VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta paplašinātā sastāvā)
2023. gada 11. oktobrī (*)
Civildienests – EIB personāls – Atalgojums – Apgādājamā bērna pabalsts – Pabalsti izglītībai – Nepamatotu maksājumu atgūšana – Akta izdevēja kompetences neesamība – Noilguma termiņa pārkāpums
Lietā T‑529/22
QT, ko pārstāv L. Levi, advokāte,
prasītāja,
pret
Eiropas Investīciju banku (EIB), ko pārstāv G. Faedo un J. Pawlowicz, pārstāvji, kuriem palīdz A. Glavasevic un V. Wellens, advokāti,
atbildētāja,
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Svenningsens [J. Svenningsen], tiesneši K. Makiokī [C. Mac Eochaidh], J. Laitenbergers [J. Laitenberger], H. Martins i Peress de Nanklaress [J. Martín y Pérez de Nanclares] (referents) un M. Stanku [M. Stancu],
sekretāre: H. Ēriksone [H. Eriksson], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,
pēc 2023. gada 20. jūnija tiesas sēdes,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasību, kas pamatota ar LESD 270. pantu un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 50.a pantu, prasītāja QT lūdz, pirmkārt, atcelt Eiropas Investīciju bankas (EIB) 2021. gada 28. septembra lēmumu atgūt 61 186,61 EUR, kas kā pabalsti izglītībai, apgādājamā bērna pabalsti un saistītās priekšrocības nepamatoti izmaksāti laikposmā no 2014. gada jūlija līdz 2017. gada jūnijam (turpmāk tekstā – “lēmums par atgūšanu”), kā arī EIB 2022. gada 20. maija lēmumu, ar kuru ir noraidīta viņas administratīvā sūdzība (turpmāk tekstā – “lēmums, ar ko noraidīta administratīvā sūdzība”) un, otrkārt, atlīdzināt kaitējumu, kas viņai esot nodarīts ar šiem lēmumiem.
Tiesvedības priekšvēsture
2 Prasītāja ir EIB darbiniece kopš 2006. gada 16. marta. No 2014. gada jūlija līdz 2017. gada jūnijam, ieskaitot, viņa saņēma apgādājamā bērna pabalstus un pabalstus izglītībai (turpmāk tekstā – “strīdīgie pabalsti”) par savu dēlu saistībā ar pēdējā minētā mācībām niršanā bez akvalanga šajā laikposmā Apnea Academy West Europe, kas atrodas Adehē [Adeje] (Spānija).
3 Pēc informācijas, ko Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) saņēmis no EIB darbinieka par iespējamiem pārkāpumiem pabalstu izglītībai un atvasināto tiesību piešķiršanā EIB, tas 2017. gada novembrī sāka izmeklēšanu attiecībā uz 70 EIB darbiniekiem, tostarp prasītāju.
4 2018. gada 16. aprīlī OLAF informēja prasītāju, ka attiecībā uz viņu ir sākta izmeklēšana.
5 2020. gada 7. decembrī OLAF paziņoja EIB savu galīgo ziņojumu, kurš sagatavots 2020. gada 4. decembrī un kurā EIB bija ieteikts sākt, pirmkārt, disciplinārlietu attiecībā uz prasītāju un, otrkārt, procedūru strīdīgo pabalstu, kā arī atvasināto priekšrocību atgūšanai par laikposmu no 2014. gada jūlija līdz 2017. gada jūnijam.
6 Prasītāja tika informēta, ka ar 2021. gada 29. janvāra vēstuli EIB ir paziņots OLAF ziņojums, ar ko ir pabeigta tā izmeklēšana, un pēdējā minētā ieteikumi, norādot viņai arī, ka EIB īstenos divas atsevišķas procedūras.
7 2021. gada 21. jūnija elektroniskā pasta vēstulē EIB sīkāk paskaidroja, kādas summas veido kopējo summu 61 186,61 EUR, kuru EIB ir noteikusi atgūšanas nolūkā, un aicināja prasītāju iesniegt apsvērumus, ko viņa iesniedza 2021. gada 17. augustā.
8 2021. gada 28. jūnijā EIB paziņoja prasītājai OLAF galīgo ziņojumu un uzaicināja viņu uz sēdi pirms disciplinārlietas sākšanas.
9 Ar 2021. gada 28. septembra elektroniskā pasta vēstuli EIB pieņēma lēmumu par atgūšanu atbilstoši atmaksas grafikam, saskaņā ar kuru no prasītājas ikmēneša algas laikposmā no 2021. gada septembra līdz 2030. gada decembrim tiks ieturēta summa 565,79 EUR.
10 2022. gada 20. maijā EIB pieņēma lēmumu, ar ko noraidīta administratīvā sūdzība, kuru prasītāja bija iesniegusi 2021. gada 29. novembrī.
Lietas dalībnieku prasījumi
11 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt lēmumu par atgūšanu un lēmumu, ar ko noraidīta administratīvā sūdzība (turpmāk tekstā kopā – “apstrīdētie lēmumi”);
– piespriest EIB atmaksāt atgūtās summas, kam pieskaitīti nokavējuma procenti atbilstoši Eiropas Centrālās bankas (ECB) procentu likmei, kurai pieskaitīti 2 procentpunkti;
– piespriest EIB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
12 EIB prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par atcelšanas prasījumu priekšmetu
13 No pastāvīgās judikatūras izriet, ka prasījumi atcelt tiesību aktus, kas formāli vērsti pret lēmumu, ar kuru ir noraidīts pirmstiesas pieteikums, ar ko apstrīd nelabvēlīgo aktu, gadījumā, ja šiem prasījumiem nav patstāvīga satura, nozīmē, ka Vispārējā tiesā tiek apstrīdēts šis akts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 7. septembris, KL/EIB, T‑651/20, nav publicēts, EU:T:2022:512, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).
14 Tomēr tiešs lēmums, ar ko ir noraidīts pirmstiesas pieteikums, ņemot vērā tā saturu, var nebūt apstrīdētā akta apstiprinājums. Tā tas ir gadījumā, kad lēmumā, ar ko ir noraidīts pirmstiesas pieteikums, ir pārskatīta ieinteresētās personas situācija, ņemot vērā jaunus tiesiskos un faktiskos apstākļus, vai ja ar to tiek grozīts vai papildināts sākotnējais lēmums. Šādos gadījumos pirmstiesas pieteikuma noraidījums ir akts, kas ir pakļauts pārbaudei tiesā, kura to ņem vērā, izvērtējot apstrīdētā akta tiesiskumu, vai pat uzskata to par nelabvēlīgu aktu, ar ko ir aizstāts apstrīdētais akts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 24. aprīlis, HF/Parlaments, T‑584/16, EU:T:2017:282, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).
15 Šajā gadījumā prasītāja norāda, ka viņas prasījumi, kas vērsti pret lēmumu, ar kuru noraidīta administratīvā sūdzība, ir pieņemami, jo šī lēmuma pielikumā viņai tika paziņots jauns dokuments, proti, 2022. gada 26. aprīļa paziņojums, kas pievienots lietas materiāliem, atbildot uz iebildumu, kurš attiecas uz lēmuma par atgūšanu autora kompetences neesamību.
16 Lai gan ar lēmumu, ar ko noraidīta administratīvā sūdzība, nav grozīta lēmuma par atgūšanu rezolutīvā daļa saistībā ar atgūstamo summu un atgūšanas kārtību, tas tomēr pilnībā nav zaudējis savu autonomo saturu. Lai gan ar lēmumu, ar ko noraidīta administratīvā sūdzība, ir apstiprināts lēmums par atgūšanu, tas ietver papildu pamatojumu, atbildot uz šo sūdzību, kurā ir sniegti precizējumi un ir lemts par prasītājas celtajiem iebildumiem, it īpaši par iebildumu, kas attiecas uz lēmuma par atgūšanu autora kompetences neesamību.
17 Šādos apstākļos, tā kā prasītāja savu argumentāciju attiecībā uz katru no apstrīdētajiem lēmumiem nav nošķīrusi, tie ir jāizskata kopā (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2018. gada 18. septembris, Dreute/Parlaments, T‑732/17, nav publicēts, EU:T:2018:582, 42. punkts).
Par lietas būtību
Par prasītājas prasījumu pirmo daļu
18 Atcelšanas prasījumu pamatojumam prasītāja izvirza četrus pamatus. Pirmais attiecas uz lēmuma par atgūšanu autora kompetences neesamību, otrais – uz EIB darbiniekiem piemērojamo administratīvo noteikumu (turpmāk tekstā – “AN”) 16.3. pantā paredzētā piecu gadu noilguma termiņa pārkāpumu, trešais – uz šīs pašas tiesību normas pārkāpumu, runājot par nosacījumiem, kas ir jāizpilda atgūšanas nolūkā, un ceturtais – uz 2.2.3. un 2.2.4. panta pārkāpumu, kā arī acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
– Par pirmo pamatu, kas attiecas uz lēmuma par atgūšanu autora kompetences neesamību
19 Pirmajam pamatam būtībā ir divas daļas, no kurām pirmā attiecas uz to, ka Individuālo tiesību un maksājumu nodaļas vadītājai (turpmāk tekstā – “nodaļas vadītāja”) nav tikušas likumīgi tālāk deleģētas pilnvaras, lai pieņemtu lēmumu par atgūšanu, un otrā – uz to, ka minētajā lēmumā nav divu parakstu.
20 Pirmkārt, EIB apgalvo, ka lēmumu par atgūšanu nodaļas vadītāja ir pieņēmusi atbilstoši pilnvaru tālākai deleģēšanai, kura a posteriori apstiprināta ar 2022. gada 26. aprīļa paziņojumu, kas pievienots lietas materiāliem. Otrkārt, EIB norāda, ka elektroniskā pasta vēstule, kurā ir ietverts šis lēmums, ir nosūtīta ārpus tālākam deleģējumam, kas ir paredzēts tās noteikumos, kuros nav minēti lēmumi par atgūšanu, kas izriet no OLAF izmeklēšanas.
21 Vispirms jānorāda, ka lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka persona, kuras kompetencē ir pieņemt lēmumus par nepamatoti izmaksāto summu atgūšanu, principā ir EIB Personāla ģenerāldirektore. Skaidrs ir arī tas, ka strīdīgā lēmuma par atgūšanu autors ir nevis Personāla ģenerāldirektore, bet nodaļas vadītāja. Savukārt EIB uzskata, ka nodaļas vadītāja šajā ziņā no minētās direktores ir saņēmusi likumīgu tālāku pilnvaru deleģējumu.
22 Pirmām kārtām, jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pilnvaru deleģēšana netiek prezumēta un ka pat ar tiesībām deleģēt savas pilnvaras pilnvaru deleģētājai iestādei par to deleģēšanu ir jāpieņem skaidri izteikts lēmums, un šī deleģēšana var attiekties tikai uz skaidri definētām izpildes pilnvarām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1958. gada 13. jūnijs, Meroni/Augstā Iestāde, 9/56, EU:C:1958:7, 42.–44., 46. un 47. punkts, un 2005. gada 26. maijs, Tralli/ECB, C‑301/02 P, EU:C:2005:306, 43. punkts).
23 Šajā gadījumā EIB tiesas sēdē precizēja, ka pilnvaru tālāka deleģēšana, saskaņā ar kuru nodaļas vadītāja pieņēma lēmumu par atgūšanu, bija nerakstiska tālāka deleģēšana. Šī tālākā deleģēšana tomēr izriet no Personāla ģenerāldirektores 2021. gada 29. janvāra vēstules prasītājai, kurā pēdējai minētajai bija darīts zināms nodoms veikt atgūšanu, kā arī minētās direktores piekrišana, kas ir skaidri minēta lēmumā par atgūšanu.
24 Jākonstatē, ka lietas materiālu elementi neļauj pamatot šādas tālākas deleģēšanas esamība.
25 Personāla ģenerāldirektores 2021. gada 29. janvāra vēstules saturs nepierāda, ka viņa būtu nolēmusi strīdīgo pabalstu atgūšanas materiālo izpildi tālāk deleģēt viņas vadītajiem dienestiem, no kuriem viens ir arī Individuālo tiesību un maksājumu nodaļa. Šajā vēstulē prasītāja tikai ir informēta par OLAF ieteikumiem pēc tā veiktās izmeklēšanas attiecībā uz prasītāju, par EIB nodomu tos īstenot cik vien iespējams drīz un īstenot šos ieteikumus atsevišķi.
26 Turklāt tas, ka lēmumā par atgūšanu ir minēta Personāla ģenerāldirektores piekrišana šim lēmumam, nevar tikt uzskatīts par līdzvērtīgu minētās ģenerāldirektores pieņemtam skaidram lēmumam šī sprieduma 22. punktā minētās judikatūras izpratnē nodot nodaļas vadītājai pilnvaras īstenot OLAF ieteikto atgūšanas procedūru. Turklāt šī ģenerāldirektore nav viena no elektroniskā pasta vēstules, ar kuru tika pieņemts lēmums par atgūšanu, adresātēm.
27 Runājot par 2022. gada 26. aprīļa paziņojumu, kas pievienots lietas materiāliem un ar ko Personāla ģenerāldirektore ir apstiprinājusi, ka nodaļas vadītājai tālāk deleģējusi pilnvaras pieņemt lēmumu par atgūšanu, pati EIB savos procesuālajos dokumentos, kā arī tiesas sēdē atzina, ka tas nevarēja veidot pilnvaru likumīgu tālāku deleģēšanu, jo tika sagatavots pēc minētā lēmuma.
28 Tādējādi, ciktāl pilnvaru tālāka deleģēšana nav pierādīta, jāsecina, ka lēmumu par atgūšanu ir pieņēmusi persona, kam nebija kompetences.
29 Otrām kārtām, no judikatūras, protams, izriet, ka lēmums, ko ir pieņēmusi persona, kurai nav kompetences tāpēc, ka nav ievēroti noteikumi par to pilnvaru sadalījumu, kas tai ir piešķirtas, var tikt atcelts tikai tad, ja minēto noteikumu neievērošana aizskar kādu no garantijām, kuras ierēdņiem ir piešķirtas ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumiem vai noteikumiem par labu pārvaldību personāla vadības jomā (spriedumi, 1973. gada 30. maijs, Drescig/Komisija, 49/72, EU:C:1973:58, 13. punkts; 2007. gada 7. februāris, Caló/Komisija, T‑118/04 un T‑134/04, EU:T:2007:37, 68. punkts, un 2017. gada 17. novembris, Teeäär/ECB, T‑555/16, nav publicēts, EU:T:2017:817, 52. punkts).
30 Tomēr jāatgādina arī, ka noteikumi par labu pārvaldību personāla vadības jomā prasa, lai kompetenču sadalījums iestādēs būtu skaidri noteikts un publicēts. Šāds pats pienākums ir EIB vadības institūcijām, kuru situācija nekādā ziņā neatšķiras no tās, kādā ir citu Savienības organizāciju un iestāžu vadība attiecībās ar saviem darbiniekiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 17. novembris, Teeäär/ECB, T‑555/16, nav publicēts, EU:T:2017:817, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).
31 Kā izriet no šī sprieduma 22.–28. punkta, lēmuma par atgūšanu autora iespējamā kompetence nebija nedz skaidri noteikta, nedz publicēta.
32 No tā izriet, ka lēmums par atgūšanu ir pieņemts, neraugoties uz kompetences neesamību, kas apdraudēja noteikumus par labu pārvaldību personāla vadības jomā, un ka minētais lēmums ir jāatceļ kopumā. Līdz ar to lēmumā, ar ko noraidīta administratīvā sūdzība, arī ir pieļauta tiesību kļūda, ciktāl tajā ir secināts, ka nodaļas vadītājas kompetencē bija pieņemt lēmumu par atgūšanu.
33 Tādējādi pirmā pamata pirmā daļa ir jāapmierina, neanalizējot otro daļu par diviem parakstiem.
34 Vispārējā tiesa, lai nodrošinātu pareizu tiesvedības norisi, tomēr uzskata par lietderīgu pārbaudīt arī otro pamatu.
– Par otro pamatu, kas attiecas uz piecu gadu noilguma termiņa pārkāpumu
35 Prasītāja būtībā norāda, ka EIB ir pārkāpusi AN 16.3. pantā paredzēto piecu gadu noilguma termiņu, laikposmā no 2014. gada jūlija līdz 2017. gada jūnijam veikdama izmaksāto strīdīgo pabalstu atgūšanu. Saskaņā ar iepriekš minēto piecu gadu noilguma termiņu atgūšana nevarēja attiekties uz summām, kas izmaksātas līdz 2016. gada 28. septembrim, proti, piecus gadus pirms lēmuma par atgūšanu pieņemšanas dienas.
36 EIB turpretim apgalvo, ka OLAF izmeklēšanas sākšana noteikti pārtrauca noilguma termiņu strīdīgo pabalstu atgūšanai, sākot no dienas, kad prasītāja tika informēta par izmeklēšanas sākšanu attiecībā uz viņu, proti, no 2018. gada 16. aprīļa, līdz OLAF galīgā ziņojuma izdošanai 2020. gada 4. decembrī, kas viņai tika paziņots 2020. gada 7. decembrī.
37 Vispirms jāatgādina, ka tāpat kā paredzēts Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 85. pantā, AN 16.3. pantā ir noteikts šādi:
“16.3. Nepamatoti izmaksāto summu atgūšana
Summas, kas nepamatoti izmaksātas personāla loceklim vai tā tiesību pārņēmējiem saskaņā ar šiem [AN], atmaksā, ja to saņēmējs zināja, ka maksājums nav likumīgs, vai arī ja tas bija tik acīmredzami, ka tās saņēmējs nevarēja par to nezināt.
Atgūšana var tikt sadalīta pa vairākiem mēnešiem. Tā mēnesī nedrīkst pārsniegt vienu piekto daļu no personāla locekļa mēneša pamatalgas.
Atgūšana jāveic piecu gadu laikā no dienas, kad summa ir tikusi nepamatoti izmaksāta, ja vien [EIB] var pierādīt, ka saņēmējs apzināti ir maldinājis administrāciju, lai iegūtu attiecīgo summu. Šādā gadījumā, pat ja piecu gadu termiņš ir pagājis, prasība par atgūšanu nevar tikt atzīta par spēkā neesošu.”
38 Šajā lietā, pirmkārt, jāprecizē, ka EIB neapgalvo, ka uz šo gadījumu attiecas izņēmums no AN 16.3. panta 3. punkta otrajā teikumā paredzētā noilguma termiņa piemērošanas. Otrkārt, EIB savos procesuālajos rakstos atgādina – tas, vai prasītāja to apzināti ir maldinājusi, lai iegūtu strīdīgos pabalstu, esot jāizskata iespējamā disciplinārlietā, kas esot jāīsteno atsevišķi no atgūšanas procedūras. Tiesas sēdē tā Vispārējai tiesai norādīja, ka ir sākusi šādu procedūru, kas šobrīd vēl joprojām norisinās.
39 Savukārt EIB uzskata, ka piecu gadu noilguma termiņš, kas piemērojams šajā gadījumā, OLAF izmeklēšanas norises laikā ticis pārtraukts. Šādu pārtraukumu var izsecināt no Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 883/2013 (2013. gada 11. septembris) par izmeklēšanu, ko veic OLAF, un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1073/1999 un Padomes Regulu (Euratom) Nr. 1074/1999 (OV 2013, L 248, 1. lpp.), noteikumiem, it īpaši no tās 5. panta 3. punkta. Tā apgalvo, ka saskaņā ar minēto tiesību normu, kamēr OLAF veic iekšēju izmeklēšanu, attiecīgās organizācijas un struktūras vienlaikus nesāk izmeklēšanu par tiem pašiem faktiem. Turklāt tā norāda, ka OLAF ar 2018. gada 14. jūnija elektroniskā pasta vēstuli formāli tai lika atturēties vienlaikus veikt izmeklēšanas, līdz nav pabeigta minētā izmeklēšana. Tādējādi tā apgalvo, ka nekādā veidā nespēja rīkoties, tāpēc noilgums attiecībā uz to nevarēja turpināties.
40 EIB arī norādīja, ka piecu gadu noilguma termiņa pārtraukšana ar OLAF izmeklēšanas sākšanu notiek saskaņā ar labas pārvaldības principu un lojālas sadarbības principu, kas izriet no LESD 13. panta. Tā uzskata, ka pretējs risinājums liegtu jebkādu iespēju atgūst summas, kas nepamatoti izmaksātas tās darbiniekiem, ikreiz, kad par tām tiktu veikta gara un sarežģīta OLAF izmeklēšana.
41 Visbeidzot – EIB uzskata, ka piecu gadu noilguma termiņa pārtraukšanas princips OLAF izmeklēšanas gadījumā judikatūrā ir pieļauts, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES, Euratom) 2018/1046 (2018. gada 18. jūlijs) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (OV 2018, L 193, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Finanšu regula). EIB norāda, ka nav nozīmes, vai attiecībā uz to pastāv pozitīva tiesību norma, kas paredz šādu pārtraukšanu.
42 Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru noilguma termiņa uzdevums ir nodrošināt tiesisko drošību, un šī fundamentālā prasība nepieļauj, ka administrācija uz neierobežotu laiku varētu atlikt savu pilnvaru īstenošanu (spriedums, 2021. gada 9. jūnijs, DI/ECB, T‑514/19, EU:T:2021:332, 58. punkts).
43 Lai noilguma termiņš pildītu savu funkciju – nodrošināt tiesisko drošību, tas ir jānosaka iepriekš, un paredzēt šī termiņa ilgumu, kā arī tā piemērošanas noteikumus ir Savienības likumdevēja kompetencē (spriedums, 1970. gada 15. jūlijs, ACF Chemiefarma/Komisija, 41/69, EU:C:1970:71, 19. un 20. punkts; skat. arī spriedumu, 2021. gada 17. marts, EJ/EIB, T‑585/19, nav publicēts, EU:T:2021:142, 33. punkts un tajā minētā judikatūra). Noilgums, liedzot bezgalīgi apšaubīt laika gaitā jau nostabilizējušās situācijas, stiprina tiesisko drošību, taču tas var arī pieļaut, ka nostabilizējas situācijas, kuras vismaz sākotnēji bija pretrunā likumam. Tātad tas, cik daudz to izmanto, izriet no strīda izšķiršanas starp tiesiskās noteiktības prasībām un likumīguma prasībām, ievērojot vēsturiskos un sociālos apstākļus, kas valda sabiedrībā kādā noteiktā laikā. Šī iemesla dēļ tas, kādu izvēli izdarīt, ir tikai likumdevēja ziņā, un, tiklīdz likumdevējs ir noteicis noilguma termiņu, tiesa to konkrētā lietā nevar aizstāt ar citu termiņu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 23. marts, ON/Komisija, T‑730/20, nav publicēts, EU:T:2022:155, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).
44 Šajā gadījumā no AN 16.3. panta skaidrā formulējuma izriet, ka summas, ko EIB nepamatoti izmaksājusi savam darbiniekam, tai ir jāatgūst piecu gadu termiņā, skaitot no to izmaksas dienas, izņemot, ja ir pierādīts attiecīgā darbinieka nodoms to maldināt šo summu saņemšanas nolūkā.
45 Turpretim AN 16.3. pantā nav nevienas atsauces uz noilguma termiņa pārtraukšanu vai apturēšanu, lai veiktu atgūšanu gadījumā, ja OLAF ir sācis izmeklēšanu par faktiem, ar kuriem ir pamatota šī atgūšana.
46 Tādējādi tiesiskā drošība nepieļauj, ka EIB varētu atsaukties uz OLAF izmeklēšanas sākšanu attiecībā uz kādu darbinieku, lai norādītu, ka noilguma termiņš ir bijis pārtraukts vai apturēts.
47 Regulas Nr. 883/2013 5. panta 3. punktā ir noteikts – “kamēr [OLAF] veic iekšēju izmeklēšanu, attiecīgās iestādes, struktūras, biroji vai aģentūras nesāk vienlaikus izmeklēt tos pašus faktus, ja vien tās ar [OLAF] nav vienojušās citādi”.
48 Jāuzsver, ka lēmuma par nepamatoti izmaksāto summu atgūšanu pieņemšana nevar līdzināties izmeklēšanai.
49 Runājot par EIB argumentu, kas attiecas uz labas pārvaldības un lojālas sadarbības principiem un konkrētāk – uz iespējamo OLAF rīkojumu EIB 2018. gada 14. jūlija elektroniskā pasta vēstulē, jākonstatē, ka šīs vēstules saturs neļauj secināt, ka OLAF bija skaidri lūdzis EIB neveikt strīdīgo pabalstu atgūšanu. Turklāt tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, EIB norādīja, ka tā šajā ziņā neapspriedās ar OLAF.
50 Šādos apstākļos nekas neliedza EIB atgūt summas, ko tā uzskatīja par nepamatoti izmaksātām prasītājai, pirms attiecībā uz viņu OLAF veiktās izmeklēšanas beigām.
51 Tādējādi pretēji tam, ko norāda EIB, tas, ka OLAF izmeklēšana nepārtrauc vai neaptur AN 16.3. pantā paredzēto noilguma termiņu, neliedz EIB visas iespējas atgūt nepamatoti izmaksātās summas garas un sarežģītas OLAF izmeklēšanas gadījumā, kas attiecas uz šādu maksājumu likumību, un nav pretrunā prasībai aizsargāt Savienības finansiālās intereses.
52 Katrā ziņā EIB savā tiesiskajā regulējumā bija jāpieņem noteikums, kas paredz šādu pārtraukšanu vai apturēšanu.
53 No iepriekš izklāstītā izriet – ja vien netiek pārkāpts tiesiskās drošības princips, nevar piekrist EIB argumentam, ka lojālas sadarbības un labas pārvaldības principi attaisno strīdīgo pabalstu atgūšanu pēc AN 16.3. pantā paredzētā piecu gadu termiņa.
54 Tādējādi lēmuma par atgūšanu pieņemšanas dienā EIB principā vairs nebija tiesību atgūt summas, kas kā strīdīgie pabalsti bija izmaksātas prasītājai līdz 2016. gada 28. septembrim. Pārējie EIB argumenti nevar atspēkot šo secinājumu.
55 Jānoraida EIB argumentācija, ka pirms piecu gadu noilguma termiņa beigām prasītāja zināja, ka administrācija ir apšaubījusi viņas tiesības saņemt strīdīgos pabalstus, jo AN 16.3. pantā šādā gadījumā nav paredzēta noilguma termiņa pārtraukšana vai apturēšana. Turklāt no minētās tiesību normas nepārprotami izriet, ka piecu gadu termiņa sākums nepamatoti izmaksāto summu atgūšanai ir to izmaksas diena, nevis diena, kad to saņēmējs uzzinājis par to nelikumīgo raksturu.
56 Tas pats attiecas uz analoģiju ar Finanšu regulas noteikumiem, uz ko atsaucas EIB. Ar šo argumentu EIB atsaucas uz 2016. gada 19. jūlija spriedumu HG/Komisija (F‑149/15, EU:F:2016:155), kurā esot pieļauts princips par piecu gadu noilguma termiņa pārtraukšanu OLAF izmeklēšanas gadījumā, un Vispārējā tiesa to tieši nav apšaubījusi 2021. gada 15. decembra spriedumā HG/Komisija (T‑693/16 P RENV‑RX, EU:T:2021:895). Jākonstatē, ka Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka Civildienesta noteikumu 85. pantā paredzētais noilguma termiņš nebija piemērojams minētajā lietā. Šī strīda pamats bija nevis nepamatotu summu izmaksa attiecīgajam ierēdnim, bet gan finanšu kaitējums, ko viņš ar savu rīcību nodarījis administrācijai. Turklāt no minētā sprieduma nepārprotami izriet, ka Vispārējā tiesa uzskatīja, ka piecu gadu noilguma termiņš, kas piemērojams Savienības prasījumiem pret trešām personām saskaņā ar Finanšu regulu, ko sāk skaitīt no šāda prasījuma konstatēšanas un ko pārtrauc ikviens akts par tā atgūšanu, nevarēja tikt piemērots ne tiešā veidā, ne arī kā saprātīga termiņa parametrs. Šis konstatējums ir pamatots ar to, ka šajās tiesību normās paredzētais noilgums var attiekties tikai uz posmu, kas seko pēc prasījuma konstatēšanas, nevis uz iepriekšēju posmu, piemēram, laikposmu, kurā norisinājās fakti, kas radīja šo prasījumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. decembris, HG/Komisija, T‑693/16 P RENV‑RX, EU:T:2021:895, 129. un 130. punkts).
57 Līdz ar to jākonstatē, ka apstrīdētie lēmumi ir pieņemti, pārkāpjot AN 16.3. pantā paredzēto piecu gadu noilguma termiņu saistībā ar summām, kas prasītājai izmaksātas līdz 2016. gada 28. septembrim.
58 No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka arī otrais pamats ir jāapmierina. Tādējādi apstrīdētie lēmumi ir jāatceļ.
Par prasītājas prasījumu otro daļu
59 Ar prasījumu otro daļu prasītāja lūdz atmaksāt summas, kuras atgūtas saskaņā ar apstrīdētajiem lēmumiem, pieskaitot nokavējuma procentus atbilstoši ECB likmei, kam savukārt pieskatīti 2 procentpunkti. Tiesas sēdē prasītāja precizēja, ka viņas lūguma mērķis bija, lai Vispārējā tiesa īstenotu savu neierobežoto kompetenci, kas tai piešķirta Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktā.
60 EIB apstrīd vajadzību Vispārējai tiesai īstenot neierobežotu kompetenci, ciktāl pasākumi, kas izraisītu apstrīdēto lēmumu atcelšanu, izpaustos kā to summu atmaksa, kuras atgūtas saskaņā ar minētajiem lēmumiem.
61 Šajā gadījumā jānorāda, ka Vispārējā tiesa nevar īstenot kompetenci, kas tai ir piešķirta Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktā, neatņemot lietderīgo iedarbību EIB pienākumam veikt pasākumus šī sprieduma izpildei saskaņā ar LESD 266. panta pirmo daļu. Apstrīdēto lēmumu atcelšanas dēļ EIB ir jāpieņem jauns lēmums, kas varētu būt pieņemts atšķirīgā formā, kuru Vispārējā tiesa nevar noteikt iepriekš, lemjot par prasītājas prasījumu otro daļu.
62 Šādos apstākļos prasītājas prasība par zaudējumu atlīdzību ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
63 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
64 Tā kā EIB spriedums ir nelabvēlīgs attiecībā uz visiem tā prasījumiem, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši prasītājas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Eiropas Investīciju bankas 2021. gada 28. septembra lēmumu atgūt 61 186,61 EUR, kas kā pabalsti izglītībai, apgādājamā bērna pabalsti un saistītās priekšrocības QT nepamatoti izmaksāti laikposmā no 2014. gada jūlija līdz 2017. gada jūnijam, kā arī EIB 2022. gada 20. maija lēmumu noraidīt viņas administratīvo sūdzību atcelt.
2) Prasību par zaudējumu atlīdzību noraidīt.
3) EIB atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Svenningsen | Mac Eochaidh | Laitenberger |
Martín y Pérez de Nanclares | | Stancu |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2023. gada 11. oktobrī.
[Paraksti]