valsts intervences pasākuma iemesli vai mērķi, bet šie pasākumi ir definēti, ņemot vērā to radītās sekas (skat. spriedumu, 2016. gada 21. decembris, Komisija/Hansestadt Lübeck, C‑524/14 P, EU:C:2016:971, 48. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2002. gada 6. marts, Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, T‑92/00 un T‑103/00, EU:T:2002:61, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

131    Tātad, lai gan nevar izslēgt, ka pasākums, ar ko publiskā sektora uzņēmums paredz savu preču vai pakalpojumu izmantošanas noteikumus, lai arī vispārīgi piemērojams visiem uzņēmumiem, kas šīs preces vai pakalpojumus izmanto, ir selektīva rakstura, lai noteiktu, vai tas tā ir, ir jāņem vērā nevis šā pasākuma raksturs, bet gan tā sekas, noskaidrojot, vai varbūtēji sniegtā priekšrocība patiesībā tiek tikai dažiem no šiem uzņēmumiem, bet ne pārējiem, lai arī attiecībā pret konkrētā regulējuma mērķi visi minētie uzņēmumi atrodas salīdzināmā faktiskajā un tiesiskajā situācijā (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Komisija/Hansestadt Lübeck, C‑524/14 P, EU:C:2016:971, 49. punkts).

132    Lai noteiktu visus uzņēmumus, kuri atrodas salīdzināmā faktiskajā un tiesiskajā situācijā, ir nepieciešams iepriekš noteikt tiesisko režīmu, attiecībā pret kuru konkrētā situācijā ir jāpārbauda to uzņēmumu, kuri gūst priekšrocību no attiecīgā pasākuma, faktiskās un tiesiskās situācijas salīdzināmība ar to uzņēmumu situāciju, kuri šo priekšrocību negūst (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Komisija/Hansestadt Lübeck, C‑524/14 P, EU:C:2016:971, 60. punkts).

133    Iesākumā, pirmām kārtām, ir jānorāda ka otrā pasākuma 1.–4. punktā ir norādītas dažādu lidostas maksu (tas ir, nolaišanās maksas, apgaismojuma maksas, stāvēšanas maksas un pasažieru apkalpošanas maksas, tostarp drošības maksas) likmes. Maksas, par kurām faktiski izrakstīti rēķini, var tikt samazinātas dažādos veidos. Otrā pasākuma 7.1., 7.2. un 7.3. punktā attiecīgi bija paredzēti trīs nekumulatīvi atlaižu veidi:

–        pirmkārt, 10–70 % atlaide atkarībā no nolaišanās reižu skaita iepriekšējā gadā attiecībā uz starptautiskajiem lidojumiem;

–        otrkārt, 50 % atlaide divpadsmit mēnešu laikposmā jauniem gaisa pārvadātājiem, kas veic vismaz trīs lidojumus nedēļā ar lidmašīnu, kurā ir vismaz 70 sēdvietu. Katram jaunam apkalpotajam galamērķim piemērojamā atlaide bija 50 % apmērā uz sešiem mēnešiem; papildus šīm atlaidēm AITTV piešķīra arī atmaksu 10–30 % apmērā no iekāpšanas maksas ieņēmumiem, atkarībā no uzņemto pasažieru skaita gadā;

–        treškārt, 72–85 % atlaides attiecībā uz lidmašīnām, kuru MPS ir lielāks par 70 t, ar vairāk nekā 10 000 uzņemto pasažieru mēnesī.

134    No apstrīdētā lēmuma 46.–49. apsvēruma izriet, ka iepriekš pirmajā un otrajā ievilkumā aprakstītās atlaides bija paredzētas jau 2008. gada AIP. No otrajā pasākumā paredzētajām atlaidēm 7.3. punktā paredzētās atlaides, kas aprakstītas iepriekš trešajā ievilkumā, bija vienīgais jaunums salīdzinājumā ar 2008. gada AIP.

135    Otrām kārtām, Komisija apgalvo, ka pirmais pamats neesot spēkā, jo tas attiecoties vienīgi uz otrā pasākuma 7.3. punktā paredzēto atlaidi (proti, 72–85 % atlaidi attiecībā uz lidmašīnām, kuru MPS ir lielāks par 70 t, ar vairāk nekā 10 000 uzņemto pasažieru mēnesī), lai gan lēmumā par procedūras sākšanu paredzētais otrais pasākums ietvēra visus 2007., 2008. un 2010. gada AIP noteiktos atlaižu veidus.

136    Šis arguments ir jānoraida. Protams, apstrīdētajā lēmumā Komisija ir aplūkojusi otrajā pasākumā paredzētās atlaides kopumā, 7.3. punktā paredzēto atlaidi neaplūkojot atsevišķi. Tomēr apstrīdētais lēmums attiecas arī uz pēdējo minēto atlaidi, un prasītāja apgalvo, ka Komisija kļūdaini neesot pārbaudījusi, vai šī atlaide, skatot to atsevišķi, nav selektīva attiecībā pret Wizz Air.

137    Trešām kārtām, tiesas sēdē Komisija turklāt apgalvoja, ka otrā pasākuma 7.3. punkts neesot bijis piemērojams Wizz Air, jo tā bija noslēgusi vienošanās ar lidostu. Šajā ziņā tomēr jāatgādina, ka saskaņā ar apstrīdēto lēmumu lidostas maksu shēma, kā arī atlaides un samazinājumi bija piemērojami visām lidsabiedrībām, kas izmanto vai var izmantot lidostu, tostarp Wizz Air.

138    Šajā lietā prasītāja būtībā pārmet Komisijai, ka tā ir noraidījusi otrā pasākuma 7.3. punktā paredzēto atlaižu selektīvo raksturu, jo citas lidsabiedrības saņēma vai varēja saņemt attiecīgās atlaides, un ka otrais pasākums attiecās uz visām lidsabiedrībām, kuras darbojās lidostā.

139    Šajā ziņā, pirmām kārtām, apstrīdētā lēmuma 290. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka lidostas maksu shēma, kā arī atlaides un samazinājumi bija piemērojami visām lidsabiedrībām, kuras izmanto vai var izmantot lidostu, kas atbilst attiecīgi 2007., 2008. vai 2010. gada AIP izklāstītajiem nosacījumiem.

140    Otrā pasākuma raksturs, kas izpaudās kā “vispārīgas” shēmas piemērošana, kura balstīta uz kritērijiem, kas paši arī ir vispārīgi, neliedz konstatēt šā pasākuma selektīvo raksturu. Proti, nosacījumam par selektivitāti ir plašāka piemērojamība, jo tas ietver pasākumus, ar kuru sekām tiek dota priekšroka atsevišķiem uzņēmumiem to īpašību dēļ, kas ir raksturīgas un specifiskas šiem uzņēmumiem. Tāpat no judikatūras skaidri izriet: tas, ka atbalsts nav paredzēts vienam vai vairākiem iepriekš noteiktiem saņēmējiem, bet ka tam ir izvirzīta virkne objektīvu kritēriju, pēc kuriem atbalstu var piešķirt nenoteiktam saņēmēju skaitam, kuri sākotnēji nav individualizēti, nevar būt pietiekami, lai apšaubītu pasākuma selektīvo raksturu un tātad tā kvalificēšanu par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Šāds apstāklis neizslēdz to, ka publiskā intervence ir jāanalizē tādējādi, ka tā ir selektīvs pasākums, ja tās piemērošanas kritēriju dēļ ar to tiek sniegta priekšrocība atsevišķiem uzņēmumiem, izslēdzot citus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2000. gada 29. septembris, CETM/Komisija, T‑55/99, EU:T:2000:223, 40. punkts). Tātad AIP vispārīgais raksturs pats par sevi neizslēdza iespējamo faktisko diskrimināciju starp lidsabiedrībām, kas izmanto lidostu.

141    Otrām kārtām, apstrīdētā lēmuma 292. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka “piemērojamās atlaides bija dažādas, sākot no 10 % par 250–500 nolaišanās reizēm gadā, t.i., aptuveni piecām nolaišanās reizēm nedēļā”, un ka “attiecīgajā periodā [lidostā] bez Wizz Air darbojās arī vairākas citas [lidsabiedrības], kuru flotē bija attiecīga lieluma lidmašīnas un/vai lidmašīnas, kas veica lidojumus pietiekami bieži, un tāpēc tās guva vai varēja gūt labumu no attiecīgajām atlaidēm”.

142    To norādot, pirmkārt, Komisija ir pārbaudījusi visus trīs otrajā pasākumā paredzētos atlaižu veidus kopā, nepaskaidrodama, kādēļ, lai noteiktu, vai pasākums bija selektīvs, šāds kopīgs novērtējums bija būtisks, – ņemot vērā, ka katrs atlaides veids atbilda dažādiem nosacījumiem un ka minētās atlaides nebija kumulatīvas. Tādējādi tā nav pārbaudījusi, vai otrā pasākuma 7.3. punktā īpaši paredzētais atlaides veids, aplūkojot to atsevišķi, ar saviem piemērošanas nosacījumiem rada priekšrocības Wizz Air un izslēdz citas lidostā esošās lidsabiedrības.

143    Otrkārt, Komisija nav paudusi nostāju jautājumā par to, vai attiecībā uz otrā pasākuma 7.3. punktā paredzēto atlaides veidu citu lidsabiedrību, izņemot Wizz Air, flotē bija atbilstīga izmēra lidmašīnas, kuras nodrošinātu pietiekamu lidojumu biežumu, kas faktiski ļautu tām saņemt šo atlaidi.

144    No apstrīdētā lēmuma, protams, izriet, ka administratīvajā procesā Wizz Air apgalvoja, ka citas lidsabiedrības izmanto lidmašīnas, kuru MPS ir lielāks par 70 t, un tādēļ tām ir tiesības saņemt otrā pasākuma 7.3. punktā paredzēto atlaidi (skat. apstrīdētā lēmuma 122. apsvērumu). Komisija savos procesuālajos rakstos ir norādījusi, ka Tarom izmanto šādas lidmašīnas un ka tā būtu varējusi mēģināt palielināt savu satiksmi lidostā, lai saņemtu šīs atlaides.

145    Tomēr fakti ir tādi, ka otrā pasākuma 7.3. punktā paredzēto atlaidi faktiski saņēma tikai Wizz Air un ka neviena cita lidsabiedrība, tostarp Tarom, nav sasniegusi šajā 7.3. punktā noteikto minimālo uzņemto pasažieru skaitu mēnesī.

146    Savukārt attiecībā uz Wizz Air un AITTV argumentu, ka ar šīm atlaidēm bija paredzēts palielināt satiksmi lidostā un tādējādi arī faktiski gūtos ieņēmumus, ir jāuzsver – kā izriet no šā sprieduma 130. punktā minētās judikatūras –, ka LESD 107. panta 1. punktā nav paredzēts nošķīrums pēc valsts intervences pasākumu iemesliem vai mērķiem, bet gan tie tiek aplūkoti pēc to sekām, tādēļ šie satiksmes apjoma un ieņēmumu mērķi nav nozīmīgi otrā pasākuma 7.3. punktā paredzēto atlaižu selektīvitātes novērtēšanai. Katrā ziņā ir konstatējams, ka apstrīdētajā lēmumā nav nekādu pierādījumu minētajiem mērķiem.

147    Treškārt, jānorāda, ka atbilstoši Komisijas minētajam, divu citu otrajā pasākumā paredzētu atlaižu pasākumu ņemšana vērā vēl jo vairāk var radīt šaubas par šā pasākuma 7.3. punktā paredzēto atlaižu neselektīvo raksturu. Proti, abos pārējos pasākumos bija paredzētas atlaides 10–70 % un 10–30 % robežās, savukārt ar minēto 7.3. punktu bija atļautas lielākas un ievērojami mazāk progresīvas atlaides, kas sākas ar 72 % un ir līdz pat 85 %.

148    Līdz ar to nākas secināt, ka Komisija ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nepārbaudīdama, vai otrā pasākuma 7.3. punktā paredzētā atlaide, aplūkojot to atsevišķi, bija piemērojama selektīvi, un nebija jāpārbauda nedz iespējamais novēlotais raksturs, nedz arī prasītājas argumenta – ka otrā pasākuma 7.3. punktā paredzētās atlaides esot atkāpe no atsauces sistēmas, kas noteikta ar šo pasākumu, – pamatotība.

149    Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, pirmais pamats ir jāapmierina.

 Par otro pamatu, ar ko tiek apgalvota acīmredzama kļūda vērtējumā, tiesību kļūda un pamatojuma nesniegšana, jo apstrīdētajā lēmumā ir secināts, ka ar trešo pasākumu “Wizz Air” nav piešķirtas nepamatotas priekšrocības

150    Otrais pamats sastāv no divām daļām. Ar pirmo daļu, kas attiecas uz faktu vērtējumu, prasītāja norāda, ka apstrīdētajā lēmumā neesot ņemti vērā pierādījumi, kuri liecina, ka AITTV rīcība nebija salīdzināma ar privāta komersanta rīcību tirgus ekonomikā.

151    It īpaši, AITTV neesot veikusi ex ante analīzi, lai noteiktu, vai 2008. gada vienošanās varētu nodrošināt tai pozitīvu rentabilitāti vai vismaz segt Wizz Air darbības izmaksas, lai gan tirdzniecības vienošanās rezultātā Wizz Air būtu saņēmusi atlaidi līdz pat 85 % no visām lidostas maksām. Uzmanīgs tirgus dalībnieks pirms šādas savas komerciālās stratēģijas maiņas būtu veicis rentabilitātes ex ante analīzi.

152    Ar otro daļu, kas balstīta uz tiesību kļūdu, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā trešajam pasākumam ir kļūdaini piemērots kritērijs par privāto komersantu tirgus ekonomikā. Proti, Komisija neesot ņēmusi vērā trešā pasākuma vispārējo kontekstu, kā arī paredzamo attīstību, piemēram, seguma klasifikācijas numura nostiprināšanas izmaksas, kas izriet no šā pasākuma, un tā sekas vidējā termiņā un ilgtermiņā. It īpaši, tā kļūdaini esot ņēmusi vērā tikai trīs gadu termiņu, lai novērtētu 2008. gada vienošanos rentabilitāti.

153    No savas puses Komisija iesākumā apgalvo, ka prasītāja apstrīdot nevis 2010. gada grozījumu rentabilitātes analīzi, bet gan tikai tās 2008. gada vienošanos rentabilitātes analīzi. Šajā ziņā Komisija vērš uzmanību uz to, ka, lai sekmīgi apstrīdētu kritērija par privāto komersantu tirgus ekonomikā piemērošanu apstrīdētajā lēmumā, prasītājai būtu jāpierāda, ka Komisijas vērtējums ir ne tikai kļūdains, bet arī tam trūkst ticamības.

154    Attiecībā uz pirmo daļu Komisija apgalvo, ka ex ante analīzes trūkuma dēļ nevar izslēgt, ka varētu tikt pieņemts pētījums, kurā ex post būtu novērtēta papildu rentabilitāte, kāda ir sagaidāma no lidostas un lidsabiedrības noslēgtas vienošanās, bet kurš būtu pamatots ar datiem, kas būtu bijuši pieejami šīs vienošanās parakstīšanas laikā.

155    Attiecībā uz otro daļu, kas it īpaši attiecas uz laikposmu, kurš izmantots 2008. gada vienošanos rentabilitātes novērtēšanai, Komisija apgalvo, ka ir izvēlējusies trīs gadu termiņu, kas atbilda sākotnējam tirdzniecības vienošanās piemērošanas laikposmam, jo piesardzīgs privātais komersants tirgus ekonomikā it īpaši nebūtu paļāvies uz to, ka vienošanās tiks pagarinātas, tiklīdz tām būs iestājies beigu termiņš, – kā paskaidrots apstrīdētā lēmuma 334.–336. apsvērumā.

156    Replikā prasītāja apgalvo, ka Wizz Air esot saņēmusi valsts atbalstu ar 2010. gada grozījumiem, jo būtībā ar otro pasākumu un 2010. gada grozījumiem Wizz Air esot piešķirta tā pati priekšrocība.

157    Šajā ziņā Komisija atbildē uz repliku apgalvo, ka 2010. gada grozījumi un otrais pasākums neveidojot vienotu pasākumu un ka tā tos esot vērtējusi atsevišķi.

–       Par apstrīdētajā lēmumā ietvertā trešā pasākuma novērtējumu

158    2008. gada vienošanās ietvēra nodomu protokolu, tirdzniecības vienošanos, ekspluatācijas vienošanos un lidlauka pakalpojumu vienošanos.

159    Kā liecina nodomu protokols un tirdzniecības vienošanās, kas vispirms noslēgtas uz trīs gadus ilgu posmu, AITTV citastarp uzņēmās līdz 2011. gada 1. janvārim paplašināt pasažieru termināli, lai vēlākais līdz 2011. gada 1. janvārim tas varētu apkalpot līdz trim miljoniem pasažieru gadā, un līdz 2009. gada beigām paaugstināt skrejceļa nolaišanās un pacelšanās kategoriju un nodrošināt laiknišu pieejamību atbilstoši Wizz Air pieprasījumam. Pēdējā minētā bija apņēmusies veikt tirdzniecības pasākumus AITTV vajadzībām.

160    Ekspluatācijas vienošanās un lidlauka pakalpojumu vienošanās, kas vispirms noslēgtas uz vienu gadu, reglamentēja lidostas maksas, kuras Wizz Air ir jāmaksā, kā arī atlaides un atbrīvojumi no to maksāšanas. Šīs maksas galvenokārt bija tādas pašas, kādas noteiktas 2008. gada AIP. 2010. gada 25. jūnijā ekspluatācijas vienošanās un lidlauka pakalpojumu vienošanās tika grozītas ar 2010. gada grozījumiem – jaunu atlaižu shēmu, kas atbilda shēmai, kura bija noteikta otrajā pasākumā (skat. šā sprieduma 5. punktu).

161    Komisija apstrīdētā lēmuma 300.–440. apsvērumā pārbaudīja valsts atbalsta esamību attiecībā uz trešo pasākumu. Tā izvērtēja nosacījumu par saimnieciskas priekšrocības esamību apstrīdētā lēmuma 322.–415. apsvērumā attiecībā uz 2008. gada vienošanos dokumentiem, kurus tā izvērtēja kopā, un 416.–439. apsvērumā – 2010. gada grozījumu kontekstā.

162    Attiecībā uz 2008. gada vienošanos dokumentiem Komisija aplūkoja jautājumu, vai papildu ieņēmumi, ko Wizz Air gūst no darbības, kas izriet no šiem vienošanās dokumentiem (t.i., ieņēmumi no aeronavigācijas darbībām, kas tiek gūti no lidostas maksām, kuras maksā Wizz Air, un ieņēmumi no darbībām, kas nav saistītas ar aeronavigāciju), pārsniedz papildu izmaksas (t.i., darbības, tirdzniecības un ieguldījumu izmaksas), kuras var attiecināt uz Wizz Air klātbūtni lidostā (skat. apstrīdētā lēmuma 341.–343. apsvērumu).

163    Šajā nolūkā Komisija secīgi izskatīja ex ante rentabilitātes analīzes, kas rekonstruētas ex post, pamatojoties uz datiem, kuri bija pieejami pirms 2008. gada vienošanos noslēgšanas un kurus Rumānija iesniedza attiecīgi 2014. gada 9. decembrī (skat. apstrīdētā lēmuma 344.–356. apsvērumu) un Wizz Air – 2015. gada 10. februārī (turpmāk tekstā – “Oxera 2015. gada ziņojums”) (skat. apstrīdētā lēmuma 357.–381. apsvērumu). Komisija arī izskatīja pētījumu, ko prasītāja iesniedza 2014. gada 10. novembrī (skat. apstrīdētā lēmuma 382.–392. apsvērumu).

164    Attiecībā uz Rumānijas iesniegto analīzi Komisija norādīja, ka tajā ir vairāki trūkumi. It īpaši tajā nebija sniegti nekādi papildu izmaksu aprēķini, bet bija sniegti tikai papildu ieņēmumu aprēķini. Tādēļ Komisija uzskatīja, ka šī analīze nepierāda, ka 2008. gada ar vienošanās dokumentiem būtu ievērots kritērijs par privāto komersantu tirgus ekonomikā (skat. apstrīdētā lēmuma 355. un 356. apsvērumu).

165    Oxera 2015. gada ziņojumā 2008. gada vienošanos neto pašreizējā vērtība (turpmāk tekstā – “NPV”) ir norādīta 7,6 miljonu Rumānijas leju (RON) (aptuveni 1,5 miljoni EUR) apmērā. Komisija ir piekritusi lielākajai daļai no Oxera 2015. gada ziņojuma pamatpieņēmumiem. Dažus no tiem tā ir pārskatījusi, lai ņemtu vērā zemākas papildu izmaksas un līdz ar to lielāku papildu peļņu, it īpaši ņemot vērā to, ka nevienu no veiktajiem ieguldījumiem, it īpaši attiecībā uz pasažieru termināli un pacelšanās un nolaišanās skrejceļu, neesot radījusi Wizz Air klātbūtne lidostā (skat. apstrīdētā lēmuma 362. un 372.–379. apsvērumu). Pēc papildu izmaksu, ieņēmumu un peļņas pārrēķināšanas, pamatojoties uz Oxera 2015. gada ziņojumu, Komisija uzskatīja, ka šis ziņojums ļauj secināt, ka 2008. gada vienošanos dokumentiem vajadzētu izraisīt AITTV rentabilitātes papildu pieaugumu (skat. apstrīdētā lēmuma 381. apsvērumu).

166    Attiecībā uz prasītājas iesniegto pētījumu, kurā secināts, ka 2008. gada vienošanās nebija rentablas, Komisija ir noraidījusi lielāko daļu pamatpieņēmumu, it īpaši to, ka ieguldījumi seguma klasifikācijas numura nostiprināšanas darbos, kā arī pasažieru terminālī veiktajos darbos būtu veidojuši papildu izmaksas, kas saistītas ar Wizz Air klātbūtni lidostā. Komisija secināja, ka šo pētījumu nevar izmantot, lai pierādītu, ka 2008. gada vienošanās neatbilst kritērijam par privāto komersantu tirgus ekonomikā (skat. apstrīdētā lēmuma 388.–392. apsvērumu).

167    Komisija ņēma vērā arī ex post pētījumus, ko Oxera un RBB veica 2011. gada 27. oktobrī, lai pamatotu Oxera 2015. gada ziņojuma rezultātus. Oxera veiktajā ex post pētījumā bija pausts uzskats, ka 2008. gada vienošanos dokumentu aptvertajā trīs gadu laikposmā šiem vienošanos dokumentiem bija pozitīva NPV 145 249 EUR apmērā (skat. apstrīdētā lēmuma 398. apsvērumu).

168    Attiecībā uz 2010. gada grozījumiem Oxera 2015. gada ziņojumā NPV bija paredzēta 2,3 miljonu RON, proti, aptuveni 469 852 EUR apmērā (skat. apstrīdētā lēmuma 417. apsvērumu). Komisija arī ņēma vērā Oxera veikto ex post pētījumu, kurā bija pausts uzskats, ka 2010. gada grozījumu rezultātā deviņu mēnešu laikposmā, kas atbilst to piemērošanai, bija pozitīva NPV 483 147 EUR apmērā (skat. apstrīdētā lēmuma 429. apsvērumu).

169    Tāpēc Komisija, balstoties uz pārrēķināto Oxera 2015. gada ziņojumu un Oxera un RBB ex post pētījumiem, secināja, ka trešajam pasākumam ir jārada AITTV papildu rentabilitāte. Turklāt šis pasākums esot bijusi daļa no vispārējās stratēģijas un ilgtermiņa centieniem panākt lidostas vispārējo rentabilitāti. Tādēļ Komisija uzskatīja, ka piesardzīgs privātais komersants tirgus ekonomikā būtu noslēdzis šādas vienošanās. Tāpēc Komisija secināja, ka ar šiem vienošanās dokumentiem Wizz Air netika piešķirta saimnieciska priekšrocība, kādu tā nebūtu ieguvusi parastos tirgus apstākļos, un ka tie nav valsts atbalsts (skat. apstrīdētā lēmuma 413.–415. un 437.–440. apsvērumu).

–       Par trešā pasākuma novērtējuma pamatotību

170    Saskaņā ar judikatūru nosacījumi, kādiem pasākumam ir jāatbilst, lai uz to attiektos atbalsta jēdziens LESD 107. panta izpratnē, nav izpildīti, ja saņēmējs uzņēmums ir varējis iegūt tādas pašas priekšrocības, kādas tam ir kļuvušas pieejamas, izmantojot valsts līdzekļus, apstākļos, kuri atbilst parastiem tirgus apstākļiem, un šis novērtējums principā tiek veikts, piemērojot kritēriju par privāto komersantu tirgus ekonomikā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 25. jūnijs, SACE un Sace BT/Komisija, T‑305/13, EU:T:2015:435, 91. punkts un tajā minētā judikatūra).

171    Lai saprastu, vai dalībvalsts vai attiecīgā valsts iestāde ir rīkojusies kā piesardzīgs privātais komersants tirgus ekonomikā, ir jāņem vērā stāvoklis laikposmā, kad tika veikti attiecīgie pasākumi, lai tādējādi varētu novērtēt, vai dalībvalsts vai valsts iestādes rīcība ir bijusi ekonomiski saprātīga, un ir jāatturas no vērtējuma, kura pamatā ir vēlāka situācija (spriedumi, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 71. punkts, un 2015. gada 25. jūnijs, SACE un Sace BT/Komisija, T‑305/13, EU:T:2015:435, 93. punkts).

172    Šādā kontekstā dalībvalstij vai attiecīgajai valsts iestādei ir jāsniedz Komisijai objektīvi un pārbaudāmi pierādījumi, kuri apliecina, ka tās lēmums ir pamatots ar iepriekšējiem ekonomiskiem vērtējumiem, kas ir salīdzināmi ar tiem, kurus konkrētās lietas apstākļos pirms attiecīgā pasākuma veikšanas būtu licis izstrādāt saprātīgs privātais komersants, kas ir iespējami vistuvākajā situācijā tai, kādā ir šī valsts vai šī iestāde, lai noskaidrotu šā pasākuma rentabilitāti nākotnē (skat. spriedumu, 2015. gada 25. jūnijs, SACE un Sace BT/Komisija, T‑305/13, EU:T:2015:435, 97. punkts un tajā minētā judikatūra).

173    Līdz ar to privātā komersanta kritērija piemērošanā nozīme ir tikai laikam, kad tiek pieņemts lēmums veikt darījumu, pieejamajai informācijai un paredzamajām attīstības tendencēm (spriedums, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF, C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 105. punkts). Tas it īpaši tā ir tad, ja – kā šajā lietā – Komisija pārbauda valsts atbalsta esamību attiecībā uz pasākumu, par ko tai nav paziņots un ko attiecīgā valsts iestāde jau ir īstenojusi laikā, kad Komisija veic pārbaudi (spriedums, 2015. gada 25. jūnijs, SACE un Sace BT/Komisija, T‑305/13, EU:T:2015:435, 94. punkts).

174    Tāpēc, ja izrādās, ka privātā komersanta kritērijs varētu būt piemērojams, Komisijai ir jālūdz attiecīgajai dalībvalstij sniegt tai visu būtisko informāciju, kas tai ļauj pārbaudīt, vai šā kritērija piemērojamības un piemērošanas nosacījumi ir izpildīti, un tā var atteikties pārbaudīt šādu informāciju tikai tad, ja iesniegtie pierādījumi ir savākti pēc lēmuma veikt attiecīgo ieguldījumu pieņemšanas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF, C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 104. punkts, un 2015. gada 25. jūnijs, SACE un Sace BT/Komisija, T‑305/13, EU:T:2015:435, 96. punkts).

175    Attiecīgajai dalībvalstij vai šajā gadījumā – attiecīgajam publiskā sektora uzņēmumam ir jāiesniedz informācija, kas apliecina, ka tas ir veicis attiecīgā pasākuma rentabilitātes iepriekšēju ekonomisko novērtējumu, kas ir salīdzināms ar novērtējumu, kādu līdzīgā situācijā būtu prasījis veikt privātais komersants (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 25. jūnijs, SACE un Sace BT/Komisija, T‑305/13, EU:T:2015:435, 184. punkts).

176    Lai gan publiskā sektora uzņēmums Komisijai iesniedz vajadzīgā rakstura informāciju, tomēr pēdējai minētajai ir jāveic vispārējs vērtējums, papildus šā uzņēmuma sniegtajai informācijai ņemot vērā visus citus nozīmīgos elementus, kas ļauj noteikt, vai attiecīgais pasākums atbilst privātā komersanta kritērijam. Tātad attiecīgajam publiskā sektora uzņēmumam administratīvā procesa gaitā ir iespējams iesniegt papildu pierādījumus, kuri radušies pēc pasākuma veikšanas, bet kuri ir balstīti uz šīs veikšanas laikā zināmajiem faktiem un paredzamo attīstību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 25. jūnijs, SACE un Sace BT/Komisija, T‑305/13, EU:T:2015:435, 186. punkts).

177    Neiespējamība izteikt detalizētas un pilnīgas prognozes nevar atbrīvot valsts ieguldītāju no pienākuma veikt atbilstošu iepriekšēju tā ieguldījuma rentabilitātes novērtējumu, kas ir līdzīgs tam, kādu, ņemot vērā pieejamo un paredzamo informāciju, būtu izstrādājis līdzīgā situācijā esošs privātais komersants (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 25. jūnijs, SACE un Sace BT/Komisija, T‑305/13, EU:T:2015:435, 182. punkts).

178    Ņemot vērā šo judikatūru, ir jāizskata prasītājas otrais pamats, kurā tā konkrēti apgalvo, ka AITTV neesot veikusi ex ante rentabilitātes analīzi attiecībā uz 2008. gada vienošanos dokumentiem.

179    Šajā ziņā, pirmām kārtām, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 147. apsvēruma, kas ir izklāstīts 6.3. punktā, kurš veltīts AITTV piezīmju par trešo pasākumu kopsavilkumam, nevis daļā, kas attiecas uz Komisijas veikto šā pasākuma novērtējumu:

“[AITTV] paziņoja, ka [tā] veica aprēķinus pirms 2008. gada nolīgumu noslēgšanas. Kā norādīja [AITTV], nebija juridiska [likumiska] pienākuma izstrādāt uzņēmējdarbības [komercdarbības] plānu. [AITTV] nezināja, kādēļ būtu jāglabā dokumenti.”

180    Tomēr nākas konstatēt, ka iespējamie aprēķini, ko AITTV esot veikusi pirms 2008. gada vienošanos noslēgšanas, Komisijai netika paziņoti un ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav balstījusies uz šiem aprēķiniem, lai novērtētu šo vienošanos rentabilitāti, ņemot vērā kritēriju par privāto komersantu tirgus ekonomikā.

181    Tātad pretēji tam, kas prasīts šā sprieduma 175. un 177. punktā minētajā judikatūrā, ne no vienas apstrīdētā lēmuma daļas neizriet, ka AITTV lēmums noslēgt 2008. gada vienošanās ar Wizz Air būtu balstīts uz iepriekšējiem ekonomiskiem vērtējumiem, kādus, ņemot vērā pieejamo un paredzamo informāciju, būtu izstrādājis līdzīgā situācijā esošs privātais komersants.

182    Pat ja AITTV būtu ex ante novērtējusi 2008. gada vienošanos sagaidāmo rentabilitāti, tā katrā ziņā nav izpildījusi savu pienākumu paziņot Komisijai atbilstošus iepriekšēja novērtējuma elementus, kas ļautu tai pārbaudīt, vai šā publiskā sektora uzņēmuma attieksme ir salīdzināma ar saprātīga privātā komersanta attieksmi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 25. jūnijs, SACE un Sace BT/Komisija, T‑305/13, EU:T:2015:435, 182. un 185. punkts).

183    Protams, Oxera 2015. gada ziņojumā ir norāde uz “uzņēmējdarbības plānu”, ko AITTV sagatavojusi saistībā ar 2008. gada vienošanos dokumentiem un ko AITTV ir iesniegusi Oxera minētā ziņojuma sagatavošanai. Tomēr Wizz Air un AITTV atbildes uz Tiesas 2022. gada 19. jūlija jautājumiem apstiprināja to, ka šis “uzņēmējdarbības plāns” netika sagatavots 2008. gadā, bet gan tika rekonstruēts ex post administratīvā procesa gaitā, balstoties uz informāciju, kas AITTV esot bijusi pieejama 2008. gadā.

184    No tā izriet, ka Komisijai nebija neviena rakstveida dokumenta, kas būtu sagatavots pirms 2008. gada vienošanos noslēgšanas, kad tā analizēja jautājumu par to, vai AITTV ir rīkojusies kā līdzīgā situācijā esošs privātais komersants, ņemot vērā pieejamo un paredzamo informāciju.

185    Turklāt no apstrīdētā lēmuma izriet, ka ex ante rentabilitātes analīzē, kas rekonstruēta ex post, pamatojoties uz datiem, kuri bija pieejami pirms 2008. gada vienošanos noslēgšanas, ko Rumānija pēc Komisijas pieprasījuma iesniedza 2014. gada 9. decembrī, bija trūkumi, un ar to nevarēja pierādīt, ka 2008. gada vienošanos dokumentos būtu ievērots kritērijs par privāto komersantu tirgus ekonomikā (skat. apstrīdētā lēmuma 344. un 356. apsvērumu un šā sprieduma 163. un 164. punktu). Tāpēc ir mazticami, ka apstrīdētā lēmuma 147. apsvērumā minētie iepriekšējie hipotētiskie aprēķini, kurus AITTV veica pirms 2008. gada vienošanos noslēgšanas, būtu ļāvuši pierādīt apmierinošas ex ante rentabilitātes perspektīvas attiecībā uz šiem vienošanās dokumentiem.

186    Otrām kārtām, Komisija secināja, ka 2008. gada vienošanās ir rentablas, pamatojoties uz Oxera 2015. gada ziņojumu, proti, ex ante rentabilitātes analīzi – kura rekonstruēta ex post, balstoties uz datiem, kas bija pieejami pirms 2008. gada vienošanos noslēgšanas, – kuru Wizz Air iesniedza 2015. gada 10. februārī un kuru Komisija pārrēķināja (skat. šā sprieduma 163. un 165. punktu).

187    Kā apgalvo Komisija, Oxera 2015. gada ziņojums – lai gan tas ir veikts gandrīz septiņus gadus pēc 2008. gada vienošanos noslēgšanas – ir balstīts uz datiem, kas bija pieejami pirms minēto vienošanos noslēgšanas.

188    Tomēr, pretēji Komisijas apgalvojumiem, tādēļ vien, ka šis ziņojums ir balstīts uz pieejamo informāciju un paredzamo attīstību laikā, kad 2008. gadā tika pieņemts trešais pasākums, to nevar uzskatīt par ex ante analīzi, ar kuru varētu pierādīt to, ka ir ievērots kritērijs par privāto komersantu tirgus ekonomikā.

189    Protams, saskaņā ar judikatūru Komisijai ir jāveic vispārējs vērtējums, ņemot vērā visus šajā lietā nozīmīgos elementus, kas ļauj tai noteikt, vai saņēmējs uzņēmums acīmredzami nav saņēmis salīdzināmus atvieglojumus no šāda privātā komersanta. Šajā ziņā par nozīmīgu ir jāuzskata jebkura informācija, kas varētu būtiski ietekmēt tāda vidēji piesardzīga un rūpīga privātā uzņēmēja [komersanta] lēmumu pieņemšanas procesu, kurš atrodas situācijā, kas pēc iespējas līdzinās valsts situācijai (skat. spriedumu, 2020. gada 26. marts, Larko/Komisija, C‑244/18 P, EU:C:2020:238, 29. un 30. punkts un tajos minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2017. gada 20. septembris, Komisija/Frucona Košice, C‑300/16 P, EU:C:2017:706, 60. punkts).

190    Tomēr, piemērojot privātā komersanta kritēriju, nevar ņemt vērā elementus, kas radušies pēc attiecīgā pasākuma pieņemšanas brīža (skat. spriedumu, 2020. gada 26. marts, Larko/Komisija, C‑244/18 P, EU:C:2020:238, 32. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF, C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 104. punkts, un 2015. gada 25. jūnijs, SACE un Sace BT/Komisija, T‑305/13, EU:T:2015:435, 93. un 94. punkts).

191    Šajā ziņā, lai gan, kā izriet no šā sprieduma 176. punktā minētās judikatūras, attiecīgajam publiskajam uzņēmumam patiešām ir iespēja administratīvā procesa gaitā iesniegt papildu pierādījumus, kuri iegūti pēc pasākuma pieņemšanas, šāda iespēja nevar atbrīvot šo uzņēmumu no pienākuma veikt pienācīgu iepriekšēju ekonomisko novērtējumu, kas balstīts uz pieejamās informācijas un paredzamās attīstības analīzi, kura ir atbilstoša, ņemot vērā darījuma raksturu, sarežģītību, nozīmīgumu un kontekstu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 25. jūnijs, SACE un Sace BT/Komisija, T‑305/13, EU:T:2015:435, 186. un 188. punkts).

192    Šajā lietā Oxera 2015. gada ziņojums, lai gan tas ir balstīts uz datiem, kas bija pieejami pirms 2008. gada vienošanos noslēgšanas, tomēr ir atpakaļejošs konstatējums par minēto vienošanos faktisko rentabilitāti. Šā iemesla dēļ saskaņā ar šā sprieduma 190. punktā minēto judikatūru tas nav būtisks, novērtējot to, vai ir ievērots kritērijs par privāto komersantu tirgus ekonomikā.

193    Trešām kārtām, Komisija apstrīdētajā lēmumā ņēma vērā arī ex post pētījumus, ko Oxera un RBB veica 2011. gada 27. oktobrī, lai pamatotu Oxera 2015. gada ziņojuma rezultātus (skat. šā sprieduma 167. un 169. punktu).

194    Saskaņā ar judikatūru, lai noteiktu, vai attiecīgā pasākuma saņēmējs ir faktiski guvis priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, papildu ekonomiskās analīzes, ko dalībvalsts ir iesniegusi administratīvās procedūras laikā, var paskaidrot elementus, kas pastāvēja lēmuma par ieguldījumu pieņemšanas laikā, un Komisijai tās ir jāņem vērā (spriedums, 2014. gada 3. jūlijs, Spānija u.c./Komisija, T‑319/12 un T‑321/12, nav publicēts, EU:T:2014:604, 134. punkts).

195    Tomēr šajā lietā ex post rekonstruētie pierādījumi, kurus Komisija ņēma vērā, neatkarīgi no tā, vai tos bija iesniegusi Rumānija vai Wizz Air, nepapildināja informāciju, kas bija savākta pirms 2008. gada vienošanos noslēgšanas un ko AITTV esot iesniegusi Komisijai. Gluži pretēji, tie bija vienīgie elementi, kas tika iesniegti Komisijai, un vienīgie elementi, ar kuriem Komisija pamatoja savu novērtējumu par 2008. gada vienošanos dokumentiem.

196    Visbeidzot ceturtām kārtām, secinājumā par saimniecisko priekšrocību attiecībā uz 2008. gada vienošanos dokumentiem Komisija ņēma vērā arī to, ka “[bija] norādes, jo īpaši pamatojoties uz attīstības plānu 2006.–2015. gadam, ka 2008. gada vienošanās ar Wizz Air bija daļa no vispārējās stratēģijas un ilgtermiņa centieniem panākt lidostas [vispārējo] rentabilitāti” (skat. apstrīdētā lēmuma 414. apsvērumu un šā sprieduma 169. punktu).

197    Tomēr šādi neskaidri elementi, kas nav nekādā veidā pamatoti, nevar būt pietiekams pierādījums tam, ka pirms 2008. gada vienošanos noslēgšanas būtu veikts iepriekšējs rentabilitātes ekonomiskais novērtējums.

198    Tātad ir konstatējams: Komisijas secinājums, ka piesardzīgs privātais komersants tirgus ekonomikā būtu noslēdzis 2008. gada vienošanās, ir balstīts tikai uz ex post pierādījumiem, kas ir pretrunā šā sprieduma 170.–177. punktā minētajai judikatūrai.

199    Tādēļ jāuzskata, ka Komisija nav likumiski pamatojusi savu secinājumu, ka trešais pasākums nav sniedzis Wizz Air saimniecisku priekšrocību, kādu tā nebūtu ieguvusi parastos tirgus apstākļos, un tas nav valsts atbalsts.

200    Tāpēc, bez nepieciešamības izskatīt pārējos prasītājas otrajā pamatā izvirzītos argumentus, šis pamats ir jāapmierina, ciktāl tas ir balstīts uz tiesību kļūdu, ka apstrīdētajā lēmumā ir secināts, ka ar trešo pasākumu Wizz Air nav piešķirtas nepamatotas priekšrocības.

201    Tātad, ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, prasība ir jāapmierina, pamatojoties uz pirmo un otro pamatu, un nav nepieciešams izskatīt trešo un ceturto pamatu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

202    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai nolēmums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus atbilstoši prasītājas prasījumiem. Wizz Air un AITTV savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas atbilstoši Reglamenta 138. panta 3. punktam.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      [labots ar 2023. gada 13. jūlija rīkojumu] Atcelt Komisijas Lēmuma (ES) 2021/1428 (2020. gada 24. februāris) par valsts atbalstu SA. 31662 – C/2011 (ex NN/2011), ko Rumānija sniegusi Timišoaras starptautiskajai lidostai – Wizz Air, 2. pantu, ciktāl tajā ir secināts, ka lidostas maksas, kas minētas 2010. gada Aeronavigācijas informācijas publikācijā, un 2008. gadā noslēgtās vienošanās (nolīgumi) starp Societatea Națională “Aeroportul Internaţional Timişoara – Traian Vuia” SA (AITTV) un Wizz Air Hungary Légiközlekedési Zrt. (Wizz Air Hungary Zrt.) (ar 2010. gada grozījumiem) nav uzskatāmas par valsts atbalstu.

2)      Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Carpatair SA tiesāšanās izdevumus.

3)      Wizz Air Hungary un AITTV savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

Papasavvas Svenningsen Jaeger

Mac Eochaidh       Pynnä

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2023. gada 8. februārī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

*      Tiesvedības valoda – angļu.