Language of document : ECLI:EU:T:2020:514

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta paplašinātā sastāvā)

2020. gada 28. oktobrī (*)

Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi saistībā ar situāciju Tunisijā – Pasākumi, kas vērsti pret personām, kuras ir atbildīgas par valsts līdzekļu piesavināšanos, un ar tām saistītām personām un vienībām – To personu, vienību un struktūru saraksts, kurām piemērojama līdzekļu iesaldēšana – Prasītāja vārda paturēšana sarakstā – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Saprātīgs lietas izskatīšanas termiņš – Pietiekams faktiskais pamats – Termiņi prasību celšanai – Juridiskā palīdzība – Apturoša iedarbība – Pieņemamība – Nosacījumi

Lietā T‑151/18

Slim Ben Tijani Ben Haj Hamda Ben Ali, ar dzīvesvietu Verneijā‑Etanžā [Verneuill’Étang] (Francija), ko pārstāv K. Lara, avocat,

prasītājs,

pret

Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv S. Lejeune, A. Jaume un V. Piessevaux, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt Padomes Lēmumu (KĀDP) 2018/141 (2018. gada 29. janvāris), ar ko groza Lēmumu 2011/72/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām un vienībām saistībā ar situāciju Tunisijā (OV 2018, L 25, 38. lpp.), Padomes Lēmumu (KĀDP) 2019/135 (2019. gada 28. janvāris), ar ko groza Lēmumu 2011/72/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām un vienībām saistībā ar situāciju Tunisijā (OV 2019, L 25, 23. lpp.), un Padomes Lēmumu (KĀDP) 2020/117 (2020. gada 27. janvāris), ar ko groza Lēmumu 2011/72/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām un vienībām saistībā ar situāciju Tunisijā (OV 2020, L 22, 31. lpp.), ciktāl šie akti attiecas uz prasītāju,

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. Ž. Kosteira [M. J. Costeira], tiesneši D. Gracijs  [D. Gratsias] (referents), M. Kančeva [M. Kancheva], B. Berke [B. Berke] un T. Perišins [T. Perišin],

sekretārs: L. Ramete [L. Ramette], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2020. gada 22. jūnija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

I.      Tiesvedības priekšvēsture un faktiskie apstākļi

1        Pēc politiskajiem notikumiem Tunisijā 2010. gada decembrī un 2011. gada janvārī Eiropas Savienības Padome, pamatojoties uz LES 29. pantu, 2011. gada 31. janvārī pieņēma Lēmumu 2011/72/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām un vienībām saistībā ar situāciju Tunisijā (OV 2011, L 28, 62. lpp.).

2        Lēmuma 2011/72 1. un 2. apsvērumā ir norādīts:

“(1) Padome 2011. gada 31. janvārī atkārtoti apliecināja pilnīgu solidaritāti un atbalstu Tunisijai un tās tautai centienos izveidot stabilu demokrātiju, tiesiskumu, demokrātisku plurālismu un cilvēktiesību un pamatbrīvību pilnīgu ievērošanu.

(2) Padome turklāt nolēma pieņemt ierobežojošus pasākumus pret personām, kas ir atbildīgas par Tunisijas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos un kuras tādējādi liedz Tunisijas tautai gūt labumu no ekonomikas un sabiedrības ilgtspējīgas attīstības, kā arī grauj demokrātijas attīstību valstī.”

3        Lēmuma 2011/72 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir to pielikumā uzskaitīto personu un ar tām saistītu fizisku vai juridisku personu vai vienību īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē, kuras ir atbildīgas par Tunisijas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos.”

4        Lēmuma 2011/72 2. pantā ir noteikts:

“1. Padome pēc kādas dalībvalsts vai Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos priekšlikuma izstrādā pielikumā iekļauto sarakstu un to groza.

2. Padome savu lēmumu, tostarp pamatojumu iekļaušanai sarakstā, paziņo attiecīgai personai vai vienībai tieši, ja adrese ir zināma, vai publicējot paziņojumu, dodot šai personai vai vienībai iespēju paust savus apsvērumus.

3. Ja ir iesniegti apsvērumi vai jauni, būtiski pierādījumi, Padome pārskata savu lēmumu un attiecīgi informē attiecīgo personu vai vienību.”

5        Lēmuma 2011/72 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Pielikumā norāda pamatojumu personu un vienību iekļaušanai sarakstā.”

6        Lēmuma 2011/72 5. pantā tā sākotnējā redakcijā bija noteikts:

“Šo lēmumu piemēro 12 mēnešus. To pastāvīgi pārskata. Ja Padome uzskata, ka lēmuma mērķi nav sasniegti, lēmumu attiecīgi atjauno vai groza.”

7        Lēmumam 2011/72 sākotnēji pievienotajā sarakstā saistībā ar iepriekš 1. punktā minētajiem notikumiem bija norādīti vienīgi bijušā Tunisijas Republikas prezidenta un viņa sievas vārdi.

8        2011. gada 4. februārī Padome, pamatojoties uz Lēmuma 2011/72 2. panta 1. punktu un LES 31. panta 2. punktu, pieņēma Padomes Īstenošanas lēmumu 2011/79/KĀDP, ar ko īsteno Lēmumu 2011/72/KĀDP (OV 2011, L 31, 40. lpp.). Šā lēmuma 1. pantā tika paredzēts, ka Lēmuma 2011/72 pielikumu aizstāj ar tekstu šā lēmuma pielikumā. Šajā pēdējā bija minēti 48 fizisko personu vārdi, to skaitā pirmajā un otrajā rindā abu iepriekš 7. punktā minēto personu vārdi un 47. rindā prasītāja Slim Ben Tijani Ben Haj Hamda Ben Ali vārds. Šajā pašā šā lēmuma 47. rindā bija norādīta “personas informācija” par šā pēdējā Tunisijas pilsonību, civiltiesisko stāvokli un viņa dzīvesvietu Tunisijā, kā arī šādi noformulēts pamatojums viņa iekļaušanai šajā sarakstā:

“Persona, par kuru Tunisijas iestādes veic kriminālizmeklēšanu par kustamas un nekustamas mantas iegādi, bankas kontu atvēršanu un finanšu aktīvu turēšanu vairākās valstīs saistībā ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas darbībām.”

9        Pamatojoties uz LESD 215. panta 2. punktu un Lēmumu 2011/72, Padome pieņēma Regulu (ES) Nr. 101/2011 (2011. gada 4. februāris) par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Tunisijā (OV 2011, L 31, 1. lpp.). Šajā regulā būtībā ir pārņemti Lēmuma 2011/72 noteikumi, un tās I pielikumā esošais saraksts ir identisks tam, kāds pievienots šim lēmumam atbilstoši grozījumiem ar Īstenošanas lēmumu 2011/79.

10      Saskaņā ar Lēmuma 2011/72 5. pantu Padome vairākkārt ir atjaunojusi minētā lēmuma darbību uz vienu gadu, secīgi pieņemot Lēmumu 2012/50/KĀDP (2012. gada 27. janvāris) (OV 2012, L 27, 11. lpp.), Lēmumu 2013/72/KĀDP (2013. gada 31. janvāris) (OV 2013, L 32, 20. lpp.), Lēmumu 2014/49/KĀDP (2014. gada 30. janvāris) (OV 2014, L 28, 38. lpp.), Lēmumu (KĀDP) 2015/157 (2015. gada 30. janvāris) (OV 2015, L 26, 29. lpp.), Lēmumu (KĀDP) 2016/119 (2016. gada 28. janvāris) (OV 2016, L 23, 65. lpp.), Lēmumu (KĀDP) 2017/153 (2017. gada 27. janvāris) (OV 2017, L 23, 19. lpp.), Lēmumu (KĀDP) 2018/141 (2018. gada 29. janvāris) (OV 2018, L 25, 38. lpp.), Lēmumu (KĀDP) 2019/135 (2019. gada 28. janvāris) (OV 2019, L 25, 23. lpp.) un Lēmumu (KĀDP) 2020/117 (2020. gada 27. janvāris) (OV 2020, L 22, 31. lpp.).

11      Prasītāja iekļaušana Lēmumam 2011/72 pievienotajā sarakstā (turpmāk tekstā – “apstrīdētais saraksts”), kā arī līdz ar to Regulas Nr. 101/2011 I pielikumā ietvertajā sarakstā tika saglabāta arī ar katru šo secīgo darbības atjaunošanu. Turklāt ar Lēmumu 2016/119 tika papildināta prasītāju identificējošā informācija, norādot viņa Francijas pilsonību un dzīvesvietu Francijā.

12      Pēc 2013. gada 28. maija spriedumu Trabelsi u.c./Padome (T‑187/11, EU:T:2013:273), Chiboub/Padome (T‑188/11, nav publicēts, EU:T:2013:274) un Al Matri/Padome (T‑200/11, nav publicēts, EU:T:2013:275) pieņemšanas prasītāja iekļaušanas pamatojums ar Lēmumu 2014/49 tika grozīts šādi:

“Attiecībā uz šo personu Tunisijas iestādes veic kriminālizmeklēšanu par līdzdalību, kad valsts amatpersona piesavinājās publiskos līdzekļus, par līdzdalību valsts amatpersonas dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā, lai panāktu nepamatotas priekšrocības trešai personai un radītu zaudējumus administrācijai, un par līdzdalību valsts amatpersonas nelikumīgā ietekmēšanā nolūkā gūt tiešu vai netiešu labumu citai personai.”

13      Ar Lēmumu 2016/119 šis pamatojums atkal tika grozīts šādi:

“Attiecībā uz šo personu Tunisijas iestādes veic tiesas izmeklēšanu par līdzdalību nodarījumā, kad valsts amatpersona piesavinājās publiskos līdzekļus, par līdzdalību valsts amatpersonas dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā, lai panāktu nepamatotas priekšrocības trešai personai un radītu zaudējumus administrācijai, un par valsts amatpersonas nelikumīgu ietekmēšanu nolūkā gūt tiešu vai netiešu labumu citai personai.”

14      Lēmuma 2011/72 pielikums tika aizstāts ar Lēmuma 2020/117 pielikumā iekļautu dokumentu, kurā ir A daļa, kas attiecas uz Lēmuma 2011/72 1. pantā minēto personu un vienību sarakstu, un B daļa “Tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu [tiesību] aizsardzību tiesā saskaņā ar Tunisijas tiesību aktiem”. Šā jaunā pielikuma A daļā prasītāja iekļaušanas pamatojums atkal tika grozīts šādi: “Persona, attiecībā uz kuru Tunisijas iestādes veic tiesas izmeklēšanu vai uz kuru pēc Tunisijas iestāžu galīgā tiesas lēmuma attiecas aktīvu atgūšanas process par līdzdalību nodarījumā, kad valsts amatpersona piesavinājās publiskos līdzekļus, par līdzdalību valsts amatpersonas dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā, lai panāktu nepamatotas priekšrocības trešai personai un radītu zaudējumus administrācijai, nelikumīgi ietekmējot valsts amatpersonu nolūkā gūt tiešu vai netiešu labumu citai personai.” Šā pielikuma B daļā attiecībā uz prasītāju ir norādīts turpmāk minētais:

“Izmeklēšana vai tiesa attiecībā uz publisko līdzekļu vai aktīvu piesavināšanos vēl turpinās. Padome nav atklājusi neko, kas liecinātu par to, ka nebūtu tikušas ievērotas Slim Ben Tijani Ben Haj Hamda Ben Ali kunga tiesības uz aizstāvību vai efektīvu [tiesību] aizsardzību tiesā.”

15      Tādas pašas izmaiņas kā iepriekš 11.–14. punktā norādītās tika veiktas arī Regulas Nr. 101/2011 I pielikumā.

II.    Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

16      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 5. martā, prasītājs iesniedza pieteikumu par juridisko palīdzību. Padome iesniedza apsvērumus 2018. gada 26. aprīlī. Attiecīgi ar 2018. gada 14. septembra un 2019. gada 3. maija rīkojumiem Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētājs, pirmkārt, apmierināja šo pieteikumu un, otrkārt, norīkoja advokātu.

17      2019. gada 24. jūnijā prasītājs cēla izskatāmo prasību, kā arī iesniedza pieteikumu par to, lai nolēmumu Vispārējā tiesa pieņemtu paātrinātā tiesvedībā, pamatojoties uz tās Reglamenta 151. pantu. Šo pēdējo pieteikumu Vispārējā tiesa noraidīja ar 2019. gada 18. jūlija lēmumu.

18      2019. gada 10. septembrī Padome iesniedza iebildumu rakstu.

19      Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs bija mainījies, ar 2019. gada 16. oktobra lēmumu lieta saskaņā ar Reglamenta 27. panta 5. punktu tika pārdalīta devītajai palātai.

20      Replika un atbildes raksts uz repliku tika iesniegti attiecīgi 2019. gada 24. oktobrī un 6. decembrī.

21      Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros 2019. gada 13. decembrī Vispārējā tiesa uzaicināja lietas dalībniekus paust nostāju par to, kā izskatāmo lietu iespējami ietekmē 2018. gada 19. decembra spriedums Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031, 29. un 30. punkts), 2019. gada 11. jūlija spriedums Azarov/Padome (C‑416/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:602, 30. un 31. punkts), kā arī 2019. gada 22. oktobra rīkojums Azarov/Padome (C‑58/19 P, nav publicēts, EU:C:2019:890, 30., 31. un 44. punkts), un it īpaši norādīt, vai un kādā mērā, ņemot vērā šos spriedumus un šo rīkojumu, Lēmumos 2018/141 un 2019/135 ir ievērots pienākums norādīt pamatojumu. Rakstveida atbildes prasītājs un Padome iesniedza attiecīgi 2019. gada 27. decembrī un 2020. gada 16. janvārī.

22      Pēc devītās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa 2020. gada 7. februārī saskaņā ar Reglamenta 28. pantu nolēma nodot lietu izskatīšanai paplašinātā tiesas sastāvā.

23      Ar procesa organizatorisku pasākumu 2020. gada 28. februārī Vispārējā tiesa uzaicināja prasītāju rakstveidā atbildēt uz vienu jautājumu un Padomi – iesniegt atsevišķus papildu dokumentus. Lietas dalībnieki uz šiem lūgumiem atbildēja attiecīgi 2020. gada 9. martā un 16. martā. Turklāt tiesas sēdē Vispārējā tiesa aicināja lietas dalībniekus izteikties par to, vai prasības celšanas termiņu apturēšana sakarā ar prasītāja pieteikumu par juridisko palīdzību ir piemērojama attiecībā uz Lēmumu 2019/135.

24      Tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai notika 2020. gada 22. jūnijā. Padome, pamatojoties uz Reglamenta 85. panta 3. punktu, lūdza atļauju iesniegt dokumentus par Lēmuma 2019/135 paziņošanu.

25      2020. gada 24. jūnijā prasītājs iesniedza grozījumu rakstu, paplašinot prasības pieteikumā ietvertos prasījumus un pamatus arī attiecībā uz Lēmumu 2020/117, ciktāl tas attiecas uz viņu.

26      2020. gada 25. jūnijā Padome iesniedza dokumentus par Lēmuma 2019/135 paziņošanu. Savus apsvērumus par šiem dokumentiem prasītājs iesniedza 2020. gada 8. jūlijā.

27      2020. gada 24. jūlijā Padome iesniedza apsvērumus par prasības grozījumiem.

28      2020. gada 3. augustā tika pabeigta tiesvedības mutvārdu daļa.

29      Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt Lēmumus 2018/141, 2019/135 un 2020/117, ciktāl šie akti attiecas uz viņu;

–        piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

30      Padomes prasījumi Vispārējai tiesa ir šādi:

–        noraidīt prasību pilnībā;

–        pakārtoti – ja apstrīdētie lēmumi tiek atcelti, saglabāt to iedarbību attiecībā uz prasītāju līdz termiņa apelācijas sūdzības iesniegšanai beigām vai, ja apelācijas sūdzība tiek iesniegta, līdz tās noraidīšanai;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III. Juridiskais pamatojums

A.      Par to prasījumu pieņemamību, kuri saistīti ar Lēmumu 2019/135 un 2020/117 atcelšanu

1.      Par to prasījumu pieņemamību, kuri saistīti ar Lēmuma 2019/135 atcelšanu

31      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jautājums par to, vai prasība ir celta, neievērojot LESD 263. panta sestajā daļā noteikto termiņu, ir absolūts nepieņemamības pamats, kas Vispārējai tiesai ir jāizvērtē pēc savas ierosmes (skat. rīkojumu, 2008. gada 25. novembris, S.A.BA.R./Komisija, C‑501/07 P, nav publicēts, EU:C:2008:652, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

32      Saskaņā ar Reglamenta 147. panta 7. punktu pieteikuma par juridisko palīdzību iesniegšana attiecībā uz personu, kas to iesniegusi, aptur prasības celšanai paredzēto termiņu līdz dienai, kad tiek izsniegts rīkojums par šo pieteikumu, vai 148. panta 6. punktā minētajos gadījumos – līdz dienai, kad tiek izsniegts rīkojums, ar ko norīko advokātu, kuram ir jāpārstāv pieteikuma iesniedzējs. Saskaņā ar šo 148. panta 6. punktu, neskarot 4. punktu, kurā ir paredzēts, ka rīkojumā, ar ko piešķir juridisko palīdzību, var norīkot advokātu, ja pieteikumā par juridisko palīdzību tā iesniedzējs ir norādījis šo advokātu un šis advokāts ir sniedzis piekrišanu pieteikuma iesniedzēja pārstāvībai Vispārējā tiesā, advokātu, kura uzdevums ir pārstāvēt pieteikuma iesniedzēju, norīko, izdodot rīkojumu, vajadzības gadījumā ņemot vērā attiecīgās personas vai kompetentās valsts iestādes sniegtos priekšlikumus.

33      Aplūkojamajā gadījumā konstatējams, ka prasītāja 2018. gada 5. martā iesniegtais pieteikums par juridisko palīdzību tika attiecināts vienīgi uz Lēmumu 2018/141. Proti, šajā datumā spēkā bija tieši šis lēmums, kamēr to aizstājošais Lēmums 2019/135 tika pieņemts vien 2019. gada 28. janvārī un saskaņā ar tā 2. pantu stājās spēkā tikai 2019. gada 30. janvārī. Taču ar izskatāmo prasību, kas iesniegta 2019. gada 24. jūnijā, prasītājs lūdz atcelt abus šos lēmumus.

34      Tātad jautājums ir par to, vai, lai novērtētu termiņa prasības celšanai ievērošanu, ir vai nav jāapsver tas, vai pieteikums par juridisko palīdzību ir apturējis šo termiņu ne vien attiecībā uz Lēmumu 2018/141, bet arī attiecībā uz Lēmumu 2019/135. Tā kā rakstveida procesa laikā lietas dalībnieki paši šim jautājumam nebija pievērsušies, Vispārējā tiesa tos aicināja paust nostāju šajā ziņā tiesas sēdē.

35      Tiesas sēdē prasītājs apgalvoja, ka pieteikums par juridisko palīdzību ir apturējis termiņus prasības celšanai attiecībā uz Lēmumu 2019/135. Proti, pirmkārt, viņš uzsvēra, ka Lēmuma 2018/141 un šā secīgā lēmuma priekšmets, adresāti un pamatojums ir identiski. Otrkārt, viņa ieskatā, identiski ir arī attiecībā uz abiem šiem lēmumiem izvirzītie pamati, jo, lūdzot atcelt otro no tiem, viņš esot vien pielāgojis savu prasību tai, kas sākotnēji celta par pirmo lēmumu. Treškārt, raugoties no efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa viedokļa, prasītāja piekļuve Eiropas Savienības tiesām nedrīkstētu būt pakārtota pārmērīgām procesuālām prasībām, kas tostarp saistītas ar viņa kā juridiskās palīdzības saņēmēja statusu un ar to saistītās procedūras ievērojamo ilgumu.

36      Savukārt Padome norādīja, ka, tā kā pieteikumā par juridisko palīdzību Lēmums 2019/135 nav bijis minēts, šis pieteikums nevar apturēt termiņu prasības celšanai tecējumu attiecībā uz konkrēto lēmumu. Šajā ziņā tā atsaucas uz 2015. gada 18. jūnija spriedumu Ipatau/Padome (C‑535/14 P, EU:C:2015:407), it īpaši uz tā 15.–18. punktu. Turklāt tā atzina, ka tās rīcībā ir dokumenti, kuri pierāda, ka Lēmums 2019/135 tika paziņots prasītājam 2019. gada 4. februārī, tas nozīmējot, ka prasība ir novēlota, un lūdza Vispārējo tiesu piekrist šo pierādījumu iesniegšanai, pamatojoties uz Reglamenta 85. panta 3. punktu. Tā piebilda, ka saskaņā ar judikatūru termiņi prasības celšanai ir piemērojami šauri. Tā uzsvēra, ka prasītājam ir bijis zināms ierobežojošo pasākumu atjaunošanas mehānisms un ka viņam bija iespēja iesniegt jaunu pieteikumu par juridisko palīdzību vai viņa iesniegtajā pieteikumā īsi norādīt, ka viņš ir nodomājis apstrīdēt arī šajā pieteikumā minētā lēmuma darbības turpmāku pagarināšanu. Tādējādi, Padomes ieskatā, aplūkojamajā gadījumā nav pastāvējusi nepārvarama vara. Turklāt tā, pamatojoties uz minētā reglamenta 85. panta 3. punktu, 2020. gada 25. jūnijā iesniedza dokumentus, kas attiecas uz Lēmuma 2019/135 paziņošanas prasītājam datumu.

37      Attiecībā uz Padomes iesniegtajiem dokumentiem jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 85. panta 3. punktu lietas dalībnieki izņēmuma kārtā var iesniegt papildu pierādījumus vai izteikt pierādījumu piedāvājumus pirms tiesvedības mutvārdu daļas pabeigšanas vai pirms Vispārējās tiesas lēmuma izlemt lietu bez tiesvedības mutvārdu daļas ar nosacījumu, ka kavēšanās to iesniegšanā ir attaisnojama.

38      Aplūkojamajā gadījumā norādāms, ka konkrētie dokumenti kalpo kā skaidrojumi Vispārējai tiesai pēc tam, kad šī pēdējā bija aicinājusi lietas dalībniekus tiesas sēdē izteikties jautājumā par termiņu prasību celšanai apturēšanu attiecībā uz Lēmumu 2019/135. No minētā izriet, ka kavēšanās šo dokumentu iesniegšanā ir jāuzskata par attaisnotu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 24. oktobris, Epsilon International/Komisija, T‑477/16, nav publicēts, EU:T:2018:714, 57. punkts).

39      Konkrētajā pieteikumu par juridisko palīdzību gadījumā šajos dokumentos ir atrodama, pirmām kārtām, elektroniskā pasta vēstules izsekošanas izdruka, no kuras redzams, ka minētā vēstule prasītājam piegādāta 2019. gada 4. februārī, un, otrām kārtām, apstiprinājums par tās vēstules saņemšanu, kuru Padome nosūtījusi prasītājam 2019. gada 30. janvārī un kura adresātu sasniegusi 5. februārī. Šajā ziņā prasītājs apstrīd faktu, ka Padome būtu sniegusi pierādījumus attiecībā uz Lēmuma 2019/135 paziņošanu, pamatojoties uz to, ka apstiprinājumā par saņemšanu ir minēta adrese, kas nav viņa adrese. Tomēr jānorāda – lai gan ir tiesa, ka šajā otrajā dokumentā ir minēta adrese, kas nav tā, kuru prasītājs norādījis savā prasībā, un ka turklāt ir atzīmēta rūtiņa “šajā adresē nepazīstams saņēmējs”, viņš neapstrīd pirmajā dokumentā minēto, kur ir skaidri norādīta adrese, kuru viņš norādījis savā prasībā, un tas, ka piegāde notikusi 2019. gada 4. februārī. Tātad ir jāsecina, ka ar Padomes vēstuli viņš ir iepazinies šajā pēdējā minētajā datumā.

40      Attiecībā uz jautājumu par to, vai prasītāja pieteikums par juridisko palīdzību varēja būt piemērojams attiecībā uz prasību par Lēmumu 2019/135 un varēja apturēt termiņus šajā ziņā, pirmām kārtām, jāatgādina, ka Reglamenta 147. panta 4. punktā ir paredzēts, ka gadījumā, ja pieteikumu par juridisko palīdzību iesniedz pirms prasības celšanas, pieteikuma iesniedzējam īsi ir jāizklāsta iecerētās prasības priekšmets, lietas fakti un argumenti, kas pamato prasību.

41      No Reglamenta 147. panta 4. punkta un it īpaši no vārdiem “iecerētās prasības priekšmets” izriet, ka konkrētajā gadījumā prasītājam bija jānorāda akts, kura atcelšanu viņš plāno lūgt savā prasībā nākotnē. Tomēr minētajam aktam obligāti bija jau jābūt pieņemtam, jo saskaņā ar Vispārējās tiesas pastāvīgo judikatūru pamatoti vērsties ar prasību par atcelšanu var tikai par tādu aktu, kurš jau pastāv un ir nelabvēlīgs, un nav pieļaujama hipotētisku vēl nepieņemtu aktu spekulatīva tiesiskuma kontrole (skat. spriedumu, 2017. gada 5. oktobris, Ben Ali/Padome, T‑149/15, nav publicēts, EU:T:2017:693, 59. punkts un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to atbilstoši minētā reglamenta 146. panta 2. punktam pieteikumu par juridisko palīdzību attiecībā uz tādu hipotētisku aktu saistībā ar iecerētās prasības priekšmetu varētu vienīgi noraidīt, jo šāda prasība būtu acīmredzami nepieņemama.

42      Tas tā vēl jo vairāk ir aplūkojamajā gadījumā, kad, kā tas izriet no Lēmuma 2011/72 5. panta tā sākotnējā redakcijā (skat. 6. punktu iepriekš), Padome ik pēc 12 mēnešiem izvērtē, vai ir vai nav pamats šo lēmumu atjaunot vai grozīt. Tā, datumā, kurā prasītājs iesniedza savu pieteikumu par juridisko palīdzību, nekas neļāva pieņemt, ka Lēmumam 2018/141 varētu sekot jauns lēmums par Lēmuma 2011/72 atjaunošanu uz vienu papildu gadu. Tātad viņam nevar pārmest, ka viņš savā pieteikumā par juridisko palīdzību nav tālredzīgi minējis šo jauno lēmumu.

43      Savukārt Reglamenta 147. panta 4. punkts nevar liegt prasītājam šā reglamenta 86. panta 1. punktā paredzēto iespēju grozīt prasību gadījumā, kad lēmums, kas ir “iecerētās prasības priekšmets”, tiek aizstāts vai grozīts ar citu lēmumu, kuram ir tāds pats priekšmets.

44      No minētā izriet, ka, lai gan datumā, kurā prasītājs iesniedza pieteikumu par juridisko palīdzību, viņam principā nebija iespējams norādīt uz Lēmumu 2018/141 aizstājošo vai grozošo lēmumu, kura vēl nebija, šis apstāklis nebija par šķērsli tam, lai pēc tam, kad viņa prasība par minēto Lēmumu 2018/141 reiz bija iesniegta, viņš vēlāk to grozītu, lai tiktu ņemta vērā Lēmuma 2019/135 pieņemšana. Proti, kā to prasītājs norādīja tiesas sēdē, prasījumiem attiecībā uz Lēmumiem 2018/141 un 2019/135 būtībā ir tāds pats priekšmets, jo tie ir par to, lai tiktu atcelta prasītāja iekļaušana apstrīdētajā sarakstā, un tie ir balstīti uz tādiem pašiem pamatiem. Turklāt tāda prasības pieteikuma grozīšana nedrīkstētu prasītājam radīt pienākumu iesniegt jaunu pieteikumu par juridisko palīdzību, jo atbilstoši Reglamenta 86. panta 1. punktam šī grozīšana notiek ar prasības grozījumiem tās prasības ietvaros, attiecībā uz kuru viņš minēto palīdzību ir saņēmis, un nevis atsevišķas prasības ietvaros.

45      Tādējādi īpašajā gadījumā, kāds ir aplūkojamais gadījums, pieteikumā par juridisko palīdzību minēto aktu aizvietojošais vai grozošais akts ir pieņemts pirms šā pieteikuma izskatīšanas procedūras beigām un pirms prasītājs ir varējis iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu. Tādā situācijā prasītājam, kā viņš to būtībā norādīja tiesas sēdē, nebija citas izvēles kā “pielāgot” sākotnējās prasības priekšmetu, šīs pašas prasības ietvaros izvirzot prasījumus atcelt kā Lēmumu 2018/141, tā arī Lēmumu 2019/135.

46      Otrām kārtām, jānorāda, ka Reglamenta noteikumi par juridisko palīdzību ir jāinterpretē no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. panta skatpunkta, kura trešajā daļā ir tieši paredzēta tādas palīdzības piešķiršana gadījumā, kad tā ir nepieciešama, lai nodrošinātu iespējas vērsties tiesā efektivitāti. It īpaši ir jānodrošina, lai šo noteikumu interpretēšanas rezultātā nenotiktu nesamērīga iespēju vērsties tiesā ierobežošana, kas ietekmē šo tiesību būtību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 22. decembris, DEB, C‑279/09, EU:C:2010:811, 60. punkts).

47      Šajā ziņā, protams, termiņi prasību celšanai ir piemērojami šauri (skat. spriedumu, 2016. gada 13. decembris, AlGhabra/Komisija, T‑248/13, EU:T:2016:721, 43. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr Reglamenta 147. panta un tostarp tā 7. punkta, kas attiecas uz šo termiņu apturēšanu, noteikumu interpretācija nedrīkst novest pie tā, ka pret prasītāju tiek vērsta nelabvēlīgāka attieksme nekā pret kādu citu juridiskās palīdzības saņēmēju, kuram iespēja iesniegt savu prasību par pieteikumā par juridisko palīdzību minēto lēmumu citastarp būtu bijusi vēl pirms šo lēmumu aizstājošā vai grozošā lēmuma pieņemšanas.

48      Trešām kārtām, ir jāatzīst to apstākļu sevišķais raksturs, kādos prasītājs 2019. gada 24. jūnijā iesniedza pieteikumu par lietas ierosināšanu.

49      Pirmkārt, kā tas izriet no prasītāja pieteikuma par juridisko palīdzību pamatošanai iesniegtajiem dokumentiem, Padomes vēstuli, ar kuru viņam tika paziņots Lēmums 2018/141, viņš saņēma 2018. gada 10. februārī. Šo pieteikumu viņš iesniedza 2018. gada 5. martā. Turklāt no šā pieteikuma satura izriet, ka prasītājs pats nenorīkoja advokātu. No minētā tātad izriet, ka atbilstoši Reglamenta 147. panta 7. punktam prasības celšanai paredzētais termiņš tika apturēts no 2018. gada 5. marta līdz rīkojuma par advokāta, kurš norīkojams pārstāvēt prasības pieteikuma iesniedzēju, paziņošanai, tas ir, kā tas izriet no lietas materiāliem, līdz 2019. gada 29. maijam. Tātad prasības pieteikuma iesniegšana, kas notika pēc tam 24. jūnijā, atbilst LESD 263. panta sestās daļas un minētā reglamenta 60. panta noteikumiem, ciktāl šis pieteikums attiecas uz Lēmumu 2018/141, un to Padome turklāt neapstrīd.

50      Otrkārt, no iepriekš 49. punktā konstatētā izriet, ka datumā, kurā Lēmums 2019/135 tika paziņots prasītājam, tas ir, saskaņā ar Padomes sniegto informāciju 2019. gada 4. februārī, prasības iesniegšanai paredzētais termiņš tika apturēts attiecībā uz Lēmumu 2018/141. Turklāt norādāms, ka šis termiņš aizvien bija apturēts datumā, kurā prasītājam, pats vēlākais, vajadzēja celt prasību par Lēmumu 2019/135, tas ir, 2019. gada 15. aprīlī gadījumā, ja viņa pieteikums par juridisko palīdzību nebūtu apturējis minēto termiņu prasības celšanai attiecībā uz šo otro lēmumu. No minētā izriet, ka šādā gadījumā prasītājam nebūtu citu iespēju kā iesniegt otru pieteikumu par juridisko palīdzību, kas attiektos uz šo otro lēmumu, lai arī saistībā ar šo viņa prasību par šo lēmumu notiktu termiņu prasības celšanai apturēšana līdz viņa advokāta norīkošanai.

51      Tā, no vienas puses, kā ir norādīts iepriekš 44. punktā, no Reglamenta 147. panta 4. punkta kopsakarā ar tā 86. panta 1. punktu izriet, ka no juridiskās palīdzības saņēmēja nedrīkst prasīt iesniegt otru pieteikumu par tādu palīdzību, lai viņš prasības grozījumu ietvaros varētu apstrīdēt aktu, kurš aizvieto vai groza viņa prasībā sākotnēji norādīto aktu. Līdz ar to Vispārējā tiesa nedrīkst pret prasītāju izrādīt mazāk labvēlīgu attieksmi, nosakot viņam pienākumu iesniegt otru tādu pieteikumu. Proti, Lēmums 2019/135 ir Lēmumu 2018/141 aizstājošs akts, kuru būtu bijis pieņemami apstrīdēt tādu prasības grozījumu ietvaros, ja pieteikumu par lietas ierosināšanu prasītājam būtu bijis iespējams iesniegt pirms šā jaunā lēmuma pieņemšanas.

52      No otras puses, otram pieteikumam par juridisko palīdzību nebūtu bijis cita priekšmeta kā atļaut termiņu prasības celšanai apturēšanu attiecībā uz Lēmumu 2019/135. Proti, šā lēmuma pieņemšanas brīdī prasītājam jau bija piešķirta juridiskā palīdzība un viņam bija atļauts prasīt tā atcelšanu, grozot prasību par Lēmumu 2018/141, attiecībā uz kuru viņš šo palīdzību bija saņēmis. Šādos apstākļos pienākums iesniegt otru tādu pieteikumu būtu uzskatāms par lieku formalitāti, kam nav saistības ar juridiskās palīdzības mērķi, kurš saskaņā ar Reglamenta 146. pantu ir ļaut personām, kas nespēj segt tiesāšanās izmaksas, būt pārstāvētām Vispārējā tiesā un tādējādi rast piekļuvi Savienības tiesām.

53      Treškārt, norādāms, ka no 2018. gada 14. septembra rīkojuma, ar kuru prasītājam tika piešķirta juridiskā palīdzība, līdz 2019. gada 3. maija rīkojumam par advokāta norīkošanu pagāja gandrīz astoņi mēneši, kuru laikā prasītājam nebija iespējams celt prasību, saistībā ar kuru viņš bija iesniedzis pieteikumu par juridisko palīdzību. Taču no lietas materiāliem izriet, ka, runājot par lielāko daļu no šī laikposma, par šo termiņu viņš nav atbildīgs.

54      Proti, pēc 2018. gada 14. septembra rīkojuma pasludināšanas tikai 14. novembrī prasītājs informēja Vispārējo tiesu, ka viņam nav iespēju norīkot advokātu savai pārstāvībai, un lūdza tai pašai veikt šādu norīkošanu. Tomēr pēc šīs vēstules saņemšanas Vispārējās tiesas kanceleja atbilstoši Reglamenta 148. panta 5. punktam 2018. gada 28. novembrī pārsūtīja kompetentajai valsts iestādei prasītāja pieteikuma par juridisko palīdzību un iepriekš minētā rīkojuma kopijas, lai šī iestāde veiktu tādu norīkošanu. Taču tikai 2019. gada 23. aprīlī, tas ir, gandrīz piecus mēnešus pēc šīs pārsūtīšanas, valsts iestāde sniedza atbildi Vispārējās tiesas kancelejai, darot tai zināmus vairāku advokātu vārdus, kuri ir piekrituši pārstāvēt prasītāju. Šajā ziņā norādāms, ka tieši šajā pēdējā gandrīz piecu mēnešu laikposmā tika pieņemts Lēmums 2019/135 un būtu izbeidzies termiņš prasības celšanai par šo lēmumu gadījumā, ja tas nebūtu apturēts.

55      No minētā izriet, ka bez termiņu prasības celšanai apturēšanas attiecībā uz Lēmumu 2019/135 prasītāja pret šo lēmumu izvirzīto prasījumu pieņemamība aplūkojamajā gadījumā tiktu apšaubīta sakarā ar advokāta norīkošanas procedūras ilgumu, kaut gan par šo ilgumu viņš lielākoties nav vainojams. Kā to būtībā tiesas sēdē norādīja prasītājs, raugoties no Hartas 47. panta trešās daļas viedokļa, nedrīkstētu pieļaut, ka termiņi prasītāja pieteikuma par juridisko palīdzību izskatīšanai, kopā ņemti, liedz viņam piekļuvi Savienības tiesām vai, mazākais, ierobežo šo piekļuvi, kas ir tieši Reglamenta 147. panta 7. punktā paredzētā termiņu prasības celšanai apturēšanas mērķis no tā izvairīties.

56      Protams, prasības celšanas datumā prasītājam joprojām bija interese celt prasību par Lēmuma 2018/141 atcelšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 28. maijs, Abdulrahim/Padome un Komisija, C‑239/12 P, EU:C:2013:331, 79. un 80. punkts). Tomēr, tā kā šajā datumā viņa norādīšana apstrīdētajā sarakstā tika uzturēta saskaņā ar Lēmumu 2019/135, tas bija šis pēdējais lēmums, kas ietekmēja viņa situāciju un būtiski negatīvi ietekmēja viņa brīvības un tiesības (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 27. septembris, Ezz u.c./Padome, T‑288/15, EU:T:2018:619, 71. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi neiespējamība norādīt šo lēmumu savā prasībā par Lēmumu 2018/141 datumā, kurā tā tika celta, izraisīja to, ka šī prasība zaudēja ievērojamu daļu tās lietderīguma.

57      Ņemot vērā lietas īpašos apstākļus, prasītājs tātad ir pamatoti apgalvojis, ka Reglamenta 147. panta 7. punktā paredzētā termiņu prasības celšanai apturēšana ir piemērojama attiecībā uz prasījumiem, kas pieteikumā par lietas ierosināšanu ir vērsti pret Lēmumu 2019/135, jo, kā viņš to norādīja tiesas sēdē, pret šo lēmumu vērstajiem prasījumiem un pret Lēmumu 2018/141 vērstajiem prasījumiem būtībā ir viens priekšmets, un ka viņa pieteikuma par juridisko palīdzību izskatīšanas ilgums, kopumā ņemot, nedrīkstētu pārmērīgi ierobežot viņa piekļuvi Savienības tiesām. Līdz ar to, tā kā prasības pieteikums tika iesniegts 2019. gada 24. jūnijā, ievērojot termiņus prasības celšanai attiecībā uz Lēmumu 2018/141, ņemot vērā šo termiņu apturēšanu no 2018. gada 5. marta līdz 2019. gada 29. maijam (skat. 49. punktu iepriekš), šie termiņi līdz ar to ir jāuzskata par ievērotiem arī attiecībā uz Lēmumu 2019/135. Tātad pret abiem šiem lēmumiem vērstie prasījumi ir pieņemami.

58      Padomes argumenti nemaina šo secinājumu.

59      Pirmkārt, jākonstatē, ka apstākļi lietā, kurā tika taisīts 2015. gada 18. jūnija spriedums Ipatau/Padome (C‑535/14 P, EU:C:2015:407), uz ko atsaucas Padome, ir atšķirīgi no izskatāmās lietas apstākļiem.

60      Proti, šajā lietā prasītājs apgalvoja, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi viņa tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, pamatojoties uz to, ka tā bija noraidījusi kā nepieņemamu viņa prasību, ciktāl tā bija vērsta pret Padomes 2011. gada 14. novembra vēstuli. Taču Tiesa atzina – to, ka minētā vēstule nav bijusi norādīta prasītāja pieteikumā par juridisko palīdzību kā akts, uz kuru ir jāattiecas ceļamajai prasībai, un tātad kā tāda, kas veido daļu no iecerētās prasības priekšmeta, Vispārējā tiesa ir atzinusi, nepieļaujot tiesību kļūdu. Tādējādi atšķirībā no Lēmuma 2019/135 izskatāmajā lietā konkrētā vēstule šajā lietā bija sagatavota pirms pieteikuma par juridisko palīdzību iesniegšanas un šajā pieteikumā prasītājs uz to bija norādījis. Tomēr saskaņā ar Vispārējās tiesas veikto analīzi no šā pieteikuma skaidrā un precīzā formulējuma izrietēja, ka prasītājs bija paudis nodomu prasīt atcelt nevis šo vēstuli, bet gan drīzāk aktus, kuri bija tā noraidītā pārskatīšanas pieteikuma priekšmets, un tajā ietvertus vēlākus aktus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 18. jūnijs, Ipatau/Padome, C‑535/14 P, EU:C:2015:407, 16.–20. punkts).

61      Savukārt aplūkojamajā gadījumā prasītājs pēc definīcijas nevarēja izteikties par savu nodomu apstrīdēt Lēmumu 2019/135, kurš vēl nebija pieņemts, tāpēc prasības priekšmeta paplašināšanu attiecībā uz to iepriekš nevarēja izslēgt. Tātad Padomes citētais spriedums nav attiecināms.

62      Otrkārt, attiecībā uz Padomes argumentu par termiņu prasību celšanai šauru piemērošanu iepriekš 47. punktā ir konstatēts, ka šā principa – kas turklāt ir balstīts uz tiesiskās drošības un attiecīgo personu vienlīdzības apsvērumiem – piemērošana nedrīkst nostādīt prasītāju nelabvēlīgākā situācijā, nekā tā ir citiem juridiskās palīdzības saņēmējiem, kuriem iesniegt savu prasību par lēmumu, kas minēts pieteikumā par juridisko palīdzību, ir bijis iespējams vēl pirms šo lēmumu aizstājošā vai grozošā akta pieņemšanas un kuriem tātad ir bijis iespējams iesniegt prasījumus pret šo lēmumu prasības grozījumu ietvaros.

63      Treškārt, attiecībā uz Padomes argumentiem par to, ka prasītājam bija zināms ierobežojošo pasākumu pagarināšanas mehānisms un ka viņam bija iespēja iesniegt jaunu pieteikumu par juridisko palīdzību vai viņa jau iesniegtajā pieteikumā īsi norādīt, ka viņš ir arī plānojis apstrīdēt šī lēmuma turpmāku pagarināšanu, pietiek atgādināt, ka iepriekš 41. un 42. punktā norādīto iemeslu dēļ prasītājam pieteikumā par juridisko palīdzību nebija iespējams norādīt savu nolūku apstrīdēt vēl nepieņemtu aktu, vēl jo vairāk tāpēc, ka šā pieteikuma iesniegšanas datumā nekas neļāva pieņemt, ka tāds akts varētu tikt pieņemts.

64      Ceturtkārt, runājot par Padomes argumentu par nepārvaramas varas neesamību, pietiek atgādināt, ka judikatūra par nepārvaramas varas gadījumiem ir piemērojama tikai īpašos izņēmuma apstākļos, kad ir iespējams atkāpties no procesuālajiem termiņiem (skat. rīkojumu, 2020. gada 11. jūnijs, GMPO/Komisija, C‑575/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:448, 33. punkts un tajā minētā judikatūra). Taču aplūkojamajā gadījumā iepriekš 57. punktā ir secināts, ka Reglamenta 147. panta 7. punktā paredzētā termiņu prasības celšanai apturēšana bija piemērojama prasības pieteikumā ietvertajiem prasījumiem pret Lēmumu 2019/135 un ka līdz ar to šie termiņi bija ievēroti. Tātad iepriekš minētā judikatūra nav piemērojama, tāpēc šim argumentam nav nozīmes.

65      No visa iepriekš minētā izriet, ka prasība ir pieņemama, ciktāl tā ir vērsta pret Lēmumu 2019/135.

2.      Par to prasījumu pieņemamību, kuri saistīti ar Lēmuma 2020/117 atcelšanu

66      Prasītājs uzskata, ka judikatūra viņam atļauj iesniegt prasības grozījumus attiecībā uz Lēmumu 2020/117, atsaucoties uz pamatiem un argumentiem, kas norādīti prasības pieteikumā. Viņš apgalvo, ka šis lēmums viņam ticis paziņots nepilnīgs un bez norādēm par tiesību aizsardzības līdzekļiem un termiņiem prasību celšanai.

67      Padome uzskata, ka Lēmums 2020/117 prasītājam tika paziņots 2020. gada 4. februārī, kā to apliecinot viņa parakstītais paziņojums par saņemšanu, un ka līdz ar to pret šo lēmumu vērstie prasījumi ir acīmredzami novēloti. Turpinot – tā apgalvo, ka šī analīze nevar mainīties, ja tiek piemērots efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips. Visbeidzot tā uzsver, ka tās nodoms pagarināt ierobežojošos pasākumus attiecībā uz prasītāju tiešā veidā izriet no tās 2020. gada 28. janvāra vēstules un ka Lēmums 2020/117 tajā ir precīzi identificēts.

68      Iesākumā svarīgi atgādināt, kā tas jau ir norādīts iepriekš 47. un 56. punktā, ka termiņi prasību celšanai ir piemērojami šauri un tas atbilst tiesiskās drošības prasībai un nepieciešamībai izvairīties no jebkādas diskriminācijas vai patvaļīgas attieksmes tiesas spriešanā.

69      Turklāt saskaņā ar judikatūru termiņš prasības atcelt tiesību aktu iesniegšanai par aktu, ar ko noteikti ierobežojoši pasākumi, sākas tikai datumā, kurā šis akts ir paziņots ieinteresētajai personai, ja ir zināma šīs personas adrese, un nevis akta publicēšanas datumā, ņemot vērā to, ka tas ir saistīts ar individuālu lēmumu kopumu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 5. oktobris, Ben Ali/Padome, T‑149/15, nav publicēts, EU:T:2017:693, 44. un 47. punkts un tajos minētā judikatūra). Šī judikatūra ir piemērojama attiecībā uz prasības grozījumiem, kas iesniegti saistībā ar šo ierobežojošo pasākumu pagarināšanu laikā pēc prasības pieteikumā apstrīdētā akta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 18. oktobris, Sina Bank/Padome, T‑418/14, EU:T:2016:619, 51., 56. un 57. punkts un tajos minētā judikatūra).

70      Aplūkojamajā gadījumā norādāms, ka atšķirībā no termiņa prasības celšanai attiecībā uz Lēmumiem 2018/141 un 2019/135 termiņš attiecībā uz Lēmumu 2020/117 nebija apturēts, tostarp sakarā ar pieteikuma par juridisko palīdzību iesniegšanu. Tātad ir jānoskaidro, pirmkārt, vai šā pēdējā lēmuma paziņošana, darot to zināmu prasītājam, bija tāda, kas sāka šā termiņa skaitījumu, un, otrkārt, vai prasības grozījumi tika iesniegti, ievērojot šo termiņu, kas atbilstoši LESD 263. panta sestajai daļai un Reglamenta 60. pantam beidzās pēc diviem mēnešiem un desmit dienām.

71      Attiecībā uz jautājumu par to, vai Padomes veiktā paziņošana prasītājam sāka termiņa prasības celšanai skaitījumu attiecībā uz Lēmumu 2020/117, no lietas materiāliem izriet, ka Padomes 2020. gada 28. janvāra vēstule prasītājam tika izsniegta 2020. gada 1. februārī. Prasītājs neapstrīd, ka šī paziņošana notika, bet drīzāk apstrīd tās likumīgumu, pamatojoties uz to, ka minētais lēmums viņam netika paziņots pilnībā un ka konkrētajā Padomes vēstulē nav norādīti tiesību aizsardzības līdzekļi un termiņi prasību celšanai.

72      Runājot par prasītāja iebildumu, ka Lēmums 2020/117 viņam netika paziņots pilnībā, vēršama uzmanība uz to, kā norāda Padome, ka tās 2020. gada 28. janvāra vēstulē tieši ir norādīts, ka šis lēmums ir pieņemts un ka tā rezultātā ir saglabāti ierobežojošie pasākumi pret prasītāju. Turklāt šajā vēstulē ir sniegtas atsauces uz Eiropas Savienības Oficiālo Vēstnesi un interneta adresi, kurā konkrētais lēmums ir pieejams. Papildus tam minētajā vēstulē ir izklāstīti iemesli, kuru dēļ Padome ir nolēmusi saglabāt šos pasākumus attiecībā pret viņu. Līdz ar to, lai arī kopā ar minēto vēstuli Padome nav nosūtījusi prasītājam konkrētā lēmuma kopiju, tā tomēr ir sniegusi pietiekamu informāciju, lai prasītājs iepazītos ar šo pēdējo pilnībā, kā arī ar tā pamatojumu. Tādējādi, neraugoties uz tādas kopijas nenosūtīšanu, nevar uzskatīt, ka šis lēmums prasītājam būtu paziņots nepienācīgi. Tātad šis apstāklis nav tāds, kas aizkavē termiņu prasības celšanai par šo lēmumu skaitījuma sākšanos.

73      Attiecībā uz prasītāja iebildumu par nenorādītiem tiesību aizsardzības līdzekļiem un termiņiem prasību celšanai ir pietiekami norādīt, ka neatkarīgi no jautājuma par to, vai šāda nenorādīšana ietekmē Lēmuma 2020/117 paziņošanas likumīgumu, prasītājs, kuru šā lēmuma paziņošanas datumā turklāt pārstāvēja advokāts, nevarēja ignorēt tiesību aizsardzības līdzekļus un termiņus prasību celšanai attiecībā uz šo lēmumu, ņemot vērā to, ka tādu prasību Vispārējā tiesā viņš jau bija iesniedzis par līdzīgiem agrākiem lēmumiem. Līdz ar to tāda neesamība katrā ziņā nevar būt par šķērsli tam, lai sāktos termiņu prasības celšanai skaitīšana, un nevar būt par atvainojamu maldību no prasītāja puses judikatūras izpratnē, kas var attaisnot atkāpšanos no šiem termiņiem (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. rīkojumu, 2015. gada 10. decembris, NICO/Padome, C‑153/15 P, nav publicēts, EU:C:2015:811, 55.–61. punkts).

74      Piebilstams, ka prasītāja 2020. gada 8. jūlija apsvērumos paustie apgalvojumi, ka Lēmumu 2020/117 Padome paziņojusi, nosūtot to uz kļūdainu adresi, nav pamatoti, jo, kā tas izriet no šīs iestādes iesniegtajiem dokumentiem, šo lēmumu tā ir paziņojusi, nosūtot to uz to pašu adresi, kas kā viņa dzīvesvietas adrese norādīta visos procesuālajos dokumentos, kurus viņš iesniedzis Vispārējās tiesas kancelejā, tostarp minētajos apsvērumos.

75      Līdz ar to jāsecina, ka termiņu prasības celšanai par Lēmumu 2020/117 skaitījums attiecībā uz prasītāju sākās līdz ar Padomes veikto šā lēmuma paziņošanu, kas notika 2020. gada 1. februārī.

76      Attiecībā uz termiņa prasības celšanai ievērošanu norādāms, ka šis divu mēnešu un desmit dienu termiņš beidzās 2020. gada 13. aprīlī. Līdz ar to prasības grozījumu iesniegšana saistībā ar Lēmumu 2020/117 2020. gada 24. jūnijā ir novēlota un pret šo lēmumu vērstie prasījumi tātad ir nepieņemami. No minētā izriet, ka prasība ir noraidāma, ciktāl tā ir vērsta pret šo lēmumu.

B.      Par lietas būtību

77      Pamatojot savus prasījumus par Lēmumu 2018/141 un 2019/135 atcelšanu, prasītājs formāli izvirza trīs pamatus. Pirmajā pamatā ir norādīts uz Apvienoto Nāciju Organizācijas 2003. gada 31. oktobrī Ņujorkā pieņemto Pretkorupcijas konvenciju. Otrajā pamatā ir norādīts uz “acīmredzamām” kļūdām vērtējumā, un tam ir trīs daļas, kurās ir runa, pirmkārt, par samērīguma principa pārkāpumu, otrkārt, par prasītāja tiesību uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā pārkāpumu no Tunisijas iestāžu puses un, treškārt, par to, ka Padome nav veikusi papildu pārbaudes. Trešajā pamatā ir norādīts uz pilnvaru pārsniegšanu, ciktāl tā kriminālprocesa mērķis, uz kuru ir balstīta viņa paturēšana apstrīdētajā sarakstā, patiesībā esot a posteriori attaisnot viņa īpašumu un naudas līdzekļu konfiskāciju Tunisijā.

78      Vispirms ir izvērtējams otrais pamats.

1.      Par otro pamatu, kurā norādīts uz “acīmredzamām” kļūdām vērtējumā

a)      Ievada apsvērumi

79      Iesākumā, pirmkārt, norādāms, ka apskatāmais pamats, neraugoties uz tā formulējuma variācijām prasības pieteikumā un replikas rakstā, ciktāl ir runa par tā otro un trešo daļu, ir jāuzlūko kā tāds, kas norāda uz kļūdu vērtējumā, nevis uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Proti, Padomei nebija nekādas novērtējuma brīvības, noskaidrojot, vai tās rīcībā bija pietiekamas ziņas, lai izvērtētu, vai Tunisijas iestādes ir ievērojušas prasītāja tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā un vai šie elementi bija tādi, kas rada pamatotas šaubas par šo tiesību ievērošanu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 27. septembris, Ezz u.c./Padome, T‑288/15, EU:T:2018:619, 215. punkts).

80      Otrkārt, apskatāmajā pamatā šķiet nepieciešams izpētīt sekas, kādas iespējami izriet no 2018. gada 19. decembra sprieduma Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) un 2019. gada 11. jūlija sprieduma Azarov/Padome (C‑416/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:602), kā arī no 2019. gada 22. oktobra rīkojuma Azarov/Padome (C‑58/19 P, nav publicēts, EU:C:2019:890). Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros 2019. gada 13. decembrī Vispārējā tiesa uzaicināja lietas dalībniekus iesniegt apsvērumus šajā jautājumā un it īpaši norādīt, vai un kādā mērā, ņemot vērā šos spriedumus un šo rīkojumu, Lēmumos 2018/141 un 2019/135 ir ievērots pienākums norādīt pamatojumu.

81      2019. gada 27. decembra rakstveida atbildē prasītājs būtībā ir norādījis, ka 2018. gada 19. decembra spriedumā Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) un 2019. gada 11. jūlija spriedumā Azarov/Padome (C‑416/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:602), kā arī 2019. gada 22. oktobra rīkojumā Azarov/Padome (C‑58/19 P, nav publicēts, EU:C:2019:890) definētās prasības ir piemērojamas aplūkojamajā gadījumā. Viņš ir apgalvojis, ka šīs prasības bija saistītas ar Padomes pienākumu veikt pārbaudes attiecībā uz Tunisijas iestāžu sniegto informāciju, uz ko viņš vērsa uzmanību savos pamatos par lietas būtību. Viņš ir uzskatījis, ka Lēmumos 2018/141 un 2019/135 nav ietverts nekāds pamatojums par iemesliem, kuru dēļ Padome ir secinājusi, ka Tunisijas valsts lēmums, uz kuru ir balstīti tās lēmumi, pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. No minētā viņš pakārtoti ir secinājis, ka pamatam, kurā norādīts uz tāda pamatojuma neesamību, būtu jāizraisa šo lēmumu atcelšana.

82      2020. gada 16. janvāra rakstveida atbildē Padome, pirmkārt, ir norādījusi, ka no 2016. gada 18. februāra sprieduma Padome/Bank Mellat (C‑176/13 P, EU:C:2016:96) un 2016. gada 21. aprīļa sprieduma Padome/Bank Saderat Iran (C‑200/13 P, EU:C:2016:284) kopumā, no vienas puses, un no 2018. gada 19. decembra sprieduma Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031), no otras puses, izrietot, ka pienākums pārbaudīt, vai ir ievērotas tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un saistītais pienākums to atspoguļot attiecīgo aktu pamatojumā, tai var būt un var arī nebūt. Tās ieskatā, atšķirība starp lietām C‑176/13 P un C‑200/13 P, no vienas puses, un lietu C‑530/17 P, no otras puses, slēpjas tajā, ka abās pirmajās lietās attiecīgās vienības nebija iesniegušas apsvērumus Padomei šajā ziņā, kamēr trešajā lietā konkrētā persona jau pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas bija norādījusi uz iepriekš minētajiem pienākumiem. Taču izskatāmajā lietā prasītājs tādus apsvērumus neesot iesniedzis. Otrkārt, Padome ir apgalvojusi, ka Lēmumu 2018/141 un 2019/135 pamatojumā ir ietverta pietiekama informācija, kas ļauj pārbaudīt to pamatotību un kas ļauj Savienības tiesām kontrolēt šo lēmumu likumību saskaņā ar judikatūru. Turklāt šie lēmumi esot pieņemti prasītājam pazīstamā kontekstā. Treškārt, Padome apgalvo, ka Tunisijas konstitūcijas 27., 29. un 108. pantā un Tunisijas Krimināllikuma 13., 47., 50., 59., 66. un 175. pantā ir sniegtas garantijas prasītāja tiesībām uz taisnīgu procesu saprātīgā termiņā un ievērojot viņa tiesības uz aizstāvību. Šīs normas pierādot, ka Tunisijas Republikā darbojas tiesību normas, kuras aizsargā šīs tiesības, un tās veidojot daļu minēto lēmumu pamatojuma tajā ziņā, ka šīs normas norādot uz prasītājam zināmu vai vismaz tādu kontekstu, kuru viņš nevar ignorēt.

83      Iesākumā jāatgādina, ka saistībā ar apelāciju par Vispārējās tiesas spriedumu, kurā lemts par vienības paturēšanu Padomes Regulas (EK) Nr. 2580/2001 (2001. gada 27. decembris) par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām (OV 2001, L 344, 70. lpp.), 2. panta 3. punktā paredzētajā sarakstā, Tiesa secināja, ka Padomei, pirms tā pamatojas uz trešās valsts iestādes lēmumu, ir pienākums pārbaudīt, vai šis lēmums ir pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 24. punkts).

84      Šajā ziņā Tiesa atgādināja, ka Padomei, kad tā nosaka ierobežojošus pasākumus, ir pienākums ievērot pamattiesības, kuras ir Savienības tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa un pie kurām pieder tostarp tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošana (skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

85      Turklāt Tiesa norādīja, ka nepieciešamība veikt tādu pārbaudi it īpaši ir saistīta ar to, ka mērķi aizsargāt attiecīgās personas vai vienības, pārliecinoties, ka to sākotnējā iekļaušana konkrētajā sarakstā ir notikusi uz pietiekami stingra faktiskā pamata, var sasniegt tikai tad, ja trešo valstu lēmumi, ar kuriem Padome pamato minēto iekļaušanu, ir pieņemti, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

86      No minētā Tiesa izsecināja – garantijai, ka trešās valsts iestādes lēmums ir pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ir būtiska nozīme minētās iekļaušanas sarakstā un turpmāko lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu struktūrā un ka līdz ar to Padomei šo lēmumu pamatojumos ir jāsniedz norādes, kas ļauj uzskatīt, ka tā ir pārbaudījusi šo tiesību ievērošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 31. punkts).

87      Visbeidzot Tiesa atbildēja uz Padomes argumentu par to, ka, tā kā trešā valsts varētu uzskatīt, ka konkrēto lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu pamatojumos ietverts komentārs par to, vai tā ievēro vai neievēro tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ir iejaukšanās tās iekšējās lietās, Vispārējās tiesas pieprasītais pamatojums nepieļautu Padomei savos lēmumos balstīties uz trešo valstu lēmumiem. Šajā ziņā tā norādīja, ka šajā nolūkā pietiktu ar to, ka Padome lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu pamatojumā īsi norādītu iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka trešās valsts lēmums, uz kuru tā vēlas pamatoties, ir pieņemts, ievērojot šīs tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 20., 32. un 33. punkts).

88      Turpinot jāatgādina, ka 2018. gada 19. decembra spriedumā Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) Tiesa izlēma līdzīgu jautājumu apelācijā par Vispārējās tiesas spriedumu, kurā bija lemts par kādas fiziskās personas paturēšanas likumību sarakstos, kas iekļauti pielikumā attiecīgi Padomes Lēmumam 2014/119/KĀDP (2014. gada 5. marts) par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā (OV 2014, L 66, 26. lpp.), kas grozīts ar Padomes Lēmumu (KĀDP) 2015/143 (2015. gada 29. janvāris) (OV 2015, L 24, 16. lpp.), un I pielikumā Padomes Regulai (ES) Nr. 208/2014 (2014. gada 5. marts) par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā (OV 2014, L 66, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes Regulu (ES) 2015/138 (2015. gada 29. janvāris) (OV 2015, L 24, 1. lpp.).

89      2018. gada 19. decembra spriedumā Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) Tiesa atzina, ka iepriekš 83.–87. punktā atgādinātie principi bija piemērojami prasītāja situācijā konkrētajā lietā, ņemot vērā, ka pret to noteiktie ierobežojošie pasākumi bija balstīti uz šajā ziņā kompetentās trešās valsts iestādes lēmumu sākt un turpināt kriminālizmeklēšanu par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar valsts līdzekļu piesavināšanos. Šajā ziņā tā norādīja, ka nav nozīmes apstāklim, kas bija minēts pārsūdzētajā spriedumā, ka šāda lēmuma esamība nav Lēmuma 2014/119 1. panta 1. punktā noteiktais iekļaušanas sarakstā kritērijs, bet gan faktisks pamatojums, uz kuru ir balstīti attiecīgie ierobežojošie pasākumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. decembris, Azarov/Padome, C‑530/17 P, EU:C:2018:1031, 25.–30. punkts).

90      No minētā Tiesa secināja, ka pamatojumā, uz kuru Vispārējā tiesa bija balstījusies, lai atzītu, ka izvēlētā pieeja 2014. gada 16. oktobra spriedumā LTTE/Padome (T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885) konkrētajā lietā nav pārņemama, ir pieļauta tiesību kļūda (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. decembris, Azarov/Padome, C‑530/17 P, EU:C:2018:1031, 31.–33. punkts).

91      It īpaši, pirmkārt, saskaņā ar Tiesas norādīto uzskatīt, ka lēmums par iekļaušanu sarakstā ir balstīts uz pietiekami pārliecinošu faktisko pamatojumu, Padome varēja tikai pēc tam, kad tā pati būtu pārbaudījusi, vai tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ir ievērotas attiecīgās trešās valsts lēmuma, ar kuru tā grasījās pamatot ierobežojošo pasākumu pieņemšanu, pieņemšanas laikā (spriedums, 2018. gada 19. decembris, Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031, 34. punkts).

92      Otrkārt, Tiesa atzina, ka Vispārējās tiesas identificēto atšķirību formulējumā, sistēmā un mērķī starp cīņā pret terorismu paredzēto ierobežojošo pasākumu veidu, no vienas puses, un saistībā ar situāciju Ukrainā paredzēto ierobežojošo pasākumu veidu, no otras puses, sekas nevar būt tādas, ka no 2014. gada 16. oktobra sprieduma LTTE/Padome (T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885) izrietošās garantijas tiek piemērotas tikai attiecībā uz ierobežojošiem pasākumiem, kas pieņemti atbilstoši šim pirmajam veidam, izslēdzot tās, kas piemērojamas sadarbībā ar trešām valstīm, par kurām Padome izlemj atbilstoši politiskajai izvēlei (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. decembris, Azarov/Padome, C‑530/17 P, EU:C:2018:1031, 37. punkts).

93      Šajā ziņā jāsecina, ka 2018. gada 19. decembra spriedumā Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) ietvertie apsvērumi, kas atgādināti iepriekš 89.–92. punktā, ir attiecināmi uz izskatāmās lietas apstākļiem, neraugoties uz atšķirībām kontekstā. Proti, saistībā ar situāciju Tunisijā noteikto ierobežojošo pasākumu veidam neapšaubāmi ir līdzības ar to pasākumu veidu, kādi pieņemti saistībā ar situāciju Ukrainā. Tā, apstrīdētajā sarakstā iekļauto personu, tostarp prasītāja, līdzekļu iesaldēšana arī ir balstīta uz šajā ziņā kompetento trešās valsts, kas aplūkojamajā gadījumā ir Tunisijas Republika, iestāžu lēmumu sākt un veikt kriminālizmeklēšanu par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar valsts līdzekļu piesavināšanos.

94      Līdz ar to no iepriekš minētā ir secināms, ka aplūkojamajā gadījumā Padomei ir, pirmkārt, pienākums pārliecināties, ka tiesvedībās Tunisijā, kurās bijis iesaistīts prasītājs, ir ievērotas tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, un, otrkārt, pienākums pamatot iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka šīs tiesības ir ievērotas.

95      Turklāt tādiem pienākumiem ir vēl lielāka nozīme gadījumos, kad, kā tas izriet no Lēmuma 2011/72 1. apsvēruma, tas un turpmākie lēmumi ir pieņemti saistībā ar Tunisijas atbalsta politiku, kas tostarp ir balstīta uz cilvēktiesību un tiesiskuma ievērošanas veicināšanas mērķiem, kuri figurē LES 21. panta 2. punkta b) apakšpunktā. Līdz ar to šo lēmumu priekšmetam, kas ir atvieglot Tunisijas iestādēm konstatēt notikušu valsts līdzekļu piesavināšanos un saglabāt šīm iestādēm iespēju atgūt šīs piesavināšanās priekšmetus, nebūtu jēgas no minēto mērķu viedokļa, ja šāda konstatācija notiktu prettiesiski vai pat patvaļīgi (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2017. gada 5. oktobris, Mabrouk/Padome, T‑175/15, EU:T:2017:694, 64. punkts, un 2018. gada 27. septembris, Ezz u.c./Padome, T‑288/15, EU:T:2018:619, 68. punkts).

96      Ir tiesa, ka 2017. gada 5. oktobra sprieduma Mabrouk/Padome (T‑175/15, EU:T:2017:694), kurā bija runa par strīdu saistībā ar personas paturēšanu apstrīdētajā sarakstā, 65. un 72. punktā Vispārējā tiesa citastarp ir norādījusi, ka, lai izpildītu šādu paturēšanu, Padomei bija pienākums tikai apkopot pierādījumus par tiesvedības, kurā bija iesaistīts prasītājs, esamību saistībā ar nodarījumu, kas kvalificējams kā valsts līdzekļu piesavināšanās, un ka, tikai pastāvot objektīvai, ticamai, konkrētai un saskanīgai informācijai, kas būtu varējusi radīt pamatotas šaubas par prasītāja tiesību uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā ievērošanu pret viņu veiktā tiesas izmeklēšanā, kas ir pamats viņa līdzekļu iesaldēšanai Savienībā, Padomei būtu pienākums veikt šajā ziņā vajadzīgās pārbaudes.

97      Vispārējā tiesa piemēroja līdzīgu pamatojumu saistībā ar personu, kuras bija iekļautas Padomes Lēmuma 2011/172/KĀDP (2011. gada 21. marts) par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ēģiptē (OV 2011, L 76, 63. lpp.), pielikumā pievienotajā sarakstā, tiesību uz taisnīgu lietas izskatīšanu un nevainīguma prezumpcijas aizsardzību no Ēģiptes iestāžu puses (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 27. septembris, Ezz u.c./Padome, T‑288/15, EU:T:2018:619, 70., 214. un 215. punkts).

98      Tomēr laikā, kad tika pieņemti iepriekš 96. un 97. punktā minētie spriedumi, 2018. gada 19. decembra spriedums Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) vēl nebija pasludināts. Tātad Tiesa vēl nebija lēmusi par to, vai 2014. gada 16. oktobra spriedumā LTTE/Padome (T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885) izvēlētā pieeja kā tāda ir pārnesama uz tāda veida ierobežojošiem pasākumiem, kuri pieņemti sadarbībā ar kādu trešo valsti nolūkā palīdzēt šai valstij cīņā ar valsts līdzekļu piesavināšanos un ņemot vērā šīs valsts iestāžu sāktu tiesvedību esamību saistībā ar noziedzīgiem nodarījumiem, kas var tikt šādi kvalificēti.

99      Turklāt iepriekš 96. un 97. punktā minētajos spriedumos Vispārējā tiesa izvērtēja pamatus vai iebildumus, kuri bija balstīti uz to, ka Padome, iespējams, nav veikusi papildu pārbaudes pēc tam, kad prasītāji tai bija darījuši zināmus apstākļus, kurus tie uzskatīja par tādiem, kas norāda uz Hartas 47. pantā nostiprinātā efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa pārkāpumiem. Tātad šie pamati vai iebildumi kā tādi nebija iemesls ne apskatīt jautājumu par to, vai Padomei pēc savas ierosmes bija jāveic pārbaudes šajā ziņā, nesagaidot, vai attiecīgās personas iesniegs kādus apsvērumus, kas tos var pamatot, ne vēl jo vairāk jautājumu par to, vai tai bija tieši jāpamato secinājumi, kurus tā izdarīja no šīm pārbaudēm.

100    Šos apsvērumus nemaina Padomes veiktā judikatūras analīze tās 2020. gada 16. janvāra rakstveida atbildē.

101    Proti, pirmām kārtām, Padomes veiktais salīdzinājums starp 2018. gada 19. decembra spriedumā Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) nostiprināto judikatūru un judikatūru, kas izriet no 2016. gada 18. februāra sprieduma Padome/Bank Mellat (C‑176/13 P, EU:C:2016:96) un 2016. gada 21. aprīļa sprieduma Padome/Bank Saderat Iran (C‑200/13 P, EU:C:2016:284), nav pārliecinošs.

102    Šajā ziņā ir pietiekami norādīt, pirmkārt, ka 2016. gada 18. februāra sprieduma Padome/Bank Mellat (C‑176/13 P, EU:C:2016:96) 88.–91. punktā un 2016. gada 21. aprīļa sprieduma Padome/Bank Saderat Iran (C‑200/13 P, EU:C:2016:284) 81.–84. punktā, uz kuriem ir atsaukusies Padome, ir runa par to, vai tai ir pienākums pārbaudīt uz konkrēto vienību attiecināmo ziņu atbilstību un pamatotību, pirms tā pieņem aktus, ar kuriem šai vienībai tiek noteikti ierobežojoši pasākumi, un šo aktu pamatojumā norādīt, ka tā ir veikusi šādas pārbaudes. Taču atšķirībā no 2018. gada 19. decembra sprieduma Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) 25.–37. punkta šajos punktos nav runas par to, vai Padomei pastāv pienākums pirms šādu aktu pieņemšanas pārbaudīt, vai prasītāja tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ir ievērotas procedūrās, ar kurām šie akti ir pamatoti, un – secīgi – norādīt šo pārbaužu iznākumu minēto aktu pamatojumā. Līdzīgi – jānorāda, ka 2018. gada 19. decembra spriedumā Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) Tiesa nekādi nav secinājusi, ka pirms konkrēto aktu pieņemšanas Padomei būtu bijis pienākums sistemātiski pārbaudīt, cik atbilstošas un pamatotas ir trešo valstu sāktās procedūras, uz kurām tā pamatojas, un to norādīt šo aktu pamatojumā.

103    Otrkārt, norādāms, ka lietās, kurās tika taisīts 2016. gada 18. februāra spriedums Padome/Bank Mellat (C‑176/13 P, EU:C:2016:96) un 2016. gada 21. aprīļa spriedums Padome/Bank Saderat Iran (C‑200/13 P, EU:C:2016:284), ierobežojošie pasākumi, kuru likumīgumu spriedumos, par kuriem bija iesniegtas konkrētās apelācijas sūdzības, bija pārbaudījusi Vispārējā tiesa, bija balstīti uz dalībvalstu sniegtām ziņām par attiecīgo vienību atbalstu Irānas kodolaktivitātēm ar kodolieroču izplatīšanas risku, kuras bija paredzēts izmantot, lai pamatotu to priekšlikumu iekļaut šīs vienības to personu, vienību un struktūru sarakstā, uz kurām attiecināmi šie pasākumi. Tātad minētie pasākumi nebija balstīti uz administratīviem vai tiesu lēmumiem kā, piemēram, kriminālprocesa sākšana, kā tas bija lietā, kurā tika taisīts 2018. gada 19. decembra spriedums Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031).

104    Otrām kārtām, pretēji tam, ko apgalvo Padome, no 2018. gada 19. decembra sprieduma Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) neizriet, ka pienākums pārbaudīt, vai attiecīgās personas tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ir ievērotas pret šo personu sāktā tiesvedībā trešā valstī, pastāvētu tikai tad, ja pirms strīdīgo pasākumu pieņemšanas prasītājs būtu iesniedzis apsvērumus. Drīzāk no šā sprieduma 25.–37. punkta, kuri rezumēti iepriekš 89.–92. punktā, ir izsecināms, ka Tiesa tādam pienākumam ir vēlējusies piedēvēt beznosacījumu raksturu. Proti, kā tas it īpaši izriet no minētā sprieduma 28. punkta, Tiesa būtībā ir atzinusi, ka tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošana tiesvedībās, kuras kalpo par pamatojumu Padomes pieņemtajiem ierobežojošajiem pasākumiem, ir šo pasākumu faktiskais pamats. Taču no šajā pašā punktā atgādinātās pastāvīgās judikatūras izriet, ka Padomei jau iepriekš ir sistemātiski jāpārbauda šāda faktiskā pamata stingrības pietiekamība.

105    Šādu 2018. gada 19. decembra sprieduma Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) interpretāciju neietekmē tā 39. punkts, kuru citējusi Padome un kurā atgādināta pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru tieši kompetentajai Savienības iestādei apstrīdēšanas gadījumā ir jāpierāda pret attiecīgo personu vērsto iemeslu pamatotība, nevis šai personai ir jāiesniedz attaisnojoši pierādījumi par to, ka minētie iemesli nav pamatoti (spriedumi, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 121. punkts, un 2013. gada 28. novembris, Padome/Fulmen un Mahmoudian, C‑280/12 P, EU:C:2013:775, 66. punkts).

106    Proti, pirmkārt, 2018. gada 19. decembra sprieduma Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) 39. punktā minētie apsvērumi norāda uz papildu iemeslu, bet nav izšķiroši Tiesas pamatojumā atšķirībā no šā sprieduma 25.–37. punktā ietvertajiem apsvērumiem. Otrkārt, jāatgādina, ka uz konkrētajā gadījumā atgādināto principu Tiesa pirmo reizi norādīja kontekstā, kad, apskatot personas, pret kuru bija vērsti ierobežojoši pasākumi, veiktu apstrīdēšanu ar prasību Vispārējā tiesa, Tiesa bija atzinusi, ka Padomei ir pienākums iesniegt informāciju vai pierādījumus, lai Vispārējā tiesa varētu izvērtēt, vai šo pasākumu pamatā esošie iemesli ir bijuši pamatoti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 119. un 120. punkts). No šīs judikatūras tātad nekādi nevar secināt, ka šādi definētais princips attiecībā uz pierādīšanas pienākumu un pierādījumu iegūšanu Savienības tiesās nav piemērojams gadījumā, kad administratīvā procesa laikā prasītājs ir iesniedzis apsvērumus, ar kuriem tas apšauba viņa apstrīdēto pasākumu faktisko pamatu, vēl pirms šie pasākumi ir pieņemti.

107    Aplūkojamajā gadījumā, lai gan prasītājs neizvirza pamatu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu saistībā ar Lēmumiem 2018/141 un 2019/135, tomēr otrā pamata otrajā un trešajā daļā ir uzdots, pirmkārt, jautājums par Padomes vērtējumu par viņa tiesību uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā ievērošanu, kas ir viena no tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā sastāvdaļām, un, otrkārt, jautājums par šīs iestādes veiktajām pārbaudēm šajā ziņā. Tātad tagad ir jāizvērtē šīs daļas, raugoties uz tām no iepriekš 83.–106. punktā izklāstīto principu skatpunkta.

b)      Par otrā pamata otro daļu, kurā norādīts uz Padomes kļūdu vērtējumā saistībā ar to, vai Tunisijas iestādes ievērojušas prasītāja tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā

108    Prasītājs uzskata, ka kopš 2011. gada viņa tiesvedībā nav notikusi nekāda procesuālā virzība, lai gan viņa dzīvesvieta Tunisijas iestādēm esot zināma un iestādēm viņš esot bijis sasniedzams. Viņš apgalvo, ka nekad nav nopratināts, izsaukts liecināt vai pieredzējis jebkādas izmeklēšanas darbības. Šā iemesla dēļ viņš uzsver, ka, ņemot vērā 2016. gada 30. jūnija sprieduma CW/Padome (T‑516/13, nav publicēts, EU:T:2016:377) 172. punktā un 2017. gada 5. oktobra sprieduma Mabrouk/Padome (T‑175/15, EU:T:2017:694) 64., 65., 71., 222. un 223. punktā minēto, Vispārējai tiesai ir jākonstatē Padomes kļūda vērtējumā saistībā ar viņa tiesību uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā ievērošanu. Replikas rakstā viņš papildus norāda, ka to dokumentu, kurus Tunisijas iestādes nosūtījušas Padomei 2019. gada 1. augustā, patiesums un ticamība ir apšaubāma. Noslēgumā viņš uzsver, ka kopš 2011. gada Padome nav veikusi nepieciešamās pārbaudes, kaut gan viņš pats ir regulāri sniedzis šai iestādei apsvērumus, apstrīdot pret viņu sākto tiesvedību pamatotību.

109    Padome uzskata, ka Lēmumu 2018/141 un 2019/135 pieņemšanas laikā nebija nekādu objektīvu, ticamu, precīzu un saskanīgu ziņu, kas varētu radīt pamatotas šaubas 2017. gada 5. oktobra sprieduma Mabrouk/Padome (T‑175/15, EU:T:2017:694) 64. un 65. punkta izpratnē par to, vai Tunisijas iestādes ievēro prasītāja tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā tiesvedībās, ko tās bija sākušas pret viņu. It īpaši tā uzsver, ka pirms minēto lēmumu pieņemšanas prasītājs nebija sniedzis nekādas ziņas, kas liecinātu par pilnīgu procesuālās virzības neesamību pret viņu sāktajā tiesas izmeklēšanā. Turklāt tā apgalvo, ka prasītāja arguments par minēto procesuālās virzības neesamību pats par sevi neļauj atzīt tās kļūdu vērtējumā saistībā ar to, vai Tunisijas iestādes ievērojušas prasītāja tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā, ņemot vērā izmeklēšanas ilgumu iespējami attaisnojošus apstākļus, kas izklāstīti 2017. gada 5. oktobra sprieduma Mabrouk/Padome (T‑175/15, EU:T:2017:694) 221. un 222. punktā un 2018. gada 15. novembra sprieduma Mabrouk/Padome (T‑216/17, nav publicēts, EU:T:2018:779) 52. punktā. Tā piebilst, ka Tunisijas iestāžu nosūtītais 2019. gada 1. augusta ziņojums par procesuālo virzību apliecina, ka Tunisijas 2011. gada 14. marta Dekrētlikums Nr. 2011‑13 par naudas līdzekļu un kustamās un nekustamās mantas konfiskāciju joprojām ir piemērojams attiecībā uz prasītāju, un liecina par to, ka viņš ir bijis iesaistīts vairākos noziedzīgos nodarījumos.

110    Atbildes rakstā uz repliku Padome atbild uz prasītāja apgalvojumiem attiecībā uz Tunisijas iestāžu iesniegto dokumentu uzticamību. Tam pielikumā tā citastarp ir pievienojusi tabulu ar starptautiskās tiesiskās palīdzības lūgumiem, lai ilustrētu šīs procedūras sarežģītību, un norāda, ka, apskatot arī pievienoto izskatāmo lietu tabulu, prasītājs ir uzskatāms par bēguļojošu.

111    Iesākumā jāatgādina, ka saprātīga lietas izspriešanas termiņa princips ir tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – kuras aizsargā Hartas 47. panta otrā daļa un vairāki tiesības uz taisnīgu tiesu aizsargājoši juridiski saistoši starptautisko tiesību instrumenti ar līdzīgu saturu – sastāvdaļa. Tāds ir arī Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuru 1966. gada 16. decembrī pieņēmusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja un kura līgumslēdzēja puse tostarp ir Tunisijas Republika, 14. panta 3. punkta c) apakšpunkts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 5. oktobris, Mabrouk/Padome (T‑175/15, EU:T:2017:694, 64. punkts).

112    Šajā ziņā precizējams arī, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru starptautiskajās tiesībās paredzēto tiesību uz saprātīgu lietas izspriešanas termiņu ievērošana ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, kuros ir jāveic vērtējums kopumā, it īpaši – pamatojoties uz kritērijiem, kas saistīti ar lietas sarežģītību, prasītāja rīcību un kompetento iestāžu rīcību. Līdzīgi principi Savienības tiesu judikatūrā reglamentē arī Hartas 47. pantā paredzēto tiesību uz saprātīgu lietas izspriešanas termiņu ievērošanas pārbaudi (skat. spriedumu, 2017. gada 5. oktobris, Mabrouk/Padome (T‑175/15, EU:T:2017:694, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

113    Turklāt, kā tas konstatēts iepriekš 104. punktā, 2018. gada 19. decembra sprieduma Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) 25.–37. punkts, kuru saturs ir pārstāstīts iepriekš 89.–92. punktā, ir jāinterpretē tādējādi, ka pienākumam pārliecināties par to, vai ir ievērotas prasītāja tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ir beznosacījumu raksturs. Līdz ar to Padome var nolemt pagarināt kādas personas paturēšanu apstrīdētajā sarakstā vienīgi tādā gadījumā, ja pirms tam tai ir bijis iespējams pārliecināties, ka ir ievērotas šīs tiesības un tostarp tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā, tostarp pēc savas ierosmes un nesagaidot, vai attiecīgā persona tai iesniegs objektīvas, ticamas, precīzas un saskanīgas ziņas, kas varētu radīt pamatotas šaubas par to, vai šīs tiesības ir ievērotas.

114    Turklāt konkrētāk attiecībā uz tiesību uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā ievērošanas pārbaudi var norādīt – jo ilgāka ir tiesvedība, kas kalpo par faktisko pamatu kādam ierobežojošam pasākumam, jo vairāk šāda Padomes pārbaude var izrādīties nepieciešama, pirms tā nolemj, vai šis pasākums ir vai nav pagarināms vēl vienu reizi (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 30. janvāris, Stavytskyi/Padome, T‑290/17, EU:T:2019:37, 132. punkts).

115    It īpaši aplūkojamajā gadījumā ir jāatgādina prasītāja aktīvu iesaldēšanas kā nodrošinājuma raksturs un tās mērķis, proti, palīdzēt Tunisijas iestādēm, noslēdzot iesāktās tiesvedības, konstatēt valsts līdzekļu piesavināšanos un saglabāt iespēju šīm iestādēm in fine atgūt šīs piesavināšanās rezultātā iegūtos līdzekļus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 5. oktobris, Mabrouk/Padome (T‑175/15, EU:T:2017:694, 33. punkts un tajā minētā judikatūra). Tātad Padomei ir jāizvairās no tā, ka šis pasākums tiek pagarināts nelietderīgi, nodarot kaitējumu prasītāja tiesībām un brīvībām, kuras tas būtiski negatīvi ietekmē jau tikai tādēļ vien, ka tiesvedība, uz kuru šis pasākums ir balstīts, ir turpinājusies nezināmi ilgā laikposmā bez īstena pamatojuma (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 5. oktobris, Mabrouk/Padome, T‑175/15, EU:T:2017:694, 48. punkts, un 2018. gada 27. septembris, Ezz u.c./Padome, T‑288/15, EU:T:2018:619, 71. punkts).

116    Protams, Padomei nevar būt pienākums pārtraukt prasītāja līdzekļu iesaldēšanu, pamatojoties uz to vien, ka ir ziņas, kas rada pamatotas šaubas par to, vai Tunisijas iestādes ir ievērojušas viņa tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā, un tostarp informācija par kriminālprocesa ilguma pamatotību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 5. oktobris, Mabrouk/Padome (T‑175/15, EU:T:2017:694, 67.–75. punkts). Tomēr, pirms pagarināt minēto līdzekļu iesaldēšanu, tai vismaz, pirmkārt, ir jāpārliecinās, ka tās rīcībā ir pietiekama informācija par šā procesa stāvokli un gaitu, lai varētu izvērtēt šo tiesību pārkāpuma risku, un, otrkārt, tāds izvērtējums ir jāveic rūpīgi un objektīvi, lai attiecīgā gadījumā izdarītu atbilstošus secinājumus (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 27. septembris, Ezz u.c./Padome, T‑288/15, EU:T:2018:619, 71. un 79. punkts).

117    Šie ir tie principi, kurus ņemot vērā ir izvērtējama šī otrā pamata daļa.

118    Pirmām kārtām, vispirms norādāms, ka dokumentus no Tunisijas iestādēm, kurus Padome pievienojusi atbildes rakstam un atbildei uz repliku, Vispārējā tiesa nevar ņemt vērā, lai izvērtētu, vai šī iestāde ir izpildījusi savu pienākumu pārbaudīt, vai Tunisijas iestādes ir ievērojušas tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā.

119    Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar prasību atcelt tiesību aktu apstrīdētā tiesību akta tiesiskums ir jāizvērtē, ņemot vērā faktiskos un tiesību apstākļus, kādi pastāvēja šā tiesību akta pieņemšanas laikā (skat. spriedumu, 2019. gada 10. septembris, HTTS/Padome, C‑123/18 P, EU:C:2019:694, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

120    Aplūkojamajā gadījumā no lietas materiāliem neizriet, ka Padomei par konkrētajiem dokumentiem būtu bijis zināms pirms Lēmuma 2018/141 vai Lēmuma 2019/135 pieņemšanas.

121    Pirmkārt, attiecībā uz atbildes rakstam pievienotajiem dokumentiem no Tunisijas Republikas vēstniecības Briselē (Beļģija) vēstules, kas datēta ar 2019. gada 10. augustu, izriet, ka tie ir nosūtīti šīs vēstules pielikumā. Turklāt attiecībā uz dokumentiem, kas pievienoti atbildei uz repliku, no to titullapas izriet, ka runa ir par Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) vēstulēm laikposmā no 2019. gada oktobra līdz decembrim.

122    Otrkārt, Padome neapgalvo, ka tai par šajos dokumentos ietverto informāciju kaut daļēji būtu bijis zināms agrāk.

123    Šajā ziņā no Padomes 2020. gada 16. marta rakstveida atbildes izriet, ka 2017. gada oktobrī un 2018. gada oktobrī no Tunisijas iestādēm tā ir saņēmusi informāciju par lietas 19592/1 – kura ir saistīta ar to kriminālizmeklēšanu, kas sākta pret prasītāju, – virzību. Šī informācija tika sniegta reģistrācijas lapas veidā, kurā bija norādīts prasītāja vārds un ietverta tabula, kurā citastarp uzskaitītas veiktās procesuālās darbības un pasākumi. To papildināja piezīmes, tostarp precizējot, ka ir izsūtīti vairāki starptautiskās tiesiskās palīdzības lūgumi, ka lietā ir bijis nepieciešams veikt vairākus pasākumus attiecībā uz citiem apsūdzētajiem un ka izmeklēšana joprojām norisinās. Taču, kamēr šajās reģistrācijas lapās minētie procesuālie pasākumi bija attiecināmi uz citām personām šajā pašā izmeklēšanā, neviens no tiem nebija vērsts konkrēti pret prasītāju.

124    Turklāt Tiesas sēdē Padome apstiprināja, ka informācija par procesuālajām darbībām konkrēti attiecībā uz prasītāju tai kļuva zināma tikai pēc Lēmuma 2019/135 no dokumentiem, kurus Tunisijas iestādes nosūtīja pēc Padomes tām šajā ziņā uzdotajiem jautājumiem.

125    Tādējādi, tā kā šajos dokumentos ietverto informāciju Padome uzzināja pēc Lēmumu 2018/141 un 2019/135 pieņemšanas, gan tās, gan prasītāja argumenti attiecībā uz minētajiem dokumentiem ir noraidāmi.

126    Otrām kārtām, norādāms, ka izskatāmās daļas pamatojumā prasītājs apgalvo, ka kopš 2011. gada pret viņu sāktajā tiesvedībā nav notikusi nekāda procesuālā virzība un ka tostarp viņš nekad nav ticis ne nopratināts, ne uzaicināts liecināt, un ka attiecībā uz viņu nekad nav veiktas nekādas izmeklēšanas darbības.

127    Padome neapstrīd šos apgalvojumus, tikai aprobežojas ar norādi, ka Lēmumu 2018/141 un 2019/135 pieņemšanas laikā nav bijis nekādu objektīvu, ticamu, precīzu un saskanīgu ziņu, kas varētu raisīt pamatotas šaubas par to, vai Tunisijas iestādes ir ievērojušas prasītāja tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā, un šis pēdējais nebija šajā ziņā sniedzis nekādas tāda veida ziņas.

128    Šajā ziņā, pirmkārt, jāatgādina, kā tas jau tika konstatēts 113. punktā iepriekš, ka Padomes pienākumam pārliecināties par to, vai Tunisijas iestādes ir ievērojušas prasītāja tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā, pirms tā pagarināja viņa iekļaušanu apstrīdētajā sarakstā, ir beznosacījumu raksturs, kas attiecīgā gadījumā ir jāīsteno pēc savas ierosmes, nesagaidot, vai konkrētā persona iesniegs objektīvas, ticamas, precīzas un saskanīgas ziņas, kas varētu raisīt pamatotas šaubas par šo tiesību ievērošanu. Līdz ar to Padome, atbildot uz prasītāja apgalvojumiem, nevar atsaukties uz to, ka šis pēdējais nekad tai šādas ziņas nav sniedzis pirms Lēmumu 2018/141 un 2019/135 pieņemšanas.

129    Otrkārt, ziņas, uz kurām Padome ir pamatojusies, lai paturētu prasītāju apstrīdētajā sarakstā, kopš 2011. gada tai neesot ļāvušas izslēgt jebkādu risku, ka nav pārkāptas prasītāja tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā.

130    Šajā ziņā norādāms, ka, saglabājot prasītāju apstrīdētajā sarakstā, Padome citastarp ir pamatojusies uz Tunisijas iestāžu 2013. gada 4. novembra, 2014. gada 19. decembra, 2015. gada 20. oktobra, 2016. gada 2. septembra, 2017. gada 18. oktobra un 2018. gada 13. septembra apliecinājumiem, kurus tā nosūtīja prasītājam pēc secīgo Lēmumu 2014/49, 2015/157, 2016/119, 2017/153, 2018/141 un 2019/135 pieņemšanas.

131    Taču šie apliecinājumi vien apstiprināja, ka ar prasītāju saistītās lietas 19592/1 izmeklēšana joprojām turpinās, un tajos ir uzskaitīti noziedzīgi nodarījumi, par kuriem pret viņu notiek kriminālvajāšana. Ar šo informāciju acīmredzami nepietiek, lai Padome varētu izvērtēt prasītāja tiesību uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā neievērošanas risku, un šī iemesla dēļ ar to nevar pamatot šīs iestādes apgalvoto, ka nav bijis objektīvu, ticamu, precīzu un konsekventu pierādījumu, kas varētu raisīt pamatotas bažas šajā ziņā.

132    Katrā ziņā norādāms, ka pat tādā gadījumā, ja 2018. gada 19. decembra spriedums Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) būtu bijis interpretējams tādējādi, ka Padomes pienākums pārliecināties par prasītāja tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu nav beznosacījumu pienākums, Lēmumu 2018/141 un 2019/135 pieņemšanas laikā Padomes rīcībā bija objektīvas, ticamas, precīzas un saskanīgas ziņas, kas varēja raisīt pamatotas bažas par tās kriminālizmeklēšanas Tunisijā ilguma pamatotību, kura vērsta pret prasītāju. Taču tiesvedības ilgums ir lai gan ne vienīgais, tomēr centrāls elements, novērtējot, vai tiek ievērotas tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā.

133    Šajā ziņā, pirmkārt, kā prasītājs turklāt to norādījis savā 2018. gada 20. decembra vēstulē Padomei, Tunisijas iestāžu veiktā kriminālizmeklēšana pret viņu, uz kuru ir balstīta viņa iekļaušana apstrīdētajā sarakstā, ilgst kopš 2011. gada, un tajā līdz pat šim brīdim nav pieņemts nekāds tiesas nolēmums. Jākonstatē, ka šis apstāklis pats par sevi ir ziņas, kas var radīt pamatotas šaubas par iemesliem, kādēļ šī izmeklēšana, ciktāl tā attiecas uz prasītāju, nav noslēgusies pēc septiņu vai astoņu gadu laikposma.

134    Otrkārt, kā jau ir konstatēts iepriekš 123. punktā, no Padomes 2020. gada 16. marta rakstveida atbildes izriet, ka 2017. gada oktobrī un 2018. gada oktobrī tā ir saņēmusi informāciju no Tunisijas iestādēm par lietas 19592/1 – kura ir saistīta ar to kriminālizmeklēšanu, kas sākta pret prasītāju, – virzību.

135    Tomēr, kā jau šajā pašā 123. punktā norādīts iepriekš, kamēr Tunisijas iestāžu nosūtītajā reģistrācijas lapā minētie procesuālie pasākumi bija vērsti pret citām personām šajā pašā izmeklēšanā, neviens no tiem nebija vērsts konkrēti pret prasītāju. Šī informācija, kas saskaņā ar pašas Padomes norādīto prasītājam netika nosūtīta, tātad varēja radīt pamatotas šaubas par to, vai kopš 2011. gada attiecībā konkrēti uz prasītāju ir pabeigtas kādas procesuālās darbības un – attiecīgā gadījumā – kādi ir iemesli, ja tas tā nebija noticis.

136    Līdz ar to Padomes rīcībā katrā ziņā bija ziņas, kuras tai varēja radīt pamatotas šaubas par izmeklēšanas ilgumu un Tunisijas iestāžu efektīvu procesuālo virzību konkrēti attiecībā uz prasītāju, kas tādējādi pamatotu atbilstošu pārbaužu nepieciešamību no tās puses.

137    Treškārt, kā atgādināts iepriekš 105. punktā, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ierobežojošo pasākumu jomā tā ir Savienības kompetentā iestāde, kurai strīda gadījumā ir jāpierāda pret attiecīgo personu norādīto iemeslu pamatotība, un nevis šai pēdējai ir jāsniedz negatīvi pierādījumi par minēto iemeslu nepamatotību.

138    Aplūkojamajā gadījumā, protams, kā to norāda Padome, prasītāja arguments par procesuālo darbību neesamību attiecībā uz viņu kopš 2011. gada no Tunisijas iestāžu puses pats par sevi neļauj secināt, ka šīs pašas iestādes nav ievērojušas viņa tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā.

139    Tomēr jākonstatē, ka neviens no dokumentiem par procesu Tunisijā, kuri Padomei tika nosūtīti pirms Lēmumu 2018/141 un 2019/135 pieņemšanas, neliecina par procesuālās virzības esamību konkrēti attiecībā uz prasītāju. Taču tādas virzības neesamība secīgā septiņu vai astoņu gadu laikposmā būtu jāpamato ar lietas, kurā ir iesaistīts prasītājs, īpašiem apstākļiem vai pat paša prasītāja apstākļiem. It īpaši būtu nepieciešams noskaidrot, vai, kā to apgalvo prasītājs, viņš nekad nav nopratināts un pat ne uzaicināts liecināt un pret viņu nekad nav vērstas nekādas izmeklēšanas darbības un, ja tas tā izrādītos, kādu iemeslu dēļ pret viņu tādi pasākumi līdz šim nekad nav vērsti. Proti, trūkstot tādam pamatojumam, šāda tiesvedības neattīstīšanās attiecībā uz prasītāju tik ilgā laikposmā nevar, kā jau tas tika norādīts iepriekš 133. punktā, neradīt pamatotas šaubas par to, vai ir ievērotas viņa tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā.

140    Līdz ar to, tā kā Padome nav sniegusi pierādījumus, ka Lēmumu 2018/141 un 2019/135 pieņemšanas laikā tās rīcībā būtu bijusi tāda veida informācija kā iepriekš 139. punktā aprakstītā, jāsecina, ka tai tātad nebija iespējams pareizi novērtēt to, vai Tunisijas iestādes ir ievērojušas prasītāja tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā. Tādējādi, secinot, ka brīdī, kad šie lēmumi attiecīgi tika pieņemti, nebija nekādu objektīvu, ticamu, precīzu un saskanīgu ziņu, kas varētu raisīt pamatotas šaubas šajā ziņā, Padome ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, un tas ir pamats minēto lēmumu atcelšanai.

141    Protams, atbildē par prasības pieteikuma otrā pamata trešo daļu Padome atsaucas uz 2017. gada 5. oktobra sprieduma Mabrouk/Padome (T‑175/15, EU:T:2017:694) 224. punktā un 2018. gada 15. novembra sprieduma Mabrouk/Padome (T‑216/17, nav publicēts, EU:T:2018:779) 55. punktā izdarītajiem secinājumiem, kuri ir balstīti uz dokumentiem par tiesvedības stāvokli un virzību lietā 19592/1, kas attiecas uz lielu skaitu personu, tostarp uz prasītāju lietās, kurās taisīti šie spriedumi, kā arī uz prasītāju izskatāmajā lietā.

142    Šajā ziņā jānorāda, ka attiecīgie konstatējumi, saskaņā ar kuriem Padome, pirms pagarināja prasītāja vārda saglabāšanas apstrīdētajā sarakstā termiņu, bija veikusi padziļinātu pārbaudi par to, kādā stadijā ir pret prasītāju veiktā kriminālizmeklēšana, citastarp balstījās uz to, ka šī iestāde bija iesniegusi Tunisijas iestāžu izsniegtus dokumentus, kuri pierādīja, ka šīs pēdējās ir veikušas procesuālas darbības relatīvi nesen attiecībā pret apstrīdēto lēmumu datumiem šajās lietās un saistībā konkrēti ar šo personu.

143    Tā, 2017. gada 5. oktobra sprieduma Mabrouk/Padome (T‑175/15, EU:T:2017:694) 204. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka Tunisijas iestāžu izsniegtie dokumenti liecina par to, ka prasītāju šajā lietā 2012. gada 15. un 21. februārī un 2014. gada 14. maijā bija iztaujājis kompetentais izmeklēšanas tiesnesis.

144    Līdzīgi – 2018. gada 15. novembra sprieduma Mabrouk/Padome (T‑216/17, nav publicēts, EU:T:2018:779) 54. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka no dokumentiem, kuri Padomes rīcībā bija pirms šajā lietā apstrīdēto lēmumu pieņemšanas, izriet, ka prasītāju šajā lietā 2016. gada 27. septembrī bija nopratinājis kompetentais izmeklēšanas tiesnesis Tunisijā, pēc tam kad 2016. gada 23. maijā Francijas iestādes bija nosūtījušas šo pēdējo sagatavotās procesuālās darbības starptautiskās tiesiskās palīdzības lūgumu ietvaros, atsaucoties uz Tunisijas iestāžu 2011. gada 19. janvāra un 2012. gada 10. janvāra lūgumiem.

145    Taču aplūkojamajā gadījumā Padome neapgalvo, ka pirms Lēmumu 2018/141 un 2019/135 pieņemšanas tai būtu bijis iespējams iepazīties ar dokumentiem, kas apliecinātu līdzīgu procesuālo darbību esamību konkrēti attiecībā uz prasītāju. It īpaši, kā tas jau vairākkārt konstatēts (skat. 123., 135. un 139. punktu iepriekš), Tunisijas iestāžu 2017. gada oktobrī un 2018. gada oktobrī nosūtītie dokumenti, kurus Padome lietas materiālos iesniegusi kopā ar savu 2020. gada 16. marta rakstveida atbildi, neliecina par jebkādu procesuālo virzību konkrēti attiecībā uz šo personu.

146    Ir tiesa, ka 2017. gada 5. oktobra sprieduma Mabrouk/Padome (T‑175/15, EU:T:2017:694) 224. punktā un 2018. gada 15. novembra sprieduma Mabrouk/Padome (T‑216/17, nav publicēts, EU:T:2018:779) 55. punktā konstatētais, uz ko atsaucas Padome, balstījās arī uz kopumā paveiktajām procesuālajām darbībām kriminālizmeklēšanā attiecībā uz prasītāju šajā lietā, kurā bija iesaistīts arī liels skaits citu personu, un nevis vienīgi uz procesuālajām darbībām konkrēti attiecībā uz minēto prasītāju. No minētā Vispārējā tiesa citastarp secināja, ka Tunisijas iestāžu Padomei iesniegto dokumentu mērķis ir bijis uzsvērt, ka lietas, kurā bija iesaistīts konkrētais prasītājs, izmeklēšanā procesuālā virzība faktiski notiek, kā arī uzsvērt šīs lietas sarežģītību, ņemot vērā iesaistīto personu skaitu un nepieciešamos izmeklēšanas pasākumus, tostarp starptautiskās tiesiskās palīdzības lūgumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 5. oktobris, Mabrouk/Padome, T‑175/15, EU:T:2017:694, 205. un 222. punkts, un 2018. gada 15. novembris, Mabrouk/Padome, T‑216/17, nav publicēts, EU:T:2018:779, 52. punkts).

147    Tādējādi tas bija nevis tikai Tunisijas iestāžu kopumā paveiktais procesuālajā virzībā, bet arī konkrēti attiecībā uz prasītāju šajās lietās veiktās procesuālās darbības, kas Vispārējai tiesai ļāva konstatēt faktisku procesuālo virzību. Taču iepriekš vairākkārt atgādināto iemeslu dēļ norāžu trūkums uz tādām konkrētām procesuālajām darbībām izskatāmajā lietā neļauj nonākt pie līdzīga secinājuma.

148    Tātad jāsecina, ka vērtējumā par to, vai ir ievērotas prasītāja tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā, Padome ir pieļāvusi tādu kļūdu, kas ir pamats Lēmumu 2018/141 un 2019/135 atcelšanai. Tomēr vēl ir jāizvērtē arī otrā pamata trešā daļa.

c)      Par otrā pamata trešo daļu, kurā norādīts uz Padomes papildus veicamo pārbaužu neesamību

149    Prasītājs apgalvo, ka secīgie lēmumi par viņa norādīšanas apstrīdētajā sarakstā pagarināšanu ir balstīti uz Tunisijas iestāžu konspektīvajiem un lakoniskajiem, un reizēm neparakstītajiem apliecinājumiem. Viņš uzsver, ka, neraugoties uz viņa apsvērumiem, saskaņā ar kuriem pret viņu sāktā tiesvedība formāli nevirzījās uz priekšu, Padome nekā nepārbaudīja izmeklēšanas virzību un nepieprasīja papildu informāciju kopš 2011. gada. Viņa ieskatā, tādā situācijā pastāv risks, ka ierobežojošie pasākumi var tikt pagarināti bezgalīgi. Turklāt tas, ka Tunisijas iestādes katru gadu ir atkārtojušas to pašu informāciju, nesniedzot nekādas jaunas ziņas par konkrētās tiesvedības norisi, esot vājinājis šīs informācijas ticamību. It īpaši, prasītāja ieskatā, Padomei esot bijis jāpieprasa informācija par minētās tiesvedības apturēšanas iemesliem un ilgumu. Viņš secina, ka Padome ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka tai nav pienākuma veikt papildu pārbaudes. Replikā viņš pamatojas uz tiem pašiem argumentiem, kuri norādīti trešā pamata otrās daļas pamatojumā.

150    Padome uzskata, ka ir veikusi vajadzīgās pārbaudes, tai skaitā par to, vai notiek kriminālizmeklēšana, kas sākta pret prasītāju par faktiem, kuri kvalificējami kā valsts līdzekļu piesavināšanās Lēmuma 2011/72 1. panta 1. punkta izpratnē. Tā uzsver, ka prasītājs neapstrīd tādas izmeklēšanas esamību. Turklāt tā apgalvo, ka, pieņemot Lēmumus 2018/141 un 2019/135, tā ir balstījusies uz Tunisijas iestāžu apliecinājumiem par tādu izmeklēšanu. Papildus tam tā uzskata, ka 2017. gada 5. oktobra sprieduma Mabrouk/Padome (T‑175/15, EU:T:2017:694) 224. punktā un 2018. gada 15. novembra sprieduma Mabrouk/Padome (T‑216/17, nav publicēts, EU:T:2018:779) 55. punktā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka tā ir veikusi padziļinātu pārbaudi par izmeklēšanas stāvokli lietā 19592/1, kurā ir iesaistīts arī prasītājs. Visbeidzot, tā atkārto argumentus, kurus tā sniegusi savā atbildē uz trešā pamata otro daļu.

151    Iesākumā norādāms, ka, lai gan prasītājs un Padome ir izteikušies par trešā pamata otro un trešo daļu kopā attiecīgi replikā un atbildē uz repliku, šīs daļas tomēr attiecas uz divām dažādām kļūdām vērtējumā, no kurām pirmajā ir runa par vērtējumu tam, vai Tunisijas iestādes ir ievērojušas prasītāja tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā, un otrajā būtībā ir runa par to, vai Lēmumu 2018/141 un 2019/135 pieņemšanas laikā Padomei bija pietiekams faktiskais pamats, lai saglabātu prasītāja vārdu apstrīdētajā sarakstā.

152    Tādējādi, it īpaši – ņemot vērā 2018. gada 19. decembra sprieduma Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) 25.–30., 34. un 37. punktā ietvertos apsvērumus, kuri atgādināti iepriekš 113. punktā, šie abi jautājumi ir cieši saistīti, un līdzīgu iemeslu dēļ kā iepriekš 118.–147. punktā izklāstītie šī otrā pamata daļa ir pamatota.

153    Šajā ziņā ir pietiekami norādīt, ka citastarp no 2018. gada 19. decembra sprieduma Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) 28. punkta izriet – lai pārliecinātos, ka prasītāja paturēšana apstrīdētajā sarakstā ir balstīta uz pietiekami stingru faktisko pamatu, Padomei ir jāpārbauda ne vien tas, vai ir konstatējams noritošs process pret prasītāju par faktiem, kas kvalificējami kā valsts līdzekļu piesavināšanās, bet turklāt arī tas, vai šādos procesos ir ievērotas tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

154    It īpaši saistībā ar tiesībām uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā iepriekš 116. punktā tika norādīts, ka Padomei ir jāpārliecinās, ka tai ir pietiekamas ziņas par tās tiesvedības stāvokli un gaitu, kas sākta pret prasītāju, lai izvērtētu, vai šīs tiesības varbūtēji nav pārkāptas.

155    Taču šajā otrā pamata daļā prasītājs tieši pārmet Padomei, ka tā nav veikusi pārbaudes par tās tiesvedības stāvokli un gaitu, kas sākta pret viņu, kaut gan saskaņā ar viņa norādīto šī tiesvedība attiecībā uz viņu nav noritējusi un ir ilgusi kopš 2011. gada.

156    Līdz ar to aplūkojamajā gadījumā Padome, atbildot uz prasītāja apgalvojumiem, nevar aprobežoties ar norādi uz to, ka tai ir tikai pienākums pārbaudīt, vai attiecībā uz viņu notiek kriminālizmeklēšana par faktiem, kas kvalificējami kā valsts līdzekļu piesavināšanās Lēmuma 2011/72 1. panta 1. punkta izpratnē, un tāda argumentācija ir uzreiz noraidāma.

157    Runājot par norādi uz 2017. gada 5. oktobra sprieduma Mabrouk/Padome (T‑175/15, EU:T:2017:694) 224. punktā un 2018. gada 15. novembra sprieduma Mabrouk/Padome (T‑216/17, nav publicēts, EU:T:2018:779) 55. punktā konstatēto, ir pietiekami norādīt, ka līdzīgu iemeslu dēļ kā iepriekš 142.–147. punktā izklāstītie ar to nevar pierādīt, ka Padome ir veikusi pietiekamas pārbaudes par tās tiesvedības stāvokli un gaitu, kurā ir iesaistīts prasītājs.

158    Līdz ar to no iepriekš minētā izriet, ka Padome nav pierādījusi, ka Lēmumu 2018/141 un 2019/135 pieņemšanas brīdī tai bija pietiekams faktiskais pamats, lai pagarinātu termiņu, uz kādu prasītāja vārds tiek saglabāts apstrīdētajā sarakstā, trūkstot ziņām par tiesvedības stāvokli un gaitu konkrēti attiecībā uz viņu. Tātad ir jāsecina, ka Padome ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, secinot, ka tai nebija jāveic papildu pārbaudes šajā ziņā. Tātad otrā pamata trešā daļa ir pamatota.

159    Otrā pamata otrās un trešās daļas izvērtējums liek secināt, ka šīs daļas ir pamatotas, ciktāl ir runa gan par Lēmumu 2018/141, gan arī par Lēmumu 2019/135. Līdz ar to, tā kā nav nepieciešams izvērtēt nedz otrā pamata pirmo daļu, nedz arī pirmo un trešo pamatu vai pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai, ņemot vērā iepriekš 83.–106. punktā izklāstītos principus, ir ievērots pienākums norādīt pamatojumu, ciktāl ir runa par šiem lēmumiem, tie ir atceļami, ciktāl tie attiecas uz prasītāju.

160    Tagad ir jāizvērtē Padomes lūgums saglabāt apstrīdēto lēmumu iedarbību, vismaz ciktāl šis lūgums attiecas uz Lēmumiem 2018/141 un 2019/135, ņemot vērā to, ka attiecībā uz Lēmumu 2020/117 šis lūgums ir bezpriekšmetisks, jo iepriekš 76. punktā Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka prasība ir noraidāma, ciktāl tā ir vērsta pret šo pēdējo lēmumu.

2.      Par Padomes lūgumu Vispārējai tiesai saglabāt apstrīdēto lēmumu iedarbību attiecībā uz prasītāju līdz apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņa beigām vai, ja apelācijas sūdzība tiek iesniegta, līdz tās noraidīšanai, ciktāl šis lūgums attiecas uz Lēmumiem 2018/141 un 2019/135

161    Padome apgalvo, ka Lēmumu 2018/141 un 2019/135 atcelšanas gadījumā tās tūlītēja iedarbība nozīmē neatgriezenisku risku apdraudēt jebkādas vēlākas iespējamas prasītāja līdzekļu iesaldēšanas efektivitāti, ļaujot šim pēdējam pārcelt visus vai daļu savu aktīvu ārpus Savienības. Turklāt tā uzskata – nevar izslēgt, ka nākotnē varētu būt pamats prasītāju no jauna iekļaut apstrīdētajā sarakstā. Atbildē uz repliku tā apgalvo, ka pastāv tiesiskās drošības apdraudējuma risks atšķirības dēļ starp Lēmumu 2018/141 un 2019/135 daļējas atcelšanas datumu un Regulas Nr. 101/2011 daļējas atcelšanas datumu.

162    Prasītājs iebilst pret to, ka Vispārējā tiesa ierobežo Lēmumu 2018/141 un 2019/135 atcelšanas iedarbību Padomes lūgtajā veidā. Viņš uzsver, ka apstrīd līdzekļu iesaldēšanu kopš 2011. gada un ka ir lūdzis paātrinātu procesu, ņemot vērā tā ilgumu un viņa nestabilo materiālo situāciju. Minēto lēmumu iedarbības saglabāšana to atcelšanas gadījumā būtu uzskatāma par viņa tiesību uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā aizskārumu un pašu nepamatoto pasākumu nepamatotu pagarināšanu. Turklāt viņš apliecina, ka viņam nav pārceļamu aktīvu un arī viņš pats nespēj pamest Savienību.

163    Šajā ziņā rodas jautājums, vai, kā to apgalvo Padome, Lēmumu 2018/141 un 2019/135 atcelšanas sekas ir tādas, kas var neatgriezeniski apdraudēt jebkādas vēlākas iespējamas prasītāja līdzekļu iesaldēšanas efektivitāti gadījumā, ja šī iestāde uzskatītu par pamatotu tādu pasākumu piemērot no jauna.

164    Jāatgādina, ka spriedumiem, ar kuriem Vispārējā tiesa atceļ kādas Savienības iestādes vai struktūras lēmumu, principā ir tūlītēja iedarbība, ja vien Vispārējā tiesa, pamatojoties uz LESD 264. panta otro daļu, neizlemj pagaidām saglabāt atceltā lēmuma iedarbību. Tādējādi, ja netiek piemēroti šie noteikumi, atceltais lēmums tiek dzēsts no tiesību sistēmas ar atpakaļvērstu spēku un tiek uzskatīts par nekad nepastāvējušu (spriedums, 2014. gada 2. aprīlis, Ben Ali/Padome, T‑133/12, nav publicēts, EU:T:2014:176, 83. punkts).

165    Tomēr aplūkojamajā gadījumā atceļami ir tikai Lēmumi 2018/141 un 2019/135, un, tā kā prasība, ciktāl tā attiecas uz Lēmumu 2020/117, ir jānoraida iepriekš 68.–76. punktā norādīto iemeslu dēļ, pēc šā sprieduma pasludināšanas šis pēdējais lēmums paliks spēkā.

166    Taču Lēmums 2020/117 nav aprobežojies ar prasītāja saglabāšanu apstrīdētajā sarakstā, un, kā tas ir norādīts iepriekš 14. punktā, ar to Lēmuma 2011/72 pielikums un tātad minētais saraksts ir aizstāts ar jaunu pielikumu. Tātad jāsecina, ka Lēmumu 2018/141 un 2019/135 atcelšana nenozīmēs, ka nekavējoties pēc sprieduma pasludināšanas no Lēmuma 2011/72 1. pantā minēto personu un vienību saraksta, kas iekļauts šā jaunā lēmuma A daļā, tiks dzēsts prasītāja vārds.

167    Protams, ņemot vērā iepriekš 111.–158. punktā izklāstīto šā sprieduma pamatojumu, kas kalpo kā nepieciešamais atbalsts Lēmumu 2018/141 un 2019/135 atcelšanai, tā pasludināšanas datumā Padomei atbilstoši LESD 266. pantam ir jāveic nepieciešamie pasākumi minētā sprieduma izpildes nodrošināšanai, kas aplūkojamajā gadījumā nozīmē pārskatīt prasītāja iekļaušanu Lēmuma 2011/72 pielikumā esošajā sarakstā, ņemot vērā šo pamatojumu. Tādējādi šīs pārskatīšanas rezultātā Padomei var nākties atcelt šo iekļaušanu gadījumā, ja tā jau nebūs novērsusi Vispārējās tiesas minētajā pamatojumā konstatētās nepilnības.

168    Tomēr, pirmkārt, šāda atcelšana nevar automātiski izrietēt no šī sprieduma, un, ja nepieciešams, tas ir jādara Padomei. Otrkārt, gadījumā, ja pirms Lēmuma 2020/117 pieņemšanas Padome jau būtu novērsusi šā sprieduma pamatojumā konstatētās nepilnības, tā, pabeidzot pārskatīšanu, varētu nolemt paturēt prasītāju Lēmuma 2011/72 pielikumā pievienotajā sarakstā. Ir tiesa, ka tāds lēmums, kuru Padomei turklāt vajadzētu paziņot prasītājam un juridiski pietiekami pamatot, nebūtu vienīgi apstiprinošs akts un tātad būtu apstrīdams (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 5. oktobris, Mabrouk/Padome (T‑175/15, EU:T:2017:694, 155. punkts un tajā minētā judikatūra). Ņemot to vērā, pielikt punktu prasītāja iekļaušanai minētajā sarakstā būtu iespējams tikai varbūtējā jaunā prasībā par šo lēmumu.

169    No iepriekš minētā izriet, ka Padome nav pierādījusi, ka Lēmumu 2018/141 un 2019/135 atcelšana ar tūlītēju iedarbību var neatgriezeniski apdraudēt prasītāja līdzekļu iesaldēšanas efektivitāti. Tātad minēto lēmumu iedarbības saglabāšana nešķiet attaisnojama. Līdz ar to nav pamata apmierināt Padomes lūgumu šajā ziņā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

170    Saskaņā ar Reglamenta 134. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

171    Aplūkojamajā gadījumā, tā kā Padomei nolēmums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši prasītāja prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Atcelt Padomes Lēmumu (KĀDP) 2018/141 (2018. gada 29. janvāris), ar ko groza Lēmumu 2011/72/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām un vienībām saistībā ar situāciju Tunisijā, un Padomes Lēmumu (KĀDP) 2019/135 (2019. gada 28. janvāris), ar ko groza Lēmumu 2011/72/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām un vienībām saistībā ar situāciju Tunisijā, ciktāl tie attiecas uz Slim Ben Tijani Ben Haj Hamda Ben Ali.

2)      Pārējā daļā prasību noraidīt.

3)      Eiropas Savienības Padome sedz savus, kā arī atlīdzina Ben Ali tiesāšanās izdevumus.

Costeira

Gratsias

Kancheva

Berke

 

      Perišin

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2020. gada 28. oktobrī.

Sekretārs

 

Priekšsēdētāja

E. Coulon

 

M. J. Costeira


Satura rādītājs


I. Tiesvedības priekšvēsture un faktiskie apstākļi

II. Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

III. Juridiskais pamatojums

A. Par to prasījumu pieņemamību, kuri saistīti ar Lēmumu 2019/135 un 2020/117 atcelšanu

1. Par to prasījumu pieņemamību, kuri saistīti ar Lēmuma 2019/135 atcelšanu

2. Par to prasījumu pieņemamību, kuri saistīti ar Lēmuma 2020/117 atcelšanu

B. Par lietas būtību

1. Par otro pamatu, kurā norādīts uz “acīmredzamām” kļūdām vērtējumā

a) Ievada apsvērumi

b) Par otrā pamata otro daļu, kurā norādīts uz Padomes kļūdu vērtējumā saistībā ar to, vai Tunisijas iestādes ievērojušas prasītāja tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā

c) Par otrā pamata trešo daļu, kurā norādīts uz Padomes papildus veicamo pārbaužu neesamību

2. Par Padomes lūgumu Vispārējai tiesai saglabāt apstrīdēto lēmumu iedarbību attiecībā uz prasītāju līdz apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņa beigām vai, ja apelācijas sūdzība tiek iesniegta, līdz tās noraidīšanai, ciktāl šis lūgums attiecas uz Lēmumiem2018/141 un 2019/135

Par tiesāšanās izdevumiem


*      Tiesvedības valoda – franču.