EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS

(pirmā palāta)

2013. gada 7. maijā

Lieta F‑86/11

Robert McCoy

pret

Eiropas Savienības Reģionu komiteju

Civildienests – Ierēdņi – Invaliditātes pensija – Civildienesta noteikumu 78. panta piektā daļa – Atteikums atzīt, ka invaliditāti izraisījusi arodslimība

Priekšmets      Prasība, kas celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kurš ir piemērojams EAEK līgumam saskaņā ar tā 106a. pantu, un ar ko R. McCoy lūdz atcelt Eiropas Savienības Reģionu komitejas biroja 2010. gada 10. septembra lēmumu, ciktāl Reģionu komitejas birojs slimību, kuras dēļ prasītājam ir iestājusies invaliditāte, ir atteicies atzīt par arodslimību atbilstoši Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 78. panta piektajai daļai, kā arī piespriest Reģionu komitejai samaksāt EUR 10 000 kā atlīdzību par morālo kaitējumu, kas, kā prasītājs uzskata, viņam ir nodarīts, un atlīdzināt visus ar invaliditātes procedūru saistītos izdevumus

Nolēmums      atcelt Eiropas Savienības Reģionu komitejas biroja 2010. gada 10. septembra lēmumu par atteikšanos atzīt, ka slimība, kas izraisījusi R. McCoy invaliditāti, ir arodslimība Civildienesta noteikumu 78. panta piektās daļas izpratnē. Prasību pārējā daļā noraidīt. Eiropas Savienības Reģionu komiteja sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina R. McCoy tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņu celta prasība – Prasība par lēmumu, ar kuru noraidīta sūdzība – Pieņemamība

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

2.      Ierēdņi – Invaliditāte – Invaliditātes komiteja – Darba koleģiālais raksturs – Apjoms – Protokola sagatavošana – Nebūtisks nosacījums

(Civildienesta noteikumu II pielikuma 7. pants)

3.      Ierēdņi – Invaliditāte – Invaliditātes komiteja – Sēžu aizklātības ievērošana – Piemērojamība – Medicīniskais kopsavilkuma ziņojums – Pienākums paziņot iecelējinstitūcijai un tieši attiecīgajam ierēdnim – Neesamība

(Civildienesta noteikumu 26.a pants un 78. panta piektā daļa un II pielikuma 9. pants)

4.      Ierēdņi – Invaliditāte – Invaliditātes komiteja – Civildienesta noteikumu tiesību normu mērķis

(Civildienesta noteikumu 78. pants un II pielikuma 9. pants)

5.      Ierēdņi – Invaliditāte – Invaliditātes komiteja – Secinājumi, kuros ir izdarīta atkāpe no medicīniskās komisijas secinājumiem, kā arī no agrākajiem medicīniskajiem ziņojumiem – Pienākums norādīt pamatojumu – Apjoms – Ierēdnis, kam ir profesionāls konflikts ar saviem priekšniekiem

(Civildienesta noteikumu 73. un 78. pants)

6.      Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Slimības profesionālās izcelsmes un invaliditātes profesionālās izcelsmes noteikšana – Atšķirīgas procedūras – Fakti, kas izraisīja slimību un kas noteikti ir daļa no faktiem, kuri izraisīja iespējamo invaliditāti

(Civildienesta noteikumu 73. un 78. pants)

7.      Pensijas – Invaliditātes pensija – Slimības profesionālās izcelsmes noteikšana – Invaliditātes komitejas kompetence – Apjoms – Robežas

(Civildienesta noteikumu 78. pants)

1.      Prasījumi atcelt tiesību aktus, kas formāli ir vērsti pret lēmumu, ar kuru ir noraidīta sūdzība, gadījumā, ja šim lēmumam nav autonoma satura, nozīmē, ka Civildienesta tiesā izskatīšanai tiek iesniegts akts, pret kuru ir iesniegta sūdzība.

Šajā ziņā, ja ar lēmumu noraidīt sūdzību ir apstiprināts sākotnējais akts, precizējot apsvērumus, ar kādiem tas ir pamatots, sākotnējā nelabvēlīgā akta tiesiskums ir jāpārbauda, ņemot vērā pamatojumu, kas ir ietverts lēmumā noraidīt sūdzību, jo tiek uzskatīts, ka šis pamatojums atbilst minētā tiesību akta pamatojumam.

Tādējādi prasījumiem atcelt tiesību aktu, kas ir vērsti pret lēmumu noraidīt sūdzību, nav autonoma satura, un ir jāuzskata, ka prasība ir vērsta pret sākotnējo aktu, kura pamatojums ir precizēts ar lēmumu noraidīt sūdzību.

(skat. 55.–57. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1989. gada 17. janvāris, 293/87 Vainker/Parlaments, 8. punkts.

Pirmās instances tiesa: 2004. gada 10. jūnijs, T‑258/01 Eveillard/Komisija, 31. un 32. punkts.

Civildienesta tiesa: 2012. gada 18. aprīlis, F‑50/11 Buxton/Parlaments, 21. punkts un tajā minētā judikatūra.

2.      Invaliditātes komitejai darbs ir jāveic koleģiāli un katram tās loceklim ir jāsniedz iespēja pienācīgi paust savu viedokli.

Invaliditātes komitejas ārsti var pilnībā izdarīt secinājumus pēc koleģiālajām mutvārdu diskusijām un vajadzības gadījumā uzrakstīt ziņojumu pēc tam, jo tas nav būtisks nosacījums šīs komitejas apspriežu spēkā esamībai.

(skat. 61. un 64. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1987. gada 10. decembris, 277/84 Jänsch/Komisija; 1992. gada 19. jūnijs, C‑18/91 P, V./Parlaments, 20. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1990. gada 22. novembris, T‑54/89 V./Parlaments, 34. punkts; 2003. gada 27. februāris, T‑20/00 Camacho‑Fernandes/Komisija, 45. un nākamie punkti.

3.      Invaliditātes komitejai, kura ir sapulcējusies saistībā ar procedūru attiecībā uz atzīšanu, vai attiecīgā ierēdņa iegūto invaliditāti ir izraisījusi arodslimība, atbilstoši Civildienesta noteikumu 78. panta piektajai daļai, nav pienākuma iecēlējinstitūcijas zināšanai un pirms tās administratīvā lēmuma pieņemšanas rakstīt medicīnisko kopsavilkuma ziņojumu, kurā ir norādīts uz Invaliditātes komitejas darbu, jo iecēlējinstitūcija katrā ziņā nevar piekļūt minētajam ziņojumam, uz ko faktiski attiecas Invaliditātes komitejas darba aizklātība.

Medicīniskais kopsavilkuma ziņojums, ko Invaliditātes komiteja sagatavo savu secinājumu pamatojumam, ietilpst tās darbā, kas ir aizklāts tā rakstura, satura un iesaistītās medicīniskās informācijas dēļ, un tādējādi tas netiek paziņots nedz iecēlējinstitūcijai, nedz tieši attiecīgajam ierēdnim. Šis medicīniskais ziņojums ir ietverts attiecīgā ierēdņa medicīnas lietā, kurai ierēdnim ir piekļuve saskaņā ar Civildienesta noteikumu 26.a pantu.

Tādējādi Invaliditātes komitejas secinājumi, kuri noteikti ir jāpaziņo iecēlējinstitūcijai, pirms tā pieņem lēmumu, ir jānošķir no analīzēm un medicīniskajiem apsvērumiem, kas attiecīgā gadījumā ir ietverti Invaliditātes komitejas vai atsevišķu tās locekļu medicīniskajā kopsavilkuma ziņojumā vai medicīniskajos kopsavilkuma ziņojumos, kuri ir iekļauti ieinteresētā ierēdņa medicīnas lietā, bet kuri netiek paziņoti iecēlējinstitūcijai.

(skat. 65.–67. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 1997. gada 3. jūnijs, T‑196/95 H/Komisija, 95. punkts.

Civildienesta tiesa: 2012. gada 6. novembris, F‑41/06 RENV Marcuccio/Komisija, 151. punkts, par kuru ir iesniegta apelācijas sūdzība Eiropas Savienības Vispārējā tiesā lietā T‑20/13 P.

4.      Mērķis, kas ir izvirzīts Civildienesta noteikumu tiesību normās par Invaliditātes komiteju, ir uzticēt medicīnas ekspertiem galīgo vērtējumu visos medicīnas jautājumos, ko neviena iecēlējinstitūcija nevar īstenot savas iekšējās administratīvās uzbūves dēļ.

(skat. 78. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 1992. gada 27. februāris, T‑165/89 Plug/Komisija, 75. punkts; 2004. gada 23. novembris, T‑376/02 O/Komisija, 29. punkts un tajā minētā judikatūra.

5.      Ja Invaliditātes komitejai ir uzdoti sarežģīti medicīniski jautājumi, kuri attiecas uz cēloņsakarību starp slimību, kāda ir ieinteresētajai personai, un to, ka šī persona veic profesionālo darbību iestādē, Invaliditātes komitejai, konkrēti, ir jānorāda lietas materiālos esošie pierādījumi, uz ko tā pamatojas, un būtiskas atšķirības gadījumā jāprecizē iemesli, kuru dēļ tā atkāpjas no atsevišķiem agrākajiem un atbilstošiem medicīniskajiem ziņojumiem, kas ieinteresētajai personai ir labvēlīgāki.

Turklāt, pat ja Invaliditātes komiteja, kurai ir jāpieņem nolēmums saskaņā ar Civildienesta noteikumu 78. pantu, var izdarīt citādus secinājumus, nekā secinājumi, ko ir izdarījusi ārstu komisija, kurai bija jāpieņem nolēmums atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam, tad tomēr, ja Invaliditātes komiteja, kurai ir iesniegta ieinteresētās personas lieta, ir vēlējusies sagaidīt rezultātu procedūrā, kas veikta atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam, tai ir jāizklāsta iemesli, kuru dēļ tā ir atkāpusies no medicīniskajos ziņojumos ietvertā vērtējuma – kurš ir ļāvis atzīt, ka slimība ir arodslimība atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam, – un skaidri un loģiski ir jānorāda minētie iemesli gan secinājumos, kas paziņoti iecēlējinstitūcijai, gan medicīniskajā kopsavilkuma ziņojumā, kas, iespējams, ir sagatavots pēc tam.

Šajā ziņā, kad ir norādīts, ka pastāv profesionāls konflikts starp ieinteresēto personu un viņa priekšniekiem, kā arī kad uz nelabvēlīgo viņa darba vidi ir norādīts ne tikai agrākajos medicīniskajos ziņojumos, bet arī citos oficiālos dokumentos, kas attiecas uz ieinteresēto personu, – lai gan parasti ir grūti iesniegt rakstveida pierādījumus, lai pierādītu, ka priekšnieki slikti izturējušies, – Invaliditātes komitejai ir skaidri un precīzi jāpamato savs lēmums neņemt vērā šādus pierādījumus.

(skat. 85., 86. un 96. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 1999. gada 15. decembris, T‑300/97 Latino/Komisija, 77. un 78. punkts.

Civildienesta tiesa: 2010. gada 14. septembris, F‑79/09 AE/Komisija, 66., 67. un 72. punkts; 2011. gada 11. maijs, J/Komisija, 56.–61. un 92. punkts un tajos minētā judikatūra.

6.      Ja procedūra, kura ir sākta atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam un kuras mērķis ir noteikt, vai ierēdņa slimība ir arodslimība, ir juridiski nošķirta no procedūras, kas ir sākta atbilstoši Civildienesta noteikumu 78. pantam, lai noteiktu, vai viņa invaliditāti ir izraisījusi arodslimība, tad abu procedūru rašanās fakti tomēr ir tie paši vai katrā ziņā fakti, kas attiecas uz slimības rašanos, noteikti ietilpst faktos attiecībā uz varbūtējās invaliditātes rašanos.

(skat. 109. punktu)

7.      Invaliditātes komitejai, ievērojot savas pilnvaras, ir jāsniedz medicīnisks vērtējums, nevis juridisks vērtējums jautājumā par to, vai invaliditāti ir izraisījusi arodslimība. Tādēļ Invaliditātes komitejai ir jāizpēta, vai no medicīniskā viedokļa attiecīga ierēdņa invaliditāti izraisīja vai neizraisīja arodslimība, kura radusies viņa darba apstākļu dēļ.

(skat. 119. punktu)

Atsauce

Tiesa: 1987. gada 21. janvāris, 76/84 Rienzi/Komisija, 9. un 12. punkts.