Language of document : ECLI:EU:T:2022:389

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta paplašinātā sastāvā)

2022. gada 22. jūnijā (*)

Ekonomikas un monetārā politika – Kredītiestāžu prudenciālā uzraudzība – Īpaši uzraudzības uzdevumi, kas uzticēti ECB – Lēmums anulēt kredītiestādes licenci – Valsts tiesību normu, ar kurām transponēta Direktīva 2005/60/EK, smags pārkāpums – Samērīgums – Tiesību aktu par kredītiestāžu pārvaldību pārkāpums – Tiesības uz aizstāvību – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā

Lietā T‑797/19

Anglo Austrian AAB AG, iepriekš – Anglo Austrian AAB Bank AG, Vīne (Austrija),

BeleggingMaatschappij “FarEast” BV, Velpa [Velp] (Nīderlande),

ko pārstāv M. Ketzer un O. Behrends, advokāti,

prasītājas,

pret

Eiropas Centrālo banku (ECB), ko pārstāv C. Hernández Saseta, E. Yoo un V. Hümpfner, pārstāvji,

atbildētāja,


VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas], tiesneši M. Ž. Kosteira [M. J. Costeira] (referente), M. Kančeva [M. Kancheva], B. Berke [B. Berke] un T. Perišina [T. Perišin],

sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,

ņemot vērā devītās palātas priekšsēdētājas 2019. gada 19. decembra lēmumu apmierināt pieteikumu par lietas izskatīšanu prioritāri,

ņemot vērā, ka neviena no lietas dalībniecēm nav trīs nedēļu laikā pēc paziņojuma par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu saņemšanas iesniegusi pieteikumu par tiesas sēdes noturēšanu, atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 106. panta 3. punktam nolēmusi pieņemt nolēmumu bez tiesvedības mutvārdu daļas,

ņemot vērā 2020. gada 7. februāra rīkojumu Anglo Austrian AAB Bank un BeleggingMaatschappij “FarEast”/ECB (T‑797/19 R, nav publicēts, EU:T:2020:37), ar kuru Vispārējās tiesas priekšsēdētājs noraidījis prasītāju pieteikumu par apstrīdētā lēmuma izpildes apturēšanu,

ņemot vērā 2020. gada 17. decembra rīkojumu Anglo Austrian AAB un BeleggingMaatschappij “Far-East”/ECB (C-114/20 P(R), nav publicēts, EU:C:2020:1059), ar kuru Tiesas priekšsēdētāja vietniece noraidījusi apelācijas sūdzību par šo rīkojumu,

ņemot vērā 2020. gada 15. aprīļa rīkojumu Anglo Austrian AAB Bank un BeleggingMaatschappij “FarEast”/ECB, ar kuru Vispārējās tiesas priekšsēdētājs noraidījis otro pieteikumu par apstrīdētā lēmuma izpildes apturēšanu, ko prasītājas bija iesniegušas, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 160. pantu,

ņemot vērā 2020. gada 17. decembra rīkojumu Anglo Austrian AAB un BeleggingMaatschappij “FarEast”/ECB (C‑207/20 P(R), nav publicēts, ECLI:EU:C:2020:1057), ar kuru Tiesas priekšsēdētāja vietniece noraidījusi apelācijas sūdzību par šo rīkojumu,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītājas – Anglo Austrian AAB AG, iepriekš – Anglo Austrian AAB Bank AG (turpmāk tekstā – “AAB Bank”) un BeleggingMaatschappij “FarEast” BV (turpmāk tekstā – “akcionāre”) – lūdz atcelt Eiropas Centrālās bankas (ECB) 2019. gada 14. novembra Lēmumu ECB‑SSM‑2019‑AT 8 WHD‑2019 0009, ar kuru ECB anulējusi AAB Bank atļauju veikt kredītiestādes darbību (licenci) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

I.      Tiesvedības priekšvēsture

2        Pirmā prasītāja – AAB Bank – bija Austrijā reģistrēta mazāk nozīmīga kredītiestāde Padomes Regulas (ES) Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris), ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (OV 2013, L 287, 63. lpp.), 6. panta 4. punkta izpratnē. Tā darbojās uz licences, kas bija izsniegta atbilstoši Bundesgesetz über das Bankwesen (Bankwesengesetz) (Austrijas Banku nozares likums, turpmāk tekstā – “BWG”), pamata.

3        Otrā prasītāja – akcionāre – ir finanšu līdzdalības sabiedrība, kurai pieder 99,99 % AAB Bank akciju.

4        2019. gada 26. aprīlī Österreichische Finanzmarktbehörde (Austrijas Finanšu tirgus uzraudzības iestāde, turpmāk tekstā – “FMA”) iesniedza ECB projektu lēmumam par bankai AAB Bank – atbilstoši ECB Regulas (ES) Nr. 468/2014 (2014. gada 16. aprīlis), ar ko izveido vienotā uzraudzības mehānisma pamatstruktūru Eiropas Centrālās bankas sadarbībai ar nacionālajām kompetentajām un norīkotajām iestādēm (VUM pamatregula) (OV 2014, L 141, 1. lpp.), 80. panta 1. punktam – piešķirtās kredītiestādes licences anulēšanu.

5        Kopā ar 2019. gada 14. jūnija vēstuli ECB nosūtīja AAB Bank projektu lēmumam par licences anulēšanu, par ko pēdējā minētā 2019. gada 23. jūlijā pauda savu nostāju.

6        Ar apstrīdēto lēmumu – tā paziņošanas dienā – ECB anulēja AAB Bank kredītiestādes licenci.

7        Būtībā ECB, balstoties uz FMA konstatējumiem, kas izdarīti, īstenojot tās uzdevumu prudenciālās uzraudzības jomā, proti, ka turpināti un atkārtoti nav ievērotas prasības attiecībā uz cīņu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu, kā arī attiecībā uz AAB Bank iekšējo pārvaldību, pauda uzskatu, ka [šī kredītiestāde] nav spējīga pienācīgi nodrošināt savu risku pārvaldību.

8        ECB pauda uzskatu, ka tādējādi ir izpildīti licences, kas piešķirta AAB Bank kredītiestādes darbības veikšanai, anulēšanas kritēriji, kuri minēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/36/ES (2013. gada 26. jūnijs) par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK (OV 2013, L 176, 338. lpp.), 18. panta f) punktā un kuri transponēti Austrijas tiesībās, jo tā esot pārkāpusi šīs direktīvas 67. panta 1. punkta d) un o) apakšpunktu, kas transponēti Austrijas tiesībās, un ka šī anulēšana ir samērīga.

9        Turklāt ECB atteicās apturēt apstrīdētā lēmuma iedarbību uz trīsdesmit dienu laikposmu ar tādu pamatojumu, ka AAB Bank apsvērumi neradot šaubas par šā lēmuma tiesiskumu un ka tas nevarot izraisīt neatgriezenisku kaitējumu, un ka sabiedrības intereses aizsargāt AAB Bank noguldītājus, ieguldītājus un partnerus, kā arī finanšu sistēmas stabilitāte attaisnojot lēmuma tūlītēju piemērošanu.

II.    Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

10      Tā kā viens paplašinātās devītās palātas loceklis nevarēja piedalīties lietas izskatīšanā, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ar savu 2021. gada 18. maija lēmumu papildināja šīs palātas sastāvu ar citu tiesnesi.

11      Pēc tiesneša B. Berkes nāves 2021. gada 1. augustā, trīs tiesneši, kuri parakstījuši šo spriedumu, turpināja apspriedes uz Vispārējās tiesas Reglamenta 22. panta un 24. panta 1. punkta pamata.

12      Ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2021. gada 13. augusta lēmumu šī lieta tika nodota citai tiesnesei referentei, kura darbojas devītajā palātā.

13      Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest ECB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

14      ECB prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        atzīt prasību, ciktāl to cēlusi akcionāre, par nepieņemamu;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III. Juridiskais pamatojums

A.      Par prasības, ciktāl to cēlusi akcionāre, pieņemamību

15      Lai gan ECB nav formāli izvirzījusi iebildi par nepieņemamību atbilstoši Reglamenta 130. pantam, tā apgalvo, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka akcionāres prasība ir nepieņemama, jo nav tā, ka apstrīdētais lēmums to skartu tieši.

16      Šajā ziņā ir jānorāda: nav tā, ka tādas kredītiestādes akcionārus, kurai anulēta licence (atļauja veikt kredītiestādes darbību), lēmums par tās anulēšanu skartu tieši (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. novembris, ECB u.c./Trasta Komercbanka u.c. (C‑663/17 P, C‑665/17 P un C‑669/17 P, EU:C:2019:923, 107.–115. un 119. punkts).

17      Tātad šī prasība, ciktāl to cēlusi akcionāre, ir nepieņemama.

B.      Par lietas būtību

18      Prasības pamatojumā AAB Bank izvirza piecus pamatus.

19      Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 14. panta 5. punkts, jo ECB esot kļūdaini piemērojusi valsts tiesību normas. Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka nav ievērots samērīguma princips. Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Regulas Nr. 468/2014 34. pants kopsakarā ar tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā; tas izrietot no ECB atteikuma apturēt apstrīdētā lēmuma piemērošanu. Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka nav ievērotas AAB Bank tiesības uz aizstāvību. Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka nav ievērotas akcionāres tiesības uz īpašumu.

1.      Par pirmo pamatu attiecībā uz Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 14. panta 5. punkta pārkāpumu ar to, ka ECB esot kļūdaini piemērojusi valsts tiesības

20      Šis pamats būtībā ir balstīts uz AAB Bank apgalvojumu, ka licences atsaukšanas nosacījumi, kas izvirzīti Savienības tiesībās, proti, Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā un 14. panta 5. punktā, Regulas Nr. 468/2014 83. pantā, kā arī Direktīvas 2013/36 18. panta f) punktā un 67. panta 1. punkta d) un o) apakšpunktā, kā arī piemērojamajās Austrijas tiesību normās, ar kurām transponētas minētās normas, šajā lietā nebija izpildīti un ka ECB pieņēma apstrīdēto lēmumu, lai gan tai nav kompetences pieņemt šādu lēmumu.

21      Šis pamats sastāv no divām daļām.

a)      Par pirmā pamata pirmo daļu attiecībā uz Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 14. panta 5. punkta pārkāpumu, jo tā neatbilda Direktīvas 2013/36 18. panta f) punktā un 67. panta 1. punkta d) un o) apakšpunktā minētajiem licences anulēšanas kritērijiem, kuri transponēti Austrijas tiesībās

22      Ar pirmā pamata pirmo daļu AAB Bank būtībā apgalvo, ka Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā un 14. panta 5. punktā, Regulas Nr. 468/2014 83. pantā un BWG 70. panta 4. punktā, ar ko transponēts Direktīvas 2013/36 18. pants, minētie nosacījumi, kā arī minētās direktīvas 67. pantā minētie nosacījumi nav izpildīti, jo tā nav atzīta par atbildīgu par smagu pārkāpumu pēdējās minētās normas izpratnē atbilstoši Bundesgesetz zur Verhinderung der Geldwäsche und Terrorismusfinanzierung im Finanzmarkt (Federālais likums par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanu finanšu tirgū, turpmāk tekstā – “FMGwG”) 34. un nākamajiem pantiem, kuri pieņemti, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK (2005. gada 26. oktobris) par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai (OV 2005, L 309, 15. lpp.) (tagad Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/849 (2015. gada 20. maijs) par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 648/2012 un atceļ [Direktīvu 2005/60/EK] un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK (OV 2015, L 141, 73. lpp.)). Šajā ziņā AAB Bank pārmet ECB, ka tā, pirmkārt, esot kļūdaini uzskatījusi, ka [AAB Bank] ir atzīta par atbildīgu par smagiem valsts tiesību aktu, ar kuriem transponēta Direktīva 2005/60 (tagad Direktīva 2015/849), pārkāpumiem, un, otrkārt, neesot izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu attiecībā uz tiesību normām, uz kurām ECB ir pamatojusies, konstatējot, ka tiesību aktu par cīņu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu apgalvotie pārkāpumi ir attaisnojums licences anulēšanai.

23      ECB šai argumentācijai nepiekrīt.

24      Apstrīdētajā lēmumā ECB pauda uzskatu, ka AAB Bank ir atzīta par atbildīgu par smagiem to valsts tiesību normu, kas pieņemtas, pamatojoties uz Direktīvu 2005/60 (tagad Direktīva 2015/849), pārkāpumiem Direktīvas 2013/36 67. panta 1. punkta o) apakšpunkta izpratnē, un tas ir attaisnojums tās licences anulēšanai atbilstoši minētās direktīvas 18. panta f) punktam, kas transponēts ar BWG 70. panta 4. punktu.

25      ECB citastarp konstatēja, ka AAB Bank ir pārkāpusi BWG 39. panta 2. punktu un 2.b punkta 5. un 11. apakšpunktu, kā arī FMGwG 6. panta 1., 2.–4., 6. un 7. punktu, 7. panta 7. punktu, 9. pantu, 23. panta 3. punktu un 29. pantu.

26      Norādījusi, ka tādu saistošu, FMA veicamu uzraudzības pasākumu kā formālie rīkojumi veids, skaits un biežums liecina par konstatēto pārkāpumu smagumu un par to, ka tie ir notikuši ilgā laikposmā, ECB savus prasījumus pamatoja ar šādiem dokumentiem:

–        Oesterreichische Nationalbank (Austrijas centrālā banka) ziņojums par 2010. gada 22. janvārī veikto pārbaudi uz vietas, kuras gaitā tā konstatēja būtiskus trūkumus AAB Bank pārvaldībā saistībā ar cīņu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu;

–        FMA ziņojums par 2013. gada 11. jūlija pārbaudi uz vietas, kurā konstatētas 38 nepilnības vai tiesību aktu par cīņu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu pārkāpumi;

–        2015. gada 24. marta ziņojums, kurā konstatēti pārkāpumi 18 no 20 pārbaudītiem darījumiem un kura secinājumi pēc tam apstiprināti ar galīgu tiesas nolēmumu;

–        FMA 2015. gada 18. augusta formālais rīkojums, ar kuru tā uzdevusi AAB Bank 2008. gada normas par cīņu pret nelikumīgi iegūto līdzekļu legalizēšanu piemērot attiecībā uz visiem tās klientiem;

–        FMA 2016. gada 14. septembrī apstiprinātā sankcija par atsevišķas kredītiestādes un sistēmiskiem pārkāpumiem saistībā ar juridiskajām prasībām nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā;

–        Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Austrija) 2019. gada 7. februāra spriedums Nr. W230 2138107‑1/37E, ar kuru apstiprināta FMA 2016. gada 14. septembra sankcija, bet vienlaikus samazināts tās apmērs;

–        Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa, Austrija) 2019. gada 15. maija rīkojums Nr. Ro 2019/02/0006‑3, ar kuru noraidīta AAB Bank kasācijas sūdzība par Bundesverwaltungsgericht 2019. gada 7. februāra spriedumu;

–        Landesgericht für Zivilrechtssachen Wien (Vīnes Civillietu apgabaltiesa, Austrija) 2017. gada 23. februāra spriedums Nr. 33 CG 716s 18, kurā norādīts, ka “attiecībā uz deviņiem kompensējošiem (back-to‑back) paralēlkredītiem ar citām bankām, ko detalizēti pārbaudīja FMA vai ārējais revidents, ir konstatēts, ka, veicot šos deviņus darījumus, tika pieļauti nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā piemērojamo normu smagi pārkāpumi”;

–        FMA 2018. gada 24. oktobra formālais rīkojums, ar ko konstatēti vairāki AAB Bank attiecībās ar Meinl Bank Antigua Ltd izdarīti tiesību aktu pārkāpumi, tostarp tas, ka, paziņojusi, ka Meinl Bank Antigua konti ir iesaldēti, AAB Bank esot ļāvusi tai veikt pārskaitījumus 19,5 miljonu EUR apmērā no sava galvenā konta un ka tai neesot pienācīgas dokumentācijas par to darījumattiecībām;

–        FMA 2019. gada 17. janvāra ziņojums, kas sagatavots pēc 2018. gadā veiktās pārbaudes uz vietas (turpmāk tekstā – “[FMA] ziņojums par ceturto pārbaudi”), kurā konstatētas 22 nepilnības vai tiesību normu, no kurām dažas attiecās uz Meinl Bank Antigua, pārkāpumi;

–        procedūra, ko FMA uzsāka 2019. gada 7. jūnijā nolūkā atjaunot juridisko atbilstību attiecībā uz tās ziņojuma par ceturto pārbaudi atlikušajiem 15 secinājumiem, par ko AAB Bank iesniedza apsvērumus, kas ņemti vērā apstrīdētajā lēmumā, kur būtībā konstatēts, ka vairākums pārkāpumu joprojām turpinās;

–        AAB Bank revīzijas ziņojumi un konkrēti faktiskie apstākļi, kas noskaidroti administratīvā procesa gaitā.

1)      Par pirmo iebildumu attiecībā uz Direktīvas 2013/36 18. panta f) punkta un 67. panta 1. punkta o) apakšpunkta, kuri transponēti Austrijas tiesībās, pārkāpumu, jo “AAB Bank” neesot atzīta par atbildīgu par smagiem valsts tiesību aktu, ar kuriem transponēta Direktīva 2005/60 (tagad Direktīva 2015/849), pārkāpumiem

27      AAB Bank būtībā apgalvo, ka no apstrīdētajā lēmumā minētajiem lēmumiem neizriet, ka tā būtu atzīta par atbildīgu par smagiem BWG vai FMGwG pārkāpumiem, tādēļ ka trūkumi, kas tai pārmesti šajos lēmumos, esot seni, noilguši vai jau novērsti un tādēļ ka tie neesot konstatēti lēmumos ar res judicata spēku.

28      ECB šim iebildumam nepiekrīt.

29      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ievērojot šīs regulas 14. pantu, vienīgi ECB kompetencē ir atbilstoši tai ar minēto regulu uzticētajiem uzdevumiem licencēt dalībvalstīs, kuras piedalās vienotajā uzraudzības mehānismā, reģistrētas kredītiestādes un minētajām iestādēm anulēt licences.

30      Saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 14. panta 5. punktu ECB pēc savas iniciatīvas, apspriedusies ar tās iesaistītās dalībvalsts kompetento iestādi, kurā kredītiestāde veic uzņēmējdarbību, vai pēc šādas valsts kompetentās iestādes ierosinājuma, var anulēt atļauju (licenci) gadījumos, kas paredzēti attiecīgajos Savienības tiesību aktos.

31      Turklāt Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punktā ir noteikts, ka, lai veiktu ar šo regulu uzticētos uzdevumus un ar mērķi nodrošināt augstus uzraudzības standartus, ECB piemēro visus attiecīgos Savienības tiesību aktus, un gadījumos, kad Savienības tiesību akti ir direktīvas, – valsts tiesību aktus, kas transponē šīs direktīvas.

32      No tā izriet, ka ECB, lai izpildītu tai ar Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu uzticēto uzdevumu, papildus minētās regulas normām ir jāpiemēro valsts tiesību normas, ar kurām transponēta Direktīva 2013/36, kopsakarā ar šo direktīvu.

33      Tāpat ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2013/36 18. panta f) punktu kompetentās iestādes var anulēt kredītiestādei piešķirtu atļauju (licenci) vienīgi tad, ja kredītiestāde izdara kādu no šīs direktīvas 67. panta 1. punktā minētajiem pārkāpumiem.

34      Direktīvas 2013/36 67. panta 1. punkta o) apakšpunkts attiecas uz gadījumu, kad kredītiestāde ir atzīta par atbildīgu par valsts tiesību normu, kas pieņemtas uz Direktīvas 2005/60 pamata, smagu pārkāpumu.

35      Attiecībā uz AAB Bank minētajiem valsts īstenotajiem Direktīvas 2013/36 transponēšanas pasākumiem no BWG 70. panta 4. punkta izriet, ka, ja kredītiestāde pārkāpj citastarp BWG normas vai tās piemērošanai pieņemto aktu normas, FMA ir pienākums:

“[..] 3. anulēt kredītiestādes licenci gadījumā, ja ar citiem BWG paredzētajiem pasākumiem nav iespējams nodrošināt kredītiestādes darbību.”

36      Turklāt saskaņā ar FMGwG 31. panta 3. punkta 2. apakšpunktu:

“Ja netiek izpildīti [FMGwG] 34. panta 2. un 3. punktā noteiktie pienākumi, FMA [..] var anulēt FMA piešķirto licenci [..].”

37      FMGwG 34. panta 2. un 3. punktā minēto pienākumu nolūks ir transponēt Direktīvas 2005/60 (tagad Direktīva 2015/849) normas par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanu, un tajos citastarp ir norādīts uz smagiem, atkārtotiem vai sistemātiskiem FMGwG 6. panta 1., 2.–4., 6. un 7. punkta, 7. panta 7. punkta, 9. panta, 23. panta 3. punkta un 29. panta pārkāpumiem.

38      Šajā lietā ECB apstrīdētajā lēmumā ir paudusi uzskatu, ka no FMA lēmumiem un Austrijas tiesu spriedumiem citastarp izriet, ka AAB Bank no 2010. gada un līdz vismaz 2019. gadam nebija ieviesusi pienācīgu risku pārvaldības procedūru nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanai un tādējādi bija pārkāpusi BWG 39. panta 2. punktu kopsakarā ar BWG 39. panta 2.b punkta 11. apakšpunktu, un ka no šiem valsts lēmumiem un spriedumiem izriet arī tas, ka AAB Bank ir atzīta par atbildīgu par smagiem, atkārtotiem vai sistemātiskiem FMGwG 6. panta 1., 2.–4., 6. un 7. punkta, 7. panta 7. punkta, 9. panta, 23. panta 3. punkta un 29. panta pārkāpumiem.

i)      Par argumentu, ka kredītiestādei ar nesenu tiesas nolēmumu, kuram ir “res judicata” spēks, ir jābūt atzītai par atbildīgu par smagu pārkāpumu

39      Pirmkārt, ir svarīgi atgādināt, ka saskaņā ar Austrijas tiesību aktiem FMA kompetencē ir pieņemt lēmumus, ar kuriem konstatē BWG un FMGwG normu, kas pieņemtas, lai īstenotu Direktīvu 2005/60 (tagad Direktīva 2015/849), pārkāpumus un piemēro attiecīgus sodus.

40      No tā izriet, ka FMA var pieņemt administratīvu lēmumu, ar kuru tā kredītiestādi atzīst par atbildīgu par smagu, atkārtotu vai sistemātisku pārkāpumu FMGwG 34. panta 2. punkta, ar kuru transponēts Direktīvas 2013/36 67. panta 1. punkta o) apakšpunkts, izpratnē.

41      AAB Bank uzskata, ka sods par smagu pārkāpumu FMGwG 34. panta 2. punkta izpratnē var tikt uzlikts vienīgi uz administratīvās atbildības regulējuma vai krimināltiesību normu pamata un ka tas ir jāapstiprina tiesas procesā ar nolēmumu, kuram ir res judicata spēks.

42      Tomēr, pirmām kārtām, no Direktīvas 2005/60 39. panta 2. punkta (tagad Direktīvas 2015/849 58. panta 2. punkts) izriet, ka šīs direktīvas transponēšanas kontekstā dalībvalstīm neatkarīgi no to tiesībām piemērot kriminālsodus, savos tiesību aktos ir jāparedz pienācīgi administratīvie sodi, kurus var piemērot kredītiestādēm, kas pārkāpj uz minētās direktīvas pamata pieņemtās valsts tiesību normas.

43      Tātad par smagiem pārkāpumiem, uz kuriem norādīts FMGwG 34. panta 2. punktā kopsakarā ar Direktīvas 2005/60 39. panta 2. punktu, var piemērot gan kriminālsodus, gan administratīvos sodus, un tam, lai pārkāpumu kvalificētu kā “smagu”, nav izšķiroši, vai runa ir par krimināltiesisku vai administratīvo sodu.

44      Otrām kārtām, attiecībā uz lēmuma, ar kuru konstatējams pārkāpums, būtību gadījumā, ja attiecīgo normu pārkāpuma konstatēšana un sodīšana ietilpst administratīvās iestādes kompetencē, atziņa, ko pauž AAB Bank, ka smaga pārkāpuma izdarīšanu ar to, ka tiek pārkāptas šīs tiesību normas, var konstatēt vienīgi ar tiesas nolēmumu, kuram ir res judicata spēks, FMGwG 31. panta 3. punkta 2. apakšpunkta un FMGwG 34. panta 2. un 3. punkta piemērošanu padarītu atkarīgu no tā, vai attiecīgā [kredīt]iestāde ir izvēlējusies pārsūdzēt šīs iestādes lēmumu.

45      Otrkārt, no judikatūras par Eiropas Savienības iestāžu aktiem izriet, ka lēmums, kuru tā adresāts noteiktajā termiņā nav apstrīdējis, attiecībā uz to kļūst galīgs (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 12. oktobris, Pergan Hilfsstoffe für industrielle Prozesse/Komisija, T‑474/04, EU:T:2007:306, 37. punkts, un 2019. gada 8. maijs, Lucchini/Komisija, T‑185/18, nav publicēts, EU:T:2019:298, 38. punkts).

46      No judikatūras par Savienības iestāžu aktiem izriet arī tas, ka pārkāpumā apsūdzētās personas vainu var uzskatīt par galīgi pierādītu, ja lēmums, ar kuru konstatēts šis pārkāpums, ir kļuvis galīgs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 12. oktobris, Pergan Hilfsstoffe für industrielle Prozesse/Komisija, T‑474/04, EU:T:2007:306, 76. punkts).

47      Šī judikatūra pēc analoģijas ir piemērojama tādu valsts administratīvo iestāžu kā FMA lēmumiem, ar kuriem konstatēti valsts tiesību normu par cīņu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu pārkāpumi.

48      Tātad ar administratīvu lēmumu kredītiestādi var atzīt par atbildīgu par smagu pārkāpumu FMGwG 34. panta 2. un 3. punkta – kopsakarā ar Direktīvas 2013/36 67. panta 1. punkta o) apakšpunktu – izpratnē.

49      Kā apgalvo AAB Bank, Tiesa gan ir nospriedusi, ka azartspēļu uzņēmuma, kurš, pamatojoties uz pierādījumiem, tiek turēts aizdomās par iesaistīšanos noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, izslēgšana no tirgus, atņemot koncesiju, par samērīgu ar noziedzības apkarošanas mērķi principā ir uzskatāma vienīgi tad, ja tā pamatota ar spēkā stājušos tiesas spriedumu un ja runa ir par pietiekami smagu nodarījumu (spriedums, 2012. gada 16. februāris, Costa un Cifone, C‑72/10 un C‑77/10, EU:C:2012:80, 81. punkts).

50      Tomēr, ņemot vērā [ne tikai] prudenciālās uzraudzības noteikumu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanu nozīmīgumu, bet arī kredītiestāžu īpašo atbildību šajā ziņā un nepieciešamību pēc iespējas drīz novērst sekas, kādas rada šo noteikumu pārkāpumi, administratīvs lēmums, ar kuru kredītiestāde atzīta par atbildīgu par valsts tiesību normu, kas pieņemtas, pamatojoties uz Direktīvu 2005/60 (tagad Direktīva 2015/849), pārkāpumiem FMGwG 34. panta 2. un 3. punkta izpratnē, ir uzskatāms par pietiekamu attaisnojumu licences anulēšanai.

51      Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, pretēji tam, ko apgalvo AAB Bank, nevar pārmest ECB, ka tā secinājusi, ka AAB Bank par atbildīgu par smagiem pārkāpumiem tika atzīta ar lēmumiem, kuri nav tiesu nolēmumi un kuriem nav res judicata spēka.

52      Turklāt ir svarīgi uzsvērt, ka AAB Bank iekšējās revīzijas ziņojumi vieni paši nav uzskatāmi par pietiekamiem, lai pierādītu, vai šī kredītiestāde ir atzīta par atbildīgu par smagiem pārkāpumiem, jo tos nevar kvalificēt kā administratīvus vai tiesas aktus, ar kuriem minētā kredītiestāde būtu atzīta par atbildīgu par smagiem pārkāpumiem.

53      Tomēr pretēji tam, ko apgalvo AAB Bank, lai gan šādi ziņojumi attiecīgā gadījumā var tikt izmantoti, lai apstrīdētu ECB konstatējumus, kuri nav pamatoti ar galīgu lēmumu, ar ko konstatēta pārkāpuma izdarīšana, tos nevar uzskatīt par pietiekamiem, lai apstrīdētu konstatējumus, kuri izdarīti administratīvā lēmumā un tiesas nolēmumā, kas kļuvis galīgs.

54      Turklāt AAB Bank argumenti attiecībā uz vērtējumu par tās komercdarbības modeļa iedarbīgumu un ilgtspēju, ar klientiem saistīto risku struktūru, atteikšanos no nodrošinātiem fiduciārajiem darījumiem, tās revīzijas iezīmēm un ECB paziņojumu attiecībā uz aizdomām pret [AAB Bank] skaitu nevar mainīt to, ka apstrīdētais lēmums ir pamatots ar galīgiem lēmumiem, kuros atzīts, ka [AAB Bank] ir atbildīga par smagiem pārkāpumiem.

55      Tas pats ir sakāms par AAB Bank argumentiem par ECB konstatējumiem attiecībā uz tās īpašniekiem, tās dalību Odebrecht skandālā un attiecībā uz Meinl Bank Antigua.

56      Proti, šie argumenti attiecas uz ECB papildu apsvērumiem par faktiem, kas nav saistīti ar FMGwG 34. panta 2. un 3. punktā – kopsakarā ar Direktīvas 2013/36 67. panta 1. punkta o) apakšpunktu – paredzētā kritērija piemērošanu, ar kuru paredzēts, lai attiecīgā [kredīt]iestāde būtu atzīta par atbildīgu par smagiem pārkāpumiem.

57      Tātad ar tiem nevar atspēkot faktu, ka AAB Bank par atbildīgu par šādiem pārkāpumiem ir atzīta ar galīgu administratīvu lēmumu vai tiesas nolēmumu.

58      Arī AAB Bank argumenti attiecībā uz faktu, ka konstatētie pārkāpumi ir seni vai ir novērsti, nevar atspēkot šo secinājumu.

59      Proti, nedz BWG, nedz FMGwG, nedz Direktīvas 2013/36 18. panta f) punktā vai 67. panta 1. punkta o) apakšpunktā nav noteikts, pirmkārt, termiņš, kas būtu jāievēro, lai varētu ņemt vērā iepriekšējus lēmumus, ar kuriem konstatēta šo pārkāpumu izdarītāju atbildība, un, otrkārt, tas, ka šādi pārkāpumi nebūtu pārtraukti vai joprojām notiktu brīdī, kad tiek pieņemts lēmums par licences anulēšanu, it īpaši tad, ja – kā šajā gadījumā – jautājums ir par vairākiem lēmumiem, kuri pieņemti vairākus gadus ilgā laikposmā.

60      Vēl jo vairāk tas ir sakāms par pārkāpumiem, kas konstatēti tikai trīs vai piecus gadus pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, jo tos nevar uzskatīt par seniem.

61      Turklāt AAB Bank nostāja, saskaņā ar kuru konstatētie atsevišķie trūkumi esot novērsti un vairs nevarot attaisnot licences anulēšanu, apdraudētu Eiropas banku sistēmas aizsardzības mērķa sasniegšanu, jo tā dotu iespēju kredītiestādei, kas izdarījusi smagu pārkāpumu, turpināt darbību, kamēr vien kompetentā iestāde nav no jauna pierādījusi, ka šī kredītiestāde ir izdarījusi jaunu pārkāpumu.

62      Šā paša iemesla dēļ ir jānoraida arguments, ka AAB Bank esot veikusi citus stāvokļa uzlabošanas pasākumus, tostarp iekšējās revīzijas īstenošanas koordinēšanu, dažādu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanas procesu uzlabošanu kopš 2019. gada 22. jūlija un kontu bloķēšanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanas vajadzībām.

63      Tas pats attiecas uz apgalvoto trūkumu novēršanu saistībā ar norādēm par faktiskajiem labuma guvējiem, par ko AAB Bank savā 2019. gada 19. marta vēstulē informēja FMA.

64      Turklāt no apstrīdētā lēmuma izriet, ka AAB Bank arī vēl nesen tika atzīta par atbildīgu par smagiem pārkāpumiem, proti, ar FMA 2018. gada 24. oktobra lēmumu, kurā konstatēts, ka trūkst pārbaudāmas dokumentācijas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanas jomā saistībā ar tās darījumattiecībām, konkrēti ar Meinl Bank Antigua, un tā to nav pārsūdzējusi.

65      Kā ECB norādījusi apstrīdētajā lēmumā, FMA savā ziņojumā par ceturto pārbaudi arī konstatēja 22 nepilnības vai tiesību normu pārkāpumus, no kuriem daži attiecas uz Meinl Bank Antigua.

66      Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, tā kā ECB ir konstatējusi, ka no 2010. gada līdz 2018. gadam pieņemtos galīgos administratīvajos lēmumos un tiesu nolēmumos AAB Bank vairākkārt ir atzīta par atbildīgu par smagiem FMGwG noteikumu, ar kuriem transponēta Direktīva 2005/60 (tagad Direktīva 2015/849), pārkāpumiem, AAB Bank argumenti, ka konstatētie pārkāpumi ir novērsti un ka iekšējās revīzijas ziņojumos ir apstiprināta veikto uzlabojumu pietiekamība, nepierāda, ka apstrīdētajā lēmumā būtu pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, ciktāl ECB ar to atzinusi, ka AAB Bank ir atbildīga par smagiem pārkāpumiem, kuri ir attaisnojums tās licences anulēšanai FMGwG 31. panta 3. punkta 2. apakšpunkta un 34. panta 2. un 3. punkta – kopsakarā ar Direktīvas 2013/36 67. panta 1. punkta o) apakšpunktu – izpratnē.

ii)    Par smaga pārkāpuma, kas konstatēts ar administratīvās iestādes lēmumu vai tiesu iestādes nolēmumu, eventuālā noilguma ietekmi

67      AAB Bank apgalvo, ka FMA ziņojumā par ceturto pārbaudi konstatētie trūkumi vairs nav nozīmīgi, jo saskaņā ar FMGwG 36. pantu, kurā ir paredzēts trīs gadu noilguma termiņš, tie esot uzskatāmi par nenozīmīgiem vai noilgušiem, jo pārbaude attiecās uz faktiem, kas notikuši 2014. gadā vai pirms tam.

68      Tomēr vispirms ir jānorāda, ka FMA ziņojumā par ceturto pārbaudi konstatētie trūkumi nav vienīgie smagie pārkāpumi, kuru dēļ ECB ar apstrīdēto lēmumu ir anulējusi licenci, tādēļ AAB Bank argumenti, pat ja tie būtu pamatoti, ir jānoraida kā neiedarbīgi.

69      Turpinot, kredītiestāde nevar norādīt uz smagu pārkāpumu – par kuriem tā ar administratīvu lēmumu ir atzīta par atbildīgu – eventuālu noilgumu, lai pierādītu, ka tā nav atzīta par atbildīgu par šādiem pārkāpumiem, kas attaisnotu tās licences anulēšanu.

70      Tiklīdz lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums, kļūst galīgs, jautājums par minētā lēmuma pamatā esošo faktu noilgumu vairs nav nozīmīgs. Tātad nekas neliedza ECB licences anulēšanas vajadzībām ņemt vērā šo galīgo lēmumu.

71      Turklāt AAB Bank paustā interpretācija, ka galīgs lēmums, ar ko konstatēts pārkāpums, nevar tikt ņemts vērā, ja iestājies to faktu noilgums, no kuriem izriet šis pārkāpums, izraisītu to, ka iespēja anulēt licenci smaga pārkāpuma gadījumā būtu atkarīga no administratīvā procesa, kurā paredzēts konstatēt šo pārkāpumu, ilguma vai administratīvā procesa, kura rezultātā pieņemts lēmums par licences anulēšanu, ilguma, un tādējādi tiktu apdraudēta Regulas Nr. 1024/2013 14. panta 5. punkta lietderīgā iedarbība.

72      Tātad šis arguments nepierāda, ka apstrīdētajā lēmumā būtu pieļauta tiesību kļūda, ciktāl ECB ir paudusi uzskatu, ka AAB Bank ir atzīta par atbildīgu par smagiem pārkāpumiem FMGwG 34. panta 2. un 3. punkta izpratnē.

iii) Par faktu, kas tiek pārmesti “AAB Bank” saistībā ar tās attiecībām ar “Meinl Bank Antigua”, apstrīdēšanu

73      AAB Bank iebilst pret ECB konstatējumu, ka tā esot atļāvusi veikt vai veikusi Meinl Bank Antigua nelikumīgos darījumus tās kontos un esot slēpusi informāciju par šo banku, atceldama ierobežojumus, kādi saistībā ar cīņu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu pastāv attiecībā uz minētajiem kontiem.

74      Šajā ziņā ECB ņēma vērā šos pārkāpumus, citastarp balstīdamās uz FMA 2018. gada 24. oktobra lēmumā izdarītajiem konstatējumiem, no kuriem tā izsecināja, ka AAB Bank ir pārkāpusi BWG 39. panta 2. punktu un 2.b punkta 5. un 11. apakšpunktu, kā arī FMGWG 23. panta 3. punktu.

75      Tomēr šis lēmums ir galīgs, un AAB Bank to nav pārsūdzējusi, lai gan tai bija iespējams par to iesniegt attiecīgu pieteikumu Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa).

76      Tādēļ nevar piekrist AAB Bank argumentam, ka nav galīga konstatējuma nedz par to, ka nav izpildīti pārbaudīšanas un dokumentēšanas pienākumi, nedz par citu sodāmu pārkāpumu, kas būtu konstatēts ar tiesas nolēmumu.

77      Turklāt apgalvojumi, ka AAB Bank tikai pasīvi pārskaitīja naudu maksājumos, kurus tā kā Meinl Bank Antigua korespondentbanka nebija uzdevusi, ņemot vērā, ka tā bija sadarbojusies ar Bundeskriminalamt (Federālā Kriminālpolicijas pārvalde, Austrija), pēc savas ierosmes bloķēja kontus un nosūtīja FMA pieprasītos datus par darījumiem saistībā ar bloķētajiem kontiem un informāciju par bloķēšanas likumīgu atcelšanu atsevišķiem darījumiem, kuru nolūks bija mazināt pārkāpumu, par kuriem AAB Bank pausti pārmetumi, svarīgumu, nevar atspēkot FMA galīgajā lēmumā, ko ECB ņēmusi vērā, izdarītos secinājumus par smagu pārkāpumu izdarīšanu.

78      Tātad ar šiem argumentiem nevar pierādīt, ka apstrīdētajā lēmumā būtu pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, ciktāl ECB tajā paudusi uzskatu, ka AAB Bank bija atzīta par atbildīgu par smagiem pārkāpumiem FMGwG 34. panta 2. un 3. punkta izpratnē.

iv)    Par pārkāpumu, par kuriem “AAB Bank” atzīta par atbildīgu, smaguma apstrīdēšanu

79      AAB Bank būtībā apgalvo, ka, lai pārkāpumu varētu kvalificēt kā smagu FMGwG 34. panta 2. un 3. punkta izpratnē, tam ir jābūt smagākam par transponējošo tiesību aktu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanu individuālu normu neievērošanu. Taču pārkāpumus, par kuriem tā apstrīdētajā lēmumā ir atzīta par atbildīgu, nevarot uzskatīt par smagiem.

80      Turpinot, visi pārkāpumi, kas apstiprināti ar Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) 2019. gada 7. februāra rīkojumu Nr. W230 2138107‑1, esot nenozīmīgi pārkāpumi, un minētā tiesa tos neesot kvalificējusi nedz kā smagus, nedz kā sistemātiskus.

81      Visbeidzot, visi FMA ziņojumā par ceturto pārbaudi ietvertie pārmetumi attiecoties uz nenozīmīgiem pārkāpumiem, kas nevarot attaisnot licences anulēšanu.

82      Apstrīdētajā lēmumā ECB ir konkrēti norādījusi, ka no valsts kompetento iestāžu lēmumiem izriet, ka AAB Bank, kopš 2010. gada veikdama augsta riska darījumus, ir smagi, sistemātiski un turpināti pārkāpusi tiesību aktus par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanu.

83      Tā arī ir uzsvērusi, ka attiecībā uz jaunākajiem FMA vērtējumiem AAB Bank turpināja smagi pārkāpt šīs tiesību normas un tādējādi radīt būtisku risku sev pašai, Austrijas finanšu nozarei un vienotajam uzraudzības mehānismam.

84      Turklāt ECB atgādināja, ka saskaņā ar FMA vērtējumu AAB Bank tiesību aktus par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanu ir smagi, atkārtoti un sistemātiski pārkāpusi kopš 2010. gada, neveikdama pasākumus, kas ļautu novērst identificētos pārkāpumus, vienlaikus paužot pret FMA tādu attieksmi, kas nav vērsta uz sadarbību.

85      ECB no tā secināja, ka AAB Bank ir tikusi atzīta par atbildīgu par smagiem FMGwG normu, kas pieņemtas, pamatojoties uz Direktīvu 2005/60 (tagad Direktīva 2015/849), pārkāpumiem, kas ir attaisnojums licences anulēšanai.

86      Ņemot vērā šos vairākus AAB Bank izdarītos pārkāpumus, kas konstatēti administratīvajos lēmumos un tiesu nolēmumos, kuri atgādināti apstrīdētajā lēmumā un šā sprieduma 26. punktā, – kas pierāda tiesību aktu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanu pārkāpumu sistemātiskumu –, ECB nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka kompetentās iestādes un Austrijas tiesas ir atzinušas šo banku par atbildīgu par smagiem pārkāpumiem FMGwG 34. panta 2. un 3. punkta izpratnē.

87      Proti, kā ECB ir uzskatījusi apstrīdētajā lēmumā, no šiem administratīvajiem lēmumiem un tiesu nolēmumiem izriet, ka AAB Bank ir smagi un turpināti nepildījusi savu pienākumu ieviest organizatorisku struktūru un atbilstīgu procedūru nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā un ka tā ir atzīta par atbildīgu par smagiem tiesību aktu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanu pārkāpumiem.

88      It īpaši, tā kā lēmumos, kas pieņemti pirms FMA priekšlikuma par [licences] anulēšanu, kuri kļuva galīgi apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā, kompetentās iestādes uzskatīja AAB Bank par atbildīgu par smagiem valsts tiesību normu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanu pārkāpumiem, tad attiecīgo pārkāpumu smagumu nevar apstrīdēt administratīvā procesa ECB stadijā.

89      Turklāt, ņemot vērā šo tiesību normu mērķi nodrošināt Eiropas banku tirgus aizsardzību, nevar pārmest ECB to, ka tā ir uzskatījusi, ka sistemātiski, smagi un turpināti valsts tiesību aktu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanu pārkāpumi ir kvalificējami kā smagi pārkāpumi, kas ir attaisnojums licences anulēšanai FMGwG 34. panta 2. un 3. punkta un Direktīvas 2013/36 67. panta 1. punkta o) apakšpunkta izpratnē.

90      Turklāt pretēji tam, ko apgalvo AAB Bank, no apstrīdētā lēmuma, FMA veiktajiem pasākumiem un Austrijas tiesu nolēmumiem, kas atgādināti šajā lēmumā, skaidri izriet, ka vērā ņemtie pārkāpumi pārsniedza transponēšanas tiesību aktu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanu individuālu normu neievērošanu un ka tie nevar tikt kvalificēti kā nenozīmīga pienākumu neizpilde.

91      No tā izriet, ka AAB Bank nav pierādījusi, ka ECB būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka AAB Bank ir tikusi atzīta par atbildīgu par smagiem pārkāpumiem, kuri ir attaisnojums licences anulēšanai FMGwG 34. panta 2. un 3. punkta izpratnē.

92      Tātad pirmā pamata pirmās daļas pirmais iebildums ir jānoraida.

2)      Par otro iebildumu attiecībā uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un ECB kompetences neesamību, lai konstatētu, ka tiesību aktu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanu varbūtējie pārkāpumi ir attaisnojums licences anulēšanai

93      AAB Bank būtībā apgalvo, ka vienīgās Austrijas tiesību normas, kurās paredzēta licences anulēšana par smagiem tiesību aktu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanu pārkāpumiem, ir FMGwG 31. panta 3. punkta 2. apakšpunkts kopsakarā ar 34. panta 2. un 3. punktu un ka tiesību aktu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanu pārkāpums nepieļauj licences anulēšanu saskaņā ar BWG 70. pantu. Tā uzskata, ka ECB nav pamatojusies uz šīm tiesību normām un katrā ziņā tā nav bijusi pilnvarota pamatoties uz šīm normām.

94      Tātad tā būtībā apstrīd tiesisko pamatu, kurš apstrīdētajā lēmumā norādīts, lai uzskatītu, ka tiesību aktu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanu pārkāpumi ir attaisnojums licences anulēšanai atbilstoši Austrijas tiesību aktiem.

95      No tā [AAB Bank] secina, ka runa ir par Austrijas tiesību aktu pārkāpumu, un piebilst, ka ECB nevar tieši atsaukties uz Direktīvas 2013/36 normām un ka [ECB] iejaukšanās pilnvaras var izrietēt vienīgi no Austrijas materiāltiesiskajām normām banku prudenciālās uzraudzības jomā.

96      AAB Bank arī būtībā apgalvo, ka ECB, apstrīdētajā lēmumā neprecizēdama valsts tiesību normas par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanu, kas esot pārkāptas, nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu.

97      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 84. panta 1. punktu tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā.

98      Tomēr pamats, kas papildina iepriekš prasības pieteikumā tieši vai netieši norādītu pamatu un kam ar to ir cieša saikne, ir jāatzīst par pieņemamu.

99      Lai jaunu argumentu varētu uzskatīt par iepriekš izvirzīta pamata vai iebilduma papildinājumu, tam ir jābūt pietiekami ciešai saiknei ar prasības pieteikumā sākotnēji izvirzīto pamatu vai iebildumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 12. novembris, SGL Carbon/Komisija, C‑564/08 P, nav publicēts, EU:C:2009:703, 20.‑34. punkts, un 2010. gada 16. decembris, AceaElectrabel Produzione/Komisija, C‑480/09 P, EU:C:2010:787, 111. punkts).

100    Prasības pieteikumā AAB Bank apgalvo, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, tika pārkāpts Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkts un piemērojamās Austrijas tiesību normas, jo neesot izpildīti šajās tiesību normās minētie nosacījumi, un no tā izsecina, ka ECB nav pilnvarota anulēt [AAB Bank] licenci.

101    Tomēr replikā izvirzītā pirmā pamata pirmās daļas otrā iebilduma nolūks ir apstrīdēt normas, pamatojoties uz kurām ECB apstrīdētajā lēmumā ir nolēmusi, ka attaisnojums AAB Bank licences anulēšanai ir rodams Austrijas tiesību normās, un pierādīt, ka ECB nav pamatojusies uz valsts tiesību normu, kura to pilnvarotu anulēt licenci tiesību normu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanu pārkāpumu gadījumā.

102    Tā kā šiem argumentiem ir cieša saikne ar argumentiem, kuri izvirzīti prasības pieteikuma pirmā pamata pamatošanai, tie ir uzskatāmi par šo argumentu papildinājumu un līdz ar to par pieņemamiem.

103    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka apstrīdētajā lēmumā ECB ir paudusi uzskatu, ka AAB Bank ir pārkāpusi šīs konkrētās BWG normas, un no tā ir secinājusi, ka ir izpildīti BWG 70. panta 4. punktā, kurā paredzēta licences anulēšana, izvirzītie nosacījumi.

104    Tā ir arī norādījusi, ka AAB Bank ir pārkāpusi vairākas šā sprieduma 25. punktā minētās FMGwG normas par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanu.

105    Pretēji tam, ko apgalvo AAB Bank, nevar uzskatīt, ka vienīgās Austrijas tiesību normas, kurās par tiesību aktu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanu pārkāpumiem būtu paredzēta licences anulēšana, būtu FMGwG 31. panta 3. punkta 2. apakšpunkts kopsakarā ar 34. panta 2. un 3. punktu un ka saskaņā ar BWG 70. panta 4. punktu BWG paredzēto pienākuma attiecībā uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas riska novēršanu neizpildi varētu neņemt vērā.

106    Proti, BWG 39. panta 2. un 2.b punkts – attiecībā uz kuriem ECB uzskatīja, ka AAB Bank tos ir pārkāpusi – ietver tieši formulētu norādi par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas risku, un no BWG 70. panta 4. punkta izriet, ka tādi BWG pārkāpumi kā minētie pārkāpumi var būt attaisnojums licences anulēšanai.

107    Tā kā saskaņā ar Austrijas tiesību aktiem BWG un FMGwG paredzēto pienākumu attiecībā uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas riska novēršanu neizpildes gadījumā ir attaisnojama licences anulēšana un tā kā ECB ir pamatojusies uz šīm tiesību normām, AAB Bank argumenti par pilnvarojuma neesamību vai Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punkta pārkāpumu ir jānoraida.

108    Katrā ziņā, pat pieņemot, ka ECB ir balstījusies uz kļūdainu tiesisko pamatu, ir jāatgādina, ka administratīvā lēmuma atcelšana nepareizi izvēlēta tiesiskā pamata dēļ nav attaisnojama, ja šāda kļūda nav izšķiroši ietekmējusi administrācijas sniegto vērtējumu, un tādēļ pamats par nepareiza tiesiskā pamata izvēli ir jānoraida, jo tas ir tikai formāls (spriedums, 2015. gada 9. jūnijs, T‑556/14 P, Navarro/Komisija, EU:T:2015:368, 26. punkts).

109    AAB Bank neapgalvo, ka šajā gadījumā atšķirīga tiesiskā pamata izvēle būtu varējusi ietekmēt ECB vērtējumu. Turklāt nešķiet, ka atšķirīga tiesiskā pamata izvēle būtu varējusi ietekmēt ECB vērtējumu.

110    Turklāt no judikatūras izriet, pirmkārt, ka LESD 296. pantā prasītais pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā akta būtībai un tam skaidri un nepārprotami ir jāatspoguļo iestādes – akta izdevējas – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot kontroli, un, otrkārt, ka prasība norādīt pamatojumu ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp attiecīgā akta saturu, izvirzīto motīvu būtību un akta adresātu vai citu personu, kuras šis akts skar tieši un individuāli, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus. It īpaši, netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi nozīmīgie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tās tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jomu (skat. spriedumu, 2017. gada 16. maijs, Landeskreditbank BadenWürttemberg/ECB, T‑122/15, EU:T:2017:337, 123. un 124. punkts un tajos minētā judikatūra).

111    Pretēji tam, ko apgalvo AAB Bank, nav tā, ka ECB nebūtu izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, jo BWG un FMGwG normas, kuras ir pārkāpusi AAB Bank, un BWG normas, kurās ir paredzēta licences anulēšana, ir minētas apstrīdētajā lēmumā, kā tas izriet no šā sprieduma 25. punkta.

112    Tātad pirmā pamata pirmās daļas otrais iebildums nav pamatots.

113    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

b)      Par pirmā pamata otro daļu attiecībā uz tiesību normu, ar kurām transponēts Direktīvas 2013/36 18. panta f) punkts, pārkāpumu, ciktāl “AAB Bank” esot ieviesusi kompetento iestāžu atbilstoši valsts tiesību normām, ar kurām transponēts šīs direktīvas 74. pants, paredzētos pārvaldības instrumentus šīs direktīvas 67. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē

114    AAB Bank uzskata, ka nebija izpildīti nosacījumi, kas izvirzīti Direktīvas 2013/36 18. panta f) punktā un minētās direktīvas 67. panta 1. punkta d) apakšpunktā, kuri transponēti ar BWG 39. panta 2. un 2.b punktu, kopsakarā ar BWG 70. panta 4. punktu, jo AAB Bank bija ieviesusi pārvaldības instrumentus, kādus paredzējušas kompetentās iestādes.

115    Šajā ziņā no Direktīvas 2013/36 18. panta, kas transponēts ar BWG 70. panta 4. punktu, izriet, ka kompetentās iestādes var anulēt piešķirto licenci tad, ja kredītiestāde nav ieviesusi pārvaldības instrumentus, kādus paredzējušas kompetentās iestādes saskaņā ar valsts tiesību normām, ar kurām transponēts šīs direktīvas 74. pants.

116    Direktīvas 2013/36 74. pants “Iekšējā pārvaldība un atveseļošanas un noregulējuma plāni” ir formulēts šādi:

“1. Iestādēm ir noturīga pārvaldības kārtība, kas ietver skaidru organizatorisko struktūru, kurā ir precīzi definēts, pārredzams un konsekvents atbildības sadalījums, efektīvi procesi esošo vai varbūtējo risku noteikšanai, pārvaldībai, pārraudzībai un ziņošanai par tiem, atbilstīgi iekšējās kontroles mehānismi, tostarp pareizas administratīvās un grāmatvedības procedūras, un atalgojuma politika un prakse, kas atbilst pareizai un efektīvai riska pārvaldībai un veicina to [..].”

117    Attiecībā uz normām, ar kurām transponēts Direktīvas 2013/36 74. pants, BWG 39. panta 2. punktā ir paredzēts, ka:

“Kredītiestādēm jābūt ieviestiem administratīviem, grāmatvedības un kontroles mehānismiem attiecībā uz izņemšanu, novērtēšanu, pārvaldību un to risku uzraudzību, kas izriet no banku darījumiem, kā arī attiecībā uz to politiku un atlīdzības praksi. Šie mehānismi ir jāpielāgo veikto banku darījumu veidam, apmēram un sarežģītībai. Organizatoriskā struktūra, kā arī administratīvie, grāmatvedības un kontroles mehānismi ir jādokumentē rakstveidā un saprotami. Cik vien iespējams, administratīvajiem, grāmatvedības un kontroles mehānismiem ir jāietver arī riski, kas izriet no banku darījumiem, kā arī riski, kas izriet no politikas un kādi, iespējams, varētu izrietēt no atlīdzības prakses. Organizatoriskajai struktūrai ir jānovērš interešu un kompetenču konflikti, nosakot ierobežojumus struktūras un procesa organizēšanā, kuri der kredītiestādes darbībai. Šo procedūru atbilstība un to piemērošana ir jāpārbauda iekšējās revīzijas struktūrvienībai vismaz reizi gadā.”

118    Saskaņā ar BWG 39. panta 2.b punktu:

“It īpaši, 2. punktā paredzētajās procedūrās jāiekļauj šādi elementi: 1. kredītrisks un darījuma partnera risks, 2. koncentrācijas risks, 3. tirgus risks, 4. pārmērīgas sviras risks, 5. operacionālais risks, 6. vērtspapīrošanas risks, 7. likviditātes risks, 8. procentu likmju risks, kas izriet no darījumiem, uz kuriem neattiecas Nr. 3, 9. kredītriska mazināšanas metožu atlikušais risks, 10. ar makroekonomisko vidi saistītie riski, 11. nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas risks, 12. ar iestādes komercdarbības modeli saistītie riski, ņemot vērā diversifikācijas stratēģiju ietekmi, 13. stresa testu rezultāti, ja iestādes piemēro iekšējās pieejas, un 14. iestādes radītais sistēmiskais risks [..].”

119    BWG 42. pantā būtībā ir paredzēts arī pienākums ieviest iekšējā audita struktūrvienību, savukārt BWG 44. pantā kredītiestādēm būtībā ir noteikts pienākums iesniegt savus gada finanšu pārskatus, kuriem tiek veikta revīzija sešus mēnešus pēc finanšu gada beigām.

120    Šajā lietā ECB uzskatīja, ka AAB Bank ir pārkāpusi valsts tiesību normas, ar kurām transponēts minētās Direktīvas 2013/36 74. pants, it īpaši BWG 39. panta 2., 2.b un 5. punkts, 42. pants un 44. panta 1. punkts, un ka tādējādi tā ir izdarījusi un joprojām izdara pārkāpumus, kas ir attaisnojums licences anulēšanai atbilstoši BWG 70. panta 4. punktam.

121    It īpaši tā norādīja, ka lēmums anulēt AAB Bank piekļuves kredītiestādes darbībai licenci citu starpā ir balstīts uz pienākuma ieviest iekšējo pārvaldību, kas ļauj veikt pareizu riska pārvaldību, neizpildi, kā arī pienākuma sniegt FMA pareizu informāciju neizpildi un pienākuma ieviest iekšējās revīzijas mehānismu, atbilstīgas iekšējās grāmatvedības procedūras, atbilstīgu iekšējo dokumentācijas sistēmu un atbilstīgu koncentrācijas riska pārvaldības procedūru neizpildi.

122    Savu prasījumu pamatojumam attiecībā uz valsts tiesību normu, ar kurām transponēts Direktīvas 2013/36 74. pants, pārkāpumu ECB citastarp ir pamatojusies uz šādiem dokumentiem:

–        FMA 2015. gada 19. augusta formālais rīkojums, ar kuru tā uzdevusi AAB Bank nodrošināt, lai tās iekšējās revīzijas nodaļa ikgadējo revīzijas plānu pabeigtu noteiktajos termiņos, un ar kuru konstatēts, ka iekšējās revīzijas nodaļa nav izpildījusi revīzijas plānu un ka tādējādi ir pārkāpts BWG 42. pants (ar ko transponēts Direktīvas 2013/36 74. pants);

–        FMA 2016. gada 17. maija formālais rīkojums, ar kuru tā uzdevusi AAB Bank ieviest atbilstīgus darbības nepārtrauktības pārvaldības (BCM) plānus un ar kuru konstatēts, ka laikposmā no 2013. līdz 2016. gadam tās BCM nebija atbilstīga, kas esot uzskatāms par BWG 39. panta 2., 2.b un 5. punkta (ar kuriem ir transponēts Direktīvas 2013/36 74. pants) pārkāpumu;

–        FMA 2016. gada 1. jūlija formālais rīkojums, ar kuru tā uzdevusi AAB Bank iesniegt revidētos gada pārskatus par 2015. gadu un ar kuru konstatēts, ka tā nav laikus, proti, 2016. gada 30. jūnijā, iesniegusi revidētos pārskatus un ka tādējādi ir pārkāpts BWG 44. panta 1. punkts;

–        FMA 2016. gada 6. septembra formālais rīkojums, ar kuru tā uzdevusi AAB Bank nodrošināt pilnīgu un saprotamu savu kredītlietu dokumentāciju un ar kuru konstatēts, ka laikposmā no 2013. līdz 2016. gadam tās kreditēšanas procesi (it īpaši gada pārskatu un problemātisko kredītu izskatīšana) nebija dokumentēti saprotamā veidā un ka tādējādi ir pārkāpts BWG 39. panta 2. punkts un 2.b punkta 1. apakšpunkts (ar ko transponēts Direktīvas 2013/36 74. pants);

–        FMA 2017. gada 17. jūlija formālais rīkojums, ar kuru tā uzdevusi AAB Bank piešķirt pietiekamus resursus savai iekšējās revīzijas nodaļai un ar kuru konstatēts, ka iekšējās revīzijas nodaļa joprojām nav veikusi revīzijas plānā paredzētās pārbaudes un ka tādējādi ir pārkāpts BWG 42. pants (ar ko transponēts Direktīvas 2013/36 74. pants);

–        FMA 2018. gada 31. janvāra formālais rīkojums, ar kuru tā uzdevusi AAB Bank nodrošināt, lai, slēdzot līgumus, attiecīgā dokumentācija būtu atbilstīga (tas ir, rakstveida formā un pilnīga), un ar kuru konstatēts, ka laikposmā no 2015. līdz 2017. gadam AAB Bank vairākkārt ir noslēgusi komercdarījumus, neraugoties uz to, ka attiecīgie līgumi bija nepareizi, nepilnīgi vai ka dažos gadījumos nebija rakstveida līguma, un ka tādējādi ir pārkāpts BWG 39. panta 2. punkts (ar ko transponēts Direktīvas 2013/36 74. pants);

–        FMA 2018. gada 5. septembra formālais rīkojums, ar kuru tā uzdevusi AAB Bank laikus ieviest atbilstīgas grāmatvedības procedūras un ar kuru konstatēts, ka laikposmā no 2017. līdz 2018. gadam tās grāmatvedības procedūras negarantēja to, ka tās grāmatvedība un līdz ar to arī tās uzraudzības ziņojumi ir aktuāli, un ka tādējādi ir pārkāpts BWG 39. panta 2. punkts un 3. punkta 6. apakšpunkts (ar ko transponēts Direktīvas 2013/36 74. pants);

–        FMA 2018. gada 24. oktobra formālais rīkojums, ar kuru tā uzdevusi AAB Bank nodrošināt, lai visi tās komercdarījumi un tās darījumattiecības ar Meinl Bank Antigua tiktu saprotami un pastāvīgi dokumentēti, un ar kuru konstatēts, ka tās iekšējā dokumentācija, tajā skaitā dokumentācija par cīņu pret nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanu, bija tik neatbilstīga, ka iekšējās revīzijas nodaļa, risku pārvaldnieks un persona, kas atbildīga par nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanas novēršanu, nevarēja veikt savas kontroles funkcijas, un ka tādējādi ir pārkāpts BWG 39. panta 2. punkts un 2.b punkta 5. un 11. apakšpunkts, ar kuriem ir transponēts Direktīvas 2013/36 74. pants, kā arī FMGwG 23. panta 3. punkts;

–        FMA 2018. gada 3. decembra formālais rīkojums, ar kuru tā uzdevusi AAB Bank pārliecināties, ka visos bilances posteņos tiek piemērota pareiza riska pakāpe, un ar kuru konstatēts, ka laikposmā no 2017. līdz 2018. gadam tās iekšējās procedūras nav ļāvušas nodrošināt, ka visi tās aktīvi – it īpaši attiecībā uz nestandarta darījumiem – ir pareizi izsvērti, un ka tādējādi ir pārkāpts BWG 39. panta 2. punkts (ar ko transponēts Direktīvas 2013/36 74. pants).

123    Pirmā pamata otrā daļa, kuras nolūks ir apšaubīt šos konstatējumus un no tiem izdarīto secinājumu, sastāv no diviem iebildumiem.

1)      Par pirmo iebildumu attiecībā uz Direktīvas 2013/36 74. panta, kas transponēts ar “BWG” 39. panta 2. un 2.b punktu, pārkāpumu, jo šie panti esot tikuši piemēroti riskiem saistībā ar cīņu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu

124    AAB Bank būtībā apgalvo, ka Direktīvas 2013/36 74. pants attiecas uz pienākumiem, kas saistīti ar pārvaldības instrumentiem finanšu risku novēršanai, un ka tādēļ BWG 39. panta 2. un 2.b punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka tikai neatbilstīga riska struktūra attiecībā uz finanšu riskiem, nevis neatbilstīga struktūra attiecībā uz cīņu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu, ļaujot piemērot tādus uzraudzības pasākumus kā licences anulēšana saskaņā ar BWG 70. panta 4. punktu.

125    [AAB Bank] no tā secina, ka ECB ir pieļāvusi tiesību kļūdu, apstrīdēto lēmumu pamatodama ar Direktīvas 2013/36 74. panta, kas transponēts ar BWG 39. panta 2. un 2.b punktu, pārkāpumu, kas izriet no instrumentu cīņai pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu neatbilstības, nevis no pārvaldības instrumentu finanšu risku novēršanai neatbilstības.

126    Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka no apstrīdētā lēmuma izriet, ka ECB ir atzinusi, ka ir pārkāpts BWG 39. panta 2., 2.b un 5. punkts, 42. pants un 44. panta 1. punkts, pamatodamās, konkrēti, uz pienākuma ieviest iekšējo pārvaldību, kas ļauj labi pārvaldīt risku, pienākuma sniegt FMA pareizu informāciju un pienākuma ieviest iekšējās revīzijas mehānismu, atbilstīgas iekšējās grāmatvedības procedūras, atbilstīgu iekšējo dokumentācijas sistēmu un atbilstīgu koncentrācijas riska pārvaldības procedūru neizpildi.

127    Pretēji tam, ko apgalvo AAB Bank, nevar pārmest ECB, ka tā ir konstatējusi šo BWG normu pārkāpumu, kas izriet no instrumentu cīņai pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu neatbilstības, jo tā šo pārkāpumu konkrēti izsecināja no pārvaldības instrumentu neatbilstības.

128    Turklāt BWG 39. panta 2.b punktā ir precizēts, ka attiecīgajās procedūrās, kas kredītiestādēm ir jāievieš atbilstoši BWG 39. panta 2. punktam, ir jābūt iekļautiem atbilstīgiem instrumentiem nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas riska mazināšanai.

129    Tātad šie AAB Bank argumenti nepierāda, ka ECB, konstatēdama, ka AAB Bank nav ieviesusi uzņēmuma pārvaldības un kontroles instrumentus, kurus kompetentās iestādes paredzējušas atbilstoši BWG normām, ar kurām transponēts šīs direktīvas 74. pants, būtu pieļāvusi tiesību kļūdu.

130    No tā izriet, ka arī arguments, ka AAB Bank bija ieviesusi tādu organizāciju nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanai, kas nebija nepietiekama un tika uzlabota, ir jānoraida kā neatbilstīgs.

131    Tātad pirmā pamata otrās daļas pirmais iebildums ir jānoraida.

2)      Par otro iebildumu attiecībā uz Direktīvas 2013/36 67. panta 1. punkta d) apakšpunkta, kurš transponēts Austrijas tiesībās, pārkāpumu, jo “AAB Bank” neizdarīja tiesību aktu par pārvaldības instrumentiem pārkāpumus apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā

132    AAB Bank būtībā apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā tai bija ieviesti pārvaldības instrumenti, kādus paredzējušas kompetentās iestādes, un ka tās iekšējās revīzijas funkcija bija atbilstīga, bet arī ka nav tā, ka būtu pastāvējusi tās pienākumu attiecībā uz grāmatvedības uzskaiti, kontroli un pārskatu iesniegšanu, attiecībā uz pārvaldību, attiecībā uz riska pārvaldību, attiecībā uz iekšējo dokumentācijas un līgumu sistēmu un attiecībā uz kredītlietu pārvaldību neizpilde.

133    Pirmkārt, AAB Bank apgalvo, ka daži no šiem pārkāpumiem ir pārāk seni un ir tikuši novērsti 2016. gadā vai kopš 2017. gada vai ka tā ir ievērojami progresējusi šajās jomās, kas konkrēti esot apstiprināts tās 2019. gada revīzijas ziņojumos, bet arī ka atlikušās nepilnības attiecībā uz šiem pārkāpumiem varēja tikt mazinātas.

134    Tomēr AAB Bank arguments nav atbalstāms. Proti, interpretācija, saskaņā ar kuru pagājušie pārkāpumi vai pārkāpumi, kuri ir tikuši mazināti, nevarot attaisnot licences anulēšanu, neizriet nedz no Direktīvas 2013/36 67. panta 1. punkta d) apakšpunkta, nedz no BWG 70. panta 4. punkta teksta.

135    Turklāt šāda interpretācija apdraudētu Eiropas banku sistēmas aizsardzības mērķi, jo tā ļautu tām kredītiestādēm, kas nav ieviesušas pārvaldības instrumentus, kurus paredzējušas kompetentās iestādes, turpināt darbību, kamēr kompetentās iestādes nav no jauna pierādījušas, ka [šīs kredītiestādes] ir pieļāvušas jaunus pārkāpumus.

136    Tas tā vēl jo vairāk ir attiecībā uz pārkāpumiem, kas izdarīti tikai trīs vai piecus gadus pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

137    Otrkārt, AAB Bank apstrīd apstrīdētajā lēmumā konstatētās pienākumu neizpildes esamību, apgalvojot, ka [šie pārkāpumi] nav sistēmiski, acīmredzami vai smagi.

138    Tomēr no Direktīvas 2013/36 18. panta f) punkta, no šīs direktīvas 67. panta 1. punkta d) apakšpunkta vai no normām, ar kurām šie panti ir transponēti, neizriet, ka pārkāpumiem, kas minēti šajās tiesību normās, būtu jābūt smagiem, acīmredzamiem vai sistēmiskiem, lai tie attaisnotu licences anulēšanu.

139    Tātad ECB nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka AAB Bank ir pārkāpusi BWG normas, ar kurām transponēts minētās direktīvas 74. pants, un nepierādīdama, ka šie pārkāpumi bija smagi, acīmredzami vai sistēmiski.

140    Treškārt, AAB Bank būtībā apgalvo, ka tās iekšējās revīzijas nodaļai netrūkst personāla, tai ir pietiekami finanšu resursi, ka tā savus uzdevumus veic likumīgi un ka banka neizdara uz to prettiesisku spiedienu.

141    Tomēr ir svarīgi atgādināt, ka saskaņā ar Austrijas tiesību aktiem FMA kompetencē ir pieņemt lēmumus, ar kuriem ir konstatēts BWG normu, ar kurām transponēts Direktīvas 2013/36 74. pants, pārkāpums un piemērota sankcija par šo pārkāpumu.

142    No tā izriet, ka FMA var pieņemt administratīvos lēmumus, ar kuriem ir konstatēts, ka iestāde nav ieviesusi pārvaldības instrumentus, kurus kompetentās iestādes paredzējušas atbilstoši BWG normām, ar kurām transponēts šīs direktīvas 74. pants.

143    Turklāt no judikatūras, kura pieņemta saistībā ar Savienības iestāžu aktiem, izriet, ka lēmums, ko tā adresāts nav apstrīdējis noteiktajos termiņos, attiecībā pret adresātu kļūst galīgs (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 12. oktobris, Pergan Hilfsstoffe für industrielle Prozesse/Komisija, T‑474/04, EU:T:2007:306, 37. punkts, un 2019. gada 8. maijs, Lucchini/Komisija, T‑185/18, nav publicēts, EU:T:2019:298, 38. punkts).

144    No judikatūras, kura pieņemta saistībā ar Savienības iestāžu aktiem, izriet, ka pārkāpumā apsūdzētās personas vainu var uzskatīt par galīgi pierādītu, ja lēmums, ar kuru konstatēts šis pārkāpums, ir kļuvis galīgs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 12. oktobris, Pergan Hilfsstoffe für industrielle Prozesse/Komisija, T‑474/04, EU:T:2007:306, 76. punkts).

145    Šī judikatūra pēc analoģijas ir jāpiemēro attiecībā uz valsts administratīvo iestāžu lēmumiem, ar kuriem ir konstatēts valsts tiesību normu par kredītiestāžu pārvaldību pārkāpums.

146    Ar iepriekšēju, galīgu administratīvo lēmumu var tikt atzīts, ka kredītiestāde nav ieviesusi pārvaldības instrumentus, ko kompetentās iestādes paredzējušas atbilstoši BWG normām, ar kurām transponēts šīs direktīvas 74. pants.

147    No tā izriet, ka AAB Bank argumenti nevar atspēkot tās iekšējās revīzijas funkcijas neatbilstīgumu, kas konstatēts iepriekšējos galīgajos administratīvajos lēmumos, uz kurām ECB ir balstījusies apstrīdētajā lēmumā.

148    Tātad arguments, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā AAB Bank bija ieviesusi pārvaldības instrumentus, kādus paredzējušas kompetentās iestādes, un ka tās iekšējās revīzijas funkcija bija pienācīga un nav tā, ka tā nebūtu izpildījusi pienākumus attiecībā uz uzskaites vešanu, kontroli un iesniegšanu, attiecībā uz pārvaldību, attiecībā uz riska pārvaldību, attiecībā uz iekšējo dokumentācijas un līgumu sistēmu un attiecībā uz kredītlietu pārvaldību, ir jānoraida.

149    Turklāt ir svarīgi uzsvērt, ka AAB Bank iekšējās revīzijas ziņojumi paši par sevi nevar tikt uzskatīti par pietiekamiem, lai pierādītu, ka šī kredītiestāde ir ieviesusi pārvaldības instrumentus, kurus kompetentās iestādes paredzējušas atbilstoši BWG normām, ar kurām transponēts Direktīvas 2013/36 74. pants.

150    Ja šādi ziņojumi attiecīgā gadījumā var tikt izmantoti, lai apstrīdētu ECB konstatējumus, kuri nav balstīti uz galīgu lēmumu, ar kuru konstatēts, ka ir izdarīts pārkāpums, tie nevar tikt uzskatīti par pietiekamiem, lai apstrīdētu konstatējumus, kas izdarīti administratīvos lēmumos, kas kļuvuši galīgi.

151    Ceturtkārt, AAB Bank atzīst, ka tā ir vairākkārt pieļāvusi pārejas noteikumu par lielajiem riska darījumiem pārkāpumus, bet norāda, ka tie ir izskaidrojami ar dividenžu pārrēķinu. Tā norāda, ka tieši šīs pašu kapitāla samazināšanās, kas izriet no dividenžu pārrēķina, dēļ esot pārkāpta tiesību norma par lielajiem riska darījumiem. Turklāt šie pārkāpumi jau esot kompensēti, piemērojot lielāku sodu BWG 97. panta izpratnē.

152    Tomēr AAB Bank neapstrīd to, ka ir izdarījusi normu par lielajiem riska darījumiem pārkāpumus, un aprobežojas ar mēģinājumu tos attaisnot.

153    Turklāt fakts, ka šie pārkāpumi jau ir izraisījuši lielāku sodu piemērošanu, neatspēko faktu, ka tie ir izdarīti un tātad ka tie var attaisnot licences anulēšanu.

154    Piektkārt, AAB Bank apgalvo, ka ECB esot vajadzējis piemērot BWG 70. panta 4. punktu un FMGwG 31. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem šai iestādei ir jāveic visi nepieciešamie un pienācīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka atbildīgo subjektu izmantošana komerciālos nolūkos saglabājas saderīga ar FMGwG.

155    Tātad FMA esot vajadzējis ievērot BWG 70. panta 4. punktā paredzētās uzraudzības procedūras trīs posmus un mēģināt novērst iespējamo neatbilstību prudenciālās uzraudzības normām ar konkrētām prasībām, ar kavējuma naudas iespējamību, tad – ja tas neizdodas – ar aizliegumu veikt darbību, un anulēt licenci tikai tad, ja ar citiem BWG paredzētajiem pasākumiem nevarēja nodrošināt kredītiestādes sekmīgu darbību.

156    Nedz ECB, nedz FMA neesot pierādījušas to, ka šie licences anulēšanas priekšnosacījumi būtu izpildīti, un valsts pasākumu, kuri veikti pirms licences anulēšanas, kas minēti apstrīdētajā lēmumā, izklāsts nepierādot to, ka Austrijas tiesībās paredzētie posmi nebūtu tikuši ievēroti.

157    Šajā lietā ir konstatējams, ka, pretēji tam, ko apgalvo AAB Bank, pirms apstrīdētā lēmuma bija veikti prudenciālās uzraudzības pasākumi, kuri attiecas uz tām pašām nepilnībām, kuras ir pamatā licences anulēšanai.

158    Proti, kā norādīts apstrīdētajā lēmumā, kopš 2015. gada FMA, konkrēti, veica divdesmit četrus formālus uzraudzības pasākumus, tajā skaitā izdeva septiņpadsmit formālos rīkojumus ar mērķi atjaunot juridisko atbilstību attiecībā uz nepilnībām saistībā ar AAB Bank cīņu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu, piemēroja četras sankcijas saistībā ar iekšējo pārvaldību un tiesību aktu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanu pārkāpumiem, kā arī veica vairākus prudenciālās uzraudzības pasākumus.

159    No tā izriet, ka šie AAB Bank argumenti neatbilst faktiem.

160    Tātad pirmā pamata otrās daļas otrais iebildums ir jānoraida.

161    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, pirmā pamata otrā daļa nav pamatota.

162    Tātad pirmais pamats ir jānoraida.

2.      Par otro pamatu attiecībā uz samērīguma principa neievērošanu

163    Šā pamata pamatojumā AAB Bank apgalvo, ka, lai gan ECB pārmetumi bija pamatoti un pietiekami, apstrīdētais lēmums esot nesamērīgs, jo licences anulēšana nebija nedz vajadzīga, nedz atbilstīga, lai varētu sasniegt izvirzītos mērķus.

164    Pirmām kārtām, AAB Bank būtībā pārmet FMA un ECB, ka tās nav pārbaudījušas, vai visu to rīcībā esošo pasākumu vidū kāds mazāk ierobežojošs līdzeklis nekā licences anulēšana nebūtu ļāvis sasniegt noteikto mērķi.

165    Otrām kārtām, kā norāda AAB Bank, apstrīdētais lēmums nebija nedz atbilstīgs, nedz vajadzīgs, jo tas tika pieņemts septiņus mēnešus pēc FMA priekšlikuma par [licences] anulēšanu, lai gan tas bija jāpieņem īsos termiņos un FMA nevarēja pārbaudīt, vai ierosinātā anulēšana joprojām bija atbilstīga un nepieciešama.

166    Trešām kārtām, AAB Bank apgalvo, ka licences anulēšana bija nesamērīga attiecībā pret izvirzītajiem mērķiem.

167    Ceturtām kārtām, kā norāda AAB Bank, licences anulēšana bija nesamērīga arī tādēļ, ka tās rezultātā esot iznīcināta tās stabilitāte, kaitējot noguldītājiem, ieguldītājiem un darījuma partneriem.

168    Piektām kārtām, AAB Bank uzskata, ka atteikums apturēt apstrīdētā lēmuma izpildi bija nesamērīgs, ņemot vērā tā negatīvo ietekmi uz aizstāvības iespējām.

169    ECB šai argumentācijai nepiekrīt.

170    Šajā lietā apstrīdētajā lēmumā ECB būtībā ir paudusi uzskatu, ka AAB Bank licences anulēšana bija samērīga, jo tā bija vērsta uz mērķi panākt, ka beidzas likuma pārkāpumi no AAB Bank puses un riski, kas no tā izriet Eiropas banku sistēmai, un ka, ņemot vērā šo pārkāpumu smagumu un FMA jau veikto pasākumu smagumu, neviens cits pasākums nevarēja ļaut sasniegt šo mērķi. Tā arī norādīja, ka sabiedrības interesēm aizsargāt noguldītājus, ieguldītājus un pārējos AAB Bank partnerus ir jābūt pārākām par tās interesēm un tās īpašnieku interesēm turpināt saglabāt licenci.

171    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru samērīguma princips prasa, lai Eiropas Savienības iestāžu akti ļautu nodrošināt attiecīgajā tiesiskajā regulējumā izvirzīto leģitīmo mērķu sasniegšanu un nepārsniegtu to, kas ir nepieciešams šo mērķu sasniegšanai (skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c., C‑62/14, EU:C:2015:400, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

172    Pirmām kārtām, kā ir norādījusi ECB, licences anulēšanas mērķis bija panākt, ka beidzas likuma pārkāpumi no AAB Bank puses un riski, kas no tā izriet Eiropas banku sistēmai, kā arī aizsargāt noguldītājus, ieguldītājus un pārējos AAB Bank partnerus.

173    Šo mērķu leģitīmo raksturu AAB Bank neapstrīd.

174    Otrām kārtām, attiecībā uz iespējamību ar apstrīdēto lēmumu nodrošināt šo mērķu sasniegšanu, ir konstatējams, ka kredītiestādes licences anulēšana – tiktāl, ciktāl tā liedz šai iestādei turpināt veikt darbību – spēj sekmēt mērķa panākt, ka beidzas likuma pārkāpumi un riski, kas no tā izriet Eiropas banku sistēmai, kā arī mērķa aizsargāt noguldītājus, ieguldītājus un pārējos AAB Bank partnerus sasniegšanu.

175    Šajā ziņā AAB Bank uzskata, pirmkārt, ka apstrīdētais lēmums nebija nedz atbilstīgs, nedz vajadzīgs, jo tas tika pieņemts septiņus mēnešus pēc FMA priekšlikuma par [licences] anulēšanu, un ka FMA nav varējusi pārbaudīt, vai ierosinātā anulēšana joprojām ir atbilstīga un nepieciešama.

176    Protams, kā uzsver AAB Bank, no Regulas Nr. 468/2014 81. panta 1. punkta izriet, ka ECB lēmuma par anulēšanu projektu izvērtē pēc iespējas drīz.

177    Tomēr tas, ka bija beidzies septiņu mēnešu termiņš no FMA lēmuma par anulēšanu priekšlikuma līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai, nepierāda, ka apstrīdētais lēmums nebija vajadzīgs izvirzīto mērķu sasniegšanai.

178    Šajā lietā šāds termiņš ir uzskatāms par saprātīgu, ņemot vērā, ka ECB pēc tās uzklausīšanas bija jāizpēta FMA lēmuma par anulēšanu projekts, kas bija apjomīgs, lai izvērtētu, vai tas ir pamatots, un jāizanalizē divpadsmit vēstules ar papildu apsvērumiem, kuras bija iesniegusi AAB Bank, kas arī bija apjomīgas.

179    Turklāt fakts, ka FMA no jauna neizskatīja jautājumu par to, vai licences anulēšana pēc septiņiem mēnešiem joprojām ir nepieciešama, nav nozīmīgs, jo vienīgi ECB kompetencē ir izvērtēt šo nepieciešamību.

180    Otrkārt, kā norāda AAB Bank, licences anulēšana nebija atbilstīga, ņemot vērā izvirzītos mērķus, jo tās atlikušās tiesiskās sekas paradoksālā kārtā izraisīja to, ka notika atteikšanās no jebkādas uzraudzības un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas izskatīšanas.

181    Tomēr šis arguments nepierāda, ka apstrīdētais lēmums nebūtu nepieciešams.

182    Proti, ar AAB Bank licences anulēšanu, tādējādi liedzot tai turpināt savu darbību, tika panākts, ka beidzās tās pienākumu saistībā ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanu neizpilde.

183    Tātad, trešām kārtām, ir jāpārbauda, vai AAB Bank argumenti pierāda, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārsniegts tas, kas ir nepieciešams izvirzīto mērķu sasniegšanai.

184    Šajā ziņā AAB Bank apgalvo, pirmkārt, ka alternatīvi pasākumi, kas prasa mazāku iejaukšanos, būtu ļāvuši sasniegt mērķi atjaunot tiesiskumu, piemēram, rīkojumi par piespiedu izpildi, naudas sodi vai publikācijas.

185    Tomēr – kā izriet no apstrīdētā lēmuma – ir konstatējams, ka, lai gan FMA kopš 2010. gada ir izdevusi daudzus rīkojumus par piespiedu izpildi un vairākkārt piemērojusi sankcijas AAB Bank, pēdējā minētā nav veikusi pietiekamus korektīvos pasākumus, lai izpildītu piemērojamajā tiesiskajā regulējumā izvirzītās likumiskās prasības.

186    Tātad ECB nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka ar citiem pasākumiem nav iespējams sasniegt izvirzītos mērķus.

187    Tā paša iemesla dēļ argumenti, saskaņā ar kuriem AAB Bank pienākumu neizpilde apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā bija sen pagājusi, nebija pietiekami smaga un varētu tikt novērsta, jo tā pastāvīgi rīkojas, ievērojot prudenciālos noteikumus, vai saskaņā ar kuriem licences anulēšana būtu varējusi notikt vēlāk, nepierāda, ka ECB būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka licences anulēšana bija vienīgais pasākums, ar ko bija iespējams sasniegt izvirzītos mērķus.

188    Arguments, ka pasākumi bija jāveic pirms apstrīdētā lēmuma atbilstoši Austrijas tiesību aktos paredzētajam samērīguma principa īpašajam formulējumam BWG 70. panta 4. punktā, arī nevar tikt pieņemts, jo FMA ir iepriekš efektīvi veikusi šādus pasākumus un tie nav ļāvuši atjaunot tiesiskumu šīs tiesību normas pirmās daļas izpratnē.

189    Tas pats ir sakāms par AAB Bank argumentu, ka tās labprātīga, lai gan provizoriska, bankas darbības izbeigšana vai lēmums nekavējoties to likvidēt un pēc tam atjaunot tās licenci pēc 18 mēnešu pārejas posma būtu samazinājis varbūtējos riskus bez nepieciešamības anulēt licenci.

190    Proti, AAB Bank darbības provizoriska izbeigšana, saglabājot licenci, nebūtu ļāvusi galīgi izbeigt pārkāpumus, kuri tai tiek pārmesti, jo tie būtu varējuši atkārtoties, tiklīdz tā atsāktu darbību.

191    Tāpat AAB Bank licences atjaunošana pēc 18 mēnešu pārejas posma nebūtu varējusi novērst to, ka šie pārkāpumi nenovērš pārkāpumu turpināšanu šajā laikposmā.

192    Turklāt, kā uzsver ECB, ar AAB Bank pašlikvidācijas risinājumu vai tās bankas darbības izbeigšanu nebija iespējams sasniegt izvirzīto mērķi, jo ECB vai FMA nebūtu varējusi likt tai pabeigt likvidāciju vai neatsākt bankas darbību ar citiem pasākumiem, nevis licences anulēšanu, ja AAB Bank būtu nolēmusi atsākt darbību.

193    Otrkārt, kā norāda AAB Bank, licences anulēšana bija nesamērīga arī tādēļ, ka ECB nebija pareizi novērtējusi sava lēmuma reālās sekas. Licences anulēšanas rezultātā esot iznīcināta AAB Bank stabilitāte, kaitējot noguldītājiem, ieguldītājiem un darījuma partneriem. Tātad bankas likvidācijas rezultātā esot iznīcināta patērētāju uzticēšanās Austrijas finanšu sistēmai, un smagās sekas, ko veiktais pasākums izraisījis attiecībā uz AAB Bank stāvokli, esot pretrunā izvirzītajiem mērķiem.

194    Konkrētāk, ECB neesot iepriekš paredzējusi, ka licences anulēšana izraisīs noguldījumu izbeigšanos un rezultātā – maksātnespēju maksājumu neveikšanas dēļ. ECB arī neesot paredzējusi, ka FMA licences anulēšanas rezultātā un bez citiem apstākļiem atsauks valdi un aizstās to ar likvidatoriem bankas struktūrvienību vienīgo pārstāvju statusā.

195    Tomēr ir jānorāda, ka, ņemot vērā mērķi atjaunot tiesiskumu un riskus, kādus pārkāpumi, kuri tiek pārmesti AAB Bank, radīja banku sistēmai, tās kreditoriem, tās klientiem un tās partneriem, nevar pārmest ECB to, ka tā nav nolēmusi neanulēt licenci, lai tikai novērstu šīs kredītiestādes maksātnespēju un likvidāciju.

196    Proti, ņemot vērā apstrīdētajā lēmumā konstatētos pārkāpumus un izvirzītos mērķus, apstrīdētā lēmuma sekas attiecībā uz AAB Bank stāvokli nepārsniedz to, kas ir nepieciešams izvirzīto mērķu sasniegšanai.

197    Turklāt – kā izriet no apstrīdētā lēmuma – nākas konstatēt, ka pārkāpumi, kuri tiek pārmesti AAB Bank, kaitēja arī tās stabilitātei, par sliktu noguldītājiem, ieguldītājiem un darījuma partneriem, un iznīcināja patērētāju uzticēšanos banku tirgum.

198    Treškārt, AAB Bank uzskata, ka atteikums apturēt apstrīdētā lēmuma tūlītēju piemērošanu bija nesamērīgs, jo ECB nebija ņēmusi vērā licences anulēšanas un tā izpildes negatīvo ietekmi uz tiesībām uz aizstāvību.

199    Tomēr, tā kā AAB Bank spēja celt prasību par apstrīdēto lēmumu, kā arī ierosināt pagaidu noregulējuma procedūras, ECB atteikumam apturēt apstrīdētā lēmuma tūlītēju piemērošanu nebija negatīvas ietekmes uz tās tiesībām uz aizstāvību un tas arī nepārsniedza to, kas nepieciešams izvirzīto mērķu sasniegšanai.

200    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ECB nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka apstrīdētais lēmums ir samērīgs.

201    Tātad otrais pamats ir jānoraida.

3.      Par trešo pamatu attiecībā uz Regulas Nr. 468/2014 34. panta kopsakarā ar tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu, kas izriet no ECB atteikuma apturēt apstrīdētā lēmuma piemērošanu

202    Šā pamata pamatojumā AAB Bank būtībā apgalvo, ka atteikums apmierināt pieteikumu par apstrīdētā lēmuma piemērošanas apturēšanu bija pretrunā Regulas Nr. 468/2014 34. pantam un tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, bet arī ka tas nebija pamatots, jo nebija steidzamības.

203    Kā uzskata AAB Bank, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā nozīmē, ka ECB aptur apstrīdētā lēmuma izpildi līdz brīdim, kad tiek taisīts spriedums attiecībā uz prasību, kas celta par šo lēmumu, jo šāds pasākums rada neatgriezenisku kaitējumu un izraisīja tās vadītāju aizstāšanu ar to likvidatoriem bankas struktūrvienību ekskluzīvo pārstāvju statusā, bez iespējas tai iepriekš kontrolēt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu vismaz ar pagaidu noregulējuma palīdzību.

204    AAB Bank piebilst, ka ir uzskatāms, ka noteikums par lēmumu par licences anulēšanu tūlītēju piemērošanu ir pretrunā pamattiesībām, jo tas nepieļauj lēmumu par licences anulēšanu adresātu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā šo lēmumu piemērojamības dēļ un provizoriskas tiesību aizsardzības tiesā Eiropas līmenī ierobežotā rakstura dēļ.

205    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā ir noteikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un uz piekļuvi objektīvai tiesai.

206    Turklāt jau ir nospriests, ka neiespējamība piešķirt pagaidu pasākumus nav saderīga ar vispārējo tiesību principu par pilnīgu un efektīvu aizsardzību tiesā, kāda attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 1996. gada 3. maijs, Vācija/Komisija, C‑399/95 R, EU:C:1996:193, 46. punkts).

207    Tomēr no judikatūras izriet arī tas, ka pati pieņemamības nosacījumu vai materiāltiesisko nosacījumu esamība nav pretrunā tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2007. gada 13. marts, Unibet, C‑432/05, EU:C:2007:163, 73. punkts; 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 98. un 106. punkts, un rīkojums, 1995. gada 19. jūnijs, Kik/Padome un Komisija, T‑107/94, EU:T:1995:107, 39. punkts).

208    Tomēr šādi nosacījumi praksē nedrīkst padarīt prasības celšanu pārmērīgi grūtu vai neiespējamu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 1976. gada 16. decembris, ReweZentralfinanz un ReweZentral, 33/76, EU:C:1976:188, EU:C:1976:188, 5. punkts; 2010. gada 26. janvāris, Transportes Urbanos y Servicios Generales, C‑118/08, EU:C:2010:39, 31. punkts, un 2013. gada 12. decembris, Test Claimants in the Franked Investment Income Group Litigation, C‑362/12, EU:C:2013:834, 32. punkts).

209    Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 468/2014 34. pantu, neierobežojot LESD 278. pantu un Regulas Nr. 1024/2013 24. panta 8. punktu, ECB var nolemt apturēt prudenciālās uzraudzības lēmuma piemērošanu.

210    Šajā lietā, pirmkārt, ir konstatējams, ka, pretēji AAB Bank apgalvojumiem, atteikums apturēt apstrīdētā lēmuma tūlītējo piemērošanu nav padarījis pārmērīgi grūtu vai neiespējamu pieteikuma par apstrīdētā lēmuma provizorisku apturēšanu vai prasības atcelt šo lēmumu, lai tiktu pārbaudīts tā tiesiskums, iesniegšanu Savienības tiesā.

211    Proti, pirmām kārtām, AAB Bank likvidācijas sākšana, kas notika pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, nav liegusi tai celt atcelšanas prasību un iesniegt pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu attiecībā pret šo lēmumu.

212    Otrām kārtām, ar 2019. gada 20. novembra rīkojumu Anglo Austrian AAB Bank un BeleggingMaatschappij “FarEast”/ECB (T‑797/19 R, nav publicēts, EU:T:2019:801) Vispārējās tiesas priekšsēdētājs pēc prasītāju pieteikuma noteica apstrīdētā lēmuma izpildes apturēšanu sešas dienas pēc tā pieņemšanas, tas ir, laikā, kurā jāpieņem lēmums par pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu.

213    Otrkārt, apgalvojums par provizoriskas tiesību aizsardzības tiesā Eiropas līmenī ierobežoto raksturu, ciktāl tās mērķis ir apstrīdēt pagaidu pasākumu nosacījumu saderību ar tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, katrā ziņā arī ir jānoraida saskaņā ar šā sprieduma 207. punktā minēto judikatūru.

214    Piemēram, attiecībā uz argumentu par lēmumu par licences anulēšanu neatgriezeniskumu jeb nelabojamību ir konstatējams, ka atteikums apturēt lēmuma par licences anulēšanu iedarbību neapdraud attiecīgo kredītiestāžu tiesības uz tiesību aizsardzību tiesā.

215    Proti, lēmumu par licences anulēšanu tūlītēja piemērošana attiecīgā gadījumā var tikt apturēta saistībā ar pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu, un tā neliedz kredītiestādēm celt prasību atcelt šos lēmumus.

216    Tātad AAB Bank būtu varējusi panākt apstrīdētā lēmuma izpildes apturēšanu, ja tā būtu izpildījusi šādas apturēšanas nosacījumus, it īpaši ar steidzamību saistīto nosacījumu.

217    Turklāt gadījumā, ja lēmums par anulēšanu tiktu uzskatīts par nelikumīgu uz atcelšanas prasības pamata, attiecīgā kredītiestāde varētu prasīt tā kaitējuma atlīdzību, kas tai nodarīts ar faktu, ka ir konstatēta nelikumība.

218    Turklāt apstāklis, ka kredītiestādes likvidācija ir sākta pēc tās licences anulēšanas un ka tās valdes locekļi ir aizstāti ar likvidatoriem ekskluzīvo pārstāvju statusā, neliedz šai kredītiestādei celt prasību par lēmumu, ar kuru anulēta tās licence.

219    Tātad lēmumu par licences anulēšanu tūlītēja piemērošana nav pretrunā attiecīgo iestāžu tiesībām uz tiesību aizsardzību tiesā.

220    Treškārt, AAB Bank apgalvo, ka atteikums apturēt apstrīdētā lēmuma piemērošanu bija pretrunā Regulas Nr. 468/2014 34. pantam un ka tas nebija attaisnojams ar steidzamības situāciju, jo apstrīdētais lēmums bija balstīts uz vairākus gadus senu pienākumu neizpildi, kura nekādi nav turpinājusies. Tā arī uzsver, ka ECB vai FMA nav izvirzījušas argumentus par steidzamības esamību.

221    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ECB ir atteikusies apturēt apstrīdētā lēmuma iedarbību uz trīsdesmit dienu laikposmu, pamatojoties uz to, ka AAB Bank apsvērumi nevar radīt šaubas par šā lēmuma tiesiskumu, ka tas nevar radīt neatgriezenisku kaitējumu un ka sabiedrības intereses, kuru mērķis ir aizsargāt AAB Bank noguldītājus, ieguldītājus un partnerus, kā arī finanšu sistēmas stabilitāte ir attaisnojums lēmuma tūlītējai piemērošanai.

222    No Regulas Nr. 468/2014 34. panta, saskaņā ar kuru ECB var nolemt apturēt prudenciālās uzraudzības lēmuma piemērošanu, arī neizriet, ka tai būtu jāpierāda, ka atteikums apturēt lēmumu par licences anulēšanu ir pamatots ar steidzamības situāciju.

223    Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 468/2014 34. pantu lēmums apturēt vai neapturēt lēmuma par licences anulēšanu piemērošanu ietilpst ECB rīcības brīvībā.

224    Ņemot vērā daudzu rīkojumu par piespiedu izpildi izdošanu un sankciju piemērošanu kopš 2010. gada, apgalvojums, saskaņā ar kuru pienākumu neizpilde, kura tika pārmesta AAB Bank, bija sena un neturpinājās, nepierāda, ka ECB apgalvojumā, saskaņā ar kuru sabiedrības intereses, kuru mērķis ir aizsargāt noguldītājus, ieguldītājus un pārējos tās partnerus, kā arī finanšu sistēmas stabilitāte pamatoja apstrīdētā lēmuma tūlītēju piemērošanu, būtu pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

225    Tātad ECB nav nedz pārsniegusi rīcības brīvības robežas, nedz pārkāpusi Regulas Nr. 468/2014 34. pantu, atteikdamās apturēt apstrīdēto lēmumu uz trīsdesmit dienu laikposmu.

226    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, trešais pamats nav pamatots.

4.      Par ceturto pamatu attiecībā uz “AAB Banktiesību uz aizstāvību pārkāpumu

227    Šajā pamatā, kas sastāv no četrām daļām, AAB Bank apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir pieņemts, pārkāpjot Pamattiesību hartas 41. pantu un Regulas Nr. 468/2014 31. un 32. pantu, jo ECB, pirmkārt, neesot ievērojusi tās tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu un tās tiesības tikt uzklausītai, otrkārt, ir liegusi tai pilnīgu piekļuvi lietas materiāliem, treškārt, nav konstatējusi nozīmīgos apstākļus un, ceturtkārt, nav ievērojusi tās “tiesības uz mutvārdu uzklausīšanu”.

228    ECB šai argumentācijai nepiekrīt.

a)      Par ceturtā pamata pirmo daļu attiecībā uz tiesību tikt uzklausītam un tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pārkāpumu

229    Ceturtā pamata pirmajā daļā AAB Bank apgalvo, ka FMA to nav uzklausījusi pirms lēmuma projekta paziņošanas ECB, lai gan tai tā bija jāuzklausa atbilstoši BWG 70. panta 4. punktam un tiesībām tikt uzklausītai, un ka ECB nav to informējusi par šo lēmuma par anulēšanu projekta paziņošanu.

230    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 468/2014 81. panta 2. punktu atbilstoši tam piemēro šīs regulas 31. pantā paredzētās tiesības tikt uzklausītam.

231    Šajā pantā ir paredzēts, ka “pirms ECB uzraudzības lēmuma pieņemšanas ECB nodrošina iespēju tā adresātam, kura tiesības šis lēmums nelabvēlīgi ietekmētu, sniegt ECB rakstiskus paskaidrojumus par ECB uzraudzības lēmumam nozīmīgiem faktiskajiem apstākļiem, iebildumiem un juridiskajiem pamatojumiem. [..] Informējot puses par iespēju sniegt savus paskaidrojumus, ECB izklāsta paredzētā ECB uzraudzības lēmuma satura būtību, kā arī būtiskos faktiskos apstākļus, iebildumus un juridiskos pamatojumus, uz kuriem ECB ir paredzējusi balstīt savu lēmumu”.

232    Šajā lietā AAB Bank neapstrīd to, ka pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas ir tikusi uzklausīta par ECB projektu lēmumam, ko pēdējā minētā tai nosūtīja 2019. gada 14. jūnijā un kurā ietverti būtiskie faktiskie apstākļi, apsvērumi un juridiskais pamatojums, ar kādu tā bija paredzējusi pamatot apstrīdēto lēmumu. Pēc šīs paziņošanas AAB Bank ar 2019. gada 23. jūlija vēstuli iesniedza rakstveida apsvērumus par ECB projektu par lēmumu atbilstoši Regulas Nr. 468/2014 31. panta 1. punkta noteikumiem.

233    Turklāt, pretēji tam, ko apgalvo AAB Bank, šajā tiesību normā, kas reglamentē šajā jomā piemērojamo procedūru, nav noteikts ECB pienākums informēt AAB Bank par FMA lēmuma projektu.

234    Šajā saistībā AAB Bank argumentam, ka ECB esot bijis pienākums konstatēt tās procesuālo tiesību pārkāpumu, kas izriet no tā, ka FMA pārkāpusi BWG 70. panta 4. punktu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 3. punktu, nav nekāda juridiska pamatojuma.

235    Tātad nākas konstatēt, ka AAB Bank ir tikusi dota iespēja iesniegt apsvērumus par ECB projektu lēmumam, kura rezultātā atbilstoši Regulas Nr. 468/2014 31. pantam tika pieņemts apstrīdētais lēmums.

236    Šajos apstākļos apstāklis, ka prasītāja nav tikusi uzklausīta par FMA lēmuma projektu vai ka ECB nav tai paziņojusi FMA priekšlikumu par licences anulēšanu brīdī, kad tas [prasītājai] tika paziņots, ir neiedarbīgs.

237    Tātad ceturtā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

b)      Par ceturtā pamata otro daļu attiecībā uz tiesību uz piekļuvi lietas materiāliem pārkāpumu

238    AAB Bank apgalvo, ka tiesības uz piekļuvi lietas materiāliem rodas no brīža, kad FMA ierosina prudenciālās uzraudzības procedūru, un to nolūks ir dot projekta par lēmumu adresātam iespēju īstenot savas tiesības tikt uzklausītam.

239    Tā arī norāda, ka tās tiesības uz piekļuvi lietas materiāliem nav tikušas ievērotas, jo ECB esot piešķīrusi tikai ierobežotu piekļuvi lietas materiāliem. Savstarpēja ECB un FMA iekšējā paziņojuma nenosūtīšana un saziņas, kas kvalificēta kā konfidenciāla, neesamība esot liegušas AAB Bank pārbaudīt izsniegto dokumentu materiāltiesisko atbilstību ar mērķi piekļūt lietas materiāliem saistībā ar tiesvedību Vispārējā tiesā un identificēt pārmetumus, ko paudušas ECB un FMA.

240    Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, ka tiesības uz piekļuvi lietas materiāliem nozīmē, ka attiecīgā iestāde sniedz attiecīgajam uzņēmumam iespēju izskatīt visus dokumentus, kas iekļauti lietas izmeklēšanas materiālos, kuri var būt lietderīgi tā aizstāvībai. Tie ietver gan apsūdzošus, gan attaisnojošus materiālus, neskarot citu uzņēmumu komercnoslēpumus, iekšējos dokumentus un citu konfidenciālu informāciju (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

241    Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 468/2014 32. panta 1. un 5. punktu tiesības uz piekļuvi lietas materiāliem neattiecas uz konfidenciālu informāciju, kas var ietvert ECB vai valsts kompetento iestāžu iekšējos dokumentus un ECB un valsts kompetento iestāžu saraksti vai saraksti starp šīm iestādēm.

242    Pirmkārt, AAB Bank bija piekļuve lietas materiāliem pirms apsvērumu iesniegšanas par ECB projektu, kura rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums.

243    Tā kā piecu nedēļu termiņš, kas tai bija noteikts apsvērumu iesniegšanai, bija pietiekams, lai tā varētu nodrošināt savu aizstāvību, nākas konstatēt, ka tai bija dota iespēja iesniegt apsvērumus, kad tās rīcībā bija lietas materiāli.

244    Otrkārt, nākas konstatēt, ka AAB Bank arguments, ka neiespējamība piekļūt ECB iekšējiem paziņojumiem un paziņojumiem starp FMA un ECB, kuri esot attiekušies uz apsūdzošo faktu konstatēšanu vai FMA konstatējumiem, tai esot liegusi pārbaudīt lietas materiālos izsniegto dokumentu materiāltiesisko atbilstību un identificēt pārmetumus, ko paudušas ECB un FMA, nepierāda, ka AAB Bank būtu bijis liegts efektīvi aizstāvēties.

245    Proti, tā kā licences anulēšana ir pamatota ar FMA lēmumiem un Austrijas tiesu spriedumiem, kuros konstatēta pārkāpumu esamība vai pārkāpumu izdarīšana, un tā kā AAB Bank bija šo administratīvo lēmumu adresāte vai attiecīgās tiesvedības dalībniece, tā nevar apgalvot, ka tai būtu bijis liegts pārbaudīt dokumentu materiāltiesisko atbilstību vai identificēt pārmetumus, ko paudušas ECB un FMA, kuri balstīti uz šiem lēmumiem vai šiem spriedumiem.

246    Vēl jo vairāk, tā kā pārmetumi vai dokumenti, kuru atbilstību AAB Bank vēlējās pārbaudīt, attiecas uz ECB ad abundantiam faktu konstatējumiem, kuru nolūks ir izklāstīt pārmetumos norādīto pārkāpumu apstākļus, ir arī konstatējams, ka to paziņošana katrā ziņā neesot ļāvusi AAB Bank pierādīt, ka apstrīdētajā lēmumā minētajos galīgajos valsts lēmumos, kuri [AAB Bank] noteikti bija zināmi, nebūtu konstatēta pārkāpumu izdarīšana.

247    Tātad to paziņošana nebija lietderīga AAB Bank aizstāvībai.

248    Šajos apstākļos, pretēji tam, ko apgalvo AAB Bank, tas, ka ECB nebija paskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ iekšējie dokumenti un paziņojumi starp FMA un ECB ir atzīti par konfidenciāliem, nevar padarīt apstrīdēto lēmumu par prettiesisku.

249    Tā paša iemesla dēļ nav apmierināms AAB Bank lūgums uzdot ECB izsniegt dokumentus, kas iepriekš klasificēti kā konfidenciāli.

250    Tātad ceturtā pamata otrā daļa nav pamatota.

c)      Par ceturtā pamata trešo daļu attiecībā uz pienākuma konstatēt nozīmīgos apstākļus neizpildi

251    Ceturtā pamata trešajā daļā AAB Bank apgalvo, ka ECB esot pārkāpusi labas pārvaldības principu, jo tā neesot rūpīgi un objektīvi noskaidrojusi, pārbaudījusi un novērtējusi visus licences anulēšanai nozīmīgos faktiskos apstākļus. Šajā ziņā tā precizē, ka ECB neesot drīkstējusi balstīties uz FMA konstatētajiem faktiem, bet tai esot bijusi jāveic sava izmeklēšana, pirmkārt, attiecībā uz jautājumu par tiesību normu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanu pārkāpumu un, otrkārt, attiecībā uz jautājumu par atbilstīgas organizācijas esamību.

252    Pirmām kārtām, no Direktīvas 2013/36 18. panta f) punkta kopsakarā ar tās 67. panta 1. punkta o) apakšpunktu ir secināms, ka kompetentās iestādes var anulēt piešķirto licenci tad, ja kredītiestāde ir atzīta par atbildīgu par smagiem valsts tiesību normu, kas pieņemtas, pamatojoties uz Direktīvu 2005/60 (tagad Direktīva 2015/849), pārkāpumiem.

253    Turklāt no BWG 70. panta 4. punkta izriet, ka tad, ja kredītiestāde pārkāpj, piemēram, BWG normas vai tā piemērošanai pieņemto aktu normas, FMA ir pienākums anulēt kredītiestādes licenci gadījumā, ja ar citiem BWG minētajiem pasākumiem nav iespējams nodrošināt kredītiestādes darbību.

254    Turklāt saskaņā ar FMGwG 31. panta 3. punkta 2. apakšpunktu, ja netiek pildīti FMGwG 34. panta 2. un 3. punktā minētie pienākumi, FMA var anulēt licenci.

255    Saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 14. panta 5. punkta otro daļu, ja valsts kompetentā iestāde, kura ir ierosinājusi izsniegt atļauju (licenci) saskaņā ar 1. punktu, uzskata, ka atļauja ir jāanulē saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem, tā iesniedz šādu ierosinājumu ECB. Tādā gadījumā ECB pieņem lēmumu par ierosinājumu anulēt atļauju, pilnībā ņemot vērā anulēšanas pamatojumu, ko iesniegusi valsts kompetentā iestāde.

256    Visbeidzot, saskaņā ar Regulas Nr. 468/2014 83. pantu, pieņemot lēmumu, ECB ņem vērā: “a) savu vērtējumu par atsaukšanu [anulēšanu] attaisnojošiem apstākļiem; b) attiecīgā gadījumā [valsts kompetentās iestādes] sagatavoto lēmuma par atsaukšanu [anulēšanu] projektu; c) konsultācijas ar attiecīgo [valsts kompetento iestādi] un, ja [valsts kompetentā iestāde] nav noregulējuma nacionālā iestāde, ar attiecīgo noregulējuma nacionālo iestādi [..]; un d) paskaidrojumus, kurus kredītiestāde sniegusi saskaņā ar 81. panta 2. punktu un 82. panta 3. punktu”.

257    No šīm tiesību normām un Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. un 3. punkta un 14. panta 5. punkta izriet, ka šajā lietā ECB atbilstoši tās kompetencei anulēt kredītiestādes licenci, pilnīgi ņemot vērā anulēšanas pamatojumu, ko sniegusi valsts kompetentā iestāde, pēc sava vērtējuma par anulēšanu attaisnojošiem apstākļiem bija jāizvērtē, vai ir izpildīti nosacījumi, kas minēti Austrijas tiesību aktos kopsakarā ar Direktīvas 2013/36 18. panta f) punktu un 67. panta 1. punkta o) apakšpunktu, tas ir, bija jākonstatē nozīmīgie fakti un jānolemj, vai tie ir kvalificējami kā tādi, kas pierāda, ka attiecīgā kredītiestāde ir tikusi atzīta par atbildīgu par smagu pārkāpumu FMGwG 34. panta 2. un 3. punkta izpratnē.

258    Šajā ziņā Direktīvas 2013/36 67. panta 1. punkta o) apakšpunktā ietvertā frāze “par kuru konstatēts, ka tā ir atbildīga” nozīmē, ka FMGwG 31. panta 3. punkta 2. apakšpunkts, ar ko transponēta šī tiesību norma, ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai pārbaudītu, vai attiecīgā iestāde ir izdarījusi smagus to tiesību normu, uz kurām norādīts FMGwG 34. panta 2. un 3. punktā, pārkāpumus, ECB ir jāpamatojas uz valsts kompetento iestāžu lēmumiem, kuros konstatēta smagu pārkāpumu izdarīšana, nevis tādējādi, ka ECB pašai būtu jāatzīst, ka kredītiestāde ir izdarījusi smagu pārkāpumu.

259    Šajā lietā ECB ir konstatējusi faktus, kas ir nozīmīgi licences anulēšanai, pamatodamās uz FMA administratīvajiem lēmumiem, uz Austrijas tiesu nolēmumiem, uz iekšējās revīzijas ziņojumiem un, kā tā precizējusi apstrīdētajā lēmumā, pati uz savu vērtējumu par attiecīgo dokumentāciju.

260    Kā tā apgalvo, tā pēc pašas veiktā vērtējuma ir piekritusi FMA konstatējumiem par pārkāpumu izdarīšanu un arī būtībā kvalificējusi attiecīgos faktus kā tādus, kuri pierāda, ka AAB Bank ir atzīstama par atbildīgu par valsts tiesību normu, kuras pieņemtas, pamatojoties uz Direktīvu 2005/60 (tagad Direktīva 2015/849), smagu pārkāpumu Direktīvas 2013/36 67. panta 1. punkta o) apakšpunkta un FMGwG 34. panta 2. un 3. punkta izpratnē.

261    Tātad pretēji tam, ko apgalvo AAB Bank, ECB nav tikai norādījusi uz pārkāpumiem, kurus FMA konstatējusi savā priekšlikumā par lēmumu, bet gan tās rīcībā esošo faktu un pierādījumu novērtējuma beigās ir konstatējusi, ka [AAB Bank] jau ir tikusi atzīta par atbildīgu par smagiem pārkāpumiem FMGwG 34. panta 2. un 3. punkta izpratnē.

262    Vēl jo vairāk: pretēji tam, ko apgalvo AAB Bank, ECB ir pienākums pamatoties uz valsts lēmumiem, kuri pieņemti pirms lēmuma attiecībā uz priekšlikumu par licences anulēšanu, un, lai pierādītu, ka kredītiestāde ir tikusi atzīta par atbildīgu par smagiem pārkāpumiem, netiek liegts tiesā veikt pārbaudi par minētajiem pārkāpumiem.

263    Proti, par šiem lēmumiem valsts tiesā var tikt iesniegts pieteikums, kā, starp citu, notika attiecībā uz dažiem AAB Bank adresētajiem lēmumiem, kurus ECB ir ņēmusi vērā.

264    Tātad nevar pārmest ECB to, ka tā pati nav konstatējusi tiesību aktu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanu pārkāpumus.

265    Otrām kārtām, atbilstoši ECB kompetencei anulēt kredītiestādei licenci tai ir jānovērtē, vai ir izpildīti BwG 70. panta 4. punktā minētie nosacījumi, tas ir, tai ir jākonstatē nozīmīgie fakti un jālemj, vai tie ir kvalificējami kā tādi, kas pierāda, ka attiecīgā kredītiestāde nav ieviesusi pārvaldības instrumentus, kādus kompetentās iestādes paredzējušas atbilstoši BWG 39. panta 2., 2.b un 5. punktam, 42. pantam un 44. panta 1. punktam.

266    Šajā lietā ECB apstrīdētajā lēmumā nav tikai atkārtojusi konstatējumus, ko FMA izdarījusi savā priekšlikumā par lēmumu, vai FMA veiktos administratīvos pasākumus, bet gan ir balstījusies pati uz savu vērtējumu par valsts tiesību normu, ar kurām transponēts Direktīvas 2013/36 74. pants, tas ir, BWG normu, ievērošanu.

267    Tātad pretēji tam, ko apgalvo AAB Bank, ECB nav tikai balstījusies uz pārkāpumiem, kurus FMA konstatējusi savā priekšlikumā par lēmumu, bet gan pati ir pārbaudījusi tiesību normu banku prudenciālās uzraudzības jomā pārkāpumus, kurus konstatējusi FMA.

268    Turklāt nevar pārmest ECB to, ka tā šajā nolūkā ir ņēmusi vērā FMA administratīvos lēmumus.

269    Proti, BWG 70. panta 4. punktā, ar ko transponēts Direktīvas 2013/36 18. un 67. pants, ir paredzēts, ka tad, ja kredītiestāde konkrēti pārkāpj BWG vai tās piemērošanai pieņemto aktu normas, FMA būtībā ir jāuzdod tai atjaunot tiesiskumu, jāuzliek sodi vai jāanulē tās licence.

270    No tā izriet, ka BWG – kurā ir ietvertas valsts tiesību normas, ar kurām transponēts Direktīvas 2013/36 74. pants – pārkāpumi var tikt konstatēti ar FMA veiktiem pasākumiem vai noteiktiem administratīvajiem sodiem.

271    Līdz ar to ECB, pamatodamās uz valsts kompetento iestāžu lēmumiem un pati uz savu vērtējumu, lai konstatētu valsts tiesību normu, ar kurām transponēts Direktīvas 2013/36 74. pants, pārkāpumu, lai pierādītu, ka AAB Bank nav ieviesusi pārvaldības instrumentus, kurus kompetentās iestādes paredzējušas atbilstoši BWG normām, ar kurām transponēts šīs direktīvas 74. pants, nav rīkojusies pretrunā BWG 70. panta 4. punktam.

272    Tātad tai nevar pārmest, ka tā nebūtu rūpīgi un objektīvi noskaidrojusi, pārbaudījusi un novērtējusi visus licences anulēšanai nozīmīgos faktiskos apstākļus.

273    Tātad ceturtā pamata trešā daļa nav pamatota.

d)      Par ceturtā pamata ceturto daļu attiecībā uz “tiesību uz mutvārdu uzklausīšanu” neievērošanu

274    Kā uzskata AAB Bank, ECB nav ievērojusi tās tiesības uz labu pārvaldību, jo ECB ir noraidījusi tās pieteikumu par mutvārdu apsvērumu sniegšanu sanāksmē par lēmumam nozīmīgajiem faktiskajiem apstākļiem, apsvērumiem un juridisko pamatojumu.

275    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 468/2014 31. panta 1. punktu ECB attiecīgā gadījumā var dot pusēm iespēju sniegt mutvārdu paskaidrojumus par ECB uzraudzības lēmumam nozīmīgiem faktiskajiem apstākļiem, iebildumiem un juridiskajiem pamatojumiem.

276    No tā izriet, ka šādas sanāksmes, kuras laikā var tikt sniegti mutvārdu paskaidrojumi, rīkošana ir ECB iespēja, nevis tās pienākums.

277    Tātad tai nevar pārmest, ka nebūtu ievērotas “tiesības uz mutvārdu uzklausīšanu”, jo attiecīgajām kredītiestādēm šādas tiesības nav atzītas.

278    Turklāt AAB Bank norāda, ka FMA, Bundesverwaltungsgericht (Federālajā administratīvajā tiesā) pirms anulēšanas procedūras pabeigšanas izpauzdama ar to saistītus konfidenciālus dokumentus, nav ievērojusi tās tiesības uz komercnoslēpuma aizsardzību.

279    Neatkarīgi no tā, vai šis pārmetums ir pamatots, pietiek konstatēt, ka ar to nav iespējams pamatot apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu, jo tas neattiecas uz aspektiem, kuri ietekmējuši šā lēmuma saturu.

280    Tātad ceturtā pamata ceturtā daļa nav pamatota.

281    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ceturtais pamats ir jānoraida.

5.      Par piekto pamatu attiecībā uz akcionāres tiesību uz īpašumu neievērošanu, kas izriet no akcionāres turēto “AAB Bank” akciju saimnieciskās vērtības iznīcināšanas

282    Pirmām kārtām, AAB Bank apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu ir iznīcināta akcionārei piederošo AAB Bank akciju saimnieciskā vērtība un būtībā ir aizskartas akcionāres tiesības uz īpašumu.

283    Otrām kārtām, AAB Bank apgalvo, ka, tā kā saskaņā ar BWG 6. panta 4. punktu apstrīdētajam lēmumam ir tāda pati iedarbība kā lēmumam par darbības izbeigšanu un tā kā tas ir bijis tiešais pamats tās noregulējumam, tas ir uzskatāms par akcionāres tiesību uz īpašumu un akcionāra tiesību pārkāpumu.

284    Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, ka, pirmkārt, akcionāra pieteikums par apstrīdēto lēmumu ir ticis noraidīts kā nepieņemams.

285    Otrkārt, AAB Bank savas atcelšanas prasības pamatojumā nevar atsaukties uz tiesībām uz īpašumu, kuru tai nav.

286    Tā kā AAB Bank nevar atsaukties uz savas akcionāres tiesībām uz īpašumu, piektais pamats ir jānoraida.

6.      Par “AAB Bank” pieteikumu par procesa organizatoriskajiem pasākumiem

287    Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 8. aprīlī, AAB Bank iesniedza pieteikumu par procesa organizatoriskajiem pasākumiem, kurā lūdza Vispārējo tiesu atļaut lietas dalībniekiem papildināt savus argumentus, būtībā sniedzot apsvērumus par Austrijas administratīvajiem lēmumiem un tiesu nolēmumiem attiecībā uz stāvokli apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā, kuri varētu atspēkot tā pamatojumu.

288    ECB sniedza apsvērumus par šo pieteikumu.

289    Tā kā AAB Bank nav identificējusi lēmumus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem šai prasībai, un nav tos iesniegusi Vispārējai tiesai, ir konstatējams, ka AAB Bank nav pierādījusi lēmumu, uz kuriem tā atsaucas, nozīmīgumu šai prasībai.

290    Šādos apstākļos AAB Bank pieteikums par procesa organizatoriskajiem pasākumiem ir jānoraida.

291    No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka prasība kopumā ir jānoraida.

IV.    Par tiesāšanās izdevumiem

292    Saskaņā ar Reglamenta 134. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājām nolēmums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež tām segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt ECB tiesāšanās izdevumus, tostarp izdevumus saistībā ar pagaidu noregulējuma tiesvedību, atbilstoši ECB prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Anglo Austrian AAB AG un BeleggingMaatschappij “FarEast” BV sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Eiropas Centrālās bankas (ECB) tiesāšanās izdevumus, tostarp izdevumus saistībā ar pagaidu noregulējuma tiesvedību.

Papasavvas

Costeira

Kancheva

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 22. jūnijā.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – vācu.