Language of document : ECLI:EU:T:2022:723

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta paplašinātā sastāvā)

2022. gada 23. novembrī (*)

Atcelšanas prasība un prasība atlīdzināt zaudējumus – Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Priekšspriegojuma tērauda Eiropas tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – Pienākuma iesniegt bankas garantiju izpildes apturēšana – Provizoriski veikto maksājumu pakāpenība – Spriedums, ar ko daļēji atceļ lēmumu un nosaka naudas sodu, kura apmērs ir identisks sākotnēji uzliktā naudas soda apmēram – Provizoriski veikto maksājumu attiecināšana – Nokavējuma procenti – LESD 266. panta pirmā daļa – Nepamatota iedzīvošanās – Pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības – Nepamatotu maksājumu atgūšana – Juridiskā pamata neesamība – Prettiesiskums

Lietā T‑275/20

Westfälische Drahtindustrie GmbH, Hamma [Hamm] (Vācija),

Westfälische Drahtindustrie Verwaltungsgesellschaft mbH & Co. KG, Hamma,

Pampus Industriebeteiligungen GmbH & Co. KG, Izerlone [Iserlohn] (Vācija),

ko pārstāv O. Duys un N. Tkatchenko, advokāti,

prasītājas,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv P. Rossi un L. Mantl, pārstāvji,

atbildētāja,

VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta paplašinātā sastāvā)

apspriežu laikā šādā sastāvā: priekšsēdētājs R. da Silva Pasošs [R. da Silva Passos], tieneši V. Valančus [V. Valančius], I. Reine, L. Trišo [L. Truchot] un M. Sampols Pukuruļs [M. Sampol Pucurull] (referents),

sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu, tostarp:

–        prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 11. maijā,

–        iebildi par nepieņemamību un kompetences neesamību, ko Komisija atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 130. pantam izvirzīja ar atsevišķu dokumentu, kurš Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 13. augustā,

–        2021. gada 1. februāra rīkojumu par iebildes par nepieņemamību pievienošanu pamatlietai,

ņemot vērā, ka trīs nedēļu laikā pēc paziņojuma par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu izsniegšanas neviens lietas dalībnieks nav iesniedzis pieteikumu par tiesas sēdes noturēšanu, un saskaņā ar Reglamenta 106. panta 3. punktu nolemjot, ka prasība izlemjama bez tiesvedības mutvārdu daļas,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasībām prasītājas Westfälische Drahtindustrie GmbH (turpmāk tekstā – “WDI”), Westfälische Drahtindustrie Verwaltungsgesellschaft mbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “WDV”) un Pampus Industriebeteiligungen GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “Pampus”) galvenokārt lūdz, pamatojoties uz LESD 263. pantu, pirmkārt, atcelt Komisijas 2020. gada 2. marta vēstuli, ar kuru tā brīdinājusi prasītājas, lai tās samaksātu Komisijai summu 12 236 931,69 EUR, kas Komisijas ieskatā atbilst 2010. gada 30. septembrī tām uzliktā naudas soda summas nesamaksātajam atlikumam, otrkārt, konstatēt naudas soda samaksu pilnībā 2019. gada 17. oktobrī ar naudas summas 18 149 636,24 EUR samaksu un, treškārt, piespriest Komisijai samaksāt WDI naudas summu 1 633 085,17 EUR, kā arī procentus pēc šī datuma šīs iestādes nepamatotās iedzīvošanās dēļ. Prasītājas pakārtoti, pamatojoties uz LESD 268. pantu, lūdz piespriest Komisijai tām samaksāt naudas summu 12 236 931,69 EUR, ko Komisija prasa no WDI, kā arī summu, kas līdzvērtīga šīs iestādes saņemtās pārmaksātās summas apmēram, šajā gadījumā – 1 633 085,17 EUR, kā arī procentus no 2019. gada 17. oktobra līdz pilnīgai nesamaksātās summas atmaksai.

I.      Tiesvedības priekšvēsture

2        Prasītājas ir priekšspriegojuma tērauda piegādātājas.

3        Ar 2010. gada 30. jūnija Lēmumu C(2010) 4387, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38344 – Priekšspriegojuma tērauds) (turpmāk tekstā – “PST lēmums”) Komisija ir sodījusi vairākus uzņēmumus, tostarp prasītājas, par piedalīšanos aizliegtās vienošanās darbībā priekšspriegojuma tērauda tirgū. Komisija uzlika WDI naudas sodu 56 050 000 EUR. WDV un Pampus tika atzītas par solidāri atbildīgām attiecīgi par 45 600 000 EUR un 15 485 000 EUR samaksu.

4        Šis sods tika noteikts PST lēmuma 2. panta pirmās daļas 8. punktā.

5        Administratīvajā procesā prasītājas lūdza samazināt naudas sodu maksātspējas neesamības dēļ, pamatojoties uz Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada pamatnostādnes”), 35. punktu. Šajā punktā ir paredzēts:

“Ārkārtas gadījumos Komisija pēc pieprasījuma var ņemt vērā uzņēmuma maksātnespēju konkrētā sociālajā un ekonomiskajā kontekstā. Nelabvēlīgs finanšu stāvoklis vai zaudējumi nav iemesls, lai Komisija piešķirtu šādu naudas soda samazinājumu. Samazinājumu var piešķirt, tikai pamatojoties uz objektīviem pierādījumiem, ka naudas soda uzlikšana atbilstoši šajās pamatnostādnēs paredzētajiem nosacījumiem neatgriezeniski apdraudētu attiecīgā uzņēmuma dzīvotspēju un izraisītu vērtības zudumu visiem tā aktīviem.”

6        PST lēmumā Komisija neapmierināja prasītāju lūgumu izņēmuma kārtā samazināt naudas sodu maksātspējas neesamības dēļ.

7        Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā reģistrēts 2010. gada 14. septembrī, prasītājas cēla prasību par PST lēmuma atcelšanu un grozīšanu. Lieta tika reģistrēta ar numuru T‑393/10.

8        Ar 2010. gada 30. septembra Lēmumu C(2010) 6676, galīgā redakcija (turpmāk tekstā – “2010. gada 30. septembra lēmums”), Komisija grozīja PST lēmumu, it īpaši tā 2. panta pirmās daļas 8. punktu, lai samazinātu dažiem uzņēmumiem uzlikto naudas sodu apmēru (turpmāk tekstā kopā saukti – “strīdīgais lēmums”). Tādējādi WDI uzliktais naudas sods tika noteikts 46 550 000 EUR. WDV un Pampus tika atzītas par solidāri atbildīgām attiecīgi par 38 855 000 EUR un 15 485 000 EUR samaksu.

9        Ar 2010. gada 30. septembra lēmumu tika noteikts, ka, atkāpjoties no PST lēmuma 2. panta otrās daļas, strīdīgā lēmuma 2. panta pirmās daļas 8. punktā uzlikto naudas sodu samaksa jāveic trīs mēnešu laikā no 2010. gada 30. septembra lēmuma paziņošanas datuma un, beidzoties šim termiņam, procenti automātiski būs jāmaksā atbilstoši likmei, ko Eiropas Centrālā banka (ECB) piemēro savām galvenajām refinansēšanas operācijām tā mēneša pirmajā dienā, kurā tika pieņemts 2010. gada 30. septembra lēmums, pieskaitot 3,5 procentpunktus. Tāpat bija paredzēts, ka tad, ja sodītais uzņēmums ceļ prasību, tas var samaksāt naudas sodu termiņā, vai nu iesniedzot bankas garantiju, vai arī provizoriski maksājot naudas sodu saskaņā ar Komisijas Regulas (EK, Euratom) Nr. 2342/2002 (2002. gada 23. decembris), ar ko paredz īstenošanas kārtību Padomes Regulai (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV 2002, L 357, 1. lpp.), 85.a panta 1. punktu.

10      2010. gada 3. decembrī prasītājas Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu lietā T‑393/10, lai būtībā panāktu strīdīgā lēmuma izpildes apturēšanu līdz brīdim, kad tiks pasludināts spriedums par prasību pamatlietā.

11      Ar 2011. gada 14. februāra vēstuli Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāta (ĢD) ģenerāldirektors noraidīja prasītāju jaunu lūgumu samazināt naudas sodu to maksātspējas neesamības dēļ (turpmāk tekstā – “2011. gada 14. februāra vēstule”).

12      Ar 2011. gada 13. aprīļa rīkojumu Westfälische Drahtindustrie u.c./Komisija (T‑393/10 R, turpmāk tekstā – “rīkojums par pagaidu noregulējumu”, EU:T:2011:178) Vispārējās tiesas priekšsēdētājs prasītāju pieteikumu par pagaidu noregulējumu daļēji apmierināja, izdodot rīkojumu apturēt tām noteiktā pienākuma iesniegt bankas garantiju par labu Komisijai izpildi, lai novērstu tām piemērotā naudas soda tūlītēju piedziņu, ar nosacījumu, ka tās šai iestādei provizoriski, pirmkārt, līdz 2011. gada 30. jūnijam samaksās naudas summu 2 000 000 EUR un, otrkārt, no 2011. gada 15. jūlija līdz turpmākam paziņojumam, bet ne vēlāk kā līdz sprieduma pamatlietā pasludināšanas brīdim katra mēneša piecpadsmitajā datumā veiks 300 000 EUR ikmēneša maksājumu.

13      2015. gada 15. jūlija spriedumā Westfälische Drahtindustrie u.c./Komisija (T‑393/10, turpmāk tekstā – “2015. gada 15. jūlija spriedums”, EU:T:2015:515) Vispārējā tiesa nosprieda, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, strīdīgajā lēmumā attiecībā uz prasītājām konstatēdama LESD 101. panta pārkāpuma esamību.

14      Tomēr Vispārējā tiesa atcēla gan strīdīgo lēmumu, ciktāl ar to prasītājām bija uzlikts naudas sods, gan arī 2011. gada 14. februāra vēstuli, pamatojoties uz to, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdas, novērtējot prasītāju maksātspēju.

15      Īstenojot savu neierobežoto kompetenci, Vispārējā tiesa piesprieda prasītājām samaksāt naudas sodu, kura apmērs ir identisks tām strīdīgajā lēmumā uzliktā naudas soda apmēram, un tas ir atspoguļots 2015. gada 15. jūlija sprieduma rezolutīvajā daļā.

16      Šī rezolutīvā daļa ir formulēta šādi:

“1)      izbeigt tiesvedību lietā par šo prasību daļā attiecībā uz ar [..] 2010. gada 30. septembra Lēmumu [..] [WDI] un [WDV] piešķirto naudas soda samazinājumu;

2)      atcelt [strīdīgā] lēmuma [..] 2. panta [pirmās daļas] 8. punktu;

3)      atcelt [..] 2011. gada 14. februāra vēstuli;

4)      piespriest [WDI], [WDV] un Pampus [..] solidāri maksāt naudas sodu EUR 15 485 000 apmērā;

5)      piespriest [WDI] un [WDV] solidāri maksāt naudas sodu EUR 23 370 000 apmērā;

6)      piespriest [WDI] maksāt naudas sodu EUR 7 695 000 apmērā;

7)      pārējā daļā prasību noraidīt;

8)      [WDI], [WDV] un Pampus [..] sedz pusi savu tiesāšanās izdevumu, ieskaitot tos, kas ir saistīti ar pagaidu noregulējuma tiesvedību. Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina pusi [WDI], [WDV] un Pampus [..] tiesāšanās izdevumu, ieskaitot tos, kas ir saistīti ar pagaidu noregulējuma tiesvedību.”

17      Izpildot rīkojumu par pagaidu noregulējumu, WDI laikposmā no 2011. gada 29. jūnija līdz 2015. gada 16. jūnijam provizoriski samaksāja Komisijai kopsummu 16 400 000 EUR.

18      Pēc 2015. gada 15. jūlija sprieduma pasludināšanas prasītāju padomdevēji sazinājās ar Komisijas Budžeta ĢD, lai izlīguma ceļā vienotos par minētā sprieduma rezolutīvās daļas 4.–6. punktā noteikto naudas sodu samaksas grafiku. Pēc tam radās domstarpības par datumu, no kura jāsāk skaitīt saistībā ar šiem naudas sodiem maksājamos procentus. Proti, prasītājas uzskatīja, ka procentus jāsāk skaitīt no 2015. gada 15. jūlija sprieduma pasludināšanas dienas, savukārt Budžeta ĢD ieskatā procenti bija jāmaksā jau datumā, kas izriet no strīdīgā lēmuma 2. panta otrās un trešās daļas, proti, attiecībā uz prasītājām – triju mēnešu laikā, skaitot no 2010. gada 30. septembra lēmuma paziņošanas. Šī nostāja ir atspoguļota Budžeta ĢD 2015. gada 12. augusta elektroniskā pasta vēstulē, atbildot uz prasītāju pārstāvja 2015. gada 5. augusta elektroniskā pasta vēstuli, un tā tika atkārtota 2015. gada 4. septembra sanāksmē starp Komisiju un WDI.

19      2015. gada 17. novembrī WDI nosūtīja Komisijai priekšlikumu par naudas soda pakāpenisku maksājumu grafiku līdz 2029. gada 15. decembrim, paredzot veikt 300 000 EUR ikmēneša maksājumus un pamatojoties uz nokavējuma procentiem, kas maksājami no 2011. gada 15. janvāra un aprēķināti pēc likmes 4,5 %.

20      2015. gada 27. novembrī Komisija nosūtīja WDI naudas soda pakāpenisku maksājumu grafiku līdz 2030. gada 15. martam. Šis grafiks arī bija balstīts uz 300 000 EUR ikmēneša maksājumiem, un tas atbilda principam, ka prasījums ir maksājams kopš 2011. gada 4. janvāra un tam jāpieskaita nokavējuma procenti ar likmi 4,5 %.

21      Par 2015. gada 15. jūlija spriedumu prasītājas iesniedza apelācijas sūdzību, un tās it īpaši apstrīdēja to, ka Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, ir ņēmusi vērā to maksātspēju 2015. gadā, nevis 2010. gadā. Šī apelācijas sūdzība tika noraidīta ar 2016. gada 7. jūlija rīkojumu Westfälische Drahtindustrie un Pampus Industriebeteiligungen/Komisija (C‑523/15 P, EU:C:2016:541).

22      Pēc apelācijas sūdzības noraidīšanas prasītājas lūdza Vispārējo tiesu interpretēt 2015. gada 15. jūlija spriedumu tādējādi, ka šajā spriedumā noteiktā naudas soda summai piemērotie procenti jāmaksā no šī sprieduma pasludināšanas dienas. Pakārtoti prasītājas lūdza Vispārējo tiesu labot vai papildināt šo spriedumu, precizējot datumu, no kura jāsāk maksāt procentus.

23      Ar 2018. gada 17. maija rīkojumu Westfälische Drahtindustrie u.c./Komisija (T‑393/10 INTP, nav publicēts, EU:T:2018:293) Vispārējā tiesa šos pieteikumus atzina par nepieņemamiem. Attiecībā uz pieteikumu interpretēt nolēmumu Vispārējā tiesa atgādināja – lai pieteikums būtu pieņemams, tam jāattiecas uz interpretējamā spriedumā izskatīto jautājumu. Tomēr 2015. gada 15. jūlija spriedumā netika aplūkots jautājums par to nokavējuma procentu aprēķināšanas sākumpunktu, kuri maksājami atliktā maksājuma gadījumā. Vispārējās tiesas ieskatā prasītāju pieteikuma mērķis bija saņemt atzinumu par 2015. gada 15. jūlija sprieduma sekām, uz ko neattiecas pieteikums interpretēt nolēmumu, kas iesniegts, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 168. panta 1. punktu. Pārējie divi pieteikumi tika uzskatīti par novēlotiem.

24      2019. gada 16. oktobrī WDI informēja Komisiju, pirmkārt, ka tā jau ir samaksājusi 31 700 000 EUR un, otrkārt, ka tā jau ir paredzējusi samaksāt nesamaksātā naudas soda pamatsummas atlikumu un procentus, ko tā novērtējusi 18 149 636,24 EUR apmērā. Šajā aprēķinā WDI ņēma vērā uzkrātos procentus, skaitot no 2015. gada 15. oktobra, proti, trīs mēnešus pēc 2015. gada 15. jūlija sprieduma pasludināšanas, un piemēroja 3,48 % likmi.

25      2019. gada 17. oktobrī WDI pārskaitīja minēto summu – 18 149 636,24 EUR – uz Komisijas bankas kontu, tādējādi kopš 2011. gada 29. jūnija veikto maksājumu kopsumma naudas soda samaksai ir 49 849 636,24 EUR.

26      2020. gada 2. marta vēstulē (turpmāk tekstā – “apstrīdētais akts”) Komisija paziņoja, ka tā nepiekrīt nostājai, ko WDI paudusi 2019. gada 16. oktobra vēstulē. Komisija norādīja, ka saskaņā ar 1995. gada 14. jūlija spriedumā CB/Komisija (T‑275/94, EU:T:1995:141) noteiktajiem kritērijiem procentus sāk skaitīt nevis no 2015. gada 15. jūlija sprieduma, bet gan no strīdīgajā lēmumā paredzētā datuma, proti, 2011. gada 4. janvāra, un ar likmi 4,5 %. Tāpēc Komisija pieprasīja WDI pārskaitīt summu 12 236 931,69 EUR, kas atbilst nesamaksātajam atlikumam, ņemot vērā valutēšanas datumu – 2020. gada 31. martu.

II.    Lietas dalībnieku prasījumi

27      Prasības pieteikumā prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto aktu;

–        līdz ar to atzīt, ka Komisijai bija jāiekļauj WDI maksājumi, kas veikti laikposmā no 2011. gada 29. jūnija līdz 2015. gada 16. jūnijam (16 400 000 EUR), kam pieskaitīti procenti par šo summu šajā laikposmā (1 420 610 EUR), t.i., par kopējo summu 17 820 610 EUR, tajā naudas sodā, ko Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, bija noteikusi 2015. gada 15. jūlija spriedumā, un ka šis naudas sods tātad ir pilnībā samaksāts ar maksājumu, ko WDI veica 2019. gada 17. oktobrī 18 149 636,24 EUR apmērā;

–        piespriest Komisijai samaksāt WDI naudas summu 1 633 085,17 EUR, kā arī procentus, skaitot no 2019. gada 17. oktobra līdz maksājamās naudas summas pilnīgai atmaksai;

–        pakārtoti, ja Vispārējā tiesa neapmierinātu pirmos trīs prasījumus, piespriest Eiropas Savienībai, ko pārstāv Komisija, pirmkārt, izmaksāt prasītājām atlīdzību, kas atbilst apstrīdētajā aktā pieprasītajai summai, proti, 12 236 931,69 EUR, un, otrkārt, samaksāt WDI naudas summu 1 633 085,17 EUR, kurai pieskaitīti procenti, sākot no 2019. gada 17. oktobra līdz pilnīgai maksājamās summas atmaksai;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

28      Apsvērumos par iebildi par nepieņemamību un kompetences neesamību prasītājas lūdz Vispārējo tiesu:

–        apmierināt prasības pieteikumā izvirzītos prasījumus ar aizmugurisku spriedumu Reglamenta 123. panta izpratnē;

–        pakārtoti – noraidīt iebildi par nepieņemamību un kompetences neesamību;

–        vēl pakārtotāk – apvienot šo iebildi ar lietas izskatīšanu pēc būtības;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

29      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību galvenokārt kā acīmredzami nepieņemamu vai pakārtoti kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III. Juridiskais pamatojums

A.      Par prasītāju lūgumu Vispārējai tiesai apmierināt to prasījumus aizmuguriskā spriedumā

30      Apsvērumos par iebildi par nepieņemamību un kompetences neesamību prasītājas lūdz Vispārējo tiesu taisīt aizmugurisku spriedumu saskaņā ar Reglamenta 123. pantu, jo Komisija esot iesniegusi savu iebildi pēc termiņa beigām.

31      Šajā ziņā prasītājas norāda, ka ar 2020. gada 26. maija vēstuli Vispārējā tiesa tās ir informējusi, ka prasības pieteikums ir paziņots Komisijai. Šādos apstākļos iebildes par nepieņemamību un kompetences neesamību iesniegšanas termiņš esot beidzies 2020. gada 5. augustā. Šī iebilde tika iesniegta tikai 2020. gada 13. augustā.

32      Reglamenta 123. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tad, ja Vispārējā tiesa konstatē, ka atbildētājs, kam atbilstoši noteikumiem ir izsniegts prasības pieteikums, Reglamenta 81. pantā noteiktajā formā vai termiņā, neskarot Eiropas Savienības Tiesas statūtu 45. panta otrās daļas piemērošanu, nav atbildējis, prasītājs var iesniegt Vispārējai tiesai pieteikumu par aizmuguriska sprieduma taisīšanu.

33      Lasot kopsakarā Reglamenta 81. pantu un 130. panta 1. punktu, izriet, ka iebilde par nepieņemamību vai kompetences neesamību, ko atbildētājs izvirzījis atsevišķā dokumentā, ir jāiesniedz divu mēnešu laikā pēc prasības pieteikuma izsniegšanas. Saskaņā ar Reglamenta 60. pantu šis termiņš, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, jāpagarina par vienotu desmit dienu termiņu.

34      Vispārējās tiesas 2018. gada 11. jūlija Lēmuma par procesuālo dokumentu iesniegšanu un izsniegšanu, izmantojot lietojumprogrammu eCuria (OV 2018, L 240, 72. lpp.), 6. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka šajā lēmumā minēto izsniegto dokumentu saņēmējus ar elektroniskā pasta ziņu brīdina par ikvienu izsniegtu dokumentu, kurš viņiem ir nosūtīts, izmantojot eCuria. Minētā 6. panta trešajā daļā precizēts, ka procesuālais dokuments uzskatāms par izsniegtu brīdī, kad dokumenta saņēmējs (pārstāvis vai asistents) lūdz piekļuvi šim dokumentam eCuria sistēmā. Turklāt, ja piekļuve netiek lūgta, dokuments uzskatāms par izsniegtu septītās dienas beigās pēc dienas, kad nosūtīta brīdinājuma elektroniskā pasta ziņa, kurā adresāts brīdināts, ka viņam ir izsniegts dokuments.

35      Šajā lietā, tā kā iebildi par nepieņemamību un kompetences neesamību Komisija ir iesniegusi noteiktajā termiņā, Vispārējā tiesa nav aicinājusi prasītājas iesniegt apsvērumus atbilstoši Reglamenta 123. panta 1. punktam par iespēju apmierināt to prasījumus aizmuguriskā spriedumā.

36      Proti, kā izriet no eCuria ziņojuma, kanceleja 2020. gada 2. jūnija elektroniskā pasta vēstulē ir informējusi prasītājas, ka ar šo lietojumprogrammu tām ir izsniegta šī sprieduma 31. punktā minētā 2020. gada 26. maija vēstule. 2020. gada 2. jūnija elektroniskā pasta vēstulē kanceleja arī ir informējusi Komisiju, ka 2020. gada 26. maija vēstule ir nosūtīta eCuria lietojumprogrammā, proti, ir izsniegts prasības pieteikums un tam pievienotie pielikumi. Komisija eCuria sistēmā šiem dokumentiem piekļuva 2020. gada 3. jūnijā. Saskaņā ar Vispārējās tiesas 2018. gada 11. jūlija Lēmuma par procesuālo dokumentu iesniegšanu un izsniegšanu, izmantojot lietojumprogrammu eCuria, 6. panta trešo daļu, kā atgādināts šī sprieduma 34. punktā, 2020. gada 3. jūnijs ir dies a quo divu mēnešu un desmit dienu termiņam, kas šai iestādei bija pieejams iebildes par nepieņemamību un kompetences neesamību iesniegšanai. Tā kā šī iebilde tika iesniegta 2020. gada 13. augustā, minētais termiņš tika ievērots.

37      No tā izriet, ka prasītāju lūgums, lai Vispārējā tiesa, taisot aizmugurisku spriedumu, apmierinātu to prasījumus, ir jānoraida.

B.      Par prasības priekšmetu

38      Prasības priekšmets ir atcelšanas prasība, konstatējuma prasība un maksājuma prasība saistībā ar nepamatotu iedzīvošanos, kā arī – pakārtoti – prasība atlīdzināt zaudējumus, kas radušies Komisijas rīcības prettiesiskuma dēļ. Šie lūgumi tika izteikti šī sprieduma 27. punktā prasītāju izvirzīto prasījumu pirmajās četrās daļās.

39      Šie četri prasītāju prasījumi ir pamatoti ar apgalvojumu, ka ar 2015. gada 15. jūlija spriedumu Vispārējā tiesa, pirmkārt, ir atcēlusi Komisijas ar strīdīgo lēmumu uzlikto naudas sodu ex tunc. Šī atcelšana esot radījusi prasījumu par labu prasītājām, kas atbilst summai, kuru tās provizoriski samaksājušas laikposmā no 2011. gada 29. jūnija līdz 2015. gada 16. jūnijam, izpildot rīkojumu par pagaidu noregulējumu (16 400 000 EUR), kam pieskaitīti procenti (1 420 610 EUR). Minētie procenti esot jāmaksā saskaņā ar 2019. gada 12. februāra spriedumu Printeos/Komisija (T‑201/17, EU:T:2019:81). Vispārējā tiesa, otrkārt, bija noteikusi jaunu atsevišķu naudas sodu no 2015. gada 15. jūlija sprieduma pasludināšanas datuma. Prasītājas to dēvē par “tiesas uzlikto naudas sodu” pretstatā “atceltajam [2010. gada] naudas sodam”.

40      Atcelšanas prasība, kas ietverta prasītāju pirmajā prasījumā, attiecas uz apstrīdēto aktu, ar kuru Komisija brīdināja prasītājas, ka tām ir jāsamaksā Komisijai naudas summa 12 236 931,69 EUR, kura tās ieskatā atbilst naudas soda atlikumam, ņemot vērā valutēšanas datumu – 2020. gada 31. martu.

41      Prasītāju otrajā prasījumā ietvertās konstatējuma prasības mērķis ir panākt, lai Vispārējā tiesa atzītu, ka, izpildot 2015. gada 15. jūlija spriedumu, Komisijai bija pienākums WDI veiktos maksājumus laikposmā no 2011. gada 29. jūnija līdz 2015. gada 16. jūnijam (16 400 000 EUR), pieskaitot procentus (1 420 610 EUR), ieskaitīt Vispārējās tiesas piespriestajā naudas sodā un ka šī iemesla dēļ naudas sods bija pilnībā samaksāts 2019. gada 17. oktobrī, kad WDI samaksāja naudas summu 18 149 636,24 EUR.

42      Prasītāju trešajā prasījumā ietvertā prasība par nepamatotu iedzīvošanos ir vērsta uz to, lai Komisija atlīdzinātu WDI naudas summu 1 633 085,17 EUR, pieskaitot procentus kopš 2019. gada 17. oktobra.

43      Pēdējā minētā prasība ir izskaidrojama ar kļūdu aprēķinā, ko prasītājas esot pieļāvušas savos iepriekšējos pieteikumos Komisijai.

44      2015. gada 5. augusta elektroniskā pasta vēstulē un 2019. gada 16. oktobra vēstulē WDI bija lūgusi Komisiju ieskaitīt naudas sodā tikai to summu, kas samaksāta, izpildot rīkojumu par pagaidu noregulējumu (16 400 000 EUR), nepieskaitot nedz procentus par šo summu laikposmā no 2011. gada 29. jūnija līdz 2015. gada 16. jūnijam (1 420 610 EUR), nedz saliktos procentus kopš 2015. gada 15. jūlija. Prasītāju ieskatā saskaņā ar jauno 2020. gada 7. maijā veikto aprēķinu, kuru tās iesniedza Vispārējā tiesā, un ņemot vērā šos procentus, naudas summa, kas prasītājām vēl bija jāsamaksā 2019. gada 17. oktobrī, lai nosegtu “tiesas uzliktā naudas soda” atlikuma daļu, bija tikai 16 516 551,07 EUR, nevis 18 149 636,24 EUR, kā aprēķināts 2019. gada 16. oktobrī, un tas esot radījis pārmaksu 1 633 085,17 EUR par labu Komisijai.

45      Visbeidzot, prasība par zaudējumu atlīdzību, kas izvirzīta pakārtoti attiecībā pret trim pārējām prasībām un kas ietverta ceturtajā prasījumā, ir vērsta uz to, lai Vispārējā tiesa piespriestu Komisijai atlīdzināt zaudējumus, kas esot radušies saistībā ar 2015. gada 15. jūlija sprieduma izpildi, līdz Komisijas apstrīdētajā aktā prasītajam apmēram (12 236 931,69 EUR) un šīs iestādes saņemto pārmaksāto summu 2019. gada 17. oktobrī (1 633 085,17 EUR), pieskaitot procentus kopš šī datuma. Prasītājas uzskata, ka 2015. gada 15. jūlija sprieduma kļūdaina izpilde ir pietiekami būtisks to pienākumu pārkāpums, kas Komisijai bija jāpilda saskaņā ar LESD 266. panta pirmo daļu. Nodarītie zaudējumi atbilstot zaudējumiem, kas radušies, pieprasot summu, kura nepamatoti saņemta, izpildot šo spriedumu.

46      No tā izriet, ka šī sprieduma 27. punktā minētais otrais līdz ceturtais prasījums ir savstarpēji saistīti.

47      Proti, viens no otrajā prasījumā minētajiem konstatējumiem, t.i., Komisijas pienākums, izpildot 2015. gada 15. jūlija spriedumu, naudas soda atlikušajā maksājamā summā ieskaitīt ne tikai tās summas, ko WDI provizoriski samaksājusi laikposmā no 2011. gada 29. jūnija līdz 2015. gada 16. jūnijam, bet arī ar tām saistītos procentus, pamato trešajā prasījumā ietverto prasību atmaksāt naudas summu 1 633 085,17 EUR, kurai pieskaitīti procenti kopš 2019. gada 17. oktobra.

48      Attiecībā uz trešo prasījumu jāatgādina, ka prasība par nepamatotu iedzīvošanos neattiecas uz ārpuslīgumiskās atbildības sistēmu šaurā nozīmē, kuras izmantošana ir atkarīga no tā, vai ir izpildīti visi nosacījumi par Savienībai pārmestās rīcības pretlikumību, zaudējumu esamību un cēloņsakarību starp šo rīcību un norādītajiem zaudējumiem. No prasībām, kas celtas saskaņā ar minēto sistēmu, tā atšķiras ar to, ka nav nepieciešams pierādījums par atbildētāja pretlikumīgu rīcību, pat ne rīcība vispār, bet tikai pierādījums par atbildētāja iedzīvošanos bez spēkā esoša juridiskā pamata un prasītāja mantas samazinājumu, kas saistīta ar šādu iedzīvošanos (skat. spriedumu, 2008. gada 16. decembris, Masdar (UK)/Komisija, C‑47/07 P, EU:C:2008:726, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

49      Tomēr, neraugoties uz šīm pazīmēm, personai nevar liegt iespēju iesniegt pret Savienību prasību, kas balstīta uz nepamatotu iedzīvošanos, tikai tā iemesla dēļ, ka LESD skaidri nav paredzēts šāda veida prasības iesniegšanas veids. LESD 268. panta un 340. panta otrās daļas interpretācija, kas izslēgtu šādu iespēju, izraisītu rezultātu, kas būtu pretrunā efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 9. jūlijs, Čehijas Republika/Komisija, C‑575/18 P, EU:C:2020:530, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).

50      Šajā lietā, kā Komisija atzinusi iebildumu rakstā, var uzskatīt, ka trešajā un ceturtajā prasījumā ir ietvertas prasības par zaudējumu atlīdzību, kas pamatotas ar LESD 268. pantu un 340. panta otro daļu. Naudas summa 1 633 085,17 EUR, kurai pieskaitīti procenti kopš 2019. gada 17. oktobra, alternatīvi tiek prasīta abos šajos prasījumos.

51      Ņemot vērā saikni starp otro līdz ceturto prasījumu, kas jau ir konstatēta šī sprieduma 46.–50. punktā, un to – kā izriet no šī sprieduma 40. un 45. punkta –, ka pastāv arī saikne starp atcelšanas prasību, kas ir pirmā prasījuma priekšmets, un daļu prasījumu par zaudējumu atlīdzību, kas ir ceturtā prasījuma priekšmets, Vispārējā tiesa uzskata, ka pareizas tiesvedības interesēs vispirms un kopā jāizskata šī sprieduma 27. punktā minētais otrais līdz ceturtais prasījums, kas attiecas uz sekām, kuras izriet no 2015. gada 15. jūlija sprieduma.

52      Pēc tam Vispārējā tiesa izvērtēs prasītāju pirmo prasījumu, ar kuru tiek lūgts atcelt apstrīdēto aktu.

C.      Par prasītāju prasības otro, trešo un ceturto prasījumu, kas attiecas uz sekām, kuras izriet no 2015. gada 15. jūlija sprieduma

1.      Par pieņemamību un Vispārējās tiesas kompetenci

53      Komisija atsaucas uz prasītāju otrā līdz ceturtā prasījuma nepieņemamību, kā arī Vispārējās tiesas kompetences neesamību lemt par otro prasījumu.

54      Par otro prasījumu Komisija norāda – papildus tam, ka tas nav balstīts ne uz vienu “materiālo vai procesuālo tiesību normu”, pārkāpjot Reglamenta 76. panta d) punktu, tā mērķis ir panākt, lai Vispārējā tiesa pasludinātu deklaratīvu spriedumu, kurā pēc apstrīdētā akta atcelšanas Komisijai tiktu piespriests ieskaitīt summas, kas samaksātas pirms 2015. gada 15. jūlija sprieduma, pieskaitot procentus, minētā sprieduma rezolutīvajā daļā norādītajos naudas sodos.

55      Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka Savienības tiesvedībā nav tāda tiesiskās aizsardzības līdzekļa, kas ļautu tiesai ieņemt nostāju, balstoties uz vispārīgu paziņojumu vai principu (skat. spriedumu, 2012. gada 21. marts, Fulmen un Mahmoudian/Padome, T‑439/10 un T‑440/10, EU:T:2012:142, 41. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt, veicot tiesiskuma pārbaudi, pamatojoties uz LESD 263. pantu, Vispārējai tiesai nav kompetences izdot rīkojumus attiecībā uz Savienības iestādēm un struktūrām (skat. rīkojumu, 1995. gada 26. oktobris, Pevasa un Inpesca/Komisija, C‑199/94 P un C‑200/94 P, EU:C:1995:360, 24. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2018. gada 25. septembris, Zviedrija/Komisija, T‑260/16, EU:T:2018:597, 104. punkts un tajā minētā judikatūra).

56      No tā izriet, ka otrais prasījums ir jānoraida kompetences neesamības dēļ.

57      Attiecībā uz trešo un ceturto prasījumu Komisija uzskata, ka tie ir nepieņemami, jo to mērķis ir apstrīdēt aktu, kas ir kļuvis galīgs, tas ir, strīdīgo lēmumu. Proti, tā uzskata, ka ar šiem prasījumiem prasītājas vēlas panākt, lai tiktu atmaksātas summas, kas jau bija jāmaksā atbilstoši strīdīgajā lēmumā noteiktajam naudas sodam, kura apmērs vēlāk tika apstiprināts ar 2015. gada 15. jūlija spriedumu.

58      Atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu Komisija nav apgalvojusi, ka trešais un ceturtais prasījums ir vērsts uz to, lai apstrīdētu citus tiesību aktus, kurus tā būtu pieņēmusi un kuri būtu kļuvuši galīgi, ja nebūtu celta prasība. Proti, Komisijas ieskatā visas elektroniskā pasta vēstules un vēstules, ko tā nosūtījusi prasītājām uzreiz pēc 2015. gada 15. jūlija sprieduma, nav apstrīdami tiesību akti, pamatojoties uz LESD 263. panta ceturto daļu, jo runa ir par strīdīgā lēmuma īstenošanas aktiem.

59      Šajā ziņā jāuzskata, ka ar ceturto prasījumu prasītājas vēlas nevis apstrīdēt strīdīgo lēmumu, bet gan saņemt tāda kaitējuma atlīdzību, kas nodarīts ar apgalvoto 2015. gada 15. jūlija sprieduma kļūdaino izpildi.

60      Taču jānorāda, ka prasību par zaudējumu atlīdzību atbilstoši LESD 268. pantam var celt Komisijas vai tās darbinieku kļūdas gadījumā, kura radusies, izpildot Vispārējās tiesas nolēmumu (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2018. gada 17. maijs, Westfälische Drahtindustrie u.c./Komisija, T‑393/10 INTP, nav publicēts, EU:T:2018:293, 21. punkts).

61      Turklāt tas, ka šajā lietā ir notikusi iepriekšēja informācijas apmaiņa starp Komisiju un prasītājām par 2015. gada 15. jūlija sprieduma izpildi, nav šķērslis tiesībām celt prasību par zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz LESD 268. pantu un 340. panta otro daļu.

62      Proti, kā izriet no šī sprieduma 44. un 45. punkta, prasītāju formulētajai prasībai par zaudējumu atlīdzību ir plašāks tvērums nekā tas, ko Komisija ir noraidījusi 2015. gada 12. augusta vēstulē. Pēdējā minētajā prasībā neesot ņemti vērā procenti, kas tika aprēķināti par summu 16 400 000 EUR laikposmā no 2011. gada 29. jūnija līdz 2015. gada 16. jūnijam. Tāpēc pat tad, ja par šo elektroniskā pasta vēstuli varētu celt prasību, pamatojoties uz LESD 263. panta ceturto daļu – un to Komisija apstrīd –, šī akta atcelšanas rezultāts nebūtu identisks tam, uz kuru attiecas Vispārējā tiesā celtā prasība par zaudējumu atlīdzību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. septembris, Eiropas Savienība/Guardian Europe un Guardian Europe/Eiropas Savienība (C‑447/17 P un C‑479/17 P, EU:C:2019:672, 49.–64. punkts).

63      Arī trešais prasījums ir saistīts ar zaudējumu atlīdzību (skat. šī sprieduma 49. un 50. punktu). Tā mērķis ir nevis apstrīdēt Komisijas aktu, kas kļuvis galīgs, bet gan atzīt juridiskā pamata neesamību tam, ka šī iestāde ir iekasējusi pārmaksāto summu 1 633 085,17 EUR. Pārmaksājums esot izskaidrojams ar kļūdu, ko WDI ir pieļāvusi 2019. gada 17. oktobrī, aprēķinādama strīdīgā naudas soda atlikušo summu, neņemot vērā procentus, kas bija radušies par summu 16 400 000 EUR laikposmā no 2011. gada 29. jūnija līdz 2015. gada 16. jūnijam.

64      Tādējādi trešais un ceturtais prasījums ir pieņemams.

65      No iepriekš minētā izriet, ka Komisijas izvirzītā iebilde ir pamatota vienīgi attiecībā uz prasītāju otro prasījumu.

2.      Par lietas būtību

66      Vispārējā tiesa uzskata, ka pareizas tiesvedības interesēs, pirms tiek pārbaudīts trešais prasījums, kas attiecas uz Komisijas nepamatotas iedzīvošanās esamību, vispirms ir jāpārbauda prasītāju ceturtais prasījums par zaudējumu atlīdzību, kas pamatots ar Komisijas rīcības prettiesiskumu.

a)      Par prasību atlīdzināt zaudējumus, kas pamatota ar Komisijas rīcības prettiesiskumu

67      Vispirms jāatgādina: lai iestātos Savienības ārpuslīgumiskā atbildība, ir jābūt izpildītiem trim kumulatīviem nosacījumiem, proti, pārkāptās tiesību normas mērķis ir tiesību piešķiršana indivīdiem un pārkāpums ir pietiekami būtisks, konstatēti patiešām radušies zaudējumi un, visbeidzot, pastāv tieša cēloņsakarība starp akta izdevēja pienākuma neizpildi un cietušajām personām radītajiem zaudējumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 4. jūlijs, Bergaderm un Goupil/Komisija, C‑352/98 P, EU:C:2000:361, 39.–42. punkts, un 2018. gada 6. septembris, Klein/Komisija, C‑346/17 P, EU:C:2018:679, 60. un 61. punkts un tajos minētā judikatūra). Gadījumā, kad Savienības iestādei ir ļoti ierobežota novērtējuma brīvība vai pat tās nav, vienkāršs Savienības tiesību pārkāpums var būt pietiekams, lai konstatētu pietiekami būtiska šo tiesību pārkāpuma esamību, kas var būt pamats Savienības ārpuslīgumiskajai atbildībai (skat. spriedumu, 2021. gada 20. janvāris, Komisija/Printeos, C‑301/19 P, EU:C:2021:39, 103. punkts un tajā minētā judikatūra).

68      Prasītājas apgalvo, ka Komisija neesot pareizi izpildījusi 2015. gada 15. jūlija spriedumu un tas esot pietiekami būtisks to pienākumu pārkāpums, kuri Komisijai bija jāpilda saskaņā ar LESD 266. panta pirmo daļu. Nodarītais kaitējums, kuru tās lūdz atlīdzināt, atbilstot Komisijas apstrīdētajā aktā prasītajai summai, proti, 12 236 931,69 EUR, un šīs iestādes 2019. gada 17. oktobrī saņemtajai pārmaksātajai naudas summai, t.i., 1 633 085,17 EUR, tai pieskaitot procentus kopš šī datuma.

69      Prasības par zaudējumu atlīdzību, kas pamatota ar Komisijas rīcības prettiesiskumu, atbalstam prasītājas būtībā izvirza četrus pamatus.

70      Ar pirmo pamatu, kas attiecas uz LESD 266. panta pirmās daļas pārkāpumu, prasītājas apgalvo, ka tām ar strīdīgo lēmumu uzliktais naudas sods ir ticis atcelts ex tunc ar 2015. gada 15. jūlija spriedumu un aizstāts ar “tiesas uzlikto naudas sodu”, kas iekasējams tikai no šī sprieduma pasludināšanas dienas.

71      Ar otro pamatu prasītājas būtībā apgalvo, ka – izpildot 2015. gada 15. jūlija spriedumu un sākotnēji uzliktā naudas soda atcelšanas ex tunc dēļ – summas, kas provizoriski samaksātas laikposmā no 2011. gada 29. jūnija līdz 2015. gada 16. jūnijam, izpildot pagaidu noregulējuma rīkojumu, neesot bijis jāmaksā un ka WDI esot bijušas tiesības uz šo summu atmaksu, pieskaitot šim laikposmam atbilstošus procentus. Tā kā atceltais naudas sods tika aizstāts ar “tiesas uzlikto naudas sodu”, šīs summas esot bijis jāieskaita pēdējā minētā soda samaksā 2015. gadā. Šajā pamatā prasītājas norāda ne tikai uz LESD 266. panta pirmās daļas pārkāpumu, bet arī uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) 2018/1046 (2018. gada 18. jūlijs) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (OV 2018, L 193, 1. lpp.), 98. panta 1. punkta pārkāpumu.

72      Ar trešo pamatu prasītājas apgalvo, ka ar Komisijas izvirzīto pienākumu samaksāt nokavējuma procentus kopš 2011. gada 4. janvāra tiek pārkāpta LESD 266. panta pirmā daļa, kā arī Regulas 2018/1046 99. panta 4. punkts un 98. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunkts. Proti, naudas sods esot iekasējams tikai kopš 2015. gada 15. jūlija.

73      Ceturtais pamats, kas arī attiecas uz LESD 266. panta pirmās daļas un Regulas 2018/1046 99. panta 4. punkta d) apakšpunkta pārkāpumu, ir par Komisijas noteikto procentu likmi, kas atbilst 2010. gada 30. septembra lēmumā noteiktajai procentu likmei. Prasītāju ieskatā par “tiesas uzlikto naudas sodu” esot bijusi jānosaka jauna un zemāka likme, kas aprēķināta, atsaucoties uz vidējo likmi, ko ECB 2015. gada augustā bija noteikusi savām galvenajām refinansēšanas operācijām.

74      Vispirms jānorāda, ka no 2015. gada 15. jūlija sprieduma prasītāju apgalvotās sekas otrajā līdz ceturtajā pamatā var tikt izsecinātas tikai tad, ja pirmajā pamatā izvirzītā premisa ir pareiza.

75      Proti, visas prasītāju norādītās nelikumības izriet no premisas, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa strīdīgajā lēmumā uzlikto naudas sodu nevis “ir atstājusi spēkā” vai “apstiprinājusi”, bet gan atcēlusi un aizstājusi ar “tiesas uzlikto naudas sodu”.

76      Šī premisa izriet no pirmā pamata, kas attiecas uz sekām, kuras rada 2015. gada 15. jūlija spriedumā ar strīdīgo lēmumu uzliktā naudas soda atcelšana un kuras neesot atceltas ar to, ka Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, ir noteikusi identiska apmēra naudas sodu.

77      Turklāt Vispārējā tiesa konstatē, ka otrajā un trešajā pamatā prasītājas ir izvirzījušas dažus argumentus, lai pamatotu pirmajā pamatā izvirzīto premisu. Arī šie argumenti tiks pārbaudīti turpmāk kopā ar pirmo pamatu.

1)      Par pirmo pamatu – 2015. gada 15. jūlija spriedumā ar strīdīgo lēmumu uzliktā naudas soda atcelšanas seku neievērošanu

78      Pirmā pamata atbalstam prasītājas apgalvo, ka Komisija esot pārkāpusi LESD 266. panta pirmajā daļā tai uzliktos pienākumus pēc 2015. gada 15. jūlija sprieduma – ar kuru tika atcelts ar strīdīgo lēmumu uzliktais naudas sods – pasludināšanas. Šie pienākumi izrietot gan no minētā sprieduma rezolutīvās daļas, gan no tā pamatā esošajiem motīviem.

79      Pirmām kārtām, 2015. gada 15. jūlija sprieduma rezolutīvajā daļā ar strīdīgā lēmuma 2. panta pirmās daļas 8. punktu uzliktais naudas sods tika atcelts, un Vispārējā tiesa neesot lēmusi ierobežot laikā šādas atcelšanas sekas. Tādējādi strīdīgā lēmuma 2. panta pirmās daļas 8. punkts vairs nevarot būt prasījuma pamats.

80      Tad prasītājām saskaņā ar 2015. gada 15. jūlija spriedumu tika piespriests samaksāt jaunu naudas sodu, kura apmērs ir identisks strīdīgā lēmuma 2. panta pirmās daļas 8. punktā noteiktajam naudas sodam. Runa esot par otru patstāvīgu lēmumu, kas tika pieņemts pēc sākotnējā naudas soda atcelšanas un kas neietekmē šo atcelšanu.

81      Visbeidzot Vispārējā tiesa piesprieda Komisijai segt savus, kā arī atlīdzināt pusi prasītāju tiesāšanās izdevumu, tostarp pagaidu noregulējuma tiesvedībā. Tas pierādot, ka prasītāju prasība esot bijusi veiksmīga, jo atceltais naudas sods ar “tiesas uzlikto naudas sodu” noteikti tika aizstāts konstatētā prettiesiskuma dēļ. Komisijas aizstāvētā tēze nozīmētu, ka prasītājas tiktu sodītas divas reizes, pārkāpjot ne bis in idem principu.

82      Otrām kārtām, attiecībā uz 2015. gada 15. jūlija sprieduma pamatojumu prasītājas apgalvo, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa nepārprotami ir atzinusi, ka Komisijai nebija tiesību tām uzlikt naudas sodu ne 2010., ne 2011. gadā.

83      Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka, īstenojot savu neierobežoto kompetenci un pretēji situācijai, kāda bija lietā, kurā tika pasludināts 1995. gada 14. jūlija spriedums CB/Komisija (T‑275/94, EU:T:1995:141), Vispārējai tiesai nebija nodoma “noteikt” Komisijas uzliktā atceltā naudas soda “turpinātību”.

84      2015. gada 15. jūlija sprieduma 335. punktā ietvertā atsauce uz “situāciju, kas valda lēmuma pieņemšanas brīdī”, liecinot par Vispārējās tiesas noteiktā “tiesas uzliktā naudas soda” neatkarību un autonomiju.

85      Turklāt prasītājas norāda, ka 2015. gada 15. jūlija sprieduma 346. punktā Vispārējā tiesa esot konstatējusi, ka pēc provizoriskā maksājuma vairāk nekā 15 000 000 EUR “jautājums, vai to finansiālais stāvoklis ļauj tām samaksāt naudas sodu, attiecas tikai ne vairāk kā uz divām trešdaļām no summas, kas sākotnēji tika noteikta WDI”, proti, 46 550 000 EUR. Šis apgalvojums pierādot, ka Vispārējā tiesa ir balstījusies uz principu, ka provizoriski samaksātās summas ir tieši ieskaitītas tās pasludinātajā “tiesas uzliktajā naudas sodā”, izslēdzot procentu piemērošanu ar atpakaļejošu spēku, skaitot no 2011. gada 4. janvāra.

86      No 2015. gada 15. jūlija sprieduma 356. punkta arī izrietot, ka naudas sods netika uzskatīts par iekasējamu pirms 2015. gada 15. jūlija. Proti, prasītājas norāda, ka Vispārējā tiesa minētajā punktā ir atgādinājusi – tam, “ka ticis daļēji apmierināts prasītāju pieteikums par pagaidu noregulējumu, ir tādas sekas, ka tām uzliktā naudas soda pilnā apjoma iekasējamība ir apturēta līdz [minētā] sprieduma pasludināšanai”.

87      Turklāt no 2018. gada 17. maija rīkojuma Westfälische Drahtindustrie u.c./Komisija (T‑393/10 INTP, nav publicēts, EU:T:2018:293) izrietot, ka 2015. gada 15. jūlija spriedumā Vispārējā tiesa neesot izskatījusi jautājumu par procentiem, un tas apstiprinot, ka tie nav jāmaksā, jo ar strīdīgo lēmumu uzliktais naudas sods ir atcelts.

88      Treškārt, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, prasītājas apgalvoja, ka 2015. gada 15. jūlija spriedumā Vispārējā tiesa neesot veikusi reformatio in pejus. Gluži pretēji, naudas soda apmēra grozīšana, ko Tiesa ir minējusi 2016. gada 7. jūlija rīkojuma Westfälische Drahtindustrie un Pampus Industriebeteiligungen/Komisija (C‑523/15 P, EU:C:2016:541) 42. punktā, noteikti esot tām labvēlīga.

89      Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

90      Šajā ziņā jāatgādina, ka Komisijai saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu piešķirtās pilnvaras uzlikt naudas sodu ar lēmumu nozīmē tiesības pieprasīt nokavējuma procentus, ja naudas sodi netiek maksāti lēmumā noteiktajā termiņā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 1995. gada 14. jūlijs, CB/Komisija, T‑275/94, EU:T:1995:141, 81. punkts). Saskaņā ar LESD 299. pantu šis lēmums ir izpildāms.

91      Strīdīgā lēmuma 2. panta otrajā un trešajā daļā bija paredzēts, ka naudas sodi jāsamaksā trīs mēnešu laikā no lēmuma paziņošanas datuma un, beidzoties šim termiņam, automātiski jāmaksā procenti atbilstoši ECB likmēm, kuras tā piemēro galvenajiem refinansēšanas darījumiem tā mēneša pirmajā dienā, kurā lēmums pieņemts, pieskaitot 3,5 procentpunktus. Strīdīgā lēmuma 2. panta ceturtajā daļā bija paredzēts, ka tad, ja sodītais uzņēmums ceļ prasību, tas var segt naudas sodu, iesniedzot bankas garantiju vai veicot naudas soda provizorisku maksājumu.

92      It īpaši uzsverot maksātspējas, kas prasītājām ļautu samaksāt ar strīdīgo lēmumu uzlikto naudas sodu, neesamību, prasītājas Vispārējā tiesā iesniedza pieteikumu apturēt šī lēmuma izpildi saskaņā ar LESD 278. pantu.

93      Rīkojumā par pagaidu noregulējumu Vispārējās tiesas priekšsēdētājs šo pieteikumu ir apmierinājis tikai daļēji. Proti, Vispārējā tiesa ir vienīgi izdevusi rīkojumu apturēt prasītājām uzliktā pienākuma iesniegt bankas garantiju par labu Komisijai, lai izvairītos no naudas sodu tūlītējas piedziņas, izpildi ar nosacījumu, ka tās līdz 2011. gada 30. jūnijam samaksā Komisijai summu 2 000 000 EUR, kā arī ikmēneša maksājumus 300 000 EUER katra mēneša piecpadsmitajā datumā, sākot no 2011. gada 15. jūlija līdz jauna rīkojuma izdošanai, bet vēlākais līdz nolēmuma pasludināšanai pamatlietā.

94      Bankas garantijas sniegšanas pienākuma apturēšana nenozīmēja prasījuma piedziņas apturēšanu, kas turpināja radīt procentus (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 1999. gada 15. decembris, DSRSenator Lines/Komisija, T‑191/98 RII, EU:T:1999:332, 46. punkts).

95      Ar 2015. gada 15. jūlija spriedumu Vispārējā tiesa vispirms minētā sprieduma rezolutīvās daļas 2. punktā atcēla strīdīgā lēmuma 2. panta pirmās daļas 8. punktu, kurā prasītājām tika uzlikts naudas sods 46 550 000 EUR, un pēc tam minētā sprieduma rezolutīvās daļas 4.–6. punktā tām piesprieda samaksāt identisku naudas sodu. Proti, Vispārējā tiesa, pamatojoties uz lietas dalībnieku iesniegtajiem pierādījumiem par prasītāju finansiālo situāciju, kas bija mainījusies pēc strīdīgā lēmuma pieņemšanas, uzskatīja, ka prasītājām nav pamata apgalvot, ka tām ir jāpiešķir naudas soda samazinājums to maksātspējas neesamības dēļ, analoģisku iemeslu dēļ, kādi minēti 2006. gada pamatnostādņu 35. punktā.

96      Kā izriet no 2018. gada 17. maija rīkojuma Westfälische Drahtindustrie u.c./Komisija (T‑393/10 INTP, nav publicēts, EU:T:2018:293, 14. punkts), jautājums par to nokavējuma procentu sākumpunktu, kuri maksājami no naudas soda summas, tiesvedības laikā netika aplūkots un 2015. gada 15. jūlija spriedumā – nedz tā pamatojumā, nedz rezolutīvajā daļā – netika skaidri izskatīts.

97      Tā kā 2015. gada 15. jūlija spriedumā nav skaidri izvērtēts jautājums par procentiem, ir jānoskaidro, vai no šī sprieduma var secināt, ka Vispārējās tiesas noteiktais naudas sods ir juridiski atšķirīgs no Komisijas strīdīgajā lēmumā noteiktā naudas soda.

98      Jānorāda, kā jau izriet no Regulas Nr. 1/2003 31. panta formulējuma, ka Savienības tiesai piešķirtā neierobežotā kompetence konkurences jomā, kas tai ļauj atcelt, samazināt vai palielināt Komisijas uzlikto naudas sodu, attiecas uz un ir ierobežota tikai ar Komisijas sākotnēji uzlikto naudas sodu. Tādējādi Savienības tiesas noteiktais naudas sods nav jauns naudas sods, kas būtu juridiski atšķirīgs no Komisijas uzliktā naudas soda (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1995. gada 14. jūlijs, CB/Komisija, T‑275/94, EU:T:1995:141, 58. un 60. punkts).

99      Ja Savienības tiesa Komisijas vērtējumu aizstāj ar savu vērtējumu un kad tā, īstenodama savu neierobežoto kompetenci, samazina naudas soda apmēru, tā Komisijas lēmumā sākotnēji noteikto summu aizstāj ar summu, kas izriet no tās pašas vērtējuma. Tātad Savienības tiesas pasludinātā sprieduma aizstājošās iedarbības dēļ Komisijas lēmums vienmēr tiek uzskatīts par tādu, kas izriet no minētās tiesas vērtējuma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1995. gada 14. jūlijs, CB/Komisija, T‑275/94, EU:T:1995:141, 60.–65. punkts un 85.–87. punkts).

100    Ar 2015. gada 15. jūlija spriedumu Vispārējā tiesa vispirms atcēla strīdīgo lēmumu, ciktāl tajā bija noteikts prasītājiem uzliktā naudas soda apmērs, un pēc tam, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, šo naudas sodu noteica tādā pašā apmērā.

101    Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka, lai gan Vispārējās tiesas veiktā strīdīgā lēmuma likumības pārbaude ir izraisījusi šī lēmuma atcelšanu, ciktāl Komisija prasītājām tajā bija piemērojusi naudas sodu, šis apstāklis nekādā ziņā nenozīmē, ka šī iemesla dēļ Vispārējai tiesai nebija pilnvaru īstenot savu neierobežoto kompetenci (rīkojums, 2016. gada 7. jūlijs, Westfälische Drahtindustrie un Pampus Industriebeteiligungen/Komisija, C‑523/15 P, EU:C:2016:541, 38. punkts). Tiesa arī ir norādījusi – apstāklim, ka tā beigu beigās uzskatīja par lietderīgu saglabāt naudas sodu vienādā apmērā ar to, kas bija noteikts strīdīgajā lēmumā, nav nekādas ietekmes uz neierobežotās kompetences īstenošanas likumību (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2016. gada 7. jūlijs, Westfälische Drahtindustrie un Pampus Industriebeteiligungen/Komisija, C‑523/15 P, EU:C:2016:541, 40. punkts).

102    Tātad tas, ka Vispārējā tiesa 2015. gada 15. jūlija spriedumā ir īstenojusi savu neierobežoto kompetenci noteikt naudas sodu tādā pašā apmērā, kā Komisija to noteikusi strīdīgajā lēmumā, neliedz piemērot principus, kas atgādināti šī sprieduma 98. un 99. punktā. Tādējādi šajā lietā Komisijai bija pamats uzskatīt, ka, tā kā Vispārējās tiesas noteiktais naudas sods nav jauns naudas sods, tas bija jāmaksā kopš 2011. gada 4. janvāra.

103    Prasītāju izvirzītie argumenti neatspēko šo vērtējumu.

104    Pirmām kārtām, 2015. gada 15. jūlija sprieduma rezolutīvās daļas 2. punktā Vispārējā tiesa, protams, ir atcēlusi strīdīgā lēmuma 2. panta pirmās daļas 8. punktu, kurā prasītājām tika uzlikts naudas sods, atšķirībā no 1994. gada 23. februāra sprieduma CB un Europay/Komisija (T‑39/92 un T‑40/92, EU:T:1994:20) rezolutīvās daļas, kurā naudas sods tika noteikts tikai zemākā apmērā, iepriekš neatceļot Komisijas sākotnēji uzlikto naudas sodu.

105    Tomēr aizstājošā iedarbība, kas ir analoģiska šī sprieduma 99. punktā minētajai, jau ir atzīta tādā rezolutīvajā daļā, kurā Vispārējā tiesa vispirms ir atcēlusi summu, par kuras samaksu mātesuzņēmums ir atzīts par solidāri atbildīgu par Komisijas uzliktā naudas soda samaksu, lai pēc tam šo summu no jauna noteiktu, īstenojot savu neierobežoto kompetenci (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 12. maijs, Trioplast Industrier/Komisija, T‑669/14, nav publicēts, EU:T:2016:285, 15. un 56.–62. punkts).

106    Turklāt jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, ar strīdīgo lēmumu uzliktā naudas soda atcelšana nav pamatota ar apsvērumu, saskaņā ar kuru Komisijai nebija tiesību uzlikt naudas sodu prasītājām nedz 2010., nedz 2011. gadā, jo tajā laikā tām nebija maksātspējas.

107    Proti, Vispārējā tiesa, veicot tiesiskuma pārbaudi, vienīgi ir konstatējusi, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdas, novērtējot prasītāju maksātspēju, bet nenorādot, ka 2010. un 2011. gadā tām nevarēja tikt uzlikts nekāds naudas sods. Tā no šī prettiesiskuma arī nav izsecinājusi citas sekas kā vien, no vienas puses, strīdīgā lēmuma 2. panta pirmās daļas 8. punkta atcelšanu un, no otras puses, pamatojumu tam, lai pēc prasītāju lūguma īstenotu savu neierobežoto jurisdikciju. Tas skaidri izriet no 2015. gada 15. jūlija sprieduma 324. un 332. punkta.

108    Veicot prasītāju maksātspējas 2015. gadā pārbaudi, Vispārējā tiesa 2015. gada 15. jūlija sprieduma 346. punktā ir konstatējusi, ka, pamatojoties uz pagaidu maksājumu grafiku, kas noteikts rīkojumā par pagaidu noregulējumu, prasītājas kopš 2011. gada jau ir varējušas samaksāt summu vairāk nekā 15 000 000 EUR.

109    Tāpēc pretēji prasītāju apgalvotajam Vispārējā tiesa 2015. gada 15. jūlija spriedumā konstatēja zināmas prasītāju maksātspējas esamību 2010. un 2011. gadā.

110    No tā izriet, ka secinājumi, kurus prasītājas izdara no tā, ka Vispārējā tiesa ir atcēlusi strīdīgā lēmuma 2. panta pirmās daļas 8. punktu, ir nepamatoti.

111    Otrām kārtām, attiecībā uz vārda “piespriest” izmantošanu 2015. gada 15. jūlija sprieduma rezolutīvās daļas 4.–6. punktā – no pastāvīgās judikatūras izriet, ka sprieduma rezolutīvā daļa ir jālasa, ņemot vērā motīvus, kas ir tās pamatā un kas veido nepieciešamo atbalstu, ciktāl tie vajadzīgi, lai noteiktu precīzu rezolutīvajā daļā nolemtā nozīmi (skat. spriedumu, 1995. gada 14. jūlijs, CB/Komisija, T‑275/94, EU:T:1995:141, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

112    Šajā lietā, kā Tiesa jau ir nospriedusi, no 2015. gada 15. jūlija sprieduma pamatojuma juridiski pietiekami izriet, ka Vispārējā tiesa ir īstenojusi savu neierobežoto kompetenci (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2016. gada 7. jūlijs, Westfälische Drahtindustrie un Pampus Industriebeteiligungen/Komisija, C‑523/15 P, EU:C:2016:541, 41. punkts).

113    Kā atgādināts šī sprieduma 99. punktā, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, Vispārējā tiesa ar atpakaļejošu spēku ir grozījusi strīdīgo lēmumu.

114    Līdz ar to 2015. gada 15. jūlija sprieduma rezolutīvajā daļā ietvertajam vārdam “piespriest” nevar tikt piešķirta nozīme, kādu tam piedēvē prasītājas.

115    Trešām kārtām, no 2015. gada 15. jūlija sprieduma 335., 346. un 356. punkta nevar secināt, ka Vispārējā tiesa ir ierobežojusi strīdīgajā lēmumā izdarītā grozījuma atpakaļejošo spēku.

116    Pirmkārt, attiecībā uz 2015. gada 15. jūlija sprieduma 335. punktā ietverto atsauci uz prasītāju maksātspēju brīdī, kad Vispārējā tiesa ir lēmusi, jau ir ticis nospriests, ka Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, var ņemt vērā apstākļus pēc Komisijas lēmuma pieņemšanas, taču tas Vispārējās tiesas noteiktajam naudas sodam nepiešķir juridiski atšķirīgu raksturu nekā Komisijas noteiktajam naudas sodam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1995. gada 14. jūlijs, CB/Komisija, T‑275/94, EU:T:1995:141, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

117    Otrkārt, attiecībā uz 2015. gada 15. jūlija sprieduma 346. punktā ietverto aplēsi, saskaņā ar kuru šajā datumā nesamaksātā naudas soda summa veidoja “aptuveni divas trešdaļas” no Komisijas uzliktā naudas soda, Vispārējās tiesas aprēķinos izmantotās summas, protams, attiecās tikai uz naudas sodu pamatsummu.

118    Tomēr Vispārējā tiesa jau nospriedusi, ka šāda aplēse nav nostājas ieņemšana par tā sākumpunkta datumu, no kura prasītājām būtu jāmaksā procenti (rīkojums, 2018. gada 17. maijs, Westfälische Drahtindustrie u.c./Komisija, T‑393/10 INTP, nav publicēts, EU:T:2018:293, 17. punkts).

119    Turklāt pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, ar šādu aplēsi netiek apšaubīts šī sprieduma 99. punktā atgādinātais Vispārējās tiesas neierobežotās kompetences īstenošanas atpakaļejošais spēks.

120    Proti, 2015. gada 15. jūlija sprieduma 346. punktā Vispārējā tiesa vienīgi ir konstatējusi, ka, izpildot rīkojumu par pagaidu noregulējumu, prasītājas šajā datumā jau bija samaksājušas vairāk nekā 15 000 000 EUR, kas veidoja aptuveni vienu trešdaļu no uzliktā naudas soda apmēra 2010. gadā (46 550 000 EUR).

121    Tā kā Vispārējā tiesa pārbaudīja prasītāju maksātspēju, tā, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, nevarēja neņemt vērā provizorisko naudas soda daļējo samaksu. Vienīgā atlikušās summas lieluma aplēse, kas izteikta naudā, nenozīmē, ka Komisijai, izpildot 2015. gada 15. jūlija spriedumu, bija jāieskaita provizoriski samaksātās summas kopā ar procentiem apgalvotajā Vispārējās tiesas noteiktajā “tiesas uzliktajā naudas sodā”, kas esot juridiski atšķirīgs no Komisijas uzliktā naudas soda.

122    Treškārt, arī 2015. gada 15. jūlija sprieduma 356. punkts neliek apšaubīt procentu attiecināmību uz Vispārējās tiesas noteiktā naudas soda apmēru, skaitot no 2011. gada 4. janvāra.

123    Proti, 2015. gada 15. jūlija sprieduma 356. punktā Vispārējā tiesa ir vienīgi atbildējusi uz prasītāju argumentiem par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Šajā ziņā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka prasītāju celtās prasības par strīdīgo lēmumu, kā arī to pieteikuma par pagaidu noregulējumu daļējas apmierināšanas dēļ ir apturēta visa tām uzliktā naudas soda samaksas attiecināmība līdz šī sprieduma pasludināšanai – pretstatā citiem uzņēmumiem, kuri šādu prasību nebija cēluši.

124    Kā atgādināts šī sprieduma 92. un 93. punktā, rīkojumā par pagaidu noregulējumu Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ir vienīgi licis apturēt prasītāju pienākuma iesniegt bankas garantiju par labu Komisijai, lai izvairītos no naudas sodu tūlītējas piedziņas, izpildi, nosakot prasītājām labvēlīgu pagaidu maksājumu grafiku vēlākais līdz sprieduma pasludināšanai pamatlietā. Kā norādīts šī sprieduma 94. punktā, pienākuma iesniegt bankas garantiju izpildes apturēšana nenozīmēja prasījuma attiecināmības apturēšanu, kas tiesvedības laikā turpināja radīt nokavējuma procentus.

125    Visbeidzot, ceturtām kārtām, pienākums Komisijai atlīdzināt pusi prasītāju tiesāšanās izdevumu tika piespriests, pamatojoties uz Reglamenta 134. panta 3. punktu, un tas izskaidrojams ar strīdīgā lēmuma 2. panta pirmās daļas 8. punkta atcelšanu.

126    Tomēr, kā norādīts šī sprieduma 104.– 110. punktā, sekas, kuras prasītāju ieskatā izrietot no šīs atcelšanas, nav pamatotas.

127    Turklāt jau ir nospriests – ja Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, atstāj spēkā daļu no naudas soda apmēra, tad pienākums maksāt nokavējuma procentus ab initio nav Komisijas sākotnēji uzliktajam naudas sodam klāt pievienots sods, kas būtu uzskatāms par šķērsli tiesībām celt prasību. Proti, gan naudas soda juridiskā rakstura atšķirības neesamība, kad to ir pārskatījusi Savienības tiesa, gan prasību apturošas iedarbības neesamības princips nepieļauj, ka Komisija uzņēmumu, kurš nav uzreiz samaksājis šo naudas sodu un kura prasība ir daļēji apmierināta, atbrīvo no tā pienākuma samaksāt procentus no Savienības tiesas noteiktās naudas soda summas, sākot no dienas, kad bija jāmaksā Komisijas uzliktais naudas sods (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1995. gada 14. jūlijs, CB/Komisija, T‑275/94, EU:T:1995:141, 86. un 87. punkts).

128    No iepriekš minētā izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida.

2)      Par otro līdz ceturto pamatu, kas attiecas uz strīdīgajā lēmumā uzliktā naudas soda atcelšanas sekām

129    Kā norādīts šī sprieduma 74. un 75 punktā, otrais līdz ceturtais pamats ir balstīts uz pirmajā pamatā izvirzīto premisu, saskaņā ar kuru Komisijas uzliktais naudas sods tika atcelts un aizstāts ar “tiesas uzlikto naudas sodu”.

130    Tā kā šī premisa pirmā pamata pārbaudē tika atspēkota, otrais līdz ceturtais pamats nav pamatots un līdz ar to ir jānoraida.

3)      Secinājums

131    Tā kā prasītāju izvirzītie pamati nav pamatoti, ir jāsecina, ka nav pieļauts prettiesiskums un a fortiori pietiekami būtisks to pienākumu pārkāpums, kuri Komisijai bija jāpilda saskaņā ar LESD 266. panta pirmo daļu, un ir jānoraida prasītāju ceturtais prasījums, nelemjot par citiem šī sprieduma 67. punktā atgādinātajiem Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumiem.

b)      Par prasību saistībā ar nepamatotu iedzīvošanos

132    Ar trešo prasījumu prasītājas lūdz Vispārējo tiesu piespriest Komisijai atlīdzināt WDI naudas summu 1 633 085,17 EUR, kam pieskaitīti procenti kopš 2019. gada 17. oktobra, Komisijas nepamatotas iedzīvošanās dēļ.

133    Iedzīvošanās esot radusies tāpēc, ka prasītājas esot pieļāvušas kļūdu aprēķinā, kad WDI 2019. gada 17. oktobrī pārskaitīja Komisijai summu 18 149 636,24 EUR, neņemot vērā procentus 16 400 000 EUR par laikposmu no 2011. gada 29. jūnija līdz 2015. gada 16. jūnijam.

134    Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

135    Kā uzsver Komisija, prasītāju izvirzītajos argumentos, lai secinātu, ka jāpieņem Komisijai nelabvēlīgs nolēmums, pamatojoties uz nepamatotu iedzīvošanos, vienīgi tiek atkārtoti argumenti, kas jau ir izklāstīti, pamatojot ceturto prasījumu, kurš ir izskatīts un noraidīts šī sprieduma 67.–131. punktā un kurš ir pamatots ar iespējami prettiesisku Komisijas rīcību.

136    No ceturtā prasījuma noraidīšanas pamatojuma izriet, ka Komisija nav guvusi labumu no pārmaksas 1 633 085,17 EUR apmērā.

137    No tā izriet, ka prasītāju trešais prasījums nav pamatots un tādējādi arī ir jānoraida.

D.      Par prasītāju pirmo prasījumu, ar kuru lūgts atcelt apstrīdēto aktu

138    Ar pirmo prasījumu prasītājas lūdz atcelt apstrīdēto aktu, ar kuru Komisija brīdināja WDI, ka tai ir jāsamaksā naudas summa 12 236 931,69 EUR, kura tās ieskatā atbilstot prasījuma atlikumam, ņemot vērā valutēšanas datumu – 2020. gada 31. martu.

139    Šī prasījuma atbalstam prasītājas izvirza četrus pamatus, kas izvērtēti šī sprieduma 78.–130. punktā, kā arī piekto pamatu, kas attiecas uz LESD 266. panta pirmās daļas un labas pārvaldības principa pārkāpumu. Šajā pēdējā pamatā prasītājas atkārto jau četru pirmo pamatu atbalstam izvirzītos argumentus.

140    Komisija apgalvo, ka pirmais prasījums esot nepieņemams. Apstrīdētais akts esot tikai 2010. gada sākotnējā paziņojuma par parādu atjaunināšana. Šis akts nebija pamats jauniem prasījumiem pret prasītājām, bet gan paziņojums par saistību neizpildi Regulas 2018/1046 103. panta 2. punkta izpratnē. 2015. gada 15. jūlija spriedumā neesot noteikti jauni naudas sodi un neesot skarts jautājums par nokavējuma procentiem. Minētais spriedums attiecas tikai uz strīdīgā lēmuma 2. panta pirmās daļas 8. punkta atcelšanu. Savukārt šī lēmuma 2. panta trešā daļa par nokavējuma procentu samaksu esot palikusi nemainīga un tātad pilnībā piemērojama. Tā kā apstrīdētais akts ir sagatavojošs un gluži vienkārši apstiprinošs akts, par to nevarot celt prasību.

141    Kā izriet no šī sprieduma 128. un 130. punkta, pirmie četri prasītāju izvirzītie pamati nav pamatoti un ir jānoraida. Tā kā piektais pamats ir balstīts uz tiem pašiem argumentiem, arī tas ir jānoraida.

142    Šādos apstākļos prasītāju pirmais prasījums ir jānoraida kā nepamatots, neizvērtējot Komisijas izvirzīto iebildi par tā nepieņemamību.

IV.    Par tiesāšanās izdevumiem

143    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež tām segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Westfälische Drahtindustrie GmbH, Westfälische Drahtindustrie Verwaltungsgesellschaft mbH & Co. KG un Pampus Industriebeteiligungen GmbH & Co. KG atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

da Silva Passos

Valančius

Reine

Truchot

 

      Sampol Pucurull

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 23. novembrī.

[Paraksti]


Satura rādītājs


I. Tiesvedības priekšvēsture

II. Lietas dalībnieku prasījumi

III. Juridiskais pamatojums

A. Par prasītāju lūgumu Vispārējai tiesai apmierināt to prasījumus aizmuguriskā spriedumā

B. Par prasības priekšmetu

C. Par prasītāju prasības otro, trešo un ceturto prasījumu, kas attiecas uz sekām, kuras izriet no 2015. gada 15. jūlija sprieduma

1. Par pieņemamību un Vispārējās tiesas kompetenci

2. Par lietas būtību

a) Par prasību atlīdzināt zaudējumus, kas pamatota ar Komisijas rīcības prettiesiskumu

1) Par pirmo pamatu – 2015. gada 15. jūlija spriedumā ar strīdīgo lēmumu uzliktā naudas soda atcelšanas seku neievērošanu

2) Par otro līdz ceturto pamatu, kas attiecas uz strīdīgajā lēmumā uzliktā naudas soda atcelšanas sekām

3) Secinājums

b) Par prasību saistībā ar nepamatotu iedzīvošanos

D. Par prasītāju pirmo prasījumu, ar kuru lūgts atcelt apstrīdēto aktu

IV. Par tiesāšanās izdevumiem


*      Tiesvedības valoda – vācu.