VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (pirmā palāta)
2012. gada 28. februārī (*)
Muitas savienība – Turcijā sakomplektētu krāsu televīzijas uztvērēju imports – Ievedmuitas nodokļa pēcmuitošanas piedziņa – Lūgums neveikt iegrāmatošanu a posteriori un atlaist ievedmuitas nodokļus – Regulas (EEK) Nr. 2913/92 220. panta 2. punkta b) apakšpunkts un 239. pants – Noraidošs Komisijas lēmums – Valsts tiesas atcelti valsts iestāžu lēmumi par ievedmuitas nodokļu a posteriori iegrāmatošanu – Tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas
Lieta T‑153/10
Schneider España de Informática, SA, Torrehona de Ardosa [Torrejón de Ardoz] (Spānija), ko pārstāv P. De Baere un P. Muñiz, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv R. Lyal un L. Bouyon, pārstāvji,
atbildētāja,
par lūgumu atcelt Komisijas 2010. gada 18. janvāra Lēmumu C (2010) 22, galīgā redakcija, ar ko ir konstatēts, ka ievedmuitas nodokļu vēlāka iegrāmatošana ir attaisnojama, bet šo nodokļu atlaišana vienā konkrētā gadījumā nav attaisnojama (lieta REM 02/08).
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Azizi [J. Azizi], tiesneši E. Kremona [E. Cremona] un S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen] (referents),
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Tiesvedības priekšvēsture
1 1999., 2000. un 2001. gadā prasītāja Schneider España de Informática, SA importēja Spānijā laišanai brīvā apgrozībā krāsu televīzijas uztvērējus, kurus tā deklarēja kā Turcijas izcelsmes.
2 2002. gada 28. augustā Spānijas muitas iestādes norādīja prasītājai, ka tās veiks a posteriori pārbaudi iepriekš 1. punktā minētajam importam.
3 Administratīvās sadarbības procedūra, ko Turcijā no 2003. gada 29. aprīļa līdz 2. maijam veica Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (turpmāk tekstā – “OLAF”) un dažu dalībvalstu pārstāvji, nonāca pie secinājuma, ka prasītājas piegādātājs no Turcijas bija iemontējis tās importētajos televizoros Ķīnas vai Dienvidkorejas izcelsmes katodstaru lampas. Šādam importam ir piemērojami antidempinga maksājumi, kas ir noteikti Padomes 1995. gada 27. marta Regulā (EK) Nr. 710/95, ar ko nosaka galīgu antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu Malaizijas, Ķīnas Tautas Republikas, Korejas Republikas, Singapūras un Taizemes izcelsmes krāsu televīzijas uztvērēju importam (OV L 73, 3. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1998. gada 27. novembra Regulu (EK) Nr. 2584/98 (OV L 324, 1. lpp.).
4 Pēc šīs izmeklēšanas ar trīs 2004. gada 23. jūnijā pieņemtiem lēmumiem (turpmāk tekstā – “lēmumi veikt iegrāmatošanu a posteriori”) Spānijas muitas iestādes konstatēja, ka tādēļ, ka nav veikts antidempinga maksājums, veicot iepriekš 1. punktā minēto importu, pastāv muitas parāds, un uzlika prasītājai tās apieto ievedmuitas nodokli EUR 51 639,89 apmērā, kam tika pieskaitīti nokavējuma procenti EUR 10 008,97 apmērā, kā arī uzlikts nomaksāt pievienotās vērtības nodokli EUR 8263,38 apmērā, pieskaitot nokavējuma procentus EUR 1601,44 apmērā (turpmāk tekstā – “attiecīgie nodokļi”).
5 Ar 2005. gada 18. maija vēstuli prasītāja lūdza neveikt šī nodokļu parāda iegrāmatošanu a posteriori atbilstoši grozītajai Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 302, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Kopienas Muitas kodekss”), kā arī atlaist šo parādu atbilstoši šīs pašas regulas 239. pantam. Šo lūgumu (turpmāk tekstā – “prasītājas lūgums”) Spānijas Karaliste ar 2008. gada 17. marta vēstuli nodeva tālāk Komisijai.
6 Paralēli šim lūgumam prasītāja uzsāka procedūru valsts administratīvajās un tiesu iestādēs, lai tiktu atcelti lēmumi veikt iegrāmatošanu a posteriori.
7 2008. gada 21. novembrī Tribunal Económico-Administrativo Regional de Madrid (Madrides reģiona Ekonomisko jautājumu administratīvā tiesa, Spānija) noraidīja prasītājas prasību. Tad tā pārsūdzēja šo nolēmumu Tribunal Superior de Justicia de Madrid (Madrides Augstākā tiesa).
8 Ar 2010. gada 18. janvāra Lēmumu C (2010) 22, galīgā redakcija, ar ko ir konstatēts, ka ievedmuitas nodokļu vēlāka iegrāmatošana ir attaisnojama, bet šo nodokļu atlaišana vienā konkrētā gadījumā nav attaisnojama (lieta REM 02/08) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), Eiropas Komisija noraidīja prasītājas lūgumu, kuru bija iesniegusi Spānijas Karaliste.
9 Apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka, pirmkārt, muitas iestādes nav pieļāvušas nevienu kļūdu Kopienas Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē un ka prasītāja nav rīkojusies ar šajā tiesību normā prasīto rūpību. Otrkārt, Komisija turklāt uzskatīja, ka nepastāv īpaši apstākļi Kopienas Muitas kodeksa 239. panta izpratnē.
10 2010. gada 3. maijā, pieņemot lēmumu saskaņā ar Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Kopienas Muitas kodeksam (OV L 253, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Īstenošanas regula”), redakcijā, kas izriet no Komisijas 2003. gada 25. jūlija Regulas (EK) Nr. 1335/2003 (OV L 187, 16. lpp.), 869. un nākamajiem pantiem un 908. panta 2. punktu un saskaņā ar apstrīdēto lēmumu, Spānijas muitas iestādes noraidīja prasītājas lūgumu.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
11 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā ir reģistrēts 2010. gada 6. aprīlī, prasītāja ir iesniegusi šo prasību.
12 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā reģistrēts tajā pašā dienā, prasītāja lūdza veikt procesa organizatorisko pasākumu, lai Vispārējā tiesā tiktu iesniegtas 28 dokumentu pilnīgas kopijas. Savos apsvērumos, ko par šo lūgumu iesniedza Komisija noteiktajā termiņā, tā iebilda pret šo lūgumu.
13 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
14 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
15 Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā reģistrēta 2011. gada 21. septembrī, prasītāja nodeva Vispārējai tiesai 2011. gada 16. martā Tribunal Superior de Justicia de Madrid pieņemtā sprieduma Nr. 178/11 (turpmāk tekstā – “Tribunal Superior de Justicia de Madrid spriedums”) kopiju. Atbilstoši šim Tribunal Superior de Justicia de Madrid spriedumam, kuru nevar pārsūdzēt, tika atcelti lēmumi veikt iegrāmatošanu a posteriori, jo dienā, kad šie lēmumi tika paziņoti prasītājai, bija iestājies Kopienas Muitas kodeksa 221. panta 3. punktā paredzētais noilgums. Šim Vispārējai tiesai paziņotajam spriedumam pievienotajā vēstulē prasītāja atzīst, ka šīs atcelšanas sekas ir tādas, ka tai vairs nevar uzlikt pienākumu maksāt attiecīgos ievedmuitas nodokļus. Tomēr prasītāja lūdz Vispārējo tiesu pieņemt nolēmumu par tās celto prasību vai, pakārtoti, ja Vispārējā tiesa nolemtu, ka tiesvedība ir jāizbeidz, nolemt, ka katrs lietas dalībnieks pats sedz savus tiesāšanās izdevumus.
16 Atbildot uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu, Komisija uzskatīja, ka, tā kā ir pieņemts Tribunal Superior de Justicia spriedums, tad šīs prasības priekšmets ir zudis. Prasītāja tai noteiktajā termiņā iesniedza savus apsvērumus par Komisijas nostāju.
Juridiskais pamatojums
17 Atbilstoši Reglamenta 113. pantam Vispārējā tiesa, uzklausījusi lietas dalībniekus, var jebkurā laikā konstatēt, ka strīda priekšmets vairs nepastāv un ka tiesvedība ir jāizbeidz. No šī paša Reglamenta 114. panta 3. punkta izriet, ka ja vien Vispārējā tiesa nelemj citādi, pārējā procesa daļa notiek mutvārdos.
18 Šajā lietā, tā kā lietas dalībnieki ir uzklausīti (skat. iepriekš 15. un 16. punktu), Vispārējā tiesa ir guvusi pietiekamu skaidrību no šīs lietas materiāliem, lai izlemtu, neturpinot procesu.
19 Ar šo prasību prasītāja lūdz atcelt apstrīdēto lēmumu, ar kuru Komisija noraidīja tās lūgumu neveikt iegrāmatošanu a posteriori un atlaist ievedmuitas nodokļu parādu, ko tai uzlikts maksāt ar lēmumiem veikt iegrāmatošanu a posteriori. Tātad ir jānosaka, vai pēc lēmumu veikt iegrāmatošanu a posteriori atcelšanas ar nepārsūdzamu tiesas nolēmumu apstrīdētā lēmuma atcelšana vēl var dot labumu prasītājai. Ja šāda interese tiesvedības laikā zūd, tad būtu jāuzskata, ka šai prasībai vairs nav priekšmeta un ka tātad tiesvedība ir jāizbeidz.
20 Prasība, ka ir jāsaglabājas prasības priekšmetam, ir nosacījums, kas ir nepieciešams, lai Tiesa varētu veikt savu uzdevumu attiecībā uz konkrēta labuma pastāvēšanu, ko prasītāja var gūt ar Tiesas nolēmumu, ar ko tiek izbeigta tiesvedība (šajā ziņā skat. Tiesas 2007. gada 11. oktobra rīkojumu lietā C‑301/05 P Wilfer/ITSB, Krājumā nav publicēts, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).
21 Šo prasītāja interesi, lai tiktu pieņemts tiesas nolēmums, ir jānovērtē, ņemot vērā tiesas pilnvaru apmēru atbilstoši prasības veidam, kura ietvaros tiesā ir celta prasība (šajā ziņā skat. Tiesas 2005. gada 24. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑138/03, C‑324/03 un C‑431/03 Itālija/Komisija, Krājums, I‑10043. lpp., 25. punkts).
22 Tādējādi jautājums, vai prasības priekšmets saglabājas, ir jāskata kopā ar jautājumu par to, vai pastāv prasības autora interese celt prasību. Tomēr, ja intereses celt prasību neesamības sekas ir prasības nepieņemamība un šī interese tiek vērtēta prasības iesniegšanas dienā (Tiesas 2002. gada 18. aprīļa spriedums apvienotajās lietās C‑61/96, C‑132/97, C‑45/98, C‑27/99, C‑81/00 un C‑22/01 Spānija/Padome, Recueil, I‑3439. lpp., 23. punkts), tad prasības priekšmeta zuduma tiesvedības laikā, jo tiesas nolēmums vairs nevar radīt nekādu labumu prasītājai, sekas ir tādas, ka tiesvedība ir jāizbeidz (skat. Tiesas 2005. gada 15. februāra spriedumu lietā C‑13/03 P Komisija/Tetra Laval, Krājums, I‑1113. lpp., 23. punkts; 2007. gada 7. jūnija spriedumu lietā C‑362/05 P Wunenburger/Komisija, Krājums, I‑4333. lpp., 42. punkts, un Vispārējās tiesas 2008. gada 26. jūnija rīkojumu apvienotajās lietās T‑433/03 un T‑434/03, T‑367/04 un T‑244/05 Gibtelecom/Komisija, Krājumā nav publicēts, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).
23 Visbeidzot konstatējumu par prasības priekšmeta zudumu attiecīgajā gadījumā veic tiesa pēc savas iniciatīvas (skat. Tiesas 2009. gada 3. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑399/06 P un C‑403/06 P Hassan un Ayadi/Padome un Komisija, Krājums, I‑11393. lpp., 58. punkts un tajā minētā judikatūra). Šādā gadījumā tiesai, kurā ir iesniegta prasība, ir jāatturas no lēmuma par prasību pieņemšanas un tai nav rīcības brīvības attiecībā uz sekām, kas var izrietēt no šāda konstatējuma (šajā ziņā skat. iepriekš šī sprieduma 22. punktā minēto spriedumu lietā Wunenburger/Komisija, 39. punkts).
24 Lai novērtētu jautājumu par to, vai šīs prasības priekšmets vēl pastāv, tātad, pirmām kārtām, ir jāpārbauda saikne, kas pastāv, pirmkārt, starp tādiem valsts muitas iestāžu lēmumiem, kuros ir konstatēts, ka importētājam ir muitas parāds, kā lēmumi šajā lietā veikt iegrāmatošanu a posteriori un, otrkārt, tādiem lēmumiem, ar kuriem Komisija nolemj šī importētāja situācijai piemērot Kopienas Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 239. pantu, kā apstrīdētais lēmums.
25 Šajā ziņā Kopienas Muitas kodeksa 201.?205. pantā ir precizēti ievedmuitas parāda rašanās nosacījumi importējot. Šajā lietā ir jāuzskata, ka, piemērojot Kopienas Muitas kodeksa 201. pantu, iepriekš 1. punktā minēto televizoru ievešana Spānijas teritorijā to laišanai brīvā apgrozībā radīja muitas parādu prasītājai datumā, kurā Spānijas muitas iestādes pieņēma prasītājas šī importa veikšanas laikā aizpildītās muitas deklarācijas.
26 Saskaņā ar šī paša kodeksa 217.?221. pantu valsts muitas iestādēm ir pienākums ņemt vērā katram muitas parādam atbilstošo ievedmuitas nodokļu summu un paziņot savus lēmumus importētājiem, kuri nav pareizi deklarējuši ievedmuitas nodokļus, kas tiem jāmaksā (Kopienas Muitas kodeksa 221. panta 2. punkts). Šajā lietā, pieņemot lēmumus veikt iegrāmatošanu a posteriori (skat. iepriekš 4. punktu), Spānijas muitas iestādes prasītājai lika maksāt attiecīgos ievedmuitas nodokļus, proti, antidempinga maksājumu, kuru tā nebija norādījusi savās deklarācijās, kuras tā iesniedza, veicot iepriekš 1. punktā minēto importu.
27 Tomēr Kopienas Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunktā un 239. pantā paredzētajos gadījumos, kaut arī ir likumīgi noteikta muitas parāda pastāvēšana un ja atbilstoši šim parādam piedzenamie ievedmuitas nodokļi ir tikuši pareizi aprēķināti, importētāju var pēc viņa lūguma atbrīvot no šo nodokļu maksājuma.
28 Tas tā ir šādi, ja, pirmkārt, likumā paredzētā muitas nodokļa summa kļūdaini iegrāmatota muitas dienestu kļūdas dēļ, kuru attaisnojošu iemeslu dēļ nav varējusi atklāt persona, kas atbild par samaksu, ja pēdējā rīkojusies labticīgi un ievērojusi visus spēkā esošos noteikumus par muitas deklarāciju. Šādi apstākļi attaisno apieto ievedmuitas nodokļu neiegrāmatošanu a posteriori (Kopienas Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta pirmā daļa).
29 Tas tā ir arī, otrkārt, tad, ja persona, kura atbild par samaksu, pierāda, ka pastāv īpaši apstākļi un ka [šī persona] nav vainojama klajā nolaidībā un krāpšanā, kas attaisno nodokļu parāda atlaišanu vai šajā gadījumā atmaksu (Kopienas Muitas kodeksa 239. pants). Kopienas Muitas kodeksa 239. pants ir vispārēja taisnīguma klauzula (pēc analoģijas attiecībā uz Padomes 1979. gada 2. jūlija Regulas (EEK) Nr. 1430/79 par ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļu atmaksu vai atbrīvojumu (OV L 175, 1. lpp.) 13. panta interpretāciju skat. Tiesas 1983. gada 15. decembra spriedumu lietā 283/82 Papierfabrik Schoellershammer/Komisija, Recueil, 4219. lpp., 7. punkts). Lai to piemērotu personai, kura atbild par samaksu, ir jāpierāda, ka tā atrodas izņēmuma stāvoklī salīdzinājumā ar citiem to pašu darbību veicošiem uzņēmējiem un ka tā attaisnojošu iemeslu dēļ nevarēja atklāt kļūdas, kas pieļautas, piemērojot muitas tiesisko regulējumu (skat. pēc analoģijas Vispārējās tiesas 2001. gada 10. maija spriedumu apvienotajās lietās T‑186/97, T‑187/97, no T‑190/97 līdz T‑192/97, T‑210/97, T‑211/97, no T‑216/97 līdz T‑218/97, T‑279/97 T‑280/97, T‑293/97 un T‑147/99 Kaufring u.c./Komisija, Recueil, II‑1337. lpp., 217.?219. punkts un tajos minētā judikatūra).
30 No tā izriet, ka elementi, kas ņemti vērā Kopienas Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta un 239. panta piemērošanas ietvaros, neattiecas uz jautājumu par to, vai muitas parāda pastāvēšana ir tikusi likumīgi konstatēta un vai importētājam uzliktie ievedmuitas nodokļi ir tikuši pareizi aprēķināti, un ka lēmumu, kas pieņemti, piemērojot šos pantus, mērķis vai to sekas nav izlemt šo jautājumu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 1996. gada 14. maija spriedumu apvienotajās lietās C‑153/94 un C‑204/94 Faroe Seafood u.c., Recueil, I‑2465. lpp., 66.?68. punkts, un 1998. gada 24. septembra spriedumu lietā C‑413/96 Sportgoods, Recueil, I‑5285. lpp., 41.?43. punkts; Vispārējās tiesas 1998. gada 16. jūlija spriedumu lietā T‑195/97 Kia Motors un Broekman Motorships/Komisija, Recueil, II‑2907. lpp., 36. punkts, un 2002. gada 11. jūlija spriedumu lietā T‑205/99 Hyper/Komisija, Recueil, II‑3141. lpp., 98. un 99. punkts un tajos minētā judikatūra).
31 Šajā lietā prasītāja Spānijas muitas iestādēm iesniedza lūgumu, lai tai tiktu piemērots Kopienas Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkts un 239. pants un lai līdz ar to tā tiktu atbrīvota no attiecīgo nodokļu maksājuma (skat. iepriekš 5. punktu). Saskaņā ar Īstenošanas regulas 871. panta 1. punktu un 905. panta 1. punktu prasītājas lūgumu, kurā tā apgalvoja, pirmkārt, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu Kopienas Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē un ka tā nav izpildījusi savu pienākumu, un, otrkārt, ka šīs lietas apstākļi bija saistīti ar Kopienas izmeklēšanu (skat. iepriekš 3. punktu), Spānijas iestādes nodeva Komisijai, kura pieņēma apstrīdēto lēmumu.
32 Tomēr tādi lēmumi, kas pieņemti, piemērojot Kopienas Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 239. pantu, kā apstrīdētais lēmums tiktāl, ciktāl tajos tiek iepriekš pieņemta muitas parāda pastāvēšana un ciktāl tajos tiek izlemts jautājums par to, vai neatkarīgi no muitas parāda pastāvēšanas importētajam var nepiemērot apieto ievedmuitas nodokļu maksājumu, rada tiesiskas sekas attiecīgajam importētājam tikai tiktāl, ciktāl viņam prasītie ievedmuitas nodokļi ir uzlikti likumīgi. Tik tiešām, no Īstenošanas regulas 871. panta 6. punkta ceturtā ievilkuma un 905. panta 6. punkta ceturtā ievilkuma izriet, ka tad, ja nav pierādīta muitas parāda pastāvēšana, Komisijai ir pienākums nosūtīt lietu muitas iestādei un līdz ar to atturēties no lēmuma pieņemšanas. Turklāt Komisijas veiktā administratīvā procedūra tiek uzskatīta par neuzsāktu.
33 Savukārt par lēmumiem, kas attiecas uz muitas parāda konstatēšanu vai maksājamajiem ievedmuitas nodokļiem, var iesniegt Kopienas Muitas kodeksa 243. pantā paredzētās sūdzības valsts administratīvajās un tiesu iestādēs. Šajā lietā prasītāja ir izmantojusi šīs pārsūdzības iespējas apstrīdēt lēmumus veikt iegrāmatošanu a posteriori Spānijas administratīvajās un tiesu iestādēs un tā panāca šo lēmumu atcelšanu, jo dienā, kad šie lēmumi tika paziņoti prasītājai, bija iestājies Kopienas Muitas kodeksa 221. panta 3. punktā paredzētais noilgums (skat. iepriekš 6., 7. un 15. punktu).
34 Tātad, kā arī ir vienojušies lietas dalībnieki, lēmumu veikt iegrāmatošanu a posteriori atcelšanas sekas ir tādas, ka no prasītājas vairs nevar prasīt attiecīgo ievedmuitas nodokļu samaksu. Līdz ar to apstrīdētais lēmums ir zaudējis priekšmetu un nevar radīt sekas attiecībā uz prasītājas tiesisko stāvokli. Tādējādi prasītāja nevar gūt nekādu labumu no šī lēmuma atcelšanas.
35 Tomēr, otrām kārtām, ir jāpārbauda prasītājas apgalvojumi par to, ka neatkarīgi no iepriekš 34. punktā konstatētā šīs prasības priekšmets saglabājas, kas ir pamats Vispārējai tiesai pieņemt nolēmumu.
36 Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka, ja apstrīdētā lēmuma atcelšana nevar radīt sekas attiecībā uz tās tiesisko stāvokli tiktāl, ciktāl tas attiecas uz muitas parāda samaksu, kas tai tika uzlikts ar lēmumiem veikt iegrāmatošanu a posteriori, tomēr Vispārējās tiesas spriedums, kurā tiktu izlemta apstrīdētā lēmuma likumība, varētu radīt sekas attiecībā uz citiem importētājiem, par kuru situāciju Komisija nav pieņēmusi lēmumu, piemērojot Īstenošanas regulas 905. panta 2. punktu, norādot valsts muitas iestādēm uz apstrīdēto lēmumu attiecībā uz pārējiem gadījumiem, kurus tā ir uzskatījusi par pielīdzināmiem.
37 Šajā ziņā ir jāievēro, ka saskaņā ar Īstenošanas regulas 874., 875. un 908. pantu tādi Komisijas lēmumi kā apstrīdētais lēmums, kas pieņemti, piemērojot Kopienas Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 239. pantu, tiek paziņoti attiecīgajai dalībvalstij un tiek darīti zināmi pārējām dalībvalstīm, kurām ir jāpieņem lēmumi par uzņēmumu lūgumiem, kas iesniegti atbilstoši Komisijas pieņemtajiem lēmumiem, kurus Komisija vai nu ir pieņēmusi attiecībā uz īpašo lūguma neveikt iegrāmatošanu a posteriori iesniedzēja situāciju, vai ievedmuitas nodokļu atlaišanas lūgumu, kas iesniegts valsts muitas iestādēs, vai citos gadījumos, kuros ir pielīdzināmi faktiski vai juridiski apstākļi.
38 Prasītājai tātad ir pamats apgalvot, ka apstrīdētais lēmums var radīt tiesiskas sekas attiecībā uz citiem importētājiem. Turklāt tā ir iesniegusi pierādījumus, kas apliecina, ka pastāv procedūras attiecībā uz citiem importētājiem, kurās Komisija valsts iestādēm ir nosūtījusi apstrīdēto lēmumu. Šis apstāklis tomēr nav pietiekams, lai pierādītu, ka šīs prasības priekšmets saglabājas.
39 No vienas puses, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru (skat. iepriekš 20.?22. punktu) jautājums, vai prasības priekšmets saglabājas, ir jānovērtē saistībā ar prasītājas interesi panākt, lai tiesa pieņemtu nolēmumu atbilstoši prasības veidam, kura ietvaros ir celta prasība. Attiecīgā interese principā ir tā pati, kuras pastāvēšana prasītājai ir jāpierāda, lai nodrošinātu savas prasības pieņemamību (skat. iepriekš šī sprieduma 22. punktā minēto spriedumu lietā Wunenburger/Komisija, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).
40 Savukārt atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai interesei rīkoties ir jābūt personiskai un prasītāja nevar celt prasību atcelt tiesību aktu vispārējās trešo personu vai tiesiskuma interesēs (skat. Vispārējās tiesas 2000. gada 27. janvāra spriedumu lietā T‑256/97 BEUC/Komisija, Recueil, II‑101. lpp., 33. punkts un tajā minētā judikatūra). Šai personiskajai interesei turklāt ir jābūt pietiekami tiešai (šajā ziņā skat. Tiesas 1998. gada 31. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑68/94 un C‑30/95 Francija u.c./Komisija, Recueil, I‑1375. lpp., 67. punkts). Ar to vien, ka saglabājas trešo personu interese, lai prasītāja panāktu apstrīdētā lēmuma atcelšanu, šajos apstākļos nav pietiekami, lai secinātu, ka šī prasība nav zaudējusi tās priekšmetu.
41 No otras puses, savā atbildē uz Komisijas iesniegtajiem apsvērumiem par prasītājas iepriekš šī sprieduma 15. punktā minēto vēstuli prasītāja tiešām precizēja, ka tai nav nodoma atsaukties uz citu importētāju personisko interesi, lai apgalvotu, ka šī prasība nav zaudējusi priekšmetu. Katrā ziņā iepriekš šī sprieduma 22. punktā minētajā spriedumā lietā Wunenburger/Komisija (50.?52. punkts) Tiesa nolēma, ka prasītājs var saglabāt interesi lūgt atcelt Savienības iestādes vai struktūras aktu, lai nepieļautu, ka nākotnē atkārtojas prasītāja apgalvotais prettiesiskums, taču tikai tad, ja apgalvotais prettiesiskums var atkārtoties nākotnē neatkarīgi no tās lietas apstākļiem, kurā prasītājs cēlis prasību.
42 Tomēr trīs prasītājas izvirzītie pamati ir saistīti ar – pirmais no tiem – procesuāliem iebildumiem, kas viņu skar personiski, un – divi pārējie – ar kļūdām, kuras Komisija esot pieļāvusi, lietas faktiem piemērojot Kopienas Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 236. un 239. pantu. Attiecībā uz apstrīdēto lēmumu – Komisija tajā lēma par Kopienas Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta un 239. panta piemērošanu prasītājas īpašajiem apstākļiem noteiktajos faktiskajos apstākļos. Prasītājas apgalvotās pretlikumības tātad nav tādas, kuras var atkārtoties nākotnē neatkarīgi no šīs lietas apstākļiem.
43 Šajā ziņā apstāklis vien, ka Komisija varēja uzskatīt, ka citi importētāji varēja atrasties salīdzināmā situācijā, neatspēko šo konstatējumu. Tie var iebilst pret to, ko Komisija ir nolēmusi apstrīdētajā lēmumā, vienīgi saistībā ar valsts iestāžu lēmumu, kas pieņemts, piemērojot Īstenošanas regulas 874., 875. un 908. punktu (skat. iepriekš 37. punktu), ņemot vērā viņu īpašos apstākļus. Papildus prasībām, kuras pārējie importētāji var celt valsts tiesās par tiem adresētiem lēmumiem, tie var attiecīgā gadījumā apstrīdēt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, lūdzot Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu par [tā] spēkā esamību (šajā ziņā skat. iepriekš šī sprieduma 30. punktā minēto spriedumu lietā Hyper/Komisija, 98. punkts).
44 Attiecībā uz iebildumu par to – kā apgalvo prasītāja –, ka citi prasītāji nevar celt tiešo prasību Savienības Tiesā par apstrīdēto lēmumu – šis iebildums attiecas uz LESD 263. pantā paredzētajiem nosacījumiem par pieņemamību, par kuriem Vispārējā tiesā nav celta prasībā saistībā ar šo lietu. Katrā ziņā, pat ja pieņemtu, ka šie citi uzņēmumi nevar tikt uzskatīti par tādiem, kuri ir individuāli skarti ar apstrīdēto lēmumu, šādam apstāklim nav nekādas nozīmes attiecībā uz to, vai prasītājai saglabājas personiska interese, lai atceltu šo lēmumu (skat. iepriekš 40. punktu).
45 No tā izriet, ka šis prasītājas arguments ir noraidāms.
46 Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka šī prasība var tikt izlemta, kaut arī pašlaik notiekot citas tiesvedības, kurās varētu tikt apstrīdēta apstrīdētā lēmuma likumība.
47 Tomēr šādi ar procesuālo ekonomiju saistīti apsvērumi nozīmētu, ka šajā lietā varētu veikt vērtējumu par lietderību. Savukārt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru (skat. iepriekš 23. punktu), ja zūd prasības priekšmets, tad tiesai, kurā celta prasība, ir jāatturas no lēmuma par šo prasību pieņemšanas un tai nav rīcības brīvības attiecībā uz sekām, kas var izrietēt no šāda konstatējuma.
48 Tātad prasītājas otrais arguments ir noraidāms kā nelietderīgs.
49 Treškārt, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums turpina ietekmēt tās tiesisko stāvokli neatkarīgi no tā, ka vairs nepastāv muitas parāds.
50 No vienas puses, prasītāja apgalvo, ka Spānijas muitas iestādes, pamatojoties uz apstrīdēto lēmumu, ir pieņēmušas lēmumu, kas skar prasītāju (skat. iepriekš 10. punktu), un ka prasība par šo lēmumu joprojām tiek izskatīta.
51 Tomēr lēmumu veikt iegrāmatošanu a posteriori spēkā neesamības konstatēšanas sekas ir, ka prasītājai vairs nevar būt pienākums maksāt attiecīgos ievedmuitas nodokļus, līdz ar to tas, ka Spānijas muitas iestādes ir noraidījušas viņas lūgumu, neietekmē viņas tiesisko stāvokli un līdz ar to prasītāja nevar atsaukties uz šāda lēmuma pastāvēšanu, lai apgalvotu, ka tai saglabājas interese par to, lai Vispārējā tiesa pieņemtu nolēmumu par apstrīdētā lēmuma likumību.
52 No otras puses, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir iekļauti novērtējumi, kas tai rada kaitējumu un varētu radīt šķēršļus tam, lai tā varētu iegūt Kopienas Muitas kodeksa 5.a pantā paredzēto atzītā komersanta statusu, ja tai būtu nolūks lūgt, lai tai piemēro šo statusu.
53 Prasītājas rīcības vērtējums ir apskatīts apstrīdētā lēmuma 46.?58. apsvērumā. Komisija būtībā norādīja, ka prasītājas importēto krāsu televizoru nepreferenciālajai izcelsmei nebija sarežģīts raksturs (48.?54. apsvērums), ka prasītāja bija jāuzskata par pieredzējušu importētāju (55. apsvērums), ka prasītāja nevarēja attaisnoties, atsaucoties uz tehniskām grūtībām, kuras tā būtu varējusi novērst, vēršoties valsts muitas iestādēs (56. apsvērums), un ka šajos apstākļos prasītājas rīcību nevar uzskatīt par rūpīgu (57. apsvērums).
54 Pretēji prasītājas uzskatam, attiecīgais apstrīdētā lēmuma fragments nerada kaitējumu tās tēlam. It īpaši, pretēji prasītājas apgalvojumiem, Komisija nekādi nav apšaubījusi tās labticību, vienīgi uzskatījusi, ka, ņemot vērā šajā lietā piemērojamā muitas tiesiskā regulējuma sarežģītību, rūpīgam uzņēmējam, kas ieguvis augsto prasītājas pieredzes līmeni, būtu vajadzējis izvairīties no kļūdas, kuru prasītāja pieļāva deklarācijā. Tādējādi apstrīdētajā lēmumā Komisija nav veikusi ētisko vērtējumu attiecībā uz prasītāju vai vērtējumu par tās rīcību, bet drīzāk tā pievērsa uzmanību, lai pārliecinātos, vai pastāv Kopienas Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunktā un 239. pantā paredzētie attaisnojošie apstākļi, kurus var piemērot prasītājai, proti, vai no tās pieļautajām kļūdām deklarācijā tā nevarēja saprātīgi izvairīties vai arī, tieši otrādi, to vajadzēja atzīt par atbildīgu par šīm kļūdām.
55 Attiecībā uz grūtībām, ar kurām prasītājai ir aizdomas sastapties gadījumā, ja tā vēlētos lūgt tai piemērot atzītā komersanta statusu Kopienas Muitas kodeksa 5.a panta izpratnē, uzreiz ir jānorāda, ka šim argumentam ir tīri hipotētisks raksturs. Katrā ziņā šajā lietā ir jāizdara secinājumi par Komisijas paziņojumu, saskaņā ar kuru apstrīdētā lēmuma atcelšana prasītājai neradīs ne mazāko labumu. Šādos apstākļos ar apstrīdēto lēmumu kā tādu nevar izslēgt to, ka prasītājas pagātne saistībā ar muitas prasību ievērošanu nevarētu tikt uzskatīta par “apmierinošu”, kas ir Kopienas Muitas kodeksa 5.a panta 2. punktā paredzētais nosacījums.
56 Tātad prasītājas trešais arguments arī ir jānoraida.
57 No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētā lēmuma atcelšana nevarētu prasītājai sniegt nekādu labumu un tātad šīs prasības priekšmets ir zudis. Līdz ar to tiesvedība ir jāizbeidz, kā arī nav jāveic prasītājas lūgtais procesa organizatoriskais pasākums, kura priekšmets arī ir zudis.
Par tiesāšanās izdevumiem
58 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 6. punktam, ja tiesvedību lietā izbeidz pirms sprieduma taisīšanas, Vispārējā tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem pēc saviem ieskatiem.
59 Vispārējā tiesa uzskata, ka tādos apstākļos kā šajā lietā ir pamatoti, ka katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
izdod rīkojumu:
1) tiesvedību izbeigt;
2) katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
Izdots Luksemburgā 2012. gada 28. februārī.