Apelācijas sūdzība, ko 2023. gada 29. augustā UG iesniedza par Vispārējās tiesas (septītā palāta paplašinātā sastāvā) 2023. gada 21. jūnija spriedumu lietā T-571/17 RENV UG/Komisija
(Lieta C-546/23 P)
Tiesvedības valoda – franču
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: UG (pārstāvis: M. Richard, advokāts)
Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija
Prasījumi
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:
atcelt Vispārējās tiesas (septītā palāta paplašinātā sastāvā) 2023. gada 21. jūnija spriedumu, kas starp šīm pusēm pasludināts lietā T-571/17 RENV, ciktāl tajā ir uzskatīts, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas atlaišana no darba bijusi pamatota un viņai ir piespriests atlīdzināt trešdaļu no Komisijas tiesāšanās izdevumiem;
pārņemot lietu izskatīšanai, piešķirt apelācijas sūdzības iesniedzējai summu 68 000 EUR apmērā kā atlīdzību par mantisko kaitējumu;
piešķirt apelācijas sūdzības iesniedzējai summu 40 000 EUR apmērā par viņas morālo kaitējumu;
piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt izmaksas par advokātu, kurš apelācijas sūdzības iesniedzējai bija jānolīgst, lai aizstāvētu savas intereses šajā prasībā, kas provizoriski tiek novērtētas 10 000 EUR apmērā, ar skaidru atrunu par summas palielināšanos;
piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzējas advokāta izdevumus saistībā ar šo strīdu, kas tiek novērtēti 30 000 EUR apmērā.
Pamati un galvenie argumenti
Pirmkārt, tiek pārmests, ka pārsūdzētajā spriedumā esot pārkāpts aizliegums atlaist no amata bērna kopšanas atvaļinājuma dēļ, kas izriet no Regulas Nr. 31, ar kuru nosaka Eiropas Ekonomikas kopienas un Eiropas Atomenerģijas kopienas Civildienesta noteikumus un pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 42.a panta, to lasot kopsakarā ar minimālajām prasībām, kas ietvertas Pamatnolīguma par bērna kopšanas atvaļinājumu (Direktīva 2010/18/ES 1 ) 5. panta 4. punktā, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 33. panta 2. punktā.
Lēmums par apelācijas sūdzības iesniedzējas atlaišanu esot bijis tieši balstīts uz to, ka viņa izmantojusi bērna kopšanas atvaļinājumu, kas veidojot diskrimināciju un pārkāpjot Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “Eiropas Cilvēktiesību konvencija”, saīsinājumā “ECPAK”) 14. pantu kopsakarā ar ECPAK 8. pantu, kuri garantē tiesības uz ģimenes dzīvi, kā arī ECPAK Protokola Nr. 12 1. pantu.
Otrkārt, tiek pārmests, ka spriedumā esot sagrozīts vēstulē sniegtais atlaišanas pamatojums un lietas materiālos neparādās, ka atlaišana bija pamatota ar apelācijas sūdzības iesniedzējas darbību arodbiedrībā personāla pārstāves lomā, kas ievēlēta Personāla vietējā komitejā un Personāla centrālajā komitejā.
Katrā ziņā lēmums par personāla pārstāvja atlaišanu no darba citu iemeslu, nevis smagu iemeslu dēļ, esot to minimālo prasību pārkāpums, kas paredzētas Direktīvas 2002/14/EK 1 7. pantā, kā arī Hartas 12. pantā. Turklāt tā esot diskriminācija arodbiedrības darbību izpildes dēļ, ko aizliedz ECPAK 14. pants kopsakarā ar 11. pantu.
Treškārt, tāpat tiek pārmests, ka spriedumā neesot norādītas visas Komisijas acīmredzamās kļūdas vērtējumā, ko tā pieļāvusi atlaišanas pamatojuma vēstulē, it īpaši nostādot Komisiju procesuāli privileģētā situācijā salīdzinājumā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju un tādējādi negarantējot procesuālo tiesību vienlīdzību un pārkāpjot ECPAK 6. pantu un Hartas 47. pantu, kuros ir nodrošinātas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību.
It īpaši apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka viņai esot tikušas liegtas tiesības tikt uzklausītai, kas izriet no Civildienesta noteikumu 51. panta 2. punkta; atlaišanas pamatojums esot bijis neprecīzs; viņa apstrīd, ka ir bijusi vairākās neattaisnotās prombūtnēs; apgalvotā nepietiekamā profesionālā kompetence neesot pierādīta.
Ceturtkārt, pakārtoti, apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd viņai noteiktā soda samērīgumu.
Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un izmaksāt zaudējumu atlīdzību 68 000 EUR apmērā par mantisko kaitējumu un 40 000 EUR par morālo kaitējumu.
____________
1 Padomes Direktīva 2010/18/ES (2010. gada 8. marts), ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku [bērna kopšanas] atvaļinājumu un atceļ Direktīvu 96/34/EK (OV 2010 , L 68, 13. lpp. ).
1 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/14/EK (2002. gada 11. marts), ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā (OV 2002, L 80, 29. lpp.).