Language of document : ECLI:EU:C:2009:148

ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES [ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,

sniegti 2009. gada 12. martā 1(1)

Lieta C‑529/07

Chocoladenfabriken Lindt & Sprüngli AG

pret

Franz Hauswirth GmbH

(Oberster Gerichtshof (Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Kopienas preču zīme – Reģistrācijas pieteikums – Ļaunticīga rīcība





1.        Tiesai pirmoreiz tiek lūgts izskaidrot ļaunticīgas rīcības jēdzienu Kopienas preču zīmju tiesiskā regulējuma jomā.

2.        Konkrētāk – Kopienas preču zīme var tikt atzīta par spēkā neesošu, “ja pieteikuma iesniedzējs, iesniedzot pieteikumu par preču zīmi, ir rīkojies ļaunprātīgi [ļaunticīgi]”.

3.        Šajā lietā tiesvedības valsts tiesā pamatā ir situācija, kad vairāki konkurējoši uzņēmumi sākotnēji tirgoja līdzīgas preces ar līdzīgām formām un noformējumiem. Vēlāk viens no šiem uzņēmumiem reģistrēja savu izmantoto formu un noformējumu kā trīsdimensionālu Kopienas preču zīmi. Kādi apstākļi šādā gadījumā var būt nepieciešami un/vai pietiekami, lai konstatētu, ka uzņēmums, iesniedzot pieteikumu par preču zīmes reģistrāciju, ir rīkojies ļaunticīgi?

 Atbilstošais tiesiskais regulējums

4.        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir saistīts ar Kopienas preču zīmju regulu (2). Tomēr šis pats jēdziens līdzīgā, bet ne identiskā veidā ir izmantots arī Preču zīmju direktīvā (3).

 Preču zīmju regula

5.        Saskaņā ar Preču zīmju regulu Kopienas preču zīmes reģistrē, pamatojoties uz pieteikumu Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi), kas izveidots saskaņā ar Regulas 2. pantu (turpmāk tekstā arī – “ITSB” vai “Birojs”).

6.        Regulas 7. un 8. pantā ir noteikti dažādi pamatojumi preču zīmes reģistrācijas atteikumam (4).

7.        7. panta 1. punktā ir paredzēts “absolūta” atteikuma pamatojums. Saskaņā ar šo pantu netiek reģistrēti: a) apzīmējumi, ko nevar attēlot grafiski, vai apzīmējumi, kas nepalīdz atšķirt dažādu uzņēmumu preces un pakalpojumus; b) preču zīmes, kam nav atšķirīgu īpašību; c) preču zīmes, kas sastāv tikai no apzīmējuma vai norādes, kas var kalpot, lai norādītu preču un pakalpojumu īpašības; d) preču zīmes, kas ir tikai apzīmējumi vai norādes, kuras ir kļuvušas parastas sarunvalodā vai tirdzniecības bona fide un iedibinātajā praksē; e) apzīmējumi, kas sastāv tikai un vienīgi no preču formas; f) preču zīmes, kas ir pretrunā ar sabiedrisko kārtību vai vispārpieņemtiem morāles principiem; g) preču zīmes, kuru raksturs var maldināt sabiedrību, piemēram, attiecībā uz preču vai pakalpojumu raksturu, kvalitāti vai ģeogrāfisko izcelsmi; h) valsts ģerboņi, starpvaldību organizāciju oficiālie apzīmējumi un emblēmas, ja vien attiecīgās iestādes nav piekritušas tās reģistrēt; i) preču zīmes, kas ietver simbolus, emblēmas vai ģerboņus un kuri ir īpašu sabiedrības interešu lokā, ja vien attiecīgās iestādes nav piekritušas tās reģistrēt; j) preču zīmes vīniem, kas ietver vai sastāv no vīnus identificējošas ģeogrāfiskas norādes, vai stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, kas ietver vai sastāv no alkoholu identificējošas ģeogrāfiskas norādes, attiecībā pret tādiem vīniem vai stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, kam nav šīs izcelsmes; k) preču zīmes, kas satur vai ko veido izcelsmes norāde vai ģeogrāfiskās izcelsmes norāde, attiecībā uz tā paša veida produktu.

8.        Saskaņā ar 7. panta 3. punktu 7. panta 1. punkta b), c) un d) apakšpunkts netiek piemēroti, ja pieteiktā preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju tās izmantošanas rezultātā.

9.        8. pantā ir ietverts “relatīvais” pamatojums, saskaņā ar kuru trešā puse var iebilst pret Kopienas preču zīmes reģistrēšanu. Saskaņā ar 8. panta 1. punktu agrākas preču zīmes (5) īpašnieks var iebilst pret a) identiskas preču zīmes attiecībā uz identiskām precēm vai pakalpojumiem reģistrāciju vai b) identiskas vai līdzīgas preču zīmes attiecībā uz identiskām vai līdzīgām precēm vai pakalpojumiem reģistrāciju, ja identiskuma vai līdzības dēļ pastāv iespēja maldināt sabiedrību. 8. panta 4. punktā līdzīgas iebildumu celšanas tiesības ir paredzētas agrākas nereģistrētas preču zīmes vai citas plašākā nekā tikai vietējas nozīmes tirdzniecībā izmantotas zīmes īpašniekam, ja attiecībā uz šo zīmi pastāv tiesības aizliegt vēlākās preču zīmes izmantošanu. 8. panta 5. punkts galvenokārt paplašina 8. panta 1. punktā paredzētās tiesības uz gadījumiem, kad preces vai pakalpojumi nav līdzīgi, bet agrākā preču zīme ir pazīstama Kopienā vai attiecīgajā dalībvalstī (atkarībā no tā, vai tā ir Kopienas vai valsts preču zīme) un pieteiktās preču zīmes izmantošanā bez pietiekama iemesla varētu netaisnīgi gūt labumu no agrākās preču zīmes atšķirīguma vai atpazīstamības vai tai kaitēt. Tāpat saskaņā ar 8. panta 3. punktu, ja preču zīmes īpašnieks iebilst, preču zīmi nereģistrē, ja preču zīmes īpašnieka pārstāvis iesniedz pieteikumu tās reģistrācijai savā vārdā bez īpašnieka piekrišanas, ja vien pārstāvis neattaisno savu rīcību.

10.      Regulā ir arī paredzēts, ka jau reģistrēta Kopienas preču zīme var tikt atzīta par spēkā neesošu, pamatojoties uz absolūtiem vai relatīviem pamatiem.

11.      51. pantā ir paredzēts absolūts spēkā neesamības pamats. Attiecīgo punktu redakcija ir šāda:

“1.      Kopienas preču zīmi paziņo par spēkā neesošu, ja Birojā iesniegts attiecīgs iesniegums, vai pamatojoties uz pretprasību lietas izskatīšanas procesā par pārkāpumu:

a)      ja Kopienas preču zīme ir reģistrēta, pārkāpjot 7. panta noteikumus;

b)      ja pieteikuma iesniedzējs, iesniedzot pieteikumu par preču zīmi, ir rīkojies ļaunticīgi.

2.      Ja Kopienas preču zīme ir reģistrēta, pārkāpjot 7. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunkta prasības, to tomēr var nepaziņot par spēkā neesošu, ja tās izmantošanas rezultātā tā ir ieguvusi atšķirīgumu saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, uz ko tā ir reģistrēta.”

12.      52. pantā ir paredzēts relatīvs spēkā neesamības pamats. Attiecīgo punktu redakcija ir šāda:

“1.      Kopienas preču zīmi paziņo par spēkā neesošu, ja Birojā iesniegts attiecīgs iesniegums vai pamatojoties uz pretprasību lietas izskatīšanas procesā attiecībā uz pārkāpumu:

a)      ja pastāv 8. panta 2. punktā minēta agrāka preču zīme un ir izpildīti 8. panta 1. vai 5. punkta nosacījumi;

b)      ja pastāv 8. panta 3. punktā minēta preču zīme un ir izpildīti minētā punkta nosacījumi;

c)      ja pastāv 8. panta 4. punktā minētas agrākas tiesības un ir izpildīti minētā punkta nosacījumi.

2.      Kopienas preču zīmi arī paziņo par spēkā neesošu, ja par to iesniegts pieteikums Birojam vai arī pamatojoties uz pretprasību pārkāpumu tiesvedībā, ja šādas preču zīmes izmantošanu var aizliegt atbilstoši citām agrākām tiesībām, un jo īpaši:

a)      tiesībām uz nosaukumu;

b)      tiesībām uz grafisko atveidojumu;

c)      autortiesībām;

d)      rūpnieciskā īpašuma tiesībām;

saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem vai valsts tiesību aktiem, kas reglamentē aizsardzību.”

13.      Saskaņā ar Regulas 53. panta 1. un 2. punktu, ja agrākas Kopienas vai valsts preču zīmes vai cita agrāka apzīmējuma īpašnieks 8. panta 4. punkta izpratnē piecu secīgu gadu ilgā laika periodā ir piekritis vēlākas Kopienas preču zīmes izmantošanai Kopienā, par šo izmantošanu zinādams, tam, pamatojoties uz agrāku preču zīmi, vairs nav tiesību iesniegt pieprasījumu paziņojumam par vēlākās preču zīmes spēkā neesamību vai iebilst pret vēlākās preču zīmes izmantošanu, “ja vien pieteikums vēlākās Kopienas preču zīmes reģistrācijai nav iesniegts negodīgi [ļaunticīgi]”.

14.      Visbeidzot, Preču zīmju regulas 9. panta 1. punkts Kopienas preču zīmes īpašniekam piešķir tiesības aizliegt visām trešām personām bez viņa piekrišanas darījumos izmantot:

“a)      jebkādu apzīmējumu, kas ir identisks Kopienas preču zīmei attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kas ir identiski tiem, attiecībā uz ko ir reģistrēta Kopienas preču zīme;

b)      jebkādu apzīmējumu, kurš tā identiskuma vai līdzības Kopienas preču zīmei dēļ un Kopienas preču zīmes aptverto preču vai pakalpojumu un zīmes identiskuma vai līdzības dēļ varētu maldināt sabiedrību; iespēja maldināt ir asociāciju iespēja ar agrāko preču zīmi;

c)      jebkādu apzīmējumu, kas ir identisks vai līdzīgs Kopienas preču zīmei saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, kas nav līdzīgi tiem, attiecībā uz ko ir reģistrēta Kopienas preču zīme, ja šī pēdējā ir Kopienā pazīstama un ja minētās zīmes izmantošanā bez pietiekama iemesla varētu netaisnīgi gūt labumu no Kopienas preču zīmes atšķirīguma vai pazīstamības vai tai kaitēt.”

 Preču zīmju direktīva

15.      Šī lieta ir saistīta ar Regulu, nevis ar Direktīvu, bet ir noderīgi atcerēties arī atbilstošos Direktīvas noteikumus.

16.      Direktīvas mērķis ir dalībvalstu valsts preču zīmes reglamentējošo tiesību aktu saskaņošana, kuri ir piemērojami arī turpmāk paralēli Kopienas preču zīmju sistēmai, bet kuriem ir jābūt saderīgiem ar šo sistēmu. Tajā ir ietverti noteikumi (6), kas ir ļoti līdzīgi – lai gan dažos aspektos arī nedaudz atšķirīgi – iepriekš minētajā Preču zīmju regulā ietvertajiem noteikumiem.

17.      3. panta nosaukums ir “Iemesli atteikumam vai spēkā neesamībai”. 3. panta 1. punktā ir noteikti obligāti iemesli, atbilstoši kuriem visām dalībvalstīm ir jānodrošina, ka preču zīme “[netiks reģistrēta] vai piereģistrēšanas gadījumā tiks pasludin[āta] par spēkā neesoš[u]”. Šie pamati ir identiski Preču zīmju regulas 7. panta 1. punkta a)–h) apakšpunktā minētajiem absolūtajiem pamatiem. 3. panta 2. punktā tostarp ir noteikts, ka ikviena dalībvalsts var paredzēt, ka preču zīmi “nereģistrē vai, ja tā ir reģistrēta, to pasludina par spēkā neesošu šādos gadījumos:

a)      ja šīs preču zīmes izmantošanu var aizliegt, ievērojot normas, kas nav attiecīgās dalībvalsts vai Kopienas tiesību akti par preču zīmēm;

[..]

d)      ja pieteikuma iesniedzējs iesniedzis pieteikumu preču zīmes reģistrācijai negodprātīgi [ļaunticīgi].”

18.      Direktīvas 4. pantā ir paredzēti “precīzāki iemesli atteikumam vai spēkā neesamībai, kas attiecas uz konfliktiem ar agrākām tiesībām”, kas ir ļoti līdzīgi Preču zīmju regulas 8. un 52. pantā paredzētajiem atteikuma vai spēkā neesamības pamatiem, lai gan ir veikti atsevišķi grozījumi, lai pielāgotu tos attiecīgajam valsts kontekstam. Tie tāpat kā iepriekš ir gan iemesli atteikumam, gan vēlākajai atzīšanai par spēkā neesošiem, un daži no tiem tāpat ir fakultatīvi. Viens no tiem ir 4. panta 4. punkta g) apakšpunktā ietvertais kritērijs, saskaņā ar kuru “preču zīmi iespējams sajaukt ar zīmi, kas lietota ārvalstīs pieteikuma reģistrācijas dienā un joprojām tiek tur lietota, ar noteikumu, ka pieteikuma dienā pieteicējs rīkojies negodprātīgi [ļaunticīgi]”.

 Valsts tiesiskais regulējums

19.      Iesniedzējtiesa it īpaši ir pamatojusies uz šādām Austrijas un Vācijas tiesību normām.

20.      Saskaņā ar Austrijas Bundesgesetz gegen den unlauteren Wettbewerb (Likums pret negodprātīgu konkurenci) 9. panta 3. punktu preču ārējais noformējums, apvalks vai noformējums tiek aizsargāts tāpat kā uzņēmuma apzīmējums, ja attiecīgā tirgus dalībnieki to lieto kā uzņēmuma identitātes pazīmi.

21.      Atbilstoši Vācijas Markengesetz [Gesetz über den Schutz von Marken und sonstigenKennzeichhnungen] (Preču zīmju likums) 4. panta 2. punktam preču zīme tiek aizsargāta, ja, to izmantojot kā apzīmējumu komercdarbībā, apzīmējums ir kļuvis plaši pazīstams tirgus dalībnieku vidū.

 Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi

22.      Lieldienu mitoloģijas sastāvdaļa ir olu turošs radījums, kurš pazīstams kā Lieldienu zaķis (7). Daudzu gadu desmitu garumā šokolādes izstrādājumu ražotāji, vismaz vāciski runājošajos Eiropas reģionos, Lieldienu laikā ir izgatavojuši un tirgojuši šokolādes zaķus, kuriem ir dažāda forma un dažāda veida noformējums un krāsas, bet bieži vien tas ir zelta krāsas folija, kas bieži ir izrotāta ar lenti un/vai zvaniņu. Kopš mehanizētās saiņošanas ieviešanas 1990. gados šokolādes zaķu forma kļuva aizvien līdzīgāka (8).

23.      Attiecīgie ražotāji ir Chocoladenfabriken Lindt & Sprüngli AG (turpmāk tekstā – “Lindt”) – Šveicē reģistrēta sabiedrība, kas ir prasītāja pamata lietā, un Franz Hauswirth GmbH (turpmāk tekstā – “Hauswirth”) – Austrijā reģistrēta sabiedrība, kas ir atbildētāja pamata lietā.

24.      Lindt ir ražojusi un tirgojusi šokolādes Lieldienu zaķus kopš 1950. gadu sākuma. To noformējums gadu gaitā ir nedaudz mainījies (9). Lindt uzsāka šokolādes Lieldienu zaķu tirdzniecību Austrijā 1994. gadā. 2000. gada jūnijā Lindt iesniedza pieteikumu attiecībā uz Lieldienu zaķa zelta krāsas folijā ar sarkanu un brūnu krāsojumu, ap kaklu cilpā sasietu sarkanu lentu un zvaniņu, kā arī uzrakstu “Lindt Goldhase” formas un noformējuma reģistrāciju kā trīsdimensiju Kopienas preču zīmi. Preču zīme tika reģistrēta 2001. gada 6. jūlijā:

Image not found

25.      Hauswirth ražo un tirgo šokolādes zaķus kopš 1962. gada. Tie parasti ir izrotāti ar lenti, bet ne zvaniņiem. Uz tiem nav norādīts ražotāja nosaukums, lai gan apakšpusē ir piestiprināta uzlīme, kas tādējādi parasti nav redzama, aplūkojot produktu veikala plauktā:

Image not found

26.      Iesniedzējtiesa uzskata, ka starp abiem šiem noformējumiem pastāv sajaukšanas iespēja. Turklāt kopš 1930. gadiem tiek tirgoti vairāki citi šokolādes zaķu veidi, kuri ir vairāk vai mazāk līdzīgi Lindt noformējumam. Lindt rīcībā pirms savas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas bija informācija par vismaz dažiem no šiem šokolādes zaķu veidiem.

27.      Iesniedzējtiesa arī norāda, ka pirms reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas daudzi ražotāji vai vismaz daži no tiem bija ieguvuši “izmantojamas tiesības” (10) savu izstrādājumu aizsardzībai saskaņā ar Austrijas konkurences tiesībām un Vācijas preču zīmju tiesībām, kaut arī neviens no noformējuma veidiem nebija reģistrēts.

28.      Visbeidzot iesniedzējtiesa norāda, ka, reģistrējot preču zīmi, Lindt vēlējās “radīt pamatu tiesvedības uzsākšanai pret citu ražotāju izstrādājumiem, kas jau bija pieejami un vismaz daži no kuriem tai bija zināmi Vācijā”.

29.      Pēc preču zīmes reģistrācijas Lindt uzsāka tiesvedību par preču zīmes pārkāpumu pret Hauswirth, lūdzot aizliegt tai ražot un tirgot Lieldienu zaķus noformējumā, attiecībā uz kuru Lindt ir apgalvojusi, ka to ir iespējams sajaukt ar reģistrēto preču zīmi. Inter alia, pamatojoties uz Regulas 51. panta 1. punkta b) apakšpunktu, Hauswirth savukārt izvirzīja pretprasību par to, ka reģistrācija ir veikta ļaunticīgi un tādēļ attiecīgā preču zīme ir atzīstama par spēkā neesošu.

30.      Pirmajā instancē Vīnes Handelsgericht (Tirdzniecības tiesa) noraidīja pamatprasību un apmierināja pretprasību. Izskatot Lindt iesniegto apelācijas sūdzību, Oberlandesgericht (Federālās zemes augstākā tiesa) atcēla šo spriedumu, tomēr ne tādu iemeslu dēļ, kas apmierinātu Lindt. Hauswirth uzskata, ka apelācijas instances tiesa ir vienīgi atzinusi, ka, tā kā Lindt noformējums ir ieguvis atpazīstamību pirms preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas, nevar atzīt, ka Lindt ir rīkojies ļaunticīgi, un šī tiesa, noraidot Hauswirth pretprasību, neapmierināja arī Lindt pamatprasību. Tādēļ abi lietas dalībnieki vērsās Oberster Gerichtshof (Austrijas Augstākā tiesa), kura šobrīd ir lūgusi atbildēt uz šādiem prejudiciālajiem jautājumiem:

“1)      Vai [Preču zīmju regulas] 51. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja rīcība ir uzskatāma par ļaunticīgu, ja viņš pieteikuma iesniegšanas brīdī ir zinājis, ka konkurents (vismaz) vienā dalībvalstī izmanto identisku apzīmējumu vai apzīmējumu ar sajaukšanas iespēju saistībā ar tādām pašām vai līdzīgām precēm vai pakalpojumiem, un viņš ir iesniedzis preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, lai nepieļautu, ka konkurents turpmāk izmanto šo apzīmējumu?

2)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noraidoša:

Vai pieteikuma iesniedzēja rīcība ir uzskatāma par ļaunticīgu, ja viņš ir iesniedzis preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, lai varētu liegt konkurentam turpmāk izmantot šo apzīmējumu, lai gan pieteikuma iesniegšanas brīdī viņš zināja vai viņam bija jāzina, ka konkurents, izmantojot identisku vai līdzīgu apzīmējumu saistībā ar identiskām precēm vai pakalpojumiem, vai arī precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem pastāv sajaukšanas iespēja, jau ir ieguvis “lielu [preču zīmes izmantošanas] komerciālo vērtību”?

3)      Ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu ir apstiprinoša:

Vai ļaunticīga rīcība ir izslēdzama, ja pieteikuma iesniedzējs attiecībā uz savu apzīmējumu jau ir ieguvis atpazīstamību tirgū un rezultātā aizsardzību saskaņā ar konkurences tiesību normām?”

31.      Rakstveida un mutvārdu apsvērumus iesniedza lietas dalībnieki, Čehijas un Zviedrijas valdības, kā arī Komisija.

 Vērtējums

 Jautājumu apmērs

32.      Valsts tiesa vēlas noskaidrot, vai ar atsevišķiem apstākļiem ir pietiekami, lai konstatētu vai izslēgtu, ka pieteikums ir ticis iesniegts ļaunticīgi Preču zīmju regulas 51. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, ņemot vērā konkrētos faktiskos apstākļus, ko ir konstatējusi pati tiesa vai attiecībā uz kuriem tā uzskata, ka tos ir konstatējusi zemākās instances tiesa. Manuprāt, šie fakti pamatā ir šādi:

–        pirms Lindt bija iesniegusi savas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, tā un vairāki konkurējoši šokolādes izstrādājumu ražotāji ražoja līdzīgas preces līdzīgā noformējumā, kas atsevišķos bija tik līdzīgi, ka varēja radīt sajaukšanas iespēju;

–        šiem dažādajiem noformējumiem bija noteikta apmēra aizsardzība atbilstoši valsts konkurences tiesībām, kas rada “lielu [preču zīmes izmantošanas] komerciālo vērtību”;

–        Lindt nevarēja nezināt par iepriekš minētajiem faktiem;

–        Lindt noformējums gadu gaitā bija ieguvis īpašu atpazīstamību sabiedrībā;

–        Lindt iesniedza pieteikumu sava noformējuma reģistrēšanai par Kopienas preču zīmi, lai liegtu konkurentiem turpmāk izmantot to noformējumu tiktāl, ciktāl pastāv jebkāda sajaukšanas iespēja.

33.      Apstākļi, kuru nozīmīgumu vēlas noskaidrot iesniedzējtiesa, pamatā ir šādi:

–        Lindt informētība par iepriekš pastāvošo situāciju saistībā ar konkurentiem;

–        Lindt nodoms liegt konkurentiem turpmāk izmantot to noformējumu;

–        atpazīstamība, kas attiecībā uz Lindt noformējumu pastāvēja pirms attiecīgā preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas.

34.      Ņemot vērā iepriekš minēto, man šķiet, ka trīs uzdotos jautājumus ir lietderīgi izskatīt kopā, pievēršot pienācīgu vērību iepriekš minētajiem apstākļiem. Vispirms es izskatīšu ļaunticīgas rīcības jēdziena nozīmi šīs lietas ietvaros.

 Ļaunticīgas rīcības jēdziena nozīme Kopienas tiesiskā regulējuma sistēmā

35.      Tāpat kā baņķierus, arī ļaunticīgu rīcību ir vieglāk atpazīt nekā definēt (11). Tas ir jēdziens, kuru ir pētījuši ne tikai juristi, bet arī filozofi un teologi, tomēr nesasniedzot pilnīgi izpratni. Ir ļoti ticami, ka ļaunticīgu rīcību vispār nav iespējams definēt, nosakot tās precīzos apmērus.

36.      Šajā lietā mēs esam saskārušies ar ļaunticību preču zīmes reģistrēšanas pieteikuma kontekstā. Šis jēdziens tiesību aktos nav nekādā veidā definēts, noteikts un pat ne aprakstīts, tomēr zināmus secinājumus var izdarīt no šī jēdziena vietas šo tiesību aktu sistēmā.

37.      Saskaņā ar Preču zīmju regulu preču zīmes reģistrāciju var atteikt vai – ja preču zīme ir jau reģistrēta – preču zīmi var atzīt par spēkā neesošu, pamatojoties uz absolūtiem vai relatīviem pamatiem.

38.      Attiecībā uz reģistrācijas atteikumu (12) absolūtie pamati ir reģistrācijai pieteiktās preču zīmes rakstura neatņemama defektīva sastāvdaļa un tie tiek izskatīti pēc paša ITSB ierosmes. Relatīvie atteikuma pamati galvenokārt ir agrākas intelektuālā īpašuma tiesības, kas dod to īpašniekam tiesības liegt citiem izmantot pretnostatīto apzīmējumu, un tie netiek izskatīti ex officio, bet tos var izvirzīt šo tiesību īpašnieki.

39.      Reģistrētu preču zīmi var atzīt par spēkā neesošu arī, pamatojoties uz absolūtiem vai relatīviem pamatiem (13). Šajā gadījumā abas šīs pamatu grupas tomēr ir nedaudz paplašinātas. Pieteikuma iesniedzēja ļaunticība pieteikuma iesniegšanas brīdī ir papildu absolūtais pamats (14), un relatīvajiem pamatiem ir pievienoti vēl četri tiesību veidi (15).

40.      Turklāt agrāku tiesību īpašniekam vairs nav tiesību iesniegt pieprasījumu paziņojumam par vēlākās preču zīmes spēkā neesamību vai iebilst pret vēlākās preču zīmes izmantošanu, ja preču zīmes īpašnieks piecu secīgu gadu ilgā laika periodā ir piekritis vēlākas Kopienas preču zīmes izmantošanai Kopienā, par šo izmantošanu zinādams, ja vien pieteikums vēlākās Kopienas preču zīmes reģistrācijai nav iesniegts ļaunticīgi (53. pants).

41.      Ļaunticība līdz ar to šķiet pieteikumam (nevis preču zīmei) raksturīgs defekts, kas padara reģistrāciju par spēkā neesošu, neņemot vērā citus apstākļus. Tāda pati pieeja ir sastopama arī Preču zīmju direktīvā.

42.      Ņemot vērā veidu, kādā ir organizēts tiesiskais regulējums, ir jāpastāv vienam ļaunticīgas rīcības Kopienas jēdzienam gan attiecībā uz Regulu, gan Direktīvu. Regulas 51. pantā ir paredzēts, ka gan ITSB, gan valsts tiesa var atzīt Kopienas preču zīmi par spēkā neesošu, ja pieteikuma iesniedzējs, iesniedzot pieteikumu par preču zīmi, ir rīkojies ļaunticīgi, un šis pats jēdziens acīmredzami ir jāizmanto abās šajās iestādēs. Tāpat, ņemot vērā nepieciešamību, lai abas šīs sistēmas darbotos saskaņoti, nešķiet, ka valsts tiesām būtu jāizmanto viens jēdziens attiecībā uz Kopienas preču zīmēm un cits – attiecībā uz valsts preču zīmēm.

43.      Ņemot to vērā, es izskatīšu dažus konkrētos rakstveida un mutvārdu apsvērumos paustos priekšlikumus par to, ko ietver vai neietver šāda ļaunticība, un mēģināšu paust savu nostāju, ņemot vērā dažādās pieejas.

 Vai jāņem vērā tikai 8. panta nosacījumi?

44.      Komisija savos rakstveida apsvērumos ir norādījusi, ka Preču zīmju regulas 8. pantā ir izsmeļoši norādītas visas agrākās tiesības, uz kurām var pamatoties, lai iebilstu pret preču zīmes reģistrāciju. Personai ir jābūt tiesībām reģistrēt savu preču zīmi, lai nodrošinātu tās prioritāti pār citām, vājākām tiesībām, uz kurām reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī nevar pamatoties, iebilstot pret preču zīmes reģistrēšanu. Ja šādu vājāku tiesību īpašnieki vēlāk, iesniedzot paziņojumu par spēkā neesamību ļaunticīgas rīcības dēļ, varētu iegūt to, ko tie nav varējuši iegūt, iebilstot pret reģistrāciju, tiktu apiets likumdevēja mērķis.

45.      Mani šis arguments nepārliecina, lai arī es piekrītu, ka preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšana, zinot par konfliktējošu agrāk radušos tiesību esamību atbilstoši Preču zīmju regulas 8. pantā minētajam, visdrīzāk būtu jāuzskata par ļaunticīgu rīcību.

46.      Tāpat ir tiesa, ka, iebilstot pret Kopienas preču zīmes reģistrāciju, var pamatoties tikai uz 8. pantā minētajām agrākajām tiesībām. Tomēr tas automātiski neizslēdz iespēju, ka reģistrācijas pieteikums var būt iesniegts ļaunticīgi attiecībā pret citām tiesībām, uz kurām nav iespējams pamatoties – un katrā ziņā vēlos piezīmēt, ka paziņojuma par spēkā neesamību atbalstam ir iespējams pamatoties uz agrākām tiesībām, kas nav minētas 8. pantā (16). Turklāt man šķiet, ka Komisijas nostāja reducētu jautājumu par ļaunticīgu rīcību līdz atbalstošai nozīmei, konkurenta, kuram jau tāpat ir tiesības uz atzīšanu par spēkā neesošu, pamatojoties uz tā agrākajām tiesībām (un kuram jau iepriekš bija iespēja iebilst pret reģistrāciju), pozīcijas pārmērīgo iespējamo nostiprināšanu, lai gan 51. un 52. panta sistēma liecina, ka ļaunticīga rīcība ir neatkarīgs spēkā neesamības pamats. Tas ir arī absolūts pamats, uz kuru var pamatoties jebkura persona, tai skaitā, bet ne tikai, agrāku tiesību īpašnieks. Tas nedz tieši, nedz arī netieši nav ierobežots ar ļaunticīgu rīcību attiecībā pret kādu konkrētu aspektu. Jebkura persona var lūgt atzīšanu par spēkā neesošu, pamatojoties uz to, ka preču zīmes reģistrācijas pieteikums ir iesniegts ļaunticīgi, lai kāds arī nebūtu šīs ļaunticīgās rīcības konteksts.

47.      Kas var tikt atzīts par ļaunticīgu rīcību attiecībā uz konfliktējošām agrākām tiesībām, kas ir vājākas nekā 8. vai 52. pantā paredzētās, ir atsevišķs jautājums, kuru es izskatīšu vēlāk (17), bet es nevaru piekrist, ka uz šāda veida ļaunticīgu rīcību Regulā izmantotais jēdziens neattiecas.

 Preču zīmes izmantošanas nodoma neesamība?

48.      Komisija tiesas sēdē pauda nostāju, kas atšķiras un ir šaurāka par tās rakstveida apsvērumos pausto nostāju. Komisija norādīja, ka tikai viena veida darbību var klasificēt kā ļaunticīgu rīcību tiesību aktu izpratnē – preču zīmes reģistrēšanu bez nodoma to izmantot, bet ar mērķi liegt citām personām šīs preču zīmes izmantošanu. Komisija norādīja, ka Regulas 51. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir 50. panta 1. punkta a) apakšpunkta palīgnoteikums, saskaņā ar kuru Kopienas preču zīme var tikt atcelta, ja preču zīme nav patiesi izmantota nepārtrauktā piecu gadu ilgā laikā; Komisija uzskata, ka 51. panta 1. punkta b) apakšpunkts tādējādi ļauj personai, kura izmanto vai vēlas izmantot konfliktējošo apzīmējumu vai preču zīmi, panākt attiecīgās preču zīmes atzīšanu par spēkā neesošu, negaidot piecu gadu laika posma beigas, ja prasītājam nav bijis nodoma pašam izmantot reģistrēto preču zīmi.

49.      Arī šis apgalvojums mani nepārliecina, lai gan es piekrītu, ka šāda darbība gandrīz pilnīgi droši ir ļaunticīga rīcība.

50.      Man šķiet, ka, ja tiktu uzskatīts, ka ļaunticīga rīcība pastāv tikai tādos gadījumos, kad pieteikuma iesniedzējam nav bijis nodoma izmantot attiecīgo preču zīmi, Regulas 53. panta 1. un 2. punktam nebūtu nekādas jēgas. Šie noteikumi liedz agrākas preču zīmes īpašniekam iesniegt pieprasījumu paziņojumam par vēlākās Kopienas preču zīmes spēkā neesamību, ja piecu secīgu gadu ilgā laika periodā viņš ir piekritis vēlākas Kopienas preču zīmes izmantošanai, ja vien pieteikums šīs preču zīmes reģistrācijai nav iesniegts ļaunticīgi. Līdz ar to šie noteikumi paredz, ka preču zīmes reģistrācijas pieteikums var gan tikt iesniegts ļaunticīgi, gan arī preču zīme var tikt izmantota piecus sekojošus gadus. Tādējādi man šķiet neiespējami savienot Komisijas pausto nostāju ar tiesību aktu nepārprotamo formulējumu.

 Subjektīvs nodoms vai objektīvs kritērijs?

51.      Lindt, apgalvojot, ka ļaunticīga rīcība nevar pastāvēt bez negodprātīga nodoma, pamatojas uz vairākiem ITSB lēmumiem. Tā, piemēram: “ļaunticība ir šaurs juridisks [Kopienas preču zīmju regulas] sistēmā sastopams jēdziens. Ļaunticīga rīcība ir labticības pretstats, kas parasti, bet ne tikai, nozīmē vai ietver faktisku vai iespējamu krāpšanu vai nodomu maldināt vai apkrāpt kādu citu personu, vai jebkādu citu kaitniecisku nodomu. Konceptuāli ļaunticīga rīcība ir saprotama kā “negodprātīgs nodoms”. Tas nozīmē, ka ļaunticīga rīcība var tikt interpretēta kā negodīga prakse, kas ietver jebkāda godīga nodoma neesamību no [Kopienas preču zīmes] reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja puses reģistrācijas laikā” (18). Vai arī: “ļaunticīga rīcība var tikt definēta kā tāda, kas attiecas uz kādas personas darbību, kura apzināti, rīkojoties pretēji pieņemtiem ētikas principiem vai godīgai komercpraksei, iegūst netaisnīgu priekšrocību vai rada netaisnīgu kaitējumu citām personām” (19). Tādu pašu nostāju pēc Lindt norādītā ir paudusi arī Vācijas Bundesgerichtshof (Federālā Augstākā tiesa) (20).

52.      Hauswirth pauž līdzīgu nostāju, pamatojoties uz bieži minēto konstatējumu lietā Lindsay J English High Court [Anglijas Augstākajā tiesā]: “[Ļaunticīga rīcība] acīmredzami ietver negodīgumu, un es uzskatu, ka arī tādu darbību, kas neatbilst pieņemtiem komercprakses standartiem, ko šobrīd izskatāmajā jomā ievēro saprātīgas un pieredzējušas personas” (21).

53.      Komisija savos rakstveida apsvērumos ir norādījusi, ka ļaunticīga rīcība var tikt pielīdzināta tādai rīcībai, kas “neatbilst godīgai praksei rūpnieciskās vai komerciālās lietās” (22), un viens no šādiem piemēriem ir nodoms aizkavēt citu personu ienākšanu tirgū.

54.      Līdzīgi arī Čehijas valdība uzskata, ka ļaunticīgas rīcības jēdziens tiesību aktos ietver nozīmīgu morālo vai ētisko aspektu; tas nozīmē pieņemto uzvedības normu neievērošanu. Čehijas valdība šādu ļaunticīgu rīcību galvenokārt saskata attiecībā uz preču zīmes reģistrēšanu ar citu mērķi, nekā “lai ļautu tai veikt savu pamatfunkciju, proti, nodrošināt, ka patērētājs vai gala lietotājs var noteikt attiecīgās preces vai pakalpojuma izcelsmi, ļaujot tam atšķirt šo preci vai pakalpojumu no citas izcelsmes precēm vai pakalpojumiem, neradot nekādu sajaukšanas risku” (23). Preču zīmes reģistrēšana ar vienīgo mērķi liegt citām personām izmantot līdzīgu preču zīmi (kas ir tikai preču zīmes palīgfunkcija) līdz ar to būtu ļaunticīga rīcība.

55.      Zviedrijas valdība savukārt apgalvo, ka svarīgs ir nevis preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja nodoms, bet gan tā objektīvās zināšanas: tas, vai viņam bija zināms vai bija jābūt zināmam par to, ka cita persona jau izmanto to pašu vai līdzīgu preču zīmi. Tā apgalvo, ka tieši šādā veidā vairākās dalībvalstīs tiek pielietots ļaunticīgas rīcības jēdziens – Benilukss valstīs, Dānijā, Igaunijā, Somijā, Itālijā un pašā Zviedrijā (24).

56.      Līdz ar to Tiesā ir iesniegti vairāki detalizēti un ne tik detalizēti apsvērumi. Tādējādi zināmā mērā ir jāatrod līdzsvars starp subjektīvākajām un objektīvākajām ļaunticīgas rīcības definīcijām, lai gan tas, manuprāt, vairāk ir jautājums par pienācīgas simbiozes nodrošināšanu starp abām šīm nostājām.

57.      Man šķiet skaidrs, ka atbilstoši tā parastajam lietojumam ļaunticīgas rīcības jēdziens drīzāk ir saistīts ar subjektīvu vispārēja rakstura garīgo stāvokli, kā norādīts dažādajos Lindt, Hauswirth un Komisijas citētajos aprakstos, nevis specializētāko definīciju, ko piedāvājusi Čehijas valdība. Principā, es negribētu preču zīmju tiesību ietvaros ierobežot šo jēdzienu tikai ar tādiem specifiskiem, objektīvi definētiem apstākļiem kā Zviedrijas valdības norādītie. Man tas šķiet neiespējami, jo Kopienu tiesību aktos nav ietverts neviens tiešs noteikums, kas šādā veidā ierobežotu šo jēdzienu, un nav arī nekādas norādes par šādu nodomu.

58.      No otras puses, es apzinos, kādi sarežģījumi varētu rasties, ja vienīgi ar pierādījumiem par subjektīvu nodomu būtu pietiekami, lai konstatētu ļaunticīgas rīcības esamību – šiem sarežģījumiem nenoliedzami ir bijusi ietekme, nosakot dažās dalībvalstīs pastāvošo objektīvāko pieeju. Šajā sakarā Komisija gan savos rakstveida, gan mutvārdu apsvērumos ir norādījusi, ka, kaut arī pieteikuma iesniedzēja nodoms ir viens no galvenajiem elementiem, nosakot ļaunticīgas rīcības esamību, šis subjektīvais nodoms ir jānosaka, ņemot vērā lietas objektīvos apstākļus. Es piekrītu tam, ka – izņemot, iespējams, maz ticamo gadījumu, kad preču zīmes īpašnieks pats ir atzinis ļaunticīgas rīcības esamību (25), – ļaunticīgas rīcības esamība vai neesamība parasti ir izsecināma no visiem attiecīgajiem objektīvajiem apstākļiem.

59.      Viens no šādiem objektīviem apstākļiem var būt (saskaņā ar Čehijas valdības apgalvojumiem) preču zīmes piemērotība savas pamatfunkcijas – atšķirt preces vai pakalpojumus pēc to izcelsmes – veikšanai. Tomēr, lai arī šis kritērijs – tā piemērošanas gadījumā – var būt noderīgs, es nedomāju, ka tas var būt vienīgais atbilstošais kritērijs.

 Secinājums par ļaunticīgas rīcības raksturu

60.      Līdz ar to es uzskatu, ka preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja ļaunticīgas rīcības jēdziens Kopienu tiesību aktu izpratnē

i)      nevar tikt attiecināts vienīgi uz ierobežotu īpašu apstākļu kategoriju, kā, piemēram, īpašu agrāku tiesību esamība, nodoma izmantot preču zīmi neesamība vai faktiska vai iespējama informētība par līdzīgas preču zīmes izmantošanu, un

ii)      attiecas uz subjektīvu preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja motivāciju – negodīgu nodomu vai cita veida “kaitniecisku nodomu” –, kas tomēr parasti tiek konstatēts, ņemot vērā objektīvus kritērijus (kuru sastāvdaļa var būt i) punktā minētā informācija); tā ietver tādu rīcību, kas neatbilst pieņemtajiem ētikas principiem vai godīgai komercpraksei, ko var konstatēt, izvērtējot katras konkrētās lietas objektīvos apstākļus, ņemot vērā šos standartus.

 Uzdotajos jautājumos minēto apstākļu nozīmība

61.      Šajā kontekstā ļaunticīga rīcība ir jānovērtē, ņemot vērā katru konkrēto gadījumu un visus pieejamos pierādījumus par attiecīgajiem lietas apstākļiem. Valsts tiesa it īpaši vēlas noskaidrot, kāda nozīme ir četriem tajā iesniegtajiem pierādījumu veidiem: informētībai par to, ka konkurenti jau izmanto līdzīgas preču zīmes (attiecīgās preces formā un noformējumā), informētībai par to, ka šo preču zīmju izmantošanai ir zināma apmēra aizsardzība atbilstoši konkurences vai preču zīmju tiesībām, nodomam liegt turpmāku šo preču zīmju izmantošanu un atpazīstamībai, un aizsardzībai, kas ir preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja piederošajai preču zīmei.

62.      Attiecībā uz informētību vispār šķiet acīmredzams, ka rīcība var tikt atzīta par neētisku un nodoms par negodīgu tikai tad, ja attiecīgā puse ir informēta par faktisko kontekstu, kurā tiek piemērota tāda kvalifikācija kā “neētiska” vai “negodīga” rīcība. Tā, piemēram, vēlēšanās gūt sev kādu labumu pati par sevi nav neētiska vai negodīga; par tādu var tikt atzīta vēlēšanās gūt šādu labumu, sniedzot nepiemērotu vai maldinošu informāciju, neievērojot (nevis faktiski pārkāpjot) piemērojamos noteikumus vai ceļot prasību pirms otras puses, kurai ir lielāka apmēra vai agrākas tiesības – bet tikai tad, ja persona, kas vēlas gūt šo labumu, zināja, ka šī informācija ir nepiemērota vai maldinoša, ka netiek ievēroti noteikumi vai ka otras puses tiesības ir lielāka apmēra vai prioritāras.

63.      Ja šādu informētību ir iespējams tiešā veidā konstatēt, nav nepieciešamības pamatoties uz iespējamu informētību. Daudzos gadījumos tomēr var būt ļoti grūti iesniegt tiešus pierādījumus par faktisku informētību, lai gan apstākļi var būt tādi, kas var pamatot informētības prezumpciju. Informētība par to, ka informācija ir nepiemērota vai maldinoša, var tikt izsecināta, piemēram, no pieņēmuma par saprātīgām zināšanām par komerciāliem un administratīviem jautājumiem; informētība par to, ka netiek ievēroti noteikumi (lai gan tie netiek faktiski pārkāpti), var tikt izsecināta no prezumpcijas par tiesību aktu pārzināšanu; un informētība par otras puses tiesībām var tikt izsecināta no pierādījumiem par to, ka attiecīgās tiesības ir uzskatāmas par ikdienišķām zināšanām attiecīgajā nozarē.

64.      Līdz ar to man šķiet, ka tādu preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, ko iesniedzis Lindt stāvoklī esošs lietas dalībnieks, nevar atzīt par ļaunticīgi iesniegtu, ja vien šis lietas dalībnieks nebija informēts vismaz par tiem apstākļiem, kas var būt pamatā ļaunticīgas rīcības konstatēšanai – kas, kā tiek apgalvots šajā lietā, ir tas, ka konkurenti jau ir izmantojuši līdzīgas preču zīmes un tas, ka šīs preču zīmes tiek aizsargātas saskaņā ar konkurences tiesībām. Tomēr vai ar šo informētību ir pietiekami, lai konstatētu ļaunticīgas rīcības esamību?

65.      Manuprāt, ar to nav pietiekami, jo tas nozīmētu faktiskā nodoma atzīšanu par nebūtisku. Tas tomēr nozīmē kontekstu, kurā, iespējams, vairs nebūs vajadzīgs daudz pierādījumu, lai atrisinātu šo jautājumu. Tieši šajā kontekstā valsts tiesai vajadzētu ņemt vērā Lindt mērķi liegt citām personām izmantot to līdzīgās preču zīmes un tai piederošās preču zīmes atpazīstamību. Tomēr, manuprāt, vērā ir jāņem arī viss vēsturiskais tirdzniecības konteksts.

66.      Aspekts, kam, manuprāt, šajā lietā ir liela nozīme, ir tas, ka attiecīgās “preču zīmes” sastāv no preces kopējās formas un noformējuma, nevis no vispārpieņemtās preču zīmes koncepcijas – precei pievienota apzīmējuma. Tādēļ šķiet svarīgi noskaidrot, kādā apmērā esošie konkurenti var brīvi izvēlēties preces formu un noformējumu un kādā apmērā to izvēle ir ierobežota ar tehniska vai komerciāla rakstura faktoriem – formu, kādā prece automātiski var tikt izgatavota un/vai iesaiņota, to, ko patērētāji sagaida no tās izskata, utt. Šāda veida preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanu, zinot pastāvošo situāciju, ir daudz vienkāršāk atzīt par ļaunticīgu rīcību, ja izvēles brīvība ir ierobežota tādējādi, ka preču zīmes īpašnieks būtībā varēs liegt konkurentiem ne tikai izmantot līdzīgu preču zīmi, bet arī tirgot līdzvērtīgu preci.

67.      Situācija būtu pavisam citāda, ja no lietas apstākļu pārbaudes izrietētu, piemēram, ka preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs ir veiksmīgi darbojies peļņu nesošajā tirdzniecības nozarē, bet zināja, ka jauni tirgus dalībnieki vēlas gūt no tā labumu, kopējot tā izmantoto noformējumu, jo nav nekādu šķēršļu, lai tie būtu spiesti tirgot preces ar savādāku noformējumu. Šādos apstākļos preču zīmes reģistrācijas pieteikums, kas iesniegts ar mērķi atbrīvoties no šāda veida parazītiem, daudz mazākā mērā šķitīs negodīgs, neētisks vai jebkādā citā veidā nepiemērots, kā rezultātā būtu daudz grūtāk konstatēt, ka šis pieteikums ir iesniegts ļaunticīgi.

68.      Līdz ar to tas, kāda nozīme ir nodomam liegt konkurentiem izmantot līdzīgas preču zīmes, kuras tie jau izmanto, ir jānovērtē, ņemot vērā visus attiecīgos apstākļus. To nevar uzreiz uzskatīt par automātisku norādi uz ļaunticīgas rīcības esamību vai neesamību.

69.      Iepriekš minētais ceturtais aspekts attiecas uz atpazīstamību, kas sabiedrības acīs jau ir pieteicēja preču zīmei – un kas dod tiesības uz aizsardzību saskaņā ar valsts tiesībām – pirms pieteikuma iesniegšanas. Man atkal šķiet, ka tas ir apstāklis, kurš ir jāizvērtē attiecīgajā kontekstā, un tas nevar uzreiz izslēgt iespēju, ka pieteikums ir iesniegts ļaunticīgi.

70.      Iesniedzējtiesa norāda, ka Lindt izmantotais noformējums aptuveni tajā laikā, kad Lindt reģistrēja savu Kopienas preču zīmi, bija ieguvis būtisku atpazīstamību Austrijā un Vācijā un vairāk nekā 50 % iedzīvotāju asociēja zelta krāsas folijā ietītos šokolādes Lieldienu zaķus ar Lindt. Šī atpazīstamība ļāva tai liegt konkurentiem tirgot preces ar līdzīgiem noformējumiem pat pirms savas preču zīmes reģistrācijas. Iesniedzējtiesa min divas šādas prasības, kas tika celtas attiecīgi 1980. un 2000. gadā (26), bet norāda, ka mēģinājums liegt tādu preču noformējumu tirdzniecību, kuri nav pilnībā identiski, diez vai būtu veiksmīgs – ko tiesas sēdē apstiprināja arī Hauswirth pārstāvis. Līdz ar to iesniedzējtiesa norāda, ka reģistrācija vienīgi veicināja tiesvedības uzsākšanu.

71.      Man tomēr no lietas materiāliem vai no tiesas sēdē izklāstītā nav skaidrs, vai reģistrācijas sekas tiešām ir vienīgi īpašnieka procesuālo tiesību paplašināšana vai arī tā faktiski paplašina šīs personas substantīvo tiesību apmēru, ļaujot tai liegt ne tikai identisku vai gandrīz identisku preču noformējumu izmantošanu, bet arī tādu noformējumu izmantošanu, kas ir tikai pietiekami līdzīgi, lai varētu radīt sajaukšanas iespēju. Tāpat nav skaidrs, vai (gadījumā, ja arī pārējie preču noformējuma veidi tiek aizsargāti) preces noformējums var saņemt plašāku aizsardzību, ņemot vērā tā atpazīstamības apmēru vai laika posmu, kādā tas ir bijis tirgū.

72.      Šie jautājumi, protams, ir jārisina valsts tiesām. Tomēr tiem var būt izšķiroša nozīme, šajā lietā novērtējot, vai Lindt preču zīmes reģistrācijas pieteikums bija iesniegts ļaunticīgi.

73.      Ja preču zīmes reģistrēšana vienīgi apstiprina jau pastāvošas substantīvas tiesības liegt citām personām izmantot līdzīgus preces noformējumus, piedāvājot efektīvākus līdzekļus šo tiesību īstenošanai, un ja noformējumi ar labāku atpazīstamību un ilgāku klātbūtni tirgū attiecīgi saņem plašāku aizsardzību, tad pieteikums par tāda noformējuma reģistrēšanu par preču zīmi, kam ir plašākā atpazīstamība un ilgākā klātbūtne, ar mērķi tikai konsolidēt un apstiprināt esošās tiesības nav uzskatāms par ļaunticīgu rīcību.

74.      Savukārt, ja visiem preču noformējumiem ir vienlīdzīgas tiesības, neņemot vērā atpazīstamību vai to pastāvēšanas ilgumu, un šīs tiesības ir ievērojami mazāk ierobežotas nekā tās, ko rada Kopienas preču zīmes reģistrēšana, tad kāda tirgus dalībnieka iesniegts reģistrācijas pieteikums var tikt uzskatīts par netaisnīgu un tādējādi to būtu vieglāk atzīt par ļaunticīgu attiecībā pret tā konkurentiem – a fortiori, ja tas faktiski ir nesen darbību attiecīgajā tirgū uzsācis dalībnieks un/vai tāds dalībnieks, kura preces noformējumam ir bijusi vienīgi neliela atpazīstamība.

75.      Rezumējot mana vērtējuma galvenais secinājums ir tāds, ka nav viena, izšķiroša kritērija, lai konstatētu, vai preču zīmes reģistrācijas pieteikums ir ticis iesniegts ļaunticīgi. Dažādie Tiesā norādītie apstākļu veidi, ar kuriem izsmeļoši tiek definēts ļaunticības jēdziens, faktiski ir ilustrējoši šī jēdziena piemēri. Ļaunticība ir subjektīvs stāvoklis – ar pieņemtajām godīgas vai ētiskas rīcības normām nesaderīgs nodoms –, kas ir izsecināms no objektīviem pierādījumiem, un ir izvērtējams, ņemot vērā katru konkrēto gadījumu. Tās priekšnosacījums ir informētība par vismaz tādiem apstākļiem, no kuriem ir iespējams izsecināt nesaderību ar pieņemtajām godīgas vai ētiskas rīcības normām. Tas, vai preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējam ir šādas zināšanas, ir jautājums, uz kuru – ja nav tiešu pierādījumu – ir iespējams atbildēt, ņemot vērā vispārīgo attiecīgajā ekonomiskas nozarē pastāvošo zināšanu apmēru. Nodoms liegt konkurentiem turpmāk izmantot nereģistrētos apzīmējumus, kurus tie pirms tam bija tiesīgi izmantot un aizsargāt pret citu šādu apzīmējumu radīto konkurenci, liecina par ļaunticības esamību. Tomēr šajā vērtējumā ir jāņem vērā visi attiecīgie faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas var pamatot šo nodomu vai tieši pretēji – izcelt tā negodīgo vai neētisko raksturu.

 Secinājumi

76.      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es piedāvāju Tiesai uz Oberster Gerichtshof uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

lai noteiktu, vai “pieteikuma iesniedzējs, iesniedzot pieteikumu par preču zīmi, ir rīkojies ļaunticīgi [ļaunprātīgi]” Padomes 1993. gada 20. decembra Regulas (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi 51. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, valsts tiesai ir jāņem vērā visi pieejamie pierādījumi, no kuriem ir iespējams secināt, vai pieteikuma iesniedzējs apzināti ir vai nav rīkojies tādā veidā, kas ir nesaderīgs ar pieņemtajām godīgas un ētiskas rīcības normām. It īpaši:

–        nodoms liegt citām personām iespēju izmantot līdzīgus apzīmējumus attiecībā uz līdzīgām precēm var nebūt saderīgs ar šādām normām, ja pieteikuma iesniedzējs zināja vai tam vajadzēja zināt, ka citas personas jau likumīgi izmanto līdzīgus apzīmējumus, it īpaši, ja šī izmantošana ir bijusi būtiska apmēra un ilgstoša un saistībā ar to ir iegūta noteikta apmēra tiesiskā aizsardzība un ja apzīmējuma pamatā kaut kādā apmērā ir tehniska vai komerciāla rakstura ierobežojumi;

–        šāds nodoms tomēr nav automātiski nesaderīgs ar šīm normām, ja pieteikuma iesniedzējs pats ir saņēmis līdzīgu vai plašāku aizsardzību attiecībā uz pieteikto preču zīmi un ir to izmantojis tādā veidā, apmērā un laika posmā, ka tas, ka citas personas izmanto to līdzīgos apzīmējumus, var tikt uzskatīts par tādu, kas rada tām nepamatotu labumu no pieteikuma iesniedzēja apzīmējuma, un ja šo citu personu spēja izvēlēties apzīmējumus, kas nav līdzīgi, nav bijusi ierobežota.


1 – Oriģinālvaloda – angļu.


2 – Padomes 1993. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp., ar tajā vēlāk izdarītajiem grozījumiem; turpmāk tekstā – “Preču zīmju regula” vai “Regula”).


3 – Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmā direktīva, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 1989, L 40, 1. lpp.), pavisam nesen tika aizstāta (būtiski to negrozot) ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Direktīvu 2008/95/EK ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (Kodificēta versija) (OV, L 299, 25. lpp.). Turpmāk tekstā visas šīs direktīvas kopā tiks sauktas par “Preču zīmju direktīvu” vai “Direktīvu”.


4 – Šo pantu noteikumi ir diezgan apjomīgi. Tā kā šajā lietā to konkrētajam formulējumam nav īpašas nozīmes, es tos izklāstīšu kopsavilkuma veidā.


5 – Atbilstoši 8. panta 2. punktam tās galvenokārt ir Kopienas preču zīmes, dalībvalstī reģistrētas preču zīmes, preču zīmes, kas reģistrētas atbilstīgi starptautiskiem nolīgumiem, kuri ir spēkā dalībvalstī vai Kopienā, attiecībā uz kurām pieteikums ir iesniegts pirms pretnostatītās preču zīmes pieteikuma iesniegšanas, vai preču zīmes, kas pirms pieteikuma iesniegšanas ir “labi pazīstamas” dalībvalstī.


6 – Minētā formulējuma pamatā ir Direktīvas konsolidētā versija, kas būtiski neatšķiras no sākotnējās versijas.


7 – Dažādās valodās šis dzīvnieks ir saukts par zaķi vai trusi, un angļu valodā izmantotais apzīmējums “bunny” nenoliedzami ir pietiekami elastīgs, lai ietvertu abus šos apzīmējumus. Austrālijā, kur pret trušiem ir nelabvēlīga attieksme, to mitoloģisko nozīmi daļēji ir pārņēmis “Easter bilby” (lai gan, ņemot vērā šī dzīvnieka iespējamo pīļknābja veidolu, būtu saprātīgi sagaidīt apzīmējumu “Easter platypus”). Izstrādājumu, kas tiek tirgots ar attiecīgo šajā lietā izskatāmo preču zīmi, tā ražotājs vācu valodā ir nodēvējis par “Goldhase”, angļu valodā par “Gold bunny”, franču valodā par “Lapin d’or”, itāļu valodā par “Coniglio d’oro” utt. Par laimi, precīzajam šī (iespējamā) lagomorfa zooloģiskajam nosaukumam šajā lietā nav pilnīgi nekādas nozīmes.


8 – Tiesas sēdē prezentētie izstrādājuma paraugi liecina, ka ir divas pamatformas, kas atbilst šiem tehniskajiem ierobežojumiem – ar dzīvnieku, kurš sēž vai nu tupus, vai stāvus pozīcijā.


9 – Tā, piemēram, zaķa kaklu aptverošā lente 1960. gadu beigās bija brūna, nevis sarkana un nebija nekādu zvārgulīšu.


10 – Vācu valodā – WertvollerBesitzstand; iesniedzējtiesa nav norādījusi konkrētu šī jēdziena juridisko definīciju.


11 – “Tāpat kā daudzus citus, baņķieri ir vieglāk atpazīt nekā definēt” (United Dominions Trust/Kirkwood, [1966] 1 All ER, 968., 975. lpp., Lord Denning MR). Es neapgalvoju, ka baņķieriem un ļaunticīgai rīcībai ir vēl kas kopējs.


12 – 7. un 8. pants (skat. šo secinājumu 6.–9. punktu).


13 – 51. un 52. pants (skat. šo secinājumu 10.–12. punktu).


14 – 51. panta 1. punkta b) apakšpunkts.


15 – 52. panta 2. punkts


16 – Regulas 52. panta 2. punkta a)–d) apakšpunkts


17 – It īpaši 66. punkts un nākamie punkti.


18 – Lindt ir minējis vairākus atcelšanas nodaļas lēmumus, kuros ir izmantots šis formulējums; nesenākais no tiem (angļu valodā) ir 2007. gada 17. aprīļa Lēmums 1313C Firstfind pret China White, 26. punkts (pieejams interneta vietnē http://oami.europa.eu/LegalDocs/Cancellation/en/C001284025_850.pdf).


19 – Pirmās apelāciju padomes 2007. gada 31. maija Lēmums R 255/2006 Johnson Pump, 29. punkts.


20 – Tā min 2005. gada 20. janvāra spriedumu lietā I ZR 29/02 “The Colour of Elegance”.


21 – Gromax Plasticulture pret Don & Low Nonwovens (1998) EWHC Patents 316, 47. punkts.


22 – Šāds formulējums it īpaši ir izmantots Regulas 12. pantā un Direktīvas 6. panta 1. punktā, saskaņā ar kuriem preču zīme tās īpašniekam nedod tiesības aizliegt trešai personai izmantot atsevišķas norādes atbilstoši šai praksei.


23 – 2003. gada 29. aprīļa spriedums apvienotajās lietās C‑456/01 P un C‑457/01 P Henkel/ITSB (Recueil, I‑5089. lpp., 48. punkts).


24 – Zviedrijas valdība pamatojas uz Bad faith provisions in the European Union and in the EU candidate countries,International Trade Mark Association 2002. gada ziņojumu (http://www.inta.org/images/stories/downloads/tap_badfaith2002.pdf).


25 – 24. zemsvītras piezīmē minētā INTA ziņojuma 13. lpp. ir minēta “Red Lobster” lieta Dānijā, kurā preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs vēlāk sniegtajā intervijā kādam laikrakstam atzinās, ka “ir guvis lielu iedvesmu no ASV RED LOBSTER ķēdes. Amerikāņi veic brīnišķīgu darbu, un tā kā viņi Skandināvijā nav aizsargājuši nedz šo koncepciju, nedz tās nosaukumu, es neredzu nekādus šķēršļus manai iedvesmai”. Šādi spontāni paziņojumi nebūt nav tik izplatīti.


26 – Abas šīs lietas acīmredzami ir ierosinātas saskaņā ar Vācijas preču zīmju tiesībām, lai gan šķiet, ka līdzīga aizsardzība ir pieejama arī saskaņā ar Austrijas konkurences tiesībām (skat. šo secinājumu 20. un 21. punktu).