VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (apelācijas palāta)

2015. gada 18. septembrī

Lieta T‑653/13 P

Kari Wahlström

pret

Eiropas Aģentūru operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (Frontex)

Apelācija – Civildienests – Pagaidu darbinieki – Novērtējums – Karjeras attīstības ziņojums – 2010. gada novērtējums – Ikgadējās pārrunas ar novērtētāju – Mērķu noteikšana

Priekšmets      Apelācijas sūdzība, kas iesniegta par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas 2013. gada 9. oktobra spriedumu lietā F‑116/12 Wahlström/Frontex (Krājums‑CDL, EU:F:2013:143), ar ko tiek lūgts atcelt šo spriedumu

Nolēmums      Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (trešā palāta) 2013. gada 9. oktobra spriedumu lietā F‑116/12 Wahlström/Frontex (Krājums‑CDL, EU:F:2013:143) atcelt tiktāl, ciktāl Civildienesta tiesa ir noraidījusi pirmajā instancē izvirzītā otrā atcelšanas pamata otro un trešo daļu, kā arī prasījumu par kaitējuma atlīdzību. Pārējā daļā apelācijas sūdzību noraidīt. Atcelt Kari Wahlström novērtējuma ziņojumu par 2010. gadu. Eiropas Aģentūra operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (Frontex) maksā K. Wahlström kaitējuma atlīdzību EUR 2000 apmērā. Frontex sedz visus tiesāšanās izdevumus šajā instancē un Civildienesta tiesā.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Sagatavošana – Ziņojums, kurā pieļauts procesuāls pārkāpums – Sekas

(Civildienesta noteikumu 43. pants)

2.      Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Sagatavošana – Pienākuma veikt sarunu starp vērtētāju un vērtējamo pārkāpums – Būtisks pārkāpums

(Civildienesta noteikumu 43. pants)

3.      Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Pienākums noteikt sasniedzamos mērķus – Ziņojuma atcelšana neesamības gadījumā

(Civildienesta noteikumu 43. pants)

4.      Apelācija – Pamati – Civildienesta tiesā veiktās tiesību aktu juridiskās kvalifikācijas pārbaude Vispārējā tiesā – Pieļaujamība

(Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 2. punkts)

5.      Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Vadlīnijas novērtētājiem un darbiniekiem par personāla novērtējuma procedūru – Tiesiskās sekas

6.      Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Sagatavošana – Formāla mērķu noteikšana saistībā ar amata maiņu – Apjoms

(Civildienesta noteikumu 43. pants)

7.      Ierēdņu celta prasība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Apstrīdētā akta atcelšana, kas nenodrošina pienācīgu atlīdzību par morālo kaitējumu – Darbinieka, kas ir pārtraucis savu darbu, novērtējuma ziņojums, kurā tikuši pieļauti pārkāpumi

(Civildienesta noteikumu 91. pants)

1.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 21. punktu)

Atsauces

Tiesa: spriedumi, 1980. gada 29. oktobris, van Landewyck u.c./Komisija, no 209/78 līdz 215/78 un 218/78, EU:C:1980:248, 47. punkts, un 1990. gada 21. marts, Beļģija/Komisija, C‑142/87, Krājums, EU:C:1990:125, 48. punkts.

Vispārējā tiesa: spriedums, 2002. gada 23. aprīlis, Campolargo/Komisija, T‑372/00, Krājums‑CDL, EU:T:2002:103, 39. punkts.

2.      Veicot novērtējumu, ir nepieciešams kvalitatīvs dialogs, kurš ir šī procesa pamatelements un kurš balstās uz tiešo kontaktu starp novērtējamo un novērtētāju; vienīgi ar šo tiešo kontaktu tiek veicināts atklāts un padziļināts dialogs, kas ļauj ieinteresētajām personām, pirmkārt, precīzi novērtēt iespējamo uzskatu atšķirību raksturu, iemeslus un apmēru un, otrkārt, panākt labāku savstarpēju sapratni. Neesot tiešai saziņai starp novērtētāju un novērtējamo, nav iespējama pilnīga novērtēšanas atbilstība tās cilvēkresursu vadības instrumenta uzdevumam un ieinteresētās personas profesionālās attīstības atbalsta uzdevumam.

Šajos apstākļos lēmums nepagarināt darbinieka darba līgumu, kas ir pieņemts pirms novērtējuma ziņojuma apstiprināšanas, nevar padarīt par nelietderīgu novērtējuma procesa ietvaros notiekošo sarunu starp darbinieku un tā novērtētāju, kurai ieinteresētajām personām jāļauj, pirmkārt, precīzi novērtēt iespējamo uzskatu atšķirību raksturu, iemeslus un apmēru un, otrkārt, panākt labāku savstarpēju sapratni.

Tā kā novērtējuma ziņojuma pamatā ir subjektīva rakstura apsvērumi, kas pēc sava rakstura var mainīties, ir uzskatāms, ka, ja darbinieks, veicot sarunu, tiktu uzklausīts pirms minētā ziņojuma sagatavošanas, viņš būtu varējis izklāstīt savu viedokli un tātad, iespējams, manīt minētajā ziņojumā norādītos apsvērumus. Tādējādi ikgadējas sarunas starp darbinieku un tā novērtētāju neveikšana novērtējuma procesā ir būtisks pārkāpums.

(sal. ar 25. un 28.–34. punktu)

Atsauces

Vispārējā tiesa: spriedumi, 2004. gada 30. septembris, Ferrer de Moncada/Komisija, T‑16/03, Krājums‑CDL, EU:T:2004:283, 40. punkts, un 2007. gada 25. oktobris, Lo Giudice/Komisija, T‑27/05, Krājums‑CDL, EU:T:2007:321, 48. un 49. punkts.

3.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 48. punktu)

4.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 53. punktu)

Atsauce

Vispārējā tiesa: spriedums, 2008. gada 13. oktobris, Neophytou/Komisija, T‑43/07 P, Krājums‑CDL, EU:T:2008:432, 71. punkts.

5.      Lai arī Vadlīnijas novērtētājiem un darbiniekiem par personāla novērtējuma procedūru nevar tikt kvalificētas kā tiesību normas, kas administrācijai katrā ziņā būtu jāievēro, tajās tomēr ir paredzētas uzvedības normas, kurās norādīta prakse, kas jāievēro un no kuras katrā atsevišķā gadījumā administrācija nevar atkāpties, nenorādot iemeslus, kuri būtu saderīgi ar vienlīdzīgas attieksmes principu. Pieņemot šādas uzvedības normas un to pasludināšanas brīdī paziņojot, ka turpmāk šīs normas tiks piemērotas gadījumiem, ar kuriem tās saistītas, attiecīga iestāde pati ierobežo savas rīcības brīvības izmantošanas iespējas un nevar atteikties no šīm normām, nevēlēdamās, lai attiecīgā gadījumā to sodītu par tādu vispārējo tiesību principu kā vienlīdzīgas attieksmes principa vai tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu. Tādējādi nevar izslēgt, ka ar zināmiem nosacījumiem un atkarībā no to satura šādas uzvedības normas ar vispārējo piemērošanas jomu var radīt tiesiskās sekas.

(sal. ar 61. punktu)

Atsauces

Tiesa: spriedums, 2005. gada 28. jūnijs, Dansk Rørindustri u.c./Komisija, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, Krājums, EU:C:2005:408, 209.–211. punkts.

Vispārējā tiesa: spriedums, 1997. gada 9. jūlijs, Monaco/Parlaments, T‑92/96, Krājums‑CDL, EU:T:1997:105, 46. punkts.

6.      Tā kā mērķu noteikšana ir atsauces pamatelements, lai novērtētu darbinieka sniegumu un sagatavotu novērtējuma ziņojumu, pienākuma formāli noteikt darbiniekam mērķus viņa amata maiņas gadījumā, kas tiek veikts sarunā ar viņa novērtētāju, atcelšana radītu atšķirīgu attieksmi pret darbiniekiem saistībā ar mērķu noteikšanu atkarībā no viņu amata maiņas datuma.

“Formāla mērķu noteikšana” ietver mērķu noteikšanu sarunā ar novērtētāju. Ja tas būtu bijis citādi, tas radītu atšķirīgu attieksmi pret darbiniekiem saistībā ar mērķu noteikšanu atkarībā no viņu amata maiņas datuma, jo darbiniekam, kas maina amatu gada sākumā, jauni mērķi varētu tikt noteikti ikgadējā sarunā ar novērtētāju, atšķirībā no darbinieka, kas tiek iecelts jaunā amatā atsauces gada gaitā, attiecībā uz kuru šāda saruna netiktu veikta.

(sal. ar 62. un 66. punktu)

7.      Ja prasījumi par kaitējuma atlīdzību ir balstīti uz atcelta tiesību akta prettiesiskumu, Vispārējās tiesas veikta atcelšana pati par sevi ir atbilstošs un principā pietiekams atlīdzinājums par visu morālo kaitējumu, kas prasītājam varēja tikt nodarīts.

Tomēr tiesību akta atcelšana, ja tai nav nekādas lietderīgās iedarbības, nevar būt pienācīgs un pietiekams visa morālā kaitējuma, ko radījis atceltais tiesību akts, atlīdzinājums. Tas tā ir gadījumā, ja, izpildot spriedumu par novērtējuma ziņojuma atcelšanu, nav iespējams ar atpakaļejošu spēku noteikt mērķus darbiniekam, kas ir pārtraucis savu darbu, kā arī organizēt formālu dialogu par šādiem mērķiem. Turklāt viņa sniegums nevar tikt novērtēts no jauna, izstrādājot jaunu novērtējuma ziņojumu, ņemot vērā sākotnēji noteiktos mērķus. Tātad pastāvēs šaubas par sniegumu, kuru ieinteresētā persona būtu varējusi izrādīt, ja mērķi būtu bijuši noteikti no paša sākuma. Šīs šaubas ir uzskatāmas par kaitējumu.

Tādējādi novērtējuma ziņojuma atcelšana pati par sevi nevar būt atbilstošs un pietiekams atlīdzinājums.

(sal. ar 82.–85. punktu)

Atsauces

Tiesa: spriedums, 2008. gada 28. februāris, Neirinck/Komisija, C‑17/07 P, Krājums‑CDL, EU:C:2008:134, 98. punkts.

Vispārējā tiesa: spriedumi, 2002. gada 11. septembris, Willeme/Komisija, T‑89/01, Krājums‑CDL, EU:T:2002:212, 97. punkts, un 2009. gada 30. septembris, Skareby/Komisija, T‑193/08 P, Krājums‑CDL, EU:T:2009:377, 99. punkts.