Lieta C‑512/08

Eiropas Komisija

pret

Francijas Republiku

Valsts pienākumu neizpilde – EKL 49. pants – Sociālais nodrošinājums – Medicīniskā aprūpe, kuru paredzēts veikt citā dalībvalstī un kurai jāizmanto smagās medicīniskās iekārtas – Iepriekšējas atļaujas saņemšanas prasība – Citā dalībvalstī veikta plānotā aprūpe – Starpība starp seguma līmeņiem, kas ir spēkā attiecīgi apdrošināšanas dalībvalstī un uzturēšanās dalībvalstī – Sociāli apdrošinātās personas tiesības uz kompetentās iestādes palīdzību papildus uzturēšanās dalībvalsts iestādes sniegtajai palīdzībai

Sprieduma kopsavilkums

Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Ierobežojumi – Valsts tiesiskais regulējums attiecībā uz citā dalībvalstī radušos medicīnisko izdevumu atlīdzināšanu

(EKL 49. pants)

Dalībvalsts nav pārkāpusi EKL 49. pantā paredzētos pienākumus, ja saskaņā ar tās valsts tiesisko regulējumu, izņemot īpašas situācijas, kas tostarp saistītas ar apdrošinātās personas veselības stāvokli vai nepieciešamās aprūpes steidzamo raksturu, ir jāsaņem iepriekšēja atļauja, lai kompetentā iestāde atbilstoši dalībvalstī, kurā tā darbojas, spēkā esošajiem noteikumiem par apdrošināšanas segumu atlīdzinātu tādas aprūpes izdevumus, kuru plānots saņemt citā dalībvalstī un kurai ir jāizmanto smagās medicīniskās iekārtas ārpus stacionārās aprūpes infrastruktūras.

Lai gan šāds tiesisks regulējums var atturēt vai pat liegt valsts sociālā nodrošinājuma sistēmā apdrošinātajām personām vērsties pie citā dalībvalstī reģistrētajiem medicīnisko pakalpojumu sniedzējiem, lai saņemtu attiecīgo aprūpi, un līdz ar to gan attiecībā uz šīm apdrošinātajām personām, gan attiecībā uz šiem pakalpojumu sniedzējiem ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, tomēr, ņemot vērā riskus attiecībā uz sabiedrības veselības politikas organizāciju un sociālā nodrošinājuma sistēmas finansiālo līdzsvaru, šāda prasība atbilstoši pašlaik spēkā esošajām Savienības tiesībām ir jāuzskata par pamatotu ierobežojumu. Šie riski ir saistīti ar to, ka neatkarīgi no tā, vai smagās medicīniskās iekārtas, kas vispusīgi uzskaitītas attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā, ir paredzēts ierīkot un izmantot stacionārās aprūpes iestādēs vai citās iestādēs, ir jābūt iespējai attiecināt uz šīm iekārtām tādu plānošanas politiku kā tā, kas noteikta šajā tiesiskajā regulējumā, tostarp attiecībā uz to skaitu un ģeogrāfisko izvietojumu, lai sekmētu mērķi nodrošināt visā valsts teritorijā racionālu, ilgtspējīgu, līdzsvarotu un pieejamu pirmrindas veselības aprūpi, kā arī lai, cik vien iespējams, izvairītos no jebkādas finanšu, tehnisko un darbaspēka resursu izšķērdēšanas.

Ja nav pierādījumu par administratīvo praksi, kas būtu pretrunā Savienības tiesībām, un apdrošinātās personās šajā sakarā nav iesniegušas sūdzības, valsts tiesiskais regulējums – kas apstiprināts ar vismaz vienu valsts augstākās tiesas nolēmumu un kurā noteikts vispārīgs princips, saskaņā ar kuru valsts kompetentā iestāde valsts sociālā nodrošinājuma sistēmā apdrošinātai personai atlīdzina citā dalībvalstī vai kādā Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu dalībvalstī sniegtās veselības aprūpes izdevumus saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem kā tad, ja aprūpe tiktu saņemta attiecīgajā dalībvalstī, un nepārsniedzot to izdevumu summu, kas faktiski radušies apdrošinātajai personai, – nerada situāciju, kurā valsts sociālā nodrošinājuma sistēmā apdrošinātām personām varētu tikt liegtas tiesības uz papildu atlīdzību gadījumā, kas paredzēts 2001. gada 12. jūlija spriedumā lietā C‑368/98 Vanbraekel u.c., proti, ja uzturēšanās dalībvalstī sniegto stacionārās aprūpes pakalpojumu izdevumu atlīdzības summa, kas izriet no šajā dalībvalstī spēkā esošo normu piemērošanas, ir mazāka nekā summa, kas izrietētu no apdrošināšanas dalībvalstī spēkā esošo tiesību aktu piemērošanas. Ņemot vērā šī tiesiskā regulējuma formulējuma vispārīgumu, tas ietver tiesības uz papildu atlīdzību, kas jāmaksā valsts kompetentajai iestādei minētajā spriedumā paredzētajā gadījumā.

(sal. ar 27., 28., 32., 37., 42., 43., 51., 57., 58. un 67.–69. punktu)