Language of document : ECLI:EU:T:2020:181

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)

2020. gada 13. maijā (*)

Valsts atbalsts – Aviācijas nozare – Atbalsts, ko Itālija ir piešķīrusi Sardīnijas lidostām – Lēmums, ar kuru atbalsts ir atzīts par daļēji saderīgu un daļēji nesaderīgu ar iekšējo tirgu – Valsts vainojamība – Saņēmēji – Priekšrocība līgumslēdzējām aviosabiedrībām – Privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos princips – Ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm – Konkurences apdraudējums – Pienākums norādīt pamatojumu – Atbalsta shēma – De minimis atbalsts – Atgūšana

Lietā T‑716/17

Germanwings GmbH, Ķelne (Vācija), ko pārstāv A. MartinEhlers, advokāts,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv T. Maxian Rusche un S. Noë, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2017/1861 (2016. gada 29. jūlijs) par valsts atbalstu SA 33983 (2013/C) (ex 2012/NN) (ex 2011/N) – Itālija – Kompensācija Sardīnijas lidostām par sabiedrisko pakalpojumu saistībām (SGEI) (OV 2017, L 268, 1. lpp.),

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas], tiesneši J. Svenningsens [J. Svenningsen] (referents), V. Valančus [V. Valančius], Z. Čehi [Z. Csehi] un P. Niuls [P. Nihoul],

sekretārs: P. Kullens [P. Cullen], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2019. gada 3. oktobra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

 Par strīdīgajiem pasākumiem

1        Sardīnijas salā (Itālija) ir piecas lidostas, tostarp Algēro [Alghero], Kaljāri‑Elmasas [CagliariElmas] un Olbijas [Olbia] lidostas.

2        Algēro lidostu apsaimnieko So.Ge.A.Al SpA (turpmāk tekstā – “SOGEAAL”), kuras kapitālu pilnībā ir parakstījušas pašvaldības iestādes un kuras lielākā daļa pieder Regione autonoma della Sardegna (Sardīnijas autonomais reģions, Itālija; turpmāk tekstā – “autonomais reģions”), tostarp – netieši – ar Società Finanziaria Industriale Regione Sardegna (SFIRS) starpniecību. Savukārt Kaljāri‑Elmasas lidostu apsaimnieko So.G.Aer SpA (turpmāk tekstā – “SOGAER”), sabiedrība, kuras kapitāldaļu vairākums pieder Kaljāri Tirdzniecības un rūpniecības palātai (turpmāk tekstā – “Kaljāri CCIA”), savukārt Olbijas lidostu apsaimnieko GEASAR SpA (turpmāk tekstā – “GEASAR”), Olbijā reģistrēta sabiedrība, kuras akciju vairākums pieder privātam uzņēmumam Meridiana SpA.

 Par autonomā reģiona pieņemtajiem noteikumiem

–       Par Likuma Nr. 10/2010 3. pantu

3        2010. gada 13. aprīlī autonomais reģions pieņēma legge regionale n. 10 – Misure per lo sviluppo del trasporto aereo (Reģionālais likums Nr. 10 – Pasākumi gaisa pārvadājumu attīstībai) (2010. gada 16. aprīļa Bollettino ufficiale della Regione autonoma della Sardegna Nr. 12; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 10/2010”).

4        Likuma Nr. 10/2010 3. pants “Stimuli salas gaisa satiksmes maršrutu sezonalitātes novēršanai” (Incentivi alla destagionalizzazione dei collegamenti aerei isolani) ir šāds:

“1. Atbilstoši Komisijas paziņojumam 2005/C 312/01 par Kopienas vadlīnijām [pamatnostādnēm] par lidostu finansēšanu un valsts atbalstu darbības uzsākšanai aviosabiedrībām, kas veic lidojumus no reģionālām lidostām, salas lidostu finansēšanai, lai stiprinātu un attīstītu gaisa pārvadājumus kā vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu, tostarp novēršot gaisa satiksmes maršrutu sezonalitāti, tiek atļauti izdevumi 19 700 000 [EUR] apmērā 2010. gadam un 24 500 000 [EUR] apmērā par 2011.–2013. gadu.

2. Pārvadājumu piedāvājuma kritēriji, raksturs un ilgums, kā arī vadlīnijas lidostu apsaimniekotāju sabiedrību darbības plānu izstrādei, kurās tiek ņemti vērā pasākumi saistībā ar 2. pantā paredzēto teritoriālo nepārtrauktību, tiek noteikti ar reģionālās izpildvaras lēmumu, kas ir jāpieņem pēc transporta reģionālā padomnieka priekšlikuma, to saskaņojot ar plānošanas, budžeta, kredīta un reģionālās attīstības, tūrisma, amatniecības un rūpniecības, lauksaimniecības un ganību reformas, kultūras priekšmetu, informācijas, vaļasprieku un sporta padomniekiem.

3. Šā panta 2. punktā norādīto lēmumu un darbības plānus, tostarp tos, kurus lidostu apsaimniekošanas sabiedrības jau ir izstrādājušas šī likuma spēkā stāšanās brīdī, tiem pievienojot atbilstošos dokumentus un līgumus, finansē tad, ja tie ir izstrādāti atbilstoši 2. punktā norādītajiem pārvadājumu piedāvājuma kritērijiem, raksturam, ilgumam un vadlīnijām un ja tie pirms tam ir iesniegti kompetentajai komisijai saistoša atzinuma sniegšanai.”

–       Par Likuma Nr. 10/2010 īstenošanas aktiem

5        Atbilstoši Likuma Nr. 10/2010 3. panta 2. punktam autonomā reģiona izpildvara pieņēma vairākus tiesību aktus par šajā 3. pantā paredzēto pasākumu īstenošanu (turpmāk tekstā – “īstenošanas akti”), tostarp 2010. gada 29. jūlija deliberazione della Giunta regionale n. 29/36 (Reģionālās padomes Lēmums Nr. 29/36; turpmāk tekstā – “Reģionālais lēmums Nr. 29/36”), 2010. gada 6. decembra deliberazione della Giunta regionale n. 43/37 (Reģionālās padomes Lēmums Nr. 43/37; turpmāk tekstā – “Reģionālais lēmums Nr. 43/37”) un 2011. gada 23. decembra deliberazione della Giunta regionale n. 52/117 (Reģionālās padomes Lēmums Nr. 52/117; turpmāk tekstā – “Reģionālais lēmums Nr. 52/117”) (turpmāk tekstā kopā ar Likuma Nr. 10/2010 3. pantu – “strīdīgie pasākumi”).

6        Šajos īstenošanas aktos ir definētas triju veidu “darbības”, par kurām lidostu apsaimniekotāji var saņemt kompensāciju no autonomā reģiona par 2010.–2013. gadu, proti:

–        aviosabiedrības intensificē gaisa satiksmi (turpmāk tekstā – “1. darbība”);

–        aviosabiedrības popularizē Sardīnijas salu kā tūrisma galamērķi (turpmāk tekstā – “2. darbība”);

–        papildu veicināšanas pasākumi, kurus lidostu apsaimniekotāji autonomā reģiona vārdā uztic trešajām personām – pakalpojumu sniedzējiem, kas nav aviosabiedrības (turpmāk tekstā – “3. darbība”).

7        Reģionālajā lēmumā Nr. 29/36, pirmkārt, tika precizēts, ka, īstenojot Likuma Nr. 10/2010 3. pantu, gaisa satiksmes maršrutu sezonalitātes samazināšanas mērķis izpaužas kā lidojumu biežuma palielināšana vidējas intensitātes tūrisma sezonā un ziemas sezonā, kā arī jaunu gaisa satiksmes maršrutu atvēršana. Otrkārt, šajā lēmumā tika norādīts, ka Likuma Nr. 10/2010 3. pantā paredzēto gaisa pārvadājumu reģionālās politikas veicināšanas pasākumu galīgais mērķis ir nostiprināt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, kā arī attīstīt vietējo ekonomiku, Sardīnijas salas tūrismu un kultūru.

8        Šajā ziņā Reģionālajā lēmumā Nr. 29/36 tika noteikti to pārvadājumu pakalpojumu kritēriji, raksturs un ilgums, par kuriem 2010.–2013. gada laikposmā varēja tikt piešķirta kompensācija, kā arī pamatnostādnes lidostu apsaimniekotāju sagatavoto “darbības plānu” izstrādei un izvērtēšanai.

9        Konkrētāk, lai saņemtu Likumā Nr. 10/2010 paredzēto finansējumu, lidostas apsaimniekotājam bija jāiesniedz apstiprināšanai autonomajam reģionam detalizēts darbības plāns. Šajā plānā bija jānorāda, kuras no šī sprieduma 6. punktā minētajām trim darbībām lidostas apsaimniekotājs plāno īstenot, lai sasniegtu Likuma Nr. 10/2010 mērķus. Šis plāns, iespējams, bija jākonkretizē ar īpašiem nolīgumiem starp lidostas apsaimniekotāju un aviosabiedrībām.

10      Ja lidostas apsaimniekotājs vēlējās saņemt finansējumu 1. darbībai, darbības plānā, kuru tas iesniedza autonomajam reģionam, bija jānorāda (valsts un starptautiskie) “stratēģisko interešu gaisa satiksmes maršruti” un jānosaka gada mērķi lidojumu biežuma, jaunu gaisa satiksmes maršrutu un pasažieru skaita ziņā.

11      Itālijas iestādes uzskata, ka šādu stratēģiski nozīmīgu gaisa satiksmes maršrutu apsaimniekošana līdz ar to ir uzskatāma par pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, kuru aviosabiedrības sniedz apmaiņā pret kompensāciju.

12      Darbības plānā, ar kuru īsteno 2. darbību, bija jānosaka konkrētas mārketinga un reklāmas darbības, kuru mērķis ir pasažieru skaita palielināšana un lidostas apkalpošanas zonas popularizēšana.

13      Reģionālajā lēmumā Nr. 29/36 bija paredzēts, ka darbības plāni ir jāpamato ar tajos noteikto darbību rentabilitātes perspektīvu prognozēm.

14      No Reģionālā lēmuma Nr. 29/36 izriet, ka darbības plānos bija jāievēro noteikti principi:

–        plānos noteiktie stratēģiski nozīmīgie gaisa satiksmes maršruti nedrīkst pārklāties ar gaisa satiksmes maršrutiem, kas jau tiek nodrošināti saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu saistību shēmu;

–        katram subsidētajam gaisa satiksmes maršrutam piešķirtajam finansējumam ar laiku ir jāsamazinās;

–        ar aviosabiedrībām noslēgtajā finanšu nolīgumā ir jāiekļauj teritorijas popularizēšanas plāns.

15      Ja autonomais reģions konstatēja pretrunas starp lidostu apsaimniekotāju iesniegtajiem darbības plāniem, no vienas puses, un Likuma Nr. 10/2010 un tā īstenošanas aktu noteikumiem, no otras puses, tas varēja pieprasīt šo darbības plānu grozīšanu.

16      Apstiprinājis dažādos darbības plānus, kurus tam bija iesnieguši lidostu apsaimniekotāji, autonomais reģions starp lidostu apsaimniekotājiem sadalīja pieejamos finanšu līdzekļus 2010.–2013. gadam.

17      Ja lidostu apsaimniekotāju pieprasītā kompensāciju summa pārsniedza Likumā Nr. 10/2010 paredzēto apmēru, Reģionālajā lēmumā Nr. 29/36 bija paredzēti preferenciāli piešķiršanas kritēriji.

18      Galīgie ikgadējo iemaksu apmēri tika noteikti a posteriori, ņemot vērā summas, kuras, iespējams, bija mazākas par tām, kas paredzētas darbības plānos, un kuras faktiski samaksāja lidostu apsaimniekotāji, īstenojot minētos plānus. Lai apstiprinātu šīs summas, šiem apsaimniekotājiem bija jāiesniedz atskaites, kurās tika precizētas faktiskās izmaksas par veiktajām darbībām, tām pievienojot apliecinošus dokumentus.

19      Turklāt īstenošanas aktos bija paredzēts, ka lidostu apsaimniekotājiem ir jānodrošina aviosabiedrību darbības uzraudzība. Konkrētāk, tajos tika noteikts, ka īpašajos nolīgumos, kas tiek noslēgti starp lidostu apsaimniekotājiem un aviosabiedrībām, ir paredzēta sankciju piemērošana aviosabiedrībām iepriekš noteikto mērķu neievērošanas gadījumā, tostarp lidojumu biežuma un pasažieru skaita ziņā.

20      Visbeidzot, autonomā reģiona iemaksas tika veiktas ar ad hoc reģionāla fonda, kuru izveidoja un vadīja SFIRS, starpniecību, tam ieturot 4 % no visa galīgā minēto iemaksu apmēra. Turklāt, tā kā a priori tika izmaksāta tikai pirmā daļa, kas atbilst 20 % no atsauces gadā izmaksājamā finansējuma, lidostu apsaimniekotāji varēja lūgt SFIRS izmaksāt finanšu avansu, to piešķirot apmaiņā pret komisijas un procentu samaksu.

 Par strīdīgajiem līgumiem

21      Prasītāja Germanwings GmbH ir pasažieru pārvadājumu “zemo cenu” (lowcost) aviosabiedrība, kas darbojas kopš 2002. gada un kas tostarp nodrošina īso, vidējo un garo gaisa satiksmes maršrutu tīklu galvenokārt uz un no Eiropas Savienības lidostām, tostarp no Kaljāri‑Elmasas lidostas.

22      Kaljāri‑Elmasas lidostas apsaimniekotājs SOGAER savā tīmekļvietnē publicēja uzaicinājumu aviosabiedrībām iesniegt tam biznesa plānus gaisa satiksmes maršrutiem uz šo lidostu un no tās, kā arī pieteikties mārketinga līgumu noslēgšanai, lai popularizētu Sardīnijas salu.

23      SOGAER iesniedza autonomajam reģionam darbības plānus 2010. gadam un trīsgadu laikposmam no 2011. līdz 2013. gadam kopā ar attiecīgajiem finansējuma pieprasījumiem. Šie plāni tika apstiprināti, un SOGAER piešķiramās summas par 2010. gadu un 2011.–2013. gada laikposmu attiecīgi tika noteiktas ar Reģionālajiem lēmumiem Nr. 43/37 un Nr. 52/117.

24      Šādā kontekstā prasītāja un SOGAER 2012. gadā noslēdza līgumu (turpmāk tekstā – “strīdīgais līgums”). Ar šo līgumu prasītāja, saņemot atlīdzību 30 000 EUR apmērā, apņēmās popularizēt Sardīnijas reģionu, Kaljāri, kā arī nodrošināt tiešos lidojumus starp Kaljāri‑Elmasu un Ķelni‑Bonnu (Vācija), kā arī starp Kaljāri‑Elmasu un Štutgarti (Vācija). Šim nolūkam prasītāja uzticēja trešajam pakalpojumu sniedzējam rīkot reklāmas kampaņu par kopējo summu 40 000,18 EUR apmērā, prasītājai sedzot starpību ar summu 30 000 EUR apmērā, ko nodrošināja SOGAER. Šī reklāmas kampaņa norisinājās laikā no 2012. gada 10. decembra līdz 2013. gada 9. janvārim.

25      2012. gada 20. decembrī prasītāja sagatavoja rēķinu 30 000 EUR apmērā. SOGAER šo rēķinu izpildīja, apmaksājot minēto summu ar elektronisku pārskaitījumu 2013. gada 19. aprīlī (turpmāk tekstā – “strīdīgais maksājums”).

 Par apstrīdēto lēmumu

26      2011. gada 30. novembrī Itālijas Republika saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu paziņoja Komisijai Likumu Nr. 10/2010, un šis pasākums tika izvērtēts atbilstoši Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), III nodaļai.

27      Komisija ar 2013. gada 23. janvāra vēstuli informēja Itālijas Republiku par savu lēmumu sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru attiecībā uz paziņoto shēmu (turpmāk tekstā – “strīdīgā atbalsta shēma”). Publicējot šo lēmumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2013. gada 30. maijā (OV 2013, C 152, 30. lpp.), Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt apsvērumus par apgalvoto atbalsta shēmu.

28      Itālijas iestādes, kā arī ieinteresētās personas, tostarp Algēro, Kaljāri‑Elmasas un Olbijas lidostu apsaimniekotāji, iesniedza rakstveida apsvērumus. Prasītāja neiesniedza rakstveida apsvērumus. Komisija ieinteresēto personu apsvērumus nosūtīja Itālijas iestādēm, kuras varēja iesniegt savus komentārus par tiem.

29      Ar 2014. gada 24. februāra vēstulēm Komisija informēja ieinteresētās personas par paziņojuma “Pamatnostādnes par valsts atbalstu lidostām un aviokompānijām” (OV 2014, C 99, 3. lpp.) publicēšanu 2014. gada 20. februārī un par faktu, ka šīs pamatnostādnes šim gadījumam esot piemērojamas no to publicēšanas dienas Oficiālajā Vēstnesī. 2014. gada 15. aprīlī Oficiālajā Vēstnesī tika publicēts paziņojums, kurā dalībvalstis un ieinteresētās personas tika aicinātas viena mēneša laikā pēc minēto pamatnostādņu publicēšanas dienas iesniegt apsvērumus par minēto pamatnostādņu piemērošanu šajā lietā (OV 2014, C 113, 30. lpp.).

30      2016. gada 29. jūlijā Komisija pieņēma Lēmumu (ES) 2017/1861 par valsts atbalstu SA 33983 (2013/C) (ex 2012/NN) (ex 2011/N) – Itālija – Kompensācija Sardīnijas lidostām par sabiedrisko pakalpojumu saistībām (SGEI) (OV 2017, L 268, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1. pants

1. Shēma, ko Itālija izveidoja ar [Likumu Nr. 10/2010,] neietver valsts atbalstu [LESD] 107. panta 1. punkta nozīmē par labu SOGEAAL [..], SOGAER [..] un GEASAR [..].

2. Shēma, ko Itālija izveidoja ar Likumu [Nr.] 10/2010, ir valsts atbalsts Līguma 107. panta 1. punkta nozīmē par labu Ryanair/AMS, easyJet, Air Berlin, Meridiana, Alitalia, Air Italy, Volotea, Wizzair, Norwegian, JET2.COM, Niki, Tourparade, [prasītājai], Air Baltic un Vueling, ciktāl tas attiecas uz šo aviosabiedrību darbību Kaljāri‑Elmasas lidostā un Olbijas lidostā.

3. Valsts atbalstu, kas minēts 2. punktā, Itālija īstenojusi, pārkāpjot [LESD] 108. panta 3. punktu.

4. Šā panta 2. punktā minētais valsts atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu.

2. pants

1. Itālija atgūst 1. panta 2. punktā minēto valsts atbalstu no tā saņēmējiem.

[..]

3. Atgūstamajām summām pieskaita procentus, ko aprēķina, sākot no dienas, kad tās ir nodotas atbalsta saņēmēju rīcībā, līdz to faktiskai atgūšanai.

[..]

5. Itālija atceļ visus nesamaksātos 1. panta 2. punktā minētos atbalsta maksājumus, sākot no šā lēmuma pieņemšanas dienas.

3. pants

1. Lēmuma 1. panta 2. punktā minētā atbalsta atgūšana ir tūlītēja un efektīva.

2. Itālija nodrošina šā lēmuma īstenošanu četru mēnešu laikā pēc tā paziņošanas.

4. pants

1. Divos mēnešos pēc šā lēmuma paziņošanas dienas Itālija iesniedz šādu informāciju [Komisijai]:

–        to atbalsta saņēmēju sarakstu, kuri saņēmuši atbalstu saskaņā ar 1. panta 2. punktā minēto shēmu, kā arī kopējo atbalsta summu, kuru katrs no tiem ir saņēmis saskaņā ar šo shēmu,

–        kopējo no katra atbalsta saņēmēja atgūstamo summu (pamatsummu ar atgūšanas procentiem),

–        veikto un plānoto pasākumu sīku aprakstu, lai nodrošinātu šā lēmuma izpildi,

–        dokumentus, kas apliecina, ka saņēmējam ir pieprasīts atmaksāt atbalstu.

2. Itālija informē Komisiju par to valsts pasākumu norisi, kas ir pieņemti šā lēmuma īstenošanai, līdz 2. pantā minētā atbalsta atgūšana ir pabeigta. Pēc Komisijas vienkārša pieprasījuma tā nekavējoties iesniedz informāciju par veiktajiem un plānotajiem pasākumiem šā lēmuma izpildei. Tā arī sniedz sīku informāciju par atbalsta summām un atgūšanas procentiem, kas jau ir atgūti no saņēmējiem.

5. pants

Šis lēmums ir adresēts Itālijas Republikai.”

31      Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma piemērojamību Komisija šī lēmuma 344.–346. apsvērumā norādīja, ka tas neaptver atbalsta pasākumus, kuri jau ir atsevišķas izmeklēšanas priekšmets saistībā ar Algēro lidostu. Attiecībā uz šo lidostu sūdzību par līgumiem, kas starp SOGEAAL un sabiedrību Ryanair Ltd tika noslēgti jau 2003. gadā un starplaikā pagarināti, iesniedza kāda Itālijas aviosabiedrība. Tā rezultātā Komisija 2007. gada 12. septembrī sāka LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru par iespējamo valsts atbalstu, [ko piešķīrusi un] kas piešķirts Algēro lidostai, Ryanair un citiem gaisa pārvadātājiem (OV 2008, C 12, 7. lpp.). 2012. gada 27. jūnijā šī procedūra tika paplašināta, iekļaujot papildu pasākumus, kurus bija veikusi Itālija un kuri nebija sākotnējās sūdzības priekšmets (OV 2013, C 40, 15. lpp.), to vidū bija “visi pasākumi, kas piešķirti Ryanair un tās meitasuzņēmumam AMS, kā arī citām aviosabiedrībām, kas izmantoja [Algēro] lidostu pēc 2000. gada [..], jo īpaši ietver[ot] finanšu ieguldījumus, kurus SOGEAAL tieši piešķīra vai kurus piešķīra ar SOGEAAL starpniecību, proti, noslēdzot pēc 2000. gada ar Ryanair un citiem gaisa pārvadātājiem vairākus nolīgumus par lidostas pakalpojumiem un tirdzniecības pakalpojumiem”.

32      Minētās procedūras rezultātā Komisija pieņēma Lēmumu (ES) 2015/1584 (2014. gada 1. oktobris) par valsts atbalstu SA.23098 (C 37/07) (ex NN 36/07), ko Itālija piešķīrusi Società di Gestione dell’Aeroporto di Alghero So.Ge.A.AL S.p.A. un dažādiem gaisa pārvadātājiem, kas darbojas Algēro lidostā (OV 2015, L 250, 38. lpp.), kurā Komisija tostarp uzskatīja, piemērojot privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principu, ka līgumi, kurus SOGEAAL, ko kontrolē autonomais reģions, noslēdzis ar atsevišķām aviosabiedrībām par jaunu gaisa satiksmes maršrutu popularizēšanu vai atvēršanu uz Algēro lidostu un no tās, kā arī par mārketinga un reklāmas darbībām, nav uzskatāmi par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Attiecībā uz citām aviosabiedrībām, tostarp prasītāju, kas ir noslēgušas līdzīgus līgumus ar SOGEAAL, Komisija uzskatīja, ka šie līgumi ir atbalsts šīs pašas tiesību normas izpratnē, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu.

33      Tomēr attiecībā uz laikposmu no 2010. līdz 2013. gadam prasītāja nenoslēdza līgumu ar SOGEAAL saistībā ar atbalsta shēmu, kas tika ieviesta ar Likumu Nr. 10/2010.

34      Šajā ziņā, kaut arī ne visi SOGEAAL maksājumi par 1. un 2. darbību, kuri bija paredzēti atbilstoši Likumam Nr. 10/2010, tika veikti saskaņā ar līgumiem, kas tiek pārbaudīti atsevišķajā izmeklēšanā, kura attiecas vienīgi uz Algēro lidostu, Komisija uzskata, ka lielākā daļa no tiem tika izvērtēti šajā citā lietā. Turklāt Komisija norāda, ka “nav tik vienkārši visās lietās tos skaidri nodalīt, jo finansiālās attiecības starp SOGEAAL un konkrētu aviosabiedrību attiecīgajā periodā var regulēt dažādi līgumi un tikai daži no tiem tiek apskatīti [lietā, kurā tika pieņemts Lēmums 2015/1584]”. Tādējādi tā uzskatīja, ka no apstrīdētā lēmuma piemērošanas jomas ir jāizslēdz visi nolīgumi, kas saistībā ar šajā lietā aplūkoto shēmu ir noslēgti starp aviosabiedrībām un SOGEAAL, proti, citiem vārdiem sakot, strīdīgo pasākumu daļa, kas attiecas uz Algēro lidostu.

35      Visbeidzot, Komisija apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka šajā gadījumā iesāktā procedūra attiecas vienīgi uz to potenciālo atbalstu, ko lidostu apsaimniekotāji ir piešķīruši pakalpojumu sniedzējiem, kuri ir aviosabiedrības, un kas attiecas uz 3. darbību. Līdz ar to tā apstrīdētā lēmuma 346. apsvērumā norādīja, ka nevar paust nostāju šajā jautājumā.

 Par rīcību pēc apstrīdētā lēmuma

36      Prasītāja par apstrīdēto lēmumu uzzināja no autonomā reģiona 2016. gada 4. augusta vēstules, kuru tā saņēma 2016. gada 15. augustā. Autonomais reģions tajā informēja prasītāju par apstrīdētā lēmuma pieņemšanu un lūdza to norādīt, pamatojoties uz apstrīdētā lēmuma saīsināto redakciju, kas bija pievienota minētajai vēstulei, kādi dati būtu jāizņem no versijas, kas tiks publicēta Oficiālajā Vēstnesī (tā tika publicēta 2017. gada 18. oktobrī).

37      Ar 2016. gada 19. augusta vēstuli prasītāja atbildēja autonomajam reģionam, norādot, ka tā nespēj pilnībā saprast apstrīdēto lēmumu trūkstošo izvilkumu dēļ. Tomēr tā šajā vēstulē norādīja informāciju, kuru uzskata par konfidenciālu.

38      2017. gada 7. jūnijā autonomais reģions pieņēma lēmumu par atgūšanu, kas prasītājai tika paziņots 2017. gada 10. augustā, tam pievienojot apstrīdētā lēmuma kopiju nekonfidenciālajā versijā attiecībā uz prasītāju. Minētajā lēmumā prasītājai tika piespriests atdot autonomajam reģionam summu 28 881 EUR apmērā, kā arī procentus 1678,48 EUR apmērā, proti, pavisam summu 30 559,48 EUR apmērā.

39      Pēc šī lēmuma par atgūšanu prasītāja ar 2017. gada 14. augusta elektroniskā pasta vēstuli apstrīdēja Komisijā pienākumu atdot minētajā lēmumā pieprasīto summu, jo tā esot uzskatāma par de minimis atbalstu Komisijas Regulas (EK) Nr. 1998/2006 (2006. gada 15. decembris) par [LESD 107. un 108. panta] piemērošanu de minimis atbalstam (OV 2006, L 379, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada de minimis regula”) izpratnē. Prasītāja turklāt lūdza Komisiju iesniegt šajā ziņā rakstisku apstiprinājumu, uz kuru tā varētu atsaukties prasībā valsts tiesā, kuru tā vēlējās celt par minēto lēmumu.

40      Ar 2017. gada 18. augusta elektroniskā pasta vēstuli Komisija informēja prasītāju par to, ka tā nevar sniegt pieprasīto apstiprinājumu, citastarp norādot, pirmkārt, ka apstrīdētajā lēmumā nav paredzēta atkāpe no de minimis atbalsta atgūšanas pienākuma ne saskaņā ar 2006. gada de minimis regulā, ne Komisijas Regulā (ES) Nr. 1407/2013 (2013. gada 18. decembris) par [LESD] 107. un 108. panta piemērošanu de minimis atbalstam (OV 2013, L 352, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “2013. gada de minimis regula”) paredzēto shēmu un, otrkārt, ka nav izpildīts abās šajās regulās paredzētais “pārredzamības nosacījums”.

41      Ar 2017. gada 23. augusta elektroniskā pasta vēstuli prasītāja apstrīdēja Komisijas analīzi. Vēlāk prasītāja telefoniski sazinājās ar Komisijas juridisko dienestu, kurš tai 2017. gada 13. oktobra elektroniskā pasta vēstulē darīja zināmu, ka Komisijas dienestu nostāja nav mainījusies.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

42      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 18. oktobrī, prasītāja cēla šo prasību.

43      Pēc otrreizējas procesuālo rakstu apmaiņas tiesvedības rakstveida daļa tika pabeigta 2018. gada 5. aprīlī.

44      2018. gada 16. maijā Vispārējā tiesa, uzklausījusi lietas dalībniekus, nolēma apturēt tiesvedību, līdz tiek pabeigta tiesvedības rakstveida daļa saistītajās lietās Ryanair un Airport Marketing Services/Komisija (T‑833/17) un easyJet Airline/Komisija (T‑8/18); tas šajās lietās notika attiecīgi 2018. gada 21. septembrī un 23. jūlijā.

45      2019. gada 19. jūnijā Vispārējās tiesas plēnums, pamatojoties uz pirmās palātas un priekšsēdētāja vietnieka priekšlikumu, piemērojot tās Reglamenta 28. pantu, nolēma nodot lietu pirmajai palātai paplašinātā piecu tiesnešu sastāvā.

46      Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa tad nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu. Šim nolūkam prasītāja un Komisija tika lūgtas iesniegt dokumentus un rakstveidā atbildēt uz jautājumiem, kurus Vispārējā tiesa uzdeva saistībā ar procesa organizatoriskajiem pasākumiem. Prasītāja un Komisija šos pasākumus izpildīja noteiktajā termiņā 2019. gada 3. septembrī. 2019. gada 6. septembrī Komisija iesniedza papildinājumu atbildei uz minētajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem, kas tika pievienots lietas materiāliem.

47      Lietas dalībnieku paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausītas 2019. gada 3. oktobra tiesas sēdē. Šajā brīdī Komisija precizēja, ka pretēji atbildei uz repliku, kurā bija norādīts, ka tā prasa noraidīt prasību kā nepieņemamu vai – pakārtoti – kā nepamatotu, tā patiesībā prasa noraidīt prasību kā nepamatotu.

48      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu un īpaši tā 1. panta 2. punktu, ciktāl tajā ir minēta prasītāja, kā arī tā 2. panta 1. punktu, ciktāl paziņotā atgūšana attiecas uz prasītāju;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

49      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

50      Prasības pamatojumam prasītāja izvirza trīs apstrīdētā lēmuma atcelšanas pamatus, kuri būtībā ir balstīti uz:

–        pirmkārt, LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, ciktāl Komisija neesot pierādījusi atbalsta esamību, jo tā neesot pārbaudījusi, vai SOGAER ir rīkojies kā privāts uzņēmējs tirgus ekonomikas apstākļos;

–        otrkārt, LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, ciktāl Komisija neesot pierādījusi, ka atbalsts, kuru esot saņēmusi prasītāja, radītu vai draudētu radīt konkurences izkropļojumu un ietekmētu tirdzniecību starp dalībvalstīm;

–        treškārt, tiesību kļūdu, pamatojoties uz to, ka Komisija neesot pārbaudījusi, vai strīdīgais maksājums ir uzskatāms par de minimis atbalstu.

 Par pirmo pamatu attiecībā uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, ciktāl Komisija neesot pierādījusi atbalsta esamību, nepārbaudot, vai SOGAER ir rīkojies kā privāts uzņēmējs tirgus ekonomikas apstākļos

51      Pirmā pamata atbalstam, kas ir iedalīts divās daļās, prasītāja apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi atbalsta esamību tās interesēs. Pirmā pamata pirmajā daļā prasītāja būtībā apgalvo, ka, tā kā ir jānošķir divi atšķirīgi “līmeņi”, proti, autonomā reģiona līmenis un lidostu apsaimniekotāju līmenis, atbilstošais līmenis, izvērtējot valsts atbalsta esamību, pretēji apstrīdētajā lēmumā piemērotajai pieejai esot lidostu apsaimniekotāju, pirmām kārtām – SOGAER, līmenis.

52      Otrajā daļā prasītāja norāda – valsts atbalsta esamības pārbaude SOGAER līmenī Komisijai būtu ļāvusi secināt, ka strīdīgais maksājums ietilpst privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos principa (turpmāk tekstā – “privāta uzņēmēja princips”) piemērošanā.

53      Komisija lūdz noraidīt pirmo pamatu kā neefektīvu un katrā ziņā nepamatotu. Turklāt tā izvirza vairākus nepieņemamības pamatus, par kuriem, ciktāl tie attiecas uz katru no pirmā pamata abām daļām, ir jālemj, secīgi pārbaudot katru no šīm daļām.

 Par pirmā pamata pirmo daļu saistībā ar atbilstošo līmeni, izvērtējot valsts atbalsta esamību

54      Prasītāja apgalvo – lai izvērtētu valsts atbalsta esamību šajā lietā, atbilstošais analīzes līmenis esot SOGAER līmenis, ņemot vērā, ka būtībā ir jāpārbauda šī pēdējā minētā rīcība neatkarīgi no autonomā reģiona izveidotās strīdīgā atbalsta shēmas.

55      Pirmkārt, prasītāja norāda, ka strīdīgā atbalsta shēma pati par sevi neietver subsīdiju tās interesēs. Autonomais reģions, kā tas tostarp izrietot no apstrīdētā lēmuma 76. un 78. apsvēruma un 86. apsvēruma d) punkta, esot nodevis savu finansējumu lidostu apsaimniekotāju, nevis aviosabiedrību rīcībā, ar kurām tam turklāt nebija līgumisku attiecību. Vēl vairāk, šis reģions esot bijis aviosabiedrībām veikto maksājumu finansējuma avots.

56      Otrkārt, lidostu apsaimniekotāji esot autonomi nolēmuši noslēgt līgumus ar aviosabiedrībām un vajadzības gadījumā lūgt finansējumu no autonomā reģiona, lai to nodotu aviosabiedrībām, ņemot vērā, ka šiem apsaimniekotājiem neesot bijis nekāda pienākuma lūgt šo finansējumu. Minētais reģions nekontrolējot nedz SOGAER, nedz Kaljāri CCIA, kas esot no autonomā reģiona neatkarīga publiska struktūra, un līdz ar to nevarot izdarīt spiedienu uz SOGAER, lai to piespiestu lūgt finansējumu. Turklāt iespējamais lidostu apsaimniekotāju lēmums lūgt finansējumu esot bijis atkarīgs no to pašu ekonomiskajiem apsvērumiem, vēl jo vairāk tādēļ, ka šiem apsaimniekotājiem, lai tie piekļūtu finansējumam, bija jāmaksā “atlīdzība” reģionam, proti, 4 % ieturējums, kā arī – vajadzības gadījumā – komisija un procenti, kas norādīti šī sprieduma 20. punktā. Tāpēc tie esot lūguši minētā reģiona finansējumu vienīgi tad, kad gaidītā peļņa, kas izrietēja no līguma ar attiecīgo aviosabiedrību, pārsniedza ar šo atlīdzību saistītās izmaksas, kā arī visas citas atbilstošās izmaksas.

57      Faktiski, kā uzskata prasītāja, abstrahējoties no strīdīgā atbalsta shēmas, vajadzētu pārbaudīt SOGAER rīcību to noteikumu gaismā, kuri reglamentē valsts atbalstu, ņemot vērā, ka SOGAER – kura kapitāldaļas 94,35 % apmērā pieder Kaljāri CCIA – esot valsts uzņēmums, kā tas esot ticis konstatēts apstrīdētā lēmuma 55. apsvērumā, Komisijas Direktīvas 2006/111/EK (2006. gada 16. novembris) par dalībvalstu un publisku uzņēmumu finansiālo attiecību pārredzamību, kā arī par dažu uzņēmumu finanšu pārredzamību (OV 2006, L 318, 17. lpp.) izpratnē. SOGAER esot līdzīgā situācijā ar Po‑Bearnas un Nīmas‑Izē‑Levigānas lidostu apsaimniekotājiem, kurus arī kontrolē vietējās tirdzniecības un rūpniecības palātas, kas esot uzskatāmas par Francijas valsts iestādēm, kā Vispārējā tiesa esot konstatējusi savā 2018. gada 13. decembra spriedumā Ryanair un Airport Marketing Services/Komisija (T‑53/16, EU:T:2018:943) un 2018. gada 13. decembra spriedumā Ryanair un Airport Marketing Services/Komisija (T‑165/15, EU:T:2018:953).

58      Komisija izvirza nepieņemamības pamatu, kas būtībā attiecas uz visu pirmā pamata pirmo daļu. Pakārtoti Komisija lūdz noraidīt šo pirmo daļu kā nepamatotu.

–       Par pirmā pamata pirmās daļas pieņemamību

59      Komisija uzskata – replikā prasītāja ir atzinusi, ka privāta uzņēmēja princips nav piemērojams autonomajam reģionam, un ir izvirzījusi argumentu, pamatojoties uz to, ka SOGAER – nevis autonomais reģions – esot vienīgā aplūkotā atbalsta piešķiršanas struktūra. Šī argumentācija, kas būtībā veido pirmā pamata pirmo daļu, esot jauna un tādējādi neesot pieņemama.

60      Prasītāja, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, apstrīd to, ka pirmā daļa neesot pieņemama.

61      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka argumentus, kas būtībā ir cieši saistīti ar prasības pieteikumā norādīto atcelšanas pamatu, nevar uzskatīt par jauniem pamatiem Reglamenta izpratnē, lai arī tie pirmo reizi ir minēti replikā. Šādi argumenti ir uzskatāmi par iepriekš norādīta pamata papildinājumu, un Savienības tiesa pieļauj to norādīšanu replikas stadijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 28. janvāris, BAI/Komisija, T‑14/96, EU:T:1999:12, 66. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr uz šādu replikā norādītu argumentu, lai papildinātu prasības pieteikumā ietvertos pamatus, pieņemamību nevar atsaukties, lai kompensētu neatbilstību Reglamenta 76. panta d) punkta prasībām, kas radusies, ceļot prasību, pretējā gadījumā šī tiesību norma kļūtu pilnībā nepiemērojama (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2008. gada 19. maijs, TF1/Komisija, T‑144/04, EU:T:2008:155, 30. punkts).

62      Šajā gadījumā, lai arī tā ir taisnība, ka prasītāja prasības pieteikumā nav tieši precizējusi, ka tā uzskata SOGAER par aplūkotā atbalsta “piešķiršanas” struktūru, tā tajā tomēr apstrīdēja pieeju, kādu Komisija bija izvēlējusies apstrīdētajā lēmumā. Jau prasības pieteikumā prasītāja apgalvo, ka privātā uzņēmēja principa gaismā vajadzējis drīzāk izvērtēt strīdīgo līgumu, nevis autonomā reģiona veiktos pasākumus, apgalvojot, ka “[Likumā Nr. 10/2010] paredzētajai shēmai nav nozīmes, jo tajā pašā par sevi nebija ietvertas nekādas subsīdijas prasītājas interesēs”; ka “[autonomais reģions] nav piešķīris subsīdijas prasītājas interesēs”; ka “subsīdiju aviosabiedrībām piešķīra lidostu apsaimniekotāji, līdz ar to šīs līgumiskās attiecības esot bijušas jāpārbauda no atbalsta esamības skatpunkta” un ka “noteicošo apstākli [..] veidoja nolīguma par mārketingu noslēgšana starp lidostas apsaimniekotāju, no vienas puses, un prasītāju, no otras puses”.

63      Turklāt jau prasības pieteikumā prasītāja balstījās uz faktu, ka SOGAER ir uzskatāms par valsts uzņēmumu, un tā uzskata, ka minētais apstāklis pamatojot pārbaudi par to, vai šis lidostas apsaimniekotājs ir darbojies kā privāts uzņēmējs.

64      No tā izriet, ka prasītājas arguments, saskaņā ar kuru SOGAER esot atbilstošā atbalsta piešķiršanas struktūra, nav jauns un ka replikā pirmajā daļā izvirzītie argumenti ir uzskatāmi par prasības pieteikumā norādītā pirmā pamata papildinājumu. Tādējādi pirmā pamata pirmā daļa ir pieņemama.

–       Par pirmā pamata pirmās daļas pamatotību

65      Saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu par atbalstu, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu, atzīst tādu atbalstu, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm. Tādējādi “valsts atbalsta” kvalifikācijai LESD 107. panta 1. punkta izpratnē tiek prasīts, lai būtu izpildīti četri nosacījumi, proti, būtu valsts iejaukšanās vai valsts līdzekļu izmantošana, šī iejaukšanās varētu ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, ar to tiktu sniegta selektīva priekšrocība atbalsta saņēmējam un ar to tiktu izkropļota konkurence vai tiktu radīti draudi to izkropļot (skat. spriedumu, 2017. gada 13. septembris, ENEA, C‑329/15, EU:C:2017:671, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).

66      Attiecībā uz pirmo nosacījumu par valsts atbalsta kvalifikāciju ir jāatgādina, ka valsts vai no valsts līdzekļiem finansēts pasākums nav obligāti jānosaka attiecīgās valsts centrālajai valsts pārvaldei. To tikpat labi var veikt arī administratīvi teritoriāla iestāde, kāda ir autonomais reģions. Teritoriālo kopienu, nevis centrālās pārvaldes veikti pasākumi var būt atbalsts, ja ir izpildīti LESD 107. panta 1. punktā minētie nosacījumi (spriedumi, 1987. gada 14. oktobris, Vācija/Komisija, 248/84, EU:C:1987:437, 17. punkts, un 2006. gada 6. septembris, Portugāle/Komisija, C‑88/03, EU:C:2006:511, 55. punkts). Citiem vārdiem, pasākumi, kurus īsteno dalībvalstu administratīvi teritoriālās iestādes, decentralizētas, federatīvas, reģionālas un citas struktūras, lai arī kāds būtu to juridiskais statuss un mērķis, tāpat kā pasākumi, kurus īsteno federālā vai centrālā vara, ietilpst LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā, ja ir izpildīti šajā tiesību normā minētie nosacījumi (spriedumi, 2002. gada 6. marts, Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, T‑92/00 un T‑103/00, EU:T:2002:61, 57. punkts, un 2011. gada 12. maijs, Région NordPasdeCalais un Communauté d’agglomération du Douaisis/Komisija, T‑267/08 un T‑279/08, EU:T:2011:209, 108. punkts).

67      Tāpat attiecībā uz šo pirmo nosacījumu ir jāatgādina – lai priekšrocības varētu kvalificēt kā atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, pirmkārt, tām ir jābūt tieši vai netieši piešķirtām, izmantojot valsts līdzekļus, un, otrkārt, tām ir jābūt attiecināmām uz valsti (skat. spriedumus, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 24. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2017. gada 13. septembris, ENEA, C‑329/15, EU:C:2017:671, 20. punkts un tajā minētā judikatūra), abi šie apakšnosacījumi ir kumulatīvi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 28. marts, Vācija/Komisija, C‑405/16 P, EU:C:2019:268, 48. un 63. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2006. gada 5. aprīlis, Deutsche Bahn/Komisija, T‑351/02, EU:T:2006:104, 103. punkts un tajā minētā judikatūra).

68      Šajā lietā Komisija apstrīdētā lēmuma 355.–361. apsvērumā, kuri ir ietverti 7.2.1.2. iedaļā “Valsts līdzekļi un attiecināmība uz valsti”, kopīgi izvērtēja divus apakšnosacījumus saistībā ar valsts līdzekļu izmantošanu un attiecināmību uz valsti. Vispirms šī lēmuma 356. apsvērumā tā uzskatīja, ka, runājot par strīdīgā atbalsta shēmu, tā tika finansēta no autonomā reģiona līdzekļiem un, tā kā šī shēma balstījās uz reģionālo likumu, tā bija attiecināma uz šo reģionu un in fine – uz Itālijas valsti.

69      Turpinājumā apstrīdētā lēmuma 357.–360. apsvērumā Komisija izvērtēja lidostu apsaimniekotāju finanšu plūsmu uz aviosabiedrībām. Šajā ziņā tā apraksta autonomā reģiona īstenoto mehānismu, saskaņā ar kuru šī valsts struktūra sniedza finansējumu lidostu apsaimniekotājiem, kuri to lūdza, ar nosacījumu, ka tie iesniedz tam apstiprināšanai darbības plānus, kuros minētajiem apsaimniekotājiem bija jāizklāsta veids, kādā tie paredz izmantot minēto finansējumu, tostarp līgumslēdzēju aviosabiedrību atlīdzībai, kā izriet no detalizēta strīdīgā atbalsta shēmas darbības apraksta apstrīdētā lēmuma 2.7. iedaļā “Sardīnijas reģiona izveidotās finansēšanas shēmas mehānisms un struktūra”. Komisija pamatojās uz šo aprakstu, lai nonāktu pie secinājuma apstrīdētā lēmuma 360. apsvērumā, saskaņā ar kuru lidostu apsaimniekotāji ir jāuzskata par starpniekiem starp autonomo reģionu un aviosabiedrībām, tādējādi šo sabiedrību saņemtie maksājumi tika finansēti ar minētā reģiona finansējumu un tie ir attiecināmi uz pēdējo minēto.

70      Pamatojoties uz šo argumentāciju, ar kuru tiek nodibināta saikne starp autonomo reģionu un aviosabiedrībām, Komisija apstrīdētā lēmuma 361. apsvērumā secināja, ka maksājumi, kurus lidostu apsaimniekotāji veic šīm sabiedrībām, ir finansēti no Itālijas valsts līdzekļiem un ir attiecināmi uz to.

71      Prasītāja ar savu argumentāciju pirmā pamata pirmajā daļā būtībā apšauba šo pamatojumu. Tā neapstrīd, kā Komisija ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 356. apsvērumā, ka finansējums, kas ir nodots lidostu apsaimniekotāju rīcībā vairāku gadu laikposmā, lai tie īstenotu darbības nolūkā popularizēt Sardīnijas reģionu kā tūrisma galamērķi, ir uzskatāms par autonomā reģiona un līdz ar to – Itālijas valsts līdzekļiem un ka lēmums piešķirt šo finansējumu minētajiem apsaimniekotājiem ir attiecināms uz minēto reģionu un līdz ar to – uz minēto valsti. Turpretī tā apstrīd Komisijas secinājumu, kas izriet no apstrīdētā lēmuma 358.–360. apsvēruma, saskaņā ar kuru šos apsaimniekotājus, tostarp SOGAER, var uzskatīt par starpniekiem starp reģionu un aviosabiedrībām.

72      Prasītāja uzskata – lai gan tā ir taisnība, ka strīdīgais maksājums tika veikts, izmantojot “valsts līdzekļus”, un ka tas ir attiecināms uz Itālijas valsti, tas neizrietot no tā, ka SOGAER ir iesaistīts autonomā reģiona izveidotajā strīdīgā atbalsta shēmā, bet gan drīzāk no tā, ka SOGAER esot valsts uzņēmums, kuru kontrolē Itālijas valsts iestāde, proti, Kaljāri CCIA. Citiem vārdiem sakot, Komisija esot kļūdaini secinājusi, ka strīdīgais maksājums drīzāk nozīmējot Itālijas valsts iesaistīšanos ar minētā reģiona starpniecību, nevis ar SOGAER starpniecību. Šādos apstākļos SOGAER esot veidojis atbilstošo “līmeni” valsts atbalsta esamības izvērtējumam.

73      Šajā ziņā ir jāuzskata – lai gan prasītāja skaidri nenorāda uz diviem kumulatīviem apakšnosacījumiem, kas veido pirmo ar valsts atbalsta kvalificēšanu saistīto nosacījumu, tā netieši, tomēr nepārprotami apstrīd gan, pirmkārt, tās naudas, ko lidostu apsaimniekotāji izmantoja, lai atlīdzinātu aviosabiedrībām saskaņā ar līgumiem, kurus lidostu apsaimniekotāji bija ar tām noslēguši, reģionālo valsts izcelsmi, gan, otrkārt, maksājumu, kurus šie apsaimniekotāji veica, izpildot ar aviosabiedrībām, kāda ir prasītāja, noslēgtos līgumus, attiecināmību uz autonomo reģionu.

74      Runājot par reģionālo “līdzekļu” izmantošanu, ir jānoraida prasītājas arguments, saskaņā ar kuru neesot nozīmes autonomā reģiona finansējumam, ņemot vērā, ka tas ir ticis nodots lidostu apsaimniekotāju, nevis aviosabiedrību rīcībā, kuras esot saņēmušas maksājumus vienīgi no minētajiem apsaimniekotājiem.

75      Jāatgādina – jau ir ticis nospriests, ka, izvērtējot pasākumu, Komisijai var nākties pārbaudīt, vai priekšrocību var uzskatīt par tādu, kas ir netieši piešķirta tirgus dalībniekiem, kuri nav tūlītēji valsts resursu iedalīšanas saņēmēji (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 13. jūnijs, Nīderlande/Komisija, C‑382/99, EU:C:2002:363, 61. un 62. punkts). Šajā ziņā Savienības tiesa ir arī piekritusi, ka priekšrocība, kas ir tiešā veidā piešķirta konkrētām fiziskām vai juridiskām personām, var būt netieša priekšrocība un attiecīgi valsts atbalsts citām juridiskām personām, kuras ir uzņēmumi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 19. septembris, Vācija/Komisija, C‑156/98, EU:C:2000:467, 22.–35. punkts; 2002. gada 13. jūnijs, Nīderlande/Komisija, C‑382/99, EU:C:2002:363, 38. un 60.–66. punkts; 2009. gada 4. marts, Associazione italiana del risparmio gestito un Fineco Asset Management/Komisija, T‑445/05, EU:T:2009:50, 127. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2010. gada 15. jūnijs, Mediaset/Komisija, T‑177/07, EU:T:2010:233).

76      Šajā gadījumā lidostu apsaimniekotāju rīcībā nodotais finansējums ir jāuzskata par tādu, kas ir netieši piešķirts aviosabiedrībām, ņemot vērā, ka autonomā reģiona iedibinātais mehānisms ļauj nodrošināt, ka šis finansējums atbilst atlīdzībai, kuru minētie apsaimniekotāji izmaksā šīm sabiedrībām. Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai gan prasītāja apstrīd lidostu apsaimniekotāju starpnieka lomu, tā neapstrīd minētā mehānisma esamību vai darbību.

77      Ar šo mehānismu tiek paredzēta sava veida grāmatojumu sistēma. Konkrētāk, Reģionālajā lēmumā Nr. 29/36 bija paredzēts, ka norādītie lidostu apsaimniekotāji saņem avansā 20 % no finansējuma, kas pienākas par atsauces gadu, to papildinot ar otrās daļas samaksu 60 % apmērā, to veicot pa daļām un atkarībā no ceturkšņa atskaišu iesniegšanas, un, visbeidzot, ar pēdējo daļu 20 % apmērā, iesniedzot dokumentus, kas ļauj autonomajam reģionam pārbaudīt, ka darbība ir izpildīta pareizi, ka ir sasniegti mērķi un ka radušās izmaksas ir pareizas. Tādējādi šī kontroles mehānisma mērķis bija nepieļaut, ka katram lidostas apsaimniekotājam tiek atmaksātas summas, kuras tas nebija izmantojis, lai izmaksātu atlīdzību līgumslēdzējām aviosabiedrībām, kāda ir prasītāja, un kuras ir apstrīdētā lēmuma 2. pantā paredzētā atgūšanas pienākuma priekšmets. Šāda mehānisma esamība arī apstiprina, ka minēto aviosabiedrību pakalpojumus finansēja šis reģions, jo summas, kuras lidostu apsaimniekotāji izmaksāja kā atlīdzību līgumslēdzējām aviosabiedrībām, atbilda finansējumam, kuru tie procesa beigās saņēma no autonomā reģiona.

78      Turklāt, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 242.–246., kā arī no 313., 314. un 317. apsvēruma, kuros ir norādīti apsvērumi, ko lidostu apsaimniekotāji bija iesnieguši administratīvajā procedūrā Komisijā, paši Olbijas un Kaljāri‑Elmasas lidostu apsaimniekotāji paskaidroja, ka faktiski viņi bija izmaksājuši summas, kas atbilst samaksai tām līgumslēdzējām aviosabiedrībām, kuras sniedz autonomā reģiona pieprasītos pakalpojumus, lai veicinātu Sardīnijas tūrismu, un ka tie vēlāk minētajam autonomajam reģionam iesniedza savas grāmatvedības atskaites, kurās bija uzrādītas faktiski radušās izmaksas, lai saņemtu atmaksu no autonomā reģiona. Šajā saistībā SOGAER, ar kuru prasītāja noslēdza strīdīgo līgumu, pat apstiprināja, kā tas ir norādīts apstrīdētā lēmuma 314. apsvērumā, ka autonomais reģions tam ir pieprasījis pierādīt, ka aviosabiedrības pakalpojumu sniedzējas ir saņēmušas visus reģionālos maksājumus un ka līdz ar to tas bija vienīgi starpnieks, kurš aviosabiedrībām nodeva no autonomā reģiona saņemtās summas. Turklāt Itālijas Republika apgalvo, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 340. apsvēruma, ka Olbijas lidostas apsaimniekotājs aviosabiedrībām būtībā bija pārskaitījis visu finansējuma summu, kuru šis apsaimniekotājs bija saņēmis no autonomā reģiona.

79      Turklāt arī pati prasītāja norādīja, ka maksājumus, kurus lidostu apsaimniekotāji veica aviosabiedrību interesēs, “finansēja” autonomais reģions pārskaitījuma veidā lidostu apsaimniekotājiem.

80      Līdz ar to ir skaidri redzams, ka finansējums, ko lidostu apsaimniekotāji izmanto, lai izmaksātu atlīdzību aviosabiedrībām atbilstoši līgumiem, kurus apsaimniekotāji ir ar tām noslēguši, ir uzskatāms par valsts līdzekļiem no autonomā reģiona.

81      Attiecībā uz to, vai līgumi, kurus lidostu apsaimniekotāji ir noslēguši ar aviosabiedrībām, ir “attiecināmi” uz autonomo reģionu, prasītāja īpaši norāda, ka Likumā Nr. 10/2010 pašā par sevi nav ietverts atbalsts aviosabiedrību interesēs un autonomais reģions nav noslēdzis līgumu ar šīm sabiedrībām.

82      Jānorāda, ka tiešas juridiskas saiknes neesamība starp aviosabiedrībām un autonomo reģionu nerada šķērsli tam, lai ar lidostu apsaimniekotājiem noslēgtie līgumi tiktu attiecināti uz to. No judikatūras izriet, ka intervences, izmantojot valsts līdzekļus, jēdziens paredz, ka papildus valsts tieši piešķirtām priekšrocībām tiek iekļautas tās, kas piešķirtas ar publisko vai privāto tiesību subjekta, ko šī valsts norīkojusi vai izveidojusi atbalsta pārvaldīšanai, starpniecību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1977. gada 22. marts, Steinike un Weinlig, 78/76, EU:C:1977:52, 21. punkts; 1993. gada 17. marts, Sloman Neptun, C‑72/91 un C‑73/91, EU:C:1993:97, 19. punkts, un 2013. gada 30. maijs, Doux Élevage un Coopérative agricole UKLARREE, C‑677/11, EU:C:2013:348, 26. punkts). Tiesa attaisno priekšrocību, kuras ir piešķirtas ar dažādu valsts struktūru starpniecību, iekļaušanu LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā ar nepieciešamību aizsargāt LESD 107.–109. pantā paredzēto noteikumu saistībā ar “valsts piešķirtu atbalstu” lietderīgo iedarbību, izvairoties no tā, ka, vienkārši izveidojot autonomas struktūras atbalsta sadalei, dalībvalstis varētu apiet valsts atbalstu reglamentējošās tiesību normas (spriedums, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 23. punkts).

83      Lai gan šī judikatūra attiecas uz priekšrocībām, kas ir piešķirtas ar tādu struktūru starpniecību, kuras ir apveltītas ar valsts varas prerogatīvu vai vispārējo interešu uzdevumiem un izveidotas vai noteiktas atbalsta pārvaldīšanai, no tā tomēr nevar secināt, ka, izņemot valsts tieši piešķirtas priekšrocības, LESD 107. panta 1. punktā norādītā aizlieguma piemērošanas jomā ietilptu vienīgi šie gadījumi. Gluži pretēji, kā jau iepriekš tika atgādināts, pat konkrētām fiziskām vai juridiskām personām tieši piešķirta priekšrocība var tikt uzskatīta par netiešu priekšrocību un līdz ar to par valsts atbalstu citām juridiskām personām, kuras ir uzņēmumi (skat. spriedumus, 2000. gada 19. septembris, Vācija/Komisija, C‑156/98, EU:C:2000:467, 22.–35. punkts; 2002. gada 13. jūnijs, Nīderlande/Komisija, C‑382/99, EU:C:2002:363, 38. un 60.–66. punkts; 2009. gada 4. marts, Associazione italiana del risparmio gestito un Fineco Asset Management/Komisija, T‑445/05, EU:T:2009:50, 127. punkts, un 2010. gada 15. jūnijs, Mediaset/Komisija, T‑177/07, EU:T:2010:233), un bez prasības, lai šajās lietās, kurās starpnieks ir fiziska vai juridiska persona, aplūkotās priekšrocības būtu nodevusi kāda struktūra, kuru šī valsts būtu īpaši noteikusi vai izveidojusi atbalsta pārvaldīšanai.

84      Turklāt no judikatūras izriet, ka pasākuma attiecināmību uz valsti var secināt no norāžu kopuma, kas izriet no lietas apstākļiem, un konteksta, kādā šis pasākums tika noteikts, un it īpaši no norādēm, kuras konkrētā gadījumā liecina par valsts iestāžu iesaisti minētā pasākuma īstenošanā, ņemot vērā arī pasākuma apmēru, saturu vai nosacījumus, kurus tas ietver (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 52.–56. punkts, un 2014. gada 17. septembris, Commerz Nederland, C‑242/13, EU:C:2014:2224, 31.–33. punkts).

85      Šajā gadījumā, lai gan neapšaubāmi Likumā Nr. 10/2010 lidostu apsaimniekotāji, nevis aviosabiedrības ir norādīti kā oficiāli šajā likumā paredzēto maksājumu saņēmēji, tomēr šķiet, ka minēto apsaimniekotāju rīcību nosaka autonomais reģions, jo, piemērojot šajā likumā un tā īstenošanas aktos noteikto mehānismu, to rīcībā nodotais finansējums bija jāizmanto un tas faktiski tika izmantots atbilstoši šī reģiona norādēm.

86      Likuma Nr. 10/2010 3. panta 2. punktā bija skaidri paredzēts, ka pārvadājumu piedāvājuma kritēriji, raksturs un ilgums, kā arī vadlīnijas lidostu apsaimniekotāju darbības plānu izstrādei bija jāpieņem ar reģionālās izpildvaras rīkojumiem, savukārt šī likuma 3. panta 3. punktā arī bija skaidri paredzēts, ka lidostu apsaimniekotāju sagatavotajiem darbības plāniem ir jāpievieno atbilstoši akti un līgumi un tie tiks finansēti vienīgi tad, ja tie ir sagatavoti atbilstoši pārvadājumu piedāvājuma kritērijiem, raksturam un ilgumam un reģionālās izpildvaras noteiktajām vadlīnijām, kā arī vienīgi tad, ja tie pirms tam ir iesniegti kompetentai komisijai saistoša atzinuma sniegšanai.

87      No mehānisma, kas tiek īstenots ar Lēmumu Nr. 10/2010, izriet, ka tā noteikumi noteikti ir jālasa kopā ar dokumentiem, kuri, kā paredzēts šajā likumā, bija jāpieņem reģionālajai izpildvarai un no kuriem bija atkarīgi maksājumi, ko autonomais reģions veica šajā lietā aplūkotajiem lidostu apsaimniekotājiem. Šajos dokumentos, īpaši Reģionālajā lēmumā Nr. 29/36, bija skaidri paredzēts, ka lidostu apsaimniekotājiem to darbības plāni ir jāiesniedz apstiprināšanai autonomajam reģionam un šie plāni, lai tie varētu saņemt minētā autonomā reģiona paredzēto finansējumu, ir jāizstrādā atbilstoši pārvadājuma piedāvājuma kritērijiem, raksturam un ilgumam, kā arī reģionālās izpildvaras noteiktajām vadlīnijām.

88      Turklāt autonomā reģiona izveidotajā mehānismā papildus tam, ka pirms procesa sākšanas darbības plāni bija jāiesniedz apstiprināšanai autonomajam reģionam, lidostu apsaimniekotājiem, kā tas jau tika norādīts šī sprieduma 77. punktā, bija arī jāiesniedz ceturkšņa atskaites, lai tiktu saņemti 60 % no atbalsta, un pēdējo maksājuma daļu 20 % apmērā tie varēja saņemt vienīgi pēc tam, kad tie bija pierādījuši, ka ir ievērotas autonomā reģiona norādes. Tādējādi pārbaudes pirms lidostu apsaimniekotāju izmaksātajām summām ļāva minētajam reģionam kontrolēt šo apsaimniekotāju iniciatīvas, jo vienīgi tām iniciatīvām, kuras tika izveidotas atbilstoši tā vadlīnijām un kuras pamatoja atbilstošo līguma un grāmatvedības dokumentu iesniegšana, varēja saņemt strīdīgā atbalsta shēmā paredzēto finansējumu.

89      Autonomā reģiona kontroli pār lidostu apsaimniekotāju iniciatīvu saturu un apmēru apstiprina paši lidostu apsaimniekotāji. Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 237. apsvēruma, GEASAR norādīja, ka tas ir apspriedis mārketinga darbību piedāvājumus ar aviosabiedrībām, kuras bija atbildējušas uz uzaicinājumu uz konkursu, ko šis lidostas apsaimniekotājs bija publicējis savā tīmekļvietnē, ņemot vērā tūrisma mārketinga plānu, kuru autonomais reģions bija izstrādājis kā vienu no saviem plānošanas dokumentiem. Savukārt SOGAER apgalvo, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 313. apsvēruma, ka saistībā ar strīdīgā atbalsta shēmu minētais reģions ir sniedzis kompensāciju, kuru lidostas apsaimniekotājs vienkārši nodeva tālāk “tāda plāna ietvaros, ko pieņēmis, finansējis un pārraudzījis [autonomais] reģions”.

90      Konkrētāk, attiecībā uz līgumu noslēgšanu ar aviosabiedrībām Likumā Nr. 10/2010 nav minēta konkrēta rīcība, kas lidostu apsaimniekotājiem būtu jāpiedāvā darbības plānos, tāpat tajā nav arī norādīts, pie kurām aviosabiedrībām būtu jāvēršas. Tomēr Likuma Nr. 10/2010 3. panta 3. punktā ietvertā atsauce uz līgumiem, kuri ir jāiesniedz lidostu apsaimniekotājiem, un atsauce Reģionālajā lēmumā Nr. 29/36 uz gadījumiem, kuros aviosabiedrības īsteno darbības plānus, apstiprina, ka autonomais reģions ir mudinājis šos apsaimniekotājus izmantot aviosabiedrības, jo apsaimniekotāji ir vienīgās struktūras, kuras var uzņemties saistības ar aviosabiedrībām, atverot vai saglabājot gaisa satiksmes maršrutus, nosakot to biežumu un mērķus pasažieru skaita ziņā, un ka minētais reģions ir nolēmis, kurus gaisa maršrutus uzskatīt par atbilstīgiem. Turklāt attiecībā uz mārketinga darbībām autonomais reģions nošķir tās, kuras piedāvā aviosabiedrības, apstiprinot, ka lidostu apsaimniekotājiem ir noteikti jāizmanto šīs sabiedrības, no tām, kuras piedāvātu citi pakalpojumu sniedzēji, kas nav aviosabiedrības, kuri šajā lietā netiek aplūkoti un kuru esamība katrā ziņā nevar ietekmēt jautājumu, vai prasītājas saņemtā finansējuma pamatā ir minētā reģiona budžets un vai tas uz to ir attiecināms.

91      Tādējādi no dažādajiem noteikumiem, kas veido autonomā reģiona radīto mehānismu, ko Komisija kvalificē kā ex ante un ex post kontroli, izriet, ka šis reģions lejupējā tirgū ir cieši kontrolējis lidostu apsaimniekotāju iesniegtos darbības plānus, proti, attiecīgos gaisa satiksmes maršrutus un paredzētos mārketinga pakalpojumus, un augšupējā tirgū – summas, kuras lidostu apsaimniekotāji ir izlietojuši, atlīdzinot par minētajiem pakalpojumiem, kurus sniegušas aviosabiedrības, popularizējot Sardīnijas salu kā tūrisma galamērķi. Šādi rīkojoties, autonomais reģions ir nodrošinājis pietiekamu kontroli pār to lidostu apsaimniekotāju līgumisko rīcību, kuri bija nolēmuši lūgt finansējumu saistībā ar strīdīgā atbalsta shēmu tādā apmērā, ka var uzskatīt, ka minētā rīcība ir uz to attiecināma.

92      Turklāt jānorāda, ka Vispārējā tiesā iesniegtās lietas materiāli, tostarp tie, kurus ir iesniegusi Komisija, lai apstiprinātu autonomā reģiona iedibināta mehānisma darbību, apstiprina iepriekš minētos apsvērumus gan attiecībā uz līgumu starp lidostu apsaimniekotājiem un aviosabiedrībām attiecināmību uz autonomo reģionu, gan līdzekļu, kas tika izmantoti, lai veiktu maksājumus šīm sabiedrībām, reģionālo valsts izcelsmi. Turklāt attiecībā uz strīdīgo līgumu starp SOGAER un prasītāju šī līguma preambulā ir skaidri precizēts, ka “autonomais reģions ir nolēmis palielināt savas investīcijas mārketingā transporta un tūrisma nozarēs”; ka šim nolūkam tas “katru gadu piešķir SOGAER summu, kas šim uzņēmumam ir jāiztērē šī mērķa sasniegšanai”; ka, “ņemot vērā [autonomā] reģiona vēlmes, SOGAER publicē sludinājumu savā tīmeklī, lai ieguldītu mārketinga darbībās tūrisma objektu popularizēšanai Sardīnijas dienvidos”; ka “saskaņā ar [autonomā] reģiona publicētajām vadlīnijām SOGAER izstrādā darbības programmu, aprakstot stratēģiju un darbības, kas ir jāīsteno, lai sasniegtu satiksmes attīstības mērķi”, un ka “šo darbības plānu apstiprina Reģionālās padomes komiteja saskaņā ar Likuma [Nr. 10/2010] 3. panta 3. punktu”. Turklāt šajā līgumā bija ietverts noteikums, kurā skaidri tika precizēts, ka uz to attiecas Likuma Nr. 10/2010 noteikumi.

93      Turklāt, runājot par SOGAER iepriekš izstrādāto darbības plānu 2011. – 2013. gadam, kuru autonomais reģions apstiprināja saistībā ar Reģionālo lēmumu Nr. 39/42, tajā faktiski bija norādītas mārketinga darbības, kuras prasītājai bija jāīsteno. Komisija arī iesniedza rēķina kopiju saistībā ar strīdīgo maksājumu, kuru prasītāja bija sagatavojusi 2012. gada 20. decembrī un kuru SOGAER pēc tam paziņoja autonomajam reģionam saistībā ar pārbaudi, kas tika veikta pirms lidostas operatora avansa atmaksāšanas.

94      Visbeidzot, autonomā reģiona Lēmumos Nr. 322 un Nr. 300, kuri attiecīgi tika pieņemti 2013. gada 13. jūnijā un 2014. gada 16. jūnijā, nosakot galīgās ikgadējās summas, kas jāpiešķir SOGAER par 2012. un 2013. gadu, ņemot vērā, ka summa, kas SOGAER tika piešķirta par 2012. gadu, tika tostarp izmantota, lai atmaksātu strīdīgo maksājumu, autonomais reģions skaidri norādīja, ka “Likumā [Nr. 10/2010] paredzētā intervence tika īstenota ar lidostu apsaimniekotāju starpniecību, kuriem bija starpnieka un darbības priekšgājēja loma, nododot līdzekļus aviosabiedrībām atbilstoši paša reģiona noteiktajai kārtībai, kāda tika paredzēta iepriekš minētajā Likumā [Nr. 10/2010] un piemērošanas pasākumos” (che l’intervento di cui alla LR. n. 10/2010 si realizza attraverso le societa di gestione aeroportuale, che fungono da tramiti operativi e da soggetti anticipatori del trasferimento di risorse a favore dei vettori, secondo il percorso dalla Regione stessa disegnato con la sopraccitata legge regionale n. 10/2010 e con e delibere di attuazione della stessa), un ka “aviosabiedrības būtu jāuzskata par faktiskajiem un vienīgajiem finanšu līdzekļu plūsmas saņēmējiem atbilstoši Likumam [Nr. 10/2010]” (che i vettori debbano considerarsi i reali ed unici destinatari dei flussi delle risorse di cui alla predetta legge regionale).

95      Ņemot vērā šo apstākļu kopumu, gan no mehānisma, kuru izveidojis autonomais reģions, izmantojot strīdīgā atbalsta shēmu, gan no tā praktiskas īstenošanas izriet, ka līgumos, kurus lidostu apsaimniekotāji noslēdza ar aviosabiedrībām, tām veiktajā maksājumā, izpildot minētos līgumus, tika izmantoti reģionālie valsts līdzekļi un tas ir attiecināms uz autonomo reģionu.

96      Šo secinājumu neapšauba šī sprieduma 56. punktā norādītie prasītājas argumenti attiecībā uz faktu, ka lidostu apsaimniekotājiem, tostarp SOGAER, ir brīva izvēle pieprasīt vai nepieprasīt autonomā reģiona finansējumu un ka šo izvēli nosaka to pašu ekonomiskie apsvērumi.

97      Šajā ziņā, pirmkārt, lai gan iniciatīva iesniegt darbības plānus autonomajam reģionam, lūdzot tā finansējumu, formāli bija jāuzņemas lidostu apsaimniekotājiem, tiklīdz bija pieņemts lēmums par dalību strīdīgā atbalsta shēmā, to rīcības brīvību attiecībā uz konkrētu veicamo darbību, kā būtībā norāda Komisija, ievērojami samazināja šī reģiona noteiktie kritēriji un vadlīnijas. No šī sprieduma 92. punktā norādītā strīdīgā līguma konteksta acīmredzami izriet, ka strīdīgais maksājums ietilpa strīdīgā atbalsta shēmas kontekstā.

98      Otrkārt, attiecībā uz īpašajiem lidostu apsaimniekotāju ekonomiskajiem apsvērumiem ir jāatgādina, ka cenas, kuras aviosabiedrības noteica par saviem pakalpojumiem, īpaši mārketinga pakalpojumiem, finansiāli sedza autonomais reģions, nevis šie apsaimniekotāji. Līdz ar to šo apsaimniekotāju risks bija minimāls, jo tas attiecās vienīgi uz 4 % ieturējumu, kā arī komisijām un procentiem, kas bija jāmaksā SFIRS.

99      Turklāt jāatgādina, ka valsts intervences pasākuma mērķis nav pietiekams apstāklis, lai šis pasākums netiktu atzīts par “atbalstu” LESD 107. panta izpratnē. Šajā pantā netiek veikta [pasākumu] nošķiršana pēc valsts iesaistīšanās cēloņiem vai mērķiem, bet [šie pasākumi] tiek definēti atkarībā no to ietekmes (skat. spriedumu, 2008. gada 22. decembris, British Aggregates/Komisija, C‑487/06 P, EU:C:2008:757, 84. un 85. punkts un tajos minētā judikatūra; spriedums, 2015. gada 26. novembris, Spānija/Komisija, T‑461/13, EU:T:2015:891, 39. punkts).

100    Tomēr, ņemot vērā, kā jau tika atgādināts iepriekš, ka, izvērtējot pasākumu, Komisijai var nākties pārbaudīt, vai priekšrocību var uzskatīt par tādu, kas ir netieši piešķirta tirgus dalībniekiem, kuri nav tūlītēji valsts resursu iedalīšanas saņēmēji (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 13. jūnijs, Nīderlande/Komisija, C‑382/99, EU:C:2002:363, 61. un 62. punkts), ir jāuzskata – ciktāl var tikt pierādīts, kā tas ir šajā lietā, ka priekšrocību, kuras pamatā ir valsts līdzekļi, tūlītējais saņēmējs ir nodevis galasaņēmējam, nav nozīmes tam, ka saņēmējs šo nodošanu ir veicis atbilstoši komercdarbības loģikai vai, gluži pretēji, šī nodošana ir atbildusi vispārējo interešu mērķim.

101    To apstiprina judikatūra, kurā ir norādīts, ka priekšrocība, kas ir tiešā veidā piešķirta konkrētām fiziskām vai juridiskām personām, var būt netieša priekšrocība un attiecīgi valsts atbalsts citām juridiskām personām, kuras ir uzņēmumi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 19. septembris, Vācija/Komisija, C‑156/98, EU:C:2000:467, 22.–35. punkts; 2002. gada 13. jūnijs, Nīderlande/Komisija, C‑382/99, EU:C:2002:363, 38. un 60.–66. punkts; 2009. gada 4. marts, Associazione italiana del risparmio gestito un Fineco Asset Management/Komisija, T‑445/05, EU:T:2009:50, 127. punkts, un 2010. gada 15. jūnijs, Mediaset/Komisija, T‑177/07, EU:T:2010:233). Lietās, kurās tika pasludināti šie spriedumi, priekšrocības nodošana, ko veica fiziskas vai juridiskas personas, kas ir tūlītējās valsts līdzekļu saņēmējas, ietilpa komercattiecībās, apstiprinot – tas, ka nodošanas pamatā ir komerciāli iemesli, neietekmē plūsmas, kāda ir bijusi valsts izcelsmes līdzekļiem līdz pat galasaņēmējam, izvērtējumu atbilstoši LESD 107. panta 1. punktam.

102    Attiecībā uz prasītājas norādīto argumentāciju saistībā ar SOGAER kā “valsts uzņēmuma” kvalificēšanu Direktīvas 2006/111 izpratnē, jākonstatē, ka šī argumentācija nav efektīva un katrā ziņā nav pamatota. Komisija nav pamatojusies uz šādu SOGAER kvalifikāciju, lai strīdīgo maksājumu attiecinātu uz Itālijas valsti. Komisija turpretī pamatojās uz autonomā reģiona izstrādātu mehānismu, lai nonāktu pie secinājuma, ka aviosabiedrību saņemto maksājumu pamatā ir šī reģiona līdzekļi un tādējādi tas ir attiecināms uz to un – attiecīgi – uz Itālijas valsti. Šādā kontekstā attiecīgajiem lidostu apsaimniekotājiem, tostarp SOGAER, bija vienīgi starpnieka loma, tādējādi, kā norāda Komisija, to iespējamai kvalificēšanai par valsts uzņēmumu nav nozīmes.

103    Šajos apstākļos nozīmes nav arī tam, ka 2018. gada 13. decembra spriedumā Ryanair un Airport Marketing Services/Komisija (T‑53/16, EU:T:2018:943) un 2018. gada 13. decembra spriedumā Ryanair un Airport Marketing Services/Komisija (T‑165/15, EU:T:2018:953), uz kuriem norāda prasītāja, Vispārējā tiesa nosprieda – Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka abas attiecīgās tirdzniecības un rūpniecības palātas, kuras kontrolē attiecīgi Po‑Bearnas un Nīmas‑Izē‑Levigānas lidostas, ir uzskatāmas par publiskām iestādēm, kuru lēmumi ir attiecināmi uz Francijas valsti. Pat ja tiktu uzskatīts, ka Kaljāri CCIA ir valsts iestāde un Kaljāri‑Elmasas lidostas situācija ir salīdzināma ar šajās citās lietās aplūkoto divu lidostu situāciju, tādējādi šīs lidostas rīcība būtu attiecināma uz Kaljāri CCIA un līdz ar to uz Itālijas valsti, tomēr šajā lietā konkrētākā aplūkotā rīcība, proti, strīdīgā līguma noslēgšana un strīdīgais maksājums, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir attiecināma uz autonomo reģionu, jo Kaljāri‑Elmasas lidostai ir vienīgi starpnieka loma.

104    Katrā ziņā ir jānorāda, ka atšķirībā no īpašajiem apstākļiem lietās, kurās tika pasludināts 2018. gada 13. decembra spriedums Ryanair un Airport Marketing Services/Komisija (T‑53/16, EU:T:2018:943) un 2018. gada 13. decembra spriedums Ryanair un Airport Marketing Services/Komisija (T‑165/15, EU:T:2018:953), šajā lietā, pirmkārt, nav pierādīts, ka Kaljāri CCIA būtu uzskatāma par valsts iestādi, jo prasītāja vienīgi konstatē, kā tas ir norādīts apstrīdētā lēmuma 55. apsvērumā, ka atbilstoši Itālijas tiesībām Kaljāri CCIA ir “patstāvīga valsts struktūra”. Otrkārt, Kaljāri‑Elmasas lidostu apsaimnieko SOGAER, nevis Kaljāri CCIA, un prasītāja nav centusies pierādīt, ka šī lidostas apsaimniekotāja rīcība, kura kapitāldaļu vairākums neapšaubāmi pieder Kaljāri CCIA, ir attiecināma uz pēdējo minēto, ņemot vērā 2002. gada 16. maija spriedumā Francija/Komisija (C‑482/99, EU:C:2002:294) norādītos nosacījumus.

105    Visbeidzot, attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, saskaņā ar kuru Komisija šajā strīdā vēlējās papildināt apstrīdētā lēmuma pamatojumu, apstiprinot, ka līgumu, kas tika noslēgti starp lidostu apsaimniekotājiem un aviosabiedrībām, vienīgais mērķis bija izplatīt autonomā reģiona nodrošināto finansējumu, pietiek konstatēt, ka ar šo apgalvojumu Komija acīmredzami atsaucas uz šo apsaimniekotāju starpnieku lomu, kas ir norādīta tostarp apstrīdētā lēmuma 357.–360. apsvērumā un atgādināta 388. un 402. apsvērumā. Līdz ar to prasītājas apgalvojums ir jānoraida.

106    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, Komisija nav pieļāvusi tiesību kļūdu, apstrīdētā lēmuma 357.–360. apsvērumā norādot, ka lidostu apsaimniekotājus var uzskatīt par starpniekiem starp autonomo reģionu un aviosabiedrībām, un secinot, ka maksājumi, tostarp strīdīgais maksājums, kuru lidostu apsaimniekotāji veikuši minētajām aviosabiedrībām, atbilst autonomā reģiona līdzekļiem un ir attiecināmi uz to. Tādējādi, tā kā Komisija nav pieļāvusi kļūdu attiecīgajā “līmenī”, izvērtējot valsts atbalsta esamību, pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

 Par pirmā pamata otro daļu saistībā ar privāta uzņēmēja principa piemērošanu SOGAER līmenī

107    Prasītāja apgalvo, ka, tā kā lidostu apsaimniekotāji ir uzskatāmi par atbilstošu analīzes “līmeni”, nozīme esot vienīgi jautājumam, vai SOGAER, darbojoties patstāvīgi, ir ievērojis privāta uzņēmēja principu, veicot strīdīgo maksājumu.

108    Tādējādi neesot nozīmes Komisijas apsvērumiem saistībā ar autonomā reģiona nolūku, proti, ka šis pēdējais minētais ir mēģinājis drīzāk sasniegt valsts politikas mērķus, nevis rentabilitātes mērķus. Tāpat neesot nozīmes tam, ka nav biznesa plāna, rentabilitātes iepriekšējas analīzes vai jebkāda cita iekšēja dokumenta, kas ļautu noteikt iespējamos reģiona rentabilitātes mērķus.

109    Prasītāja uzskata – lai pārbaudītu, vai SOGAER ir rīkojies saskaņā ar privātā uzņēmēja principu, noslēdzot strīdīgo līgumu, Komisijai atbilstoši tās lēmumu pieņemšanas praksei un pieejai, kādu Vispārējā tiesa ir izvēlējusies 2008. gada 17. decembra spriedumā Ryanair/Komisija (T‑196/04, EU:T:2008:585), bija jāaprēķina ar minēto līgumu saistīto izdevumu un ienākumu starpība. Ja šādas aprēķināšanas rezultātā rodas negatīvs atlikums, tas nozīmējot valsts atbalsta esamību.

110    Neesot nekāda iemesla, kādēļ Komisija šajā gadījumā nav aprēķinājusi ar strīdīgo līgumu saistīto izdevumu un ienākumu starpību. Šajā ziņā prasītāja iebilst Komisijai, ka tā nav sniegusi pamatojumu savam apstrīdētā lēmuma 386. un 387. apsvērumā formulētajam secinājumam, saskaņā ar kuru tai neesot iespējams izvērtēt finansiālās attiecības starp lidostu apsaimniekotājiem un aviosabiedrībām, pat ja šo aviosabiedrību atlasei ir rīkotas iepirkumu procedūras. Tā arī iebilst, ka Komisija nav uzņēmusies iniciatīvu, lūdzot lidostu apsaimniekotājus iesniegt to līgumu ex ante rentabilitātes analīzi, kuri ir noslēgti ar aviosabiedrībām.

111    Konkrētāk, attiecībā uz ieņēmumiem, kas ir jāņem vērā, aprēķinot ar strīdīgo līgumu saistīto izdevumu un ieņēmumu starpību, runa esot par ieņēmumiem, kurus Kaljāri‑Elmasas lidostas gadījumā rada prasītājas nodrošinātie lidojumi no šīs lidostas, proti, kā atklājot vienkārša meklēšanas darbība internetā, lidojumi starp Kaljāri‑Elmasu un Ķelni‑Bonnu, kā arī starp Kaljāri‑Elmasu un Štutgarti. Turklāt pati Komisija apstrīdētā lēmuma 376. apsvērumā esot noteikusi saikni starp mārketinga līgumiem, kurus lidostu apsaimniekotāji noslēguši ar aviosabiedrībām, un pēdējo minēto nodrošinātajiem lidojumiem no aplūkotajām lidostām.

112    Attiecībā uz izmaksām, kas jāņem vērā, aprēķinot šos starpību, prasītāja uzskata, ka strīdīgajam maksājumam neesot nozīmes. Patiesībā attiecīgajās izmaksās esot jāiekļauj SOGAER finansējuma izmaksas, lai saņemtu finansējumu, kas esot ļāvis veikt minēto maksājumu (turpmāk tekstā – “finansējuma izmaksas”). Kā jau ir norādīts pirmā pamata pirmajā daļā šī sprieduma 56. punktā, lai piekļūtu autonomā reģiona finansējumam, lidostu apsaimniekotājiem tam esot jāmaksā “atlīdzība”, kas izpaužas kā 4 % ieturējums, kā arī – attiecīgā gadījumā – komisija un procenti. Tomēr šo finansējuma izmaksu apmērs esot ievērojami mazāks par summu 30 000 EUR apmērā, kas atbilst strīdīgajam maksājumam.

113    Turpretī neesot atbilstoši ieturēt strīdīgo maksājumu, ņemot vērā faktu, ka to finansēja autonomais reģions un ka pēdējais minētais neveido vienību ar SOGAER. Šajā ziņā nevar pamatoti atsaukties uz 2008. gada 17. decembra spriedumu Ryanair/Komisija (T‑196/04, EU:T:2008:585), jo pretēji tam, kā tas ir šajā lietā, kur autonomajam reģionam nepieder SOGAER, Valonijas reģionam pilnībā piederēja Šarlruā (Beļģija) lidostas apsaimniekotāja kapitāldaļas.

114    Komisija galvenokārt uzskata, ka pirmā pamata otrā daļa nav efektīva, ciktāl ar to vienīgi tiek apstrīdēti apstrīdētā lēmuma 385.–387. apsvēruma konstatējumi saistībā ar konkrētu privātā uzņēmēja principa piemērošanu, neapstrīdot minētā lēmuma 380.–383. apsvērumā ietvertos konstatējumus par minētā principa “nepiemērojamību”, pamatojoties uz to, ka autonomajam reģionam esot vispārēji ekonomiskās politikas mērķi, nevis attiecīgo lidostu rentabilitātes mērķi. Pakārtoti Komisija uzskata, ka otrā daļa nav pamatota.

115    Turklāt, konkrētāk, runājot par argumentu, saskaņā ar kuru finansējuma izmaksas esot jāuzskata par izmaksām, kas ir būtiskas, aprēķinot prasītājas norādīto starpību, tas nav pieņemams.

–       Par argumenta saistībā ar finansējuma izmaksām pieņemamību

116    Komisija uzskata, ka prasītāja ar savu argumentu saistībā ar finansējuma izmaksām replikas stadijā esot apgalvojusi, ka drīzāk šīs izmaksas, nevis strīdīgais maksājums veidojot attiecīgo atbalstu. Šādi rīkojoties, prasītāja norādot jaunu un līdz ar to nepieņemamu pamatu.

117    Prasītāja, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu šajā ziņā, paskaidro, ka šis arguments ietilpst tās pamata argumentācijas papildinājumā, saskaņā ar kuru Komisijai esot bijis jāpārbauda valsts atbalsta esamība SOGAER līmenī, nevis autonomā reģiona līmenī. Pakārtoti tā piebilst, ka atlikums, kas rodas, aprēķinot ar strīdīgo līgumu saistītos izdevumus un ieņēmumus, esot pozitīvs, ja tiek ieturēta gan strīdīgā maksājuma summa 30 000 EUR apmērā, gan finansējuma izmaksu summa, kas ir ievērojami mazāka par 30 000 EUR, tādējādi abos gadījumos izslēdzot valsts atbalsta esamību.

118    Šajā ziņā ir jākonstatē – lai gan prasītāja jau prasības pieteikumā apgalvoja, ka ir jāpārbauda, vai SOGAER ir rīkojies kā privātais uzņēmējs, un jāveic ar strīdīgo līgumu saistīto izdevumu un ienākumu starpības aprēķins, kas ir jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas uz strīdīgā līguma papildu rentabilitātes analīzi, tā šajā minētā prasības pieteikuma stadijā atsaucas vienīgi uz strīdīgo maksājumu, nevis finansējuma izmaksām. Vienīgi replikas stadijā prasītāja pirmo reizi norādīja uz finansējuma izmaksām, tādējādi parādot attīstību saistībā ar būtiskajām izmaksām, kas jāņem vērā, analizējot inkrementālo rentabilitāti.

119    Turklāt prasītāja ir veikusi līdzīgas izmaiņas savā argumentācijā trešajā pamatā saistībā ar de minimis atbalsta esamību. Lai gan prasības pieteikumā tā apgalvo, ka strīdīgā maksājuma apmērs ir ievērojami mazāks par atbilstošo slieksni 200 000 EUR apmērā, vēlāk replikā tā norāda uz finansējuma izmaksu apmēru, kas ir ievērojami mazāks par 30 000 EUR.

120    Šādi rīkojoties, prasītāja ir grozījusi tās argumentācijas būtisku aspektu, jo argumenta, ar kuru tiek precizēta prasības pieteikumā norādītā inkrementālās rentabilitātes analīze, aizsegā tā apstrīd pašu apstrīdētajā lēmumā norādītā atbalsta priekšmetu un in fine summu, kam vajadzības gadījumā vajadzētu būt atmaksāšanas atbilstoši apstrīdētā lēmuma 2. pantā noteiktajam atgūšanas pienākumam priekšmetam.

121    Ņemot vērā iepriekš minēto, arguments saistībā ar darbības izmaksām nav uzskatāms par pirmā pamata otrās daļas, kāds tas ietverts prasības pieteikumā, papildinājumu šī sprieduma 61. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē. Tādējādi minētais arguments ir jānoraida kā nepieņemams.

–       Par pirmā pamata otrās daļas pamatotību

122    Prasītāja apgalvo, ka Komisijai esot bijis jāpārbauda, vai SOGAER, noslēdzot strīdīgo līgumu un veicot strīdīgo maksājumu, ir darbojies atbilstoši privātā uzņēmēja principam.

123    Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka to iemeslu dēļ, kuri tika norādīti, izskatot pirmā pamata pirmo daļu, prasītāja pieļauj kļūdu, uzskatot, ka SOGAER ir atbilstošais līmenis, lai izvērtētu valsts atbalsta esamību.

124    Ciktāl tās pamatā ir kļūdaina premisa, pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota. Ņemot vērā, ka lidostu apsaimniekotājiem bija vienīgi starpnieka loma, privātā uzņēmēja principu to līmenī nevar piemērot, kā to būtībā norāda Komisija apstrīdētā lēmuma 387. apsvērumā. Tādējādi pretēji prasītājas apgalvotajam Komisija ir pienācīgi pamatojusi savu secinājumu, saskaņā ar kuru tai neesot bijis iespējams izvērtēt finansiālās attiecības starp lidostu apsaimniekotājiem un aviosabiedrībām, minētajā apsvērumā precizējot, ka šie apsaimniekotāji nav rīkojušies kā uzņēmēji tirgus ekonomikas apstākļos, jo tie vienīgi ir īstenojuši autonomā reģiona izveidoto strīdīgā atbalsta shēmu.

125    Pakārtoti ir jānorāda, ka attiecīgie lidostu apsaimniekotāji, proti, Kaljāri‑Elmasas un Olbijas apsaimniekotāji, nepieder autonomajam reģionam, to turklāt prasītāja neapstrīd. Tādējādi minētais reģions kā akcionārs nevarēja sagaidīt īsāka vai garāka termiņa ekonomisko atdevi no finansējuma, kuru tas nodeva minēto apsaimniekotāju rīcībā, un šī iemesla dēļ privātā uzņēmēja princips nav piemērojams.

126    No iepriekš minētā izriet, ka, tā kā darījumi, kas tika veikti starp aviosabiedrībām un lidostu apsaimniekotājiem, nebija izvērtējami, ņemot vērā privātā uzņēmēja principu, Komisijai nebija jāpārbauda tā konkrēta piemērošana prasītājas gadījumā.

127    Tādējādi, pirmkārt, Komisijai nebija jāveic strīdīgā līguma papildu rentabilitātes analīze. Tādēļ apgalvotajam pierādījumam, kuru prasītāja iesniedza, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotu jautājumu par strīdīgā maksājuma rentabilitāti, nav nozīmes. Katrā ziņā ir jākonstatē, ka šo pierādījumu nevar uzskatīt par derīgu papildu rentabilitātes analīzi. Konkrētāk, pietiek norādīt, ka prasītāja kā atbilstošos ieņēmumus min visas lidostas nodevas, kas prasītājai bija jāmaksā SOGAER par laikposmu no 2011. līdz 2015. gadam. Šādi rīkojoties, tā iekļauj lidostas nodevas gandrīz divu gadu ilgumā, pirms tika sākta attiecīgā strīdīgajā līgumā aplūkotā reklāmas kampaņa, un tā nevērtē minēto nodevu summu, kas izrietot no Kaljāri‑Elmasas lidostas apmeklētības pieauguma minētās kampaņas dēļ. Turklāt prasītāja kā atbilstošās izmaksas norāda vienīgi strīdīgo maksājumu, ignorējot pārējos SOGAER izdevumus, kas tostarp ir saistīti ar minētās lidostas apmeklētības pieaugumu.

128    Pārējā daļā pietiek konstatēt, ka prasītāja kļūdaini interpretē apstrīdētā lēmuma 376. apsvērumu, kurš neattiecas uz papildu rentabilitātes analīzes noteikumiem. Šis apsvērums attiecas uz atšķirīgu jautājumu, proti, vai līgumos, kas noslēgti starp lidostu apsaimniekotājiem un aviosabiedrībām, paredzētās mārketinga pakalpojumu izmaksas ir uzskatāmas par izmaksām, kas parasti būtu jāsedz šīm sabiedrībām.

129    Otrkārt, pretēji prasītājas norādītajam Komisijai nebija pienākuma pēc savas ierosmes lūgt lidostu apsaimniekotājus iesniegt iespējamo aviosabiedrībām veikto maksājumu rentabilitātes ex ante analīzi, jo šī analīze bija saistīta arī ar konkrēta privātā uzņēmēja principa praktisku piemērošanu SOGAER līmenī. Turklāt, kā pamatoti norāda Komisija, atsevišķas ieinteresētās personas, tostarp SOGAER, iesniedza apsvērumus tostarp par iespējamu privātā uzņēmēja principa piemērošanu, tiem pievienojot dokumentus, kurus šie lietas dalībnieki uzskatīja par nozīmīgiem, savukārt prasītāja nepiedalījās administratīvajā procedūrā.

130    Šādos apstākļos Komisijai nevar pārmest, ka tā nebija ņēmusi vērā iespējamos faktiskos vai tiesiskos apstākļus, ko tai varēja sniegt administratīvās procedūras laikā, bet kas netika iesniegti, jo Komisijai nav pienākuma pēc savas iniciatīvas un ar prognožu palīdzību pārbaudīt, kādu informāciju tai varēja iesniegt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 12. septembris, Achemos Grupė un Achema/Komisija, T‑417/16, nav publicēts, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2019:597, 60. punkts).

131    Treškārt, nav nozīmes arī prasītājas tiesas sēdē iesniegtajam argumentam, saskaņā ar kuru apstākļa, ka tā papildus SOGAER samaksātajai summai 30 000 EUR apmērā ir ieguldījusi 10 000 EUR reklāmas kampaņā, kas ir strīdīgā līguma priekšmets, kā norādīts šī sprieduma 24. punktā, nolūks esot pierādīt, ka SOGAER ir rīkojies kā privātais uzņēmējs.

132    Pārējā daļā, ciktāl prasītāja vēloties secināt argumentu no judikatūras, saskaņā ar kuru valsts struktūru un privāto uzņēmēju vienlaicīga dalība salīdzināmos apstākļos noteiktā darījumā ļaujot no tā secināt, ka šis darījums ir noticis apstākļos, kas var atbilst privāta uzņēmēja principam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2000. gada 12. decembris, Alitalia/Komisija, T‑296/97, EU:T:2000:289, 81. punkts un tajā minētā judikatūra), šī argumentācija ir jānoraida. Šajā lietā nevar uzskatīt, ka SOGAER būtu salīdzināmos apstākļos piedalījies tajā pašā darījumā, kurā piedalījās prasītāja, jo SOGAER nav aviosabiedrība. Tādējādi SOGAER nevarēja sagaidīt peļņu, kas būtu līdzīga tai, kādu prasītāja cerēja saņemt no savas finansiālās līdzdalības šajā kampaņā, proti, tostarp tai, kas rodas no biļešu skaita pieauguma vai palielinoties pakalpojumu tirdzniecībai uz to gaisa kuģu klāja attiecīgajos gaisa satiksmes maršrutos.

133    Visbeidzot, attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, saskaņā ar kuru bija jāpiemēro privāta uzņēmēja princips lidostu apsaimniekotāju līmenī, jo pašā apstrīdētajā lēmumā, īpaši 382. un 385. apsvērumā, bija norādīts, ka tas nav piemērojams autonomā reģiona līmenī, ir jākonstatē, ka prasītāja kļūdaini interpretē šos apsvērumus. No šiem apsvērumiem vienīgi izriet, ka, izvērtējot valsts atbalsta esamību šī reģiona līmenī, nav piemērojams privātā uzņēmēja princips, jo ar šo principu ir paredzēts sasniegt valsts politikas mērķus, nevis gūt peļņu, ko varētu sagaidīt privātais uzņēmējs no darījumiem ar aviosabiedrībām.

134    Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida kā daļēji nepieņemama un daļēji nepamatota, un šī iemesla dēļ ir jānoraida pirmais pamats kopumā.

 Par otro pamatu attiecībā uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, ciktāl Komisija neesot pierādījusi, ka atbalsts, kuru prasītāja esot saņēmusi, radītu vai draudētu radīt konkurences izkropļojumu un ietekmētu tirdzniecību starp dalībvalstīm

135    Otrā pamata attiecībā uz to, ka Komisija neesot pierādījusi, ka atbalsts, kuru esot saņēmusi prasītāja, radītu vai draudētu radīt konkurences izkropļojumu un ietekmētu tirdzniecību starp dalībvalstīm, pamatojumam prasītāja pirmajā daļā apgalvo, ka Komisijai esot vajadzējis pierādīt, kādā veidā strīdīgais maksājums – nevis strīdīgā atbalsta shēma – esot radījis vai draudējis radīt konkurences izkropļojumu un ietekmējis tirdzniecību starp dalībvalstīm. Otrajā daļā, kas iesniegta pakārtoti, prasītāja norāda – pat ja tiktu uzskatīts, ka Komisija var vienīgi pārbaudīt minēto shēmu, apstrīdētais lēmums neesot pienācīgi pamatots attiecībā uz faktu, ka šī shēma var radīt konkurences izkropļojumu un ietekmēt tirdzniecību.

136    Komisija lūdz noraidīt otro pamatu kā daļēji nepieņemamu un daļēji nepamatotu. Konkrētāk, ciktāl prasītāja uzskatot, ka strīdīgais maksājums ir individuāls atbalsts, kas ir piešķirts drīzāk ad hoc, nevis piemērojot atbalsta shēmu, pirmā daļa neesot pieņemama.

 Par pirmo daļu saistībā ar strīdīgā maksājuma pārbaudi strīdīgā atbalsta shēmas vietā

137    Prasītāja norāda – ņemot vērā to, ka no sešpadsmit aplūkotajām aviosabiedrībām tā saņēma vismazāko maksājumu 30 000 EUR apmērā, nevar pieļaut, ka Komisija ir apvienojusi visas šīs sabiedrības vienkopus un nav izolēti pārbaudījusi strīdīgo maksājumu. Turklāt tā uzskata, ka Komisija nevarēja vienīgi pārbaudīt strīdīgā atbalsta shēmas ietekmi uz konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm, jo šis strīds neattiecoties uz atbalsta shēmu.

138    Komisija, tostarp pamatojoties uz judikatūru, kas izriet no 2011. gada 9. jūnija sprieduma Comitato “Venezia vuole vivere” u.c./Komisija (C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368, 63. punkts), apgalvo, ka tādas atbalsta shēmas gadījumā, kāda tiek aplūkota šajā lietā, tā var vienīgi izpētīt aplūkotās shēmas īpašības, lai lēmuma pamatojumā novērtētu, vai sakarā ar palielinātu atbalsta summu vai procentiem, atbalstīto ieguldījumu īpašībām vai citiem nosacījumiem, ko šī shēma paredz, tā nodrošina jūtamu priekšrocību saņēmējiem salīdzinājumā ar to konkurentiem un ir tāda, kas dod būtisku labumu uzņēmumiem, kuri piedalās tirdzniecībā starp dalībvalstīm. Tādējādi Komisijai lēmumā par šādu shēmu neesot pienākuma analizēt atbalstu, kas saskaņā ar minēto shēmu ir piešķirts katrā individuālā gadījumā.

139    Turklāt Komisija uzskata – ciktāl prasītāja apgalvojot, ka strīdīgais atbalsts ir uzskatāms drīzāk par individuālu ad hoc atbalstu, nevis individuālu atbalstu, kas piešķirts, piemērojot atbalsta shēmu, un, šādi rīkojoties, apstrīdot strīdīgo pasākumu “atbalsta shēmas” kvalifikāciju, prasītāja neesot sniegusi nekādu skaidrojumu, nedz arī a fortiori iesniegusi pierādījumus, kas pamatotu tās nostāju, līdz ar to šis arguments neesot pieņemams. Pakārtoti – šis arguments neesot pamatots, ņemot vērā, ka lidostu apsaimniekotājiem neesot nekādas rīcības brīvības un tie vienīgi nododot tālāk individuālu atbalstu, piemērojot strīdīgā atbalsta shēmu.

140    Šajā ziņā vispirms ir jānorāda – prasītāja pirmajā pamatā apgalvo, ka Komisijai esot bijusi jāizvērtē valsts atbalsta esamība SOGAER, nevis autonomā reģiona līmenī. Tomēr šī argumentācija tika noraidīta kā nepamatota.

141    Tādējādi, ciktāl prasītājas argumentācija, kas norādīta otrā pamata pirmajā daļā, ir balstīta uz pirmā pamata pirmajā daļā izstrādāto argumentāciju tādā ziņā, ka strīdīgais maksājums esot jāpārbauda izolēti, ņemot vērā, ka SOGAER esot atbilstošs līmenis, lai izvērtētu valsts atbalsta esamību, šī argumenta pamatā ir kļūdaina premisa, un tāpēc tas ir jānoraida kā nepamatots. Prasītājas atsaukšanās uz apstrīdētā lēmuma 48. apsvērumu, kurā vienīgi ir konstatēts, ka lidostu apsaimniekotājiem ir jānoslēdz nolīgumi par mārketingu, lai īstenotu 2. darbību, nevar apšaubīt šo secinājumu.

142    Līdz ar to, ciktāl, kā norāda Komisija, prasītāja ir vēlējusies apstrīdēt strīdīgo pasākumu kvalificēšanu par atbalsta shēmu, ir jāizvērtē arī tas, vai šis prasītājas argumentācijas aspekts ir pieņemams un – attiecīgā gadījumā – pamatots.

143    Prasītāja, kuru Vispārējā tiesa iztaujāja par šādas argumentācijas pieņemamību, uzskata, ka tā ir izskaidrojusi savu nostāju šajā jautājumā, pirmajā pamatā norādot, ka Komisijai, lai izvērtētu valsts atbalsta esamību, esot vajadzējis pārbaudīt drīzāk strīdīgo līgumu, nevis strīdīgā atbalsta shēmu, kurai neesot nozīmes. Šāda nostāja turklāt saskanot ar apstrīdētā lēmuma 48. apsvērumu, kas tieši attiecas uz mārketinga līgumiem, kuri ir noslēgti starp lidostu apsaimniekotājiem un aviosabiedrībām. Tādējādi prasītāja norāda, ka ar nepieņemamības pamatu Komisija ir vēlējusies panākt pierādīšanas pienākuma pāreju, jo, ņemot vērā, ka SOGAER ir valsts uzņēmums, tai bija jāpārbauda, vai šis lidostas apsaimniekotājs ir rīkojies kā privāts uzņēmējs tirgus ekonomikas apstākļos.

144    Turklāt, pamatojoties uz 2019. gada 14. februāra sprieduma Beļģija un Magnetrol International/Komisija (T‑131/16 un T‑263/16, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2019:91) 87. punktu, prasītāja piebilst, ka atbalsta shēmas kvalifikācija ir atkarīga tostarp no nosacījuma, ka attiecīgajām iestādēm nav rīcības brīvības, nosakot attiecīgā atbalsta būtiskos elementus un lemjot par tā piešķiršanu, kas tā neesot šajā gadījumā, jo apstrīdētais lēmums nekādā veidā neliecina par rīcības brīvības trūkumu attiecībā uz lidostu apsaimniekotājiem, īstenojot strīdīgā atbalsta shēmu.

145    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta pirmajai daļai, kas tiesvedībai Vispārējā tiesā ir piemērojama saskaņā ar šo statūtu 53. panta pirmo daļu, un atbilstoši Reglamenta 76. panta d) punktam prasības pieteikumā tostarp ir jānorāda tiesvedības priekšmets un kopsavilkums par pamatiem, ar kuriem ir pamatots prasības pieteikums. No judikatūras izriet, ka šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un lai Tiesa varētu veikt pārbaudi. Saskaņā ar iedibināto judikatūru, lai nodrošinātu juridisko noteiktību un pareizu tiesvedību, prasības pieņemamība paredz, ka visiem to pamatojošiem būtiskiem faktu un tiesību elementiem ir vismaz īsumā, bet saskanīgi un saprotami jāizriet no paša prasības pieteikuma teksta (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 19. aprīlis, Evropaïki Dynamiki/Komisija, T‑49/09, nav publicēts, EU:T:2012:186, 90. punkts, un 2013. gada 16. oktobris, TF1/Komisija, T‑275/11, nav publicēts, EU:T:2013:535, 95. punkts).

146    Šajā lietā no šī sprieduma 137. punktā norādītajiem argumentiem izriet, ka prasītāja būtībā aprobežojas ar apgalvojumu, ka nevar pieņemt, ka Komisija pret visām aviosabiedrībām ir izturējusies vienādi, un ka šis strīds neattiecas uz atbalsta shēmu. Prasītāja arī norāda uz strīdīgā atbalsta shēmu trešajā pamatā, bet vienīgi nolūkā apgalvot, ka “strīds neattiecas uz atbalsta shēmu aviosabiedrībām, bet gan uz konkrētu atgūšanas pienākumu”, kas ir noteikts apstrīdētajā lēmumā. Jākonstatē, ka prasītāja nav paskaidrojusi, kā Komisija apstrīdētā lēmuma 349. apsvērumā esot kļūdaini uzskatījusi, ka strīdīgie pasākumi ir uzskatāmi par atbalsta shēmu Regulas 2015/1589 1. panta d) punkta izpratnē, vēl jo vairāk tādēļ, ka tā nenorāda nedz uz šo apsvērumu, nedz šo noteikumu.

147    Neapšaubāmi, nav izslēgts, ka atsevišķi pirmā pamata pirmās daļas atbalstam izvirzīti argumenti ir nozīmīgi argumentācijā, kuras nolūks ir apstrīdēt attiecīgo pasākumu kvalificēšanu par atbalsta shēmu. Tomēr ar to nepietiek, lai atzītu, ka prasītāja šo kvalifikāciju apstrīd. Šāda atbalsta shēmas kvalifikācija pēc savas būtības atšķiras no valsts atbalsta esamības izvērtējuma. Tādējādi ar šo pēdējo vērtējumu tiek pārbaudīts, vai atsevišķā gadījumā ir izpildīti LESD 107. panta 1. punktā norādītie četri kumulatīvie kritēriji. Turpretī atbalsta shēmas kvalificēšana ļauj Komisijai vienā vienīgā administratīvajā procedūrā veikt šo pārbaudi kopā vairākiem individuālajiem atbalstiem procesa efektivitātes nolūkos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1994. gada 5. oktobris, Itālija/Komisija, C‑47/91, EU:C:1994:358, 21. punkts).

148    Nepamatojot argumentāciju, kuras mērķis ir apstrīdēt attiecīgo pasākumu kvalificēšanu kā atbalsta shēmu, prasītāja liek Komisijai un Vispārējai tiesai spekulēt par precīzu argumentāciju un faktiskajiem un juridiskajiem apsvērumiem, kas varētu būt šīs apstrīdēšanas pamatā. Tomēr tieši šādu situāciju, kas ir tiesiskās nedrošības avots un nav saderīga ar pareizu tiesvedību, vēlas novērst Reglamenta 76. pants (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2008. gada 19. maijs, TF1/Komisija, T‑144/04, EU:T:2008:155, 57. punkts).

149    Pretēji prasītājas norādītajam no tā izriet, ka prasība, lai tā pamatotu savu argumentāciju, nenozīmē pierādīšanas pienākuma pāreju. Tā kā Komisija apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka Likums Nr. 10/2010 un tā īstenošanas akti ir uzskatāmi par atbalsta shēmu, prasītājai, ja tā vēlējās apstrīdēt šo kvalifikāciju, bija jānorāda attiecīga argumentācija.

150    Iepriekš minēto analīzi neapšauba prasītājas arguments, kas izriet no 2019. gada 14. februāra sprieduma Beļģija un Magnetrol International/Komisija (T‑131/16 un T‑263/16, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2019:91) 87. punkta, ņemot vērā, ka prasītāja, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, nevarēja kompensēt to, ka pašā prasības pieteikuma tekstā nav pietiekami skaidra un precīza pamata, ar kuru tiktu apstrīdēta strīdīgo pasākumu atbalsta shēmas kvalifikācija, neatņemot Reglamenta 76. panta d) punktam jebkādu piemērojamību (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. rīkojumu, 2008. gada 19. maijs, TF1/Komisija, T‑144/04, EU:T:2008:155, 30. punkts).

151    Katrā ziņā šis arguments ir kļūdains. Lidostu apsaimniekotāji nav “valsts iestādes”, uz kurām attiecas prasība, kas izriet no 2019. gada 14. februāra sprieduma Beļģija un Magnetrol International/Komisija (T‑131/16 un T‑263/16, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2019:91) 87. punkta, saskaņā ar kuru valsts iestādēm, kuras piemēro atbalsta shēmu, nevar būt rīcības brīvības attiecībā uz konkrētā atbalsta būtisko elementu noteikšanu un attiecībā uz tā piešķiršanas lietderību, jo saskaņā ar Likumu Nr. 10/2010 un tā īstenošanas aktiem šī loma ir jāuzņemas autonomā reģiona reģionālajai izpildvarai. Turklāt pretēji prasītājas apgalvotajam no apstrīdētā lēmuma, tostarp tā 360., 387. un 402. apsvēruma, izriet, ka Komisija uzskata – minētajiem apsaimniekotājiem nav rīcības brīvības, jo tiem ir starpnieka loma, īstenojot strīdīgā atbalsta shēmu.

152    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā daļēji nepieņemama un daļēji nepamatota.

 Par otrā pamata otro daļu saistībā ar nepietiekamu pamatojumu attiecībā uz strīdīgā atbalsta shēmas ietekmi uz konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm

153    Prasītāja būtībā norāda – pat ja tiktu uzskatīts, ka Komisija var vienīgi pārbaudīt strīdīgā atbalsta shēmu, apstrīdētais lēmums neesot pietiekami pamatots attiecībā uz faktu, ka šī shēma var radīt konkurences izkropļojumu un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Konkrētāk, apstrīdētā lēmuma 390.–392. apsvērumā Komisija būtībā vienīgi ir sniegusi apļveida argumentāciju, kuru veido apgalvojumi saistībā ar gaisa pārvadājumu nozares liberalizāciju, neizskaidrojot, kādā veidā prasītāja būtu saņēmusi jūtamas priekšrocības, kā tas tostarp tiek prasīts judikatūrā, kas izriet no 1987. gada 14. oktobra sprieduma Vācija/Komisija (248/84, EU:C:1987:437, 18. punkts).

154    Komisija uzskata, ka apstrīdētā lēmuma 390.–392. apsvērums, kuros konstatēto prasītāja neapstrīd, ir pietiekami pamatots attiecīgās judikatūras gaismā, tostarp – ņemot vērā 1987. gada 14. oktobra spriedumu Vācija/Komisija (248/84, EU:C:1987:437).

155    Šajā ziņā, lai valsts pasākums varētu tikt atzīts par valsts atbalstu, ir nevis jāpierāda, ka atbalsts patiešām ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un traucē konkurencei, bet tikai jāpārbauda, vai šis atbalsts var ietekmēt šo tirdzniecību un draudēt izkropļot konkurenci (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 15. decembris, Itālija/Komisija, C‑66/02, EU:C:2005:768, 111. punkts, un 2011. gada 9. jūnijs, Comitato “Venezia vuole vivere” u.c./Komisija, C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368, 134. punkts).

156    It īpaši, ja dalībvalsts piešķirts atbalsts nostiprina kāda uzņēmuma stāvokli attiecībā pret citiem konkurējošiem uzņēmumiem Savienības iekšējā tirdzniecībā, ir jāuzskata, ka atbalsts ir ietekmējis minēto tirdzniecību (skat. spriedumu, 2014. gada 9. oktobris, Ministerio de Defensa un Navantia, C‑522/13, EU:C:2014:2262, 51. un 52. punkts un tajos minētā judikatūra).

157    Turklāt atbalsta shēmas gadījumā, kā tas ir šajā lietā, Komisija var vienīgi izpētīt aplūkotās shēmas īpašības, lai lēmuma pamatojumā novērtētu, vai saistībā ar palielinātu atbalsta summu vai procentiem, atbalstīto ieguldījumu īpašībām vai citiem nosacījumiem, ko šī shēma paredz, tā nodrošina jūtamu priekšrocību saņēmējiem salīdzinājumā ar to konkurentiem un ir tāda, kas dod būtisku labumu uzņēmumiem, kuri piedalās tirdzniecībā starp dalībvalstīm. Tādējādi Komisijai lēmumā par šādu shēmu nav pienākuma analizēt atbalstu, kas saskaņā ar minēto shēmu ir piešķirts katrā individuālā gadījumā. Katra attiecīgā uzņēmuma individuālā situācija ir jāpārbauda tikai atbalsta atgūšanas stadijā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1987. gada 14. oktobris, Vācija/Komisija, 248/84, EU:C:1987:437, 18. punkts, un 2011. gada 9. jūnijs, Comitato “Venezia vuole vivere” u.c./Komisija, C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368, 63. punkts).

158    Šajā lietā Komisija apstrīdētā lēmuma 390.–392. apsvērumā paskaidroja, ka aviosabiedrības, kas saņēma maksājumus, kurus lidostu apsaimniekotāji izmaksāja atbilstoši strīdīgā atbalsta shēmai, darbojas nozarē, kurai ir raksturīga intensīva konkurence starp tirgus dalībniekiem no dažādām dalībvalstīm, un tādējādi tās piedalās tirdzniecībā Savienības iekšienē. Turklāt jānorāda, kā tas izriet arī no apstrīdētā lēmuma, tostarp 427. apsvērumā iekļautās 15. tabulas, ka maksājumu, kas veikti aviosabiedrību interesēs, apmēri var būt lieli.

159    Ņemot vērā šī sprieduma 155.–157. punktā atgādinātos principus, pretēji prasītājas norādītajam apstrīdētā lēmuma 390.–392. apsvērums ir pietiekams attiecībā uz Komisijas pienākumu norādīt pamatojumu, un pēdējai minētajai papildus nebija jāpaskaidro, kā tieši prasītāja ir guvusi jūtamas priekšrocības no strīdīgā atbalsta shēmas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 7. marts, Itālija/Komisija, C‑310/99, EU:C:2002:143, 88. un 89. punkts, un 2011. gada 9. jūnijs, Comitato “Venezia vuole vivere” u.c./Komisija, C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368, 114. un 121. punkts).

160    Tādējādi otrā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota, un līdz ar to otrais pamats ir jānoraida kopumā.

 Par trešo pamatu attiecībā uz kļūdu, pamatojoties uz to, ka Komisija neesot pārbaudījusi, vai strīdīgais maksājums ir uzskatāms par “de minimis” atbalstu

161    Trešajā pamatā, kas ir iedalīts divās daļās, prasītāja būtībā norāda, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, pirmkārt, pēc savas ierosmes nepārbaudot, vai strīdīgais maksājums ir uzskatāms par de minimis atbalstu, un, otrkārt, uzskatot, ka 2006. gada de minimis regula minētajam maksājumam nav piemērojama.

162    Komisija lūdz noraidīt trešo pamatu kā neefektīvu un katrā ziņā nepamatotu.

 Par trešā pamata pirmo daļu saistībā ar strīdīgā maksājuma “de minimis” iezīmju pārbaudi pēc savas ierosmes

163    Prasītāja norāda, ka Komisija, izvērtējot valsts atbalsta esamību, ir pieļāvusi kļūdu, nepārbaudot, vai strīdīgajam maksājumam ir de minimis iezīmes, ņemot vērā, ka šāda pārbaude esot cieši saistīta ar ietekmes uz tirdzniecību starp dalībvalstīm kritērija pārbaudi un tādējādi esot juridisks jautājums, kas Komisijai vienmēr esot jāizvērtē pēc savas iniciatīvas.

164    Šo secinājumu neapšauba judikatūra, kas izriet no 2011. gada 9. jūnija sprieduma Comitato “Venezia vuole vivere” u.c./Komisija (C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368), uz kuru norāda Komisija, lai pamatotu to, ka atbalsta shēmā pasākumu iespējamo de minimis iezīmju pārbaude esot jāveic valsts iestādēm. Šajā otrajā lietā vispirms Komisija – pretēji šai lietai – esot tieši pārbaudījusi jautājumu par de minimis atbalstu sava Lēmuma 2000/394/EK (1999. gada 25. novembris) par valsts atbalsta pasākumiem uzņēmumiem Venēcijā un Kiodžā sociālās apdrošināšanas iemaksu atvieglojumu veidā saskaņā ar Likumu Nr. 30/1997 un Nr. 206/1995 (OV 2000, L 150, 50. lpp.) 110. apsvērumā – šis lēmums tika apstrīdēts minētajā spriedumā. Turklāt pretēji apstrīdētajam lēmumam, kurš attiecās vienīgi uz atbalstu, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu, Lēmumā 2000/394 esot bijusi “jaukta” rezolutīvā daļa, pieprasot atgūt konkrētu nesaderīgu atbalstu, tomēr vienlaikus secinot, ka pārējais atbalsts esot saderīgs ar iekšējo tirgu; līdz ar to šī lēmuma īstenošanai noteikti bija nepieciešama autonoma valsts iestāžu pārbaude. Visbeidzot, šajā lietā apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 1. panta 2. punktā tostarp esot norādīts uz prasītāju kā atbalsta saņēmēju un minētās rezolutīvās daļas 2. panta 1. punktā ir pieprasīta atbalsta atgūšana, tādējādi neļaujot valsts iestādēm veikt autonomu pārbaudi, lai gan Lēmuma 2000/394 rezolutīvajā daļā nav nosaukti tā atbalsta saņēmēji, kura atgūšana tiek pieprasīta.

165    Tāpat Komisija kļūdaini apgalvojot, ka tai nav pienākuma pēc savas ierosmes pārbaudīt de minimis atbalsta esamību, ja prasītāja to tai šajā ziņā nav lūgusi administratīvajā procedūrā. Šajā ziņā neesot nozīmes Komisijas norādītajam 2013. gada 22. janvāra spriedumam Salzgitter/Komisija (T‑308/00 RENV, EU:T:2013:30, 121. punkts), jo šī sprieduma rindkopa, uz kuru pamatojas Komisija, attiecoties uz pasākuma selektivitāti, nevis, kā šajā gadījumā, ietekmes uz tirdzniecību kritēriju. Turklāt administratīvajā procedūrā pirms tā lēmuma pieņemšanas, kurš tika apstrīdēts minētajā spriedumā, Vācijas Federatīvā Republika neesot apgalvojusi, ka nodokļu shēmas, kas ir Komisijas pārbaudes priekšmets, un atšķirīgas nodokļu shēmas līdzāspastāvēšana likvidē selektivitāti daļā strīdīgo priekšrocību, kuras prasītāja saņēma aplūkotajā lietā. Šī apgalvojuma neesamība tomēr attiecās uz būtiskiem faktiem un līdz ar to esot faktu jautājumus, savukārt šajā lietā iespējamā prasītājas apgalvojuma neesamība attiecoties uz strīdīgā maksājuma de minimis raksturu un tādējādi esot juridisks jautājums, kas Komisijai esot jāizvērtē pēc savas ierosmes.

166    Komisija lūdz noraidīt trešā pamata pirmo daļu kā nepamatotu.

167    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, pārbaudot atbalsta shēmu, Komisija var vienīgi izpētīt aplūkotās shēmas īpašības un tai nav pienākuma analizēt atbalstu, kas saskaņā ar minēto shēmu ir piešķirts katrā individuālā gadījumā. Katra attiecīgā uzņēmuma individuālā situācija ir jāpārbauda tikai atbalsta atgūšanas stadijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 9. jūnijs, Comitato “Venezia vuole vivere” u.c./Komisija, C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368, 63. punkts).

168    No tā izriet, ka pretēji prasītājas norādītajam Komisijai nebija jāpārbauda, vai strīdīgajam maksājumam ir de minimis iezīmes, jo šī pārbaude ir jāveic Itālijas iestādēm atbalsta atgūšanas stadijā.

169    Šo konstatējumu neapšauba trīs prasītājas izvirzītie argumenti, kuru mērķis ir ierobežot šī sprieduma 167. punktā atgādinātās judikatūras piemērojamību, cenšoties nošķirt apstrīdēto lēmumu no Lēmuma 2000/394, kurš tika apstrīdēts prasībā, kuras rezultātā tika pieņemta šī judikatūra.

170    Pirmkārt, attiecībā uz faktu, ka pretēji šai lietai Lēmuma 2000/394 110. apsvērums tieši attiecās uz de minimis noteikumiem, ir pietiekami konstatēt, ka šajā 110. apsvērumā Komisija nav veikusi konkrētu minētajā lēmumā aplūkoto pasākumu de minimis iezīmju pārbaudi, bet gan vienīgi, kā pamatoti norāda Komisija, vispārēji atsaukusies uz de minimis noteikumiem. Tādējādi līdzīga apsvēruma neesamība apstrīdētajā lēmumā nevar attaisnot to, ka šī lieta tiek nošķirta no attiecīgajiem apstākļiem lietā, kurā tika pasludināts 2011. gada 9. jūnija spriedums Comitato “Venezia vuole vivere” u.c./Komisija (C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368). Pie šāda secinājuma jānonāk vēl jo vairāk tādēļ, ka de minimis regulas, kā to norāda Komisija, saskaņā ar LESD 288. pantu ir tieši piemērojamas visās dalībvalstīs.

171    Turklāt Tiesa jau ir noraidījusi prasītājas izvirzītajai argumentācijai līdzīgu Vispārējās tiesas argumentāciju. 2008. gada 28. novembra spriedumā Hotel Cipriani u.c./Komisija (T‑254/00, T‑270/00 un T‑277/00, EU:T:2008:537, 100.–111., 251. un 252. punkts) Vispārējā tiesa nosprieda, ka, lai gan valsts iestādēm, izpildot šajā lietā aplūkoto lēmumu, nebija katrā individuālajā gadījumā jāpārbauda, vai ir izpildīti LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumi, šīm iestādēm šajā gadījumā nebija jāatgūst individuālais de minimis atbalsts, jo Lēmums 2000/394, ņemot vērā tā 110. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir izslēgta tādu pasākumu kvalificēšana par atbalstu, kuros tiek ievērots de minimis noteikums. Tomēr 2011. gada 9. jūnija spriedumā Comitato “Venezia vuole vivere” u.c./Komisija (C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368) Tiesa, lemjot par apelācijas sūdzību par 2008. gada 28. novembra spriedumu Hotel Cipriani u.c./Komisija (T‑254/00, T‑270/00 un T‑277/00, EU:T:2008:537), nosprieda, ka, ciktāl Vispārējā tiesa, lai nonāktu pie šī secinājuma, ir balstījusies uz kļūdainu minētā lēmuma piemērojamības interpretāciju, saskaņā ar kuru valsts iestādēm nav katrā individuālajā gadījumā jāpārbauda, vai piešķirtā priekšrocība tās saņēmējam var radīt konkurences izkropļojumu un ietekmēt tirdzniecību Savienības iekšienē, tā nav ievērojusi agrāku Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru, kad Komisija vispārīgi un abstrakti izsakās par valsts atbalsta shēmu, kuru tā atzīst par nesaderīgu ar kopējo tirgu, un nosaka saskaņā ar šo shēmu saņemtā atbalsta atgūšanu, dalībvalstij ir jāpārbauda katra uzņēmuma, uz kuru attiecas minētā atgūšana, individuālā situācija (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 9. jūnijs, Comitato “Venezia vuole vivere” u.c./Komisija, C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368, 61.–64. un 114.–117. punkts).

172    Otrkārt, attiecībā uz argumentu saistībā ar Lēmuma 2000/394 rezolutīvās daļas “jaukto” raksturu pietiek atzīmēt, ka, ņemot vērā šī sprieduma 171. punktā minētos apsvērumus, Tiesa, norādot uz nepieciešamību valsts iestādēm veikt individualizētu pārbaudi, nav pamatojusies uz šo apstākli, bet gan ir atgādinājusi judikatūru saistībā ar valsts iestāžu pienākumiem, izpildot Komisijas lēmumu par atbalsta shēmu.

173    Treškārt, neapšaubāmi ir taisnība, ka Lēmumā 2000/394 nav nosaukti ar iekšējo tirgu nesaderīgā atbalsta saņēmēji – pretēji apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punktam, kurā ir nosaukta prasītāja. Tomēr šim apstāklim nav nozīmes, tāpēc ka prasītājas individuālās situācijas pārbaude noteikti ir jāveic Itālijas iestādēm, jo Komisija vienīgi analizē strīdīgā atbalsta shēmas iezīmes. Katrā ziņā no apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas interpretācijas papildus tās 1. panta 2. punktam izriet, ka Komisija sagaida no Itālijas iestādēm, ka tās veiks saņēmēju situācijas individualizētu pārbaudi, ņemot vērā, ka minētās rezolutīvās daļas 4. pantā tā lūdz Itālijas Republiku tai paziņot konkrētu saņēmēju sarakstu, kopējo no katra saņēmēja atgūstamo summu, kā arī pasākumu, kuri jau ir veikti un paredzēti, lai panāktu atbilstību apstrīdētajam lēmumam, detalizētu aprakstu.

174    Šajā ziņā šķiet, ka Itālijas iestādes prasītājai ir paziņojušas lēmumu par atgūšanu. Prasītāja, kurai šajā ziņā tika uzdots jautājums tiesas sēdē, atbildēja, ka tā nav cēlusi prasību valsts tiesā par minēto lēmumu, – pretēji tam, ko tā bija paziņojusi Komisijai, tām sazinoties pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Ņemot vērā šajā spriedumā izklāstīto judikatūru saistībā ar attiecīgajām Komisijas un valsts iestāžu lomām, prasītāja nevar izmantot šo prasību, lai labotu tās rūpības trūkumu, neceļot šādu prasību valsts tiesā.

175    Pārējā daļā prasītājas argumentācija nolūkā apstrīdēt tās lietas nozīmību, kurā tika pasludināts 2013. gada 22. janvāra spriedums Salzgitter/Komisija (T‑308/00 RENV, EU:T:2013:30), ir jānoraida. Tā kā atbalsta shēmas saņēmēju individuālās situācijas pārbaude ir jāveic valsts iestādēm, nevis Komisijai, jautājums par to, vai šai pēdējai minētajai ir jāpārbauda vienīgi strīdīgā maksājuma de minimis iezīmes, ja prasītāja to šajā ziņā nav pieprasījusi, nav efektīvs.

176    Ņemot vērā iepriekš minēto, trešā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

 Par trešā pamata otro daļu saistībā ar “de minimis” regulu piemērošanu

177    Prasītāja atsaucas uz strīdīgā maksājuma de minimis iezīmēm, norādot, ka minētais maksājums atbilstot 2006. gada de minimis regulas nosacījumiem.

178    Konkrētāk, vispirms attiecībā uz 2006. gada de minimis regulas piemērošanas jomu prasītāja uzskata, ka šajā lietā ratione materiae un ratione temporis ir piemērojama šī regula, nevis 2013. gada de minimis regula, kā to esot likusi saprast Komisija savā 2017. gada 18. augusta elektroniskā pasta vēstulē.

179    Turklāt attiecībā uz nosacījumiem, kuri ir jāizpilda, lai atbalstu varētu uzskatīt par de minimis atbalstu, prasītāja uzskata, ka šajā gadījumā neesot pārsniegts 2006. gada de minimis regulas 2. panta 2. punktā noteiktais 200 000 EUR slieksnis trīs finanšu gadu laikā, ņemot vērā strīdīgā maksājuma summu 30 000 EUR apmērā. Šis konstatējums vēl jo vairāk esot piemērojams saistībā ar finansēšanas izmaksu summu, kas veidojot atbilstošo summu, kā prasītāja to ir norādījusi otrajā pamatā. Turklāt Komisija kļūdaini apgalvo, ka ir maz ticams, ka nav pārsniegts 200 000 EUR ierobežojums, ņemot vērā vairākkārtējo atbalstu, kas esot piešķirts Lufthansa grupai, kurai pieder prasītāja. Konkrētāk, nevarot tikt ņemts vērā citām Lufthansa grupas vienībām piešķirtais atbalsts, jo neesot piemērojams “uzņēmuma funkcionālais jēdziens”, uz kuru balstoties Komisija, lai gan tas ir ietverts 2006. gada de minimis regulā.

180    Attiecībā uz 2006. gada de minimis regulas 2. panta 4. punktā norādīto nosacījumu, ar kuru tiek pieprasīts iepriekš precīzi aprēķināt atbalsta “bruto ekvivalenta apjomu”, uz kuru norāda Komisija savā 2017. gada 18. augusta elektroniskā pasta vēstulē, prasītāja apstrīd, ka tas būtu piemērojams strīdīgajam maksājumam.

181    Katrā ziņā prasītāja apstrīd, ka tai būtu jāpierāda, ka šajā lietā ir izpildīti 2006. gada de minimis regulas nosacījumi. Minētajā regulā esot paredzēts, ka attiecībā uz valsts iestādēm pierādīšanas pienākums ir atbalsta saņēmējiem, bet neparedz šādu pienākumu attiecībā uz Komisiju.

182    Komisija lūdz noraidīt otro daļu kā neefektīvu, ņemot vērā, ka, pat ja tiktu uzskatīts, ka strīdīgajam maksājumam var būt de minimis iezīmes, šis konstatējums būtu jāveic Itālijas iestādēm. Katrā ziņā šī otrā daļa neesot pamatota, jo prasītāja neesot pierādījusi, ka šajā lietā būtu ievēroti visi 2006. gada de minimis regulas nosacījumi.

183    Šajā ziņā pietiek norādīt, ka argumenti, kas ir izvirzīti trešā pamata otrās daļas atbalstam, nav efektīvi. Kā izriet no trešā pamata pirmās daļas pārbaudes, Komisijai nebija jāpārbauda iespējamās strīdīgā maksājuma de minimis iezīmes. Šādos apstākļos šie argumenti, kuri turklāt būtībā ir vērsti pret Komisijas formulēto nostāju, apmainoties ar elektroniskā pasta vēstulēm pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, nevar likt apstrīdēt šī lēmuma tiesiskumu.

184    Pārējā daļā prasītāja tiesas sēdē apgalvoja, ka strīdīgais maksājums, kurš tika veikts 2013. gada 19. aprīlī, nav finansēts ar autonomā reģiona finansējumu, jo, kā izrietot no apstrīdētā lēmuma 89. apsvēruma b) punkta, lai gan minētais reģions neapšaubāmi apstiprināja SOGAER un GEASAR piešķirtās ikgadējās reģionālās iemaksas par 2013. gadu, tās galu galā tiem nekad netika izmaksātas.

185    Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma 427. apsvērumā ietvertās 15. tabulas, kā arī tabulām, kurās ir apkopotas SOGAER darbības laikposmā no 2010.–2013. gadam, uz kurām ir norāde apstrīdētā lēmuma 113. apsvērumā un kuras Komisija iesniedza, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, izriet, ka strīdīgais līgums ir jāuzskata par tādu, kurš attiecas uz 2012. gadu. Tādējādi 2013. gada pavasarī veiktais strīdīgais maksājums tika segts no reģionālā ieguldījuma par 2012. gadu, kas tika izmaksāts SOGAER. Katrā ziņā, ciktāl prasītāja vēlētos apstrīdēt šo konstatējumu, šis jautājums ir atkarīgs no Itālijas iestāžu veiktās tās individuālās situācijas pārbaudes.

186    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, trešais pamats un līdz ar to prasība kopumā ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

187    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Germanwings GmbH atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Papasavvas

Svenningsen

Valančius

Csehi

 

      Nihoul

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2020. gada 13. maijā.

[Paraksti]


Satura rādītājs



*      Tiesvedības valoda – angļu.