Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA A.M. KOLINSA [A.M. COLLINS]
SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 11. aprīlī (1)
Lieta C‑15/24 PPU [Stachev] (i)
CH
pret
Sofiyska rayonna prokuratura
(Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa, Bulgārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība – Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Direktīva 2013/48/ES – Tiesības uz advokāta palīdzību kriminālprocesā – Analfabēta atteikšanās no šīm tiesībām
I. Ievads
1. Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa, Bulgārija) uzdod Tiesai sešus jautājumus, ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu, par Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2013/48/ES (2013. gada 22. oktobris) par tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera procesā, par tiesībām uz to, ka pēc brīvības atņemšanas informē trešo personu, un par tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešām personām un konsulārajām iestādēm (2), interpretāciju.
II. Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
2. CH ir Bulgārijas pilsonis, kurš neprot bulgāru rakstu valodu. Viņam ir sodāmība.
3. 2022. gada 16. decembrī CH tika aizturēts uz aizdomu pamata par laupīšanu 2022. gada 2. un 14. decembrī. Viņš pēc tam, kad tika nogādāts policijas iecirknī, parakstīja paziņojumu, kurā atteicās no tiesībām aizstāvēties ar advokāta palīdzību. Saskaņā ar Bulgārijas tiesību aktiem ir nepieciešami policista un neatkarīga liecinieka paraksti, lai pierādītu, ka analfabēts ir atteicies no šīm tiesībām. Šķiet, ka neviens no šiem nosacījumiem netika izpildīts (3). Policijas nopratināšanā, kas notika bez advokāta klātbūtnes, CH atzinās, ka izdarījis otro laupīšanu un norādīja nozagto mantu atrašanās vietu. Vēlāk tajā pašā dienā tiešas personu uzrādīšanas atpazīšanai laikā otrās laupīšanas upuris atpazina CH kā vainīgo.
4. 2022. gada 17. decembrī pirmās laupīšanas upuris atpazina CH kā vainīgo, kad tika veikta otro personu uzrādīšanu atpazīšanai, kas notika bez advokāta klātbūtnes. Sofiyska rayonna prokuratura (Sofijas rajona prokuratūra, Bulgārija) pēc tam apsūdzēja CH par laupīšanu 2022. gada 2. un 14. decembrī. Tā kā atbilstoši Bulgārijas tiesību aktiem personai, kas apsūdzēta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, ir jābūt juridiskam pārstāvim, viņa pārstāvībai tika iecelts advokāts.
5. 2022. gada 19. decembrī CH ieradās Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa), kas izdeva rīkojumu par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu viņam. 2022. gada 29. decembrī Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) apstiprināja šo rīkojumu.
6. 2023. gada 13. jūnijā Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa) noraidīja CH lūgumu atvieglot šo brīvības atņemšanas sodu. Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) 2023. gada 22. jūnijā apstiprināja šo rīkojumu.
7. 2023. gada 18. augustā Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa) nolēma atbrīvot CH no apcietinājuma, ar nosacījumu, ka viņam regulāri jāierodas policijas iestādēs savā dzīvesvietā. Tā pieņēma šo lēmumu, pamatojoties uz faktu, ka nebija zināms, vai CH aizturēšanas brīdī bija brīvprātīgi un apzināti atteicies no tiesībām uz advokāta palīdzību, jo viņš bija analfabēts un viņa iespējamo atteikšanos nebija parakstījis liecinieks. Šajos apstākļos Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa) secināja, ka turpmākā policijas izmeklēšana bija nelikumīga, kā rezultātā iegūtos pierādījumus nevarēja izmantot, lai sauktu CH pie apsūdzības.
8. 2023. gada 7. septembrī Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) atcēla šo lēmumu un nolēma, ka CH jāpaliek pirmstiesas apcietinājumā. Tika konstatēts, ka, lai gan neviens advokāts CH nebija sniedzis palīdzību laikā no aizturēšanas brīža līdz apsūdzības uzrādīšanai, pierādījumi, ko policija bija savākusi izmeklēšanas gaitā, nešķita iegūti nelikumīgi.
9. 2023. gada 2. oktobrī Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa) atkal nolēma CH atbrīvot, ievērojot prasību, ka viņam regulāri jāierodas policijas iestādēs savā dzīvesvietā. 2023. gada 7. novembrī Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) atkal atcēla šo lēmumu un nolēma, ka CH jāpaliek pirmstiesas apcietinājumā.
10. Kriminālprocess pret CH tiek izskatīts Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa). Šī tiesa apšauba, vai policijas iestādes bija ievērojušas CH tiesības uz advokāta palīdzību laikā pēc viņa aizturēšanas un pirms viņam tika izvirzīta apsūdzība par abām laupīšanām. Tā jautā, vai Direktīva 2013/48 dod valsts tiesai tiesības, kad tā lemj par pirmstiesas piespiedu līdzekļiem, novērtēt, vai pierādījumi pret apsūdzēto ir iegūti, pārkāpjot viņa tiesības uz advokāta palīdzību. Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa) šaubās par to, vai Direktīvas 2013/48 3. panta 6. punkta b) apakšpunktam, kas ļauj dalībvalstīm uz laiku atkāpties no tiesībām uz advokāta palīdzību ārkārtas apstākļos pirmstiesas posmā, taču nav transponēts Bulgārijas tiesībās, ir tieša iedarbība. Tā arī vēlas noskaidrot, vai tiek ievērots Direktīvas 2013/48 9. panta 1. punkts, ja aizdomās turētais, kurš ir analfabēts un apgalvo, ka nav zinājis parakstītā dokumenta saturu, rakstveidā atsakās no savām tiesībām uz advokāta palīdzību. Visbeidzot, Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa) vēlas uzzināt, vai atteikšanās no tiesībām uz advokāta palīdzību aizdomās turētā aizturēšanas laikā atbrīvo policijas iestādes no pienākuma informēt viņu par tiesībām uz advokāta palīdzību pirms turpmāku izmeklēšanas darbību veikšanas.
11. Sofiyski Rayonen sad (Sofijas rajona tiesa) attiecīgi nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai ar [Direktīvas 2013/48/ES] 12. panta 2. punktu, kas lasīts kopsakarā ar [Hartas] 47. panta 1. punktu, ir saderīgi tas, ka, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem un judikatūru, tiesai – kas izskata jautājumu par to, vai pastāv pamatotas aizdomas par apsūdzētā līdzdalību viņam inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā,–, kad tā lemj par atbilstoša drošības līdzekļa noteikšanu vai izpildi, ir liegta iespēja izvērtēt, vai pierādījumi ir iegūti, pārkāpjot apsūdzētā tiesības uz advokāta palīdzību saskaņā ar šo direktīvu, kamēr apsūdzētajam bija aizdomās turētā statuss un policijas iestādes ierobežoja viņa tiesības brīvi pārvietoties?
2) Vai ir ievērota prasība nodrošināt tiesības uz aizstāvību un procesa taisnīgumu [Direktīvas 2013/48] 12. panta 2. punkta izpratnē, ja tiesa, kas izskata jautājumu par drošības līdzekļa piemērotību, veidojot savu iekšējo pārliecību, ņem vērā pierādījumus, kas iegūti, pārkāpjot šīs direktīvas prasības laikā, kamēr personai bija aizdomās turētā statuss un policijas iestādes ierobežoja tās tiesības brīvi pārvietoties?
3) Vai tādu pierādījumu, kas iegūti, pārkāpjot [Direktīvu 2013/48], izslēgšana no tiesas puses, kura, neraugoties uz augstākas instances tiesas pretējiem norādījumiem, izskata jautājumu par drošības līdzekļa piemērotību, negatīvi ietekmē [Direktīvas 2013/48] 12. panta 2. punktā kopsakarā ar [Hartas] 47. panta 1. un 2. punktu noteiktās procesa taisnīguma prasības un rada šaubas par tiesas objektivitāti?
4) Vai [Direktīvas 2013/48] 3. panta 6. punkta b) apakšpunktā paredzētajai iespējai ārkārtas apstākļos pirmstiesas stadijā uz laiku atkāpties no tiesību uz advokāta palīdzību piemērošanas, ja ir absolūti nepieciešama izmeklēšanas iestāžu tūlītēja rīcība, lai novērstu ievērojama apdraudējuma nodarīšanu kriminālprocesam, ir tieša [..] iedarbība attiecīgajā Savienības dalībvalstī, ja šis noteikums nav transponēts šīs valsts tiesībās?
5) Vai Direktīvas 2013/48 9. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā kopsakarā ar [Direktīvas 2013/48] 39. apsvērumu paredzētās garantijas ir ievērotas, ja aizdomās turētais gan ir rakstveidā atteicies no tiesībām uz advokāta palīdzību, tomēr viņš ir analfabēts un nav saņēmis informāciju par atteikšanās iespējamajām sekām, un vēlāk tiesā apgalvo, ka laikā, kamēr policijas iestādes ierobežoja viņa tiesības brīvi pārvietoties, viņš nezināja, kāds ir viņa parakstītā dokumenta saturs?
6) Vai tas, ka aizdomās turētais aizturēšanās brīdī atsakās no advokāta palīdzības saskaņā ar [Direktīvas 2013/48] noteikumiem, atbrīvo valsts iestādes no pienākuma ikreiz tieši pirms katra turpmākā izmeklēšanas pasākuma veikšanas ar aizdomās turētā piedalīšanos informēt viņu par tiesībām uz advokāta palīdzību un par iespējamajām atteikšanās sekām?”
12. Tā kā CH atrodas apcietinājumā kopš 2022. gada 16. decembra un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu rada jautājumus jomā, uz kuru attiecas Līguma par Eiropas Savienības darbību trešās daļas V sadaļa, Sofiyski Rayonen sad (Sofijas rajona tiesa) 2024. gada 11. janvāra lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu lūdza Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar Tiesas Reglamenta 107. pantā paredzēto prejudiciālā nolēmuma steidzamības procedūru.
13. Ar 2024. gada 25. janvāra lēmumu Tiesa šo lūgumu apmierināja.
14. CH vārdā iesniegtajos rakstveida apsvērumos ir norādīts, ka viņam nebija ko piebilst lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu. Eiropas Komisija 2024. gada 11. marta tiesas sēdē iesniedza rakstveida apsvērumus, sniedza mutvārdu paskaidrojumus un atbildēja uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem.
III. Izvērtējums
15. LESD 82. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir Direktīvas 2013/48 juridiskais pamats. Šis noteikums pilnvaro Eiropas Savienību pieņemt direktīvas, kas nosaka minimālos noteikumus par personu tiesībām kriminālprocesā, neskatoties uz atšķirībām starp dalībvalstu tiesību tradīcijām un sistēmām. Tādējādi Direktīvas 2013/48 1. pantā ir noteikti minimālie noteikumi par aizdomās turēto un apsūdzēto tiesībām kriminālprocesā, it īpaši par tiesībām uz advokāta palīdzību, neskarot subsidiaritātes un samērīguma principus (4). Dalībvalstis var paredzēt augstāku aizsardzības līmeni (5).
A – Par pieņemamību
16. Iesniedzējtiesas pirmais, otrais un trešais jautājums ir vērsts uz Direktīvas 2013/18 interpretāciju, ņemot vērā Hartas 47. pantu, kontekstā, kurā CH atrodas pirmstiesas apcietinājumā, pamatojoties uz Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) rīkojumu.
17. LESD 267. pantā ir paredzēts, ka prejudiciālajam nolēmumam ir jābūt “vajadzīgam”, lai iesniedzējtiesa varētu “sniegt spriedumu” lietā, kuru tā izskata (6). Tādējādi starp minēto strīdu valsts tiesā un Savienības tiesību normām, kuru interpretācija tiek lūgta, ir jāpastāv tādai saiknei, ka šī interpretācija ir objektīvi vajadzīga nolēmumam, kas iesniedzējtiesai ir jāpieņem šajā strīdā (7).
18. Valstu tiesas nosaka faktisko un juridisko kontekstu, kādā tās uzdod Tiesā jautājumus par Savienības tiesību interpretāciju. Tiesa nenosaka šo konstatējumu precizitāti, tādējādi uzdotajiem interpretācijas jautājumiem ir nozīmīguma prezumpcija. Tiesa var atteikties lemt par prejudiciālu jautājumu tikai tad, ja ir pilnīgi skaidrs, ka Savienības tiesību interpretācijai, ko lūdz valsts tiesa, nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu; ja problēma ir hipotētiska; vai arī ja Tiesas rīcībā nav tādu vajadzīgo faktisko un tiesisko apstākļu, lai varētu sniegt noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem. Tiesai uzticētais uzdevums prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā ir sniegt palīdzību dalībvalstu tieslietu sistēmai, nevis sniegt konsultatīvus atzinumus par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem (8).
19. No Tiesas lietas materiāliem izriet, ka pēc Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) 2023. gada 7. novembra rīkojuma paturēt CH pirmstiesas apcietinājumā 2023. gada 20. novembrī iesniedzējtiesa pēc savas iniciatīvas nolēma uzdot Tiesai jautājumus prejudiciālu nolēmuma sniegšanai(9). Gan šajā datumā iesniedzējtiesā notikušās tiesas sēdes protokols, gan rīkojums par prejudiciālo jautājumu uzdošanu liecina, ka brīdī, kad iesniedzējtiesa pieņēma šo lēmumu, tai netika iesniegts lūgums grozīt piespiedu līdzekli, ko Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) bija piemērojusi CH. Lai gan Nakazatelno‑protsesualen kodeks (10) (Kriminālprocesa kodekss) 270. panta 1. punktā ir paredzēts, ka piespiedu līdzekli var grozīt jebkurā laikā pirms tiesas, ja nav iesniegts pieteikums apsūdzētās personas vārdā, valsts tiesai nav jurisdikcijas pēc savas iniciatīvas grozīt piespiedu līdzekli (11). Laikā, kad tā pieņem galīgo nolēmumu par apsūdzību būtību, valsts tiesai tomēr ir jurisdikcija pieņemt atbilstošus lēmumus attiecībā uz jebkuriem piespiedu līdzekļiem, kas tika pieņemti saistībā ar apsūdzēto personu (12).
20. Turklāt vēlos norādīt, ka jaunus pieteikumus par piespiedu līdzekļu grozīšanu saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 270. panta 1. punktu var iesniegt tikai tad, ja apsūdzētā persona var pierādīt, ka tās apstākļi ir mainījušies (13). Rīkojumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu nav norādes uz to, ka CH apstākļos būtu notikušas kādas izmaiņas trīspadsmit dienu laikā, kas pagāja no Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) rīkojuma pieņemšanas līdz iesniedzējtiesas lēmumam iesniegt šo prejudiciālo jautājumu. Tādējādi šķiet, ka ar šo rīkojumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa) vēlas aicināt Tiesu pārbaudīt apelācijas tiesas rīkojuma saderību ar Savienības tiesībām apstākļos, kad iesniedzējtiesai atbilstoši valsts tiesību aktiem nav jurisdikcijas grozīt vai pārskatīt šo rīkojumu.
21. Tā kā iesniedzējtiesā nav iesniegts pieteikums apstākļu maiņas dēļ grozīt Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) pieņemto piespiedu līdzekli, pirmais, otrais un trešais jautājums ir nepārprotami hipotētisks. Šī iemesla dēļ iesaku Tiesai noraidīt šos jautājumus kā nepieņemamus. Tomēr ierosinu izskatīt tos, lai sniegtu palīdzību Tiesai, ja tā nolemtu citādi.
B – Par lietas būtību
1. Par pirmo, otro un trešo jautājumu
22. Uzdodot pirmo, otro un trešo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2013/48 12. panta 2. punktā, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, ir noteikts, ka valsts tiesai, kurā iesniegts pieteikums grozīt piespiedu līdzekli kriminālprocesa pirmstiesas stadijā, ir jurisdikcija izvērtēt, vai pierādījumi ir iegūti, pārkāpjot tiesības uz advokāta palīdzību, neatkarīgi no apelācijas instances tiesas sniegtajiem norādījumiem par pretējo.
23. Komisija atgādina, ka Direktīvā 2013/48 ir noteikti minimālie noteikumi. Saskaņā ar šīs direktīvas 12. panta 1. punktu aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem atbilstoši valsts tiesību aktiem ir jābūt efektīviem tiesību aizsardzības līdzekļiem, ja tiek pārkāptas viņu šajā direktīvā noteiktās tiesības. Tā kā Savienības līmenī nav sīki izstrādātu noteikumu, šādus noteikumus nosaka katras dalībvalsts tiesību sistēma, ja tiek ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi. Tādējādi Komisija uzskata, ka Direktīva 2013/48 neļauj tiesai automātiski noraidīt apstrīdētos pierādījumus kā nepieņemamus, un ierosina tai veikt līdzsvarošanu.
24. No Direktīvas 2013/48 4. un 6. apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir īstenot savstarpējas nolēmumu atzīšanas principu krimināllietās, kura pamatā ir dalībvalstu uzticēšanās citas dalībvalsts krimināltiesību sistēmai. Tās mērķis ir veicināt tostarp Hartas 47. panta otrajā daļā nostiprinātās tiesības saņemt konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību, kā arī tās 48. panta 2. punktā nostiprinātās tiesības uz aizstāvību (14). Tomēr Direktīvā 2013/48 ir noteikti minimālie noteikumi, lai apstiprinātu aizdomās turēto un apsūdzēto tiesības uz advokāta palīdzību kriminālprocesā (15). Tas saskan ar faktu, ka pašreizējā Savienības tiesību stāvoklī kriminālprocesi galvenokārt ir dalībvalstu kompetencē (16).
25. Direktīvas 2013/48 12. panta 1. punkts uzliek dalībvalstīm pienākumu saskaņā ar valsts tiesību aktiem nodrošināt efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus gadījumā, ja tiek pārkāptas ar šo direktīvu piešķirtās tiesības. Ņemot vērā tā skaidros, beznosacījumu un precīzos noteikumus, šķiet, ka šis noteikums arī aizliedz jebkādu valsts pasākumu, kas kavētu piekļuvi efektīvam tiesiskās aizsardzības līdzeklim jebkāda šo tiesību pārkāpuma gadījumā (17). Tomēr Direktīvas 2013/48 12. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tiesības apstrīdēt iespējamos direktīvā piešķirto tiesību pārkāpumus tiek piešķirtas saskaņā ar valsts tiesiskajām procedūrām. Līdz ar to tā mērķis nav noteikt, kādā veidā par šādiem pārkāpumi ir jāceļ apsūdzība, kā tie jāpierāda, vai brīdi, kad ir jānosaka šādu apsūdzību patiesums (18).
26. Direktīvas 2013/48 12. panta 2. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis nodrošina, ka, novērtējot pierādījumus, kas iegūti, pārkāpjot tiesības uz advokātu kriminālprocesā, tiek ievērotas tiesības uz aizstāvību un šī procesa taisnīgums. Ciktāl Direktīvas 2013/48 2. panta 4. punktā ir noteikts, ka šo direktīvu piemēro gadījumos, kad aizdomās turētajam vai apsūdzētajam tiek atņemta brīvība, neatkarīgi no kriminālprocesa stadijas, tā sniedz skaidru atbalstu ierosinājumam, ka uz Direktīvas 2013/48 12. panta 2. punktu var atsaukties visu kriminālprocesa laiku.
27. Direktīvas 2013/48 50. apsvērumā ir noteikts, ka pienākums nodrošināt, ka tiek ievērotas tiesības uz aizstāvību un procesa taisnīgums, nedrīkst skart valstu noteikumus vai sistēmas attiecībā uz pierādījumu pieņemamību. Šis pienākums neliedz dalībvalstīm saglabāt sistēmu, saskaņā ar kuru visus esošos pierādījumus var iesniegt tiesā, “bez nekādas atsevišķas vai iepriekšējas [šādu pierādījumu] pieņemamības izvērtēšanas” (19). Tādējādi šis apsvērums apstiprina Savienības likumdevēja nodomu piešķirt dalībvalstīm rīcības brīvību šim nolūkam pieņemt īpašas procedūras.
28. No tā izriet, ka dalībvalstu procesuālās autonomijas princips ir piemērojams, neskarot Savienības tiesībās noteiktās robežas (20). Tā kā nav Savienības noteikumu, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jāierobežo tiesu jurisdikcija un jānosaka sīki izstrādāti procesuālie noteikumi, kas reglamentē darbības, kas aizsargā personu tiesības, kas izriet no Savienības tiesību aktiem. Sīki izstrādātiem procesuālajiem noteikumiem šim nolūkam jābūt ne mazāk labvēlīgiem kā tiem, kas reglamentē līdzīgas valsts prasības (līdzvērtības princips), un tie nedrīkst pārmērīgi apgrūtināt vai padarīt praktiski neiespējamu Savienības tiesību aktos piešķirto tiesību izmantošanu (efektivitātes princips) (21).
29. Saistībā ar efektivitātes principu Savienības tiesībās dalībvalstīm nav noteikts pienākums paredzēt citus tiesību aizsardzības līdzekļus, kuri nav noteikti valsts tiesībās, ja vien no valsts tiesību sistēmas kopumā neizriet, ka nepastāv tādi tiesību aizsardzības līdzekļi, kurus izmantojot, varētu kaut vai netieši nodrošināt to tiesību aizsardzību, kuras attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām (22).
30. No tā izriet, ka Savienības tiesības neliedz dalībvalstij ierobežot to pierādījumu pārbaudi tiesā, uz kuriem pamatojas, lai piemērotu piespiedu līdzekļus procesa pirmstiesas stadijā, ja pēc tam tiesa, kas izskata apsūdzību pēc būtības, var pārbaudīt, vai ir ievērotas apsūdzētā tiesības, uz kurām ir sniegta atsauce Direktīvā 2013/48, ņemot vērā Hartas 47. pantu un 48. panta 2 punktu (23).
31. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka saskaņā ar Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) atbilstoši Bulgārijas tiesību aktiem brīdī, kad iesniedzējtiesai tika iesniegts lūgums grozīt piespiedu līdzekļus, kas pieņemti procesa pirmstiesas stadijā saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 270. pantu, iesniedzējtiesai nebija jurisdikcijas izmeklēt apstākļus, kādos tika iegūti pierādījumi pret apsūdzēto. Ņemot vērā secinājumu, kādu es izdarīju 30. punktā, ar Direktīvas 2013/48 12. pantu netiek aizliegti noteikumi un valsts judikatūra šajā nozīmē, ja tiesa, kas lemj par apsūdzībām pret apsūdzēto pēc būtības, spēj novērtēt, vai ir pārkāptas tiesības, kas tiek aizsargātas ar Direktīvu 2013/48, un var izdarīt jebkādu secinājumu, kas var izrietēt no šāda pārkāpuma, it īpaši attiecībā uz šādos apstākļos iegūto pierādījumu pieņemamību vai pierādījuma spēku (24).
32. Gluži pretēji, pieņemot, ka atbilstoši Bulgārijas tiesībām iesniedzējtiesas jurisdikcijā ir izmeklēt apstākļus, kādos tika iegūti pierādījumi pret apsūdzēto, kad tai ir iesniegts pieteikums saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 270. pantu, tai ir jāīsteno šī jurisdikcija atbilstoši Direktīvas 2013/48 12. pantam, tādējādi nodrošinot tiesības uz aizstāvību.
33. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu diemžēl ir neskaidrs par šo Bulgārijas tiesību punktu. Šķiet, ka tiek apgalvots, ka Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) 2023. gada 7. septembra rīkojumā tika noteikts, ka iesniedzējtiesai nav jurisdikcijas izskatīt jautājumu par to, vai ir pārkāptas tiesības uz advokāta palīdzību. Interesanti, ka iesniedzējtiesa neizvirza tādu pašu prasību attiecībā uz Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) 2023. gada 7. novembra rīkojumu, kurā tā, šķiet, ir lēmusi par prasību grozīt piespiedu līdzekli pēc būtības, tādējādi netieši atzīstot, ka iesniedzējtiesai ir jurisdikcija izdot savu rīkojumu.
34. Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz pirmo, otro un trešo jautājumu atbildēt tādējādi, ka Direktīvas 2013/48 12. panta 2. punktā, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, nav prasīts, lai valsts tiesai, kurā iesniegts pieteikums grozīt piespiedu līdzekli kriminālprocesa pirmstiesas stadijā, būtu jurisdikcija izvērtēt, vai pierādījumi ir iegūti, pārkāpjot tiesības uz advokāta palīdzību, ja tiesa, kas lemj kriminālapsūdzības būtību, var izvērtēt šāda pārkāpuma esamību un izdarīt visus izrietošos secinājumus, it īpaši attiecībā uz šādos apstākļos iegūto pierādījumu pieņemamību vai pierādījuma spēku. Īstenojot jebkuru jurisdikciju veikt šo novērtējumu kriminālprocesa pirmstiesas stadijā, valsts tiesai ir jāievēro Direktīvas 2013/48 12. pants.
2. Par ceturto jautājumu
35. Ar iesniedzējtiesas ceturto jautājumu tiek jautāts, vai Direktīvas 2013/48 3. panta 6. punkta b) apakšpunktam ir tieša iedarbība.
36. Komisija uzskata, ka uz šo jautājumu ir jāatbild noliedzoši.
37. Saskaņā ar vispāratzīto judikatūru ikreiz, kad direktīvas noteikumi pēc to satura ir beznosacījuma un pietiekami precīzi, privātpersonām ir tiesības uz tiem atsaukties valsts tiesās pret valsti, ja tā nav transponējusi direktīvu valsts tiesību aktos līdz tai noteiktā termiņa beigām vai ir to izdarījusi nepareizi (25). No tā izriet, ka atsaukšanās uz direktīvas noteikumu, kas nav pietiekami skaidrs, precīzs un beznosacījuma, lai tam būtu tieša iedarbība, nevar likt dalībvalsts tiesai nepiemērot valsts tiesību normu, pamatojoties tikai uz Savienības tiesībām (26). Tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru direktīva pati par sevi nevar uzlikt privātpersonai pienākumus un uz to kā tādu nevar atsaukties pret privātpersonu valsts tiesā (27).
38. Direktīvas 2013/48 3. panta 6. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka ārkārtas apstākļos un tikai pirmstiesas stadijā dalībvalstis var uz laiku atkāpties no tiesībām uz advokāta palīdzību, ja izmeklēšanas iestāžu tūlītēja rīcība ir obligāta, lai novērstu būtisku apdraudējumu kriminālprocesam, ciktāl tas ir pamatots konkrētajos lietas apstākļos.
39. Direktīvas 2013/48 38. apsvērums uzliek dalībvalstīm pienākumu savos valsts tiesību aktos skaidri noteikt pamatojumu un kritērijus, balstoties uz kuriem tās var piemērot šādas pagaidu atkāpes, un izmantot tās ierobežoti. Direktīvas 2013/48 8. pantā ir izklāstīti vispārīgie nosacījumi pagaidu atkāpju piemērošanai, uz ko ir sniegta atsauce tās 3. panta 6. punktā. Šādām pagaidu atkāpēm jābūt samērīgām un stingri ierobežotām laikā. Tās var atļaut tikai ar pamatotu lēmumu, ko katrā gadījumā atsevišķi pieņēmusi tiesu iestāde vai cita kompetenta iestāde, ar nosacījumu, ka pēdējos no minētajiem lēmumiem var pārskatīt tiesā.
40. No tā izriet, ka dalībvalstis nevar izmantot pagaidu atkāpi no tiesībām uz advokāta palīdzību, kaitējot personai, ja tās nav pieņēmušas sīki izstrādātus noteikumus, lai izmantotu iespēju, kas sniegtas Direktīvas 2013/48 3. panta 6. punktā (28).
41. Tāpēc ierosinu Tiesai uz ceturto jautājumu atbildēt tādējādi, ka Direktīvas 2013/48 3. panta 6. punkta b) apakšpunktam nav tiešas iedarbības.
42. Lai gan tas ir jāizvērtē iesniedzējtiesai, vēršu uzmanību, ka tā uzskata, ka Direktīvas 2013/48 3. panta 6. punkta b) apakšpunkts nav transponēts Bulgārijas tiesībās. Šādos apstākļos valsts tiesas nevar atsaukties uz Direktīvas 2013/48 3. panta 6. punkta b) apakšpunktu, lai ierobežotu tiesības, kas ar Direktīvu 2013/48 ir piešķirtas privātpersonām. Vēlos piebilst, ka katrā ziņā nekas Tiesas lietas materiālos neliecina par ārkārtas apstākļu esamību, kuru dēļ būtu bijusi nepieciešama tūlītēja policijas iestāžu rīcība.
3. Par piekto jautājumu
43. Uzdodot piekto jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2013/48 9. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka aizdomās turētais, kas ir analfabēts, var atteikties no savām tiesībām uz advokāta palīdzību, ja viņam tiek sniegta skaidra un pietiekama informācija par šo tiesību saturu un iespējamām atteikšanās no tām sekām tādā veidā, ko viņš spēj saprast, ņemot vērā viņa individuālos apstākļus.
44. Komisija norāda, ka Direktīvas 2013/48 9. pantā ir ietvertas vairākas garantijas, lai nodrošinātu, ka aizdomās turētais vai apsūdzētais, atsakoties no tiesībām uz advokāta palīdzību, netīši nesniedz pret sevi apsūdzošus paziņojumus vai nesniedz pret sevi apsūdzošus pierādījumus. Tiesības uz advokāta palīdzību ir būtiskas, lai nodrošinātu pušu vienlīdzību, it īpaši aizdomās turētā vai apsūdzētā aizturēšanas laikā, kad tas ir īpaši neaizsargāts kriminālprocesa sarežģītības dēļ. CH analfabētisms padara viņu par neaizsargātu personu Direktīvas 2013/48 13. panta izpratnē (29).
45. Neskarot valsts tiesību aktus, kuros nepieciešama advokāta klātbūtne vai palīdzība, Direktīvas 2013/48 9. panta 1. punktā ir paredzēta atteikšanās no tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā. Šādos apstākļos dalībvalstīm ir jānodrošina, ka aizdomās turētajam vai apsūdzētajam mutiski vai rakstveidā ir sniegta skaidra un pietiekama informācija vienkāršā un saprotamā valodā par šo tiesību saturu un šādas atteikšanās sekām. Jebkuram atteikumam jābūt brīvprātīgam un nepārprotamam. Direktīvas 2013/48 39. apsvērumā ir norādīts, ka, sniedzot informāciju par tiesību uz advokāta palīdzību saturu un iespējamām sekām, kas izriet no to atcelšanas, jāņem vērā aizdomās turēto vai apsūdzēto īpašie apstākļi, tostarp viņu vecums un garīgais un fiziskais stāvoklis. Tādējādi aizdomās turētā analfabētisms ir būtisks apstāklis, kas valsts iestādēm ir jāņem vērā, sniedzot informāciju, kas prasīta šīs direktīvas 9. panta 1. punktā. Tās 13. pants netieši atbalsta šo interpretāciju, jo tajā ir prasīts ņemt vērā neaizsargāto personu vajadzības (30), neliedzot tām izlemt atteikties no tiesībām uz advokāta palīdzību (31).
46. Lai gan valsts tiesību aktos aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem ir jāpiedāvā praktiska un efektīva iespēja konsultēties ar advokātu, ja tās atsakās no šīs iespējas saskaņā ar Direktīvas 2013/48 9. pantā paredzētajiem nosacījumiem, viņiem nav liegts uzņemties šīs atteikšanās iespējamās sekas (32).
47. Direktīvas 2013/48 9. panta 1. punktā noteikts, ka, lai atteikšanās būtu efektīva, aizdomās turētajam vai apsūdzētajam vienkāršā un saprotamā valodā ir jāpaskaidro tās iespējamās sekas. No tā izriet, ka, nenodrošinot šādus paskaidrojumus, nevar tikt sniegta efektīva atteikšanās. Izskatāmajā lietā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka, lai gan iesniedzējtiesa uzskata, ka CH nekad nav bijis informēts par sekām, kas izriet no atteikšanās no tiesībām uz advokāta palīdzību, Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) pauž pretēju viedokli. Šis šķietami strīdīgais fakta jautājums galu galā ir jāizlemj valsts tiesām.
48. Direktīvas 2013/48 9. panta 2. punktā ir paredzēts, ka atteikšanos var izdarīt rakstveidā vai mutiski saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos noteiktajām procedūrām. Pašā Direktīvā 2013/48 nav paredzēti nekādi formāli nosacījumi atteikumam, jo šādi nosacījumi ir reglamentēti valsts tiesību aktos. Formāla nosacījuma pārkāpums, kas valsts tiesību aktos noteikts, lai atteikšanās būtu spēkā, piemēram, noteikums, ka liecinieks apliecina vai paraksta atteikšanos, kā arī šāda pārkāpuma sekas ir noteiktas valsts tiesību aktos, kas jāpārbauda valsts tiesām.
49. Tāpēc ierosinu Tiesai atbildēt uz piekto jautājumu, interpretējot Direktīvas 2013/48 9. pantu, tādējādi, ka aizdomās turētais vai apsūdzētais, kas ir analfabēts, var atteikties no savām tiesībām uz advokāta palīdzību, ja viņam tiek sniegta skaidra un pietiekama informācija par šo tiesību saturu un iespējamām atteikšanās no tām sekām tādā veidā, ko viņš spēj saprast, ņemot vērā viņa individuālos apstākļus.
4. Par sesto jautājumu
50. Ar savu sesto jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai Direktīvas 2013/48 9. panta 3. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāinformē aizdomās turētais vai apsūdzētais, kurš atsakās no tiesībām uz advokāta palīdzību, ka šī persona var atsaukt šo atteikšanos jebkurā brīdī pirms kompetentās iestādes veic jebkādas izmeklēšanas darbības, kas paredz viņa līdzdalību.
51. Komisija ierosina uz šo jautājumu ir atbildēt apstiprinoši.
52. Direktīvas 2013/48 9. panta 3. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis nodrošina, ka aizdomās turētie vai apsūdzētie var atsaukt atteikšanos vēlāk jebkurā brīdī kriminālprocesa laikā un ka viņi tiek informēti par šo iespēju. Šāds atsaukums stājas spēkā no tā izdarīšanas brīža.
53. Prasību par to, ka aizdomās turētie vai apsūdzētie ir jāinformē par iespēju vēlāk atsaukt atteikšanos jebkurā brīdī kriminālprocesā, varētu izpildīt, informējot viņus brīdī, kad viņi atsakās no šīm tiesībām. Šķiet, ka šāda pieeja nozīmē to, ka pēc tam, kad aizdomās turētais vai apsūdzētais ir atteicies no savām tiesībām, viņam ir jāizlemj, vai izmantot tiesības to atsaukt.
54. No Direktīvas 2013/48 3. panta 1. punkta, lasot to kopā ar tās 2. panta 1. punktu, izriet, ka tiesības uz advokāta palīdzību kriminālprocesā ir paredzētas, lai nodrošinātu, ka aizdomās turētais vai apsūdzētais līdz kriminālprocesa beigām var praktiski un efektīvi īstenot savas tiesības uz aizstāvību. Ja ņem vērā atteikšanās brīvprātīgo raksturu saskaņā ar Direktīvas 2013/48 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu, kā arī vajadzību aizsargāt neaizsargātu aizdomās turēto vai apsūdzēto īpašās vajadzības, piemērojot šo direktīvu, kā noteikts tās 13. pantā, ir skaidrs, ka Direktīvas 2013/48 9. panta 3. punkta interpretācija saskaņā ar šo secinājumu 53. punktā aprakstīto virzienu ir pretrunā tās noteikumu mērķim un struktūrai. Šādos apstākļos ir jādod priekšroka tādai šīs direktīvas 9. panta 3. punkta interpretācijai, kas uzliek dalībvalstīm pienākumu nodrošināt, lai aizdomās turētie un apsūdzētie, it īpaši neaizsargātās personas, tiktu regulāri informēti par viņu tiesībām atsaukt atteikšanos, ko viņi labprātīgi devuši līdz jebkura kriminālprocesa beigām.
55. Tā kā nepieciešamība sniegt šo informāciju pastāv, lai ļautu personām, kuras apsūdzētas vai tiek turētas aizdomās par noziegumu izdarīšanu, praktiski un efektīvi īstenot savas tiesības uz aizstāvību, šī prasība ir jāizpilda praktiski, nevis formāli (33). Dalībvalstis nevar aprobežoties ar aizdomās turētā vai apsūdzētā informēšanu par iespēju atsaukt atteikšanos brīdī, kad viņš to devis, it īpaši, ja aizdomās turētais vai apsūdzētais ir neaizsargāta persona. Tas ne vienmēr nozīmē, ka dalībvalstīm ir jāatgādina aizdomās turētajam vai apsūdzētajam par iespēju atsaukt atteikšanos pirms katra iespējamā nozieguma izmeklēšanas posma, kas paredz viņa līdzdalība. Nepieciešamība atgādināt aizdomās turētajam vai apsūdzētajam ir atkarīga no paredzētās izmeklēšanas darbības rakstura un objektīvās nozīmes, ņemot vērā visus attiecīgos apstākļus. Tāpēc ierosinu Tiesai, interpretējot Direktīvas 2013/48 9. panta 3. punktu, veikt turpinājumā izklāstīto pārbaudi. Katrā brīdī, kad ir objektīvs pamats uzskatīt, ka aizdomās turētajam vai apsūdzētajam, kas ir atteicies no tiesībām uz advokāta palīdzību, šādas atteikšanās dēļ var tikt būtiski traucēta viņa aizstāvība, dalībvalstīm ir jāveic saprātīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka viņš ir informēts par savām tiesībām atsaukt šo atteikšanos.
56. Tāpēc ierosinu Tiesai uz sesto jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 2013/48 9. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja aizdomās turētais vai apsūdzētais atsakās no savām tiesībām uz advokāta palīdzību, dalībvalstīm ir jāveic saprātīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka viņš ir informēts par tiesībām atsaukt šo atteikšanos jebkurā brīdī, kad šīs atteikšanās rezultātā ir objektīvs pamats uzskatīt, ka aizdomās turētajam vai apsūdzētajam var tikt būtiski traucēta viņa aizstāvība.
IV. Secinājumi
57. Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz jautājumiem, par kuriem Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa, Bulgārija) ar 2024. gada 11. janvāra rīkojumu lūdza sniegt prejudiciālu nolēmumu, atbildēt šādi:
1) Pirmo, otro un trešo jautājumu jānoraida kā nepieņemamu.
2) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/48/ES (2013. gada 22. oktobris) par tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera procesā, par tiesībām uz to, ka pēc brīvības atņemšanas informē trešo personu, un par tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešām personām un konsulārajām iestādēm, 3. panta 6. punkta b) apakšpunktam nav tiešas iedarbības.
3) Direktīvas 2013/48 9. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka aizdomās turētais vai apsūdzētais, kas ir analfabēts, var atteikties no savām tiesībām uz advokāta palīdzību, ja viņam tiek sniegta skaidra un pietiekama informācija par šo tiesību saturu un iespējamām atteikšanās no tām sekām tādā veidā, ko viņš spēj saprast, ņemot vērā viņa apstākļus;
4) Direktīvas 2013/48 9. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja aizdomās turētais vai apsūdzētais atsakās no savām tiesībām uz advokāta palīdzību, dalībvalstīm ir jāveic saprātīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka viņš ir informēts par tiesībām atsaukt šo atteikšanos jebkurā brīdī, kad šīs atteikšanās rezultātā ir objektīvs pamats uzskatīt, ka aizdomās turētajam vai apsūdzētajam var tikt būtiski traucēta viņa aizstāvība.