VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (apelācijas palāta)
2013. gada 9. jūlijā (*)
Apelācija – Civildienests – EIB personāls – Civildienesta tiesas sprieduma pārskatīšana – Pirmajā instancē celtās prasības kā nepieņemamas noraidīšana – Pensijas – Iemaksu pensiju shēmā paaugstināšana – Termiņš prasības celšanai – Saprātīgs termiņš
Lieta T‑234/11 P‑RENV‑RX
par apelācijas sūdzību, kas iesniegta par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2011. gada 4. februāra rīkojumu lietā F‑34/10 Arango Jaramillo u.c./EIB, prasot atcelt šo rīkojumu,
Oscar Orlando Arango Jaramillo, Eiropas Investīciju bankas darbinieks, ar dzīvesvietu Luksemburgā (Luksemburga), un 34 citi Eiropas Investīciju bankas darbinieki, kuru vārdi norādīti pielikumā, ko pārstāv B. Cortese un C. Cortese, advokāti,
apelācijas sūdzības iesniedzēji,
otra lietas dalībniece –
Eiropas Investīciju banka (EIB), ko pārstāv C. Gómez de la Cruz un T. Gilliams, pārstāvji, kuriem palīdz P.‑E. Partsch, advokāts,
atbildētāja pirmajā instancē.
VISPĀRĒJĀ TIESA (apelācijas palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Jēgers [M. Jaeger], tiesneši I. Pelikānova [I. Pelikánová] (referente) un A. Ditrihs [A. Dittrich],
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Šī tiesvedība norisinās pēc Tiesas (ceturtā palāta) 2013. gada 28. februāra pārskatīšanas sprieduma lietā C‑334/12 RX‑II Arango Jaramillo u.c./EIB, ar kuru Tiesa, konstatējusi, ka ar Vispārējās tiesas (apelācijas palāta) 2012. gada 19. jūnija spriedumu lietā T‑234/11 P Arango Jaramillo u.c./EIB (turpmāk tekstā – “pārskatītais spriedums”) par apelācijas sūdzību par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2011. gada 4. februāra rīkojumu lietā F‑34/10 Arango Jaramillo u.c./EIB (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”) tiek apdraudēta Eiropas Savienības tiesību vienveidība, atcēla pārskatīto spriedumu un nodeva lietu atkārtotai izskatīšanai Vispārējā tiesā.
Tiesvedības rašanās fakti
2 No iepriekš 1. punktā minētā pārsūdzētā rīkojuma 2.–4. punkta izriet, ka Oscar Orlando Arango Jaramillo un 34 citi apelācijas sūdzības iesniedzēji, kuru vārdi ir norādīti pielikumā, ir Eiropas Investīciju bankas (EIB) darbinieki. Kopš 2007. gada 1. janvāra EIB darbinieku paziņojumi par algu vairs netiek sagatavoti kā parasti – papīra formātā –, bet elektroniski. Kopš tā laika tie ik mēnesi tiek ievadīti EIB informācijas sistēmā Peoplesoft, un ikviens darbinieks tos var aplūkot savā darba datorā.
3 Sestdien, 2010. gada 13. februārī, paziņojumi par algu par 2010. gada februāri tika ievadīti informācijas sistēmā Peoplesoft. Šajos paziņojumos salīdzinājumā ar 2010. gada janvāri bija vērojama iemaksas pensiju sistēmā likmes paaugstināšanās – paaugstināšanās, kas izrietēja no EIB pieņemtajiem lēmumiem saistībā ar tās darbinieku pensiju sistēmas reformu.
Tiesvedība pirmajā instancē un pārsūdzētais rīkojums
4 2010. gada 26. maijā Civildienesta tiesā apelācijas sūdzības iesniedzēji cēla prasību, kas reģistrēta ar Nr. F‑34/10, lūdzot, pirmkārt, atcelt viņu paziņojumus par 2010. gada februāra algu, ciktāl tie norāda EIB lēmumus palielināt viņu iemaksas pensiju sistēmā, un, otrkārt, piespriest EIB samaksāt simbolisku EUR 1 kā morālā kaitējuma atlīdzinājumu.
5 Ar atsevišķu Civildienesta tiesas kancelejai adresētu dokumentu EIB norādīja uz iebildi par nepieņemamību atbilstīgi šīs tiesas Reglamenta 78. pantam un lūdza to lemt par prasības nepieņemamību, neuzsakot debates pēc būtības.
6 Savos apsvērumos par iebildi par nepieņemamību apelācijas sūdzības iesniedzēji tostarp norādīja, ka, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus, konkrēti, ka nav nekādu tekstuālu norāžu par EIB darbinieku prasības celšanas termiņu, vispārīgi paredzētā trīs mēnešu un desmit dienu termiņa šaura piemērošana apdraudētu viņu tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību (iepriekš 1. punktā minētā pārsūdzētā rīkojuma 18. punkts).
7 Ar iepriekš 1. punktā minēto pārsūdzēto rīkojumu, kas izdots, piemērojot Civildienesta tiesas 78. pantu, šī tiesa, neuzsākot mutvārdu procesu un nepievienojot iebildi par nepieņemamību, lai izskatītu kopā ar lietu pēc būtības, noraidīja prasību kā nepieņemamu tās novēlotības dēļ.
Apelācija Vispārējā tiesā
8 Ar dokumentu, kas iesniegts Vispārējās tiesas kancelejā 2011. gada 28. aprīlī, apelācijas sūdzības iesniedzēji par iepriekš 1. punktā minēto pārsūdzēto rīkojumu iesniedza apelācijas sūdzību saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu I pielikuma 9. pantu, kas tika iereģistrēta ar Nr. T‑234/11 P.
9 Šajā apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzēji lūdza Vispārējo tiesu atcelt šo rīkojumu, noraidīt EIB celto iebildi par nepieņemamību lietā F‑34/10 un nodot lietu atpakaļ Civildienesta tiesai, lai tā lemj pēc būtības.
10 Konstatējusi, ka lietas dalībnieki mēneša laikā, skaitot no paziņojuma par rakstveida daļas pabeigšanu, nav iesnieguši nevienu lūgumu par tiesas sēdes noteikšanu, Vispārējā tiesa sprieda par strīdu bez mutvārdu daļas [uzsākšanas].
11 Savas apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēji norādīja trīs pamatus: pirmo – primāri un pārējos divus – pakārtoti. Pirmais pamats bija par kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot jēdzienu “saprātīgs termiņš” prasības celšanai pirmajā instancē, un, konkrētāk, par samērīguma principa pārkāpumu, kā arī tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu. Otrais pamats bija par kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot piemērojamās procesuālās normas, konkrētāk, par neparedzētu apstākļu esamību. Trešais pamats bija par Civildienesta tiesai norādīto faktu, lai pierādītu neparedzētu apstākļu esamību, sagrozīšanu, kā arī par normu par pierādījumu savākšanas pasākumiem un procesa organizatoriskajiem pasākumiem pirmajā instancē pārkāpumu.
12 Iepriekš 1. punktā minētajā pārskatītajā spriedumā Vispārējā tiesa noraidīja apelācijas sūdzību, pamatojot ar to, ka šādi norādītie apelācijas sūdzības iesniedzēju pamati esot daļēji nepieņemami, daļēji – nepamatoti.
13 Ar mērķi noraidīt pirmo apelācijas pamatu, kurš izvirzīts primāri, Vispārējā tiesa nosprieda, ka Civildienesta tiesa ir pareizi piemērojusi iepriekš 1. punktā minētajā pārsūdzētajā rīkojumā attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju situāciju normu, saskaņā ar kuru pēc analoģijas ar Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 91. panta 3. punktā paredzēto prasības celšanas termiņu triju mēnešu termiņš principā būtu bijis jāuzskata par saprātīgu EIB darbinieka prasības celšanai atcelt viņam nelabvēlīgu tiesību aktu (iepriekš 1. punktā minētais pārskatītais spriedums, 27. punkts). Vispārējā tiesa turklāt uzskatīja, ka pienākums, kurš tādējādi tika noteikts EIB darbiniekiem celt savas prasības precīzā termiņā, nevarēja tikt uzskatīts par tādu, ar ko apdraud viņu tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību vai samērīguma principu (iepriekš 1. punktā minētais pārskatītais spriedums, 41. punkts).
Tiesas pārskatīšana
14 Pēc pirmā ģenerāladvokāta ierosinājuma Tiesa (Tiesas Reglamenta – redakcijā, kas bija piemērojama šī ierosinājuma izteikšanas laikā, – 123.b pantā paredzētā īpašā palāta) ar 2012. gada 12. jūlija spriedumu lietā C‑334/12 RX nosprieda, ka tas ir jāpārskata. Saskaņā ar šo pēdējo minēto lēmumu pārskatīšanai bija jāattiecas uz to, vai, pirmkārt, iepriekš 1. punktā minētais pārskatītais spriedums neapdraud Savienības tiesību vienotību un konsekvenci attiecībā uz to, kā Vispārējā tiesa kā apelācijas tiesa ir interpretējusi jēdzienu “saprātīgs termiņš” sakarā ar EIB darbinieku prasības celšanu atcelt tiesību aktu par EIB izdotu viņiem nelabvēlīgu aktu kā termiņu, kura nokavējums radīja kavēšanos un tādējādi prasības nepieņemamību, Savienības tiesai nepastāvot pienākumam ņemt vērā izskatāmās lietas īpašos apstākļus, un, otrkārt, vai šī jēdziena “saprātīgs termiņš” interpretācija neapdraudēja Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu (OV 2010, C 83, 389. lpp.).
15 Iepriekš 1. punktā minētajā pārskatīšanas spriedumā lietā Arango Jaramillo u.c./EIB Tiesa atcēla pārskatīto spriedumu pēc tam, kad bija nospriedusi, ka tas reāli apdraud Savienības tiesību konsekvenci, jo Vispārējā tiesa kā apelācijas tiesa interpretēja jēdzienu “saprātīgs termiņš” sakarā ar EIB darbinieku celtu prasību atcelt tiesību aktu par tiem nelabvēlīgu tiesību aktu, ko izdevusi EIB, kā triju mēnešu termiņu, kura notecējums automātiski padara prasību par novēlotu un tādējādi nepieņemamu, bez pienākuma Savienības tiesai ņemt vērā konkrētās lietas apstākļus.
16 Tomēr, uzskatot, ka jautājuma par apelācijas sūdzības iesniedzēju prasības pieņemamību galīgais risinājums, it īpaši, vai šī prasība tika celta saprātīgā termiņā, atbilstoši judikatūrai par tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību neizriet no konstatētajiem faktiem, uz kuriem ir balstīts iepriekš 1. punktā minētais pārskatītais spriedums, Tiesa uzskatīja, ka tā pati nevar pieņemt galīgo lēmumu saskaņā ar Tiesas statūtu 62.b pantu. Tādējādi, lemjot par tiesāšanās izdevumiem saistībā ar pārskatīšanas procedūru, Tiesa nodeva lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai [tā] novērtētu, ņemot vērā visus atbilstošos lietas apstākļus, termiņa, kurā apelācijas sūdzības iesniedzēji iesniedza savu prasību Civildienesta tiesā, saprātīgumu.
Par lietu, kas nodota atpakaļ pēc pārskatīšanas
Tiesvedība
17 Saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 121.a pantu iepriekš 1. punktā minētā pārskatīšanas sprieduma lietā Arango Jaramillo u.c./EIB rezultātā šī lieta no jauna nonāca izskatīšanā Vispārējā tiesā.
18 Ar 2013. gada 1. marta vēstuli Vispārējās tiesas kanceleja saskaņā ar Reglamenta 121.c panta 1. punktu uzaicināja lietas dalībniekus viena mēneša laikā pēc iepriekš 1. punktā minētā pārskatīšanas sprieduma lietā Arango Jaramillo u.c./EIB paziņošanas iesniegt savus rakstveida apsvērumus par secinājumiem, kuri attiecībā uz strīda atrisināšanu izdarāmi no šī sprieduma.
19 2013. gada 22. martā un 16. aprīlī EIB un apelācijas sūdzības iesniedzēji attiecīgi iesniedza savus apsvērumus Vispārējās tiesas kancelejā.
20 Savos apsvērumos EIB lūdz Vispārējo tiesu:
– primāri nosūtīt lietu atpakaļ Civildienesta tiesai;
– pakārtoti, noraidīt apelācijas sūdzību pēc tam, kad ir apstiprināta apelācijas sūdzības iesniedzēju celtās prasības Civildienesta tiesā nepieņemamība sakarā ar tās novēlotību, motivējot ar to, ka šī prasība tika celta termiņā, kas nešķita saprātīgs, ņemot vērā visus atbilstošos lietas apstākļus, un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt visus ar apelācijas tiesvedību saistītos tiesāšanās izdevumus.
21 Savos apsvērumos apelācijas sūdzības iesniedzēji lūdz Vispārējo tiesu:
– pieņemt pirmo apelācijas pamatu un uz šī pamata atcelt iepriekš 1. punktā minēto pārsūdzēto rīkojumu, motivējot ar to, ka to prasība Civildienesta tiesā tika celta saprātīgā termiņā, ņemot vērā visus atbilstošos lietas apstākļus;
– nosūtīt lietu atpakaļ Civildienesta tiesai, lai tā izskata prasību pēc būtības, kā arī lemj par tiesāšanas izdevumiem saistībā ar tiesvedību pirmajā instancē;
– piespriest EIB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus apelācijas instancē.
Par tiesībām
22 Sakarā ar iepriekš 1. punktā minēto pārskatīto spriedumu lietā Arango Jaramillo u.c./EIB Vispārējā tiesa no jauna izskata iepriekš 8. punktā minēto apelācijas sūdzību, un tai jāpārskata trīs pamati, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēji norādījuši apelācijas sūdzības pamatojumam un kuri ir atgādināti iepriekš 11. punktā, izdarot secinājumus, kādus šis spriedums rada strīda atrisinājumam.
Par pirmo pamatu par kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot jēdzienu “saprātīgs termiņš” prasības celšanai pirmajā instancē, un samērīguma principa pārkāpumu, kā arī tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu
23 Pirmais pamats būtībā ir iedalīts divās daļās. Pirmā daļa ir par kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot jēdzienu “saprātīgs termiņš” prasības celšanai pirmajā instancē. Otrā daļa ir par samērīguma principa pārkāpumu, kā arī tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu.
24 Ar pirmā pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēji pārmet Civildienesta tiesai, ka tā iepriekš 1. punktā minētajā pārsūdzētajā rīkojumā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, noraidot prasību kā nepieņemamu, motivējot būtībā ar to, ka triju mēnešu, desmit dienu un vairāku sekunžu termiņš prasības pieteikuma iesniegšanai Civildienesta tiesas kancelejā nebija saprātīgs termiņš. Šādi rīkojoties, Civildienesta tiesa esot piešķīrusi aplamu iedarbību judikatūrai par EIB darbinieku celto prasību termiņiem (Vispārējās tiesas 2001. gada 23. februāra spriedums apvienotajās lietās T‑7/98, T‑208/98 un T‑109/99 De Nicola/EIB, Recueil FP, I‑A‑49. un II‑185. lpp., 99. punkts, un 2001. gada 6. marta spriedums lietā T‑192/99 Dunnett u.c./EIB, Recueil, II‑813. lpp, 53. un 58. punkts), de facto neievērojot saprātīga termiņa ievērošanas principu, aizstājot to ar precīzu, šauri piemērotu un vispārinātu triju mēnešu termiņu. Turklāt Civildienesta tiesa neesot ņēmusi vērā tai iesniegtos dokumentus vai liecības, kuri tai varot pierādīt, ka, pirmkārt, triju mēnešu un desmit dienu termiņā citi adresāti, kuri ir pievienoti serveriem, kas nav nosūtītāja serveris, esot saņēmuši atbilstošās prasības pieteikuma pirmajā instancē kopijas elektroniskajā pastā un ka, otrkārt, tajā vakarā, kad tika nosūtīts prasības pieteikums pirmajā instancē, to advokātu biroja telpās bija elektrības pārrāvums, kas beidzās apmēram desmit minūtes pirms pusnakts, aizkavējot šo nosūtīšanu. Turklāt Civildienesta tiesa neesot ņēmusi vērā īpašos lietas apstākļus, un it īpaši faktu, ka EIB ir vainojama savā tiesiskajā regulējumā paredzētā pienākuma noteikt precīzu prasības celšanas termiņu nepildīšanā un ka tā pieņēma apstrīdētos lēmumus, kas izpaužas paziņojuma par 2010. gada februāra algu formā, pamatojies uz vēl nepublicētu un prasības celšanas dienā vēl arvien nepublicētu regulējumu.
25 Ar pirmā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Civildienesta tiesa iepriekš 1. punktā minētajā pārsūdzētajā rīkojumā nav ievērojusi to tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un pārkāpusi samērīguma principu, kam būtu jābūt pamatā noteikumu vai tiesību principu piemērošanā, kad tie ierobežo tiesības vērsties tiesā. Atkāpjoties no savas iepriekšējās judikatūras, kas balstīta uz pārskatāmu un prasītājiem labvēlīgu principa par saprātīgu termiņu piemērošanu, Civildienesta tiesa esot rīkojusies pretrunā pamatprasībai par pienācīgu līdzsvaru starp lietas dalībnieku tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un prasību par tiesisko noteiktību. Šī pretruna acīmredzami parādoties lietas īpašajos apstākļos, kas aprakstīti iepriekš 24. punktā. Ņemot vērā īpašos apstākļus, precīza, nevienā tiesību aktā nenoteikta un turklāt no skaidras un pastāvīgās judikatūras neizrietoša triju mēnešu termiņa šaura un vispārināta piemērošana šķiet pārmērīgs to tiesību vērsties tiesā, kuras ir nodrošinātas Pamattiesību hartas 47. pantā, ierobežojums. Turklāt šāda piemērošana esot nesamērīga ar iecerēto mērķi, kāds ir saprātīga termiņa ievērošanas principam, proti, nodrošināt EIB darbību stabilitāti.
26 EIB apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzēju norādītos argumentus un būtībā lūdz noraidīt pirmo pamatu, kam ir divas daļas, kā nepieņemamu un, katrā ziņā, kā nepamatotu. Pirmā pamata piesegā apelācijas sūdzības iesniedzēji cenšoties nodot apelācijas tiesas kontrolei Civildienesta tiesas veikto faktu vērtējumu iepriekš 1. punktā minētajā pārsūdzētajā rīkojumā, kas neietilpstot šīs tiesas kompetencē. Katrā ziņā pirmais pamats neesot pamatots. No judikatūras izrietot, ka saprātīgs termiņš EIB darbinieka prasības celšanai esot noteikts triju mēnešu termiņš, kam pieskaitītas desmit dienas saistībā ar attālumu, kurš turklāt pēc analoģijas izrietot no Civildienesta noteikumiem par tiesību aizsardzības līdzekļiem. Turklāt no Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Savienības tiesas judikatūras izrietot, ka noteikumi, ar kuriem nosaka prasību [celšanas] termiņus, var tikt saskaņoti gan ar samērīguma principu, gan ar tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
27 Ciktāl EIB apstrīd pirmā pamata, kam ir divas daļas, pieņemamību, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Vispārējā tiesa ir vienīgā instance, kas ir kompetenta, pirmkārt, konstatēt faktus, izņemot gadījumu, kad šo konstatāciju materiālā neprecizitāte izriet no šai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, un, otrkārt, veikt šo faktu vērtējumu. Ja pirmās instances tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, apelācijas tiesa ir kompetenta pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un tiesiskās sekas, ko no tiem ir izsecinājusi pirmās instances tiesa (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2010. gada 2. jūlija spriedumu lietā T‑266/08 P Kerstens/Komisija, 37. punkts; Tiesas 2006. gada 6. aprīļa spriedumu lietā C‑551/03 P General Motors/Komisija, Krājums, I‑3173. lpp., 51. punkts, un 2006. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑167/04 P JCB Service/Komisija, Krājums, I‑8935. lpp., 106. punkts).
28 Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji neapstrīd faktiskos konstatējumus, kas veikti iepriekš 1. punktā minētajā pārsūdzētajā Civildienesta tiesas rīkojumā, attiecībā uz termiņu, kurā pirmajā instancē tika celta prasība, bet secinājumus, ko šī tiesa izdarīja no šiem pēdējiem minētajiem secinājumiem, proti, ka termiņš, kurā tika celta prasība, nevar tikt kvalificēts kā “saprātīgs”. Jautājums, vai Civildienesta tiesa varēja tiesiski pamatoti konstatēt, izejot no lietas faktiem, ka prasītāji nav iesnieguši savu prasību saprātīgā termiņā, ir tiesību jautājums, kas jāpārbauda apelācijas tiesai.
29 Tādējādi EIB norādītā iebilde par nepieņemamību attiecībā uz pirmo pamatu ir jānoraida kā nepamatota.
30 Lai pārbaudītu pirmā pamata pirmo daļu par kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot jēdzienu “saprātīgs termiņš” prasības celšanai pirmajā instancē, pēc būtības, ir jānorāda, ka ne LESD, ne EIB Personāla reglamentā, ko pieņēmusi tā valde saskaņā ar EIB Iekšējā reglamenta 29. pantu, nav norāžu uz prasības [celšanas] termiņu, kas piemērojams strīdos starp EIB un tās darbiniekiem. Līdzsvars starp, no vienas puses, tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas veido vienu no Savienības vispārējiem tiesību principiem un prasa, lai prasītājam ir pietiekams termiņš viņam nelabvēlīga akta tiesiskuma novērtēšanai un, attiecīgā gadījumā, lai sagatavotu savu prasības pieteikumu, un, no otras puses, tiesiskās noteiktības prasību, kura prasa, ka pēc noteikta termiņa beigām Savienības iestāžu pieņemtie tiesību akti kļūst galīgi, tomēr nosaka, ka šie strīdi tiek iesniegti Savienības tiesā saprātīgā termiņā (skat. iepriekš 24. punktā minētos spriedumus apvienotajās lietās De Nicola/EIB, 97.–99. punkts un tajos minētā judikatūra, un lietā Dunnett u.c./EIB, 51.–53. punkts un tajos minētā judikatūra, un Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2002. gada 6. decembra rīkojumu lietā T‑275/02 R D/EIB, Recueil FP, I‑A‑259. un II‑1295. lpp., 31. un 32. punkts).
31 Saskaņā ar judikatūru termiņa “saprātīgums”, kas attiecas uz administratīvo procesu vai tiesvedību vai termiņu, kurš kā šajā lietā tieši ietekmē prasības pieņemamību, vienmēr ir jānovērtē atbilstoši visiem lietas apstākļiem un tostarp lietas iznākuma nozīmei ieinteresētajai personai, lietas sarežģītībai un lietas dalībnieku uzvedībai (skat. iepriekš 1. punktā minēto pārskatīšanas spriedumu lietā Arango Jaramillo u.c./EIB, 28.–37. punkts un tajos minētā judikatūra). No tā vispārīgi izriet, ka saprātīga termiņa jēdziens nevar tikt uztverts kā īpašs noilguma termiņš un tostarp ka Civildienesta noteikumu 91. panta 3. punktā paredzētais triju mēnešu termiņš nav analoģiski piemērojams kā noilguma termiņš EIB darbiniekiem, kad tie iesniedz prasību par minētās iestādes izdota, viņiem nelabvēlīga tiesību akta atcelšanu (skat. iepriekš 1. punktā minēto pārskatīšanas spriedumu lietā Arango Jaramillo u.c./EIB, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).
32 Tādējādi tikai tas, ka EIB darbinieks ir cēlis prasību atcelt viņam nelabvēlīgu EIB tiesību aktu termiņā, kas pārsniedz trīs mēnešus un desmit dienas, neļauj secināt par šīs prasības novēlotību, jo Savienības tiesai katrā ziņā ir jāpārbauda termiņa saprātīgums, ņemot vērā lietas atbilstošos apstākļus.
33 Tikai tas, ka iepriekš 24. punktā minētajos spriedumos apvienotajās lietās De Nicola/EIB (118.–120. punkts) un lietā Dunnett u.c./EIB (57. un 58. punkts) Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka termiņi, kuri nepārsniedz trīs mēnešus un desmit dienas, ir saprātīgi, nenozīmē, ka garāki termiņi nevarētu tikt kvalificēti kā “saprātīgi”, ņemot vērā attiecīgo lietu konkrētos apstākļus, jo Savienības tiesai ir jāspriež par konkrētām tās izskatāmām lietām, nepārbaudot, vai garāki termiņi varētu tikt uzskatīti par saprātīgiem. Savukārt tas, ka iepriekš 30. punktā minētajā rīkojumā lietā D/EIB (38.–40. punkts) Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs uzskatīja, ka piecu mēnešu termiņš nebija saprātīgs, ņemot vērā lietas apstākļus, neļauj secināt, ka īsāks termiņš, bet tomēr tāds, kas pārsniedz triju mēnešu un desmit dienu termiņu, nevarētu tikt kvalificēts kā “saprātīgs” vai a fortiori ka citos apstākļos šāds termiņš nevarētu tikt uzskatīts par saprātīgu termiņu.
34 Šajā lietā Civildienesta tiesa nosprieda, ka prasība pirmajā instancē nav tikusi celta saprātīgā termiņā un tādējādi tā bijusi jānoraida kā nepieņemama savas novēlotības dēļ, pamatojot tikai ar to, ka tā tika celta tikai dažas sekundes vai sekundes simtdaļas pēc triju mēnešu (kam pieskaitītas desmit dienas sakarā ar attālumu, kas paredzētas Civildienesta tiesas Reglamenta 100. panta 3. punktā) termiņa beigām, kurš atbilda pēc analoģijas Civildienesta noteikumu 91. panta 3. punktā paredzētajam prasības [celšanas] termiņam. Šādi interpretējot jēdzienu “saprātīgs termiņš” EIB darbinieku prasības atcelt tiesību aktu par tiem nelabvēlīgu EIB tiesību aktu kontekstā kā triju mēnešu un desmit dienu termiņu, kura beigas automātiski padarīja prasību novēlotu un tādējādi nepieņemamu, neņemot vērā, kā tas bija tiesiski sagaidāms, lietas apstākļus, un it īpaši prasītāju ieinteresētību lietas iznākumā, lietas sarežģītību un attiecīgo EIB un prasītāju rīcību, Civildienesta tiesa ir pieļāvusi iepriekš 1. punktā minētajā pārsūdzētajā rīkojumā kļūdu tiesību piemērošanā (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 1. punktā minēto pārskatīšanas spriedumu lietā Arango Jaramillo u.c./EIB, 22., 27., 28., 46. un 54. punkts).
35 Tādējādi ir jāpieņem pirmā pamata pirmā daļa par kļūdu tiesību piemērošanā, ko Civildienesta tiesa ir pieļāvusi iepriekš 1. punktā minētajā pārsūdzētajā rīkojumā, interpretējot jēdzienu “saprātīgs termiņš” prasības celšanai pirmajā instancē.
36 Tādēļ un nepastāvot vajadzībai lemt par pirmā pamata otro daļu, ir jāapmierina apelācijas sūdzība un jāatceļ iepriekš 1. punktā minētais pārsūdzētais rīkojums.
Par lietas nodošanu atpakaļ Civildienesta tiesai
37 Atbilstoši Tiesas statūtu I pielikuma 13. panta 1. punktam, ja apelācija ir pamatota, Vispārējā tiesa atceļ Civildienesta tiesas spriedumu un pati taisa spriedumu attiecīgajā lietā. Tā nodod lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Civildienesta tiesā gadījumos, ja tiesvedības apstākļi neļauj Tiesai nākt klajā ar [no]lēmumu.
38 Civildienesta tiesa iepriekš 1. punktā minētajā pārsūdzētajā rīkojumā nav veikusi visu juridiski prasīto novērtējumu, lai lemtu par prasības [celšanas] termiņa saprātīgumu un tādējādi par šīs prasības pieņemamību. Šī paša iemesla dēļ jautājuma par apelācijas sūdzības iesniedzēju prasības pieņemamību risinājums neizriet no faktu vērtējumiem, uz kuriem ir pamatots iepriekš 1. punktā minētais pārsūdzētais rīkojums. Šādos apstākļos tiesvedības stadija neļauj taisīt galīgo spriedumu. Tādējādi lieta ir jānodod atpakaļ Civildienesta tiesai, lai tā no jauna lemtu par prasību.
Par tiesāšanās izdevumiem
39 Tā kā lieta tiek nodota atpakaļ Civildienesta tiesai, lēmuma pieņemšana par tiesāšanās izdevumiem šajā apelācijas tiesvedībā ir jāatliek.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (apelācijas palāta)
nospriež:
1) Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2011. gada 4. februāra rīkojumu lietā F‑34/10 Arango Jaramillo u.c./EIB atcelt;
2) nodot lietu atpakaļ Civildienesta tiesai;
3) lēmumu par tiesāšanās izdevumiem atlikt.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 9. jūlijā.
[Paraksti]
Pielikums
María Esther Badiola, ar dzīvesvietu Luksemburgā (Luksemburga),
Marcella Bellucci, ar dzīvesvietu Luksemburgā,
Stefan Bidiuc, ar dzīvesvietu Grēvenmaherā [Grevenmacher] (Luksemburga),
Raffaella Calvi, ar dzīvesvietu Šutranžā [Schuttrange] (Luksemburga),
Maria José Cerrato, ar dzīvesvietu Luksemburgā,
Sara Confortola, ar dzīvesvietu Veronā (Itālija),
Carlos D’Anglade, ar dzīvesvietu Luksemburgā,
Nuno Da Fonseca Pestana Ascenso Pires, ar dzīvesvietu Luksemburgā,
Andrew Davie, ar dzīvesvietu Medernakā [Medernach] (Luksemburga),
Marta De Sousa e Costa Correia, ar dzīvesvietu Itzigā [Itzig] (Luksemburga),
Nausica Di Rienzo, ar dzīvesvietu Luksemburgā,
José Manuel Fernandez Riveiro, ar dzīvesvietu Sandveilerā [Sandweiler] (Luksemburga),
Eric Gällstad, ar dzīvesvietu Rameldanžā [Rameldange] (Luksemburga),
Andres Gavira Etzel, ar dzīvesvietu Luksemburgā,
Igor Greindl, ar dzīvesvietu Luksemburgā (Luksemburga),
José Doramas Jorge Calderón, ar dzīvesvietu Luksemburgā,
Monica Lledó Moreno, ar dzīvesvietu Sandveilerā,
Antonio Lorenzo Ucha, ar dzīvesvietu Luksemburgā,
Juan Antonio Magaña-Campos, ar dzīvesvietu Luksemburgā,
Petia Manolova, ar dzīvesvietu Bereldanžā [Bereldange] (Luksemburga),
Ferran Minguella Minguella, ar dzīvesvietu Gonderanžā [Gonderange] (Luksemburga),
Barbara Mulder-Bahovec, ar dzīvesvietu Luksemburgā,
István Papp, ar dzīvesvietu Luksemburgā,
Stephen Richards, ar dzīvesvietu Blašetē [Blaschette] (Luksemburga),
Lourdes Rodriguez Castellanos, ar dzīvesvietu Sandveilerā,
Daniela Sacchi, ar dzīvesvietu Mondorflebēnā [Mondorf-les-Bains] (Luksemburga),
Maria Teresa Sousa Coutinho da Silveira Ramos, ar dzīvesvietu Almaržemā do Bispo [Almargem do Bispo] (Portugāle),
Isabelle Stoffel, ar dzīvesvietu Mondorflebēnā,
Fernando Torija, ar dzīvesvietu Luksemburgā,
María del Pilar Vargas Casasola, ar dzīvesvietu Luksemburgā,
Carolina Vento Sánchez, ar dzīvesvietu Luksemburgā,
Pé Verhoeven, ar dzīvesvietu Briselē (Beļģija),
Sabina Zajc, ar dzīvesvietu Konternā [Contern] (Luksemburga),
Peter Zajc, ar dzīvesvietu Konternā.