PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2007. gada 20. novembrī
Lieta T‑308/04
Francesco Ianniello
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
Civildienests – Ierēdņi – Karjeras attīstības ziņojums – 2001./2002. gada novērtējums – Prasība atcelt tiesību aktu – Prasība par zaudējumu atlīdzību
Priekšmets Prasība atcelt prasītāja karjeras attīstības ziņojumu par 2001./2002. gadu, kā arī atlīdzināt morālo kaitējumu
Nolēmums Atcelt lēmumu par prasītāja karjeras attīstības ziņojuma par 2001./2002. gadu pieņemšanu. Pārējā daļā prasību noraidīt. Komisija atlīdzina savus, kā arī prasītāja tiesāšanās izdevumus.
Kopsavilkums
1. Iebilde par prettiesiskumu – Piemērojamība – Tiesību akti, uz kuru prettiesiskumu var atsaukties
(EKL 241. pants)
2. Ierēdņi – Civildienesta noteikumi – Vispārīgi īstenošanas noteikumi
(Civildienesta noteikumu 110. pants)
3. Ierēdņi – Novērtējums – Apvienotā novērtējumu komiteja – Sastāvs
(Civildienesta noteikumu 43. pants)
4. Ierēdņi – Novērtējums – Apvienotā novērtējumu komiteja – Apvienotās novērtējumu komitejas dalībnieku, kuri ir atbildīgi par personāla vadību un kuru intereses nav saderīgas ar to pienākumiem, piedalīšanās aizliegums – Piemērojamība
5. (Civildienesta noteikumu 43. pants)
6. Ierēdņi – Novērtējums – Tiesību uz aizstāvību ievērošana – Piemērojamība
(Civildienesta noteikumu 43. pants)
1. EKL 241. pantā ir izteikts vispārīgs princips, kas visiem lietas dalībniekiem, lai panāktu tos tieši un individuāli skaroša lēmuma atcelšanu, dod tiesības apstrīdēt iestāžu agrāk pieņemtos tiesību aktus, kas veido pārsūdzētā lēmuma tiesisko pamatu, ja lietas dalībniekam saskaņā ar EKL 230. pantu nav tiesību celt tiešu prasību par šiem aktiem, kuru sekas tas cieš, bet nevar lūgt to atcelšanu. EKL 241. panta mērķis tādējādi ir aizsargāt personu no prettiesiska normatīva akta piemērošanas, kas nemainīgi nozīmē, ka spriedums, kurā atzīts, ka akts nav piemērojams, attiecas tikai uz lietas dalībniekiem un neskar pašu aktu, kas ir kļuvis nepārsūdzams.
Tā kā EKL 241. panta mērķis nav ļaut lietas dalībniekam apstrīdēt jebkāda vispārēja akta piemērojamību, pamatojot jebkādu prasību, iebildes par prettiesiskumu piemērojamībai ir jābūt ierobežotai tiktāl, ciktāl tas ir vajadzīgs lietas atrisināšanai. No tā izriet, ka vispārējam aktam, par kuru celta iebilde par prettiesiskumu, ir jābūt tieši vai netieši piemērojamam lietā, par kuru celta prasība, un starp pārsūdzēto individuālo lēmumu un attiecīgo vispārējo aktu ir jāpastāv tiešai juridiskai saiknei. Šādas saiknes pastāvēšanu tomēr var secināt no tā, ka pārsūdzētais akts ir galvenokārt pamatots ar kādu tā akta, kura tiesiskums ir apstrīdēts, tiesību normu, pat ja pēdējais oficiāli nav tā juridiskais pamats.
(skat. 32. un 33. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1962. gada 14. decembris, 31/62 un 33/62 Wöhrmann un Lütticke/Komisija, Recueil, 965.. lpp.; 1965. gada 31. marts, 21/64 Macchiorlati Dalmas/Augstā iestāde, Recueil, 227. lpp.; 1966. gada 13. jūlijs, 32/65 Itālija/Padome un Komisija, Recueil, 563. lpp.; 1974. gada 21. februāris, no 15/73 līdz 33/73, 52/73, 53/73, no 57/73 līdz 109/73, 116/73, 117/73, 123/73 un no 135/73 līdz 137/73 Kortner u.c./Padome u.c., Recueil, 177. lpp., 36. un 37. punkts; 1979. gada 6. marts, 92/78 Simmenthal/Komisija, Recueil, 777. lpp., 39. punkts; 1984. gada 19. janvāris, 262/80 Andersen u.c./Parlaments, Recueil, 195. lpp., 6. punkts.
Pirmās instances tiesa: 1993. gada 26. oktobris, T‑6/92 un T‑52/92 Reinarz/Komisija, Recueil, II‑1047. lpp., 57. punkts; 1996. gada 12. decembris, T‑177/94 un T‑377/94 Altmann u.c./Komisija, Recueil, II‑2041. lpp., 119. punkts; 1998. gada 4. marts, T‑146/96 De Abreu/Tiesa, Recueil FP, I‑A‑109. un II‑281. lpp., 25. un 29. punkts.
2. Vispārīgajos īstenošanas noteikumos, kas pieņemti saskaņā ar Civildienesta noteikumu 110. panta pirmo daļu, var noteikt kritērijus, kas palīdz iestādei, tai īstenojot savu rīcības brīvību, vai precizē Civildienesta noteikumu, ja tie nav skaidri saprotami, piemērojamību. Tomēr šajos noteikumos katrā ziņā nav tiesiska pamata iekļaut normas, kurās paredzētas atkāpes no augstākstāvošām tiesību normām, tādām kā Civildienesta noteikumi vai vispārīgie tiesību principi.
(skat. 38. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 1990. gada 14. decembris, T‑75/89 Brems/Padome, Recueil, II‑899. lpp., 29. punkts; 2005. gada 25. oktobris, T‑43/04 Fardoom un Reinard/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑329. un II‑1465. lpp., 36. punkts un tajā minētā judikatūra.
3. Saskaņā ar Komisijas pieņemto Civildienesta noteikumu 43. panta vispārīgo īstenošanas noteikumu 8. panta 5. punktu Apvienotās novērtējumu komitejas uzdevums, neaizstājot novērtētājus attiecīgās personas darba novērtēšanā, ir nodrošināt, lai karjeras attīstības ziņojums tiek sagatavots taisnīgi, objektīvi un atbilstoši parastajiem novērtēšanas noteikumiem, kā arī pareizi piemērojot procedūras. Ņemot vērā šo uzdevumu, komitejas locekļu pakāpei nav nozīmes, un it īpaši tas vien, ka klasifikācijas pakāpe ir tāda pati kā novērtējamajai personai, nenozīmē, ka Apvienotās novērtējumu komitejas loceklis atrodas interešu konflikta situācijā, kas var apdraudēt viņa objektivitāti.
(skat. 41.–43. punktu)
Atsauce
Pirmās instances tiesa: 2005. gada 12. jūlijs, T‑157/04 De Bry/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑199. un II‑901. lpp., 49. punkts.
4. No Komisijas pieņemto Civildienesta noteikumu 43. panta vispārīgo īstenošanas noteikumu 8. panta 1. un 6. punkta izriet, ka tas vien, ka Apvienotās novērtējumu komitejas loceklis ir atbildīgs par personāla vadību, nerada viņam pienākumu atstatīt sevi un atrast sev aizvietotāju, ja ir jāizskata prasība, kuru cēluši personāla pārstāvji. Šāds pienākums Apvienotās novērtējumu komitejas locekļiem ir tikai tad, ja viņu intereses nav saderīgas ar viņu uzdevumu. Ar abstraktu interešu konflikta risku nepietiek, lai secinātu, ka Apvienotās novērtējumu komitejas locekļa, kas ir atbildīgs par personāla vadību, intereses patiešām nav saderīgas ar viņa uzdevumu.
(skat. 54. punktu)
5. Komisijas izveidotajā novērtējuma sistēmā tiesību uz aizstāvību ievērošanas pamatprincipam ir jāļauj ieinteresētajai personai novērtēšanas procesā aizstāvēties pret apgalvojumiem par faktiem, kurus var izvirzīt pret viņu. Tomēr tiesību uz aizstāvību ievērošanas pamatprincips nenozīmē, ka novērtētājs apelācijas instancē ir ierobežots attiecībā uz konsultācijām, kas nepieciešamas, lai rūpīgi paveiktu savu uzdevumu. Tādējādi novērtētājs apelācijas instancē var konsultēties par novērtējamo ierēdni ar augstākstāvošiem [ierēdņiem], kas obligāti nenozīmē, ka šī konsultācija ir sacīkstes process ar novērtējamo ierēdni. Šajā kontekstā novērtētājs apelācijas instancē var pat prasīt no novērtētāja paskaidrojumus vai precizējumus attiecībā uz pēdējā minētā vērtējumiem, kas ietverti karjeras attīstības ziņojumā. Tomēr sniegtie paskaidrojumi vai precizējumi nevar grozīt sākotnējā novērtējuma, kuru šis pats novērtētājs ietvēris karjeras attīstības ziņojumā, saturu pēc būtības. Ja tie liecina par šādu grozījumu, novērtētājam apelācijas instancē, ievērojot attiecīgā ierēdņa tiesības uz aizstāvību, ir jādod tam iespēja iesniegt savus apsvērumus par jauno novērtētāja vērtējumu. Šajā gadījumā viena un tā paša ierēdņa apsvērumi, kurus tas bija iesniedzis agrākās novērtējuma procedūras stadijās, nevar tikt uzskatīti par pietiekamiem, ja tie tika sagatavoti attiecībā uz citu novērtētāja vērtējumu.
(skat. 70., 73. un 74. punktu)