VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta paplašinātā sastāvā)

2022. gada 15. jūnijā (*)

Konkurence – Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – LTE mikroshēmojuma tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts LESD 102. panta un EEZ līguma 54. panta pārkāpums – Ekskluzivitātes maksājumi – Tiesības uz aizstāvību – Regulas (EK) Nr. 1/2003 19. pants un 27. panta 1. punkts – Izstumšanas iedarbība

Lietā T‑235/18

Qualcomm Inc., Sandjego, Kalifornija (Amerikas Savienotās Valstis), ko pārstāv M. Pinto de Lemos Fermiano Rato, M. Davilla un M. English, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv N. Khan, A. Dawes un C. Urraca Caviedes, pārstāvji,

atbildētāja,

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja A. Markulli [A. Marcoulli] (referente), tiesneši S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen], J. Švarcs [J. Schwarcz], K. Iliopuls [C. Iliopoulos] un R. Norkus [R. Norkus],

sekretāre: K. Kristensena [C. Kristensen], nodaļas vadītāja,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un

2021. gada 4., 5. un 6. maija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja Qualcomm Inc. lūdz atcelt Eiropas Komisijas 2018. gada 24. janvāra lēmumu C(2018) 240 final par procedūru saskaņā ar [LESD] 102. pantu un [EEZ līguma] 54. pantu (lieta AT.40220 – Qualcomm (Ekskluzivitātes maksājumi)), kurā Komisija konstatēja, ka Qualcomm ir ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli laikposmā no 2011. gada 25. februāra līdz 2016. gada 16. septembrim (turpmāk tekstā – “attiecīgais laikposms”), un uzlika tai naudas sodu 997 439 000 EUR (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

I.      Tiesvedības priekšvēsture

A.      Par prasītāju

2        Prasītāja ir 1985. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs reģistrēta sabiedrība, kas darbojas mobilo un bezvadu tehnoloģiju jomā. Tā izstrādā un piegādā mikroshēmojumus un programmatūru, ko izmanto balss un datu pārraidē. Prasītājas mikroshēmojumi tiek tirgoti, un tās sistēmas programmatūra ir licencēta uzņēmumiem izmantošanai mobilajos telefonos, planšetdatoros, klēpjdatoros, datu moduļos un citās plaša patēriņa elektronikas ierīcēs. Prasītāja tostarp piegādā pamatjoslas mikroshēmojumus (turpmāk tekstā – “mikroshēmojumi”).

3        Mikroshēmojumi ļauj viedtālruņiem un planšetdatoriem pieslēgties šūnu tīkliem un tos izmanto gan balss pakalpojumiem, gan datu pārraidei. Mikroshēmojumā ir apvienoti trīs komponenti, proti, pamatjoslas procesors, radiofrekvenču integrālā shēma un jaudas pārvaldības integrālā shēma, kas parasti atrodas atsevišķās mikroshēmās vai retāk ‑ vienā mikroshēmā. Papildu pamatjoslas procesoram dažās ierīcēs ir nepieciešams arī lietojumprogrammu procesors, kas var būt iestrādāts vienā mikroshēmā ar pamatjoslas procesoru, vai arī atsevišķā mikroshēmā. Tādējādi mikroshēmojums var būt “iestrādāts” vai “autonoms” mikroshēmojums (pazīstams arī kā “slim” mikroshēmojums) atkarībā no tā, vai tajā ir iestrādāts lietojumprogrammu procesors. Mikroshēmojums var būt saderīgs ar vienu vai vairākiem mobilo sakaru standartiem, piemēram, GSM (Global System for Mobile Communications), UMTS (Universal Mobile Telecommunications System) vai LTE (Long Term Evolution) standartiem. Tie tiek pārdoti oriģinālā aprīkojuma ražotājiem (original equipment manufacturers, turpmāk tekstā – “OEM”), piemēram, uzņēmumiem Apple Inc. (turpmāk tekstā –“Apple”), HTC Corporation (turpmāk tekstā – “HTC”), Huawei Technologies Co. Ltd. (turpmāk tekstā – “Huawei”), LG Corp. (turpmāk tekstā – “LG”), Samsung Group (turpmāk tekstā – “Samsung”) un ZTE Corporation (turpmāk tekstā – “ZTE”), kuri tos iestrādā savās ierīcēs.

4        Konkrētāk, šī lieta attiecas uz LTE standartam kopā ar UMTS un GSM standartiem atbilstoša mikroshēmojuma (turpmāk tekstā – “LTE mikroshēmojums”) piegādi, ko prasītāja laikposmā no 2011. gada līdz 2016. gadam veica Apple.

B.      Par administratīvo procesu

1.      Par procesu attiecībā uz prasītāju

5        2014. gada augustā Eiropas Komisija uzsāka izmeklēšanu par prasītājas mikroshēmojumu iegādes un izmantošanas kārtību.

6        Laikposmā no 2014. gada 13. oktobra līdz 2015. gada 14. janvārim Komisija nosūtīja prasītājai pieprasījumus sniegt informāciju atbilstoši Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102. pantā] (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 18. panta 2. un 3. punktam.

7        2015. gada 16. jūlijā Komisija nolēma uzsākt pret prasītāju procedūru, lai pieņemtu lēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 III nodaļu.

8        2015. gada 8. decembrī Komisija nosūtīja prasītājai iebildumu paziņojumu, uz kurā tā sniedza atbildi 2016. gada 27. jūnijā. 2016. gada 27. jūlijā prasītāja papildināja šo atbildi.

9        Laikposmā no 2016. gada 22. novembra līdz 2017. gada 5. maijam Komisija prasītājai pieprasīja sniegt papildu informāciju.

10      2017. gada 10. februārī Komisija nosūtīja prasītājai vēstuli ar faktu izklāstu, uz kuru tā sniedza atbildi 2017. gada 13. martā.

11      2017. gada 29. maijā prasītāja iesniedza papildu apsvērumus par pierādījumiem, kas lietas materiālos tika iekļauti pēc iebildumu paziņojuma sagatavošanas.

12      Administratīvā procesa gaitā prasītāja vairākkārt tikās ar Komisijas dienestiem. Dažās no šīm tikšanās reizēm piedalījās galveno ekonomistu grupa.

13      2018. gada 24. janvārī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu.

2.      Par pārējiem uzņēmumiem un ieinteresētajām personām

14      Pirms Komisija uzsāka šī sprieduma 5. punktā minēto izmeklēšanu, tā tikās ar trešo personu–informatoru, kurš bija lūdzis ievērot anonimitāti (turpmāk tekstā – “trešā persona–informators”); šī tikšanās tika organizēta pēc minētā informatora lūguma.

15      Laikposmā no 2014. gada 12. augusta līdz 2015. gada 23. jūlijam Komisija nosūtīja vairākiem prasītājas klientiem un konkurentiem pieprasījumus sniegt informāciju.

16      Komisija pirms iebildumu paziņojuma nosūtīšanas prasītājai rīkoja sanāksmes un konferences zvanus ar trešām personām.

17      Saskaņā ar Komisijas Regulas (EK) Nr. 773/2004 (2004. gada 7. aprīlis) par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD 101. un 102. pantu], ko vada Komisija (OV 2004, L 123, 18. lpp.), 13. panta 1. punktu Komisija atzina Apple un Nvidia par ieinteresētajām trešajām personām. Apple ir prasītājas klients un mikroshēmojuma, tostarp LTE mikroshēmojuma pircējs. Nvidia ir prasītājas konkurents un izstrādā noteiktus mikroshēmojuma veidus.

18      2016. gada 15. martā Komisija nosūtīja Apple iebildumu paziņojuma nekonfidenciālo versiju. 2016. gada 2. maijā Apple darīja zināmu savu viedokli par iebildumu paziņojumu.

19      2016. gada 31. martā Komisija nosūtīja Nvidia iebildumu paziņojuma nekonfidenciālo versiju. 2016. gada 31. maijā Nvidia darīja zināmu savu viedokli par iebildumu paziņojumu.

20      2016. gada 19. oktobrī Komisija nosūtīja Apple prasītājas atbildes raksta uz iebildumu paziņojuma nekonfidenciālo versiju. 2016. gada 21. novembrī Apple darīja zināmu savu viedokli par atbildes rakstu uz iebildumu paziņojumu.

21      Laikposmā no 2016. gada 22. novembra līdz 2017. gada 5. maijam Komisija Apple un dažiem prasītājas konkurentiem nosūtīja pieprasījumus sniegt informāciju.

3.      Par piekļuvi lietas materiāliem

22      2015. gada 21. decembrī pēc iebildumu paziņojuma paziņošanas Komisija piešķīra prasītājai piekļuvi lietas materiāliem (CD-ROM formātā). Pēc prasītājas lūguma Komisija nosūtīja tai to citu noteiktu dokumentu nekonfidenciālas versijas, kurus Komisija tai vēl nebija nosūtījusi, kā arī mazāk rediģētas to konkrēto dokumentu nekonfidenciālas versijas, kurus Komisija tai jau bija nosūtījusi.

23      2016. gada 23. un 24. maijā uzklausīšanas amatpersona nodrošināja prasītājas ārējiem konsultantiem piekļuvi pirmajai datu telpai attiecībā uz konkrētiem dokumentiem. 2016. gada 1. jūnijā uzklausīšanas amatpersona nodrošināja prasītājas ārējiem konsultantiem piekļuvi otrajai datu telpai attiecībā uz dažiem citiem dokumentiem. 2016. gada 28. un 30. jūnijā prasītājas ārējiem konsultantiem tika piešķirta piekļuve trešajai datu telpai, lai viņi varētu iesniegt konfidenciālus apsvērumus pēc būtības par pirmajā un otrajā datu telpā pieejamajiem dokumentiem.

24      2017. gada 13. februārī pēc vēstules ar faktu izklāstu paziņošanas Komisija piešķīra prasītājai papildu piekļuvi lietas materiāliem (CD-ROM formātā) attiecībā uz dokumentiem, kas iegūti pēc iebildumu paziņojuma paziņošanas. 2017. gada 17. februārī uzklausīšanas amatpersona nodrošināja prasītājas ārējiem konsultantiem piekļuvi ceturtajai datu telpai attiecībā uz dažiem no šiem dokumentiem.

25      2018. gada 25. janvārī pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas prasītāja lūdza Komisijai iesniegt tai sarakstu ar sanāksmēm un iztaujāšanām, kas īstenotas ar trešajām personām par izmeklēšanas priekšmetu. 2018. gada 2. martā Komisija apstiprināja, ka konkrētas sanāksmes un telefonkonferences ar trešajām personām ir notikušas, un iesniedza attiecīgās piezīmes.

C.      Par apstrīdēto lēmumu

26      Apstrīdētajā lēmumā ir 14 iedaļas, proti, ievads (1. iedaļa); attiecīgie uzņēmumi (2. iedaļa); procedūra (3. iedaļa); prasītājas iebildumi par procesuāliem pārkāpumiem (4. iedaļa); standarti (5. iedaļa); tehnoloģija un attiecīgie produkti (6. iedaļa); prasītājas darbības saistībā ar mikroshēmojumiem (7. iedaļa); prasītājas vienošanās ar Apple (8. iedaļa); tirgus definīcija (9. iedaļa); dominējošais stāvoklis (10. iedaļa); dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana (11. iedaļa); jurisdikcija (12. iedaļa); ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm (13. iedaļa); tiesiskās aizsardzības līdzekļi un naudas sodi (14. iedaļa).

1.      Par prasītājas un “Apple”vienošanās

27      Apstrīdētā lēmuma 8. iedaļā Komisija ir norādījusi, ka prasītāja 2011. gada 25. februārī noslēdza vienošanos ar Apple (turpmāk tekstā – “pārejas vienošanās”) par mikroshēmojuma piegādi un ka šī pārejas vienošanās tika grozīta 2013. gada 28. februārī ar turpmāku vienošanos (turpmāk tekstā –“pārejas vienošanās pirmais grozījums”), kas stājas spēkā ar atpakaļejošu datumu 2013. gada 1. janvārī (turpmāk tekstā kopā – “attiecīgās vienošanās”).

28      Komisija norādīja, ka attiecīgo vienošanos tekstā bija paredzēts, ka prasītāja veiks stimulējošus maksājumus attiecībā uz Apple ar nosacījumu, ka Apple visu vajadzīgo LTE mikroshēmojumu iegādājas no prasītājas (turpmāk tekstā – “attiecīgie maksājumi”). Šajā ziņā Komisija precizēja, ka apstrīdētajā lēmumā LTE mikroshēmojums ietver gan LTE standartam, gan GSM un UMTS standartiem atbilstošus mikroshēmojumus.

29      Komisija norādīja, ka laikposmā no 2011. gada līdz 2015. gadam Apple bija iegādājies LTE mikroshēmojumu vienīgi no prasītājas un ka prasītāja bija samaksājusi Apple no 2 līdz 3 miljardiem ASV dolāru (USD).

30      Komisija piebilda, lai gan apstrīdētajā lēmumā bija paredzēts, ka attiecīgās vienošanās ir spēkā līdz 2016. gada 31. decembrim, tās tika izbeigtas, kad 2016. gada 16. septembrī Apple laida apgrozībā iPhone 7 ierīces, kurās tika iestrādāts Intel LTE mikroshēmojums.

2.      Par tirgus definīciju

31      Apstrīdētā lēmuma 9. iedaļā Komisija konstatēja, ka konkrētais tirgus ir LTE mikroshēmojuma atvērtais tirgus un ka tas ir pasaules tirgus tvēruma ziņā (turpmāk tekstā – “konkrētais tirgus”). It īpaši Komisija norādīja, ka konkrētais tirgus ietver autonomus LTE mikroshēmojumus un iestrādātus LTE mikroshēmojumus, bet neietver šo mikroshēmojumu ražošanu pašu vajadzībām. Šajā ziņā Komisija tostarp uzskatīja, ka LTE mikroshēmojums nav aizstājams ar mikroshēmojumiem, kas ir saderīgi ar GSM standartu, vai mikroshēmojumiem, kas ir saderīgi ar UMTS standartu (turpmāk tekstā – “UMTS mikroshēmojums”).

3.      Par dominējošo stāvokli

32      Apstrīdētā lēmuma 10. iedaļā Komisija uzskatīja, ka prasītājai bija dominējošs stāvoklis konkrētajā tirgū laikposmā no 2011. gada 1. janvāra līdz 2016. gada 31. decembrim. Šajā nolūkā Komisija norādīja, ka kopš 2010. gada prasītāja ir ieņēmusi lielu konkrētā tirgus daļu, šo tirgu raksturo tas, ka pastāv vairāki šķēršļi ienākšanai tirgū un tā paplašināšanai un ka prasītājas mikroshēmojuma pircēju pirktspēja nevar skart tās dominējošo stāvokli.

4.      Par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu

33      Apstrīdētā lēmuma 11. iedaļā Komisija secināja, ka prasītāja ir ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli konkrētajā tirgū, veicot attiecīgos maksājumus. Šajā nolūkā Komisija norādīja, ka attiecīgie maksājumi bija ekskluzivitātes maksājumi, ka šie maksājumi varēja radīt pret konkurenci vērstas sekas, ka prasītājas kritiskās robežas analīze neietekmē Komisijas secinājumu un ka prasītāja nav pierādījusi, ka šie maksājumi ir līdzsvaroti vai kompensēti ar priekšrocībām efektivitātes ziņā, kas dod labumu arī patērētājam.

34      Komisija norādīja, ka prasītāja ļaunprātīgo izmantošanu īstenoja attiecīgajā laikposmā.

5.      Par naudas sodu

35      Komisija konstatēja, ka prasītājai ir jāuzliek naudas sods, un pēc aprēķina veikšanas nolēma, ka piespriestā naudas soda summa ir 997 439 000 EUR.

6.      Par rezolutīvo daļu

36      Apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas formulējums ir šāds:

“1. pants

Qualcomm Inc. ir pārkāpis Līguma [par Eiropas Savienības darbību] 102. pantu un Eiropas Ekonomikas zonas līguma 54. pantu, sniedzot Apple Inc. maksājumus ar nosacījumu, ka Apple Inc. iegādājas no Qualcomm Inc. visus Apple Inc. vajadzīgos pamatjoslas mikroshēmojumus, kas atbilst ilgtermiņa attīstības standartam kopā ar globālās mobilo sakaru sistēmas un universālās mobilo sakaru sistēmas standartiem.

Pārkāpums ilga no 2011. gada 25. februāra līdz 2016. gada 16. septembrim.

2. pants

Par 1. pantā minēto pārkāpumu Qualcomm Inc. tiek uzlikts naudas sods 997 439 000 EUR apmērā.

[..]

3. pants

Qualcomm Inc. atturas no 1. pantā raksturotās darbības vai uzvedības atkārtošanas un no jebkurām darbībām vai uzvedības, kurai varētu būt līdzīgs vai tāds pats mērķis vai ietekme.

4. pants

Šis lēmums ir adresēts Qualcomm Inc. [..]”

II.    Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

A.      Tiesvedības atskaites punkti

1.      Tiesvedības rakstveida daļa

37      Prasītāja cēla šo prasību ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 6. aprīlī.

38      2018. gada 5. jūnijā Komisija lūdza iebildumu raksta iesniegšanas termiņa pagarinājumu, ņemot vērā prasības pieteikuma garumu un pievienoto dokumentu skaitu. Šis termiņš tika pagarināts.

39      2018. gada 14. septembrī Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts Komisijas iebildumu raksts.

40      2018. gada 5. oktobrī prasītāja lūdza replikas raksta iesniegšanas termiņa pagarinājumu, ņemot vērā iebildumu raksta garumu un pievienoto dokumentu skaitu. Šis termiņš tika pagarināts.

41      2019. gada 4. janvārī Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts prasītājas replikas raksts.

42      2019. gada 12. februārī Komisija lūdza atbildes raksta uz repliku iesniegšanas termiņa pagarinājumu, ņemot vērā replikas raksta garumu un pievienoto dokumentu skaitu. Šis termiņš tika pagarināts.

43      2019. gada 8. maijā Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts Komisijas atbildes raksts uz repliku.

44      2019. gada 20. maijā tika pabeigta tiesvedības rakstveida daļa.

45      2019. gada 7. jūnijā prasītāja lūdza rīkot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.

2.      “Apple” pieteikums par iestāšanos lietā

46      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 16. jūlijā, Apple lūdza atļauju iestāties šajā tiesvedībā Komisijas prasījumu atbalstam.

47      Minētais pieteikums par iestāšanos lietā tika izsniegts pusēm atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 144. panta 1. punktam.

48      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 17. septembrī, Komisija paziņoja, ka tai nav apsvērumu par pieteikumu par iestāšanos lietā.

49      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 17. septembrī, prasītāja lūdza noraidīt pieteikumu par iestāšanos lietā un piespriest Apple segt tiesāšanās izdevumus.

50      2018. gada 16. novembrī un 14. decembrī, kā arī 2019. gada 13. februārī prasītāja un Komisija lūdza, lai daļai no tiesvedības dokumentos un to pielikumos ietvertās informācijas tiktu piemērota konfidencialitāte attiecībā uz Apple, ja Apple tiktu atļauts iestāties lietā.

51      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 17. aprīlī, Apple Vispārējai tiesai paziņoja, ka saskaņā ar Reglamenta 144. panta 8. punktu atsauc savu pieteikumu par iestāšanos šajā lietā.

52      2019. gada 5. jūnijā Vispārējās tiesas septītās palātas priekšsēdētājs izdeva rīkojumu par Apple izslēgšanu no lietas kā pieteikuma par iestāšanos lietā iesniedzēju un piesprieda lietas dalībniekiem segt savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar šo pieteikumu par iestāšanos lietā.

3.      Pieteikums veikt procesa organizatoriskos vai pierādījumu savākšanas pasākumus

53      Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 16. janvārī, prasītāja lūdza veikt procesa organizatorisko vai pierādījumu savākšanas pasākumu, lai iegūtu, pirmkārt, pilnīgas, proti, “nerediģētas” atsevišķu trešo personu dokumentu versijas un, otrkārt, divus dokumentus, kuri ietver “būtiskus konfidenciālus apsvērumus”, kuri tika iesniegti trešās datu telpas procedūras ietvaros, kas notika 2016. gada 28. jūnijā.

4.      Papildu pierādījumi, kuri iesniegti pēc tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanas

54      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 28. maijā, proti, pēc tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanas Komisija saskaņā ar Reglamenta 85. panta 3. punktu sniedza papildu pierādījumus, kuri ietver United States District Court for the Northern District of California (Amerikas Savienoto Valstu Kalifornijas Ziemeļu apgabala apgabaltiesa, Amerikas Savienotās Valstis) (turpmāk tekstā – “District Court”) 2019. gada 21. maijā pasludināto spriedumu lietā Federal Trade Commission/Qualcomm Incorporated uz 233 lappusēm.

55      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 20. jūnijā, prasītāja iesniedza savus apsvērumus par Komisijas iesniegtajiem papildu pierādījumiem.

56      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 26. jūlijā, prasītāja saskaņā ar Reglamenta 85. panta 3. punktu iesniedza papildu pierādījumus, kuri ietver 62 lappušu garu procesuālo rakstu, kuram pievienoti daudzi dokumenti no Amerikas Savienotajās Valstīs notikušās tiesvedības (turpmāk tekstā – “2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumi”).

57      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 14. augustā, Komisija lūdza apsvērumu par procesuālo rakstu iesniegšanas termiņa pagarinājumu, ņemot vērā 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumiem pievienoto dokumentu daudzumu. Šis termiņš tika pagarināts.

58      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 30. oktobrī, Komisija iesniedza savus apsvērumus par 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumiem, kuri ietver 63 lappušu garu procesuālo rakstu ar pielikumiem un kuros tostarp ir apstrīdēta šo pierādījumu pieņemamība.

59      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 20. maijā, prasītāja iesniedza savus apsvērumus par Komisijas 2019. gada 30. oktobra apsvērumiem. 2020. gada 3. jūnijā Vispārējās tiesas sestās palātas priekšsēdētāja nolēma nepievienot šo dokumentu lietas materiāliem un informēja prasītāju, ka tai būs iespēja izvirzīt savus argumentus par minētajiem apsvērumiem tiesvedības mutvārdu daļā.

60      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 25. augustā, prasītāja saskaņā ar Reglamenta 85. panta 3. punktu iesniedza papildu pierādījumus, proti, United States Court of Appeals for the Ninth Circuit (Amerikas Savienoto Valstu Devītā iecirkņa apelācijas tiesa, Amerikas Savienotās Valstis) 2020. gada 11. augustā pasludināto spriedumu uz 56 lappusēm lietā Federal Trade Commission/Qualcomm Incorporated, ar kuru tika atcelts šā sprieduma 54. punktā minētais District Court spriedums.

61      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 11. septembrī, Komisija iesniedza savus apsvērumus par prasītājas 2020. gada 25. augusta papildu pierādījumiem.

62      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 9. novembrī, prasītāja saskaņā ar Reglamenta 85. panta 3. punktu iesniedza papildu pierādījumus, kuri ietver United States Court of Appeals for the Ninth Circuit (Amerikas Savienoto Valstu Devītā iecirkņa apelācijas tiesa) 2020. gada 28. oktobra rīkojumu lietā Federal Trade Commission/Qualcomm Incorporated uz 2 lappusēm, ar kuru tika noraidīts pieteikums par lietas atkārtotu izskatīšanu saistībā ar šī sprieduma 60. punktā minēto spriedumu.

63      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 20. novembrī, Komisija iesniedza savus apsvērumus par prasītājas 2020. gada 9. novembra papildu pierādījumiem.

5.      Pieteikumi par noteiktu datu nepubliskošanu

64      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 31. maijā, prasītāja saskaņā ar Reglamenta 66. pantu iesniedza pieteikumu par noteiktu datu nepubliskošanu saistībā ar procesuālajiem dokumentiem un to pielikumiem, kas iesniegti līdz šī pieteikuma iesniegšanas dienai un pēc tās.

65      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 6. augustā, prasītāja saskaņā ar Reglamenta 66. pantu iesniedza pieteikumu par noteiktu datu nepubliskošanu saistībā ar 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumiem.

66      2020. gada 28. maijā pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (sestā palāta) Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdeva rakstveida jautājumus prasītājai, lūdzot tai precīzi norādīt datus, kuri ietverti konkrētos procesuālajos dokumentos un apstrīdētajā lēmumā, uz kuriem ir attiecināmi pieteikumi par noteiktu datu nepubliskošanu saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta izpildes praktisko noteikumu 75. punktu.

67      2020. gada 15. jūnijā prasītāja lūdza pagarinājumu termiņam, lai atbildētu uz Vispārējās tiesas 2020. gada 28. maijā uzdotajiem jautājumiem. Šis termiņš tika pagarināts.

68      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 8. jūnijā, Komisija tajā pašā dienā nosūtīja Vispārējai tiesai apstrīdētā lēmuma nekonfidenciālās versijas kopiju, kas publicēta tās tīmekļa vietnē. 2020. gada 16. jūnijā Vispārējās tiesas sestās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētāja nolēma pievienot šo dokumentu lietas materiāliem.

69      2020. gada 10. septembrī prasītāja lūdza termiņa papildu pagarinājumu, lai atbildētu uz Vispārējās tiesas 2020. gada 28. maijā uzdotajiem jautājumiem. Termiņš tika galīgi pagarināts.

70      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 30. oktobrī, prasītāja iesniedza atbildi uz procesa organizatorisko pasākumu.

6.      Tiesneša referenta norīkošana darbam sestajā palātā

71      Tā kā atbilstoši Reglamenta 27. panta 5. punktam Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas sestajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.

7.      Lietas nodošanu izskatīšanaipaplašinātā sastāvā

72      Pēc sestās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa 2020. gada 11. jūnijā atbilstoši Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu izskatīšanai paplašinātā sastāvā.

8.      Procesa organizatoriskie un pierādījumu savākšanas pasākumi

73      Pēc tiesneša referenta ierosinājuma 2020. gada 8. oktobrī Vispārējā tiesa (sestā palāta paplašinātā sastāvā) Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdeva rakstveida jautājumus prasītājai un Komisijai, kā arī lūdza Komisijai iesniegt dokumentus.

74      2020. gada 12. oktobrī Komisija lūdza termiņa pagarinājumu, lai atbildētu uz Vispārējās tiesas 2020. gada 8. oktobrī uzdotajiem jautājumiem un pieprasījumiem. Pagarinājums tika piešķirts, kā arī tāds pats termiņš tika noteikts prasītājai.

75      2020. gada 19. un 20. novembrī Komisija un prasītāja atbildēja uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem.

76      Pēc tiesneša referenta ierosinājuma ar 2020. gada 12. oktobra rīkojumu Vispārējā tiesa (sestā palāta paplašinātā sastāvā) Reglamenta 91. panta b) punktā paredzēto pierādījumu savākšanas pasākumu ietvaros uzdeva Komisijai iesniegt konkrētu informāciju un dokumentus.

77      Ar dokumentu, kas reģistrēts Vispārējās tiesas kancelejā 2020. gada 19. novembrī (turpmāk tekstā – “2020. gada 19. novembra dokuments”), Komisija izpildīja šo rīkojumu.

78      Saskaņā ar Reglamenta 103. panta 3. punktu Vispārējā tiesa ar 2020. gada 10. decembra procesuālo organizatorisko pasākumu lūdza prasītājas pārstāvjiem šajā tiesvedības stadijā apņemties ievērot konfidencialitāti attiecībā uz 2020. gada 19. novembra dokumentu.

79      Ar dokumentu, kas reģistrēts Vispārējās tiesas kancelejā 2020. gada 15. decembrī, prasītājas pārstāvji atbildēja uz 2020. gada 10. decembra procesa organizatorisko pasākumu, nosūtot parakstītu apņemšanos ievērot konfidencialitāti.

80      Ar 2021. gada 8. janvāra lēmumu Vispārējā tiesa (sestā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma, ka saskaņā ar Reglamenta 103. panta 2. punktu 2020. gada 19. novembra dokuments ir būtisks strīda atrisināšanai.

81      Ar dokumentu, kas reģistrēts Vispārējās tiesas kancelejā 2021. gada 26. janvārī, prasītājas pārstāvji, kuri bija apņēmušies ievērot konfidencialitāti, iesniedza savus apsvērumus par 2020. gada 19. novembra dokumentu.

82      Ar dokumentu, kas reģistrēts Vispārējās tiesas kancelejā 2021. gada 21. janvārī un kas tika pievienots šīs lietas materiāliem ar 2021. gada 3. februāra Vispārējās tiesas sestās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājas lēmumu, prasītājas pārstāvji, kuri bija apņēmušies ievērot konfidencialitāti, lūdza atcelt konfidencialitātes piemērošanu un nosūtīt prasītājai 2020. gada 19. novembra dokumentu. Komisija tika aicināta iesniegt savus apsvērumus šajā sakarā.

83      Ar dokumentu, kas reģistrēts Vispārējās tiesas kancelejā 2021. gada 22. februārī, Komisija iesniedza savus apsvērumus par dokumentu, ko 2021. gada 21. janvārī iesniedza prasītājas pārstāvji, kuri bija apņēmušies ievērot konfidencialitāti.

84      Ņemot vērā apsvērumus, ko iesniedza Komisija un prasītājas pārstāvji, kuri bija apņēmušies ievērot konfidencialitāti, Vispārējā tiesa (sestā palāta paplašinātā sastāvā) ar 2021. gada 20. aprīļa rīkojumu un Reglamenta 91. panta b) punktā paredzēto pierādījumu savākšanas pasākumu ietvaros uzdeva Komisijai iesniegt nekonfidenciālu 2020. gada 19. novembra dokumenta versiju.

85      Ar dokumentu, kas reģistrēts Vispārējās tiesas kancelejā 2021. gada 26. aprīlī, Komisija izpildīja šo rīkojumu.

86      2020. gada 19. novembra dokumenta nekonfidenciālā versija tika izsniegta prasītājai, kā arī tika norādīts, ka prasītāja savus apsvērumus par šo dokumentu var sniegt tiesas sēdē un vajadzības gadījumā rakstveidā pēc tiesas sēdes.

87      2021. gada 6. maija slēgtā tiesas sēdē par 2020. gada 19. novembra dokumentu, kurš tika iesniegts saskaņā ar Reglamenta 103. pantu un uz kuru attiecas prasītājas pārstāvju parakstīta apņemšanās ievērot konfidencialitāti, Vispārējā tiesa, ņemot vērā tiesas sēdē notikušo informācijas apmaiņu par šo jautājumu, jautāja Komisijai, vai tā varētu apsvērt atteikties no konfidencialitātes piemērošanas attiecībā uz prasītāju saistībā ar noteiktu šajā dokumentā ietverto informāciju, kurai joprojām ir piemērota konfidencialitāte attiecībā uz prasītāju. Tā kā Komisija paziņoja, ka uz šādu informācijas pieprasījumu tā nevar atbildēt tiesas sēdē, tika noteikts divu nedēļu termiņš rakstveida atbildes iesniegšanai.

88      Ar dokumentu, kas reģistrēts Vispārējās tiesas kancelejā 2021. gada 7. maijā, Komisija būtībā norādīja, ka tā nevar atbildēt uz šo informācijas pieprasījumu tā, kā tas ir formulēts, un lūdza iespēju atbildēt uz šo pieprasījumu, veicot pierādījumu savākšanas pasākumu saskaņā ar Reglamenta 92. panta 3. punktu. Komisija arī lūdza atļauju noklausīties tiesas sēdes skaņu ierakstu par šo jautājumu saskaņā ar Reglamenta 115. pantu.

89      Vispārējās tiesas priekšsēdētājs atļāva Komisijai noklausīties daļu no tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai skaņu ieraksta.

90      Pēc tam, kad prasītāja bija iesniegusi apsvērumus par Komisijas lūgumu veikt pierādījumu savākšanas pasākumu, Vispārējā tiesa saskaņā ar, pirmkārt, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 24. panta pirmo daļu un, otrkārt, Reglamenta 91. panta b) punktu un 92. panta 3. punktu ar 2021. gada 4. jūnija rīkojumu uzdeva Komisijai Tiesas kancelejas noteiktajā termiņā norādīt, vai tā atceļ konfidencialitātes piemērošanu attiecībā uz prasītāju saistībā ar noteiktu informāciju, kas ietverta 2020. gada 19. novembra dokumentā.

91      Ar dokumentu, kas reģistrēts Vispārējās tiesas kancelejā 2021. gada 11. jūnijā, Komisija izpildīja šo rīkojumu, apgalvojot, ka nav pamata atcelt konfidencialitātes piemērošanu attiecībā uz prasītāju saistībā ar attiecīgo informāciju, kas ietverta 2020. gada 19. novembra dokumentā.

92      Ar dokumentu, kas reģistrēts Vispārējās tiesas kancelejā 2021. gada 20. jūlijā, prasītājas pārstāvji, kuri bija apņēmušies ievērot konfidencialitāti, pēc tam, kad bija lūguši un tiem tika piešķirts termiņa pagarinājums, iesniedza savus apsvērumus par Komisijas 2021. gada 11. jūnija atbildi.

9.      Tiesvedības mutvārdu daļa

93      Pamatojoties uz Vispārējās tiesas sestās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājas lēmumu, 2020. gada 18. novembrī lietas dalībnieki tika aicināti piedalīties 2021. gada 2., 3. un 4. februārī paredzētajā tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.

94      Saskaņā ar Reglamenta 109. pantu, ņemot vērā prasītājas lūgumu, lai jebkura tiesas sēde, kurā varētu tikt izskatīti daži no dokumentiem, kas iesniegti kā 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumi, tiktu noturēta kā slēgta sēde, Vispārējā tiesa nolēma uzklausīt lietas dalībniekus par to, ka tiktu noturēta daļēji slēgta tiesas sēde.

95      Ar vēstuli, kas reģistrēta Vispārējās tiesas kancelejā 2020. gada 10. decembrī un papildināta 2020. gada 18. decembrī, prasītāja lūdza atlikt lietas izskatīšanu, ņemot vērā, pirmkārt, veselības stāvokli un, otrkārt, Amerikas Savienotajās Valstīs iesniegto lūgumu atcelt konfidencialitātes piemērošanu dažiem no 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumiem.

96      Ar vēstuli, kas reģistrēta Vispārējās tiesas kancelejā 2020. gada 15. decembrī, Komisija, pirmkārt, norādīja, ka varētu būt pamatoti noturēt daļēji slēgtu tiesas sēdi attiecībā uz dažiem 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumiem, un, otrkārt, iesniedza apsvērumus mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.

97      Ar vēstuli, kas reģistrēta Vispārējās tiesas kancelejā 2020. gada 18. decembrī, prasītāja, pirmkārt, lūdza, noturēt slēgtu tiesas sēdi attiecībā uz dažiem 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumiem, un, otrkārt, norādīja, ka šāds lūgums varētu kļūt neefektīvs atkarībā no Amerikas Savienotajās Valstīs iesniegtā lūguma atcelt konfidencialitātes piemērošanu iznākuma.

98      2020. gada 22. decembrī Vispārējās tiesas sestās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētāja nolēma atlikt tiesas sēdi.

99      Pamatojoties uz Vispārējās tiesas sestās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājas lēmumu, 2021. gada 29. janvārī lietas dalībnieki tika aicināti piedalīties 2021. gada 4., 5. un 6. maijā paredzētajā tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.

100    2021. gada 22. martā Komisija iesniedza priekšlikumus tiesas sēdes noturēšanai.

101    2021. gada 26. martā prasītāja iesniedza otru lūgumu par tiesas sēdes atlikšanu.

102    2021. gada 29. martā prasītāja iesniedza apsvērumus par Komisijas priekšlikumiem tiesas sēdes noturēšanai.

103    2021. gada 31. martā Vispārējās tiesas sestās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētāja nolēma noraidīt otro lūgumu par tiesas sēdes atlikšanu.

104    2021. gada 9. aprīlī Vispārējā tiesa (sestā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma uzaicināt lietas dalībniekus uz neformālu sanāksmi par tiesas sēdes noturēšanu.

105    2021. gada 14. aprīlī prasītāja izteica lūgumu par savu darbinieku piedalīšanos tiesas sēdē, izmantojot videokonferenci.

106    Neformālā sanāksme notika 2021. gada 15. aprīlī.

107    2021. gada 16. aprīlī, pirmkārt, Vispārējās tiesas sestās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētāja pieņēma lēmumu neatļaut prasītājas darbiniekiem piedalīties tiesas sēdē, izmantojot videokonferenci, un, otrkārt, Vispārējā tiesa (sestā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma noturēt daļēji slēgtu tiesas sēdi.

108    2021. gada 16. aprīlī prasītāja iesniedza trešo lūgumu par tiesas sēdes atlikšanu.

109    2021. gada 19. aprīlī Vispārējās tiesas sestās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētāja pieņēma lēmumu noraidīt trešo lūgumu par tiesas sēdes atlikšanu.

110    2021. gada 21. aprīlī prasītāja iesniedza lūgumu izmantot tehniskos līdzekļus tiesas sēdē.

111    2021. gada 22. aprīlī Vispārējās tiesas sestās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētāja pieņēma lēmumu atļaut izmantot tehniskos līdzekļus tiesas sēdē.

112    Ar 2021. gada 28. aprīļa vēstuli, kas pievienota šīs lietas materiāliem ar Vispārējās tiesas sestās palātas paplašinātā sastāva priekšsēdētājas 2021. gada 29. aprīļa lēmumu, Komisija iesniedza Vispārējās tiesas kancelejā vēstuli par slēgtas tiesas sēdes apjomu, kurā atspoguļota lietas dalībnieku kopējā nostāja.

113    Ar 2021. gada 3. maija vēstuli prasītāja apstiprināja lietas dalībnieku kopējo nostāju par slēgtas tiesas sēdes apjomu un iesniedza Vispārējai tiesai 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumu sarakstu, attiecībā uz kuriem pilnībā vai daļēji tika atcelta konfidencialitāte.

114    Tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai notika 2021. gada 4., 5. un 6. maijā.

115    Tiesvedības mutvārdu daļa tika pabeigta 2021. gada 17. septembrī.

B.      Lietas dalībnieku prasījumi

116    Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        pakārtoti – atcelt vai būtiski samazināt naudas soda apmēru;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

117    Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III. Juridiskais pamatojums

118    Prasības pamatošanai prasītāja izvirza septiņus pamatus.

–        ar pirmo pamatu tiek apgalvoti acīmredzami procesuāli pārkāpumi;

–        ar otro pamatu tiek apgalvotas acīmredzamas kļūdas vērtējumā, pamatojuma neesamība un pierādījumu saistībā ar efektivitātes pieaugumu sagrozīšana;

–        ar trešo pamatu tiek apgalvotas acīmredzamas tiesību kļūdas un kļūdas vērtējumā saistībā ar pretkonkurences sekām;

–        ar ceturto pamatu tiek apgalvotas acīmredzamas kļūdas vērtējumā saistībā ar konkrēta tirgus definīciju un dominējošā stāvokļa esamību;

–        ar piekto pamatu tiek apgalvota acīmredzamas tiesību kļūdas un kļūdas vērtējumā, kā arī pamatojuma neesamība saistībā ar apgalvotā pārkāpuma ilgumu;

–        ar sesto pamatu tiek apgalvotas acīmredzamas kļūdas vērtējumā, īstenojot Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 (OV 2006, C 210, 2. lpp.) 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, un samērīguma principa pārkāpums;

–        ar septīto pamatu tiek apgalvotas acīmredzamas kļūdas vērtējumā saistībā ar Komisijas kompetenci un ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm.

119    Pareizas tiesvedības interesēs ir jāizvērtē pirmais un trešais prasības pamats.

120    Vispirms ir jāizvērtē 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumu pieņemamība, ko apstrīd Komisija.

A.      Par 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumu pieņemamību

121    Iesākumā jānorāda, ka 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumi ietver, pirmkārt, lielākoties dokumentu kopumu, ko Apple nosūtīja prasītājai laikā no 2019. gada februāra līdz jūnijam pēc tam, kad prasītāja 2018. gada 20. augustā ierosināja tiesvedību District Court pret Apple saskaņā ar Amerikas Savienoto Valstu kodeksa 28. iedaļas 1782. pantu “Palīdzība ārvalstu un starptautiskajām tiesām un tiesvedības dalībniekiem šādās tiesās” (turpmāk tekstā – “1782. panta tiesvedība”), un, otrkārt, nelielā daļā – dokumentu kopumu saistībā ar tiesvedību, kuru Federal Trade Commission (Federālā tirdzniecības komisija, Amerikas Savienotās Valstis) ierosināja pret prasītāju District Court un kuras rezultātā 2019. gada 4. janvārī sāktā atklātā tiesas procesa ietvaros tika pasludināts šī sprieduma 54. punktā minētais 2019. gada 21. maija spriedums (turpmāk tekstā – “FTC tiesvedība”). Turklāt šie papildu pierādījumi ietver arī nelielu skaitu konkrētu avīžrakstu.

122    Tāpat ievadā ir arī jāatgādina, ka pirms tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai prasītāja nosūtīja Vispārējai tiesai to dokumentu sarakstu, kuri tika iesniegti saistībā ar 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumiem, kas izriet no 1782. panta tiesvedības, un attiecībā uz kuriem tika pilnībā vai daļēji atcelta konfidencialitāte (skat. šī sprieduma 113. punktu), un ka tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, kura bija atklāta, prasītāja atsaucās uz dažiem no šiem dokumentiem, kā arī uz 1782. panta tiesvedību.

123    Prasītāja norāda, ka šie dokumenti tai vai tās advokātiem Eiropā nebija pieejami prasības pieteikuma vai replikas raksta iesniegšanas brīdī un ka tā iesniedza 2019. gada 26. jūlija procesuālo rakstu par papildu pierādījumiem pēc iespējas ātrāk. Pirmkārt, runājot par 1782. panta tiesvedības dokumentiem, prasītāja norāda, ka pēc 2019. gada februāra rīkojuma izdošanas laikposmā no 2019. gada 23. februāra līdz 24. jūnijam Apple nosūtīja tai 2300 dokumentus deviņos atsevišķos sūtījumos un ka tās advokāti šos dokumentus pārbaudīja un identificēja tos, kuri ir iesniedzami Vispārējai tiesai. Otrkārt, attiecībā uz FTC tiesvedības dokumentiem prasītāja paskaidro, ka ar aizsardzības rīkojumu tās advokātiem Amerikas Savienotajās Valstīs tika aizliegts attiecīgos dokumentus nosūtīt tās advokātiem Eiropā.

124    Komisija apgalvo, ka 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumi nav pieņemami. Pirmkārt, tā apgalvo, ka daži dokumenti ir sagatavoti pirms prasības pieteikuma iesniegšanas, piemēram, daži avīžraksti, elektroniskā pasta vēstuļu sarakste starp prasītāju un Apple, kā arī prasītājas prezentācijas. Otrkārt, Komisija norāda, ka prasītāja nav paskaidrojusi, kāpēc, pirmām kārtām, tā līdz 2018. gada 20. augustam, it īpaši pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas vai tūlīt pēc tās, nav iesniegusi pieteikumu par dokumentu publiskošanu District Court un, otrām kārtām, kāpēc tā nav informējusi Vispārējo tiesu replikas rakstā par šo pieteikumu vai par tā izskatīšanas statusu. Treškārt, Komisija apgalvo, ka prasītāja nav paskaidrojusi, kādēļ tā nav agrāk vērsusies pie Apple ar lūgumu piešķirt atļauju izmantot FTC tiesvedības pierādījumus, it īpaši pirms 2019. gada janvārī notikušā tiesas procesa. Ceturtkārt, Komisija norāda, ka Reglamenta 92. panta 7. punkts attiecas uz pierādījumiem, kas iesniegti, atbildot uz pierādījumu savākšanas pasākumiem, un nedod tiesības lietas dalībniekam pēc savas ierosmes un bez pietiekama pamatojuma iesniegt papildu pierādījumus. Piektkārt, Komisija apgalvo, ka prasītāja tikai atsaucas uz konkrētiem papildu pierādījumiem, nesniedzot nekādu paskaidrojumu par aplūkotajiem jautājumiem un nenorādot, kā šie pierādījumi pamato tās argumentus.

125    Pirmām kārtām, jāatgādina, ka prasītāja, lai pamatotu 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumu iesniegšanu, pirmkārt, atsaucas uz Reglamenta 85. panta 3. punktu un, otrkārt, norāda, ka šie pierādījumi ir iesniegti, ņemot vērā minētā Reglamenta 92. panta 7. punktu.

126    Komisija apgalvo, ka nav izpildīti pirmajā minētajā tiesību normā paredzētie nosacījumi un ka otrajai minētajai tiesību normai būtībā nav nozīmes.

127    Pirmkārt, jānorāda, ka Reglamenta 85. panta 3. punktā ir paredzēts, ka “puses izņēmuma kārtā var sniegt papildu pierādījumus vai izteikt pierādījumu piedāvājumus pirms tiesvedības mutvārdu daļas pabeigšanas vai pirms Vispārējās tiesas lēmuma izlemt lietu bez tiesvedības mutvārdu daļas ar nosacījumu, ka kavēšanās šo ziņu iesniegšanā ir attaisnota”. It īpaši šī iespēja ir izņēmums no minētā panta 1. punkta vispārējā noteikuma, ka pierādījumi un piedāvātie pierādījumi jāiesniedz pirmajā procesuālo rakstu apmaiņā.

128    No minētās tiesību normas formulējuma izriet, ka, lai varētu atsaukties uz šo iespēju, novēlota pierādījumu iesniegšana ir jāpamato ar izņēmuma apstākļiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 11. septembris, HX/Padome, C‑540/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:707, 67. punkts).

129    Tālab Vispārējā Tiesa var pieņemt pēc atbildes raksta uz repliku iesniegtus pierādījumus tikai izņēmuma gadījumos, t.i., kad attiecīgie pierādījumi nevarēja būt pierādījumu iesniedzēja rīcībā pirms tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanas (skat. spriedumu, 2019. gada 12. septembris, Achemos Grupė un Achema/Komisija, T‑417/16, nav publicēts, EU:T:2019:597, 37. punkts un tajā minētā judikatūra). Šādi iesniegtu pierādījumu izņēmuma raksturs nozīmē, ka to iesniegšana agrāk nebija iespējama vai nevarēja tikt pamatoti pieprasīta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. decembris, TestBioTech u.c./Komisija, T‑177/13, nav publicēts, EU:T:2016:736, 251. punkts).

130    Turklāt šajā ziņā jānorāda, ka Reglamenta 85. panta 3. punktā noteiktais izņēmums atšķiras no tā, kas paredzēts 85. panta 2. punktā un kas ļauj replikas rakstā un atbildes rakstā uz repliku pusēm savas argumentācijas atbalstam sniegt papildu pierādījumus vai izteikt pierādījumu piedāvājumus ar nosacījumu, ka kavēšanās šo ziņu iesniegšanā ir attaisnota, kā arī pēdējā izņēmuma gadījumā nav jāpastāv izņēmuma apstākļiem.

131    Otrkārt, jānorāda, ka attiecībā uz pierādījumu savākšanas pasākumu saskaņā ar Reglamenta 92. panta 7. punktu ir “iespējams iesniegt pierādījumu atspēkojumus un papildināt iepriekš iesniegtos pierādījumus”.

132    Šajā lietā prasītāja nepamatojas uz šo pēdējo minēto tiesību normu kā tādu, bet atsaucas uz to tiktāl, ciktāl saskaņā ar judikatūru Reglamenta 85. pants ir jāinterpretē, ņemot vērā minētā Reglamenta 92. panta 7. punktu, kurā tieši ir paredzēts, ka ir iespējams iesniegt pierādījumu atspēkojumus un papildināt iepriekš iesniegtos pierādījumus (spriedumi, 2017. gada 22. jūnijs, Biogena Naturprodukte/EUIPO (“ZUM wohl”), T‑236/16, EU:T:2017:416, 17. punkts un 2020. gada 9. septembris, Grieķija/Komisija, T‑46/19, nav publicēts, EU:T:2020:396, 30. punkts).

133    Šajā lietā, kā izriet no 2019. gada 26. jūlija procesuālā raksta par papildu pierādījumiem, šie pierādījumi tika iesniegti, lai pamatotu pirmo, otro, trešo un ceturto prasības pamatu. Lai gan prasītāja vispārīgi norāda, ka šie pierādījumi ir iesniegti, lai papildinātu pierādījumus, kas iesniegti, lai pamatotu prasības pieteikumā un replikas rakstā izvirzītos argumentus un lai atspēkotu Komisijas argumentus, kuri izklāstīti apstrīdētajā lēmumā, iebildumu rakstā un atbildes rakstā uz repliku, ir jākonstatē, ka šie pierādījumi nav konkrēti uzskatāmi nedz par pierādījumu atspēkojumu, kuru mērķis ir atspēkot Komisijas iesniegtos pierādījumus, nedz par pierādījumiem, kuru mērķis ir papildināt agrāk iesniegtos pierādījumus, bet drīzāk ir jauni pierādījumi, kuru mērķis ir pamatot konkrētus prasības pamatus.

134    Tādēļ ir jāpārbauda, vai šajā lietā 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumu iesniegšana ir pamatota ar izņēmuma apstākļiem saskaņā ar Reglamenta 85. panta 3. punktu.

135    Otrām kārtām, šajā ziņā ir jāpārbauda Komisijas iebildumi, kuru mērķis ir pierādīt, ka nav izpildītas Reglamenta 85. panta 3. punktā paredzētās prasības.

136    Pirmām kārtām, runājot par 1782. panta tiesvedības dokumentiem, vispirms ir jānorāda, ka šie dokumenti ir daļa no dokumentu kopuma, ko Apple nosūtīja prasītājai laikposmā no 2019. gada 23. februāra līdz 24. jūnijam 1782. panta tiesvedības beigās. Citiem vārdiem sakot, nav strīda par to, ka prasītāja šos dokumentus ir saņēmusi vairākos sūtījumos pēc replikas raksta iesniegšanas 2019. gada 4. janvārī. Tādējādi ir jākonstatē, ka prasītājas rīcībā, iesniedzot tās galvenos procesuālos rakstus, nebija attiecīgo dokumentu un tādēļ tā nevarēja tos iesniegt šo procesuālo rakstu ietvaros, bet ka tā tos varēja iegūt tikai 1782. panta tiesvedības beigās.

137    Pirmkārt, Komisija tomēr iebilst, ka prasītāja neesot sniegusi nekādus paskaidrojumus, kādēļ tā agrāk nav ierosinājusi 1782. panta tiesvedību District Court pret Apple.

138    Tomēr Komisijas iebildumam nav nozīmes, izvērtējot to, vai pastāv Reglamenta 85. panta 3. punktā paredzētie izņēmuma apstākļi. Šajā ziņā rodas jautājums par to, vai attiecīgie pierādījumi bija pieejami prasības pieteikuma vai replikas raksta iesniegšanas brīdī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. decembris, Haeberlen/ENISA, T‑632/16, nav publicēts, EU:T:2018:957, 184. un 185. punkts), nevis to, vai prasītāja spekulatīvos nolūkos būtu varējusi veikt pasākumus, kas hipotētiski tai būtu ļāvuši šos pierādījumus izmantot agrāk.

139    Katrā ziņā jākonstatē, ka minētais iebildums ir balstīts uz kļūdainiem pieņēmumiem.

140    1782. panta tiesvedība, ko prasītāja District Court ierosināja pret Apple, bija paredzēta, lai savāktu pierādījumus, kas ļautu atspēkot atsevišķus Komisijas konstatējumus apstrīdētajā lēmumā, ņemot vērā šo tiesvedību. Tālab prasītāja nevarēja ierosināt 1782. panta tiesvedību pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, turklāt, pat ja tas būtu bijis iespējams, prasītājai nebija pienākuma to veikt kā piesardzības un spekulatīvu pasākumu, ņemot vērā iespējamo tiesvedību vēl pirms šī lēmuma pieņemšanas.

141    Tādējādi prasītājai nevar pārmest, ka tā nav ierosinājusi attiecīgo tiesvedību pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

142    Turklāt, ciktāl Komisija atsaucas uz to, ka prasītāja varēja ierosināt šo tiesvedību “dienās un nedēļās pēc lēmuma pieņemšanas 2018. gada 24. janvārī”, ir jākonstatē, ka arī šāds arguments ir spekulatīvs un turklāt nozīmē to, ka prasītājai tiek uzlikts nesamērīgs vai pat neizpildāms pienākums. Gluži otrādi, ir pamatoti, ka prasītāja pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas vispirms sagatavoja un 2018. gada 6. aprīlī cēla šo prasību, un tad, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma un šīs prasības saturu, ierosināja 1782. panta tiesvedību, lai iegūtu papildu pierādījumus savas prasības pamatojumam. Komisijas pieejā nav arī ņemts vērā nenovēršamais saskaņošanas laikposms starp prasītāju, tās pārstāvjiem Eiropā un tās pārstāvjiem ASV, lai uzsāktu 1782. panta tiesvedību Amerikas Savienotajās Valstīs šīs tiesvedības vajadzībām. Turklāt, tā kā 1782. panta tiesvedības beigās prasītāja dokumentus no Apple saņēma sešu līdz 10 mēnešu laikā pēc šīs tiesvedības uzsākšanas, pat ja, kā apgalvo Komisija, šādu tiesvedību būtu bijis iespējams ierosināt prasības pieteikuma sagatavošanas laikā (no 2018. gada februāra līdz martam), prasītāja, visticamāk, nebūtu savlaicīgi saņēmusi visus dokumentus, lai tos izvērtētu un iesniegtu kopā ar 2018. gada 6. aprīļa prasības pieteikumu vai 2019. gada 4. janvāra replikas rakstu.

143    Otrkārt, Komisija apgalvo, ka prasītāja nav informējusi Vispārējo tiesu par District Court celtās prasības esamību un statusu, it īpaši replikas rakstā. Tomēr arī šis Komisijas iebildums nav būtisks, jo Reglamenta 85. panta 3. punkts nekādā ziņā neparedz, ka ir jāīsteno Vispārējās tiesas iepriekšēja informēšana.

144    Otrām kārtām, runājot par dokumentu kopumu, kas izriet no FTC tiesvedības, vispirms ir jākonstatē, ka šie dokumenti ir daļa no FTC tiesvedības lietas materiāliem District Court un ka pirms atklātā tiesas procesa uzsākšanas šajā tiesā 2019. gada janvārī iepazīšanās ar šiem dokumentiem un to izmantošana tika ierobežota ar 2017. gada 24. oktobra aizsardzības rīkojumu.

145    Lietas dalībniekiem nav strīda par šiem jautājumiem, tāpat kā nav strīda par to, ka replikas raksta iesniegšanas dienā 2019. gada 4. janvārī, šie dokumenti nebija brīvi pieejami prasītājai, jo, pirmkārt, ar tiem iepazīties un tos izmantot varēja tikai ierobežots skaits prasītājas advokātu Amerikas Savienotajās Valstīs un uzņēmuma iekšējo juriskonsultu, kuri nevarēja tos nosūtīt prasītājas advokātiem Eiropā vai izmantot administratīvajā procesā, kura rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, vai šajā tiesvedībā, un, otrkārt, atklātais tiesas process, kurā šie dokumenti tika publiskoti, notika no 2019. gada 4. janvāra līdz 29. janvārim.

146    Tomēr Komisija apgalvo, ka saskaņā ar konkrētiem 2017. gada 24. oktobra aizsardzības rīkojuma noteikumiem, prasītāja, negaidot 2019. gada janvārī notiekošā atklātā tiesas procesa sākumu, varēja lūgt Apple atļauju tai izmantot šos dokumentus agrāk saistībā ar šo tiesvedību.

147    Šis Komisijas iebildums arī nevar tikt pieņemts, jo tas ir balstīts vienīgi uz pieņēmumiem, kas nevar būt par pamatu Vispārējās tiesas veiktai pārbaudei tiesā. Kā Komisija pati norāda, pat ja prasītājas advokāti Amerikas Savienotajās Valstīs un uzņēmuma iekšējie juriskonsulti, kuriem bija piekļuve šiem dokumentiem, būtu varējuši novērtēt to lietderību šajā tiesvedībā, jebkādai izmantošanai šim nolūkam bija nepieciešama iepriekšēja Apple piekrišana. Nekas neliecina par to, ka šīs lietas apstākļos šīs abas iespējamās situācijas būtu īstenojušās.

148    Katrā ziņā jānorāda, ka, kā jau iepriekš norādīts šī sprieduma 138. punktā, rodas jautājums par to, vai attiecīgie pierādījumi bija pieejami prasības pieteikuma vai replikas raksta iesniegšanas brīdī. Ņemot vērā šī sprieduma 145. punktā minētos pierādījumus, tas tā nebija šajā lietā, jo prasītāja savu replikas rakstu iesniedza 2019. gada 4. janvārī, proti, tieši tanī dienā, kad beidzās minētā dokumenta iesniegšanas termiņa pagarinājums, kā arī 2019. gada 4. janvārī sākās FTC tiesvedības atklātais tiesas process, kura ietvaros strīdīgie dokumenti kļuva publiski pieejami. Tālab ir jākonstatē, ka prasītāja nevarēja iesniegt attiecīgos dokumentus replikas raksta iesniegšanas brīdī.

149    Turklāt nevar uzskatīt, ka šīs lietas apstākļos prasītāja nepamatoti ir novilcinājusi FTC tiesvedības dokumentu iesniegšanu Vispārējā tiesā. Tā kā 2019. gada janvārī 1782. panta tiesvedība vēl nebija pabeigta un prasītāja šīs tiesvedības dokumentus saņēma laikposmā no 2019. gada februāra beigām līdz jūnija beigām, bija attaisnojami, ka tā izvērtēt tos kopumā un pēc tam 2019. gada jūlijā iesniedz abu tiesvedību attiecīgo dokumentāciju kopā.

150    Trešām kārtām, attiecībā uz Komisijas minētajiem dokumentiem, kuri, lai gan tie izriet no 1782. panta vai FTC tiesvedības, bija prasītājas rīcībā pirms prasības pieteikuma iesniegšanas šajā lietā, proti, elektroniskā pasta vēstuļu sarakste starp to un Apple, kā arī prasītājas prezentācijas, ir jākonstatē, ka ir taisnība, ka šie dokumenti bija pieejami prasītājai, izskatot katru dokumentu atsevišķi. Tomēr šie dokumenti ir daļa no dokumentu kopuma, ko Apple nosūtīja prasītājai 1782. panta tiesvedības beigās, vai tā dokumentu kopuma, kas veido lietas materiālus FTC tiesvedībā saistībā ar 2019. gada janvāra atklāto tiesas sēdi, tāpēc tos nevar izskatīt atrauti no pārējās šajos dokumentu kopumos esošās dokumentācijas. Tādējādi prasītāja un tās advokāti ne vienmēr varēja novērtēt to atbilstību šajā lietā neatkarīgi no pārējās dokumentācijas šajos dokumentu kopumos. Citiem vārdiem sakot, ņemot vērā 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumu izcelsmi, tie nevar tikt mākslīgi segmentēti, bet, ciktāl tie izriet no 1782. panta tiesvedības vai no FTC tiesvedības, to pieņemamība ir jāizvērtē attiecībā uz visiem dokumentiem kopumā.

151    Ceturtām kārtām, tas pats ir attiecināms uz trim avīžrakstiem, kuri ir ietverti 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumos un kuri tika publicēti pirms prasības pieteikuma iesniegšanas, jo to novēlota iesniegšana ir attaisnota ar citu papildu pierādījumu iesniegšanu, kurus tie pamato procesuālā raksta, ar kuru iesniegti minētie pierādījumi, zemsvītras piezīmēs.

152    Piektām kārtām, attiecībā uz Komisijas vispārīgo apgalvojumu, ka procesuālajā rakstā, ar kuru tika iesniegti 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumi, prasītāja tikai vienkārši atsaucas uz šiem pierādījumiem, nesniedzot paskaidrojumus, šis apstāklis nav būtisks saistībā ar Reglamenta 85. panta 3. punktā paredzēto vērtējumu, bet, vajadzības gadījumā, attiecas uz šo pierādījumu saprotamību, izskatot prasības pamatu pamatotību.

153    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, šīs lietas apstākļos ir jāsecina, ka 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumu iesniegšanu kopumā pēc tiesvedības rakstveida daļas beigām pamatoto izņēmuma apstākļi un tādējādi šie pierādījumi ir jāpieņem atbilstoši Reglamenta 85. panta 3. punktam.

B.      Par pirmo pamatu ‑ acīmredzami procesuāli pārkāpumi

154    Pirmajam pamatam ir četras daļas. Pirmā daļa ir balstīta uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, jo prasītājai tika liegta iespēja izteikties par svarīgiem apstrīdētā lēmuma aspektiem. Otrā daļa attiecas uz labas pārvaldības principa pārkāpumu, jo Komisija netika veikusi padziļinātu, objektīvu un rūpīgu izmeklēšanu. Trešā daļa ir balstīta uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, jo Komisija netika atklājusi prasītājai pierādījumus, kuri ir būtiski tās aizstāvībai. Ceturtā daļa ir balstīta uz pienākuma norādīt pamatojumu un labas pārvaldības principa pārkāpumu, jo Komisijas veiktais faktu vērtējums ir bijis neprecīzs, neobjektīvs un nepilnīgs.

155    Jāizvērtē ir pirmā un trešā daļa, kas attiecas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

1.      Ievada apsvērumi

156    Tiesības uz aizstāvību ir pamattiesības, kas ir vispārējo tiesību principu, kuru ievērošana Vispārējai tiesai un Tiesai ir jānodrošina, neatņemama daļa (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 25. oktobris, Solvay/Komisija, C‑109/10 P, EU:C:2011:686, 52. punkts).

157    Tiesību uz aizstāvību ievērošana ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas ir piemērojams, ja administrācija ir nodomājusi pieņemt personai nelabvēlīgu lēmumu (spriedums, 2019. gada 16. janvāris, Komisija/United Parcel Service, C‑265/17 P, EU:C:2019:23, 28. punkts).

158    Šis Savienības tiesību vispārējais princips ir nostiprināts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā (spriedums, 2021. gada 25. marts, Deutsche Telekom/Komisija, C‑152/19 P, EU:C:2021:238, 105. punkts).

159    Konkurences tiesību kontekstā, lai būtu ievērotas tiesības uz aizstāvību, tiek prasīts, lai ikvienam tāda lēmuma adresātam, ar kuru ir konstatēts, ka tas ir pieļāvis konkurences noteikumu pārkāpumu, administratīvā procesa laikā ir jādod iespēja pienācīgi darīt zināmu savu viedokli par tam pārmesto faktu un apstākļu esamību un atbilstību, kā arī par dokumentiem, kurus Komisija izmantojusi, lai pamatotu apgalvojumu par šāda pārkāpuma esamību (spriedumi, 2011. gada 25. oktobris, Solvay/Komisija, C‑109/10 P, EU:C:2011:686, 53. punkts un 2021. gada 25. marts, Deutsche Telekom/Komisija, C‑152/19 P, EU:C:2021:238, 106. punkts).

160    Saskaņā ar iedibināto judikatūru tiesības uz aizstāvību ir pārkāptas, ja pastāv iespēja, ka tādēļ, ka Komisija ir pieļāvusi pārkāpumu, tās veiktajam administratīvajam procesam varētu būt bijis atšķirīgs iznākums. Uzņēmums, kas ir prasītājs, ir pierādījis, ka šāds pārkāpums ir noticis, ja tas atbilstoši pierāda nevis to, ka Komisijas lēmumam būtu bijis atšķirīgs saturs, bet gan to, ka tas būtu varējis labāk nodrošināt savu aizstāvību, ja procesuālais pārkāpums nebūtu pieļauts (spriedumi, 2003. gada 2. oktobris, Thyssen Stahl/Komisija, C‑194/99 P, EU:C:2003:527, 31. punkts un 2018. gada 13. decembris, Deutsche Telekom/Komisija, T‑827/14, EU:T:2018:930, 129. punkts).

161    Šāda izvērtēšana ir jāveic, ievērojot katras atbilstošās lietas īpašos faktiskos un tiesiskos apstākļus (spriedums, 2020. gada 18. jūnijs, Komisija/RQ, C‑831/18 P, EU:C:2020:481, 107. punkts).

2.      Par pirmā pamata trešo daļu – tiesību uz aizstāvību pārkāpums, ciktāl tas attiecas uz piezīmju un informācijas par sanāksmēm un telefonkonferencēm ar trešajām personām neesamību

162    Trešā daļa ir balstīta uz diviem iebildumiem. Pirmais iebildums ir balstīts uz to, ka Komisija neesot nodrošinājusi prasītājai pienācīgu piekļuvi lietas materiāliem. Otrais iebildums attiecas uz to, ka lietas materiālos neesot piezīmju un informācijas par Komisijas sanāksmju un telefonkonferenču ar trešajām personām saturu.

163    Jāizvērtē otrais iebildums.

164    Prasītāja apgalvo, ka Komisijai esot pienākums sagatavot tās formālo vai neformālo sanāksmju ar trešajām personām piezīmes un ka tai esot jānosūta šīs piezīmes personām, uz kurām attiecas izmeklēšana. Šajā lietā Komisija prasītājai neesot iesniegusi nekādas piezīmes saistībā ar tās sanāksmēm ar trešajām personām. Pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas Komisija pēc prasītājas lūguma informēja prasītāju, ka ir notikušas sanāksmes un telefonkonferences ar trešajām personām, un nosūtīja tai nenozīmīgas piezīmes. Pilnīgākas piezīmes būtu palīdzējušas prasītājas aizstāvībai vairākos aspektos. Turklāt Komisija esot atteikusies atklāt, vai izmeklēšanas laikā tā ir tikusies ar kādu konkrētu trešo personu, lai gan prasītājas aizstāvībai ir būtiski zināt, vai šādas sanāksmes ir notikušas un kādi jautājumi ir tikuši apspriesti.

165    Prasītāja piebilst, ka Regulā Nr. 1/2003 nav nošķirtas iztaujāšanas no cita veida sanāksmēm vai telefonkonferencēm. Pēc prasītājas domām, Komisija nav tiesīga sanāksmes vai telefonkonferences laikā noteikt, kas ir attaisnojoša rakstura informācija un kas tāda nav; drīzāk attiecīgā uzņēmuma ziņā ir izlemt, vai konkrēti lietas materiālos esošie elementi var būt noderīgi tā aizstāvībai. Šajā lietā piezīmes, ko Komisija nosūtīja prasītājai, nav atbilstošas, jo tajās nav ietverta nekāda nozīmīga informācija par apspriežu saturu vai sniegtās informācijas būtību par minētajām tēmām, bet drīzāk ir minēti identiski un neskaidri formulējumi. Prasītāja noliedz, ka tā varēja noteikt informāciju, kura tika apspriesta sanāksmē un attiecīgajās telefonkonferencēs, pamatojoties uz trešo personu atbildēm uz informācijas pieprasījumiem, jo piezīmēs nav nekādu atsauču uz šīm atbildēm, un otrādi. Prasītāja apgalvo, ka Komisijai nav jānosaka tas, vai trešā persona ir sniegusi attaisnojošu informāciju, jo Komisijas pienākums ir sagatavot piezīmes un iesniegt tās prasītājai.

166    Pirmkārt, Komisija, norādījusi, ka tā ir pienācīgi veikusi sanāksmju un telefonkonferenču ar trešajām personām piezīmes, sniedza atbildi, ka tai nav vispārēja pienākuma sagatavot sanāksmju vai telefonkonferenču ar trešajām personām piezīmes, jo tās pienākumi ir ierobežoti. No vienas puses, Komisija norāda, ka tai ir pienākums sagatavot “pilnīgas piezīmes” par sanāksmēm vai telefonkonferencēm, kas ir iztaujāšana Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkta izpratnē, kuras mērķis ir savākt informāciju attiecībā uz izmeklēšanas priekšmetu, lai gan šajā lietā prasītāja nav apgalvojusi, ka sanāksmes vai telefonkonferences ar trešajām personām ir uzskatāmas par “iztaujāšanu”. No otras puses, Komisijai ir pienākums sagatavot “kodolīgas piezīmes” par sanāksmēm vai telefonkonferencēm, kuru mērķis ir savākt informāciju attiecībā uz izmeklēšanu tikai tad, ja trešās personas sniedz pārkāpumu pamatojošus pierādījumus, kurus Komisija plāno izmantot, vai attaisnojošus pierādījumus, uz kuriem uzņēmums varētu pamatoties. Otrkārt, Komisija apgalvo, ka tā ir pienācīgi sagatavojusi attiecīgo sanāksmju un telekonferenču “kodolīgas piezīmes”. Tā norāda, ka šajā lietā pēc prasītājas lūguma tā konstatēja, ka tā netīšām nav iesniegusi prasītājai piezīmes saistībā ar sanāksmi un trīs telefonkonferencēm ar trešajām personām, bet pēc tam tā ir iesniegusi prasītājai šīs piezīmes, norādot uzņēmumus, laiku un apspriestos jautājumus. Tāpat Komisija norāda, ka apstrīdētais lēmums nav balstīts uz jebkādiem pārkāpumu pamatojošiem pierādījumiem, ko šīs trešās personas sniegušas minēto sanāksmju un telefonkonferenču laikā. Treškārt, Komisija apgalvo, ka prasītāja nav pierādījusi, kādēļ tās aizstāvībai būtu svarīgi zināt, vai tā ir tikusies ar konkrētu trešo personu, ciktāl lēmums ir balstīts uz Apple sniegtajiem pierādījumiem, kā arī ir grūti iedomāties, ka prasītāja apgalvotu, ka attiecīgā trešā persona būtu varējusi sniegt attaisnojošus pierādījumus.

167    Komisija papildina, ka prasītāja nav ņēmusi vērā faktu, ka trešā persona, ar ko tikās Komisija, nesniedza attaisnojošus pierādījumus un ka trešās personas, ar kurām tā rīkoja telefonkonferences, norādīja, ka tās nav apspriedušas jautājumus, kuri nebija ietverti to atbildēs uz informācijas pieprasījumiem sniegtajā informācijā. Komisija uzskata, ka ir ticams, ka konkrēta informācija, kas tika sniegta šo telefonkonferenču laikā, jau bija iekļauta atbildēs uz informācijas pieprasījumiem, tāpat kā ir ticams, ka informācija, kas vēlāk tika sniegta atbildēs uz informācijas pieprasījumiem, atspoguļo telefonkonferenču saturu, kas ir loģiski. Komisija uzskata, ka prasītājas arguments par to, ka attiecīgā sanāksme un telefonkonferences ir iztaujāšana Regulas Nr. 1/2003 19. panta izpratnē, ir novēlots un nepieņemams. Turklāt Komisija norāda, ka prasītāja nepaskaidro, kāpēc informācija par sanāksmēm ar trešo personu ir būtiska.

168    Šajā lietā jau no paša sākuma nav strīda par to, ka administratīvajā procesā, kura rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, Komisija prasītājai nav sniegusi nekādu informāciju nedz par sanāksmēm un telekonferencēm, ko tā bija rīkojusi ar trešajām personām, nedz arī par to saturu.

169    Tomēr pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas Komisija sniedza prasītājai konkrētu informāciju par septiņām sanāksmēm vai telefonkonferencēm ar trešajām personām. Konkrētāk, informācija par četrām no tām pēc prasītājas lūguma tika sniegta pirms šīs prasības celšanas, savukārt informācija par pārējām trim tika sniegta šīs tiesvedības laikā, vai nu atbildot uz prasītājas argumentiem, kas balstīti uz 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumiem, vai arī atbildot uz Vispārējās tiesas 2020. gada 12. oktobrī noteiktajiem pierādījumu savākšanas pasākumiem.

170    Tādējādi ir jāpārbauda, vai šajos apstākļos Komisija ir pārkāpusi prasītājas tiesības uz aizstāvību.

a)      Par sanāksmēm un telefonkonferencēm ar trešajām personām, par kurām prasītājai informācija tika nosūtīta pirms šīs prasības celšanas

1)      Priekšvēstures izklāsts

171    No iesniegtajiem pierādījumiem izriet, ka pēc apstrīdētā lēmuma saņemšanas prasītāja 2018. gada 25. janvārī lūdza Komisiju informēt to par sanāksmēm vai iztaujāšanām, kuras Komisija ir rīkojusi ar trešajām personām un par kurām tā nav tikusi informēta. Komisija 2018. gada 2. martā ar elektroniskā pasta vēstuli informēja prasītāju, ka tā ir pārbaudījusi, vai tā kļūdas dēļ nav informējusi prasītāju par “jebkuru sanāksmi vai iztaujāšanu”, kas ir notikusi “lietas AT.40220 ietvaros”. Šajā ziņā Komisija informēja prasītāju, ka tā nav informējusi to par sanāksmi un trīs telefonkonferencēm ar trešajām personām kļūdas dēļ. Ar minēto elektroniskā pasta vēstuli Komisija nosūtīja prasītājai dokumentus, kuri ietvēra šīs sanāksmes un šo telefonkonferenču piezīmes, kā arī šajā sanāksmē sniegto prezentāciju.

172    Konkrētāk, Komisija atsaucās uz sanāksmi ar [konfidenciāli] (1), kas notika [konfidenciāli], telefonkonferenci ar [konfidenciāli], kas notika [konfidenciāli], un divām telefonkonferencēm, kas notika [konfidenciāli], no kurām viena bija ar [konfidenciāli] un otra ar [konfidenciāli].

173    Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāatzīmē, ka šī sanāksme un telefonkonferences notika pirms iebildumu paziņojuma nosūtīšanas, kā arī pēc tam, kad tika nosūtīti pirmie šī sprieduma 6. un 15. punktā minētie informācijas pieprasījumi. Nav strīda par to, ka šī sanāksme un telefonkonferences notika, kā norādīja Komisija, “lietas AT.40220 ietvaros”. Otrkārt, kā izriet no apstrīdētā lēmuma, šīs trešās personas ir divi prasītājas konkurenti un divi klienti, kuri arī atbildēja uz dažiem no šiem informācijas pieprasījumiem.

174    [konfidenciāli] ir prasītājas konkurents. Kā izriet no apstrīdētā lēmuma, minētais konkurents [konfidenciāli]. Turklāt saskaņā ar apstrīdēto lēmumu [konfidenciāli].

175    [konfidenciāli] ir prasītājas konkurents. Kā izriet no apstrīdētā lēmuma, tas ir ar [konfidenciāli], vienu no [konfidenciāli] konkurentiem, kas [konfidenciāli].

176    Turklāt [konfidenciāli] un [konfidenciāli] ir [konfidenciāli].

177    [Konfidenciāli] ir OEM, kas iegādājas LTE mikroshēmojumus un [konfidenciāli].

178    [Konfidenciāli] ir OEM, kas iegādājas LTE mikroshēmojumus [konfidenciāli].

2)      Par to, vai ir pieļauts procesuāls pārkāpums

179    Prasītāja būtībā apgalvo, ka Komisija neesot izpildījusi savus pienākumus sagatavot šīs sanāksmes un telefonkonferenču piezīmes un nosūtīt tās prasītājai. It īpaši prasītāja norāda, ka piezīmes, ko Komisija tai nosūtīja pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, nav atbilstošas un ir nenozīmīgas.

180    Komisija vispirms norāda, ka prasītāja prasības pieteikumā neesot apgalvojusi, ka attiecīgā sanāksme un telefonkonferences ir “iztaujāšana” Regulas Nr. 1/2003 19. panta izpratnē, un ka tādējādi replikas rakstā izvirzītais arguments par šīs tiesību normas pārkāpumu ir nepieņemams. Katrā ziņā Komisija būtībā apgalvo, ka attiecīgā sanāksme un telefonkonferences nav uzskatāmas par iztaujāšanu Regulas Nr. 1/2003 19. panta izpratnē, jo to mērķis nebija savākt informāciju attiecībā uz izmeklēšanas priekšmetu. Tālab tai nebija pienākuma sagatavot pilnīgas šīs sanāksmes un telefonkonferenču piezīmes, bet tikai kodolīgas piezīmes, ciktāl trešās personas sniedza pārkāpumu pamatojošus pierādījumus, kurus Komisija bija paredzējusi izmantot, vai attaisnojošus pierādījumus, uz kuriem uzņēmums būtu varējis balstīties.

181    Runājot par prasītājas argumenta pieņemamību, jāatzīst, ka prasītāja prasības pieteikumā nav tieši atsaukusies uz Regulas Nr. 1/2003 19. pantu. Tomēr tā ir nepārprotami apgalvojusi, ka Komisija neesot izpildījusi pienākumu saglabāt vai sagatavot atbilstošas piezīmes saistībā ar šo sanāksmi un šīm telefonkonferencēm, un šajā ziņā atsaucās uz 2017. gada 6. septembra sprieduma lietā Intel/Komisija (C‑413/14 P, EU:C:2017:632) 91. punktu, kurā ir konkrēta atsauce uz pienākumiem, kas noteikti Regulas Nr. 1/2003 19. pantā. Tādējādi prasītājas prasības pieteikumā izvirzītā argumenta mērķis bija nepārprotami apgalvot, ka Komisija ir pārkāpusi pienākumus, ko tai uzliek šī tiesību norma un ar to saistītā judikatūra. Tālab Komisijas iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

182    Attiecībā uz prasītājas argumenta pamatotību jāatgādina, ka Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkts veido juridisko pamatu, ar kuru Komisija ir pilnvarota veikt fiziskas vai juridiskas personas iztaujāšanu izmeklēšanas ietvaros (spriedums, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 86. punkts).

183    No Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkta teksta izriet, ka tas ir piemērojams visām iztaujāšanām ar mērķi savākt informāciju attiecībā uz izmeklēšanas priekšmetu. Neviens elements, kas izrietētu no šīs tiesību normas teksta vai no tās mērķa, neļauj secināt, ka likumdevējam būtu bijis nodoms izslēgt no šīs tiesību normas piemērošanas jomas kādu no šīm iztaujāšanām (spriedums, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 84. un 87. punkts).

184    Kā tas izriet no Regulas Nr. 1/2003 sagatavošanas darbiem, minētais juridiskais pamats attiecas uz vienkāršu fiziskas vai juridiskas personas uzklausīšanu, lai iegūtu informāciju (skat. priekšlikumu Padomes regulai par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā un ar ko izdara grozījumus Regulās (EEK) Nr. 1017/68 (EEK) Nr. 2988/74 (EEK) Nr. 4056/86 un (EEK) Nr. 3975/87 (COM(2000) 582, galīgā redakcija) (OV 2000, C 365 E, 284. lpp.)).

185    Tādējādi apstāklis, ka Komisija trešo personu iztaujāšanu, iespējams, īstenoja sanāksmes vai telefonkonferences veidā, nevar izslēgt tās no Regulas Nr. 1/2003 19. panta tvēruma, ja tās tika veiktas, lai savāktu informāciju attiecībā uz izmeklēšanas priekšmetu.

186    Šajā lietā, pretēji Komisijas apgalvotajam, saskanīgu netiešu pierādījumu kopums liecina, ka attiecīgās sanāksmes un telefonkonferenču mērķis bija savākt informāciju attiecībā uz tās izmeklēšanas priekšmetu, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums.

187    Pirmkārt, no formālā viedokļa attiecīgā sanāksme un telefonkonferences notika pēc tam, kad Komisija 2014. gada augustā bija uzsākusi izmeklēšanu (apstrīdētā lēmuma 8. apsvērums), turklāt pēc tam, kad tika nosūtīti pirmie šī sprieduma 6. un 15. punktā minētie informācijas pieprasījumi. Turklāt visas Komisijas sagatavotās piezīmes attiecas uz administratīvo procesu, kura rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, proti, lietu “AT.40220”. Turklāt informācijas apmaiņā, kas tika veikta, kad Komisija nosūtīja prasītājai šīs piezīmes (šī sprieduma 171. punkts), ir ietverta tāda pati atsauce, tieši norādot uz “sanāksmēm vai iztaujāšanu, kas notika lietas AT.40220 ietvaros”.

188    Otrkārt, no materiālā viedokļa visas šīs piezīmes norāda, ka attiecīgā sanāksme un telefonkonferences attiecās uz mikroshēmojuma tirgu, prasītājas stāvokli šajā tirgū vai konkrētu prasītājas komercdarbības praksi šajā tirgū. Konkrētāk, piezīmēs saistībā ar sanāksmi ar [konfidenciāli], kas notika [konfidenciāli], norādīts, ka tā attiecās uz mikroshēmojuma tirgu un prasītājas stāvokli šajā tirgū, piezīmēs saistībā ar telefonkonferenci ar [konfidenciāli], kas notika [konfidenciāli], norādīts, ka tā attiecās uz konkrētu prasītājas komercdarbības praksi mikroshēmojumu nozarē un ka telefonkonferences laikā netika sniegti nekādi konkrēti pierādījumi, piezīmēs saistībā ar telefonkonferenci ar [konfidenciāli], kas notika [konfidenciāli], norādīts, ka tā attiecās uz mikroshēmojuma tirgu un konkrētu prasītājas komercdarbības praksi, kā arī piezīmēs saistībā ar telefonkonferenci ar [konfidenciāli], kas notika [konfidenciāli], norādīts, ka tā attiecās uz mikroshēmojuma tirgu.

189    Tā kā sanāksme ar [konfidenciāli] un telefonkonferences ar [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli] tika rīkotas, lai savāktu informāciju attiecībā uz izmeklēšanas priekšmetu saistībā ar konkrēto tirgu, prasītājas stāvokli šajā tirgū vai tās komercdarbības praksi šajā tirgū, uz tām ir attiecināms Regulas Nr. 1/2003 19. pants.

190    Komisijai ir pienākums fiksēt tās izvēlētajā veidā ikvienu iztaujāšanu, ko tā veic saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 19. pantu ar mērķi savākt informāciju attiecībā uz tās izmeklēšanas priekšmetu. Šajā nolūkā nepietiek ar to, ka Komisija sniedz īsu kopsavilkumu par strīdīgās iztaujāšanas laikā apspriestajiem tematiem. Komisijai jāvar sniegt norādes par šīs tikšanās laikā notikušo apspriežu saturu, it īpaši par informācijas par tajā minētajiem tematiem būtību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 91. un 92. punkts).

191    Šajā lietā piezīmēs, ko Komisija nosūtīja prasītājai pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, papildus datumam un dalībnieku vārdiem ir sniegta tikai ļoti vispārīga norāde, kas būtībā aprobežojas ar divām līdz trim rindiņām, par aplūkotajiem tematiem, proti, par mikroshēmojuma tirgu, prasītājas stāvokli šajā tirgū vai prasītājas komercdarbības praksi šajā tirgū. Šajās piezīmēs savukārt nav nekādu norāžu par iztaujāšanas laikā notikušo apspriežu saturu, it īpaši attiecībā uz sniegtās informācijas par aplūkotajiem tematiem būtību, kā tas ir prasīts šī sprieduma 190. punktā minētajā judikatūrā.

192    Turklāt to, ka šīs piezīmes ir nepilnīgas, skaidri ilustrē divi apstākļi, kurus ir uzsvērusi prasītāja.

193    Pirmkārt, piezīmēs saistībā ar telefonkonferenci ar [konfidenciāli] norādīts, ka minētā trešā persona pauda savu “viedokli” par “konkrētu [prasītājas] komercdarbības praksi pamatjoslu mikroshēmojuma nozarē” un ka netika sniegti nekādi “konkrēti pierādījumi”. Kā pamatoti norāda prasītāja, šāda piezīme rada jautājumus par Komisijas un trešās personas apspriežu saturu, šīs trešās personas sniegto informāciju un “pierādījumu” – turklāt “konkrētu” pierādījumu – par šo informāciju neesamību. Tādējādi šādas piezīmes neļauj saprast informāciju, ko [konfidenciāli] paziņoja Komisijai, nesniedzot konkrētus pierādījumus, un tādējādi prasītāja nevar zināt, kādi pierādījumi tika apspriesti šīs telefonkonferences laikā un it īpaši to, ka šī trešā persona, proti, [konfidenciāli], varētu būt minējusi pārkāpumu pamatojošus vai pat attaisnojošus pierādījumus, nesniegdama nekādus konkrētus pierādījumus.

194    Otrkārt, piezīmēs saistībā ar sanāksmi ar [konfidenciāli] ir norādīts, ka tā attiecās uz mikroshēmojuma tirgu un prasītājas stāvokli šajā tirgū. Papildus tam, ka šāds apraksts neļauj izprast informāciju, ko [konfidenciāli] šajā ziņā sniedza Komisijai, ir jākonstatē, ka šajās piezīmēs nav minēts, ka šajā sanāksmē minētā trešā persona sniedza mutvārdu prezentāciju, un vēl jo vairāk nav minēts šīs prezentācijas saturs. Tomēr pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas Komisija 2018. gada 2. martā, atbildot uz prasītājas 2018. gada 25. janvāra lūgumu, nosūtīja tai šīs prezentācijas kopiju. No šīs 10 lappušu garās prezentācijas izriet, ka tā konkrēti attiecās uz izmeklēšanu, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums (kā tas izriet no šīs prezentācijas titullapas, kurā minēts šīs lietas nosaukums un numurs), un ka viena lappuse bija veltīta prasītājas dominējošajam stāvoklim mikroshēmojuma tirgū, bet piecas lappuses bija veltītas [konfidenciāli]. Tas, ka Komisijas sagatavotajās piezīmēs nav nekādas atsauces uz šādu prezentāciju vai tās saturu, liecina par tās neprecizitāti.

195    Turklāt papildus tam, ka tās ir nepilnīgas, lai gan no iesniegtajiem pierādījumiem izriet, ka Komisija šīs piezīmes sagatavoja telefonkonferenču datumos vai attiecīgi neilgi pēc sanāksmes datuma, tie arī liecina, ka šajos datumos šīs piezīmes nebija pilnīgas un tika papildinātas vai pabeigtas vēlāk pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Pēc prasītājas lūguma 2018. gada 25. janvārī, tātad aptuveni trīs gadus pēc šo iztaujāšanas notikšanas datuma, Komisija, pirmkārt, sazinājās ar [konfidenciāli], lai iegūtu šīs trešās personas sanāksmē sniegtās prezentācijas kopiju, un, otrkārt, sazinājās ar [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli], lai apstiprinātu tās sagatavoto telefonkonferenču piezīmju saturu, [konfidenciāli] pat ierosinot izdarīt grozījumus piezīmēs, ko Komisija apstiprināja. Šajā ziņā no iesniegtajiem pierādījumiem izriet, ka precizējums par to, ka “[telefonkonferences] laikā netika sniegti konkrēti pierādījumi”, netika ietverts piezīmju sākotnējā versijā un ka tas tika iekļauts pēc šīs informācijas apmaiņas starp Komisiju un [konfidenciāli].

196    No minētā izriet, ka pretēji regulas Nr. 1/2003 19. pantam Komisija nav pienācīgi fiksējusi iztaujāšanu ar [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli].

197    Turklāt, ciktāl prasītāja arī apgalvo, ka Komisija neesot nosūtījusi tai attiecīgo iztaujāšanu piezīmes, pirmkārt, ir jānorāda, ka, kā Komisija paskaidroja Vispārējā tiesā, piezīmes saistībā ar sanāksmi ar [konfidenciāli] tika reģistrētas lietas materiālos [konfidenciāli [datumā]] kā nepieejams dokuments, proti, kā Komisijas iekšējais dokuments, nepievienojot [konfidenciāli] šajā sanāksmē sniegtās prezentācijas kopiju. Otrkārt, lietas materiālos nav reģistrētas piezīmes saistībā ar telefonkonferencēm ar [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli].

198    Lai kāds arī nebūtu tam pamatojums, nav strīda par to, ka administratīvajā procesā, kura rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, prasītāja nesaņēma nekādu informāciju par šīm iztaujāšanām un to apjomu. Šīs iztaujāšanas nav minētas arī apstrīdētajā lēmumā ietvertajā administratīvā procesa aprakstā.

199    Šajā ziņā pietiek norādīt, ka, ja ir skaidrs, ka ir atļauts izslēgt no administratīvā procesa informāciju, kam nav nekādas saistības ar faktiskiem un juridiskiem apgalvojumiem, kas ir ietverti iebildumu rakstā un kas tādējādi nekādi neattiecas uz izmeklēšanu, ne tikai Komisijai ir jānosaka dokumenti, kas ir noderīgi attiecīgā uzņēmuma aizstāvībā (spriedumi, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 126. punkts un 2011. gada 16. jūnijs, FMC Foret/Komisija, T‑191/06, EU:T:2011:277, 306. punkts). No šī viedokļa raugoties, ir jākonstatē, ka lietas materiālos nevar neiekļaut informāciju par iztaujāšanām, kuras veiktas, lai savāktu informāciju par izmeklēšanas priekšmetu, piemēram, attiecīgās iztaujāšanas, un kuras tādējādi ietilpst Regulas Nr. 1/2003 19. panta tvērumā.

200    Lai gan Komisija apgalvo, ka šīs informācijas vai šo piezīmju nepaziņošana prasītājai esot notikusi “kļūdas dēļ” un ka tā esot nosūtījusi šo informāciju, tiklīdz tā esot uzzinājusi par šo faktu pēc prasītājas 2018. gada 25. janvāra lūguma, šādi apstākļi pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas nevar novērst Komisijas pieļauto procesuālo pārkāpumu. Pirmkārt, piezīmes, ko Komisija nosūtīja prasītājai, ņemot vērā to nepilnīgumu, nenovērš Regulas Nr. 1/2003 19. pantā paredzētā fiksēšanas pienākuma neizpildi, jo tajās nav norādīta attiecīgo iztaujāšanu laikā iegūtā informācija. Otrkārt, jānorāda, ka novēlota, pēc lēmuma pieņemšanas, iepazīšanās ar atsevišķiem dokumentiem, kuriem bija jābūt ietvertiem lietas materiālos, nebūt uzņēmumam nerada situāciju, kādā tas būtu bijis, ja tas būtu varējis balstīties uz šiem pašiem dokumentiem, lai sniegtu Komisijai savus rakstveida un mutvārdu apsvērumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 25. oktobris, Solvay/Komisija, C‑109/10 P, EU:C:2011:686, 56. punkts).

201    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka attiecībā uz sanāksmi ar [konfidenciāli] un telefonkonferencēm ar [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli] Komisija nav izpildījusi Regulas Nr. 1/2003 19. pantā paredzēto pienākumu fiksēt iztaujāšanu un tādējādi nav pievienojusi lietas materiāliem piezīmes saistībā ar šīm iztaujāšanām.

3)      Par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

202    Attiecībā uz secinājumiem, kas izriet no šī sprieduma 201. punktā minētā konstatējuma, saskaņā ar šī sprieduma 160. un 161. punktā minēto judikatūru ir jānosaka, vai, ņemot vērā šīs lietas īpašos faktiskos un tiesiskos apstākļus, prasītāja ir pienācīgi pierādījusi, ka tā būtu varējusi labāk nodrošināt savu aizstāvību, ja nebūtu pieļauts procesuāls pārkāpums.

203    Vispirms jānorāda, ka, ņemot vērā attiecīgo trešo personu identitāti, Komisijas iesniegto piezīmju saturu un apstrīdētā lēmuma saturu, prasītāja uzsvēra, ka šīs trešās personas varētu būt sniegušas informāciju, kas varētu būt noderīga tās aizstāvībai, it īpaši attiecībā uz konkrētā tirgus definīciju, ietekmi tirgū un dominējošo stāvokli, izstumšanas iedarbību un efektivitāti. Šajā nolūkā prasītāja Vispārējā tiesā iesniedza prasības pieteikuma pielikumu (A.9.7. pielikums), kura mērķis bija precizēt jautājumus, kuri varētu būt tikuši apspriesti šo iztaujāšanu laikā, un to, kā šie materiāli būtu varējuši palīdzēt tās aizstāvībai. Komisija, sākotnēji apstrīdot minētā pielikuma pieņemamību, neatzina tā saturu iebildumu raksta pielikumā (B.5. pielikums). Pēc tam lietas dalībnieki turpināja savu viedokļu apmaiņu par šo tematu replikas raksta pielikumā (C.12. pielikums) un atbildes raksta uz repliku pielikumā (D.9. pielikums).

204    Pirmām kārtām, jāatgādina, ka apstrīdētajā lēmumā prasītājai tiek pārmests, ka tā ar saviem ekskluzivitātes maksājumiem ir samazinājusi Apple stimulus pāriet pie konkurentiem LTE mikroshēmojuma tirgū (apstrīdētā lēmuma 11.4.1. un 11.4.2. punkts). Šajā ziņā apstrīdētajā lēmumā Komisija skaidri atsaucas uz [konfidenciāli] un min arī [konfidenciāli].

205    Tādējādi trešās personas, kuras Komisija uzklausīja attiecīgo iztaujāšanu reizēs, bija divi prasītājas konkurenti, kuri prasītājas rīcības dēļ, iespējams, tika izstumti [no tirgus] ([konfidenciāli] un [konfidenciāli]), un divi OEM, kuri iegādājās LTE mikroshēmojumu, proti, tā prasītājas klienta konkurenti, kurš saņēma attiecīgos maksājumus ([konfidenciāli] un [konfidenciāli]).

206    Otrām kārtām, nav strīda par to, ka prasītājai, tāpat kā Vispārējai tiesai, nav precīzu norāžu par to, kādu informāciju Komisija ieguva attiecīgo iztaujāšanu laikā, lai gan tās attiecās uz tās izmeklēšanas priekšmetu, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, un ka, kā tikko tika norādīts, attiecīgās trešās personas ietvēra prasītājas konkurentus, kuri, iespējams, ir izstumti no tirgus prasītājas rīcības dēļ, tostarp it īpaši [konfidenciāli], proti, [konfidenciāli].

207    Patiešām, neviens no lietas materiālos esošajiem dokumentiem, kas attiecas uz šīm iztaujāšanām, neļauj pārliecinoši atjaunot precīzu informāciju saistībā ar izmeklēšanas priekšmetu, ko attiecīgās trešās personas sniedza šo iztaujāšanu laikā, vai par to, cik lielā mērā to saturs varētu būt uzskatāms par attaisnojoša, pārkāpumu pamatojoša vai neitrāla rakstura pierādījumu.

208    Šajā ziņā, runājot par telefonkonferencēm ar [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli], ir spekulatīvi apgalvot, kā to dara Komisija, ka ir “ticams”, ka šo trešo personu sniegtā informācija bija salīdzināma ar to, kas sniegta atbildēs uz konkrētiem informācijas pieprasījumiem, un tādēļ šī informācija neietver nekādus potenciāli attaisnojošus materiālus. Vispirms piezīmēs saistībā ar attiecīgajām iztaujāšanām nav nekādu atsauču uz citiem dokumentiem, tostarp atbildēm uz informācijas pieprasījumiem. Tādējādi to saturu nevar atjaunot no citiem lietas materiāliem. Turklāt apstāklis, ka šīs trešās personas aptuveni trīs gadus pēc minēto iztaujāšanu veikšanas un pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, ņemot vērā Komisijas pieprasījumu, lai tā atbildētu uz prasītājas 2018. gada 25. janvāra lūgumu, elektroniskā pasta vēstulē apstiprināja Komisijai, ka šo apspriežu saturs “[tika] atspoguļots” to atbildēs uz konkrētiem informācijas pieprasījumiem, neļauj izdarīt konkrētu secinājumu par šo apspriežu saturu, it īpaši par tās informācijas precīzu raksturu, kas sniegta par apspriestajiem tematiem.

209    Runājot par sanāksmi ar [konfidenciāli], pretēji Komisijas ierosinātajam, šīs trešās personas sniegtā prezentācija minētajā sanāksmē nekādā veidā neizslēdz to citu jautājumu apspriešanu, kuri nav minēti sanāksmes piezīmēs, jo šī prezentācija nav minēta sanāksmes piezīmēs un tikai viena šīs prezentācijas lappuse attiecas uz minētajās piezīmēs norādītajiem tematiem. Katrā ziņā, pat pieņemot, ka [konfidenciāli] sniegtā prezentācija varētu tikt uzskatīta par tādu, kas izsmeļoši atspoguļo šīs sanāksmes saturu un ļauj izslēgt iespēju, ka šī trešā persona varētu būt sniegusi informāciju, kas ir būtiska prasītājas aizstāvībai, tas neietekmētu konstatējumus, kas izdarīti saistībā ar [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli] iztaujāšanu.

210    Tomēr, ņemot vērā šī sprieduma 204. un 205. punktā minētos apstākļus, vairāku prasītājas iesniegto elementu mērķis ir sniegt prima facie pierādījumus, lai pamatotu tās argumentu, ka informācija, ar kuru Komisija un [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli] būtu varējuši apmainījušies attiecīgo iztaujāšanu laikā, būtu ļāvusi tai labāk nodrošināt savu aizstāvību.

211    Vispirms, kā izriet no prasītājas iesniegtajām piezīmēm un prezentācijas, nav strīda par to, ka visas šīs iztaujāšanas saistībā ar izmeklēšanu, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, attiecās uz mikroshēmojuma tirgu, prasītājas stāvokli šajā tirgū vai prasītājas komercdarbības praksi šajā tirgū. Konkrētāk, no piezīmēm saistībā ar divām no šīm iztaujāšanām, proti, ar [konfidenciāli] un [konfidenciāli], nepārprotami izriet, ka Komisija un šīs trešās personas ir apspriedušas prasītājas komercdarbības praksi. Lai gan abu pārējo iztaujāšanu piezīmēs nav atsauces uz prasītājas komercdarbības praksi, ir maz ticams, ka [konfidenciāli] iztaujāšanā tanī pašā dienā, kad notika [konfidenciāli] iztaujāšana, Komisija necentās iegūt informāciju par prasītājas komercdarbības praksi, uz kuru attiecās tās izmeklēšana, arī no viena no konkurentiem, kas, iespējams, tika izstumts no tirgus. Turklāt, kā izriet no prezentācijas, ko Komisijas nosūtīja prasītājai, sanāksme ar [konfidenciāli] arī attiecās uz prasītājas komercdarbības praksi mikroshēmojuma tirgū. Pat ja šī trešā persona būtu sniegusi informāciju par [konfidenciāli], tāpat nav ticams, ka Komisija nebūtu centusies iegūt informāciju par prasītājas praksi, uz kuru attiecās tās izmeklēšana.

212    Tādējādi šādos apstākļos, kā to apgalvo prasītāja, ir jāuzskata, ka informācija, ko Komisija ieguva no šīm trešajām personām attiecīgo iztaujāšanu laikā, it īpaši no konkurentiem, kuri, iespējams, tika izstumti no tirgus, varēja būt būtiska tās aizstāvībai.

213    Turpinājumā pilnības labad ir jākonstatē, ka A.9.7. pielikumā iekļautajās tabulās, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma saturu un šīs lietas īpašos apstākļus, prasītāja ir uzsvērusi faktu, ka Komisija būtu varējusi apspriest atsevišķus konkrētus jautājumus ar attiecīgajām trešajām personām.

214    Šajā ziņā iesākumā ir jākonstatē, ka, pretēji Komisijas apgalvotajam, prasītājas iesniegtais prasības pieteikuma A.9.7. pielikums nevar tikt uzskatīts par nepieņemamu. Tā mērķis ir shematiski, izmantojot tabulas, pamatot prasības pieteikumā izvirzītos argumentus attiecībā uz katru no attiecīgajām iztaujāšanām, minot katras piezīmes saturu. Turklāt šajā ziņā starp lietas dalībniekiem notikušās informācijas apmaiņas apjoms, kas ietverts tabulās, kuras iekļautas iebildumu raksta B.5. pielikumā, replikas raksta C.12. pielikumā un atbildes raksta uz repliku D.9. pielikumā un ietver daudz lappušu, pierāda, ka ir lietderīgi šādas tabulas iekļaut pielikumos, nevis izklāstīt procesuālo rakstu pamattekstā.

215    Šajā lietā prasītājas sniegtie paskaidrojumi attiecas uz konkrētiem aspektiem, kurus tā uzskata par būtiskiem savai aizstāvībai.

216    Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka telefonkonference ar [konfidenciāli], tostarp varēja attiekties uz [konfidenciāli] spēju piegādāt Apple LTE mikroshēmojumu iPhone un iPad ierīcēm attiecīgajā laikposmā, tā apstākļa iemesliem un nozīmīgumu, kādēļ [konfidenciāli] nepiedāvāja konkurējošu autonomu LTE mikroshēmojumu, Apple prasību izpildei nepieciešamo ieguldījumu raksturu un apjomu un saistīto līgumisko aizsardzību, un [konfidenciāli], kā arī iespēju, ka [konfidenciāli] nav iebildumu pret attiecīgo vienošanos noteikumiem, vai arī nav nekādu iebildumu [konfidenciāli], kam varētu būt attaisnojošs raksturs. Pēc prasītājas domām, ciktāl saskaņā ar apstrīdēto lēmumu [konfidenciāli] bija [konfidenciāli], jebkurai informācijai, ko sniedza [konfidenciāli], būtu bijusi acīmredzama nozīme prasītājas aizstāvībai.

217    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka telefonkonference ar [konfidenciāli] varētu būt bijusi saistīta, tostarp ar tās LTE mikroshēmojuma un [konfidenciāli] un [konfidenciāli] mikroshēmojumu nosacītajām priekšrocībām, Apple prasībām pret potenciālajiem piegādātājiem, Apple nepieciešamo konkrēto ieguldījumu raksturu un apjomu, un ar tiem saistīto līgumisko aizsardzību un tirgus dinamiku, kā arī [konfidenciāli] iemesliem. Pēc prasītājas domām, ciktāl saskaņā ar apstrīdēto lēmumu [konfidenciāli] LTE mikroshēmojumu Apple uzskatīja par iespējamu konkurējošu alternatīvu prasītājas mikroshēmojumam konkrētiem iPad modeļiem, jebkurai norādei, ko sniedzis [konfidenciāli], būtu bijusi acīmredzama nozīme prasītājas aizstāvībā.

218    Treškārt, prasītāja apgalvo, ka sanāksme ar [konfidenciāli] un telefonkonference ar [konfidenciāli] it īpaši varētu attiekties uz Apple prasībām attiecībā uz tā piegādātājiem saistībā ar citu OEM prasībām, kā arī uz prasītājas un tās konkurentu mikroshēmojuma priekšrocībām.

219    Lai atspēkotu prasītājas argumentus, Komisija iebilduma raksta B.5. pielikumā norādīja, ka [konfidenciāli] atbildes uz [konfidenciāli] un [konfidenciāli] informācijas pieprasījumiem apstiprina, ka telefonkonferences ar [konfidenciāli] piezīmes neatklātu nekādus attaisnojošus pierādījumus saistībā ar prasītājas minētajiem jautājumiem, pamatojoties uz to, ka šajās atbildēs [konfidenciāli] nav sniedzis nekādu informāciju saistībā ar šiem jautājumiem. Komisija ir izvirzījusi identisku argumentāciju attiecībā uz prasītājas izvirzītajiem jautājumiem saistībā ar [konfidenciāli], pamatojoties uz to, ka trešās personas atbildēm uz [konfidenciāli] un [konfidenciāli] informācijas pieprasījumiem, runājot par prasītājas minētajiem jautājumiem saistībā ar [konfidenciāli], pamatojoties uz šīs trešās personas sniegto prezentāciju attiecīgajā sanāksmē, un, runājot par prasītājas izvirzītajiem jautājumiem saistībā ar [konfidenciāli], pamatojoties uz šīs trešās personas atbildēm uz [konfidenciāli] un [konfidenciāli], kā arī [konfidenciāli] informācijas pieprasījumiem.

220    Vispirms, ciktāl Komisija atsaucas uz [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli] sniegtajām atbildēm uz informācijas pieprasījumiem un uz [konfidenciāli] sniegto prezentāciju, lai apgalvotu, ka šīs trešās personas nav atsaukušās uz attaisnojošiem pierādījumiem, pietiek norādīt, ka šādi argumenti ir jānoraida šī sprieduma 208. un 209. punktā minēto iemeslu dēļ.

221    Savukārt, pretēji Komisijas nostājai, šīs lietas īpašajos apstākļos precizējumi, ko prasītāja ir sniegusi prasības pieteikuma pielikumā, konkrēti pierāda, ka iztaujāšanas, ko Komisija veica ar attiecīgajām trešajām personām, varēja attiekties uz tādiem jautājumiem, kādi ir šī sprieduma 216.–218. punktā minētie, kas atkarībā no apstākļiem būtu varējuši palīdzēt prasītājai labāk nodrošināt tās aizstāvību, it īpaši attiecībā uz tās rīcības ietekmi un pamatojumu LTE mikroshēmojuma tirgū.

222    Visbeidzot un pilnīguma labad, kā norāda Komisija, ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 11.4.1. un 11.4.2. iedaļā papildus pašas prasītājas sniegtajai informācijai Komisija atsaucās tikai uz Apple sniegto informāciju un dokumentiem. Savukārt šajās apstrīdētā lēmuma iedaļās Komisija nav atsaukusies ne uz vienu pierādījumu, ko iesnieguši [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli], un it īpaši konkurenti, kuri, iespējams, ir izstumti no tirgus prasītājas rīcības dēļ. Atsevišķu šo trešo personu ([konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli]) sniegtā informācija esot minēta tikai apstrīdētā lēmuma 11.4.4. apakšiedaļā (475., 476. un 478. apsvērums), lai pamatotu argumentu par Apple kā “pievilcīgu klientu”.

223    Tomēr šāds apsvērums šīs lietas īpašajos apstākļos, nebūt neliedzot konstatēt prasītājas tiesību uz aizstāvību apdraudējumu, liecina, ka, kā to būtībā apgalvo prasītāja, attiecīgo iztaujāšanu satura pārzināšana varēja izrādīties būtiska tās aizstāvībai. Zinot, ka šīs trešās personas un it īpaši prasītājas konkurenti, kuri prasītājas rīcības dēļ varētu būt izstumti no tirgus ([konfidenciāli] un [konfidenciāli]), nav iesnieguši nevienu pārkāpumu pamatojošu pierādījumu, kas varētu pamatot Komisijas apgalvoto izstumšanas iedarbību, kad tie tika uzklausīti administratīvajā procesā, kura rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, prasītāja būtu varējusi parādīt savu rīcību citā gaismā un citādi pamatot savu aizstāvību.

224    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, ņemot vērā šīs lietas īpašos faktiskos un tiesiskos apstākļus, ciktāl Komisija nav pienācīgi fiksējusi attiecīgās iztaujāšanas un prasītāja vai tās pārstāvji nav saņēmuši nekādu informāciju par šīm iztaujāšanām līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai un pirms šīs prasības celšanas, Komisija ir pārkāpusi prasītājas tiesības uz aizstāvību. Prasītājas iesniegtie pierādījumi liecina, ka [konfidenciāli] un [konfidenciāli], proti, to divu prasītājas konkurentu iztaujāšana, kuri, iespējams, tika izstumti no tirgus, un [konfidenciāli] un [konfidenciāli], proti, to divu OEM iztaujāšana, kuri iegādājās LTE mikroshēmojumu, varēja sniegt informāciju, kas ir būtiska tiesvedības turpmākai norisei un kas varētu būt svarīga prasītājai, ļaujot tai labāk nodrošināt savu aizstāvību.

225    Ņemot vērā šo prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, pirmā prasības pamata trešā daļa ir jāapmierina tiktāl, ciktāl tā attiecas uz sanāksmi ar [konfidenciāli] un telefonkonferencēm ar [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli], par kurām informācija prasītājai tika paziņota pirms šīs prasības celšanas.

226    Šīs lietas apstākļos ir jāturpina izvērtēt šo prasības pamata daļu attiecībā uz sanāksmi un telefonkonferenci ar trešo personu, par kuru informācija prasītājai tika sniegta šīs tiesvedības laikā, atbildot uz argumentiem, kas balstīti uz 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumiem.

b)      Par telefonkonferenci un sanāksmi ar trešo personu, par ko informācija prasītājai tika nosūtīta šīs tiesvedības laikā, atbildot uz argumentiem, kuri balstīti uz 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumiem

1)      Priekšvēstures izklāsts

227    No iesniegtajiem pierādījumiem izriet, ka pēc Komisijas 2018. gada 2. marta atbildes, ar 2018. gada 5. marta elektroniskā pasta vēstuli nosūtot prasītājai informāciju par sanāksmi ar [konfidenciāli] un telefonkonferencēm ar [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli], prasītāja lūdza Komisiju apstiprināt, ka tā nav rīkojusi formālu vai neformālu sanāksmi ar [konfidenciāli]. Ar 2018. gada 13. marta elektroniskā pasta vēstuli Komisija atkārtoti norādīja, ka pēc prasītājas 2018. gada 25. janvāra lūguma tā ir pārbaudījusi, vai tā kļūdas dēļ nav informējusi prasītāju par “kādu sanāksmi vai iztaujāšanu”, kas notika saistībā ar “lietu AT.40220”, un ka tā ir sniegusi prasītājai informāciju šajā ziņā savā 2018. gada 2. marta elektroniskā pasta vēstulē labas pārvaldības apsvērumu dēļ. Komisija piebilda, ka, tā kā apstrīdētais lēmums ir pieņemts, tā vairs neizskatīs šāda veida lūgumus.

228    Atbildes, ko Komisija sniedza prasītājai 2018. gada 2. un 13. martā, varētu liecināt, ka informācija, kas tika sniegta saistībā ar sanāksmēm vai telefonkonferencēm ar trešajām personām, bija izsmeļoša un ka tādēļ Komisija nav rīkojusi sanāksmes vai telefonkonferences ar [konfidenciāli], bet vienīgi ar [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli].

229    Tomēr prasības pieteikumā prasītāja apgalvoja, ka tās rīcībā nav skaidru norāžu, kas apstiprinātu vai noliegtu, ka ir notikusi jebkāda Komisijas sanāksme vai telefonkonference ar [konfidenciāli], kā arī to apjomu.

230    Komisija ne iebildumu rakstā, ne atbildes rakstā uz repliku neapstiprināja vai nenoliedza to, ka šādas sanāksmes vai telefonkonferences ir notikušas.

231    Tikai pēc tam, kad prasītāja bija iesniegusi 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumus, Komisija savos 2019. gada 30. oktobra apsvērumos par šiem pierādījumiem atsaucās uz telefonkonferenci ar [konfidenciāli], kas notika [konfidenciāli], un sanāksmi ar [konfidenciāli], kas notika [konfidenciāli], kā arī skaidri norādīja, ka tās rīcībā nav minētās telefonkonferences vai sanāksmes piezīmju vai pierakstu.

232    Tomēr, tā kā Komisija bija paziņojusi, ka tā ir gatava sniegt papildu informāciju saistībā ar [konfidenciāli] telefonkonferenci ar [konfidenciāli] pierādījumu savākšanas pasākumu ietvaros, Vispārējā tiesa veica šādus pasākumus, lai iegūtu šo informāciju. Komisijas atbildes uz šiem pierādījumu savākšanas pasākumiem izskatīšana bija šī sprieduma 78.–92. punktā izklāstīto procesuālo pasākumu pamats.

233    Šajā ziņā, pirmkārt, jāatzīmē, ka telefonkonference un sanāksme ar [konfidenciāli] notika pirms iebildumu paziņojuma iesniegšanas un pēc tam, kad tika nosūtīti pirmie šī sprieduma 15. punktā minētie informācijas pieprasījumi. Otrkārt, kā izriet no apstrīdētā lēmuma, šī trešā persona [konfidenciāli] atbildēja uz dažiem no šiem informācijas pieprasījumiem.

234    Tomēr [konfidenciāli] ir īpaša nozīme apstrīdētā lēmuma kontekstā. Patiešām, vairāki apstākļi pierāda šīs trešās personas nozīmīgumu apstrīdētā lēmuma loģikā, proti, [konfidenciāli]. Turklāt no procesuālā viedokļa šī trešā persona [konfidenciāli].

2)      Par to, vai tika pieļauts procesuāls pārkāpums

235    Prasītājas izvirzītie argumenti ir vērsti uz to, ka Komisija neesot izpildījusi savu pienākumu informēt prasītāju par šo telefonkonferenci un sanāksmi, kā arī sagatavot to piezīmes.

236    Komisija tad, kad šīs telefonkonferences un sanāksmes esamība vēl nebija apstiprināta (iebildumu raksta un atbildes raksta uz repliku posmā), apgalvoja, ka prasītāja nav pierādījusi šādas informācijas būtiskumu. Vēlāk – pēc tam, kad tika atzīts, ka tās ir notikušas (apsvērumu par 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumiem sniegšanas posmā), Komisija apgalvoja, ka, pirmkārt, prasītāja nav pierādījusi, ka [konfidenciāli] telefonkonferences piezīmju neesamība diemžēl ir tai kaitējusi, un, otrkārt, ka [konfidenciāli] sanāksme ir bijusi saistīta ar vispārīgiem jautājumiem, nevis lietu AT.40220.

237    Vispirms, runājot par attiecīgās telefonkonferences un sanāksmes piezīmēm, nav strīda par to, ka, kā Komisija ir atzinusi savos apsvērumos par 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumiem, tā nav sagatavojusi nekādas piezīmes nedz saistībā ar [konfidenciāli] telefonkonferenci, nedz [konfidenciāli] sanāksmi. Komisija ir arī atzinusi, ka [konfidenciāli] telefonkonferences piezīmju neesamība diemžēl ir tās kļūda.

238    Katrā ziņā, ciktāl Komisijas argumenti ir jāsaprot tādējādi, ka uz attiecīgo telefonkonferenci un sanāksmi nebija attiecināms Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkta paredzētais pienākums sagatavot piezīmes, uz kuru prasītāja atsaucas savā prasības pieteikumā, pietiek norādīt, ka no iesniegtajiem pierādījumiem izriet, ka gan [konfidenciāli] telefonkonference, gan [konfidenciāli] sanāksme – papildus tam, ka tās notika pēc tam, kad Komisija 2014. gada augustā bija uzsākusi izmeklēšanu (apstrīdētā lēmuma 8. apsvērums), un īpaši pēc tam, kad tika nosūtīti pirmie šī sprieduma 15. punktā minētie informācijas pieprasījumi – bija paredzētas, lai vāktu informāciju attiecībā uz tās izmeklēšanas priekšmetu, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums.

239    Pirmkārt, runājot par [konfidenciāli] telefonkonferenci ar [konfidenciāli], dokumenta, kurā ietverts elektroniskās dienasgrāmatas ieraksts par šo telefonkonferenci, nekonfidenciālajā versijā, ko Komisija iesniedza 2021. gada 26. aprīlī, atbildot uz 2020. gada 12. oktobra pierādījumu savākšanas pasākumu, tematiskajā laukā ir atsauce uz tā administratīvā procesa nosaukumu, kura rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, proti, “Sapphire”. Turklāt savos apsvērumos par 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumiem un 2020. gada 19. novembra dokumenta nekonfidenciālajā versijā Komisija pati paskaidroja, ka minētās telefonkonferences mērķis bija savākt informāciju par tirgus definīciju un tirgus dinamiku, uz kuru attiecas minētais process, lai iegūtu pamata pārskatu par šo tirgu un sagatavotu attiecīgus jautājumus, kuri būtu jāiekļauj informācijas pieprasījumos. No minētā izriet, ka šī telefonkonference bija paredzēta, lai vāktu informāciju attiecībā uz tās izmeklēšanas priekšmetu, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums.

240    Otrkārt, runājot par [konfidenciāli] sanāksmi ar [konfidenciāli], Komisija norādīja, ka tā bija paredzēta, lai apspriestu vispārīgus konkurences tiesību jautājumus un prasītājas patentu praksi. Elektroniskā pasta vēstuļu apmaiņa par šīs sanāksmes organizēšanu, ko Komisija iesniedza, atbildot uz 2020. gada 8. oktobra procesa organizatoriskajiem pasākumiem, patiešām apstiprina, ka [konfidenciāli] tika lūdzis rīkot sanāksmi, lai apspriestu “aktuālos konkurences un intelektuālā īpašuma jautājumus”. Tomēr šī informācija nekādā veidā neizslēdz iespēju, ka varētu būt apspriests tās izmeklēšanas priekšmets, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums. Komisija pati paskaidroja, ka šajā sanāksmē [konfidenciāli] apgalvoja, ka dažas prasītājas prakses intelektuālā īpašuma jomā bija jāiekļauj šīs izmeklēšanas tvērumā. Tālab, ciktāl trešā persona ir skaidri minējusi tās izmeklēšanas tvērumu, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, lai to paplašinātu, ir jākonstatē, ka šī sanāksme pilnībā vai daļēji skāra arī informāciju attiecībā uz šīs izmeklēšanas priekšmetu.

241    Turklāt šo pēdējo konstatējumu apstiprina 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumi.

242    Sākotnējā [konfidenciāli] [konfidenciāli] prezentācijā par prasītāju un pirms [konfidenciāli] sanāksmes, ko prasītāja iesniedza kā daļu no 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumiem, ir skaidri norādīts, ka [konfidenciāli] paredzēja sanāksmi ar Komisiju [konfidenciāli] nedēļā par Komisijas veikto izmeklēšanu attiecībā uz prasītāju saistībā ar, pirmkārt, “lojalitātes atlaidēm”, proti, klientiem piedāvātajiem stimuliem iegādāties tikai prasītājas mikroshēmojumu, un, otrkārt, [konfidenciāli]. Minētajā prezentācijā attiecībā uz šīm “lojalitātes atlaidēm” bija arī norādīts, ka [konfidenciāli] un tika uzdots jautājums par [konfidenciāli]. Turklāt šajā prezentācijā bija arī iekļauta lappuse par [konfidenciāli], kurā bija norādīts, ka [konfidenciāli].

243    Otrajā [konfidenciāli] [konfidenciāli] prezentācijā attiecībā uz prasītāju un pēc [konfidenciāli] sanāksmes, ko prasītāja iesniedza kā daļu no 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumiem, pirmkārt, tika sniegta atjaunināta informācija par Komisijas veikto izmeklēšanu, norādot, ka nenovēršama ir iebildumu paziņojuma iesniegšana un ka Komisija bija rīkojusi sanāksmi ar prasītāju, kas notika [konfidenciāli], ka šī izmeklēšana attiecas uz lojalitātes atlaidēm un ekskluzivitātes noteikumiem, ka tas bija [konfidenciāli] un tas bija [konfidenciāli]. Otrkārt, pēc [konfidenciāli] apraksta šajā prezentācijā bija norādīts, ka ir vairāki [konfidenciāli], proti, [konfidenciāli], saskaņā ar ko [konfidenciāli], un ka, visticamāk, tiks piemērots ievērojams naudas sods aptuveni 1 miljarda ASV dolāru apmērā.

244    Minētās [konfidenciāli] prezentācijas pirms un pēc sanāksmes, kas šai trešajai personai bija ar Komisiju [konfidenciāli], skaidri apstiprina konstatējumu, ka šajā sanāksmē Komisija un šī trešā persona ir apspriedušas informāciju attiecībā uz tās izmeklēšanas priekšmetu, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums.

245    Tā kā telefonkonferences un sanāksmes ar [konfidenciāli] mērķis bija vākt informāciju attiecībā uz tās izmeklēšanas priekšmetu, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, tostarp par tirgus dinamiku, izmeklēšanas tvērumu un pat dažiem prasītājas aizstāvības argumentiem, tās ietilpst Regulas Nr. 1/2003 19. panta piemērošanas jomā.

246    Šajā lietā, kā norādīts šī sprieduma 237. punktā, nav strīda par to, ka Komisija nekādā veidā nav fiksējusi attiecīgās iztaujāšanas.

247    Turklāt šādu neizpildi ir grūti saskaņot ar dokumentiem, ko prasītāja iesniedza saistībā ar 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumiem, no kuriem izriet, ka trešā persona, ar kuru tikās Komisija, no savas puses vispirms bija sagatavojusi un pēc tam nodrošinājusi [konfidenciāli] sanāksmes iekšēju kontroli (skat. šī sprieduma 242. un 243. punktu), kas apstiprina tās nozīmīgumu izmeklēšanā, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums.

248    No tā izriet, ka Komisija, pārkāpjot Regulas Nr. 1/2003 19. pantu, nav pienācīgi fiksējusi iztaujāšanas, ko tā veica ar [konfidenciāli].

249    Turklāt, ciktāl prasītāja arī apgalvo, ka Komisija neesot informējusi to par attiecīgajām iztaujāšanām, jāatgādina, ka administratīvajā procesā, kura rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, Komisija faktiski neatsaucās uz iztaujāšanām, ko tā bija veikusi ar [konfidenciāli]. Kā izriet no šī sprieduma 199. punkta, Komisija nevar neiekļaut lietas materiālos tādu iztaujāšanu piezīmes, kādas tā bija veikusi ar [konfidenciāli].

250    Turklāt izdarītais pārkāpums nevar tikt novērsts ar to vien, ka Komisija ir sniegusi noteiktu informāciju par iztaujāšanām, ko tā īstenoja ar [konfidenciāli] šīs tiesvedības gaitā. Ja notiek vienīgi izvirzīto pamatu kontrole tiesā, ne Vispārējās tiesas pārbaudes priekšmets, ne sekas nav lietas pilnīgas izmeklēšanas administratīvā procedūrā aizstāšana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 25. oktobris, Solvay/Komisija (C‑109/10 P, EU:C:2011:686, 56. punkts). Turklāt, pirmkārt, šajā tiesvedībā Komisija nav iesniegusi nevienu dokumentu, kurā būtu norādīta informācija, kas iegūta attiecīgo iztaujāšanu laikā. Otrkārt, kā izriet no šī sprieduma 200. punktā minētās judikatūras, novēlota iepazīšanās ar atsevišķiem dokumentiem, kuriem bija jābūt ietvertiem lietas materiālos, uzņēmumam, kas ir cēlis prasību par Komisijas lēmumu, nerada situāciju, kādā tas būtu bijis, ja tas būtu varējis balstīties uz šiem pašiem dokumentiem, lai sniegtu Komisijai savus rakstveida un mutvārdu apsvērumus.

251    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka attiecībā uz telefonkonferenci un sanāksmi ar [konfidenciāli] Komisija nav izpildījusi Regulas Nr. 1/2003 19. pantā paredzēto pienākumu fiksēt iztaujāšanu un tādējādi nav pievienojusi lietas materiāliem fiksēšanas dokumentu saistībā ar šīm iztaujāšanām.

3)      Par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

252    Attiecībā uz secinājumiem, kas jāizdara no šī sprieduma 251. punktā minētā konstatējuma, saskaņā ar šī sprieduma 160. un 161. punktā minēto judikatūru ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā šīs lietas īpašos faktiskos un tiesiskos apstākļus, prasītāja ir pienācīgi pierādījusi, ka tā būtu varējusi labāk nodrošināt savu aizstāvību, ja nebūtu pieļautas procesuālās kļūdas.

253    Šajā nolūkā vispirms ir jānorāda, ka, ņemot vērā šīs trešās personas identitāti un apstrīdētā lēmuma saturu, prasītāja norādīja, ka tās aizstāvībai būtu acīmredzami svarīgi zināt, kādus jautājumus apsprieda Komisija un šī trešā persona. It īpaši prasītāja uzsvēra, ka atbilstošas šo iztaujāšanu piezīmes būtu bijušas tai noderīgas saistībā ar dažādiem tās aizstāvības aspektiem, un šajā ziņā sniedza sīkāku informāciju prasības pieteikuma A.9.7. pielikumā. Pēc prasītājas domām, apstāklis, ka šī trešā persona bija naidīgi noskaņota, neizslēdz iespēju, ka tā būtu varējusi sniegt informāciju, kas ir būtiska prasītājas aizstāvībai, vai nu tāpēc, ka šī informācija varēja būt attaisnojoša rakstura, vai arī tāpēc, ka tā varēja būt pārkāpumu pamatojoša nepilnīga vai kļūdaina informācija.

254    Pirmām kārtām, jāatgādina, ka apstrīdētajā lēmumā prasītājai tiek pārmests, ka tā ir samazinājusi Apple stimulus pāriet pie konkurentiem LTE mikroshēmojuma tirgū (šī sprieduma 204. punkts).

255    Līdz ar to trešā persona, kuru Komisija uzklausīja abu attiecīgo iztaujāšanu kontekstā [konfidenciāli]. Turklāt no procesuālā viedokļa šī trešā persona [konfidenciāli].

256    Otrām kārtām, no vienas puses, nav strīda par to, ka prasītājai, tāpat kā Vispārējai tiesai, nav precīzu norāžu par informāciju, ko Komisija ir ieguvusi attiecīgo iztaujāšanu laikā, lai gan tās attiecās uz tās izmeklēšanas priekšmetu, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, un ka, kā tikko tika norādīts, attiecīgā trešā persona [konfidenciāli].

257    Neviens no lietas materiālos esošajiem dokumentiem, kas attiecas uz šīm iztaujāšanām, neļauj droši atjaunot to informāciju par izmeklēšanas priekšmetu, ko šo iztaujāšanu laikā ir sniegusi attiecīgā trešā persona, kā arī to, cik lielā mērā to saturs varētu būt bijis attaisnojošs, pārkāpumu pamatojošs vai neitrāla rakstura pierādījums.

258    Šajā ziņā Komisijas argumenti, ka attiecībā uz [konfidenciāli] telefonkonferenci, pirmkārt, nav “ticams”, ka [konfidenciāli] būtu varējis sniegt attaisnojošus pierādījumus, un, otrkārt, ka ir “ticams”, ka šajā telefonkonferencē aplūkotie temati būtu atrodami [konfidenciāli] sniegtajās atbildēs uz informācijas pieprasījumiem, ir vienīgi spekulatīvi, jo Komisija balstās tikai uz pieņēmumiem un nevarēja precīzi izklāstīt tās informācijas saturu, ko [konfidenciāli] sniedza minētajā iztaujāšanā.

259    Tāpat nevar piekrist Komisijas argumentam, ka prasītāja nav lūgusi Vispārējai tiesai uzklausīt [konfidenciāli] darbiniekus, kuri piedalījās šajā telefonkonferencē, un nav tieši sazinājusies ar šiem darbiniekiem, lai pārliecinātos, vai viņi ir snieguši attaisnojošus pierādījumus. Papildus tam, ka prasītāja par šīs telefonkonferences būtiskumu uzzināja tikai ļoti vēlu šajā tiesvedībā un ka turklāt Komisija neprecizēja, kuri tieši [konfidenciāli] darbinieki vai pārstāvji piedalījās šajā telefonkonferencē, ir jānorāda, ka katrā ziņā nedz prasītājai, nedz arī Vispārējai tiesai nav jāveic tās trešās personas (vai tās darbinieku vai pārstāvju) iztaujāšana, ko Komisija ir uzklausījusi izmeklēšanas gaitā, lai pēc notikušā noteiktu, kāda informācija tika sniegta Komisijai, lai novērstu to, ka Komisija nav veikusi fiksēšanu, jo tas ir Komisijas pienākums ievērot pienākumus, kuri izriet no Regulas Nr. 1/2003 19. panta. Turklāt šajā lietā prasītājas – tāpat kā Vispārējās tiesas – rīcībā nav neviena dokumenta, kas ļautu atjaunot attiecīgās trešās personas sniegto informāciju, atšķirībā no situācijas, kas minēta 2017. gada 6. septembra sprieduma Intel/Komisija (C‑413/14 P, EU:C:2017:632) 99.–101. punktā, uz kuru atsaucas Komisija un kuru raksturoja tas, ka šajā lietā uzņēmums prasītājs administratīvā procesa laikā bija ieguvis Komisijas sagatavoto iekšējo piezīmju nekonfidenciālo versiju saistībā ar attiecīgo iztaujāšanu un turpmāko dokumentu, kurā bija ietvertas rakstiskas atbildes uz mutvārdu jautājumiem, kas tika uzdoti šajā iztaujāšanā.

260    No otras puses, ņemot vērā šī sprieduma 254. un 255. punktā minētos apstākļus, vairāki prasītājas iesniegtie elementi ir prima facie pierādījumi, lai pamatotu tās argumentu, ka informācija, ar kuru Komisija un [konfidenciāli] būtu varējuši apmainīties attiecīgo iztaujāšanu laikā, būtu ļāvusi tai labāk nodrošināt savu aizstāvību.

261    Vispirms, kā prasītāja ir norādījusi dokumentā, ar kuru iesniegti 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumi, iepazīšanās ar informāciju, ko [konfidenciāli] ir sniedzis par tirgus definīciju telefonkonferencē, kas notika [konfidenciāli], varētu būt bijusi būtiska tās aizstāvībai. Kā norādīts šī sprieduma 239. punktā, Komisija pati paskaidroja, ka šīs telefonkonferences mērķis bija noskaidrot tirgus definīcijas un tirgus dinamikas pamatjēdzienus, lai attiecīgos jautājumus varētu iekļaut otrajā informācijas pieprasījumu kārtā. No minētā izriet, ka tiesvedības agrīnā posmā [konfidenciāli] palīdzēja precizēt pamatjēdzienus, uz kuriem tika balstīti Komisijas uzdotie jautājumi informācijas pieprasījumos, kuri vēlāk tika nosūtīti prasītājai, tās konkurentiem un klientiem, nepastāvot iespējai konstatēt faktiski sniegto informāciju šajā ziņā, kā arī prasītājai nepastāvot iespējai paust viedokli par pamatjēdzieniem, ko [konfidenciāli] palīdzēja precizēt.

262    Turpinājumā jānorāda, ka dokumentā, ar kuru iesniegti 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumi, prasītāja būtībā apgalvo, ka Komisija un [konfidenciāli] ir apsprieduši atsevišķus konfidenciālus izmeklēšanas aspektus attiecībā uz [konfidenciāli]. Savos apsvērumos par 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumiem Komisija norādīja, ka tā nav izpaudusi [konfidenciāli] konfidenciālu informāciju, it īpaši attiecībā uz [konfidenciāli], kas minēta otrajā [konfidenciāli] prezentācijā par [konfidenciāli] (skat. šī sprieduma 243. punktu). Tomēr, neraugoties pat uz šādas informācijas konfidencialitāti, ir jākonstatē, ka, ciktāl [konfidenciāli] iztaujāšanā, kas notika pirms minētās prezentācijas sagatavošanas, Komisija un [konfidenciāli] apspriedās par [konfidenciāli], iepazīšanās ar šajā apspriedē Komisijas iegūto informāciju būtu ļāvusi prasītājai labāk nodrošināt savu aizstāvību.

263    Visbeidzot, prasības pieteikuma A.9.7. pielikumā prasītāja norādīja, ka piezīmes saistībā ar iztaujāšanām, ko Komisija veikusi ar [konfidenciāli], būtu palīdzējušas tās aizstāvībai, lai, pirmkārt, pierādītu, ka attiecīgās vienošanās neizstūma vienlīdz efektīvus konkurentus un radīja konkurenci veicinošu efektivitāti, un, otrkārt, iegūtu papildu informāciju saistībā ar Komisijas konstatējumu, ka gadījumā, ja nepastāvētu attiecīgās vienošanās [konfidenciāli].

264    Šajā ziņā vispirms jānorāda, ciktāl Komisijas argumentu mērķis ir apstrīdēt minētā pielikuma pieņemamību saistībā ar [konfidenciāli] iztaujāšanu, šādi argumenti nevar tikt pieņemti. Papildus tam, ka šis pielikums ir paredzēts, lai pamatotu prasības pieteikumā izvirzītos argumentus (šī sprieduma 214. un 253. punkts), attiecībā uz [konfidenciāli] iztaujāšanu ir jāatgādina, ka prasības pieteikuma celšanas brīdī prasītājas rīcībā nebija informācijas par to. Tālab, ņemot vērā šīs lietas īpašos apstākļus, prasītājai nevar pārmest šādas informācijas sniegšanu prasības pieteikuma pielikumā, pamatojot savus argumentus par sanāksmēm un telefonkonferencēm ar trešajām personām.

265    Tādēļ, kā prasītāja apgalvo šajā pielikumā, ņemot vērā attiecīgās trešās personas identitāti un apstrīdētā lēmuma saturu, Komisija attiecīgo iztaujāšanu laikā faktiski varēja iegūt tās aizstāvībai būtisku informāciju par tās, kā arī tās konkurentu mikroshēmojuma relatīvajām priekšrocībām, Apple prasībām salīdzinājumā ar citu OEM prasībām vai pat par Apple spēju iegādāties konkurentu produkciju visiem vai dažiem saviem modeļiem. Turklāt apstrīdētā lēmuma 322. apsvērumā, Komisija, nesniedzot nekādu sīkāku informāciju vai atsauces, ir konstatējusi, ka Apple nebija tehniskās alternatīvas prasītājai, runājot par tam vajadzīgo LTE mikroshēmojumu iPhone ierīcēm laikposmā no 2011. gada līdz 2015. gadam.

266    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, ņemot vērā šīs lietas īpašos faktiskos un tiesiskos apstākļus, ciktāl Komisija nav sagatavojusi attiecīgo iztaujāšanu piezīmes un prasītāja vai tās pārstāvji nav saņēmuši nekādu informāciju par to, vai šīs iztaujāšanas vispār ir notikušas, izņemot šīs tiesvedības laikā, atbildot uz argumentiem, kas balstīti uz 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumiem, Komisija ir pārkāpusi prasītājas tiesības uz aizstāvību. Prasītājas iesniegtie pierādījumi liecina par to, ka [konfidenciāli] iztaujāšana, proti, [konfidenciāli], varēja sniegt informāciju, kas ir būtiska tiesvedības turpmākai norisei un kas varētu būt svarīga prasītājai, ļaujot tai labāk nodrošināt savu aizstāvību.

267    Ņemot vērā šo prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, prasības pirmā pamata trešā daļa ir jāapmierina, ciktāl tā attiecas uz telefonkonferencēm un sanāksmēm ar [konfidenciāli], par kurām informācija prasītājai tika paziņota šīs tiesvedības laikā, atbildot uz argumentiem, kas balstīti uz 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumiem.

268    Šīs lietas apstākļos ir jāturpina pārbaudīt šīs prasības pamata daļa arī saistībā ar sanāksmi ar trešo personu, par kuru informācija prasītājai tika paziņota šīs tiesvedības gaitā, atbildot uz 2020. gada 12. oktobra pierādījumu savākšanas pasākumiem.

c)      Par sanāksmi ar trešo personu, par kuru informācija prasītājai tika paziņota šīs tiesvedības gaitā, atbildot uz 2020. gada 12. oktobra pierādījumu savākšanas pasākumiem

1)      Priekšvēstures izklāsts

269    No debatēs sniegtajiem pierādījumiem izriet, ka, atbildot uz 2020. gada 12. oktobra pierādījumu savākšanas pasākumiem, kuru mērķis bija iegūt papildu informāciju par [konfidenciāli] telefonkonferences ar [konfidenciāli] kontekstu, Komisija 2020. gada 19. novembra dokumenta konfidenciālajā versijā norādīja uz sanāksmi ar trešo personu–informatoru, kurš bija lūdzis ievērot anonimitāti, jo šāda sanāksme tika rīkota pēc šīs trešās personas lūguma un notika pirms Komisija uzsāka šī sprieduma 5. punktā minēto izmeklēšanu, it īpaši pirms tika nosūtīti šī sprieduma 6. un 15. punktā minētie informācijas pieprasījumi.

270    Komisija Vispārējai tiesai iesniedza arī elektroniskās dienasgrāmatas ierakstu, kurā fiksēts šīs sanāksmes datums, un divas iekšējās elektroniskā pasta vēstules, kurām būtībā bija identisks saturs saistībā ar šo sanāksmi (turpmāk tekstā – “iekšējās elektroniskā pasta vēstules”).

271    Jāatgādina, ka 2020. gada 19. novembra dokumenta konfidenciālā versija tika darīta zināma prasītājas pārstāvjiem tikai tad, kad viņi apņēmās ievērot konfidencialitāti, tostarp attiecībā uz prasītāju, savukārt 2020. gada 19. novembra dokumenta nekonfidenciālā versija, ko Komisija iesniedza 2021. gada 26. aprīlī, tika darīta zināma prasītājai.

272    Pēc šo dokumentu iesniegšanas prasītāja ar to savu pārstāvju starpniecību, kuri ir parakstījuši apņemšanos ievērot konfidencialitāti, būtībā apgalvoja, ka saskaņā ar 2017. gada 6. septembra spriedumu Intel/Komisija (C‑413/14 P, EU:C:2017:632) Komisijai bija pienākums sagatavot attiecīgās sanāksmes piezīmes un tās tai iesniegt, lai neaizskartu pārbaudāmā uzņēmuma tiesības uz aizstāvību. Tomēr šajā lietā Komisija nav fiksējusi attiecīgo sanāksmi, lai gan tās pienākums sagatavot piezīmes un iesniegt tās attiecīgajam uzņēmumam ir vispāratzīts. Prasītāja ar to savu pārstāvju starpniecību, kuri ir parakstījuši apņemšanos ievērot konfidencialitāti, norādīja, ka tiesības iepazīties ar lietas materiāliem ir daļa no procesuālajām pamattiesībām un garantijām, kas ir nepieciešamas, lai pienācīgi īstenotu tās tiesības uz aizstāvību, un ka šajā gadījumā tai ir nodarīts kaitējums, kas izriet no tā, ka Komisija nav sagatavojusi attiecīgās sanāksmes piezīmes un ka tā ir paziņojusi par šo sanāksmi tikai Vispārējā tiesā.

273    Komisija atbildēja, ka Regulas Nr. 1/2003 19. pantā noteiktais pienākums fiksēt iztaujāšanu nav attiecināms uz šo sanāksmi.

2)      Par to, vai tika pieļauts procesuāls pārkāpums

274    Vispirms no iesniegtajiem pierādījumiem izriet, kā arī lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka administratīvajā procesā, kura rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, Komisija nav informējusi prasītāju vai tās pārstāvjus par šo sanāksmi vai vēl jo vairāk par tās saturu. Tāpat nav strīda par to, ka ne ieraksts elektroniskajā dienasgrāmatā par sanāksmes datumu, ne arī iekšējās elektroniskā pasta vēstules, ko Komisija iesniedza Vispārējai tiesai, netika fiksētas lietas materiālos.

275    Tomēr tiesas sēdē Komisija apgalvoja, ka sanāksme ar trešo personu–informatoru notika pirms Komisijas pirmās izmeklēšanas darbības veikšanas, un tāpēc uz to neattiecās Regulas Nr. 1/2003 19. pantā paredzētais pienākums fiksēt iztaujāšanu, ko apstiprina spriedumi, 2020. gada 5. oktobris, Casino, Guichard-Perrachon un AMC/Komisija (T‑249/17, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2020:458) un 2020. gada 5. oktobris, Mousquetaires un ITM Entreprises/Komisija (T‑255/17, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2020:460).

276    Pirmkārt, tā ir taisnība, ka, kā Komisija norādīja tiesas sēdē, no šī sprieduma 275. punktā minētās Vispārējās tiesas judikatūras izriet, ka Regulas Nr. 1/2003 19. pantā noteiktais fiksēšanas pienākums neattiecas uz iztaujāšanu, kas tiek veikta pirms pirmās izmeklēšanas darbības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 5. oktobris, Casino, Guichard-Perrachon un AMC/Komisija, T‑249/17, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2020:458, 193. un 195. punkts).

277    Otrkārt, neatkarīgi no Regulas Nr. 1/2003 19. panta tomēr ir jāatgādina, ka, kā norāda prasītāja, pamatojoties uz Komisijas pienākumu iesniegt tai piezīmes, kuras tai vajadzēja sagatavot saistībā ar šo sanāksmi, un tiesību piekļūt lietas materiāliem nozīmi tās tiesību uz aizstāvību īstenošanā (skat. šī sprieduma 272. punktu), Komisijai ir pienākums ievērot tai uzliktos pienākumus lietas materiālu piekļuves jautājumā (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2005. gada 25. oktobris, Groupe Danone/Komisija, T‑38/02, EU:T:2005:367, 67. punkts un 2020. gada 5. oktobris, HeidelbergCement un Schwenk Zement/Komisija, T‑380/17, EU:T:2020:471, 652. punkts (nav publicēts)), jo šādas tiesības izriet no tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa (spriedums, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 68. punkts).

278    Šajā ziņā jāatgādina, ka tiesību piekļūt lietas materiāliem mērķis ir iebildumu paziņojuma adresātiem ļaut iepazīties ar pierādījumiem, kas atrodas Komisijas lietas materiālos, lai, pamatojoties uz šiem pierādījumiem, viņi varētu lietderīgi paust savu nostāju par secinājumiem, ko Komisija ir izdarījusi savā iebildumu paziņojumā (spriedums, 2003. gada 30. septembris, Atlantic Container Line u.c./Komisija, T‑191/98 un no T‑212/98 līdz T‑214/98, EU:T:2003:245, 334. punkts).

279    No šiem pienākumiem īpaši izriet, ka, ja Komisija vēlas savā lēmumā izmantot pārkāpumu pamatojošus pierādījumus, kurus trešā persona–informators vai sūdzības iesniedzējs ir sniedzis tai mutvārdos, Komisijai tas jādara pieejams uzņēmumam, kurš ir iebildumu paziņojuma adresāts, vajadzības gadījumā sagatavojot rakstveida dokumentu, kam jāatrodas lietas materiālos. Nav atzīts, ka, izmantojot mutisku sazināšanos ar trešām personām, ir apdraudētas tiesības uz aizstāvību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 30. septembris, Atlantic Container Line u.c./Komisija, T‑191/98 un no T‑212/98 līdz T‑214/98, EU:T:2003:245, 352. punkts, 2005. gada 25. oktobris, Groupe Danone/Komisija, T‑38/02, EU:T:2005:367, 67. punkts un 2020. gada 5. oktobris, HeidelbergCement un Schwenk Zement/Komisija, T‑380/17, EU:T:2020:471, 652. punkts (nav publicēts)).

280    Turklāt šajā tiesvedībā Komisija pati apgalvoja, ka, neraugoties uz Regulas Nr. 1/2003 19. pantu, saskaņā ar šī sprieduma 279. punktā minēto judikatūru tai bija pienākums sagatavot “kodolīgas piezīmes” par sanāksmēm ar trešajām personām, ja tās sniedza pārkāpumu pamatojošus pierādījumus, kurus Komisija plānoja izmantot (skat. šī sprieduma 166. punktu).

281    Tas tā bija šajā lietā attiecībā uz sanāksmi ar trešo personu–informatoru. No iekšējām elektroniskā pasta vēstulēm, ko Komisija iesniedza Vispārējā tiesā, izriet, ka trešā persona informators izvirzīja pārmetumus prasītājai, kuri būtībā atbilst Komisijas slēdzienam, kas tika konstatēts tā administratīvā procesa noslēgumā, kura rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, kā tas izklāstīts 11.4.1. apakšiedaļas nosaukumā un minētā lēmuma 412. apsvēruma formulējumā, norādot, ka “[prasītājas] ekskluzivitātes maksājumi samazināja Apple stimulus pāriet pie konkurējošiem piegādātājiem LTE mikroshēmojuma tirgū”.

282    Tomēr šajā lietā Komisija nevienā dokumentā un nevienā citā datu nesējā nav fiksējusi, pat ne kodolīgā veidā, informāciju, ko trešā persona–informators būtu varējis sniegt saistībā ar saviem apgalvojumiem, vai pat atbildes uz jautājumiem, ko Komisija būtu varējusi tam uzdot šajā ziņā. Turklāt arī iekšējā elektroniskā pasta vēstulēs nav atsauces uz šādiem pierādījumiem.

283    No minētā izriet, ka Komisija nav izpildījusi savus pienākumus, neveikdama nekādu atsauci uz sanāksmi, ko tā bija rīkojusi ar trešo personu–informatoru, un neiekļaudama lietas materiālos rakstveida dokumentu, kurā būtu pieejami trešās personas–informatora mutvārdos sniegtie pierādījumi.

284    Papildus, kā tas izriet no šī sprieduma 250. punkta, izdarītais pārkāpums nevar tikt novērsts ar to vien, ka Komisija ir atsaukusies uz šo sanāksmi šīs tiesvedības gaitā.

285    Būtu jāpiebilst, ka tas, ka šajā lietā trešā persona–informators nevēlējās iesniegt oficiālu sūdzību un piedalīties izmeklēšanā kā sūdzības iesniedzējs, kā arī lūdza piemērot anonimitāti un konfidencialitāti tā dalībai, nevar atbrīvot Komisiju no tās pienākumu izpildes un nevar ļaut tai radīt kaitējumu attiecīgā uzņēmuma tiesībām uz aizstāvību.

286    Jebkāda aizsardzība, ko Komisija noteiktos apstākļos var likumīgi piešķirt fiziskai vai juridiskai personai, kura izsaka aizdomas par uzņēmuma pret konkurenci vērstu rīcību, ir jāsaskaņo ar šo tiesību uz aizstāvību ievērošanu, un attiecīgā gadījumā tā ir jāpiešķir tādējādi, lai šo tiesību īstenošana nebūtu veltīga, it īpaši šīs lietas īpašajos apstākļos, sagatavojot rakstveida dokumenta nekonfidenciālu un anonīmu versiju vai, ņemot vērā šīs lietas ļoti īpašos, pat unikālos faktiskos apstākļus, atļaujot piekļuvi minētā rakstveida dokumenta konfidenciālajai versijai tikai tiem attiecīgā uzņēmuma pārstāvjiem, kuri ir parakstījuši apņemšanos ievērot konfidencialitāti.

287    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka attiecībā uz sanāksmi ar trešo personu informatoru šīs lietas apstākļos Komisija nav izpildījusi savus pienākumus darīt pieejamus pierādījumus, ko mutvārdos ir sniegusi trešā persona–informators.

3)      Par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

288    Saistībā ar secinājumiem, kas jāizdara no šī sprieduma 287. punktā minētā konstatējuma, atbilstoši 160. un 161. punktā minētajai judikatūrai ir jānosaka, vai, ņemot vērā šīs lietas īpašos faktiskos un tiesiskos apstākļus, prasītāja ir pienācīgi pierādījusi, ka tā būtu varējusi labāk nodrošināt savu aizstāvību, ja nebūtu pieļauts minētais procesuāls pārkāpums.

289    Iesākumā jānorāda, ka prasītāja ar to savu pārstāvju starpniecību, kuri parakstīja apņemšanos ievērot konfidencialitāti, apgalvoja, ka Komisija esot pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību, jo atbilstoši sagatavotās attiecīgās sanāksmes piezīmēs varēja būt ietverti pārkāpumu attaisnojoši pierādījumi, tostarp informācija par trešās personas–informatora motivāciju, Komisija ir pieņēmusi trešās personas–informatora paziņojumus, tos kritiski neizvērtēdama, un uz tiem balstījusi savu lietu, un šīs trešās personas–informatora anonimitātes aizsardzība nebija pamatota. Prasītāja ar to savu pārstāvju starpniecību, kuri parakstīja apņemšanos ievērot konfidencialitāti, papildus norādīja, ka, ja tā būtu zinājusi par attiecīgo sanāksmi administratīvā procesa laikā, tā būtu varējusi sevi aizstāvēt citādi, izvirzīt papildu argumentus, sniegt paskaidrojumus par trešās personas–informatora lūguma ievērot anonimitāti pamatotību un ticamību, apspriest šo jautājumu ar uzklausīšanas amatpersonu, konkurences komisāru vai Eiropas ombudu, kā arī pieprasīt piekļuvi Komisijas iekšējiem dokumentiem.

290    Vispirms, ciktāl, kā norādīts šī sprieduma 281. punktā, iekšējās elektroniskā pasta vēstulēs ir atsauce uz trešās personas–informatora attiecīgajā sanāksmē paustajiem iebildumiem, ir jāatgādina, ka, pirmkārt, no iesniegtajiem pierādījumiem izriet, ka slēdziens, ko Komisija ir piemērojusi apstrīdētajā lēmumā un kas izklāstīts 11.4.1. apakšiedaļas virsrakstā un minētā lēmuma 412. apsvēruma formulējumā, saskan ar trešās personas–informatora attiecīgajā sanāksmē izteiktajiem pārkāpumu pamatojošiem apgalvojumiem. Otrkārt, nav strīda par to, ka prasītājai – tāpat kā Vispārējai tiesai –- nav nekādu precīzu norāžu par pārkāpumu pamatojošiem pierādījumiem, ko trešā persona–informators mutvārdos sniedza šo apgalvojumu pamatojumam. Tādēļ šādos apstākļos Vispārējā tiesa nevar konstatēt, kādā mērā Komisija apstrīdētajā lēmumā ir balstījusies uz šādu informāciju vai, kā to apgalvo prasītāja ar to savu pārstāvju starpniecību, kuri ir parakstījuši apņemšanos ievērot konfidencialitāti, nepamatoti ietekmējusies no trešās personas–informatora paziņojumiem.

291    Tomēr šīs lietas īpašajos apstākļos nevar apstrīdēt to, ka – kā to būtībā apgalvo prasītāja ar to savu pārstāvju starpniecību, kuri ir parakstījuši apņemšanos ievērot konfidencialitāti, – šai sanāksmei bija ietekme saistībā ar administratīvo procesu, kura rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, jo prasītājai nebija iespējas paust savu viedokli par trešās personas–informatora izvirzīto apsūdzību izcelsmi, pamatojumu un ticamību, kuras sakrīt ar Komisijas tās argumentācijas galveno aspektu apstrīdētajā lēmumā, kas ir vērsta pret prasītāju. Turklāt nevar piekrist Komisijas argumentam, ka informācija, ko trešā persona–informators sniedza attiecīgajā sanāksmē, netika izmantota apstrīdētajā lēmumā un ka lēmumā ietvertie iebildumi ir tikuši pierādīti ar citiem pierādījumiem. Šis arguments nozīmē, ka trešā persona–informants ir sniegusi citu, iespējams, pārkāpumu pamatojošu informāciju, uz kuru Komisija vēl nav atsaukusies. Katrā ziņā joprojām nav zināma precīza informācija, ko šī trešā persona ir sniegusi attiecīgajā sanāksmē.

292    Turpinājumā ir jākonstatē, ka iekšējās elektroniskā pasta vēstulēs ir sniegtas arī dažas norādes par iemesliem, kādēļ Komisija trešajai personai–informatoram piešķīra anonimitāti un konfidencialitāti. Kā to atbilstoši norāda prasītāja ar to savu pārstāvju starpniecību, kuri ir parakstījuši apņemšanos ievērot konfidencialitāti, tā būtu varējusi labāk nodrošināt savu aizstāvību, ja, vajadzības gadījumā, ņemot vērā šīs lietas ļoti īpašos apstākļus, ar to savu pārstāvju starpniecību, kuri rīkojas saskaņā ar apņemšanos ievērot konfidencialitāti, tai būtu bijusi iespēja administratīvajā procesā paust viedokli par pierādījumiem, uz kuriem balstījās trešā persona–informators, lai pamatotu savu lūgumu ievērot anonimitāti un konfidencialitāti. Proti, šī lūguma iespējamā noraidīšana varēja ietekmēt prasītājas aizstāvību saistībā ar tās atbildi uz iebildumu paziņojumu vai saistībā ar administratīvā procesa norisi, tostarp rīkojot uz sacīkstes principu balstītu pārbaudes procedūru par trešās personas–informatora izteiktajiem pārkāpumu pamatojošajiem apgalvojumiem.

293    Visbeidzot, izņemot iekšējās elektroniskā pasta vēstulēs ietverto informāciju, kas attiecas, pirmkārt, uz trešās personas–informatora izteiktajiem pārkāpumu pamatojošajiem apgalvojumiem un, otrkārt, uz iemesliem, kādēļ Komisija tam piešķīra anonimitāti un konfidencialitāti (šī sprieduma 290. un 292. punkts), nav strīda par to, ka prasītājas – tāpat kā Vispārējās tiesas – rīcībā nav nekādu norāžu par to, vai attiecīgajā sanāksmē trešā persona–informators un Komisija tika apsprieduši citus ar to izmeklēšanu saistītus jautājumus, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums.

294    Tādējādi Vispārējā tiesa nevar droši noteikt, kas varētu būt ticis apspriests šajā sanāksmē un cik lielā mērā attaisnojošus pierādījumus, neitrāla rakstura pierādījumus vai pat faktiskus materiālus Komisijai mutvārdos sniedza trešā persona–informators (skat. pēc analoģijas šī sprieduma 207. un 257. punktu).

295    Tālab ir jākonstatē, ka šīs lietas īpašajos apstākļos, ņemot vērā arī Komisijas sniegtos paskaidrojumus 2020. gada 19. novembra dokumenta konfidenciālajā versijā, ar kuru varēja iepazīties prasītājas pārstāvji, kuri ir parakstījuši apņemšanos ievērot konfidencialitāti, informācija par attiecīgās sanāksmes esamību un trešās personas–informatora Komisijai sniegto informāciju varētu būt būtiskas prasītājas aizstāvībai.

296    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, ņemot vērā šīs lietas īpašos faktiskos un tiesiskos apstākļus, ciktāl Komisija nav fiksējusi sanāksmi ar trešo personu–informatoru un ciktāl nedz prasītāja, nedz tās pārstāvji netika saņēmuši nekādu informāciju par to, vai šāda sanāksme vispār ir notikusi, izņemot šīs tiesvedības gaitā pēc 2020. gada 12. oktobra pierādījumu savākšanas pasākumiem, Komisija ir pārkāpusi prasītājas tiesības uz aizstāvību. Pierādījumi, kuri tika iesniegti pēc 2020. gada 12. oktobra pierādījumu savākšanas pasākuma īstenošanas, liecina par to, ka šī sanāksme varēja sniegt informāciju, kas ir būtiska tiesvedības turpmākai norisei un kas varētu būt svarīga prasītājai, ļaujot tai labāk nodrošināt savu aizstāvību.

297    Ņemot vērā šo prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, prasības pirmā pamata trešā daļa ir jāapmierina, ciktāl tā attiecas uz sanāksmi ar trešo personu, par kuru informācija prasītājai tika sniegta šīs tiesvedības gaitā, atbildot uz 2020. gada 12. oktobra pierādījumu savākšanas pasākumiem.

298    Šīs lietas apstākļos pārbaude ir jāturpina, izvērtējot pirmā pamata pirmo daļu.

3.      Par pirmā pamata pirmo daļu – tiesību uz aizstāvību pārkāpums saistībā ar atšķirībām iebildumu paziņojumā un apstrīdētajā lēmumā

299    Pirmā pamata pirmā daļa ir balstīta uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, ciktāl iebildumu paziņojumā un apstrīdētajā lēmumā norādītie galvenie pret prasītāju izvirzītās analīzes un iebildumu aspekti atšķiras.

300    Būtībā šī daļa ietver piecus iebildumus. Pirmais iebildums it īpaši ir balstīts uz to, ka iebildumu paziņojumā ļaunprātīga rīcība ir minēta UMTS mikroshēmojuma un LTE mikroshēmojuma tirgos, savukārt apstrīdētajā lēmumā tā ir attiecināta tikai uz LTE mikroshēmojuma tirgu. Ceturtais iebildums ir balstīts uz to, ka, sašaurinot ļaunprātīgās rīcības piemērošanas jomu, “Apple pieprasījuma “apstrīdamā” daļa, kas pieņemta iebildumu paziņojumā, būtiski atšķīrās no tās, kas pieņemta apstrīdētajā lēmumā”.

301    Turklāt saistībā ar prasības trešā pamata trešo daļu un it īpaši tā sesto iebildumu, prasītāja, atsaucoties uz pirmā pamata pirmo daļu, apgalvo, ka esot pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību un tiesības tikt uzklausītai, jo kaitējuma teorija apstrīdētajā lēmumā ir atšķirīga no iebildumu paziņojumā izklāstītās.

302    Tādējādi pirmā pamata pirmās daļas pirmais un ceturtais iebildumus ir jāizvērtē kopā, ņemot vērā arī trešā pamata trešās daļas sesto iebildumu.

303    Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka attiecīgās vienošanās un attiecīgie maksājumi attiecas uz divu veidu mikroshēmojumiem, kuri tiek izmantoti Apple ierīcēs (UMTS un LTE), bet apstrīdētais lēmums atšķirībā no iebildumu paziņojuma attiecas tikai uz pārkāpumu LTE mikroshēmojuma tirgū. Prasītāja apgalvo, ka tai tika liegta iespēja paust viedokli par apstrīdētajā lēmumā sniegto kritiskās robežas analīzi, ņemot vērā atšķirīgo Apple pieprasījuma apstrīdamo daļu, lai gan apstrīdētā lēmuma šaurāks tvērums šajā ziņā tai nav izdevīgs un šie faktori ir būtiski, lai novērtētu izstumšanas spēju saskaņā ar 2017. gada 6. septembra sprieduma Intel/Komisija (C‑413/14 P, EU:C:2017:632) 140. punktu. Prasītāja apgalvo, ka, neraugoties uz to, ka apstrīdētais lēmums būtiski atšķiras no iebildumu paziņojuma, tai nav bijusi iespēja paust viedokli par kritiskās robežas analīzes kritiku vai izdarīt labojumus Komisijas pārskatītajā analīzē.

304    Prasītāja papildus norāda, ka grozītie konstatējumi par attiecīgajiem mikroshēmojumiem un Apple pieprasījuma apstrīdamo daļu nav tai labvēlīgi. Komisija no apstrīdētā lēmuma ir atsaukusi iebildumus, kuri attiecas uz vismaz [konfidenciāli] UMTS mikroshēmojumu piegādi, tālab maksājumi par šiem mikroshēmojumiem ir likumīgi. Tomēr prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija nav ņēmusi vērā šīs vienības, tādējādi sagrozot analīzi par sliktu prasītājai, jo maksājumi attiecībā uz UMTS mikroshēmojumiem bija jāizslēdz no kritiskās robežas analīzes.

305    Komisija uzskata, ka prasītājas norādītās atšķirības attiecas uz to pašu rīcību un nerada papildu tiesības tikt uzklausītai un ka Komisijai nebija jānosūta prasītājai papildu iebildumu paziņojums. It īpaši tās iebildumu attiecināšana tikai uz LTE mikroshēmojumu ir labvēlīga prasītājai un pierāda, ka Komisija ir ievērojusi tās tiesības tikt uzklausītai. Turklāt Komisijai nebija jāapspriež ar prasītāju tās bažas par pieņēmumiem, uz kuriem tika balstīta prasītājas kritiskās robežas analīze. Komisija nav pamatojusies uz kādu ekonomisko modeli, lai secinātu, ka ekskluzivitātes maksājumi varēja radīt pret konkurenci vērstas sekas, kā arī secināja tikai to, ka prasītājas kritiskās robežas analīze neatspēko tās secinājumu. Tiesību tikt uzklausītam pārkāpums nav konstatējams, ciktāl prasītāja iesniedza kritiskās robežas analīzi un Komisija nav balstījusies uz alternatīvu šīs analīzes versiju. Turklāt Komisijai nav pienākuma sniegt uzņēmumam iespēju izteikt savus apsvērumus par Komisijas galīgo vērtējumu par uzņēmuma iebildumu rakstu pirms lēmuma pieņemšanas.

306    Komisija piebilst, ka apsvērums, kas ir balstīts uz to, ka konkurējošs piegādātājs varētu arī sadalīt ekskluzivitātes maksājumu kompensēšanas izmaksas attiecībā uz [konfidenciāli] UMTS mikroshēmojumu, ir nepieņemams, jo tas netika izvirzīts prasības pieteikumā, un nebūtisks, jo Apple UMTS ierīces bija pastāvošas ierīces un nebija apstrīdamas saistībā ar kritiskās robežas analīzi, jo pēdējā no šādām ierīcēm tika laista tirgū 2011. gadā, bet pirmais atsauces gads kritiskās robežas analīzē bija 2012. gads. Tāpat to pašu iemeslu dēļ nepieņemams, kā arī nepamatots ir arguments, saskaņā ar kuru iebildumu atsaukšana attiecībā uz UMTS mikroshēmojumu bija nelabvēlīga, jo prasītāja nav pierādījusi šo nelabvēlīgo ietekmi, it īpaši tāpēc, ka prasītāja savā atbildes rakstā uz iebildumu paziņojumu apgalvoja, ka Komisijai bija jāatsauc tās iebildumi attiecībā uz UMTS mikroshēmojumu.

307    Vispirms jāatgādina, ka Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punktā ir paredzēts, ka lietas dalībniekiem tiek nosūtīts iebildumu paziņojums. Šajā paziņojumā skaidri ir jānorāda visi būtiskie elementi, uz kuriem Komisija ir balstījusies šajā procesa stadijā (rīkojums, 2016. gada 7. jūlijs, Panasonic/Komisija, C‑608/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:538, 20. punkts).

308    Tomēr šī informācija var tikt sniegta kopsavilkuma veidā, un Komisijas lēmumam, ar kuru tā konstatē pārkāpumu, nav obligāti jābūt iebildumu paziņojuma kopijai, jo šis iebildumu paziņojums ir sagatavošanas dokuments, kurā ietverti faktu un tiesību vērtējumi, kuriem ir tikai pagaidu raksturs. Komisijai ir jāuzklausa iebildumu paziņojuma adresāti un nepieciešamības gadījumā jāņem vērā viņu apsvērumi, kas sniegti, atbildot uz iebildumiem, proti, savi argumenti jāgroza tā, lai būtu ievērotas adresātu tiesības uz aizstāvību (rīkojums, 2016. gada 7. jūlijs, Panasonic/Komisija, C‑608/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:538, 21. punkts).

309    Turklāt iebildumu paziņojums ir sagatavojošs procesuāls akts salīdzinājumā ar lēmumu, kas ir administratīvās procedūras nobeigums. Tādējādi līdz galīgā lēmuma pieņemšanai Komisija var, tostarp ņemot vērā pušu rakstveida un mutvārdu apsvērumus, vai nu atteikties no dažiem vai pat visiem iebildumiem, kas pret tām vērsti, un tādējādi grozīt savu nostāju tām par labu vai, tieši pretēji, izlemt pievienot jaunus iebildumus, ja tā sniedz attiecīgajiem uzņēmumiem iespēju paust savu nostāju šajā ziņā (spriedums, 2012. gada 27. jūnijs, Microsoft/Komisija, T‑167/08, EU:T:2012:323, 184. punkts).

310    Iebildumu paziņojuma papildinājuma paziņošana ieinteresētām personām esot vajadzīga tikai tad, ja pārbaužu rezultātā Komisijai uzņēmumiem ir jāinkriminē jauna rīcība vai būtiski jāgroza konstatēto pārkāpumu pierādījumi, nevis ja Komisija izpilda savu pienākumu atteikties no iebildumiem, kas, ņemot vērā atbildes uz iebildumu paziņojumu, nav izrādījušies pamatoti (spriedums, 2012. gada 27. jūnijs, Microsoft/Komisija, T‑167/08, EU:T:2012:323, 191. punkts).

311    Prasītājas apsvērumi ir jāizvērtē, ņemot vērā šos principus.

312    Šie apsvērumi būtībā attiecas uz trīs atšķirīgiem aspektiem.

313    Pirmkārt, ciktāl prasītājas argumentos ir vispārīga atsauce uz to, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 388. apsvērumā ir konstatējusi ļaunprātīgu rīcību tikai LTE mikroshēmojuma tirgū, lai gan iebildumu paziņojuma 254. un 256. apsvērumā Komisija bija apsvērusi ļaunprātīgas izmantošanas pārkāpumu gan LTE mikroshēmojuma, gan UMTS mikroshēmojuma tirgū, šis apstāklis, lai arī ir pareizs, pats par sevi nenozīmē nedz procesuālu pārkāpumu, nedz a fortiori prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

314    Apstrīdētajā lēmumā Komisija, atsacīdamās no pārkāpuma UMTS mikroshēmojuma tirgū, ierobežoja prasītājas konstatētos pārkāpumus salīdzinājumā ar tiem, kurus tā bija norādījusi iebildumu paziņojumā. Citiem vārdiem sakot, Komisija neizvirzīja jaunus iebildumus vai pierādījumus pret prasītāju, bet gan atteicās no dažiem iebildumiem, kuri, ņemot vērā atbildes uz iebildumu paziņojumu, izrādījās nepamatoti. Saskaņā ar šī sprieduma 309. un 310. punktā minēto judikatūru šādas izmaiņas nerada Komisijai pienākumu iesniegt prasītājai papildu iebildumu paziņojumu.

315    Otrkārt, prasītājas argumenti attiecas uz to, ka Komisija tai neesot devusi iespēju izteikt savu viedokli par iemesliem, kuru dēļ apstrīdētajā lēmumā tā noraidīja kritiskās robežas analīzi, ko prasītāja bija iesniegusi savā atbildes rakstā uz iebildumu paziņojumu. Jāatzīmē, ka Komisijai pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas nebija pienākuma nodrošināt prasītājai iespēju izteikt apsvērumus par to, kādēļ tā apstrīdētajā lēmumā ir nolēmusi noraidīt šo analīzi. Tiesības tikt uzklausītam attiecas uz visiem šāda lēmuma pamatā esošajiem faktiskajiem un juridiskajiem apstākļiem, taču ne uz galīgo nostāju, ko iestāde ir paredzējusi paust (skat. spriedumu, 2006. gada 15. marts, BASF/Komisija, T‑15/02, EU:T:2006:74, 94. punkts un tajā minētā judikatūra, spriedumus, 2010. gada 19. maijs, IMI u.c./Komisija, T‑18/05, EU:T:2010:202, 109. punkts un 2015. gada 9. marts, Deutsche Börse/Komisija, T‑175/12, nav publicēts, EU:T:2015:148, 344. punkts).

316    Treškārt, prasītāja pārmet, ka Komisija, kaut arī tā atteicās no iebildumiem attiecībā uz UMTS mikroshēmojumu, nav ņēmusi vērā šo apstākli, izvērtējot kritiskās robežas analīzi, kā arī nav devusi prasītājai iespēju izteikties par secinājumiem, kas ir izdarāmi no šāda apstākļa saistībā ar kritiskās robežas analīzi, kas bija tai nelabvēlīgi. Kā izriet no prasītājas rakstveida apsvērumiem un paskaidrojumiem, ko tā sniedza tiesas sēdē, prasītāja kritizē to, ka Komisija nav devusi tai iespēju tikt uzklausītai par kritiskās robežas analīzē izmantotajiem datiem, ņemot vērā to, ka iebildumi par UMTS mikroshēmojumu tika noraidīti, kā arī neļāva tai tos attiecīgi grozīt.

317    Iesākumā jāatgādina, ka no šī sprieduma 159. punktā minētās judikatūras izriet, ka, lai būtu ievērotas tiesības uz aizstāvību, tiek prasīts, lai ikvienam tāda lēmuma adresātam, ar kuru ir konstatēts, ka tas ir pieļāvis konkurences noteikumu pārkāpumu, administratīvā procesa laikā ir jādod iespēja pienācīgi darīt zināmu savu viedokli par pret to izvirzītajiem iebildumiem.

318    Konkrētāk, attiecīgais uzņēmums administratīvā procesa laikā var sniegt pierādījumus par to, ka tā rīcība nevarēja ierobežot konkurenci un it īpaši radīt pārmesto izstumšanas iedarbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 138. punkts).

319    Šajā lietā nav strīda par to, ka iebildumu paziņojumā, ko Komisija nosūtīja prasītājai, tika apsvērta dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana gan LTE mikroshēmojuma tirgū, gan UMTS mikroshēmojuma tirgū. Citiem vārdiem sakot, iebildumu paziņojumā ļaunprātīgā rīcība tika apsvērta abos tirgos.

320    Tāpat nav strīda par to, ka, atbildot uz iebildumu paziņojumu, prasītāja iesniedza “kritiskās robežas analīzi”, kuras mērķis bija pierādīt, ka tai pārmestā rīcība nevarēja radīt izstumšanas iedarbību abos šajos tirgos.

321    Kā prasītāja to nepārprotami apstiprināja atbildē uz Vispārējās tiesas procesa organizatorisko pasākumu, un Komisija to neapstrīdēja, kritiskās robežas analīze, kas tika iesniegta, atbildot uz iebildumu paziņojumu, attiecās uz UMTS mikroshēmojumu un LTE mikroshēmojumu, uz ko attiecas attiecīgās vienošanās, un bija balstīta uz datiem par šiem abiem mikroshēmojumu veidiem.

322    Prasītājas iesniegtā kritiskās robežas analīze ir aprakstīta apstrīdētā lēmuma 487. apsvērumā un apkopota minētā apsvēruma 16. tabulā.

323    Būtībā tā ir ekonomiska analīze, kuras mērķis ir pierādīt, ka tikpat efektīvs hipotētisks konkurents kā prasītāja būtu varējis konkurēt ar prasītāju, lai piegādātu LTE un UMTS mikroshēmojumu Apple, jo šis konkurents būtu varējis piedāvāt cenu, kas segtu tā izmaksas, vienlaikus atlīdzinot Apple attiecīgo maksājumu zaudējumu.

324    Tāpat nav strīda par to, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija pirms izdarīt secinājumu, ka prasītāja ir ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli vienīgi LTE mikroshēmojuma tirgū, noraidīja šo pašu kritiskās robežas analīzi, ko prasītāja iesniedza, atbildot uz iebildumu paziņojumu. Kā Komisija skaidri norādīja savos rakstveida apsvērumos, tā nav paudusi viedokli par alternatīvu šīs analīzes versiju.

325    Apstrīdētajā lēmumā Komisija it īpaši minējusi šo analīzi, norādījusi iemeslus, kādēļ tā nevarēja tikt pieņemta, kā arī izklāstījusi “pārskatītu” analīzi ar saviem labojumiem.

326    No apstrīdētā lēmuma arī izriet, ka Komisija noraidīja prasītājas iesniegto kritiskās robežas analīzi, jo tajā bija ietverti trīs, iespējams, kļūdaini pieņēmumi, kurus Komisija izlaboja savā “pārskatītajā” analīzē, un ka Komisija nekādā ziņā nav apstrīdējusi to, ka šī analīze kā tāda bija instruments, kas ļāva apstrīdēt attiecīgo maksājumu spēju radīt izstumšanas iedarbību.

327    Citiem vārdiem sakot, apstrīdētajā lēmumā Komisija, pirmkārt, noraidīja kritiskās robežas analīzi, kas tika iesniegta, atbildot uz iebildumu paziņojumu un kas ietvēra datus gan par LTE mikroshēmojumu, gan par UMTS mikroshēmojumu, un, otrkārt, sagatavoja “pārskatītu” kritiskās robežas analīzi, kurā turpināja balstīties uz datiem gan par LTE mikroshēmojumu, gan UMTS mikroshēmojumu, lai gan apstrīdētā lēmuma 487., 491., 492., 498., 499. un 503. apsvērumā, atsaukdamās uz šo analīzi, tā kļūdaini ir minējusi tikai uz LTE mikroshēmojumu.

328    Tādējādi apstrīdētajā lēmumā Komisija ir minējusi, izvērtējusi un pārskatījusi kritiskās robežas analīzi (gan attiecībā uz UMTS mikroshēmojuma tirgu, gan LTE mikroshēmojuma tirgu), kas nebija vai vairs nebija būtiska attiecībā uz šajā lēmumā konstatēto ļaunprātīgo rīcību (kas attiecās tikai uz LTE mikroshēmojuma tirgu).

329    Šādi rīkojoties, Komisija, neatkarīgi no to trīs iebildumu pamatotības, kuri attiecībā uz pieņēmumiem minēti prasītājas kritiskās robežas analīzē, un “pārskatītajā” kritiskās robežas analīzē veiktajiem attiecīgajiem labojumiem, ir pārkāpusi prasītājas tiesības uz aizstāvību.

330    Kā izriet no šī sprieduma 318. punktā minētās judikatūras, prasītājai bija tiesības atsaukties uz tādiem pierādījumiem kā kritiskās robežas analīze, kas tika iesniegta, atbildot uz iebildumu paziņojumu, lai apgalvotu, ka tās rīcība nevarēja ierobežot konkurenci un it īpaši radīt izstumšanas iedarbību.

331    Prasītāja pamatojās uz šo iespēju savas atbildes uz iebildumu paziņojumu iedaļā, kuras mērķis bija pierādīt, ka nepastāv izstumšanas iedarbība (VII iedaļa), iekļaujot apakšiedaļu, kurā izklāstīta kritiskās robežas analīze (VII.F apakšiedaļa). Tādējādi šai kritiskās robežas analīzei bija būtiska nozīme prasītājas iebildumu rakstā pret Komisijas izvirzītajiem iebildumiem. Turklāt apstrīdētā lēmuma iedaļā par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu (11. iedaļa) Komisija veltīja iedaļu šīs kritiskās robežas analīzes pārbaudei un atspēkošanai (11.5. iedaļa).

332    Iespēja uzņēmumam apgalvot, ka tā rīcība nevarēja ierobežot konkurenci un it īpaši radīt izstumšanas iedarbību, pamatojoties uz tādu ekonomisko analīzi kā kritiskās robežas analīze, ko šajā lietā ir iesniegusi prasītāja, nav lietderīga, ja Komisija pēc iebildumu paziņojuma ir grozījusi pārmestās rīcības tvērumu, it īpaši saistībā ar attiecīgajiem tirgiem.

333    Pārmestās rīcības tvēruma noteikšana ietekmē šajā analīzē izmantotos ekonomiskos datus, it īpaši attiecībā uz attiecīgo produktu izmaksām un vienības cenām, apstrīdamo tirgus daļu vai pat izmaksām, kas jāsedz tikpat efektīvam konkurentam.

334    Kritiskās robežas analīze attiecībā uz diviem, iespējams, atšķirīgiem un savstarpēji neaizvietojamiem produktu tirgiem (piemēram, saskaņā ar apstrīdēto lēmumu, UMTS mikroshēmojuma un LTE mikroshēmojuma tirgi) noteikti atšķirsies no analīzes par tikai vienu no šiem abiem tirgiem (piemēram, tikai LTE mikroshēmojuma tirgu).

335    Konkrētāk, šajā lietā apgalvotā [dominējošā stāvokļa] ļaunprātīgā izmantošana, kas attiecas tikai uz LTE mikroshēmojuma tirgu, ietekmē tādas analīzes būtiskos parametrus kā kritiskās robežas analīze. Šādi būtiski parametri it īpaši ir attiecīgo maksājumu summa, jo, kā norāda prasītāja, maksājumi, kuri attiecas uz UMTS mikroshēmojumiem, bija jāizslēdz no kritiskās robežas analīzes, apstrīdamā daļa, kas ņemta vērā kritiskās robežas analīzē, proti, Apple pieprasījuma daļa, attiecībā uz kuru tikpat efektīvs konkurents kā prasītāja varētu konkurēt ar prasītāju un kurā tas varētu sadalīt izmaksas, kas nepieciešamas, lai atlīdzinātu Apple attiecīgo maksājumu zaudējumu, un mikroshēmojumu izmaksas un cenas, kas ņemtas vērā kritiskās robežas analīzē, jo Komisija tieši apstrīdētajā lēmumā konstatēja, ka UMTS mikroshēmojuma un LTE mikroshēmojuma vidējās cenas nav līdzīgas (apstrīdētā lēmuma 217. apsvērums).

336    Tādējādi, ciktāl Komisijas veiktie iebildumu grozījumi ietekmēja to datu atbilstību, kuri bija pamatā kritiskās robežas analīzei, ko prasītāja iesniedza, atbildot uz iebildumu paziņojumu, lai apgalvotu, ka tās rīcība nevarēja radīt izstumšanas iedarbību, šim uzņēmumam, lai varētu efektīvi īstenot savas tiesības uz aizstāvību, bija jābūt iespējai tikt uzklausītam un vajadzības gadījumā pielāgot šo ekonomisko analīzi, pat ja šādā situācijā Komisijai nebija pienākuma paziņot tam “papildu iebildumus” saskaņā ar šī sprieduma 310. punktā minēto judikatūru un šī sprieduma 313. un 314. punktā izdarītajiem konstatējumiem.

337    Iebildumu paziņojums pēc sava rakstura ir provizorisks un tas var tikt labots, Komisijai veicot vēlāku izvērtējumu, pamatojoties uz pušu iesniegtajiem apsvērumiem, kā arī citiem faktu konstatējumiem. Šī provizoriskā rakstura dēļ iebildumu paziņojums nekādi neliedz Komisijai grozīt savu nostāju par labu attiecīgajiem uzņēmumiem, un tai nav jāpaskaidro iespējamās atšķirības attiecībā uz tās provizoriskajiem vērtējumiem, kas ietverti šajā paziņojumā (spriedums, 2019. gada 16. janvāris, Komisija/United Parcel Service, C‑265/17 P, EU:C:2019:23, 36. punkts).

338    Tomēr šie apsvērumi neļauj uzskatīt, ka Komisija pēc iebildumu paziņojuma var mainīt to iebildumu tvērumu, saistībā ar kuriem attiecīgais uzņēmums ir iesniedzis ekonomisko analīzi, piemēram, kritiskās robežas analīzi, ko šajā lietā ir iesniegusi prasītāja, nedarījusi šīs izmaiņas zināmas šim uzņēmumam un neļāvusi tam sniegt savus apsvērumus par to, vajadzības gadījumā pielāgojot iepriekš iesniegto ekonomisko analīzi. Šāda interpretācija būtu pretēja tiesību uz aizstāvību ievērošanai un Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punkta noteikumiem, kuri prasa, lai attiecīgajam uzņēmumam būtu iespēja lietderīgi paust savu viedokli par jautājumiem, par kuriem Komisija izteikusi iebildumus (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 16. janvāris, Komisija/United Parcel Service, C‑265/17 P, EU:C:2019:23, 31. un 37. punkts).

339    Proti, lai gan apstrīdētajā lēmumā Komisija varēja noraidīt prasītājas iesniegto kritiskās robežas analīzi, kas attiecās uz LTE mikroshēmojuma tirgu un UMTS mikroshēmojuma tirgu, uzskatot, ka tajā nav apstrīdēti tās secinājumi, kas attiecas tikai uz LTE mikroshēmojuma tirgu, nevar secināt, ka tādā pašā veidā tā būtu varējusi noraidīt kritiskās robežas analīzi tikai par LTE mikroshēmojuma tirgu.

340    Tālab ir jākonstatē, ka šajā lietā, lai efektīvi varētu paust savu viedokli par apgalvoto izstumšanas iedarbību un tādējādi labāk nodrošināt savu aizstāvību, prasītājai bija jādod iespēja izteikties un vajadzības gadījumā pielāgot savu kritiskās robežas analīzi, lai ņemtu vērā iebildumu atsaukšanu attiecībā uz UMTS mikroshēmojumu, par kuru piegādi Komisija vairs nebija pārmetumu.

341    Šo konstatējumu nevar apšaubīt Komisijas apgalvojumi, ar kuriem tā apstrīd prasītājas argumenta pieņemamību un atbilstību, kurš attiecas uz UMTS mikroshēmojumu daudzumu, kas netika ņemts vērā tās interesēs (šī sprieduma 306. punkts). Pirmkārt, šo argumentu prasītāja izvirzīja replikas rakstā, lai pamatotu prasības pieteikumā izvirzīto iebildumu saskaņā ar kuru ļaunprātīgās rīcības tvēruma grozīšana, izslēdzot UMTS mikroshēmojumu, ir tai nelabvēlīga attiecībā uz tās kritiskās robežas analīzi. Tādējādi šis arguments ir pieņemams. Otrkārt, datus par UMTS mikroshēmojumu prasītāja iekļāva kritiskās robežas analīzē, kas tika iesniegta, atbildot uz iebildumu paziņojumu, jo šajā paziņojumā bija minēta arī ļaunprātīga rīcība UMTS mikroshēmojuma tirgū un šajā ziņā, pamatojoties uz Apple iesniegtajiem datiem, skaidri norādīts, ka Apple no 2011. gada līdz 2014. gadam no prasītājas bija iegādājusies UMTS mikroshēmojumus, kuru kopējais vienību skaits būtībā atbilst prasītājas norādītajam skaitam (skat. iebildumu paziņojuma 14. tabulu). Tādējādi prasītājas arguments ir būtisks.

342    No minētā izriet, ka Komisija ir pārkāpusi prasītājas tiesības uz aizstāvību, jo tā nav uzklausījusi prasītāju par sekām, kas izriet no iebildumu atsaukšanas attiecībā uz UMTS mikroshēmojuma tirgu saistībā ar kritiskās robežas analīzi, ko prasītāja iesniedza, lai pierādītu, ka tai pārmestā rīcība nevarēja ierobežot konkurenci un it īpaši radīt izstumšanas iedarbību.

343    Ņemot vērā šo prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, ir jāapmierina arī pirmā pamata pirmā daļa.

4.      Secinājums

344    No prasības pirmā pamata un it īpaši tā pirmās un trešās daļas pārbaudes izriet, ka administratīvajā procesā, kura rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, ir pieļautas vairākas procesuālās kļūdas, kuras ietekmēja prasītājas tiesības uz aizstāvību.

345    Šo iemeslu dēļ, ņemot vērā prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumus, kuri ir konstatēti, izvērtējot pirmā pamata pirmo un trešo daļu atsevišķi vai kopā, kā arī, tā kā nav jālemj par pārējām prasītājas izvirzītajām šī pamata daļām, pirmais prasības pamats ir jāapmierina un, pamatojoties uz to, apstrīdētais lēmums ir jāatceļ.

346    Šīs lietas apstākļos pareizas tiesvedības interesēs ir jāizvērtē arī trešais prasības pamats.

C.      Par trešo pamatu – acīmredzamas kļūdas tiesību piemērošanā un vērtējumā saistībā ar konstatējumu, ka attiecīgās vienošanās varēja radīt pret konkurenci vērstas sekas

347    Trešajam pamatam ir trīs daļas. Pirmā daļa ir balstīta uz acīmredzamu kļūdu tiesību piemērošanā un tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības principu pārkāpumu, jo Komisija nav pareizi piemērojusi tiesību standartus. Otrā daļa attiecas uz acīmredzamām kļūdām tiesību piemērošanā un vērtējumā, jo Komisija nav piemērojusi judikatūru par cenu noteikšanas praksi. Trešais pamats attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ciktāl Komisija ir konstatējusi, ka attiecīgās vienošanās varēja radīt pret konkurenci vērstas sekas.

348    Jāizvērtē ir trešā daļa.

1.      Ievada apsvērumi

a)      Judikatūrā noteikto principu kopsavilkums

349    Jāatgādina, ka LESD 102. panta mērķis nav aizliegt uzņēmumam ar savu sniegumu iegūt dominējošu stāvokli tirgū. Šīs tiesību normas mērķis nav arī nodrošināt, lai konkurenti, kas ir mazāk efektīvi nekā dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums, paliktu tirgū (spriedumi, 2012. gada 27. marts, Post Danmark, C‑209/10, EU:C:2012:172, 21. punkts un 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 133. punkts).

350    Ar LESD 102. pantu it īpaši ir aizliegts dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam īstenot praksi, kurai ir izstumšanas iedarbība attiecībā pret tikpat efektīviem konkurentiem, tādējādi nostiprinot savu dominējošo stāvokli ar līdzekļiem, kas nav atbilstoši uz sniegumu balstītai konkurencei (skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 136. punkts un tajā minētā judikatūra).

351    Tādējādi izstumšanas no tirgus iedarbība ne vienmēr apdraud konkurenci. Uz sniegumu balstīta konkurence jau pēc savas definīcijas var izraisīt mazāk efektīvu un tālab patērētājiem mazāk interesantu – it īpaši no cenu, izvēles, kvalitātes vai jauninājumu viedokļa – konkurentu izzušanu no tirgus vai to izstumšanu (spriedumi, 2012. gada 27. marts, Post Danmark, C‑209/10, EU:C:2012:172, 22. punkts un 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 134. punkts).

352    Tomēr šajā kontekstā dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam ir īpaša atbildība ar savu rīcību neapdraudēt efektīvu un neizkropļotu konkurenci iekšējā tirgū (spriedums, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 135. punkts).

353    Šajā ziņā ir jau nospriests, ka tas, ka tirgū dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums, kas – pat pēc to lūguma – saista pircējus ar pienākumu vai solījumu visu vai lielāko daļu no to vajadzībām nepieciešamā iegadāties tikai no šī uzņēmuma, ir dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana LESD 102. panta izpratnē neatkarīgi no tā, vai attiecīgais pienākums ir paredzēts bez tālākiem noteikumiem vai arī apmaiņā pret atlaides piešķiršanu. Tas tā ir arī tad, ja šis uzņēmums, nesaistīdams pircējus ar formālām saistībām, vai nu atbilstoši ar šiem pircējiem noslēgtiem līgumiem, vai arī vienpusēji piemēro lojalitātes atlaižu sistēmu, proti, atlaides, kas ir saistītas ar nosacījumu, ka klients – turklāt neatkarīgi no savu pirkumu apjoma – visu vai būtisku daļu no savām vajadzībām nepieciešamā iegādājas tikai no dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma (skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 137. punkts un tajā minētā judikatūra).

354    Tomēr gadījumā, kad attiecīgais uzņēmums administratīvā procesa laikā sniedz pierādījumus par to, ka tā rīcība nevarēja ierobežot konkurenci un it īpaši radīt pārmesto izstumšanas iedarbību, Komisijai ir jāizanalizē vismaz tikpat efektīvu konkurentu izstumšanas spēja (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 138.–140. punkts).

355    Patiešām ‑ rīcības ļaunprātīgais raksturs nozīmē, ka tā varēja ierobežot konkurenci un it īpaši radīt pārmesto izstumšanas iedarbību un ka šis vērtējums ir jāveic, ņemot vērā visus atbilstošos faktiskos apstākļus, kas ir saistīti ar minēto rīcību (skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 154. punkts un tajā minētā judikatūra).

356    Ja lēmumā Komisija veic šādu analīzi, Vispārējai tiesai ir jāizvērtē visi prasītāja argumenti, ar kuriem apšaubīta to konstatējumu pamatotība, ko Komisija izdarījusi attiecībā uz vismaz tikpat efektīvu konkurentu izstumšanas spēju saistībā ar attiecīgo praksi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 141. punkts).

357    Turklāt attiecībā uz pēdējo jāatgādina, ka LESD 263. pantā paredzētās likumības pārbaudes tvērums attiecas uz visiem Komisijas lēmumiem par LESD 102. panta piemērošanas procedūru, kur Vispārējā tiesa prasītāja izvirzīto pamatu gaismā nodrošina padziļinātu pārbaudi – kā tiesību, tā faktu – un, ņemot vērā visu to iesniegto informāciju neatkarīgi no tā, vai tā attiecas uz laiku pirms vai pēc pieņemtā lēmuma, vai tā jau ir tikusi iesniegta iepriekš administratīvajā procedūrā vai pirmoreiz tiesvedībā lieta, ko izskata Vispārējā tiesa, ja šai informācijai ir nozīme Komisijas lēmuma tiesiskuma pārbaudē (spriedums, 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 72. punkts).

358    Pat jomās, kurās ir jāveic sarežģīti vērtējumi, Savienības tiesām ir ne vien jāpārbauda izvirzīto pierādījumu faktiskā precizitāte, uzticamība un konsekvence, bet arī jākontrolē, vai šie pierādījumi veido visu atbilstošo datu kopumu, kas ir jāņem vērā, izvērtējot situāciju, un to, vai tie pamato no tiem izdarītos secinājumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 10. jūlijs, Telefónica un Telefónica de España/Komisija, C‑295/12 P, EU:C:2014:2062, 54. punkts).

359    Visbeidzot, konkurences tiesību jomā gadījumā, ja pastāv strīds par pārkāpuma esamību, Komisijai ir jāsniedz tās konstatēto pārkāpumu pierādījumi un ir jāiesniedz tādi pierādījumi, kas juridiski pietiekami pierāda pārkāpumu veidojošo faktu esamību. Ja tiesai ir šaubas, tās ir jāinterpretē par labu uzņēmumam, kuram ir adresēts lēmums, ar ko ir konstatēts pārkāpums (spriedums, 2012. gada 22. novembris, E.ON Energie/Komisija, C‑89/11 P, EU:C:2012:738, 71. un 72. punkts).

b)      Apstrīdētā lēmuma struktūras kopsavilkums

360    Apstrīdētā lēmuma 11. iedaļā, kurai ir astoņas daļas, Komisija ir secinājusi, ka prasītāja ir ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli (skat. šī sprieduma 33. punktu).

361    Konkrētāk, apstrīdētā lēmuma 11.3. iedaļā Komisija ir secinājusi, ka attiecīgie maksājumi bija ekskluzivitātes maksājumi (apstrīdētā lēmuma 395. apsvērums).

362    Apstrīdētā lēmuma 11.4. iedaļā Komisija ir norādījusi, ka pieņēmums par to, ka prasītājas ekskluzivitātes maksājumu piešķiršana ir dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, šīs lietas apstākļos tika apstiprināts, analizējot attiecīgo maksājumu spēju radīt pret konkurenci vērstas sekas (apstrīdētā lēmuma 406. apsvērums). Šai iedaļai ir četras daļas.

363    Pirmkārt, Komisija ir konstatējusi, ka attiecīgie maksājumi ir samazinājuši Apple stimulus pāriet pie konkurējošiem LTE mikroshēmojuma piegādātājiem (apstrīdētā lēmuma 11.4.1. apakšiedaļa).

364    Otrkārt, Komisija ir norādījusi, ka Apple iekšējie dokumenti un paskaidrojumi apstiprina, ka attiecīgie maksājumi ir samazinājuši Apple stimulus pāriet pie konkurējošiem LTE mikroshēmojuma piegādātājiem (apstrīdētā lēmuma 11.4.2. apakšiedaļa).

365    Treškārt, Komisija ir konstatējusi, ka attiecīgie maksājumi attiecās uz ievērojamu LTE mikroshēmojuma tirgus daļu attiecīgajā laikposmā (apstrīdētā lēmuma 11.4.3. apakšiedaļa).

366    Ceturtkārt, Komisija ir uzskatījusi, ka Apple ir pievilcīgs klients, ņemot vērā tā nozīmi ienākšanai konkrētajā tirgū vai tirgus paplašināšanai (apstrīdētā lēmuma 11.4.4. apakšiedaļa).

367    Apstrīdētā lēmuma 11.5. iedaļā Komisija ir secinājusi, ka prasītājas kritiskās robežas analīze nepierāda, ka tās ekskluzivitātes maksājumi nevarētu radīt pret konkurenci vērstas sekas (apstrīdētā lēmuma 488. apsvērums).

c)      Prasītājas iebildumu kopsavilkums

368    Kā izriet no šī sprieduma 361. un 362. punkta, Komisija nav tikai aprobežojusies ar attiecīgo maksājumu kvalificēšanu par ekskluzivitātes maksājumiem, bet ir veikusi analīzi par šo maksājumu spēju radīt pret konkurenci vērstas sekas. Līdz ar to saskaņā ar šī sprieduma 356. punktā minēto judikatūru Vispārējai tiesai ir jāizvērtē visi prasītājas argumenti, ar kuriem tiek apšaubīta šīs analīzes pamatotība.

369    Šajā ziņā trešā pamata trešajā daļā prasītāja izvirza astoņus iebildumus un atsevišķus sākotnējos argumentus, ar kuriem tā būtībā pārmet Komisijai, ka tā ir pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, analizējot attiecīgo maksājumu spēju radīt pret konkurenci vērstas sekas un izvērtējot prasītājas iesniegto kritiskās robežas analīzi.

370    Runājot par analīzi par attiecīgo maksājumu spēju radīt pret konkurenci vērstas sekas, ir jāizvērtē trešā pamata trešās daļas pirmie trīs iebildumi un ar tiem saistītie sākotnējie argumenti.

2.      Partrešā pamata trešās daļas pirmo iebildumu – visu atbilstošo apstākļu neņemšana vērā

371    Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav pierādījumu tam, ka attiecīgās vienošanās varēja radīt pret konkurenci vērstu konkurentu izstumšanu. Prasītāja turklāt apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi, ka Intel vai kāds cits konkurējošs uzņēmums būtu spējīgs izpildīt Apple stingrās prasības tehniskajā un plānošanas ziņā. Gluži otrādi, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir atzīts, ka attiecīgajā laikposmā neviens konkurents nebija spējīgs piegādāt LTE mikroshēmojumus izmantošanai iPhone ierīcēs, kā arī tajā nav apgalvots, ka attiecīgie maksājumi būtu ietekmējuši Apple piegādes lēmumus attiecībā uz iPad ierīcēm, kuras tika laistas tirgū 2011.–2013. gadā un 2016. gadā. Apstrīdētā lēmuma mērķis esot pierādīt viena konkurenta (Intel) izstumšanu attiecībā uz piegādēm, runājot par iPad ierīcēm, ko bija paredzēts laist tirgū 2014. un 2015. gadā un kas veido mazāk nekā 1 % no konkrētā tirgus, kā arī tas nozīmējot, ka attiecīgie maksājumi nevarēja radīt neviena konkurenta izstumšanu.

372    Prasītāja apgalvo, ka Komisija neesot identificējusi, analizējusi vai interpretējusi konkrētus būtiskus faktus un ka apstrīdētajā lēmumā esot pieļautas neprecizitātes attiecībā uz attiecīgajām ierīcēm un konkurentiem. Tā norāda, kā Komisija to atzīst apstrīdētajā lēmumā, ka attiecīgās vienošanās nevarēja liegt nevienam konkurentam piegādāt LTE mikroshēmojumus izmantošanai tajos iPhone modeļos, kuri tika laisti tirgū šo vienošanos spēkā esamības laikā. It īpaši, kā izriet no apstrīdētā lēmuma, laikposmā no 2011. gada līdz 2015. gadam Apple nebija tehniskas alternatīvas attiecībā uz tam vajadzīgajiem LTE mikroshēmojumiem savām iPhone ierīcēm. Turklāt Komisija nav apgalvojusi, ka attiecīgās vienošanas spētu izstumt jebkuru konkurentu, runājot par tā LTE mikroshēmojuma piegādēm, kas tika izmantots iPad modeļos, kuri tika laisti tirgū 2011., 2012., 2013. un 2016. gadā. Tādējādi būtībā Komisijas apgalvojums attiecas tikai uz iespējamu Intel izstumšanu saistībā ar tādu LTE mikroshēmojumu piegādi, ko paredzēts izmantot iPad modeļos, kuri tika laisti tirgū 2014. un 2015. gadā.

373    Prasītāja papildina, ka Komisija iebildumu rakstā atzīst, ka Apple neuzskatīja Intel par uzticamu tāda LTE mikroshēmojuma piegādātāju, ko paredzēts izmantot mobilajos tālruņos. Prasītāja pierādīja, ka tas pats attiecas arī uz jebkuru citu konkurentu. Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka Komisija neesot ņēmusi vērā nevienu no argumentiem, saskaņā ar kuriem izstumšanas spēja ir jānosaka, ņemot vērā visus mikroshēmojuma klientus plašākā konkrētajā tirgū. Apstrīdētajā lēmumā nav pat apgalvota iespējamā pret konkurenci vērsta izstumšana no tirgus, pretstatā liegumam veikt piegādi konkrētam klientam.

374    Savukārt Komisija apgalvo, ka prasītājas argumenti ir balstīti uz principiāli kļūdainu apstrīdētā lēmuma izpratni. Komisija konstatēja, ka visā attiecīgajā laikposmā prasītāja ir veikusi ekskluzivitātes maksājumus Apple gan attiecībā uz iPhone, gan iPad, kam varēja būt pret konkurenci vērstas sekas, savukārt Intel bija tikai konkrēts šādas iespējas piemērs. Tāpēc Komisijas konstatējumos it īpaši, bet ne tikai, ir norādīts, ka attiecīgie maksājumi faktiski ietekmēja Apple lēmumus par iepirkumu attiecībā uz iPad modeļiem, ko bija paredzēts laist tirgū 2014. un 2015. gadā. Komisija apgalvo, ka, ņemot vērā prasītājas kļūdaino izpratni, Vispārējai tiesai nav sīkāk jāizskata trešā pamata trešā daļa, bet katrā ziņā Komisija izvirza argumentus, lai atspēkotu prasītājas argumentus.

375    Tādējādi Komisija vispirms apgalvo, ka prasītāja nav skaidri norādījusi atbilstošos apstākļus vai iemeslus, kādēļ Komisija ir pieļāvusi kļūdu, piešķirot nozīmi faktoriem, uz kuriem tā ir balstījusies. Turpinājumā Komisija atsaucas uz apstrīdētā lēmuma 411. apsvērumā izklāstītajiem apstākļiem. Konkrētāk, Komisija norāda, ka vērā ņemami faktori ir prasītājas dominējošā stāvokļa apmērs, tirgus pārklājums un nosacījumi, ar kādiem tika piešķirti maksājumi, paskaidro, ka trešā pamata trešajā daļā nav aplūkots jautājums par attiecīgo vienošanos ilgumu, precizē, ka attiecīgo maksājumu summa bija ievērojama, kā arī paskaidro, ka apstrīdētais lēmums nav balstīts uz izstumšanas stratēģiju. Visbeidzot, Komisija paskaidro, ka saskaņā ar apstrīdēto lēmumu attiecīgajiem maksājumiem varēja būt pret konkurenci vērstas sekas visā attiecīgajā laikposmā un ka tiem bija konkrētas pretkonkurences sekas attiecībā uz lēmumiem par LTE mikroshēmojuma iepirkumu iPad ierīcēm, ko Apple plānoja laist tirgū 2014. un 2015. gadā.

376    Otrkārt, Komisija norāda, ka tā nav atzinusi, ka Intel ir mazāk efektīvs konkurents. Tā apgalvo, ka prasītāja nav ņēmusi vērā apstrīdētā lēmuma 464. apsvērumā konstatēto, ka Apple uzskatīja Intel par pievilcīgu LTE mikroshēmojuma avotu savām iPad ierīcēm. Katrā ziņā 486. apsvērumā izdarītais konstatējums nav balstīts tikai uz pieņēmumu, ka Intel bija tikpat efektīvs konkurents, jo Komisija ņēma vērā attiecīgo maksājumu spēju radīt izstumšanas iedarbību attiecībā uz jebkuru tikpat efektīvu konkurentu, apstrīdētā lēmuma 426. apsvērumā norādot, ka Apple bija apsvērusi trīs alternatīvus piegādātājus iPad ierīcēm, ko tā plānoja laist tirgū 2014. gadā.

377    Komisija piebilst, ka prasītājas uzstājībai par to, ka Intel nevar tikt uzskatīts par tikpat efektīvu konkurentu, nav nekādas nozīmes, jo secinājums par attiecīgo maksājumu spēju radīt pret konkurenci vērstas sekas attiecas uz tikpat efektīvu konkurentu.

378    Vispirms un pieņemot, ka Komisijas argumenti, proti, ka trešā pamata trešās daļas pārbaude nav lietderīga, ir jāsaprot tādējādi, ka tie norāda uz šīs daļas neefektivitāti, tie ir jānoraida kā nepamatoti. Saistībā ar šo pamata daļu lietas dalībnieki būtībā nav vienisprātis par apstrīdētajā lēmumā Komisijas sniegto pierādījumu par attiecīgo maksājumu spēju radīt pret konkurenci vērstas sekas pamatotību. Tādējādi, ja trešā pamata trešā daļa izrādītos pamatota, tas nozīmētu apstrīdētā lēmuma atcelšanu.

379    Šajā kontekstā, lai izvērtētu prasītājas argumentus, vispirms ir jāatgādina konkrēti elementi saistībā ar apstrīdētā lēmuma struktūru un saturu.

380    Vispirms jānorāda, ka, lai gan konkrētais tirgus, ko Komisija konstatēja apstrīdētajā lēmumā, ir LTE mikroshēmojuma pasaules tirgus (skat. šī sprieduma 31. punktu), prasītājai pārmestā rīcība ietilpst tikai un vienīgi tās līgumisko attiecību ar Apple piemērošanas jomā. Konkrēti, Komisija konstatēja, ka prettiesiskā rīcība izpaudās tādējādi, ka prasītāja piešķīra attiecīgos maksājumus Apple (apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 1. pants).

381    Turpinājumā jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 11.4. iedaļā Komisija secināja, ka attiecīgie maksājumi ir uzskatāmi par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, pamatojoties uz to, ka tie bija ekskluzivitātes maksājumi, kam var būt pret konkurenci vērsta ietekme (apstrīdētā lēmuma 406. apsvērums), jo tie ir samazinājuši Apple stimulus pāriet pie prasītājas konkurentiem (apstrīdētā lēmuma 407. apsvērums).

382    Konkrētāk, Komisija apstrīdētā lēmuma 11.4.1. un 11.4.2. apakšiedaļā (apstrīdētā lēmuma 407. un 408. apsvērums) pierāda Apple stimulu pāriet pie prasītājas konkurentiem samazināšanu.

383    Visbeidzot, jānorāda, ka, lai secinātu, ka attiecīgie maksājumi varēja radīt pret konkurenci vērstas sekas, Komisija apstrīdētajā lēmumā norādīja, ka tā ir ņēmusi vērā arī ievērojamo konkrētā tirgus daļu, uz kuru attiecas apstrīdētā lēmuma 11.4.3. apakšiedaļā minētie attiecīgie maksājumi (apstrīdētā lēmuma 409. un 411. apsvērums), Apple kā klienta nozīmi ienākšanai apstrīdētā lēmuma 11.4.4. apakšiedaļā minētajā konkrētajā tirgū vai tā paplašināšanai (apstrīdētā lēmuma 410. un 411. apsvērums), kā arī apstrīdētā lēmuma 10. iedaļā minētā prasītājas dominējošā stāvokļa apjomu, apstrīdētā lēmuma 11.3. iedaļā minētos attiecīgo maksājumu piešķiršanas nosacījumus un apstrīdētā lēmuma 11.4.1. apakšiedaļā un 11.8. iedaļā minēto maksājumu ilgumu un apmēru (apstrīdētā lēmuma 411. apsvērums). Savukārt, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma un kā Komisija apstiprināja savos procesuālajos rakstos, tā nepaļāvās uz to, ka pastāv izstumšanas stratēģija, proti, pret konkurenci vērsts prasītājas nodoms.

384    Ciktāl, kā izriet no šī sprieduma 381. punkta, Komisijas secinājums, saskaņā ar kuru attiecīgie maksājumi varēja radīt pret konkurenci vērstas sekas, ir balstīts galvenokārt uz vērtējumu, ka šie maksājumi ir samazinājuši Apple stimulus pāriet pie prasītājas konkurentiem, vispirms ir jāpārbauda, vai Komisija, kā to apgalvo prasītāja, šādu vērtējumu ir veikusi, neņemot vērā visus atbilstošos apstākļus.

385    Pirmām kārtām, jāatgādina, ka, kā norādīts šī sprieduma 382. punktā, Komisija ir nonākusi pie secinājuma, ka attiecīgie maksājumi ir samazinājuši Apple stimulus pāriet pie prasītājas konkurentiem saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 11.4.1. un 11.4.2. apakšiedaļā ietverto analīzi.

386    Pirmkārt, apstrīdētā lēmuma 11.4.1. apakšiedaļā Komisija šo secinājumu ir izdarījusi (apstrīdētā lēmuma 412. apsvērums), pamatojoties uz attiecīgajā laikposmā saņemto attiecīgo maksājumu summas salīdzinošo analīzi (apstrīdētā lēmuma 413. apsvērums), attiecīgo maksājumu summu, ko Apple būtu zaudējis, ja attiecīgajā laikposmā būtu laidis tirgū ierīci, kurā būtu iestrādāts prasītājas konkurenta LTE mikroshēmojums (apstrīdētā lēmuma 414. apsvērums), un summu, kas Apple būtu jāatmaksā, ja tas 2013., 2014. un 2015. gadā būtu laidis tirgū ierīci, kurā būtu iestrādāts prasītājas konkurenta LTE mikroshēmojums (apstrīdētā lēmuma 416. apsvērums), kā arī šo attiecīgo maksājumu zaudējuma un atmaksāšanas iespējamo kumulatīvo ietekmi (apstrīdētā lēmuma 417. apsvērums).

387    Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 11.4.2. apakšiedaļā Komisija ir konstatējusi, ka Apple iekšējie dokumenti un paskaidrojumi apstiprina šo vērtējumu (apstrīdētā lēmuma 423. apsvērums). 11.4.2. apakšiedaļai ir četras daļas, proti, pirmā daļa ietver Komisijas veikto Apple iekšējo dokumentu un paskaidrojumu analīzi (apstrīdētā lēmuma 11.4.2.1. apakšiedaļa), otrās mērķis ir atbildēt uz prasītājas argumentu, ka šie iekšējie dokumenti un paskaidrojumi nav ticami (apstrīdētā lēmuma 11.4.2.2. apakšiedaļa), trešās daļās mērķis atbildēt uz prasītājas argumentu, ka Apple ir pieprasījis ekskluzivitāti (apstrīdētā lēmuma 11.4.2.3. apakšiedaļa), un ceturtā ir vērsta uz to, lai atbildētu uz prasītājas argumentu par to, ka Apple to katrā ziņā izvēlējās, ņemot vērā tās LTE mikroshēmojuma augstāku kvalitāti, kā arī ietver Komisijas vērtējumu, saskaņā ar kuru, pretēji prasītājas apgalvotajam, attiecīgie maksājumi ietekmēja Apple iepirkumu stratēģiju (apstrīdētā lēmuma 11.4.2.4. apakšiedaļa).

388    Otrām kārtām, jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 11.4.1. un 11.4.2. apakšiedaļā sniegtajiem pierādījumiem, kā tas izriet no to satura un no Komisijas Vispārējā tiesā sniegtajiem paskaidrojumiem, ir atšķirīga to piemērošanas joma.

389    Pirmkārt, apstrīdētā lēmuma 11.4.1. apakšiedaļas mērķis ir pierādīt, ka attiecīgie maksājumi ir samazinājuši Apple stimulus attiecīgajā laikposmā pāriet pie prasītājas konkurentiem, lai iegādātos LTE mikroshēmojumu visām savām ierīcēm, proti, iPhone un iPad. Šajā kontekstā, kā izriet no apstrīdētā lēmuma un kā Komisija paskaidroja Vispārējā tiesā, tā balstījās uz analīzi par attiecīgo maksājumu spēju radīt pret konkurenci vērstas sekas.

390    Turklāt attiecībā uz Komisijas analīzē minēto Apple pieprasījumu pēc LTE mikroshēmojuma jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 11.4.3. apakšiedaļā, lai noteiktu attiecīgo maksājumu tirgus pārklājumu, Komisija ir atsaukusies arī uz tiem visiem LTE mikroshēmojumiem, ko Apple iegādājās no prasītājas, nenošķirot iPhone un iPad ierīces. Tāpat apstrīdētā lēmuma 11.4.4. apakšiedaļā Komisija konstatēja, ka Apple ir pievilcīgs klients LTE mikroshēmojuma piegādātājiem, nenošķirot iPhone un iPad ierīces.

391    Līdz ar to apstrīdētā lēmuma 11.4.1. apakšiedaļa, tāpat kā tā 11.4.3. un 11.4.4. apakšiedaļa, attiecas uz visu Apple pieprasījumu pēc LTE mikroshēmojuma iPhone un iPad ierīcēm. Turklāt Komisija savos rakstveida apsvērumos apstiprināja, ka tā ir konstatējusi, ka visā attiecīgajā laikposmā attiecīgie maksājumi varēja radīt pret konkurenci vērstas sekas attiecībā uz LTE mikroshēmojumu, ko paredzēts izmantot gan iPhone, gan iPad ierīcēs.

392    Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 11.4.2. apakšiedaļas mērķis būtībā ir, pamatojoties uz Apple iekšējiem dokumentiem un paskaidrojumiem, apstiprināt apstrīdētā lēmuma 11.4.1. apakšiedaļā sniegto vērtējumu un, konkrētāk, kā izriet no apstrīdētā lēmuma un kā Komisija to ir precizējusi Vispārējā tiesā, pierādīt, ka attiecīgie maksājumi faktiski ir samazinājuši Apple stimulus pāriet pie prasītājas konkurentiem, lai iegādātos LTE mikroshēmojumu atsevišķām tās ierīcēm.

393    Šajā ziņā iebildumu rakstā Komisija nepārprotami ir apstiprinājusi, ka šīs apstrīdētā lēmuma apakšiedaļas mērķis ir pierādīt, ka attiecīgie maksājumi ir “faktiski ietekmējuši” vai “tiem bija konkrētas sekas attiecībā uz” Apple lēmumiem par LTE mikroshēmojuma iepirkumu attiecībā uz “iPad ierīcēm, ko [tas] plānoja laist tirgū 2014. un 2015. gadā”. Līdz ar to Komisija paskaidroja, ka secinājums, ko tā ir izdarījusi šajā ziņā, attiecas uz attiecīgo maksājumu “faktiskajām sekām”.

394    Turklāt attiecībā uz Apple pieprasījumu pēc LTE mikroshēmojuma, kas minēts Komisijas analīzē, kura ietverta apstrīdētā lēmuma 11.4.2. apakšiedaļā, atbildot uz procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros uzdotajiem jautājumiem par šajā punktā izmantoto vārdu un izteicienu “ierīces”, “laist tirgū” (2014. un 2015. gadā) un “[bija] paredzēts laist tirgū” (2014. un 2015. gadā) tvērumu, tā skaidri apstiprināja, ka šī apakšiedaļa attiecas nevis uz iPhone, bet tikai uz iPad ierīcēm, precizējot, ka šajā apakšiedaļā diemžēl ir pieļauta “pārrakstīšanās kļūda”, jo tā attiecas uz iPad ierīcēm, kuras faktiski “tika laistas tirgū” 2014. un 2015. gadā, kā arī turpinājumā nepārprotami apstiprināja, ka šī apakšiedaļa attiecas tikai uz konkrētām iPad ierīcēm bez CDMA, kuras Apple bija “paredzējis laist tirgū” 2014. un 2015. gadā.

395    No tā izriet, ka, kā to apliecina apstrīdētā lēmuma saturs un kā Komisija to apstiprināja gan rakstveida apsvērumos, gan tiesas sēdē, pirmkārt, visa apstrīdētā lēmuma 11.4.1. apakšiedaļā ietvertā Komisijas analīze attiecas uz attiecīgo maksājumu spēju radīt pret konkurenci vērstas sekas gan saistībā ar iPhone, gan iPad ierīcēm, kā tas turklāt izriet no apstrīdētā lēmuma 11.4. iedaļas nosaukuma, ciktāl tā kopumā attiecas uz šo maksājumu “iespējamām” pretkonkurences sekām. Uz šo analīzi attiecas trešā pamata trešās daļas pirmais iebildums. Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 11.4.2. apakšiedaļā ietvertā Komisijas analīze attiecas uz konkrētām sekām, kādas attiecīgajiem maksājumiem būtu bijušas attiecībā uz konkrētiem iPad modeļiem, kurus Apple plānoja laist tirgū 2014. un 2015. gadā. Uz šo analīzi attiecas trešā pamata trešās daļas otrais un trešais iebildums (skat. šī sprieduma 429. un nākamos punktus).

396    Trešām kārtām, saskaņā ar šī sprieduma 355. punktā atgādināto judikatūru analīze par to, vai attiecīgie maksājumi varēja ierobežot konkurenci un it īpaši radīt izstumšanas iedarbību attiecībā uz vismaz tikpat efektīviem konkurentiem, ir jāveic, ņemot vērā visus atbilstošos faktiskos apstākļus, kas ir saistīti ar minēto rīcību.

397    No minētā izriet, ka, tā kā ir jāņem vērā visi atbilstošie apstākļi saistībā ar pārmesto rīcību, analīzei par šīs rīcības pretkonkurences spēju nevar būt tikai hipotētisks raksturs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, Post Danmark, C‑23/14, EU:C:2015:651, 65. un 68. punkts).

398    Ceturtām kārtām, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāpārbauda, vai, kā apgalvo prasītāja, Komisija vērtējumu par to, ka attiecīgie maksājumi ir samazinājuši Apple stimulus pāriet pie prasītājas konkurentiem, lai iegādātos LTE mikroshēmojumu iPhone un iPad ierīcēm, kuras bija paredzēts laist tirgū attiecīgajā laikposmā, ir izdarījusi, pienācīgi neņemot vērā visus atbilstošos faktiskos apstākļus.

399    Pirmkārt, no apstrīdētā lēmuma izriet, ka iPhone un iPad modeļiem, kuri tika laisti tirgū pirms 2011. gada, Apple iegādājās UMTS mikroshēmojumu no Infineon, kura saimniecisko darbību šajā jomā 2011. gadā pārņēma Intel (apstrīdētā lēmuma 89. un 90. apsvērums). No 2011. gada līdz 2015. gadam un līdz 2016. gada 16. septembrim, proti, attiecīgajā laikposmā, Apple LTE mikroshēmojumu iPhone un iPad ierīcēm iegādājās tikai no prasītājas (apstrīdētā lēmuma 168. apsvērums). Sākot ar iPhone 7 modeli, kas tika laists tirgū 2016. gada 16. septembrī, Apple noteiktās šī modeļa versijās iestrādāja Intel LTE mikroshēmojumu (apstrīdētā lēmuma 91. un 169. apsvērums).

400    Otrkārt, kā to ir uzsvērusi prasītāja, jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 322. apsvērumā saistībā ar tā 10. iedaļu par prasītājas dominējošo stāvokli Komisija ir konstatējusi, ka laikposmā no 2011. gada līdz 2015. gadam “Apple nebija alternatīvas tam vajadzīgajam LTE mikroshēmojumam iPhone ierīcēm”.

401    Šajā ziņā, no vienas puses, jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija nav pamatojusi šā lēmuma 322. apsvērumā izdarīto konstatējumu. Saistītajā 392. zemsvītras piezīmē apstrīdētā lēmuma redakcijā, kas tika paziņota prasītājai, ir atsauce uz neesošu apstrīdētā lēmuma iedaļu (0 iedaļa), un apstrīdētā lēmuma publiskajā redakcijā bez papildu paskaidrojuma ir atsauce uz apstrīdētā lēmuma 11.4.2. apakšiedaļu. Tomēr jāatgādina, ka, kā Komisija apstiprināja, atbildot uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem, apstrīdētā lēmuma 11.4.2. apakšiedaļa neattiecas uz iPhone, bet tikai uz noteiktiem iPad modeļiem, ko bija paredzēts laist tirgū 2014. un 2015. gadā (šī sprieduma 394. punkts). Atbildot uz šajā ziņā uzdotajiem jautājumiem tiesas sēdē, Komisija paskaidroja, ka atsauce uz 0 iedaļu prasītājai paziņotajā apstrīdētā lēmuma versijā bija tehniska kļūda un ka atsaucei uz apstrīdētā lēmuma 11.4.2. apakšiedaļu apstrīdētā lēmuma publiskajā versijā ir atšķirīga nozīme, proti, lai gan saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 322. apsvērumu Apple nebija alternatīvas prasītājas LTE mikroshēmojumam attiecībā uz iPhone tālruņiem, ko bija paredzēts laist tirgū laikposmā no 2011. gada līdz 2015. gadam, tam bija šāda alternatīva attiecībā uz noteiktām iPad ierīcēm, ko bija paredzēts laist tirgū 2014. un 2015. gadā, saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 11.4.2. apakšiedaļu.

402    No otras puses, no apstrīdētā lēmuma izriet, ka tā 322. apsvērumā minētais konstatējums attiecas uz tehniskas alternatīvas neesamību saistībā ar Apple vajadzīgo LTE mikroshēmojumu iPhone ierīcēm. Apstrīdētā lēmuma 447. apsvērumā, pamatojoties uz Apple apsvērumiem par prasītājas atbildi uz iebildumu paziņojumu, Komisija norādīja, ka attiecībā uz ierīcēm, ko bija paredzēts laists tirgū 2016. gadā, Intel uzlabojumi “galvenajās tehnoloģijās” būtu ļāvuši Intel mikroshēmojumu uzskatīt par atbilstošu ne tikai attiecībā uz iPad, bet arī iPhone ierīcēm. Tāpat apstrīdētā lēmuma 491., 492. un 495. apsvērumā Komisija norādīja, ka Apple vajadzība pēc LTE mikroshēmojuma iPhone ierīcēm laikposmā no 2012. gada līdz 2015. gadam nebija apstrīdama, it īpaši uzsverot to, ka Intel LTE mikroshēmojumam nebija konkrētas tehniskās funkcionalitātes.

403    Atbildot uz tiesas sēdē Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem par apstrīdētā lēmuma 322. apsvēruma minētā konstatējuma pamatojumu, gan Komisija, gan prasītāja nepārprotami apstiprināja, ka, pirmām kārtām, šis konstatējums faktiski ir jāsaprot kā tāds, kas attiecas uz tehniskas alternatīvas neesamību, ņemot vērā Apple vajadzību pēc LTE mikroshēmojuma iPhone ierīcēm, ko bija paredzēts laist tirgū no 2011. gada līdz 2015. gadam, un, otrām kārtām, ka šis konstatējums ir pareizs faktu ziņā.

404    Turklāt šajā tiesvedībā nav jānosaka tehniskā funkcionalitāte vai funkcionalitāte, uz kuru attiecas šīs alternatīvas neesamība, dažādiem iPhone modeļiem, kurus Apple bija jālaiž tirgū no 2011. gada līdz 2015. gadam, un it īpaši tas, vai runa bija par “Platjoslas koddales daudzpiekļuvi” (“Code Division Multiple Access”, turpmāk tekstā – “CDMA”) standartu, uz kuru ir atsauce paziņojumos, kas izklāstīti 187. apsvēruma 2. punktā un apstrīdētā lēmuma 454. un 461. apsvērumā, “Voice over LTE” (VoLTE) tehnoloģiju, kas minēta apstrīdētā lēmuma 586. zemsvītras piezīmē ietvertajā paziņojumā, kurš attiecas uz šā lēmuma 447. apsvērumu (atsaucoties uz 587. zemsvītras piezīmi), un “balss savienojamību” vai “balss funkcionalitāti”, kas minēta apstrīdētā lēmuma 492. apsvērumā, vai citām funkcionalitātēm.

405    Neatkarīgi no tehniskā skaidrojuma, ko par faktu konstatējumu Komisija ir sniegusi apstrīdētā lēmuma 322. apsvērumā, lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka Apple nebija tehniskas alternatīvas prasītājas LTE mikroshēmojumam, ņemot vērā tās vajadzības attiecībā uz iPhone ierīcēm, ko bija paredzēts laist tirgū no 2011. gada līdz 2015. gadam.

406    Turklāt apstrīdētajā lēmumā nekas neliecina par to, ka, pirmām kārtām, Apple būtu plānojusi iegādāties LTE mikroshēmojumu, kas neatbilda tā tehniskajām prasībām attiecībā uz iPhone ierīcēm, ko bija paredzēts laist tirgū no 2011. gada līdz 2015. gadam, un, otrām kārtām, ka apstrīdētā lēmuma 322. apsvērumā norādītās alternatīvas neesamības pamats, runājot par iPhone ierīcēm, nebija tehniski iemesli.

407    Treškārt, apstrīdētā lēmuma 491., 493. un 495. apsvērumā Komisija ir arī ko, ka tikai aptuveni puse no Apple vajadzīgā LTE mikroshēmojuma iPhone ierīcēm, ko bija paredzēts laist tirgū 2016. gadā, bija apstrīdama. Šajā ziņā apstrīdētā lēmuma 493. apsvērumā Komisija balstījās uz Apple paziņojumu, kas ietverts Apple apsvērumos par prasītājas atbildi uz iebildumu paziņojumu, norādot, ka tā no Intel varēja iegūt tikai mazāk nekā pusi no tās apjoma vajadzībām attiecībā uz iPhone ierīcēm, ko bija paredzēts laist tirgū 2016. gadā. Apstrīdētajā lēmumā ietvertā informācija šajā ziņā attiecas arī uz tehniskiem apsvērumiem. Apstrīdētā lēmuma 586. zemsvītras piezīmē, kurā ir pārņemti Apple apsvērumi par prasītājas atbildi uz iebildumu paziņojumu, ir norādīts, ka Apple no Intel varēja iegādāties  tikai “daļu” no vajadzīgajā LTE mikroshēmojuma “bez CDMA” iPhone modeļiem, ko bija paredzēts laist tirgū 2016. gadā, kas pamato to, ka Apple nevarēja no Intel iegādāties LTE mikroshēmojumu, kas atbilst tās vajadzībām attiecībā uz CDMA daļu.

408    Ceturtkārt, saskaņā ar apstrīdētajā lēmumā ietvertajām aplēsēm iPhone veidoja aptuveni 90 % no Apple LTE ierīču pārdošanas apjoma attiecīgajā laikposmā un līdz ar to arī no tam vajadzīgajā LTE mikroshēmojuma, savukārt iPad bija aptuveni 10 % no Apple LTE ierīču pārdošanas apjoma attiecīgajā laikposmā un līdz ar to arī no šīm vajadzībām (skat. apstrīdētā lēmuma 421. apsvērumu).

409    No minētā izriet, ka attiecībā uz ļoti lielu daļu no Apple vajadzīgajā LTE mikroshēmojuma ierīcēm, ko bija paredzēts laist tirgū attiecīgajā laikposmā, proti, visiem iPhone modeļiem, ko bija paredzēts laist tirgū laikposmā no 2011. gada līdz 2015. gadam, un vairāk nekā pusei iPhone modeļu, ko bija paredzēts laist tirgū 2016. gadā, Apple nebija tehniskās alternatīvas prasītājas LTE mikroshēmojumam, un tādēļ tā nevarēja pāriet pie konkurējošiem piegādātājiem.

410    Neapstrīdams fakts, ka konkrētajā tirgū nebija tehniskas alternatīvas prasītājas LTE mikroshēmojumam saistībā ar ļoti lielu daļu no Apple vajadzībām attiecīgajā laikposmā, ir atbilstošs faktisks apstāklis, kas ir jāņem vērā, analizējot attiecīgo maksājumu spēju radīt izstumšanas iedarbību, jo Komisija šo spēju konstatēja, ņemot vērā Apple kopējās vajadzības pēc LTE mikroshēmojuma un it īpaši to, ka ir samazinājušies Apple stimuli pāriet pie prasītājas konkurentiem visu tā vajadzību dēļ.

411    Piektkārt, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jākonstatē, ka Komisija secinājumu par to, ka attiecīgie maksājumi varēja ierobežot konkurenci, jo tie samazināja Apple stimulus pāriet pie prasītājas konkurentiem, lai iegādātos LTE mikroshēmojumu attiecībā uz visu tā pieprasījumu iPhone un iPad ierīcēm, ir izdarījusi, pamatojoties uz analīzi, kurā tā nav pienācīgi ņēmusi vērā visus atbilstošos faktiskos apstākļus saistībā ar pārmesto rīcību.

412    Lai gan Komisija konstatēja, ka Apple nebija tehniskas alternatīvas prasītājas LTE mikroshēmojumam attiecībā uz visiem iPhone modeļiem, ko bija paredzēts laist tirgū laikposmā no 2011. gada līdz 2015. gadam, un attiecībā uz vairāk nekā pusi iPhone modeļu, ko bija paredzēts laist tirgū 2016. gadā, tā nesaistīja šo būtisko faktisko apstākli, no kura izriet, ka neviens no konkurentiem nevarēja piegādāt Apple LTE mikroshēmojumu šiem iPhone modeļiem, ar apgalvoto Apple stimulu pāriet pie prasītājas konkurentiem samazināšanos, lai iegādātos LTE mikroshēmojumu atbilstoši visām savām vajadzībām, tostarp iPhone, lai gan šīs ierīces veidoja ļoti lielu šo vajadzību īpatsvaru.

413    Turklāt apstrīdētā lēmuma 11.5. iedaļā Komisija, lai noraidītu prasītājas kritiskās robežas analīzi, tostarp ir pretrunīgi atsaukusies uz šo apstākli, jo prasītājas norādītā Apple pieprasījuma apstrīdamajā daļā nav ņemts vērā fakts, ka Apple nevarēja mainīt tā LTE mikroshēmojuma piegādātāju, ko paredzēts izmantot iPhone ierīcēs, ko bija paredzēts laist tirgū 2012., 2013., 2014. un 2015. gadā, un vairāk nekā pusē iPhone ierīču, ko bija paredzēts laist tirgū 2016. gadā (apstrīdētā lēmuma 491. apsvērums un 495. apsvēruma 2. punkts).

414    Šajos apstākļos, ciktāl Komisija nav ņēmusi vērā to, ka Apple nevarēja pāriet pie jebkura cita piegādātāja, lai izpildītu savas tehniskās prasības attiecībā uz ļoti lielu daļu no tā LTE mikroshēmojuma pieprasījuma (attiecībā uz iPhone ierīcēm, izņemot mazāk nekā pusi no iPhone ierīcēm, ko bija paredzēts laist tirgū 2016. gadā), tā nevarēja pamatoti secināt, ka attiecīgie maksājumi ir samazinājuši Apple stimulus pāriet pie prasītājas konkurentiem, runājot par visām tā vajadzībām attiecībā uz visām iPhone un iPad ierīcēm, ko bija paredzēts laist tirgū attiecīgajā laikposmā, un ka šie maksājumi attiecīgi varēja ierobežot konkurenci visā konkrētajā LTE mikroshēmojuma tirgū. Uz apstākli, kas apstrīdētajā lēmumā netika pienācīgi ņemts vērā, proti, ka Apple iegādājās LTE mikroshēmojumu no prasītājas, nevis no prasītājas konkurentiem, ņemot vērā to, ka nebija alternatīvu, kas atbilstu tā tehniskajām prasībām, varētu attiekties uz sniegumu balstīta konkurence, nevis pret konkurenci vērsta izstumšanas iedarbība saistībā ar attiecīgajiem maksājumiem.

415    Tā ir taisnība, ka ar LESD 102. pantu ir aizliegta dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma rīcība, kuras mērķis ir tieši nostiprināt dominējošo stāvokli un to ļaunprātīgi izmantot, it īpaši tad, ja tās mērķis ir liegt zināmiem potenciālajiem konkurentiem faktisku piekļuvi tirgum (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 151. punkts). Šajā lietā, ņemot vērā apstrīdētajā lēmumā izklāstīto kaitējuma teoriju, kas ir balstīta uz Apple stimulu pāriet pie prasītājas konkurentiem samazināšanos, runājot par visu tam vajadzīgo LTE mikroshēmojumu attiecīgajā laikposmā, Komisija nevarēja ignorēt apstākli, ka savu tehnisko prasību dēļ Apple nevarēja pāriet pie prasītājas konkurentiem attiecībā uz ļoti lielu tā pieprasījuma daļu pēc LTE mikroshēmojuma šajā laikposmā.

416    Turklāt jānorāda, ka apstrīdētāja lēmumā Komisija vispār nav apgalvojusi, ka prasītājas rīcība liedza konkurentiem, kas bija mazāk efektīvi nekā prasītāja, izstrādāt Apple prasībām atbilstošus produktus, bet tikai to, ka tika samazināti Apple stimuli pāriet pie prasītājas konkurentiem attiecībā uz visu tam vajadzīgo LTE mikroshēmojumu. Katrā ziņā ir jāatgādina, ka, kā tas izriet no šī sprieduma 351. punktā minētās judikatūras, uz sniegumu balstīta konkurence var izraisīt mazāk efektīvu un līdz ar to patērētājiem mazāk interesantu – it īpaši no cenu, izvēles, kvalitātes vai jauninājumu viedokļa – konkurentu izzušanu no tirgus vai to izstumšanu.

417    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisijas secinājums par attiecīgo maksājumu spēju radīt izstumšanas iedarbību, pamatojoties uz to, ka tie ir samazinājuši Apple stimulus pāriet pie prasītājas konkurentiem, lai nodrošinātu visu tā pieprasījumu pēc LTE mikroshēmojuma, ir balstīts uz analīzi, kurā netika ņemti vērā visi atbilstošie faktiskie apstākļi, un kas šī iemesla dēļ ir prettiesiska.

418    Šo konstatējumu neietekmē pārējie Komisijas argumenti.

419    Pirmkārt, tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumiem, Komisija pamatojās uz apstrīdētā lēmuma 421. apsvērumu, lai apgalvotu, ka tā ir aprakstījusi “sviras efektu”, kas ir pamats pierādījumiem par attiecīgo maksājumu spēju radīt pret konkurenci vērstas sekas. Būtībā Komisija uzskata, ka, pat ja prasītājas konkurentiem nebūtu tehniski iespējams nodrošināt piegādi attiecībā uz iPhone ierīcēm, attiecīgās vienošanās ļāva prasītājai “izmantot kā sviru” šo Apple pieprasījuma neapstrīdamo daļu attiecībā uz iPhone ierīcēm, lai izstumtu konkurentus, runājot par pieprasījuma apstrīdamo daļu attiecībā uz iPad ierīcēm, un tādējādi liegtu konkurentiem paplašināties un augt tirgū.

420    Šajā ziņā vispirms jākonstatē, ka Komisijas arguments neatbilst apstrīdētajā lēmumā izklāstītajai kaitējuma teorijai, kas attiecas uz attiecīgo maksājumu spēju radīt pret konkurenci vērstas sekas visā konkrētajā LTE mikroshēmojuma tirgū, pamatojoties uz to, ka Apple tika atturēts veikt iepirkumu no prasītājas konkurentiem, runājot par visu tam vajadzīgo LTE mikroshēmojumu iPhone un iPad ierīcēm. Citiem vārdiem sakot, apstrīdētajā lēmumā ir atsauce uz izstumšanas iedarbību saistībā ar visiem LTE mikroshēmojumiem vienlīdz gan attiecībā uz iPhone, gan iPad ierīcēm, nevis uz izstumšanas iedarbību, kas attiecas tikai uz Apple LTE mikroshēmojuma iepirkumu attiecībā uz iPad ierīcēm. Turklāt, no vienas puses, apstrīdētajā lēmumā prasītājai pārmestais pārkāpums tika noteikts, atsaucoties uz Apple kopējo pieprasījumu saistībā ar iPhone un iPad ierīcēm, un, no otras puses, apstrīdētā lēmuma 11.4. iedaļā Komisijas argumentācijā neparādās jēdziens par to, ka prasītāja izmanto “sviras efektu” attiecībā uz dažādām Apple ierīcēm.

421    Turpinājumā jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 421. apsvēruma, lai gan tas ietilpst apstrīdētā lēmuma 11.4.1. iedaļā, mērķis kopā ar minētā lēmuma 419. un 420. apsvērumu ir atbildēt uz prasītājas administratīvajā procesā izvirzīto argumentu par prasītājas konkurentu spēju piedāvāt identiskus stimulus Apple. Tādēļ nav iespējams konstatēt, ka kaitējuma teorija, kas pamato attiecīgo maksājumu spēju radīt pret konkurenci vērstas sekas, ir izskaidrota šajā apsvērumā. Turklāt katrā ziņā, pretēji Komisijas apgalvotajam, apstrīdētā lēmuma 421. apsvērumā nav skaidras norādes pa to, ka prasītāja ar Apple pieprasījuma pēc LTE mikroshēmojuma neapstrīdamās daļas starpniecību būtu izmantojusi “sviras efektu” attiecībā uz šā pieprasījuma apstrīdamo daļu.

422    Visbeidzot, pilnības labad jānorāda, ka Komisijas arguments, kas izriet no apstrīdētā lēmuma 421. apsvēruma, ir balstīts uz pieņēmumu, ka apstrīdētais lēmums pierāda attiecīgo maksājumu pretkonkurences spēju attiecībā uz iPad ierīcēm. Pirmām kārtām, kā norādīts šī sprieduma 391. punktā, apstrīdētā lēmuma 11.4.1., 11.4.3. un 11.4.4. apakšiedaļā Komisija ir veikusi vispārēju analīzi par attiecīgo maksājumu spēju radīt pret konkurenci vērstas sekas, neveicot nekādu īpašu analīzi attiecībā uz iPad ierīcēm. Otrām kārtām, kā konstatēts šī sprieduma 392.–394. punktā, attiecībā uz iPad ierīcēm Komisija apstrīdētā lēmuma 11.4.2. apakšiedaļā ir vienīgi izvērtējusi attiecīgo maksājumu apgalvotās faktiskās sekas saistībā ar iPad modeļiem bez CDMA, ko bija paredzēts laist tirgū 2014. un 2015. gadā, kas ir analīze, uz kuru attiecas turpinājumā izvērtētie otrais un trešais iebildums.

423    Otrkārt, kā norādīts šī sprieduma 375. punktā, Komisija, lai pierādītu, ka tā ir ņēmusi vērā šīs lietas atbilstošos apstākļus, ir balstījusies uz apstrīdētā lēmuma 411. apsvērumā minētajiem apstākļiem, uz kuriem ir atsauce šī sprieduma 383. punktā.

424    Pirmām kārtām, ciktāl Komisija atsaucas uz apstrīdētā lēmuma 11.3. iedaļā minētajiem attiecīgo maksājumu piešķiršanas nosacījumiem, ir jāatgādina, ka šajā iedaļā tā ir vienīgi secinājusi, ka attiecīgie maksājumi ir ekskluzivitātes maksājumi, un ka šo maksājumu apgalvotā pretkonkurences spēja tika analizēta minētā lēmuma 11.4. iedaļā. Turklāt jākonstatē, ka šīs lietas apstākļos nebija pietiekami kvalificēt attiecīgos maksājumus par ekskluzivitātes maksājumiem, lai secinātu, ka šie maksājumi ir uzskatāmi par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Saskaņā ar šī sprieduma 354. punktā minēto judikatūru, ņemot vērā prasītājas administratīvajā procesā izvirzītos iebildumus, Komisijai bija jāveic analīze par attiecīgo maksājumu spēju radīt pret konkurenci vērstas sekas un it īpaši par vismaz tikpat efektīvu konkurentu izstumšanas iedarbību.

425    Otrām kārtām, lai gan Komisija būtībā pamatoti norāda, ka šī sprieduma 383. punktā minētie elementi nav jānoraida, tas negroza faktu, ka šie elementi, lai arī tiem var būt būtiski rīcības spējas radīt pret konkurenci vērstas sekas vērtējumā, paši par sevi tie šajā lietā nepierāda pretkonkurences sekas un it īpaši izstumšanu. Tas pats ir attiecināms uz prasītājas dominējošā stāvokļa apjomu (minēts apstrīdētā lēmuma 10. iedaļā), attiecīgo maksājumu ilgumu un apjomu (minēts apstrīdētā lēmuma 11.4.1. apakšiedaļā un 11.8. iedaļā), tirgus daļu, uz kuru attiecas šie maksājumi (minēts apstrīdētā lēmuma 11.4.3. apakšiedaļā), un Apple kā klienta nozīmi (minēts apstrīdētā lēmuma 11.4.4. apakšiedaļā). Atsaucoties uz šiem faktoriem, nevar apšaubīt to, ka šajā lietā Komisijas pierādījumi par attiecīgo maksājumu spēju radīt pret konkurenci vērstas sekas, it īpaši attiecībā uz attiecīgās prakses spēju izstumt vismaz tikpat efektīvus konkurentus, tika sagatavoti, neņemot vērā visus atbilstošos faktiskos apstākļus saistībā ar pārmesto rīcību, ņemot vērā apgalvoto Apple stimulu pāriet pie prasītājas konkurentiem samazināšanos saistībā ar visu tam vajadzīgo LTE mikroshēmojumu iPhone un iPad ierīcēm.

426    Turklāt jākonstatē, ka, kā izriet no apstrīdētā lēmuma un kā Komisija skaidri norādīja Vispārējā tiesā, šajā pašā lēmumā tā nav pamatojusies uz kādu ekonomisko modeli, piemēram, tikpat efektīva konkurenta kritēriju, lai secinātu, ka attiecīgie maksājumi varēja radīt pret konkurenci vērstas sekas, un apstrīdētā lēmuma 11.5. iedaļā Komisija tikai norādīja, ka prasītājas iesniegtā kritiskās robežas analīze neatspēko tās secinājumus.

427    Treškārt, Komisijas argumenti par apstrīdētā lēmuma 426., 464. un 486. apsvērumu nav pieņemami. Apstrīdētā lēmuma 426 un 464. apsvērums, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma 11.4.2. apakšiedaļu, skar tikai konkrētus iPad modeļus, ko bija paredzēts laist tirgū 2014. un 2015. gadā, un tādējādi tie nevar atspēkot iepriekš šī sprieduma 409. punktā izdarītos konstatējumus attiecībā uz iPhone ierīcēm. Visbeidzot, pretēji Komisijas apgalvotajam, apstrīdētā lēmuma 486. apsvērumā ietvertais secinājums arī nevar atspēkot šos konstatējumus.

428    Ņemot vērā visus iepriekš minētos faktorus, trešā pamata trešās daļas pirmais iebildums ir jāapstiprina.

3.      Par trešā pamata trešās daļas otro un trešo iebildumu ‑ nav pierādīts, ka attiecīgās vienošanās ietekmēja “Apple” iepirkumu lēmumus attiecībā uz “2014. gada” un “2015. gada” “iPad” ierīcēm

429    Trešā pamata trešās daļas otrā un trešā iebilduma mērķis ir apstrīdēt apstrīdētā lēmuma 11.4.2. apakšiedaļā minētos pierādījumus.

430    Prasītāja apstrīd Komisijas izdarītos secinājumus apstrīdētā lēmuma 424. un 451. apsvērumā, apgalvojot, ka apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz pirmo no šiem apsvērumiem nav pierādīts, ka attiecīgās vienošanās ir samazinājušas Apple stimulus pāriet pie konkurējošiem piegādātājiem, runājot par “ierīcēm, kuras tika laistas tirgū 2014. un 2015. gadā”, un attiecībā uz otro no šiem apsvērumiem – ka tās ir ietekmējuši Apple iepirkumu stratēģiju, runājot par “ierīcēm, ko [bija] paredzēts laist tirgū 2014. un 2015. gadā”.

431    Pirmkārt, attiecībā uz “2014. gada” iPad ierīcēm prasītāja vispirms apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav pierādījumu par to, ka Apple būtu apsvēris Intel mikroshēmojuma izmantošanu iPad ierīcēs, kuras “faktiski tika laistas apgrozībā 2014. gada oktobrī”. Tālāk Komisija vairākkārt atsaucas uz iPad modeli, ko Apple “[konfidenciāli]” sauca par “[konfidenciāli]”, bet nepierāda, ka attiecīgās vienošanās būtu ietekmējušas Apple iepirkumu lēmumu attiecībā uz šo modeli. Tomēr Apple nekad nav nopietni apsvēris iespēju izmantot Intel mikroshēmojumu šajā modelī, drīzāk tas saprata, ka Intel mikroshēmojums nevar tikt izmantots, un to apstiprina prasītājas ziņojums, kas pievienots tās atbildei uz iebildumu paziņojumu. Visbeidzot, tieši Intel mikroshēmojuma nespēja apmierināt Apple tehniskās un plānošanas prasības izskaidro, kāpēc tas netika izvēlēts izmantošanai “2014. gada” iPad ierīcēs.

432    Prasītāja papildus norāda, ka Komisijas apgalvojums par to, ka prasītājai bija zināms par ierīcēm, attiecībā uz kurām Apple apsvēra iespēju iegādāties Intel mikroshēmojumu, ir kļūdains. Turklāt apstrīdētajā lēmumā nav veikta nekāda analīze par piegādātāja izvēli “[konfidenciāli]” modelim un nav noteikta cēloņsakarība starp pārejas vienošanās pirmo grozījumu un lēmumu izmantot prasītājas mikroshēmojumu “[konfidenciāli]” modelī.

433    Komisija vispirms norāda, ka apstrīdētais lēmums attiecas uz ierīcēm, ko “[bija] paredzēts laist tirgū 2014. gadā”, nevis uz ierīcēm, kuras “faktiski tika laistas apgrozībā”. Tā apgalvo, ka prasītāja bija labi informēta par ierīcēm, attiecībā uz kurām Apple apsvēra veikt iepirkumu no Intel. Apple arī apstiprināja, ka tas cenšas dažādot savus iepirkuma avotus. Tālāk, runājot par “[konfidenciāli]” modeli, Komisija norāda, ka apstrīdētā lēmuma 428.–435. apsvērumā ir pierādīta ietekme, ko radīja attiecīgās vienošanās. Turklāt sarunas starp prasītāju un Apple par pārejas vienošanās pirmo grozījumu esot ietekmējušas to Apple lēmumu veikt iepirkumu, kas pieņemts 2013. gada sākumā. Katrā ziņā pārejas vienošanās bija pietiekama, lai ietekmētu Apple, kas apsvēra iespēju izmantot Intel produkciju atsevišķos iPad modeļos, ko bija paredzēts laist tirgū 2014. gadā. Turklāt nav pamatots prasītājas apgalvojums, ka Apple nekad neesot nopietni apsvēris Intel mikroshēmojuma izmantošanu “[konfidenciāli]” modelī. Visbeidzot, attiecībā uz ziņojumu, ko prasītāja iesniedza kā pielikumu savai atbildei uz iebildumu paziņojumu, Komisija savos apsvērumos par prasītājas atbildi uz iebildumu paziņojumu atsaucas uz Apple atbildi šajā ziņā.

434    Komisija ir piebildusi, ka Apple bija nolēmis [konfidenciāli] un ka šo lēmumu ietekmēja pārejas vienošanās pirmā grozījuma noslēgšana un attiecīgo maksājumu zaudēšana, kas izrietēja no pārejas vienošanās. Apple dokumentācija pierāda, ka attiecīgie maksājumi faktiski ietekmēja lēmumu par LTE mikroshēmojuma iegādi “iPad ierīcēm, ko bija plānots laist tirgū 2014. gadā”.

435    Otrkārt, attiecībā uz “2015. gada” iPad ierīcēm prasītāja norāda, ka Komisija nav atsaukusies uz iPad modeļiem, kuri “tika laisti tirgū” 2015. gada pavasarī vai 2015. gada septembrī un novembrī, vai uz modeļiem, ko “[bija] paredzēts laist tirgū 2015. gada pavasarī”, bet norāda uz kādu nenoteiktu modeli, ko “paredzēts laist apgrozībā 2015. gada rudenī”. Prasītāja uzskata, ka, lai pamatotu apgalvojumu, ka nopietni tika apsvērta Intel mikroshēmojuma izmantošana, apstrīdētais lēmums balstās tikai uz vienu elektroniskā pasta vēstuli, ko sagatavojis viens Apple inženieris, kuru Komisija kļūdaini citē. Lietas materiālos nav nekādu pierādījumu, it īpaši no Apple darbiniekiem, kuri faktiski pieņēma lēmumus par mikroshēmojuma iegādi, kas liecinātu, ka Intel mikroshēmojums bija uzskatāms par reālu [iegādes] iespēju. Turklāt lietas materiālos esošie pierādījumi liecina, ka Intel mikroshēmojums neatbilda Apple tehniskajām un plānošanas prasībām.

436    Prasītāja piebilst, ka Komisija noteiktus Apple iekšējos dokumentus pirmo reizi ir interpretējusi iebildumu rakstā.

437    Runājot par attiecīgo maksājumu faktiskajām sekām attiecībā uz mikroshēmojuma iegādi, Komisija norāda, ka Apple iekšējās elektroniskā pasta vēstules liecina par Apple ieinteresētību izmantot citu piegādātāju. Turklāt apstrīdētā lēmuma 436. apsvērumā minētajā Apple inženiera elektroniskā pasta vēstulē nav nekādu neskaidrību par Intel mikroshēmojumu, ko apstiprina cita Apple darbinieka elektroniskā pasta vēstule. Visbeidzot, Komisija atsaucas uz apstrīdētā lēmuma 437. apsvērumu, kurā ir ietverts Apple darbinieka paziņojums, kurā ir minēts, ka, ņemot vērā attiecīgos maksājumus, no komerciālā viedokļa nevar piekrist pārejai uz Intel mikroshēmojumu, kā arī atsaucas uz paziņojumu, kas ietverts Apple apsvērumos par prasītājas atbildi uz iebildumu paziņojumu. Tāpēc Komisija uzskata, ka prasītājas argumenti par plānoto Intel mikroshēmojuma izmantošanu nav būtiski un katrā ziņā ir kļūdaini.

438    Komisija piebilst, ka ziņojums, ko prasītāja iesniedza kā pielikumu atbildei uz iebildumu paziņojumu, ir balstīts uz citu ražotāju ierīcēs izmantotā mikroshēmojuma pārbaudēm, un tāpēc tās secinājumi nav pārsteidzoši. Turklāt prasītāja nav paskaidrojusi, kāpēc Komisijas interpretācija par apstrīdētā lēmuma 437. apsvērumā minēto Apple darbinieka elektroniskā pasta vēstuli ir kļūdaina un neapstrīd Apple paziņojumu, uz kuru ir atsauce iebildumu rakstā. Turklāt Komisija uzskata, ka prasītājas argumentus atspēko pašas pierādījumi FTC tiesvedībā.

a)      Ievada apsvērumi

439    Jāatgādina, ka, kā izriet no šī sprieduma 392.–394. punkta, apstrīdētā lēmuma 11.4.2. apakšiedaļas mērķis ir pierādīt, ka, pēc Komisijas domām, Apple iekšējie dokumenti un paskaidrojumi apstiprina, ka attiecīgie maksājumi faktiski samazināja Apple stimulus pāriet pie prasītājas konkurentiem, lai iegādātos LTE mikroshēmojumu, runājot konkrēti par tā vajadzībām attiecībā uz atsevišķām tā ierīcēm. Kā Komisija skaidri apstiprināja Vispārējā tiesā, šis pierādījums attiecas uz attiecīgo maksājumu “faktiskajām sekām” saistībā ar šīm ierīcēm.

440    Citiem vārdiem sakot, šīs apakšiedaļas mērķis ir apstiprināt, ka attiecīgie maksājumi varētu radīt pret konkurenci vērstas sekas, pierādot to faktiskās sekas attiecībā uz noteiktām ierīcēm.

441    Saistībā ar Apple pieprasījumu, uz kuru attiecas Komisijas analīze apstrīdētā lēmuma 11.4.2. apakšiedaļā, ir it īpaši jāatgādina, ka šī apakšiedaļa attiecas tikai uz attiecīgo maksājumu apgalvotajām faktiskajām sekām uz noteiktu iPad modeļu bez CDMA versijām, kas “tika laistas tirgū” vai “ko bija paredzēts laist tirgū” 2014. un 2015. gadā. Tomēr šajā apakšiedaļā nav atsauces uz citiem iPad modeļiem, kuri “tika laisti” vai “kurus bija paredzēts laist tirgū” attiecīgajā laikposmā.

442    Vispirms jākonstatē, ka šādi specifiski pierādījumi par attiecīgo maksājumu apgalvotajām faktiskajām sekām, kuri ir attiecināmi tikai uz konkrētām iPad 2014. un 2015. gada modeļu versijām, nevar novērst to, ka Komisija, veicot vispārīgu pierādīšanu, nav ņēmusi vērā visus tos atbilstošos faktiskos apstākļus par attiecīgo maksājumu spēju radīt pret konkurenci vērstas sekas attiecīgajā laikposmā, runājot par visu Apple vajadzīgo LTE mikroshēmojumu gan iPhone, gan iPad modeļiem, kuri tika pārbaudīti, izskatot trešā pamata trešās daļas pirmo iebildumu.

443    Citiem vārdiem sakot, pat pieņemot, ka prasības trešā pamata trešās daļas otrais un trešais iebildums būtu nepamatoti un tādējādi apstrīdētā lēmuma 11.4.2. apakšiedaļā veiktā analīze netiktu atspēkota, šī apakšiedaļa, ņemot vērā to, ka tās piemērošanas joma ir attiecinām tikai uz konkrētiem 2014. un 2015. gada iPad modeļiem, nevar pamatoti novest pie apstrīdētajā lēmumā izdarītā secinājuma par attiecīgo maksājumu pretkonkurences raksturu visā attiecīgajā laikposmā, runājot par visu Apple vajadzīgo LTE mikroshēmojumu gan iPhone, gan iPad ierīcēm.

444    Tādēļ pilnības labad šīs lietas apstākļos šī apakšiedaļa ir jāpārbauda pēc būtības un līdz ar to arī tas, vai, kā to apstrīd prasītāja, Komisija nav pienācīgi pierādījusi attiecīgo maksājumu konkrētās sekas uz Apple stimuliem pāriet pie prasītājas konkurentiem saistībā ar iPad modeļiem, uz kuriem attiecas šī apakšiedaļa.

445    Šajā lietā prasības trešā pamata trešās daļas otrais un trešais iebildums būtībā katrs ietver trīs apakšiebildumus, no kuriem pirmais attiecas uz apstrīdētā lēmuma 11.4.2. apakšiedaļā izvērtēto ierīču identificēšanu, otrais – uz pierādījumiem, kurus Komisija ir ņēmusi vērā šajā apakšiedaļā, un trešais – uz pārējo atbilstošo apstākļu neņemšanu vērā.

446    Šīs lietas apstākļos vispirms tiks izskatīts pirmais apakšiebildums, pēc tam trešais apakšiebildums un, visbeidzot, otrais apakšiebildums, ņemot vērā šī sprieduma 357.–359. punktā minēto judikatūru.

b)      Par pirmo apakšiebildumu, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma 11.4.2. apakšiedaļā minētajām ierīcēm

447    Prasītāja vispirms būtībā apgalvo, ka Komisija nav precizējusi ierīces, uz kurām ir attiecināma tās analīze. Šis iebildums atbilst trešā pamata trešās daļas pirmajam iebildumam, kurā prasītāja ir norādījusi, ka Komisijas argumentācija ir neprecīza, jo tajā ir vispārīga atsauce uz “ierīcēm”, kā arī “[konfidenciāli] iPad ierīce” ir kļūdaini norādīta kā “[konfidenciāli]”.

448    Šajā ziņā vispirms jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 11.4.2. apakšiedaļai ir četras daļas: pirmā (11.4.2.1.) ietver Apple iekšējo dokumentu un paskaidrojumu analīzi, kuras rezultātā Komisija secināja, ka attiecīgie maksājumi faktiski samazināja Apple stimulus pāriet pie konkurējošiem piegādātājiem, savukārt pēdējās trīs (11.4.2.2., 11.4.2.3. un 11.4.2.4.) būtībā attiecas tikai uz to prasītājas argumentu izvērtēšanu, kuri neietekmē šo secinājumu (skat. apstrīdētā lēmuma 423. apsvērumu un šī sprieduma 387. punktu).

449    Vispirms apstrīdētā lēmuma 11.4.2.1. apakšiedaļā ir ietverts šī lēmuma 424.–439. apsvērums, un, kā izriet no tā 424. apsvēruma, tās mērķis ir pierādīt, ka attiecīgie maksājumi samazināja Apple stimulus pāriet pie prasītājas konkurentiem, it īpaši Intel, kura mikroshēmojumu Apple bija nopietni novērtējusi, lai to izmantotu “ierīcēs, kuras tika laistas tirgū 2014. un 2015. gadā”.

450    Minētās apakšiedaļas pamattekstā Komisija vairs neatsaucas uz šādām ierīcēm, bet gan uz pierādījumiem, kas attiecas uz “iPad bez CDMA modeļiem” (apstrīdētā lēmuma 425. apsvērums), uz “iPad bez CDMA modeļu laišanu tirgū 2014. gadā” (apstrīdētā lēmuma 426. apsvērums), “2014. gada mobilajām ierīcēm” (apstrīdētā lēmuma 427. apsvērums), “[konfidenciāli]” un “[konfidenciāli]” (apstrīdētā lēmuma 428. apsvērums), “dažiem tā 2014. gada iPad modeļiem un visu tā mobilo iPad modeļu portfeli 2015. gadā” (apstrīdētā lēmuma 430. apsvērums), “2014. un 2015. gada iPad modeļiem, kā arī 2015. gada iPhone modeļiem” (apstrīdētā lēmuma 431. apsvērums), “[konfidenciāli], ko sākotnēji bija plānots laist tirgū 2014. gada pavasarī” un “ko galu galā laida tirgū 2013. gada rudenī” (apstrīdētā lēmuma 433. apsvērums un 558. zemsvītras piezīme), “2014. un 2015. gada mobilajām ierīcēm” (apstrīdētā lēmuma 435. apsvērums), “2015. gada rudens iPad modeli” (apstrīdētā lēmuma 436. apsvērums), “iPad [..] laišanu tirgū 2015. gadā” (apstrīdētā lēmuma 437. apsvērums), “Apple pamatjoslas mikroshēmojuma bez CDMA vajadzības” (apstrīdētā lēmuma 438. apsvērums), “2015. gada ierīču modeļiem” un “2015. gada rudens mobilo ierīču klāstu” (apstrīdētā lēmuma 439. apsvērums). Līdz ar to ir jākonstatē, ka Komisija, aprakstot ierīces un laikposmus, uz ko ir atsauce pierādījumos, nav ievērojusi konsekvenci.

451    Tālāk, runājot par apstrīdētā lēmuma 11.4.2.2. un 11.4.2.3. apakšiedaļu, to mērķis ir atbildēt uz prasītājas argumentiem, kuru ir vērsti, pirmkārt, uz Apple iekšējo dokumentu un paskaidrojumu ticamības apstrīdēšanu un, otrkārt, uz apgalvojumu, ka Apple bija pieprasījis ekskluzivitāti.

452    Pirmajā no šīm apakšiedaļām Komisija ir atsaukusies gan uz “ierīcēm, kuras tikai laistas tirgū 2014. un 2015. gadā” (apstrīdētā lēmuma 442. apsvērums), gan uz “ierīcēm, ko [bija] paredzēts laist tirgū 2014. gadā” (apstrīdētā lēmuma 445. apsvērums), kā arī vienā teikumā uz “ierīcēm, ko [bija] paredzēts laist tirgū 2015. gadā”, un “ierīcēm, kuras tika laistas tirgū 2015. gadā” (apstrīdētā lēmuma 446. apsvērums).

453    Visbeidzot, attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 11.4.2.4. apakšiedaļu, atbildot uz prasītājas argumentiem, saskaņā ar kuriem Apple katrā ziņā būtu izvēlējies iegādāties prasītājas produkciju, ņemot vērā tās mikroshēmojuma pārākumu (apstrīdētā lēmuma 423. apsvērums), Komisija ir secinājusi, ka attiecīgie maksājumi ietekmēja Apple iepirkumu stratēģiju attiecībā uz “ierīcēm, ko [bija] paredzēts laist tirgū 2014. un 2015. gadā” (apstrīdētā lēmuma 451. apsvērums).

454    Lai gan šīs apakšiedaļas pamattekstā Komisija ir atsaukusies uz “ierīcēm, ko [bija] paredzēts laist tirgū 2014. un 2015. gadā” (apstrīdētā lēmuma 455. apsvērums) un “iPad modeļiem, ko [bija] paredzēts laist tirgū 2014. un 2015. gadā” (apstrīdētā lēmuma 464. apsvērums), tā vairākkārt ir atsaukusies uz “ierīcēm, kuras tika laistas tirgū 2014. un 2015. gadā” (apstrīdētā lēmuma 456.–458., 462. un 463. apsvērums) un uz “iPhone 4 modeļa ar CDMA versiju, kura tika laista tirgū 2011. gada februārī” (apstrīdētā lēmuma 460. apsvērums), un uz “[konfidenciāli]” (apstrīdētā lēmuma 465. apsvērums).

455    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apstrīdētā lēmuma 11.4.2. apakšiedaļā Komisija ir izvirzījusi vispārīgu argumentāciju dažkārt attiecībā uz “ierīcēm” un dažkārt uz “iPad modeļiem”, kas ir dažādi identificēti tostarp kā “2014. un 2015. gada” modeļi, “2014. un 2015. gadā tirgū laistie modeļi” vai modeļi, “ko [bija] paredzēts laist tirgū 2014. un 2015. gadā”, kā arī aplūkojusi tos kopā, neprecizējot šo izteicienu tvērumu vai nepaskaidrojot to saistību.

456    Konkrētāk, apstrīdētā lēmuma 424. apsvērumā, izklāstot secinājumu, kas izriet no minētā lēmuma 11.4.2.1. apakšiedaļas, Komisija ir atsaukusies uz ierīcēm, kuras “tika laistas tirgū” 2014. un 2015. gadā, savukārt minētā lēmuma 451. apsvērumā, izklāstot secinājumu, kas izriet no minētā lēmuma 11.4.2.4. apakšiedaļas, Komisija atsaucās uz ierīcēm, ko “[bija] paredzēts laist tirgū” 2014. un 2015. gadā. Tomēr katras šīs apakšiedaļas pamattekstā Komisija atsaucās arī uz citām ierīcēm, kuru formulējums neatbilst tām ierīcēm, uz ko ir attiecināmi tās pierādījumi.

457    Tā ir tiesa, ka iebildumu rakstā, kā arī atbildē uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem Komisija ir norādījusi, ka apstrīdētā lēmuma 11.4.2. apakšiedaļā ietvertie pierādījumi par attiecīgo maksājumu konkrētajām sekām ne tikai nav attiecināmi uz iPhone modeļiem, bet ir attiecināmi vienīgi uz noteiktiem iPad modeļiem “bez CDMA”, ko “bija paredzēts laist tirgū” 2014. un 2015. gadā, nevis uz iPad ierīcēm, kuras faktiski “tika laistas tirgū” 2014. un 2015. gadā, un Komisija pauž nožēlu par jebkādu pārpratumu, kas radies šīs “pārrakstīšanās kļūdas” dēļ.

458    Tomēr, pretēji Komisijas apgalvotajam, attiecīgo maksājumu faktisko seku pierādīšanā minēto ierīču kļūdainu identifikāciju nevar uzskatīt tikai par “pārrakstīšanās kļūdu”. Tādējādi it īpaši apstrīdētā lēmuma 433. un 465. apsvērumā minētais [konfidenciāli] modelis, kas apzīmēts ar akronīmu “[konfidenciāli]”, no komerciālā viedokļa atbilst “[konfidenciāli]” modelim, un šis modelis, kā Komisija pati ir norādījusi apstrīdētajā lēmumā, tika “laists tirgū” 2013. gada rudenī. Tā kā šis modelis tika “laists tirgū” 2013. gadā, tam nav nozīmes, runājot par tādiem pierādījumiem, kādi ir ietverti apstrīdētā lēmuma 11.4.2.1. apakšiedaļā, kuras mērķis ir pārbaudīt attiecīgo maksājumu faktiskās sekas attiecībā uz 2014. un 2015. gadā “tirgū laistajiem” modeļiem.

459    Papildus jāatgādina, ka LESD 263. pantā paredzētā tiesiskuma kontrole attiecas tikai uz apstrīdēto tiesību aktu, nevis uz to procesuālo rakstu saturu, ko atbildētāja iesniegusi tiesvedībā Savienības tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, Orange Polska/Komisija, C‑123/16 P, EU:C:2018:590, 85. punkts).

460    Turklāt attiecībā uz pēdējo minēto nav nozīmes Komisijas argumentam, ka prasītājai bija zināms par ierīcēm, attiecībā uz kurām Apple bija paredzējis iegādāties Intel produkciju, jo, kā tas izriet no šī sprieduma 459. punkta, Vispārējās tiesas veiktā pārbaude attiecas uz apstrīdētā lēmuma saturu. Bez tam, ņemot vērā apstrīdētajā lēmumā lietotos jēdzienus, prasītāja uzskatīja par nepieciešamu apstrīdēt Komisijas argumentāciju gan attiecībā uz ierīcēm, kuras “tika laistas tirgū”, gan ierīcēm, ko “[bija] paredzēts laist tirgū” (šī sprieduma 430. punkts).

461    Visbeidzot, ir jānorāda, ka, tā kā apstrīdētajā lēmumā šajā ziņā nav nekādu precizējumu, Vispārējai tiesai a posteriori nav jānosaka ierīces, uz kurām attiecināms katrs no izteicieniem, ko Komisija ir izmantojusi katrā apstrīdētā lēmuma apsvērumā 11.4.2. apakšiedaļas ietvaros.

462    Tādēļ jākonstatē, ka pierādījumi, uz kuriem Komisija ir balstījusies, lai pamatotu savus secinājumus apstrīdētā lēmuma 11.4.2. apakšiedaļā, ir pretrunīgi gan saistībā ar pašiem pierādījumiem, gan ar konstatējumiem, kurus tā vēlas pamatot minētā lēmuma 11.4.2.1., 11.4.2.2. un 11.4.2.4. apakšiedaļā, kas turklāt ietekmē šī lēmuma 11.4.2. apakšiedaļas iekšējo konsekvenci.

463    No minētā izriet, ka apstrīdētā lēmuma 11.4.2. apakšiedaļā ietvertais Komisijas vērtējums par attiecīgo maksājumu faktiskajām pretkonkurences sekām, proti, par to, ka šie maksājumi ir faktiski samazinājuši Apple stimulus pāriet pie konkurējošiem LTE mikroshēmojuma piegādātājiem attiecībā uz noteiktām ierīcēm, ir kļūdains, jo pierādījumi, uz kuriem tā ir balstījusi savus konstatējumus, nav konsekventi.

c)      Par trešo apakšiebildumu, kas attiecas uz to, ka 11.4.2. apakšiedaļā minētajā vērtējumā nav ņemti vērā konkrēti būtiski pierādījumi

464    Prasītāja būtībā apgalvo, ka Apple nav izvēlējies Intel mikroshēmojumu, jo tas neatbilda Apple tehniskajām un plānošanas vajadzībām pēc šīm ierīcēm, nevis attiecīgo maksājumu dēļ, kas ir apstāklis, ko Komisija nav ņēmusi vērā.

465    Šajā ziņā, lai gan apstrīdētajā lēmumā jau nav ievērota konsekvence, kā tas konstatēts saistībā ar pirmo apakšiebildumu (skat. šī sprieduma 463. punktu), ir arī jāpārbauda, vai Komisija, veicot analīzi, ir ņēmusi vērā visus atbilstošos faktorus, kas bija jāizvērtē. Šajā nolūkā turpinājumā analīze ir jābalsta uz pieņēmumu, ka, kā Komisija to ir norādījusi iebildumu rakstā un tiesas sēdē, ierīces, uz kurām attiecas šī analīze, bija 2014. gada modeļa “[konfidenciāli]” (vai “[konfidenciāli]”) bez CDMA un 2015. gada modeļu “[konfidenciāli]” un “[konfidenciāli]” versijas (turpmāk tekstā – “šķietami skartie modeļi”), sīkāk nevērtējot jautājumu par to, vai šīs ierīces ir skaidri un nepārprotami identificētas apstrīdētajā lēmumā.

466    Vispirms ir jākonstatē, ka jautājums par to, vai prasītājas konkurentu LTE mikroshēmojums patiešām varēja atbilst Apple tehniskajām un plānošanas prasībām šķietami skarto modeļu jomā, šīs lietas apstākļos ir būtisks faktors, kas ir jāņem vērā, analizējot attiecīgo maksājumu konkrētās sekas attiecībā uz Apple iepirkumu saistībā ar tam vajadzīgo LTE mikroshēmojumu šķietami skartajiem modeļiem. Ja Apple, kā apgalvo prasītāja, nebija nekādas alternatīvas prasītājas LTE mikroshēmojumam tehnisko vai ar plānošanu saistīto prasību ziņā, runājot par šķietami skartajiem modeļiem, tad šāds apstāklis noteikti ietekmēja tā iepirkumu lēmumus saistībā ar šiem modeļiem un attiecīgi arī attiecīgo maksājumu iespējamo ietekmi uz šādiem lēmumiem.

467    Pierādījumi, uz kuriem atsaucas prasītāja, rada šaubas šajā ziņā.

468    Pirmkārt, runājot par šķietami skarto modeli, ko bija paredzēts “laist tirgū” 2014. gadā un kurš tika apzīmēts ar akronīmu “[konfidenciāli]”, kā norāda prasītāja, no iesniegtajiem pierādījumiem izriet, ka Intel mikroshēmojuma ([konfidenciāli]) izstrāde, ko Apple bija apsvēris iespējamai izmantošanai modelī “[konfidenciāli]”, bija [konfidenciāli].

469    Konkrētāk, Apple iekšējā prezentācijā par [konfidenciāli], ko Komisija ir minējusi apstrīdētā lēmuma 612. zemsvītras piezīmē saistībā ar minētā lēmuma 464. apsvērumu, ir norādīts [konfidenciāli].

470    2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumi apstiprina šos konstatējumus. Apple [konfidenciāli] iekšējā elektroniskā pasta vēstulē attiecībā uz [konfidenciāli] mikroshēmojuma izmantošanu iPad ierīcēs, kas paredzēts [konfidenciāli], proti, “[konfidenciāli]” modelim, ir norādīts, ka [konfidenciāli] un ka [konfidenciāli]. Cita Apple [konfidenciāli] iekšējā elektroniskā pasta vēstule atklāj, ka šis mikroshēmojums bija [konfidenciāli] un ka gadījumā, ja [konfidenciāli].

471    Turklāt, ciktāl Apple 2014. gadā plānoja laist tirgū iPad modeļus, kuri nav “[konfidenciāli]” modelis, ir jākonstatē, ka katrā ziņā no lietā esošajiem dokumentiem izriet, ka prasītājas konkurentu mikroshēmojums neatbilda Apple tehniskajām un plānošanas prasībām. Attiecīgi tabula ar nosaukumu [konfidenciāli] attiecībā uz 2014. gadu, kas bija pievienota Apple [konfidenciāli] iekšējai elektroniskā pasta vēstulei, liecina, ka prasītājas konkurentu, it īpaši Intel, mikroshēmojums pilnībā neatbilda Apple tehniskajām vai plānošanas vajadzībām, kā tas izriet no [konfidenciāli].

472    Konkrētāk, kā Komisija turklāt apstiprināja, atbildot uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem, Intel mikroshēmojums, kas bija paredzēts “[konfidenciāli]” modelim [konfidenciāli], “daļēji” atbilda “Apple prasībām”, jo trūkstošā iezīme bija saistīta ar [konfidenciāli] tehnoloģijas neesamību. Šajā ziņā pietiek norādīt, ka Apple [konfidenciāli] iekšējā elektroniskā pasta vēstulē, kuras priekšmets bija [konfidenciāli], būtībā ir norādīts, ka [konfidenciāli], ka tomēr [konfidenciāli] un ka šajā jaunajā kontekstā [konfidenciāli]. No šī viedokļa raugoties, Apple [konfidenciāli] iekšējā elektroniskā pasta vēstule attiecas uz [konfidenciāli]. Turklāt šīs tehnoloģijas nozīmīgumu attiecībā uz citiem iPad modeļiem, ko Apple plānoja laist tirgū 2014. gadā, nevar apšaubīt ar Komisijas argumentiem, kas balstīti uz Apple darbinieku izteikumiem par “[konfidenciāli]” modeli, vai situāciju, kas pastāvēja, kad šī tehnoloģija nebija kļuvusi nozīmīga, jo šādi argumenti nav efektīvi.

473    Otrkārt, runājot par šķietami skartajiem modeļiem, ko bija paredzēts “laist tirgū” 2015. gadā, kā prasītāja norāda, no lietas materiālos esošās dokumentācijas izriet, ka prasītājas konkurentu, it īpaši Intel, mikroshēmojums, ko Apple bija iespējami paredzējis izmantot iPad ierīcēs, ko bija plānots laist tirgū 2015. gadā, neatbilda Apple tehniskajām un plānošanas prasībām.

474    Pirmām kārtām, prasītāja balstījās uz tabulu ar nosaukumu [konfidenciāli] par 2015. gadu, kas bija pievienota Apple [konfidenciāli] iekšējai elektroniskā pasta vēstulei. No šīs tabulas izriet, ka Intel mikroshēmojums pilnībā neatbilda Apple tehniskajām un plānošanas vajadzībām, kā tas izriet no [konfidenciāli].

475    Otrām kārtām, jānorāda, ka Apple iekšējo 2014. gada 18. februāra elektroniskā pasta vēstuļu apmaiņā, kas tika veikta pēc apstrīdētā lēmuma 436. apsvērumā minētās Apple iekšējās elektroniska pasta vēstules sagatavošanas un kuras saturs tika izpausts 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumu dokumentā, divi Apple inženieri norādīja, ka Intel mikroshēmojumam, ko paredzēts izmantot iPad, ko bija plānots laist tirgū 2015. gada rudenī, “nebija gluži” līdzvērtīgu iezīmju ar prasītājas mikroshēmojuma funkcijām. Jākonstatē, ka abi minētie inženieri norādīja, ka šī atšķirība radās tāpēc, ka Intel mikroshēmojumā nebija [konfidenciāli] tehnoloģijas, kas tika uzskatīta par [konfidenciāli].

476    No iepriekš minētā izriet, ka vairāki faktiskie elementi, kas bija Komisijas rīcībā un ko turklāt apstiprināja iesniegtie pierādījumi, rada šaubas par Intel vai citu prasītājas konkurentu mikroshēmojuma atbilstību Apple tehniskajām un plānošanas vajadzībām attiecībā uz šķietami skartajiem modeļiem un attiecīgā gadījumā uz citiem iPad modeļiem, ko Apple plānoja laist tirgū minētajā laikposmā.

477    Komisija nevarēja pamatoti izdarīt secinājumu, ka attiecīgie maksājumi ir faktiski samazinājuši Apple stimulus pāriet pie konkurējošiem LTE mikroshēmojuma piegādātājiem, neņemdama vērā faktu, ka nebija alternatīvas prasītājas mikroshēmojumam Apple tehnisko vai ar plānošanu saistīto vajadzību ziņā, runājot par šķietami skartajiem modeļiem.

478    Tā ir taisnība, ka apstrīdētā lēmuma 464. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka Apple bija paredzējis izmantot Intel mikroshēmojumu “iPad modeļos, ko bija paredzēts laist tirgū 2014. un 2015. gadā, ņemot vērā visus parametrus, ne tikai tehnisko pārākumu, tostarp specifiskās prasības attiecībā uz šiem modeļiem”, un tādējādi ir atzinusi, ka Intel vismaz attiecībā uz šiem modeļiem ir ne mazāk pievilcīgs kā prasītāja. Tomēr no šī Komisijas apgalvojuma formulējuma skaidri neizriet tā tvērums, it īpaši attiecībā uz minēto “tehnisko pārākumu”.

479    Turklāt, pat ja šis apgalvojums būtu jāsaprot tādējādi, ka, pēc Komisijas domām, Intel LTE mikroshēmojums bija dzīvotspējīga alternatīva, runājot par šķietami skartajiem modeļiem, gan no tehniskā viedokļa, gan plānošanas ziņā, ir jākonstatē, ka Komisija, pamatodama šo vērtējumu, apstrīdētā lēmuma 612. zemsvītras piezīmē attiecībā uz 464. apsvērumu tikai kā piemēru ir minējusi trīs Apple iekšējos dokumentus, kas tomēr neļauj secināt, ka Intel mikroshēmojums atbilst Apple tehniskajām vai plānošanas prasībām, runājot par šķietami skartajiem modeļiem. Pirmais dokuments, uz kuru Komisija atsaucas, minot tikai tā titullapu, ir Apple [konfidenciāli] prezentācija, kas drīzāk attiecas uz [konfidenciāli] Intel mikroshēmojumu (šajā ziņā skat. arī šī sprieduma 469. punktu), otrais dokuments ir 2012. gada oktobra Apple iekšējā elektroniskā pasta vēstule, kura arī ir minēta apstrīdētā lēmuma 433. apsvērumā un kurā, lai gan ir atzīts, ka Intel būtu “labs plāns” attiecībā uz “[konfidenciāli]” modeli, nav nekādu norāžu par šāda “plāna” īstenošanas iespējām laika ziņā, un trešais dokuments ir 2012. gada jūnija Apple iekšējā elektroniskā pasta vēstule, kura ir arī minēta apstrīdētā lēmuma 428. apsvērumā un kurā ir atsauce uz Intel priekšlikumu, kas nebija apmierinošs cenas ziņā. Līdz ar to Komisijas apgalvojums, saskaņā ar kuru Intel esot bijis ne mazāk pievilcīgs [piegādātājs] kā prasītāja, runājot par šķietami skartajiem modeļiem, ne tikai nav pamatots ar šiem trim dokumentiem, bet arī neļauj secināt, ka, ņemot vērā prasītājas tehniskās un plānošanas prasības, Apple faktiski būtu varējis iegādāties prasītājas konkurentu produkciju, runājot par šķietami skartajiem modeļiem.

480    Līdz ar to jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 11.4.2. apakšiedaļā Komisija nav veikusi patiesu pārbaudi par to, vai pastāv konkurējoši LTE mikroshēmojuma piegādātāji, no kuriem Apple būtu varējis veikt iepirkumus, runājot par šķietami skartajiem modeļiem, ņemot vērā tā prasības tehniskajā, tostarp plānošanas ziņā.

481    No minētā izriet, ka apstrīdētā lēmuma 11.4.2. apakšiedaļā ietvertajā Komisijas vērtējumā par attiecīgo maksājumu faktiskajām pretkonkurences sekām, proti, ka ir samazinājušies Apple stimuli pāriet pie konkurējošiem LTE mikroshēmojuma piegādātājiem, runājot par šķietami skartajiem modeļiem, netika ņemti vērā visi atbilstošie pierādījumi, kuri būtu jāizvērtē.

d)      Par otro apakšiebildumu, kas attiecas uz pierādījumiem, kuri ir ņemti vērā pierādīšanā apstrīdētā lēmuma 11.4.2. apakšiedaļā

482    Prasītāja būtībā apgalvo, ka Komisija neesot pierādījusi, ka saistībā ar ierīcēm, uz kurām ir attiecināma tās analīze, attiecīgie maksājumi ir samazinājuši Apple stimulus iegādāties tās konkurentu produkciju.

483    Šajā ziņā, lai gan apstrīdētajā lēmumā jau ir konstatēta nekonsekvence saistībā ar pirmo apakšiebildumu (skat. šī sprieduma 463. punktu), un nav ņemti vērā visi atbilstošie fakti saistībā ar trešo apakšiebildumu (skat. šī sprieduma 481. punktu), papildus ir jāpārbauda, vai ar pierādījumiem, uz kuriem ir balstījusies Komisija, turklāt var pamatot no tiem izdarītos secinājumus par šķietami skartajiem modeļiem.

484    Vispirms, pirmkārt, ir jākonstatē, ka, izņemot “[konfidenciāli]” modeli, neviens no šķietami skartajiem modeļiem apstrīdētā lēmuma 11.4.2. apakšiedaļā nav tieši minēts. No šīs apakšiedaļas izriet, ka Komisija ir veikusi nevis konkrētu pierādīšanas procesu katram attiecīgajam modelim, bet gan vispārēju pierādīšanas procesu, kura mērķis ir aptvert visus iPad modeļus, kuri “tika laisti tirgū” vai ko bija “paredzēts laist tirgū” 2014. un 2015. gadā, atsevišķos gadījumos aplūkojot abus gadus kopā.

485    Otrkārt, jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 11.4.2. apakšiedaļā Komisija būtībā ir pamatojusies uz Apple sniegtajiem pierādījumiem, jo minētā lēmuma 11.4.2.1. apakšiedaļa ir balstīta vienīgi uz Apple atbildi uz [konfidenciāli] informācijas pieprasījumā [konfidenciāli] uzdoto jautājumu un šai atbildei pievienotajiem Apple iekšējiem dokumentiem.

486    Pirmām kārtām, runājot par attiecīgo modeli, ko bija “paredzēts laist tirgū” 2014. gadā, proti, kā apgalvo Komisija, modeli, kas apzīmēts ar akronīmu “[konfidenciāli]” (vai “[konfidenciāli]”), kā izriet no apstrīdētā lēmuma un kā Komisija paskaidroja savā iebildumu rakstā, apstrīdētā lēmuma 428.–435. apsvērumā ir minēti pierādījumi par attiecīgo maksājumu iespējamajām sekām attiecībā uz Apple lēmumu iegādāties LTE mikroshēmojumu.

487    Pirmkārt, šajā ziņā jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 425.–433. apsvērumā Komisija būtībā ir uzsvērusi pierādījumus, kas, pēc tās domām, liecina par to, ka pirms pārejas vienošanās pirmā grozījuma noslēgšanas Apple bija paredzējis pāriet pie prasītājas konkurentiem, runājot par šķietami skartajiem modeļiem, un ka tas varētu būt Apple interesēs no ekonomiskā viedokļa, jo “ilgtermiņa ietaupījums ir lielāks par [pārejas vienošanās] maksājumu”.

488    Līdz ar to, lai gan ir taisnība, ka apstrīdētā lēmuma 425.–433. apsvērumā ietvertie vērtējumi liecina, ka Apple ir ņēmis vērā no pārejas vienošanās izrietošos maksājumus, tie nenorāda, ka attiecīgie maksājumi, kas izriet no šīs vienošanās, faktiski būtu samazinājuši Apple stimulus pāriet pie prasītājas konkurentiem, runājot par šķietami skartajiem modeļiem un it īpaši “[konfidenciāli]” modeli.

489    Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 434. un 435. apsvēruma, Komisija konstatēja, ka pārejas vienošanās pirmajā grozījumā ir izskaidrots, kāpēc Apple vairs neapsvēra konkurējošos piegādātājus, runājot par šķietami skartajiem modeļiem, ko bija plānots laist tirgū 2014. un 2015. gadā.

490    Līdz ar to, pretēji Komisijas apgalvotajam, no apstrīdētā lēmuma neizriet, ka pārejas vienošanās pati par sevi būtu faktiski samazinājusi Apple stimulus pāriet pie prasītājas konkurentiem, runājot par šķietami skartajiem modeļiem.

491    Otrkārt, ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 435. apsvērumā ietvertais vērtējums, saskaņā ar kuru “[pārejas vienošanās pirmā grozījuma] dēļ Apple “pavisam pārtrauca apsvērt attiecībā uz 2014. un 2015. gada mobilajām ierīcēm izmantot Qualcomm alternatīvus pamatjoslas mikroshēmojuma piegādātājus””, ir pamatots vienīgi ar paziņojumu, kas ietverts Apple atbildē uz [konfidenciāli] informācijas pieprasījumā uzdoto jautājumu [konfidenciāli].

492    Jākonstatē, ka šī atbilde neattiecas uz “[konfidenciāli]” modeli (jeb “[konfidenciāli]”), kas, pēc Komisijas domām, ir vienīgais apstrīdētā lēmuma 11.4.2. apakšiedaļā minētais šķietami skartais 2014. gada modelis. Attiecībā uz 2014. gada modeļiem bez CDMA šī atbilde attiecas tikai uz [konfidenciāli] modeļiem. Turklāt apstrīdētā lēmuma 435. apsvērumā ietvertais Apple apgalvojums izriet no tās atbildes daļas, kas attiecas uz šiem diviem pēdējiem modeļiem. Tādējādi šim apgalvojumam, šķiet, nav nozīmes no apstrīdētajā lēmumā sniegto pierādījumu viedokļa attiecībā uz “[konfidenciāli]” modeli.

493    Treškārt, jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 465. apsvērumā saistībā ar minētā lēmuma 11.4.2.4. apakšiedaļu Komisija ir norādījusi [konfidenciāli] un šajā nolūkā atsaucās uz diviem Apple paziņojumiem, kas izdarīti tā apsvērumu par prasītājas atbildi uz iebildumu paziņojumu 52. punkta trešajā ievilkumā.

494    Tomēr, kā pareizi norāda prasītāja, šajos paziņojumos nav norādīts [konfidenciāli] attiecīgo maksājumu dēļ. Konkrētāk, šajos paziņojumos nav norādīts, kāpēc [konfidenciāli]. Tā kā Komisija apstrīdētajā lēmumā nav sniegusi pārliecinošus pierādījumus, Vispārējai tiesai nav jānosaka iemesli, kuru dēļ [konfidenciāli].

495    Otrām kārtām, runājot par šķietami skartajiem modeļiem, ko Apple plānoja laist tirgū 2015. gadā, proti, pēc Komisijas domām “[konfidenciāli]” un “[konfidenciāli]” modeļiem, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma un kā Komisija ir paskaidrojusi iebildumu rakstā, attiecīgo maksājumu iespējamo seku pierādīšana ir balstīta uz pierādījumiem, kas minēti apstrīdētā lēmuma 436. un 437. apsvērumā.

496    Vispirms, ciktāl apstrīdētā lēmuma 435. apsvērumā ietvertajā Apple paziņojumā ir vispārīga atsauce uz “2014. un 2015. gada mobilajām ierīcēm” kopā, pietiek atgādināt, ka šis paziņojums ir ticis iesniegts saistībā ar noteiktiem 2014. gada iPad modeļiem, kas nav “[konfidenciāli]” (šī sprieduma 492. punkts). Līdz ar to nav konstatēta arī šī paziņojuma nozīme, runājot par šķietami skartajiem 2015. gada modeļiem.

497    Pirmkārt, apstrīdētā lēmuma 436. apsvērumā Komisija ir balstījusies uz Apple iekšējo dokumentu, kas ietver 2014. gada 18. februārī veiktu iekšējā elektroniskā pasta vēstuļu saraksti, norādot, ka Apple inženieris ir ierosinājis izmantot Intel mikroshēmojumu iPad “2015. gada rudens” modelī, jo tam ir “līdzvērtīgas iezīmes” ar prasītājas mikroshēmojumu.

498    No vienas puses, ne apstrīdētā lēmuma 436. apsvērumā, ne šajā iekšējo elektroniskā pasta vēstuļu sarakstē nav precizēts iPad modelis, ko Apple plānoja laist tirgū 2015. gadā un uz ko ir attiecināms Apple inženiera apgalvojums. No otras puses, saistībā ar 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumiem prasītāja iesniedza vēl vienu Apple iekšējo elektroniskā pasta vēstuļu saraksti, kas veikta šajā pašā datumā, no kuras izriet, ka apstrīdētā lēmuma 436. apsvērumā izklāstīto Apple darbinieka apgalvojumu faktiski apstrīdēja Apple inženieru grupas vadītājs. Pēdējais, atbildot uz to, norādīja, ka Intel mikroshēmojumam “[nebija] gluži līdzvērtīgu iezīmju” ar prasītājas mikroshēmojumu, turklāt vārds “ne” (angļu valodā: “not”) šajā iekšējā elektroniskā pasta vēstulē ir rakstīts ar lielajiem burtiem. Turklāt šo vērtējumu apstiprināja cits Apple darbinieks šajā pašā elektroniskā pasta vēstuļu sarakstē.

499    Tādēļ šie faktori liek apšaubīt apstrīdētā lēmuma 436. apsvērumā ietvertā vērtējuma pamatotību, jo šis vērtējums ir balstīts uz vienu Apple iekšējo elektroniskā pasta vēstuli, kas ir pretrunā divām citām vēstulēm.

500    Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 437. apsvērumā Komisija atsaucas uz Apple 2014. gada 20. februāra iekšējo elektroniskā pasta vēstuļu saraksti, atbildot uz minētā lēmuma 436. apsvērumā minēto iekšējo elektroniskā pasta vēstuli, kurā Apple darbinieks norāda, ka citam darbiniekam bija “zināmas bažas par komerciāla rakstura sankcijām termiņu ziņā” saistībā ar tādas iPad ierīces laišanu tirgū, kurā tiktu iestrādāts cita piegādātāja mikroshēmojums, un pēdējais minētais darbinieks apstiprina, ka šāda laišana tirgū nav “komerciāli pamatota”.

501    Tomēr jākonstatē, ka šajās elektroniskā pasta vēstulēs un apstrīdētā lēmuma 437. apsvērumā nav nekādas konkrētas atsauces nedz uz kādu iPad modeli, nedz uz attiecīgajiem maksājumiem un attiecīgo vienošanos noteikumiem. Līdz ar to nav pamata droši secināt, ka šajās iekšējās elektroniskā pasta vēstulēs runa bija par attiecīgo maksājumu zaudēšanu un atlīdzināšanu.

502    Turklāt, ciktāl Komisija savā iebildumu rakstā ir balstījusies uz Apple paziņojumu, ko tas ir sniedzis savos apsvērumos par prasītājas atbildi uz iebildumu paziņojumu, lai pierādītu saikni starp šīm iekšējām elektroniskā pasta vēstulēm un attiecīgajiem maksājumiem, ir jākonstatē, ka šis paziņojums nav ietverts apstrīdētā lēmuma 437. apsvērumā, un turklāt neattiecas uz šajā apsvērumā minētajām iekšējām elektroniskā pasta vēstulēm.

503    Treškārt, apstrīdētā lēmuma 438. apsvērumā Komisija turklāt ir atsaukusies uz Apple publiskā iepirkuma grupas 2014. gada 29. janvāra ekonomisko analīzi par piegādātāja maiņas ekonomisko ietekmi 2015. gadā attiecībā uz vajadzībām pēc mikroshēmojuma bez CDMA, ko Apple iesniedza atbildē uz [konfidenciāli] informācijas pieprasījumā uzdoto jautājumu [konfidenciāli].

504    Šajā ziņā pietiek norādīt, ka, kā to atbildē uz [konfidenciāli] informācijas pieprasījumā uzdoto jautājumu [konfidenciāli] paskaidro Apple, šī ekonomiskā analīze “nav bijusi pamats nevienam Apple vadības lēmumam iepirkumu jomā”, kā rezultātā neatkarīgi no iemesliem, kuru dēļ Apple vadība nav balstījusies uz šādu analīzi un kuri Vispārējai tiesai nav jānosaka, šī ekonomiskā analīze neļauj izdarīt nekādus secinājumus par attiecīgo maksājumu konkrētajām sekās attiecībā uz Apple lēmumiem par LTE mikroshēmojuma iepirkumu.

505    No minētā izriet, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 11.4.2. apakšiedaļā saistībā ar vispārēju analīzi, sajaucot modeļus un gadus, ir balstījusies uz pierādījumiem, kas nav būtiski, kas ir pretrunā citiem pierādījumiem vai kas nevar pamatot tās secinājumus attiecībā uz šķietami skartajiem modeļiem, un kas tādējādi neļauj pierādīt, ka attiecīgie maksājumi faktiski samazināja Apple stimulus pāriet pie prasītājas konkurentiem, lai iegādātos LTE mikroshēmojuma, ko izmantot šajos modeļos.

506    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, pirmkārt, apstrīdētā lēmuma 11.4.2. apakšiedaļa nevar novērst prettiesiskumu, kas tika konstatēts, veicot trešā pamata trešās daļas pirmā iebilduma pārbaudi (šī sprieduma 442. un 443. punkts), un, otrkārt, katrā ziņā apstrīdētā lēmuma 11.4.2. apakšiedaļā Komisija nav sniegusi analīzi, kas ļautu pamatot secinājumu, ka attiecīgie maksājumi ir faktiski samazinājuši Apple stimulus pāriet pie prasītājas konkurentiem, lai veiktu LTE mikroshēmojuma iegādi šķietami skartajiem iPad modeļiem bez CDMA, ko Apple bija paredzējis laist tirgū 2014. un 2015. gadā.

507    Komisija nonāca pie šāda secinājuma, pamatojoties uz argumentāciju, kura, pirmkārt, ir kļūdaina pierādījumu, uz kuriem tā balstīja savus konstatējumus, nekonsekvences dēļ (šī sprieduma 463. punkts), kurā, otrkārt, turklāt netika ņemti vērā visi atbilstošie fakti šajā nolūkā (šī sprieduma 481. punkts), kā arī kura, treškārt, bija balstīta uz pierādījumiem, kas neļāva pamatot tās konstatējumus (šī sprieduma 505. punkts).

508    Līdz ar to Komisijas konstatējums, ka attiecīgajiem maksājumiem faktiski bija pretkonkurences sekas, kas apstiprina to spēju radīt šādu ietekmi, ir prettiesisks.

509    Turklāt šo pašu iemeslu dēļ un, pretēji Komisijas apgalvotajam, apstrīdētā lēmuma 11.4.2. apakšiedaļā ietvertā argumentācija arī pakārtoti nepierāda, ka attiecīgie maksājumi varēja radīt pret konkurenci vērstas sekas attiecībā uz šķietami skartajiem modeļiem. Katrā ziņā, pat ja tas tā būtu, jāatgādina, ka apstrīdētajā lēmumā pieņemtā kaitējuma teorija neattiecas uz to, ka attiecīgo maksājumu pretkonkurences spēja aprobežojas ar Apple vajadzībām, runājot tikai par šķietami skartajiem modeļiem, bet drīzāk attiecas uz visām Apple vajadzībām attiecīgajā laikposmā gan attiecībā uz iPhone, gan iPad modeļiem (skat. šī sprieduma 420., 442. un 443. punktu).

510    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, prasības trešā pamata trešās daļas otrais un trešais iebildums ir jāapmierina.

4.      Secinājums

511    No trešā pamata trešās daļas pirmā, otrā un trešā iebilduma pārbaudes, nepārbaudot pārējos šī pamata daļā izvirzītos iebildumus, izriet, ka attiecīgo maksājumu kvalificēšana par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu ir prettiesiska, jo, pirmkārt, pārbaude, vai attiecīgie maksājumi spēj radīt pret konkurenci vērstas sekas, ir balstīta uz analīzi, kurā nav ņemti vērā visi atbilstošie faktiskie apstākļi, un, otrkārt, attiecīgo maksājumu konkrēto seku pārbaude ir balstīta uz analīzi, ar ko nevar pamatot Komisijas izdarītos konstatējumus.

512    Ar šādu pamatojumu, ņemot vērā trešā pamata trešās daļas pārbaudē konstatēto prettiesiskumu, un tā kā nav jālemj par pārējām prasītājas izvirzītajām pamata daļām, prasības trešais pamats ir jāapmierina un ar šo pašu pamatojumu apstrīdētais lēmums ir jāatceļ.

D.      Vispārējs secinājums

513    Tā kā prasības pirmais pamats (pirmā un trešā daļa) un trešais pamats (trešā daļa) ir apmierināti, apstrīdētais lēmums ir jāatceļ un nav jālemj par pārējiem prasības pamatiem vai par prasītājas pieteikumiem veikt procesa organizatoriskos vai pierādījumu savākšanas pasākumus, ciktāl šie pieteikumi pārsniedz pasākumus, par kuriem Vispārējā tiesa ir lēmusi vai tos ir noteikusi, vai arī par papildu pierādījumiem, kas nav 2019. gada 26. jūlija papildu pierādījumi.

IV.    Par tiesāšanās izdevumiem

514    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

515    Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus saskaņā ar tās prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Atcelt Eiropas Komisijas 2018. gada 24. janvāra lēmumu C(2018) 240 final  par procedūru saskaņā ar [LESD] 102. pantu un [EEZ līguma] 54. pantu (lieta AT.40220 – Qualcomm (Ekskluzivitātes maksājumi)).

2)      Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Marcoulli Frimodt Nielsen Schwarcz

Iliopoulos Norkus

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 15. jūnijā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

*      Tiesvedības valoda – angļu.

1 Izlaista konfidenciāla informācija.