ĢENERĀLADVOKĀTA HENRIKA SAUGMANDSGORA ĒES
[HENRIK SAUGMANDSGAARD ØE]
SECINĀJUMI,
sniegti 2020. gada 2. aprīlī (1)
Lieta C‑186/19
Supreme Site Services GmbH,
Supreme Fuels GmbH & Co KG,
Supreme Fuels Trading Fze
pret
Supreme Headquarters Allied Powers Europe
(Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija un nolēmumu izpilde civillietās un komerclietās – Regula (ES) Nr. 1215/2012 – Piemērošanas joma – 1. panta 1. punkts – Jēdziens “civillietas un komerclietas” – Pagaidu vai aizsardzības pasākumi – Tiesvedība saistībā ar apķīlāšanas atcelšanu – Prasība, ko cēlusi starptautiska organizācija – Darbība vai bezdarbība, īstenojot valsts varu – Jēdziens – Tiesvedība pēc būtības, kas ierosināta, lai panāktu, ka tiek konstatēta līgumiska prasījuma esamība – Degvielas piegāde miera uzturēšanas misijas vajadzībām – Šīs starptautiskās organizācijas imunitāte pret izpildi
I. Ievads
1. Šis Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Regulas (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (2) 1. panta 1. punkta un 24. panta 5. punkta interpretāciju.
2. Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar pagaidu noregulējuma tiesvedību, ko ir ierosinājusi starptautiska organizācija Supreme Headquarters Allied Powers Europe (turpmāk tekstā – “SHAPE”), lūdzot atcelt darījuma konta apķīlāšanu, ko veica Supreme Site Services GmbH, Supreme Fuels GmbH & Co KG un Supreme Fuels Trading Fze, kas ir trīs attiecīgi Šveicē, Vācijā un Arābu Apvienotajos Emirātos reģistrētas sabiedrības (turpmāk tekstā kopā – “Supreme”), kā arī attiecībā uz Supreme noteikto aizliegumu veikt atkārtotu apķīlāšanu, pamatojoties uz tiem pašiem faktiem. Apķīlāšana tika atļauta pēc Supreme pieprasījuma, to atļāva veikt arī pagaidu noregulējuma tiesnesis, pirms bija pasludināts nolēmums par līgumstrīdu ar SHAPE par maksājumiem par degvielu, kas tika piegādāta Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) Afganistānā veiktās miera uzturēšanas operācijas vajadzībām.
3. Šajos apstākļos iesniedzējtiesa ir uzdevusi Tiesai vairākus jautājumus. Šī tiesa ar šiem jautājumiem it īpaši vēlas noskaidrot, vai, ņemot vērā, ka apķīlātais darījuma konts bija atvērts bankā Beļģijā, Beļģijas tiesām saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 5. punktu (3) ir izņēmuma jurisdikcija lemt par šīs apķīlāšanas atcelšanu.
4. Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jānoskaidro, vai tāds pieteikums par pagaidu noregulējumu kā pamatlietā aplūkotais ietilpst “civillietu vai komerclietu” kategorijā un līdz ar to arī Regulas Nr. 1215/2012 materiālās piemērošanas jomā, kā tā ir definēta 1. panta 1. punktā. Iesniedzējtiesas šaubas šajā ziņā izriet no tā, ka sava pieteikuma par pagaidu noregulējumu pamatojumam SHAPE atsaucas uz imunitāti pret izpildi saskaņā ar starptautiskajām tiesībām.
5. Atbilstoši Tiesas lūgumam šajos secinājumos galvenokārt tiks izskatīts iesniedzējtiesas jautājums attiecībā uz Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkta interpretāciju.
6. Sava izklāsta noslēgumā es ierosināšu Tiesai nospriest, ka atbilde uz jautājumu, vai tāds pieteikums par pagaidu noregulējumu kā pamatlietā aplūkotais, kas ir vērsts uz to, lai panāktu, ka tiek atcelta apķīlāšana, ietilpst “civillietu un komerclietu” kategorijā šīs regulas 1. panta 1. punkta izpratnē, ir atkarīga no to tiesību rakstura, kuru aizsardzību ir paredzēts nodrošināt ar šo apķīlāšanu, kā arī no tā, vai šo tiesību pamatā ir valsts varas rīcība vai tiesiskās attiecības, ko raksturo valsts varas izpausme, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, ņemot vērā minētajā tiesību normā paredzēto izņēmumu attiecībā uz “darbību vai bezdarbību, īstenojot valsts varu”.
7. It īpaši es izskatīšu jautājumu, kāpēc apstāklim, ka starptautiska organizācija atsaucas uz imunitāti, kas, tās ieskatā, tai piemīt saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, manuprāt, nav noteicošas nozīmes šī vērtējuma veikšanā un tas nevar liegt valsts tiesai sev atzīt starptautisko jurisdikciju saskaņā ar Regulu Nr. 1215/2012.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Regula Nr. 1215/2012
8. Regulas Nr. 1215/2012 10. apsvērumā ir paredzēts:
“Šīs regulas darbības jomā būtu jāietver galvenie civiltiesiskie un komerciālie jautājumi, izņemot dažus skaidri noteiktus jautājumus [..].”
9. Šīs regulas 1. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas būtības. Tā neattiecas jo īpaši uz nodokļu, muitas un administratīvajām lietām vai uz valsts atbildību par darbību vai bezdarbību, īstenojot valsts varu (acta iure imperii).”
B. Nīderlandes tiesības
10. Nederlandse Wetboek van Burgerlijke Rechtsvordering (Nīderlandes Civilprocesa kodekss, turpmāk tekstā – “Civilprocesa kodekss”) 700. pantā ir noteikts:
“1) Apķīlāšanas veikšanai ir jāsaņem atļauja no tās tiesas pagaidu noregulējuma tiesneša, kuras darbības teritorijā atrodas viens vai vairāki attiecīgie īpašumi, un, ja apķīlāšana veikta attiecībā uz nemantiskām lietām, – no tās tiesas pagaidu noregulējuma tiesneša, kuras darbības teritorijā ir parādnieka, personas vai vienas no personām, attiecībā uz kuru tiek veikta apķīlāšana, domicils.
[..]”
11. Atbilstoši Civilprocesa kodeksa 705. panta 1. punktam:
“Pagaidu noregulējuma tiesnesis, kas ir atļāvis veikt apķīlāšanu, pēc jebkuras ieinteresētās personas pieprasījuma kā pagaidu pasākumu var noteikt apķīlāšanas atcelšanu ar nosacījumu, ka tam ir vispārējo tiesību tiesas jurisdikcija.”
III. Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
12. SHAPE ir starptautiska organizācija, kas dibināta saskaņā ar Parīzē 1952. gada 28. augustā parakstīto Protokolu par starptautisko militāro štābu, kas izveidoti saskaņā ar Ziemeļatlantijas līgumu, statusu (turpmāk tekstā – “Parīzes protokols”) (4). Reģionālais militārais štābs, proti, Allied Joint Force Command Brunssum (Apvienoto spēku pavēlniecības štābs Brunsumā, turpmāk tekstā – “JFCB”), kas ir pakļauts SHAPE, tika izveidots Brunsumā (Nīderlande).
13. Pamatojoties uz diviem vispārējiem pamatpasūtījumu līgumiem (Basic Ordering Agreements, turpmāk tekstā – “BOA”), Supreme piegādāja SHAPE degvielu NATO Starptautisko drošības atbalsta spēku (turpmāk tekstā – “ISAF”) Afganistānā vajadzībām.
14. 2013. gada novembrī JFCB un Supreme parakstīja darījuma konta līgumu par darījuma konta atvēršanu bankā Beļģijā, lai apmierinātu lūgumus par zaudējumu atlīdzināšanu un veiktu citus pārrēķinus, kas apstiprinātajiem NATO klientiem būtu jāmaksā Supreme.
15. 2015. gada beigās Supreme pret SHAPE un JFCB cēla prasību rechtbank Limburg (Limburgas tiesa, Nīderlande), lūdzot no darījuma kontā noguldītajiem līdzekļiem atskaitīt dažādas summas (turpmāk tekstā – “tiesvedība pēc būtības”). Supreme savu prasību pamatoja, apgalvojot, ka tā ir piegādājusi SHAPE degvielu ISAF misijas Afganistānā vajadzībām saskaņā ar BOA un ka SHAPE un JFCB neesot ievērojuši tiem noteiktās maksājuma saistības.
16. SHAPE un JFCB pakārtoti izvirzīja iebildi par jurisdikcijas neesamību, atsaucoties uz imunitāti pret tiesvedību, kas tiem kā starptautiskām organizācijām ir piešķirta saskaņā ar starptautiskajām tiesībām. Ar 2017. gada 8. februāra nolēmumu rechtbank Limburg (Limburgas tiesa) atzina savu jurisdikciju izskatīt Supreme prasījumus. 2017. gada 4. maijā SHAPE par šo nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību.
17. Līdztekus tiesvedībai pēc būtības Supreme un vēlāk SHAPE secīgi ierosināja divas tiesvedības rechtbank Limburg (Limburgas tiesa).
18. Pirmkārt, rechtbank Limburg (Limburgas tiesa) pagaidu noregulējuma tiesnesis pēc Supreme lūguma ar 2016. gada 14. aprīļa nolēmumu atļāva Supreme apķīlāt darījuma kontā noguldītos līdzekļus saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 700. pantu. Apķīlāšana tika veikta 2016. gada 18. aprīlī.
19. Otrkārt, 2017. gada 17. martā SHAPE šajā pašā tiesā iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, lūdzot atcelt veikto darījuma konta apķīlāšanu un aizliegt Supreme veikt šādu apķīlāšanu atkārtoti, pamatojoties uz tiem pašiem faktiem. Savu prasījumu pamatojumam SHAPE atsaucas uz imunitāti pret izpildi, pamatojoties uz Parīzes protokola XI panta 2. punktu, kurā būtībā ir noteikts, ka pret militāro štābu, kas izveidots saskaņā ar Ziemeļatlantijas līgumu, nevar veikt nekādu izpildes pasākumu.
20. Ar 2017. gada 12. jūnija nolēmumu rechtbank Limburg (Limburgas tiesa) apmierināja SHAPE prasījumus.
21. 2017. gada 27. jūnijā Gerechtshof ‘s‑Hertogenbosch (Hertogenboshas apelācijas tiesa, Nīderlande) šo nolēmumu atstāja spēkā.
22. 2017. gada 21. augustā Supreme par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa), kas pēc savas ierosmes izvirzīja jautājumu par to, vai Nīderlandes tiesām ir starptautiskā jurisdikcija saskaņā ar Regulu Nr. 1215/2012, lai izskatītu SHAPE pieteikumu par pagaidu noregulējumu.
23. Šādos apstākļos Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un tostarp uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) a) Vai Regula [Nr. 1215/2012] ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda lieta kā šī, kurā starptautiska organizācija:
i) lūdz atcelt trešās personas valdījumā vai turējumā esošas mantas apķīlāšanu, ko citā dalībvalstī lūdzis veikt darījuma partneris; un
ii) lūdz pret darījuma partneri noteikt aizliegumu lūgt veikt atkārtotu apķīlāšanu, kas pamatota ar tiem pašiem faktiem,
ņemot vērā, ka šīs prasības ir balstītas uz iebildi par imunitāti pret izpildi, ir uzskatāma pilnībā vai daļēji par civillietu vai komerclietu šīs [regulas] 1. panta 1. punkta izpratnē?
b) Vai, lai atbildētu uz pirmā jautājuma a) daļu, nozīme ir apstāklim, un, ja jā, tad kāda, ka dalībvalsts tiesa ir apmierinājusi prasījumu par apķīlāšanu, pamatojoties uz to, ka darījuma partnerim, pēc tā uzskatiem, ir prasījumi pret starptautisko organizāciju, kuri šajā dalībvalstī tiek izskatīti tiesvedībā pēc būtības un attiecas uz līgumstrīdu par maksu par degvielu, kas tikusi piegādāta ar šo starptautisko organizāciju saistītas starptautiskas organizācijas īstenotai miera misijai?
2) a) Ja atbilde uz pirmā jautājuma a) daļu ir apstiprinoša, vai Regulas Nr. 1215/2012 24. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, kad dalībvalsts tiesa ir apmierinājusi prasījumu par trešās personas valdījumā vai turējumā esošas mantas apķīlāšanu un šī apķīlāšana pēc tam ir veikta citā dalībvalstī, tās dalībvalsts tiesām, kurā tika veikta trešās personas valdījumā vai turējumā esošas mantas apķīlāšana, ir izņēmuma jurisdikcija lemt par prasību atcelt šo apķīlāšanu?
b) Vai, lai atbildētu uz otrā jautājuma a) daļu, nozīme ir apstāklim, un, ja jā, tad kāda, ka starptautiskā organizācija saistībā ar savu prasību atcelt trešās personas valdījumā vai turējumā esošas mantas apķīlāšanu, ir izvirzījusi iebildi par imunitāti pret izpildi?
3) Ja, lai atbildētu, pirmkārt, uz jautājumu, vai runa ir par civillietu vai komerclietu Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkta izpratnē, un, otrkārt, uz jautājumu, vai runa ir par prasību, kas ietilpst [šīs] regulas [..] 24. panta 5. punkta piemērošanas jomā, ir nozīme apstāklim, ka starptautiskā organizācija saistībā ar saviem prasījumiem ir izvirzījusi imunitāti pret izpildi, tad – ciktāl tiesai, kurā celta prasība, ir pienākums pārbaudīt, vai šī iebilde ir pamatota, un vai šajā ziņā ir jāpiemēro noteikums, ka tiesai ir jāvērtē visa tās rīcībā esošā informācija, kurā – attiecīgā gadījumā – ietilpst arī darījuma partnera pretenzijas, vai jebkāds cits noteikums?”
24. Supreme, SHAPE, Nīderlandes, Beļģijas, Grieķijas, Itālijas un Austrijas valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza Tiesā rakstveida apsvērumus.
25. Supreme, SHAPE, Nīderlandes, Beļģijas, Grieķijas un Austrijas valdības, kā arī Komisija piedalījās tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, kas notika 2019. gada 12. decembrī.
IV. Vērtējums
A. Ievada apsvērumi
26. Ar savu pirmo prejudiciālo jautājumu, kurā ir divas daļas, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai SHAPE iesniegtais pieteikums par pagaidu noregulējumu attiecas uz “civillietām un komerclietām” Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkta izpratnē un šajā ziņā ietilpst šīs regulas materiālajā piemērošanas jomā.
27. Precīzāk, šī tiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai attiecībā uz jautājumu par to, vai šāda prasība ietilpst Regulas Nr. 1215/2012 materiālajā piemērošanas jomā, ir nozīme apstāklim, ka tiesvedība pēc būtības pati ietilpst šajā materiālajā piemērošanas jomā (pirmā jautājuma b) daļa). Turklāt tā jautā, vai gadījumā, ja starptautiska organizācija atsaucas uz imunitāti pret izpildi, kas tai ir saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, šī imunitāte automātiski liedz iekļaut tās pieteikumu šīs regulas materiālajā piemērošanas jomā vai vismaz tai būtu jāpiemēro izņēmums attiecībā uz “darbību vai bezdarbību, īstenojot valsts varu”, minētās regulas 1. panta 1. punkta izpratnē (pirmā jautājuma a) daļa).
28. Pirms secīgas šo jautājumu izskatīšanas es sniegšu dažas īsas piezīmes par šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību.
B. Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību
29. Savos rakstveida apsvērumos SHAPE apgalvo, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un, precīzāk, iesniedzējtiesas uzdotais pirmais un otrais jautājums ir nepieņemams, ciktāl tie attiecas uz tās prasību atcelt Supreme veikto darījuma konta apķīlāšanu. Šie jautājumi esot kļuvuši daļēji hipotētiski, jo Beļģijas tiesa jau esot atļāvusi izpildīt rechtbank Limburg (Limburgas tiesa) 2017. gada 12. jūnija nolēmumu un Gerechtshof ‘s‑Hertogenbosch (Hertogenboshas apelācijas tiesa) 2017. gada 27. jūnija nolēmumu, piemērojot starp Beļģiju un Nīderlandi noslēgto nolīgumu (5), un ka Supreme veiktā darījuma konta apķīlāšana jau esot atcelta.
30. Šajā ziņā man ir jāprecizē, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa ir uzdevusi atbilstoši pašas noteiktajam tiesiskajam regulējumam un faktiskajiem apstākļiem un kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesa var noraidīt iesniedzējtiesas lūgumu tostarp tikai tad, ja ir acīmredzami skaidrs, ka Savienības tiesību normas interpretācijai vai vērtējumam par tās spēkā esamību, ko ir lūgusi valsts tiesa, nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai priekšmetu vai ja jautājums ir hipotētisks (6).
31. Izskatāmajā lietā, manuprāt, tas tā nav. Šajā ziņā ir tikai jānorāda, ka iesniedzējtiesai tajā ierosinātajā pagaidu noregulējuma tiesvedībā kā kasācijas instancei ir jālemj par abiem iepriekš minētajiem nolēmumiem, kurus izpildot Supreme veiktā darījuma kontu apķīlāšana tika atcelta. Šajos apstākļos jautājums par to, vai Nīderlandes tiesām saskaņā ar Regulu Nr. 1215/2012 ir starptautiska jurisdikcija lemt par šo atcelšanu, manuprāt, nav ne hipotētisks, ne arī tāds, kuram acīmredzami nav saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu.
32. Tādējādi rodas arī jautājums, vai, ņemot vērā, ka pēc Gerechtshof ‘s‑Hertogenbosch (Hertogenboshas apelācijas tiesa) 2019. gada 10. decembra sprieduma pasludināšanas esot zudis pamatlietas priekšmets, kā tiesas sēdē norādīja lietas dalībnieki, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu būtu jāuzskata par nepieņemamu.
33. Es precizēju, ka šajā spriedumā šī tiesa apstiprināja rechtbank Limburg (Limburgas tiesa) jurisdikciju tiesvedībā pēc būtības, vienlaikus konstatējot, ka, ciktāl imunitāte pret tiesvedību, uz ko atsaucās SHAPE un JFCB, attiecās uz to oficiālo funkciju izpildi, šī imunitāte bija jāuzskata par absolūtu. Lai arī darījuma konta apķīlāšana jau ir atcelta, tomēr var jautāt, vai Nīderlandes tiesas var nākotnē atļaut veikt turpmāku darījuma konta apķīlāšanu.
34. Šajā ziņā ir taisnība, ka Tiesa atsevišķās lietās dažkārt ir konstatējusi, ka lieta valsts tiesā ir zaudējusi savu priekšmetu, un šī iemesla dēļ ir atzinusi tai uzdotos prejudiciālos jautājumus par nepieņemamiem (7).
35. Tomēr izskatāmajā lietā no norādēm, ko tiesas sēdē ir snieguši lietas dalībnieki, izriet, ka pašlaik Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) izskatīšanā ir par Gerechtshof ‘s‑Hertogenbosch (Hertogenboshas apelācijas tiesa) 2019. gada 10. decembra spriedumu iesniegtā apelācijas sūdzība. Tā kā SHAPE savā pieteikumā par pagaidu noregulējumu Nīderlandes tiesās skaidri lūdza atcelt aizliegumu Supreme veikt turpmāku darījuma konta apķīlāšanu, es šaubos, ka tik ilgi, kamēr šī tiesa nebūs galīgi atrisinājusi jautājumus par to, vai SHAPE tiesvedībā pēc būtības var atsaukties uz savu imunitāti pret tiesvedību un vai šī imunitāte automātiski kļūst par šķērsli, lai atļautu veikt turpmāku darījuma konta apķīlāšanu, var uzskatīt, ka pamatlieta ir zaudējusi priekšmetu.
36. Šādos apstākļos šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāatzīst par pieņemamu.
C. Par ietekmi uz tiesvedību pēc būtības (pirmā jautājuma b) daļa)
37. Ar pirmā jautājuma b) daļu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai, lai noteiktu, vai tāds pieteikums par pagaidu noregulējumu kā SHAPE iesniegtais ietilpst “civillietu un komerclietu” kategorijā un šī iemesla dēļ ietilpst Regulas Nr. 1215/2012 materiālajā piemērošanas jomā, tai ir jāņem vērā atbilde uz jautājumu, vai tiesvedība pēc būtības pati ietilpst šajā materiālajā piemērošanas jomā.
38. Es atgādinu, ka saskaņā iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm apķīlāšana, ko SHAPE lūdza atcelt, iesniedzot pieteikumu par pagaidu noregulējumu, tika veikta, balstoties uz prasījumu, kas saskaņā ar Supreme apgalvojumu tai ir pret SHAPE līgumstrīdā pēc būtības.
39. Šajā ziņā Tiesa ir precizējusi, ka ar “pagaidu vai aizsardzības pasākumiem” ir jāsaprot pasākumi, kas ir paredzēti, lai saglabātu faktisko vai juridisko situāciju, lai nodrošinātu tiesības, kuru atzīšanu parasti lūdz tiesai, kurai ir jurisdikcija izskatīt lietu pēc būtības (8).
40. Manuprāt, gandrīz nav šaubu, ka šī definīcija aptver tādu apķīlāšanu, kādu Supreme veica pamatlietas apstākļos, kā arī jebkuru apķīlāšanu, kuru veikšanai tā turpmāk Nīderlandes tiesām varētu lūgt atļauju, pamatojoties uz tiem pašiem faktiem.
41. Ņemot vērā šo paskaidrojumu, es uzskatu, ka tāds pieteikums par pagaidu noregulējumu kā SHAPE iesniegtais, tā kā tā mērķis ir atcelt Supreme veikto apķīlāšanu un aizliegt šai pusei atkārtoti veikt apķīlāšanu, pamatojoties uz tiem pašiem faktiem, ir jāuzskata par tādu, kas attiecas uz “pagaidu vai aizsardzības pasākumiem” (9).
42. Attiecībā uz metodi, lai noskaidrotu, vai tāds pieteikums par pagaidu noregulējumu kā pamatlietā aplūkotais, kas attiecas uz “pagaidu vai aizsardzības pasākumiem”, ietilpst Regulas Nr. 1215/2012 materiālajā piemērošanas jomā, es konstatēju, ka tiesas sēdē tika pausti trīs dažādi viedokļi.
43. Pirmkārt, Supreme, ko šajā jautājumā atbalsta Grieķijas valdība, būtībā apgalvoja, ka Regulas Nr. 1215/2012 piemērošana tādam pieteikumam par pagaidu noregulējumu kā SHAPE iesniegtais ir atkarīga no tā, vai tiesvedība pēc būtības ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā, un līdz ar to no tā, vai tai piemīt šīs tiesvedības iezīmes (10).
44. Otrkārt, SHAPE apgalvo, ka nevarot uzskatīt, ka pieteikumam, kas tāpat kā tās pieteikums attiecas uz pagaidu vai aizsardzības pasākumiem, ir civillietas vai komerclietas raksturs, balstoties uz tiesvedības pēc būtības civillietas vai komerclietas raksturu, un tas ir jāvērtē neatkarīgi no šīs pēdējās minētās tiesvedības.
45. Treškārt, Nīderlandes un Beļģijas valdības, kā arī Komisija uzskata, ka, lai gan tiesvedības pēc būtības iezīmēm un kvalifikācijai nav izšķirošas nozīmes, tomēr ir jāpārbauda, vai tiesības, kuru nodrošināšanai bija paredzēta apķīlāšana šajā pēdējā minētajā tiesvedībā, ietilpst “civillietu un komerclietu” kategorijā Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkta izpratnē.
46. Es piekrītu šim pēdējam minētajam apgalvojumam.
47. Proti, es atgādinu, ka saistībā ar tādu tiesību aktu interpretāciju, kuri ir pieņemti pirms Regulas Nr. 1215/2012, un it īpaši Briseles konvencijas (11) interpretāciju, Tiesa ir nospriedusi, ka pagaidu vai aizsardzības pasākumi var aizsargāt ļoti dažāda rakstura tiesības, to ietilpšanu šīs konvencijas piemērošanas jomā nosaka nevis pats to raksturs, bet gan to tiesību raksturs, kuru aizsardzību šie pasākumi nodrošina (12).
48. Neatkāpjoties no šīs tiesību normas (13), Tiesai ir bijusi iespēja precizēt, ka tās mērķis pretēji Supreme un Grieķijas valdības viedoklim nebija sasaistīt pieteikumu par pagaidu vai aizsardzības pasākumu noteikšanu ar tiesvedību pēc būtības (14).
49. Tādējādi spriedumā de Cavel II (15) Tiesa atgādināja, ka spriedumā de Cavel I (16) tā bija nospriedusi, ka šķiršanās procedūrā iesniegts pieteikums par mantas apzīmogošanu, kas ir izslēgts no Briseles konvencijas piemērošanas jomas, neietilpst šajā piemērošanas jomā nevis tā pakārtotā rakstura dēļ, bet gan tāpēc, ka attiecīgajā gadījumā tas paša sava priekšmeta dēļ attiecās uz laulāto mantiskajām attiecībām. Turklāt tā uzskatīja, ka attiecībā uz citu pagaidu pasākumu, kas tomēr saistīts ar šo tiesvedību pēc būtības, varēja pieņemt atšķirīgu nolēmumu, ciktāl tā mērķis bija nodrošināt uzturlīdzekļus laulātajam, kas bija trūkumā, un tādējādi tas attiecās uz uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu pildīšanu, kuri savukārt ir iekļauti šīs konvencijas piemērošanas jomā (17).
50. Vēlāk Tiesa arī nosprieda, ka, ciktāl pieteikums par pagaidu pasākumu noteikšanu attiecās uz jautājumu, kas izriet no Briseles konvencijas materiālās piemērošanas jomas, šī pēdējā minētā konvencija bija piemērojama arī tad, ja tiesvedība pēc būtības jau bija ierosināta vai varēja tikt ierosināta un pat ja šai tiesvedībai ir jānorit šķīrējtiesā un šī iemesla dēļ tā ir jāizslēdz no šīs konvencijas piemērošanas jomas (18).
51. Ņemot vērā vispārējo tendenci saistībā ar šo judikatūru (19), man šķiet, ka to tiesību raksturam, kuras ir lūgts atzīt tiesvedībā pēc būtības un kuru aizsardzību ir paredzēts nodrošināt ar lūgtajiem pagaidu vai aizsardzības pasākumiem, ir izšķiroša nozīme. It īpaši nevar uzskatīt, ka atkarībā no tā, vai tiesvedība pēc būtības ietilpst Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas jomā, jebkurš pieteikums par “pagaidu vai aizsardzības pasākumu” noteikšanu automātiski ir jāiekļauj tās piemērošanas jomā vai jāizslēdz no tās tikai tā iemesla dēļ vien, ka tam ir pakārtots raksturs (20). Vēl ir jāpārbauda, vai šo pasākumu priekšmets, proti, vai tiesības, kuras ir paredzēts ar šiem pasākumiem aizsargāt pēc būtības, attiecas uz “civillietām un komerclietām”, kas ietilpst šajā piemērošanas jomā.
52. Piebildīšu, ka šāda pieeja, manuprāt, ir saderīga ar judikatūru, saskaņā ar kuru uz Briseles konvencijas 24. pantu (tagad Regulas Nr. 1215/2012 35. pants), ar ko līgumslēdzējas dalībvalsts tiesai ir atļauts lemt par pieteikumu par pagaidu vai drošības pasākumu noteikšanu, lai gan tai nav kompetences izskatīt lietu pēc būtības, var atsaukties tikai, lai panāktu tādu pasākumu pieņemšanu jomās, kas ietilpst šīs konvencijas materiālajā piemērošanas jomā, kāda tā definēta tās 1. pantā (21).
53. Pamatlietas apstākļos, tā kā saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm apķīlāšana tika atļauta, pamatojoties uz prasījumu, kurš Supreme, kā tā pati apgalvo, ir attiecībā uz SHAPE saistībā ar līgumstrīdu, kas ir tiesvedības pamatlietā priekšmets, es uzskatu, ka, ņemot vērā prasījuma tiesības, kuras šajā tiesvedībā bija paredzēts aizsargāt ar šo apķīlāšanu, ir jānoskaidro, vai tāds pieteikums par pagaidu noregulējumu kā SHAPE iesniegtais, kurā ir lūgts atcelt minēto apķīlāšanu, ietilpst vai neietilpst Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas jomā.
D. Par imunitātei piemērojamo starptautisko tiesību ietekmi (pirmā jautājuma a) daļa)
54. Ar pirmā jautājuma a) daļu iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesai noteikt, vai apstāklis, ka starptautiskā organizācija saistībā ar tādu pieteikumu par pagaidu noregulējumu kā pamatlietā aplūkotais savu prasījumu pamatojumam atsaucas uz imunitāti pret izpildi, automātiski liedz piemērot Regulu Nr. 1215/2012 vai vismaz šī iemesla dēļ šādam pieteikumam būtu jāpiemēro izņēmums attiecībā uz “darbību vai bezdarbību, īstenojot valsts varu”, šīs regulas 1. panta 1. punkta izpratnē.
55. Konkrēti, man šķiet, ka iesniedzējtiesas jautājuma pamatā ir it īpaši tas, ka Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punktā paredzētais izņēmums attiecībā uz “darbību vai bezdarbību, īstenojot valsts varu”, ir saistīts ar jēdzienu “acta jure imperii”, kas tiek lietots arī starptautiskajās tiesībās attiecībā uz valstu imunitātes principu.
56. Mana vērtējuma plāns būs šāds. Pirmkārt, es sniegšu vispārējus atgādinājumus par jēdzienu “acta jure imperii” un valstu imunitātes nošķiršanu no starptautisko organizāciju imunitātes starptautiskajās tiesībās. Otrkārt, es pārbaudīšu, vai šīs nošķiršanas dēļ strīdi, kuros ir iesaistītas starptautiskās organizācijas, automātiski ir jāizslēdz no Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas jomas. Es atbildēšu noraidoši, uzsverot, treškārt, ka uz starptautisko organizāciju darbību vai bezdarbību, manuprāt, var attiecināt izņēmumu attiecībā uz “darbību vai bezdarbību, īstenojot valsts varu”, šīs regulas 1. panta 1. punkta izpratnē. Visbeidzot, es precizēšu judikatūrā paredzētos kritērijus, lai secinātu, ka darbības vai bezdarbības pamatā ir valsts varas īstenošana, un pēc tam paskaidrošu iemeslus, kuru dēļ es uzskatu, ka tam, ka starptautiska organizācija atsaucas uz imunitāti pret tiesvedību vai imunitāti pret izpildi, nav izšķirošas nozīmes, lai izvērtētu šos kritērijus.
57. Sākumā piebildīšu, ka Supreme savos rakstveida apsvērumos apgalvo, ka imunitāte pret izpildi, ko SHAPE ir izvirzījusi sava pieteikuma par pagaidu noregulējumu pamatojumam, nav nozīmes. Savukārt tā atsaucas uz jautājumu par to, vai, tā kā Regulas Nr. 1215/2012 piemērojamība tādam pieteikumam kā SHAPE iesniegtais ir atkarīga no tā, vai tiesvedība pēc būtības pati par sevi ietilpst šīs regulas materiālās piemērošanas jomā, šajā tiesvedībā apgalvotā imunitāte pret tiesvedību var liegt iekļaut šādu pieteikumu “civillietu un komerclietu” kategorijā minētās regulas 1. panta 1. punkta izpratnē.
58. Šajā ziņā precizēju, ka uz jautājumu par imunitātes saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ietekmi uz Regulas Nr. 1215/2012 materiālo piemērošanas jomu, manuprāt, nav sniedzama atšķirīga atbilde atkarībā no tā, vai starptautiskā organizācija atsaucas uz imunitāti pret izpildi vai imunitāti pret tiesvedību. To es mēģināšu paskaidrot, izskatot šo problemātiku.
1. Atgādinājumi par imunitāti saskaņā ar starptautiskajām tiesībām
59. Nīderlandes, Beļģijas un Austrijas valdības savos rakstveida apsvērumos uzskata, ka jēdzienam “acta jure imperii”, kas starptautiskajās tiesībās ļauj nošķirt pārvaldības darbības, kuras veiktas, īstenojot valsts varu (acta jure gestionis), ir nozīme tikai tad, ja tiek izvirzīta valstu imunitāte. It īpaši šīs valdības uzskata, ka starptautisko organizāciju imunitāte ir attiecināma uz visām šo organizāciju veiktajām darbībām ar nosacījumu, ka tās ir cieši saistītas ar to sasniedzamajiem mērķiem vai ir nepieciešamas, pildot to uzdevumus.
60. Runājot par valstu imunitāti, es atgādinu, ka Tiesa spriedumā Mahamdia (22) ir lēmusi, ka pašlaik piemērojamajā starptautiskajā praksē imunitāte pret tiesvedību, kuras mērķis ir novērst iespēju, ka viena valsts var tikt iesūdzēta citas valsts tiesā, nav absolūta un tā var tikt izslēgta, ja tiesā celtā prasība attiecas uz darbībām, kas ir veiktas jure gestionis, kuras nevar attiecināt uz valsts varu.
61. Kā ģenerāladvokāts M. Špunars [M. Szpunar] pamatoti norādījis secinājumos lietā Rina (23), Tiesa tādējādi netieši ir atzinusi starptautiskajās paražu tiesībās iedibināto principu, saskaņā ar kuru valstīm ir daļēja imunitāte pret tiesvedību, kuras pamatā ir nošķiršana starp darbībām, kas ir veiktas jure imperii, un darbībām, kas ir veiktas jure gestionis, attiecībā uz kurām imunitāte pret tiesvedību parasti netiek piemērota.
62. Turklāt es norādu, ka valstu imunitāte pret izpildi ir sīkāk aplūkota arī doktrīnā un starptautiskajās tiesībās. Tādējādi – valsts īpašumi un aktīvi, kas ir saistīti ar valsts suverenitāti, ir aizsargāti pret jebkādu piespiedu izpildi, ko veic kādas citas valsts iestādes, bet tas ir citādi gadījumā, kad īpašumi un aktīvi tiek izmantoti vai tos ir paredzēts izmantot komerciāliem nolūkiem (24).
63. Savukārt, runājot par starptautisko organizāciju imunitāti, darbību, kas ir veiktas jure imperii, nošķiršanai no darbībām, kas veiktas jure gestionis, savukārt ir tikai ierobežota nozīme (25).
64. Proti, kā pamatoti norāda Nīderlandes, Beļģijas un Austrijas valdības, starptautisko organizāciju imunitāte salīdzinājumā ar valstu imunitāti ir balstīta uz citu loģiku. Atšķirībā no valstu imunitātes, kas izriet no principa par in parem non habet imperium (26), starptautisko organizāciju imunitāte parasti ir piešķirta ar šo organizāciju dibināšanas līgumiem, daudzpusējām konvencijām vai divpusējiem nolīgumiem starp tās pašas organizācijas dalībvalstīm (27). Šī imunitāte ir funkcionāla, ciktāl tās mērķis ir nodrošināt šīm organizācijām iespēju pilnīgi neatkarīgi īstenot uzdevumus, kuru veikšanai tās ir dibinātas (28).
2. Par nepieciešamības strīdus, kuros iesaistītas starptautiskās organizācijas, automātiski izslēgt no Regulas Nr. 1215/2012 materiālās piemērošanas jomas neesamību
65. Tā kā starptautisko organizāciju imunitāte atšķiras no valstu imunitātes un tā ir funkcionāla – tas nozīmē, ka teorētiski to var attiecināt uz visām darbībām, kuras šīs organizācijas veic, īstenojot savus uzdevumus –, ir jājautā, vai starptautiskās organizācijas dalība strīdā noteikti izraisa tās izslēgšanu no Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas jomas, kā to apgalvo Austrijas valdība.
66. Es atzīstu, ka man ir grūti izprast, saskaņā ar kādiem principiem vai pienākumiem strīdi, kuros ir iesaistītas starptautiskas organizācijas, automātiski būtu jāizslēdz no Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas jomas, kā to ierosina šī valdība. It īpaši iespēja, ka šī regula ir piemērojama šādos strīdos, manuprāt, neapdraud LES 3. panta 5. punktā paredzēto Savienības pienākumu, pieņemot tiesību aktu, ievērot starptautiskās tiesības kopumā (29).
67. Proti, runājot par strīdu starp starptautisko organizāciju un privāttiesību subjektiem, kā tas ir pamatlietā, es uzskatu, ka tikai tas apstāklis vien, ka valsts tiesa atzīst savu starptautisko jurisdikciju, pamatojoties uz to, ka šis strīds ietilpst Regulas Nr. 1215/2012 materiālajā piemērošanas jomā, nevar skart imunitātes aizsardzību, uz kuru saskaņā ar starptautiskajām tiesībām atsaucas starptautiska organizācija, kas ir šī strīda puse.
68. Lai garantētu imunitātes pret tiesvedību ievērošanu, valsts tiesai savukārt ir jāatsakās īstenot jurisdikciju, kas tai ir piešķirta ar šo regulu, ja šāda imunitāte to prasa (30). Turklāt pēc lietas izskatīšanas pēc būtības vai pagaidu vērtējuma veikšanas tai ir jānoraida prasība noteikt starptautiskajai organizācijai piespiedu izpildes pasākumus, ja tas ir nepieciešams saistībā ar šai organizācijai piešķirto imunitāti pret izpildi (31).
69. Šajā ziņā, kā to savos rakstveida apsvērumos un tiesas sēdē ir apgalvojusi Supreme, Nīderlandes valdība un Komisija, piebildīšu, ka jautājums par to, vai imunitātei, uz ko atsaucas starptautiskā organizācija, ir jāliedz īstenot jurisdikciju vai arī piemērot izpildes pasākumus pret šādu organizāciju, manuprāt, nerodas jurisdikcijas noteikšanas posmā saskaņā ar Regulu Nr. 1215/2012 un imunitātei ir ietekme tikai tad, kad tiesa sev ir atzinusi starptautisko jurisdikciju (32).
70. Proti, lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jādefinē starptautiskajām organizācijām piemītošās imunitātes pret tiesvedību vai imunitātes pret izpildi robežas, un šajā ziņā ir jāizvērtē pušu prasījumu pamatotība. Konkrēti, ir jāpārbauda, vai apgalvotā imunitāte pastāv. Tātad šis jautājums ir nošķirams no jautājuma par to, vai strīds attiecas uz civillietām vai komerclietām un ietilpst Regulas Nr. 1215/2012 materiālajā piemērošanas jomā, kas ir jautājums, kurš ir jāatrisina sākumā, un valsts tiesai nav pienākuma izskatīt lietu pēc būtības (33).
71. Pamatlietas apstākļos – lai atbildētu uz Austrijas valdības paustajām bažām –, manuprāt, Regulas Nr. 1215/2012 piemērošana vien tādējādi neliedz tostarp Nīderlandes tiesām, kurās SHAPE ir iesniegusi pieteikumu par pagaidu noregulējumu, aizliegt pieņemt pagaidu vai aizsardzības pasākumus, kas attiecīgā gadījumā var skart tās imunitāti pret izpildi.
72. Iepriekš minēto apsvērumu dēļ man ir jāsecina, ka imunitāte, uz ko atsaucas starptautiskā organizācija saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, automātiski neliedz Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanu. Lai noteiktu, vai strīds, kurā ir iesaistīta starptautiska organizācija, ietilpst šīs regulas materiālajā piemērošanas jomā, savukārt ir jāpārbauda, vai uz šo strīdu attiecas viens no minētās regulas 1. pantā paredzētajiem izņēmumiem.
3. Par iespēju strīdiem, kuros ir iesaistītas starptautiskās organizācijas, piemērot izņēmumu attiecībā uz “darbību vai bezdarbību, īstenojot valsts varu”
73. Es atgādinu, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punktu tā ir piemērojama civillietām un komerclietām. Savukārt tā jo īpaši neattiecas uz “valsts atbildību par darbību vai bezdarbību, īstenojot valsts varu (acta iure imperii)”.
74. Kā norāda iesniedzējtiesa, rodas jautājums, vai šis izņēmums ir piemērojams tikai valstīm vai arī to var attiecināt uz tādu starptautisko organizāciju kā SHAPE darbību vai bezdarbību.
75. Šajā ziņā, manuprāt, ir lietderīgi atgādināt, ka Tiesas judikatūrā attīstītais jēdziens “valsts vara” jau saskaņā ar Briseles konvenciju tika attiecināts uz situācijām, kad starptautiska organizācija rīkojas, īstenojot valsts varu (34).
76. Norādīšu, ka jēdziens “valsts vara”, kā tas sākotnēji tika definēts judikatūrā, neattiecās tikai uz “valsts atbildību”, kā tas ir tagad saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punktu, bet vispārīgāk – uz situācijām, kurās “valsts iestāde” rīkojas, īstenojot valsts varu (35).
77. Šajā ziņā es uzsveru, ka šīs regulas 1. panta 1. punktā pievienotā atsauce uz “valsts atbildību par darbību vai bezdarbību, īstenojot valsts varu”, kas ir vienīgais ar minēto regulu izdarītais grozījums Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punkta formulējumā, tika ieviesta tikai, lai paskaidrotu jēdzienu “civillietas un komerclietas” (36).
78. Turklāt pirms Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punktā paredzētā uzskaitījuma ir lietots jēdziens “jo īpaši”. Manuprāt, tādējādi šajā tiesību normā minēto atsauci uz “valsts atbildību” var saprast kā tādu, kas neizsmeļoši parāda situāciju veidus, ko var raksturot kā valsts varas īstenošanu (37).
79. Šajā ziņā es precizēju, ka šīs regulas 10. apsvērums, kurā ir paredzēts, ka likumdevējs minētās regulas piemērošanas jomā ir vēlējies iekļaut “galven[os] civiltiesisk[os] un komerciāl[os] jautājum[us], izņemot dažus skaidri noteiktus jautājumus”, manuprāt, drīzāk norāda uz šīs pašas regulas 1. panta 2. punktā paredzētajiem izņēmumiem un nevis uz tā 1. punktā uzskaitītajām jomām, kas katrā ziņā neietilpst Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas jomā, jo tās nav “civillietas un komerclietas”.
80. Ņemot vērā šos apsvērumus, es uzskatu, ka Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punktā minētais jēdziens “valsts vara” var tikt attiecināts uz starptautisko organizāciju darbību vai bezdarbību. Kad tas ir šādi, šāda darbība vai bezdarbība neietilpst “civillietu un komerclietu” kategorijā un ir izslēgta no šīs regulas materiālās piemērošanas jomas.
81. Turpmāk manā izklāstā es vispirms precizēšu Tiesas judikatūrā noteiktos kritērijus, lai noskaidrotu, vai darbība vai bezdarbība ir pieļauta, īstenojot valsts varu. Turpinājumā es izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ es uzskatu, ka imunitātei, uz kuru ir atsaukusies tāda starptautiskā organizācija kā SHAPE, nav noteicošas nozīmes, lai noskaidrotu, vai ir jāpiemēro izņēmums attiecībā uz “darbību vai bezdarbību, īstenojot valsts varu”.
4. Par Tiesas judikatūru attiecībā uz jēdzienu “darbība vai bezdarbība, īstenojot valsts varu”
82. Es atgādinu, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru jautājums par to, vai darbība ir izslēgta no Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas jomas, ir jāizvērtē, ņemot vērā elementus, kas raksturo starp strīda pusēm noslēgto tiesisko attiecību raksturu vai to priekšmetu (38).
83. Tiesa turklāt ir nospriedusi, ka, lai gan noteiktas tiesvedības starp valsts iestādi un privāttiesību subjektu var ietilpt Regulas Nr. 1215/2012 darbības jomā, tas tā nav gadījumā, ja valsts iestāde rīkojas, īstenojot valsts varu (39). Proti, ja kāds lietas dalībnieks īsteno publisko varu, izmantojot plašas pilnvaras salīdzinājumā ar tiesību normām, kas piemērojamas attiecībām starp privātpersonām, tad tas izslēdz šādu lietu no civillietu un komerclietu kategorijas šīs regulas 1. panta 1. punkta izpratnē (40).
84. Lai konstatētu, vai tas tā ir, Tiesa ir lēmusi, ka ir jānoskaidro starp pusēm pastāvošās tiesiskās attiecības, kā arī ir jāizvērtē celtās prasības pamats un tās celšanas kārtība (41). Ņemot vērā šo judikatūru, šķiet, ka trīs kritēriji – “starp pusēm pastāvošās tiesiskās attiecības”, “prasības pamats” un “prasības celšanas kārtība” – būtu jāpārbauda kumulatīvi. Tomēr ne visos spriedumos ir minēts kritērijs par starp pusēm pastāvošajām tiesiskajām attiecībām (42). Savukārt citos spriedumos Tiesa ir aplūkojusi kritēriju par celtās prasības juridisko pamatu un kritēriju par starp pusēm pastāvošajām tiesiskajām attiecībām kā savstarpēji saistītus kritērijus (43). Tādējādi man šķiet, ka Tiesa sistemātiski nenošķir “starp pusēm pastāvošās tiesiskās attiecības” no “celtās prasības pamata” un “strīda priekšmeta” (44).
85. Neskarot Tiesas spriedumos ietvertā pamatojuma nianses, galu galā man šķiet, ka noteicoša nozīme ir tam, ka prasība ir pamatota ar tiesībām, kuru pamatā ir valsts varas rīcība vai tiesiskās attiecības, kuras raksturo valsts varas izpausme (45).
86. Tiesa ir nospriedusi – “fakts, ka, atgūstot [..] izmaksas, administrējošais pārstāvis rīkojas saistībā ar parādu, kas rodas no valsts iestādes darbības, ir pietiekams, lai tā rīcību neatkarīgi no valsts tiesību aktos šim nolūkam paredzētā tiesvedības veida uzskatītu par rīcību, kas ir izslēgta no Briseles konvencijas piemērošanas jomas” (46).
87. Manuprāt, šī judikatūra skaidri parāda arī to, ka kritērijam par prasības celšanas kārtību katrā ziņā nav nozīmes (47).
88. Tādējādi, pēc manām domām, apstāklis, ka prasību raksturo civiltiesībām klasiski piemītošās pazīmes, neliedz to izslēgt no Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas jomas, ja, ņemot vērā citus elementus, var pierādīt, ka prasība ir balstīta uz tiesībām, kuru pamatā ir valsts varas rīcība vai tiesiskās attiecības, ko raksturo valsts varas izpausme (48).
89. Šajā ziņā, manuprāt, ir jāuzsver, ka kritērijs par prasības celšanas kārtību tika ieviests ar spriedumu Baten (49) un tostarp ir pārņemts spriedumos Sapir (50), Sunico (51), Pula Parking (52) un Gradbeništvo Korana (53) īpašajos strīdu apstākļos, kuros, ņemot vērā citas pazīmes, nebija konstatējams, ka prasība bija balstīta uz tiesībām, kuru pamatā ir valsts varas rīcība vai tiesiskās attiecības, ko raksturo valsts varas izpausme, lai novērstu, ka situācijas – kurās publisko tiesību subjektam ir pilnvaras pieņemt izpildāmu publisko tiesību aktu, un tādējādi tam ir prerogatīvas, kas tam ļauj izvairīties no vispārējo tiesību normu piemērošanas, – tomēr tiktu iekļautas Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas jomā.
90. Ņemot vērā iepriekš minēto, es secinu, ka vispārīgi, lai konstatētu, vai strīds ir jāizslēdz no Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas jomas, pamatojoties uz to, ka tas attiecas uz “darbību vai bezdarbību, īstenojot valsts varu”, ir jāpārbauda, vai prasība ir balstīta uz tiesībām, kuru pamatā ir valsts varas rīcība vai tiesiskās attiecības, kuras raksturo valsts varas izpausme. Šajā ziņā tas it īpaši var norādīt uz to, ka valsts iestādei ir pilnvaras pieņemt izpildāmu publisko tiesību aktu, kā rezultātā tā ir tādā tiesiskā stāvoklī, kas veido atkāpi no vispārējām tiesību normām, kuras reglamentē attiecīgās prasības celšanas kārtību. Savukārt tam, ka prasību var pārsūdzēt parastajā kārtībā, nav izšķirošas nozīmes.
5. Par starptautisko organizāciju imunitātes ietekmi uz jēdzienu “darbība vai bezdarbība, īstenojot valsts varu”
91. Šajā vērtējuma posmā es uzskatu par lietderīgu atbildēt uz Grieķijas valdības un SHAPE izvirzītajiem argumentiem, saskaņā ar kuriem starptautiskajām organizācijām piemītošā imunitāte pret tiesvedību vai imunitāte pret izpildi ir privilēģijas, kas veido atkāpi no parastajiem noteikumiem, kuri reglamentē attiecības starp privāttiesību subjektiem, un tās neapšaubāmi nostāda dominējošā stāvoklī attiecībā pret to līgumpartneriem. Tāds strīds kā pamatlietā aplūkotais, kurā starptautiska organizācija atsaucas uz savu imunitāti pret tiesvedību vai izpildi, to ieskatā, ietilpstot izņēmumā par “valsts varas īstenošanu”.
92. Šajā ziņā es atgādinu – kā izriet no šo secinājumu 90. punkta –, ka atbilde uz jautājumu, vai publisko tiesību subjekta tiesiskais stāvoklis veido atkāpi no vispārējām tiesību normām, kuras reglamentē prasības celšanas kārtību, ir atkarīga no tās pilnvarām pieņemt izpildāmu publisko tiesību aktu. Citiem vārdiem sakot, ir jāpārbauda, vai šim subjektam ir prerogatīvas, kas tam ļauj pieņemt privātpersonām saistošus lēmumus, neizmantojot parastos tiesiskās aizsardzības līdzekļus.
93. Taču ne imunitātes pret izpildi, ne imunitātes pret tiesvedību mērķis nav piešķirt šādas prerogatīvas. Proti, kā esmu konstatējis šo secinājumu 68. punktā, imunitāte pret tiesvedību prasa no valsts tiesas tikai atteikties īstenot jurisdikciju, kas tai ir piešķirta ar Regulu Nr. 1215/2012 vai citiem instrumentiem. Konkrētāk un lietojot līdzību, subjektam, kam piemīt šī imunitāte, tā ir kā “vairogs”, lai novērstu tā iesūdzēšanu tiesā, bet nepiešķir tam nekādas reālas lēmumu pieņemšanas pilnvaras. Tas ir attiecināms arī uz imunitāti pret izpildi, kuras dēļ tiesai ir tikai jāatsakās šim subjektam, kam piemīt šī imunitāte, piemērot piespiedu izpildes pasākumus.
94. Tādējādi, ja vien es nekļūdos, tas, ka viens no lietas dalībniekiem atsaucas uz imunitāti pret tiesvedību vai imunitāti pret izpildi, pats par sevi nenozīmē, ka starp tiem pastāvošās tiesiskās attiecības noteikti raksturo valsts varas izpausme. Pamatlietas apstākļos tikai no tā apstākļa vien, ka SHAPE atsaucas uz imunitāti pret tiesvedību vai imunitāti pret izpildi Nīderlandes tiesās, nevar secināt, ka līgumiskās saistības starp to un Supreme nebija noslēgtas brīvprātīgi un ka tās raksturo vienpusēja lēmumu pieņemšanas pilnvaru (54) vai plašāku pilnvaru (55) īstenošana.
95. Tāpēc es nepiekrītu Grieķijas valdības un SHAPE viedoklim. Pēc manām domām, tikai tas vien, ka starptautiska organizācija atsaucas uz imunitāti, nenozīmē, ka tai ir plašākas pilnvaras attiecībā uz noteikumiem, kas piemērojami attiecībās starp privātpersonām.
96. Turklāt, pat pieņemot, ka imunitāte, uz ko ir atsaukusies valsts, var norādīt uz to, ka pēdējā minētā ir rīkojusies, īstenojot valsts varu (56), katrā ziņā tas tā nav gadījumā, kad starptautiska organizācija atsaucas uz savu imunitāti pret tiesvedību vai imunitāti pret izpildi. Tā kā šī imunitāte neattiecas tikai uz acta jure imperii, manuprāt, tā nekādā ziņā nepalīdz rast atbildi uz jautājumu, vai šī organizācija ir rīkojusies, īstenojot valsts varu.
E. Par jautājumu, vai tāds pieteikums kā pamatlietā aplūkotais ietilpst Regulas Nr. 1215/2012 materiālajā piemērošanas jomā
97. Es atgādinu, pirmkārt – kā esmu norādījis šo secinājumu 90. punktā –, lai konstatētu, vai strīds ir jāizslēdz no Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas jomas, pamatojoties uz to, ka tas attiecas uz “darbību vai bezdarbību, īstenojot valsts varu”, ir jāpārbauda, vai pieteikums ir balstīts uz tiesībām, kuru pamatā ir valsts varas rīcība vai tiesiskās attiecības, ko raksturo valsts varas izpausme. Otrkārt, tas, ka ar “pagaidu vai aizsardzības pasākumiem” saistīts pieteikums ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā, ir atkarīgs no to tiesību rakstura, kuru aizsardzību ir paredzēts nodrošināt ar šiem pasākumiem, kā to esmu precizējis šo secinājumu 47. punktā.
98. Atbilstoši šiem diviem kritērijiem, skatot tos kopā, pamatlietas apstākļos ir jāpārbauda, vai apķīlāšana, uz ko attiecas SHAPE pieteikums par pagaidu noregulējumu, bija paredzēta, lai nodrošinātu tiesības, kuru pamatā ir valsts varas rīcība vai tiesiskās attiecības, ko raksturo valsts varas izpausme.
99. Šajā ziņā es atgādinu, ka iesniedzējtiesa pati ir norādījusi, ka apķīlāšanas mērķis bija aizsargāt līgumiska rakstura prasījuma tiesības, kas, pēc Supreme domām, tai ir saskaņā ar BOA, kuri tika noslēgti ar SHAPE.
100. Ja vien netiek pierādīts, ka strīdīgie līguma noteikumi ietver plašāku pilnvaru īstenošanu salīdzinājumā ar attiecībās starp privātpersonām piemērojamiem noteikumiem, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, es uzskatu, ka šīs līgumiskās attiecības neraksturo valsts varas izpausme.
101. Proti, Supreme atzīst, ka saistības starp pusēm tika noslēgtas brīvprātīgi. Turklāt lietas dalībnieki neapstrīd to, ka BOA ir līgumi, kas atspoguļo situāciju tirgū un tika noslēgti pēc iepirkuma procedūras.
102. Man šķiet, ka šos konstatējumus neatspēko tas, Supreme saskaņā ar šiem līgumiem piegādāja degvielu SHAPE NATO vadītās militārās operācijas miera un drošības uzturēšanai Afganistānā vajadzībām.
103. Kā pamatoti apgalvo Komisija, tas, ka SHAPE vēlāk izmantoja piegādāto degvielu, neietekmē starp pusēm noslēgtās līgumiskās tiesiskās attiecības. Šie apstākļi ļauj izprast kontekstu, kādā tika nodibinātas šīs attiecības, bet paši par sevi tie nepierāda, ka salīdzinājumā ar attiecībām starp privātpersonām piemērojamajiem noteikumiem tās raksturo plašāku pilnvaru īstenošana.
104. Ņemot vērā šos apsvērumus, es uzskatu, ka tāds pieteikums par pagaidu noregulējumu kā SHAPE iesniegtais, kas ir vērsts uz to, lai panāktu, ka tiek atcelta apķīlāšana, ir jāuzskata par tādu, kas ietilpst “civillietu un komerclietu” kategorijā Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkta izpratnē, ciktāl šī apķīlāšana ir paredzēta, lai nodrošinātu tiesības, kuru pamatā ir līgumiskas tiesiskās attiecības, ko neraksturo valsts varas izpausme, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
V. Secinājumi
105. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz pirmo Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka atbilde uz jautājumu, vai pieteikums par pagaidu noregulējumu, kas ir vērsts uz to, lai panāktu, ka tiek atcelta apķīlāšana, ietilpst “civillietu un komerclietu” kategorijā šīs tiesību normas izpratnē, ir atkarīga no to tiesību rakstura, kuru aizsardzību ir paredzēts nodrošināt ar šo apķīlāšanu, kā arī no tā, vai šo tiesību pamatā ir valsts varas rīcība vai tiesiskās attiecības, ko raksturo valsts varas izpausme, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, ņemot vērā minētajā tiesību normā paredzēto izņēmumu attiecībā uz “darbību vai bezdarbību, īstenojot valsts varu”.
2) Apstāklim, ka starptautiska organizācija atsaucas uz imunitāti, kas, tās ieskatā, tai piemīt saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, nav noteicošas nozīmes šī vērtējuma veikšanā, un tas nevar liegt valsts tiesai sev atzīt starptautisko jurisdikciju saskaņā ar Regulu Nr. 1215/2012.