Pagaidu versija
TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJA VIETNIEKA RĪKOJUMS
2024. gada 11. aprīlī (*)
Apelācija – Pagaidu noregulējums – Konkurence – Koncentrācija – Mediju tirgus – Informācijas pieprasījums – Personas dati – Steidzamība – Noziedzīga nodarījuma izdarīšana
Lietā C‑89/24 P(R)
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 57. panta otrajai daļai, ko 2024. gada 2. februārī iesniegusi
Lagardère SA, Parīze (Francija), ko pārstāv G. Aubron, C. Bocket un D. Théophile, advokāti,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
otra lietas dalībniece:
Eiropas Komisija, ko pārstāv P. Caro de Sousa, B. Cullen un D. Viros, pārstāvji,
atbildētāja pirmajā instancē,
TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJA VIETNIEKS
uzklausījis ģenerāladvokātu M. Špunaru [M. Szpunar],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
1 Ar apelācijas sūdzību Lagardère SA lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2024. gada 19. janvāra rīkojumu Lagardère/Komisija (T‑1119/23 R, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”, EU:T:2024:16), ar ko minētās tiesas priekšsēdētājs noraidīja tās pieteikumu, pirmkārt, apturēt Komisijas 2023. gada 19. septembra Lēmuma C(2023) 6429 final par Padomes Regulas (EK) Nr. 139/2004 11. panta 3. punkta piemērošanas procedūru (Lieta M.11184 – Vivendi/Lagardère), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2023. gada 27. oktobra Lēmumu C(2023) 7464 final (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”), piemērošanu, kā arī, otrkārt, kā nodrošināšanas pasākumu uzdot tai saglabāt visus attiecīgo strīdīgā lēmuma skarto personu dokumentus, kuri var būt nozīmīgi Eiropas Komisijas izmeklēšanā.
Tiesvedības priekšvēsture
2 Tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā rīkojuma 2.–8. punktā. Šīs tiesvedības vajadzībām to var rezumēt šādi.
3 2022. gada 24. oktobrī Vivendi SE paziņoja Komisijai par koncentrāciju, kas ietvēra vienpersoniskas kontroles iegūšanu pār Lagardère. 2023. gada 9. jūnijā Komisija atļāva šo koncentrāciju ar nosacījumu, ka tiek ievērotas Vivendi uzņemtās saistības.
4 2023. gada 25. jūlijā Komisija informēja Vivendi, ka tā ir sākusi oficiālu izmeklēšanu par priekšlaicīgu koncentrācijas darījuma īstenošanu. Šajā procedūrā Komisija ar 2023. gada 19. septembra Lēmumu C(2023) 6429 final nosūtīja Lagardère informācijas pieprasījumu ar izpildes termiņu 2023. gada 27. oktobrī. Ar 2023. gada 27. oktobra Lēmumu C(2023) 7463 final šī iestāde pagarināja šo termiņu līdz 2023. gada 1. decembrim.
Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais rīkojums
5 Ar 2023. gada 27. novembrī Vispārējās tiesas kancelejā iesniegto prasības pieteikumu Lagardère cēla prasību atcelt strīdīgo lēmumu.
6 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2023. gada 28. novembrī, Lagardère iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, lūdzot, pirmkārt, apturēt šā lēmuma piemērošanu un, otrkārt, kā nodrošināšanas pasākumu uzdot tai saglabāt visus attiecīgo strīdīgā lēmuma skarto personu dokumentus, kuri var būt nozīmīgi Eiropas Komisijas izmeklēšanā.
7 Ar 2023. gada 29. novembra rīkojumu Lagardère/Komisija (T‑1119/23 R), kas izdots, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 157. panta 2. punktu, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs nolēma apturēt strīdīgā lēmuma piemērošanu līdz brīdim, kad tiks izdots rīkojums, ar kuru tiks pabeigta tiesvedība lietā T‑1119/23 R, neskarot Lagardère pienākumu turpināt apkopot informāciju un saglabāt elektroniskā datu nesējā visus dokumentus, uz kuriem attiecas šis lēmums un kuri var būt nozīmīgi Komisijas izmeklēšanā.
8 Ar pārsūdzēto rīkojumu Vispārējās tiesas priekšsēdētājs noraidīja šā rīkojuma 6. punktā minēto pieteikumu par pagaidu noregulējumu, pamatojoties uz to, ka Lagardère nav pierādījusi, ka ir izpildīts steidzamības nosacījums, un atcēla savu 2023. gada 29. novembra rīkojumu (T‑1119/23 R).
9 Pirmkārt, pārsūdzētā rīkojuma 29. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs atzina, ka procesa stadijā, kurā bija jāizdod šis rīkojums, risks, ka Lagardère varētu tikt piespriestas kavējuma naudas vai naudas sodi, bija hipotētisks.
10 Otrkārt, minētā rīkojuma 39. punktā viņš secināja, ka jānoraida arī arguments par apgalvoto kaitējumu, kas radies sakarā ar Lagardère darbinieku un amatpersonu privātās dzīves aizskārumu. Šajā ziņā šā paša rīkojuma 40.–42. punktā viņš citastarp atzina, ka Lagardère nav juridiski pietiekami pierādījusi, ka tai draudētu kriminālsods.
Apelācijas tiesvedības dalībnieku prasījumi un tiesvedība Tiesā
11 Lagardère lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto rīkojumu;
– nospriest, ka Lagardère iesniegtais pieteikums par pagaidu noregulējumu lietā T‑1119/23 R ir steidzams;
– pārējā daļā nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai vai, ja Tiesa uzskatītu, ka tās rīcībā ir pietiekami daudz informācijas, pieņemt galīgo nolēmumu par šo pieteikumu par pagaidu noregulējumu;
– apturēt pienākumu, kas Lagardère noteikts ar strīdīgo lēmumu, kurš grozīts ar Komisijas 2024. gada 24. janvāra Lēmumu C(2024) 572 final, apkopot un nodot Komisijai dokumentus, kas atrodas atsevišķu Lagardère darbinieku un amatpersonu privātajās vai personīgajās elektroniskā pasta pastkastītēs un privātajās vai personīgajās mobilajās ierīcēs, līdz brīdim, kad Vispārējās tiesas priekšsēdētājs atkārtoti lems par pieteikumu par pagaidu noregulējumu lietā T‑1119/23 R, vai, ja tas nenotiktu, līdz brīdim, kad Vispārējā tiesa izlems prasību par strīdīgā lēmuma atcelšanu, un
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.
12 Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:
– noraidīt apelācijas sūdzību un
– piespriest Lagardère atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
13 Ar 2024. gada 6. februāra rīkojumu Lagardère/Komisija (C‑89/24 P(R)‑R, EU:C:2024:120), kas izdots, pamatojoties uz Tiesas Reglamenta 160. panta 7. punktu, Tiesas priekšsēdētāja vietnieks uzdeva apturēt ar strīdīgo lēmumu Lagardère uzlikto pienākumu apkopot un nodot Komisijai šajā lēmumā norādītos dokumentus, kas atrodas atsevišķu Lagardère darbinieku un amatpersonu privātajās vai personīgajās elektroniskā pasta pastkastītēs un privātajās vai personīgajās mobilajās ierīcēs, līdz brīdim, kad vai nu tiks izdots rīkojums, ar kuru tiks pabeigta pagaidu noregulējuma tiesvedība lietā C‑89/24 P(R) R, vai tiks izdots rīkojums, ar kuru tiks izlemta šī apelācijas sūdzība, neskarot Lagardère pienākumu veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu visu šo dokumentu saglabāšanu.
Par apelācijas sūdzību
14 Apelācijas sūdzības pamatojumam Lagardère izvirza trīs pamatus, no kuriem pirmais ir saistīts ar tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību un korespondences noslēpuma pārkāpumu, otrais – ar acīmredzamu kļūdu apgalvotā kaitējuma novērtējumā un trešais – ar tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.
Par pirmā pamata pirmo daļu
Argumenti
15 Ar pirmā pamata pirmo daļu Lagardère norāda, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ir sagrozījis tās pieteikumu par pagaidu noregulējumu, pārsūdzētā rīkojuma 40. punktā nospriežot, ka šis pieteikums ir ļoti nepilnīgs.
16 Proti, Vispārējās tiesas priekšsēdētāja šajā punktā paustais apgalvojums, ka pieteikumā par pagaidu noregulējumu nav ietvertas ziņas ne par noziedzīgā nodarījuma sastāvu aprakstošo aktu, ne par piemērojamo sodu, ir kļūdains. Tādējādi attiecīgie noziedzīgā nodarījuma sastāvu aprakstošie Francijas tiesību akti esot pilnīgi skaidri izklāstīti šā pieteikuma 35. un 38. punktā. Turklāt Lagardère kā pielikumu minētajam pieteikumam esot iesniegusi advokāta, kas specializējies privātās dzīves aizsardzībā saistībā ar jaunajām tehnoloģijām, slēdzienu, kurā esot norādīts uz šiem aktiem.
17 Tādēļ Vispārējās tiesas priekšsēdētājs pārsūdzētā rīkojuma 41. punktā esot nepamatoti secinājis, ka Lagardère apgalvotais kaitējums nav pietiekami pamatots.
18 Komisija galvenokārt apgalvo, ka pirmais pamats ir pilnībā neefektīvs. Proti, šajā pamatā Vispārējās tiesas priekšsēdētājam faktiski tiekot pārmests, ka viņš nav izvērtējis fumus boni juris nosacījumu, lai gan viņš varēja vienīgi secināt, ka steidzamības nosacījums nav izpildīts.
19 Pakārtoti Komisija norāda, ka pirmā pamata pirmā daļa ir nepamatota. Šajā ziņā tā apgalvo, ka pieteikumā par pagaidu noregulējumu attiecībā uz steidzamību ietvertā argumentācija nesatur nekādus precizējumus ne par noziedzīgā nodarījuma sastāvu aprakstošo aktu, uz kuru atsaucas Lagardère, ne par tai apgalvoti piemērojamo sodu.
Izvērtējums
20 Iesākumā, ņemot vērā to, ka pirmā pamata pirmajā daļā ir tieši kritizēti apsvērumi, kas attiecas uz pārsūdzētā rīkojuma 40. un 41. punktā apskatīto steidzamības nosacījumu, šo daļu nevar uzskatīt par pamatotu ar iebildumu par to, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājs kļūdaini neesot lēmis par fumus boni juris nosacījumu.
21 No minētā izriet, ka Komisijas argumentācija, saskaņā ar kuru pirmais pamats ir pilnībā neefektīvs, ir jānoraida un tādējādi ir jāizvērtē šā pamata pirmās daļas pamatotība.
22 Šajā ziņā norādāms, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājs pārsūdzētā rīkojuma 40. punktā ir atzinis, ka pieteikums par pagaidu noregulējumu ir “ļoti nepilnīgs” attiecībā uz kriminālsoda risku, kuram Lagardère varētu sevi pakļaut, jo šajā pieteikumā ir “ticis norādīts uz šāda soda iespējamību, nenorādot uz noziedzīgā nodarījuma sastāvu aprakstošo aktu un neprecizējot piemērojamo sodu”. Šā rīkojuma 41. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs no tā ir secinājis, ka Lagardère apgalvotais kaitējums nav pietiekami pamatots.
23 Tomēr šķiet, kā norāda Lagardère, ka vairākās tās pieteikuma par pagaidu noregulējumu daļās ir ietverti precizējumi par Francijas tiesību normām, atbilstoši kurām tā ir uzskatījusi, ka to varētu saukt pie kriminālatbildības, ja tā izpildītu strīdīgo lēmumu, kā arī par piemērojamiem sodiem tādā gadījumā.
24 Tādējādi vispirms sava pieteikuma par pagaidu noregulējumu 35. punktā Lagardère ir precizējusi, ka korespondences noslēpuma pārkāpums Francijas tiesībās ir krimināli sodāms nodarījums saskaņā ar Francijas Kriminālkodeksa 226‑1. pantu. Turklāt tā ir citējusi šīs tiesību normas tekstu un precizējusi, ka sods par tās neievērošanu ir brīvības atņemšana uz vienu gadu un naudas sods 45 000 EUR.
25 Turpinot – šā pieteikuma 38. punktā Lagardère ir minējusi vairākas citas Francijas krimināltiesību normas, kuras tās ieskatā tai varētu tikt piemērotas, proti, Francijas Kriminālkodeksa L. 223‑6. pantu un R. 226‑1.–4. pantu, tomēr tieši necitējot to tekstu.
26 Visbeidzot minētā pieteikuma 75. punktā Lagardère, lai pierādītu tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību pārkāpuma esamību, ir atsaukusies uz šim pašam pieteikumam pievienoto advokāta slēdzienu. Šajā slēdzienā citastarp ir izklāstīts Francijas Kriminālkodeksa 226‑1. panta un 226‑15. panta teksts un piemērošanas joma.
27 Tādējādi jāsecina, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ir sagrozījis šo pieteikumu, pārsūdzētā rīkojuma 40. punktā pārņemot Komisijas argumentāciju, ka Lagardère pieteikums par pagaidu noregulējumu ir “ļoti nepilnīgs”, ciktāl tajā ir norādīts uz risku tikt krimināli sodītam, “nenorādot noziedzīgā nodarījuma sastāvu aprakstošo aktu un nekonkretizējot piemērojamo sodu”.
28 Šo vērtējumu nemaina Komisijas uzsvērtais apstāklis, ka šā rīkojuma 24.–26. punktā norādītie precizējumi par atbilstošajām Francijas tiesību normām ir ietverti nevis pieteikuma par pagaidu noregulējumu daļā, kas attiecas uz steidzamības nosacījumu, bet gan daļā, kura veltīta fumus boni juris nosacījumam.
29 Pirmkārt, no Vispārējās tiesas priekšsēdētāja pārsūdzētā rīkojuma 40. punktā lietotajiem formulējumiem izriet, ka par “nepilnīgu” viņš ir atzinis nevis Lagardère argumentāciju attiecībā uz steidzamības nosacījumu, bet gan visu “pieteikumu par pagaidu noregulējumu” kopumā.
30 Otrkārt, it īpaši ņemot vērā pagaidu noregulējuma tiesvedību raksturojošo ātrumu un prasības, kas piemērojamas Vispārējā tiesā iesniegto procesuālo dokumentu apjomam, no pieteikuma par pagaidu noregulējumu iesniedzēja nevar prasīt, lai tas sava pieteikuma daļā, kura veltīta steidzamības nosacījumam, sistemātiski atkārtotu faktiskos vai tiesiskos apstākļus, kas jau ir izklāstīti citā šā pieteikuma daļā un kas ir nozīmīgi, lai izvērtētu divus vai vairākus nosacījumus, no kuriem ir atkarīga pagaidu pasākumu noteikšana.
31 Tādēļ pirmā pamata pirmā daļa ir jāapmierina.
32 Paturot to prātā, pārsūdzētā rīkojuma 40. punktā ietvertais konstatējums par prasības pieteikuma sagrozīšanu pats par sevi nav pietiekams pamats tā atcelšanai. Proti, šā rīkojuma 42. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs papildus ir izklāstījis citu iemeslu, lai pamatotu Lagardère argumentācijas noraidīšanu, kas saistīta ar iespējamo Francijas krimināltiesību piemērošanu.
33 Tā kā šis iemesls ir apstrīdēts otrā pamata pirmajā daļā, jāizvērtē arī tā.
Par otrā pamata pirmo daļu
Argumenti
34 Ar otrā pamata pirmo daļu Lagardère norāda, ka pieteikumā par pagaidu noregulējumu tā ir skaidri izklāstījusi, ka steidzamības nosacījums ir izpildīts, jo strīdīgais lēmums tai liek veikt izmeklēšanas darbības, kuras saskaņā ar Francijas tiesībām varētu tikt kvalificētas kā krimināltiesiskas.
35 Tādējādi steidzamība, uz kuru atsaucas Lagardère, izrietot, pirmkārt, no tā, ka strīdīgā lēmuma izpilde varot novest pie noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, par ko, otrkārt, tai draud kriminālsods. Tāda nodarījuma izdarīšana pati par sevi radītu kaitējumu Lagardère. Tādēļ Vispārējās tiesas priekšsēdētājs kļūdaini esot secinājis, ka Lagardère norādītais kaitējums ir hipotētisks.
36 Komisija galvenokārt norāda, ka šajā lietā nevar piekrist tam, ka ar Francijas krimināltiesību piemērošanu saistītais kaitējums ir pietiekami noteikts, jo pārsūdzētā rīkojuma 40. un 41. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ir nospriedis, ka risks, ka Lagardère varētu tikt piemērots kriminālsods, ir pietiekami pamatots.
37 Pakārtoti Komisija norāda, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājam bija pamats veikt šā rīkojuma 42. punktā izklāstīto vērtējumu, jo kriminālprocesa mērķis ir konstatēt gan noziedzīga nodarījuma esamību, gan sodu par šādu nodarījumu, un ka tādējādi noziedzīga nodarījuma esamība bija atzīstama par hipotētisku dienā, kad viņš lēma par pieteikumu par pagaidu noregulējumu.
38 Vēl pakārtotāk Komisija apgalvo, ka Lagardère nav pierādījusi nekādus juridiskus šķēršļus strīdīgā lēmuma izpildīšanai, jo darba devējam neesot pienākums saņemt savu darbinieku piekrišanu personas datu apkopošanai saskaņā ar Komisijas lēmumu.
Izvērtējums
39 Iesākumā jākonstatē – tā kā no pirmā pamata pirmās daļas izvērtējuma izriet, ka pārsūdzētā rīkojuma 40. un 41. punkts ir balstīti uz pieteikuma par pagaidu noregulējumu sagrozīšanu, uz šajos punktos izklāstītajiem vērtējumiem nevar lietderīgi atsaukties, lai pamatotu otrā pamata pirmās daļas noraidīšanu.
40 Pārsūdzētā rīkojuma 42. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ir secinājis, ka Lagardère norādītais risks ir hipotētisks. Viņš ir norādījis, ka kriminālsoda piemērošana neizbēgami ir atkarīga no virknes darbību, kas tostarp jāveic kompetentajām izmeklēšanas iestādēm valsts līmenī vai iespējamajiem cietušajiem no darbībām, kuras varētu tikt kvalificētas kā noziedzīgas. No minētā viņš ir secinājis, ka šajā tiesvedības stadijā ir vismaz pāragri apgalvot, ka strīdīgā lēmuma īstenošana, visticamāk, radīs šāda soda risku Lagardère.
41 Šajā ziņā ir svarīgi atzīmēt, kā norāda Lagardère, ka tās pieteikumā par pagaidu noregulējumu sniegtā argumentācija ir īpaši vērsta uz to, lai pierādītu, ka strīdīgais lēmums, liekot tai pārkāpt tās juridiskos pienākumus, to un tās amatpersonas pakļauj būtiskam kaitējumam, “tostarp krimināltiesiskiem naudas sodiem un brīvības atņemšanai”. Šā pieteikuma 148. punktā arī ir precizēts, ka norādītais kaitējums būtu neatgriezenisks, “jo [attiecīgo] tiesību normu pārkāpums būtu galīgs un neatgriezenisks”.
42 Tādēļ jākonstatē, pirmkārt, ka Lagardère norādītais kaitējums ir saistāms ne tikai ar iespējamo kriminālsoda piemērošanu, bet arī ar pašu faktu, ka tā tiek piespiesta izdarīt noziedzīgus nodarījumus.
43 Taču pārsūdzētā rīkojuma 42. punkts attiecas tikai uz risku tikt krimināli sodītam un tādējādi neietver atbildi uz Lagardère argumentāciju, ka tai tiktu nodarīts kaitējums, ciktāl tā būtu spiesta izdarīt noziedzīgus nodarījumus.
44 Otrkārt, attiecībā uz risku tikt krimināli sodītam gan no Lagardère pieteikuma par pagaidu noregulējumu, gan no tās argumentācijas kopsavilkuma pārsūdzētā rīkojuma 21. punktā izriet, kā šī sabiedrība norādījusi apelācijas sūdzības pamatojumā, ka tā ir centusies pierādīt šāda riska esamību, apgalvojot, ka, lai izpildītu strīdīgo lēmumu, tā noteikti būtu spiesta izdarīt noziedzīgus nodarījumus, kas varētu pamatot šāda soda piespriešanu.
45 No minētā izriet, ka saikne starp strīdīgā lēmuma piemērošanu un iespējamo kriminālsodu piespriešanu, uz ko atsaucas Lagardère, slēpjas nevis apstāklī, ka šādi sodi tai var tikt piemēroti, pamatojoties uz šo lēmumu, bet gan apgalvotajā apstāklī, ka, lai izpildītu minētajā lēmumā ietverto Komisijas pieprasījumu sniegt informāciju, Lagardère neizbēgami iestātos kriminālatbildība par piemērojamo krimināltiesību normu pārkāpšanu.
46 Taču tas, vai Lagardère veic darbības, kas var izraisīt tās kriminālatbildību, ir atkarīgs tikai no tās rīcības, nevis no kriminālprocesa uzsākšanas pret to vai turpmākiem šā procesa rezultātiem.
47 Tādēļ, tā kā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs nav noraidījis šā rīkojuma 44. punktā izklāstīto apgalvojumu, viņš, pamatojoties uz to, ka kriminālprocesa uzsākšana vai turpmāki tā rezultāti ir atkarīgi no turpmākām izmeklēšanas iestāžu vai iespējamo cietušo procesuālajām darbībām, nevarēja izslēgt risku, ka Lagardère, lai izpildītu strīdīgo lēmumu, faktiski varētu būt spiesta izdarīt noziedzīgus nodarījumus.
48 Šajā kontekstā, ņemot vērā, ka šādu nodarījumu izdarīšana a posteriori varētu pamatot kriminālprocesa uzsākšanu pret Lagardère un kriminālsoda piespriešanu tai un ka strīdīgā lēmuma seku iespējamā apturēšana brīdī, kad šāds kriminālprocess jau būtu uzsākts, vairs nevarētu novērst šāda soda piemērošanu, pieteikuma par pagaidu noregulējumu iesniegšana šajā brīdī, lai panāktu šādu apturēšanu, noteikti vairs nebūtu lietderīga.
49 No minētā izriet, ka, pārsūdzētā rīkojuma 42. punktā nospriežot, ka Lagardère ir priekšlaikus atsaukusies uz risku tikt krimināli sodītai strīdīgā lēmuma izpildīšanas gadījumā, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ir pieļāvis tiesību kļūdu.
50 Komisijas vēl pakārtotāk norādītā argumentācija nevar mainīt šo vērtējumu. Proti, šī argumentācija būtībā ir balstīta uz apgalvojumu, ka darbības, kas Lagardère jāveic, lai izpildītu strīdīgo lēmumu, ir nesaderīgas ar piemērojamām tiesību normām, un šo apgalvojumu Vispārējās tiesas priekšsēdētājs šajā 42. punktā nav pieņēmis.
51 Tādēļ otrā pamata pirmā daļa ir jāpieņem.
52 No pārsūdzētā rīkojuma 40.–42. punktā pieļautajām kļūdām izriet, ka šajā rīkojumā nav norādīts neviens iemesls, kas varētu pamatot tās Lagardère argumentācijas noraidīšanu, kurā norādīts uz risku ciest kaitējumu Francijas krimināltiesību piemērošanas rezultātā.
53 Tā kā pieteikums par pagaidu noregulējumu ir noraidīts, pamatojoties uz to, ka Lagardère nav pierādījusi, ka ir izpildīts steidzamības nosacījums, no šīm kļūdām izriet, ka pārsūdzētā rīkojuma rezolutīvā daļa nav pamatota.
54 No minētā izriet, ka pārsūdzētais rīkojums jāatceļ pilnībā, neizvērtējot ne pārējās pirmā un otrā pamata daļas, ne trešo pamatu.
Par Vispārējā tiesā iesniegto pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu
55 Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu, tā var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā. Šī tiesību norma ir piemērojama arī apelācijas sūdzībām, kas iesniegtas saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 57. panta otro daļu (Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojums, 2022. gada 24. maijs, Puigdemont i Casamajó u.c./Parlaments un Spānija, C‑629/21 P(R), EU:C:2022:413, 172. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
56 Šajā ziņā jāatgādina, ka Vispārējās tiesas Reglamenta 156. panta 4. punktā ir noteikts, ka pieteikumos par pagaidu noregulējumu jānorāda strīda priekšmets, apstākļi, kas nosaka steidzamību, kā arī faktiskie un tiesību pamati, kuri pirmšķietami pamato prasītos pagaidu pasākumus. Tādējādi saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru piemērošanas apturēšanu un citus pagaidu pasākumus pagaidu noregulējuma tiesnesis var piemērot, ja ir noskaidrots, ka to noteikšana pirmšķietami faktiski un juridiski ir attaisnojama (fumus boni juris) un ka tie ir steidzami tajā ziņā, ka, lai novērstu būtisku un neatgriezenisku kaitējumu tos lūgušajam lietas dalībniekam, ir nepieciešams, lai tie tiktu pielemti un lai to iedarbība izpaustos vēl pirms nolēmuma pamatlietā pieņemšanas. Šie nosacījumi ir kumulatīvi, tādējādi pieteikumi par pagaidu noregulējuma noteikšanu ir jānoraida, ja kāds no tiem nav izpildīts. Pagaidu noregulējuma tiesnesis vajadzības gadījumā izsver arī pastāvošās intereses (Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojums, 2022. gada 24. maijs, Puigdemont i Casamajó u.c./Parlaments un Spānija, C‑629/21 P(R), EU:C:2022:413, 175. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
57 Pārbaudot minētos nosacījumus, pagaidu noregulējuma tiesnesim ir plaša rīcības brīvība un viņš, ņemot vērā lietas īpatnības, var brīvi noteikt veidu, kādā šie dažādie nosacījumi ir jāpārbauda, kā arī šīs pārbaudes kārtību, jo nevienā Savienības tiesību aktā viņam nav paredzēta iepriekš noteikta analīzes shēma, lai izvērtētu nepieciešamību noteikt pagaidu pasākumus (Tiesas priekšsēdētāja vietnieces rīkojums, 2021. gada 16. jūlijs, Symrise/ECHA, C‑282/21 P(R), EU:C:2021:631, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).
58 Šajā lietā, ņemot vērā Vispārējās tiesas priekšsēdētāja jau veiktos vērtējumus un rakstveida procesu starp lietas dalībniekiem, Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīcībā ir pietiekama informācija, lai pieņemtu galīgo nolēmumu par steidzamības nosacījumu šajā lietā.
Argumenti
59 Lai pierādītu, ka steidzamības nosacījums ir izpildīts, Lagardère atsaucas uz vairākiem atsevišķiem kaitējumiem.
60 Saistībā ar argumentāciju, ka strīdīgais lēmums liek Lagardère pārkāpt tās darbinieku un amatpersonu pamattiesības, kas jāizvērtē vispirms, tā apgalvo, ka šā lēmuma īstenošana novestu pie tās juridisko pienākumu neievērošanas attiecībā pret šīm personām.
61 Pirmkārt, Lagardère esot jāmeklē dokumenti, kuriem tai nav tiesību piekļūt, un pēc tam tie jānodod Komisijai, pat ja tie attiecas uz datu subjektu privāto dzīvi. Tādējādi tā riskējot ciest būtisku kaitējumu, jo tā būšot spiesta pārkāpt savus juridiskos pienākumus, tādējādi pakļaujot sevi un savus pārstāvjus krimināltiesiskiem naudas sodiem un brīvības atņemšanai. Šāds kaitējums esot neatgriezenisks, jo attiecīgo juridisko pienākumu pārkāpums esot galīgs un neatgriezenisks.
62 Otrkārt, strīdīgais lēmums liekot Lagardère neievērot tajā strādājošo žurnālistu informācijas avotu konfidencialitāti, kas to pakļaušot šo personu celtām prasībām.
63 Šajā ziņā Komisija norāda, pirmkārt, ka risks tikt krimināli sodītam šajā lietā nav pierādīts. Tādējādi pieteikums par pagaidu noregulējumu esot ļoti nepilnīgs, jo tajā ir norādīts uz kriminālsoda iespējamību, nenorādot uz noziedzīgā nodarījuma sastāvu aprakstošo aktu un neprecizējot piemērojamo sodu. Turklāt šis risks esot hipotētisks, jo kriminālsoda piemērošana vienmēr esot atkarīga no vairākām darbībām, kas tostarp jāveic izmeklēšanas iestādēm vai iespējamajiem cietušajiem. Turklāt, lai izpildītu strīdīgo lēmumu, Lagardère neesot jāsaņem tās darbinieku vai amatpersonu piekrišana.
64 Otrkārt, esot neizbēgami, ka Komisijai, lai pienācīgi veiktu savu izmeklēšanu, ir jāapstrādā personas dati. Tas vien, ka tā pārbauda šādu datu nozīmību, pats par sevi nevarot radīt būtisku un neatgriezenisku kaitējumu, jo Lagardère nav norādījusi uz risku, ka varētu tikt izpausti sensitīvi dati, kas ietilpst visintīmākajā sfērā. Katrā ziņā tas esot Lagardère pienākums pierādīt šāda riska esamību. Turklāt Komisija esot sniegusi konkrētas procesuālās garantijas šajā ziņā.
Izvērtējums
65 No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka pagaidu noregulējuma tiesvedības mērķis ir nodrošināt nākotnē pieņemamā galīgā nolēmuma pilnīgu iedarbību, lai izvairītos no nepilnībām Tiesas nodrošinātajā tiesiskajā aizsardzībā. Tieši šā mērķa sasniegšanai steidzamība jāvērtē attiecībā pret nepieciešamību pieņemt pagaidu noregulējumu, lai izvairītos no tā, ka lietas dalībniekam, kurš lūdz pagaidu aizsardzību, tiek nodarīts būtisks un neatgriezenisks kaitējums. Šim lietas dalībniekam jāsniedz pierādījumi, ka tas nevar sagaidīt tiesvedības, kurā lieta tiek skatīta pēc būtības, iznākumu, neciešot šādu kaitējumu. Kaut arī ir taisnība, ka, lai pierādītu šāda kaitējuma esamību, nav jāpieprasa, lai tā rašanās un nenovēršamība tiktu pierādīta pilnīgi droši, un ka pietiek ar to, ka šis kaitējums ir paredzams ar pietiekamu ticamības pakāpi, tomēr lietas dalībniekam, kurš lūdz pagaidu pasākumu noteikšanu, joprojām ir jāpierāda fakti, kuri uzskatāmi par šāda kaitējuma iespējamas rašanās pamatu (Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojums, 2022. gada 24. maijs, Puigdemont i Casamajó u.c./Parlaments un Spānija, C‑629/21 P(R), EU:C:2022:413, 75. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
66 Lai pārbaudītu, vai ir izpildīts steidzamības nosacījums, jāizvērtē apgalvojums, ka Lagardère riskē ciest būtisku un neatgriezenisku kaitējumu, tāpēc ka, lai izpildītu strīdīgo lēmumu, tā būšot spiesta izdarīt noziedzīgus nodarījumus.
67 Lai gan Komisija apgalvo, ka pieteikumā par pagaidu noregulējumu ir novērojamas nepilnības saistībā ar to Francijas tiesību normu saturu, uz kurām Lagardère šajā ziņā vēlas atsaukties, no šā rīkojuma 23.–30. punkta izriet, ka šis arguments ir noraidāms.
68 Attiecībā uz šo tiesību normu saturu no minētā pieteikuma par pagaidu noregulējumu, kura piemērojamību Komisija šajā ziņā neapšauba, it īpaši izriet, ka Francijas tiesībās ir paredzēts, ka par citas personas privātās dzīves aizskārumu, bez tās piekrišanas izplatot privātā kārtā veiktus izteikumus vai ļaunprātīgi izpaužot elektroniski sūtītu, pārsūtītu vai saņemtu korespondenci, soda ar brīvības atņemšanu un naudas sodu.
69 Tādējādi strīdīgais lēmums citastarp uzliek Lagardère pienākumu apkopot visu saziņu, kas, izmantojot dažādus komunikācijas līdzekļus, notikusi vairāku gadu laikā starp vairākām fiziskām personām, kā arī noteiktu saziņu starp citām fiziskām personām, un pēc tam nosūtīt apkopoto informāciju Komisijai.
70 Lietā nav strīda par to, ka saskaņā ar šā lēmuma 2. punktu šie pienākumi tostarp attiecas uz saziņu, kas veikta, izmantojot privātas vai personīgas elektroniskā pasta pastkastītes un privātas vai personīgas attiecīgo darbinieku un amatpersonu mobilās ierīces, ja šīs elektroniskā pasta pastkastītes un ierīces kaut reizi ir izmantotas saziņai darba vajadzībām
71 Šādos apstākļos netiek apstrīdēts, ka, lai pilnībā izpildītu strīdīgo lēmumu, Lagardère, kura nav valsts iestāde, lielā mērā būtu jāpiekļūst atsevišķu tās darbinieku un amatpersonu komunikācijai, lai gan Francijas tiesību akti tai skaidri nepiešķir šādas pilnvaras, un ka tā apgalvo – pret to nav izvirzīti lietderīgi iebildumi –, ka tā nav varējusi iegūt datu subjektu piekrišanu.
72 Attiecīgi, ņemot vērā Lagardère citēto krimināltiesību normu formulējumu un tās pieteikumā par pagaidu noregulējumu un tā pielikumos sniegto informāciju par Francijas tiesībām, kuru Komisija tiešā veidā neapšauba, apgalvojumam, ka rīcība, kas Lagardère būtu jāveic, lai izpildītu strīdīgo lēmumu, varētu būt uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar Francijas tiesībām, piemīt tāda ticamības pakāpe, kāda prasīta šā rīkojuma 65. punktā atgādinātajā judikatūrā.
73 Lai gan a priori, protams, nevar pilnībā izslēgt, ka Lagardère var pilnībā vai daļēji izvairīties no kriminālatbildības, atsaucoties uz pienākumiem vai ierobežojumiem, kas tai izriet no strīdīgā lēmuma, tas ir jautājums, ko būtībā regulē Francijas tiesības, par kurām lietas dalībnieki pagaidu noregulējuma tiesnesim nav snieguši nekādu informāciju.
74 It īpaši, lai gan Komisija apgalvo, ka Lagardère nav jāsaņem tās darbinieku vai amatpersonu piekrišana, lai apkopotu un pēc tam nosūtītu šai iestādei strīdīgajā lēmumā minētos dokumentus, jākonstatē, ka minētā iestāde, pamatojoties uz piemērojamo tiesisko regulējumu vai kompetento valsts iestāžu līdzšinējo praksi, nav pierādījusi, ka Lagardère varētu izvairīties no jebkādas kriminālatbildības, apkopojot un nosūtot šai pašai iestādei visus šajā lēmumā minētos dokumentus bez iepriekšējas datu subjektu atļaujas to darīt.
75 No iepriekš minētā izriet, ka, ņemot vērā pagaidu noregulējuma tiesnesim iesniegto informāciju, jāsecina, ka Lagardère ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka, lai izpildītu strīdīgo lēmumu, tai būtu jāveic darbības, kas, iespējams, varētu būt pamats tās saukšanai pie kriminālatbildības un līdz ar to kriminālsoda piespriešanai.
76 Tomēr šā rīkojuma 44.–49. punktā izklāstīto iemeslu dēļ apstāklis, ka šādu sodu piemērošanas priekšnoteikums ir procesuālu darbību veikšana no kompetento iestāžu vai iespējamo cietušo puses, neļauj novērst risku, uz kuru atsaucas Lagardère.
77 Tādējādi kaitējums, kuram šādi tiek pakļauta Lagardère, jāuzskata par būtisku, it īpaši ņemot vērā kriminālsodāmības stigmatizējošo raksturu un uzticības zudumu attiecībās ar tās amatpersonām un darbiniekiem, kādu varētu izraisīt noziedzīga nodarījuma izdarīšana attiecībā pret šīm personām.
78 Turklāt šāds nemantiskais kaitējums būtu neatgriezenisks, jo strīdīgā lēmuma iespējama atcelšana neļautu ne atbrīvot Lagardère no kriminālatbildības, ne apstrīdēt attiecībā uz Lagardère veikto vērtējumu sakarā ar noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu.
79 Tātad steidzamības nosacījums šajā lietā ir uzskatāms par izpildītu.
80 Tā kā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ir kļūdaini secinājis, ka šis nosacījums nav izpildīts, nepārbaudot fumus boni juris nosacījumu, kura pārbaude ietver gan faktu, gan tiesību vērtējumus, pārējā daļā lieta jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par šo nosacījumu un attiecīgā gadījumā veiktu pastāvošo interešu izsvēršanu.
Par pieteikumu par tā strīdīgā lēmuma piemērošanas apturēšanu, kas grozīts ar Komisijas 2024. gada 24. janvāra Lēmumu C(2024) 572 final
81 No apelācijas sūdzības skaidri neizriet, vai pieteikums par strīdīgā lēmuma, kas grozīts ar Komisijas 2024. gada 24. janvāra Lēmumu C(2024) 572 final, piemērošanas apturēšanu līdz brīdim, kad Vispārējās tiesas priekšsēdētājs atkārtoti izlems pieteikumu par pagaidu noregulējumu lietā T‑1119/23 R vai, ja tas nenotiktu, līdz brīdim, kad Vispārējā tiesa lems par prasību lietā T‑1119/23 (turpmāk tekstā – “papildu pieteikums”), ir jāsaprot kā tāds, kas sakrīt ar lūgumu apmierināt prasījumus, kuri izvirzīti lietā T‑1119/23 R, vai kā atsevišķa prasījumu daļa.
82 Ja papildu pieteikums ir interpretējams kā tāds, kas sakrīt ar lūgumu apmierināt prasījumus, kuri izvirzīti lietā T‑1119/23 R, tad jāsecina, ka lēmums par šo pieteikumu ir jau pieņemts šā rīkojuma 58. un 80. punktā.
83 Savukārt, ja papildu pieteikums jāinterpretē kā atsevišķa prasījumu daļa, šajā gadījumā jākonstatē, pirmkārt, ka šāds pieteikums neatbilst Tiesas Reglamenta 170. panta 1. punkta prasībām, ciktāl šajā tiesību normā ir paredzēts, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nevar papildināt savus pirmajā instancē izvirzītos prasījumus.
84 Tādējādi papildu pieteikums vienā daļā atšķiras no Lagardère pirmajā instancē formulētajiem prasījumiem.
85 Tādēļ, pieņemot, ka papildu pieteikums jāsaprot kā tāds, kas iesniegts, lai papildinātu pirmajā instancē izvirzītos prasījumus, tas būtu jānoraida kā nepieņemams, ciktāl tas uzskatāms par jaunu prasījumu daļu (pēc analoģijas skat. Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojumu, 2023. gada 20. marts, Xpand Consortium u.c./Komisija, C‑739/22 P(R), EU:C:2023:228, 20. punkts).
86 Otrkārt, papildu pieteikumu arī nevar uzlūkot kā pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu, kas iesniegts saskaņā ar Tiesas Reglamenta 160. pantu, jo šā reglamenta 160. panta 4. punktā šāda pieteikuma pieņemamība ir pakļauta nosacījumam, ka tas tiek iesniegts kā atsevišķs dokuments (pēc analoģijas skat. Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojumu, 2023. gada 20. marts, Xpand Consortium u.c./Komisija, C‑739/22 P(R), EU:C:2023:228, 21. punkts).
87 Turklāt šajā lietā Lagardère ir iesniegusi Tiesā pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu, kas reģistrēts ar numuru C‑89/24 P(R)‑R, kurā nav iekļauti papildu pieteikumam atbilstoši prasījumi.
88 No minētā izriet, ka šis pieteikums jānoraida kā nepieņemams.
Par tiesāšanās izdevumiem
89 Tā kā šī lieta ir nododama atpakaļ Vispārējai tiesai, lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana ir jāatliek.
Ar šādu pamatojumu Tiesas priekšsēdētāja vietnieks izdod rīkojumu:
1) Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2024. gada 19. janvāra rīkojumu Lagardère/Komisija (T‑1119/23 R, EU:T:2024:16).
2) Nodot lietu atpakaļ Eiropas Savienības Vispārējai tiesai lēmuma pieņemšanai par fumus boni juris nosacījumu un attiecīgā gadījumā pastāvošo interešu izsvēršanai.
3) Noraidīt Lagardère SA pieteikumu apturēt tā pienākuma piemērošanu, kas Lagardère noteikts ar Komisijas 2023. gada 19. septembra Lēmumu C(2023) 6429 final par Padomes Regulas (EK) Nr. 139/2004 11. panta 3. punkta piemērošanas procedūru (Lieta M.11184 – Vivendi/Lagardère), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2024. gada 24. janvāra Lēmumu C(2024) 572 final, apkopot un nodot Eiropas Komisijai dokumentus, kas atrodas atsevišķu Lagardère darbinieku un amatpersonu privātajās vai personīgajās elektroniskā pasta pastkastītēs un privātajās vai personīgajās mobilajās ierīcēs, līdz brīdim, kad Eiropas Savienības Vispārējās tiesas priekšsēdētājs atkārtoti lems par pieteikumu par pagaidu noregulējumu lietā T‑1119/23 R, vai, ja tas nenotiktu, līdz brīdim, kad Eiropas Savienības Vispārējā tiesa izlems prasību lietā T‑1119/23.
4) Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.
[Paraksti]