ĢENERĀLADVOKĀTES LAILAS MEDINAS
SECINĀJUMI,
sniegti 2023. gada 19. oktobrī (1)
Lieta C‑276/22
Edil Work 2 S.r.l.,
S.T. S.r.l
pret
STE S.a.r.l.,
piedaloties
CM
(Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – LESD 49. un 54. pants – Tvērums – Pārrobežu darbības – Uzņēmējdarbības veikšana dalībvalstī, kas nav reģistrācijas dalībvalsts – Lex societatis – Sabiedrību pārvaldība un organizācija – Galvenā darbība – Piemērojamie tiesību akti
1. Itālijas uzņēmums, kura galvenais aktīvs bija pils, kas atradās Itālijā, savu juridisko adresi pārcēla uz Luksemburgu. Uzņēmums tika pārveidots par sabiedrību ar ierobežotu atbildību un reģistrēts saskaņā ar Luksemburgas tiesību aktiem. Pēc sešiem gadiem sabiedrības dalībnieki iecēla sabiedrības vienīgo vadītāju, kurš savukārt iecēla ģenerālpilnvaroto. Pēc tam ģenerālpilnvarotais nodeva pils īpašumtiesības citai sabiedrībai, proti, S.T. S.r.l. (turpmāk tekstā – “ST”), kas to tālāk pārdeva prasītājai pamatlietā – Edil Work 2 S.r.l. (turpmāk tekstā – “Edil Work 2”).
2. Strīds pamatlietā būtībā attiecas uz šo abu nodošanu spēkā esamību, kas atkarīga no tā, kuras valsts tiesības piemērojamas izskatāmo pilnvaru piešķiršanai. Ja piemērojami Luksemburgas tiesību akti, šie nodošanas darījumi būtu spēkā saskaņā ar tās tiesību normām; savukārt tad, ja piemērojami Itālijas tiesību akti, šie nodošanas darījumi būtu spēkā neesoši atbilstoši tiesību normai, kura paredz, ka ģenerālpilnvaras var piešķirt tikai sabiedrības valdes locekļiem.
3. Šādos apstākļos Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) Tiesai ir iesniegusi prejudiciālu jautājumu, kas būtībā attiecas uz to, vai ar LESD 49. un 54. pantu ir saderīgi Itālijas tiesību akti, kuri reglamentē starptautiskās privāttiesības un kuros ir paredzēts, ka sabiedrībai, kuras juridiskā adrese ir citā Eiropas Savienības dalībvalstī, ir piemērojami Itālijas tiesību akti, ja tā ir reģistrēta Itālijā vai arī Itālijā ir tās vadības mītnes vieta vai “galvenās darbības” (2) veikšanas vieta.
I. Atbilstošās tiesību normas
4. Legge di diritto internazionale privato (3) (Starptautisko privāttiesību likums Nr. 218/1995; turpmāk – “Likums 218/1995”) 25. pantā “Sabiedrība un citi uzņēmumi” ir noteikts:
“1. Sabiedrības, asociācijas, nodibinājumus un jebkuru citu publisku vai privātu uzņēmumu, pat ja tam nav apvienības rakstura, reglamentē tās valsts tiesību akti, kuras teritorijā ir pabeigta tā reģistrācijas procedūra. Tomēr tiek piemēroti Itālijas tiesību akti, ja šo uzņēmumu vadības mītnes vieta atrodas Itālijā vai ja Itālijā tiek veikta šo uzņēmumu galvenā darbība.
2. Uzņēmumus regulējošais likums īpaši reglamentē šādus aspektus: a) tiesisko formu; b) nosaukumu; c) reģistrāciju, reorganizāciju un likvidēšanu; d) tiesībspēju; e) struktūru izveidi, pilnvaras un darbības kārtību; f) uzņēmuma pārstāvību; g) biedra vai dalībnieka statusa iegūšanas un zaudēšanas kārtību, kā arī šim statusam raksturīgās tiesības un pienākumus; h) atbildību par uzņēmuma saistībām; i) likuma vai dibināšanas akta neievērošanas sekas.
3. Juridiskās adreses pārcelšana uz citu valsti un uzņēmumu, kuru juridiskās adreses ir dažādās valstīs, apvienošanās ir spēkā tikai tad, ja tās veiktas atbilstoši minēto attiecīgo valstu tiesību aktiem.”
5. Itālijas Civilkodeksa 2381. panta 2. punktā ir noteikts: ja statūti vai akcionāru kopsapulce to atļauj, valde var deleģēt savas pilnvaras rīcības komitejai, kas sastāv no dažiem tās locekļiem, vai vienam vai vairākiem tās locekļiem. Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar šo tiesību normu sabiedrības ar ierobežotu atbildību valde var piešķirt savas pilnvaras tikai sabiedrības valdes locekļiem.
II. Faktiskie apstākļi
6. 2004. gadā Itālijas sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kuras aktīvus un darbību veido tikai nekustamā īpašuma komplekss ar nosaukumu Castello di Tor Crescenza (turpmāk tekstā – “pils”), kas atrodas Romas apkaimē, savu juridisko adresi pārcēla uz Luksemburgas Lielhercogisti un reģistrēja sabiedrību ar ierobežotu atbildību STE. 2010. gada 30. augustā Luksemburgā notika sabiedrības STE akcionāru ārkārtas kopsapulce, kurā par sabiedrības vienīgo vadītāju (gérante) tika iecelta SB (4). Tajā pašā kopsapulcē SB iecēla FF par STE ģenerālpilnvaroto (mandataire général) un nodeva viņam pilnvaras veikt “Luksemburgas Lielhercogistē un ārzemēs sabiedrības vārdā un interesēs bez izņēmumiem un atbrīvojumiem visas nepieciešamās darbības un darījumus stingri sabiedrības darbības mērķa robežās”.
7. 2012. gadā FF nodeva pili Itālijas sabiedrībai ST, kas savukārt to nodeva Edil Work 2, kas ir FF kontrolēta Itālijas sabiedrība.
8. 2013. gadā STE cēla prasību Tribunale di Roma (Romas tiesa, Itālija) pret ST un Edil Work 2, lūdzot, lai tiktu atzīta abu nodošanas aktu spēkā neesamība, pamatojoties uz to, ka pilnvaru piešķiršana FF nav spēkā. Tribunale di Roma (Romas tiesa) noraidīja prasību, uzskatot, ka pilnvaras FF ir tikušas piešķirtas atbilstošā veidā.
9. Corte d’appello di Roma (Romas apelācijas tiesa, Itālija), kurā bija iesniegta apelācijas sūdzība, apmierināja prasību. Tā vispirms apstiprināja, ka saskaņā ar Likuma 218/1995 25. panta 1. punktu ir piemērojami Itālijas tiesību akti, jo pils ir sabiedrības “visi un vienīgie aktīvi”, kas atrodas Itālijā, proti, šajā valstī tiek veikta “galvenā darbība”. Minētā tiesa pēc tam noteica, ka neierobežotu sabiedrības pārvaldības pilnvaru nodošana trešai personai attiecībā pret sabiedrību, proti, FF, ir pretrunā Civilkodeksa 2381. panta 2. punktam, kas paredz, ka sabiedrības valde savu funkciju veikšanai var pilnvarot tikai pašas valdes locekļus. Tādējādi tiesa atzina, ka sabiedrības vadītājas veiktā pilnvaru piešķiršana FF nav spēkā, un attiecīgi lēma, ka nav spēkā arī pēc tam sekojošās pils nodošanas abām atbildētājām sabiedrībām.
10. Edil Work 2 un ST iesniedza kasācijas sūdzību Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa), apstrīdot Likuma 218/1995 25. panta 1. punkta otrā teikuma piemērojamību, jo Corte d’appello di Roma (Romas apelācijas tiesa) nebija ņēmusi vērā, ka šīs tiesību normas jēgu un tvērumu būtiski ietekmē Savienības tiesības, kas prasa, lai netiktu piemērotas valsts tiesības, ja tās tiek interpretētas nesaderīgi ar Savienības tiesībām.
11. Atbildētāja kasācijas instancē lūdza STE noraidīt sūdzību, it īpaši norādot, ka sabiedrības galvenā darbība tiek veikta Itālijā, tāpēc FF piešķirto pilnvaru juridiskais spēks un vēlāko nodošanu sabiedrībām, kas ir kasācijas sūdzības iesniedzējas, spēkā esamība ir jāizvērtē, pamatojoties uz Itālijas tiesību aktiem un abstrahējoties no Savienības tiesību interpretācijas.
12. Iesākumā iesniedzējtiesa norāda, ka no Likuma 218/1995 25. panta 3. punkta skaidri izriet, ka šī tiesību norma atļauj Itālijas sabiedrības reorganizēt par ārvalstu sabiedrībām un pārcelt to juridisko adresi uz citu dalībvalsti, ar nosacījumu, ka pārcelšana ir spēkā gan izcelsmes dalībvalstī, gan galamērķa dalībvalstī. Turklāt šāda pārcelšana – pat pēc sabiedrības izslēgšanas no Itālijas uzņēmumu reģistra – neizraisa sabiedrības tiesībsubjektības izbeigšanos.
13. Iesniedzējtiesa uzskata, ka rodas jautājums, vai STE, kas saglabājusi savu galveno uzņēmējdarbības vietu Itālijā, reģistrēšana par Luksemburgas sabiedrību nozīmē, ka šīs sabiedrības pārvaldības un organizatoriskajiem aktiem ir piemērojami Luksemburgas tiesību akti, saskaņā ar kuriem izskatāmo pilnvaru piešķiršana būtu spēkā. Turpretim, ja tiktu piemēroti Itālijas tiesību akti, izskatāmo pilnvaru piešķiršana nebūtu spēkā.
14. Attiecībā uz pilnvaru piešķiršanai piemērojamo tiesību aktu noteikšanu iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar Likuma 218/1995 25. panta 1. punkta pirmo teikumu vispārējais saiknes kritērijs ir vieta, kurā sabiedrība ir reģistrēta. Tādējādi, kā noteikts šajā teikumā, šajā lietā izskatāmo pilnvaru nodošanai bija jāpiemēro Luksemburgas tiesību akti. Tomēr šīs tiesību normas otrajā teikumā ir paredzēts šā noteikuma izņēmums, atbilstoši kuram Itālijas tiesību akti ir piemērojami sabiedrībām, kas “galveno darbību” veic Itālijā. Tātad saskaņā ar šo izņēmumu izskatāmo pilnvaru piešķiršanai būtu piemērojami Itālijas tiesību akti, jo šīs sabiedrības vienīgais aktīvs, proti, pils, atrodas Itālijā un galvenā darbība tiek veikta šajā valstī. Līdz ar to, tā kā Civilkodeksa 2381. panta 2. punktā ir noteikts, ka sabiedrības ar ierobežotu atbildību (5) valde var deleģēt savas pilnvaras tikai šīs valdes locekļiem, šo pilnvaru piešķiršana trešai personai, šajā gadījumā FF, esot nelikumīga saskaņā ar Itālijas tiesību aktiem.
15. Šādos apstākļos iesniedzējtiesa norāda, ka, pirmkārt, tā kā LESD 49. pantā paredzētā brīvība veikt uzņēmējdarbību ietver tiesības sabiedrībai vai uzņēmumam, kas izveidoti atbilstoši kādas dalībvalsts tiesību aktiem, tikt reorganizētiem par sabiedrību, uz kuru attiecas citas dalībvalsts tiesību akti, ja vien ir ievēroti šīs otras dalībvalsts tiesību aktos paredzētie nosacījumi un it īpaši šīs otras dalībvalsts tiesību aktos atzītais saiknes kritērijs, tad tas, ka tiek pārcelta tikai juridiskā adrese, nevis vadības mītnes vieta vai galvenā uzņēmējdarbības vieta, pats par sevi neliedz piemērot šo brīvību.
16. Otrkārt, iesniedzējtiesa norāda, ka LESD 49. pantā paredzētā brīvība veikt uzņēmējdarbību attiecas ne tikai uzņēmējdarbību, bet arī uzņēmumu pārvaldību. Direktīvas (ES) 2019/2121 (6) 2. apsvērumā noteikts, ka šādas darbības ir jāveic saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktos paredzētajiem nosacījumiem, kurā sabiedrība veic uzņēmējdarbību. Šajā lietā ir skaidrs, ka šī dalībvalsts ir Luksemburga.
17. Treškārt, iesniedzējtiesa norāda, ka Civilkodeksa 2507. pantā, kas iekļauts nodaļā “Ārvalstī reģistrētas sabiedrības”, ir noteikts, ka šajā nodaļā ietvertās normas jāinterpretē saskaņā ar Savienības tiesību principiem.
18. Iesniedzējtiesa norāda, ka, lai gan sabiedrības pārvaldība un organizācija būtu jāreglamentē tās dalībvalsts (šajā gadījumā – Luksemburgas) tiesību aktiem, kurā notikusi reorganizācija, šajā lietā sabiedrība saglabā savu galveno uzņēmējdarbības vietu Itālijā. Iesniedzējtiesas ieskatā, šis fakts var pamatot Itālijas tiesību aktu piemērošanu izskatāmo pilnvaru piešķiršanai.
19. Šādos apstākļos Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai [LESD] 49. un 54. pantam ir pretrunā tas, ka dalībvalsts, kurā sākotnēji ir reģistrēta sabiedrība (sabiedrība ar ierobežotu atbildību), piemēro tai valsts tiesību normas par sabiedrību [organizēšanu] un pārvaldību, ja sabiedrība pēc juridiskās adreses pārcelšanas un sabiedrības reorganizācijas atbilstoši galamērķa valsts tiesībām saglabā savu galveno uzņēmējdarbības vietu sākotnējā dalībvalstī un konkrētais pārvaldības akts noteicoši ietekmē sabiedrības darbību?”
20. Edil Work 2, STE, Itālijas valdība un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Šie lietas dalībnieki savus apsvērumus izklāstīja arī tiesas sēdē 2023. gada 11. jūlijā.
III. Izvērtējums
A. Ievada apsvērumi
21. Iesniedzējtiesa jautā, vai brīvība veikt uzņēmējdarbību nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas ļauj dalībvalstij (šajā gadījumā Itālijai), kurā sabiedrība sākotnēji reģistrēta, piemērot savus valsts tiesību aktus šīs sabiedrības pārvaldības un organizatoriskiem aktiem, ja šī sabiedrība pārrobežu reorganizācijas rezultātā savu juridisko adresi ir pārvietojusi uz citu dalībvalsti (šajā gadījumā Luksemburgu), bet ir saglabājusi savu galveno darbību izcelsmes dalībvalstī (Itālijā).
22. Vispirms vēlos atgādināt, ka Tiesa var uzskatīt, ka uzdotais prejudiciālais jautājums ir jāpārformulē. Turklāt Tiesa var atzīt, ka jāņem vērā arī tās Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesa sava jautājuma izklāstā nav atsaukusies (7). Šajā lietā, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, pareizi jādefinē uzdotā jautājuma tvērums.
1. Pārrobežu reorganizācija pretstatā pārrobežu saimnieciskajai darbībai
23. Manuprāt, ir būtiski nošķirt divas atsevišķas problēmas. Pirmā attiecas uz ierobežojumiem, kas noteikti sabiedrībām, kad tās veic pārrobežu reorganizāciju vai pārreģistrāciju citā dalībvalstī (8). Šī problēma rodas, kad dalībvalstis nosaka ierobežojumus sabiedrību pārrobežu pārstrukturēšanai un atļauj sabiedrību reorganizēt par sabiedrību, uz kuru attiecas citas dalībvalsts tiesību akti, – šos gadījumus sauc par “emigrācijas lietām” (9). Piemēram, Tiesai par šo jautājumu bija jālemj lietā Daily Mail (10), kas attiecās uz Apvienotās Karalistes sabiedrību, kura vēlējās pārcelt savu galveno vadību no Apvienotās Karalistes (kas tobrīd bija dalībvalsts) uz Nīderlandi, nezaudējot juridiskās personas statusu un nepārstājot būt sabiedrība, kas reģistrēta saskaņā ar Apvienotās Karalistes tiesību aktiem. Apvienotās Karalistes nodokļu iestādes atteicās izdot atļauju šai pārcelšanai, kas bija nepieciešama atbilstoši valsts tiesību aktiem. Tiesa uzskatīja, ka noteikumus, kas attiecas uz minēto pārcelšanu, nosaka valsts tiesību akti, saskaņā ar kuriem sabiedrība ir reģistrēta (11).
24. Otrā problēma attiecas uz ierobežojumiem, kas noteikti sabiedrībām, kuras ir reģistrētas vienā dalībvalstī, bet saimniecisko darbību vēlas veikt citā dalībvalstī (12). Piemēram, lietā Überseering (13)Tiesai tika lūgts noteikt, vai dalībvalstij (Vācijai), uz kuru sabiedrība bija pārcēlusi savu galveno vadību, bija tiesības lemt par Nīderlandē reģistrētas sabiedrības tiesībspēju. Citiem vārdiem, runa bija par to, vai uzņēmējvalsts drīkstēja atteikties atzīt tādas ārvalsts sabiedrības tiesībspēju, kas bija pārcēlusi savu galveno vadības vietu uz šo uzņēmējvalsti. Turklāt lietā Inspire Art (14) Tiesai tika lūgts lemt par Nīderlandes tiesību aktiem saistībā ar ārvalstu uzņēmumiem, kuri šajā dalībvalstī veic saimniecisko darbību. Lieta attiecās uz sabiedrību, kas reģistrēta saskaņā ar Apvienotās Karalistes tiesību aktiem. Pēc tam sabiedrība bija atvērusi filiāli Nīderlandē un tur veica savu galveno saimniecisko darbību. Sabiedrība lūdza reģistrēt tās Nīderlandes filiāli Nīderlandes komercreģistra birojā, kurš pēc tam vēlējās piemērot sabiedrībai konkrētus noteikumus. Tiesa nolēma, ka vairākas Nīderlandes tiesību aktos noteiktās prasības bija pretrunā brīvas pārvietošanās principam. Tiesa skaidri nošķīra šīs divas lietas no lietas Daily Mail, kurā tika aplūkota sabiedrības reģistrācijas valsts iespēja ierobežot sabiedrības pārcelšanos uz citu dalībvalsti (15).
25. Šajā lietā Itālijas sabiedrība STE jau ir likumīgi pārcēlusi savu mītnes vietu uz Luksemburgu un tikusi reorganizēta par sabiedrību, kas reģistrēta saskaņā ar Luksemburgas tiesībām, tādējādi Itālijā tā vairs nepastāv. Minētās sabiedrības mērķis nav tikt reģistrētai Itālijā, bet tikai veikt saimniecisko darbību šajā dalībvalstī. Tāpēc ir būtiski norādīt, ka pretēji STE un Itālijas valdības apgalvojumiem šajā lietā netiek aplūkoti ierobežojumi sabiedrību pārrobežu reorganizācijai, bet gan ierobežojumi, kurus piemēro Luksemburgas uzņēmumam, kas veic saimniecisko darbību Itālijā.
26. Šajā ziņā, pirmkārt, no Tiesas rīcībā esošiem lietas materiāliem izriet un tiesas sēdē tika apstiprināts, ka STE, kas sākotnēji bija reģistrēta Itālijā, 2004. gadā tika reorganizēta par sabiedrību, kas reģistrēta saskaņā ar Luksemburgas tiesību aktiem, un ne Itālija, ne Luksemburga tai nebija noteikusi nekādus ierobežojumus. Citiem vārdiem, šķiet, ka pēc sabiedrības reģistrācijas Luksemburgā tās turpmāka reorganizācija tika atzīta gan saskaņā ar galamērķa valsts (Luksemburgas), gan izcelsmes valsts (Itālijas) tiesību aktiem. Otrkārt, šķiet, ka no 2004. gada (kad notika reorganizācija) līdz 2010. gadam sabiedrība darbojās Itālijā un neviena iestāde neiebilda pret reorganizāciju. Proti, lietas dalībnieki tiesas sēdē apstiprināja, ka šajā sešu gadu periodā Itālijas iestādes nav centušās šīs sabiedrības darbībām piemērot Itālijas sabiedrību tiesību aktus. Treškārt, Likuma 218/1995 25. panta 1. punktu piemēro bez izšķirības gan sabiedrībām, kas sākotnēji reģistrētas citā dalībvalstī, gan reorganizētām sabiedrībām. Šajā tiesību normā paredzētās tiesību kolīziju normas neattiecas uz pārrobežu reorganizācijas jautājumiem un tās sekām. Tādējādi, manuprāt, tāds pats jautājums rastos situācijā, kad sabiedrība, kas sākotnēji reģistrēta Luksemburgā, galveno darbību veiktu Itālijā, proti, ja STE vienmēr būtu bijusi Luksemburgas sabiedrība, kurai pieder pils.
27. No tā izriet, ka šajā tiesvedībā jautājums par to, vai izskatāmais Itālijas tiesiskais regulējums ierobežo sabiedrības pārcelšanu uz citu dalībvalsti un/vai reorganizāciju citā dalībvalstī, nav būtisks un nav jārisina. Šajā lietā galvenā izšķiršanās ir par to, vai Itālijas tiesību aktu piemērošana – ar “galveno darbību” kā saiknes kritēriju – citā dalībvalstī (kas nav reģistrācijas dalībvalsts) dibinātas sabiedrības pārvaldības un organizatoriskiem aktiem ir uzskatāma par pamatbrīvības ierobežojumu. Tādēļ šajos secinājumos veiktās analīzes vajadzībām izcelsmes dalībvalsts ir Luksemburga, bet dalībvalsts, kurā izskatāmā sabiedrība veic saimniecisko darbību, ir Itālija.
2. Pamatlietas priekšmets
28. Pamatlieta ir par to, vai ir spēkā pilnvaras, kas piešķirtas trešai personai, kura nav valdes loceklis, un vai ir spēkā nekustamā īpašuma kompleksa nodošanas akti. Lai noteiktu prejudiciālā jautājuma priekšmetu, ir svarīgi pilnvaru piešķiršanu nošķirt no nekustamā īpašuma kompleksas nodošanas. Manuprāt, šajā lietā ir būtiski jautājumu par lex societatis, kas piemērojams sabiedrības darbībām, nošķirt no ierobežojumiem, kurus dalībvalsts noteikusi attiecībā uz nekustamā īpašuma nodošanu. Pirmais jautājums attiecas uz brīvību veikt uzņēmējdarbību, savukārt otrs jautājums var attiekties uz LESD 63. pantā nostiprināto kapitāla brīvu apriti. Lai noteiktu piemērojamo pamatbrīvību, vispirms jānosaka tiesību aktu mērķis (16) un jāņem vērā lietas apstākļi.
29. Corte d’appello di Roma (Romas apelācijas tiesa) pamatlietā patiešām atzina, ka sabiedrības “visi un vienīgie aktīvi” atrodas Itālijā, kur tātad tiek veikta sabiedrības galvenā darbība, un, pamatojoties uz to, piemēroja atbilstošos Itālijas tiesību aktus. Tādējādi šķiet, ka tā savā argumentācijā par Itālijas tiesību aktu piemērošanu ir pamatojusies uz sabiedrības galvenā aktīva atrašanās vietu un tātad uz īpašumtiesībām pār nekustamo īpašumu. Proti, minētā tiesa būtībā uzskatīja, ka uz pilnvaru piešķiršanu un abiem pils nodošanas aktiem attiecas lex rei sitae noteikums un tāpēc šiem aktiem saskaņā ar Itālijas tiesību aktiem nav juridiska spēka.
30. Tomēr vēlos atgādināt, ka pamatlietā tiek izskatīts jautājums, vai ir spēkā pilnvaras, kas piešķirtas trešai personai, kura nav valdes loceklis. Šis spēkā esamības jautājums prima facie neattiecas uz lietu tiesībām (in rem tiesības) uz nekustamo īpašumu (17). Komisija Tiesas sēdē norādīja, ka jautājums, vai ir spēkā sabiedrības vadības trešai personai piešķirtās valdes locekļa pilnvaras, ir sabiedrības pārvaldības un organizācijas jautājums, uz kuru tādējādi attiecas lex societatis, kas saista šo sabiedrību ar konkrētu tiesību sistēmu (18). Šādi secinājumi izriet no Likuma 218/1995 25. panta 2. punkta teksta, kurā norādīti priekšmeti, uz kuriem attieksies lex societatis, piemēram, “struktūru izveide, pilnvaras un darbības kārtība” un “uzņēmuma pārstāvība”. Tādējādi valsts tiesību aktu mērķis ir Itālijas tiesību aktu piemērošana iepriekš minētajiem ārvalstu sabiedrību veiktajiem pasākumiem, un tas nozīmē, ka uz tiem attiecas LESD 49. pantā nostiprinātā brīvība veikt uzņēmējdarbību.
31. Tā kā pamatlietas priekšmets ir jautājums par citā dalībvalstī dibinātai sabiedrībai piemērojamo lex societatis noteikšanu, iesniedzējtiesas uzdotais jautājums Tiesai ir jāizskata, ņemot vērā LESD 49. pantā noteikto brīvību veikt uzņēmējdarbību, kas ietver ES pilsoņu tiesības dibināt un vadīt uzņēmumus ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus saviem pilsoņiem paredz attiecīgās dalībvalsts tiesību akti, un saskaņā ar LESD 54. pantu ietver ES sabiedrībām noteiktās tiesības veikt savu darbību attiecīgajā dalībvalstī ar meitasuzņēmuma, filiāles vai pārstāvniecības starpniecību (19). Ja uzņēmējs faktiski plāno stabili un uz nenoteiktu laiku veikt saimniecisko darbību, šī uzņēmēja situācija ir jāizvērtē, ņemot vērā LESD 49. pantā noteikto brīvību veikt uzņēmējdarbību (20).
32. Tādējādi attiecībā uz pilnvaru piešķiršanu trešai personai, kas nav valdes loceklis, izskatāmos valsts tiesību aktus ierosinu izvērtēt, ņemot vērā šo brīvību.
33. Ja Tiesa analizēs tiesību aktus attiecībā uz nekustamā īpašuma nodošanu, ņemot vērā kapitāla brīvu apriti, būtu jākonstatē, ka ir vispārzināms, ka uz tiesību aktiem, kas attiecas uz nekustamā īpašuma nodošanu, tradicionāli attiecas tās valsts tiesību akti, kurā atrodas īpašums. Tādējādi prima facie šķiet ticami, ka minētā likuma piemērošana pati par sevi nav kapitāla brīvas aprites ierobežojums.
3. Starpsecinājums
34. Ņemot vērā izklāstītos apsvērumus, ierosinu pārformulēt prejudiciālo jautājumu, galveno uzmanību pievēršot pilnvaru piešķiršanai trešai personai, kas nav valdes loceklis. Patiešām, jautājums par to, kāds noteikums ir piemērojams attiecībā uz pilnvaru piešķiršanu, ir jāizskata atsevišķi pirms jautājuma, vai ir spēkā nodošanas akti, kas ietilpst ar nekustamo īpašumu radīto lietu tiesību kategorijā. Tāpēc prejudiciālais jautājums ir jāpārformulē, saprotot, ka tā mērķis ir noskaidrot, vai LESD 49. pantā nostiprinātā brīvība veikt uzņēmējdarbību ir jāinterpretē tādējādi, ka tai pretrunā ir tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas paredz, ka dalībvalsts piemēro valsts tiesību aktus sabiedrības pārvaldības un organizatoriskam aktam, piemēram, pilnvaru piešķiršanai, tādai sabiedrība, kura šajā dalībvalstī veic galveno darbību, bet ir reģistrēta saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem.
B. Brīvības veikt uzņēmējdarbību pārkāpums
1. Uz diskrimināciju balstīta pieeja pretstatā uz ierobežojumu balstītai pieejai
35. Šajā ziņā jāatgādina, ka atbilstoši LESD 54. pantam sabiedrības, kuras izveidotas saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem un kuru juridiskā adrese, galvenā vadības vai galvenā uzņēmējdarbības vieta ir Eiropas Savienībā, piemērojot LESD noteikumus par brīvību veikt uzņēmējdarbību, tiek pielīdzinātas fiziskajām personām, kas ir dalībvalstu pilsoņi (21).
36. Sabiedrību tiesību jomā – kopš sprieduma lietā Überseering (22) – dalībvalstīm ir pienākums atzīt sabiedrības, kas likumīgi dibinātas saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību normām, pat ja tām nav materiālas saiknes ar šo citu valsti. Kad šāda vienība ir likumīgi nodibināta, tā var izmantot brīvību veikt uzņēmējdarbību Eiropas Savienībā.
37. Atbilstoši LESD 49. panta otrajai daļai kopsakarā ar LESD 54. pantu pēdējā no minētajiem pantiem norādīto sabiedrību brīvība veikt uzņēmējdarbību inter alia ietver šo sabiedrību dibināšanu un vadīšanu ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus savām sabiedrībām paredz tās valsts tiesību akti, kurās notiek šī uzņēmējdarbība (23). Šāda brīvība aptver visus attiecīgās vienības attīstības posmus, tostarp tā attiecas gan uz sākotnējo nostiprināšanos dalībvalsts tirgū, gan uz faktisku darbības veikšanu (24). Atzīstot, ka dalībvalsts var brīvi īstenot atšķirīgu attieksmi tikai tādēļ, ka sabiedrības juridiskā adrese atrodas citā dalībvalstī, atņemtu LESD 49. pantam jēgu. Tāpēc brīvības veikt uzņēmējdarbību mērķis ir uzņemošajā dalībvalstī nodrošināt tādu pašu attieksmi kā pret savām sabiedrībām, aizliedzot jebkādu diskrimināciju atkarībā no sabiedrības juridiskās adreses atrašanās vietas (25).
38. Ir svarīgi uzsvērt, ka brīvība veikt uzņēmējdarbību aizliedz ne tikai tiešu un netiešu diskrimināciju (uz diskrimināciju balstītu pieeja), saskaņā ar kuru attieksme pret ārvalstīs reģistrētām sabiedrībām ir “mazāk labvēlīga” nekā pret valstī reģistrētām sabiedrībām (26), bet arī valsts pasākumus, kas nav diskriminējoši, bet apgrūtina piekļuvi tirgum (uz ierobežojumu balstītu pieeja). Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka valstu pasākumi, kas var traucēt vai apgrūtināt pamatbrīvību īstenošanu, ir šīs brīvības ierobežojums (27). Ievērojot šīs pieejas loģiku līdz galam, secināms, ka tā vismaz teorētiski atceļ nepieciešamību veikt jebkādu salīdzināšanu vai nelabvēlīgas attieksmes konstatēšanu attiecībā pret analoģisku situāciju.
2. Faktiskās mītnes vietas teorija un reģistrācijas vietas teorija
39. Attiecībā uz sabiedrības atzīšanu atbilstoši starptautisko privāttiesību normām būtībā pastāv divas dažādas teorijas – faktiskās mītnes vietas teorija (28) un reģistrācijas vietas teorija (29). Tiesa ir nospriedusi, ka LESD 54. pantā minētās sabiedrību vai uzņēmumu juridiskās adreses, galvenās vadības vai galvenās uzņēmējdarbības atrašanās vieta var kalpot par piesaisti kādas dalībvalsts tiesiskajai kārtībai (30). Citiem vārdiem, saskaņā ar šo noteikumu šiem trim saiknes kritērijiem visiem ir piešķirts vienāds statuss (31). No tā izriet, ka dalībvalstis var brīvi izvēlēties saiknes kritēriju, kuru tās piemēros, kā arī piemērojamās tiesību kolīziju normas. Tādējādi dalībvalstīm var būtiski atšķirties gan pieeja, gan valstī piemērojamās starptautisko privāttiesību normas (32).
40. Turklāt, ņemot vērā, ka LESD 54. pantā juridiskajai adresei, galvenajai vadības un galvenajai uzņēmējdarbības vietai ir piešķirts vienāds statuss, Tiesa ir nospriedusi, ka, tā kā nav vienotas Savienības tiesību definīcijas sabiedrībām, kas var izmantot tiesības veikt uzņēmējdarbību saskaņā vienīgi ar saiknes kritēriju, kurš nosaka sabiedrībai piemērojamās valsts tiesības, dalībvalstij ir arī tiesības noteikt saikni, kas tiek prasīta no sabiedrības, lai to varētu uzskatīt par tādu, kura reģistrēta saskaņā ar valsts tiesībām un šajā ziņā var baudīt tiesības veikt uzņēmējdarbību, un kas prasīta, lai saglabātu šo statusu pēc tam (33).
41. Šajā lietā jānorāda, ka prejudiciālais jautājums attiecas uz sabiedrību, kas jau ir reģistrēta saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem un kas ir pieņēmusi pārvaldības un organizatoriskus aktus attiecībā uz aktīvu, kurš atrodas citā dalībvalstī. Šķiet, ka šāda situācija principā ietilpst Likuma 218/1995 25. panta 1. punkta pirmā teikuma piemērošanas jomā, kas paredz, ka citā valstī reģistrētai sabiedrībai piemēro tās valsts tiesību aktus. Tomēr Likuma 218/1995 25. panta 1. punkta tvērums tiek paplašināts, piemērojot Itālijas tiesību aktus sabiedrībai, kuras “vadības mītnes vieta” atrodas Itālijā vai “galvenā darbība” tiek veikta šajā valstī. Proti, ar šo teikumu tiek pievienotas divas papildu tiesību kolīziju normas, kas būtībā pamatojas uz sabiedrības faktisko mītnes vietu un galvenās darbības veikšanas vietu. Tādējādi, balstoties uz iesniedzējtiesas sniegto skaidrojumu, šķiet, ka reģistrācijas vietas teorija ir vispārējs noteikums, tomēr Itālijas tiesību akti tiek piemēroti arī sabiedrībām, kurām šajā valstī ir vadības mītnes vieta un kuras tajā veic galveno darbību.
42. Rezumējot – saskaņā ar Likuma 218/1995 25. panta 1. punkta pirmo teikumu piemēro reģistrācijas vietas kritēriju, un tas apstiprina, ka šajā lietā ir piemērojami Luksemburgas tiesību akti. Tomēr šīs normas otrā teikuma piemērošana noved pie tā, ka attiecībā uz izskatāmo pilnvaru piešķiršanu Itālijas iestādes piemēro Itālijas tiesību aktus. Cik man zināms, Tiesa vēl nav pieņēmusi nolēmumu lietā, kurā tiktu izskatīta tāda valsts pasākuma atbilstība Savienības tiesībām, kas paredz vairāku tiesību kolīziju normu kumulatīvu piemērošanu.
43. Šajā ziņā, kā minēts iepriekš (34), tā kā nav vienotu noteikumu Savienības līmenī, saiknes kritēriju noteikšana ir atstāta valstu ziņā. Tāpēc prima facie var šķist, ka valsts tiesību aktiem, kas paredz vairāku tiesību kolīziju normu kumulatīvu piemērošanu, nevajadzētu būt pretrunā brīvībai veikt uzņēmējdarbību. Tomēr, izvērtējot izskatāmā valsts pasākuma ietekmi, kļūst skaidrs, ka tas apgrūtina un padara mazāk pievilcīgu LESD 49. pantā paredzētās brīvības veikt uzņēmējdarbību īstenošanu.
3. Uz ierobežojumu balstīta pieeja šajā lietā
44. Šajā lietā, tā kā STE bija reģistrēta saskaņā ar Luksemburgas tiesību aktiem un tās juridiskā adrese bija šajā dalībvalstī, uz šīs sabiedrības pārvaldības un organizatoriskiem aktiem attiecās Luksemburgas tiesību akti. Uz šo situāciju prima facie attiecas Likuma 218/1995 25. panta 1. punkta pirmajā teikumā paredzētā tiesību kolīziju norma.
45. Tomēr Likuma 218/1995 25. panta 1. punkta otrais teikums, saskaņā ar kuru Luksemburgā reģistrētai sabiedrībai tiek pieprasīts pieņemt Itālijas tiesību aktiem atbilstošus pārvaldības un organizatoriskos pasākumus, faktiski uzliek šai sabiedrībai pienākumu kumulatīvi ievērot divu dažādu valstu sabiedrību tiesības. Šo situāciju pēc definīcijas nav iespējams salīdzināt ar nosacījumiem, atbilstoši kuriem darbojas Itālijas sabiedrības. Patiešām, uz šīm sabiedrībām jau attiecas Itālijas tiesību akti, bet tām nav būtisks Itālijas likumdevēja izvēlētais “galvenās darbības” vietas kritērijs, jo tas pēc būtības piemērojams tikai saistībā ar pārrobežu situācijām. Tādējādi nav iespējams – vai tas būtu pārāk tautoloģiski – apgalvot, ka izskatāmais Itālijas pasākums ir nevienlīdzīga attieksme pret attiecīgajām ārvalstu sabiedrībām un ka šī atšķirīgā attieksme rada neizdevīgāku situāciju ārvalstu sabiedrībām salīdzinājumā ar iekšzemes sabiedrībām. Tāpēc uzskatu, ka noteikumi, kas reglamentē piemērojamās sabiedrību tiesību normas, neparedz nošķīrumu atkarībā no sabiedrības mītnes vietas vai “izcelsmes” un ka attiecībā uz “galvenās darbības” vietas kritēriju valsts un ārvalstu sabiedrības nevar tikt salīdzinātas. No tā, manuprāt, izriet, ka uz diskrimināciju balstīta pieeja šajā lietā nav jāņem vērā.
46. Tāpēc rodas jautājums, vai Likuma 218/1995 25. panta 1. punkta otrajā teikumā paredzētā noteikuma piemērošana apgrūtina vai padara mazāk pievilcīgu uzņēmējdarbības brīvības īstenošanu (35).
47. Manuprāt, jāatbild, ka tas tā ir. Izcelsmes dalībvalsts sabiedrības tiesību un Itālijas tiesību aktu kumulatīva piemērošana tāpēc, ka sabiedrības “galvenā darbība” tiek veikta Itālijā, nozīmē, ka korporatīvajām struktūrām var nākties vienlaikus ievērot izcelsmes dalībvalsts tiesību aktu prasības un tās dalībvalsts tiesību aktu prasības, kurā tiek veikta “galvenā darbība”. Teorētiski šāds vispārējs dubults apgrūtinājums varētu izcelsmes dalībvalstī (šajā gadījumā Luksemburgā) dibinātai sabiedrībai padarīt mazāk pievilcīgu iespēju veikt darbības ar nekustamo īpašumu, kas atrodas Itālijā, un tādējādi apgrūtināt brīvības veikt uzņēmējdarbību īstenošanu.
48. Tomēr šajā lietā tā nav STE – proti, sabiedrība, kura īstenojusi savu brīvību veikt uzņēmējdarbību –, kas tiecas atsaukties uz brīvību veikt uzņēmējdarbību. Uz šo brīvību drīzāk vēlas atsaukties abi STE veikto nodošanas aktu labuma guvēji – ST un Edil Work 2. Tāpēc, ņemot vērā lietas konkrētos faktiskos apstākļus, uzskatu, ka divu dalībvalstu sabiedrību tiesību kumulatīva piemērošana rada tiesisko nedrošību tādas sabiedrības līgumslēdzējai pusei, kura atsaucas uz divu valstu tiesiskajiem regulējumiem, lai atzītu par spēkā neesošām tās direktora piešķirtās pilnvaras un aizsargātu savas intereses. Patiešām, saistībā ar tiesiskās drošības principu (36), stājoties tiesiskajās attiecībās, piemēram, slēdzot līgumu, pusei ir jābūt iespējai zināt, kuras valsts tiesību akti ir piemērojami attiecīgajai sabiedrībai. Šajā ziņā Likuma 218/1995 25. panta 1. punkta otrā teikuma attiecināšana uz izskatāmo pilnvaru piešķiršanu abu secīgo nodošanas aktu atzīšanai par spēkā neesošiem vajadzībām, rada tiesisko nedrošību labuma guvējiem, jo STE tika likumīgi reģistrēta saskaņā ar Luksemburgas tiesību aktiem un tādējādi atbilda šīs valsts sabiedrību tiesībām. Pirms STE vēršanās tiesā, kur tā būtībā atsaucās uz Itālijas tiesību aktu piemērošanu – lai gan bija pārcēlusi darbību uz Luksemburgu un tikusi reorganizēta par Luksemburgas sabiedrību –, nekas neliecināja, ka šai sabiedrībai papildus Luksemburgas tiesību aktiem piemērojamas arī Itālijas sabiedrību tiesības, tostarp tajās noteiktie aizsardzības pasākumi. STE pieprasa šādas priekšrocības un saistībā ar izskatāmo pilnvaru piešķiršanu atsaucas uz Itālijas tiesību aktu piemērošanu ar atpakaļejošu spēku, kas tādējādi radītu tiesisko nedrošību labuma guvējiem šajos nodošanas aktos.
49. Ir acīmredzams, ka šāda izdevīgāko tiesību aktu izvēles pieeja un divu valstu tiesisko regulējumu pārklāšanās var radīt ievērojamu nedrošību un finansiālu slogu tādas sabiedrības līgumslēdzējām pusēm, kas tiecas paļauties uz to, ka varēs piemērot divu valstu sabiedrību tiesības. Ja personai, kas izmanto savu brīvību veikt uzņēmējdarbību, ir iespēja ar atpakaļejošu spēku atcelt šīs brīvības īstenošanas rezultātā reģistrētās tiesiskās attiecības, šāda atcelšana nopietni apdraud brīvības veikt uzņēmējdarbību iedarbīgumu.
50. Turklāt šķiet, ka iemesls, kāpēc Itālijas tiesību akti ar atpakaļejošu spēku tiek piemēroti saskaņā ar sabiedrību tiesībām veiktai darbībai – izskatāmo pilnvaru piešķiršanai –, ir saistīts ar citu saiknes kritēriju, proti, lietu tiesībām uz nekustamo īpašumu. Ja jēdzienu “galvenā darbība” attiecina uz darbībām, kas veiktas pirms darbībām saistībā ar lietu tiesībām uz nekustamo īpašumu, un nepaskaidro, kāpēc un kādā veidā tas tiek darīts, var tikt pārkāpts tiesiskās skaidrības un līdz ar to tiesiskās drošības princips attiecībā uz līgumslēdzējām pusēm.
51. Visbeidzot, argumentu pilnīguma labad jāpiebilst, ka, tā kā LESD 49. pantam ir tieša iedarbība (37), ir ļoti būtiski noskaidrot, vai šajā tiesību normā nostiprinātās brīvības veikt uzņēmējdarbību materiālais saturs pamatlietā tiek pietiekami plaši piemērots, lai ar šo tiesību normu aizsargātu arī līgumu – un līdz ar to arī līgumslēdzēju pamatlietā. Saistībā ar šo uzskatu, ka uz LESD 49. pantā paredzēto aizliegumu noteikt ierobežojumus brīvībai veikt uzņēmējdarbību var atsaukties ne tikai personas, kas izmanto savu brīvību veikt uzņēmējdarbību, lai veiktu darbības citā dalībvalstī, bet arī personas, kuras ar tām slēdz līgumus, jo īpaši tad, ja pastāv pārrobežu elementi, kā tas ir šajā lietā, kurā Luksemburgas sabiedrība STE piešķīra pilnvaras savam ģenerālpilnvarotajam, kas savukārt sabiedrības galveno aktīvu nodeva Itālijas sabiedrībai ST, un kurā šie darījumi tika apstrīdēti saskaņā ar Itālijas tiesību aktiem (38). Tādējādi no materiālo tiesību viedokļa izriet, ka iepriekš minētais aizliegums attiecas uz ST (un netieši arī uz Edil Work 2) individuālajām tiesībām. Vēlos piebilst, ka tad, kad STE īstenoja savu brīvību veikt uzņēmējdarbību, tika radīta situācija, uz kuru attiecās šīs brīvības tvērums. Turpmākos darījumus, piemēram, pilnvaru piešķiršanu un pils nodošanu, reglamentēja brīvība veikt uzņēmējdarbību. Tātad, ja trešā persona konstatē, ka tai ir kāda saikne ar situāciju, kas radusies šīs brīvības rezultātā, tai būtu jābūt iespējai atsaukties uz LESD 49. pantu (39).
52. Manuprāt, no tā izriet, ka saskaņā ar Likuma 218/1995 25. panta 1. punktu kopsakarā ar Civilkodeksa 2381. panta 2. punktu Itālijas tiesību aktu piemērošana izskatāmo pilnvaru piešķiršanai ir brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums, kas ir pretrunā LESD 49. pantam.
C. Pamatojums
53. Valsts pasākumi, kas ierobežo brīvību veikt uzņēmējdarbību, var būt pamatoti un samērīgi. Tiesa ir vairākkārt norādījusi, ka nediskriminējošus valsts pasākumus, kas kavē vai padara mazāk pievilcīgu brīvības veikt uzņēmējdarbību īstenošanu, ir iespējams attaisnot ar primāriem “vispārējo interešu” apsvērumiem (40). Turklāt šiem pasākumiem jāatbilst izvirzītajam mērķim un tie nedrīkst pārsniegt to, kas vajadzīgs izvirzītā mērķa sasniegšanai (41).
54. Vispirms jānorāda, ka iesniedzējtiesa nav norādījusi iemeslus, kas pamato brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu, ko rada Itālijas tiesību aktu piemērošana tādas sabiedrības pārvaldības un organizatoriskiem aktiem, kura ir likumīgi reģistrēta saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem, bet kura Itālijā veic saimniecisko darbību un kuras galvenā darbība notiek Itālijā. Šāda informācija neizriet arī no Likuma 218/1995 25. panta 1. punkta vai Civillikuma 2381. panta 2. punkta formulējuma.
55. Tomēr Itālijas valdība savos rakstveida apsvērumos norāda, ka dalībnieku, kreditoru, darba ņēmēju un trešo personu aizsardzības nolūkā attiecīgo pilnvaru piešķiršanai ir jāpiemēro Itālijas tiesību akti. Jāpiebilst, ka tiesas sēdes laikā šīs valdības argumenti bija galvenokārt vērsti uz dalībnieku aizsardzību, ne tik daudz uz trešo personu interešu aizsardzību, kas pēc būtības netika iztirzāta. Turklāt Itālijas valdība apgalvo, ka Itālijas tiesību aktu piemērošana ir nepieciešama, jo STE uzņēmējdarbība Luksemburgā netiek īstenota atbilstoši saimnieciskās darbības noteikumiem šajā dalībvalstī, un tādējādi tā ir ļaunprātīga prakse. Šīs valdības ieskatā, Savienības tiesības neatļauj reģistrēt pilnīgi mākslīgas struktūras, kam nav nekāda sakara ar saimniecisku realitāti. Turpmāk analizēšu argumentu par dalībnieku aizsardzību un argumentu par apgalvoto ļaunprātīgo praksi.
1. Dalībnieku aizsardzība
56. Jāatzīmē, ka Tiesa jau ir atzinusi, ka mazākumdalībnieku interešu aizsardzība noteiktos apstākļos un ar zināmiem nosacījumiem attaisno ierobežojumus brīvībai veikt uzņēmējdarbību (42). Tiesa ir konstatējusi nepieciešamību aizsargāt “mazākumdalībniekus”. Tomēr neizslēdzu iespēju, ka atsevišķās ļoti specifiskās situācijās, kad dalībvalsts ir noteikusi ierobežojumus, kuru mērķis ir aizsargāt visus dalībniekus neatkarīgi no to līdzdalības sabiedrībā, dalībnieku aizsardzības mērķis (kopumā) var būt šāds pamatojums (43).
57. Likuma 218/1995 25. panta 1. punktā nav precizēti vispārējo interešu apsvērumi, saistībā ar kuriem Itālijas likumdevējs ir pieņēmis šo tiesību normu. Tāpēc ir grūti noteikt mērķus, kurus ar šo pasākumu ir paredzēts sasniegt, un attiecīgi pārbaudīt, vai tas patiešām atbilst šim mērķim. Proti, prima facie šķiet, ka Itālijas tiesību akti, it īpaši Civilkodeksa 2381. panta 2. punkts, kas liedz piešķirt pilnvaras trešai personai, kura nav sabiedrības valdes locekle, ir izstrādāti, lai aizsargātu valdes locekļu intereses un vadītāja amatam piešķirtās īpašās tiesības, un tādējādi reglamentē tikai attiecības starp valdes locekļiem un vadītājiem. Tāpēc nav skaidrs, vai attiecīgais pasākums tika pieņemts ar mērķi nodrošināt dalībnieku aizsardzību. Tomēr tas ir jāizvērtē iesniedzējtiesai.
58. Pieņemot, ka dalībnieku aizsardzība patiešām ir vispārējo interešu apsvērums, vēlos norādīt, ka Likuma 218/1995 25. panta 1. punkta otrā teikuma piemērošana kopsakarā ar Civilkodeksa 2381. panta 2. punktu var pārsniegt to, kas nepieciešams šo interešu aizsardzībai. Tā var notikt, jo – kā pierāda šī lieta – Itālijas tiesību akti tiek piemēroti tādas sabiedrības pārvaldības un organizatoriskam aktam, kura ir likumīgi reģistrēta saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem, bet veic saimniecisko darbību Itālijā, un netiek ņemts vērā tas, vai dalībnieku intereses jau aizsargā šīs dalībvalsts sabiedrību tiesības. Citiem vārdiem, Likuma 218/1995 25. panta 1. punkta otrais teikums ir nediskriminējoši piemērojams visām sabiedrībām visās dalībvalstīs un visām darbībām, neņemot vērā, vai dalībnieku intereses citā dalībvalstī jau ir pietiekami aizsargātas ar citiem – mazāk ierobežojošiem pasākumiem, piemēram, prasību paziņot valdes locekļiem par sabiedrības nekustamā īpašuma pārdošanu un iespēju valdei atsaukt šo pārdošanu.
59. Šādos apstākļos šaubos, vai ierobežojums, kas izriet no šo Itālijas tiesību normu piemērošanas, atbilst samērīguma principam. Pirmkārt, Likuma 218/1995 25. panta 1. punkta otrā teikuma noteikumi pārsniedz to, kas nepieciešams, jo tie bez izšķirības attiecas uz visiem gadījumiem, kad vispārējs pilnvarojums tiek piešķirts pie sabiedrības nepiederošai trešai personai. Otrkārt, pastāv mazāk ierobežojoši alternatīvi pasākumi, piemēram, pārbaude, vai aizsargātās intereses jau ir pietiekami ņemtas vērā tās valsts tiesību aktos, kurā sabiedrība reģistrēta, – kā tas varētu būt pamatlietā, it īpaši tāpēc, ka sabiedrības dalībnieki zināja vai varēja zināt par pilnvaru piešķiršanu un no tās izrietošajām attiecīgajām darbībām.
2. Ļaunprātīga prakse
60. Vispirms jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru tas, ka persona izvēlas dibināt sabiedrību dalībvalstī, kuras sabiedrību tiesības tai šķiet mazāk apgrūtinošas vai vispiemērotākās tās saimnieciskās darbības mērķiem, un tādējādi veikt saimniecisko darbību citā dalībvalstī, ietilpst brīvības veikt uzņēmējdarbību likumīgā izmantošanā (44). Tas vien, ka sabiedrība reģistrē savu adresi – juridisko vai faktisko – atbilstoši kādas valsts tiesību aktiem, lai izmantotu izdevīgākus tiesību aktus, nav uzskatāms par ļaunprātīgu rīcību (45). Tomēr tiesības veikt uzņēmējdarbību neliedz dalībvalstīm būt piesardzīgām pret “pastkastītēm” vai “aizsega” uzņēmumiem (46). No Tiesas judikatūras izriet, ka dalībvalstīm ir iespēja veikt visus atbilstošos pasākumus, lai novērstu krāpšanu vai sodītu par krāpšanu, un tas var būt ierobežojuma pamatojums (47). Proti, dalībvalstis var veikt pasākumus, lai novērstu “pilnīgi mākslīgas struktūras, kam nav nekāda sakara ar saimniecisku realitāti” un kas tiek radītas, lai izvairītos no valsts tiesību aktu piemērošanas (48). Jaunākajā spriedumā Polbud‑Wykonawstwo(49) Tiesa atgādināja par savu pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru nevar vispārīgi prezumēt, ka notikusi krāpšana vai ļaunprātīga rīcība (50).
61. Šajā lietā ļaunprātīgas rīcības apkarošanai izraudzītais līdzeklis, proti, Itālijas tiesību aktu vispārēja piemērošana visu citu dalībvalstu visu sabiedrību visām saskaņā ar sabiedrību tiesībām veiktajām darbībām, ja sabiedrības “galvenā darbība” notiek Itālijā, ir līdzvērtīgs vispārējai prezumpcijai par krāpšanu vai ļaunprātīgu rīcību. Lai attiecīgais pasākums būtu samērīgs, tajā būtu sīki jānorāda to darbību raksturs, kuras var uzskatīt par krāpnieciskām, un jāraksturo sabiedrības, pret kurām konkrēti pasākums ir vērsts. Turklāt šāds ierobežojums ir jāpamato ar ticamiem datiem un pienācīgi jāpaskaidro. Tādēļ ierosinu Tiesai atzīt, ka Likuma 218/1995 25. panta 1. punkta otrā teikuma ļoti vispārīgais formulējums, kurā nav nošķirtas dažādas konkrētas situācijas, kādas var rasties, drīzāk liek secināt, ka šajā tiesību normā nav ievērots samērīguma princips.
62. Turklāt vēlos norādīt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dalībvalsts var veikt pasākumus, lai novērstu noteiktu pilsoņu mēģinājumus apiet valsts tiesību aktus, izmantojot ar Līgumu sniegtās iespējas (51). Tomēr šķiet, ka pamatlietā STE rīcības iespējamai kvalificēšanai par “ļaunprātīgu praksi” nav nozīmes, lai atbildētu uz uzdoto jautājumu, jo Itālija ir atzinusi, ka STE ir reģistrēta Luksemburgā.
63. Ņemot vērā Tiesas rīcībā esošo informāciju, uzskatu, ka apgalvotais brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums, kas izriet no Itālijas tiesību aktu piemērošanas ārvalstu sabiedrībām, kuru “galvenā darbība” tiek veikta Itālijā, nebūtu pamatots. Tāpēc uz uzdoto prejudiciālo jautājumu būtu jāatbild apstiprinoši.
IV. Secinājumi
64. Ņemot vērā izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
LESD 49. pantā nostiprinātā brīvība veikt uzņēmējdarbību ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurš paredz ar atpakaļejošu spēku piemērot šīs valsts tiesību aktus saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem reģistrētas sabiedrības pārvaldības un organizatoriskam aktam, piemēram, pilnvaru piešķiršanai, jo šīs sabiedrības galvenā darbība notiek pirmās dalībvalsts teritorijā, un ar kuru atzīst par spēkā neesošu nekustamā īpašuma nodošanu, kas veikta pēc šī akta pieņemšanas.