VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2015. gada 16. jūnijā (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Eiropas banānu tirgus Itālijā, Grieķijā un Portugālē – Cenu noteikšanas saskaņošana – Pierādījumu pieņemamība – Tiesības uz aizstāvību – Pilnvaru nepareiza izmantošana – Pārkāpuma pierādīšana – Naudas soda apmēra aprēķināšana

Lieta T‑655/11

FSL Holdings, Antverpene (Beļģija),

Firma Léon Van Parys, Antverpene,

Pacific Fruit Company Italy SpA, Roma (Itālija),

ko pārstāv P. Vlaemminck, C. Verdonck, B. Van Vooren un B. Gielen, advokāti,

prasītājas,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv M. Kellerbauer un A. Biolan, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību prioritāri atcelt Komisijas 2011. gada 12. oktobra Lēmumu C(2011) 7273, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [LESD] 101. pantu [Lieta COMP/39482 – Eksotiskie augļi (banāni)], kā arī pakārtoti – samazināt prasītājām uzliktā naudas soda apmēru.

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. E. Martinša Ribeiru [M. E. Martins Ribeiro] (referente), tiesneši S. Žervazonī [S. Gervasoni] un L. Madise [L. Madise],

sekretārs L. Gžegorčiks [L. Grzegorczyk], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 4. novembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības rašanās fakti

1        Ar šo prasību FSL Holdings (turpmāk tekstā – “FSL”), Firma Léon Van Parys (turpmāk tekstā – “LVP”) un Pacific Fruit Company Italy SpA (turpmāk tekstā – “PFCI”) (turpmāk tekstā visas kopā – “prasītājas” vai “Pacific”) lūdz atcelt Komisijas 2011. gada 12. oktobra Lēmumu C(2011) 7273, galīgā redakcija, par [LESD] 101. panta piemērošanas procedūru [Lieta COMP/39482 – Eksotiskie augļi (banāni)] (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2        Prasītājas nodarbojas ar banānu ar preču zīmi “Bonita” importu, tirdzniecību un pārdošanu Eiropā (apstrīdētā lēmuma preambulas 14. apsvērums). LVP, PFCI un vienības, kas pieder tai pašai grupai un darbojas banānu nozarē Eiropā, atkarībā no informācijas avota var tikt apzīmētas kā “Pacific”, “Pacific Fruit”, “Bonita” vai arī “Noboa”, jo preču zīme “Bonita” pieder grupai “Noboa” (apstrīdētā lēmuma preambulas 15. un 16. apsvērums).

3        2005. gada 8. aprīlī Chiquita Brands International Inc. (turpmāk tekstā – “Chiquita”) saskaņā ar Komisijas Paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “2002. gada paziņojums par sadarbību”) iesniedza pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda attiecībā uz banānu, kā arī ananāsu un citu Eiropā importēto augļu izplatīšanu un tirdzniecību. Šis pieteikums tika reģistrēts ar lietas numuru COMP/39188 – Banāni (apstrīdētā lēmuma preambulas 79. apsvērums).

4        2005. gada 3. maijā Eiropas Kopienu Komisija saskaņā ar 2002. gada paziņojuma par sadarbību saistībā ar iespējamo slepeno aizliegto vienošanos par banānu un ananāsu tirdzniecību Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) 8. punkta a) apakšpunktu piešķīra Chiquita nosacītu atbrīvojumu no naudas soda (apstrīdētā lēmuma preambulas 79. un 345. apsvērums).

5        2008. gada 15. oktobrī Komisija pieņēma Lēmumu C(2008) 5955, galīgā redakcija, par [LESD 101.] panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/39188 – Banāni) (kopsavilkums – OV 2009, C 189, 12. lpp.; turpmāk tekstā – “lēmums lietā COMP/39188 – Banāni”), konstatējot, ka Chiquita, grupa Dole un Internationale Fruchtimport Gesellschaft Weichert & Co. KG (turpmāk tekstā – “Weichert”) grupas Del Monte izšķirošas ietekmes dēļ tajā laikā bija pārkāpušas EKL 81. pantu, veicot saskaņotas darbības, ar kurām tās koordinēja banānu references cenas, kuras tās noteica katru nedēļu Austrijai, Beļģijai, Dānijai, Somijai, Vācijai, Luksemburgai, Nīderlandei un Zviedrijai laikposmā no 2000. līdz 2002. gadam (apstrīdētā lēmuma preambulas 80. apsvērums).

6        Lietas COMP/39188 – Banāni izmeklēšanas laikā Komisija veica pārbaudes daudzu banānu importētāju telpās, tostarp LVP telpās Antverpenē (Beļģija), un 2007. gada 20. jūlijā nosūtīja paziņojumu par iebildumiem vairākiem banānu importētājiem, tostarp FSL un LVP, tomēr pēdējās minētās beigu beigās nebija lēmuma lietā COMP/39188 – Banāni adresātes.

7        2007. gada 26. jūlijā Komisija saņēma to dokumentu kopijas, kurus Itālijas nodokļu policija, veicot valsts izmeklēšanu, bija ieguvusi, pārbaudot Pacific darbinieka biroju un dzīvesvietu (apstrīdētā lēmuma preambulas 81. apsvērums).

8        2007. gada 26. novembrī Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāts (ĢD) mutvārdos informēja Chiquita, ka 2007. gada 28. novembrī Komisijas darbinieki veiks pārbaudi Chiquita Italia SpA telpās. Šajā sakarā Chiquita tika informēta par uzsākto izmeklēšanu attiecībā uz Dienvideiropu ar lietas numuru COMP/39482 – Eksotiskie augļi (banāni) un tai tika atgādināts, ka tā ir saņēmusi nosacītu atbrīvojumu no naudas soda visā Eiropas Kopienā un ka tai ir pienākums sadarboties (apstrīdētā lēmuma preambulas 82. apsvērums).

9        No 2007. gada 28. līdz 30. novembrim Komisija saskaņā ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD] 101. un 102. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 20. panta 4. punktu veica pārbaudes banānu importētāju birojos Itālijā un Spānijā (apstrīdētā lēmuma preambulas 83. apsvērums).

10      Izmeklēšanas gaitā Komisija nosūtīja vairākus informācijas pieprasījumus lietas dalībniekiem un klientiem, kā arī citiem tirgus dalībniekiem, it īpaši ostām un ostu iestādēm, un lietas dalībnieki atkal tika uzaicināti sniegt konkrētu informāciju un pierādījumus, kas bija iekļauti lietas COMP/39188 – Banāni izmeklēšanas materiālos, un Chiquita tika uzaicināta identificēt, kādas šo mutvārdu paziņojumu daļas minētajā lietā, pēc tās domām, arī attiecas uz šo lietu (apstrīdētā lēmuma preambulas 84. apsvērums). 2009. gada 9. februārī Konkurences ĢD nosūtīja Chiquita vēstuli par pašreizējo stāvokli saistībā ar tās sadarbību atbilstoši 2002. gada paziņojumam par sadarbību (apstrīdētā lēmuma preambulas 85. apsvērums).

11      2009. gada 10. decembrī Komisija lietā COMP/39482 – Eksotiskie augļi (banāni) attiecībā uz Chiquita, Fruit Shippers Ltd un prasītājām pieņēma paziņojumu par iebildumiem. Saņēmuši piekļuvi lietas materiāliem, visi apstrīdētā lēmuma adresāti iesniedza Komisijai savus apsvērumus un piedalījās uzklausīšanā, kas notika 2010. gada 18. jūnijā (apstrīdētā lēmuma preambulas 87. un 88. apsvērums).

12      2011. gada 12. oktobrī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu.

 Apstrīdētais lēmums

13      Komisija norāda, ka apstrīdētais lēmums attiecas uz Chiquita un Pacific aizliegto vienošanos par banānu importu, tirdzniecību un pārdošanu Grieķijā, Itālijā un Portugālē (“Dienvideiropas reģions”) laikposmā no 2004. gada 28. jūlija līdz 2005. gada 8. aprīlim (apstrīdētā lēmuma preambulas 1., 73., 93.–95., 306. un 330. apsvērums).

14      Komisijas uzsāktās procedūras priekšmets ir banāni (svaigi augļi), un apstrīdētais lēmums attiecas gan uz nenogatavinātiem (zaļiem) banāniem, gan uz nogatavinātiem (dzelteniem) banāniem. Banāni tiek uzskatīti par produktu, kas ir pieejams visu gadu, tie tiek pārdoti katru nedēļu, un to pieprasījums nedaudz mainās atkarībā no sezonas, jo tas ir daudz lielāks gada pirmajos sešos mēnešos un nedaudz mazāks karstajos vasaras mēnešos. Banāni tiek pārdoti ar preču zīmi vai bez preču zīmes, un to izcelsme ir vai nu Eiropas Savienība, vai Āfrikas valstis, kā arī Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstis (ĀKK), vai arī valstis, kas nav ĀKK valstis. Banāni no valstīm, kas nav ĀKK valstis, parasti Savienībā tiek importēti no Karību jūras reģiona, Centrālamerikas un Dienvidamerikas, kā arī dažām Āfrikas valstīm un tiek transportēti kuģos ar saldētavām uz Eiropas ostām (apstrīdētā lēmuma preambulas 2. un 3. apsvērums).

15      Laikposmā, uz kuru attiecas apstrīdētais lēmums, banānu importu Eiropas Kopienā reglamentēja Padomes 1993. gada 13. februāra Regula (EEK) Nr. 404/93 par banānu tirgus kopīgo organizāciju (OV L 47, 1. lpp.), kurā bija paredzēta uz importa kvotām un tarifiem balstīta sistēma. Banānu importa kvotas tika noteiktas katru gadu un piešķirtas ik ceturksni, ievērojot zināmu nelielu elastīgumu starp kalendārā gada ceturkšņiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 53. apsvērums).

16      Banānu nozarē tika nošķirtas trīs banānu šķiras: augstākās šķiras – Chiquita preču zīmes banāni, otrās šķiras – Dole un Del Monte preču zīmju banāni un trešās šķiras banāni, kas ietvēra vairāku citu preču zīmju banānus, it īpaši Bonita, Pacific vai arī Chiquita preču zīmi Consul. Šis iedalījums atkarībā no preču zīmēm ietekmēja banānu cenu noteikšanu (apstrīdētā lēmuma preambulas 27. apsvērums).

17      Attiecībā uz cenām banānu nozarē tika nošķirtas “T1” un “T2” cenas, “T1” bija “piegādes bez nodevas apmaksas” cenas, proti, cenas, kurās nav iekļauti muitas nodokļi un licences, savukārt “T2” bija “piegādes ar nodevas apmaksu” cenas (apstrīdētā lēmuma preambulas 29. apsvērums).

18      Banānu nozarē Itālijā, Grieķijā un Portugālē darbība norisinājās divās jomās, proti, “zaļajā” jomā, kas ietvēra to, ka importētāji pārdeva nenogatavinātus banānus nogatavinātājiem un vairumtirgotājiem, un “dzeltenajā” jomā, kas ietvēra to, ka nogatavinātāji, importētāji un vairumtirgotāji pārdeva nogatavinātos banānus citiem vairumtirgotājiem, lielveikaliem vai mazumtirgotājiem. Attiecīgajā laikposmā Chiquita un Pacific Dienvideiropas reģionā pārdeva gandrīz tikai zaļos banānus, bet tās nebija noslēgušas ilgtermiņa nolīgumu vai pamatlīgumu ar vairumtirgotājiem vai nogatavinātājiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 31., 32. un 39. apsvērums).

19      Komisija norāda, ka “dzelteno” banānu cenu veidoja “zaļo” banānu cena, kura tika noteikta pat divas nedēļas iepriekš un kurai tika pieskaitītas nogatavināšanas un citas izmaksas, un, tā kā šīs izmaksas Dienvideiropas reģionā nebija vienotas, korelācija starp zaļo banānu cenām un dzelteno banānu cenām bija mazāka nekā citās Savienības daļās (apstrīdētā lēmuma preambulas 33. apsvērums).

20      Apstrīdētajā lēmumā jēdziens “cena”, kas ir lietots, to neprecizējot, nozīmē T2 cenu zaļajiem banāniem (pirms atlaidēm un atvieglojumiem) par attiecīgi katras partijas pirmo preču zīmi, proti, Chiquita vai Bonita (apstrīdētā lēmuma preambulas 42. apsvērums).

21      Cenu noteikšanā Chiquita Dienvideiropā bija iesaistīti galvenokārt C1 kgs, kas faktu rašanās laikā it īpaši pildīja [konfidenciāli] amata pienākumus (1), un C2 kgs [konfidenciāli]. Pacific galvenie dalībnieki bija P1 kgs [konfidenciāli] un P2 kgs [konfidenciāli]. Turklāt attiecīgajā laikposmā [konfidenciāli] bija P3 kgs [konfidenciāli] un P4 kgs [konfidenciāli] (apstrīdētā lēmuma preambulas 12. un 18. apsvērums).

22      Komisija paskaidro, ka laikposmā no 2004. gada 28. jūlija līdz vismaz 2005. gada “15. tirdzniecības nedēļai” Chiquita un Pacific saskaņoja savas cenu stratēģijas Grieķijā, Itālijā un Portugālē attiecībā uz nākotnē piemērojamām cenām, cenu līmeņiem un cenu izmaiņām un/vai tendencēm un apmainījās ar informāciju par turpmāko rīcību tirgū saistībā ar cenām (apstrīdētā lēmuma preambulas 94. un 187. apsvērums).

23      Komisijas skatījumā attiecīgie fakti ir nolīgums LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, jo attiecīgie uzņēmumi skaidri bija vienojušies par konkrētu rīcību tirgū, lai apzināti aizstātu konkurences riskus ar praktisku sadarbību starp tiem. Komisija turklāt uzskata, ka, pat ja nebija jāpierāda, ka lietas dalībnieki skaidri bija apstiprinājuši kopīgu plānu, kas esot jāuzskata par nolīgumu, tomēr attiecīgā rīcība vai tās daļas esot bijušas saskaņotas darbības LESD 101. panta 1. punkta izpratnē un saziņa starp lietas dalībniekiem ietekmēja to rīcību, nosakot banānu cenas Dienvideiropā (apstrīdētā lēmuma preambulas 188.–195. apsvērums).

24      Komisija uzskata, ka lietas dalībnieku rīcība ir vienots un turpināts LESD 101. panta pārkāpums, konstatētie nolīgumi un/vai saskaņotās darbības ir daļa no vispārējas sistēmas, kuras mērķis ir noteikt to rīcības pamatnostādnes tirgū un ierobežot individuālo komerciālo rīcību, lai sasniegtu identisku pret konkurenci vērstu mērķi un vienotu ekonomisku mērķi, proti, ierobežot vai izkropļot parastu cenu attīstību banānu nozarē Itālijā, Grieķijā un Portugālē un apmainīties ar informāciju šajā jautājumā (apstrīdētā lēmuma preambulas 209.–213. apsvērums).

25      Komisija precizē, ka Padomes 1962. gada 4. aprīļa Regulas Nr. 26, ar ko piemēro konkrētus konkurences noteikumus lauksaimniecības produktu ražošanai un tirdzniecībai (OV 30, 993. lpp.), kura bija spēkā faktisko apstākļu laikā un kurā bija noteikts, ka LESD 101. pants ir piemērojams visiem ar dažādu produktu, tostarp augļu, ražošanu vai tirdzniecību saistītajiem nolīgumiem, lēmumiem un darbībām, 2. pantā ir paredzēti izņēmumi LESD 101. panta piemērošanai. Tā kā šo izņēmumu piemērošanas nosacījumi izskatāmajā lietā nebija izpildīti, Komisija no tā secināja, ka attiecībā uz aplūkotajām darbībām nevarēja tikt piešķirts atbrīvojums atbilstoši Regulas Nr. 26 2. pantam (apstrīdētā lēmuma preambulas 172.–174. apsvērums).

26      Nosakot naudas soda apmēru, Komisija apstrīdētajā lēmumā izmantoja Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada pamatnostādnes”) un 2002. gada paziņojumu par sadarbību.

27      Komisija noteica uzliekamā naudas soda pamatsummu, kuru veido summa diapazonā no 0 līdz 30 % – atbilstoši pārkāpuma smaguma pakāpei – no uzņēmuma attiecīgo pārdevumu vērtības, šo summu reizinot ar uzņēmuma dalības pārkāpumā gadu skaitu un tai pieskaitot papildu summu no 15 līdz 25 % no pārdevumu vērtības, neatkarīgi no dalības pārkāpumā ilguma (apstrīdētā lēmuma preambulas 319. apsvērums).

28      Ar šo aprēķinu tika noteiktas šādas naudas soda pamatsummas:

–        EUR 47 922 000 – Chiquita;

–        EUR 11 149 000 – Pacific (apstrīdētā lēmuma preambulas 334. apsvērums).

29      Ņemot vērā īpašos apstākļus lietā COMP/39188 – Banāni (skat. 5. punktu), naudas soda pamatsumma minētajā lietā tika samazināta par 60 %, lai ievērotu īpašo regulatīvo režīmu banānu nozarē un apstākli, ka saskaņošana attiecās uz references cenu. Tā kā izskatāmajā lietā šis elementu kopums netika konstatēts, Komisija nolēma visiem iesaistītajiem uzņēmumiem piemērot pamatsummas samazinājumu tikai 20 % apmērā. Tādējādi Komisija norādīja, ka, lai arī lietā COMP/39188 – Banāni pārkāpuma izdarīšanas laikā piemērotais regulatīvais režīms bija gandrīz identisks tam, kas ir piemērojams izskatāmajā lietā, cenu noteikšana neattiecās uz atsauces cenām, kas Dienvideiropā nepastāvēja, un ka pat bija pierādījumi tam, ka slepenā vienošanās attiecās arī uz cenām, kas bija faktisko cenu līmeņi (apstrīdētā lēmuma preambulas 336.–340. apsvērums).

30      Pēc šīs koriģēšanas uzliekamo naudas sodu pamatsummas bija šādas:

–        EUR 38 337 600 – Chiquita;

–        EUR 8 919 200 – Pacific (apstrīdētā lēmuma preambulas 341. apsvērums).

31      Chiquita tika piešķirts atbrīvojums no naudas soda saskaņā ar 2002. gada paziņojumu par sadarbību (apstrīdētā lēmuma preambulas 345.–352. apsvērums). Tā kā attiecībā uz Pacific nekāda cita korekcija netika veikta, tai uzliktā naudas soda summa ir EUR 8 919 000.

32      Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa ir šāda:

“1. pants

Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši LESD 101. pantu, piedaloties laikposmā no 2004. gada 28. jūlija līdz 2005. gada 8. aprīlim vienotā un turpinātā nolīgumā un/vai saskaņotās darbībās attiecībā uz banānu cenu noteikšanu trijās Dienvideiropas valstīs, proti, Itālijā, Grieķijā un Portugālē:

a)      Chiquita Brands International, Inc., Chiquita Banana Company BV, Chiquita Italia SpA,

b)      FSL Holdings NV, Firma Leon Van Parys NV, Pacific Fruit Company Italy SpA.

2. pants

Par 1. pantā norādītajiem pārkāpumiem tiek uzlikti šādi naudas sodi:

a)      Chiquita Brands International, Inc., Chiquita Banana Company BV, Chiquita Italia SpA ir kopīgi un solidāri atbildīgas: EUR 0

b)      FSL Holdings NV, Firma Leon Van Parys NV, Pacific Fruit Company Italy SpA. ir kopīgi un solidāri atbildīgas: EUR 8 919 000.

[..]”

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

33      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 22. decembrī, prasītājas cēla šo prasību.

34      Pēc tiesneša referenta ziņojuma uzklausīšanas Vispārējā tiesa (otrā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu un, veicot tās reglamenta 64. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, rakstveidā uzdeva Komisijai jautājumu un lūdza lietas dalībniekus iesniegt dokumentus. Lietas dalībnieki izpildīja šos lūgumus noteiktajā termiņā. Tomēr Komisija atteicās iesniegt noteiktus dokumentus, norādot, ka tie ir konfidenciāli.

35      Ar 2014. gada 24. oktobra rīkojumu Vispārējā tiesa saskaņā ar Reglamenta 65. panta b) punktu, 66. panta 1. punktu un 67. panta 3. punkta otro daļu uzdeva Komisijai iesniegt dokumentus, kurus tā bija norādījusi kā konfidenciālus. Komisija to izpildīja noteiktajā termiņā. Tā kā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka minētie dokumenti nav nepieciešami lietas atrisināšanai, tie tika izņemti no lietas materiāliem un netika paziņoti prasītājām.

36      Vispārējā tiesa 2014. gada 4. novembra sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem.

37      Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prioritāri – atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tajā ir norādīts, ka tās ir pārkāpušas LESD 101. pantu (atcelt apstrīdētā lēmuma 1. un 2. pantu, ciktāl tie uz tām attiecas);

–        pakārtoti – atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu, ciktāl tām ar to ir uzlikts naudas sods EUR 8 919 000 apmērā, un samazināt naudas sodu, ņemot vērā prasības pieteikumā izvirzītos argumentus;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

38      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

39      Savas prasības pamatojumam prasītājas izvirza četrus pamatus. Pirmais pamats ir par būtisku procedūras noteikumu un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu. Otrais pamats ir par pilnvaru nepareizu izmantošanu. Trešais pamats ir par apstrīdētā lēmuma kļūdaino raksturu, ciktāl šajā lēmumā nav pietiekami pierādīts, ka prasītājas ir pārkāpušas LESD 101. panta 1. punktu, pierādījumu kļūdainu vērtējumu, kā arī iesniegto pierādījumu nespēju pamatot pārkāpuma konstatējumu. Visbeidzot, ceturtais pamats ir par Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkta un 2006. gada pamatnostādņu pārkāpumu, jo kļūdaini ticis novērtēts pārkāpuma smagums un ilgums, kā arī atbildību mīkstinoši apstākļi, un nediskriminācijas principa pārkāpumu, aprēķinot naudas sodu.

40      Ievaddaļā “Attiecīgās nozares apraksts” prasītājas izklāsta apsvērumus par Eiropas banānu tirgus vispārējām iezīmēm un Dienvideiropas banānu tirgus iezīmēm. Tiesas sēdē prasītājas precizēja, ka rakstu daļas, kurās bija iekļauts šis izklāsts, bija paredzētas, lai izskaidrotu Vispārējai tiesai lietas kontekstu, un ka tajās nebija nekādu konkrētu iebildumu pret apstrīdēto lēmumu, un tas tika atzīmēts tiesas sēdes protokolā.

I –  Par prioritāri izvirzītajiem prasījumiem atcelt apstrīdēto lēmumu

A –  Par pamatu attiecībā uz būtisku procedūras noteikumu un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

41      Pirmajā pamatā prasītājas norāda uz būtisku procedūras noteikumu un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, jo Komisija bija izmantojusi dokumentus, kas iegūti, tikai lai veiktu izmeklēšanu saistībā ar nodokļiem, kā arī dokumentus no citu lietu materiāliem un prettiesiski ietekmējusi sabiedrību, kas bija lūgusi atbrīvojumu no naudas soda. Taču šī pēdējā iebilduma pamatojumam minētie faktiskie apstākļi ir identiski tiem, kas norādīti pamata par pilnvaru nepareizu izmantošanu atbalstam, – to prasītājas apstiprināja tiesas sēdē, – tādējādi šie apstākļi ir jāaplūko kopā, izskatot minēto pamatu.

1.     Ievada apsvērumi

42      Pirmkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesībās valda brīvas pierādījumu iesniegšanas princips un vienīgais atbilstīgais kritērijs iesniegto pierādījumu izvērtēšanai ir to ticamība (Vispārējās tiesas spriedumi, 2004. gada 8. jūlijs, JFE Engineering u.c./Komisija, T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00, Krājums, II‑2501. lpp., 273. punkts; Dalmine/Komisija, T‑50/00, Krājums, II‑2395. lpp., 72. punkts, un 2012. gada 12. decembris, Almamet/Komisija, T‑410/09, 38. punkts).

43      No Tiesas pastāvīgās judikatūras tomēr arī izriet, ka pamattiesību ievērošana ir Savienības tiesību aktu tiesiskuma priekšnoteikums un ka Savienībā nav pieļaujami pasākumi, kas nav saderīgi ar to ievērošanu (skat. Tiesas spriedumu, 2008. gada 3. septembris, Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, C‑402/05 P un C‑415/05 P, Krājums, I‑6351. lpp., 284. punkts un tajā minētā judikatūra; Vispārējās tiesas spriedumus, 2009. gada 14. oktobris, Bank Melli Iran/Padome, T‑390/08, Krājums, II‑3967. lpp., 70. punkts, un Almamet/Komisija, minēts 42. punktā, 39. punkts).

44      Tādējādi Savienības tiesībās nevarētu tikt atzīti pierādījumi, kas iegūti, pilnīgi neievērojot pierādījumu savākšanas procedūru, kuras mērķis ir aizsargāt attiecīgo personu pamattiesības. Tātad šīs procedūras izmantošana ir uzskatāma par būtisku procedūras noteikumu LESD 263. panta 2. punkta izpratnē. Saskaņā ar judikatūru būtiska procedūras noteikuma pārkāpums izraisa sekas neatkarīgi no tā, vai šis pārkāpums ir radījis kaitējumu tam, kas uz to atsaucas (šajā ziņā skat. Tiesas spriedumu, 2000. gada 6. aprīlis, Komisija/ICI, C‑286/95 P, Krājums, I‑2341. lpp., 42. un 52. punkts, un spriedumu Almamet/Komisija, minēts 42. punktā, 39. punkts).

45      Šajā ziņā ir jānorāda, ka jau ir ticis nospriests, ka tiesiskums tam, ka valsts prokurors vai konkurences jautājumos kompetentās iestādes nodod Komisijai informāciju, kas iegūta, piemērojot valsts krimināltiesību normas, ir jautājumi, kas ir saistīti ar valsts tiesībām. Turklāt Savienības tiesa nav kompetenta lemt par valsts iestādes pieņemta lēmuma tiesiskumu, raugoties no valsts tiesību viedokļa (šajā ziņā skat. Tiesas spriedumu, 2007. gada 25. janvāris, Dalmine/Komisija, C‑407/04 P, Krājums, I‑829. lpp., 62. punkts, un spriedumu, 2004. gada 8. jūlijs, Dalmine/Komisija, minēts 42. punktā, 86. punkts un tajā minētā judikatūra).

46      Tādējādi, tā kā valsts tiesa attiecīgo dokumentu nodošanu nav pasludinājusi par prettiesisku, nevar uzskatīt, ka šie dokumenti kā pierādījumi ir nepieņemami un ir jāizņem no lietas materiāliem (spriedums, 2007. gada 25. janvāris, Dalmine/Komisija, minēts 45. punktā, 63. punkts).

47      Otrkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības uz aizstāvību jebkurā procedūrā, kurā var tikt uzlikti Regulā Nr. 1/2003 paredzētie sodi, it īpaši naudas sodi un kavējuma nauda, ir pamattiesības, kas ir neatņemama tādu vispārējo tiesību principu sastāvdaļa, kuru ievērošanu nodrošina Savienības tiesa (skat. spriedumu Almamet/Komisija, minēts 42. punktā, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

48      Šajā ziņā ir jānorāda, ka Regulā Nr. 1/2003 paredzētā administratīvā procedūra, kas notiek Komisijā, norisinās divos atsevišķos un secīgos posmos, no kuriem katrs atbilst savai iekšējai loģikai, proti, pirmkārt, iepriekšējās izmeklēšanas posmā un, otrkārt, posmā, kas balstīts uz sacīkstes principu. Iepriekšējās izmeklēšanas posms, kurā Komisija izmanto šajā regulā paredzētās izmeklēšanas pilnvaras un kurš noris līdz paziņojumam par iebildumiem, ir paredzēts, lai ļautu Komisijai savākt visus atbilstošos pierādījumus, kas apstiprina vai noliedz konkurences tiesību normu pārkāpuma esamību, un formulēt sākotnējo nostāju par procedūras virzienu, kā arī turpmāko rīcību. Savukārt posms, kas ir balstīts uz sacīkstes principu, sākas ar paziņojuma par iebildumiem pieņemšanu un turpinās līdz galīgā lēmuma pieņemšanai, un tam ir jāļauj Komisijai pieņemt galīgo lēmumu par konstatēto pārkāpumu (šajā ziņā skat. Tiesas spriedumu, 2009. gada 3. septembris, Prym un Prym Consumer/Komisija, C‑534/07 P, Krājums, I‑7415. lpp., 27. punkts, un spriedumu Almamet/Komisija, minēts 42. punktā, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

49      Pirmkārt, iepriekšējās izmeklēšanas posms sākas dienā, kad Komisija, īstenojot pilnvaras, kas tai piešķirtas ar Regulas Nr. 1/2003 18. un 20. pantu, veic pasākumus, kuri ietver vainošanu pārkāpuma izdarīšanā un kuriem ir nozīmīga ietekme uz aizdomās turēto uzņēmumu stāvokli (Tiesas spriedumi, 2002. gada 15. oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, Krājums, I‑8375. lpp., 182. punkts, un 2006. gada 21. septembris, Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija, C‑105/04 P, Krājums, I‑8725. lpp., 38. punkts; spriedums Almamet/Komisija, minēts 42. punktā, 25. punkts).

50      Otrkārt, no judikatūras izriet, ka tikai tā administratīvā posma sākumā, kurš balstīts uz sacīkstes principu, attiecīgais uzņēmums ar paziņojumu par iebildumiem tiek informēts par visiem būtiskajiem apstākļiem, uz kuriem Komisija balstās šajā procedūras posmā, un šim uzņēmumam ir tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, lai nodrošinātu savu tiesību uz aizstāvību efektīvu īstenošanu. Tādējādi tikai pēc paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas attiecīgais uzņēmums var pilnībā izmantot tā tiesības uz aizstāvību (skat. spriedumu Almamet/Komisija, minēts 42. punktā, 25. punkts un tajā minētā judikatūra). Ja šīs tiesības tiktu piešķirtas posmā pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas, Komisijas veiktās izmeklēšanas efektivitāte tiktu apdraudēta, jo uzņēmums jau iepriekšējās izmeklēšanas posmā varētu identificēt informāciju, kas ir zināma Komisijai, un tādējādi arī informāciju, kura tai vēl varētu nebūt zināma (spriedums, 2007. gada 25. janvāris, Dalmine/Komisija, minēts 45. punktā, 60. punkts, un spriedums Almamet/Komisija, minēts 42. punktā, 25. punkts).

51      Tomēr Komisijas veiktie izmeklēšanas pasākumi iepriekšējās izmeklēšanas posmā, it īpaši pārbaudes un informācijas pieprasījumi saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. un 20 pantu, pēc būtības ietver vainošanu pārkāpumā un var būtiski ietekmēt aizdomās turēto uzņēmumu stāvokli. Tādējādi ir svarīgi novērst, ka šajā administratīvās procedūras posmā varētu tikt neatgriezeniski pārkāptas tiesības uz aizstāvību, jo veiktajiem izmeklēšanas pasākumiem var būt izšķiroša nozīme, sniedzot pierādījumus par uzņēmumu prettiesisko rīcību, par kuru tie varētu tikt atzīti par atbildīgiem (skat. spriedumu Almamet/Komisija, minēts 42. punktā, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

52      Tādējādi ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktu Komisijai ir uzlikts pienākums pamatot lēmumu veikt pārbaudi, norādot tās priekšmetu un mērķi, kas ir būtiska prasība, lai ne tikai norādītu attiecīgajos uzņēmumos paredzētās pārbaudes pamatotību, bet arī dotu šiem uzņēmumiem iespēju saprast sava sadarbības pienākuma apjomu, pilnībā nodrošinot tiem tiesības uz aizstāvību (Tiesas spriedumi, 1989. gada 21. septembris, Hoechst/Komisija, 46/87 un 227/88, Krājums, 2859. lpp., 29. punkts, un 2002. gada 22. oktobris, Roquette Frères, C‑94/00, Krājums, I‑9011. lpp., 47. punkts; Vispārējās tiesas spriedumi, 2003. gada 11. decembris, Minoan Lines/Komisija, T‑66/99, Krājums, II‑5515. lpp., 54. punkts; 2007. gada 8. marts, France Télécom/Komisija, T‑339/04, Krājums, II‑521. lpp., 57. punkts, un Almamet/Komisija, minēts 42. punktā, 28. punkts).

53      Tādējādi Komisijas pienākums ir pēc iespējas precīzi norādīt, kas tiks izmeklēts un kādi apstākļi tiks pārbaudīti. Šāda prasība ir noteikta, lai attiecīgajiem uzņēmumiem nodrošinātu tiesības uz aizstāvību, ciktāl šādas tiesības tiktu smagi pārkāptas, ja attiecībā uz uzņēmumiem Komisija varētu norādīt tādus pārbaudes laikā iegūtus pierādījumus, kas nebūtu pārbaudes priekšmets un mērķis (Tiesas spriedumi, 1989. gada 17. oktobris, Dow Benelux/Komisija, 85/87, Krājums, 3137. lpp., 18. punkts, un Roquette Frères, minēts 52. punktā, 48. punkts; spriedumi Minoan Lines/Komisija, minēts 52. punktā, 55. punkts, un Almamet/Komisija, minēts 42. punktā, 29. punkts).

54      Lai gan no judikatūras izriet, ka informācija, kuru Komisija ieguvusi pārbaudes laikā, ir jāizmanto tikai lēmumā vai pilnvarojumā veikt pārbaudi norādītajiem mērķiem, tomēr no tā nevar tikt secināts, ka Komisijai būtu aizliegts uzsākt izmeklēšanas procedūru, lai pārbaudītu iepriekšējās pārbaudes laikā iegūtās informācijas precizitāti vai to papildinātu, ja šī informācija norādītu uz rīcību, kas ir pretrunā Līguma konkurences tiesību normām, jo šāds aizliegums pārsniegtu to, kas ir vajadzīgs, lai aizsargātu dienesta noslēpumu un tiesības uz aizstāvību, un būtu nepamatots šķērslis Komisijas uzdevumam nodrošināt konkurences tiesību normu ievērošanu iekšējā tirgū un atklāt LESD 101. un 102. panta pārkāpumus (spriedumi Dow Benelux/Komisija, minēts 53. punktā, 17.–19. punkts, un Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, minēts 49. punktā, 298.–301. punkts; spriedums Almamet/Komisija, minēts 42. punktā, 30. punkts).

55      Šādā jaunajā izmeklēšanā Komisijai ir tiesības no jauna lūgt pirmās izmeklēšanas laikā iegūto dokumentu kopijas un tādējādi izmantot tās kā pierādījumus lietā, uz kuru attiecas otrā izmeklēšana, neaizskarot attiecīgo uzņēmumu tiesības uz aizstāvību (šajā ziņā skat. spriedumu Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, minēts 49. punktā, 303.–305. punkts, un spriedumu Almamet/Komisija, minēts 42. punktā, 30. punkts).

56      Treškārt, ir jānorāda, ka lēmums par procedūras turpināšanu, kas ir līdzvērtīgs vienas vai vairāku jaunu izmeklēšanas procedūru uzsākšanai, izriet no Komisijas novērtējuma brīvības, īstenojot uzdevumus, kas tai uzticēti ar Līgumu konkurences tiesību jomā (šajā ziņā skat. spriedumus Dow Benelux/Komisija, minēts 53. punktā, 17.–19. punkts; Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, minēts 49. punktā, 446.–449. punkts, un Vispārējās tiesas spriedumu, 2010. gada 19. maijs, Wieland-Werke u.c./Komisija, T‑11/05, Krājumā nav publicēts, 101. punkts).

57      Tādējādi Komisijai objektīvu iemeslu dēļ ir tiesības gan sadalīt procedūru, gan apvienot procedūras (Vispārējās tiesas spriedumi, 2007. gada 12. septembris, Prym un Prym Consumer/Komisija, T‑30/05, Krājumā nav publicēts, 64. punkts, un 2011. gada 13. jūlijs, Polimeri Europa/Komisija, T‑59/07, Krājums, II‑4687. lpp., 100. punkts).

58      Prasītāju izvirzītais pamats ir jāpārbauda, ievērojot šos principus.

2.     Par iebildumu attiecībā uz Itālijas nodokļu iestādes nodotajiem dokumentārajiem pierādījumiem

59      Prasītājas atgādina, ka Komisijas apgalvojumi galvenokārt ir balstīti uz dokumentiem, kurus nodevusi Itālijas nodokļu iestāde Guardia di Finanza (Finanšu policija) un kurus tā ieguvusi, veicot valsts izmeklēšanu nodokļu jomā, proti, uz P1 kga rakstveida piezīmēm.

60      Prasītājas apgalvo, ka tās nebija informētas par šo dokumentu nodošanu un saglabāšanu Komisijas lietas materiālos aptuveni divus gadus, pirms tām par to tika paziņots, tādējādi tās nav varējušas atsaukties uz Itālijas procesuālajām garantijām, lai novērstu minēto dokumentu paziņošanu Komisijai un to izmantošanu izmeklēšanas laikā, ne arī īstenot savas tiesības uz aizstāvību.

61      Saskaņā ar prasītāju viedokli attiecīgo dokumentu izmantošana šajā procedūrā esot pretrunā minimālajām procesuālajām garantijām, kuras ir piešķirtas saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 12. panta 1. punktu, kas pēc analoģijas esot jāpiemēro izskatāmajā lietā. Turklāt Romas (Itālija) Procuratore della Repubblica (Republikas prokurora) Guardia di Finanza izsniegtā atļauja izmantot minētos dokumentus administratīviem mērķiem neattiecoties uz šo procedūru, ciktāl Komisijas uzliktajiem naudas sodiem konkurences jomā esot krimināltiesisks raksturs Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. panta izpratnē.

62      Tāpēc prasītājas lūdz izņemt attiecīgos dokumentus no lietas materiāliem un izskatāmajā lietā tos neņemt vērā kā pierādījumus.

63      Komisija apgalvo, ka dokumentu, kurus valsts iestādes ieguvušas, piemērojot valsts krimināltiesību normas, nodošanas tiesiskums ir atkarīgs no valsts tiesību aktiem, tāpēc dokuments ir uzskatāms par nepieņemamu tikai tad, ja valsts tiesa tā nodošanu ir atzinusi par prettiesisku. Izskatāmajā lietā Procuratore della Repubblica de Rome, gluži pretēji, esot atļāvis izmantot attiecīgos dokumentus administratīviem mērķiem. Šajā ziņā Komisija noraida apgalvojumu, ka Savienības procedūrām konkurences tiesību jomā būtu krimināltiesisks raksturs.

64      Turklāt Komisija apgalvo, ka Regulas Nr. 1/2003 12. panta 2. punkts attiecas tikai uz informācijas apmaiņu Eiropas konkurences tīklā (EKT) un Komisijai neliedz saņemt dokumentus no citiem avotiem.

65      Ir jānošķir jautājums par to dokumentu pieņemamību, kurus izskatāmajā lietā kā pierādījumus nodevušas Itālijas iestādes, no jautājuma par prasītāju tiesību uz aizstāvību nodrošināšanu. No prasītāju argumentācijas izriet, ka tās, pirmkārt, apstrīd minēto dokumentu kā pierādījumu pieņemamību un ka, otrkārt, tās atsaucas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

a)     Par apstrīdēto dokumentu kā pierādījumu nepieņemamību

66      Sākumā ir jānorāda, ka izskatāmajā lietā no dokumentiem, kurus Guardia di Finanza bija nodevusi Komisijai, Komisija kā pierādījumus ir izmantojusi četras P1 kga piezīmju lapas, proti, divas piezīmju lapas attiecībā uz 2004. gada 28. jūlija pusdienām un divas lapas ar piezīmēm, kas izdarītas 2004. gada augustā. Izņemot šīs četras lapas, Komisija ir atsaukusies uz vairākām citām Guardia di Finanza nodotajām P1 kga piezīmēm, lai apstiprinātu pārkāpuma pierādījumu ticamību, proti, P1 kga piezīmju ticamību (skat. 210. punktu) un viņa tiešo iesaistīšanos Pacific vadībā (skat. 296. punktu), bet nebalstoties uz šīm piezīmju lapām kā pārkāpuma pierādījumiem.

67      Attiecībā uz četrām piezīmju lapām, kas ir izmantotas kā pārkāpuma pierādījumi, ir jānorāda, ka no lietas materiāliem izriet, ka arī divas piezīmju lapas attiecībā uz 2004. gada 28. jūlija pusdienām Komisija atrada Romā veiktajās Pacific pārbaudēs.

68      Tāpēc ir jākonstatē, ka divas piezīmju lapas attiecībā uz 2004. gada 28. jūlija pusdienām skatāmās lietas materiālos ir iekļautas neatkarīgi no jautājuma par Guardia di Finanza nosūtīto dokumentu pieņemamību. Taču tiesas sēdē prasītājas apstiprināja, ka tās nav apstrīdējušas nedz Komisijas veikto pārbaužu tiesiskumu izskatāmajā lietā, un tas ir atzīmēts tiesas sēdes protokolā, nedz arī attiecīgi šo pārbaužu laikā savākto dokumentu pieņemamību.

69      Katrā ziņā no iepriekš 54. un 55. punktā minētās judikatūras izriet, ka no tā, ka informācija, kuru Komisija ieguvusi pārbaužu laikā, nav jāizmanto citiem mērķiem kā tie, kas norādīti lēmumā vai pilnvarojumā attiecībā uz pārbaudi, tomēr nevar tikt secināts, ka Komisijai būtu aizliegts uzsākt izmeklēšanas procedūru, lai pārbaudītu tās informācijas precizitāti, kuru tā nejauši uzzinājusi iepriekšējās izmeklēšanas laikā, un to papildinātu gadījumā, ja šī informācija norādītu uz rīcību, kas vērsta pret Līguma konkurences tiesību normām, un ka šajā jaunajā izmeklēšanā Komisijai ir tiesības no jauna lūgt pirmās izmeklēšanas laikā iegūto dokumentu kopijas un tās izmantot kā pierādījumus lietā, uz kuru attiecas otrā izmeklēšana, neaizskarot attiecīgo uzņēmumu tiesības uz aizstāvību.

70      No iepriekš minētā izriet, ka vienīgie Guardia di Finanza nodotie dokumenti, uz kuriem Komisija ir balstījusies kā pārkāpuma pierādījumiem izskatāmajā lietā un kuru pieņemamība ir apstrīdēta, ir divas lapas par piezīmēm, kas izdarītas 2004. gada augustā.

b)     Par Itālijas nodokļu iestādes nodoto dokumentu kā pierādījumu pieņemamību

71      Prasītājas apgalvo, ka Itālijas nodokļu iestāžu nodoto dokumentu kā pierādījumu izmantošana izskatāmajā lietā esot pretrunā garantijām, kas ir aizsargātas ar Regulas Nr. 1/2003 12. panta 2. punktu, kurā noteikts, ka informācija, ar kuru ir apmainījušās Komisija un dalībvalstu konkurences iestādes, var tikt izmantota kā pierādījumi tikai “attiecībā uz priekšmetu, kura dēļ nosūtītāja iestāde to savākusi”.

72      Saskaņā ar prasītāju viedokli, lai arī Regula Nr. 1/2003 principā ir piemērojama tikai Eiropas Konkurences iestāžu tīklā, ar to ir ieviests normu kopums un minimālās procesuālās garantijas un tās piemērošanas joma arī būtu jāattiecina uz visu informāciju, kuru Komisija izmantojusi kā pierādījumus izmeklēšanā konkurences jomā. Jebkura cita interpretācija izraisītu nepamatotu priekšrocību, atļaujot Komisijai sadarboties ar valsts iestādēm, kas nav Eiropas Konkurences iestāžu tīkla dalībnieces, lai iegūtu pierādījumus ne tik ierobežoti un reglamentēti, un ļaujot tai neievērot ar Regulu Nr. 1/2003 noteiktās procesuālās garantijas un ierobežojumus.

73      Prasītājas apgalvo, ka tādējādi izskatāmajā lietā attiecīgie dokumenti varēja tikt izmantoti tikai valsts izmeklēšanā nodokļu jomā, kuras nolūkā tie tika savākti, nevis izmeklēšanā konkurences jomā, lai konstatētu LESD 101. panta pārkāpumu. Sniedzot jebkādu citu interpretāciju, tiktu pārkāptas to pamattiesības uz aizstāvību, kā arī iekšējie procesuālie noteikumi, kas īpaši ir piemērojami izmeklēšanām konkurences jomā.

74      Šī argumentācija ir jānoraida. Nevar tikt apgalvots, ka tas, ka Komisija ar Regulu Nr. 1/2003 reglamentētajā procedūrā kā pierādījumus izmantojusi dokumentus, kurus valsts iestādes savākušas tādiem mērķiem, kas nav LESD 101. un 102. pantā piemērošana un kas nav Komisijas izvirzītie mērķi veiktajā izmeklēšanā, būtu ar Regulas Nr. 1/2003 12. panta 2. punktu paredzēto garantiju pārkāpums.

75      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ar Regulu Nr. 1/2003 ir izbeigta agrākā centralizētā sistēma un atbilstoši subsidiaritātes principam ir izveidota plašāka valsts konkurences iestāžu apvienība, šim nolūkam tām piešķirot tiesības īstenot Savienības konkurences tiesības. Regulas sistēma ir balstīta uz ciešu sadarbību, ko tiek aicināts attīstīt starp Komisiju un dalībvalstu konkurences iestādēm, kuras apvienotas sadarbības tīklā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 2007. gada 8. marts, France Télécom/Komisija, T‑339/04, Krājums, II‑521. lpp., 79. punkts).

76      Regulas Nr. 1/2003 12. panta, kas ir iekļauts IV nodaļā “Sadarbība”, mērķis tādējādi ir reglamentēt informācijas apmaiņu tīklā, ko veido Komisija un dalībvalstu konkurences iestādes, lai nodrošinātu informācijas apmaiņu šajā tīklā, nodrošinot uzņēmumiem attiecīgo procesuālo garantiju ievērošanu.

77      Priekšlikuma Regulai Nr. 1/2003 pamatojuma izklāstā Komisija ir sniegusi šādu paskaidrojumu:

“Ar [12. panta] 1. punktu ir noteikts juridiskais pamats jebkādai informācijas apmaiņai starp Komisiju un dalībvalstu konkurences iestādēm un tās kā pierādījumu izmantošanai procedūrās, kas saistītas ar Kopienas konkurences tiesību piemērošanu [..]. Mērķis ir atļaut konkurences iestādei nodot lietu citai iestādei, lai nodrošinātu lietu efektīvu sadali. 2. punktā ir noteikti ierobežojumi attiecībā uz saskaņā ar 1. punktu nodotās informācijas izmantošanu, lai nodrošinātu, ka attiecīgie uzņēmumi izmantotu atbilstīgas procesuālās garantijas.”

78      Aizliegums informāciju, kuru Komisija un dalībvalstu konkurences iestādes savākušas, īstenojot savas pilnvaras veikt izmeklēšanu, kas tām piešķirtas ar Regulas Nr. 1/2003 12. panta 2. punktu, izmantot kā pierādījumus citiem mērķiem nekā tiem, kuriem tā tikusi savākta, atbilst īpašai vajadzībai, proti, nepieciešamībai nodrošināt procesuālās garantijas attiecībā uz informācijas vākšanu, kuru veic Komisija un valsts konkurences iestādes, pildot to uzdevumus un ļaujot veikt informācijas apmaiņu starp šīm iestādēm. Tomēr no šī aizlieguma automātiski nevar tikt izsecināts vispārējs aizliegums Komisijai kā pierādījumus izmantot informāciju, kuru ieguvusi cita valsts iestāde, pildot savas funkcijas.

79      Turklāt, nosakot šādu vispārēju aizliegumu, Komisija nevarētu pildīt tai uzlikto pierādīšanas pienākumu attiecībā uz rīcību, kas ir pretrunā LESD 101. un 102. pantam, un tādējādi tas būtu nesavienojams ar uzdevumu pārraudzīt šo tiesību normu pienācīgu piemērošanu, kas tai ir jāveic saskaņā ar Līgumiem.

80      No 45. un 46. pantā minētās judikatūras izriet, ka tiesiskums tam, ka valsts prokurors vai konkurences jautājumos kompetentās iestādes nodod Komisijai informāciju, kas iegūta, piemērojot valsts krimināltiesību normas, un šīs informācijas turpmāka izmantošana Komisijā principā ir jautājumi, kas saistīti ar valsts tiesībām. Turklāt Savienības tiesa nav kompetenta pārbaudīt valsts iestādes pieņemta lēmuma tiesiskumu, no valsts tiesību viedokļa raugoties. Tādējādi, tā kā valsts tiesa attiecīgo dokumentu nodošanu nav pasludinājusi par prettiesisku, nevar tikt uzskatīts, ka šie dokumenti ir nepieņemami kā pierādījumi, kas ir jāizņem no lietas materiāliem.

81      Šajā ziņā ir jānorāda, ka izskatāmajā lietā prasītājas nav sniegušas pierādījumus tam, ka valsts tiesa attiecīgo dokumentu nodošanu būtu pasludinājusi par prettiesisku. Turklāt no to argumentācijas neizriet, ka Itālijas kompetentajā tiesā būtu celta prasība par attiecīgo dokumentu nodošanas un izmantošanas Savienības tiesību līmenī tiesiskumu (šajā ziņā skat. spriedumus, 2007. gada 25. janvāris, Dalmine/Komisija, minēts 45. punktā, 63. punkts, un 2004. gada 8. jūlijs, Dalmine/Komisija, minēts 42. punktā, 87. punkts).

82      Pakārtoti ir jānoraida prasītāju arguments, saskaņā ar kuru Procuratore della Repubblica de Rome atļauja esot saņemta tikai administratīviem mērķiem. Prasītāju skatījumā procedūra attiecībā uz aizliegtu vienošanos nevarot tikt kvalificēta kā [procedūra] “administratīviem mērķiem”, jo Komisijas uzliktajiem sodiem ir krimināltiesisks raksturs ECPAK 6. panta izpratnē. Tāpēc atļauja, kuru Guardia di Finanza saņēma no Procuratore della Repubblica, nevarot tikt izmantota procedūrā, kuru Komisija ir veikusi izskatāmajā lietā.

83      Pirmkārt, ir jānorāda, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2011. gada 27. septembra sprieduma lietā A. Menarini Diagnostics S.R.L. pret Itāliju (prasības pieteikums Nr. 43509/08), kuru ir minējušas prasītājas, 44. punktā ir nospriedusi, ka, “ņemot vērā dažādus lietas aspektus, [tā] uzskat[īja], ka prasītājai sabiedrībai uzliktajam naudas sodam [bija] krimināltiesisks raksturs, tādējādi šajā gadījumā 6. panta 1. punkts [bija] jāpiemēro krimināltiesiskai sadaļai”.

84      Tomēr tas nevar nozīmēt, ka Procuratore della Repubblica de Rome dotā atļauja izmantot attiecīgos dokumentus “administratīviem mērķiem” ir jāinterpretē tādējādi, ka Procuratore della Repubblica de Rome ir gribējis izslēgt šo dokumentu izmantošanu procedūrā, kas attiecas uz konkurences tiesībām, lai arī konkurences tiesības Itālijas tiesībās tiek uzskatītas par administratīvo tiesību sastāvdaļu. Tomēr, kā tas it īpaši izriet no Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma lietā A. Menarini Diagnostics S.R.L. pret Itāliju teksta, kas ir minēts 83. punktā (11. un nākamie punkti un 60. punkts) tas tā ir.

85      Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru ECPAK 6. panta ievērošana neizslēdz, ka administratīvajā procedūrā “sodu” vispirms uzliek administratīvā iestāde. Tomēr, ja administratīvās iestādes lēmums pats par sevi neatbilst ECPAK 6. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem, vēlāk to pārbauda tiesas iestāde ar neierobežotu kompetenci (skat. Tiesas spriedumu, 2014. gada 10. jūlijs, Telefónica un Telefónica de España/Komisija, C‑295/12 P, 51. punkts).

86      Turklāt ir jānorāda, ka ir skaidrs, ka Guardia di Finanza attiecīgos dokumentus nodeva Komisijai 2007. gada 25. jūlijā – pēc tam, kad tā bija saņēmusi Procuratore della Repubblica de Rome atļauju šos dokumentus izmantot administratīviem mērķiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 81. punkts), taču 83. punktā minētais Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā A. Menarini Diagnostics S.R.L. pret Itāliju, uz kuru atsaucas prasītājas, tika pasludināts 2011. gada 27. septembrī. Tāpēc Procuratore lēmums nevar tikt interpretēts, ņemot vērā sodu iespējamo kvalifikāciju konkurences tiesībās, kas ir veikta šajā spriedumā.

87      Otrkārt, ir jānorāda, ka no lietas materiāliem izriet, ka nevar tikt apgalvots, ka, piešķirot attiecīgās atļaujas izskatāmajā lietā, Procuratore della Repubblica nezināja, ka attiecīgos dokumentus bija paredzēts izmantot izmeklēšanā konkurences tiesību jomā.

88      Šajā ziņā prasītājas savu atbilžu uz paziņojumu par iebildumiem 466. punktā apgalvo, ka ar 2007. gada 13. jūlija lēmumu Procuratore della Repubblica de Rome atļāva pārsūtīt P1 kga dzīvesvietā izņemtos dokumentus Guardia di Finanza iekšienē – no Nucleo Polizia Tributaria di Roma (Romas Finanšu policijas nodaļa), kas tos izņēma, uz Nucleo Speciale Tutela Mercati (Īpašā tirgu aizsardzības nodaļa). Taču no 2. zemsvītras piezīmes Guardia di Finanza pavadvēstulē, kas kopā ar dokumentiem tika nosūtīta Komisijai, izriet, ka Nucleo Speciale Tutela Mercati, kas ir hierarhiski iekļauta “Comando tutela dell’Economia” (Ekonomikas aizsardzības vadība) direkcijā, ir Guardia di Finanza departaments, kas specializējies konkurences aizsardzības jautājumos visā valstī. Nucleo Speciale Tutela Mercati ir tiesības saņemt brīdinājumus no citiem iestādes dienestiem un pēc to izvērtēšanas nodot tos kompetentai iestādei. Tāpēc, atļaujot Guardia di Finanza nodot dokumentus, kurus bija izņēmusi Nucleo Polizia Tributaria di Roma, veicot izmeklēšanu nodokļu jomā, tās pašas iestādes Nucleo Speciale Tutela Mercati, Procuratore della Repubblica nevarēja nezināt, ka tādējādi viņš ir devis atļauju šo dokumentu izmantošanai izmeklēšanā konkurences jomā.

89      Turklāt jāpiebilst, ka no prasītāju atbilžu uz paziņojumu par iebildumiem 467. punkta, kā arī apstrīdētā lēmuma preambulas 81. apsvēruma un iebildumu raksta 21. punkta izriet, ka pēc tam, kad Komisija 2007. gada 21. decembrī nosūtīja lūgumu Guardia di Finanza un kad Guardia di Finanza 2008. gada 3. janvārī nosūtīja vēstuli Komisijai, Procuratore della Repubblica pasludināja, ka tas, ka Komisija attiecīgos dokumentus ir paziņojusi lietas dalībniekiem, nerada kaitējumu Itālijā veiktajai izmeklēšanai. Tādējādi ir jākonstatē, ka, vēlākais, šajā laikā Procuratore della Repubblica vairs nevarēja nezināt, ka dokumenti ir Komisijas rīcībā, lai tos izmantotu izmeklēšanā konkurences tiesību jomā.

90      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka iebildums par to, ka Komisija Itālijas Guardia di Finanza nodotos dokumentus ir izmantojusi kā pierādījumus, ir jānoraida.

c)     Par to, ka Komisijai ir jānodrošina prasītājām tiesības uz aizstāvību

91      Attiecībā uz jautājumu par to, vai Komisijai dokumenti bija jādara pieejami prasītājām agrāk, 47. punktā jau tika atgādināts, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības uz aizstāvību jebkurā procedūrā, kuras rezultātā var tikt uzlikti Regulā Nr. 1/2003 paredzētie sodi, it īpaši naudas sodi un kavējuma naudas, ir pamattiesības, kas ir neatņemama tādu vispārējo tiesību principu sastāvdaļa, kuru ievērošanu nodrošina Savienības tiesa.

92      Tiesību uz aizstāvību ievērošanai ir nepieciešams, lai attiecīgajam uzņēmumam administratīvās procedūras laikā būtu bijusi iespēja pienācīgi darīt zināmu tā viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu patiesumu un atbilstību, kā arī par dokumentiem, ko Komisija izmantojusi, lai pamatotu konkurences tiesību pārkāpuma pastāvēšanu (skat. spriedumu, 2007. gada 25. janvāris, Dalmine/Komisija, minēts 45. punktā, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

93      Šajā ziņā paziņojums par iebildumiem ir procesuāla garantija, ar ko tiek piemērots Savienības pamattiesību princips, saskaņā ar kuru jebkurā procedūrā ir jānodrošina tiesību uz aizstāvību ievērošana. Kā jau tika atgādināts 48. punktā, LESD 101. panta piemērošanas procedūrā ir jānošķir divi administratīvās procedūras posmi, proti, posms līdz paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanai un posms, kas atbilst atlikušās administratīvās procedūras daļai. Katrs no šiem secīgajiem posmiem ietver savu iekšējo loģiku; pirmajā posmā Komisijai tiek ļauts paust savu nostāju par procedūras virzienu, savukārt otrajā posmā Komisija var pieņemt galīgo lēmumu par konstatēto pārkāpumu (skat. spriedumu, 2009. gada 3. septembris, Prym un Prym Consumer/Komisija, minēts 48. punktā, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

94      Attiecībā uz jautājumu, vai Komisijai par to, ka tās rīcībā ir Itālijas iestāžu nodotie dokumenti, prasītājas bija jāinformē agrāk, proti, pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas, ir jāatgādina, ka tiesības uz aizstāvību, uz kurām šajā pamatā atsaucas prasītājas, tiek nodrošinātas, pirmkārt, tieši ar paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanu un, otrkārt, piekļuvi lietas materiāliem, kas ļauj minētā paziņojuma adresātam uzzināt Komisijas lietas materiālos iekļautos pierādījumus (šajā ziņā skat. spriedumu, 2007. gada 25. janvāris, Dalmine/Komisija, minēts 45. punktā, 58. punkts).

95      Visus būtiskos apstākļus, uz kuriem šajā procedūras posmā balstās Komisija, attiecīgais uzņēmums uzzina no paziņojuma par iebildumiem. Tādējādi tikai pēc minētā paziņojuma nosūtīšanas attiecīgais uzņēmums var pilnībā atsaukties uz savām tiesībām uz aizstāvību (skat. spriedumu, 2007. gada 25. janvāris, Dalmine/Komisija, minēts 45. punktā, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

96      Taču, ja iepriekš minētās tiesības uz aizstāvību uzņēmumiem tiktu piešķirtas posmā pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas, kā to ierosina prasītājas, Komisijas veiktās izmeklēšanas efektivitāte tiktu apdraudēta, jo uzņēmums jau pirmajā Komisijas veiktās izmeklēšanas posmā varētu identificēt informāciju, ko jau zina Komisija, un attiecīgi informāciju, kura vēl no tās varētu tikt noslēpta (šajā ziņā skat. spriedumu, 2007. gada 25. janvāris, Dalmine/Komisija, minēts 45. punktā, 60. punkts).

97      No tā izriet, ka izskatāmajā lietā Komisijai nebija pienākuma informēt prasītājas par Guardia di Finanza veikto dokumentu nodošanu pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas.

98      Tādējādi pietiek konstatēt, ka Komisija paziņojuma par iebildumiem 86. punktā skaidri ir norādījusi, ka tā balstījās uz minētajiem dokumentiem kā pierādījumiem. Turklāt no vēstules, kuru 2009. gada 13. jūlijā prasītājas nosūtīja Komisijai, izriet, ka Komisija no Guardia di Finanza saņemtos dokumentus prasītājām ir nodevusi 2009. gada 6. jūlijā, proti, pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas 2009. gada 10. decembrī. To prasītājas apstiprināja tiesas sēdē, un tas ir atzīmēts tiesas sēdes protokolā.

99      Turklāt ir jānorāda, ka prasītājas neapgalvo, ka apstāklis, ka Komisija izmeklēšanas posmā tās nebija informējusi par to, ka tās rīcībā ir Itālijas iestāžu nodotie dokumenti, varēja ietekmēt to aizstāvības iespējas administratīvās procedūras posmā, kas tika uzsākts ar paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2007. gada 25. janvāris, Dalmine/Komisija, minēts 45. punktā, 61. punkts).

100    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka iebildums par Itālijas iestāžu nodoto dokumentu kā pierādījumu izmantošanu ir jānoraida.

3.     Par iebildumu par dokumentu no citu lietu materiāliem izmantošanu

101    Prasītājas kritizē to, ka Komisija ir izmantojusi vienu dokumentu no lietas COMP/39188 – Banāni materiāliem, kas minētajā lietā tika iegūti LVP iepriekš nepaziņotu pārbaužu laikā, proti, iekšējo elektroniskā pasta vēstuli, kuru 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 P1 kgs bija nosūtījis P2 kgam (turpmāk tekstā – “2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtītā elektroniskā pasta vēstule”).

102    Prasītājas pārmet Komisijai, ka tā ir izmantojusi dokumentu, pirmkārt, saistībā ar Chiquita pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda un, otrkārt, kā pierādījumu izskatāmajā lietā. Pirmais apgalvojums, kas ir iebildums pret pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzēja prettiesisku ietekmēšanu, tiks aplūkots, izskatot šo pamatu (skat. 162. un nākamos punktus).

103    Attiecībā uz minētā dokumenta kā pierādījuma izmantošanu izskatāmajā lietā ir jākonstatē, ka no lietas materiāliem izriet, ka Komisija prasītājām bija lūgusi iesniegt šo dokumentu izskatāmajā lietā. Tādējādi prasītājas iesniedza dokumentu 2008. gada 14. augustā kā atbildi uz Komisijas informācijas pieprasījumu un 2008. gada septembrī – kā pielikumu citam Komisijas informācijas pieprasījumam.

104    Tātad no 54. un 55. punktā minētās judikatūras izriet, ka, lai arī informācija, kuru Komisijas ieguvusi pārbaužu laikā, nav jāizmanto citiem mērķiem kā tie, kas norādīti lēmumā vai pilnvarojumā attiecībā uz pārbaudi, no tā tomēr nevar tikt secināts, ka Komisijai būtu aizliegts uzsākt izmeklēšanas procedūru, lai pārbaudītu tās informācijas precizitāti, kuru tā nejauši uzzinājusi iepriekšējās izmeklēšanas laikā, un to papildinātu gadījumā, ja šī informācija norādītu uz rīcību, kas ir vērsta pret Līguma konkurences tiesību normām, un ka šajā jaunajā izmeklēšanā Komisijai ir tiesības no jauna lūgt pirmās izmeklēšanas laikā iegūto dokumentu kopijas un tās izmantot kā pierādījumus lietā, uz kuru attiecas otrā izmeklēšana, neaizskarot attiecīgo uzņēmumu tiesības uz aizstāvību.

105    No iepriekš minētā izriet, ka iebildums par to, ka izskatāmajā lietā kā pierādījumi tika izmantoti dokumenti no citas lietas materiāliem, un tādējādi arī pamats kopumā ir jānoraida.

B –  Par pamatu, kas attiecas uz pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzēja prettiesisku ietekmēšanu un pilnvaru nepareizu izmantošanu

106    Prasītājas vismaz formāli nošķir iebildumu, kas attiecas uz pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzēja prettiesisku ietekmēšanu, kas minēts pirmā pamata atbalstam un ir balstīts uz būtisku procedūras noteikumu un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu (skat. 41. punktu), no pilnvaru nepareizas izmantošanas.

107    Tiesas sēdē prasītājas paskaidroja, ka fakti, lai pamatotu pirmajā pamatā izvirzīto iebildumu par pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzēja prettiesisku ietekmēšanu (skat. 41. punktu), ir paredzēti arī, lai pamatotu pamatu par pilnvaru nepareizu izmantošanu, kas citur nav pamatots. Tādējādi ir jāuzskata, ka prasītājas būtībā apgalvo, ka attiecīgie fakti pierāda, ka Komisija prettiesiski ir ietekmējusi pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzēju, kas vienlaikus ir arī pilnvaru nepareiza izmantošana, un minētie fakti ir jāanalizē kopā, izskatot otro pamatu.

108    Sākumā ir jānorāda, ka šī pamata atbalstam minētajā argumentācijā prasītājas norāda virkni argumentu, kas ir sajaucami ar trešajā pamatā minētajiem argumentiem, kuri izvirzīti, lai apstrīdētu Chiquita paziņojumu ticamību vai pamatotību vai arī no tiem izdarītos Komisijas secinājumus. Ciktāl šie argumenti neattiecas uz procedūras, kurā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, tiesiskumu, bet uz jautājumu par to, vai Komisija ir pietiekami pierādījusi pārkāpuma esamību, tie ir jāpārbauda, izskatot trešo pamatu, kas attiecas uz to, ka Komisija nav pietiekami pierādījusi LESD 101. panta 1. panta pārkāpuma esamību un tādējādi nav izpildījusi pierādīšanas pienākumu, kas tai uzlikts ar Regulas Nr. 1/2003 2. pantu (skat. 173. un nākamos punktus).

1.     Ievada apsvērumi

a)     Par iecietības programmu

109    Komisija, īstenojot pārkāpuma procedūras saskaņā ar LESD 101. pantu, ir izveidojusi iecietības programmu, kuras mērķis ir attiecināt labvēlības statusu uz uzņēmumiem, kuri ar to sadarbojas izmeklēšanā tādu slepenu aizliegtu vienošanos gadījumā, kas ietekmē Savienību (Vispārējās tiesas spriedums, 2011. gada 9. septembris, Deltafina/Komisija, T‑12/06, Krājums, II‑5639. lpp., 103. punkts, kas apelācijas tiesvedībā apstiprināts ar Tiesas spriedumu, 2014. gada 12. jūnijs, Deltafina/Komisija, C‑578/11 P).

110    Šī iecietības programma, kas sākotnēji tika izveidota ar Komisijas Paziņojumu par naudas sodu neuzlikšanu vai to apmēra samazināšanu lietās, kas skar aizliegtas vienošanās (OV 1996, C 207, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “1996. gada paziņojums par sadarbību”), tika izvērsta plašāk 2002. gada paziņojumā par sadarbību, kas piemērojams šajā lietā, un vēlāk Komisijas 2006. gada Paziņojumā par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2006, C 298, 17. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada paziņojums par sadarbību”) (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 9. septembris, Deltafina/Komisija, minēts 109. punktā, 104. punkts).

111    Uzņēmumi, kas piedalās šajā programmā, piedāvā aktīvu un brīvprātīgu sadarbību izmeklēšanā, atvieglojot Komisijas uzdevumu konstatēt konkurences tiesību normu pārkāpumus un sodīt par tiem (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas spriedumus, 2005. gada 25. oktobris, Groupe Danone/Komisija, T‑38/02, Krājums, II‑4407. lpp., 505. punkts, un 2007. gada 12. decembris, BASF un UCB/Komisija, T‑101/05 un T‑111/05, Krājums, II‑4949. lpp., 90. punkts). Par šo sadarbību tie var saņemt labvēlības statusu attiecībā uz naudas sodiem, kas citādi tiem būtu uzlikti, ar noteikumu, ka tie atbilst piemērojamajā paziņojumā par sadarbību minētajiem nosacījumiem (spriedums, 2011. gada 9. septembris, Deltafina/Komisija, minēts 109. punktā, 108. punkts).

112    Iecietības programma, kā paredzēts 2002. gada paziņojumā par sadarbību, sniedz iespēju Komisijai gan piešķirt pilnīgu atbrīvojumu no naudas soda pirmajam uzņēmumam, kurš sadarbojas izmeklēšanā, gan veikt naudas sodu samazināšanu uzņēmumiem, kas sadarbojas pēc tam. Pirmajā gadījumā attiecīgajam uzņēmumam tiek piemērots pilnīgs izņēmums no personīgās atbildības principa, saskaņā ar kuru, ja uzņēmums pārkāpj konkurences tiesību normu, tam ir jāatbild par šo pārkāpumu (šajā ziņā skat. Tiesas spriedumu, 2009. gada 24. septembris, Erste Group Bank u.c./Komisija, C‑125/07 P, C‑133/07 P, C‑135/07 P un C‑137/07 P, Krājums, I‑8681. lpp., 77. punkts). Citos gadījumos šī izņēmuma piemērošanas pakāpe atšķiras atkarībā no sadarbības pieteikumu iesniegšanas secības un sniegtās sadarbības kvalitātes (spriedums, 2011. gada 9. septembris, Deltafina/Komisija, minēts 109. punktā, 109. punkts).

113    No 2002. gada paziņojuma par sadarbību izriet, ka atbilstoši iecietības programmai, kas paredzēta šajā paziņojumā un būtībā ir pārņemta 2006. gada paziņojumā par sadarbību, procedūra par pilnīga atbrīvojuma no naudas soda piešķiršanu uzņēmumam ietver trīs atšķirīgus posmus (spriedums, 2011. gada 9. septembris, Deltafina/Komisija, minēts 109. punktā, 111. punkts).

114    Pirmajā posmā uzņēmumam, kurš vēlas sadarboties ar Komisiju, ir ar to jāsazinās un jāsniedz pierādījumi attiecībā uz iespējamo aizliegto vienošanos, kas ietekmē konkurenci Savienībā. Šiem pierādījumiem ir jāļauj Komisijai vai nu pieņemt lēmumu veikt pārbaudes gadījumā, kas paredzēts 2002. gada paziņojuma par sadarbību 8. punkta a) apakšpunktā, vai arī konstatēt [LESD 101.] panta pārkāpumu gadījumā, kas paredzēts 2002. gada paziņojuma par sadarbību 8. punkta b) apakšpunktā (spriedums, 2011. gada 9. septembris, Deltafina/Komisija, minēts 109. punktā, 112. punkts).

115    Otrajā posmā, tiklīdz ir saņemts pieteikums par atbrīvojumu no naudas soda, Komisija vērtē pierādījumus, kas iesniegti šī pieteikuma pamatojumam, lai pārbaudītu, vai attiecīgais uzņēmums atkarībā no situācijas atbilst 2002. gada paziņojuma par sadarbību 8. punkta a) vai b) apakšpunktā minētajām prasībām. Ja šis uzņēmums ir pirmais uzņēmums, kas atbilst šiem nosacījumiem, Komisija tam rakstveidā piešķir nosacītu atbrīvojumu no naudas soda, kā tas ir paredzēts 2002. gada paziņojuma par sadarbību 15. un 16. punktā (spriedums, 2011. gada 9. septembris, Deltafina/Komisija, minēts 109. punktā, 113. punkts).

116    Tātad nosacīta atbrīvojuma piešķiršana nozīmē īpaša procesuālā statusa izveidi administratīvās procedūras gaitā par labu uzņēmumam, kas atbilst 2002. gada paziņojuma par sadarbību 8. punktā minētajiem nosacījumiem, un tas rada konkrētas tiesiskās sekas. Tomēr šis nosacītais atbrīvojums nekādi nav pielīdzināms galīgam atbrīvojumam no naudas soda, kurš tiek piešķirts tikai administratīvās procedūras beigās (spriedums, 2011. gada 9. septembris, Deltafina/Komisija, minēts 109. punktā, 114. punkts).

117    Nosacīta atbrīvojuma piešķiršana, pirmkārt, apliecina, ka attiecīgais uzņēmums ir bijis pirmais uzņēmums, kurš atbilst 2002. gada paziņojuma par sadarbību 8. punkta a) vai b) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem, no kā izriet, ka Komisija neizskatīs citus pieteikumus par atbrīvojumu no naudas soda, kamēr tā nebūs lēmusi par šo pieteikumu (2002. gada paziņojuma par sadarbību 18. punkts), un, otrkārt, nodrošina, ka Komisija minētajam uzņēmumam piešķirs atbrīvojumu no naudas soda, ja administratīvās procedūras beigās tā secinās, ka šis uzņēmums ir ievērojis nosacījumus, kas minēti 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta a)–c) apakšpunktā (spriedums, 2011. gada 9. septembris, Deltafina/Komisija, minēts 109. punktā, 115. punkts).

118    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta a)–c) apakšpunktu:

“Papildus 8. [punkta] a) [apakšpunktā] un 9. [punktā] vai 8. [punkta] b) [apakšpunktā] un 10. [punktā] izklāstītajiem nosacījumiem, lai pretendētu uz atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda], jebkurā gadījumā ir jāievēro šādi kumulatīvi nosacījumi:

a)      uzņēmums pilnībā, pastāvīgi un ātri sadarbojas visā Komisijas veiktās administratīvās procedūras laikā un sniedz Komisijai visus pierādījumus, kas nonāk tā rīcībā vai ir tam pieejami attiecībā uz iespējamo pārkāpumu. Uzņēmumam jo īpaši ir jābūt Komisijas rīcībā, lai ātri izpildītu jebkuru pieprasījumu, tādējādi veicinot attiecīgo faktu konstatēšanu;

b)      uzņēmums pārtrauc dalību iespējamajā pārkāpumā ne vēlāk kā tad, kad tas attiecīgi iesniedz pierādījumus saskaņā ar 8. [punkta] a) [apakšpunktu] vai 8. [punkta] b) [apakšpunktu];

c)      uzņēmums nav veicis pasākumus, lai piespiestu citus uzņēmumus iesaistīties pārkāpumā.”

119    Visbeidzot, tikai trešajā posmā, administratīvās procedūras beigās, kad Komisija pieņem galīgo lēmumu, ar šo lēmumu tā piešķir vai nepiešķir atbrīvojumu no naudas soda tiešā nozīmē uzņēmumam, kuram ir piemērots nosacītais atbrīvojums. Tieši šajā brīdī procesuālais statuss, kas izriet no nosacītā atbrīvojuma, beidz darboties. Tomēr 2002. gada paziņojuma par sadarbību 19. punktā ir precizēts, ka galīgais atbrīvojums no naudas soda tiek piešķirts tikai tad, ja minētais uzņēmums visas administratīvās procedūras laikā un līdz galīgā lēmuma pieņemšanas brīdim atbilst trim kumulatīvajiem nosacījumiem, kas paredzēti šī paziņojuma par sadarbību 11. punkta a)–c) apakšpunktā (spriedums, 2011. gada 9. septembris, Deltafina/Komisija, minēts 109. punktā, 117. punkts).

120    Tādējādi no 2002. gada paziņojumā par sadarbību paredzētās sistēmas izriet, ka pirms galīgā lēmuma pieņemšanas uzņēmums, kurš lūdz atbrīvojumu no naudas soda, neiegūst atbrīvojumu no naudas soda tiešā nozīmē, bet tam tiek piemērots vienīgi procesuālais statuss, kas administratīvās procedūras beigās, ja prasītie nosacījumi ir izpildīti, var tikt pārvērsts atbrīvojumā no naudas soda (spriedums, 2011. gada 9. septembris, Deltafina/Komisija, minēts 109. punktā, 118. punkts, un Vispārējās tiesas spriedums, 2013. gada 18. jūnijs, Fluorsid un Minmet/Komisija, T‑404/08, 134. punkts).

b)     Par sadarbības pienākuma piemērošanas apjomu

121    No 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta a) apakšpunkta formulējuma (skat. 118. punktu) un it īpaši no prasītās sadarbības kvalifikācijas “pilnībā, pastāvīgi un ātri” izriet, ka uzņēmuma, kas lūdz atbrīvojumu no naudas soda, pienākums sadarboties ir ļoti vispārīgs pienākums, kura robežas nav precīzi definētas, un tādēļ precīzu tā piemērošanas jomu var saprast vienīgi kontekstā, kurā šis pienākums iekļaujas, proti, saistībā ar iecietības programmu (spriedums, 2011. gada 9. septembris, Deltafina/Komisija, minēts 109. punktā, 124. punkts).

122    Pilnīga atbrīvojuma no naudas soda piešķiršana ir izņēmums no uzņēmuma personīgās atbildības par konkurences tiesību normu pārkāpumu principa, kuru attaisno mērķis veicināt tādu darbību atklāšanu, izmeklēšanu, apkarošanu, kā arī apturēšanu, kas ir būtiskākie konkurences ierobežojumi. Tādēļ šādos apstākļos ir loģiski, ka apmaiņā pret pilnīga atbrīvojuma no naudas soda piešķiršanu attiecībā uz īstenoto prettiesisko rīcību tiek prasīts, lai uzņēmums, kas lūdz atbrīvojumu no naudas soda, sadarbotos ar Komisiju izmeklēšanā, un tam saskaņā ar 2002. gada paziņojuma par sadarbību nosacījumiem ir jānotiek “pilnībā, pastāvīgi un ātri” (spriedums, 2011. gada 9. septembris, Deltafina/Komisija, minēts 109. punktā, 125. punkts).

123    No sadarbības kvalifikācijas “pilnībā” izriet, ka pieteikuma iesniedzēja sadarbībai ar Komisiju, lai saņemtu atbrīvojumu no naudas soda, ir jābūt pilnīgai, absolūtai un bez iebildēm. Kvalifikācija “pastāvīgi” un “ātri” paredz, ka šai sadarbībai ir jāturpinās visā administratīvās procedūras laikā un principā tai ir jābūt tūlītējai (spriedums, 2011. gada 9. septembris, Deltafina/Komisija, minēts 109. punktā, 126. punkts).

124    Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka naudas soda samazinājums, pamatojoties uz piemērojamo paziņojumu par sadarbību, var būt pamatots tikai tad, ja sniegtā informācija un – plašākā nozīmē – attiecīgā uzņēmuma rīcība šajā sakarā var tikt uzskatīta par patiesas sadarbības pierādījumu (attiecībā uz 1996. gada paziņojumu par sadarbību skat. Tiesas spriedumus, 2005. gada 28. jūnijs, Dansk Rørindustri u.c./Komisija, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, Krājums, I‑5425. lpp., 395. punkts; 2006. gada 29. jūnijs, Komisija/SGL Carbon, C‑301/04 P, Krājums, I‑5915. lpp., 68. punkts, un Erste Group Bank u.c./Komisija, minēts 112. punktā, 281. punkts; attiecībā uz 2002. gada paziņojumu par sadarbību skat. spriedumu, 2011. gada 9. septembris, Deltafina/Komisija, minēts 109. punktā, 127. punkts).

125    Tādējādi, kā tas izriet jau no paša sadarbības jēdziena, kas izskaidrots 2002. gada paziņojuma par sadarbību tekstā, faktiski tikai tad, ja attiecīgā uzņēmuma rīcība liecina par patiesu sadarbību, tam var tikt piemērots samazinājums, pamatojoties uz piemērojamo paziņojumu par sadarbību (attiecībā uz 1996. gada paziņojumu par sadarbību šajā ziņā skat. spriedumus Dansk Rørindustri u.c./Komisija, minēts 124. punktā, 396. punkts, un Erste Group Bank u.c./Komisija, minēts 112. punktā, 282. punkts; attiecībā uz 2002. gada paziņojumu par sadarbību skat. spriedumu, 2011. gada 9. septembris, Deltafina/Komisija, minēts 109. punktā, 128. punkts).

126    Šis apsvērums a fortiori attiecas uz sadarbību, kas nepieciešama pilnīga atbrīvojuma no naudas soda piešķiršanas pamatojumam, jo atbrīvojums ir vēl labvēlīgāka attieksme nekā vienkāršs naudas soda samazinājums. Tādējādi sadarbības jēdziens “pilnībā, pastāvīgi un ātri”, pamatojot pilnīgu atbrīvojumu no naudas soda, nozīmē patiesu un pilnīgu sadarbību, kuru raksturo patiess sadarbības gars (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 9. septembris, Deltafina/Komisija, minēts 109. punktā, 129. un 130. punkts).

2.     Apstrīdētais lēmums

127    Jāatgādina, ka Chiquita, kā tas tika norādīts 3. un nākamajos punktos, 2005. gada 8. aprīlī lūdza piešķirt atbrīvojumu no naudas sodiem un – alternatīvi – naudas soda samazinājumu saskaņā ar 2002. gada paziņojumu par sadarbību saistībā ar Eiropā importēto banānu, kā arī ananāsu un citu svaigo augļu izplatīšanu un tirdzniecību. Šis pieteikums tika reģistrēts ar lietas numuru COMP/39188 – Banāni, un Chiquita 2005. gada 3. maijā saņēma nosacītu atbrīvojumu no naudas sodiem par iespējamo slepeno aizliegto vienošanos, kas ir aprakstīta informācijā, kuru Chiquita iesniedza 2005. gada 8., 14., 21. un 28. aprīlī, un kas ietekmēja banānu un ananāsu pārdošanu EEZ. Izmeklēšana lietā COMP/39188 – Banāni noslēdzās ar Komisijas 2008. gada 15. oktobra Lēmuma C(2008) 5955, galīgā redakcija, par [LESD 101.] panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/39188 – Banāni) pieņemšanu, konstatējot, ka Chiquita, grupa Dole un Weichert grupas Del Monte izšķirošas ietekmes dēļ tajā laikā bija pārkāpušas EKL 81. pantu, veicot saskaņotas darbības, ar kurām tās koordinēja banānu atsauces cenas, kuras tās katru nedēļu noteica Austrijai, Beļģijai, Dānijai, Somijai, Vācijai, Luksemburgai, Nīderlandei un Zviedrijai laikposmā no 2000. līdz 2002. gadam (apstrīdētā lēmuma preambulas 79. un 80. apsvērums).

128    Iepriekš 7. un 8. punktā tika arī norādīts, ka Komisija Dienvideiropā uzsāka pārbaudes saistībā ar lietu COMP/39482 – Eksotiskie augļi (banāni) pēc tam, kad tā 2007. gada 26. jūlijā bija saņēmusi dokumentus no Itālijas nodokļu policijas, kura, veicot valsts izmeklēšanu, tos bija ieguvusi pārbaudes laikā Pacific darbinieka dzīvesvietā un birojā (apstrīdētā lēmuma preambulas 81. apsvērums).

129    Apstrīdētā lēmuma preambulas 82. un 83. apsvērumā Komisija ir paskaidrojusi, ka 2007. gada 26. novembrī Konkurences ĢD mutvārdos ir informējis Chiquita, ka 2007. gada 28. novembrī tā darbinieki veiks pārbaudi Chiquita Italia telpās Romā un ka tas rēķinās ar C1 kga klātbūtni, lai šajā dienā rīkotu ar viņu pārrunas. Šajā sakarā Chiquita tika atgādināts, ka tā ir saņēmusi nosacītu atbrīvojumu no naudas soda visā Kopienā, ka saskaņā ar 2002. gada paziņojumu par sadarbību tai ir pienākums sadarboties un ka izmeklēšana Dienvideiropā tiks veikta ar lietas numuru COMP/39482 – Eksotiskie augļi. Visbeidzot, Komisijas darbinieki veica pārbaudi Chiquita Italia saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 2. punktu un rīkoja pārrunas ar C1 kgu.

130    Kā tika norādīts 10. punktā, Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 84. un 85. apsvērumā ir norādījusi, ka izmeklēšanas gaitā tā ir nosūtījusi lietas dalībniekiem vairākus informācijas pieprasījumus, ka tiem ir ticis lūgts no jauna iesniegt konkrētu informāciju un pierādījumus, kas bija iekļauti lietas COMP/39188 – Banāni materiālos, un ka Chiquita ir tikusi uzaicināta identificēt, kuras no šo mutvārdu paziņojumu daļām minētajā lietā, pēc tās domām, ir saistītas ar izskatāmo lietu. 2009. gada 9. februārī Konkurences ĢD nosūtīja Chiquita vēstuli par pašreizējo stāvokli attiecībā uz sadarbību saskaņā ar 2002. gada paziņojumu par sadarbību.

131    Attiecīgais pārkāpums izskatāmajā lietā tika uzskatīts par acīmredzami atšķirīgu no lietā COMP/39188 – Banāni konstatētā pārkāpuma. Šajā ziņā Komisija norādīja, ka izskatāmā lieta attiecas uz atšķirīgu (vienotu un turpinātu) pārkāpumu tāpēc, ka šajā lietā fakti, it īpaši nolīgumu ģeogrāfiskā piemērojamība, iesaistītais personāls, iespējamā pārkāpuma izdarīšanas laikposms, nozares darbība un izmeklēšanai pakļautās darbības, acīmredzami atšķiras no tā, kas tika konstatēts lietā COMP/39188 – Banāni (apstrīdētā lēmuma preambulas 80., 316. un 345. apsvērums).

132    Attiecībā uz Chiquita pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu Komisija precīzāk ir norādījusi, ka pirms šī pieteikuma iesniegšanas tā nebija veikusi nekādu izmeklēšanu par iespējamo aizliegto vienošanos un tās rīcībā nebija neviena pierādījuma tās uzsākšanai, ka 2005. gada 3. maijā Chiquita saņēma nosacītu atbrīvojumu no naudas soda par iespējamo slepeno aizliegto vienošanos, kas ir aprakstīta šī uzņēmuma 2005. gada 8., 14., 21. un 28. aprīlī sniegtajā informācijā un kas ietekmēja banānu un ananāsu pārdošanu EEZ, un ka, ņemot vērā, ka darbības izskatāmajā lietā atšķīrās no darbībām lietā COMP/39188 – Banāni, sākotnējā izmeklēšana tika sadalīta, nošķirot divas lietas, proti, lietu COMP/39482 – Eksotiskie augļi un lietu COMP/39188 – Banāni. Komisija ir precizējusi, ka šajā gadījumā ikvienam kandidātam uz atbrīvojumu no naudas soda bija jāsadarbojas divās dažādās izmeklēšanās, kuras varēja izrietēt no tā paša pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda, un jāturpina sadarboties pēc galīga atbrīvojuma no naudas soda saņemšanas par pārkāpumu vai pārkāpumiem, uz kuriem attiecās izmeklēšanas (apstrīdētā lēmuma preambulas 345. apsvērums).

133    Komisija ir arī paskaidrojusi, ka, pamatojoties uz dažiem Chiquita izmeklēšanas gaitā izdarītajiem paziņojumiem, 2009. gada 10. decembra paziņojumā par iebildumiem, kurus Komisija tai bija iesniegusi izskatāmajā lietā, tā sākotnēji secināja, ka apstrīdētajā lēmumā konstatētais pārkāpums neattiecās uz pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, kuru šis uzņēmums bija iesniedzis 2005. gada 8. aprīlī, un ka tā nebija izpildījusi pienākumus, kas tai ir uzlikti ar 2002. gada paziņojuma par sadarbību 11. punkta a) apakšpunktu (sadarbības pienākums) un b) apakšpunktu (dalības pārkāpumā izbeigšana pieteikuma iesniegšanas brīdī). Kā jau tika norādīts 130. punktā, pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas Komisija adresēja Chiquita vēstuli par pašreizējo stāvokli attiecībā uz sadarbību saskaņā ar 2002. gada paziņojumu par sadarbību (apstrīdētā lēmuma preambulas 348. apsvērums).

134    Komisija turpināja savu argumentāciju, norādot, ka, ņemot vērā visus Chiquita izvirzītos argumentus, it īpaši pēc paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas, tā ir secinājusi, ka uz apstrīdētajā lēmumā konstatēto pārkāpumu attiecās uzņēmuma pieteikums par atbrīvojumu no naudas soda. Tomēr Komisija atgādināja, ka kandidātiem uz atbrīvojumu no naudas soda ir jācenšas skaidri norādīt informāciju, uz kuru tie balstījuši savus apgalvojumus, lūdzot atbrīvojumu no naudas soda (apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērums).

135    Visbeidzot, Komisija īsumā atgādināja, ka Chiquita tai bija iesniegusi vairākus paziņojumus, izskaidrojot tās lomu banānu nozarē Dienvideiropā, tostarp slepenās sarunās ar Pacific, un atgādināja, ka ar Chiquita ieguldījumu tā uzsāka savu izmeklēšanu, tādējādi bija jāsecina, ka šis uzņēmums ir izpildījis pastāvīgas sadarbības pienākumu un ka, ņemot vērā īpašos lietas apstākļus, nebūtu pamatoti tam liegt atbrīvojumu no naudas soda (apstrīdētā lēmuma preambulas 351. un 352. apsvērums).

3.     Par prasītāju minētajiem pierādījumiem

136    Prasītājas apgalvo, ka Komisija pretrunā 2002. gada paziņojuma par sadarbību garam ir veikusi prettiesiskas darbības ar mērķi ietekmēt Chiquita, lai pamatotu tās aizdomas un pieņēmumus. Pierādījums tam esot tas, ka pieteikumā par atbrīvojumu no naudas soda Chiquita neesot sniegusi nevienu pierādījumu attiecībā uz izskatāmo lietu un ka, lai pamatotu izdarīto pārkāpumu izskatāmajā lietā, Komisija turklāt neesot balstījusies uz šo pieteikumu. No paša sākuma Komisija esot pieņēmusi aizspriedumainu viedokli par lietu, vispirms sagatavojot lietas materiālus par pret konkurenci vērsto aizliegto vienošanos un vēlāk izmantojot pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzēju citā lietā, lai pierādītu šos apgalvojumus.

137    Prasītājas uzskata, ka tāpēc, ka Komisija esot ļaunprātīgi ietekmējusi sabiedrību, kas bija iesniegusi pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, tā ne tikai acīmredzami esot pārsniegusi savas pilnvaras, kas tai piešķirtas ar 2002. gada paziņojumu par sadarbību, un pilnvaras veikt izmeklēšanu un noteikt sodus, kas tai piešķirtas ar Regulu Nr. 1/2003, bet arī esot izmantojusi savas pilnvaras citiem mērķiem, nevis tiem, kuriem tās tai bija piešķirtas.

138    Komisija apstrīd prasītāju apgalvojumus un norāda, ka neviena no administratīvās procedūras gaitā veiktajām darbībām nevarot tikt interpretēta kā nevēlama spiediena uz Chiquita izdarīšana vai kā darbība, kuras mērķis ir vadīt pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzēju.

139    Vispirms ir jāatgādina, ka Savienības iestāde ir nepareizi izmantojusi pilnvaras tad, ja tā ir pieņēmusi tiesību aktu tikai vai vismaz galvenokārt tāpēc, lai sasniegtu nevis tajā norādītos, bet citus mērķus vai lai izvairītos no procedūras, kas Līgumā īpaši ir paredzēta, lai rīkotos tādos apstākļos, kādi pastāv konkrētajā gadījumā. Savienības tiesa arī uzskata, ka akts nav spēkā pilnvaru nepareizas izmantošanas dēļ tikai tad, ja, balstoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām pazīmēm, izrādās, ka tas ir pieņemts tikai vai vismaz galvenokārt, lai sasniegtu citus mērķus, nevis tos, uz kuriem iepriekš norādīts (Tiesas spriedumi, 1990. gada 13. novembris, Fedesa, C‑331/88, Krājums, I‑4023. lpp., 24. punkts; 2004. gada 11. novembris, Ramondín u.c./Komisija, C‑186/02 P un C‑188/02 P, Krājums, I‑10653. lpp., 44. punkts, un 2013. gada 16. aprīlis, Spānija un Itālija/Padome, C‑274/11 un C‑295/11, 33. punkts; Vispārējās tiesas spriedumi, 2012. gada 27. septembris, Koninklijke Wegenbouw Stevin/Komisija, T‑357/06, 246. punkts, un 2014. gada 16. janvāris, BP Products North America/Padome, T‑385/11, 120. punkts).

140    Turpinājumā ir jāatgādina, ka Komisijai ar Regulu Nr. 1/2003 ir piešķirtas pilnvaras, kas ļauj tai izpildīt ar Līgumu uzticēto uzdevumu nodrošināt konkurences noteikumu ievērošanu iekšējā tirgū (pēc analoģijas attiecībā uz Regulu Nr. 17 skat. Tiesas spriedumu, 1980. gada 26. jūnijs, National Panasonic/Komisija, 136/79, Krājums, 2033. lpp., 20. punkts, un Tiesas rīkojumu, 2005. gada 17. novembris, Minoan Lines/Komisija, C‑121/04 P, Krājumā nav publicēts, 34. punkts).

141    Visbeidzot, 2002. gada paziņojumā par sadarbību, kura saturs ir izklāstīts 111.–126. punktā, vispārēji un abstrakti ir noteikta metodoloģija, kas Komisijai ir jāizmanto, piemērojot tās iecietības programmu un tādējādi nodrošinot uzņēmumiem tiesisko noteiktību (pēc analoģijas skat. spriedumu Dansk Rørindustri u.c./Komisija, minēts 124. punktā, 211. un 213. punkts).

142    Lai arī minētais paziņojums par sadarbību nebūtu kvalificējams kā tiesību norma, kas Komisijai katrā ziņā būtu jāievēro, tajā tomēr ir paredzēta indikatīva uzvedības norma, kurā norādīta prakse, kas ir jāievēro un no kuras katrā atsevišķā gadījumā Komisija nevar atkāpties, nenorādot iemeslus, kuri būtu saderīgi ar vienlīdzīgas attieksmes principu (pēc analoģijas skat. spriedumu Dansk Rørindustri u.c./Komisija, minēts 124. punktā, 209. punkts un tajā minētā judikatūra, un Vispārējās tiesas spriedumu Carbone-Lorraine/Komisija, T‑73/04, Krājums, II‑2661. lpp., 70. punkts).

143    Pieņemot šādas uzvedības normas un pēc to publicēšanas paziņojot, ka turpmāk šīs normas tiks piemērotas gadījumos, uz kuriem tās attiecas, Komisija pati ierobežo savas novērtējuma brīvības izmantošanu un nevar atkāpties no šīm normām, lai attiecīgā gadījumā netiktu sodīta par vispārējo tiesību principu, tādu kā vienlīdzīgas attieksmes princips vai tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, pārkāpumu (pēc analoģijas skat. spriedumu Dansk Rørindustri u.c./Komisija, minēts 124. punktā, 211. punkts un tajā minētā judikatūra, un spriedumu Carbone-Lorraine/Komisija, minēts 142. punktā, 71. punkts).

144    Turklāt ir jānorāda, ka, lai arī saskaņā ar iepriekš atgādināto judikatūru Komisija, lai uzsāktu jaunu izmeklēšanu, var balstīties uz norādēm citās izmeklēšanās (skat. 54. un 55. punktu) un apvienot procedūras vai sadalīt procedūru (skat. 56. un 57. punktu) un lai arī saskaņā ar 121.–126. punktā minēto judikatūru pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzēja sadarbībai ir jābūt “pilnīgai”, Komisijai, kā tā pati ir apstiprinājusi apstrīdētā lēmuma preambulas 351. punktā, ir “jāpaliek neitrālai un jāatturas no kandidāta uz atbrīvojumu no naudas soda ietekmēšanas”.

145    Tomēr atšķirībā no prasītāju apgalvojumiem ar to sniegtajiem pierādījumiem, lai pamatotu iebildumu pret prettiesisku pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzēja ietekmēšanu un pilnvaru nepareizu izmantošanu, nevar tikt pierādīts, ka izskatāmajā lietā Komisija ir pārkāpusi šos principus. Tādējādi prasītāju minētie fakti neapstiprina apgalvojumus, saskaņā ar kuriem “Komisija pretrunā [..] paziņojuma [par sadarbību] garam ir veikusi prettiesiskas darbības ar mērķi ietekmēt Chiquita, lai pamatotu tās aizdomas un pieņēmumus”, sagatavojot “sākumā [..] lietu par pret konkurenci vērsto aizliegto vienošanos, pamatojoties uz spekulatīvu personisku rakstveida piezīmju interpretāciju, un vēlāk [izmantojot] pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzēju citā lietā, lai mēģinātu pamatot minēto lietu”.

146    Pirmkārt, prasītājas vispārēji nevar izvirzīt argumentu, pamatojoties uz apstākli, ka Komisija sākumā uzskatīja, ka Chiquita pieteikums iecietības programmas piemērošanai neattiecās uz šo procedūru, lai vēlāk apstrīdētajā lēmumā “mainītu savu viedokli”. Kā ir precizēts 113.–120. punktā minētajā judikatūrā, 2002. gada paziņojumā par sadarbību paredzētā sadarbības procedūra ir procedūra, kuras noslēgumā tikai Komisija pieteikuma iesniedzējam galīgi piešķir vai nepiešķir atbrīvojumu no naudas soda, ņemot vērā viņa sadarbību visā procedūras gaitā. Tādējādi Komisijai nav jāieņem galīga nostāja par pieteikumu iecietības programmas piemērošanai kopš paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas posma (šajā ziņā skat. spriedumu Fluorsid un Minmet/Komisija, minēts 120. punktā, 134.–136. punkts).

147    Arī tas, ka Komisija nebalstās uz sākotnējo Chiquita pieteikumu iecietības programmas piemērošanai, kas attiecās uz visu EEZ (skat. 3., 4. un 127. punktu), lai pierādītu pārkāpumu izskatāmajā lietā, nepierāda, ka Komisija turpmākās procedūras gaitā nepareizi izmantoja pilnvaras, lai piespiestu Chiquita apstiprināt faktus izskatāmajā lietā. No 121.–126. punktā minētās judikatūras izriet, ka uzņēmuma, kas lūdz pilnīgu atbrīvojumu no naudas soda, sadarbības pienākums ietver pienākumu pilnībā, pastāvīgi un ātri sadarboties visā procedūras gaitā, kas var arī ietvert pētījumus un paziņojumus par faktiem, kuri neattiecas uz sākotnējo paziņojumu, atbildot uz Komisijas jautājumiem, ciktāl, kā iebildumu raksta 31. punktā pamatoti apgalvo Komisija, atbilžu sniegšana uz jautājumiem ir būtiska pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzēja sadarbības pienākuma daļa.

148    Turklāt no 56. un 57. punktā minētās judikatūras izriet, ka Komisijai ir tiesības objektīvu iemeslu dēļ gan sadalīt, gan apvienot procedūras. Izskatāmajā lietā prasītājas nesniedz pierādījumus, lai apstrīdētu Komisijas norādītos iemeslus, pieņemot lēmumu, ka izskatāmajā lietā fakti lietā COMP/39482 – Eksotiskie augļi un lietā COMP/39188 – Banāni bija jāuzskata par diviem acīmredzami atšķirīgiem pārkāpumiem (skat. 131. punktu).

149    Šajos apstākļos Komisija pamatoti varēja uzskatīt, ka šajā gadījumā ikvienam kandidātam uz atbrīvojumu no naudas soda bija jāsadarbojas divās dažādās izmeklēšanās, kuras varēja izrietēt no tā paša pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda, kas attiecās uz visu EEZ (skat. 3., 4. un 127. punktu), un jāturpina sadarboties pēc galīga atbrīvojuma no naudas soda saņemšanas par pārkāpumu vai pārkāpumiem, uz kuriem attiecās viena no izmeklēšanām (skat. 132. punktu).

150    No tā izriet, ka prasītāju argumentācija, kuras pamatā ir vispārēja doma, ka Chiquita savu argumentāciju esot “pielāgojusi” Komisijas piedāvātajiem faktiem, arī nevar tikt pieņemta.

151    Šajā ziņā turklāt ir jāatgādina, ka paziņojumi, kas ir pret to sniedzēja interesēm, principā ir uzskatāmi par īpaši ticamiem pierādījumiem (Vispārējās tiesas spriedums, 2007. gada 26. aprīlis, Bolloré u.c./Komisija, T‑109/02, T‑118/02, T‑122/02, T‑125/02, T‑126/02, T‑128/02, T‑129/02, T‑132/02 un T‑136/02, Krājums, II‑947. lpp., 166. punkts).

152    Lai arī uzņēmums, kas ir lūdzis piešķirt atbrīvojumu no naudas soda, var būt spiests sniegt pēc iespējas vairāk pierādījumu, tomēr šāds uzņēmums arī apzināsies iespējamo negatīvo ietekmi, ko izraisa neprecīzu pierādījumu sniegšana, kas var izraisīt tam piešķirtā atbrīvojuma no naudas soda zaudēšanu. Turklāt iespēja, ka nepareizi paziņojumi tiks identificēti un izraisīs minētās sekas, ir jo lielāka tāpēc, ka šie paziņojumi ir jāapstiprina ar citiem pierādījumiem (šajā ziņā skat. Tiesas spriedumu, 2013. gada 19. decembris, Siemens u.c./Komisija, C‑239/11 P, C‑489/11 P un C‑498/11 P, 138. punkts).

153    Turklāt Tiesai jau ir bijusi iespēja uzsvērt, ka sabiedrības paziņojums, kurā tā atzīst pārkāpuma izdarīšanu, ietver būtiskus juridiskus un ekonomiskus riskus, it īpaši prasību par zaudējumu atlīdzību celšanu valsts tiesās, kurās var atsaukties uz Komisijas pierādīto sabiedrības pārkāpumu (skat. spriedumu Siemens u.c./Komisija, minēts 152. punktā, 140. un 141. punkts un tajos minētā judikatūra).

154    Otrkārt, ņemot vērā pienākumus, kas Chiquita izriet no pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzējas procesuālā statusa (skat. 120.–126. punktu), nevar tikt uzskatīts, ka vienkāršs atgādinājums par šo statusu būtu prettiesisks spiediens, kā to apgalvo prasītāji. Tāpat prasītāju apgalvojums, ka Komisija “[esot] brīdinājusi Chiquita, ka tā nepiešķirs atbrīvojumu no naudas soda lietā Ziemeļeiropa [(Lieta COMP/39188 – Banāni)], lai nodrošinātu šī uzņēmuma sadarbību ar mērķi atrast pārliecinošus pierādījumus un ietekmēt Chiquita paziņojumus par faktiskajiem apstākļiem izskatāmajā lietā”, nekādi nav pierādīts.

155    Visbeidzot, Chiquita advokāta A1 kga uzklausīšanā veiktais paziņojums, uz kuru prasītājas atsaucas replikas raksta 43. zemsvītras piezīmē un no kura izriet, ka Komisija uzklausīšanā ir lūgusi Chiquita advokātiem paskaidrot C1 kgam, ka viņam bija jābūt atklātākam, nepierāda, ka Komisija Chiquita būtu lūgusi vairāk, nekā tas bija nepieciešams saskaņā ar sadarbību, kas tiek prasīta no pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzēja (skat. 121.–126. punktu). Turklāt prasītāju minētais izvilkums ir jāskata visā paziņojuma kontekstā, kad A1 kgs un A2 kgs atspēkoja Komisijas nostāju, ar kuru tika apšaubīta Chiquita vēlme sadarboties, un paskaidroja, ka Komisija nevarēja gaidīt, ka C1 kgs pārbaužu laikā būs ļoti pretimnākošs, kaut gan Komisija skaidri bija lūgusi viņu iepriekš nebrīdināt, lai saglabātu zināmu pārsteiguma efektu. Tādējādi gan Chiquita advokātu, gan, it īpaši, paša C1 kga paziņojumi par šo situāciju parāda, ka C1 kgam kā indivīdam radās iespaids, ka viņam uzbrūk, un uztvēra pārbaudi kā “naidīgu” līdz brīdim, kad advokāti viņam paskaidroja, ka Chiquita ir nolēmusi sadarboties ar Komisiju un tādējādi šajos jautājumos viņš varēja būt atklātāks.

156    Treškārt, prasītājas apgalvo, ka Komisija izmantoja daudzpusējus spiediena izdarīšanas mehānismus, ciktāl tā vairākās vēstulēs esot norādījusi Chiquita, ka tā veiks pārbaudes tās telpās un izjautās tās darbiniekus, ciktāl tai esot lūgts šajā lietā iesniegt dokumentus, kas jau bija iesniegti lietā attiecībā uz Ziemeļeiropu (Lieta COMP/39188 – Banāni), un ciktāl tā esot apstiprinājusi, ka minētās lietas dokumentus tā ir pievienojusi šīs lietas materiāliem.

157    Vispirms ir jākonstatē, ka Komisija sava iebildumu raksta 34. punktā ir apgalvojusi, – un to savā replikas rakstā šajā jautājumā prasītājas nav apstrīdējušas –, ka prasītāju apgalvojums, ka Komisija esot nosūtījusi vairākas vēstules Chiquita, lai to informētu par gaidāmajām pārbaudēm, no faktisko apstākļu viedokļa raugoties, bija neprecīzs. Šajā ziņā Komisija atkārto apstrīdētā lēmuma preambulas 82. apsvērumā minēto apgalvojumu, saskaņā ar kuru 2007. gada 26. novembrī tā tikai mutvārdos informēja Chiquita, ka pēc divām dienām tā apmeklēs tās telpas un ka tā vēlētos rīkot pārrunas ar C1 kgu. Šāda rīcība, šķiet, ir pamatota, lai ļautu Chiquita nodrošināt C1 kga klātbūtni šajā dienā un lai šī rīcība pati par sevi nebūtu ļaunprātīgs spiediena izdarīšanas uz pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzēju mehānisms. Vēl lūgums Chiquita no jauna iesniegt dokumentus, kurus tā bija iesniegusi lietā COMP/39188 – Banāni, nav prettiesisks, bet, kā tas izriet no 54. un 55. punktā minētās judikatūras, tas ir neatņemams priekšnosacījums minēto dokumentu izmantošanai šajā lietā. Visbeidzot, prasītāju apgalvojums, saskaņā ar kuru Komisija esot informējusi Chiquita, ka šīs lietas materiāliem tā ir pievienojusi dokumentus no lietas COMP/39188 – Banāni, nekādi nav pamatots, ciktāl nav pierādīta arī Komisijas pilnvaru nepareiza izmantošana.

158    Ceturtkārt, ar prasītāju minētajiem dokumentiem, kas ir iekļauti lietas materiālos, bez norādes uz kontekstu arī nevar tikt pierādīts, ka Komisija ir izdarījusi prettiesisku spiedienu uz pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzēju.

159    Pirmkārt, Chiquita secinājumos lietā COMP/39188 – Banāni, uz kuriem atsaucas prasītājas un saskaņā ar kuriem “cena AK/Īrijā, Dienvideiropā un Francijā netika paziņota konkurentiem”, ir aprakstīts, kā Chiquita ceturtdienu rītos saviem konkurentiem paziņoja references cenas. Taču lieta COMP/39482 – Eksotiskie augļi neattiecās uz references cenām, tādējādi Chiquita sniegtie paziņojumi šajā lietā nav pretrunā secinājumiem, kas iesniegti lietā COMP/39188 – Banāni.

160    Otrkārt, Chiquita advokāta A2 kga paziņojumi uzklausīšanā, uz kuriem arī balstās prasītājas un kuros viņš apgalvoja, ka apsvērumi par laikposmu pirms 2005. gada 8. aprīļa “obligāti nepamatotu Komisijas argumentāciju”, attiecas uz Komisijas iespēju rīkot vēl vienas pārrunas ar C1 kgu pēc tam, kad Chiquita bija sniegusi atbildes uz paziņojumu par iebildumiem, faktiem, kurus C1 kgs varētu komentēt šo pārrunu laikā, un, plašāk, nepieciešamību Chiquita komentēt faktus attiecībā uz laikposmu pirms 2005. gada 8. aprīļa, dienas, kad tika iesniegts pieteikums par atbrīvojumu no naudas soda. A2 kgs arī paziņoja, ka Chiquita uzskatīja, ka Komisijas divas reizes izteiktais piedāvājums rīkot pārrunas ar C1 kgu bija pietiekams attiecībā uz Chiquita kā pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzējas pienākumiem, turklāt tādēļ, ka Chiquita bija nolēmusi komentēt tikai tos paziņojumā par iebildumiem minētos faktus, kas notikuši pēc 2005. gada 8. aprīļa. Atsaukšanās uz to, ka apsvērumi par iepriekšējo laikposmu “obligāti nepamatotu Komisijas argumentāciju”, šādā kontekstā nevarētu tikt interpretēta kā paziņojums par to, ka pirms 2005. gada 8. aprīļa pārkāpums neesot izdarīts. Gluži pretēji, A2 kgs uzklausīšanā skaidri norādīja, ka Chiquita neapstrīd pārkāpuma izdarīšanu pirms 2005. gada 8. aprīļa, bet tā apstrīd pārkāpuma turpinātību pēc šīs dienas.

161    Treškārt, A2 kga paziņojums uzklausīšanā, kurš ticis atgādināts replikas raksta 25. zemsvītras piezīmē un saskaņā ar kuru, “no Chiquita viedokļa raugoties, Konkurences ĢD, šķiet, [bija] izveidojis aizspriedumainus pieņēmumus” un, “lai pamatotu savu teoriju šajā lietā, Konkurences ĢD [bija] prasījis Chiquita [sadarboties], lai iegūtu pārliecinošu informāciju un pierādījumus”, “tomēr Komisijai šie secinājumi [bija] jāpamato ar pierādījumiem, kas tai [tika] sniegti, nevis jāizstrādā secinājumi un jāizmanto pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzējs, lai tos mēģinātu pamatot”, un, “ja no Chiquita iegūtā un tās sniegtā informācija neatbil[da] Konkurences ĢD aizspriedumainajiem pieņēmumiem šajā lietā, par to Chiquita [nevarēja] tikt uzskatīta par atbildīgu”, ir jāskata kontekstā, proti, tā bija Chiquita aizstāvēšanās pēc paziņojuma par iebildumiem saņemšanas šajā lietā, ņemot vērā iespēju nesaņemt atbrīvojumu no naudas soda minētajā lietā. Prasītāju minētā teikuma beigas ir šādas: “lai arī no Chiquita iegūtā un tās sniegtā informācija neatbilst Konkurences ĢD aizspriedumainajiem pieņēmumiem šajā lietā, par to Chiquita nevar tikt uzskatīta par atbildīgu un Konkurences ĢD noteikti nevar to izmantot, lai nepiešķirtu atbrīvojumu no naudas soda”. Tas ir attiecināms arī uz replikas raksta 45. un 46. zemsvītras piezīmē norādītajiem A2 kga paziņojumiem, kas ir minēti argumentācijā, lai apstrīdētu divu lietu nošķiršanu, ciktāl tas izraisītu Chiquita piešķirtā atbrīvojuma no naudas soda atcelšanu vienā no iekšējā tirgus daļām, lai arī tā bija saņēmusi nosacītu atbrīvojumu no naudas soda visā [iekšējā tirgū].

162    Piektkārt, prasītājas kritizē to, ka Komisija ir izmantojusi dokumentu no lietas COMP/39188 – Banāni materiāliem, proti, 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtīto elektroniskā pasta vēstuli, kas šajā lietā tika iegūta iepriekš nepaziņotas pārbaudes laikā LVP, kad Komisija pārvaldīja Chiquita sadarbību.

163    Pirmkārt, 2007. gada novembrī Chiquita Italia veikto pārbaužu laikā Komisijas pārstāvji esot informējuši šī uzņēmuma darbiniekus, ka ir dokuments, proti, 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtītā elektroniskā pasta vēstule, kas varētu pierādīt Chiquita un prasītāju prettiesisko rīcību, kaut arī šajā lietā šis dokuments neesot ticis pievienots izmeklēšanas lietas materiāliem.

164    Komisija apgalvo, ka 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtītā elektroniskā pasta vēstule 2007. gada novembra pārbaudēs netika nodota Chiquita, tās darbinieki tikai esot konstatējuši, ka Chiquita lietas COMP/39188 – Banāni materiālos varētu atrasties dokuments, kas norāda uz slepenām sarunām, kuras norisinājās ap 2005. gada 11. aprīli (apstrīdētā lēmuma preambulas 248. apsvērums). Tomēr Chiquita, kas bija paziņojuma par iebildumiem adresāte šajā lietā, pamatoti esot varējusi iepazīties ar attiecīgo dokumentu, piekļuves minētajam dokumentam nodrošināšana Chiquita esot bijusi tiesiska, un tas pat esot bijis pienākums saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punktu. Turklāt Komisija apgalvo, ka tā varēja izmantot minēto dokumentu, lai turpinātu procedūru, kurā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, tāpēc ka saskaņā ar judikatūru tā varēja savākt norādes no citām izmeklēšanām, jo ar Regulas Nr. 1/2003 28. panta 1. punktu nebija aizliegts uzsākt izmeklēšanu, lai pārbaudītu vai papildinātu informāciju, kuru tā nejauši bija uzzinājusi iepriekšējās pārbaudes laikā.

165    Jānorāda, ka Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru 2007. gada novembra pārbaužu laikā attiecīgā dokumenta kopija netika nodota Chiquita un tās darbinieki, kuru pienākums bija rīkot pārrunas, tikai konstatēja faktu, ka lietas materiālos attiecībā uz Ziemeļeiropu Chiquita varētu atrasties dokuments attiecībā uz slepenām sarunām, kas norisinājās ap 2005. gada 11. aprīli, tiesas sēdē apstiprināja Chiquita un C1 kgs un to prasītājas nav apstrīdējušas. Ņemot vērā iepriekš minēto judikatūru, saskaņā ar kuru Komisija var balstīties uz norādēm kādā lietā, lai izmantotu tās par pamatu izmeklēšanām citā lietā (skat. 54. un 55. punktu), kā arī judikatūru, saskaņā ar kuru pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzēja pienākums sadarboties attiecas uz visu procedūru un ietver pienākumu reaģēt uz jauniem apstākļiem (skat. 121.–126. punktu), šāda balstīšanās uz citas lietas materiālos iekļautu dokumentu, lai pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzējam uzdotu jautājumus, šķiet, nav prettiesiska.

166    Otrkārt, prasītājas kritizē to, ka Komisija Chiquita darbiniekiem vēlāk parādīja divas 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtītas elektroniskās pasta vēstules, norādot, ka tās esot pierādījums P1 kga un C1 kga prettiesiskajiem kontaktiem.

167    Šajā ziņā ir jānorāda, ka Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 248. punktā ir apgalvojusi, ka attiecīgās elektroniskā pasta vēstules kopija tika nosūtīta Chiquita pēc vēstules par pašreizējo stāvokli nosūtīšanas, lai dotu tai iespēju paust savu viedokli par šo dokumentu, kas varētu pierādīt tās dalību pārkāpumā pēc pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniegšanas.

168    Tomēr no Chiquita 2009. gada 5. marta paziņojuma, kā arī tās paziņojuma tiesas sēdē izriet, ka Chiquita pirms vēstules par pašreizējo stāvokli nosūtīšanas bija saņēmusi nekonfidenciālu elektroniskā pasta vēstules versiju, kurā bija norādīts, ka visi aizklātie vārdi ir Pacific darbinieku vārdi, un ka tikai pēc šīs vēstules saņemšanas tā saņēma versiju, kurā bija norādīts, ka viens no aizklātajiem vārdiem ir C1 kga vārds, tādējādi tikai šajā brīdī tā saprata, ka dokuments varēja būt pierādījums Chiquita pārkāpuma turpinātībai pēc pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniegšanas.

169    Aplūkojot kopsakarā prasītāju un Komisijas saraksti, kas notika 2008. gada 17. oktobrī un 6. un 14. novembrī, un prasītāju 2008. gada 14. augusta un 2008. gada septembra atbildes uz Komisijas informācijas pieprasījumiem, atklājas, ka Komisija bija lūgusi Pacific sagatavot attiecīgās elektroniskā pasta vēstules nekonfidenciālo versiju.

170    No 103. un nākamajos punktos aplūkotā, kā arī no minētajiem lietas materiāliem izriet, ka brīdī, kad Komisija iesniedza Chiquita attiecīgo elektroniskā pasta vēstuli, prasītāji bija sagatavojuši šo dokumentu izskatāmajā lietā, tādējādi Komisija pamatoti to varēja izmantot attiecībā uz Chiquita. Šajā ziņā Komisijai nevar tikt pārmests, ka tā iesniedza Chiquita nekonfidenciālo versiju, kurā Pacific darbinieku vārdi bija aizklāti, lai aizsargātu viņu konfidencialitāti.

171    Tomēr šķiet pamatoti arī, ka pēc tam, kad Chiquita tika parādīta dokumenta versija, kurā visi vārdi bija aizklāti un kurā kļūdaini bija norādīts, ka visi aizklātie vārdi ir Pacific darbinieku vārdi, Komisija iesniedza Chiquita versiju, kurā atklājās, ka viens no vārdiem bija C1 kga vārds, tādējādi Chiquita varēja, pirmkārt, saprast, ka dokuments, iespējams, var apstiprināt Pacific un Chiquita pret konkurenci vērstu saziņu, kas norisinājās pēc tam, kad Chiquita bija iesniegusi pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, un, otrkārt, paust savu viedokli par pierādījumiem, kas varētu pamatot atteikumu piešķirt atbrīvojumu no naudas soda šajā lietā. Tādējādi ir pamatoti, ka Komisija bija devusi šo iespēju Chiquita, pārvaldot tās pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, un tādējādi prasītājas nevar tai pārmest, ka šajā ziņā tā prettiesiski būtu ietekmējusi pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzēju.

172    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka otrais pamats ir jānoraida.

C –  Par pamatu attiecībā uz pietiekamu pierādījumu LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumam neesamību

173    Prasītājas apgalvo, ka Komisija nav sniegusi pietiekamus pierādījumus tam, ka to rīcība bija LESD 101. panta 1. punkta pārkāpums, un ka tādējādi tā nav izpildījusi pierādīšanas pienākumu, kas tai uzlikts ar Regulas Nr. 1/2003 2. pantu.

174    Šis pamats ir sadalīts divās daļās. Pirmajā daļā prasītājas apgalvo, ka Komisijas sniegtie pierādījumi nepamato šīs iestādes aprakstītos faktus. Otrajā daļā prasītājas apgalvo, ka izskatāmajā lietā aplūkotie fakti nav LESD 101. panta pārkāpums. Pirmkārt, Komisija neesot pierādījusi, ka tās bija noslēgušas nolīgumu un/vai veikušas saskaņotas darbības, otrkārt, Komisija neesot pierādījusi, ka rīcībai, kurā tās bija piedalījušās, bija pret konkurenci vērsts mērķis vai sekas, un ka, treškārt, Komisija neesot pierādījusi, ka šī rīcība bija vienots un turpināts pārkāpums.

1.     Par pirmo daļu attiecībā uz kļūdainu pierādījumu vērtējumu

a)     Ievada apsvērumi

 Par principiem saistībā ar pierādīšanas pienākumu

175    No Regulas Nr. 1/2003 2. panta, kā arī pastāvīgās judikatūras izriet, ka konkurences tiesību jomā, ja pastāv strīds par pārkāpuma esamību, Komisijai ir jāsniedz tās konstatētā pārkāpuma pierādījumi un ir jāiesniedz tādi pierādījumi, kas juridiski pietiekami pierāda pārkāpumu veidojošo faktu esamību (Tiesas spriedumi, 1998. gada 17. decembris, Baustahlgewebe/Komisija, C‑185/95 P, Krājums, I‑8417. lpp., 58. punkts; 2004. gada 6. janvāris, BAI un Komisija/Bayer, C‑2/01 P un C‑3/01 P, Krājums, I‑23. lpp., 62. punkts, un 2012. gada 22. novembris, E.ON Energie/Komisija, C‑89/11 P, 71. punkts; Vispārējās tiesas spriedums, 2007. gada 17. septembris, Microsoft/Komisija, T‑201/04, Krājums, II‑3601. lpp., 688. punkts).

176    Šajā ziņā tai ir jāsniedz pietiekami precīzi un saskaņoti pierādījumi, lai radītu stingru pārliecību, ka apgalvotais pārkāpums ir ticis izdarīts (šajā ziņā skat. Tiesas spriedumus, 1984. gada 28. marts, Compagnie royale asturienne des mines un Rheinzink/Komisija, 29/83 un 30/83, Krājums, 1679. lpp., 20. punkts, un 1993. gada 31. marts, Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, C‑89/85, C‑104/85, C‑114/85, C‑116/85, C‑117/85 un no C‑125/85 līdz C‑129/85, Krājums, I‑1307. lpp., 127. punkts, un Vispārējās tiesas spriedumus, 1999. gada 21. janvāris, Riviera Auto Service u.c./Komisija, T‑185/96, T‑189/96 un T‑190/96, Krājums, II‑93. lpp., 47. punkts; 2006. gada 27. septembris, Dresdner Bank u.c./Komisija, T‑44/02 OP, T‑54/02 OP, T‑56/02 OP, T‑60/02 OP un T‑61/02 OP, Krājums, II‑3567. lpp., 62. punkts, un 2010. gada 15. decembris, E.ON Energie/Komisija, T‑141/08, Krājums, II‑5761. lpp., 48. punkts).

177    Tomēr ir jāuzsver, ka katram Komisijas iesniegtajam pierādījumam nav noteikti jāatbilst šiem kritērijiem attiecībā uz katru pārkāpuma aspektu. Pietiek, ka vispārēji novērtēts norāžu kopums, uz kuru atsaucas iestāde, atbilst šai prasībai (skat. spriedumu Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, minēts 49. punktā, 513.–523. punkts, un spriedumu Dresdner Bank u.c./Komisija, minēts 176. punktā, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

178    Šajā ziņā ir jānorāda, ka Komisija var ņemt vērā pierādījumus, kas neattiecas uz laikposmu, kurā izdarīts pārkāpums, ja šie pierādījumi veido Komisijas norāžu kopumu, lai pierādītu minēto pārkāpumu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 2012. gada 2. februāris, Denki Kagaku Kogyo un Denka Chemicals/Komisija, T‑83/08, 193. punkts), un tā var atsaukties uz faktiskajiem apstākļiem, kas notikuši pēc pret konkurenci vērstās rīcības, lai apstiprinātu pierādījumu objektīvā elementa saturu (Vispārējās tiesas spriedums, 2012. gada 27. septembris, Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, T‑82/08, 55. punkts).

179    Ņemot vērā pret konkurenci vērstu nolīgumu noslēgšanas aizlieguma nepārprotamo raksturu, nevar tikt prasīts, lai Komisija sniegtu dokumentus, kas tieši liecina, ka attiecīgie uzņēmēji ir nodibinājuši kontaktus. Katrā ziņā ir jābūt iespējai fragmentāros un izkliedētos faktus, kuri var būt Komisijas rīcībā, papildināt ar secinājumiem, kas ļauj rekonstruēt atbilstošos apstākļus. Tādējādi pret konkurenci vērstas darbības vai nolīguma pastāvēšana var tikt secināta no noteikta to sakritību un norāžu daudzuma, kas, izvērtētas kopā, var tikt uzskatītas par pierādījumu konkurences tiesību normu pārkāpumam, ja nav cita loģiska izskaidrojuma (šajā ziņā skat. Tiesas spriedumu, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, Krājums, I‑123. lpp., 55.–57. punkts, un spriedumu Dresdner Bank u.c./Komisija, minēts 176. punktā, 64. un 65. punkts).

180    Ja Komisija, lai pierādītu pārkāpuma esamību, pamatojas vienīgi uz attiecīgo uzņēmumu rīcību tirgū, pietiek, ja šie uzņēmumi pierāda, ka pastāv apstākļi, kas sniedz citu skaidrojumu Komisijas konstatētajiem faktiem un kas šādi ļauj aizstāt faktu izskaidrojumu, ko Komisija izmantojusi, lai secinātu Savienības konkurences tiesību normu pārkāpuma esamību (skat. spriedumu JFE Engineering u.c./Komisija, minēts 42. punktā, 186. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi, lai arī Komisija konstatē konkurences tiesību normu pārkāpumu, pamatojoties uz pieņēmumu, ka konstatētie fakti nevar tikt izskaidroti citādāk kā tikai ar pret konkurenci vērstu rīcību, Savienības tiesai attiecīgais lēmums būs jāatceļ, ja attiecīgie uzņēmumi izvirzīs citus argumentus, kas sniegs citu skaidrojumu Komisijas konstatētajiem faktiem un kas šādi ļaus aizstāt faktu skaidrojumu, kuru Komisija bija izmantojusi, lai secinātu Savienības konkurences tiesību normu pārkāpuma esamību. Šajā gadījumā nevarētu tikt uzskatīts, ka Komisija ir sniegusi pierādījumu konkurences tiesību pārkāpuma esamībai (šajā ziņā skat. spriedumus Compagnie royale asturienne des mines un Rheinzink/Komisija, minēts 176. punktā, 16. punkts; Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, minēts 176. punktā, 126. un 127. punkts, un 2012. gada 22. novembris, E.ON Energie/Komisija, minēts 175. punktā, 74. punkts).

181    Tomēr, ja Komisija, konstatējot konkurences tiesību pārkāpumu, pamatojas uz dokumentāriem pierādījumiem, attiecīgajiem uzņēmumiem ne tikai ir jāsniedz ticama Komisijas apgalvojuma alternatīva, bet arī ir jānorāda uz apstrīdētajā lēmumā pārkāpuma noteikšanai izmantoto pierādījumu nepietiekamību (Vispārējās tiesas spriedumi, 1999. gada 20. aprīlis, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, no T‑305/94 līdz T‑307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94, Krājums, II‑931. lpp., 725.–728. punkts; JFE Engineering u.c./Komisija, minēts 42. punktā, 187. punkts, un 2010. gada 15. decembris, E.ON Energie/Komisija, minēts 176. punktā, 55. punkts).

182    Runājot par pierādījumiem, uz ko var atsaukties, lai pierādītu LESD 101. panta pārkāpumu, Savienības tiesībās vadošais princips ir pierādījumu brīva iesniegšana (skat. 42. punktu un tajā minēto judikatūru). It īpaši neviena tiesību norma vai Savienības tiesību vispārējs princips neliedz Komisijai attiecībā uz uzņēmumu atsaukties uz citu pārkāpumā iesaistīto uzņēmumu paziņojumiem. Pretējā gadījumā Komisijas pienākums pierādīt rīcības, ar ko pārkāpts LESD 101. pants, būtu neizpildāms un nesavienojams ar tās uzdevumu uzraudzīt šo tiesību normu pienācīgu piemērošanu, kas tai ir uzlikts ar Līgumiem (šajā ziņā skat. spriedumu JFE Engineering u.c./Komisija, minēts 42. punktā, 192. punkts).

183    Visbeidzot, runājot par pierādījuma spēku, kas ir jāpiešķir dažādiem pierādījumiem, ir jāuzsver, ka vienīgais atbilstīgais kritērijs iesniegto pierādījumu izvērtēšanai ir to ticamība (skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 2004. gada 8. jūlijs, Mannesmannröhren-Werke/Komisija, T‑44/00, Krājums, II‑2223. lpp., 84. punkts un tajā minētā judikatūra, un spriedumus, 2004. gada 8. jūlijs, Dalmine/Komisija, minēts 42. punktā, 72. punkts, un JFE Engineering u.c./Komisija, minēts 42. punktā, 273. punkts). Saskaņā ar vispārīgajiem noteikumiem pierādījumu jomā dokumenta ticamība un tātad pierādījuma spēks ir atkarīgi no tā izcelsmes, sagatavošanas apstākļiem, adresāta un satura (Vispārējās tiesas spriedums, 2000. gada 15. marts, Cimenteries CBR u.c./Komisija, T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95, Krājums, II‑491. lpp., 1053. punkts). Turklāt liela nozīme ir jāpiešķir tam, ka dokuments ir ticis sagatavots tiešā saistībā ar faktiem (Vispārējās tiesas spriedumi, 1999. gada 11. marts, Ensidesa/Komisija, T‑157/94, Krājums, II‑707. lpp., 312. punkts, un 2003. gada 16. decembris, Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied un Technische Unie/Komisija, T‑5/00 un T‑6/00, Krājums, II‑5761. lpp., 181. punkts) vai ka šo dokumentu ir sagatavojis šo faktu tiešais liecinieks. Turklāt paziņojumi, kas ir pret to sniedzēja interesēm, principā ir uzskatāmi par īpaši ticamiem pierādījumiem (spriedums JFE Engineering u.c./Komisija, minēts 42. punktā, 207., 211. un 212. punkts).

184    Tādējādi, ja tiesai, veicot Komisijas savākto pierādījumu novērtēšanu, rodas šaubas, tās ir jāinterpretē par labu uzņēmumam, kas ir lēmuma, ar kuru konstatēts pārkāpums, adresāts. Tādējādi tiesa nevar secināt, ka Komisija no tiesību viedokļa ir pietiekami pierādījusi attiecīgā pārkāpuma esamību, ja par šo jautājumu tai vēl ir šaubas, it īpaši attiecībā uz prasību atcelt lēmumu par naudas soda uzlikšanu (spriedumi JFE Engineering u.c./Komisija, minēts 42. punktā, 177. punkts; Dresdner Bank u.c./Komisija, minēts 176. punktā, 60. punkts, un 2010. gada 15. decembris, E.ON Energie/Komisija, minēts 176. punktā, 51. punkts).

185    Šajā pēdējā situācijā procedūrās par uzņēmumiem piemērojamo konkurences tiesību normu pārkāpumiem, kuru rezultātā var tikt uzlikti naudas sodi un kavējuma naudas, ir jāpiemēro nevainīguma prezumpcijas princips, kas pašlaik ir noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 48. panta 1. punktā (Tiesas spriedumi, 1999. gada 8. jūlijs, Hüls/Komisija, C‑199/92 P, Krājums, I‑4287. lpp., 149. un 150. punkts; Montecatini/Komisija, C‑235/92 P, Krājums, I‑4539. lpp., 175. un 176. punkts, un 2012. gada 22. novembris, E.ON Energie/Komisija, minēts 175. punktā, 72. un 73. punkts; spriedums JFE Engineering u.c./Komisija, minēts 42. punktā, 178. punkts).

186    Prasītāju iebildumi ir jāpārbauda, ņemot vērā šos apsvērumus.

 Pierādījumu, kurus Komisija ir sniegusi izskatāmajā lietā, atgādinājums

187    Jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 94. un 95. punktā Komisija ir norādījusi, ka laikposmā no 2004. gada 28. jūlija līdz vismaz 2005. gada “15. tirdzniecības nedēļai” Chiquita un Pacific koordinēja savu tirdzniecības stratēģiju Grieķijā, Itālijā un Portugālē, saskaņojot savu cenu stratēģiju attiecībā uz nākotnē piemērojamām cenām, cenu līmeņiem un cenu izmaiņām un/vai tendencēm, un apmainījās ar informāciju par turpmāko rīcību tirgū saistībā ar cenām. Komisija apgalvo, ka slepena vienošanās starp Chiquita un Pacific tika noslēgta 2004. gada 28. jūlija sanāksmē un pēc šī notikuma puses nekavējoties nodibināja citus slepenus kontaktus. Tādējādi pierādījumi norādot, ka laikposmā no 2005. gada februāra līdz aprīlim Chiquita un Pacific šādi sazinājās gandrīz katru nedēļu.

188    Apstrīdētā lēmuma preambulas 96. apsvērumā Komisija norāda, ka galvenie pierādījumi slepenām sarunām ir šādi:

–        dokumenti, kas iegūti pārbaudēs, kuras valsts izmeklēšanas ietvaros veica Itālijas Guardia di Finanza (P1 kga piezīmes);

–        dokumenti, kas iegūti, Komisijai veicot pārbaudes no 2007. gada 28. līdz 30. novembrim, un šo pārbaužu laikā izdarītie paziņojumi;

–        uzņēmuma Chiquita, pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzēja, paziņojumi;

–        atbildes uz informācijas pieprasījumiem un Chiquita secīgi sniegtā informācija.

189    Komisija nošķir vispārējus pārkāpuma pierādījumus, kas ietver Chiquita paziņojumus (apstrīdētā lēmuma preambulas 97.–101. apsvērums), pierādījumus attiecībā uz 2004. gada 28. jūlija sanāksmi, kas ietver Chiquita paziņojumus un P1 kga piezīmes (apstrīdētā lēmuma preambulas 102.–120. apsvērums), pierādījumus saziņai 2004. gada augustā, kas ietver Chiquita paziņojumus un P1 kga piezīmes (apstrīdētā lēmuma preambulas 121.–125. apsvērums), un, visbeidzot, pierādījumus citai saziņai laikposmā no 2005. gada februāra līdz aprīlim, kas ietver iekšējo elektroniskā pasta vēstuli, kuru 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 P1 kgs nosūtīja P2 kgam, tostarp tabulu “Chiquita cenas – 2005”, kurā bija iekļauta informācija par Chiquita cenām no 2005. gada 9. līdz 15. nedēļai, kā arī P2 kga birojā atrastu līdzīgu nedatētu tabulu ar informāciju par 2005. gada 6.–13. nedēļu (preambulas 126.–139. apsvērums).

b)     Par pierādījumu novērtēšanu izskatāmajā lietā

190    Prasītājas apgalvo, ka, kaut arī Komisija un Chiquita ir pielikušas lielas pūles, lai atrastu pierādījumus apgalvotajam pārkāpumam izskatāmajā lietā, dokumentāri “pierādījumi” slepenām sarunām starp konkurentiem, kurus tā sniedz savu apgalvojumu pamatojumam, ir tikai trīs īsas rakstveida piezīmes un iekšēja elektroniskā pasta vēstule, kuru rakstījis bijušais PFCI darbinieks P1 kgs, kas nomira vairāk nekā vienu gadu pirms Komisijas izmeklēšanas sākuma. Prasītājas tādējādi atsaucas uz P1 kga piezīmēm attiecībā uz 2004. gada 28. jūlija pusdienām un viņa divām 2004. gada augustā izdarīto piezīmju lapām, kā arī iekšējo elektroniskā pasta vēstuli, kuru 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 P1 kgs nosūtīja P2 kgam.

191    Tā kā nav citu tiešu dokumentāru pierādījumu un jebkādas pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzējas motivētas un pierādītas atzīšanās, Komisija esot balstījusies tikai uz savu minēto rakstveida piezīmju un elektroniskā pasta vēstules interpretāciju. Tādējādi Komisija šos dokumentus esot interpretējusi pilnīgi kļūdaini, tos esot izrāvusi no konteksta un vispārinājusi tajos iekļautos neskaidros, neprecīzos un fragmentāros formulējumus, šī iemesla dēļ neņemot vērā daudzus dokumentus un liecības, ko Komisijai iesniedza gan Chiquita, gan PFCI un kas varētu attaisnot prasītājas.

192    Tādēļ prasītājas apgalvo, ka nedz rakstveida piezīmes, nedz elektroniskā pasta vēstule nav pietiekami pierādījumi apgalvotajai pret konkurenci vērstajai rīcībai un ka ir iespējams sniegt alternatīvu un pilnīgi ticamu interpretāciju katram no šiem dokumentiem.

193    Turklāt prasītājas apgalvo, ka Komisijas sniegtā šo dokumentu interpretācija acīmredzami ir pretrunā Chiquita un, it īpaši, C1 kga paziņojumiem, kā arī lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem.

 Par P1 kga piezīmēm un 2004. gada 28. jūlija lietišķajām pusdienām

–       Par P1 kga piezīmju ticamību

194    Prasītājas apgalvo, ka P1 kga piezīmju ticamība ir neliela, ņemot vērā to iedabu, to autora personību, kā arī to, ka 2004. gada 28. jūlija pusdienu laikā C1 kgam un P1 kgam bija vairāki pamatoti iemesli sazināties, un ka piezīmes ir tapušas pēc attiecīgās sanāksmes, tālab tās nevarot būt sanāksmes “tālaika” pierādījumi.

195    Pirmkārt, prasītājas atgādina, ka P1 kga piezīmes tika atrastas personisko piezīmju grāmatiņās viņa dzīvesvietā, kad tika veikta valsts izmeklēšana nodokļu jomā, ka šīs piezīmes vispār nevienam nav tikušas darītas zināmas, nedz arī apspriestas, un ka tam tās nav bijušas domātas. PFCI esot bijis labi zināms, ka P1 kgs, “izejot no biroja, mēdza doties uz bāru, lai iedzertu dažas glāzes, pārdomātu dienas notikumus un pierakstītu savas idejas un personiskās pārdomas par savu dzīvi – gan privāto, gan profesionālo dzīvi”. Prasītājas uzsver, ka P1 kgs nomira 2006. gada jūlijā 32 gadu vecumā un tādējādi ir jābūt īpaši piesardzīgiem, lai izdarītu secinājumus no viņa personiskajām piezīmēm, kuras varētu tikt interpretētas ļoti dažādi, it īpaši tāpēc, ka tās esot ļoti neskaidras, nesaskaņotas un fragmentāras un tajās esot daudz ortogrāfijas un gramatikas kļūdu, kas pierāda, ka angļu valoda nebija viņa dzimtā valoda.

196    Turklāt prasītājas uzsver, ka P1 kgs tika pieņemts darbā Pacific, kad viņam bija tikai 26 gadi, ka viņš bija jaunpienācējs banānu nozarē, kurā pārsvarā darbojās pieredzējuši uzņēmēji, kuriem par viņu esot radies priekšstats kā par “apjukušu” un “nedaudz bailīgu” [cilvēku]. Viņš esot bijis “čakls, precīzs” un “labi organizēts” finanšu jomā, bet vienlaikus arī “jūtīgs, pedantisks un pārņemts ar sevi”. Laikā, kad notika 2004. gada 28. jūlija lietišķās pusdienas, viņš esot strādājis PFCI tikai septiņus mēnešus – pēc pārcelšanas no LVP biroja Antverpenē uz Romu; šī pārcelšana neesot notikusi viegli un P1 kgam neesot bijušas labas attiecības ar pieredzējušākiem tirdzniecības grupas kolēģiem, tādējādi darbā viņš esot bijis salīdzinoši vientuļš. Būdams “ļoti godkārīgs”, viņš esot centies iegūt vismaz P2 kga [konfidenciāli] uzticību, cerot, ka viņš tiks paaugstināts amatā PFCI vai LVP, “esot bieži dzirdēts, ka viņš par to sapņoja”. Prasītājas uzskata, ka tas varēja pamudināt P1 kgu ļoti pārspīlēt savos rakstos.

197    183. punktā tika atgādināts, ka vienīgais attiecīgais kritērijs, lai izvērtētu brīvprātīgi iesniegtos pierādījumus, ir to ticamība, kas ir atkarīga no to izcelsmes, to sagatavošanas apstākļiem, to adresāta un to satura saprātīgā rakstura un ticamības. Tāpat ir norādīts, ka liela nozīme ir jāpiešķir tam, ka dokuments ir ticis sagatavots tiešā saistībā ar faktiem vai ka to ir sagatavojis tiešs šo faktu liecinieks.

198    Ņemot vērā šos principus, prasītāju argumenti kopumā nevar likt apšaubīt P1 kga piezīmju ticamību.

199    Pirmkārt, nedz apstāklis, ka tās bija personisko piezīmju grāmatiņas, kurās bija atrodamas piezīmes ne tikai par autora profesionālo, bet arī privāto dzīvi, nedz arī tas, ka šīs piezīmju grāmatiņas tika atrastas viņa dzīvesvietā, nevar likt apšaubīt minēto dokumentu ticamību.

200    P1 kga piezīmju personiskais raksturs un tas, ka tās nebija paredzētas paziņošanai, nevis izslēdz to ticamību, bet, gluži pretēji, to pastiprina. Kaut arī Vispārējā tiesa kā vienu no pierādījumiem ir varējusi ņemt vērā, ka autors ir bijis personīgi ieinteresēts pārspīlēt faktus, lai saviem priekšniekiem parādītu to cerībām atbilstošu rezultātu, lai secinātu, ka dokumenta pierādījuma spēks ir jāsamazina (šajā ziņā skat. spriedumu Dresdner Bank u.c./Komisija, minēts 176. punktā, 132. punkts), šāds arguments nevar tikt piemērots izskatāmajā lietā, kurā tas, ka P1 kga piezīmes nebija paredzētas, lai tās kāds lasītu, ir pierādījums par labu apgalvojumam, ka realitāte tajās ir attēlota tieši tā, kā to uztvēra to autors.

201    Tādējādi prasītāju argumenti, saskaņā ar kuriem, ņemot vērā P1 kga personību, viņa statusu PFCI un banānu nozarē, kā arī to, ka viņš mēģināja “iegūt savu priekšnieku atzinību” un ka viņam esot bijusi tieksme savos rakstos ļoti pārspīlēt, nevar mainīt Vispārējās tiesas pārliecību.

202    Otrkārt, lai arī tas, ka attiecīgās piezīmes ir īsas un sastāv no atslēgvārdiem, kā arī tas, ka to autors ir miris 2006. gada jūlijā (apstrīdētā lēmuma preambulas 18. apsvērums), proti, neilgu laiku pēc tam, kad viņa dzīvesvietā 2006. gada 30. maijā Guardia di Finanza bija veikusi pārbaudi, kuras laikā tika atrasti minētie dokumenti, un pirms šo dokumentu nodošanas Komisijai 2007. gada jūlijā, un ka viņš nevarēja izskaidrot to saturu, liek ievērot zināmu piesardzību, interpretējot šīs piezīmes, šie apstākļi kopumā neļauj apšaubīt šo piezīmju ticamību.

203    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka attiecīgā informācija ir saistīta ar prettiesisku rīcību, kas ietvēra slepeni rīkotas sanāksmes un līdz minimumam samazinātu dokumentāciju. Ņemot vērā grūtības iegūt tiešus pierādījumus par šāda veida pārkāpumiem, kā, piemēram, piezīmes vai protokolus, kas tikuši sagatavoti pārkāpuma īstenošanas laikā notikušo sanāksmju laikā, to pierādījuma spēks nevar tikt apstrīdēts tikai tādēļ, ka tie ir rakstīti ar roku vai ir fragmentāri, vai ietver saīsinājumus un simbolus un ka tādēļ saistībā ar tiem var būt nepieciešami papildu paskaidrojumi vai tie ir jāizvērtē, ņemot vērā pārējo Komisijas rīcībā esošo informāciju (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 2011. gada 16. jūnijs, Solvay/Komisija, T‑186/06, Krājums, II‑2839. lpp., 405. un 406. punkts).

204    Izskatāmajā lietā arī ir jānorāda, ka pretēji prasītāju apgalvotajam P1 kga piezīmes nav neskaidras, pretrunīgas vai nesaskaņotas. Turklāt tas, ka P1 kga dzimtā valoda nebija angļu valoda, neļauj likt apšaubīt šo piezīmju ticamību kopumā. Lai arī Vispārējā tiesa, izvērtējot protokola ticamību, ir ņēmusi vērā protokola autora tās valodas zināšanas, kas tika lietota šajā protokolā atspoguļoto sarunu laikā (šajā ziņā skat. spriedumu Dresdner Bank u.c./Komisija, minēts 176. punktā, 132. punkts), izskatāmajā lietā P1 kga piezīmes ne tikai parāda, ka viņš labi prata angļu valodu, bet arī Komisija ir norādījusi – un prasītājas to nav apstrīdējušas –, ka P1 kgs bija beidzis Kalifornijas (Amerikas Savienotās Valstis) Universitāti, kurā viņš bija ieguvis diplomu tirdzniecībā (apstrīdētā lēmuma preambulas 169. apsvērums), ko tiesas sēdē apstiprināja arī P2 kgs no Pacific. Katrā ziņā ir jāatgādina, ka ir ticis nospriests, ka dokumenta datuma vai paraksta neesamība vai fakts, ka tas ir slikti uzrakstīts, neatņem šim dokumentam pierādījuma spēku, ja tā izcelsme, iespējamais datums un saturs ir nosakāms ar pietiekamu pārliecību (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 2014. gada 11. jūlijs, Sasol u.c./Komisija, T‑541/08, 232. punkts un tajā minētā judikatūra).

205    Treškārt, nedz P1 kga jaunais vecums, nedz viņa statuss PFCI un – vispārīgāk – banānu nozarē nav argumenti, ar kuriem varētu tikt apstrīdēta attiecīgo piezīmju ticamība. Ar C1 kga paziņojumiem, kurus šajā ziņā min prasītājas, nevar tikt atcelts šis konstatējums. Kā norādīja Komisija, un prasītājas to nav apstrīdējušas, C1 kga, kas bija vismaz piecpadsmit gadus vecāks par P1 kgu, paziņojums, ka viņam radās priekšstats, ka viņš bija “drīzāk apjucis jauns cilvēks”, kas bija “nedaudz nobijies”, attiecas uz šo divu cilvēku pirmo tikšanos profesionālās apvienības Associazione Nazionale Importatori Prodotti Ortofrutticoli (Valsts Augļu un dārzeņu importētāju apvienība, ANIPO) sanāksmē, kurā piedalījās pieredzējuši uzņēmēji, kurus C1 kgs kvalificēja kā “rūdītu vilku baru”. Komisija pamatoti apgalvo, ka šādā kontekstā nav pārsteidzoši, ka jauns, maz pieredzējis cilvēks pirmajā sanāksmē jūtas neveikli.

206    Turklāt prasītājas izkropļo C1 kga apgalvojumus, apgalvojot, ka C1 kgs “[ir] atzinis, ka viņš neuzskatīja [P1 kgu] par patiesi integrētu personu un ka viņš pats neslēgtu ar viņu komercdarījumus”. Faktiski šādi negatīvi P1 kga vērtējumi, kas nav ietverti uzklausīšanas protokola fragmentā, uz kuru atsaucas prasītāji, a contrario nevar tikt izsecināti no vienīgā pozitīvā vērtējuma attiecībā uz P2 kgu, kuru ir sniedzis C1 kgs.

207    Attiecībā uz prasītāju apgalvojumu, saskaņā ar kuru “vairāki cilvēki ir apstiprinājuši, ka [P1 kgs] ne tikai bija čakls, precīzs un labi organizēts finanšu jomā, bet arī jūtīgs, pedantisks un pārņemts ar sevi”, ir jānorāda, ka prasītāji šeit atsaucas uz vienīgo P2 kga paziņojumu uzklausīšanā, kas tika sniegts Pacific aizstāvības ietvaros, kuru bija sagatavojuši tā juridiskie konsultanti un kura mērķis bija apšaubīt P1 kga personas ticamību, uzsverot, ka piezīmēs viņam esot bijusi tieksme pārspīlēt savu nozīmi. Turklāt, lai arī P1 kgs esot bijis “pārņemts ar sevi”, 199.–201. punktā jau tika konstatēts, ka apstāklis, ka tās bija viņa personiskās piezīmes un nebija paredzētas, lai tās kāds lasītu, dara neiespējamu pieņēmumu, saskaņā ar kuru viņš šajās piezīmēs esot pārspīlējis savu nozīmi, lai iegūtu savu priekšnieku atzinību. Tāpēc apstāklis, kuru uzsver pašas prasītājas, ka P1 kgs bija “precīzs finanšu jomā”, drīzāk apstiprina viņa piezīmju ticamību.

208    Ceturtkārt, šajā pašā nozīmē un kā to pamatoti uzsver Komisija, nedz apgalvotā P1 kga izolēšana birojā, nedz apgalvotās grūtības veidot attiecības ar saviem kolēģiem, nedz arī viņa apgalvotās alkas profesionālajā jomā, kas turklāt, šķiet, ir pilnīgi normālas šī vecuma darbiniekam, nevarētu likt apšaubīt viņa piezīmju ticamību. Turklāt ir jānorāda, ka, lai pierādītu šos apgalvojumus, prasītājas atsaucas uz dokumentu ar ierobežotu pierādījuma spēku, proti, to juridiskā konsultanta A3 kga rakstītu vēstuli, kas tika sagatavota, lai atbildētu uz paziņojumu par iebildumiem.

209    Visbeidzot, piektkārt, lai arī ir jākonstatē, ka no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītājas nav sniegušas nevienu konkrētu pierādījumu, kas ļautu apšaubīt P1 kga piezīmju ticamību, tomēr ir jānorāda, ka Komisija min vairākus pierādījumus, kuri apstiprina minēto piezīmju ticamību (apstrīdētā lēmuma preambulas 115.–119. apsvērums) un kurus prasītājas nevar atspēkot. Tādējādi Komisija apgalvo, ka P1 kga piezīmju ticamību un to rūpīgu un prātīgu veikšanu apstiprina tas, ka tajās minētā informācija saskan ar citos avotos sniegto informāciju.

210    Pirmkārt, no piezīmju attiecībā uz 2004. gada 14. janvāra sanāksmi, kuras izdarīja P1 kgs, no vienas puses, un P2 kgs, no otras puses, salīdzinājuma izriet, ka vairākos jautājumos tās saskan (apstrīdētā lēmuma preambulas 167. punkts).

211    Otrkārt, P1 kga piezīmēs par Portugāli ir pareiza atsauce uz to, ka laikā, kad notika 2004. gada 28. jūlija pusdienas, viens Chiquita darbinieks bija Portugālē un ka Chiquita plānoja mainīt šo struktūru, ko apstiprina vairākas Chiquita atbildes, kā arī struktūrshēma un dokuments par šīs sabiedrības stratēģiskajām prioritātēm 2005. gadā; turklāt P1 kga piezīmēs Portugāles tirgus ir aprakstīts kā “mazāk stabils” tirgus ar “zemākām cenām” salīdzinājumā ar citiem attiecīgajiem tirgiem, proti, Grieķijas un Itālijas tirgu, kurā Chiquita banāniem nav “augstākās šķiras” statusa, – šo informāciju apstiprina Chiquita sniegtā atbilde un cenu tabula un Pacific atbilde uz informācijas pieprasījumiem. Šādas sakritības starp P1 kga piezīmēm un citiem lietas materiālu elementiem var tikt konstatētas, neskarot vēlāku pārbaudi attiecībā uz prasītāju argumentiem, kas izvirzīti, lai apstrīdētu Chiquita paziņojumu ticamību.

212    Treškārt, P1 kga piezīmēs, runājot par Grieķiju, ir pareizi aprakstīta Chiquita hierarhiskā struktūra šajā tirgū (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 10. apsvērumu) un minētas diskusijas par Chiquita un Pacific sadarbību nosūtīšanas jomā attiecībā uz Salerno (Itālija) un Egejas (Grieķija) ostām. Taču Pacific pieļauj, ka Pacific un Chiquita apsprieda sadarbību nosūtīšanas jomā attiecībā uz šīm ostām. Chiquita iesniegtā 2005. gada 23. februāra iekšējā elektroniskā pasta vēstule arī liecina par apspriedēm saistībā ar līdziekraušanu, kas saskaņā ar Chiquita paziņojumiem norisinājās līdz 2006. gada jūnijam. Attiecībā uz 2005. gada 23. februāra iekšējo elektroniskā pasta vēstuli ir jānorāda, ka, neraugoties uz atšķirīgām šīs vēstules interpretācijām, kuras sniedz lietas dalībnieki, un neatkarīgi no jautājuma par to, par kāda veida nolīgumu un kādu tirgu norisinājās apspriedes, no šīs elektroniskā pasta vēstules skaidri izriet, ka tās attiecās uz (iespējamu) Pacific un Chiquita sadarbību līdziekraušanas jomā; tas parāda, ka šo jautājumu apsprieda divi konkurenti, un padara attiecīgo elektroniskā pasta vēstuli par pierādījumu P1 kga piezīmju ticamībai.

213    Turklāt P1 kgs atsaucas uz (iespējamu) Chiquita Consul markas banānu piegādes samazinājumu Grieķijai, un no Chiquita tabulas izriet, ka, sākot no 2005. gada 18. nedēļas, tā faktiski samazināja šīs markas banānu tirdzniecību.

214    Ceturtkārt, attiecībā uz P1 kga piezīmēm par Pacific un Chiquita stratēģiskajām apspriedēm saistībā ar Itālijas tirgu (kurās it īpaši ir minēts “Consul [apjoma] samazinājums: 15 000/nedēļā”, koncentrēšanās uz Chiquita [markas banānu] apjoma palielinājumu, kā arī priekšlikums “dot vietu Bonita” un tas, ka “Bonita palielina cenas”) no Chiquita cenu tabulas izriet, ka Chiquita no 2004. gada otrā pusgada faktiski palielināja savas augstākās šķiras markas banānu Chiquita tirdzniecības apjomu un 2005. gadā sāka ievērojami samazināt savas zemākās banānu markas Consul tirdzniecību Itālijā.

215    Turklāt P1 kga piezīmes par Chiquita stratēģiju attiecībā uz Itāliju apstiprina Chiquita iekšējā piezīme, kuru, noslēdzoties licenču režīmam 2005. gada beigās, pēc C1 kga [pieprasījuma] sagatavoja C2 kgs (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 35. apsvērumu un 60. zemsvītras piezīmi) un kurā bija iekļauta Itālijas tirgus analīze laikposmā pēc minētā režīma beigām; tajā ir šāds apgalvojums:

“Ieviešot jauno sistēmu, būtu sagaidāms “ciešs” tirgus starp Chiquita un Bonita. Tas ir viens no iemesliem, kura dēļ Chiquita atteicās no Consul importa. Diemžēl, lai arī Chiquita darbības attiecībā uz diapazona augšdaļu bija pastāvīgas, Bonita rīcības tirgū “diapazona zemākajā daļā” vispār nebija.”

216    Var tikt atzīts, ka šis dokuments apstiprina P1 kga piezīmēs iekļautās informācijas ticamību, proti, Chiquita nodomu samazināt savas Consul markas pārdevumus par labu Chiquita markai, nepaužot viedokli jautājumā – kuru apsprieda lietas dalībnieki (apstrīdētā lēmuma preambulas 118. un 119. apsvērums) – par to, vai šī piezīme ir pierādījums Chiquita un Pacific pret konkurenci vērstai rīcībai. No apstrīdētā lēmuma preambulas 118.–120. apsvēruma izriet, ka Komisija uz attiecīgo memorandu atsaucas tikai kā uz pierādījumu, kas pamato P1 kga piezīmju ticamību, nevis pierādījumu nolīguma noslēgšanai 2004. gada 28. jūlija pusdienu laikā vai arī šāda nolīguma īstenošanai (šajā ziņā skat. arī 257.–260. punktu).

217    Turklāt pretēji prasītāju apgalvotajam apstāklis, ka šī piezīme tikusi izdarīta pēc P1 kga piezīmju sagatavošanas datuma, nekādā ziņā nemazina tās pierādījuma spēku. No 178. punktā minētās judikatūras izriet, ka Komisija var ņemt vērā pierādījumus, kas neattiecas uz laikposmu, kurā izdarīts pārkāpums, ja šie pierādījumi veido Komisijas minēto norāžu kopumu, lai pierādītu šo pārkāpumu, un piezīmē arī ir atsauce uz pagātni, tātad laikposmu, kurā darbojās licenču režīms.

218    Replikas rakstā prasītājas nenoraida tikko izklāstītos pierādījumus un tikai apgalvo, ka “piezīmes kopumā nevar tikt uzskatītas par ticamu pierādījumu tikai tādēļ, ka [P1 kga] piezīmēs ir dažas rindas, kurās ir atsauce uz faktiski apspriestajiem jautājumiem, vai tāpēc, ka noteikts faktisko paziņojumu skaits attiecībā uz banānu nozari var tikt pārbaudīts, jo informācija ir publiski pieejama”. Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka prasītājas nevar atspēkot Komisijas sniegtos pierādījumus, kas ir minēti 210.–217. punktā.

219    Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka laikā, kad notika 2004. gada 28. jūlija lietišķās pusdienas, C1 kgam un P1 kgam bija vairāki pamatoti iemesli saziņai, it īpaši saistībā ar ANIPO nākotni un iespēju noslēgt vienošanās par kopīgu iegādi un kopīgu nosūtīšanu, ko apstiprina C1 kga paziņojumi. Tāpēc, beidzoties licencēm un meklējot citus piegādes avotus ar vairāku savu konkurentu starpniecību, Chiquita esot noslēgusi vienošanās ar citiem konkurentiem un esot uzrunājusi P2 kgu no PFCI, lai noslēgtu šādu vienošanos ar PFCI. Tā kā [P2 kgs] neatbalstīja šo priekšlikumu, ko uzskatīja par komerciāli neizdevīgu, prasītājas apgalvo, ka neesot pārsteidzoši, ka C1 kgs no jauna izmantoja izdevību, šoreiz piedāvājot noslēgt līdzīgu vienošanos tieši nepieredzējušam jaunpienācējam P1 kgam.

220    Šī argumentācija ir jānoraida, un nav jāpārbauda, vai C1 kgam un P1 kgam bija pamatoti iemesli tikties. Pietiek norādīt, ka, lai arī šādi pamatoti iemesli, protams, varētu sniegt alternatīvu izskaidrojumu viņu tikšanās iemeslam, tie nemazina viņu saziņas slepeno raksturu – pieņemot, ka tas ir pierādīts. Kā apstrīdētā lēmuma preambulas 147. apsvērumā norāda Komisija, apgalvojums, saskaņā ar kuru konkurentiem, iespējams, ir pamatoti [iemesli] saziņai, katrā ziņā neizslēdz, ka šīs slepenās sarunas tāpat ir notikušas. Tiesa jau ir uzsvērusi, ka nolīgumu var uzskatīt par tādu, kuram ir ierobežojošs mērķis, pat tad, ja konkurences ierobežošana nav tā vienīgais mērķis un tas ir vērsts arī uz citiem, tiesiskiem mērķiem (skat. Tiesas spriedumu, 2006. gada 6. aprīlis, General Motors/Komisija, C‑551/03 P, Krājums, I‑3173. lpp., 64. punkts un tajā minētā judikatūra). Kā pamatoti norāda Komisija, lai apšaubītu apstrīdētajā lēmumā minētos konstatējumus, prasītājas nevar tikai pierādīt, ka saziņai ir bijis arī tiesisks mērķis, bet tām ir jāpierāda, ka saziņa notikusi tikai ar šādu mērķi.

221    Treškārt, prasītājas apgalvo, ka P1 kga piezīmes nevarot būt 2004. gada 28. jūlijā pusdienu laikā notikušās sarunas, kas turklāt ilga tikai aptuveni 40–45 minūtes un norisinājās netālu no trokšņaina viesnīcas baseina, ticama transkripcija, jo, kā esot apstiprinājis C1 kgs, P1 kgs šo pusdienu laikā neesot izdarījis nekādas piezīmes, kuras varētu tikt uzskatītas par [sanāksmes] “tālaika” pierādījumu. Šīs piezīmes, iespējams, ir sagatavotas neilgu laiku pēc sanāksmes, un tādējādi tās esot jāuzskata par personiskām pārdomām saistībā ar apspriestajiem jautājumiem, kas atspoguļo P1 kga domas par to, kā kopā ar Chiquita tiktu organizēta kopīga iegāde un kopīga nosūtīšana, kā to esot apstiprinājis C1 kgs.

222    Kā tika atgādināts 183. un 197. punktā, lai izvērtētu dokumenta pierādījuma spēku, ir jāpiešķir liela nozīme apstāklim, ka tas ir ticis sagatavots tiešā saistībā ar faktiem vai to ir sagatavojis šo faktu tiešs liecinieks. Izskatāmajā lietā netiek apstrīdēts, ka P1 kgs piedalījās 2004. gada 28. jūlija pusdienās, un tādējādi viņš var tikt kvalificēts kā tiešs liecinieks. Turklāt, ņemot vērā, ka pusdienās piedalījās neliels dalībnieku skaits – proti, P1 kgs, C1 kgs un C2 kgs –, kā arī ņemot vērā, ka P1 kgs bija vienīgais Pacific pārstāvis, viņš bija ne tikai vērotājs, bet arī aktīvs sarunu dalībnieks, kas apstiprina, ka viņa liecībai ir liels pierādījuma spēks. Tas, ka tādējādi tā bija tieša saruna starp trīs dalībniekiem, padara neiespējamu prasītāju izteikto pieņēmumu, saskaņā ar kuru P1 kga liecības pierādījuma spēks varētu mazināties tāpēc, ka pusdienu laikā bija troksnis un tas varēja traucēt P1 kgam saprast sarunu.

223    Tādējādi P1 kga piezīmes var tikt kvalificētas kā tālaika pierādījums 2004. gada 28. jūlija pusdienām, pat ja tās nav izdarītas pusdienu laikā, bet neilgi pēc tām. Pietiek konstatēt, ka tālaika dokumenta iedabai – kā apstrīdētā lēmuma preambulas 166. apsvērumā pamatoti apgalvo Komisija – nav pretrunā tas, ka tajā ir norādīti paziņojumi, kas veikti neilgi pirms faktu rašanās, un nekas P1 kga piezīmēs – pat ja tās būtu pierakstītas pēc notikuma – neliecina par to, ka tās neatbilda šī notikuma laikā notikušo sarunu saturam (šajā ziņā skat. spriedumu, Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, minēts 178. punktā, 39. punkts). Tas, ka notikumi un datumi piezīmēs ir norādīti hronoloģiskā secībā un parastā kārtībā, arī apstiprina apgalvojumu, saskaņā ar kuru tās tika veiktas attiecīgo notikumu norises brīdī vai arī neilgi pēc tiem. Turklāt ir jāatgādina, ka 210. punktā tika norādīts, ka vismaz attiecībā uz vienu notikumu, proti, 2004. gada 14. janvāra sanāksmi, lietas materiālos ir iekļautas P1 kga piezīmes, no vienas puses, un P2 kga piezīmes, no otras puses, kas daudzos jautājumos sakrīt (apstrīdētā lēmuma preambulas 167. apsvērums).

224    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītāju argumenti, lai apstrīdētu P1 kga piezīmju ticamību kopumā, ir jānoraida.

–       Par prasītāju piedāvāto piezīmju attiecībā uz 2004. gada 28. jūlija lietišķajām pusdienām interpretāciju

225    Prasītājas apgalvo, ka, lai mēģinātu pierādīt, ka Chiquita un PFCI bija noslēgušas pret konkurenci vērstu nolīgumu, Komisija balstās uz savu interpretāciju, kuru tā sniedz dažām P1 kga rakstveida piezīmju rindām (apstrīdētā lēmuma preambulas 105. apsvērums), kas ir apzīmētas kā “tālaika dokumentāri pierādījumi” lietišķajām pusdienām, kuras notika 2004. gada 28. jūlijā restorānā Shangri la Corsetti Romā, kurās piedalījās C1 kgs un C2 kgs no Chiquita un P1 kgs no PFCI un kuru laikā esot “noslēgta Chiquita un Pacific slepena vienošanās”, lai gan ne vien šo piezīmju pierādījuma spēks esot ļoti ierobežots, bet, vēl jo vairāk, Komisija arī, ņemot vērā kontekstu un apstākļus, kādos P1 kgs šīs piezīmes esot veicis, tās esot interpretējusi pilnīgi kļūdaini.

226    Apstrīdētajā lēmumā Komisija paskaidro, ka 2004. gada 28. jūlijā restorānā Shangri la Corsetti Romā notikušajās pusdienās, kurās piedalījās C1 kgs un C2 kgs no Chiquita un P1 kgs no Pacific, tika noslēgta Chiquita un Pacific slepena vienošanās un ka pēc šīs sanāksmes C1 kgs un P1 kgs sāka regulāri sazvanīties. Komisija apgalvo, ka tālaika dokumentāri pierādījumi, kas saistīti ar šo sanāksmi, proti, P1 kga piezīmes (apstrīdētā lēmuma preambulas 105. apsvērums), parāda, kā Chiquita un Pacific guva labumu no šīs sanāksmes, lai izveidotu cenu koordinācijas sistēmu, kas vēlāk tika pilnveidota (apstrīdētā lēmuma preambulas 102.–104. apsvērums).

227    Komisija apgalvo, ka no šīm piezīmēm izriet, ka Chiquita un Pacific, kas ir apzīmēta ar vārdu Bonita, apsprieda savu darbību Portugālē, Grieķijā un Itālijā un izstrādāja pastāvīgas sadarbības “rīcības plānu”, kas sastāvēja no trim daļām. Saskaņā ar tās viedokli nākamās nedēļas laikā abas puses, pirmkārt, esot sazinājušās, lai vienotos par cenām Portugālē un noskaidrotu, vai [cenas] būtu “jāsaglabā” tajā pašā līmenī, vai arī tās būtu “jāpalielina” vai “jāsamazina”. Šis apgalvojums atbilstot Chiquita paziņojumam, saskaņā ar kuru pēc 2004. gada 28. jūlija sanāksmes C1 kgs un P1 kgs laiku pa laikam apmainījās ar informāciju saistībā ar specifiskākām cenu tendencēm nākamajai nedēļai, izmantojot jēdzienus, kas ļāva abām pusēm saprast, vai cenas būtu jāpalielina, jāsamazina vai jāsaglabā tajā pašā līmenī. Otrkārt, rīcības plāns parādot, ka abas puses piešķīra zināmu prioritāti savai stratēģijai attiecībā uz Itāliju (lietojot izteicienu “sākumā pievērsties Itālijai”), un, visbeidzot – treškārt, uzsvars esot ticis likts uz to kopīgo stratēģiju Grieķijai (lietojot izteicienu “vēlāk Grieķija”) (apstrīdētā lēmuma preambulas 106. apsvērums).

228    Turpretī prasītājas apgalvo, ka šīs P1 kga piezīmes attiecībā uz 2004. gada 28. jūlija pusdienām ir viņa personiskās pārdomas par šo pusdienu laikā notikušo sarunu tematu, ko ir apstiprinājis C1 kgs, proti, “Chiquita iespēju iegādāties banānus no Noboa Ekvadorā”. Tādējādi piezīmes esot jāinterpretē kā P1 kga personiskās domas par to, kā īstenot vienošanos par kopīgu iegādi.

229    Jāatgādina, ka no 194.–224. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka prasītāju argumenti, kas izvirzīti, lai apstrīdētu P1 kga piezīmju ticamību kopumā, nevar tikt pieņemti un ka minētajām piezīmēm, gluži pretēji, ir jāpiešķir augsts pierādījuma spēks, jo tās ir sagatavojis tiešs faktu liecinieks un to ticamību apstiprina citi pierādījumi. Šajos apstākļos prasītāju pieņēmums, saskaņā ar kuru piezīmes esot jāinterpretē kā tādas, kurās ir atspoguļotas P1 kga personiskās domas, nevis saruna, kas faktiski notikusi 2004. gada 28. jūlija pusdienu laikā, nevar tikt pieņemts.

230    Pirmkārt, ir jānorāda, ka prasītāju minētais C1 kga apgalvojums, saskaņā ar kuru pusdienu sarunu temats bija “Chiquita iespēja iegādāties banānus no Noboa Ekvadorā”, neatceļ Komisijas interpretāciju, ciktāl ar to netiek noliegts, ka attiecīgo pusdienu laikā tika apspriestas arī iespējas par kopīgu iegādi (apstrīdētā lēmuma preambulas 151. apsvērums). Tomēr no prasītāju minētā citāta neizriet, ka sanāksmē tika apspriests tikai šis jautājums, un 220. punktā jau tika norādīts, ka, lai atspēkotu konstatējumus apstrīdētajā lēmumā, prasītājas nevar tikai pierādīt, ka saziņai ir bijis arī tiesisks mērķis, bet tām ir arī jāpierāda, ka saziņai ir bijis tikai tiesisks mērķis.

231    Tātad šī interpretācija, kā arī interpretācija, kas sniegta, lai pierādītu, ka piezīmēs ir atspoguļotas tikai P1 kga personiskās domas, ņemot vērā piezīmju skaidrību attiecībā uz Pacific un Chiquita nodomu saskaņot savas cenas, ir jānoraida.

232    Tādējādi Komisija pamatoti apgalvo, ka interpretācija, saskaņā ar kuru piezīmes attiecībā uz 2004. gada 28. jūlija pusdienām ir P1 kga personiskās pārdomas par Chiquita iespēju iegādāties banānus no Noboa Ekvatorā, neizslēdz, ka no šīm piezīmēm skaidri izriet, ka Chiquita un Pacific apsprieda savu darbību Portugālē, Grieķijā un Itālijā, ka tās paredzēja “iknedēļas sadarbību, lai saglabātu cenas” un izstrādāja “rīcības plānu”, kas sastāvēja no trim daļām un saskaņā ar kuru “[P1 kgs] un [C1 kgs]” “[nākošnedēļ apspriestos] par Portugāli”, lai pieņemtu “lēmumu par cenām” un noskaidrotu, vai tās jāsaglabā tajā pašā līmenī, “jāpalielina” vai “jāsamazina”. Šis izklāsts atbilst Chiquita 2008. gada 22. maija paziņojumam, saskaņā ar kuru pēc 2004. gada 28. jūlija sanāksmes C1 kgs un P1 kgs laiku pa laikam apmainījās ar informāciju saistībā ar specifiskākām cenu tendencēm nākamajai nedēļai, lietojot jēdzienus, kas ļāva abām pusēm saprast, vai cenas būtu jāpalielina, jāpaaugstina vai jāsaglabā tajā pašā līmenī (apstrīdētā lēmuma preambulas 100. apsvērums), un tas var tikt konstatēts, neskarot prasītāju argumentu attiecībā uz Chiquita paziņojumiem turpmāku pārbaudi (skat. 336. un nākamos punktus).

233    Otrkārt, prasītāju interpretācija, saskaņā ar kuru piezīmes parāda, ka C1 kgs sniedza P1 kgam īsu pārskatu par Portugāles tirgu, lai šo jaunpienācēju informētu par tirdzniecības struktūru, kurā PFCI tiktu iekļauta, ja tā piegādātu banānus Chiquita, nevar tikt pieņemta, jo tajā nav ņemts vērā, ka pēc norādes, saskaņā ar kuru Portugāles tirgus ir “visvājākais no trim T2 tirgiem”, tiek lietots izteiciens “iknedēļas sadarbība, lai saglabātu cenu”, kura, kā uz to norāda Komisija, nevar tikt izskaidrota ar nodomu informēt jaunpienācēju par Chiquita pārdošanas struktūru Portugālē.

234    Prasītājas tomēr apgalvo, ka interpretācija, saskaņā ar kuru frāze “iknedēļas sadarbība, lai saglabātu cenu” liecina par to, ka Chiquita un Pacific bija vienojušās par sadarbību saistībā ar cenu, neesot saderīga ar Chiquita paskaidrojumiem un cenu, kuru PFCI paredzēja noteikt Portugālē. Tādējādi ticamāka esot interpretācija, ka C1 kgs paskaidroja P1 kgam, ka strādāt ar darbinieku nozīmē, ka Chiquita sadarbosies ar šo darbinieku katru nedēļu, lai nolemtu, kādas cenas ir jānosaka Portugāles tirgum. Alternatīvi P1 kgs varēja arī domāt, ka, noslēdzot ar Chiquita vienošanos par kopīgu nosūtīšanu, PFCI tiks dota iespēja saglabāt šīs cenas, ja tā sniegs Portugālei iknedēļas pakalpojumu.

235    Vispirms šī interpretācija nespēj pārliecināt, jo, ņemot vērā īstenoto rīcības plāna posmu, uz kuru norāda frāze “nākošnedēļ apspriesties par Portugāli: lēmums par cenu: statu quo, palielināt, pazemināt. [P1 kgs]/[C1 kg]”, šķiet, ka ar frāzi “iknedēļas sadarbība, lai saglabātu cenu” attiecībā uz Portugāli, ir izdarīta atsauce uz C1 kga un P1 kga divpusēju sadarbību.

236    Chiquita un C1 kga paziņojumi, uz kuriem atsaucas prasītājas, kuras apgalvo, ka pusdienu laikā apspriestie temati bija kopīga iegāde un kopīga nosūtīšana, nav pretrunā secinājumiem, kurus Komisija izdarījusi no P1 kga piezīmēm (šajā ziņā skat. jau 230. punktu).

237    Visbeidzot, prasītājas apgalvo, ka frāze “iknedēļas sadarbība, lai saglabātu cenu” nevarot tikt interpretēta kā tāda, kas attiecas uz konkurentu savstarpējo sadarbību. Pretējā gadījumā, ņemot vērā “rīcības plānu” Portugālei, uz kuru norāda frāze “nākošnedēļ apspriesties par Portugāli: lēmums par cenu: statu quo, palielināt, pazemināt”, P1 kgam un C1 kgam būtu bijuši jāuztur iknedēļas kontakti, lai “saglabātu cenu” no 32. nedēļas, – bet to Komisija neesot pierādījusi. Turklāt lietas materiāliem pievienotie pierādījumi, proti, P1 kga 2004. gada 2. augusta piezīmes un iknedēļas ziņojums par cenām attiecībā uz 2004. gada 32. nedēļu, skaidri pierādot, ka PFCI bija gatava tam, ka 32. nedēļā tai būs jāsamazina cenas Portugālē. Turklāt Komisija atbilstoši savām vajadzībām neesot ņēmusi vērā, ka vārds “palielināt” P1 kga piezīmēs bija nosvītrots.

238    Šie argumenti ir jānoraida.

239    Pirmkārt, norāde “iknedēļas sadarbība, lai saglabātu cenu” nevar tikt interpretēta tādējādi, ka nākamajā nedēļā cena noteikti ir jāsaglabā tādā pašā līmenī, bet gan, ka tā attiecas uz sadarbību, kuras mērķis ir vispārēji saglabāt zināmu cenu stabilitāti, rīkojot iknedēļas apspriedes, kuru laikā bija jānolemj, vai attiecīgajā nedēļā cena ir jāsaglabā tādā pašā līmenī, vai arī tā ir jāpalielina vai jāsamazina (lietojot frāzi “rīcības plāns: nākošnedēļ apspriesties par Portugāli: lēmums par cenu: statu quo, palielināt, pazemināt”). Tādējādi ar to, ka Pacific bija gatava samazināt cenu Portugālē nākamajā nedēļā pēc 2004. gada 28. jūlija pusdienām, nevar tikt pierādīts, ka šo pusdienu laikā puses nebija vienojušās par sadarbību cenu jomā. Arī tas, ka P1 kga piezīmēs vārds “palielināt” bija nosvītrots, nevar atspēkot Komisijas interpretāciju, un pat ir jānorāda, ka apstāklis, ka P1 kgs savās piezīmēs šo vārdu bija nosvītrojis saistībā ar “rīcības plānu” nākamajai nedēļai attiecībā uz Portugāli, atbilst prasītāju minētajam apstāklim, ka Pacific attiecīgajā nedēļā faktiski bija gatava samazināt savu cenu Portugālē.

240    Otrkārt, neatkarīgi no jautājuma par to, vai Komisijai bija pienākums pierādīt sadarbības īstenošanu, par kuru ir runa piezīmēs attiecībā uz 2004. gada 28. jūlija pusdienām, un neskarot to pierādījumu pārbaudi, kas attiecas uz turpmāko saziņu starp pusēm, pietiek konstatēt, ka tas, ka Komisija nav sniegusi īpašus pierādījumus P1 kga un C1 kga saziņai kopš nedēļas pēc 2004. gada 28. jūlija pusdienām, nevar būt pierādījums tam, ka šo pusdienu laikā abas personas nebija panākušas vienošanos.

241    Treškārt, prasītājas apgalvo, ka piezīmēs attiecībā uz Grieķiju ir norādīts, ka C1 kgs sniedza P1 kgam īsu pārskatu par Chiquita darbību Grieķijā, lai viņu pārliecinātu par priekšrocībām, kādas tiks iegūtas, noslēdzot vienošanos par kopīgu iegādi. Frāze “atbalsts īstenot kombināciju Chiquita/Bonita” varētu tikt saprasta arī tādējādi, ka C1 kgs pieradināja P1 kgu pie domas par augļu un licenču piegādi konkurentei, noslēdzot vienošanos par kopīgu iegādi. Ciktāl Chiquita neesot bijis licences, tā esot nolēmusi samazināt Consul markas banānu tirdzniecību par labu Chiquita markas banāniem, kurus tā varēja pārdot par lielāku cenu, kas izskaidrojot nākamo frāzi: “samazināt arī Consul. Chiquita ideja: visi Chiquita, tikai augstākās šķiras preču zīme”. Šajā kontekstā frāze “atbalsts īstenot kombināciju Chiquita/Bonita” attiecoties uz konkurences samazināšanu Pacific Bonita preču zīmei pēc Chiquita vienpusēja lēmuma palielināt augstākās šķiras Chiquita preču zīmes apjomu un samazināt zemākas [banānu] preču zīmes Consul apjomu. Alternatīvi šī frāze varētu tikt saprasta arī kā C1 kga norādījumi par to banānu kvalitātes nosacījumiem, kas iegādāti no PFCI.

242    Nākamās frāzes “Chiquita cenas Grieķijā = Itālijā” un “viņi uzskata, ka tam būtu jābūt = Bonita Itālijā un Grieķijā” zaudētu savu nozīmi, jo ne Chiquita cenas, ne PFCI cenas Itālijā un Grieķijā neesot bijušas vienādas. Tāpēc attiecīgās rindas esot jāanalizē, ņemot vērā apspriedes par kopīgu iegādi, un tādējādi tās nozīmējot, ka C1 kgs mēģināja pārliecināt P1 kgu noslēgt vienošanos par kopīgu iegādi, viņam paskaidrojot, ka, ja PFCI ar savām licencēm importētu Chiquita preču zīmes banānus, kas vēlāk tiktu pārdoti par augstāku cenu, Chiquita atmaksātu daļu no šīm cenām Pacific, lai kompensētu atgūstamo trūkumu, kas rastos Pacific, tai samazinot importēto Bonita preču zīmes banānu apjomu. Tādējādi šīs frāzes nepierādot, ka abi konkurenti apsprieda savas attiecīgās cenu stratēģijas un, it īpaši, faktisko cenu tirgū.

243    Tādējādi piezīmēs neesot neviena pierādījuma tam, ka Chiquita un PFCI būtu noslēgušas pret konkurenci vērstu nolīgumu saistībā ar cenu stratēģijām Grieķijā, un Komisija neesot arī pierādījusi, ka šāds nolīgums tika īstenots. Šajā ziņā fakti nepārprotami pierādot, ka PFCI cenu atšķirības Grieķijā un Itālijā neesot samazinājušās, kas būtu noticis, ja apgalvotais nolīgums tiktu noslēgts un īstenots.

244    Komisija apgalvo, ka no P1 kga piezīmēm attiecībā uz cenām Grieķijā izriet, ka Chiquita ir minējusi tās mērķi pielīdzināt savu cenu Grieķijā cenai Itālijā, kur tā bija augstāka (kā uz to norāda frāzes “Chiquita cena Grieķijā = Itālijā” lietojums), un paskaidrojusi, ka šāda pieeja, pēc tās domām, ir jāpiemēro Pacific Bonita preču zīmes banāniem Grieķijā un Itālijā (kā uz to norāda frāzes “[Chiquita] uzskata, ka tam būtu jābūt = Bonita Itālijā un Grieķijā” lietojums). Turklāt Komisijas skatījumā jautājums par savstarpēju savienojuma veidu starp attiecīgajām Chiquita un Pacific cenām Grieķijā un Itālijā ir ļoti jutīgs temats attiecībā uz abu konkurentu attiecīgo cenu stratēģiju (apstrīdētā lēmuma preambulas 109. un 110. apsvērums).

245    Vēl Komisija precizē, ka apstrīdētajā lēmumā netiek apgalvots, ka Consul preču zīmes banānu tirdzniecības samazinājums vai “kombinācijas Chiquita/Pacific” īstenošana bija nolīguma par cenu noteikšanu sastāvdaļa. Tāpēc prasītāju argumenti, kas izvirzīti, lai pierādītu, ka lēmums samazināt savas Consul preču zīmes banānu tirdzniecību par labu savai Chiquita preču zīmei, bija vienpusējs Chiquita lēmums, nav jāpārbauda.

246    Neatkarīgi no jautājuma par to, vai piezīmes attiecībā uz Grieķiju liecina par nolīgumu vai saskaņotām darbībām un vai Komisijai obligāti bija jānošķir šie divi prettiesiskās rīcības veidi (šajā ziņā skat. 437. un nākamos punktus), ir jākonstatē, ka šajās piezīmēs nav norāžu, kas apstiprinātu prasītāju interpretāciju, saskaņā ar kuru tajās ir atspoguļotas apspriedes par augstākas cenas, kas tiktu iegūta par Chiquita preču zīmes banāniem, kuri tiktu importēti, izmantojot Pacific licences, sadalījumu. Gluži pretēji, no šīm piezīmēm izriet, ka C1 kgs un P1 kgs savstarpēji darīja zināmus nodomus un stratēģijas attiecībā uz cenu noteikšanu un ka C1 kgs izklāstīja savu viedokli P1 kgam, saskaņā ar kuru Pacific savu cenu līmeni Grieķijā bija jāmēģina pielīdzināt cenu līmenim Itālijā (kā uz to norāda frāzes “viņi uzskata, ka tam būtu jābūt = Bonita Itālijā un Grieķijā” lietojums). Šajā gadījumā jautājumam par to, vai faktiskās cenas vēlāk tieši atbilda viņu nodomiem, nav nozīmes, un katrā ziņā cenu nepielīdzināšana paredzētajam līmenim neizslēdz secinājumu, saskaņā ar kuru piezīmes liecina par Chiquita un Pacific informācijas apmaiņu saistībā ar nodomiem par cenām Grieķijā.

247    Ceturtkārt, prasītājas vispirms apgalvo, ka piezīmēs attiecībā uz Itāliju lietotā frāze “izstumt Dole un Del Monte” neatspoguļojot C1 kga un P1 kga sarunu, ciktāl, ņemot vērā, ka Dole un Del Monte kopējā tirgus daļa Itālijā bija 40 %, acīmredzami neesot ticams, ka Chiquita un PFCI, kuru tirgus daļa Itālijas tirgū bija tikai 10 %, varētu apspriesties un, it īpaši, vienoties par šādu stratēģiju, ko turklāt esot apstiprinājis C1 kgs, kurš 2010. gada 18. jūnija uzklausīšanā attiecībā uz P1 kga piezīmēs pausto domu “izstumt Dole un Del Monte” paziņoja, ka “tas ir tikai cilvēks, kurš nezina, ko runā” un ka “tas ir pilnīgi nesaprātīgi”.

248    Prasītājas turpina, apgalvojot, ka frāzes, kas lietotas nākamajās rindās attiecībā uz Consul preču zīmes banānu apjoma samazinājumu un Chiquita preču zīmes banānu apjoma palielinājumu, arī ir jāsaprot kā C1 kga paskaidrojumi attiecībā uz Chiquita vienpusēju plānu pievērsties rentablākas Chiquita preču zīmes banānu tirdzniecībai, jo tai nebija licenču, – no šiem paskaidrojumiem P1 kgs esot secinājis, ka šī Chiquita stratēģija dotu vietu Bonita preču zīmes banāniem. Tāpat frāzes “reglamentēt piedāvājumu (Ekvadora)” un “Bonita spiež [uz leju] cenas” atspoguļojot P1 kga domu, saskaņā ar kuru, ja Chiquita iegādātos banānus Ekvadorā, arī Pacific varētu samazināt piedāvājuma cenas šajā valstī. Tomēr Chiquita esot samazinājusi Consul preču zīmes banānu apjomu Itālijā tikai gandrīz gadu pēc 2004. gada 28. jūlija pusdienām, tādējādi katrā ziņā šī samazināšana nevarēja būt saistīta ar šo pusdienu laikā apspriesto jautājumu, ne arī būt pret konkurenci vērstas darbības sekas un katrā ziņā P1 kga personiskie secinājumi no C1 kga paskaidrojumiem nekādā ziņā nenozīmējot, ne arī pierādot, ka būtu ticis noslēgts jebkāds pret konkurenci vērsts nolīgums ar mērķi sadalīt tirgus vai saskaņot cenas.

249    Visbeidzot, prasītājas apgalvo, ka norādes frāzēs “vietējs nolīgums (Itālija/Portugāle/Grieķija)” un “pārāk liela (mītnes vieta). Nav iespējams” arī esot jāinterpretē saistībā ar kopīgu iegādi un ka tās nozīmējot, ka, pēc P1 kga domām, būtu ļoti grūti noslēgt nolīgumu par kopīgu iegādi, ja tiktu iesaistītas Chiquita un PFCI juridiskās adreses, kā to pierādīja tas, ka iepriekšējās apspriedes starp Chiquita mītni un LVP nebija sekmīgas, tādējādi bija jādod priekšroka vietējā līmenī noslēgtam nolīgumam.

250    Vispirms ir jānorāda, ka no apstrīdētā lēmuma preambulas 112. apsvēruma izriet, ka Komisija nepārmet pusēm vienošanos “izstumt Dole un Del Monte no [Itālijas] tirgus”, ne arī to, ka šāds plāns būtu bijis balstīts uz “nolīgumu, kas noslēgts ar mērķi vērsties pret divu spēcīgu konkurentu pozīcijām tirgū, samazinot Consul preču zīmes banānu apjomu, pēc tam to aizstājot ar Bonita preču zīmes banāniem un palielinot cenas”. Tādējādi nav jāizskata jautājums par to, vai piezīmēs tam ir pierādījums, nedz arī jāpauž viedoklis par iespējamo to paskaidrojumu ticamību, kurus Komisija savos rakstos sniegusi attiecībā uz šīm rindām un kurus prasītājas ir kvalificējušas kā “balstītus uz tīrām spekulācijām”.

251    Tā kā prasītāju argumenti var tikt saprasti tādējādi, ka tie atkal ir izvirzīti, vēloties mazināt P1 kga piezīmju ticamību, atsaucoties uz C1 kga 2010. gada 18. jūnija uzklausīšanā izteikto apgalvojumu, saskaņā ar kuru doma “izstumt Dole un Del Monte no [Itālijas] tirgus” esot “pilnīgi nesaprātīga” un pierādot, ka tās autors “[ir] tikai cilvēks, kurš nezina, ko runā”, ir jānorāda, ka, pirmkārt, argumenti, kas ir balstīti uz apgalvoto P1 kga piezīmju ticamības neesamību, jau tika noraidīti 194. un nākamajos punktos un ka, otrkārt, neskarot pārbaudi, kas vēlāk tiks veikta attiecībā uz prasītāju argumentiem par C1 kga paziņojumiem kopumā (skat. 336. un nākamos punktus), ar vienu C1 kga paziņojumu, saskaņā ar kuru doma “izstumt Dole un Del Monte no tirgus” ir neprātīga, bet kurš, skatot to kontekstā un kopumā, tomēr nav nepārprotams, tomēr nevarētu tikt pierādīts, ka puses nav minējušas šo jautājumu, nedz arī to, ka piezīmēs kopumā nav atspoguļota 2004. gada 24. jūlija pusdienu laikā notikusī saruna.

252    Lietas dalībnieku nevienprātība jautājumā par frāžu “Consul samazinājums 15 000/nedēļā [..] Koncentrēšanās uz Chiquita apjoma palielinājumu [..] Dot telpu Bonita [..] Reglamentē piedāvājumu (Ekvadora)” interpretāciju attiecas uz to, vai no šīm frāzēm ir jāsecina, ka tās atspoguļo P1 kga personiskās pārdomas, balstoties uz C1 kga sniegtajiem paskaidrojumiem attiecībā uz Chiquita vienpusējo stratēģiju palielināt Chiquita preču zīmes banānu apjomu vai arī kopīgu konkurentu stratēģiju, kas paredzēta, lai veicinātu cenu palielinājumu, kā arī reglamentētu piegādes Ekvadorā, izdarot izmaiņas savās attiecīgo preču zīmju importēšanas stratēģijās. Šajā ziņā un bez nepieciešamības paust viedokli par lietas dalībnieku argumentiem jautājumā par to, vai CMO veiktā tirgus regulēšana pieļāva elastīgumu attiecībā uz importēto daudzumu, ir jākonstatē, ka prasītāju interpretācija, kas sniegta ar vēlmi norādīt, ka piezīmēs ir paustas vienpusējas pārdomas un paskaidrojumi, nevar tikt pieņemta, jo tai pretrunā ir frāze “vietējs nolīgums”, kas seko uzreiz pēc attiecīgajiem izvilkumiem, un arī izvilkumu kopums piezīmēs parāda, ka tajās ir aprakstīti divpusēji lēmumi (skat. 231., 232. un 235. punktu)

253    Prasītāju atgādinājums, ka Chiquita stratēģiju saistībā ar tās Consul preču zīmes banānu apjoma samazināšanu un tās Consul preču zīmes banānu apjoma palielināšanu sāka īstenot tikai gadu pēc 2004. gada 28. jūlija pusdienām, kā arī atsauce uz C1 kga paziņojumiem par to, ka šī stratēģija ir balstīta tikai uz iekšējiem tirdzniecības apsvērumiem, attiecas nevis uz jautājumu par to, kas tika pārrunāts 2004. gada 28. jūlija pusdienu laikā, bet uz iespējamo turpmāko rīcību pēc šīm pusdienām un tādējādi, kā pamatoti uzsver Komisija, attiecas uz vienošanās sekām.

254    Visbeidzot, ņemot vērā piezīmes kopumā, kā arī iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka prasītāju apgalvojums, saskaņā ar kuru frāzes “vietējs nolīgums (Itālija/Portugāle/Grieķija)” un “pārāk liela (mītnes vieta). Nav iespējams” arī esot jāinterpretē saistībā ar kopīgu iegādi un ka tās nozīmējot, ka, pēc P1 kga domām, būtu ļoti grūti noslēgt nolīgumu par kopīgu iegādi, ja tiktu iesaistītas Chiquita un PFCI juridiskās adreses, kā to pierādīja tas, ka iepriekšējās apspriedes starp Chiquita mītni un LVP nebija sekmīgas, tādējādi bija jādod priekšroka vietējā līmenī noslēgtam nolīgumam, var tikt tikai noraidīts.

255    Piektkārt, tieši tāpat arī argumenti, saskaņā ar kuriem neviena frāze, kas bija iekļauta piezīmēs ar virsrakstu “Rīcības plāns”, nav pietiekami skaidra, lai secinātu, ka Chiquita un PFCI faktiski bija noslēgušas nolīgumu un bija izstrādājušas rīcības plānu sadarbības turpināšanai, kas sastāvēja no trim daļām, nevar tikt pieņemti. Gluži pretēji, “rīcības plāna” elementi, kas norādīti P1 kga piezīmju attiecībā uz 2004. gada 28. jūlija pusdienām beigās, ir šo pusdienu laikā notikušās sarunas un stratēģijas, par kuru šajā ziņā bija vienojušās puses, kopsavilkums.

256    No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka ar prasītāju alternatīvajiem paskaidrojumiem nevar tikt atspēkoti Komisijas secinājumi, kurus tā izdarīja, pamatojoties uz P1 kga piezīmēm attiecībā uz 2004. gada 28. jūlija pusdienām.

–       Par pierādījumu, lai pamatotu pret konkurenci vērsta nolīguma pastāvēšanu, esamību

257    Prasītājas apgalvo, ka Komisija nav sniegusi nevienu pierādījumu tam, ka lietišķo pusdienu laikā Chiquita un Pacific bija noslēgušas pret konkurenci vērstu nolīgumu. Komisijas minēto faktu kopums, lai pierādītu, ka “[P1 kga] piezīmes ir balstītas realitātē”, esot saderīgs ar prasītāju sniegtajām alternatīvajām interpretācijām. Vienīgais papildu dokuments, kas, pēc Komisijas domām, apstiprinot “[P1 kga] piezīmes attiecībā uz stratēģiju”, esot Chiquita iekšējais memorands, kuru bija sagatavojis C2 kgs, beidzoties licenču režīmam, un kurā ir iekļauta banānu tirgus analīze pēc minētā režīma beigām.

258    Prasītājas uzskata, ka Komisijas interpretācija apstrīdētā lēmuma preambulas 118. un 119. punktā, saskaņā ar kuru frāze “Bonita nebija nekādas ietekmes uz tirgu “no apakšas”” apstiprina, ka Chiquita paredzēja, ka tirgu vadīs Bonita, un ka tā bija vīlusies par rezultātiem, ir jānoraida, ciktāl memorands neattiecas uz izskatāmo laikposmu. Nevarot tikt secināts, ka Chiquita paredzēja, ka PFCI tirgū rīkosies mērķtiecīgi 2004. gada 28. jūlija pusdienu laikā noslēgtā nolīguma dēļ, un ticamāks izskaidrojums esot, ka PFCI vienkārši nebija rīkojusies tā, kā Chiquita vienpusēji bija paredzējusi. Turklāt jau tas vien, ka memorandā ir norādīts, ka PFCI “nebija nekādas ietekmes”, pilnīgi esot pretrunā Komisijas paziņojumiem, ka Chiquita un PFCI īstenoja nolīgumu par to rīcības tirgū koordinēšanu.

259    Prasītāju argumentācija ir jānoraida.

260    Pirmkārt, jau tika norādīts, ka Komisija uz attiecīgo memorandu atsaucas tikai kā uz pierādījumu, kas pamato P1 kga piezīmju ticamību, nevis kā pierādījumu, kas apstiprina nolīguma noslēgšanu 2004. gada 28. jūlija pusdienu laikā vai arī šāda nolīguma īstenošanu (skat. 216. punktu).

261    Otrkārt, neatkarīgi no Komisijas minētā par to, ka no norāžu kopuma, uz kurām tā bija balstījusies izskatāmajā lietā, izriet, ka puses turpināja īstenot 2004. gada 28. jūlijā noslēgto vienošanos, sazinoties līdz 2005. gada 8. aprīlim (apstrīdētā lēmuma preambulas 187.–195. apsvērums), saistībā tikai ar piezīmēm attiecībā uz 2004. gada 28. jūlija pusdienām ir jāatgādina, ka, ja ir dokumentāri pierādījumi pret konkurenci vērstam nolīgumam, Komisijai nav jāsniedz pierādījumi minētajam nolīgumam vai tā īstenošanai un ka, gluži pretēji, prasītājiem ir jāpierāda, ka Komisijas sniegtie pierādījumi nav pietiekami.

262    Šajā ziņā no 181. punktā minētās judikatūras izriet, ka, ja Komisija, konstatējot konkurences tiesību pārkāpumu, pamatojas uz dokumentāriem pierādījumiem, attiecīgajiem uzņēmumiem ne tikai ir jāsniedz ticama Komisijas tēzes alternatīva, bet arī jānorāda uz apstrīdētajā lēmumā pārkāpuma noteikšanai izmantoto pierādījumu nepietiekamību.

263    Turklāt ar prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru jau tas vien, ka memorandā ir norādīts, ka PFCI “nebija nekādas ietekmes”, esot pilnīgā pretrunā Komisijas paziņojumiem, ka Chiquita un PFCI bija noslēgušas nolīgumu, lai koordinētu to rīcību tirgū, nevar tikt apšaubīta piezīmju attiecībā uz 2004. gada 28. jūlija pusdienām ticamība.

264    No iepriekš minētā izriet, ka prasītāju argumenti attiecībā uz pierādījumu pret konkurenci vērsta nolīguma pastāvēšanai nesniegšanu ir jānoraida un tādējādi arī visi argumenti attiecībā uz P1 kga piezīmēm un 2004. gada 28. jūlija pusdienām ir jānoraida.

 Par Chiquita un PFCI turpmāko saziņu pēc 2004. gada 28. jūlija

265    Prasītājas apstrīd Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru saziņa attiecībā uz cenām notika biežāk, nekā to bija norādījusi Chiquita, un sākās gandrīz tūlīt pēc 2004. gada 28. jūlija sanāksmes (apstrīdētā lēmuma preambulas 121. apsvērums). Nedz ar Komisijas minētajām PFCI telefonsarunu izdrukām, nedz divām P1 kga piezīmēm tas nevarot tikt pierādīts.

–       Par P1 kga telefonsarunu izdrukām

266    Jāatgādina, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir norādījusi, ka pēc 2004. gada 28. jūlija sanāksmes C1 kgs un P1 kgs sāka regulāri sazvanīties, laikposmā no 2004. gada septembra līdz 2006. gada jūnijam kopumā 15–20 reizes, un šajā ziņā tā ir atsaukusies uz P1 kga mobilo telefonsarunu izdrukām un C1 kga un Chiquita paziņojumiem 2007. gada novembrī un 2008. gada 15. februārī un 22. maijā veikto pārbaužu laikā (apstrīdētā lēmuma preambulas 101. apsvērums un 160. zemsvītras piezīme).

267    Komisija apstiprināja, ka P1 kga mobilo telefonsarunu izdrukas laikposmā no 2004. gada februāra līdz jūlijam, no 2004. gada oktobra līdz decembrim un no 2005. gada janvāra līdz novembrim norāda, ka viņš ir zvanījis C1 kgam četrpadsmit reizes un sācis divas telefonsarunas ar Chiquita Italia. Komisija arī norādīja, ka Pacific apstiprināja, ka tai nav fiksētās līnijas telefonsarunu izdruku un ka tā var sniegt mobilo telefonsarunu izdrukas tikai par 2005. gadu, tādējādi izdrukas, kas katrā ziņā attiecas tikai uz P1 kga izejošajiem zvaniem C1 kgam vai Chiquita, ir nepilnīgas un nesniedz pilnīgu priekšstatu (apstrīdētā lēmuma preambulas 101. apsvērums un 159. zemsvītras piezīme).

268    Prasītājas apgalvo, ka, lai arī Komisijai bija P1 kga mobilo telefonsarunu izdrukas laikposmam no 2004. gada februāra līdz jūlijam, no 2004. gada oktobra līdz decembrim un no 2005. gada janvāra līdz novembrim, tā varēja identificēt tikai četrpadsmit P1 kga telefonsarunas ar C1 kgu, kas notika pēc 2005. gada 20. janvāra (apstrīdētā lēmuma 159. zemsvītras piezīme), un ka laikposmā no 2005. gada 20. janvāra līdz 8. aprīlim bija notikušas tikai divas telefonsarunas, kas attiecīgi ilga 20 sekundes un vienu minūti un 5 sekundes. Tādējādi Komisija nevarot izmantot telefonsarunu izdrukas, lai pamatotu savu secinājumu, saskaņā ar kuru P1 kgs un C1 kgs laikposmā no 2004. gada 28. jūlija līdz 2005. gada 8. aprīlim būtu īstenojuši pret konkurenci vērstu nolīgumu.

269    Vispirms ir jānorāda, kā to pamatoti apstiprina Komisija, ka telefonsarunu izdruku nepilnīguma dēļ (skat. 267. punktu), citu izdruku, kas apliecinātu saziņu starp pusēm, neesamība nevar tikt interpretēta tādējādi, ka šāda saziņa nav notikusi. Prasītāju arguments, saskaņā ar kuru Komisija izmanto izdruku nepilnīgumu, lai pamatotu pieņēmumu, saskaņā ar kuru šādas telefonsarunas esot notikušas, un tādējādi pieļauj pierādīšanas pienākuma pāreju, šajā ziņā ir jānoraida, ciktāl Komisija nebalstās uz šo nepilnīgumu, lai pamatotu savu secinājumu par saskaņotu saziņas sistēmu starp pusēm, bet uz pierādījumu kopumu (skat. 187.–189. punktu), tostarp izdrukām, kas liecina, ka laikposmā no 2005. gada janvāra līdz aprīlim P1 kgam un C1 kgam bija divas telefonsarunas.

270    Turklāt ar šo divu telefonsarunu īsumu nevar tikt pierādīts, ka sarunas nebija vērstas pret konkurenci, jo izveidotajā apmaiņas sistēmā informāciju par nākamiem nodomiem attiecībā uz cenām ir iespējams paziņot ļoti īsā laikā.

271    Visbeidzot, prasītāju argumenti, saskaņā ar kuriem Komisija nav sniegusi nevienu pierādījumu, lai pamatotu pieņēmumu, saskaņā ar kuru puses regulāri sazinājās, sākot no 2004. gada 28. jūlija, ir jāaplūko pēc tam, kad tiks izskatīti attiecīgie prasītāju argumenti, it īpaši arguments, kas izvirzīts, lai pamatotu, ka C1 kga paziņojumi skaidri ir pretrunā tam, ka viņš regulāri sazinājās ar P1 kgu, saistībā ar jautājumu par to, vai Komisija attiecīgo pārkāpumu izskatāmajā lietā ir pamatoti kvalificējusi kā “vienotu un turpinātu” pārkāpumu (skat. 475. un nākamos punktus).

272    No iepriekš minētā, neskarot prasītāju turpmāko argumentu pārbaudi, izriet, ka prasītāju argumenti, kas balstīti tikai uz P1 kga telefonsarunu izdrukām, ir jānoraida.

–       Par P1 kga 2004. gada augusta piezīmēm

273    Jānorāda, ka saskaņā ar Komisijas apgalvojumu apstrīdētajā lēmumā P1 kga piezīmēs bija norāde, ka 2004. gada augustā, proti, aptuveni vienu vai divas nedēļas pēc 2004. gada 28. jūlija sanāksmes P1 kgs divas reizes sazinājās ar C1 kgu un C2 kgu no Chiquita, lai attiecīgi apspriestu jautājumu par nākotnē piemērojamām cenām Grieķijā un Itālijā un Portugāles tirgus attīstību. Komisijas ieskatā šīs piezīmes ir pierādījums pirmajiem Chiquita un Pacific kontaktiem pēc 2004. gada 28. jūlija sanāksmes un apstiprina, ka tā nebija tikai atsevišķs notikums, bet ka saskaņā ar šim nolūkam izveidoto koluzīvo sistēmu puses turpināja tās ieviešanu (apstrīdētā lēmuma preambulas 122. un 124. apsvērums).

274    Komisija, pirmkārt, norāda, ka no pirmajām divām piezīmēm (apstrīdētā lēmuma preambulas 123. apsvērums) izriet, ka P1 kgs un C1 kgs sazinājās 2004. gada 6. augustā (32. nedēļa) un apmainījās ar informāciju par cenām, un ka, pat ja nav iespējams interpretēt visas detaļas, jo kopš tā laika ir pagājis ilgs laiks, no šīm piezīmēm izriet, ka pēc jautājuma par attiecīgo kuģu piestāšanas grafiku apspriešanas Pacific un Chiquita apspriedās un apmainījās ar informāciju par cenām, ko apstiprina apstāklis, ka P1 kga minētās cenas (kā tas ir norādīts ar frāzes “Bonita: € 10,75 [..] Chiquita € 10,75 [pašreizējā] nav zemāka [..] Grieķija € 15,50 – € 16,25 – tas pats līmenis” lietojumu) precīzi atbilst T2 cenām, kuras Chiquita un Pacific faktiski bija saņēmušas no saviem galvenajiem klientiem laikā, kad notika šī saruna (apstrīdētā lēmuma preambulas 124. apsvērums).

275    Komisija, otrkārt, apgalvo, ka otras P1 kga piezīmes liecina par citu Pacific un Chiquita saziņu, kura notika neilgi pēc 2004. gada 11. augusta un kuras laikā P1 kgs un C2 kgs apspriedās par minimāliem [stabiliem] tirgus apstākļiem Portugāles tirgū, jo piezīmēs ir norādīts, ka “Chiquita [C2 kgs] [sic] [..] Portugāle stabils”, un ka Portugāles [banānu] nozares stabilitāti apstiprina faktiskās cenas, kuras Chiquita bija saņēmusi par zaļajiem banāniem Portugālē laikposmā no 2004. gada 6. augusta līdz 20. augustam (apstrīdētā lēmuma preambulas 125. apsvērums).

276    Prasītājas apgalvo, ka Komisija noliedz P1 kga 2004. gada 6. augusta piezīmju patieso saturu (274. punkts) un interpretē tās tādējādi, lai pieskaņotu tās saviem apgalvojumiem. Tādējādi no trim vienkāršām rindām, kas iekļautas šajās piezīmēs, Komisija secinot, ka puses apsprieda informāciju par cenām, jo tajās minētās cenas, šķiet, atbilst T2 cenām, kuras Chiquita un PFCI faktiski bija ieguvušas Grieķijā un Itālijā, bet tā neņemot vērā nekādas citas cenas un informāciju, kas ir iekļautas šajās piezīmēs.

277    Šīs argumentācijas atbalstam prasītājas, pirmkārt, apstrīd Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru piezīmēs norādītās cenas atbilst cenām, kuras Chiquita un Pacific faktiski bija ieguvušas attiecīgajā laikposmā, un, otrkārt, tās apgalvo, ka cita šajās piezīmēs iekļautā informācija nav precīza, neatbilst faktiskajiem notikumiem, kas bija plaši zināmi, un nav saderīga ar apgalvoto “rīcības plānu”, kuru C1 kgs un P1 kgs esot izstrādājuši 2004. gada 28. jūlijā.

278    Pirmkārt, ir jānorāda, ka, ņemot vērā pušu norādītos cenu sarakstus, prasītāju argumenti, lai pamatotu, ka piezīmēs norādītās cenas neatbilst Chiquita un Pacific rēķinos norādītajām cenām, nevar tikt pieņemti. Tādējādi piezīmēs ir minēta frāze “Bonita: € 10,75 [..] Chiquita € 10,75 [pašreizējā] nav zemāka [..] Grieķija € 15,50 – € 16,25 – tas pats līmenis” un cenu saraksti apstiprina, ka:

–        Chiquita zaļo banānu faktiskā rēķinos norādītā T2 cena par kasti galvenajiem Grieķijas klientiem 2004. gada 33. nedēļā bija EUR 15,00–15,50 un zaļo banānu faktiskā rēķinos norādītā T2 cena par kasti vairākumam Itālijas klientu 2004. gada 33. nedēļā bija EUR 16,00–16,25;

–        Pacific faktiskā rēķinos norādītā T2 cena par kasti galvenajiem Grieķijas klientiem 2004. gada 31. nedēļā (kad Pacific kuģis piestāja Grieķijā) bija EUR 10,50–10,75 un faktiskā rēķinos norādītā T2 cena par kasti galvenajiem Grieķijas klientiem 2004. gada 34. nedēļā (kad nākamais Pacific kuģis piestāja Grieķijā) bija EUR 10,25 (apstrīdētā lēmuma preambulas 124. apsvērums un 192. zemsvītras piezīme).

279    Vispirms prasītāju argumentācija, saskaņā ar kuru piezīmēs norādītās cenas neatbilst Chiquita faktiskajām cenām, ir balstīta uz visām skaitļos izteiktajām atsaucēm, kas iekļautas pēc vārda “Chiquita” (EUR 11,50–11,75, EUR 10,50–10,75, EUR 10,75 un, visbeidzot, EUR 15,50–16,25), taču visi šie skaitļi obligāti neatbilst Chiquita cenām. Ciktāl skaitļi no EUR 10 līdz EUR 11 atbilst Pacific rēķinos norādītajām cenām, šo cenu norādīšana pēc vārda “Chiquita” var nozīmēt, ka tās atbilst cenām, kuras Chiquita ieteica Pacific norādīt rēķinos, kas, šķiet, apstiprina norādi “nav zemāka”. Šajā ziņā arguments, saskaņā ar kuru, ciktāl PFCI 33. nedēļā nav veikusi nevienu pārdevumu Grieķijā, tā neesot varējusi saskaņot šīs cenas ar Chiquita šajā nedēļā, ir jānoraida, jo piezīmes var attiekties gan uz 31. nedēļu, gan uz 34. nedēļu, kuru laikā Pacific cenas atbilda piezīmēs norādītajām. Turklāt prasītājas nav atspēkojušas konstatējumu, ka skaitļi 15,50 un 16,25 atbilst cenām, kuras Chiquita attiecīgajā laikposmā norādīja rēķinos saviem Grieķijas un Itālijas klientiem. Visbeidzot, prasītāju arguments, saskaņā ar kuru piezīmēs nav atsauces uz Itāliju, ir jānoraida, ciktāl, pat ja tajās nav tiešas atsauces uz šo valsti, frāze “Grieķija € 15,50–€ 16,25 – tas pats līmenis” un faktiskās cenas, kas ir norādītas 278. punktā, parāda – kā to pamatoti apgalvo Komisija –, ka piezīmēs tika salīdzinātas galīgās Chiquita cenas Grieķijai un Itālijai.

280    Otrkārt, prasītājas, sniedzot pamatojošus pierādījumus, apgalvo, ka frāzes “mēs dosimies turp nākošnedēļ. 93 000 kastes 2 nedēļām” ar nosaukumu “Grieķija” un “ Bonita: € 10,75 0,25 (transportēšana)” nevar atbilst realitātei, ņemot vērā konkrētus datus par banānu daudzumu, kuru PFCI piegādāja Grieķijai 2004. un 2005. gadā, un banānu transportēšanas uz Grieķiju izmaksas, un noraida Komisijas piedāvātos paskaidrojumus šajā ziņā kā spekulācijas, kas neesot nedz ticamas, nedz pamatotas, turklāt Komisija, arī sniedzot pamatojošus pierādījumus, apgalvo to pašu par prasītāju sniegto interpretāciju.

281    Jākonstatē, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir tikai apgalvojusi, ka no attiecīgajām piezīmēm izrietēja, ka C1 kgs un P1 kgs sazinājās 2004. gada 6. augustā, ka no vairākām atsaucēm uz nākotnē piemērojamām cenām ir acīmredzami, ka bija notikusi informācijas apmaiņa par divu uzņēmumu turpmāko rīcību cenu jomā, ka apspriestie tarifu dati attiecās uz cenām Grieķijā un Itālijā, ko apstiprina tas, ka piezīmēs minētās cenas atbilda faktiski saņemtajām cenām un ka, ņemot vērā, ka bija pagājis [ilgs] laiks, tā nevarēja interpretēt visu citu informāciju (skat. 274. punktu). Tādējādi, ciktāl nav nedz pierādīts, nedz pat apgalvots, ka ar šo citu informāciju ir iespējams atspēkot šo Komisijas interpretāciju, un prasītājas tikai apgalvo un mēģina pierādīt, ka šī informācija “nav precīza un neatbilst faktiskajiem notikumiem”, Vispārējai tiesai nav jāpauž viedoklis par lietas dalībnieku sniegtajiem pierādījumiem un argumentiem attiecībā uz šo informāciju.

282    Treškārt, prasītājas apgalvo, ka piezīmēs ir iekļauta ne tikai neprecīza informācija, bet arī informācija, kas 32. nedēļā bija plaši zināma. Taču ir jākonstatē – tāpat kā to dara Komisija –, ka tas var norādīt tikai uz to, ka šo pret konkurenci vērsto sarunu laikā puses apmainījās arī ar informāciju, kuru tās bija ieguvušas no citiem avotiem. Šajā ziņā ir jānorāda, ka konkurenta viedoklis par kādu svarīgu informāciju par piedāvājuma un pieprasījuma apstākļiem, kura varētu tikt iegūta citādi nekā apspriedēs ar attiecīgajiem uzņēmumiem, un par tās ietekmi uz tirgus attīstību jau pēc definīcijas nav publiski pieejama informācija (Vispārējās tiesas spriedumi, 2013. gada 14. marts, Dole Food un Dole Germany/Komisija, T‑588/08, 279. punkts).

283    Ceturtkārt, attiecībā uz otrajām 2004. gada augusta piezīmēm (apstrīdētā lēmuma preambulas 125. apsvērums) (skat. 275. punktu) prasītājas apgalvo, ka Komisija nepaskaidro, kā šīs piezīmes pierāda jebkādu P1 kga un C2 kga sazināšanos vai arī jebkāda nolīguma īstenošanu, un ka apgalvojums, saskaņā ar kuru C2 kgs bija paziņojis, ka cenas Portugālē palikšot nemainīgas, var būt baumas, kuras P1 kgs bija dzirdējis PFCI birojos.

284    Šī argumentācija tomēr ir jānoraida, jo, ņemot vērā visus iepriekš izskatītos pierādījumus, no otrajās 2004. gada augusta piezīmēs iekļautās frāzes “Chiquita [C2 kgs] [sic] [..] Portugāle stabilas” pamatoti var tikt secināts, ka P1 kgs un C2 kgs bija sazinājušies un ka otrais bija norādījis pirmajam, ka cenas Portugālē palikšot stabilas, it īpaši tāpēc, ka prasītājas neizvirza nevienu pierādījumu sava apgalvojuma atbalstam, saskaņā ar kuru C2 kga paziņojums, ka cenas palikšot stabilas, esot bijušas “baumas”, kuras P1 kgs bija dzirdējis, un tāpēc, ka faktisko cenu stabilitāti, ko Chiquita bija ieguvusi attiecībā uz zaļajiem banāniem Portugālē laikposmā no 2004. gada 6. augusta līdz 20. augustam, apstiprina Chiquita darbinieka cenu saraksts Portugālē.

285    Visbeidzot – piektkārt, prasītājas apgalvo, ka saziņa, lai nodrošinātu turpmāku darbību, ko Komisija izsecināja no 2004. gada 28. jūlija piezīmēm, neatbilstot “rīcības plānam”, kuru C1 kgs un P1 kgs it kā esot izstrādājuši 2004. gada 28. jūlijā, jo saskaņā ar Komisijas sniegto “rīcības plāna” interpretāciju Chiquita un PFCI, pēc tam, kad tās bija paredzējušas kopīgas stratēģijas Portugālei un Itālijai, koncentrējās tikai uz kopīgu stratēģiju Grieķijai. Taču Komisija neesot sniegusi nevienu pierādījumu par iespējamu turpmāko saziņu attiecībā uz šīm divām valstīm.

286    Šī argumentācija ir jānoraida. Ne tikai divās 2004. gada piezīmēs ir parādīts, ka puses apspriedās gan par Portugāli (skat. 283. un 284. punktu) un netieši par Itāliju (skat. 278. un 279. punktu), gan par Grieķiju, bet arī Komisija pamatoti apgalvo, ka šo pierādījumu ticamība nevar tikt mazināta tikai tāpēc, ka puses nebija skrupulozi ievērojušas secību, kas tika noteikta 2004. gada 28. jūlija “rīcības plānā”.

287    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītāju argumenti, kas izvirzīti, lai apstrīdētu pierādījumus attiecībā uz Chiquita un PFCI turpmāko saziņu pēc 2004. gada 28. jūlija, ir jānoraida.

 Par papildu saziņu no 2005. gada februāra līdz 2005. gada aprīlim

288    Prasītājas apgalvo, ka Komisija balstās uz vienu iekšējo elektroniskā pasta vēstuli, kuru 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 P1 kgs nosūtīja P2 kgam (apstrīdētā lēmuma preambulas 127. apsvērums), un nedatētu tabulu ar nosaukumu “Chiquita cenas – 2005” (apstrīdētā lēmuma preambulas 130. apsvērums), lai pierādītu “gandrīz iknedēļas slepenas sarunas par cenām, kas notika no 2005. gada 6. nedēļas līdz 15. nedēļai”, kaut arī šie dokumenti ir jāsaprot kā sajaukums, kas ietver, pirmkārt, P1 kga piezīmes, otrkārt, viņa kā finanšu kontroliera pienākumus PFCI un, visbeidzot, viņa tieksmi pārspīlēt, lai iegūtu lielāku atzinību no saviem priekšniekiem.

289    Prasītājas, pirmkārt, min pierādījumus tam, ka P1 kgs nebija atbildīgs par cenām PFCI un ka viņš veica verifikāciju, pamatojoties uz publiski pieejamu informāciju, otrkārt, tās sniedz savu 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtītās elektroniskā pasta vēstules interpretāciju, lai it īpaši pierādītu, ka nav nevienas norādes, ka tajā ietvertā informācija tika saņemta no Chiquita, un, visbeidzot – treškārt, apgalvo, ka šo interpretāciju apstiprina Chiquita un C1 kga paziņojumi.

–       Apstrīdētais lēmums

290    Jāatgādina, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi, ka pierādījums tam, ka Pacific un Chiquita 2004. gada 28. jūlija sanāksmē izveidotā cenu koordinācijas sistēma vēlāk tika ieviesta, ir Pacific iekšējā elektroniskā pasta vēstule, kuru P1 kgs 2005. gada 11. aprīlī (2005. gada 15. nedēļa) plkst. 9.57 nosūtīja savam priekšniekam P2 kgam ([konfidenciāli]), un nedatēta tabula ar nosaukumu “Chiquita cenas – 2005”, kurā bija iekļauta informācija par Chiquita cenām 2005. gada 6.–13. nedēļai. Komisijas skatījumā šie dokumenti, aplūkojot tos kopsakarā, norāda, ka slepenas sarunas par cenām starp P1 kgu no Pacific un C1 kgu no Chiquita notika gandrīz katru nedēļu laikposmā no 2005. gada februāra līdz 2005. gada aprīļa sākumam (2005. gada 6.–15. nedēļa) (apstrīdētā lēmuma preambulas 126. apsvērums).

291    Komisija paskaidro, ka ar savu 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtīto elektroniskā pasta vēstuli P1 kgs informē P2 kgu par nesenās sarunas ar C1 kgu saistībā ar aizliegto vienošanos attiecībā uz cenām saturu (kā uz to norāda frāzes “Turpinājumā Jūs atradīsiet jaunāko informāciju par cenām, kas tika apspriestas ar [C1 kgu]” lietojums), tostarp sniedz slepenu informāciju par cenu noteikšanu attiecībā uz Chiquita (apstrīdētā lēmuma preambulas 127. apsvērums). Turpinājumā Komisija apgalvo, ka elektroniskā pasta vēstulē iekļautajā tabulā ir norādītas Chiquita banānu cenas (kā norāda frāze “Chiquita cenas – 2005 [..] bruto cenas EUR”) 2005. gada 9.–15. nedēļai katrai preču zīmei (Chiquita un Consul) un valstij (Itālija, Grieķija un Portugāle) atsevišķi. Attiecībā uz nedēļu, kas sākās 2005. gada 11. aprīlī, proti, 15. nedēļu, cenas ir atzīmētas ar “f” – “forecast” (paredzamās), kas liecina par slepenām sarunām attiecībā uz nākotnē piemērojamām cenām. Chiquita paredzētās cenas Itālijā, Grieķijā un Portugālē tostarp atbilst T2 cenām, kuras Chiquita šīs nedēļas laikā faktiski bija ieguvusi no saviem galvenajiem klientiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 128. apsvērums).

292    Komisija turpinājumā norāda, ka, atsaucoties uz tabulā minētajām Chiquita cenām dažādām nedēļām, zem tabulas sniegto skaidrojumu virkne parāda P1 kga un C1 kga slepeno sarunu par nākotnē piemērojamām cenām, kas notika gandrīz katru nedēļu, saturu. Piezīmēs ir norādīts šādi: “10. nedēļa: viņš palielinās P & S [Portugāli un Spāniju] līdz mūsu līmenim”; “13. nedēļa: Chiquita izjūt spiedienu, lai pazeminātu cenas tikai Itālijā (pēc Lieldienām). Mēs abi esam vienojušies saglabāt nemainīgas cenas”; “14. nedēļa: Chiquita izjūt spiedienu, lai pazeminātu cenas tikai Itālijā, it īpaši ziemeļos. Viņš piezvanīja, lai lūgtu darīt zināmu mūsu stratēģiju nākamajai nedēļai un lai mēs mēģinātu nemainīt”; “15. nedēļa – [..] es runāju ar [C1 kgu], un viņš dos norādījumus, lai visas cenas paliktu nemainīgas” (apstrīdētā lēmuma preambulas 129. apsvērums).

293    Komisijas ieskatā pierādījums šīm gandrīz iknedēļas slepenajām sarunām laikposmā no 2005. gada februāra līdz aprīlim turklāt ir nedatēta tabula ar nosaukumu “Chiquita cenas – 2005”, kas tika atrasta P2 kga Pacific birojā tajā pašā mapē, kurā atradās 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtītā elektroniskā pasta vēstule, un ir šajā elektroniskā pasta vēstulē iekļautās tabulas agrāka versija (apstrīdētā lēmuma preambulas 130. apsvērums). Komisija norāda, ka, lai arī 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtītajā elektroniskā pasta vēstulē iekļautā tabula attiecās uz 2005. gada 9.–15. nedēļu, nedatēta tabula ar nosaukumu “Chiquita cenas – 2005” attiecas uz 6.–13. nedēļu un attiecībā uz 10.–13. nedēļu tajā ir tādi paši skaidrojumi kā 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtītajā elektroniskā pasta vēstulē [kā par to liecina šādu frāžu lietojums: “10. nedēļa: viņš palielinās P & S [Portugāli un Spāniju] līdz mūsu līmenim”; “13. nedēļa: Chiquita izjūt spiedienu, lai pazeminātu cenas tikai Itālijā (pēc Lieldienām). Mēs abi esam vienojušies saglabāt nemainīgas cenas”]. Kā P1 kgs to ir norādījis savā 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtītajā elektroniskā pasta vēstulē (kurā ir atrodama frāze: “Turpinājumā Jūs atradīsiet jaunāko informāciju par cenām, kas tika apspriestas ar [C1 kgu]”), tas apstiprina, ka P1 kgs tabulu un skaidrojumus atjaunoja regulāri, gandrīz katru nedēļu, īstenojot savu slepeno vienošanos ar C1 kgu par zaļo banānu iknedēļas cenām Portugālē, Grieķijā un Itālijā (apstrīdētā lēmuma preambulas 131. apsvērums).

–       Par 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtītās elektroniskā pasta vēstules kontekstu un apstākļiem

294    Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka P1 kgs vispār ne mazākā mērā nav bijis atbildīgs par tirdzniecību vai apjoma vai cenu noteikšanu Pacific.

295    Šī argumentācija ir jānoraida. Jānorāda, ka Komisija ir apgalvojusi, un prasītājas to nav pienācīgi atspēkojušas, ka P1 kgs, kā tas ir apstiprināts 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtītajā elektroniskā pasta vēstulē, kurā it īpaši ir iekļautas šādas frāzes: “Es informēju [P3 kgu] un [P4 kgu], ka Aldi [cenas] 15. nedēļā palika nemainīgas”; “[P3 kgs] man nepārtraukti norāda, ka cenas Itālijā samazinās”, neatkarīgi no tā pienākumiem Pacific bija klātesošs un piedalījās iekšējās sanāksmēs, kurās tika apspriestas cenas, ka viņš informēja P2 kgu par slepenajām sarunām ar Chiquita un apsprieda cenas ar Pacific tirdzniecības grupas locekļiem, piemēram, ar P3 kgu.

296    Tāpat Komisija ir sniegusi vairākus pierādījumus tam, ka P1 kgs bija tieši iesaistīts PFCI vadībā, proti,

–        vairākus izvilkumus no viņa piezīmēm, kas liecina par viņa augsta līmeņa iesaistīšanos visās banānu tirdzniecības jomās, it īpaši cenu, apjoma, licenču un piegādes jautājumos, kā arī saziņā ar klientiem un citiem tirgus dalībniekiem (piemēram, ostu operatoriem), un kas liecina par viņa apspriedēm ar PFCI personālu un P2 kgu un par viņa komandējumiem;

–        2005. gada 23. februārī C1 kga nosūtīto elektroniskā pasta vēstuli C3 kgam un C4 kgam no Chiquita attiecībā uz importu, kurā P1 kgs ir minēts kā kontaktpersona un starpnieks starp Chiquita darbiniekiem un P2 kgu, kā arī 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtīto elektroniskā pasta vēstuli (skat. 290.–292. punktu);

–        vairākus dokumentus saistībā ar pārbaudēm Pacific.

297    Turklāt ir jānorāda, tāpat kā to dara Komisija (apstrīdētā lēmuma preambulas 324. apsvērums), ka apstāklis, ka gan 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtītā elektroniskā pasta vēstule, gan nedatētā tabula, kurā ietverta informācija par Chiquita cenām 2005. gada 6.–13. nedēļai, tika atrastas P2 kga birojā izdrukas veidā un iesietas mapē, norāda, ka Pacific izmantoja P1 kga “savākto” informāciju.

298    Ciktāl prasītājas vienīgi apgalvo, ka “[P1 kgam] nebija nekādas spējas ietekmēt lēmumu pieņemšanu tiedzniecības, apjoma vai cenu noteikšanas jomā, ka viņš arī nepiedalījās apspriedēs attiecībā uz cenu noteikšanu” un ka “nekas, kas ir iekļauts lietas materiālos, nepierāda, ka [P1 kgs] tirdzniecības pārstāvju grupai faktiski ir darījis zināmu informāciju par Chiquita”, ir jākonstatē, ka tās nespēj atspēkot Komisijas sniegtos pierādījumus.

299    Ar prasītāju minēto 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtīto elektroniskā pasta vēstuli, kuru P1 kgs nosūtīja P2 kgam un citiem Pacific vadītājiem, nevar tikt atspēkots šis konstatējums. Šis dokuments nevar būt pierādījums tam, ka P1 kgs nebija iesaistīts cenu noteikšanā.

300    Prasītājas šajā ziņā apgalvo, ka P1 kgs 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtītajā elektroniskā pasta vēstulē ir norādījis, ka, lai arī “[P3 kgs] viņam nepārtraukti norādīja, ka Itālijā cenas samazinoties par EUR 0,75–EUR 1,00”, viņš uzskatīja, ka “[PFCI] bija jāvar saglabāt [cenu] EUR 17,00 [apmērā] Itālijā”. Taču tajā pašā dienā plkst. 11.24 nosūtītajā vēstulē, kurā bija iekļauts iknedēļas ziņojums par 15. nedēļas cenām, bija norādīts, ka PFCI cenas Itālijā faktiski samazinājās par EUR 0,45 krājumu pārpalikuma dēļ, kas skaidri parādot, ka P1 kgs, atšķirībā no P3 kga, nemaz nebija iesaistīts PFCI cenu noteikšanā un ka katrā ziņā Chiquita cenām, kas esot palikušas nemainīgas 15. nedēļā, nebija izšķirošas ietekmes uz PFCI cenu noteikšanu.

301    Šo argumentāciju Komisija ir noraidījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 137. un 138. apsvērumā, un prasītājas savos procesuālajos rakstos tiesvedībā Vispārējā tiesā nav spējušas apstrīdēt minētajos apsvērumos sniegtos skaidrojumus. Tādējādi Komisija ir norādījusi, ka divu elektroniskā pasta vēstuļu priekšmets acīmredzami bija atšķirīgs, pirmajā ir norādīts, ka cenas Itālijā vispārēji samazinājās, bet bija iemesli, lai mēģinātu saglabāt nemainīgas cenas, kamēr otrajā vēstulē, kurā ir atspoguļotas iekšējās apspriedes par Pacific cenu noteikšanu, ir ietverta informācija par cenām, kas varēja tikt iekļauta Pacific iknedēļas ziņojumā, tāpēc divas elektroniskā pasta vēstules parāda, ka Pacific bija skaidrs priekšstats par cenu līmeņiem, kas bija jāpiemēro tirdzniecības personālam pirms apspriedēm ar klientiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 137. un 138. apsvērums). Tādēļ Komisija pamatoti ir secinājusi, ka pirmajā elektroniskā pasta vēstulē bija informācija ex ante par Chiquita nodomiem attiecībā uz cenām, savukārt otrajā vēstulē bija iknedēļas protokols ex post par sarunām ar klientiem Itālijā, un tādējādi saprātīgi var tikt uzskatīts, ka otrā elektroniskā pasta vēstule ir balstīta uz atjaunoto informāciju, kas mainīja P1 kga sākotnējo novērtējumu. P2 kgs savā otrajā elektroniskā pasta vēstulē arī ir norādījis iemeslus, kuru dēļ viņš beigu beigās ņēma vērā cenu samazināšanu, proti, cenu samazināšanu Ziemeļitālijā, jaunpiegādāto banānu daudzumu un Pacific nepārdotos krājumus. Tas, ka P1 kgs nosūtīja šīs divas elektroniskā pasta vēstules, parāda, ka viņš, pretēji prasītāju apgalvotajam, bija iesaistīts cenu noteikšanā Pacific.

302    Visbeidzot, nevar tikt pieņemts prasītāju arguments, saskaņā ar kuru tas, ka Pacific cenas Itālijā samazinājās 2005. gada 15. nedēļā, kamēr Chiquita cenām bija jāpaliek nemainīgām, parāda, ka Chiquita cenas neietekmēja Pacific cenas. Tikai ar to, ka uzņēmums neievēro vienošanos par cenām, ne tikai nevar tikt pierādīts, ka nav ticis izdarīts Savienības konkurences tiesību pārkāpums (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 2009. gada 30. aprīlis, CD‑Contact Data/Komisija, T‑18/03, Krājums, II‑1021. lpp., 67. punkts un tajā minētā judikatūra), bet arī no iepriekšējā punktā izklāstītā tieši izriet, ka plkst. 9.57 nosūtītā elektroniskā pasta vēstule, kurā bija iekļauta Chiquita cenu tabula, attiecās uz Pacific nodomiem attiecībā uz cenām, un plkst. 11.24 nosūtītajā elektroniskā pasta vēstulē tieši ir izskaidrots, kāpēc faktiskās cenas neatbilst tās nodomiem. Tas nevar būt pierādījums tam, ka vienošanās par nodomiem attiecībā uz cenām nav ietekmējusi faktiskās cenas.

303    Noslēgumā attiecībā uz prasītāju argumentāciju par P1 kga nozīmi ir jāatgādina, ka katrā ziņā saskaņā ar judikatūru uzņēmuma vainošana LESD 101. panta pārkāpumā kā nosacījumu paredz nevis attiecīgā uzņēmuma dalībnieku vai galveno vadītāju darbību vai pat viņu informētību, bet gan personas, kas bijusi pilnvarota rīkoties uzņēmuma labā, darbību (Tiesas spriedums, 1983. gada 7. jūnijs, Musique Diffusion française u.c./Komisija, no 100/80 līdz 103/80, Krājums, 1825. lpp., 97. punkts; Vispārējās tiesas spriedumi, 2002. gada 20. marts, Brugg Rohrsysteme/Komisija, T‑15/99, Krājums, II‑1613. lpp., 58. punkts, un Dole Food un Dole Germany/Komisija, minēts 282. punktā, 581. punkts). Taču prasītājas nevar atspēkot Komisijas sniegtos pierādījumus, it īpaši attiecībā uz Pacific statūtiem, lai pierādītu, ka tas bija attiecināms uz P1 kgu.

304    Šajos apstākļos prasītāju argumentam, saskaņā ar kuru P1 kgs nemaz nebija atbildīgs par cenu noteikšanu, katrā ziņā nav nozīmes un tas ir noraidāms (šajā ziņā skat. spriedumu Dole Food un Dole Germany/Komisija, minēts 282. punktā, 582. punkts).

305    Otrkārt, ir jākonstatē, ka ar prasītāju argumentāciju, lai pierādītu, ka P1 kgs veica verifikāciju, pamatojoties uz publiski pieejamu informāciju, nevar tikt atspēkots fakts, ka viņš arī saņēma pret konkurenci vērstu informāciju no C1 kga. Tādējādi tas, ka P2 kgs lūdza P1 kgu pētīt publiski pieejamu skaitļos izteiktu informāciju, kā par to liecina 2004. gada 8. decembra vēstule, nevarētu būt pierādījums tam, ka Pacific rīcībā nebija konfidenciālas informācijas par Chiquita cenām. No minētajā elektroniskā pasta vēstulē iekļautā paziņojuma, saskaņā ar kuru Pacific rīcībā bija tikai viens neatkarīgs pārbaudes avots – Sopisco, nevar tikt secināts, ka Pacific rīcībā nebija tiešu informācijas avotu par konkurentu cenām.

306    Visbeidzot – treškārt, 220. punktā jau tika konstatēts, ka ar to, ka faktu rašanās laikā konkurentiem esot bijušas arī leģitīmas attiecības, ko pierāda prasītāju minētā iekšējā elektroniskā pasta vēstule, kuru C1 kgs nosūtīja 2005. gada 23. februārī, nevar tikt pierādīta pret konkurenci vērstas saziņas neesamība. Komisija ir atzinusi, ka P1 kgs un C1 kgs turpināja apspriedes līdziekraušanas un kopīgas nosūtīšanas jomā visā pārkāpuma izdarīšanas laikā (apstrīdētā lēmuma preambulas 152. apsvērums). Tādējādi, kā tas jau tika atgādināts 220. punktā, Tiesa ir nospriedusi, ka nolīgums var tikt uzskatīts par tādu, kuram ir ierobežojošs mērķis, pat tad, ja konkurences ierobežošana nav tā vienīgais mērķis un tas ir vērsts arī uz citiem, leģitīmiem mērķiem (skat. spriedumu General Motors/Komisija, minēts 220. punktā, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

–       Par prasītāju ierosināto 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtītās elektroniskās pasta vēstules interpretāciju

307    Prasītājas apgalvo, ka nekas 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtītajā elektroniskā pasta vēstulē neliecinot, ka tajā iekļautā informācija būtu iegūta no konkurentiem vai ka elektroniskās pasta vēstules nosūtīšanas brīdī tā vēl nebija publiski pieejama. Turklāt šī informācija neesot precīza.

308    Pirmkārt, vairāki elektroniskā pasta vēstulē iekļautie apgalvojumi attiecoties uz tirgū plaši zināmiem faktiem. Tādējādi piezīmēs par 13. nedēļu esot norādīts, ka “Chiquita iz[juta] spiedienu, lai samazinātu cenas tikai Itālijā (pēc Lieldienām)”. Taču cenas tirgū esot sākušas samazināties katru gadu pēc Lieldienām – iespējams, P1 kgs to nezināja. Tāpat tirgū noteikti bija plaši zināms, ka kuģis “Wong” piegādāja lielus apjomus Di Leonardo. Tā kā 2005. gada 4. aprīlī kuģis “Wong” jau bija piestājis, par Ravenas (Itālija) ostā piegādāto apjomu esot bijis zināms dažas dienas pirms šī datuma, tādējādi PFCI esot informējusi Di Leonardo, Chiquita un PFCI piegādātājus, ka tai nebūs vajadzīgs liels [banānu] daudzums.

309    Šī argumentācija nevar tikt pieņemta, ciktāl tā it īpaši daļēji ir balstīta uz 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtītajā elektroniskā pasta vēstulē iekļauto informāciju. Tādējādi prasītājas nenorāda, ka frāzei “Chiquita izjūt spiedienu, lai samazinātu cenas tikai Itālijā (pēc Lieldienām)” seko pierādījums nolīguma par turpmāku cenu noteikšanu noslēgšanai, proti, šāda frāze: “Mēs abas esam vienojušās saglabāt nemainīgas cenas”. Tāpat prasītājas uzsver, ka tirgū bija plaši zināms par kuģa “Wong” pienākšanu 14. nedēļā, bet neņem vērā, ka P1 kgs skaidri ir identificējis šīs informācijas avotu, jo savās piezīmēs viņš ir norādījis:

“Turpinājumā Jūs atradīsiet jaunāko informāciju par cenām, kas tika apspriestas ar [C1 kgu]. Viņš mani informēja par Di Leonardo/“Wong”.”

310    Tāpat prasītājas noklusē citu elektroniskā pasta vēstulē minētu informāciju, kura nevar tikt uzskatīta par tādu, kas attiecas tikai uz vispārējiem tirgus nosacījumiem, publiski pieejamu vai klientu sniegtu informāciju, bet kas, gluži pretēji, liecina, ka Pacific apsprieda ar Chiquita nākotnē piemērojamās cenas un nodomus attiecībā uz cenām. Tādējādi elektroniskā pasta vēstulē it īpaši ir norādītas šādas frāzes: “Viņš piezvanīja, lai lūgtu darīt zināmu mūsu stratēģiju nākamajai nedēļai un lai mēs to mēģinātu nemainīt”; “Turpinājumā Jūs atradīsiet jaunāko informāciju par cenām, kas tika apspriestas ar [C1 kgu]”, vai arī “15. nedēļa – [..] Es runāju ar [C1 kgu], un viņš dos norādījumus, lai visas cenas paliktu nemainīgas”. Šie elementi liecina par P1 kga un C1 kga pret konkurenci vērstu saziņu neatkarīgi no prasītāju minētā apstākļa, ka P1 kgs nebija ortogrāfiski pareizi uzrakstījis C1 kga vārdu, un tie nevarētu tikt interpretēti kā “[C1 kga] vispārēju paziņojumu, kurus tas sniedza tiesiskās saziņas laikā 2005. gada sākumā, izskaistinātas versijas, ļaujot [P1 kgam] uzsvērt viņa apgalvotās zināšanas un nozīmīgumu banānu nozarē”, kā to apgalvo prasītājas.

311    Šajā ziņā ir jānoraida arī prasītāju argumentācija, ar kuru tiek apgalvots, ka, ciktāl piezīmēs par 13. un 14. nedēļu C1 kgs nav nosaukts vārdā, nevar zināt, uz ko attiecas vietniekvārds “viņš”, un nevarot tikt secināts, ka frāzes “mēs abi esam vienojušies” vai “viņš piezvanīja, lai lūgtu darīt zināmu mūsu stratēģiju” attiecas uz C1 kgu vai kādu citu Chiquita darbinieku, lai arī tās var attiekties tikai uz iekšējām apspriedēm PFCI. Ņemot vērā frāzēs “Turpinājumā Jūs atradīsiet jaunāko informāciju par cenām, kas tika apspriestas ar [C1 kgu]” un “Es runāju ar [C1 kgu], un viņš dos norādījumus, lai visas cenas paliktu nemainīgas” iekļautos elementus, jo visas attiecīgās norādes ir Chiquita cenu tabulas paskaidrojumi, kā arī ņemot vērā visus Komisijas savāktos pierādījumus (skat. 188. un 189. punktu), Komisija varēja pilnīgi pamatoti secināt, ka frāzes “mēs abi esam vienojušies” vai “viņš piezvanīja, lai lūgtu darīt zināmu mūsu stratēģiju” attiecās uz C1 kgu.

312    Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka neviens elektroniskā pasta vēstules elements neliecinot, ka informācija tika iegūta pirms tās atklāšanas tirgū, ne arī to, ka to sniedza Chiquita, un ka Komisija šajā ziņā nesniedzot nevienu pierādījumu. Tādējādi 2005. gada 11. aprīlī – 2005. gada 15. nedēļas pirmdienā – plkst. 9.57 nosūtītās vēstules nosūtīšanas brīdī informācija par 9.–14. nedēļas cenām vairs neesot bijusi aktuāla un jau esot bijusi zināma tirgū, tādējādi P1 kgs esot varējis viegli iegūt šo informāciju no PFCI tirdzniecības grupas, sekojot līdzi tās sarunām ar klientiem, vai arī no publiski pieejamas informācijas.

313    Tāpat prasītājas apgalvo, ka attiecībā uz informāciju par 15. nedēļu īpaša uzmanība esot jāpiešķir elektroniskā pasta vēstules nosūtīšanas laikam, proti, plkst. 9.57. Lai arī nav iespējams noteikt, kad konkrēti P1 kgs bija uzrakstījis citas konkrētas elektroniskā pasta vēstules daļas, esot iespējams, ka informācija par 15. nedēļu tika iekļauta tās pašas dienas rītā pēc sarunas ar tirdzniecības grupas locekli par Chiquita cenām šajā nedēļā, kā to viņam bija darījuši zināmi tās klienti. Šis izskaidrojums pilnībā atbilstot cenas noteikšanai un Chiquita paziņojumam tirgum, kas parasti tika veikts pirmdienas rītā pēc plkst. deviņiem, – tā šajā ziņā esot apstiprinājusi, ka “saprātīgi var pieņemt, ka pirmdienas rītā plkst. 9.57 klienti jau zināja Chiquita cenas attiecīgajai nedēļai”. Turklāt, pat ja P1 kgs nebūtu saņēmis informāciju par Chiquita cenām no klientiem, Chiquita esot norādījusi, ka, “lai arī tirgus vispārējie nosacījumi bija palikuši gandrīz vai tādi paši, kā [C1 kgs] vairākkārt bija norādījis savās intervijās, [tie] bija loģiski un [P1 kgs] pat pirms pirmdienas rīta varēja droši secināt, ka Chiquita cena nākamajai nedēļai nemainīsies”.

314    Jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir norādījusi, ka Pacific bija apstiprinājusi, ka šīs iknedēļas sarunas ar Itālijas klientiem sākās pirmdienas rītā ap plkst. desmitiem, bet vienošanās ne vienmēr tika panāktas šajā brīdī un bieži vien vairāk nekā viena saruna un pārdošana klientam notika nedēļas laikā (apstrīdētā lēmuma preambulas 135. apsvērums), ko turklāt savos rakstos apstiprinājušas prasītājas, apgalvojot, ka šo cenu noteikšanas brīdī Itālijā pirmdienas rītā PFCI jau bija uzzinājusi Chiquita cenas no saviem klientiem. Attiecībā uz Grieķiju un Portugāli prasītājas apgalvoja, ka pārdevumi arī tika īstenoti individuāli. Ciktāl PFCI piegādes šīm valstīm saņēma nevis katru nedēļu, bet divreiz mēnesī, tirdzniecības pārstāvji esot sākuši sazināties ar klientiem aptuveni desmit dienas pirms paredzamās kuģa pienākšanas un sarunas esot turpinājušās līdz nolīguma noslēgšanai par cenām un apjomu. Tas, ka Chiquita savas cenas nākamās nedēļas piegādēm Portugālē un Grieķijā noteica ceturtdienās vai piektdienās, esot ietvēris to, ka PFCI, kas saņēma piegādes un īstenoja pārdevumus šajās valstīs tikai divreiz mēnesī, no saviem klientiem Chiquita cenas esot uzzinājusi agrāk un, nosakot savas cenas, tās esot ņēmusi vērā kopā ar arī citu tirgū iegūto informāciju.

315    Ņemot to vērā, šķiet, nav iespējams, vismaz attiecībā uz cenām Itālijā, ka informāciju attiecībā uz 15. nedēļu P1 kgs būtu pievienojis šīs pašas dienas rītā, pirms elektroniskā pasta vēstules nosūtīšanas, pēc tam, kad tirdzniecības grupas loceklis viņam būtu norādījis Chiquita cenas, kuras viņš bija uzzinājis no saviem klientiem. Šajā kontekstā Chiquita paziņojumi arī ir jāvērtē, ņemot vērā kontekstu, kādā tie tika sniegti, proti, Chiquita aizstāvībā pēc Komisijas vēstules par pašreizējo stāvokli saņemšanas, kurā Komisija bija norādījusi, ka 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtītās elektroniskā pasta vēstules dēļ tai ir pamats apšaubīt, ka Chiquita bija pārtraukusi pārkāpjošu rīcību dienā, kad tā iesniedza pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, proti, 2005. gada 8. aprīlī, un ka šī iemesla dēļ tai var netikt piešķirts atbrīvojums no naudas soda šajā lietā. Tādējādi Chiquita bija konkrēts iemesls argumentēt, ka P1 kgs Chiquita cenas 15. nedēļai varēja uzzināt pirmdienas rītā pirms elektroniskā pasta vēstules nosūtīšanas nevis no C1 kga, bet no cita avota, proti, lai pierādītu, ka saziņa starp C1 kgu un P1 kgu pēc 2005. gada 8. aprīļa vairs nenotika.

316    Runājot par Chiquita paziņojumu, kas sniegts, atbildot uz vēstuli par pašreizējo stāvokli, Chiquita tajā ir norādījusi, ka sākumā tā domāja, ka 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtītajā elektroniskā pasta vēstulē bija atspoguļotas Pacific iekšējās apspriedes, jo tā bija saņēmusi šī dokumenta nekonfidenciālo versiju, kurā vārdi bija aizklāti, un ka tai kļūdaini bija norādīts, ka tie ir Pacific darbinieku vārdi. Turpretī Chiquita tajā nav norādījusi, kā liek domāt prasītājas, ka sākotnēji tā būtu uzskatījusi, ka Pacific elektroniskā pasta vēstulē iekļauto informāciju bija uzzinājusi tirgū.

317    Turklāt elektroniskā pasta vēstulē lietotais formulējums, proti, frāze “15. nedēļa – Es runāju ar [C1 kgu], un viņš dos norādījumus, lai visas cenas paliktu nemainīgas”, norāda, ka informācija par paredzamajām Chiquita cenām bija saņemta no pašas Chiquita, nevis no dažiem klientiem. Turklāt tas ir arī pretrunā pieņēmumam, saskaņā ar kuru P1 kgs pats esot secinājis, ka cenas palikšot nemainīgas, jo tirgus vispārējie nosacījumi bija palikuši gandrīz tādi paši.

318    Attiecībā uz informācijas par 9.–14. nedēļu konfidencialitāti Komisija pamatoti ir secinājusi, ka apmaiņa ar šo informāciju, iespējams, pirmo reizi nenotika 2005. gada 11. aprīlī, bet agrāk, brīdī, kad tā bija slepena, un tāpēc prasītājas ir izvēlējušās nepareizu brīdi, lai novērtētu minētās informācijas konfidencialitāti (apstrīdētā lēmuma preambulas 126.–131. punkts, skat. 290.–293. punktu). Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Komisija ir norādījusi, ka tas, ka 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtītajā elektroniskā pasta vēstulē ir izdarīta atsauce uz apmaiņu ar informāciju par iepriekšējām nedēļām, ir izskaidrojams ar regulāru tabulas atjaunošanu, ņemot vērā apspriedes ar Chiquita, ko pierāda nedatēta tabula ar nosaukumu “Chiquita – Cenas 2005” par 6.–13. nedēļu, kurā par saziņu ar Chiquita ir ietverti tādi paši jēdzieni kā 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtītajā elektroniskā pasta vēstulē (apstrīdētā lēmuma preambulas 130. un 131. punkts, skat. 293. punktu). Tādējādi prasītāju apgalvojums, saskaņā ar kuru, ņemot vērā nedatēto tabulu, arī nav iespējams noteikt personu, kas būtu varējusi paziņot tajā ietverto informāciju, brīdi, kad šī informācija tika nodota, un to, vai tolaik tā bija slepena, no konkurences viedokļa raugoties, nevar tikt pieņemts.

319    Katrā ziņā, kaut arī puses esot apmainījušās ar informāciju, kas varēja tikt iegūta no citiem avotiem, ir jānorāda, kā to darījusi Komisija (apstrīdētā lēmuma preambulas 155. apsvērums), ka saziņa starp konkurentiem nekļūst leģitīma tāpēc, ka banānu cenas attiecīgajā vidē ir plaši zināmas.

320    Informācijas apmaiņa starp konkurentiem nekļūst leģitīma tāpēc, ka šī informācija vai daļa no tās ir plaši zināma, ciktāl saimnieciskās darbības subjektam autonomi ir jānosaka sava politika iekšējā tirgū. Lai arī šī patstāvības prasība neizslēdz saimnieciskās darbības subjektu tiesības saprātīgi pielāgoties savu konkurentu konstatētajai vai sagaidāmajai rīcībai, tā tomēr ir stingri pretrunā jebkādiem tiešiem vai netiešiem kontaktiem starp šādiem subjektiem, kuru mērķis ir vai nu ietekmēt pašreizēja vai potenciāla konkurenta rīcību tirgū, vai arī informēt šo konkurentu par rīcību, ko tas pats ir nolēmis vai plāno īstenot tirgū (skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 1991. gada 24. oktobris, Rhône-Poulenc/Komisija, T‑1/89 P, Krājums, II‑867. lpp., 121. punkts un tajā minētā judikatūra).

321    Šajā ziņā, kā jau tika minēts 282. punktā, savukārt atkal ir jānorāda, ka konkurenta viedoklis par kādu svarīgu informāciju par piedāvājuma un pieprasījuma apstākļiem, kura varētu tikt iegūta citādi nekā apspriedēs ar attiecīgajiem uzņēmumiem, un par tās ietekmi uz tirgus attīstību jau pēc definīcijas nav publiski pieejama informācija (spriedums Dole Food un Dole Germany/Komisija, minēts 282. punktā, 279. punkts).

322    Turklāt ir jānorāda, ka informācijas attiecībā uz cenām regulāra apspriešana mākslīgi var palielināt pārskatāmību tirgū, kurā konkurence jau ir tikusi vājināta specifiskā regulatīvā konteksta un informācijas starp konkurentiem apmaiņas dēļ (šajā ziņā skat. spriedumus Aalborg Portland u.c./Komisija, minēts 179. punktā, 281. punkts; Dole Food un Dole Germany/Komisija, minēts 282. punktā, 405. punkts).

323    Tāpat prasītāju apgalvojums, saskaņā ar kuru informācija par cenām bija zināma klientiem, pirms tā tika paziņota konkurentiem, un tādējādi varēja tikt iegūta tirgū, arī ir jānoraida. Šis apstāklis, pieņemot, ka tas ir pierādīts, neietver to, ka brīdī, kad cenrāži tika nosūtīti konkurentiem, šīs cenas jau bija objektīvi un tūlītēji iegūstami tirgus dati. Tieša nosūtīšana ļāva konkurentiem uzzināt informāciju vienkāršāk, ātrāk un tiešāk nekā ar tirgus starpniecību. Turklāt šī iepriekšēja nosūtīšana ļāva radīt savstarpējas drošības gaisotni attiecībā uz to turpmāko cenu politiku (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 2008. gada 8. jūlijs, Lafarge/Komisija, T‑54/03, Krājumā nav publicēts, 463. punkts).

324    Visbeidzot, attiecībā uz prasītāju apgalvojumiem, ka paziņotā informācija par cenām bija zināma attiecīgā uzņēmuma klientiem pirms to paziņošanas konkurentiem un ka šī apstākļa dēļ atklāto informāciju pēdējie jau būtu varējuši iegūt tirgū, ir jāatgādina, ka, lai pierādītu pret konkurenci vērstu nodomu, pietiek ar pašu faktu, ka ir saņemta informācija par konkurentiem, ko neatkarīgs tirgus dalībnieks glabā kā komercnoslēpumu (Vispārējās tiesas spriedumi, 1991. gada 24. oktobris, Atochem/Komisija, T‑3/89, Krājums, II‑1177. lpp., 54. punkts; 1992. gada 10. marts, Solvay/Komisija, T‑12/89, Krājums, II‑907. lpp., 100. punkts; 2001. gada 12. jūlijs, Tate & Lyle u.c./Komisija, T‑202/98, T‑204/98 un T‑207/98, Krājums, II‑2035. lpp., 66. punkts; 2008. gada 8. jūlijs, BPB/Komisija, T‑53/03, Krājums, II‑1333. lpp., 154. punkts, un Lafarge/Komisija, minēts 323. punktā, 462. punkts).

325    Treškārt, pamatojoties uz 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtīto elektroniskā pasta vēstuli, nevar tikt pierādīts, kā to apgalvo prasītājas, ka 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtītajā elektroniskā pasta vēstulē iekļautā informācija ir neprecīza, tādējādi tā zaudē jebkādu ticamību, jo 299.–301. punktā jau tika konstatēts, ka divu elektroniskā pasta vēstuļu priekšmets bija acīmredzami atšķirīgs – pirmajā bija ietverta informācija ex ante par Chiquita nodomiem attiecībā uz cenām, kamēr otrajā bija runa par iknedēļas kopsavilkumu ex post attiecībā uz sarunām ar klientiem Itālijā, kas tika atjaunots, ņemot vērā cenu samazināšanu Ziemeļitālijā, piegādāto banānu apjomu un Pacific nepārdotos krājumus.

326    Visbeidzot – ceturtkārt, prasītājas apgalvo, ka 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtītajā elektroniskā pasta vēstulē norādītās cenu izmaiņas attiecībā uz 2005. gada 9.–10. un 10.–11. nedēļu ir neprecīzas. Taču, ja P1 kgs un C1 kgs patiešām regulāri būtu apspriedušies par cenām, būtu vismaz sagaidāms, ka P1 kga norādītās Chiquita cenas būtu pareizas. Komisija tātad cenšoties noslēpt, ka tās iesniegtajos dokumentos norādītās cenas neatbilst faktiskajām cenām.

327    Komisija noraida šo apgalvojumu un norāda, ka, pirmkārt, elektroniskā pasta vēstulē minētās cenas atbilda faktiskajām cenām un, otrkārt, tādas apspriedes par cenām kā 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtītajā elektroniskā pasta vēstulē atspoguļotās ir vērstas pret konkurenci arī tad, ja šīs cenas neatbilst vēlāk iegūtajām faktiskajām cenām.

328    Jākonstatē, ka katrā ziņā, pat pieņemot, ka rēķinos norādītās faktiskās cenas vēlāk neatbilda nodomiem attiecībā uz cenām, kurus puses savstarpēji bija darījušas zināmus, tas nemazina šīs apmaiņas pret konkurenci vērsto raksturu, ciktāl informācijas apmaiņa starp konkurentiem var būt pretrunā konkurences tiesību normām, ja tā samazina vai novērš nenoteiktības pakāpi attiecībā uz konkrētā tirgus darbību, izraisot konkurences starp uzņēmumiem ierobežojumu. Turklāt – līdzīgi pārējām Līgumā iekļautajām konkurences tiesību normām – LESD 101. panta mērķis ir ne vien aizsargāt konkurentu vai patērētāju tiešās intereses, bet arī aizsargāt tirgus struktūru un līdz ar to konkurenci kā tādu (Tiesas spriedums, 2009. gada 4. jūnijs, T‑Mobile Netherlands u.c., C‑8/08, Krājums, I‑4529. lpp., 31., 35. un 38. punkts, un spriedums Dole Food un Dole Germany/Komisija, minēts 282. punktā, 545. punkts).

329    It īpaši tas, ka saskaņotas darbības nerada tiešas sekas attiecībā uz cenu līmeni, neliedz iespēju konstatēt, ka tās ir ierobežojušas konkurenci starp attiecīgajiem uzņēmumiem (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas spriedumus, 2002. gada 20. marts, Dansk Rørindustri/Komisija, T‑21/99, Krājums, II‑1681. lpp., 140. punkts, un Dole Food un Dole Germany/Komisija, minēts 282. punktā, 546. punkts).

330    Šajā ziņā ir jānorāda, ka tirgū faktiski izmantojamo cenu var ietekmēt ārēji, ārpus aizliegtas vienošanās dalībnieku kontroles esoši faktori, tādi kā vispārējā ekonomikas attīstība, izmaiņas pieprasījumā šajā konkrētajā nozarē vai klientu spēja risināt sarunas (spriedums Dole Food un Dole Germany/Komisija, minēts 282. punktā, 547. punkts).

331    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītājas nevar atspēkot Komisijas konstatējumus par Chiquita un Pacific saziņu laikposmā no 2005. gada februāra līdz aprīlim. Tāpēc to secinājums, saskaņā ar kuru, ja patiesi būtu bijis jāuzskata, ka 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtītajā elektroniskā pasta vēstulē bija atspoguļotas C1 kga un P1 kga sarunas par cenām, šajā elektroniskā pasta vēstulē esot tikai netieši pierādījumi kopumā četrām šo abu personu sarunām, kas attiecās uz 2005. gada 10., 13., 14. un 15. nedēļu, arī ir jānoraida.

–       Par Chiquita un C1 kga paziņojumiem par 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtīto elektroniskā pasta vēstuli

332    Prasītājas apgalvo, ka to sniegtā 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtītās elektroniskā pasta vēstules interpretācija pilnībā atbilstot Chiquita un C1 kga sniegtajai interpretācijai, un šajā ziņā atsaucas uz dažādiem C1 kga paziņojumiem.

333    Neesot nepieciešamībai aplūkot visus prasītāju minētos izvilkumus, kā tas ir minēts iepriekš (skat. 315. punktu), un neskarot turpmāku pārbaudi attiecībā uz prasītāju argumentāciju, kas ir balstīta uz Chiquita un C1 kga paziņojumiem (skat. 336. un nākamos punktus), ir jānorāda, ka attiecīgie paziņojumi tika sniegti, lai noraidītu Komisijas apsūdzību, saskaņā ar kuru Chiquita bija turpinājusi izdarīt pārkāpumu pēc 2005. gada 8. aprīļa, dienas, kad tā iesniedza pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, kas tiktu pierādīts ar 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtīto elektroniskā pasta vēstuli. Tādējādi nav pārsteidzoši, ka ar Chiquita un C1 kga paziņojumiem šajā jautājumā ir mēģināts apgalvot, ka elektroniskā pasta vēstule neliecina par pret konkurenci vērstu informācijas apmaiņu, kas notika pēc 2005. gada 8. aprīļa.

334    Turpretī Chiquita un C1 kgs savos paziņojumos neapgalvo, ka šajā elektroniskā pasta vēstulē nav atspoguļotas agrāk notikušās pret konkurenci vērstas sarunas, kā tas it īpaši izriet no liecinieka C1 kga paziņojumiem, kas minēti Chiquita 2009. gada 13. oktobra paziņojumā.

335    No tā izriet, ka prasītāju argumentācija, lai apgalvotu, ka Chiquita paziņojumi apstiprina to 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtītās elektroniskā pasta vēstules interpretāciju, ir jānoraida.

 Par Chiquita un C1 kga paziņojumiem

336    Prasītājas apgalvo, ka Komisija pilnīgi nepareizi interpretē Chiquita un, it īpaši, C1 kga paziņojumus. Prasītāju ieskatā šie paziņojumi esot acīmredzami pretrunā Komisijas secinājumiem un – šķiet, ka, gluži pretēji – atbilstot Pacific alternatīvajiem paskaidrojumiem attiecībā uz Komisijas sniegtajiem dokumentārajiem pierādījumiem.

337    Komisija apgalvo, ka Chiquita paziņojumi kopumā ir saderīgi ar pārkāpuma konstatējumu un atbilst dokumentārajiem pierādījumiem, lai arī tajos esot daži aizstāvībai raksturīgi fragmenti.

–       Ievada apsvērumi

338    Jāatgādina – kā tas jau ir norādīts 182. punktā –, ka Savienības tiesībās valda brīvas pierādījumu iesniegšanas princips un neviena Savienības tiesību norma vai vispārējs princips neliedz Komisijai attiecībā uz uzņēmumu atsaukties uz citu apsūdzēto uzņēmumu paziņojumiem.

339    Attiecībā uz Chiquita paziņojumiem piešķiramo ticamības pakāpi ir jānorāda, ka izskatāmajā lietā Chiquita, būdama pirmā, kas paziņoja par aizliegto vienošanos, varēja saprātīgi cerēt saņemt pilnīgu atbrīvojumu no 2002. gada paziņojumā par sadarbību paredzētajiem naudas sodiem. Tāpēc nav izslēgts, ka tā varētu justies mudināta pārspīlēt paziņotās pārkāpjošās rīcības nozīmīgumu, lai kaitētu saviem konkurentiem tirgū (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 2011. gada 3. marts, Siemens/Komisija, T‑110/07, Krājums, II‑477. lpp., 64. punkts).

340    Tomēr tas nenozīmē, ka Chiquita paziņojumi ir jāuzskata par tādiem, kuriem nav nekādas ticamības. Tādējādi tika nospriests, ka, kaut gan zināma neuzticēšanās prettiesiskas aizliegtas vienošanās galveno dalībnieku brīvprātīgi sniegtajiem materiāliem ir atbilstoša, tas, ka ir izteikts lūgums piemērot paziņojumā par sadarbību paredzētās priekšrocības, lai saņemtu naudas soda samazinājumu, ne vienmēr rada mudinājumu sniegt sagrozītus pierādījumus par citu aizliegtās vienošanās dalībnieku rīcību. Proti, ikviens mēģinājums maldināt Komisiju var radīt šaubas par šāda pieteikuma iesniedzēja godīgumu, kā arī sadarbības pilnību un tādējādi apdraudēt tā iespēju saņemt visas 2002. gada paziņojumā par sadarbību paredzētās priekšrocības (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas spriedumus Siemens/Komisija, minēts 339. punktā, 65. punkts, un 2011. gada 30. novembris, Quinn Barlo u.c./Komisija, T‑208/06, Krājums, II‑7953. lpp., 53. punkts).

341    Turklāt, kā tika norādīts 151.–153. punktā, pret paziņotāju vērsti paziņojumi principā ir uzskatāmi par īpaši ticamiem pierādījumiem un, lai arī uzņēmums, kas lūdzis saņemt atbrīvojumu no naudas soda, var tikt spiests sniegt pēc iespējas vairāk pierādījumu, tomēr šāds uzņēmums apzināsies neprecīzu pierādījumu sniegšanas iespējamās negatīvās sekas, kas it īpaši var izraisīt piešķirtā atbrīvojuma no naudas soda zaudēšanu, risku, ka neprecīzie paziņojumi var tikt identificēti un izraisa minētās sekas, kas ir smagākas tāpēc, ka šādiem paziņojumiem ir jāsaskan ar citiem pierādījumiem. Tāpat paziņojums, kuru ir veikusi sabiedrība, kas atzīst sevis izdarītā pārkāpuma esamību, ietver būtiskus juridiskus un ekonomiskus riskus, tostarp it īpaši prasību par zaudējumu atlīdzību celšanu valsts tiesās, kurās ir iespēja atsaukties uz šīs sabiedrības pārkāpumu, kuru ir konstatējusi Komisija.

342    Tomēr, ciktāl Chiquita paziņojumus apstrīd citi uzņēmumi, kuri arī tiek vainoti kopējas vienošanās noslēgšanā, šie paziņojumi, lai tie varētu veidot vispārējā nolīguma esamības un apjoma pietiekamu pierādījumu, ir jāpamato ar citiem pierādījumiem (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas spriedumus Siemens/Komisija, minēts 339. punktā, 66. punkts; 2011. gada 16. jūnijs, Bavaria/Komisija, T‑235/07, Krājums, II‑3229. lpp., 79. punkts, un Polimeri Europa/Komisija, minēts 57. punktā, 54. punkts).

343    Runājot par C1 kga paziņojumiem, ir jāuzsver, ka, pirmkārt, viņa liecība nevar tikt kvalificēta kā atšķirīga un neatkarīga no Chiquita liecības, ciktāl kopš 1989. gada, tostarp arī Komisijas veiktās izmeklēšanas laikā, tātad lielāko savas profesionālās karjeras daļu, viņš ne tikai bija nodarbināts šajā sabiedrībā, bet arī pauda viedokli Komisijā Chiquita vārdā, pildot tās sadarbības pienākumu, lai saņemtu atbrīvojumu no naudas sodiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 97. apsvērums). Turklāt Chiquita paziņojumi galvenokārt ir C1 kga paziņojumu, kurus viņš izdarīja pārrunu laikā, kopsavilkums, un C1 kga tieši veiktos paziņojumus Komisija daļēji ir iekļāvusi Chiquita paziņojumos (apstrīdētā lēmuma preambulas 97. un nākamie apsvērumi). No tā izriet, ka C1 kga paziņojumi nevar tikt uzskatīti par citu pierādījumu, kas pamato Chiquita paziņojumus 342. punktā minētās judikatūras izpratnē, bet tie ir jāuzskata par tās paziņojumu sastāvdaļu (šajā ziņā skat. spriedumu Siemens/Komisija, minēts 339. punktā, 69. un 70. punkts).

344    Otrkārt, ir jāatgādina, ka izklāstīto apstākļu tieša liecinieka liecība principā ir jākvalificē kā pierādījums ar paaugstinātu pierādījuma spēku (spriedums Siemens/Komisija, minēts 339. punktā, 75. punkts).

–       Apstrīdētais lēmums

345    Apstrīdētajā lēmumā Komisija norāda, ka visas procedūras laikā Chiquita sniedza vairākus paziņojumus par banānu tirdzniecību Dienvideiropā, proti, vairākus Chiquita mutvārdu paziņojumus, Chiquita atbildi uz vēstuli par pašreizējo stāvokli attiecībā uz tās sadarbību saskaņā ar 2002. gada paziņojumu par sadarbību un paziņojumus uzklausīšanas laikā. Turklāt pārrunās, kuras pārbaudes laikā rīkoja Komisijas darbinieki saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 19. pantu, C1 kgs sniedza paziņojumu Chiquita vārdā, īstenojot sadarbību saistībā ar pieteikumu iecietības programmas piemērošanai (apstrīdētā lēmuma preambulas 97. apsvērums).

346    Komisija norāda, ka Chiquita atzina savu dalību pārkāpumā laikposmā no 2004. gada 28. jūlija līdz 2005. gada 8. aprīlim (dienā, kad tā iesniedza pieteikumu atbilstoši paziņojumam par iecietību), kas bija prettiesiski gadījuma rakstura kontakti ar Pacific attiecībā uz datu apmaiņu par cenu tendencēm nākamajai nedēļai (apstrīdētā lēmuma preambulas 98. apsvērums).

347    Komisijas skatījumā Chiquita paskaidro, ka vairākās C1 kga no Chiquita un P1 kga no Pacific (kas toreiz bija [konfidenciāli]) sarunās, kas būtībā attiecās uz banānu piegādi Ekvadorā, līdziekraušanas pasākumiem, neapmierinātību ar ostas pakalpojumiem Salerno, tirdzniecības apvienības ANIPO likvidēšanu un banānu pārdevumiem Portugālē, Itālijā, Grieķijā un citās valstīs, Chiquita un Pacific pārstāvji arī apsprieda un apmainījās viedokļiem par tirgus turpmāko attīstību un iecerētajām cenām, kas izpaudās kā cenu izmaiņas (apstrīdētā lēmuma preambulas 99. apsvērums).

348    Komisija norāda, ka Chiquita arī paskaidro, ka laiku pa laikam dalībnieki apmainījās viedokļiem par vispārējām tendencēm tirgū un ka dažas no šīm apspriedēm izraisīja specifiskāku apmaiņu par cenu tendencēm nākamajai nedēļai. Chiquita apgalvo, ka, lai arī C1 kgs no Chiquita nesniedza skaidras un atklātas norādes par cenām P1 kgam no Pacific, viņš darīja zināmu savu viedokli par vispārējām tendencēm tirgū, lietojot tādus jēdzienus kā “tirgus ir vājš”, “pašreiz nav daudz augļu”, “es nedomāju, ka tirgus sabruks” vai “manuprāt, nav nekāda pamata mainīt”. Saskaņā ar Chiquita iesniegtajiem lietas materiāliem ikviens, kas pārzināja banānu nozari, šos izteicienus tomēr varēja viegli interpretēt kā tādus, kas ietvēra īpašu norādi uz cenām. Chiquita apgalvo, ka, tā kā parasti cenas svārstījās ap EUR 0,50, tāda norāde, kas ietvēra izteicienu “tirgus ir vājš”, nozīmēja, ka cena kļūs zemāka par EUR 0,50; tāda norāde, kas ietvēra frāzi “pašreiz nav daudz augļu”, nozīmēja, ka cenai ir jāpārsniedz EUR 0,50, un tāda norāde, kas ietvēra frāzi “manuprāt, nav nekāda pamata mainīt”, nozīmēja, ka Chiquita cenas palika nemainīgas. Chiquita paziņojumi parāda, ka informācijas apmaiņa attiecībā uz nodomiem cenu jomā notika tādējādi, ka abas puses saprata, vai nākamās nedēļas cenām bija jāpārsniedz EUR 0,50, jākļūst zemākai par EUR 0,50 vai jāsaglabājas tādā pašā līmenī (apstrīdētā lēmuma preambulas 100. apsvērums).

349    Visbeidzot, Komisija norāda, ka saskaņā ar Chiquita viedokli sarunās attiecībā uz cenām tieši piedalījās C1 kgs no Chiquita un P1 kgs no Pacific, [turklāt] C2 kgs no Chiquita ([konfidenciāli]) arī piedalījās šajās sarunās. Chiquita paskaidro, ka pēc pirmās tikšanās 2004. gada 24. jūnijā tirdzniecības apvienības ANIPO sanāksmē tās līdzstrādnieks C1 kgs un P1 kgs no Pacific tikās pusdienās, kuras tika rīkotas 2004. gada 28. jūlijā un kurās piedalījās tās darbinieks C2 kgs. Pēc 2004. gada 28. jūlija sanāksmes C1 kgs no Chiquita un P1 kgs no Pacific sāka regulāri sazvanīties – kopumā 15–20 reizes laikposmā no 2004. gada septembra līdz aptuveni 2006. gada jūnijam. Chiquita paskaidro, ka, lai arī to biežums bija atkarīgs no apspriežamajiem jautājumiem, telefonsarunas notika biežāk 2004. gada beigās un 2005. gada sākumā, kad tirdzniecības apvienības ANIPO nākotni plaši apsprieda tās locekļi un kad P1 kgs, kas bija jaunpienācējs tirgū, vērsās pie C1 kga, lai noskaidrotu viņa viedokli un saņemtu norādes par tirgus tendencēm un ar to saistītiem jautājumiem. Tā arī precizēja, ka vismaz puse no šīm 15–20 telefona sarunām attiecās uz vispārējām apspriedēm par vispārīgiem jautājumiem vai specifiskākām apspriedēm par cenu tendencēm, aptuveni piecas telefonsarunas attiecās uz turpmākām tirgus tendencēm par vispārīgiem jautājumiem un citās piecās telefonsarunās tika apspriestas C1 kga “specifiskākas gaidas attiecībā uz cenām”, “sniedzot norādes par tirgus tendencēm” nākamajai nedēļai. Chiquita arī norādīja, ka šīs sarunas notika pirms paziņojumiem, kurus klientiem Itālijā pirmdienu rītos regulāri veica Chiquita tirdzniecības [pārstāvji]. Chiquita ieskatā telefonsarunas, kurās Chiquita un Pacific apmainījās ar informāciju attiecībā uz cenu tendencēm, turpinājās vēlākais līdz brīdim, kad Chiquita 2005. gada 8. aprīlī iesniedza pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda (apstrīdētā lēmuma preambulas 101. apsvērums).

–       Par prasītāju argumentāciju, ar kuru tiek apstrīdēts Chiquita un C1 kga paziņojumu pierādījuma spēks

350    Prasītājas apgalvo, ka Chiquita paziņojumi acīmredzami esot pretrunā Komisijas secinājumiem un ka tā tos interpretējot kļūdaini, lai pieskaņotu tos savām apsūdzībām, pilnīgi neņemot vērā to attaisnojošo raksturu, lai arī šie paziņojumi ir saderīgi ar alternatīviem PFCI paskaidrojumiem attiecībā uz P1 kga 2004. gada 28. jūlija piezīmēm un 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtīto elektroniskā pasta vēstuli.

351    Prasītāju skatījumā apsūdzība, saskaņā ar kuru Chiquita un PFCI kopā ir noslēgušas pret konkurenci vērstu nolīgumu, kas vēlāk tika īstenots, skaidri, nepārprotami un nemainīgi atspēko Chiquita un, it īpaši, C1 kga – galvenā liecinieka šajā lietā – paziņojumi. Ciktāl C1 kgs ir vienīgā persona, kas joprojām ir dzīva un kas ir piedalījusies iespējamā pret konkurenci vērstā saziņā ar P1 kgu, viņa viedoklis un viņa atmiņas esot acīmredzami būtiskas šīs lietas risinājumā un viņš, nenoliedzami, esot persona, kas ir vislabākajā situācijā, lai interpretētu 2004. gada 28. jūlija piezīmes un 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtīto elektroniskā pasta vēstuli. Tādējādi īpaša nozīme esot jāpiešķir apstāklim, ka viņš esot apstrīdējis Komisijas sniegto interpretāciju attiecībā uz šiem dokumentiem un esot pastāvīgi noliedzis, ka viņš būtu apspriedies ar PFCI, lai saskaņotu rīcību tirgū, vai it īpaši to, ka viņš būtu noslēdzis nolīgumu šajā ziņā.

352    Taču Komisija pilnībā neesot ņēmusi vērā un atstājusi novārtā Chiquita un C1 kga nepārprotamos un attaisnojošos paziņojumus, kas radot būtisku procesuālā taisnīguma problēmu. Prasītājas apgalvo, ka Komisijai ir jāveic objektīva izmeklēšana un ka tā nevarot neņemt vērā attaisnojošus pierādījumus, it īpaši, ja ar minētajiem pierādījumiem acīmredzami tiek apšaubītas tās apsūdzības. Turklāt Komisija neesot paziņojusi Pacific klientu atbildes uz informācijas pieprasījumiem un neesot organizējusi papildu pārrunas ar C1 kgu.

353    Lai arī prasītājas savā argumentācijā ir kategoriskas, tās tomēr arī atzīst, ka Chiquita oficiāli var neapstrīdēt pārkāpuma konstatējumu laikposmam līdz 2005. gada 8. aprīlim. Prasītāju skatījumā no tā tomēr nepārprotami izriet, ka Chiquita un C1 kgs būtībā skaidri ir iebilduši pret Komisijas apsūdzībām, saskaņā ar kurām Chiquita un PFCI esot noslēgušas institucionālu aizliegto vienošanos, lai koordinētu savas cenas.

354    Vispirms ir jānorāda, ka attiecīgajos Chiquita paziņojumu (Chiquita 2008. gada 15. februāra, 2008. gada 22. maija, 2009. gada 5. marta un 2009. gada 13. oktobra paziņojumi) fragmentos būtībā ir reproducēti C1 kga paziņojumi pārrunās ar Chiquita atbildīgajām personām un viņa advokātiem (skat. arī apstrīdētā lēmuma preambulas 250. apsvērumu). Tātad būtībā šī trešā pamata daļas pārbaude būtībā attiecas uz C1 kga paziņojumu satura un ticamības analīzi.

355    Turklāt jāņem vērā, ka apgalvoto pārkāpumu veidojošie fakti, kurus Komisija izsecināja no pieejamajiem pierādījumiem (skat. 187.–189. punktu), ir C1 kga un C2 kga no Chiquita un P1 kga no PFCI tikšanās 2004. gada 28. jūlija pusdienu laikā, kad puses esot vienojušās sākot no tā brīža koordinēt savas cenu stratēģijas, un tātad tas esot bijis pārkāpuma sākums, un C1 kga un P1 kga telefonsarunas laikposmā no 2004. gada jūlija līdz 2005. gada 8. aprīlim, kurās abas personas esot vienojušās par Chiquita un Pacific cenu tendencēm, tādējādi īstenojot 2004. gada 28. jūlija pusdienās noslēgto nolīgumu (apstrīdētā lēmuma preambulas 102., 103., 121. un 126. apsvērums). Tātad C1 kgs ir viens no diviem apgalvotās aizliegtās vienošanās dalībniekiem, tādējādi viņa paziņojumi ir būtiski pierādījumi.

356    Visbeidzot, saskaņā ar judikatūru (skat. 342. un 343. punktu), ciktāl tos apstrīd Pacific, Chiquita un C1 kga paziņojumi, lai tie varētu būt pietiekams pārkāpuma esamības un apjoma pierādījums, ir jāpamato ar citiem pierādījumiem. Komisija apgalvo, ka tas tā ir, ciktāl, lai pamatotu pārkāpuma konstatējumu, tā balstās ne tikai uz Chiquita un C1 kga paziņojumiem, bet arī dokumentiem, kas iegūti pārbaudēs, kuras valsts izmeklēšanas ietvaros bija veikusi Itālijas Guardia di Finanza, proti, P1 kga piezīmēm, kā arī dokumentiem, kas iegūti Komisijas 2007. gada 28.–30. novembrī veiktajās pārbaudēs, proti, it īpaši iekšējo elektroniskā pasta vēstuli, kuru 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 P1 kgs nosūtīja P2 kgam, un nedatētu tabulu, kas tika atrasta P2 kga birojā (skat. 187.–189. punktu).

357    Taču no prasītāju argumentācijas to procesuālajos rakstos, kuras kopsavilkums ir sniegts 350.–353. punktā un kura apstiprināta tiesas sēdē, izriet, ka tās neapstrīd, ka nav sniegti citi pierādījumi, kas apstiprinātu Chiquita un C1 kga paziņojumus, bet apgalvo, ka šiem paziņojumiem acīmredzami esot pretrunā secinājumi, kurus Komisija ir izdarījusi, pamatojoties uz citiem pierādījumiem. Savas argumentācijas atbalstam prasītājas atsaucas uz konkrētiem izvilkumiem no Chiquita un C1 kga paziņojumiem.

358    Tiesas sēdē prasītājas tomēr precizēja, ka tās arī apgalvo, ka C1 kga paziņojumus attiecībā uz to, ka viņa saziņa ar P1 kgu ietvēra apmaiņu ar informāciju par vispārējām tirgus attīstības tendencēm, neapstiprina citi pierādījumi. Sniedzot šo argumentāciju, prasītājas apstrīd, ka Komisija būtu pienācīgi pierādījusi, ka pārkāpums izskatāmajā lietā var tikt kvalificēts kā vienots un nepārtraukts pārkāpums, un tādējādi tas ir jāizskata, no šī viedokļa raugoties (skat. 493.–497. punktu).

359    Tāpēc tagad, pirmkārt, ir jāpārbauda, vai Chiquita un C1 kga paziņojumi acīmredzami ir pretrunā Komisijas secinājumiem, pirms, otrkārt, tiks izskatīti prasītāju minētie izvilkumi un, treškārt, tiks aplūkoti iebildumi par to, ka Komisija neesot paziņojusi dažus dokumentus Pacific un neesot rīkojusi papildu pārrunas ar C1 kgu.

360    Pirmkārt, ir jākonstatē, ka no Chiquita un C1 kga paziņojumiem (Chiquita 2008. gada 15. februāra, 2008. gada 22. maija, 2009. gada 5. marta un 2009. gada 13. oktobra paziņojumi) izriet, ka, lai arī šiem paziņojumiem dažos jautājumos piemīt aizstāvības raksturs attiecībā uz Komisijas pamatojoties uz pierādījumu kopumu izvirzītajām apsūdzībām, tie nekādā gadījumā “acīmredzami, nepārprotami un nemainīgi” nav pretrunā Komisijas secinājumiem un katrā ziņā nav “attaisnojoši pierādījumi”. Tāpat C1 kgs nav “noliedzis” Komisijas secinājumus attiecībā uz tās savāktajiem dokumentārajiem pierādījumiem.

361    Tādējādi ar apstrīdētā lēmuma preambulas 98. apsvērumā minēto Komisijas konstatējumu, kuru apstrīd prasītājas un saskaņā ar kuru “Chiquita norādīja, ka laikposmā no 2004. gada 28. jūlija līdz 2005. gada 8. aprīlim [..] tā izdarīja pārkāpumu, kas bija gadījuma rakstura prettiesiski kontakti ar Pacific un ietvēra apmaiņu ar informāciju par cenu tendencēm nākamajai nedēļai”, ir pareizi apkopots C1 kga paziņojums, kuru viņš sniedza 2007. gada 28. un 29. novembrī Chiquita telpās veiktās izmeklēšanas laikā, un Chiquita paziņojumi Komisijas izmeklēšanā, uz kuriem atsaucas lietas dalībnieki.

362    Tomēr šie paziņojumi, tos nenoliedzot, nav tik skaidri kā Komisijas secinājumi, kas izdarīti, pamatojoties uz citiem pierādījumiem, – to Komisija it īpaši ir atzinusi apstrīdētā lēmuma preambulas 104. un 121. apsvērumā.

363    Šajā ziņā ir jānorāda, ka Komisija ir pārbaudījusi prasītāju argumentāciju, kas izvirzīta, lai pamatotu, ka Chiquita paziņojumi bija pretrunā tās iebildumiem apstrīdētā lēmuma preambulas 158. un nākamajos apsvērumos. Tādējādi Komisija apgalvoja, ka, lai arī Chiquita paziņojumos bija fragmenti, kas bija minēti tās aizstāvībai, šie paziņojumi kopumā bija saderīgi ar pārkāpuma konstatējumu un atbilda dokumentārajiem pierādījumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 159. apsvērums).

364    Komisija apgalvo, ka 2007. gada novembra pārbaužu laikā rīkotās pārrunas ar C1 kgu notika laikā, kad C1 kgam vēl bija jāsagatavo aizstāvēšanās, un ka šajos apstākļos veiktie paziņojumi ir īpaši ticami. Komisija apgalvo, ka, lai arī laiku pa laikam C1 kgs negribīgi atklāja, ka viņš pilnībā ir zinājis par aizliegtās vienošanās pastāvēšanu, viņš tomēr atzina, ka abas puses bija iesaistītas koluzīvajā rīcībā, kas ietvēra ne tikai gadījuma rakstura sarunas par līdziekraušanu un kopīgu nosūtīšanu (apstrīdētā lēmuma preambulas 159. apsvērums).

365    Turklāt Komisija norāda, ka ar 2005. gada 17. aprīļa elektroniskā pasta vēstuli (kas nosūtīta desmit dienas pēc pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniegšanas) Chiquita ģenerāldirektors Eiropā savam personālam, tostarp C1 kgam, darīja zināmu, ka uzņēmums paredz ierosināt disciplinārlietu pret tiem, kuri 48 stundu laikā nepaziņos, ka viņi ir bijuši informēti par pret konkurenci vērstas saziņas ar konkurentiem esamību. Chiquita apgalvo, ka C1 kgs pirmo reizi tika izjautāts nākamajā dienā pēc šī termiņa beigām. Komisija apgalvo, ka var tikt atzīts, ka apstāklis, ka C1 kgs 48 stundu laikā nav minējis par slepenām sarunām ar Pacific, nelabvēlīgi ietekmēja viņa vēlmi norādīt, ka viņš ir zinājis par slepeno vienošanos no brīža, kad 2007. gadā tika uzsākta pašreizējā procedūra, jo baidījās, ka pret viņu tiks ierosināta disciplinārlieta (jo 2005. gadā viņš nebija paziņojis par saziņu ar Pacific attiecībā uz cenām noteiktajā termiņā) (apstrīdētā lēmuma preambulas 159. un 251. apsvērums).

366    Komisija arī paskaidro, ka Chiquita atbildē uz Komisijas vēstuli par pašreizējo stāvokli Chiquita ir norādījusi uz disciplināriem pasākumiem pret tās darbiniekiem, ja netiks ievēroti tās noteiktie atbilstības pasākumi (neatkarīgi no tā, vai tā būtu iespējama prettiesiskas rīcības turpināšana, neatbilstīga saziņa ar konkurentiem vai nepilnīgu, maldinošu vai nepareizu atbilžu sniegšana), tostarp arī atstādināšanu no amata, un paskaidrojusi, ka kopš 2005. gada C1 kgs pastāvīgi tika informēts par šādām sekām. Komisija apgalvo, ka, ņemot vērā šos apstākļus, dažu paziņojumu, kurus Chiquita veica vairākus gadus pēc attiecīgajiem faktiem, aizstāvības rakstura dēļ nevar rasties šaubas par pierādījuma spēku, kas piemīt precīzai un sīkai informācijai, kura ir iekļauta Pacific sniegtajos dokumentārajos pierādījumos pārkāpuma izdarīšanas laikā un kuru apstiprina arī Chiquita paziņojumi (apstrīdētā lēmuma preambulas 159. apsvērums).

367    Prasītājas apgalvo, ka Komisijas apgalvojumi par C1 kga paziņojumu vērtību ir nekonsekventi un pretrunīgi. No vienas puses, Komisija uzsverot, ka C1 kga paziņojumi ir it īpaši ticami, bet, no otras puses, tā cenšoties mazināt šo paziņojumu nozīmi, kad esot jāapspriež šo pierādījumu attaisnojošais raksturs. Komisijas apgalvojums, saskaņā ar kuru C1 kga paziņojumi ir jāvērtē viņa dalības pārkāpumā kontekstā, jo viņš esot bijis ieinteresēts mazināt savas saziņas ar P1 kgu pret konkurenci vērsto saturu, esot spekulatīvs un neatbilstot īstenībai. Gluži pretēji, C1 kgs esot ticis brīdināts par līguma izbeigšanu un saukšanu pie atbildības, ja viņš pilnībā neatklātu šo sarunu faktiskos apstākļus. Turklāt, ciktāl šie paziņojumi ir izdarīti brīdī, kad Chiquita uzskatīja, ka, ja tā nesadarbotos, tā, iespējams, varētu zaudēt atbrīvojumu no naudas soda gan Ziemeļeiropas lietā, gan izskatāmajā lietā, Chiquita un tās darbinieki nekādā ziņā neesot bijuši ieinteresēti slēpt kaut visnenozīmīgāko prettiesisko darbību, bet, gluži pretēji, sniegt pēc iespējas vairāk informācijas.

368    Šī argumentācija ir jānoraida.

369    Pirmkārt, ir jānorāda, ka, lai arī, protams, C1 kga paziņojumi ir jāpielīdzina Chiquita paziņojumiem tādējādi, ka šie paziņojumi nevar savstarpēji pamatot viens otru kā pierādījumi (343. punkts), tomēr ir jāņem vērā dažas atšķirības, analizējot motīvus, kas var būt iekļauti personas, kas atzīst savu dalību pārkāpuma izdarīšanā, paziņojumos un uzņēmuma, kas iesniedzis pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, paziņojumos.

370    Tādējādi, kā tas jau ir atzīts judikatūrā, tā kā indivīdam, atšķirībā no uzņēmuma, nevar būt personiskās intereses palielināt šī uzņēmuma konkurentu pārkāpjošo rīcību (šajā ziņā skat. spriedumu Siemens/Komisija, minēts 339. punktā, 70. punkts), ir jāatzīst, ka, lai arī Chiquita kā atbrīvojuma no naudas soda pieteikuma iesniedzēja nebija ieinteresēta slēpt pārkāpumu veidojošus faktus, ir pilnībā iespējams, ka C1 kgs kā indivīds nebija sajūsmināts par domu atzīt savu personisko dalību pārkāpumā, it īpaši tāpēc, ka viņš nebija paziņojis par pārkāpumu noteiktajā termiņā (skat. 365. punktu), un tas tā ir, pat neraugoties uz to, ka Chiquita veica pasākumus, lai pamudinātu atklāt visus šīs saziņas ar P1 kgu aspektus. Indivīds var izjust zināmu vilcināšanos atzīties rīcībā, kas var tikt uzskatīta par negatīvu, no profesionālā, pat personiskā, viedokļa raugoties, it īpaši izskatāmajā lietā aplūkotajā situācijā, kad viens indivīds uzņēmumā ir bijis pārkāpuma dalībnieks (šajā ziņā skat. C1 kga paziņojumu uzklausīšanā, kurā viņš pauda “nožēlu” par notikušo un atzina, ka viņš nebūtu tā rīkojies, ja būtu apzinājies, ka tādējādi viņš pārkāpj Eiropas tiesības).

371    Turklāt, kā pamatoti uzsver Komisija, ņemot vērā viņa iespējamo personisko atbildību, piemēram, saskaņā ar valsts civiltiesībām un pat krimināltiesībām, C1 kgs acīmredzami bija ieinteresēts mazināt pret konkurenci vērstās saziņas ar P1 kgu saturu.

372    Tomēr ir pilnībā ticams, ka C1 kgs vilcinājās atklāt visus savas saziņas ar P1 kgu aspektus un, it īpaši, šo kontaktu koluzīvo raksturu, neraugoties uz to, ka Chiquita izdarīja uz viņu spiedienu, mudinot neslēpt informāciju.

373    Otrkārt, Komisija pamatoti apgalvo, ka paziņojumi, kurus C1 kgs veica Komisijas 2007. gada novembrī īstenoto pārbaužu laikā, tad, kad C1 kgs vēl nebija sagatavojis aizstāvēšanos, ir īpaši ticami. Turklāt no Chiquita un C1 kga paziņojumiem izriet, ka, lai nodrošinātu zināmu pārsteiguma efektu, C1 kgs netika brīdināts par šīm pārbaudēm (skat. 155. punktu). Tātad, neraugoties uz Chiquita advokātu paskaidrojumiem pārbaužu laikā (skat. arī 155. punktu), ir ticams, ka C1 kgs tajā laikā vēl nebija sagatavojis aizstāvēšanos. Taču apstāklis, ka, neraugoties uz precizējumiem vēlāk sniegtajos paziņojumos, C1 kgs būtībā apstiprināja šajos pirmajos paziņojumos apgalvoto (skat. Chiquita 2009. gada 5. marta paziņojumu), pamato viņa paziņojumu ticamību kopumā.

374    No iepriekš izklāstītā, un neskarot turpmāku pārbaudi attiecībā uz prasītāju minētajiem izvilkumiem (skat. 376. un nākamos punktus), izriet, ka C1 kga paziņojumu saturs kopumā nav pretrunā Komisijas secinājumiem, ka tā ir sniegusi atbilstīgu izskaidrojumu attiecībā uz šo paziņojumu aizstāvēšanās raksturu un ka, lai konstatētu pārkāpumu, tā nav balstījusies tikai uz šiem paziņojumiem, bet uz pierādījumu virkni, kas it īpaši ietvēra dokumentārus pierādījumus (skat. 187.–189. punktu), tādējādi tā varēja atsaukties uz šiem paziņojumiem, lai apstiprinātu citus pierādījumus (skat. 342. punktu), un tas nav šķērslis, lai vēlāk pārbaudītu prasītāju argumentāciju attiecībā uz pārkāpuma turpinātību (skat. 358. punktu, kā arī 475. un nākamos punktus).

375    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka jau ir ticis nospriests, ka, lai arī pierādījuma skaidrības trūkums, neapšaubāmi, mazina tā pierādījuma spēku, tas tomēr nav jānoraida pilnībā. Jāatgādina, ka tas, ka dokuments attiecas tikai uz atsevišķiem, citos pierādījumos minētiem faktiem, nenozīmē, ka Komisija nevar atsaukties uz to, lai pamatotu citus pierādījumus (šajā ziņā skat. spriedumu, JFE Engineering u.c./Komisija, minēts 42. punktā, 263. punkts).

376    Otrkārt, prasītājas min atsevišķus izvilkumus no Chiquita un C1 kga paziņojumiem, lai pamatotu savu apgalvojumu, saskaņā ar kuru ar šiem paziņojumiem tiek apstrīdēti Komisijas secinājumi un ka, gluži pretēji, tie ir saderīgi ar Pacific alternatīvi sniegtajiem paskaidrojumiem.

377    Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka paziņojumos vairākkārt ir norādīts, ka P1 kgs un C1 kgs pirmo reizi tikās ANIPO sanāksmē 2004. gada jūnijā, ka 2004. gada 28. jūlija lietišķajās pusdienās viņi tikās tikai otro reizi un ka saskaņā ar Chiquita viedokli šajās pusdienās viņi pārrunāja “Chiquita iespēju iegādāties banānus no Noboa Ekvadorā”. Šajos paziņojumos vispār nav ticis norādīts, ka šīs sanāksmes laikā būtu apspriestas cenas, ne arī, it īpaši, ka puses būtu vienojušās saskaņot savu rīcību cenu jomā.

378    Pirmkārt, ir jānorāda, ka, lai pierādītu savus secinājumus attiecībā uz 2004. gada 28. jūlija pusdienām, Komisija nav balstījusies uz Chiquita paziņojumiem, bet gan uz P1 kga piezīmēm (apstrīdētā lēmuma preambulas 102.–120. apsvērums), atzīstot, ka šie dokumentārie pierādījumi parādīja, ka šo pusdienu laikā tika apspriesti arī citi jautājumi, ne tikai tie, kurus minējušas puses (apstrīdētā lēmuma preambulas 104. apsvērums). Otrkārt, apstāklis, ka C1 kgs paziņoja, ka šajā sanāksmē tika pārrunāta Chiquita iespēja iegādāties banānus no Noboa Ekvadorā, un ka viņš nepaziņoja par to, ka ar P1 kgu tika apspriestas cenas un ka tika panākta vienošanās par savas rīcības saskaņošanu cenu jomā, nebūtu interpretējams kā Komisijas secinājumu noliegšana. Tādējādi C1 kgs nedz noliedza, ka tika apspriesta pušu rīcība cenu jomā, nedz paziņoja, ka vienīgais pusdienu laikā apspriestais jautājums bija Chiquita iespēja iegādāties banānus no Noboa Ekvadorā.

379    Šajā ziņā arī ir jānorāda, ka Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 106. apsvērumā ir norādījusi, ka no P1 kga piezīmēm izdarītais secinājums, ka 2004. gada 28. jūlija pusdienās puses bija izstrādājušas rīcības plānu, atbilstoši kuram tās sazinājās nākamajā nedēļā, lai vienotos par cenām Portugālē un noskaidrotu, vai tām būtu “jāsaglabājas” tādā pašā līmenī vai arī tās būtu “jāpaaugstina” vai “jāpazemina”, ir saderīgs ar Chiquita 2008. gada 15. februāra, 2008. gada 22. maija un 2004. gada 28. jūlija paziņojumiem, saskaņā ar kuriem C1 kgs un P1 kgs laiku pa laikam apmainījās ar informāciju par specifiskākām cenu tendencēm nākamajai nedēļai, lietojot tādus jēdzienus, no kuriem abas puses saprata, vai cenām būtu jāpalielinās, jāsamazinās vai arī tām būtu jāsaglabājas tādā pašā līmenī. Taču Komisija norāda (apstrīdētā lēmuma 171. zemsvītras piezīme), ka šo paziņojumu sniegšanas brīdī Chiquita nebija iepazinusies ar rakstveida piezīmēm, jo piekļuvi tām tā saņēma tikai pēc Komisijas paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas 2009. gada 10. decembrī, kad tai kļuva pieejami lietas materiāli (skat. 11. punktu).

380    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka paziņojumiem, kurus sniedz uzņēmums, kas ir iesniedzis pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, pirms iepazīšanās ar pierādījumiem, kurus ir savākusi Komisija, veicot izmeklēšanu, ir īpaši augsts pierādījuma spēks.

381    Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai arī apstāklis, ka paziņojums tika sniegts vēlākā procedūras posmā, it īpaši sniedzot atbildi uz paziņojumu par iebildumiem, pats par sevi nedod iespēju noliegt šāda paziņojuma pierādījuma spēku kopumā, paziņojumam tomēr ir mazāks pierādījuma spēks nekā tad, ja tas ticis sniegts spontāni. It īpaši, ja uzņēmums – pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzējs – zina Komisijas izmeklēšanas gaitā savāktos pierādījumus, paziņojuma par sadarbību paredzētās procedūras loģika, saskaņā ar kuru ikviens mēģinājums maldināt Komisiju varētu apdraudēt uzņēmuma sadarbības patiesumu un pilnību (skat. 340. punktu), nav piemērojama tāpat, kā tas ir spontāna paziņojuma gadījumā, kad Komisijas iebildumi nav zināmi. Tāpat apsvērumi, ka saistībā ar paziņojuma par sadarbību sniegtie paziņojumi ir pretrunā paziņotāja interesēm un principā tie ir jāuzskata par īpaši ticamiem pierādījumiem (skat. 341. punktu), var nebūt pilnībā attiecināmi uz atbildi uz paziņojumu par iebildumiem, kuru iesniedz uzņēmums – pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzējs (šajā ziņā skat. spriedumu Quinn Barlo u.c./Komisija, minēts 340. punktā, 108. un 109. punkts).

382    Otrkārt, prasītājas atgādina, ka paziņojumos ir norādīts, ka pēc 2004. gada 28. jūlija pusdienām laikposmā no 2004. gada septembra līdz 2006. gada septembrim C1 kgs un P1 kgs ik pa laikam sazvanījās un ka šajās telefonsarunās galvenie apspriestie temati bija iespēja iegādāties banānus Ekvadorā, vienošanās par līdziekraušanu, neapmierinātība ar Salerno ostām, ANIPO nākotne un dažkārt pārdevumi Ziemeļitālijā. Tomēr tas nav pretrunā Komisijas secinājumiem un tos neatspēko, ciktāl paziņojumos ir arī norādīts, ka tika apspriestas tirgus attīstības tendences un nodomi attiecībā uz cenām.

383    Tomēr prasītājas šajā ziņā apgalvo, ka šīs apspriedes varēja tikt izskaidrotas ar apstākli, ko apstiprināja Chiquita, ka P1 kgs bija jaunpienācējs banānu tirgū un viņu interesēja C1 kga gūtā pieredze un ka šāda veida apspriedes par vispārīgiem jautājumiem notika arī starp dažādiem dalībniekiem ANIPO, tādējādi no šiem paziņojumiem nekādā ziņā nevar secināt, ka C1 kgs un P1 kgs īstenoja jebkādu nolīgumu par cenu koordināciju.

384    Pirmkārt, ir jānorāda, ka Komisija, lai konstatētu, ka C1 kgs un P1 kgs īstenoja nolīgumu par cenu koordināciju, ir balstījusies ne tikai uz attiecīgajiem paziņojumiem, bet arī uz apstrīdētā lēmuma 4. punktā minēto pierādījumu kopumu (apstrīdētā lēmuma preambulas 190. un 191. apsvērums). Otrkārt, tas, ka P1 kgam interesēja C1 kga pieredze, nedz atspēko secinājumu, ka divas personas telefonsarunu laikā apmainījās ar informāciju par cenām, nedz arī ir tam pretrunā. Treškārt, lai arī prasītājas ne vien nekādi nav pamatojušas savu apgalvojumu, saskaņā ar kuru P1 kga un C1 kga apspriedes līdzinājās parastajām apspriedēm ANIPO, tas, pat pieņemot, ka tas tā būtu bijis, arī neatspēkotu P1 kga un C1 kga apmaiņas ar informāciju attiecībā uz cenām prettiesisko raksturu. Visbeidzot, ceturtkārt, prasītājas nav norādījušas, ka C1 kgs ne tikai bija paziņojis, ka apsprieda ar P1 kgu vispārējās tirgus tendences, bet arī paskaidrojis, ka viņš laiku pa laikam ar P1 kgu pārrunāja specifiskākas cenu tendences nākamajai nedēļai, lietojot tādus jēdzienus, kurus abas puses saprata, ka cenas būtu jāpalielina, jāsamazina vai ka tām būtu jāsaglabājas tādā pašā līmenī.

385    Treškārt, prasītājas šajā ziņā apgalvo, ka C1 kgs ir norādījis, ka dažās viņa telefonsarunās ar P1 kgu notika apmaiņa ar specifiskāku informāciju par cenu tendencēm nākamajai nedēļai, tomēr viņš ir precizējis, ka viņš nekad nav sniedzis tiešas un atklātas norādes par cenām. Tikai Komisijas izdarītā spiediena dēļ Chiquita vēlāk esot pievienojusi apgalvojumu, ka jebkurš, kas pārzināja banānu nozari, parasti saprata, ka vispārējiem aprakstiem bija precīza nozīme attiecībā uz cenām, jo tirgū, kurā bija plaši zināms, ka cena svārstās ap EUR 0,50, šie vispārējie apraksti attiecīgi nozīmēja, ka cenas kļūs zemākas par EUR 0,50, pārsniegs EUR 0,50 vai saglabāsies tādā pašā līmenī.

386    Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka argumentācija, saskaņā ar kuru Komisija administratīvajā procedūrā esot prettiesiski izdarījusi spiedienu uz Chiquita, jau tika noraidīta 106.–172. punktā. Turklāt, lai arī paziņojums, precizējot, ka jebkurš, kas pārzināja banānu nozari, varēja saprast C1 kga vispārējās norādes (Chiquita 2008. gada 22. maija paziņojums), protams, ir sniegts pēc paziņojuma, kurā tika atzīts, ka C1 kgs bija devis šādas vispārējas norādes (Chiquita 2008. gada 15. februāra paziņojums), abi paziņojumi ir sniegti, pirms Chiquita tika dota iespēja piekļūt Komisijas lietas materiāliem pēc tam, kad tika nosūtīts paziņojums par iebildumiem 2009. gada 10. decembrī (skat. 11. punktu), un tātad tie ir īpaši ticami (skat. 380. un 381. punktu).

387    Jau pirmajā no diviem attiecīgajiem paziņojumiem (Chiquita 2008. gada 15. februāra paziņojums) tika atzīts, ka C1 kgs varēja aprakstīt vispārējās tirgus tendences, lietojot tādus jēdzienus kā “tirgus ir vājš”, “pašreiz nav daudz augļu”, “es nedomāju, ka tirgus sabruks” vai “manuprāt, nav nekāda pamata mainīt”. Taču šādi komentāri var tikt saprasti kā norādes attiecībā uz nākotnē paredzamajām cenu izmaiņām, ciktāl frāze “tirgus ir vājš” var nozīmēt cenu samazināšanos, frāze “pašreiz nav daudz augļu” – cenu paaugstināšanos un frāze “manuprāt, nav nekāda pamata mainīt” – to, ka cenas saglabāsies tādā pašā līmenī. Tādēļ prasītāju arguments, saskaņā ar kuru P1 kgs banānu nozarē bija nepieredzējis dalībnieks un tāpēc nevar tikt pieņemts, ka viņš saprata, ka šīs vispārējās norādes attiecas uz cenu izmaiņām, nevar tikt pieņemts.

388    Šajā ziņā ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa jau ir nospriedusi, ka meteoroloģiskie apstākļi gan augļu ražotājās valstīs, gan arī valstīs, kas bija augļu galamērķis patēriņa ziņā, uzkrājumu ostās un pie nogatavinātājiem apjoms, pārdevumu situācija mazumtirdzniecības līmenī un attiecībā uz nogatavinātājiem, kā arī tirdzniecības veicināšanas kampaņu esamība acīmredzami ir ļoti svarīgi faktori, lai noteiktu piedāvājuma līmeni attiecībā pret pieprasījumu, un to iesaistīšana divpusējās apspriedēs starp informētiem tirgus dalībniekiem neizbēgami noved pie dalīšanās ar informāciju par tirgus un tā attīstības cenu ziņā izpratni (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 2013. gada 14. marts, Fresh Del Monte Produce/Komisija, T‑587/08, 360. punkts).

389    Visbeidzot, attiecībā uz šo cenu svārstību precīzu lielumu prasītājas apgalvo, ka Chiquita paziņojums, saskaņā ar kuru banānu tirgū bija plaši zināms, ka cena svārstās ap EUR 0,50, un tādējādi C1 kga norādes varēja tikt saprastas tādējādi, ka cenas samazināsies vai palielināsies par EUR 0,50 vai saglabāsies tādā pašā līmenī, neatbilstot realitātei, ciktāl no analīzes saistībā ar faktisko iknedēļas cenu izmaiņām izriet, ka cenas nedz palielinājās, nedz samazinājās tikai par EUR 0,50 un ka noteikti nebija nekādas cenu izmaiņu tendences par EUR 0,50. Prasītājas tādējādi apgalvo, ka dati attiecībā uz faktiskajām cenām, kuras piemēroja PFCI un Chiquita, gluži pretēji, liecina, ka cenas katru nedēļu varēja svārstīties intervālā līdz pat EUR 1 vai EUR 2 vai arī par EUR 0,25 vai mazāku summu, un šī apgalvojuma pamatojumam sniedz Chiquita un Pacific cenu tabulas.

390    Šī argumentācija ir jānoraida. Kā pamatoti uzsver Komisija, jautājumam par to, vai cenas mainās tieši par EUR 0,50, nav nozīmes, ja puses apmainījās ar informāciju par nodomiem attiecībā uz cenām nākamajai nedēļai tādējādi, ka gan viena, gan otra puse zināja, vai cenas palielināsies, samazināsies vai saglabāsies tādā pašā līmenī, jo šādas apspriedes par cenu tendencēm samazina katras puses nenoteiktību attiecībā uz tās rīcību tirgū.

391    Tādējādi faktiski cenas noteikšana, kaut arī tikai orientējoša, ietekmē konkurenci, jo ļauj visiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem pietiekami skaidri paredzēt, kāda būs to konkurentu cenu politika. Vispārīgi runājot, šādas aizliegtās vienošanās tieši ietekmē galvenos konkurences rādītājus attiecīgajā tirgū. Izsakot kopīgu gribu savām precēm noteikt konkrētas cenas, attiecīgie ražotāji vairs nav neatkarīgi savas politikas noteicēji tirgū, tādējādi apdraudot arī Līgumā paredzētajos konkurences noteikumos iestrādāto koncepciju (skat. spriedumu BPB/Komisija, minēts 324. punktā, 310. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt, neskarot prasītāju argumentācijas turpmāku analīzi, ir jāatgādina, ka neatkarīgi no to sekām nolīgumi un saskaņotas darbības uzņēmumu starpā ir aizliegti ar LESD 101. pantu, ja tiem ir pret konkurenci vērsts mērķis (šajā ziņā skat. Tiesas spriedumu, 1999. gada 8. jūlijs, Komisija/Anic Partecipazioni, C‑49/92 P, Krājums, I‑4125. lpp., 122. un 123. punkts).

392    Ceturtkārt, prasītājas, nesniedzot citus komentārus, atgādina par Chiquita 2008. gada 22. maija paziņojumu, kurā ir apkopotas C1 kga norādes attiecībā uz viņa un P1 kga telefonsarunu mērķi un skaitu.

393    Ciktāl prasītāju atgādinājumu par šo paziņojumu saistībā ar to argumentāciju, lai pierādītu, ka no Chiquita paziņojumiem nevar tikt secināta nekāda pret konkurenci vērsta rīcība, var saprast tādējādi, ka prasītājas apgalvo, ka saskaņā ar minēto paziņojumu attiecīgajā laikposmā ir bijušas tikai dažas telefonsarunas, kurās tika apspriestas cenas, ir jākonstatē, ka 362.–374. punktā jau tika norādīts, ka Komisija atzina, ka Chiquita un C1 kga paziņojumi ir neskaidrāki nekā tās secinājumi, kas izdarīti no pierādījumu kopuma, un ka tā ir sniegusi ticamu paskaidrojumu saistībā ar C1 kga vilcināšanos atzīt savu dalību iespējamā pārkāpumā, prasītājām nespējot apstrīdēt šo paskaidrojumu.

394    Piektkārt, runājot par prasītāju atsauci uz izvilkumu no C1 kga paziņojuma, lai apgalvotu, ka P1 kga piezīmes attiecībā uz 2004. gada 28. jūlija pusdienām būtu jāuzskata par tādām, kurās viņš aprakstījis sanāksmi saviem PFCI kolēģiem, ir jākonstatē, ka no minētā paziņojuma izriet, ka C1 kgs neapstrīdēja Komisijas secinājumus attiecībā uz šīm piezīmēm, ka viņš apstiprināja, ka saruna pusdienu laikā attiecās uz atsevišķiem tajās minētajiem jautājumiem, un turklāt ir jānorāda uz iepriekš minēto izklāstu attiecībā uz C1 kga vilcināšanos pilnīgi atzīt savu pret konkurenci vērsto rīcību (skat. 362.–374. punktu).

395    Sestkārt, prasītājas daļēji un ārpus konteksta min atsevišķus izvilkumus no Chiquita 2009. gada 13. oktobra paziņojuma, lai apgalvotu, ka Chiquita esot paziņojusi, ka tā neesot bijusi informēta par jebkādiem pierādījumiem pārkāpjošai rīcībai P1 kga un C1 kga telefonsarunu laikā, un ka C1 kgs esot apgalvojis, ka viņam esot bijuši attaisnojoši iemesli saziņai ar P1 kgu un ka viņš neatceroties nevienu apspriedi par cenu tendencēm aptuveni tajā laikā, kad 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 P1 kgs nosūtīja P2 kgam elektroniskā pasta vēstuli. Tomēr prasītājas nenorāda, ka šis Chiquita paziņojums ir atbilde uz vēstuli par pašreizējo stāvokli attiecībā uz pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, kurā Komisija bija norādījusi, ka 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 P1 kga nosūtītās elektroniskā pasta vēstules dēļ tai ir pamats uzskatīt, ka Chiquita nav izbeigusi pārkāpjošo rīcību dienā, kad tā iesniedza pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, proti, 2005. gada 8. aprīlī. Tādējādi prasītāju pilnībā minētie izvilkumi norāda tikai uz to, ka C1 kgam nebija nekādu slepenu sarunu ar P1 kgu pēc 2005. gada 8. aprīļa, kas turklāt ir apstiprināts arī Chiquita 2009. gada 5. marta paziņojumā.

396    Tāpat prasītājas izkropļo izvilkumus no [Chiquita] paziņojuma, saskaņā ar kuriem C1 kgs joprojām saglabāja savu versiju attiecībā uz faktiem un apgalvoja, ka P1 kga sniegtajai informācijai varētu būt citi avoti, un saskaņā ar kuriem pārrunās ar visiem C1 kga kolēģiem katrs no viņiem bija sniedzis ticamu liecību, kas apstiprināja, ka konkurentu starpā nebija notikusi prettiesiska saziņa vai sadarbība. Šie izvilkumi ir no Chiquita apgalvojumiem attiecībā uz to, ka pārkāpums tika izbeigts 2005. gada 8. aprīlī, ka tā jau bija izjautājusi C1 kgu un viņa kolēģus neilgu laiku pēc 2005. gada 8. aprīļa un ka tolaik neviens nebija atzinis, ka starp konkurentiem Dienvideiropā notika prettiesiska saziņa. Taču ir acīmredzami, ka C1 kgs Komisijas 2007. gada novembrī veikto pārbaužu laikā pirmo reizi atzina, ka ir apmainījies ar P1 kgu ar informāciju par cenu tendencēm – tas notika pēc tam, kad viņš bija sapratis, ka izmeklēšana attiecas uz Dienvideiropu un ka viņš nav paziņojis par savu pret konkurenci vērsto rīcību termiņā, kuru pēc pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniegšanas 2005. gada 8. aprīlī šim nolūkam saviem darbiniekiem bija noteicis Chiquita ģenerāldirektors (skat. it īpaši 365. punktu). Tātad paziņojumi, kas tika sniegti pirms procedūras attiecībā uz Dienvideiropu uzsākšanas, nevar tikt uzskatīti par Komisijas secinājumu noliegumu minētajā procedūrā.

397    Visbeidzot, prasītājas arī apgalvo, ka C1 kgs ne tikai apstrīdēja Komisijas sniegto pierādījumu interpretāciju, kad viņam bija tiem piekļuve, bet ka arī viņa paskaidrojumi atbilda paziņojumiem, kas tika sniegti pat pirms izmeklēšanas sākuma izskatāmajā lietā. Prasītājas šajā ziņā min Chiquita secinājumus lietā COMP/39188 – Banāni, kuros Chiquita norādīja, ka “cena Apvienotajā Karalistē/Īrijā, Dienvideiropā un Francijā konkurentiem netika paziņota”.

398    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka 159. punktā jau tika minēts, ka Chiquita paziņojumos, saskaņā ar kuriem “cena Apvienotajā Karalistē/Īrijā, Dienvideiropā un Francijā konkurentiem netika paziņota”, ir aprakstīts, kā Chiquita saviem konkurentiem ceturtdienas rītā paziņoja atsauces cenas, un ka lieta attiecībā uz Dienvideiropu neattiecās uz atsauces cenām, tādēļ Chiquita paziņojumi attiecībā uz Ziemeļeiropu nevar būt pretrunā Komisijas secinājumiem izskatāmajā lietā.

399    Treškārt, saistībā ar apgalvojumu, saskaņā ar kuru Komisijai ir jāveic objektīva izmeklēšana un tā nevar neņemt vērā attaisnojošus pierādījumus, prasītājas apgalvo, ka, neraugoties uz to lūgumu piekļūt klientu atbilžu uz Komisijas informācijas pieprasījumiem rakstveida un nekonfidenciālajai versijai, Pacific ieguva piekļuvi tikai šo atbilžu kopsavilkumiem un tas liedza tai iegūt piekļuvi, iespējams, detalizētai attaisnojošai informācijai, kuru bija snieguši klienti.

400    Saskaņā ar judikatūru piekļuves lietas materiāliem konkurences jomā mērķis it īpaši ir ļaut paziņojuma par iebildumiem adresātiem iepazīties ar pierādījumiem, kas atrodas Komisijas lietas materiālos, lai tie varētu atbilstoši izteikt savu viedokli par secinājumiem, pie kuriem Komisija ir nonākusi paziņojumā par iebildumiem. Piekļuve lietas materiāliem attiecas arī uz procesuālajām garantijām, kuru mērķis ir aizsargāt tiesības uz aizstāvību un, it īpaši, nodrošināt tiesību tikt uzklausītam faktisku ievērošanu (šajā ziņā skat. spriedumus Aalborg Portland u.c./Komisija, minēts 179. punktā, 68. punkts; Groupe Danone/Komisija, minēts 111. punktā, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

401    Komisijai tātad ir pienākums uzņēmumiem, kas ir iesaistīti procedūrā saskaņā ar LESD 101. panta 1. punktu, piešķirt piekļuvi visiem apsūdzošiem vai attaisnojošiem dokumentiem, kurus tā ir savākusi izmeklēšanas laikā, izņemot citu uzņēmumu komercnoslēpumu, iestādes iekšējos dokumentus un citu konfidenciālu informāciju (šajā ziņā skat. spriedumus Aalborg Portland u.c./Komisija, minēts 179. punktā, 68. punkts; Groupe Danone/Komisija, minēts 111. punktā, 34. punkts).

402    Turklāt no judikatūras izriet, ka attiecībā uz atbildēm, kuras trešās personas sniegušas uz Komisijas informācijas pieprasījumiem, tai ir pienākums ņemt vērā iespēju, ka uzņēmums, kuram ir dominējošs stāvoklis tirgū, nosaka pretpasākumus saviem konkurentiem, piegādātājiem vai klientiem, kas ir sadarbojušies Komisijas veiktajā izmeklēšanā. Saskaroties ar šādu risku, trešās personas, kas iesniedz dokumentus Komisijai tās izmeklēšanas gaitā un kas uzskata, ka pret tām minēto darbību rezultātā var tikt veikti represīvi pasākumi, ir tiesīgas sagaidīt, ka viņu lūgums ievērot konfidencialitāti tiks ievērots (skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 2002. gada 25. oktobris, Tetra Laval/Komisija, T‑5/02, Krājums, II‑4381. lpp., 98. punkts un tajā minētā judikatūra).

403    Izskatāmajā lietā Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 253. apsvērumā ir atbildējusi uz Pacific kritiku tās atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, saskaņā ar kuru tai esot bijusi jāpiešķir piekļuve ne tikai to atbilžu kopsavilkumiem, kuras dažādu banānu importētāju klienti snieguši uz Komisijas nosūtītajiem informācijas pieprasījumiem, norādot, ka ir leģitīmi atteikt piekļuvi to klientu un citu piegādātāju klientu vēstulēm uzņēmumiem, kas var izdarīt būtisku ekonomisku un komerciālu spiedienu uz saviem konkurentiem vai viņu tirdzniecības partneriem, klientiem vai piegādātājiem. Ciktāl prasītājas nemēģina apstrīdēt šo Komisijas paskaidrojumu, ir jāuzskata, ka tās nav pierādījušas, ka piekļuves atsevišķiem lietas materiālos iekļautajiem pierādījumiem nepiešķiršana izskatāmajā lietā bija prettiesiska.

404    Visbeidzot, prasītājas apgalvo, ka Komisija vispār nav izmantojusi piedāvājumu rīkot papildu pārrunas ar C1 kgu, kas būtiski būtu ietekmējušas tās spēju veikt precīzu un pilnīgu faktisko apstākļu analīzi izskatāmajā lietā. Tādējādi papildu pārrunas būtu ļāvušas Komisijai saprast, vai paziņojumos tika apstiprināta “samazināšanās tendence” vai arī tā ir ņēmusi vērā tikai viena teikuma, uz kuru tā balstījās, kļūdainu izpratni un interpretāciju.

405    No pastāvīgās judikatūras izriet, ka viena no garantijām, kas Savienības tiesību sistēmā ir piešķirta administratīvajās procedūrās, ir īpaši pienākums kompetentajai iestādei rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus attiecīgās lietas apstākļus (Tiesas spriedums, 1991. gada 21. novembris, Technische Universität München, C‑269/90, Krājums, I‑5469. lpp., 14. punkts, un spriedums Bavaria/Komisija, minēts 342. punktā, 222. punkts).

406    Turpinājumā ir jānorāda, ka Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulas Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD 101]. un [LESD 102]. pantu (OV L 123, 18. lpp.) 10. panta 3. punktā ir paredzēts, ka uzņēmumi un uzņēmumu apvienības, uz kurām attiecas procedūra, kas tiek veikta saskaņā ar Regulu Nr. 1/2003, “var ierosināt, lai Komisija uzklausa personas, kuras var apstiprināt iesniegumā izklāstītos faktus”. Šajā gadījumā no Regulas Nr. 773/2004 13. panta izriet, ka Komisijai ir pietiekama novērtējuma brīvība, lai izlemtu, kāda interese varētu būt uzklausīt personas, kuru liecības varētu būt nozīmīgas lietas izskatīšanā. Lai nodrošinātu tiesības uz aizstāvību, Komisijai nav pienākuma uzklausīt ieinteresēto personu norādītās liecības, ja tā uzskata, ka lietas izmeklēšana ir bijusi pietiekoša (pēc analoģijas attiecībā uz Regulu Nr. 17 skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 2002. gada 20. marts, HFB u.c./Komisija, T‑9/99, Krājums, II‑1487. lpp., 383. punkts un tajā minētā judikatūra).

407    Izskatāmajā lietā Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 250. un 251. apsvērumā ir norādījusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka neviens pierādījums nepamato apgalvojumu, ka būtu jārīko vēl vienas pārrunas ar C1 kgu. Taču prasītājas ne tikai nevar konkrēti atspēkot Komisijas pierādījumus šajā ziņā, bet tās arī pietiekami nepaskaidro, kāpēc pats Pacific neizmantoja iespēju uzdot jautājumus C1 kgam uzklausīšanas laikā. Prasītāju uzklausīšanas laikā minētā norāde uz Chiquita lēmumu 2010. gada 18. jūnija uzklausīšanā sniegt komentārus tikai par laikposmu pēc 2005. gada 8. aprīļa, dienas, kad tā iesniedza pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, šajā ziņā nav pārliecinoša. Tādējādi, lai arī no paziņojumiem minētajā uzklausīšanā izriet, ka Chiquita vēlējās izmantot savu laiku aizstāvībai pret iespēju, ka Komisija tai liegtu atbrīvojumu no naudas soda izskatāmajā lietā, tāpēc šajā laikā tā negribēja sniegt komentārus par laikposmu pirms tās pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniegšanas, attiecībā uz kuru tā neapstrīdēja Komisijas secinājumus, no šiem paziņojumiem neizriet, ka Chiquita būtu iebildusi pret to, ka Pacific uzdotu jautājumus C1 kgam par iepriekšējo laikposmu. Gluži pretēji, Chiquita skaidri apstiprināja, ka tās piedāvājums izjautāt C1 kgu joprojām ir spēkā.

408    Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka prasītāju argumentācija, kas izvirzīta, lai pārmestu Komisijai, ka tā nav rīkojusi papildu pārrunas ar C1 kgu, ir jānoraida.

409    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītāju argumentācija, kas izvirzīta, lai apstrīdētu Chiquita un C1 kga paziņojumu pierādījuma spēku, ir jānoraida un tādējādi trešā pamata pirmā daļa kopumā arī ir jānoraida.

2.     Par otro daļu attiecībā uz to, ka sniegtie pierādījumi neļauj pamatot pārkāpuma konstatējumu

410    Prasītājas apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi, ka puses bija noslēgušas nolīgumu, nedz arī to, ka tās bija veikušas saskaņotas darbības. Pirmkārt, Komisija neesot pierādījusi, ka tās bija noslēgušas nolīgumu un/vai veikušas saskaņotas darbības, otrkārt, tā neesot pierādījusi, ka rīcībai, kurā tās bija piedalījušās, bija pret konkurenci vērsts mērķis vai sekas, un ka, treškārt, tā neesot pierādījusi, ka šī rīcība bija vienots un turpināts pārkāpums.

a)     Ievada apsvērumi

411    Jāatgādina, ka ar LESD 101. pantu ir aizliegti visi nolīgumi uzņēmumu starpā, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kuras var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū, un, it īpaši, darbības, ar kurām tieši vai netieši tiek noteiktas iepirkuma vai pārdošanas cenas vai kādi citi tirdzniecības nosacījumi, ierobežota vai kontrolēta ražošana un sadalīti tirgi vai piegādes avoti.

412    Nolīguma jēdziens LESD 101. panta 1. punkta izpratnē ietver uzņēmumu – dalībnieku kopīgas gribas rīkoties tirgū noteiktā veidā izpausmi (pēc analoģijas attiecībā uz EKL 81. panta 1. punktu skat. spriedumu Komisija/Anic Partecipazioni, minēts 391. punktā, 130. punkts; pēc analoģijas attiecībā uz EOTKL 65. panta 1. punktu skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 1999. gada 11. marts, Thyssen Stahl/Komisija, T‑141/94, Krājums, II‑347. lpp., 262. punkts).

413    Nolīguma jēdziens LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, kā tas ir interpretēts judikatūrā, ir balstīts uz to, ka pastāv gribas saskaņošana starp vismaz diviem dalībniekiem un tās izpausmes forma nav būtiska, ja vien tā ir šo dalībnieku gribas uzticama izpausme (Vispārējās tiesas spriedumi, 2000. gada 26. oktobris, Bayer/Komisija, T‑41/96, Krājums, II‑3383. lpp., 69. punkts, un 2010. gada 19. maijs, IMI u.c./Komisija, T‑18/05, Krājums, II‑1769. lpp., 88. punkts).

414    Saskaņotas darbības jēdziens šīs tiesību normas izpratnē ir koordinācijas uzņēmumu starpā veids, kas, nesasniedzot stadiju, kad tiek noslēgts nolīgums vārda tiešā nozīmē, ar risku saistītā konkurence apzināti tiek aizstāta ar savstarpēju praktisku sadarbību (Tiesas spriedumi, 1975. gada 16. decembris, Suiker Unie u.c./Komisija, no 40/73 līdz 48/73, 50/73, no 54/73 līdz 56/73, 111/73, 113/73 un 114/73, Krājums, 1663. lpp., 26. punkts; Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, minēts 176. punktā, 63. punkts; Komisija/Anic Partecipazioni, minēts 391. punktā, 115. punkts, un Hüls/Komisija, minēts 185. punktā, 158. punkts).

415    Tiesa ir piebildusi, ka koordinācijas un sadarbības kritēriji ir jāizprot, ņemot vērā Līguma normās attiecībā uz konkurenci ietverto koncepciju, saskaņā ar kuru katram saimnieciskās darbības subjektam ir patstāvīgi jānosaka, kādu politiku iekšējā tirgū tas plāno īstenot (Tiesas spriedumi Suiker Unie u.c./Komisija, minēts 414. punktā, 173. punkts; Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, minēts 176. punktā, 63. punkts; Komisija/Anic Partecipazioni, minēts 391. punktā, 116. punkts, un 2003. gada 2. oktobris, Corus UK/Komisija, C‑199/99 P, Krājums, I‑11177. lpp., 106. punkts).

416    Lai gan šī patstāvības prasība neizslēdz uzņēmēju tiesības saprātīgi piemēroties konstatētai vai sagaidāmai to konkurentu rīcībai, tomēr tā strikti nepieļauj jebkādu tiešu vai netiešu saziņu starp šādiem uzņēmējiem, kas varētu vai nu ietekmēt esoša vai potenciāla konkurenta rīcību tirgū, vai arī to informēt par savu paša īstenošanai nolemto vai ieplānoto rīcību tirgū, ja šīs saziņas mērķis vai sekas ir tādu konkurences apstākļu rašanās, kas, ņemot vērā piegādāto preču vai sniegto pakalpojumu raksturu, uzņēmumu lielumu un skaitu un minētā tirgus apmēru, neatbilst normāliem konkrētā tirgus apstākļiem (spriedumi Suiker Unie u.c./Komisija, minēts 414. punktā, 174. punkts; Komisija/Anic Partecipazioni, minēts 391. punktā, 117. punkts; Hüls/Komisija, minēts 185. punktā, 160. punkts, un Corus UK/Komisija, minēts 415. punktā, 107. punkts).

417    Saskaņoto darbību jēdziens līdzās starp attiecīgajiem uzņēmumiem notikušai saskaņošanai ietver no šīs saskaņošanas izrietošu rīcību tirgū un cēloņsakarību starp šiem diviem elementiem. Šajā ziņā – ja vien nav pierādīts pretējais, par ko pierādījumi jāiesniedz ieinteresētajiem uzņēmējiem, – ir jāprezumē, ka uzņēmumi, kas piedalās saskaņošanā un kas turpina darboties tirgū, ņem vērā informāciju, ar kuru notikusi apmaiņa ar to konkurentiem, lai noteiktu savu rīcību šajā tirgū. Tas tā ir jo vairāk tad, ja saskaņošana ir notikusi regulāri ilgā laikposmā (spriedumi Komisija/Anic Partecipazioni, minēts 391. punktā, 121. punkts; Hüls/Komisija, minēts 185. punktā, 161.–163. punkts, un T‑Mobile Netherlands u.c., minēts 328. punktā, 51. punkts).

418    Visbeidzot ir jāatgādina, ka, salīdzinot jēdzienus “nolīgums” un “saskaņotas darbības”, šķiet, ka no subjektīvā viedokļa raugoties, tie aptver slepenu vienošanos formas, kurām ir viens un tas pats raksturs un kuras atšķiras tikai pēc to intensitātes un izpausmes veidiem (spriedums Komisija/Anic Partecipazioni, minēts 391. punktā, 131. punkts).

419    Tādējādi, lai arī nolīguma un saskaņotas darbības jēdzieni ietver daļēji atšķirīgus veidojošos elementus, tie nav savstarpēji nesaderīgi. Tātad Komisijai nav pienākuma ikvienu konstatēto rīcību kvalificēt kā nolīgumu vai saskaņotu darbību, bet atsevišķas no šīm rīcībām tā pamatoti var kvalificēt kā “nolīgumus” vai “saskaņotas darbības” (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Anic Partecipazioni, minēts 391. punktā, 132. punkts, un Vispārējās tiesas spriedumu, 1991. gada 17. decembris, Hercules Chemicals/Komisija, T‑7/89, Krājums, II‑1711. lpp., 264. punkts).

420    Lai piemērotu LESD 101. panta 1. punktu, nolīguma konkrēto seku vērā ņemšana ir lieka tad, ja ir redzams, ka tā mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū (spriedums Aalborg Portland u.c./Komisija, minēts 179. punktā, 261. punkts).

421    Attiecībā uz iespēju saskaņotas darbības uzskatīt par tādām, kam ir pret konkurenci vērsts mērķis, pat ja tām nav tiešas saistības ar patēriņa cenām, ir jānorāda, ka LESD 101. panta 1. punkta formulējums nedod pamatu uzskatīt, ka aizliegtas būtu tikai tādas saskaņotas darbības, kurām ir tiešas sekas attiecībā uz gala patērētāju maksājamām cenām. Gluži pretēji, no minētā LESD 101. panta 1. punkta a) apakšpunkta izriet, ka saskaņotām darbībām var būt pret konkurenci vērsts mērķis tad, ja ar tām “tieši vai netieši tiek noteiktas iepirkuma vai pārdošanas cenas vai kādi citi tirdzniecības nosacījumi” (spriedums T‑Mobile Netherlands u.c., minēts 328. punktā, 36. un 37. punkts).

422    Katrā ziņā – līdzīgi pārējām Līgumā iekļautajām konkurences tiesību normām – LESD 101. panta mērķis ir ne vien aizsargāt konkurentu vai patērētāju tiešās intereses, bet arī aizsargāt tirgus struktūru un līdz ar to konkurenci pašu par sevi. Tādējādi saskaņoto darbību pret konkurenci vērsta mērķa konstatējums nevar tikt pakārtots šo darbību tiešas saiknes ar patēriņa cenām konstatējumam (spriedums T‑Mobile Netherlands u.c., minēts 328. punktā, 38. un 39. punkts).

423    Attiecībā uz saskaņoto darbību ar pret konkurenci vērstu mērķi nošķiršanu no tādām darbībām, kam ir pret konkurenci vērstas sekas, ir jāatgādina, ka vērtējumā, vai uz darbībām attiecas LESD 101. panta 1. punktā paredzētais aizliegums, pret konkurenci vērsts mērķis un pret konkurenci vērstas sekas ir nevis kumulatīvi, bet gan alternatīvi nosacījumi. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru kopš Tiesas 1966. gada 30. jūnija sprieduma LTM (56/65, Krājums, 337. un 359. lpp.) šī nosacījuma alternatīvais raksturs, uz ko norāda saikļa “vai” lietojums, liek vispirms ņemt vērā saskaņoto darbību mērķi, ievērojot ekonomisko kontekstu, kurā tās ir piemērojamas. Tomēr, ja saskaņoto darbību satura analīze neatklāj pietiekamu kaitīguma konkurencei pakāpi, ir jāpārbauda to sekas, un, lai uz tām attiektos aizliegums, jābūt izpildītam to nosacījumu kopumam, no kuriem izriet, ka konkurence faktiski būtiski ir tikusi nepieļauta, ierobežota vai izkropļota (šajā ziņā skat. Tiesas spriedumus, 2008. gada 20. novembris, Beef Industry Development Society un Barry Brothers, C‑209/07, Krājums, I‑8637. lpp., 15. punkts, un T‑Mobile Netherlands u.c., minēts 328. punktā, 28. punkts).

424    Lai novērtētu, vai saskaņotas darbības ar LESD 101. panta 1. punktu ir aizliegtas, to konkrēto seku vērā ņemšana tātad ir lieka, ja ir redzams, ka to mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū (šajā ziņā skat. Tiesas spriedumus, 1966. gada 13. jūlijs, Consten un Grundig/Komisija, 56/64 un 58/64, Krājums, 429. un 496. lpp.; Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija, minēts 49. punktā, 125. punkts, un Beef Industry Development Society un Barry Brothers, minēts 423. punktā, 16. punkts). Atšķirība starp “pārkāpumiem, kuru pamatā ir mērķis”, un “pārkāpumiem, kuru pamatā ir sekas”, ir saistīta ar apstākli, ka konkrētu slepenu vienošanos starp uzņēmumiem veidus to būtības dēļ var uzskatīt par tādiem, kas kaitē normālai konkurences darbībai (spriedumi Beef Industry Development Society un Barry Brothers, minēts 423. punktā, 17. punkts, un T‑Mobile Netherlands u.c., minēts 328. punktā, 29. punkts).

425    Lai konstatētu pret konkurenci vērstu mērķi, pietiek, ka saskaņotas darbības varētu nelabvēlīgi ietekmēt konkurenci. Citiem vārdiem sakot, saskaņotām darbībām, ņemot vērā to tiesisko un saimniecisko kontekstu, ir jābūt vienkārši konkrēti piemērotām, lai nepieļautu, ierobežotu vai izkropļotu konkurenci iekšējā tirgū. Jautājumam, vai un kādā mērā šādas sekas faktiski rodas, var būt nozīme tikai saistībā ar naudas sodu apmēra noteikšanu un tiesību uz zaudējumu atlīdzību novērtēšanu (spriedums T‑Mobile Netherlands u.c., minēts 328. punktā, 31. punkts).

426    Šajā ziņā atkal ir jāatgādina, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka konkrēti uzņēmumu savstarpējās koordinācijas veidi ietver pietiekamu kaitējuma konkurencei līmeni, lai varētu tikt uzskatīts, ka to sekas nav jāpārbauda (skat. Tiesas spriedumu, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

427    Šajā judikatūrā ir atzīts, ka konkrēti koordinācijas uzņēmumu starpā veidi jau to būtības dēļ var tikt uzskatīti par tādiem, kas kaitē labai normālas konkurences funkcionēšanai (skat. spriedumu CB/Komisija, minēts 426. punktā, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

428    Tādējādi ir noteikts, ka tādas konkrētas slepenas darbības kā horizontāla cenu noteikšana karteļos ir uzskatāmas par tik ļoti kaitējošām, it īpaši cenām, preču pakalpojumu daudzumam vai kvalitātei, ka LESD 101. panta 1. punkta piemērošanas nolūkā nav jāpierāda to konkrētā ietekme tirgū. Pieredze rāda, ka šāda rīcība rada ražošanas samazinājumu un cenu celšanos, kas izraisa nepareizu resursu sadali, it īpaši kaitējot patērētājiem (spriedums CB/Komisija, minēts 426. punktā, 51. punkts).

429    Tomēr, ja uzņēmumu koordinācijas uzņēmumu starpā veida analīze neatklāj pietiekamu kaitējuma konkurencei līmeni, savukārt būtu jāpārbauda to sekas un, lai tās aizliegtu, jānosaka, ka jābūt izpildītam to nosacījumu kopumam, no kuriem izriet, ka konkurence faktiski un jūtami ir tikusi nepieļauta, ierobežota vai izkropļota (skat. spriedumu CB/Komisija, minēts 426. punktā, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

430    Saskaņā ar Tiesas judikatūru, lai novērtētu, vai nolīgums starp uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienības lēmums pietiekami kaitē konkurencei, lai tie varētu tikt uzskatīti par konkurences pārkāpumu “mērķa dēļ” LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, ir jāizvērtē šo tiesību normu saturs, ar tām sasniedzamie mērķi, kā arī saimnieciskais un tiesiskais konteksts, kurā tās ietilpst. Vērtējot minēto kontekstu, ir jāņem vērā arī attiecīgo preču vai pakalpojumu iedaba, kā arī faktiskie attiecīgā tirgus vai tirgu darbības un struktūras apstākļi (skat. spriedumu CB/Komisija, minēts 426. punktā, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

431    Turklāt, lai arī pušu nodoms nav nepieciešamais nolīguma starp uzņēmumiem ierobežojošā rakstura noteikšanas elements, valstu vai Savienības konkurences iestādēm vai tiesām nekas neliedz to ņemt vērā (skat. spriedumu CB/Komisija, minēts 426. punktā, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

432    Prasītāju argumentācija ir jāizskata, ņemot vērā šos principus.

b)     Apstrīdētais lēmums

433    Apstrīdētā lēmuma preambulas 187. apsvērumā Komisija ir apgalvojusi, ka minētā lēmuma 4. daļā aprakstītie fakti pierāda, ka tā adresāti bija iesaistīti slepenās darbībās attiecībā uz banānu nozari Dienvideiropas reģionā, it īpaši:

–        koordinējot savas cenu stratēģijas attiecībā uz nākotnē piemērojamām cenām, cenu līmeni, cenu izmaiņām un/vai cenu tendencēm;

–        apmainoties ar informāciju par turpmāko rīcību tirgū attiecībā uz cenām.

434    Turpinājumā Komisija ir norādījusi, ka minētie fakti un minētā rīcība acīmredzami bija nolīgums LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, jo attiecīgie uzņēmumi skaidri bija vienojušies par konkrētu rīcību tirgū un šīs darbības veidoja koordinācijas un sadarbības veidu, ar kuru dalībnieki bija apzināti aizstājuši konkurences risku ar savstarpēju praktisku sadarbību. Komisija ir apstiprinājusi, ka, lai arī beigu beigās nebija jāpierāda, ka dalībnieki acīmredzami bija apstiprinājuši kopīgu plānu, kas bija nolīgums, attiecīgā rīcība vai tās daļas tomēr esot bijusi saskaņota darbība LESD 101. panta 1. punkta izpratnē (apstrīdētā lēmuma preambulas 188. apsvērums).

435    Komisija arī uzskatīja, ka ar apstrīdētā lēmuma 4. daļā aprakstītajiem faktiem ir pierādīts, ka konkrētajā laikposmā divpusējas slepenas sarunas notika sistemātiski (vai vismaz regulāri) un atkārtoti un divpusējas vienošanās atbilda izstrādātajam modelim, kas bija saskanīgs attiecīgajā laikposmā, lai arī saziņas īpatnības un intensitāte varēja mainīties laikā (apstrīdētā lēmuma preambulas 191. apsvērums).

436    Komisija arī apgalvoja, ka ne tikai nekas nenorādīja, ka attiecīgie uzņēmumi nebija ņēmuši vērā informāciju, ar kuru notika apmaiņa, brīdī, kad tie noteica savu rīcību tirgū, bet arī apstrīdētā lēmuma 4. daļā aprakstītie fakti esot pierādījuši, ka puses bija ņēmušas vērā – vismaz daļēji – informāciju par cenām, ar kuru notika apmaiņa, un attiecīgi rīkojās. Tāpēc Komisija uzskatīja, ka starp pusēm noslēgtās divpusējās vienošanās radīja tādas sekas, ka šī saziņa ietekmēja pušu rīcību, kad tās noteica banānu cenas Itālijā, Grieķijā un Portugālē (apstrīdētā lēmuma preambulas 192.–194. apsvērums).

c)     Par nolīguma vai saskaņotu darbību esamību

437    Prasītājas apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi, ka tās bija noslēgušas nolīgumu vai veikušas saskaņotas darbības, un ka Komisija ir pārkāpusi nediskriminācijas principu.

438    Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka Komisijai, lai pierādītu, ka Chiquita un PFCI bija noslēgušas nolīgumu, ir jāpierāda, ka puses bija paudušas kopīgu gribu konkrēti rīkoties tirgū, un ka izskatāmajā lietā Komisija nav sniegusi nevienu dokumentāru pierādījumu, lai pamatotu savu ciešo pārliecību, ka tas tā bija. No piezīmēm attiecībā uz 2004. gada 28. jūlija pusdienām varot tikt izsecināts tikai tas, ka C1 kgam un P1 kgam bija leģitīma saruna, kas īpaši attiecās uz profesionālās apvienības ANIPO nākotni un iespējamību noslēgt vienošanos par kopīgu iegādi un kopīgu nosūtīšanu, un ka P1 kga piezīmes vienkārši esot viņa personiskās pārdomas par šīs sarunas saturu un tajās neesot pausta Chiquita un prasītāju kopīga griba rīkoties konkrētā pret konkurenci vērstā veidā.

439    Prasītājas uzskata, ka tikai 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtītajā elektroniskā pasta vēstulē lietotā frāze “mēs abi esam vienojušies saglabāt nemainīgas cenas”, iespējams, varētu tikt interpretēta kā kopīgas gribas izpausme. Taču šī elektroniskā pasta vēstule juridiski pietiekami nepierādot, ka bija noslēgts nolīgums, un, pat ja tas tā būtu, tas attiektos tikai uz vienu dienu vai vienu nedēļu, bet katrā ziņā tā nevarot pamatot apgalvojumu, ka nolīgums par cenu koordināciju bija noslēgts astoņu mēnešu un divpadsmit dienu ilgam laikposmam. Komisija tātad neesot juridiski pietiekami pierādījusi, ka Chiquita un prasītājas bija noslēgušas nolīgumu ar mērķi ierobežot konkurenci, ne arī ir sniegusi pietiekamus pierādījumus, ka puses šādu nolīgumu īstenoja.

440    Vispirms ir jānorāda, ka prasītājas atkārto dažus argumentus, kas jau tika noraidīti, veicot Komisijas pierādījumu pārbaudi saistībā ar šī pamata pirmo daļu.

441    Turklāt, kā pamatoti atgādinājusi Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 177. apsvērumā, tiek uzskatīts, ka nolīgums starp konkurentiem ir noslēgts, ja puses apstiprina kopīgu projektu, kas ierobežo vai var ierobežot to tirdzniecības autonomiju, nosakot savas rīcības pamatnostādnes vai savstarpēju atturēšanos tirgū. Šis nolīgums nav jāformulē rakstveidā, nav nepieciešamas nekādas formalitātes, un nav obligāti jāparedz līgumsodi vai īstenošanas pasākumi. Turklāt nolīgums var tikt noslēgts nepārprotami vai skaidri izrietēt no pušu rīcības.

442    Visbeidzot, pretēji prasītāju apgalvotajam, 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtītajā elektroniskā pasta vēstulē lietotā frāze “mēs abi esam vienojušies saglabāt nemainīgas cenas” nav vienīgais pierādījums, kas apstiprina pušu kopīgas gribas izpausmi. Vairākas citas frāzes, kas iekļautas P1 kga 2004. gada 28. jūlija piezīmēs (it īpaši frāzes “iknedēļas sadarbība, lai saglabātu cenu”, “vietējs nolīgums” vai arī “Rīcības plāns 1. – nākošnedēļ pārrunāt par Portugāli: Lēmums par cenu: status quo, palielināt, samazināt. [P1 kgs/C1 kgs]”, skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 105. apsvērumu), kā arī 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtītajā elektroniskā pasta vēstulē (kurā ir minētas frāzes “mēs abi esam vienojušies saglabāt nemainīgas cenas” vai arī “viņš piezvanīja, lai lūgtu darīt zināmu mūsu stratēģiju nākamajai nedēļai un lai mēs mēģinātu nemainīt”, skat. 292. punktu), parāda, ka puses ir izteikušas kopīgu gribu konkrēti rīkoties tirgū.

443    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka prasītāju argumentācija, kas izvirzīta, lai apgalvotu, ka P1 kga piezīmēs un 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtītajā elektroniskā pasta vēstulē ir atspoguļotas tikai P1 kga personiskās domas, kas ir formulētas, pamatojoties uz vienpusējiem C1 kga paziņojumiem, tika noraidīta, izskatot trešo pamatu, un tika konstatēts, ka, gluži pretēji, šie dokumenti atspoguļoja pušu divpusēju lēmumu (skat. it īpaši 221.–223., 232.–235., 252., 255., 309.–311. un 317. punktu).

444    Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi, ka tās bija veikušas saskaņotas darbības.

445    Pirmkārt, prasītājas atgādina, ka, lai konstatētu, ka Chiquita un Pacific veica saskaņotas darbības, Komisijai ir jāpierāda, ka puses bija noslēgušas vienošanos, ka saskaņotas darbības vēlāk izraisīja turpmāku rīcību tirgū un ka bija cēloņsakarība starp tām abām. Komisija šajā ziņā balstoties uz judikatūru, kas izriet no [sprieduma] T‑Mobile Netherlands u.c. (minēts 328. punktā, 60.–62. punkts), kas neesot piemērojama izskatāmajā lietā, kurā Komisijai esot bijis jāpierāda, ka prasītājām un Chiquita ir bijuši vairāki un bieži kontakti un ka sanāksmes tika rīkotas ne tikai pilnīgi leģitīmiem profesionāliem mērķiem, ko tai nav izdevies pierādīt, it īpaši tāpēc, ka neesot neviena pierādījuma jebkādai Chiquita un PFCI saziņai laikposmā no 2004. gada 28. jūlija līdz 2005. gada 8. aprīlim, izņemot divas ļoti īsas telefonsarunas.

446    Jānorāda, ka neatkarīgi no tā, cik liela nozīme ir apstrīdētajā lēmumā ietvertajai norādei uz dažiem tiesas nolēmumiem, Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai konkrētajos lietas apstākļos Komisija pamatoti varēja secināt, ka pušu rīcība bija saskaņotas darbības, kuru mērķis vai sekas bija ierobežot konkurenci.

447    Turklāt ir jāatgādina, ka lietā T‑Mobile Netherlands u.c. (minēts 328. punktā) Tiesa ir nospriedusi, ka tas, cik bieži, cik regulāri un kādā formā konkurenti savā starpā nodibināja kontaktus, lai panāktu to rīcības tirgū saskaņošanu, bija atkarīgs no saskaņošanas priekšmeta un attiecīgajiem tirgus apstākļiem. Ja attiecīgie uzņēmumi noslēdza aizliegtu vienošanos ar kompleksu saskaņošanas sistēmu, kas attiecas uz lielu to rīcības tirgū aspektu skaitu, tad var būt vajadzīga regulāra kontaktu uzturēšana ilgākā laikposmā. Turpretim, ja darbību saskaņošana attiecās uz kādu konkrētu aspektu, veicot vienreizēju rīcības tirgū koriģēšanu saistībā tikai ar vienu konkurences parametru, tad arī vienreizēja kontaktu uzņemšana varēja būt pietiekama, lai īstenotu attiecīgo uzņēmumu paredzēto pret konkurenci vērsto mērķi (spriedums T‑Mobile Netherlands u.c., minēts 328. punktā, 60. punkts).

448    Tiesa turpinājumā ir norādījusi, ka šādos apstākļos svarīgs bija ne tik daudz attiecīgo uzņēmumu sanāksmju skaits kā jautājums, vai notikušais kontakts vai kontakti šiem uzņēmumiem informāciju, ar ko tie ir apmainījušies ar saviem konkurentiem, bija ļāvuši ņemt vērā, lai noteiktu savu rīcību attiecīgajā tirgū, un ar risku saistīto konkurenci apzināti aizstāt ar savstarpēju praktisku sadarbību. Ja varēja tikt pierādīts, ka šie uzņēmumi bija saskaņojuši darbības un turpināja darboties šajā tirgū, bija pamatoti prasīt, lai tie sniegtu pierādījumus, ka šī saskaņošana nav ietekmējusi to rīcību minētajā tirgū (spriedums T‑Mobile Netherlands u.c., minēts 328. punktā, 60. punkts).

449    Pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, šī judikatūra ir piemērojama izskatāmajā lietā, ciktāl Komisija tieši ir pierādījusi, ka apmaiņa ar informāciju par nākotnē piemērojamām cenām, kas bija notikusi starp pusēm, ļāva tām ņemt vērā informāciju, ar kuru tās bija apmainījušās, nosakot savu rīcību tirgū, par ko it īpaši liecina vienā no mapēm P2 kga no Pacific birojā atrastā tabula, kuru Chiquita regulāri atjaunoja (skat. 290.–293. punktu).

450    Prasītāju argumentācija, saskaņā ar kuru nav neviena pierādījuma jebkādai Chiquita un PFCI saziņai laikposmā no 2004. gada 28. jūlija līdz 2005. gada 8. aprīlim, ir jānoraida, ciktāl nav tikuši atspēkoti pierādījumi, uz kuriem ir balstījusies Komisija, lai pamatotu sazināšanos starp pusēm laikposmā no 2004. gada 28. jūlija līdz 2005. gada 8. aprīlim, proti, divas 2004. gada augusta piezīmes, divas telefonsarunas 2005. gada janvārī un aprīlī, tabula ar Chiquita cenām, sākot no 2005. gada 6. nedēļas, tabula ar Chiquita cenām, sākot no 2005. gada 9. nedēļas, kas tika atrastas vienā no mapēm P2 kga no Pacific birojā, kā arī Chiquita un C1 kga paziņojumi (skat. 265.–287., 288.–335. un 336.–409. punktu).

451    Lai arī prasītāju argumentācijai var būt konkrēta nozīme, veicot pārbaudi izskatāmajā lietā saistībā ar vienota un turpināta pārkāpuma esamību, tā tomēr ir jānoraida, veicot pārbaudi par saskaņotas darbības esamību, ciktāl, izskatot trešo pamatu, tika konstatēts, ka prasītājas nav atspēkojušas virkni saskaņotu pierādījumu, uz kuriem bija balstījusies Komisija, – proti, piezīmes attiecībā uz 2004. gada 28. jūlija pusdienām, 2004. gada augusta piezīmes, telefonsarunu izdrukas, 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtīto elektroniskā pasta vēstuli, nedatētu tabulu un Chiquita paziņojumus, – lai konstatētu nolīguma un/vai saskaņotu darbību starp pusēm esamību. Tādējādi neatkarīgi no jautājuma par to, vai šis pārkāpums var tikt kvalificēts kā vienots un turpināts pārkāpums saziņas regularitātes dēļ (šajā ziņā skat. 475. un nākamos punktus), ir jākonstatē, ka Komisijas pierādījumi apstiprina saziņu starp pusēm, kas tām deva iespēju ņemt vērā informāciju, ar kuru notika apmaiņa starp to konkurentiem, lai noteiktu savu rīcību attiecīgajā tirgū un apzināti aizstātu konkurences riskus ar savstarpēju praktisku sadarbību. Tas it īpaši ir izmantojams izskatāmajā lietā, kurā saskaņošana attiecās uz vienu no pušu rīcības aspektiem, proti, cenām, tādēļ, īstenojot 2004. gada 28. jūlija pusdienu laikā izstrādāto apmaiņas sistēmu, savstarpēja saskaņošana attiecībā uz pušu cenu tendencēm varēja būt pietiekama, lai īstenotu izvirzīto pret konkurenci vērsto mērķi.

452    Otrkārt, prasītājas uzskata, ka Komisija pretrunīgi balstās uz judikatūru attiecībā uz sarežģītiem pārkāpumiem, lai apgalvotā rīcība tai nebūtu jākvalificē kā nolīgums vai saskaņotas darbības. Taču, tā kā izskatāmajā lietā esot iesaistīti tikai divi uzņēmumi, no kuriem viens ir mazs, un tā kā apgalvotais pārkāpums esot ildzis tikai astoņus mēnešus un divpadsmit dienas, Komisija neesot varējusi balstīties uz šo judikatūru, bet tai precīzi esot bijis jākonstatē konkrēts brīdis, kad PFCI un Chiquita noslēdza apgalvoto nolīgumu vai veica saskaņotas darbības.

453    Šī argumentācija ir jānoraida, jo prasītājas nevar pārmest Komisijai, ka izskatāmajā lietā tā ir kļūdaini balstījusies uz judikatūru attiecībā uz sarežģītiem pārkāpumiem (skat. 418. un 419. punktu). Apstāklis, ka attiecīgajā pārkāpumā bija iesaistīti tikai divi uzņēmumi, no kuriem viens bija mazs, un ka pārkāpums ilga tikai astoņus mēnešus un divpadsmit dienas, neko nemaina attiecībā uz to, ka Komisijai nebija pienākuma katru konstatēto rīcību kvalificēt kā nolīgumu vai saskaņotas darbības, bet dažas no šīm rīcībām tā pamatoti varēja kvalificēt kā “nolīgumus” un citas – kā “saskaņotas darbības”. Šajā ziņā un ciktāl Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi saziņas starp pusēm esamību, nevar tikt prasīts, kā to apgalvo prasītājas, lai Komisija precīzi noteiktu katru konkrēto brīdi, kad puses veica saskaņošanu.

454    Treškārt, prasītājas apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi, ka tās ir veikušas saskaņotas darbības, jo tā nav pierādījusi saskaņošanas esamību, ne arī to, ka šāda saskaņošana izraisīja turpmāku rīcību tirgū. Prezumpcija, saskaņā ar kuru uzņēmums, saskaņošanas dalībnieks, savā turpmākajā rīcībā tirgū ņem vērā informāciju, ar kuru notikusi apmaiņa, varētu tikt noraidīta, ja tiktu konstatēts, ka saskaņošanai nav bijusi pilnīgi nekāda ietekme uz uzņēmuma individuālo rīcību tirgū. Taču cenas 13.–15. nedēļai Itālijā, kuras C1 kgs un P1 kgs esot saskaņojuši, neesot palikušas nemainīgas, un tādējādi P1 kga analīze neesot tikusi ņemta vērā. Komisija arī neesot pierādījusi, ka Chiquita un PFCI saskaņoti bija noteikušas savas cenas citās nedēļās, kad turpinājās apgalvotais pārkāpums.

455    Jānorāda, ka no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisija ir pierādījusi, ka saskaņošana starp pusēm bija notikusi un ka ar prasītāju argumentāciju nevar tikt atspēkota prezumpcija, saskaņā ar kuru, nosakot savu turpmāko rīcību tirgū, tās bija ņēmušas vērā informāciju, ar kuru tās bija apmainījušās.

456    Jāatgādina, kā tas ir norādīts 328., 329. un 330. punktā, ka, pat pieņemot, ka rēķinos norādītās faktiskās cenas vēlāk neatbilda nodomiem attiecībā uz cenām, par kurām notika apmaiņa starp pusēm, apstāklis, ka saskaņotajām darbībām nebija tiešas ietekmes uz cenu līmeni, neliedz iespēju konstatēt, ka tās ir ierobežojušas konkurenci starp attiecīgajiem uzņēmumiem (šajā ziņā skat. spriedumus Dansk Rørindustri/Komisija, minēts 329. punktā, 140. punkts; Dole Food un Dole Germany/Komisija, minēts 282. punktā, 546. punkts).

457    Šajā ziņā ir jānorāda, ka tirgū faktiski izmantojamo cenu var ietekmēt ārēji, ārpus aizliegtas vienošanās dalībnieku kontroles esoši faktori, tādi kā vispārējā ekonomikas attīstība, izmaiņas pieprasījumā šajā konkrētajā nozarē vai klientu spēja risināt sarunas (spriedums Dole Food un Dole Germany/Komisija, minēts 282. punktā, 547. punkts).

458    Tādējādi faktiski cenas noteikšana, kaut arī tikai orientējoša, ietekmē konkurenci, jo ļauj visiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem pietiekami skaidri paredzēt, kāda būs to konkurentu cenu politika. Vispārīgi runājot, šādas aizliegtās vienošanās tieši ietekmē galvenos konkurences rādītājus attiecīgajā tirgū. Izsakot kopīgu gribu savām precēm noteikt konkrētas cenas, attiecīgie ražotāji vairs nav neatkarīgi savas politikas noteicēji tirgū, tādējādi apdraudot arī Līgumā paredzētajos konkurences noteikumos iestrādāto koncepciju (skat. spriedumu BPB/Komisija, minēts 324. punktā, 310. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt, neskarot prasītāju turpmākās argumentācijas analīzi, ir jāatgādina, ka neatkarīgi no to sekām nolīgumi un darījumi uzņēmumu starpā ir aizliegti ar LESD 101. pantu, ja tiem ir pret konkurenci vērsts mērķis (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Anic Partecipazioni, minēts 391. punktā, 122. un 123. punkts).

459    Visbeidzot – ceturtkārt, ir jākonstatē, ka prasītājas savā argumentācijā par to, ka Chiquita un C1 kgs pastāvīgi noliedza Komisijas apgalvojumus attiecībā uz saskaņošanu, tikai atkārtoti min argumentus, kas tika noraidīti, izskatot trešo pamatu (skat. 332.–409. punktu).

460    Treškārt, prasītājas apgalvo, ka Komisijas lietas materiālos ir ietverti skaidri dokumentāri pierādījumi īpašām apspriedēm par cenām starp konkurentiem, kas neattiecas uz PFCI, pret kuriem Komisija tomēr neesot uzsākusi procedūru saistībā ar pret konkurenci vērstu rīcību, bet tas esot Pamattiesību hartas 20. pantā noteiktā nediskriminācijas principa pārkāpums.

461    Šis iebildums ir jānoraida. Prasītājas nevar balstīties uz argumentu, ka pret citiem uzņēmumiem nav tikusi uzsākta pārkāpuma procedūra. No iepriekš minētā izriet, ka Komisija ir sniegusi pietiekamus pierādījumus, kas pamato pārkāpuma procedūras uzsākšanu pret prasītājām. Pat pieņemot, ka citi uzņēmumi bija prasītājām līdzīgā situācijā un pret tiem netika uzsākta pārkāpuma procedūra, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tas, ka uzņēmējs ir situācijā, kas ir līdzīga prasītāja situācijai, bet attiecībā uz kuru Komisija nav konstatējusi pārkāpumu, neļauj noraidīt secinājumu par šī prasītāja dalību pārkāpumā, kurā tas tiek vainots, ja šis pārkāpums ir pietiekami pierādīts (spriedums Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, minēts 176. punktā, 146. punkts; Vispārējās tiesas spriedumi, 2002. gada 20. marts, KE KELIT/Komisija, T‑17/99, Krājums, II‑1647. lpp., 101. punkts, un 2005. gada 15. jūnijs, Tokai Carbon u.c./Komisija, T‑71/03, T‑74/03, T‑87/03 un T‑91/03, Krājumā nav publicēts, 397. punkts), pat ja tiesai nav pat tikusi nodota izskatīšanai šī cita uzņēmuma situācija (skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 2006. gada 4. jūlijs, Hoek Loos/Komisija, T‑304/02, Krājums, II‑1887. lpp., 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

462    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītāju argumentācija, kas izvirzīta, lai apgalvotu, ka Komisija nav pierādījusi to dalību nolīgumā un/vai saskaņotās darbībās, ir jānoraida.

d)     Par pret konkurenci vērsta mērķa vai seku esamību

463    Prasītājas apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi, ka to rīcībai ir bijis pret konkurenci vērsts mērķis vai sekas.

464    Pirmkārt, prasītājas atgādina, ka Komisijai juridiski pietiekami ir jāpierāda, ka nolīguma vai saskaņotu darbību mērķis ir bijis ierobežot, izkropļot konkurenci vai radīt tai šķēršļus, un ka tas ir radījis tādas sekas. Taču, pamatojoties uz apgalvotā pārkāpuma faktiem un apstākļiem, neesot iespējams secināt, ka puses bija noslēgušas horizontālu vienošanos par cenu noteikšanu, lai ierobežotu konkurenci, tādējādi apgalvotais pārkāpums nevarot tikt uzskatīts par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

465    Prasītājas apgalvo, ka Komisija balstās uz apstākli, ka pušu rīcības mērķis ir bijis cenu noteikšana, lai secinātu, ka pārkāpuma mērķis izskatāmajā lietā bija ierobežot konkurenci. Taču no minētā pārkāpuma faktiem un apstākļiem neesot iespējams secināt, ka puses bija noslēgušas horizontālu vienošanos par cenu noteikšanu, to rīcība pilnībā varot tikt uzskatīta par neatkarīgu apmaiņu ar plašu un sporādisku informāciju, kas attiecās tikai uz vispārējām tirgus tendencēm, tāpēc to nav iespējams uzskatīt par pārkāpumu mērķa dēļ.

466    Šis iebildums ir jānoraida. Attiecībā uz 411.–431. punktā atgādināto judikatūru un trešajā pamatā izskatītajiem faktiem Komisija izskatāmajā lietā, šķiet, pamatoti ir secinājusi, ka pušu rīcības mērķis bija kavēt, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū.

467    Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, kas saistībā ar pārkāpuma juridisko kvalifikāciju atkārto dažus argumentus, kas jau tika noraidīti, pārbaudot izskatāmās lietas faktus un Komisijas sniegtos pierādījumus, attiecīgais pārkāpums izskatāmajā lietā ir jākvalificē kā konkurences ierobežojums mērķa dēļ, ciktāl šai rīcībai, kā apstrīdētā lēmuma preambulas 226. punktā apgalvojusi Komisija, piemīt vispārēju horizontālu vienošanos īpašības LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, jo cenas ir galvenais konkurences instruments, un izskatāmajā lietā lietas dalībnieki ir skaidri saskaņojuši cenu izmaiņas ar galīgo mērķi palielināt cenas, lai gūtu sev priekšrocības.

468    Šajā ziņā ir jānorāda, ka LESD 101. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētais pirmais aizliegtās vienošanās piemērs acīmredzami ir paziņots par nesaderīgu ar iekšējo tirgu un tieši ietver to, ka “tieši vai netieši nosaka iepirkuma vai pārdošanas cenas vai kādus citus tirdzniecības nosacījumus”. Darbības, kas ir bijušas aizliegtās vienošanās priekšmets, ir tieši aizliegtas ar LESD 101. panta 1. punktu, jo tās pēc sava rakstura ietver konkurences iekšējā tirgū ierobežojumus (šajā ziņā skat. spriedumu Fresh Del Monte Produce/Komisija, minēts 388. punktā, 768. punkts).

469    Tādējādi no 426.–428. punktā minētās judikatūras izriet, ka šis attiecīgais koordinācijas veids izskatāmajā lietā, proti, cenu saskaņošana, kas ietver saziņu starp uzņēmējiem ar mērķi orientēt un tātad, beigu beigās, palielināt cenas, atklāj pietiekamu kaitējuma līmeni attiecībā uz konkurenci, lai varētu tikt uzskatīts, ka šo seku pārbaude nav jāveic, jo aizliegtā vienošanās attiecībā uz cenām to iedabas dēļ var tikt uzskatīta par tādu, kas kaitē normālai konkurences darbībai.

470    Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka, ciktāl to rīcība nevar tikt kvalificēta kā konkurences ierobežojums mērķa dēļ, Komisijai esot bijis jāpierāda, ka tā izraisīja konkurences ierobežojumu tirgū, ko tā neesot pierādījusi.

471    Ciktāl šī argumentācija ir balstīta uz kļūdainu pieņēmumu, ka attiecīgā rīcība nevar tikt kvalificēta kā konkurences ierobežojums mērķa dēļ, tā ir jānoraida. No šī paša LESD 101. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka neatkarīgi no to sekām nolīgumi uzņēmumu starpā ir aizliegti, ja tiem ir pret konkurenci vērsts mērķis. Tāpēc faktiskas pret konkurenci vērstas ietekmes pierādīšana nav obligāta, ja ir pierādīts attiecīgās rīcības pret konkurenci vērstais mērķis (skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 2011. gada 3. marts, Siemens Österreich u.c./Komisija, no T‑122/07 līdz T‑124/07, Krājums, II‑793. lpp., 75. punkts un tajā minētā judikatūra).

472    Lai piemērotu LESD 101. panta 1. punktu, nolīguma konkrēto seku vērā ņemšana ir lieka tad, ja ir redzams, ka to mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū. Tas it īpaši ir attiecināms uz nolīgumiem, kuri ietver tādus acīmredzamus konkurences ierobežojumus kā cenu noteikšana un tirgus sadale (skat. Tiesas spriedumu, 2011. gada 8. decembris, KME Germany u.c./Komisija, C‑389/10 P, Krājums, I‑13125. lpp., 75. punkts).

473    Tāpēc Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 222.–234. punktā pamatoti ir norādījusi, ka attiecīgais pārkāpums izskatāmajā lietā varēja tikt kvalificēts kā konkurences ierobežojums mērķa dēļ un ka nebija jāpārbauda tā sekas.

474    No tā izriet, ka prasītāju argumentācija attiecībā uz to rīcības pret konkurenci vērsto mērķi un sekām ir jānoraida.

e)     Par vienota un turpināta pārkāpuma esamību

475    Prasītājas apgalvo, ka Komisija nav pienācīgi konstatējusi pārkāpuma ilgumu, jo tā nav pierādījusi tā turpinātību.

476    Šajā ziņā prasītājas atgādina, ka no judikatūras izriet, ka, ja nav sniegti pierādījumi, ar kuriem var tieši tikt konstatēts pārkāpuma ilgums, Komisijai vismaz ir jāsniedz pierādījumi, kuri ir pietiekami tuvi laika ziņā, tā, lai saprātīgi varētu tikt atzīts, ka šis pārkāpums ir turpinājies nepārtraukti laikposmā starp diviem konkrētiem datumiem, un ir jānoskaidro, vai laikposms starp diviem faktiem ir pietiekami ilgs, lai tas būtu pārtraukums, kas ir jāizvērtē attiecīgās aizliegtās vienošanās darbības kontekstā.

477    Izskatāmajā lietā Komisija neesot sniegusi nevienu pierādījumu tam, ka P1 kgs un C1 kgs sazinājās visa apgalvotā pārkāpuma izdarīšanas laikā, izņemot divas īsas telefonsarunas pēc 2005. gada 20. janvāra. Tā kā sarunas par cenām banānu nozarē notika katru nedēļu, šī neesamība nozīmējot, ka nebija nekāda pierādījuma jebkādai darbībai vairāk nekā trīsdesmit sarunu cikliem. Tādējādi un ciktāl Komisija acīmredzami neesot pierādījusi jebkādu saikni starp 2004. gada 28. jūlija piezīmēm un 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtīto elektroniskā pasta vēstuli, Komisija neesot pierādījusi, ka apgalvotās darbības bija vienots un turpināts pārkāpums. Sava apgalvojuma atbalstam prasītājas atkal atsaucas uz C1 kga paziņojumiem, kuros viņš esot noliedzis vispārēja plāna ar kopīgu mērķi esamību.

478    Jānorāda, ka LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu var izraisīt ne tikai atsevišķa darbība, bet arī darbību virkne vai arī turpināta rīcība. Šī interpretācija nevar tikt apstrīdēta tādēļ, ka arī viens vai vairāki šādas darbību virknes vai turpinātas rīcības elementi paši par sevi un katrs atsevišķi var būt minētās tiesību normas pārkāpums. Ja dažādas darbības to identiskā mērķa dēļ – kropļot konkurenci iekšējā tirgū – ietilpst “kopīgā plānā”, Komisija var saukt pie atbildības par šīm darbībām atbilstoši dalībai pārkāpumā, aplūkojot to kopumā (spriedumi Komisija/Anic Partecipazioni, minēts 391. punktā, 81. punkts, un Aalborg Portland u.c./Komisija, minēts 179. punktā, 258. punkts; Vispārējās tiesas spriedums, 2010. gada 28. aprīlis, Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija, T‑446/05, Krājums, II‑1255. lpp., 90. punkts).

479    Turklāt ir jāatgādina, ka vienota pārkāpuma jēdziens aptver tādu situāciju, kad vairāki uzņēmumi ir piedalījušies pārkāpumā, ko veido turpināta rīcība, kas vērsta uz vienu ekonomisku mērķi, kurš paredz izkropļot konkurenci, vai pat individuālos pārkāpumos, kas savstarpēji saistīti to mērķa identiskuma dēļ (vienots elementu kopuma mērķis) un subjektu identiskuma dēļ (attiecīgo uzņēmumu, kuri apzinās, ka piedalās kopīga mērķa sasniegšanā, identiskums) (spriedumi BPB/Komisija, minēts 324. punktā, 257. punkts, un Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija, minēts 478. punktā, 89. punkts).

480    Tādējādi saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienota pārkāpuma jēdziens var attiekties uz tādas pret konkurenci vērstas rīcības juridisko kvalifikāciju, kura sastāv no nolīgumiem, saskaņotām darbībām un uzņēmumu apvienību lēmumiem (šajā ziņā skat. spriedumus, 1999. gada 20. aprīlis, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, minēts 181. punktā, 696.–698. punkts; HFB u.c./Komisija, minēts 406. punktā, 186. punkts, un BASF/Komisija, minēts 111. punktā, 159. punkts).

481    Attiecībā uz turpinātu pārkāpumu ir jānorāda, ka atbilstoši kopīgā plāna jēdzienam Komisija var pieņemt, ka pārkāpums nav ticis pārtraukts, pat tad, ja saistībā ar kādu laikposmu tās rīcībā nav pierādījumu par attiecīgā uzņēmuma dalību šajā pārkāpumā, ja šis uzņēmums ir piedalījies attiecīgajā pārkāpumā pirms un pēc šī laikposma un ja nav pierādījumu vai norāžu, kas varētu likt domāt, ka pārkāpums saistībā ar attiecīgo uzņēmumu ir ticis pārtraukts. Šajā gadījumā tā var uzlikt naudas sodu par visu pārkāpuma laikposmu, tostarp par laikposmu, attiecībā uz kuru tās rīcībā nav pierādījumu par attiecīgā uzņēmuma dalību pārkāpumā (Vispārējās tiesas spriedums, 2013. gada 17. maijs, Trelleborg Industrie un Trelleborg/Komisija, T‑147/09 un T‑148/09, 87. punkts).

482    Tomēr saskaņā ar tiesiskās noteiktības principu tad, ja nav pierādījumu, uz kuriem pamatojoties varētu tikt tieši pierādīts pārkāpuma ilgums, Komisija iesniedz vismaz tādus pierādījumus, kas attiecas uz apstākļiem, kuri ir pietiekami tuvi laika ziņā, tā, lai saprātīgi varētu tikt atzīts, ka šis pārkāpums ir turpinājies nepārtraukti laika posmā no viena līdz otram minētajam datumam (Vispārējās tiesas spriedumi, 1994. gada 7. jūlijs, Dunlop Slazenger/Komisija, T‑43/92, Krājums, II‑441. lpp., 79. punkts; 2000. gada 6. jūlijs, Volkswagen/Komisija, T‑62/98, Krājums, II‑2707. lpp., 188. punkts; 2006. gada 5. aprīlis, Degussa/Komisija, T‑279/02, Krājums, II‑897. lpp., 114. un 153. punkts, un IMI u.c./Komisija, minēts 413. punktā, 88. punkts).

483    Tādējādi, lai arī laikposms, kas šķir divas prettiesiskas rīcības izpausmes, ir atbilstošs kritērijs, lai pierādītu, ka pārkāpums ir turpinājies, tomēr jautājums par to, vai minētais laikposms ir vai nav pietiekami ilgs, lai veidotu pārtraukumu pārkāpumā, nevar tikt izskatīts abstrakti. Tieši pretēji, tas ir jāizvērtē, ņemot vērā attiecīgās aizliegtās vienošanās darbību (spriedums IMI u.c./Komisija, minēts 413. punktā, 89. punkts).

484    Visbeidzot, ja var tikt uzskatīts, ka uzņēmuma dalība pārkāpumā tikusi pārtraukta un ka uzņēmums piedalījies pārkāpumā pirms un pēc šī pārtraukuma, šis pārkāpums ir jākvalificē kā atkārtots pārkāpums, ja – tāpat kā attiecībā uz turpinātu pārkāpumu (skat. 479. punktu) – uzņēmumam ir viens vienīgs izvirzītais mērķis pirms un pēc pārtraukuma, kas var tikt izsecināts no attiecīgo praktisko mērķu, attiecīgo preču, uzņēmumu, kas piedalījušies slepenās norunās, galveno īstenošanas veidu, uzņēmumu vārdā iesaistīto fizisko personu un, visbeidzot, minēto darbību ģeogrāfiskās piemērošanas jomas identiskuma. Pārkāpums tādējādi ir vienots un atkārtots, un, lai arī Komisija var piemērot naudas sodu par visu pārkāpuma laikposmu, tā to tomēr nevar darīt attiecībā uz laikposmu, kurā pārkāpums bijis pārtraukts (spriedums Trelleborg Industrie un Trelleborg/Komisija, minēts 481. punktā, 88. punkts).

485    Izskatāmajā lietā Komisija uzskata, ka pušu rīcība ir vienots un turpināts pārkāpums atbilstoši LESD 101. pantam un nolīgumi un/vai novērotās saskaņotās darbības ietilpst vispārējā sistēmā ar mērķi noteikt to darbības pamatnostādnes tirgū un ierobežot to individuālo komerciālo rīcību, lai īstenotu identisku pret konkurenci vērstu mērķi un vienotu saimniecisku mērķi, proti, ierobežot vai izkropļot normālas cenu izmaiņas banānu nozarē Itālijā, Grieķijā un Portugālē, un apmainītos ar informāciju šajā jautājumā (apstrīdētā lēmuma preambulas 209.–213. apsvērums).

486    Turklāt Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 214.–221. apsvērumā ir norādījusi, ka prasītāju argumenti, ar kuriem ir apstrīdēta pārkāpuma turpinātība, nevarēja tikt pieņemti, ciktāl konstatējums, saskaņā ar kuru Pacific un Chiquita bija iesaistītas cenu koordinācijā un apmainījās ar informāciju par savu turpmāko rīcību tirgū attiecībā uz cenām, ir balstīts uz notikumu laikā izstrādātajiem dokumentiem un uzņēmuma Chiquita paziņojumiem apstrīdētā lēmuma 4. daļā.

487    Apstrīdētā lēmuma preambulas 216. apsvērumā Komisija ir paskaidrojusi, ka pārkāpuma sākums bija Pacific un Chiquita 2004. gada 28. jūlija sanāksme, kuras koluzīvais raksturs tika pierādīts ar P1 kga piezīmēm, un ka šīs sanāksmes laikā izstrādātās koluzīvās sistēmas (it īpaši strukturēta sistēma un regulāra cenu noteikšana attiecībā uz Grieķiju, Itāliju un Portugāli) iedaba, kāda tā izrietēja no P1 kga piezīmēm, atbilda rīcībai, kuru Chiquita bija aprakstījusi sava uzņēmuma paziņojumos.

488    Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 217. apsvērumā ir norādījusi, ka notikuma laikā izstrādātie pierādījumi, kas iekļauti lietas materiālos, apliecināja, ka pēc 2004. gada 28. jūlija sanāksmes Chiquita un Pacific slepeni sazinājās – pirmā saziņa notika 2004. gada 6. augustā, bet otrā – 2004. gada 11. augustā – un ka šīs saziņas laikā puses apsprieda cenas Grieķijā un tirgus attīstību Portugālē. Turklāt Komisija ir norādījusi, ka šīs saziņas iedaba un būtība atbilda uzņēmuma Chiquita paziņojumiem un apgalvojumiem uzklausīšanā, it īpaši attiecībā uz laikposmu pēc 2004. gada 28. jūlija sanāksmes, ka C1 kgs un P1 kgs bija sākuši savstarpēji sazvanīties un tostarp apsprieda vispārējās tirgus attīstības tendences, kā arī specifiskākas cenu tendences un nodomus attiecībā uz cenām nākamajai nedēļai un ka saskaņā ar Chiquita paziņojumiem abas personas sazvanījās arvien biežāk 2004. gada beigās un 2005. gada sākumā.

489    Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 218. apsvērumā ir arī norādījusi, ka regulāras divpusējas saziņas, kuras laikā Pacific un Chiquita koordinēja cenas, esamību apstiprināja Pacific 2005. gada 11. aprīļa iekšēja elektroniskā pasta vēstule un nedatēta tabula ar nosaukumu “Chiquita cenas – 2005” – tās abas apliecinot, ka laikposmā no 2005. gada februāra līdz aprīlim (no 2005. gada 6.nedēļas līdz 15. nedēļai) šī sazināšanās notika gandrīz katru nedēļu, – un ka nedatēta tabula ar nosaukumu “Chiquita cenas – 2005” it īpaši parādīja, ka P1 kgs no Pacific katru nedēļu atjaunoja tabulu, kurā tika norādītas Chiquita cenas, un pievienoja piezīmes par savu sarunu ar C1 kgu no Chiquita saturu.

490    Visbeidzot, apstrīdētā lēmuma preambulas 219.–221. apsvērumā Komisija ir apgalvojusi, ka pretēji Pacific izvirzītajiem argumentiem pierādījumu kopums, uz kuriem tā bija balstījusies, neļāva secināt pierādījumu neesamību attiecībā uz septiņiem mēnešiem, bet, aplūkojot pierādījumus kopsakarā, drīzāk tika konstatēts, ka ar slepeno rīcību, kas tika pierādīta ar 2005. gada 11. aprīļa elektroniskā pasta vēstuli un nedatētu tabulu ar nosaukumu “Chiquita cenas – 2005”, tika turpināta 2004. gada 28. jūlija sanāksmē izveidotās cenu koordinācijas sistēmas īstenošana, ko arī esot apstiprinājusi Chiquita, kas esot apgalvojusi, ka laikposmā no 2004. gada 28. jūlija līdz 2005. gada 8. aprīlim tā ir izdarījusi pārkāpumu, kas bija gadījuma kontaktu uzturēšana ar Pacific attiecībā uz apmaiņu ar “datiem par cenu tendencēm”, kuras bija individuālas katrai no pusēm, nākamajai nedēļai. Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 221. apsvērumā ir secinājusi, ka no visa iepriekš konstatētā izrietēja, ka konkrētajā laikposmā Chiquita un Pacific abpusējās slepenās sarunas notika regulāri un atkārtoti un ka visā attiecīgajā laikposmā abpusējās vienošanās tika īstenotas atbilstoši saskaņotam modelim, lai arī saziņas intensitāte un īpatnības varēja mainīties laikā. Dažādi abpusējie kontakti 2004. gada 28. jūlija sanāksmē un pēc tās esot palīdzējuši koordinēt pušu rīcību tirgū un apmainīties ar komerciāli jutīgu informāciju, un visas šīs darbības esot bijušas iekļautas vispārējā plānā, jo tās tika veiktas, lai sasniegtu vienotu un kopīgu pret konkurenci vērstu mērķi, proti, ierobežot vai izkropļot parastās cenu izmaiņas banānu nozarē Itālijā, Grieķijā un Portugālē un apmainīties ar informāciju šajā ziņā.

491    Pirmkārt, ciktāl prasītāju apgalvojums replikas raksta 65. punktā var tikt saprasts tādējādi, ka ar to ir apstrīdēts pārkāpuma vienotais raksturs izskatāmajā lietā, šāda argumentācija nevar tikt pieņemta. Ņemot vērā 479., 480. un 484. punktā minēto judikatūru, kā arī šī pamata pirmajā daļā aplūkotos faktus, ir acīmredzami, ka attiecīgā rīcība izskatāmajā lietā, ņemot vērā dažādu pārkāpuma izpausmju priekšmeta un mērķa identiskumu, ir jākvalificē kā vienots pārkāpums. Turklāt ar prasītāju minēto C1 kga paziņojumu, saskaņā ar kuru viņš neapzinājās, ka, sazinoties ar P1 kgu, viņš pārkāpj Savienības tiesības, nevar tikt pierādīts, ka puses nebija apstiprinājušas kopīgu konkurences ierobežošanas plānu, ciktāl Savienības tiesību pārkāpuma apzināšanās, kā to pamatoti uzsvērusi Komisija, nebija obligāts nosacījums, lai atzītu šāda plāna esamību, kuram ir kopīgs pret konkurenci vērsts mērķis.

492    Otrkārt, attiecībā uz pārkāpuma turpinātību ir jānorāda, ka no pierādījumu analīzes saistībā ar šī pamata pirmo daļu izriet, ka prasītājas uz to nav balstījušās, apgalvojot, ka attiecībā uz laikposmu no 2004. gada augusta līdz 2005. gada aprīlim, tātad vairāk nekā septiņu mēnešu ilgu laikposmu, nebija neviena pierādījuma jebkādai saziņai starp pusēm, izņemot divas īsas telefonsarunas. Tādējādi šie pierādījumi pierāda, ka puses 2004. gada 28. jūlija pusdienās bija izstrādājušas koluzīvu sistēmu (skat. P1 kga piezīmes attiecībā uz 2004. gada 28. jūlija pusdienām), ka tās sazinājās 2004. gada 6. un 11. augustā (skat. divas P1 kga 2004. gada augusta piezīmes) un ka P1 kgs piezvanīja C1 kgam 2005. gada 20. janvārī un 7. aprīlī (skat. divas P1 kga telefonsarunas ar C1 kgu, kas notika 2005. gada 20. janvārī un 7. aprīlī). Turklāt 2005. gada 11. aprīļa elektroniskā pasta vēstule ar Chiquita cenu tabulu 2005. gada 9.–15. nedēļai un nedatēta tabula, kura tika atrasta vienā no mapēm P2 kga birojā un kurā bija norādītas Chiquita cenas 2005. gada 6.–13. nedēļai, apstiprina kontaktus starp pusēm no 2005. gada 7. februāra (2005. gada 6. nedēļa) līdz 2005. gada 8. aprīlim (2005. gada 14. nedēļas beigas). Visbeidzot, no Chiquita paziņojumiem izriet, ka laikposmā no 2004. gada 28. jūlija līdz 2005. gada 8. aprīlim tā bija iesaistīta pārkāpumā, kas bija gadījuma rakstura prettiesiski kontakti ar Pacific attiecībā uz datu apmaiņu par cenu tendencēm nākamajai nedēļai (Chiquita paziņojumi uzklausīšanā), ka pēc 2004. gada 28. jūlija sanāksmes C1 kgs no Chiquita un P1 kgs no Pacific sāka regulāri sazvanīties, kopumā 15–20 reizes laikposmā no 2004. gada septembra līdz aptuveni 2006. gada jūnijam (Chiquita 2008. gada 22. maija paziņojums), un ka viņi sazvanījās biežāk 2004. gada beigās un 2005. gada sākumā (Chiquita 2008. gada 15. februāra paziņojums).

493    Treškārt, ir jākonstatē, ka no visiem minētajiem pierādījumiem izriet, ka Komisija nav sniegusi dokumentārus pierādījumus saziņai starp pusēm laikposmā no 2004. gada 12. augusta līdz 2005. gada 19. janvārim. No apsvērumu kopsavilkuma apstrīdētajā lēmumā, kas sniegts 485.–490. punktā, kā arī no Komisijas argumentācijas iebildumu rakstā izriet, ka, lai konstatētu šajā laikposmā izdarītā pārkāpuma turpinātību, tā balstījās, pirmkārt, uz pierādījumu kopumu, aplūkojot tos kopsakarā, un, otrkārt, uz Chiquita paziņojumiem attiecībā uz visu Komisijas konstatēto pārkāpuma laikposmu.

494    Šajā ziņā tomēr ir jānorāda, ka, kaut gan, lai pārbaudītu, vai Komisija ir izpildījusi tās pierādīšanas pienākumu saskaņā ar 175.–185. punktā minēto judikatūru, lai pietiekami pierādītu pārkāpuma esamību, visi pierādījumi ir jāaplūko kopsakarā, pārbaude saistībā ar pārkāpuma turpinātības noteikšanu neattiecas uz analīzi par to, vai visi pierādījumi kopumā ļauj saprātīgi konstatēt, ka pārkāpums ticis turpināts nepārtraukti visā attiecīgajā laikposmā, uz kuru attiecas šie pierādījumi, bet uz to, vai Komisija ir sniegusi pierādījumus attiecībā uz faktiem, kas ir pietiekami saistīti laikā, tā, ka varētu tikt saprātīgi pieņemts, ka pārkāpums ir veikts nepārtraukti no viena konkrēta datuma līdz otram konkrētam datumam (spriedums IMI u.c./Komisija, minēts 413. punktā, 88.–97. punkts).

495    Turklāt, lai arī Chiquita paziņojumi var tikt uzskatīti par pierādījumiem, kas attiecas uz laikposmu, par kuru nav dokumentāru pierādījumu saziņai starp konkurentiem, un lai arī no judikatūras izriet, ka pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzēja paziņojumiem principā ir liels pierādījuma spēks (skat. 151.–153., 339.–341., 380. un 381. punktā minēto judikatūru), no iedibinātās judikatūras arī izriet, ka uzņēmumu paziņojumi ir jāpamato ar citiem pierādījumiem, ja tos apstrīd uzņēmumi, kuriem arī ir pārmesta kopējas vienošanās noslēgšana (skat. 342. punktā minēto judikatūru).

496    Visbeidzot, Komisijas argumentācija, saskaņā ar kuru, “ja aplūko pierādījumus kopsakarā, ir acīmredzami, ka slepenā rīcība, ko pierāda 2005. gada 11. aprīļa elektroniskā pasta vēstule un nedatēta tabula, ir turpinājums 2004. gada 28. jūlija sanāksmē izstrādātajai cenu koordinācijas sistēmai”, nevar tikt pieņemta. Pirmkārt, konstatējumam, ka nav nekādu pierādījumu, ne norāžu, kas ļautu domāt, ka prasītājas būtu pārtraukušas dalību pārkāpumā, nav nozīmes, ja Komisija neizpilda tai uzlikto pierādīšanas pienākumu, proti, ja tā nesniedz pierādījumus, kas attiecas uz faktiem, kuri ir pietiekami saistīti laikā, lai varētu tikt saprātīgi pieņemts, ka pārkāpums ir veikts nepārtraukti no viena konkrēta datuma līdz otram konkrētam datumam (skat. spriedumu IMI u.c./Komisija, minēts 413. punktā, 86. punkts un tajā minētā judikatūra). Otrkārt, katrā ziņā uzņēmuma dalība aizliegtās vienošanās norisē nevar tikt izsecināta no pieņēmuma, kas ir izdarīts, pamatojoties uz neprecīziem faktiem (skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 2014. gada 10. oktobris, Soliver/Komisija, C‑68/09 P, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

497    Šajos apstākļos tādu pierādījumu neesamība, lai apstiprinātu Chiquita paziņojumus un Pacific un Chiquita saziņu aptuveni piecu mēnešu laikposmā (no 2004. gada 12. augusta līdz 2005. gada 19. janvārim) visā pārkāpuma izdarīšanas laikā, kas ilga nedaudz vairāk nekā astoņus mēnešus, ir jāuzskata par pārkāpuma pārtraukumu, it īpaši tāpēc, ka sarunas par cenām banānu tirgū, kā to norāda prasītāji un pret ko neiebilst Komisija, notika katru nedēļu – to apstiprina arī P1 kga izstrādātās Chiquita cenu tabulas 2005. gada 6.–13. un 9.–15. nedēļai – un ka tādējādi nav skaidra pierādījuma Chiquita un Pacific saziņai par aptuveni 20 sarunu cikliem.

498    Ņemot vērā apstākli, ka prasītājas pēc šī aptuveni piecu mēnešu ilgā laikposma atsāka pārkāpumu un to atkārtoja un ka tās nav pierādījušas, ka šis pārkāpums atšķīrās no aizliegtās vienošanās, kuras dalībnieces tās bija pirms pārtraukuma, tas ir jākvalificē kā vienots un atkārtots pārkāpums un ir jāuzskata, ka tas ilga no 2004. gada 28. jūlija līdz 2004. gada 11. augustam un no 2005. gada 20. janvāra līdz 2005. gada 8. aprīlim (šajā ziņā skat. spriedumus IMI u.c./Komisija, minēts 413. punktā, 97. punkts; Trelleborg Industrie un Trelleborg/Komisija, minēts 481. punktā, 95. punkts).

499    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka trešais pamats ir daļēji jāpieņem, ciktāl Komisija ir pieļāvusi kļūdu, konstatējot, ka pārkāpums tika turpināts no 2004. gada 12. augusta līdz 2005. gada 19. janvārim, un pārējā daļā trešais pamats ir jānoraida.

500    Visbeidzot, ir daļēji jāapmierina lūgums atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl, pirmkārt, Komisija minētā lēmuma 1. pantā ir konstatējusi prasītāju dalību pārkāpumā laikposmā no 2004. gada 12. augusta līdz 2005. gada 19. janvārim un, otrkārt, ciktāl Komisija 2. pantā prasītājām ir noteikusi naudas sodu, ņemot vērā sākotnēji konstatēto pārkāpuma ilgumu. Šīs apstrīdētā lēmuma daļējas atcelšanas sekas tiks izskatītas 560.–564. punktā.

II –  Par pakārtoti izvirzītajiem prasījumiem atcelt naudas sodu vai samazināt tā apmēru

501    Pakārtoti izvirzīto prasījumu atbalstam prasītājas min pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkta un 2006. gada pamatnostādņu pārkāpumu kļūdaini veikta pārkāpuma smaguma un ilguma, kā arī atbildību mīkstinošu apstākļu novērtējuma dēļ un nediskriminācijas principa pārkāpumu.

A –  Ievada apsvērumi

502    Jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Komisijai ir plaša novērtējuma brīvība attiecībā uz naudas sodu apmēra noteikšanas metodi. Šī metode, kas ir paredzēta 2006. gada pamatnostādnēs, ietver dažādus mainīgus elementus, kas ļauj Komisijai īstenot novērtējuma brīvību, kas tai piešķirta saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta noteikumiem (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas spriedumu, 2009. gada 3. septembris, Papierfabrik August Koehler u.c./Komisija, C‑322/07 P, C‑327/07 P un C‑338/07 P, Krājums, I‑7191. lpp., 112. punkts un tajā minētā judikatūra).

503    Savienības konkurences tiesību pārkāpumu smagums ir jānoskaidro, pamatojoties uz ļoti daudziem apstākļiem, piemēram, īpašajiem lietas apstākļiem, lietā pastāvošo situāciju un naudas sodu preventīvo raksturu, kaut arī nav izstrādāts saistošs vai izsmeļošs to kritēriju saraksts, kas obligāti ir jāņem vērā (skat. Tiesas spriedumus, 2009. gada 19. marts, Archer Daniels Midland/Komisija, C‑510/06 P, Krājums, I‑1843. lpp., 72. punkts, un 2009. gada 3. septembris, Prym un Prym Consumer/Komisija, minēts 48. punktā, 54. punkts).

504    Kā tika norādīts 26. punktā, Komisija šajā lietā ir noteikusi naudas sodu apmēru, piemērojot 2006. gada pamatnostādnēs paredzēto metodi.

505    Lai arī 2006. gada pamatnostādnes nevar tikt kvalificētas kā tiesību normas, kas pārvaldes iestādei katrā ziņā ir jāievēro, tajās tomēr ir paredzētas uzvedības normas, kurās norādīta prakse, kas jāievēro un no kuras katrā atsevišķā gadījumā pārvaldes iestāde nevar atkāpties, nenorādot iemeslus, kuri būtu saderīgi ar vienlīdzīgas attieksmes principu (pēc analoģijas skat. spriedumu Dansk Rørindustri u.c./Komisija, minēts 124. punktā, 209. punkts un tajā minētā judikatūra, un spriedumu Carbone-Lorraine/Komisija, minēts 142. punktā, 70. punkts).

506    Pieņemot šādas uzvedības normas un pēc to publicēšanas paziņojot, ka turpmāk šīs normas tiks piemērotas gadījumos, uz kuriem tās attiecas, Komisija pati ierobežo savas novērtējuma brīvības izmantošanu un nevar atkāpties no šīm normām, lai attiecīgā gadījumā netiktu sodīta par vispārējo tiesību principu, tādu kā vienlīdzīgas attieksmes princips vai tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, pārkāpumu (pēc analoģijas skat. spriedumu Dansk Rørindustri u.c./Komisija, minēts 124. punktā, 211. punkts un tajā minētā judikatūra, un spriedumu Carbone-Lorraine/Komisija, minēts 142. punktā, 71. punkts).

507    Turklāt 2006. gada pamatnostādnēs vispārīgi un abstrakti ir noteikta metodoloģija, ko Komisija ir apņēmusies izmantot, nosakot naudas sodu apmēru, un tādējādi ir nodrošināta uzņēmumu tiesiskā noteiktība (pēc analoģijas skat. spriedumu Dansk Rørindustri u.c./Komisija, minēts 124. punktā, 211. un 213. punkts).

508    2006. gada pamatnostādnēs ir noteikta naudas soda apmēra noteikšanas metode divos posmos (2006. gada pamatnostādņu 9. punkts) un ir paredzēts, ka pirmajā naudas soda noteikšanas posmā Komisija katram attiecīgajam uzņēmumam vai uzņēmumu apvienībai nosaka naudas soda pamatsummu. Šajā ziņā tajā ir iekļauti šādi noteikumi:

“12. Pamatsummu nosaka, atsaucoties uz pārdoto preču vai pakalpojumu apjomu [vērtību] un izmantojot turpmāko metodiku.

[..]

13. Lai noteiktu naudas soda pamatsummu, Komisija izmanto pārkāpumā tieši vai netieši iesaistīto uzņēmuma preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu [pārdevumu vērtību] atbilstošajā EEZ teritorijā. Parasti Komisija ņem vērā uzņēmuma pārdošanas rādītājus [pārdevumus] tā pēdējā pilnā gada laikā, kad uzņēmums bijis iesaistīts pārkāpumā.

[..]

19. Naudas soda pamatsumma atbilst pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] daļai, ko nosaka atkarībā no pārkāpuma smaguma pakāpes, reizinot to ar gadu skaitu, kuru gaitā izdarīts pārkāpums.

20. Smaguma pakāpi novērtē katram konkrētajam gadījumam un visiem pārkāpumu veidiem, ņemot vērā visus būtiskos lietas apstākļus.

21. Vispārējais princips ir tāds, ka pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] daļu nosaka līmenī, kas nepārsniedz 30 % no visa pārdošanas apjoma [visas pārdevumu vērtības].

22. Lai izlemtu, vai konkrētajā gadījumā pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] daļai jāatrodas minētā diapazona sākumā vai beigās, Komisija ņem vērā vairākus faktorus, piemēram, pārkāpuma veidu, visu attiecīgo dalībnieku kopējo tirgus daļu, pārkāpuma izdarīšanas ģeogrāfisko teritoriju un to, vai pārkāpums jau ir īstenots vai vēl nē.

23. Horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas izlaides ierobežošanu, kas parasti ir slepenas, pēc sava rakstura pieder pie vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem. Saskaņā ar konkurences politiku par tām jāpiemēro smags sods. Tāpēc, nosakot pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] daļu par šādiem pārkāpumiem, tai jāatrodas diapazona augšdaļā.

24. Lai pilnībā ņemtu vērā katra uzņēmuma pārkāpuma izdarīšanas ilgumu, summu, ko nosaka uz pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] pamata (skatīt iepriekš 20. līdz 23. punktu), reizina ar gadu skaitu, kuru gaitā uzņēmums piedalījies pārkāpumā. Periodu, kas mazāks par sešiem mēnešiem, ieskaita kā pusgadu, un periodu, kas garāks par sešiem mēnešiem, bet īsāks par veselu gadu, ieskaita kā veselu gadu.

25. Turklāt neatkarīgi no tā, cik ilgi uzņēmums piedalījies pārkāpuma izdarīšanā, Komisija iekļauj pamatsummā summu, kas līdzvērtīga 15 % līdz 25 % no pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības], kas noteikts saskaņā ar A sadaļu, lai aizkavētu uzņēmumus pat noslēgt horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas ierobežošanu. Komisija var piemērot arī šādu papildu summu citu pārkāpumu gadījumā. Lai izlemtu, kādu pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] daļu piemērot katram konkrētajam gadījumam, Komisija ņem vērā dažādus faktorus, jo īpaši tos, kas minēti 22. punktā.”

509    2006. gada pamatnostādnēs ir paredzēts, ka otrajā naudas soda apmēra noteikšanas posmā Komisija var koriģēt – palielinot vai samazinot – pamatsummu, pamatojoties uz visaptverošu novērtējumu, kurā tiek ņemti vērā visi apstākļi, kuriem ir nozīme (2006. gada pamatnostādņu 11. un 27. punkts).

510    Runājot par šiem apstākļiem, 2006. gada pamatnostādņu 29. punktā ir norādīts:

“Naudas soda pamatsummu var samazināt, ja Komisija konstatē vainu [atbildību] mīkstinošus apstākļus, proti:

–        ja attiecīgais uzņēmums sniedz pierādījumus, ka tas ir beidzis pārkāpumu tūlīt pēc Komisijas iejaukšanās. [Tas] neattiecas uz gadījumiem, kad noslēgtas slepenas vienošanās vai piekopta slepena prakse (it īpaši saistībā ar karteļiem),

–        ja uzņēmums sniedz pierādījumus, ka pārkāpums ir noticis nolaidības dēļ,

–        ja attiecīgais uzņēmums sniedz pierādījumus, ka tā dalība pārkāpuma izdarīšanā ir ārkārtīgi neliela, un tādējādi pierāda, ka laikposmā, kad tas bija prettiesiskas vienošanās dalībnieks, tas faktiski šo vienošanos neīstenoja, bet veica konkurējošas darbības tirgū; pašu faktu, ka uzņēmums ir piedalījies pārkāpuma izdarīšanā īsāku laiku nekā citi uzņēmumi, neuzskata par vainu [atbildību] mīkstinošu apstākli, jo tas jau ņemts vērā, nosakot pamatsummu,

–        ja attiecīgais uzņēmums ir faktiski sadarbojies ar Komisiju, šai sadarbībai pārsniedzot paziņojumā par iecietību noteiktās robežas un tā juridisko pienākumu to darīt,

–        ja pret konkurenci vērsto rīcību ir atļāvušas vai veicinājušas valsts iestādes vai tiesiskais regulējums.”

511    Visbeidzot, kā ir atgādinājusi Tiesa savos 2011. gada 8. decembra spriedumos KME Germany u.c./Komisija (C‑389/10 P, minēts 472. punktā, 129. punkts) un KME u.c./Komisija (C‑272/09 P, Krājums, I‑12789. lpp., 102. punkts), Savienības tiesai ir jāveic tiesiskuma pārbaude, pamatojoties uz elementiem, kādus ir iesniedzis prasītājs, lai pamatotu izvirzītos pamatus. Šīs pārbaudes ietvaros tiesa nedrīkst atsaukties uz Komisijas novērtējuma brīvību ne attiecībā uz to elementu izvēli, kādi tiek ņemti vērā, piemērojot Pamatnostādnēs minētos kritērijus, ne attiecībā uz šo elementu novērtēšanu, lai atteiktos veikt detalizētu faktisko un tiesību elementu pārbaudi.

B –  Apstrīdētais lēmums

512    Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir atgādinājusi, ka saskaņā ar 2006. gada pamatnostādnēm uzliekamā naudas soda pamatsummu veido summa līdz 30 % – atbilstoši pārkāpuma smaguma pakāpei – no uzņēmuma attiecīgo pārdevumu vērtības, šo summu reizinot ar uzņēmuma dalības pārkāpumā gadu skaitu un pēc tam tai pieskaitot papildu summu no 15 līdz 25 % no pārdevumu vērtības neatkarīgi no dalības pārkāpumā ilguma. Vēlāk šī pamatsumma katram uzņēmumam var tikt samazināta vai palielināta, ja tiek konstatēti atbildību pastiprinoši vai mīkstinoši apstākļi (apstrīdētā lēmuma preambulas 313. un 319. apsvērums).

513    Komisija ir arī norādījusi, ka naudas soda pamatsumma parasti tiek noteikta, ņemot vērā pārkāpumā tieši iesaistīto uzņēmuma preču vai pakalpojumu pārdevumu vērtības daļu pēdējā pilnā gada laikā attiecīgajā ģeogrāfiskajā teritorijā. Komisija tomēr ir norādījusi, ka izskatāmajā lietā, ņemot vērā, ka pārkāpums tika izdarīts īsā laikposmā – divus kalendāros gadus, bija jāizdara atkāpe no šī principa un jābalstās uz uzņēmumu pārdevumu faktisko pārdevumu vērtību astoņu mēnešu laikā, kad turpinājās dalība pārkāpumā (apstrīdētā lēmuma preambulas 314. apsvērums).

514    Komisija ir arī atgādinājusi, ka izskatāmajā lietā pārkāpums attiecās uz banāniem (svaigi augļi) – gan nenogatavinātiem (zaļiem), gan nogatavinātiem (dzelteniem) banāniem – un ka atbilstīgā ģeogrāfiskā teritorija ir trīs Dienvideiropas valstis, proti, Grieķija, Itālija un Portugāle (apstrīdētā lēmuma preambulas 315. un 316. apsvērums).

515    Komisija ir arī norādījusi, ka pārkāpuma smagumu nosaka pārdevumu apjoma daļa, kas ir ņemta vērā, lai noteiktu naudas sodu, un ka, lai noteiktu daļu, kas jāņem vērā, tā ņem vērā tādus konkrētus faktorus kā visu attiecīgo uzņēmumu kopējā tirgus daļa, pārkāpuma ģeogrāfiskais apjoms un pārkāpuma īstenošanas fakts (apstrīdētā lēmuma preambulas 320. apsvērums).

516    Saskaņā ar Komisijas viedokli izskatāmajā lietā apstrīdētā lēmuma adresāti ir piedalījušies vienotā un turpinātā pārkāpumā atbilstoši LESD 101. pantam ar vienu kopīgu pret konkurenci vērstu mērķi, proti, ierobežot vai izkropļot normālas cenu izmaiņas banānu nozarē Itālijā, Grieķijā un Portugālē un apmainīties ar informāciju šajā jomā, un pārkāpums bija cenu koordinācijas stratēģijas saskaņošana attiecībā uz nākotnē piemērojamām cenām, kā arī cenu līmeni, izmaiņām un/vai tendencēm un informācijas apmaiņa par īstenojamo rīcību tirgū cenu jomā, un tādējādi tās iedabas dēļ tas ir viens no smagākajiem konkurences ierobežojumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 321. un 325. apsvērums).

517    Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 326.–328. punktā ir norādījusi, ka Chiquita un Pacific tirgus daļa 2004. gadā esot bijusi aptuveni 50 % Itālijā, 30 % Portugālē un 65–70 % Grieķijā, kamēr 2005. gadā šī tirgus daļa esot bijusi 50 % Itālijā, 40 % Portugālē un 60 % Grieķijā. Turklāt Komisija ir norādījusi, ka aizliegtā vienošanās attiecās uz trim dalībvalstīm, proti, Grieķiju, Itāliju un Portugāli, un ka noslēgtie nolīgumi ir tikuši īstenoti.

518    Komisija ir secinājusi, ka atbilstoši apstrīdētā lēmuma preambulas 321.–325. apsvērumos aplūkotajiem kritērijiem visiem attiecīgajiem uzņēmumiem pārdevumu vērtības, kas jāņem vērā, daļa izskatāmajā lietā ir jānosaka 15 % apmērā (apstrīdētā lēmuma preambulas 329. apsvērums).

519    Attiecībā uz pārkāpuma ilgumu Komisija ir norādījusi, ka tā ņemšot vērā uzņēmumu dalības pārkāpumā faktisko ilgumu, proti, astoņus mēnešus un divpadsmit dienas, noapaļojot to uz leju, tādējādi aprēķinā izmantojot astoņus mēnešus, kā rezultātā ilguma koeficients katram attiecīgajam uzņēmumam ir 0,66 (2/3 no pilnā gada) (apstrīdētā lēmuma preambulas 330. un 331. apsvērums).

520    Attiecībā uz papildsummu 15–25 % apmērā no pārdevumu vērtības, kas ir iekļauta pamatsummā preventīvā nolūkā, Komisija ir secinājusi, ka katram attiecīgajam uzņēmumam ir jānosaka papildsumma 15 % apmērā no ikgadējās pārdevumu vērtības (apstrīdētā lēmuma preambulas 332. un 333. apsvērums).

521    Visbeidzot, attiecībā uz pamatsummas korekciju Komisija ir norādījusi, ka nekāds atbildību pastiprinošs apstāklis nav ticis konstatēts. Attiecībā uz atbildību mīkstinošiem apstākļiem Komisija ir atgādinājusi, ka lietā attiecībā uz Ziemeļeiropu pamatsumma tiek samazināta par 60 %, pamatojoties uz to, ka banānu nozarē tika piemērots īpašs regulatīvais režīms un ka koordinācija šajā lietā attiecās uz references cenām. Tā kā izskatāmajā lietā šis elementu kopums netika konstatēts, Komisija nolēma, ka visiem attiecīgajiem uzņēmumiem pamatsumma ir jāsamazina tikai 20 % apmērā. Tādējādi Komisija norādīja, ka, lai arī lietā COMP/39188 – Banāni pārkāpuma izdarīšanas laikā piemērotais regulatīvais režīms bija gandrīz identisks tam, kāds ir jāpiemēro izskatāmajā lietā, cenu noteikšana neattiecās uz atsauces cenu, kas Dienvideiropā netika noteikta, un ka pat nebija pierādījumu, ka slepenā vienošanās attiecās arī uz cenām, kas bija faktisko cenu līmeņi (apstrīdētā lēmuma preambulas 336.–340. apsvērums).

C –  Par pārkāpuma smagumu

522    Prasītājas apgalvo, ka Komisija acīmredzami nav pareizi novērtējusi apgalvotā pārkāpuma smagumu.

523    Pirmkārt, prasītājas kritizē Komisijas konstatējumu, ka Pacific un Chiquita ir piedalījušās “institucionalizētā un sistemātiskā aizliegtā nolīgumā attiecībā uz cenu noteikšanu”, lai arī apgalvotais pārkāpums bija ļoti attālināts no aizliegtās vienošanās, ko raksturo cenu noteikšana, pušu rīcība drīzāk varēja tikt uzskatīta par neatkarīgu apmaiņu ar neprecīzu un plašu informāciju, kas attiecās tikai uz vispārējām tirgus tendencēm un notika sporādiski saziņā, kurai bija tiesisks mērķis. Tāpēc Komisija acīmredzami nepareizi esot novērtējusi apgalvotā pārkāpuma smagumu, jo tā iedabas dēļ tas nekādā ziņā nevarēja tikt uzskatīts par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

524    Šī argumentācija nevar tikt pieņemta, ciktāl prasītājas tikai atkārto kritiku, kas ir formulēta saistībā ar pārkāpuma konstatējumu. Taču, izskatot trešo pamatu, jau tika konstatēts, ka tās nav pierādījušas, ka Komisija nav pamatojusi apgalvojumu par to dalību “institucionalizētā un sistemātiskā aizliegtā nolīgumā attiecībā uz cenu noteikšanu” un ka attiecīgais pārkāpums izskatāmajā lietā ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ.

525    Ciktāl 2006. gada pamatnostādņu 23. punktā skaidri ir norādīts, ka proporcionālā daļa, ko nosaka attiecībā uz horizontāliem nolīgumiem vai saskaņotām darbībām par cenu noteikšanu, parasti atradīsies “diapazona augšdaļā” un, kā izriet no šī punkta, par vissmagākajiem ierobežojumiem likmei ir jābūt vismaz augstākai par 15 %, Komisija izskatāmajā lietā tādējādi pamatoti noteica 15 % likmi, kas atrodas “diapazona augšdaļas” apakšējā daļā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas spriedumus, 2011. gada 16. jūnijs, Team Relocations u.c./Komisija, T‑204/08 un T‑212/08, Krājums, II‑3569. lpp., 94. punkts; Ziegler/Komisija, T‑199/08, Krājums, II‑3507. lpp., 141. punkts, un Gosselin Group un Stichting Administratiekantoor Portielje/Komisija, T‑208/08 un T‑209/08, Krājums, 3639. lpp., 131. punkts). Jāuzsver, ka, nosakot summu 15 % apmērā no dalībnieku pārdevumu vērtības, Komisija piemēroja proporcionālo daļu, kas ir mazāka par pusi no tās, kāda parasti var tikt noteikta attiecībā uz horizontāliem nolīgumiem vai saskaņotām darbībām par cenu noteikšanu, t.i., 30 % (šajā ziņā skat. spriedumu Fresh Del Monte Produce/Komisija, minēts 388. punktā, 776. punkts).

526    Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka, nosakot naudas soda pamatsummas apmēru, ir jāņem vērā arī ierobežotā kopējā tirgus daļa un pārkāpuma izdarīšana ļoti ierobežotā ģeogrāfiskā teritorijā, kas aptvēra tikai trīs dalībvalstis un attiecīgajā laikposmā bija tikai 15 % no Eiropas banānu tirgus.

527    Šī argumentācija ir jānoraida.

528    Attiecībā uz pārdevumu vērtības daļu, lai noteiktu pamatsummas mainīgo daļu saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 19.–24. punktu, proti, 15 % izskatāmajā lietā (skat. 518. punktu), ir jāatgādina, ka 2006. gada pamatnostādņu 20. punktā skaidri ir paredzēts, ka “smaguma pakāpi novērtē katram konkrētajam gadījumam un visiem pārkāpumu veidiem, ņemot vērā visus būtiskos lietas apstākļus”. Turklāt ar 2006. gada pamatnostādnēm būtiski ir tikusi mainīta naudas soda noteikšanas metodoloģija. Konkrētāk, ir atcelta pārkāpumu klasificēšana trīs kategorijās (“sīkāks pārkāpums”, “smags pārkāpums” un “sevišķi smags pārkāpums”) un ieviests diapazons no 0 % līdz 30 %, lai ļautu veikt sīkāku diferenciāciju. Atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 19. punktam naudas soda pamatsumma “atbilst pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] daļai, ko nosaka atkarībā no pārkāpuma smaguma pakāpes”. Vispārējais princips ir tāds, ka saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 21. punktu “pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] daļu nosaka līmenī, kas nepārsniedz 30 % no visa pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības]” (spriedumi Ziegler/Komisija, minēts 525. punktā, 139. punkts, un Gosselin Group un Stichting Administratiekantoor Portielje/Komisija, minēts 525. punktā, 129. punkts).

529    Tādējādi Komisija nevar izmantot novērtējuma brīvību, kas tai ir attiecībā uz naudas sodu noteikšanu, un tādējādi noteikt precīzu likmi no 0 % līdz 30 %, neņemot vērā īpašos lietas apstākļus. Turklāt šo pamatnostādņu 22. punktā ir paredzēts, ka, “lai izlemtu, vai konkrētajā gadījumā pārdošanas apjoma [pārdevumu vērtības] daļai jāatrodas minētā diapazona sākumā vai beigās, Komisija ņem vērā vairākus faktorus, piemēram, pārkāpuma veidu, visu attiecīgo dalībnieku kopējo tirgus daļu, pārkāpuma izdarīšanas ģeogrāfisko teritoriju un to, vai pārkāpums jau ir īstenots vai vēl nē” (spriedumi Ziegler/Komisija, minēts 525. punktā, 140. punkts, un Gosselin Group un Stichting Administratiekantoor Portielje/Komisija, minēts 525. punktā, 130. punkts).

530    Šīs grūtības precīzas procentuālās izteiksmes noteikšanā zināmā mērā tiek mazinātas slepenu horizontālu vienošanos par cenu noteikšanu un tirgus sadali gadījumos, kad atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 23. punktam noteiktā pārdevumu vērtības daļa parasti atradīsies “diapazona augšdaļā”. No šī punkta izriet, ka attiecībā uz vissmagākajiem ierobežojumiem līmenim būtu vismaz jābūt augstākam par 15 % (spriedumi Ziegler/Komisija, minēts 525. punktā, 141. punkts, un Gosselin Group un Stichting Administratiekantoor Portielje/Komisija, minēts 525. punktā, 131. punkts).

531    Izskatāmajā lietā no apstrīdētā lēmuma preambulas 329. apsvēruma izriet, ka 15 % likme tika noteikta, pamatojoties tikai uz pārkāpuma veidu, kamēr citiem apstrīdētā lēmuma preambulas 326.–328. apsvērumā minētajiem faktoriem, proti, dalībnieku kopējā tirgus daļai, pārkāpuma izdarīšanas ģeogrāfiskajai teritorijai un tā īstenošanai, nav nekādas ietekmes uz smaguma procentuālo izteiksmi, kas ņemta vērā pamatsummas noteikšanā.

532    Taču, ja Komisija vienīgi piemēro likmi, kas ir vienāda vai gandrīz vienāda ar vissmagākajiem pārkāpumiem paredzēto minimālo likmi, nav jāņem vērā papildu faktori vai apstākļi. Tas būtu jādara vienīgi tad, ja tiktu izmantota augstākā likme (spriedumi Ziegler/Komisija, minēts 525. punktā, 142. punkts, un Gosselin Group un Stichting Administratiekantoor Portielje/Komisija, minēts 525. punktā, 132. punkts).

533    Turklāt ir jānorāda, tāpat kā to dara Komisija, ka vērā ņemtā pārdevumu vērtība, lai noteiktu naudas soda pamatsummu, proti, pārdevumi Portugālē, Itālijā un Grieķijā, jau atspoguļo to, ka aizliegtā vienošanās attiecās uz ierobežotu ģeogrāfisko teritoriju.

534    Treškārt, prasītājas apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi, ka apgalvotajam pārkāpumam bija kaut neliela ietekme uz tirgu, un tā arī nav veikusi jebkādu iespējamās konkrētās ietekmes analīzi, kaut gan izskatāmajā lietā noteikti nevarot tikt prezumēts, ka informācijas apmaiņai par vispārējām tirgus tendencēm starp diviem piegādātājiem, no kuriem viens ir mazs, ārkārtīgi regulētā un pārskatāmā tirgū varēja būt kāda ietekme uz tirgu, turklāt faktiskās cenas un cenu izmaiņas attiecīgajā laikposmā neesot saderīgas ar to, ko būtu varēts sagaidīt, ja aizliegtā vienošanās par cenu noteikšanu tiktu īstenota.

535    Šī argumentācija arī nevar tikt pieņemta.

536    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 101. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētais pirmais aizliegtās vienošanās piemērs acīmredzami ir paziņots par nesaderīgu ar iekšējo tirgu un tieši ietver to, ka “tieši vai netieši nosaka iepirkuma vai pārdošanas cenas vai kādus citus tirdzniecības nosacījumus”. Darbības, kas ir bijušas aizliegtās vienošanās priekšmets, tieši ir aizliegtas ar LESD 101. panta 1. punktu, jo tās pēc sava rakstura ietver konkurences iekšējā tirgū ierobežojumus (spriedums Fresh Del Monte Produce/Komisija, minēts 388. punktā, 768. punkts).

537    Līdzīgi pārējām Līgumā iekļautajām konkurences tiesību normām – LESD 101. panta mērķis ir ne vien aizsargāt konkurentu vai patērētāju tiešās intereses, bet arī aizsargāt tirgus struktūru un tādējādi konkurenci pašu par sevi. Tāpēc saskaņoto darbību pret konkurenci vērsta mērķa konstatēšana nevar tikt pakārtota šo darbību tiešas saiknes ar patēriņa cenām konstatēšanai (spriedums T‑Mobile Netherlands u.c., minēts 328. punktā, 38. un 39. punkts).

538    No konkurences tiesību normu pārkāpumiem piemērojamo sankciju sistēmas, kas ir izveidota ar Regulām Nr. 17 un Nr. 1/2003 un kā tā ir interpretēta judikatūrā, izriet, ka tādām aizliegtās vienošanās darbībām kā karteļi pašas jau to iedabas dēļ tiek piemēroti vislielākie naudas sodi. Pret konkurenci vērstu darbību sekas pašas par sevi nav noteicošais kritērijs, nosakot naudas soda apmēru (Tiesas spriedums, 2009. gada 12. novembris, Carbone-Lorraine/Komisija, C‑554/08 P, Krājumā nav publicēts, 44. punkts; spriedums Fresh Del Monte Produce/Komisija, minēts 388. punktā, 770. punkts).

539    Turklāt ir jānorāda, ka atšķirībā no Pamatnostādnēm sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTKL] 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.), 2006. gada pamatnostādnēs par naudas sodiem vairs nav minēts, ka smaguma novērtēšanā ir jāņem vērā “pārkāpuma izdarītāju faktisk[ā] ekonomisk[ā] spēj[a] radīt būtiskus zaudējumus citiem uzņēmējiem”, nedz arī “[pārkāpuma] konkrēt[ā] ietekm[e] uz tirgu, ja tā ir izmērāma” (spriedumi Gosselin Group un Stichting Administratiekantoor Portielje/Komisija, minēts 525. punktā, 128. punkts, un Fresh Del Monte Produce/Komisija, minēts 388. punktā, 772. punkts). Tādējādi Komisijai nebija pienākuma ņemt vērā pārkāpuma sekas, lai noteiktu pārdevumu vērtības daļu saistībā ar [pārkāpuma] smagumu saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 19.–24. punktu.

540    Taču no prasītāju argumentācijas neizriet, ka tās apstrīd 2006. gada pamatnostādņu tiesiskumu.

541    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītāju argumentācija attiecībā uz kļūdainu pārkāpuma smaguma novērtējumu ir jānoraida.

D –  Par pārkāpuma ilgumu

542    Prasītājas apgalvo, ka Komisija nav pareizi analizējusi pārkāpuma ilgumu. Komisija neesot juridiski pietiekami pierādījusi, ka pārkāpums bija sācies 2004. gada 28. jūlijā un tika izdarīts līdz 2005. gada 8. aprīlim, tādējādi apgalvotā pārkāpuma ilgums būtu jāsamazina vismaz līdz vienai nedēļai.

543    Jākonstatē, ka prasītājas atkārto kritiku, kuru tās formulēja, apstrīdot Komisijas sniegtos pierādījumus, un kura tika analizēta un noraidīta, izskatot trešo pamatu. Turpretī ir jāatgādina, ka šajā pārbaudē tika konstatēts, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, secinot, ka pārkāpums tika nepārtraukti turpināts laikposmā no 2004. gada 28. jūlija līdz 2005. gada 8. aprīlim (skat. 497. un 499. punktu). Tāpēc ir jānorāda, ka Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 306. punktā kļūdaini ir apgalvojusi, ka prasītāju izdarītā pārkāpuma ilgums bija astoņi mēneši un divpadsmit dienas. Ciktāl, izskatot trešo pamatu, tika konstatēts (skat. 498. punktu), ka pārkāpums ilga no 2004. gada 28. jūlija līdz 2004. gada 11. augustam un no 2005. gada 20. janvāra līdz 2005. gada 8. aprīlim, ir jāsecina, ka pārkāpuma ilgums bija trīs mēneši un vienpadsmit dienas.

E –  Par atbildību mīkstinošiem apstākļiem

544    Prasītājas atgādina, ka lietā COMP/39188 – Banāni pieņemtajā lēmumā Komisija, pamatojoties uz apstākli, ka banānu nozarē tika piemērots ļoti īpašs regulatīvais režīms un ka šajā lietā konstatētā koordinācija attiecās uz piedāvājuma cenām, visiem dalībniekiem naudas soda pamatsummu samazināja par 60 % (apstrīdētā lēmuma preambulas 336. apsvērums).

545    Skaidri atzīstot, ka regulatīvais režīms, kas pārkāpuma izdarīšanas brīdī bija piemērojams pārkāpumam, uz kuru attiecās lēmums lietā COMP/39188 – Banāni, un režīms izskatāmajā lietā darbojās saskaņā ar normām, kas lielā mērā bija identiskas, Komisija izskatāmajā lietā, pamatojoties uz apstākli, ka lietā COMP/39188 – Banāni konstatētā piedāvājuma cena Dienvideiropā netika noteikta un ka apgalvotais pārkāpums Dienvideiropā ietvēra cenu, kas bija faktisko cenu līmeņi, koordināciju, tādējādi naudas soda pamatsumma tika samazināta tikai par 20 %, tomēr esot atteikusies noteikt tādu pašu samazinājumu kā lietā COMP/39188 – Banāni (apstrīdētā lēmuma preambulas 338. un 339. apsvērums).

546    Taču prasītāju ieskatā PFCI un Chiquita nebija noslēgušas nekādu vienošanos par cenu noteikšanu vai cenu koordināciju vai, it īpaši, saskaņojušas faktisko cenu līmeni un ārkārtēji sporādiska apmaiņa ar plašu informāciju par tirgus tendencēm saziņas laikā, kurai bija tiesisks mērķis, iespējams, kaitēja daudz mazāk nekā apspriedes par piedāvājuma cenām, kas tika organizētas katru nedēļu un kas bija lietas COMP/39188 – Banāni priekšmets. Tāpēc Pacific uzliktā naudas soda apmērs izskatāmajā lietā esot jāsamazina vismaz par 60 %.

547    Šī argumentācija ir jānoraida.

548    Sākumā ir jāatgādina, kā tas jau ir norādīts 510. punktā, ka 2006. gada pamatnostādņu 29. punktā ir paredzēta naudas soda pamatsummas modulācija, ņemot vērā atbildību mīkstinošus apstākļus, un šajā ziņā ir noteikts neizsmeļošs to atbildību mīkstinošo apstākļu saraksts, ņemot vērā kurus, ar zināmiem nosacījumiem šī naudas soda pamatsumma var tikt samazināta (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 2011. gada 25. oktobris, Aragonesas Industrias y Energía/Komisija, T‑348/08, Krājums, II‑7583. lpp., 279. un 280. punkts).

549    Tā kā 2006. gada pamatnostādnēs nav obligātas norādes par atbildību mīkstinošiem apstākļiem, kuri var tikt ņemti vērā, ir jāuzskata, ka Komisija ir saglabājusi zināmu brīvību, lai vispārīgi novērtētu, cik lielā mērā, iespējams, ir jāsamazina naudas soda apmērs atbilstoši atbildību mīkstinošiem apstākļiem (Vispārējās tiesas spriedums, 2011. gada 15. septembris, Lucite International un Lucite International UK/Komisija, T‑216/06, Krājumā nav publicēts, 92. punkts).

550    Vispirms vēlreiz ir jānoraida prasītāju apgalvojums, saskaņā ar kuru PFCI un Chiquita nebija noslēgušas nekādu vienošanos nedz par cenu noteikšanu, nedz par cenu koordināciju un nebija arī saskaņojušas faktisko cenu līmeņus, jo, izskatot trešo pamatu, tika pierādīts, ka Komisija pamatoti ir konstatējusi, ka puses ir bijušas tādas institucionalizētas un vispārēji aizliegtas vienošanās dalībnieces, kuras mērķis bija cenu noteikšana, kas ietvēra arī cenu, kuras bija faktisko cenu līmenis, koordināciju.

551    Vēl ir jānorāda, kā to dara Komisija (apstrīdētā lēmuma preambulas 339. apsvērums), ka lietā attiecībā uz Ziemeļeiropu piešķirto samazinājumu pamatoja faktori, kas savstarpēji pastiprināja viens otru, proti, īpaša regulatīvā režīma esamība un tikai references cenu saskaņošana, taču otrais no šiem diviem faktoriem šajā lietā konstatētajā pārkāpumā netika pierādīts, tādējādi šo faktoru, kas lietā attiecībā uz Ziemeļeiropu savstarpēji pastiprināja viens otru un pamatoja samazinājumu par 60 %, virknes daļas izskatāmajā lietā nebija.

552    Visbeidzot ir jāatgādina, ka Tiesa ir vairākkārt nospriedusi, ka Komisijas agrākā lēmumu pieņemšanas prakse nav uzskatāma par juridisko ietvaru attiecībā uz naudas sodiem konkurences jautājumos un ka, nosakot, vai pastāv diskriminācija, lēmumi, kas attiecas uz citām lietām, ir tikai orientējoši (skat. Tiesas spriedumu, 2006. gada 21. septembris, JCB Service/Komisija, C‑167/04 P, Krājums, I‑8935. lpp., 205. punkts). Komisijai, lai noteiktu naudas sodu apmēru, ir piešķirta plaša novērtējuma brīvība, un tai nav saistoši vērtējumi, kurus tā ir veikusi iepriekš. No minētā izriet, ka Savienības tiesā prasītāji nevar atsaukties uz Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi (spriedumi Archer Daniels Midland/Komisija, minēts 503. punktā, 82. punkts, un Erste Group Bank u.c./Komisija, minēts 112. punktā, 123. punkts).

553    Šis secinājums ir piemērojams arī attiecībā uz prasījumu samazināt naudas sodu, pamatojoties uz to, ka citos lēmumos Komisija bija piešķīrusi samazinājumu “ārkārtēju apstākļu” dēļ. Tas vien, ka Komisija savā iepriekšējā lēmumu pieņemšanas praksē par konkrētu rīcību esot noteiktā mērā samazinājusi naudas sodu, nenozīmē, ka tai ir pienākums noteikt tādu pašu proporcionālu samazinājumu, kāda vēlāka administratīvā procesa gaitā novērtējot līdzīgu rīcību. Naudas sodu apmēra noteikšanas jomā Komisijai ir novērtējuma brīvība, kas tai, ievērojot Regulā Nr. 1/2003 noteiktās robežas, ļauj jebkurā brīdī paaugstināt vispārējo naudas sodu līmeni, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu Savienības konkurences politikas īstenošanu (spriedums Dansk Rørindustri u.c./Komisija, minēts 124. punktā, 190. un 191. punkts).

554    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītāju kritika attiecībā uz piešķirtā samazinājuma nepietiekamību, ņemot vērā atbildību mīkstinošus apstākļus, ir jānoraida.

F –  Par nediskriminācijas principa ievērošanu, nosakot naudas sodu

555    Prasītājas apgalvo, ka Komisijas lietas materiālos ir iekļauti skaidri dokumentāri pierādījumi attiecībā uz īpašām apspriedēm starp konkurentiem par cenām, kas neattiecas uz PFCI, un šajā ziņā min [konfidenciāli] 2005. gada 2. marta iekšējo elektroniskā pasta vēstuli. “Es runāju ar [konfidenciāli], kurš apstiprināja, ka viņi mēģinās paaugstināt [cenas] par EUR 0,50, nosakot to visur 17.00”. Tā kā Komisija esot nolēmusi neuzlikt naudas sodu [konfidenciāli] un [konfidenciāli], lai arī tās lietas materiālos tam bija pierādījumi, apstāklis, ka naudas sods tika uzlikts PFCI, esot acīmredzama Pamattiesību hartas 20. pantā nostiprinātā nediskriminācijas principa pārkāpums.

556    Šī argumentācija nevar tikt pieņemta, ciktāl prasītāji nevar izvirzīt argumentu, balstoties uz apstākli, ka citi uzņēmumi netika sodīti, lai tie paši izvairītos no soda, kas tiem uzlikts par LESD 101. panta pārkāpumu, tad, ja tiesai pat nav tikusi nodota izskatīšanai šo citu uzņēmumu situācija (skat. spriedumu Hoek Loos/Komisija, minēts 461. punktā, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

557    Tādējādi, pat pieņemot, ka ir uzņēmumi, kuri ir prasītājiem līdzīgā situācijā un pret kuriem nav tikusi uzsākta pārkāpuma procedūra, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šāds apstāklis neļauj noraidīt konstatēto pārkāpumu attiecībā uz prasītājiem, ja tas ir ticis pienācīgi pierādīts (spriedums Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, minēts 176. punktā, 146. punkts; spriedumi KE KELIT/Komisija, minēts 461. punktā, 101. punkts, un Tokai Carbon u.c./Komisija, minēts 461. punktā, 397. punkts).

558    Visbeidzot, pat pieņemot, ka Komisija nepamatoti nesodīja [konfidenciāli] un [konfidenciāli], ir jāatgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošana ir jāsaskaņo ar tiesiskuma principa ievērošanu, saskaņā ar kuru neviens nevar sev par labu atsaukties uz attiecībā uz trešo personu pieļautu nelikumību (Tiesas spriedums, 1985. gada 4. jūlijs, Williams/Revīzijas palāta, 134/84, Krājums, 2225. lpp., 14. punkts; Vispārējās tiesas spriedumi, 1998. gada 14. maijs, SCA Holding/Komisija, T‑327/94, Krājums, II‑1373. lpp., 160. punkts, apelācijas tiesvedībā apstiprināts ar Tiesas spriedumu, 2000. gada 16. novembris, SCA Holding/Komisija, C‑297/98 P, Krājums, I‑10101. lpp., un 2002. gada 20. marts, LR AF 1998/Komisija, T‑23/99, Krājums, II‑1705. lpp., 367. punkts).

559    No iepriekš izklāstītā izriet, ka iebildums, kas attiecas uz nediskriminācijas principa pārkāpumu, aprēķinot naudas sodu, kā arī viss pamats kopumā ir jānoraida.

III –  Par galīgā naudas soda apmēra noteikšanu

560    Pirmkārt, ir jāatgādina, ka Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 314. apsvērumā ir norādījusi, ka uzņēmumiem uzliekamā naudas soda pamatsumma tiek noteikta, ņemot vērā tieši vai netieši iesaistītā uzņēmuma preču vai pakalpojumu pārdevumu vērtību atbilstošajā ģeogrāfiskajā apgabalā EEZ teritorijā. Komisija turpinājumā ir norādījusi, ka, lai arī parasti tā izmanto pārdevumus tā pēdējā pilnā gada laikā, kad uzņēmumi bijuši iesaistīti pārkāpumā, izskatāmajā lietā ir jāizdara atkāpe, ņemot vērā pārkāpuma izdarīšanas īso laikposmu, kas aptvēra divus kalendāros gadus. Tādējādi Komisija, nosakot naudas sodu pamatsummu, ir ņēmusi vērā paredzamo gada pārdevumu vērtību, balstoties uz uzņēmumu faktisko pārdevumu vērtību astoņos mēnešos, kad ilga to dalība pārkāpumā, jeb no 2004. gada augusta līdz 2005. gada martam. Attiecībā uz Pacific šī paredzamā gada pārdevumu vērtība bija EUR 44 599 308 (apstrīdētā lēmuma preambulas 318. apsvērums).

561    Jākonstatē, ka vienotais un atkārtotais pārkāpums, kurā ir vainojamas prasītājas izskatāmajā lietā, sākās 2004. gada 28. jūlijā un beidzās 2005. gada 8. aprīlī. Ir arī jākonstatē, ka prasītājas neapstrīd Komisijas aprēķinu, kas izklāstīts 560. punktā, un metodi, kas izmantota, lai noteiktu gada pārdevumu vērtību, balstoties uz faktisko pārdevumu vērtību aptuveni astoņu mēnešu laikā no vienotā un atkārtotā pārkāpuma sākuma līdz tā beigām, kas ir izmantota, nosakot naudas soda pamatsummu.

562    Otrkārt, ir jāatgādina, kā to dara Komisija (apstrīdētā lēmuma preambulas 313. apsvērums) un kā tas ir izklāstīts 508. punktā, ka atbilstoši 2006. gada pamatnostādnēm naudas soda pamatsummā katram dalībniekam ir iekļauts ienākšanas maksājums un mainīgā summa. Ienākšanas maksājums atbilst pārdevumu vērtības daļai, kamēr mainīgā summa atbilst minētās pārdevumu vērtības daļai, to reizinot ar gadu skaitu, kad uzņēmums piedalījies pārkāpumā.

563    Izskatāmajā lietā Komisija noteica ienākšanas maksājumu 15 % apmērā no pārdevumu vērtības (apstrīdētā lēmuma preambulas 333. apsvērums). Attiecībā uz mainīgo summu Komisija noteica pārdevumu vērtības daļu, kas jāņem vērā attiecībā uz mainīgo summu, 15 % apmērā (apstrīdētā lēmuma preambulas 329. apsvērums) un norādīja, ka tā ir nevis noapaļojusi laikposmus, kā tas ierosināts 2006. gada pamatnostādņu 24. punktā, bet saglabājusi faktisko ilgumu, kad attiecīgie uzņēmumi piedalījās pārkāpumā un kas tika noteikts proporcionāli, pamatojoties uz [pārdevumu vērtību] mēnesī un noapaļojot to uz leju, lai pilnībā ņemtu vērā katra uzņēmuma dalību pārkāpumā (apstrīdētā lēmuma preambulas 331. apsvērums). Tā kā izskatāmajā lietā Komisijas noteiktais ilgums bija astoņi mēneši un divpadsmit dienas, aprēķinā tika izmantoti astoņi mēneši, kā rezultātā ilguma koeficients ir 0,66 (divas trešdaļas no viena pilna gada).

564    Ciktāl 498.–543. punktā tika konstatēts, ka attiecīgā vienotā un atkārtotā pārkāpuma ilgums nebija astoņi mēneši un divpadsmit dienas, bet trīs mēneši un vienpadsmit dienas, piemērojamais pārkāpuma ilguma koeficients nav 0,66 (divas trešdaļas no viena pilna gada), bet 0,25 (viena ceturtdaļa no gada). Savukārt Komisijas vērā ņemtā pārdevumu vērtība, lai aprēķinātu divas pamatsummas sastāvdaļas, paliek tāda pati, proti, 15 %. Tātad, šādi aprēķinot, naudas soda pamatsumma ir šāda: pamatsummas mainīgā summa tiek iegūta, reizinot 15 % no pārdevumu vērtības (EUR 6 689 896,20) ar 0,25 (EUR 1 672 474,05), kamēr pamatsummas nemainīgā summa (ienākšanas maksājums) paliek tāda pati, kādu to bija noteikusi Komisija, proti, 15 % no pārdevumu vērtības (EUR 6 689 896,20), tāpēc galīgā pamatsumma ir EUR 8 362 000. Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma preambulas 340. apsvērumā norādīto šī pamatsumma ir jāsamazina par 20 %, ņemot vērā atbildību mīkstinošus apstākļus, un tādējādi tā ir EUR 6 689 600. Visbeidzot, šī pēdējā summa ir jānoapaļo, iegūstot summu EUR 6 689 000 apmērā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

565    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

566    Šajā gadījumā, tā kā prasītājas ir panākušas apstrīdētā lēmuma daļēju atcelšanu, ir jānolemj, ka Komisija atlīdzina divas trešdaļas no prasītāju tiesāšanās izdevumiem un sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem. Prasītājas sedz vienu trešdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina pusi no Komisijas tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

nospriež:

1)      atcelt Komisijas 2011. gada 12. oktobra Lēmuma C(2011) 7273, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [LESD] 101. pantu [Lieta COMP/39482 – Eksotiskie augļi (banāni)] 1. pantu, ciktāl tas attiecas uz laikposmu no 2004. gada 11. augusta līdz 2005. gada 19. janvārim attiecībā uz FSL Holdings, Firma Léon Van Parys un Pacific Fruit Company Italy SpA;

2)      atcelt Lēmuma C(2011) 7273, galīgā redakcija, 2. pantu, ciktāl FSL Holdings, Firma Léon Van Parys un Pacific Fruit Company Italy noteiktā naudas soda summa ir EUR 8 919 000;

3)      minētā Lēmuma C(2011) 7273, galīgā redakcija, 2. pantā FSL Holdings, Firma Léon Van Parys un Pacific Fruit Company Italy uzlikto naudas sodu noteikt EUR 6 689 000 apmērā;

4)      pārējā daļā prasību noraidīt;

5)      FSL Holdings, Firma Léon Van Parys un Pacific Fruit Company Italy sedz vienu trešdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina pusi no Komisijas tiesāšanās izdevumiem;

6)      Komisija sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina divas trešdaļas no FSL Holdings, Firma Léon Van Parys un Pacific Fruit Company Italy tiesāšanās izdevumiem.

Martins Ribeiro Gervasoni Madise

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 16. jūnijā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības rašanās fakti

Apstrīdētais lēmums

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

I –  Par prioritāri izvirzītajiem prasījumiem atcelt apstrīdēto lēmumu

A –  Par pamatu attiecībā uz būtisku procedūras noteikumu un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

1.  Ievada apsvērumi

2.  Par iebildumu attiecībā uz Itālijas nodokļu iestādes nodotajiem dokumentārajiem pierādījumiem

a)  Par apstrīdēto dokumentu kā pierādījumu nepieņemamību

b)  Par Itālijas nodokļu iestādes nodoto dokumentu kā pierādījumu pieņemamību

c)  Par to, ka Komisijai ir jānodrošina prasītājām tiesības uz aizstāvību

3.  Par iebildumu par dokumentu no citu lietu materiāliem izmantošanu

B –  Par pamatu, kas attiecas uz pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniedzēja prettiesisku ietekmēšanu un pilnvaru nepareizu izmantošanu

1.  Ievada apsvērumi

a)  Par iecietības programmu

b)  Par sadarbības pienākuma piemērošanas apjomu

2.  Apstrīdētais lēmums

3.  Par prasītāju minētajiem pierādījumiem

C –  Par pamatu attiecībā uz pietiekamu pierādījumu LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumam neesamību

1.  Par pirmo daļu attiecībā uz kļūdainu pierādījumu vērtējumu

a)  Ievada apsvērumi

Par principiem saistībā ar pierādīšanas pienākumu

Pierādījumu, kurus Komisija ir sniegusi izskatāmajā lietā, atgādinājums

b)  Par pierādījumu novērtēšanu izskatāmajā lietā

Par P1 kga piezīmēm un 2004. gada 28. jūlija lietišķajām pusdienām

–  Par P1 kga piezīmju ticamību

–  Par prasītāju piedāvāto piezīmju attiecībā uz 2004. gada 28. jūlija lietišķajām pusdienām interpretāciju

–  Par pierādījumu, lai pamatotu pret konkurenci vērsta nolīguma pastāvēšanu, esamību

Par Chiquita un PFCI turpmāko saziņu pēc 2004. gada 28. jūlija

–  Par P1 kga telefonsarunu izdrukām

–  Par P1 kga 2004. gada augusta piezīmēm

Par papildu saziņu no 2005. gada februāra līdz 2005. gada aprīlim

–  Apstrīdētais lēmums

–  Par 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtītās elektroniskā pasta vēstules kontekstu un apstākļiem

–  Par prasītāju ierosināto 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtītās elektroniskās pasta vēstules interpretāciju

–  Par Chiquita un C1 kga paziņojumiem par 2005. gada 11. aprīlī plkst. 9.57 nosūtīto elektroniskā pasta vēstuli

Par Chiquita un C1 kga paziņojumiem

–  Ievada apsvērumi

–  Apstrīdētais lēmums

–  Par prasītāju argumentāciju, ar kuru tiek apstrīdēts Chiquita un C1 kga paziņojumu pierādījuma spēks

2.  Par otro daļu attiecībā uz to, ka sniegtie pierādījumi neļauj pamatot pārkāpuma konstatējumu

a)  Ievada apsvērumi

b)  Apstrīdētais lēmums

c)  Par nolīguma vai saskaņotu darbību esamību

d)  Par pret konkurenci vērsta mērķa vai seku esamību

e)  Par vienota un turpināta pārkāpuma esamību

II –  Par pakārtoti izvirzītajiem prasījumiem atcelt naudas sodu vai samazināt tā apmēru

A –  Ievada apsvērumi

B –  Apstrīdētais lēmums

C –  Par pārkāpuma smagumu

D –  Par pārkāpuma ilgumu

E –  Par atbildību mīkstinošiem apstākļiem

F –  Par nediskriminācijas principa ievērošanu, nosakot naudas sodu

III –  Par galīgā naudas soda apmēra noteikšanu

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – angļu.

1 – Konfidenciālā informācija nav norādīta. Lai saglabātu anonimitāti, personvārdi ir aizstāti ar uzņēmuma nosaukuma, kurā viņi strādāja, sākumburtu (“C” – Chiquita un “P” – Pacific), kuram seko cipars. Turklāt abu advokātu vārdi, kuri administratīvajā procesā pārstāvēja Chiquita, ir aizstāti ar A1 un A2 un Pacific juridiskā konsultanta vārds ir aizstāts ar A3.