TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2019. gada 24. janvārī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālais nodrošinājums – Regula (ES) Nr. 1231/2010 – Piemērojamie tiesību akti – A1 sertifikāts – 1. pants – A1 sertifikāta attiecināšana uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi dzīvo dalībvalsts teritorijā – Likumīga dzīvesvieta – Jēdziens
Lietā C‑477/17
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Centrale Raad van Beroep (Apelācijas tiesa sociālās apdrošināšanas un civildienesta jautājumos, Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2017. gada 4. augustā un kas Tiesā reģistrēts 2017. gada 8. augustā, tiesvedībā
Raad van bestuur van de Sociale Verzekeringsbank
pret
D. Balandin,
I. Lukachenko,
Holiday on Ice Services BV,
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: Tiesas priekšsēdētāja vietniece R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], kas pilda pirmās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], J. Regans [E. Regan] (referents), K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund] un S. Rodins [S. Rodin],
ģenerāladvokāts: N. Vāls [N. Wahl],
sekretāre: M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2018. gada 4. jūlija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Raad van bestuur van de Sociale Verzekeringsbank vārdā – H. van der Most, pārstāvis,
– Holiday on Ice Services BV, I. Lukachenko un D. Balandin vārdā – F. J. Webbink, advocaat,
– Nīderlandes valdības vārdā – M. Noort un M. Bulterman, kā arī J. Langer, pārstāvji,
– Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek, J. Vláčil un J. Pavliš, pārstāvji,
– Francijas valdības vārdā – D. Colas un C. David, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – M. van Beek un D. Martin, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2018. gada 27. septembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regula (ES) Nr. 1231/2010, ar ko Regulu (EK) Nr. 883/2004 un Regulu (EK) Nr. 987/2009 attiecina arī uz tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem minētās regulas neattiecas tikai viņu valstspiederības dēļ (OV 2010, L 344, 1. lpp.), 1. panta interpretāciju.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Raad van bestuur van de Sociale Verzekeringsbank (Sociālā nodrošinājuma bankas valde, Nīderlande; turpmāk tekstā – “Svb”) un D. Balandin un I. Lukachenko, kā arī Holiday on Ice Services BV, iepriekš – Stage Entertainment Touring Services BV (turpmāk tekstā – “HOI”) par Svb atteikumu izsniegt D. Balandin un I. Lukachenko kā trešo valstu valstspiederīgajiem, kurus nodarbina HOI, sertifikātu, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 987/2009 (2009. gada 16. septembris), ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2009, L 284, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “A1 sertifikāts”), 19. panta 2. punktu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Regula Nr. 1231/2010
3 Regulas Nr. 1231/2010 6.–8., 10. un 11. apsvērumā ir noteikts:
“(6) Ar [Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2004, L 166, 1. lpp., un labojums – OV 2004, L 200, 1. lpp.)] un Regulu [Nr. 987/2009] būtiski uzlabo un vienkāršo koordinācijas noteikumus gan apdrošinātām personām, gan sociālā nodrošinājuma iestādēm. Attiecībā uz minētajām iestādēm uzlaboto koordinācijas noteikumu mērķis ir paātrināt un atvieglināt to datu apstrādi, kas saistīti ar apdrošināto personu tiesībām uz pabalstiem, un samazināt attiecīgās administratīvās izmaksas.
(7) Savienības mērķi ir panākt augstu sociālās aizsardzības līmeni, kā arī uzlabot dzīves līmeni un dzīves kvalitāti dalībvalstīs.
(8) Lai izvairītos no tā, ka darba devējiem un valstu sociālā nodrošinājuma iestādēm ir jārisina ierobežotas personu grupas sarežģītas juridiskas un administratīvas situācijas, ir svarīgi, ka tās var izmantot visas priekšrocības, ko sniedz modernizācija un vienkāršošana sociālā nodrošinājuma jomā, piemērojot vienu juridisku koordinācijas instrumentu, apvienojot Regulu [Nr. 883/2004] un Regulu [Nr. 987/2009].
[..]
(10) Regulas [Nr. 883/2004] un Regulas [Nr. 987/2009] piemērošana attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem minētās regulas vēl neattiecas tikai šo personu valstspiederības dēļ, nedod tiem tiesības ieceļot, uzturēties vai dzīvot dalībvalstī vai iesaistīties tās darba tirgū. Tādējādi Regulas [Nr. 883/2004] un Regulas [Nr. 987/2009] piemērošana nedrīkstētu skart dalībvalstu tiesības saskaņā ar Savienības tiesību aktiem atteikt, anulēt vai atteikt pagarināt atļauju ieceļot, uzturēties, dzīvot vai strādāt attiecīgajā dalībvalstī.
(11) Pamatojoties uz šo regulu, Regula [Nr. 883/2004] un Regula [Nr. 987/2009] būtu jāpiemēro tikai tad, ja attiecīgā persona jau likumīgi dzīvo dalībvalsts teritorijā. Tātad likumīgai dzīvesvietai vajadzētu būt minēto regulu piemērošanas priekšnoteikumam.”
4 Šīs regulas 1. pantā ir paredzēts:
“Regula [Nr. 883/2004] un Regula [Nr. 987/2009] attiecas uz tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem minētās regulas līdz šim netika attiecinātas tikai viņu valstspiederības dēļ, kā arī uz viņu ģimeņu locekļiem un apgādnieku zaudējušiem tuviniekiem, ja vien viņi likumīgi dzīvo dalībvalsts teritorijā un visādā ziņā nav saistīti tikai ar vienu dalībvalsti.”
Regula Nr. 883/2004
5 Regulas Nr. 883/2004, kurā grozījumi ir izdarīti ar Padomes Regulu (EK) Nr. 465/2012 (2012. gada 22. maijs) (OV 2012, L 149, 4. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 883/2004”), 1. panta j) un k) punktā ir noteikts:
“Šajā regulā:
[..]
j) “dzīvesvieta” ir vieta, kurā persona pastāvīgi dzīvo;
k) “uzturēšanās” ir atrašanās pagaidu dzīvesvietā”.
6 Šīs regulas 13. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Uz personu, kas parasti veic darbību nodarbinātas personas statusā divās vai vairāk dalībvalstīs, attiecas:
a) dzīvesvietas dalībvalsts tiesību akti, ja viņa šajā dalībvalstī veic būtisku savas darbības daļu; vai
b) ja viņa savas dzīvesvietas dalībvalstī neveic būtisku savas darbības daļu:
i) tās dalībvalsts tiesību akti, kurā ir uzņēmuma vai darba devēja juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta, ja šo personu nodarbina viens uzņēmums vai darba devējs; vai
ii) tās dalībvalsts tiesību akti, kurā ir uzņēmumu vai darba devēju juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta, ja šo personu nodarbina divi vai vairāk uzņēmumi vai darba devēji, kuru juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta ir tikai vienā dalībvalstī; vai
iii) tās dalībvalsts tiesību akti, kurā ir uzņēmuma vai darba devēja juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta ārpus attiecīgās personas dzīvesvietas dalībvalsts, ja šo personu nodarbina divi vai vairāk uzņēmumi vai darba devēji, kuru juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta ir divās dalībvalstīs, no kurām viena ir dzīvesvietas dalībvalsts; vai
iv) dzīvesvietas dalībvalsts tiesību akti, ja šo personu nodarbina divi vai vairāk uzņēmumi vai darba devēji, vismaz diviem no kuriem juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta ir dažādās dalībvalstīs ārpus dzīvesvietas dalībvalsts.”
Regula Nr. 987/2009
7 Regulas Nr. 987/2009 16. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Persona, kas veic darbības divās vai vairāk dalībvalstīs, informē dzīvesvietas dalībvalsts kompetentās iestādes norādīto iestādi.
2. Norādītā dzīvesvietas iestāde nekavējoties nosaka, kādi tiesību akti attiecīgajai personai jāpiemēro, ņemot vērā [Regulas Nr. 883/2004] 13. pantu un [šīs] [..] regulas 14. pantu. Šī sākotnējā noteikšana ir provizoriska. Iestāde informē norādīto iestādi katrā no dalībvalstīm, kurā tiek veiktas darbības, par piemērojamo tiesību aktu provizorisku noteikšanu.”
8 Šīs regulas 19. panta 2. punktā ir paredzēts:
“Pēc attiecīgās personas vai darba devēja lūguma tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kuras tiesību akti ir piemērojami, ievērojot [Regulas Nr. 883/2004] II sadaļu, nodrošina apliecinājumu, ka šādi tiesību akti ir piemērojami, un vajadzības gadījumā norāda, līdz kuram datumam un ar kādiem nosacījumiem.”
Direktīva 2011/98
9 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/98/ES (2011. gada 13. decembris) par vienotu pieteikšanās procedūru, lai trešo valstu valstspiederīgajiem izsniegtu vienotu uzturēšanās un darba atļauju dalībvalsts teritorijā, un par vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi (OV 2011, L 343, 1. lpp.), 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:
“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
[..]
b) “trešās valsts darba ņēmējs” ir trešās valsts valstspiederīgais, kas ir uzņemts dalībvalsts teritorijā, tur likumīgi uzturas un kam ir atļauts strādāt apmaksātā darbā saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem vai praksi;
[..].”
10 Šīs direktīvas 3. pantā “Darbības joma” ir noteikts:
“1. “Šī direktīva attiecas uz:
[..]
b) trešo valstu valstspiederīgajiem, kas saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem ir uzņemti dalībvalstī tādiem nolūkiem, kas nav saistīti ar darbu, kuri drīkst strādāt un kuriem ir uzturēšanās atļauja saskaņā ar [Padomes Regulu (EK) Nr. 1030/2002 (2002. gada 13. jūnijs), ar ko nosaka vienotu uzturēšanās atļauju formu trešo valstu pilsoņiem (OV 2002, L 157, 1. lpp.)]; kā arī
c) trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir uzņemti dalībvalstī darba nolūkā saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem.
2. Šī direktīva neattiecas uz šādiem trešo valstu valstspiederīgajiem:
[..]
i) personām, kuras ir pastāvīgie iedzīvotāji saskaņā ar [Padomes Direktīvu 2003/109/EK (2003. gada 25. novembra) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (OV 2004, L 16, 44. lpp.)];
[..]
3. Dalībvalstis var nolemt, ka II nodaļu nepiemēro trešās valsts valstspiederīgajiem, kuriem vai nu ir piešķirtas atļaujas strādāt dalībvalsts teritorijā uz laikposmu, kas nepārsniedz sešus mēnešus [..].
[..]”
11 Saskaņā ar šīs direktīvas 12. pantu “Tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi”:
“1. Trešo valstu darba ņēmēji, kas ir minēti 3. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā, bauda ar tās dalībvalsts valstspiederīgajiem vienlīdzīgu attieksmi, kurā tie uzturas, šādās jomās:
[..]
e) sociālā nodrošinājuma jomas, kas noteiktas Regulā (EK) Nr. 883/2004;
[..]
2. Dalībvalstis var ierobežot vienlīdzīgu attieksmi:
[..]
b) ierobežot saskaņā ar 1. punkta e) apakšpunktu noteiktās tiesības trešo valstu darba ņēmējiem, taču neierobežojot šādas tiesības attiecībā uz tiem trešo valstu darba ņēmējiem, kuri ir nodarbināti vai kuri ir bijuši nodarbināti vismaz sešus mēnešus un ir reģistrēti kā bezdarbnieki.
Turklāt dalībvalstis var nolemt, ka 1. punkta e) apakšpunktu attiecībā uz ģimenes pabalstiem nepiemēro trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir atļauts strādāt dalībvalstu teritorijā laikposmā, kas nepārsniedz sešus mēnešus, trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri uzņemti studiju nolūkā, vai trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir atļauts strādāt, pamatojoties uz vīzu;
[..].”
Nīderlandes tiesības
12 Beleidsregels van de Svb met betrekking tot de onderdanen van landen buiten de Europese Unie (SB2124) (Svb pamatnostādnes attiecībā uz to valstu, kas nav Savienības dalībvalstis, valstspiederīgajiem (SB2124)) ir formulētas šādi:
“Regulas [Nr. 883/2004] piemērojamība personām principā attiecas tikai uz Eiropas Savienības dalībvalstu, [Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ)] un Šveices Konfederācijas valstspiederīgajiem. Šīs regulas piemērojamība personām uz trešo valstu valstspiederīgajiem attiecas tikai tad, ja viņi ir atzīti par bēgļiem, ģimenes locekļiem vai apgādību zaudējušām personām. Taču Regulā [Nr. 1231/2010] ir paredzēts, ka attiecībā uz tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem Regula [Nr. 883/2004] neattiecas tikai viņu valstspiederības dēļ, pēdējā minētā regula tomēr tiek attiecināta, ja šie valstspiederīgie likumīgi dzīvo dalībvalsts teritorijā un likumīgi pārvietojas Savienībā.
Jēdziens “likumīga uzturēšanās” Regulā [Nr. 1231/2010] nav definēts. Svb pieņem, ka uzturēšanās Nīderlandē ir likumīga, ja šī uzturēšanās ir likumīga [Vreemdelingenwet 2000 (2000. gada Ārvalstnieku likums)] 8. panta izpratnē; taču Svb neuzskata, ka uzturēšanās ir likumīga, ja ārvalstnieks Nīderlandē uzturas, gaidot lēmumu par pirmās uzņemšanas lūgumu.
No Regulas [Nr. 1231/2010] nosaukuma, apsvērumiem un tiesību normām izriet, ka trešo valstu valstspiederīgajiem ir jāizpilda uzturēšanās vietas maiņas kritērijs [beleidsregels van de Svb met betrekking tot de Verplaatsingscriterium (SB2120) (Svb pamatnostādnes par pārvietošanās kritēriju (SB2120))] izpratnē tāpat kā Savienības valstspiederīgajiem.
[..]”
13 Saskaņā ar Svb pamatnostādnēm par pārvietošanās kritēriju (SB2120) Regula Nr. 883/2004 ir piemērojama personām, kuru situācijā pastāv piesaistes elementi ar vairākām dalībvalstīm. Tā nav piemērojama ne pilnībā iekšzemes situācijās, ne kad attiecīgās personas situācijā ir vienīgi piesaistes elementi ar trešo valsti un tikai ar vienu dalībvalsti.
14 Saskaņā ar beleidsregels van de Svb regelen met tot territoriale werkingssfeer (SB2135) (Svb pamatnostādnes par teritoriālo piemērošanas jomu (SB2135)) Regula Nr. 883/2004 principā ir piemērojams tikai gadījumā, ja persona dzīvo un strādā Eiropas Savienības teritorijā. Tomēr no Tiesas judikatūras izrietot, ka šī regula var tikt piemērota, ja uz šo personu attiecas tās piemērojamība personām, taču šī persona dzīvo vai strādā ārpus Savienības teritorijas.
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
15 D. Balandin un I. Lukachenko ir trešo valstu valstspiederīgie, kurus nodarbina HOI, uzņēmums, kura juridiskā adrese ir Amsterdamā (Nīderlande), kura biroji ir Utrehtā (Nīderlande) un kurš katru gadu no oktobra līdz maijam organizē slidošanas priekšnesumus dažādās valstīs, tostarp noteiktās dalībvalstīs.
16 Visi HOI darba ņēmēji dažas nedēļas uzturas Nīderlandē, lai, gatavojoties priekšnesumiem, trenētos. Daļa slidotāju pēc tam piedalās virknē priekšnesumu Nīderlandē, savukārt pārējie slidotāji piedalās priekšnesumos dažādās dalībvalstīs, tostarp Francijā un Vācijā. Trešo valstu valstspiederīgie mēģinājumu un iespējamu priekšnesumu laikā visi likumīgi uzturas Nīderlandē, kur viņiem vajadzības gadījumā tiek sagādāta darba atļauja. Arī pārējās dalībvalstīs, kurās notiek priekšnesumi, viņi ar t.s. Šengenas vīzu uzturas likumīgi.
17 Daudzus gadus Svb izsniedza trešo valstu valstspiederīgajiem, kurus nodarbina HOI, A1 sertifikātus, kas apliecina, ka Nīderlandes sociālā nodrošinājuma tiesību akti ir bijuši tiem piemērojami un ka obligātās iemaksas arī ir tikušas veiktas Nīderlandē. Tomēr no 2015./2016. gada sezonas Svb atteicās izdot šādus sertifikātus, apgalvojot, ka iepriekšējos gados tie ir bijuši nepamatoti izsniegti. Tādēļ tā noraidīja HOI pieteikumus šajā ziņā.
18 Pēc apspriedes tostarp saistībā ar voorzieningenrechter Amsterdam (Amsterdamas pagaidu noregulējuma tiesnesis, Nīderlande) lēmumu par pagaidu noregulējumu Svb izdeva A1 sertifikātus, kuri ir bijuši spēkā līdz 2016. gada 1. maijam. Taču 2015./2016. gada sezona beidzās 2016. gada 22. maijā, un līdz ar to par šīm pēdējām 2016. gada maija nedēļām vēl pastāv strīds. 2016. gada 28. aprīļa spriedumā rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) ir nospriedusi, it īpaši pamatojoties uz tiesiskās paļāvības principu, ka Svb būtu bijuši jāizsniedz A1 sertifikāti, kas ietver pēdējās nedēļas šajā sezonā. Svb par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā.
19 Tā norāda, ka D. Balandin un I. Lukachenko neietilpst Regulas Nr. 883/2004 piemērojamības personām jomā, kā tā definēta tās 2. pantā, jo viņi nav ne kādas dalībvalsts valstspiederīgie, ne bezvalstnieki vai bēgļi. Tie var gūt labumu no šīs regulas tiesību normām vienīgi saskaņā ar Regulu Nr. 1231/2010, ar kuru ar noteiktiem nosacījumiem ir attiecināta Regulas Nr. 883/2004 un Regulas Nr. 987/2009 piemērošana uz tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem minētās regulas neattiecas tikai viņu valstspiederības dēļ.
20 Atbilstoši iesniedzējtiesas norādītajam nav strīda par to, ka D. Balandin un I. Lukachenko nebija pastāvīgas dzīvesvietas Nīderlandē vai kādā citā dalībvalstī, bet ka viņi uz laiku ir uzturējušies un strādājuši Savienībā Regulas Nr. 883/2004 1. panta k) punkta nozīmē. Tādēļ pastāvot nenoteiktība par to, vai uz Regulas Nr. 1231/2010 1. pantu var atsaukties tikai trešo valstu valstspiederīgie, kuriem ir faktiskā dzīvesvieta Regulas Nr. 883/2004 1. panta j) punkta izpratnē, vai arī šādi atsaukties var arī trešo valstu valstspiederīgie situācijā, kādā ir D. Balandin un I. Lukachenko.
21 Iesniedzējtiesa uzskata, ka šīs tiesību normas piemērošana ir problemātiska, jo pastāv atšķirības starp dažādu valodu versijām – jēdziens “likumīga dzīvesvieta”, šķiet, var atbilst uzturēšanās, kam nav noteikti jābūt ilgtermiņa uzturēšanās, gan dzīvošanai, kurai ir zināma noturības pakāpe.
22 Šādos apstākļos Centrale Raad van Beroep (Apelācijas tiesa sociālās apdrošināšanas un civildienesta jautājumos) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“Vai Regulas Nr. 1231/2010 1. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tādi darba ņēmēji ar trešās valsts valstspiederību, kuri dzīvo ārpus Savienības, taču uz laiku strādā pie Nīderlandē reģistrēta darba devēja dažādās dalībvalstīs, var atsaukties uz Regulu Nr. 883/2004 un Nr. 987/2009 (II sadaļas) tiesību normām?”
Par prejudiciālo jautājumu
23 Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1231/2010 1. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tādiem trešās valsts valstspiederīgajiem kā pamatlietā aplūkotie, kas uz laiku uzturas un strādā dažādās dalībvalstīs darba devēja labā, kurš ir reģistrēts dalībvalstī, var atsaukties uz koordinēšanas noteikumiem Regulā Nr. 883/2004 un Regulā Nr. 987/2009, lai noteiktu sociālā nodrošinājuma tiesību aktus, kas uz tiem attiecas.
24 Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1231/2010 1. pantu Regula Nr. 883/2004 un Regula Nr. 987/2009 attiecas uz tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem minētās regulas līdz šim netika attiecinātas tikai viņu valstspiederības dēļ, kā arī uz viņu ģimeņu locekļiem un apgādnieku zaudējušiem tuviniekiem, ja vien viņi likumīgi dzīvo dalībvalsts teritorijā un visādā ziņā nav saistīti tikai ar vienu dalībvalsti.
25 Tādējādi ar Regulu Nr. 1231/2010 Regulas Nr. 883/2004 un Regulas Nr. 987/2009 ratione personae piemērošanas joma ar konkrētiem nosacījumiem tiek attiecināta arī uz tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem minētās regulas neattiecas tikai viņu valstspiederības dēļ.
26 Kā tas izriet no 7. apsvēruma, līdz ar to Regula Nr. 1231/2010 palīdz sasniegt Savienības mērķi veicināt augsta līmeņa sociālo aizsardzību, nodrošinot, ka trešo valstu valstspiederīgie, kā norādīts 6. un 8. apsvērumā, gūst labumu no koordinācijas noteikumu modernizācijas un vienkāršošanas, kas veikta ar Regulām Nr. 883/2004 un Nr. 987/2009 gan attiecībā uz apdrošinātām personām, gan arī sociālā nodrošinājuma iestādēm, sociālā nodrošinājuma jomā.
27 Šajā gadījumā nav strīda par to, ka pamatlietā aplūkotās personas kā trešo valstu valstspiederīgos neaptver Regulas Nr. 883/2004 un Nr. 987/2009 to valstspiederības dēļ, jo tās nav ne dalībvalstu valstspiederīgie, ne bēgļi vai bezvalstnieki. Turklāt nav arī apstrīdēts, ka šīs personas nav situācijā, kuras visi elementi ir saistīti tikai ar vienu dalībvalsti, jo tās piedalās slidošanas priekšnesumos citās dalībvalstīs, kas nav Nīderlandes Karaliste.
28 Šajos apstākļos ir redzams, ka pamatlietā aplūkotās personas ir tiesīgas saskaņā ar Regulas Nr. 1231/2010 1. pantu, lai tām tiktu piemērotas Regulas Nr. 883/2004 un Nr. 987/2009, jo tās “likumīgi dzīvo” dalībvalsts teritorijā.
29 Gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas prasības, gan vienlīdzības principa izriet, ka šīs tiesību normas, kurās kā Regulas Nr. 1231/2010 1. pantā nav tiešas atsauces uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu to jēgu un tvērumu, parasti ir jāinterpretē autonomi un vienoti visā Eiropas Savienībā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 19. septembris, Brey, C‑140/12, EU:C:2013:565, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).
30 Iesniedzējtiesa uzskata, ka jēdziena “likumīga dzīvesvieta” precīzs tvērums šīs tiesību normas nozīmē ir neskaidrs, jo pastāv atšķirības starp dažādu valodu versijām. Tādējādi, lai gan holandiešu valodas versijā ir lietots jēdziens “verblijven”, kas, šķiet, attiecas uz uzturēšanos, kura ne vienmēr būs ilgstoša, vācu vai angļu valodas versijās, kurās ir norādīts attiecīgi “rechtmässigne Whonsitz” un “legally resident”, varētu tikt saprasts kā tāds, kam ir zināma pastāvīguma pakāpe.
31 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai vienā no Savienības tiesību normas valodu versijām lietotais formulējums nevar būt vienīgais pamats šīs tiesību normas interpretācijai vai arī tam nevar tikt piešķirta prioritāra nozīme salīdzinājumā ar pārējo valodu versijām. Savienības tiesību normas ir interpretējamas un piemērojamas vienveidīgi, ņemot vērā visu Savienības oficiālo valodu versijas. Gadījumā, ja Savienības tiesību akta teksts dažādu valodu versijās atšķiras, attiecīgā tiesību norma ir jāinterpretē atkarībā no tā tiesiskā regulējuma vispārējās sistēmas un mērķa, kurā šī tiesību norma ietilpst (spriedums, 2017. gada 20. decembris, Gusa, C‑442/16, EU:C:2017:1004, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).
32 Pirmkārt, runājot par Regulas Nr. 1231/2010 tiesisko kontekstu, jāatgādina, kā tas jau izriet no šī sprieduma 25. punkta, ka tās mērķis ir paplašināt Regulu Nr. 883/2004 un Nr. 987/2009 piemērošanu attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem tās neattiecas tikai viņu valstspiederības dēļ vien. Tā kā Regulas Nr. 883/2004 1. panta j) punktā ir definēts jēdziens “dzīvesvieta”, vispirms ir jānosaka, vai Regulas Nr. 1231/2010 1. pantā ietvertajam jēdzienam “likumīgi dzīvo” ir tāds pats tvērums kā jēdzienam “dzīvesvieta”, kas paredzēts Regulas Nr. 883/2004 1. pantā.
33 Saskaņā ar Regulas Nr. 883/2004 1. panta j) punktu jēdziens “dzīvesvieta” ir vieta, kurā persona pastāvīgi dzīvo. Tas atšķiras no jēdziena “uzturēšanās”, kurš šīs regulas 1. panta k) apakšpunktā ir definēts kā atrašanās pagaidu dzīvesvietā. Attiecīgās personas dzīvesvieta 1. panta j) punkta nozīmē tādēļ ir faktu vērtējums, un tās noteikšanu veic, pamatojoties uz vietu, kurā atrodas tās pastāvīgo interešu centrs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 5. jūnijs, I, C‑255/13, EU:C:2014:1291, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).
34 Tomēr ir jānorāda, ka jēdziens “dzīvesvieta” šīs pašas regulas nozīmē un jēdziens “likumīgā dzīvesvieta” Regulas Nr. 1231/2010 nozīmē šajās abās regulās nav izmantoti vienos un tajos pašos nolūkos.
35 Regulas Nr. 883/2004 mērķis, kā tas izriet no tās 15. apsvēruma, ir nepieļaut, ka ieinteresētajām personām piemērojamu tiesību aktu neesamības dēļ šīs personas paliktu bez aizsardzības sociālā nodrošinājuma jomā, un mērķis ir arī nodrošināt, lai ieinteresētajām personām būtu piemērojama tikai vienas dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēma, lai tādējādi izvairītos no piemērojamo valstu tiesību aktu pārklāšanās un sarežģījumiem, kuri no tās varētu rasties (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 5. jūnijs, I, C‑255/13, EU:C:2014:1291, 40.–42. punkts un tajā minētā judikatūra).
36 Šajā ziņā atšķirība starp jēdzienu “dzīvesvieta” un “uzturēšanās” ir paredzēta, kā to norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 63. punktā, lai noteiktu dalībvalsti, ar kuru Savienības pilsoņi ir visvairāk saistīti un kuras tiesību akti līdz ar to uz tiem attiecas.
37 Taču, kā tas jau ir norādīts šī sprieduma 25. punktā, ar Regulu Nr. 1231/2010 Regulas Nr. 883/2004 un Regulas Nr. 987/2009 ratione personae piemērošanas joma ar konkrētiem nosacījumiem tiek attiecināta arī uz tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem minētās regulas neattiecas tikai viņu valstspiederības dēļ.
38 Šajā kontekstā, kā tas izriet no Regulas Nr. 1231/2010 11. apsvēruma, jēdziens “likumīga uzturēšanās” minētās regulas izpratnē pauž Savienības likumdevēja izvēli pakļaut Regulas Nr. 883/2004 un Regulas Nr. 987/2009 ratione personae piemērošanas jomas paplašināšanu attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem priekšnosacījumam, ka tie likumīgi uzturas attiecīgās dalībvalsts teritorijā. Tādējādi šis jēdziens atšķiras no jēdziena “dzīvesvieta” Regulas Nr. 883/2004 1. panta j) punkta nozīmē.
39 Šis konstatējums arī izriet no Regulas Nr. 1231/2010 10. apsvēruma, kurā ir noteikts, ka Regulas (EK) Nr. 883/2004 un Regulas (EK) Nr. 987/2009 piemērošana šiem valstspiederīgajiem, pirmkārt, nedrīkstētu ieinteresētajām personām piešķirt tiesības ieceļot, uzturēties vai dzīvot dalībvalstī vai iesaistīties tās darba tirgū un, otrkārt, nedrīkstētu skart dalībvalstu tiesības saskaņā ar Savienības tiesību aktiem atteikt, anulēt vai atteikt pagarināt atļauju ieceļot, uzturēties, dzīvot vai strādāt attiecīgajā dalībvalstī.
40 Šī kritērija izvēle, kurš ir balstīts uz juridiskiem nosacījumiem par trešo valstu valstspiederīgo atrašanos dalībvalsts teritorijā, ir apstiprināta ar Regulas Nr. 1231/2010 travaux préparatoires. No priekšlikuma regulai, ar ko Regulu (EK) Nr. 883/2004 un Regulu (EK) Nr. 987/2009 attiecina arī uz tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem minētās regulas neattiecas tikai viņu valstspiederības dēļ (COM(2007) 439, galīgā redakcija), pamatojuma izklāsta 6. lappuses izriet, ka valstspiederīgajiem ir likumīgi jādzīvo kādas dalībvalsts teritorijā un tātad viņiem ir jābūt pagaidu vai pastāvīgām uzturēšanās tiesībām. Šajā pamatojuma izklāstā ir arī precizēts, ka, lai varētu pretendēt uz tiesībām, kas valstspiederīgajiem izriet no Regulas Nr. 883/2004 otrā dalībvalstī, tiem nav obligāti jāizpilda prasība par dzīvesvietu, bet vienkārši var pārvietoties ar nosacījumu, ka to klātbūtne šīs valsts teritorijā atbilst tiesību aktiem par ieceļošanu un uzturēšanos.
41 Līdz ar to ne šo valstspiederīgo uzturēšanās ilgums dalībvalsts teritorijā, ne tas, ka tie saglabā savu pastāvīgo interešu trešajā valstī, pats par sevi nav noteicošs, lai noteiktu, vai viņi “likumīgi dzīvo dalībvalsts teritorijā” Regulas Nr. 1231/2010 1. panta nozīmē.
42 Šo interpretāciju apstiprina Direktīva 2011/98, kurā tostarp ir noteikts vienots tiesību kopums trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi. Kā izriet no šīs direktīvas 12. panta 1. punkta e) apakšpunkta un 2. punkta b) apakšpunkta, lasot tos kopsakarā ar minētās direktīvas 2. panta b) punktu, kā arī 3. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktu, 2. punkta i) apakšpunktu un 3. punktu, pret trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem pat uz laiku ir atļauts strādāt dalībvalstī, principā tiek īstenota vienlīdzīga attieksme saistībā ar sociālā nodrošinājuma jomām Regulas Nr. 883/2004 nozīmē.
43 Ir jākonstatē, ka šāda interpretācija var pat labāk nodrošināt to mērķu sasniegšanu, kas atgādināti šī sprieduma 26. punktā.
44 Taču šajā gadījumā ir jānorāda, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka attiecīgās personas pamatlietā, kuras ir nodarbinātas uzņēmumā, kura juridiskā adrese ir reģistrēta Nīderlandē, likumīgi uzturas un strādā dalībvalstu teritorijā, kurā tie sniedz savus priekšnesumus.
45 No tā izriet, ka trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir pamatlietā aplūkoto personu situācijā, tiek piemēroti koordinācijas noteikumi, kas paredzēti Regulās Nr. 883/2004 un Nr. 987/2009, lai noteiktu sociālā nodrošinājuma tiesību aktus, kas uz tiem attiecas.
46 Šajā ziņā ir jāatgādina, ņemot vērā faktus, kas norādīti šī sprieduma 44. punktā, ka Regulas Nr. 883/2004 13. pantā tostarp ir paredzēti piesaistes kritēriji, kas ir piemērojami personām, kuras veic algotu darbu vienā vai vairākās dalībvalstīs. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai kāds no šiem piesaistes kritērijiem ir piemērojams pamatlietā aplūkotajām personām, lai noteiktu, vai tās ir pakļautas Nīderlandes sociālā nodrošinājuma tiesību aktiem. Ja tas tā būtu, dalībvalsts kompetentā iestāde, kuras tiesību akti ir piemērojami, apstiprina, izdodot A1 sertifikātu, ka šie tiesību akti ir piemērojami, un attiecīgajā gadījumā norāda līdz kādam datumam un ar kādiem nosacījumiem saskaņā ar Regulas Nr. 987/2009 19. panta 2. punktu.
47 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1231/2010 1. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tādi trešās valsts valstspiederīgie kā pamatlietā aplūkotie, kas uz laiku uzturas un strādā dažādās dalībvalstīs darba devēja labā, kurš ir reģistrēts dalībvalstī, var atsaukties uz koordinēšanas noteikumiem, kas paredzēti Regulās Nr. 883/2004 un Nr. 987/2009, lai noteiktu sociālā nodrošinājuma tiesību aktus, kas uz tiem attiecas, ja viņi likumīgi uzturas un strādā dalībvalstu teritorijā.
Par tiesāšanās izdevumiem
48 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1231/2010 (2010. gada 24. novembris), ar ko Regulu (EK) Nr. 883/2004 un Regulu (EK) Nr. 987/2009 attiecina arī uz tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, 1. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tādi trešās valsts valstspiederīgajiem kā pamatlietā aplūkotie, kas uz laiku uzturas un strādā dažādās dalībvalstīs darba devēja labā, kurš ir reģistrēts dalībvalstī, var atsaukties uz koordinēšanas noteikumiem, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 987/2009 (2009. gada 16. septembris), ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu, lai noteiktu sociālā nodrošinājuma tiesību aktus, kas uz tiem attiecas, ja viņi likumīgi uzturas un strādā dalībvalstu teritorijā.
[Paraksti]