EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS RĪKOJUMS
(trešā palāta)

2015. gada 27. aprīlis

Lieta F‑90/14

Ronald Meyer

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Pagaidu darbinieks – Atalgojums – Ģimenes pabalsti – Apgādājamā bērna pabalsta atteikums – Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 3. punkta b) apakšpunkts – Bērns vecumā no 18 līdz 26 gadiem, kurš iegūst vispārizglītojošo vai profesionālo izglītību – Pabalsts izglītībai – Civildienesta noteikumu VII pielikuma 3. panta 1. punkts – Bērns, kas regulāri un pilnu laiku apmeklē izglītības iestādi – Studiju pārtraukums – Acīmredzami nepamatota prasība

Priekšmets      Prasība, kura celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kas piemērojams EAEK līgumam atbilstoši tā 106.a pantam, un ar kuru R. Meyer lūdz Civildienesta tiesu atcelt Eiropas Komisijas lēmumu no 2013. gada 1. septembra izbeigt prasītājam piešķirtā apgādājamā bērna pabalsta izmaksāšanu, ko viņš saņēma par savu meitu Marie Isabel.

Nolēmums      Prasību noraidīt. R. Meyer sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

Ierēdņi – Atalgojums – Ģimenes pabalsti – Apgādājamā bērna pabalsts –Piešķiršanas nosacījumi – Faktiska uzturēšana – Jēdziens – Administrācijas saistošā kompetence

(Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 2., 3. un 5. punkts)

Apgādājams bērns Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 2. punkta izpratnē ir laulībā dzimis, ārlaulības vai adoptēts ierēdņa vai viņa laulātā bērns, kas rada tiesības uz apgādājamā bērna pabalstu, ja ierēdnis faktiski uztur bērnu un turklāt ja ir izpildīts viens no šī panta 3.–5. punktā uzskaitītajiem nosacījumiem. Lai apgādājams bērns varētu radīt tiesības uz apgādājamā bērna pabalstu, kas paredzētas iepriekš minētajā 2. pantā, tam ir jābūt vai nu vecumā līdz 18. gadiem, vai vecumā no 18 līdz 26. gadiem, kurš iegūst vispārizglītojošo vai profesionālo izglītību, vai kurš nopietnas slimības vai invaliditātes dēļ nespēj nopelnīt iztiku. Katrā no šiem trim gadījumiem Civildienesta noteikumos iecēlējinstitūcijai ir piešķirta saistošā kompetence tādā izpratnē, ka tai ir pienākums piešķirt apgādājamā bērna pabalstu, ja tā konstatē, ka nosacījumi ir izpildīti, un pretējā gadījumā to nepiešķirt. Citiem vārdiem, Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 3. un 5. punkts attiecas uz gadījumiem, kad ierēdņa bērns noteikti rada tiesības uz apgādājamā bērna pabalstu, jo šajās tiesību normās ir prezumēts, ka tajās minētais bērns tādēļ vien, ka ir nepilngadīgs, students, slims vai darba nespējīgs, faktiski ir ierēdņa apgādībā.

Apgādājamā bērna pabalsts atbilst sociālās politikas mērķim, ko attaisno izmaksas, kuras izriet no aktuālām un konkrētām vajadzībām saistībā ar bērna esamību un tā faktisko uzturēšanu.

Līdz ar to, gadījumā, kad bērns ir vecumā no 18 līdz 26. gadiem, apgādājamā bērna pabalstu, ja tā izmaksa tiek lūgta saskaņā ar Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 3. punkta b) apakšpunktu, var izmaksāt tikai atbilstoši nosacījumam, ka šis bērns faktiski iegūst patiesu konsekventu vispārizglītojošo vai profesionālo izglītību un tikai šīs izglītības gūšanas faktiskajā laikā. Gadījumā, kad bērns negūst nedz vispārizglītojošo, nedz profesionālo izglītību un tātad viņš var strādāt un līdz ar to gūt ienākumu, lai viņu varētu vairs neuzskatīt par ierēdņa apgādībā esošu, šāda pabalsta piešķiršana būtu pretrunā Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 3. punkta b) apakšpunkta piemērošanas jomai. Savukārt apstāklis, ka bērns, kurš ir vecāks par 18. gadiem, pārtrauc studijas, pats par sevi nav šķērslis tam, lai šis bērns atkal varētu radīt tiesības uz apgādājamā bērna pabalstu, kad viņš faktiski atsāk šīs studijas, ar atrunu, ka viņš turpina pildīt citus nosacījumus minētā atbalsta piešķiršanai.

(skat. 25.–27. punktu)

Atsauces

Tiesa: spriedumi Sorasio-Allo u.c./Commission, 81/79, 82/79 un 146/79, EU:C:1980:270, 15. un 16. punkts; Schwedler/Parlaments, C‑132/90 P, EU:C:1991:452, 14. punkts, un Padome/Brems, C‑70/91 P, EU:C:1992:201, 5. punkts.

Pirmās instances tiesa: spriedumi Brems/Padome, T‑75/89, EU:T:1990:88, 23. punkts, un Kschwendt/Komisija, T‑545/93, EU:T:1995:137, 81.–83. punkts.