Language of document : ECLI:EU:F:2009:105

CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2009. gada 10. septembrī

Lieta F‑139/07

Rinse van Arum

pret

Eiropas Parlamentu

Civildienests – Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Civildienesta noteikumu 90. pantā paredzētās sūdzības apjoms

Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar kuru R. van Arum prasa, pirmkārt un galvenokārt, izsvītrot no viņa 2005. gada novērtējuma ziņojuma konkrētas piezīmes un pievienot citus elementus, kā arī pakārtoti atcelt minēto ziņojumu un turpinājumā papildus pakārtoti noteikt, ka viņam ir jāpaziņo visi pierādījumi, kas attiecas uz novērtējuma ziņojuma saturu, un ka Civildienesta tiesai ir jāpieņem lēmums par faktiem un strīdīgajiem vērtējumiem, kurus izvirzīja prasītājs, otrkārt, piespriest Parlamentam atlīdzināt kaitējumu viena eiro apmērā

Nolēmums Prasību noraidīt. Katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Pienākums norādīt pamatojumu – Pirmā vērtētāja pienākums pamatot savus apsvērumus vai vērtējumus – Neesamība

(Civildienesta noteikumu 43. pants)

2.      Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Lēmuma piešķirt nopelnu punktus pieņemšana bez sagatavota novērtējuma ziņojuma galīgās versijas

(Civildienesta noteikumu 43. pants)

3.      Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Pārbaude tiesā

(Civildienesta noteikumu 43. pants)

4.      Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Pienākums norādīt pamatojumu – Apjoms

(Civildienesta noteikumu 43. pants)

5.      Ierēdņi – Personas lieta – Pienākums paziņot ierēdnim par lēmumu pievienot personas lietai viņa novērtējuma ziņojumu

(Civildienesta noteikumu 26. pants)

6.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Prasība lemt atbilstoši tiesību aktiem

(Civildienesta tiesas Reglamenta 87. panta 1. punkts)

1.      Ierēdnim var būt nelabvēlīgs novērtējuma ziņojums un līdz ar to arī tajā ietvertie galīgie komentāri, tāpēc jāpamato ir tie, nevis apsvērumi un vērtējumi, kurus tostarp ir izteicis pirmais vērtētājs. Tādējādi tas, ka ziņojumu komiteja, iespējams, nav norādījusi pamatojumu, nevar apšaubīt minētā novērtējuma ziņojuma tiesiskumu.

(skat. 44. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 2007. gada 7. marts, T‑110/04 Sequeira Wandschneider/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑0000. un II‑A‑2‑0000. lpp., 108. punkts.

2.      Kad iecēlējinstitūcija pieņem lēmumu piešķirt nopelnu punktus, kaut arī tās rīcībā vēl nav ierēdņa novērtējuma ziņojuma galīgās versijas tāpēc, ka pēdējais minētais šo ziņojumu iestādē ir pārsūdzējis, minētais lēmums ir netieši atkarīgs no novērtēšanas galīgā rezultāta, kāds tiek iegūts pēc visu tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanas. Tādējādi administrācija var mainīt ierēdnim piešķiramo nopelnu punktu skaitu, ja izrādās, ka pēc ierēdņa iestādē veiktās pārsūdzības vai vajadzības gadījumā pēc viņa sūdzības novērtējuma ziņojums ir jāgroza. Ar to, ka lēmums par nopelnu punktu piešķiršanu ir ticis pieņemts pirms galīgā novērtējuma ziņojuma, nav pietiekami, lai uzskatītu, ka minētais lēmums ir ietekmējis iestādē veiktās pārsūdzības rezultātu un līdz ar to – novērtējuma ziņojumu, jo lēmums par piešķiršanu, kas pieņemts, katrā ziņā ņemot vērā novērtēšanas galīgo rezultātu, var tikt grozīts, ja galīgais novērtējuma ziņojums atšķirtos no tā sākotnējas versijas.

(skat. 47. un 48. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2009. gada 10. septembris, F‑47/07 Behmer/Parlaments, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp., 78. un 79. punkts.

3.      Novērtējuma ziņojumā ir izklāstīts vērtētāju brīvi formulēts viedoklis. Tādējādi šos vērtējumus pēc sava rakstura nevar pakļaut Kopienas tiesas objektīvai kontrolei; Kopienu tiesa nav tiesīga ar savu vērtējumu aizstāt to personu vērtējumu, kuras ir atbildīgas par novērtējamās personas darba novērtēšanu. Kopienu iestādēm patiešām ir plaša rīcības brīvība, novērtējot savu ierēdņu darbu. Uz novērtējuma ziņojumos ietvertajiem ierēdņus vērtējošajiem spriedumiem neattiecas pārbaude tiesā, kas ir veicama tikai attiecībā uz iespējamām formas kļūdām, acīmredzamām kļūdām vērtētāja novērtējumos, kā arī attiecībā uz iespējamu pilnvaru nepareizu izmantošanu. Tāpat iecēlējinstitūcija ar savu novērtējumu nevar aizstāt to vērtētāju novērtējumu, kas ir atbildīgi par ierēdņa darba novērtēšanu, jo iecēlējinstitūcija tāpat kā Kopienu tiesa ne vienmēr pārzina katra ierēdņa konkrēto situāciju. Līdz ar to vērtētāju veikto konkrētu ierēdņu novērtējumu kontrole – ko savukārt veic minētā iecēlējinstitūcija – var tikt ierobežota, veicot tikai acīmredzamu kļūdu pārbaudi. Tāpēc šai iestādei nevar pārmest, ka pirmstiesas procedūrā tā nav vērtētāja veikto novērtējumu attiecībā uz prasītāja sniegtajiem pakalpojumiem aizstājusi ar savu novērtējumu, atbildējusi uz visiem apstrīdētajiem punktiem un izvērtējusi visus prasītāja juridiskos argumentus.

(skat. 56. un 62. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1980. gada 3. jūlijs, 6/79 un 97/79 Grassi/Padome, Recueil, 2141. lpp., 15. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1994. gada 26. oktobris, T‑18/93 Marcato/Komisija, Recueil FP, I‑A‑215. un II‑681. lpp., 45. punkts; 2003. gada 20. maijs, T‑179/02 Pflugradt/ECB, Recueil FP, I‑A‑149. un II‑733. lpp., 46. punkts; 2006. gada 13. jūlijs, T‑285/04 Andrieu/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑161. un II‑A‑2‑775. lpp., 99. punkts; 2007. gada 12. septembris, T‑249/04 Combescot/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑0000. un II‑A‑2‑0000. lpp., 78. punkts.

4.      Novērtējuma ziņojuma pamatojums principā ir atrodams vairākās sadaļās, kas attiecas uz spējām, efektivitāti un uzvedību dienestā. Taču novērtējuma ziņojuma pamatojums var izrietēt arī no precizējumiem, kurus papildus šim ziņojumam ir sniegusi administrācija it īpaši pie novērtēšanas procedūras piederošās iekšējās pirmstiesas procedūras ietvaros. Novērtējuma ziņojums – neņemot vērā dažu piezīmju, kas ir bijušas ietvertas šī ziņojuma pirmajā versijā, iespējamu dzēšanu – ir jāuzskata par pietiekami pamatotu tad, ja prasītājs ir varējis novērtēt viņa sniegto pakalpojumu vispārējā vērtējuma, kādu ir piešķīruši vērtētāji, pamatotību.

Turklāt Civildienesta noteikumu 43. pantā nav ietverta nekāda norāde attiecībā uz pienākumu pamatot ar faktiem novērtējuma ziņojumā ietvertos komentārus. Tieši pretēji, vērtētājam ir plaša rīcības brīvība, novērtējot attiecīgo personu darbu. Šādas rīcības brīvības esamība nozīmē, ka vērtētājiem nav ne pienākuma norādīt novērtējuma ziņojumā visus atbilstošos faktiskos un tiesiskos apstākļus, lai pamatotu savu vērtējumu, ne arī pienākuma izvērtēt un atbildēt uz visiem punktiem, kurus apstrīd novērtējamā persona. Šādus secinājumus neatspēko novērtēšanas vadlīniju esamība, kurās ir ietverti saistoši noteikumi, kurus ir izstrādājusi pati administrācija un kuri tai ir jāievēro. Minētajās vadlīnijās ietvertais noteikums – kurā ir paredzēts, ka vērtējums, saskaņā ar kuru novērtējamās personas sniegtie pakalpojumi ir izcili vai nepietiekami, ir jāpiešķir, vienlaikus to komentējot ar faktiem, – nav pārkāpts gadījumā, ja vērtētājs, uzskatīdams, ka novērtējamās personas pakalpojumi nav bijuši ne īpaši izcili, ne arī īpaši nepietiekami, nav norādījis šādus komentārus.

(skat. 80., 82., 88.–91. un 96. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 1992. gada 16. jūlijs, T‑1/91 Della Pietra/Komisija, Recueil, II‑2145. lpp., 32. punkts; Marcato/Komisija, minēts iepriekš, 45. punkts; 1996. gada 12. decembris, T‑380/94 AIUFFASS un AKT/Komisija, Recueil, II‑2169. lpp., 57. lpp.; Pflugradt/ECB, minēts iepriekš, 46. punkts; 2005. gada 1. marts, T‑258/03 Mausolf/Eiropols, Krājums‑CDL, I‑A‑45. un II‑189. lpp., 25. punkts; 2005. gada 10. maijs, T‑193/03 Piro/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑121. un II‑547. lpp., 59. punkts; 2005. gada 25. oktobris, T‑50/04 Micha/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑339. un II‑1499. lpp., 36. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 39. un 40. punkts.

5.      Civildienesta noteikumu 26. panta vienīgais mērķis ir ļaut ierēdnim iesniegt apsvērumus par visiem dokumentiem, kas apliecina viņa administratīvo statusu, un par visiem ziņojumiem, kas attiecas uz viņa spējām, efektivitāti un uzvedību dienestā. Ja administrācija ir darījusi zināmu ierēdnim novērtējuma ziņojumu pirms tas ir ticis reģistrēts viņa lietā un pirms ierēdnim ir bijusi iespēja par to izteikt savus apsvērumus, tad šajā gadījumā nevar uzskatīt, ka ir pārkāpts minētais Civildienesta noteikumu 26. pants. Turklāt, kaut arī Civildienesta noteikumu 26. pantā administrācijai ir noteikts pienākums informēt ierēdni par klasificējošo aktu, tajā administrācijai nav paredzēts pienākums paziņot ierēdnim lēmumu par klasificēšanu.

(skat. 133.–135. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 1998. gada 28. maijs, T‑78/96 un T‑170/96 W/Komisija, Recueil FP, I‑A‑239. un II‑745. lpp., 99. punkts; 2001. gada 6. marts, T‑77/99 Ojha/Komisija, Recueil FP, I‑A‑61. un II‑293. lpp., 56.–61. punkts; 2005. gada 13. decembris, T‑155/03, T‑157/03 un T‑331/03 Cwik/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑411. un II‑1865. lpp., 50.–52. un 73. punkts.

6.      Atbilstoši Civildienesta tiesas Reglamenta 87. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Prasījumos ietverto prasību lemt par tiesāšanās izdevumiem atbilstoši tiesību aktiem nevar uzskatīt par prasību piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus lietas dalībniekam, kuram tiesvedības iznākums ir nelabvēlīgs.

(skat. 146. un 148. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1992. gada 9. jūnijs, C‑30/01 P Lestelle/Komisija, Recueil, I‑3755. lpp., 38. punkts; 2004. gada 29. aprīlis, C‑470/00 P Parlaments/Ripa di Meana u.c., Recueil, I‑4167. lpp., 86. punkts.

Civildienesta tiesa: 2008. gada 10. jūlijs, F‑141/07 Maniscalco/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp., 30.–33. punkts.