VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2010. gada 3. marts (*)
Valsts atbalsts – Vācijas piešķirts atbalsts ieguldījumu un galvojumu aizdevumiem veidā – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu – Vispārēja atbalsta programma, ko apstiprinājusi Komisija – Jēdziens “grūtībās nonācis uzņēmums” – Pamatnostādnes attiecībā uz valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai – Atbalsta summa – Pienākums norādīt pamatojumu
Apvienotās lietas T‑102/07 un T‑120/07
Freistaat Sachsen (Vācija), ko pārstāv K. fon Donats [C. von Donat] un G. Kvarts [G. Quardt], advokāti,
prasītāja lietā T‑102/07,
MB Immobilien Verwaltungs GmbH, Neikirha [Neukirch] (Vācija), ko sākotnēji pārstāvēja G. Briggens [G. Brüggen], pēc tam A. Zaidls [A. Seidl], K. Lengerts [K. Lengert] un V. T. Zommers [W. T. Sommer], advokāti,
MB System GmbH & Co. KG, Nordhauzena [Nordhausen] (Vācija), ko pārstāv G. Briggens, advokāts,
prasītājas lietā T‑120/07,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv K. Gross [K. Gross] un T. Šarfs [T. Scharf], pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2007. gada 24. janvāra Lēmumu 2007/492/EK par Vācijas valsts atbalstu C 38/2005 (ex NN 52/2004) par labu Biria grupai (OV L 183, 27. lpp.).
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs O. Cūcs [O. Czúcz] (referents), tiesneši I. Labucka un K. O’Higinss [K. O’Higgins],
sekretāre T. Veilere [T. Weiler], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 20. janvāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas un prāvas priekšvēsture
1. Kopienu tiesiskais regulējums
1 EKL 87. pantā ir paredzēts:
“1. Ja vien šis Līgums neparedz ko citu, ar kopējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, radot priekšrocību konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.
[..]
3. Turpmāk norādīto var uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu:
a) atbalstu, kas veicina ekonomikas attīstību apgabalos, kur dzīves līmenis ir ārkārtīgi zems vai kur valda liels bezdarbs;
[..]
c) atbalstu, kas veicina konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību, ja šādam atbalstam nav tāds nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas būtu pretrunā kopīgām interesēm [..].”
2 Kopienas pamatnostādņu attiecībā uz valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (OV 1999, C 288, 2. lpp., turpmāk tekstā – “1999. gada pamatnostādnes”) 2. punktā ir paredzēts:
“2.1. Jēdziens “grūtībās nonācis uzņēmums”
(4) Kopiena nav definējusi, kas ir “grūtībās nonācis uzņēmums”. Tomēr šajās pamatnostādnēs Komisija uzskata, ka uzņēmums ir nonācis grūtībās, ja tas ar saviem resursiem vai līdzekļiem, ko spēj iegūt no saviem īpašniekiem/akcionāriem vai kreditoriem, nespēj apturēt zaudējumu rašanos, kuru dēļ gandrīz noteikti īsā vai vidēji ilgā laikā tam uzņēmējdarbība būs jāizbeidz, ja vien no ārienes neiejauksies valsts iestādes.
(5) Proti [It īpaši], šajās pamatnostādnēs uzņēmumu katrā ziņā un neatkarīgi no tā lieluma uzskata par nonākušu grūtībās:
a) attiecībā uz sabiedrību ar ierobežotu atbildību – ja vairāk nekā puse tās reģistrētā kapitāla ir zudusi un vairāk nekā ceturtdaļa no minētā kapitāla ir zaudēta iepriekšējos 12 mēnešos;
vai
b) attiecībā uz sabiedrību ar neierobežotu atbildību – ja vairāk nekā puse tās grāmatvedībā uzrādītā kapitāla ir zudusi un vairāk nekā ceturtdaļa no minētā kapitāla ir zaudēta iepriekšējos 12 mēnešos;
vai
c) neatkarīgi no konkrētās sabiedrības veida – ja atbilstīgi attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktiem kritērijiem tai ir piemērojama kopīga maksātnespējas procedūra.
(6) Grūtībās nokļuvuša uzņēmuma parastās pazīmes ir zaudējumu palielināšanās, apgrozījuma samazināšanās, gatavās produkcijas krājumu pieaugums, neizmantota jauda, naudas plūsmas samazināšanās, parādu palielināšanās, augoši procentu maksājumi un neto aktīvu vērtības pazemināšanās vai to nulles vērtība. Smagākajos gadījumos uzņēmums jau var būt kļuvis maksātnespējīgs vai tam var būt piemērota kopīga maksātnespējas procedūra saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem. Pēdējā minētajā gadījumā šīs pamatnostādnes piemēro jebkuram atbalstam, kas piešķirts šādu procesu sakarā un kas nodrošina to, ka uzņēmums turpina uzņēmējdarbību. Katrā ziņā grūtībās nonākušam uzņēmumam ir tiesības uz atbalstu tikai tad, ja tas neapšaubāmi nevar atlabt, izmantojot savus resursus vai no saviem īpašniekiem/akcionāriem vai kreditoriem iegūstamos līdzekļus.
[..]”
3 Attiecībā uz atbalsta programmām maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) 1999. gada pamatnostādņu 4. punktā ir paredzēts:
“4.1. Pamatprincipi
(64) Komisija atļaus piemērot atbalsta programmas grūtībās nonākušu [MVU] glābšanai un/vai pārstrukturēšanai tikai tad, ja attiecīgie uzņēmumi atbilst MVU Kopienas definīcijai. Atbilstīgi turpmāk minētiem konkrētiem noteikumiem tādu programmu saderību novērtēs, ņemot vērā 2. un 3. [punktā] izklāstītos nosacījumus. Par atbalstu, kas ir piešķirts saskaņā ar programmu un kas neatbilst vienam no šiem nosacījumiem, ir atsevišķi jāpaziņo Komisijai, un šis atbalsts Komisijai ir iepriekš jāapstiprina.
4.2. Tiesības uz atbalstu
(65) Ja noteikumi par valsts atbalstu konkrētā nozarē nenosaka ko citu, piešķirot atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem saskaņā ar programmām, kas tagad atļautas, tos atbrīvo no atsevišķiem paziņojumiem tikai tad, ja attiecīgais uzņēmums atbilst vismaz vienam no 5. [punktā] izklāstītajiem kritērijiem. Par atbalstu uzņēmumiem, kas neatbilst nevienam no minētajiem trim kritērijiem, ir atsevišķi jāpaziņo Komisijai, lai tā varētu novērtēt, vai uzņēmumus var kvalificēt kā grūtībās nonākušus uzņēmumus.
[..]”
4 1999. gada pamatnostādņu 6. punkts attiecas uz attiecīgiem [lietderīgiem] pasākumiem saskaņā ar EKL 88. panta 1. punktu. Attiecībā uz atbalsta programmu glābšanai vai pārstrukturēšanai pieņemšanu šajā punktā ir paredzēts:
“(94) Dalībvalstīm ir jāpielāgo spēkā esošās glābšanas un pārstrukturēšanas programmas, kas jāturpina piemērot pēc 2000. gada 30. jūnija, lai tās pēc šā datuma būtu pieskaņotas šīm pamatnostādnēm un jo īpaši 4. [punkta] prasībām.
(95) Lai Komisijai būtu iespējams uzraudzīt pielāgošanas procesu, dalībvalstīm pirms 1999. gada 31. decembra ir tai jāiesniedz visu šādu programmu saraksts. Pēc tam un katrā ziņā līdz 2000. gada 30. jūnijam tām ir Komisijai jāsniedz pietiekama informācija, kas dotu tai iespēju pārbaudīt, vai programmas tiešām ir pārveidotas saskaņā ar šīm pamatnostādnēm.”
2. Apstiprināta atbalstu programma
5 Bürgschaftsrichtlinien des Freistaates Sachsen für die Wirtschaft und die freien Berufe sowie die Land- und die Forstwirtschaft (Saksijas brīvvalsts pamatnostādnes par galvojumiem ekonomikai un brīvajām profesijām, kā arī lauksaimniecībai un mežkopībai) ir paredzēti divu veidu galvojumi: pirmkārt, galvojumi darbības un reģionālo ieguldījumu atbalstam (turpmāk tekstā – “reģionālo atbalstu veids”) un, otrkārt, galvojumi saistībā ar atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai (turpmāk tekstā –“glābšanas un pārstrukturēšanas atbalsta veids”). Eiropas Kopienu Komisija minētās Saksijas brīvvalsts pamatnostādnes apstiprināja ar 1993. gada 7. jūnija Lēmumu SG (93) D/9273 par valsts atbalstu Nr. 73/93. Tātad runa ir par apstiprinātu atbalstu programmu (turpmāk tekstā – “apstiprinātā atbalstu programma”). Minētajā 1993. gada 7. jūnija lēmumā Komisija norāda, ka galvojumi uzņēmumiem, attiecībā uz kuriem galvotājs zina vai tam kā rūpīgam komersantam būtu jāzina, ka tie ir nonākuši grūtībās, ir atbalsts, kuru konkrētais lēmums neaptver un kurš ir jāpaziņo Komisijai individuāli.
6 Apstiprinātā atbalsta programma tika pielāgota Kopienas pamatnostādnēm attiecībā uz valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai tās 1994. gada redakcijā (OV 1994, C 368, 12. lpp., turpmāk tekstā – “1994. gada pamatnostādnes”. Tādējādi 1996. gada 13. martā Komisija pieņēma Lēmumu 96/475/EK par valsts galvojumu pārstrukturēšanas projektiem (tostarp atveseļošanas un konsolidēšanas projektiem) lielajiem grūtībās nonākušajiem uzņēmumiem, kas piešķirti federālo zemju Saksijas-Anhaltes, Lejassaksijas, Ziemeļreinas-Vestfālenes, Reinzemes-Pfalcas, Bavārijas, Brēmenes, Meklenburgas-Priekšpomerānijas, Šlēzvigas-Holšteinas un Saksijas galvojumu programmu ietvaros, saderību ar kopējo tirgu (OV L 194, 25. lpp.), kurā ir noteikts, ka galvojumu, kas paredzētas lielo grūtībās nonākušo uzņēmumu pārstrukturēšanai, piešķiršana tādu pamatnostādņu par galvojumiem kā Saksijas brīvvalsts pamatnostādnes ietvaros Komisijai ir jāpaziņo individuāli. Attiecībā uz jēdziena “grūtībās nonācis uzņēmums” definīciju šajā lēmumā ir ietverta atsauce uz 1994. gada pamatnostādņu kritērijiem. Ar 1996. gada 19. decembra vēstuli Vācijas Federatīvā Republika apstiprināja, ka Saksijas brīvvalsts minēto lēmumu ir transponējusi pareizi.
7 Uzskatot, ka jēdziena “grūtībās nonācis uzņēmums” definīcija nav viennozīmīga, Vācijas iestādes un Komisija uzskatīja, ka šis jēdziens jādarīt iedarbīgs Vācijas federālo zemju galvojumu programmu piemērošanai. Tas bija Komisijas 1998. gada 2. marta lēmuma priekšmets.
8 Minētajā vēstulē Komisija ierosināja lietderīgus pasākumus Vācijas federālo zemju, kuru atbalsta programmas ir apstiprinātas, galvojuma pamatnostādņu piemērošanai un tostarp šādu jēdziena “grūtībās nonācis uzņēmums” definīciju (turpmāk tekstā – “lietderīgais pasākums E 16/94”):
“Iepriekš minētā tiesiskā regulējuma galvojumu jomā piemērošanai uzņēmums tiek uzskatīts par tādu, kurš ir nonācis grūtībās, ja tas atbilst šādiem kritērijiem:
– attiecīgais uzņēmums ir maksātnespējīgs vai tam ir pārmērīgi parādi [Konkursordnung (Vācijas rīkojums par maksātnespēju)] vai [Einführungsgesetz zur Insolvenzordnung (Likums, ar kuru ievieš Vācijas Maksātnespējas kodeksu) izpratnē;
– attiecībā uz personu sabiedrībām vairāk nekā puse iegrāmatotā pašu kapitāla vai attiecībā uz kapitālsabiedrībām vairāk nekā puse sabiedrības kapitāla ir iztērēta sakarā ar zaudējumiem [Aktiengesetz (Vācijas Likums par akciju sabiedrībām)) 92. panta un [Gesetz betreffend die Gesellschaften mit beschränkter Haftung (Vācijas Likums par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību)] 49. panta izpratnē un 25 % no šī kapitāla ir iztērēti pēdējo divpadsmit mēnešu laikā pirms pieteikuma par galvojuma piešķiršanu.
Turklāt, piemērojot šo jēdzienu, pamatojoties uz budžeta tiesībām, ir jāņem vērā un galvotājam katrā atsevišķā gadījumā jāpārbauda [šādi aspekti]:
– vispārēji galvojumu nevar piešķirt, ja pastāv liela iespēja, ka galvojums tiks izmantots (Pagaidu administratīvo norāžu par Federatīvās Valsts budžeta tiesisko regulējumu 39. pants un atbilstošās federālo zemju budžeta tiesiskā regulējuma normas); no tā izriet, ka iepriekš izklāstīto kritēriju izpratnē galvojums grūtībās nonākušiem uzņēmumiem var tikt piešķirts tikai tad, ja galvotājs, pamatojoties uz (neatkarīga) grāmatvedības eksperta ekspertīzi, kas sagatavota, ņemot vērā galvoto aizdevumu, konstatē, ka [galvojuma] saņēmēja uzņēmuma izredzes turpināt darbību ir pozitīvas;
– garantijas piešķiršanas laikā katrā atsevišķā gadījumā ir jāpārbauda, vai kapitāla tirgū nav iespējams cits finansējums.”
9 Vācijas Federatīvā Republika apstiprināja šīs jēdziena “grūtībās nonācis uzņēmums” definīcijas izmantošanu 1998. gada 29. jūnija vēstulē.
10 Turklāt Komisijas 1998. gada 11. novembra vēstulē Vācijas Federatīvajai Republikai attiecībā uz jēdzienu “grūtībās nonācis uzņēmums” tika precizēts šādi:
“Attiecībā uz aspektiem, kuri vēl nav tikuši pilnīgi noskaidroti, tostarp jautājumu par grūtībās nonākuša uzņēmuma definīciju un de minimis normu piemērošanu galvojumiem grūtībās nonākušiem uzņēmumiem, Komisija ierosina sagaidīt grozījumu pieņemšanu Pamatnostādnēs attiecībā uz atbalstiem glābšanai un pārstrukturēšanai. Tiklīdz lēmums būs pieņemts, atlikušie aspekti tiktāl, ciktāl tas vajadzīgs, tiks pielāgoti pamatnostādnēm.”
11 Pēc tam apstiprinātā atbalstu programma tika pielāgota 1999. gada pamatnostādnēm. Atbilstoši 1999. gada pamatnostādņu 6. punktā norādītajiem lietderīgajiem pasākumiem (skat. iepriekš 4. punktu) Vācijas Federatīvā Republika ar 1999. gada 1. decembra vēstuli Komisijai nosūtīja atbalstu programmu, kuras palika spēkā pēc 2000. gada 30. jūnija un kuras tātad ir jāpielāgo minētajiem lietderīgajiem pasākumiem, sarakstu (turpmāk tekstā – “1999. gada 1. decembra vēstule”). Šajā sarakstā bija ietvertas apstiprinātās atbalstu programmas. Ar 2000. gada 20. janvāra vēstuli (turpmāk tekstā – “2000. gada 20. janvāra vēstule”) Vācijas Federatīvā Republika veica minētos lietderīgos pasākumus. Turklāt atbilstoši 1999. gada pamatnostādņu 95. punktam Vācijas Federatīvā Republika Komisijai šajā sakarā nosūtīja arī dažādus dokumentus (2000. gada 30. jūnija un 11. decembra un 2001. gada 26. marta vēstules), apstiprinot esošo Vācijas atbalstu programmu pielāgošanu minētajiem lietderīgajiem pasākumiem.
12 Šajā kontekstā Vācijas Federatīvā Republika ar 2000. gada 30. jūnija vēstuli (turpmāk tekstā – “2000. gada 30. jūnija vēstule”) nosūtīja arī Prüfraster für staatliche Bürgschaften aus den Bürgschaftsrichtlinien des Bundes und der Länder (Kontroles modelis valsts galvojumiem, kas ietverti Federācijas un federālo zemju direktīvās par galvojumiem, turpmāk tekstā – “kontroles modelis”).
3. Attiecīgie uzņēmumi
13 Biria grupa darbojās velosipēdu ražošanas un izplatīšanas jomā.
14 Pirmā prasītāja lietā T‑120/07 – MB Immobilien Verwaltungs GmbH (turpmāk tekstā – “MB Immobilien”) pārņēma (jaunās) Biria AG, agrākās Biria grupas mātes sabiedrības, tiesības.
15 (Jaunā) Biria AG ir dibināta 2003. gadā, apvienojoties (agrākajai) Biria AG un Sachsen Zweirad GmbH; uzņēmums sākotnēji tika nosaukts par Biria GmbH, pēc tam – par (jauno) Biria AG. Vienīgais (jaunās) Biria AG īpašnieks bija Mehdi Biria [Mehdi Biria].
16 Otrā prasītāja lietā T‑120/07 – MB System GmbH & Co. KG – pārņēma Bike Systems GmbH & Co., Thüringer Zweiradwerk KG (turpmāk tekstā – “Bike Systems”), kurš bija viens no nozīmīgākajiem Biria grupas uzņēmumiem, tiesības. MB System tikai ražoja velosipēdus, bet par to tirdzniecību bija atbildīgs cits grupas uzņēmums.
4. Attiecīgie pasākumi
17 No 2001. gada marta līdz 2003. gada decembrim Biria grupa saņēma trīs finanšu maksājumus.
18 Pirmkārt, 2001. gada martā gbb Beteiligungs AG (turpmāk tekstā – “gbb”), kas ir Deutsche Ausgleichsbank meitas sabiedrība – Vācijas valsts banka, kuras uzdevums ir piešķirt subsīdijas valsts interesēs Vācijas ekonomikas [attīstībai], – veica ieguldījumu Bike Systems kapitāla daļās bez balsstiesībām aptuveni EUR 2 070 732 apmērā, kurš ir spēkā līdz 2010. gada beigām (turpmāk tekstā – “1. pasākums”).
19 Otrkārt, 2003. gada 23. martā Saksijas brīvvalsts atbilstoši apstiprinātajai atbalstu programmai piešķīra Sachsen Zweirad GmbH galvojumu 5,6 miljonu euro apgrozāmo līdzekļu kredītam 80 % apmērā [no kredīta summas], kura sākotnējais termiņš bija noteikts līdz 2008. gada beigām (turpmāk tekstā – “2. pasākums”). 2004. gada 5. janvārī šo galvojumu anulēja un tas tika aizstāts ar jaunu galvojumu par labu Biria GmbH (skatīt turpmāk tekstā 20. punktu).
20 Treškārt, 2003. gada 9. decembrī Saksijas brīvvalsts arī atbilstoši apstiprinātajai atbalstu programmai piešķīra Biria GmbH 80 % galvojumu, kas stājās spēkā 2004. gada 5. janvārī, 24 875 000 miljonu euro apgrozāmo līdzekļu kredītam (turpmāk tekstā – “3. pasākums”), anulējot ar Sachsen Zweirad 2. pasākumu piešķirto galvojumu.
5. Administratīvais process
21 2003. gada jūlijā un augustā Komisijai tika iesniegtas sūdzības, kurās ir konstatēts galvojums, kas piešķirts Biria grupai, un valstij piederošās daļas minētās grupas uzņēmumos.
22 Ar 2003. gada 9. septembra vēstuli Komisija pieprasīja no Vācijas Federatīvās Republikas paskaidrojumus. Vācijas Federatīvā Republika šo lūgumu izpildīja.
23 2004. gada 18. oktobrī Komisija Vācijas Federatīvajai Republikai izdeva rīkojumu sniegt papildu informāciju, jo tai bija šaubas par to, vai Biria grupai piešķirtais atbalsts ir saskaņā ar noteikumiem, uz kuru pamata tas it kā tika piešķirts. Atbildot uz rīkojumu sniegt informāciju, Vācijas Federatīvā Republika 2005. gada 31. janvāra vēstulē (turpmāk tekstā – “2005. gada 31. janvāra vēstule”) sniedza papildu informāciju. 2005. gada 31. janvāra vēstulē Vācijas Federatīvā Republika Komisiju informēja, ka 3. pasākums arī tika veikts, pamatojoties uz apstiprināto atbalstu programmu.
24 Komisija 2005. gada 20. oktobrī uzsāka trīs iespējamo valsts atbalstu formālo izmeklēšanas procedūru. Tajā pašā lēmumā Komisija konstatēja, ka vairāki citi šķietami prettiesiski veiktie valsts atbalsta pasākumi vai nu nav uzskatāmi par valsts atbalstu, vai arī ir veikti atbilstoši apstiprinātai atbalstu programmai. Šis lēmums ir publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2006. gada 5. janvārī (OV C 2, 14. lpp.). Komisija uzaicināja visas ieinteresētas personas izteikt apsvērumus par iespējamiem atbalstiem. Dažādas sūdzību iesniegušās sabiedrības iesniedza savus apsvērumus, kuri Vācijas Federatīvajai Republikai tika nosūtīti ar 2006. gada 6. februāra un 2. marta vēstulēm, uz kurām Vācijas Federatīvā Republika atbildēja ar 2006. gada 5. aprīļa un 12. maija vēstulēm.
25 Vācijas Federatīvā Republika savus apsvērumus par formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu iesniedza ar 2006. gada 23. janvāra vēstuli (turpmāk tekstā – “2006. gada 23. janvāra vēstule”).
26 2006. gada 6. februāra vēstulē Komisija Vācijas Federatīvajai Republikai pieprasīja paskaidrojumus, kurus tā sniedza ar 2006. gada 5. aprīļa vēstuli. Komisija 2006. gada 19. jūlijā nosūtīja papildu informācijas pieprasījumu, uz kuru Vācijas Federatīvā Republika atbildēja ar 2006. gada 25. septembra vēstuli.
6. Apstrīdētais lēmums
27 2007. gada 24. janvārī Komisija pieņēma Lēmumu 2007/492/EK par Vācijas valsts atbalstu C 38/2005 (ex NN 52/2004) par labu Biria grupai (OV L 183, 27. lpp., turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas redakcija ir šāda:
“1. pants [punkts]
[Vācijas Federatīvās Republikas] valsts atbalsts par labu [Bike Systems], [Sachsen Zweirad] un Biria GmbH (tagad Biria AG) nav saderīgs ar kopējo tirgu. Valsts atbalsts ietver šādus pasākumus:
a) 1. pasākums: ieguldījums [Bike Systems] kapitāla daļās bez balsstiesībām EUR 2 070 732 apmērā. Valsts atbalsta apjoms atbilst starpībai starp atsauces likmi, kurai pievienoti [pieskaitīti] 1 000 pamata punkti, un [..] atlīdzību par ieguldījumu kapitāla daļās bez balsstiesībām (fiksētā procentu likme plus [pieskaitot] 50 % no mainīgās procentu [atlīdzības] likmes);
b) 2. pasākums: galvojums EUR 4 480 000 apmērā par labu [Sachsen Zweirad]. Valsts atbalsta apjoms galvojumā atbilst starpībai starp atsauces likmi, kurai pieskaitīti 800 pamata punkti, un faktisko aizdevuma procentu likmi;
c) 3. pasākums: galvojums EUR 19 900 000 apmērā par labu Biria GmbH (tagad Biria AG). Valsts atbalsta apjoms galvojumā atbilst starpībai starp atsauces likmi, kurai pieskaitīti 700 pamata punkti, un faktisko aizdevuma procentu likmi.
2. pants [punkts]
1. [Vācijas Federatīvajai Republikai] ir pienākums veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai atbalsta saņēmējs atmaksātu 1. pantā aprakstīto nelikumīgi piešķirto valsts atbalstu.
2. Ieguldījums kapitāla daļās bez balsstiesībām un galvojums par labu Biria GmbH (šobrīd Biria AG) ir jāizbeidz divu mēnešu laikā no šā lēmuma paziņošanas brīža.
[..]”
28 Apstrīdētā lēmuma pamatojumā minētie iemesli būtībā ir šādi. Attiecībā uz 1. pasākumu Komisija uzskatīja, ka gbb veiktais ieguldījums kapitāldaļās bija valsts ieguldījums un sniedza priekšrocības Bike Systems, jo tā tirgū šādu ieguldījumu ar tādiem pašiem nosacījumiem nebūtu varējusi saņemt. Pamatojoties uz sava Paziņojuma par [EKL] 87. un 88. panta piemērošanu valsts atbalstam garantiju [galvojumu] veidā (OV 2000, C 71, 14. lpp.) 3.2. punktu, tā uzskatīja, ka viss šis ieguldījums ir jāuzskata par valsts atbalstu, jo Bike Systems ieguldījuma veikšanas brīdī bija nonākusi grūtībās un ar ieguldījumu saistītais risks bija tāds, ka neviens ieguldītājs tirgus ekonomikas apstākļos nebūtu veicis šādu ieguldījumu. Attiecībā uz 2. un 3. pasākumu Komisija uzskatīja, ka [atbalsta] saņēmēji ir lielie uzņēmumi, kuri saskaņā ar 1999. gada pamatnostādņu kritērijiem, tostarp 6. punktā minētajiem, brīdī, kad tika piešķirti attiecīgie galvojumi, bija grūtībās. Minētie galvojumi tātad nevarēja būt aptverti ar apstiprināto atbalstu programmu, bet par tiem Komisijai būtu bijis jāpaziņo individuāli. Turklāt tā attiecībā uz 2. un 3. pasākumu konstatēja, ka EKL 87. panta 2. un 3. punktā paredzētās atkāpes nebija piemērojamas un ka tostarp tai nav sniegta nekāda informācija it īpaši par tāda pārstrukturēšanas plāna īstenošanu, kāds ir prasīts 1999. gada pamatnostādnēs. Attiecībā uz 2. un 3. pasākumu Komisija apstrīdētajā lēmumā turklāt norāda, ka, tā kā Sachsen Zweirad atbalstu pārstrukturēšanai saņēma 1996. gada aprīlī un 1998. gada martā, piešķirot abus divus attiecīgos galvojumus, nav ievērots atbalsta vienreizējas piešķiršanas princips, jo pēc pārstrukturēšanas beigām bija pagājuši mazāk nekā 10 gadi, un ka izskatāmajā gadījumā nepastāvēja nekādi ārkārtas apstākļi. Tātad, pēc Komisijas domām, neesot ievērotas 1999. gada pamatnostādnes.
Process un lietas dalībnieku prasījumi
29 Ar prasības pieteikumiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti 2007. gada 5. un 16. aprīlī un kuri reģistrēti attiecīgi ar lietas numuriem T–102/07 un T‑120/07, Saksijas brīvvalsts, no vienas puses, un MB Immobilien un MB System, no otras puses, ir cēlušas šīs prasības.
30 Ar atsevišķu dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 13. augustā, MB Immobilien iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, kura priekšmets bija apstrīdētā lēmuma izpildes apturēšana. Šis pieteikums tika noraidīts ar Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2007. gada 11. oktobra rīkojumu, un lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana tika atlikta.
31 Ar Pirmās instances tiesas ceturtās palātas priekšsēdētāja 2008. gada 24. novembra rīkojumu pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas lietas T–102/07 un T‑120/07 atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 50. pantam tika apvienotas mutvārdu procesa un sprieduma taisīšanas vajadzībām.
32 Lietā T‑102/07 Saksijas brīvvalsts prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu attiecībā uz 2. un 3. pasākumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
33 Lietā T‑120/07 MB Immobilien un MB System prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
34 Lietā T‑102/07 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest Saksijas brīvvalstij atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
35 Lietā T‑120/07 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest MB Immobilien un MB System atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
36 Prasībā lietā T‑102/07 ir ietverti trīs pamati. Pirmais pamats attiecas uz Kopienu tiesību pārkāpumu, kas balstīts uz kļūdainu apstiprinātās atbalstu programmas interpretāciju. Tam ir trīs daļas. Pirmajā daļā Saksijas brīvvalsts apstrīd lietderīgā pasākuma E 16/94 nepiemērošanu. Otrajā daļā tā apgalvo pamatojuma neesamību. Trešajā daļā tā norāda, ka konkrētie uzņēmumi nav grūtībās nonākuši uzņēmumi apstiprinātās atbalstu programmas izpratnē. Otrais pamats attiecas uz faktu saistībā ar attiecīgo uzņēmumu grūtībām kļūdainu novērtēšanu. Tam ir divas daļas. Pirmajā daļā Saksijas brīvvalsts apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir pretrunā Komisijas praksei. Otrajā daļā tā norāda kļūdainu 1999. gada pamatnostādņu 6. punktā ietverto kritēriju novērtēšanu. Trešais pamats attiecas uz pamatojuma neesamību attiecībā uz atbalsta summas apmēru.
37 Prasībā lietā T‑120/07 arī ir ietverti trīs pamati. Pirmais pamats attiecas uz Kopienu tiesību pārkāpumu sakarā ar kļūdainu apstiprinātās atbalstu programmas interpretāciju. Otrais pamats attiecas uz faktu saistībā ar [atbalsta] saņēmēju uzņēmumu grūtībām kļūdainu novērtēšanu. Trešais pamats attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu. Tam ir četras daļas. Pirmajā daļā MB Immobilien un MB System apgalvo, ka Komisija ir atkāpusies no 1999. gada pamatnostādnēm, šo faktu nepamatojot. Otrajā daļā tās apgalvo pamatojuma, balstoties uz lietderīgo pasākumu E 16/94, neesamību. Trešajā daļā tās apstrīd faktu, ka Komisija neesot pamatojusi savu lēmumu atkāpties no lietderīgā pasākuma E 16/94. Ceturtajā daļā tās norāda uz rupju kļūdu pamatojumā, nosakot atgūstamo atbalstu apmēru.
38 Jāsecina, ka Saksijas brīvvalsts prasībā lietā T‑102/07 izvirzītie argumenti un MB Immobilien un MB System prasībā lietā T‑120/07 izvirzītie argumenti lielā mērā ir savstarpēji saistīti pat tad, ja Saksijas brīvvalsts iebildumi neattiecas uz 2. un 3. pasākumu, bet MB Immobilien un MB System iebildumi attiecas arī uz 1. pasākumu. To iebildumi būtībā attiecas, pirmkārt, uz saistībā ar 2. un 3. pasākumu apstiprinātās atbalstu programmas pārkāpumu, kas balstīts uz apgalvoto jēdziena “grūtībās nonācis uzņēmums”, kas ietverts lietderīgajā pasākumā E 16/94, šauras definīcijas nepiemērošanu par labu tai, kas ietverta 1999. gada pamatnostādnēs, un tostarp norādēm, kas minētas to 6. punktā. Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā raksturojot [atbalsta] saņēmējus uzņēmumus kā grūtībās nonākušus uzņēmumus. Treškārt, esot izdarīts pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums. Prasītāju iebildumi turpmāk tekstā tiks analizēti šādā secībā.
1. Par iebildumiem, kas attiecas uz jēdziena “grūtībās nonācis uzņēmums”, kas ietverts lietderīgajā pasākumā E 16/94, definīcijas nepiemērošanu
Lietas dalībnieku argumenti
39 Prasītājas neapstrīd, ka grūtībās nonākuši uzņēmumi ir izslēgti no apstiprinātās atbalstu programmas reģionālo atbalstu varianta. Tomēr tās būtībā apgalvo, ka Komisijai savu analīzi, saskaņā ar kuru 2. un 3. pasākuma saņēmēji uzņēmumi bija nonākuši grūtībās, būtu bijis jābalsta uz lietderīgā pasākuma E 16/94 kritērijiem, nevis uz 1999. gada pamatnostādņu 4.–6. punkta kritērijiem, kuri, kā apgalvots, ir plašāki.
40 Pēc Saksijas brīvvalsts domām, Komisijai, ievērojot judikatūru, bija jāpārbauda 2. un 3. pasākums, pamatojoties uz apstiprinātās atbalstu programmas nosacījumiem (Tiesas 1994. gada 5. oktobra spriedums lietā C‑47/91 Itālija/Komisija, Recueil, I‑4635. lpp.). Tomēr apstrīdētajā lēmumā Komisija konstatēja 2. un 3. pasākuma nesaderību ar apstiprināto atbalstu programmu, pamatojoties nevis uz jēdziena grūtībās nonācis uzņēmums definīciju, kas izriet no lietderīgā pasākuma E 16/94, bet gan uz kritērijiem, kas minēti 1999. gada pamatnostādņu 6. punktā. Tādējādi Komisija savu rīcības brīvību atbalstu programmas, kuru tā, iespējams, pati apstiprinājusi, konkrētās piemērošanas ietvaros esot uzskatījusi par pārāk plašu.
41 Saksijas brīvvalsts atgādina, ka apstiprinātajai atbalstu programmai ir divi varianti: pirmkārt, reģionālo atbalstu variants un, otrkārt, glābšanas un pārstrukturēšanas atbalstu variants. 2. un 3. pasākums esot piešķirti reģionālo atbalstu varianta ietvaros, līdz ar to būtu bijis jāpiemēro jēdziena “grūtībās nonācis uzņēmums” definīcija, kas izriet no lietderīgā pasākuma E 16/94.
42 Vispirms Saksijas brīvvalsts pamatojas uz pastāvošo faktu interpretāciju un saraksti, kas notikusi pirms 1999. gada pamatnostādnēm.
43 Tādējādi tā norāda, ka jēdziens “grūtībās nonācis uzņēmums” sākotnēji Lēmumā SG (93) D/9273 esot ticis definēts kā ikviens uzņēmums, attiecībā uz kuru galvotājs zina vai tam kā rūpīgam komersantam būtu jāzina, ka tas ir nonācis grūtībās.
44 Pēc Saksijas brīvvalsts domām, Komisija Lēmumā 96/475 par tādiem galvojumiem lielo grūtībās nonākušo uzņēmumu pārstrukturēšanas projektiem, kas piešķiti vairāku Vācijas federālo zemju, viena no kurām ir Saksijas brīvvalsts, galvojumu programmu ietvaros, nolēma, ka galvojumu piešķiršana lielajiem grūtībās nonākušajiem uzņēmumiem ir jāpaziņo individuāli. No tā izrietot, ka apstiprinātās atbalstu programmas glābšanas un pārstrukturēšanas atbalstu varianta ietvaros galvojumus varot piešķirt vairs tikai grūtībās nonākušajiem MVU. Pēc Saksijas brīvvalsts domām, apstiprinātās atbalstu programmas reģionālo atbalstu variants neesot ticis minēts, kā apstiprināts ar 1996. gada 19. decembra vēstuli (skat. iepriekš 6. punktu).
45 Turklāt Saksijas brīvvalsts apgalvo, ka no tādas sarakstes starp Vācijas Federatīvo Republiku un Komisiju kā 1998. gada 2. marta vēstule (skat. iepriekš 7. punktu) satura izriet, ka līdzīgas galvojumu programmas pastāvēja vairākās federālajās zemēs, kā arī federālajā līmenī. Sakarā ar reģionālā atbalsta instrumenta nozīmīgumu vajadzēja atrast iedarbīgu definīciju jēdzienam “veselīgi uzņēmumi”. Pēc Saksijas brīvvalsts domām, šī izpēte norisinājās vairākās diskusijās un ilgā sarakstē starp Komisiju un Vācijas Federatīvo Republiku, kas tika pabeigta tikai tad, kad Komisija lietderīgajā pasākumā E 16/94 ieteica jēdziena “grūtības nonācis uzņēmums” definīciju.
46 Lietderīgajā pasākumā E 16/94 esot no jauna paredzēta grūtībās nonākušo uzņēmumu izslēgšana no reģionālajiem atbalstiem. No tā brīža reģionālos atbalstus vairs nevarēja saņemt, pirmkārt, uzņēmumi, kuri atbilda skaidriem kritērijiem, kuri vēlāk tika pārņemti 1999. gada pamatnostādņu 5. punktā, un, otrkārt, uzņēmumi, attiecībā uz kuriem pastāv risks, ka tie izmantos galvojumu. Šī definīcija no tā laika vairs neesot grozīta.
47 Saksijas brīvvalsts norāda arī, ka 1998. gada 11. novembra vēstulē (skat. iepriekš 10. punktu) Komisija norādīja, ka jautājums par jēdziena “grūtībās nonācis uzņēmums” definīciju vēl nebija galīgi noskaidrots, bet tiesiskās drošības interesēs jāpiemēro lietderīgajā pasākumā E 16/94 paredzētie kritēriji.
48 Otrkārt, Saksijas brīvvalsts norāda, ka no sarakstes starp Vācijas Federatīvo Republiku un Komisiju, kas notika pēc 1999. gada pamatnostādņu [pieņemšanas], neizriet nekādi grozījumi attiecībā uz jēdziena “grūtībās nonācis uzņēmums” definīcijas, kas ietverta lietderīgajā pasākumā E 16/94, piemērošanu apstiprinātās atbalstu programmas reģionālā atbalsta variantam.
49 Pēc Saksijas brīvvalsts domām, 1999. gada 1. decembra vēstule attiecas tikai uz atbalstiem grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai. Tas tā izrietot arī no 2000. gada 20. janvāra vēstules, kurā Vācijas Federatīvā Republika piekrita 1999. gada pamatnostādņu 6. punktā paredzētajiem lietderīgajiem pasākumiem, jo arī minētie lietderīgie pasākumi attiecās tikai uz atbalsta programmām saistībā ar atbalstiem glābšanai un pārstrukturēšanai. No šīs vēstules izrietēja, ka arī attiecībā uz grūtībās nonākušajiem MVU būtu piemērojama 1999. gada pamatnostādņu 5. punktā ietvertā definīcija.
50 Arī ar 2000. gada 30. jūnija vēstuli nosūtītie dokumenti attiecās tikai uz atbalsta programmām glābšanai un pārstrukturēšanai. Kontroles modeļa 3.5. punktā esot apkopotas programmas un programmu varianti reģionālo ieguldījumu atbalstam. Turpretī 4. punktā esot reglamentēti tikai atbalsti glābšanai un pārstrukturēšanai. Tas attiecoties arī uz vēlākajiem 4. punkta grozījumiem, kuri pēc tam bija sarakstes starp Komisiju un Vācijas valdību priekšmets.
51 Treškārt, Saksijas brīvvalsts uzskata, ka divu nedaudz atšķirīgu jēdziena “grūtībās nonācis uzņēmums” definīciju piemērošana apstiprinātās atbalstu programmas reģionālā atbalsta varianta un atbalsta glābšanai un pārstrukturēšanai varianta ietvaros iziriet no minēto variantu atšķirīgajiem mērķiem.
52 Atbalsta glābšanai un pārstrukturēšanai varianta mērķis ir panākt, ka tikai tie MVU, kuri atbilst 1999. gada pamatnostādņu 5. punktā minētajiem kritērijiem, var saņemt atbalstus glābšanai un pārstrukturēšanai. Saksijas brīvvalsts norāda, ka reģionālo atbalstu varianta gadījumā uzņēmumi var saņemt reģionālā ieguldījuma atbalstus, ja tiem nav grūtību saskaņā ar lietderīgo pasākumu E 16/94, proti, saskaņā ar skaidri definētiem 1999. gada pamatnostādņu 5. punktā minētajiem atbilstošiem kritērijiem, vai ja ir maz ticams, ka tie izmantos galvojumu.
53 Visbeidzot, Saksijas brīvvalsts apgalvo, ka 1999. gada pamatnostādņu 6. punktā minētās norādes uz uzņēmuma grūtībām ir pārāk neviennozīmīgas, lai dalībvalstis tās izmantotu kā novērtējuma kritērijus plānotā atbalsta pasākuma saderības ar pastāvošo programmu novērtēšanai.
54 Savukārt MB Immobilien un MB System apgalvo, ka Komisijai 2. un 3. pasākums bija jāpārbauda, ievērojot apstiprinātās atbalstu programmas nosacījumus, un šajā sakarā tās atsaucas arī uz lietderīgo pasākumu E 16/94. Tās norāda, ka lietderīgā pasākuma E 16/94 nosacījumu redakcija ir šaurāka nekā 1999. gada pamatnostādņu nosacījumu redakcija. Norāžu minēto pamatnostādņu izpratnē vietā izskatāmajā lietā būtu piemērojams kritērijs, kurš izriet no lietderīgā pasākuma E 16/94 budžeta tiesībām. Saskaņā ar šo kritēriju galvojumu nevar piešķirt, ja pastāv liela iespēja, ka galvojums tiks izmantots. Gan Vācijas Federatīvā Republika, gan Saksijas brīvvalsts šai definīcijai piekrita, jo [atbalsta] saņēmējiem būtu bijis jāvar rēķināties ar faktu, ka apstiprinātā atbalstu programma ir piemērojama kā īpaša programma.
55 MB Immobilien un MB System apgalvo, ka apstiprinātās atbalstu programmas pieņemšana 1999. gada pamatnostādnēs attiecas tikai uz atbalsta glābšanai un pārstrukturēšanai variantu. Komisija esot ierosinājusi paziņot visus galvojumus par labu lielajiem uzņēmumiem neatkarīgi no to mērķa, bet noklusēja faktu, ka Vācijas Federatīvā Republika šo priekšlikumu noraidīja. Šis jautājums vēl neesot bijis galīgi noskaidrots.
56 Pēc MB Immobilien un MB System domām, galvojumi, ar kuriem tiek atbalstīti pārstrukturēšanas un glābšanas pasākumi par labu grūtībās nonākušajiem uzņēmumiem, tika piešķirti tikai MVU. Saistībā ar reģionālajiem darbības un ieguldījumu atbalstiem, kas minēti lietderīgajā pasākumā E 16/94, 1999. gada pamatnostādņu 5. punktā minēto šauro kritēriju piemērošana būtu jāpapildina ar divkāršu budžeta nosacījumu, saskaņā ar kuru galvojums nevar tikt piešķirts, ja pastāv liela iespēja, ka tas tiks izmantots, un ka līdz ar to galvojumi par labu grūtībās nonākušiem uzņēmumiem var tikt sniegti tikai tad, ja galvotājs, balstoties uz neatkarīga auditora sniegtu ekspertīzi, konstatē, ka [atbalsta] saņēmējam uzņēmumam, ņemot vērā galvoto aizdevumu, ir labas izredzes turpināt savu darbību. Turklāt attiecībā uz pienākumu paziņot par atbalstiem glābšanai un pārstrukturēšanai lielajiem grūtībās nonākušajiem uzņēmumiem, kurš izriet no Lēmuma 96/475, MB Immobilien un MB System norāda, ka Vācijas Federatīvā Republika šim pienākumam attiecībā uz abiem variantiem ir piekritusi tikai saistībā ar Bādeni-Virtembergu [Baden-Wurtemberg] (Vācija) un Hamburgu (Vācija). Attiecībā uz reģionālo atbalstu variantu Lēmums 96/475 apstiprināto atbalstu programmu neesot skāris. Līdz ar to kritērijs, kurš ļauj pārbaudīt šāda galvojuma pieļaujamību, joprojām esot iepriekšminētais budžeta kritērijs un tas neesot aizstāts ar 1999. gada pamatnostādnēs minētajām norādēm.
57 Komisija lūdz šos iebildumus noraidīt. Tā apstrīd lietderīgā pasākuma E 16/94 piemērojamību un apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā tā pamatoti piemēroja 1999. gada pamatnostādņu 4.–6. punktā minētos kritērijus.
Vispārējās tiesas vērtējums
58 Jāsecina, ka prasītājas neapstrīd, ka grūtībās nonākušiem uzņēmumiem nepiemēro apstiprinātās atbalstu programmas reģionālo atbalstu variantu. Tomēr tās apgalvo, ka attiecībā uz 2. un 3. pasākumu Komisija apstrīdēto lēmumu nevarēja pamatot ar jēdziena “grūtības nonācis uzņēmums” definīciju, kas izriet no 1999. gada pamatnostādņu 4.–6. punkta, lai tādējādi attiecīgajiem uzņēmumiem nepiemērotu reģionālo atbalstu variantu, bet tai būtu bijis jāpiemēro definīcija, kas ietverta lietderīgajā pasākumā E 16/94 un ir vairāk ierobežojoša. Vācijas Federatīvā Republika neesot piekritusi šai, kā apgalvots, plašākajai 1999. gada pamatnostādnēs minētajai definīcijai attiecībā uz apstiprinātās atbalstu programmas reģionālo atbalstu variantu. Turklāt 1999. gada pamatnostādņu 6. punktā ietvertās norādes esot pārāk neprecīzas, lai dalībvalstis[, pamatojoties uz tām,] varētu novērtēt finanšu pasākumu saderību ar apstiprināto atbalstu programmu.
59 Attiecībā uz Komisijas rīcības brīvību ir jāatgādina – ja Komisija sastopas ar individuālu atbalstu, kas, kā tiek apgalvots, ir piešķirts iepriekš apstiprinātas programmas ietvaros, tā nevar uzreiz izvērtēt tā atbilstību EK līgumam. Pirms jebkādas procedūras uzsākšanas Komisijai ir jāpārbauda, vai atbalsts atbilst vispārējai programmai un nosacījumiem, kas izvirzīti lēmumā par tā apstiprināšanu. Ja Komisija šādi nerīkotos, tā, pārbaudīdama katru individuālo atbalstu, varētu atgriezties pie sava lēmuma, ar ko tā ir apstiprinājusi atbalsta programmu, kas nozīmē, ka tā jau ir veikusi pārbaudi attiecībā uz EKL 87. pantu (šajā sakarā skat. iepriekš 40. punktā minēto spriedumu lietā Itālija/Komisija, 24. punkts).
60 Atbalsts, kuru piemērojot tiek stingri un paredzami ievēroti noteikumi, kas formulēti lēmumā par vispārējas programmas apstiprināšanu, tiek uzskatīts par pastāvošu atbalstu, par ko nav jāziņo Komisijai, un tas nav jāpārbauda saskaņā ar EKL 87. pantu (Tiesas 2002. gada 16. maija spriedums lietā C‑321/99 P ARAP u.c./Komisija, Recueil, I‑4287. lpp., 83. punkts, un Pirmās instances tiesas 2004. gada 18. novembra spriedums lietā T‑176/01 Ferriere Nord/Komisija, Krājums, II‑3931. lpp., 51. punkts).
61 Turpretī pasākumi, uz kuriem nav attiecināmas minētās vispārējās programmas, ir jauni atbalsti, kuru saderība ar kopējo tirgu ir jāpārbauda Komisijai. No Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL] [88]. panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 2. panta izriet, ka “par visiem projektiem piešķirt jaunu atbalstu attiecīgā dalībvalsts laikus paziņo Komisijai”.
62 Turklāt ir jānorāda, ka Komisijas lēmums, ar kuru tiek izlemta atbalsta atbilstība attiecīgajai programmai, izriet no Komisijas pienākuma rūpēties par EKL 87. un 88. panta piemērošanu. Līdz ar to Komisijas pārbaude par atbalsta saderību ar šo programmu nav iniciatīva, kas pārsniegtu Komisijas kompetenci. Tātad Komisijas vērtējumu neierobežo valsts iestāžu, kas piešķīrušas atbalstu, vērtējums.
63 Attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru Vācijas Federatīvā Republika attiecībā uz apstiprinātās atbalstu programmas reģionālā atbalsta variantu neesot piekritusi grūtībās nonākušo uzņēmumu definīcijai, kura izriet no 1999. gada pamatnostādņu 4.–6. punkta, no Regulas Nr. 659/1999 17. panta 1. punkta izriet, ka Komisija no attiecīgās dalībvalsts saņem visu informāciju, kas vajadzīga, lai sadarbībā ar dalībvalsti izskatītu pastāvošās atbalsta programmas saskaņā ar EKL 88. panta 1. punktu. Ja Komisija, ņemot vērā iesniegto informāciju, secina, ka pastāvošā atbalsta programma nav vai vairs nav saderīga ar kopējo tirgu, tā pieņem ieteikumu, ar ko attiecīgai dalībvalstij ierosina lietderīgus pasākumus, lai grozītu vai atceltu pastāvošo atbalsta programmu atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 18. pantam.
64 Šajā sakarā no Regulas Nr. 659/1999 19. panta izriet, ka “attiecīgā dalībvalsts akceptē ierosinātos pasākumus un par to informē Komisiju, Komisija minēto konstatāciju dokumentē un par to informē dalībvalsti. Šis akcepts attiecīgai dalībvalstij uzliek par pienākumu īstenot atbilstīgos pasākumus”.
65 Izskatāmajā lietā atbilstoši 1999. gada pamatnostādņu lietderīgajiem pasākumiem (skat. iepriekš 4. punktu) Vācijas Federatīvā Republika ar 1999. gada 1. decembra vēstuli Komisijai nosūtīja atbalstu programmu sarakstu, kuras paliek spēkā pēc 2000. gada 30. jūnija un kuras saskaņā ar šo vēstuli ir jāpielāgo lietderīgajiem pasākumiem. Apstiprinātā atbalstu programma ir ietverta šajā sarakstā. Ar 2000. gada 20. janvāra vēstuli Vācijas Federatīvā Republika piekrita 1999. gada pamatnostādņu 6. punktā ierosinātajiem lietderīgajiem pasākumiem.
66 Tomēr, pēc prasītāju domām, Vācijas Federatīvā Republika esot piekritusi tikai lietderīgajiem pasākumiem attiecībā uz atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai programmām un līdz ar to tikai attiecībā uz apstiprinātās atbalstu programmas atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai variantu. No tā prasītājas secina, ka attiecībā uz apstiprinātās atbalstu programmas reģionālo atbalstu variantu joprojām ir piemērojama lietderīgajā pasākumā E 16/94 minētā jēdziena “grūtībās nonācis uzņēmums” definīcija.
67 Šie apsvērumi ir noraidāmi.
68 Komisija pamatoti norāda, ka lietas materiālos ietvertajās Vācijas Federatīvās Republikas vēstulēs nav nošķirti dažādie apstiprinātās atbalstu programmas veidi. Pēdējais minētais bez sīkākiem precizējumiem ir norādīts tostarp 1999. gada 1. decembra vēstulē. Arī 2000. gada 20. janvāra vēstulei ir vispārējs raksturs. Tātad nav pierādīts, ka pastāvētu jebkāda skaidra 1999. gada pamatnostādņu nepiemērošana attiecībā uz apstiprinātās atbalstu programmas reģionālo atbalstu variantu.
69 Turklāt kontroles modelis, kurš, kā tas izriet no 2000. gada 30. jūnija vēstules, ir Vācijas galvojumu programmu neatņemama sastāvdaļa un ar kuru attiecībā uz šo jomu tiek transponēti lietderīgie pasākumi, tostarp tā 4.1. punkts, skaidri norāda uz pienākumu individuāli paziņot par atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai, kas paredzēts lielajiem grūtībās nonākušajiem uzņēmumiem 1999. gada pamatnostādņu izpratnē. Tātad no kontroles modeļa 4.1. punkta, kuram Vācijas Federatīvā Republika ir piekritusi, izriet, ka ikviens galvojums, kurš var tikt kvalificēts kā atbalsts glābšanai un pārstrukturēšanai (izņemot galvojumus, kas piešķirti atbalstu programmas MVU, kuri atbilst vismaz vienam no trim 1999. gada pamatnostādņu 5. punktā minētajiem kritērijiem, ietvaros; skat. turpmāk tekstā 78. punktu), atbilstoši 1999. gada pamatnostādnēm Komisijai ir jāpaziņo individuāli.
70 Protams, kā norāda Saksijas brīvvalsts, attiecīgajās vēstulēs saistībā ar noteiktiem aspektiem ir skaidra atsauce uz “atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai programmām”. Piemēram, 1999. gada 1. decembra vēstulē ir minēta visu “pastāvošo atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai programmu”, kuras paliek spēkā pēc 2000. gada 30. jūnija, pielāgošana 1999. gada pamatnostādnēm. Tas pats attiecas uz kontroles modeli. Tas katrā ziņā atbilst 1999. gada pamatnostādņu 6.3. punkta redakcijai, kurā ir prasīta “pastāvošo atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai programmu pielāgošana, ievērojot šīs pamatnostādnes”.
71 Pretēji tam, ko apgalvo Saksijas brīvvalsts, no šīm atsaucēm uz “atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai programmām” tomēr neizriet, ka Vācijas Federatīvās Republikas piekrišana lietderīgajiem pasākumiem attiecas tikai uz apstiprinātās atbalstu programmas atbalstiem glābšanai un pārstrukturēšanai variantu.
72 Pat tad, ja minētā piekrišana 1999. gada pamatnostādņu lietderīgajiem pasākumiem attiektos tikai uz pastāvošajām atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai programmām, tas tomēr nenozīmētu, ka Saksijas brīvvalsts varēja neievērot 1999. gada pamatnostādnes, kad tā pēc pamatnostādņu stāšanās spēkā 1999. gada 9. oktobrī un pēc tam, kad Vācijas Federatīvā Republika piekrita tajās ietvertajiem lietderīgajiem pasākumiem, piešķīra finanšu priekšrocības, iespējams, grūtībās nonākušiem uzņēmumiem. Tas tā ir pat tad, ja minētās priekšrocības a priori atbilda pastāvošās atbalsta reģionālajiem ieguldījumiem programmas nosacījumiem reģionā, kurš, kā norādīts apstrīdētā lēmuma 10. apsvērumā, ir atbalstāmais reģions EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunkta izpratnē.
73 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka EKL 87. panta 3. punkta a) un c) apakšpunktā minētajā atkāpē attiecībā uz atbalstu reģionālajiem ieguldījumiem ir prasīts, lai, kad tiek sniegts atbalsts glābšanai, pastāvētu reāls pārstrukturēšanas plāns, lai atbalsta pozitīvā iedarbība uz reģionālo attīstību varētu būt ilgstoša (šajā sakarā skat. Tiesas 1991. gada 21. marta spriedumu lietā C‑305/89 Itālija/Komisija, Receuil, I‑1603. lpp., 36. punkts) un atsvērtu konkurenci izkropļojošo iedarbību.
74 Tāpat no 1999. gada pamatnostādņu, kuras Komisija varēja pieņemt, lai īstenotu plašu rīcības brīvību, kāda tai ir piešķirta EKL 87. panta 3. punkta piemērošanas kontekstā un kuru tai ir pienākums īstenot (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedumu lietā T‑171/02 Regione autonoma della Sardegna/Komisija, Krājums, II‑2123. lpp., 94. un 95. punkts un tajos minētā judikatūra), 3. punkta izriet, ka “valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai no bankrota un pārstrukturēšanai [pārstrukturēšanas veicināšanai] var uzskatīt par pamatotu, tikai ievērojot dažus nosacījumus”. Šī iemesla dēļ 1999. gada pamatnostādnēs, tostarp to 17. punktā, ir paredzēts pienākums iepriekš Komisijai paziņot par ikvienu valsts sniegto finansējumu vai galvojumu finanšu grūtībās nonākušam uzņēmumam un šī paziņojuma novērtēšanas kontekstā Komisija ņem vērā EKL 87. panta 3. punkta a) un c) apakšpunktā norādītos reģionālā mēroga apsvērumus, kā izriet arī no minēto pamatnostādņu 19. un 20. punkta.
75 No iepriekš izklāstītā izriet, ka faktu rašanās brīdī pirms atbalsta piešķiršanas lielam uzņēmumam, kurš bija visai problemātiskā ekonomiskā situācijā, kuru nevarēja noliegt, kā tas bija Biria grupas gadījumā, Vācijas Federatīvajai Republikai vispirms būtu bijis jānoskaidro, vai atbilstoši 1999. gada pamatnostādņu 4.–6. punktā minētajiem kritērijiem runa ir par grūtībās nonākušu uzņēmumu. Ja tas tā bija, attiecīgajam atbalstam bija jāpiemēro individuālās paziņošanas pienākums.
76 No tā izriet arī, ka prasītāju arguments attiecībā uz jēdziena “grūtībās nonācis uzņēmums” specifiskās definīcijas esamību apstiprinātās atbalstu programmas reģionālā atbalsta varianta kontekstā ir noraidāms. Paralēlu atšķirīgu jēdziena “grūtības nonācis uzņēmums” definīciju esamības pieņemšana varētu izraisīt situāciju, kurā uzņēmums, kurš saskaņā ar 1999. gada pamatnostādnēm atrodas grūtībās, tomēr varētu saņemt valsts atbalstu, turklāt nebūtu pienākuma par to paziņot un netiktu ievērotas 1999. gada pamatnostādnes. Šāda situācija būtu pretrunā EKL 87. panta 1. un 3. punkta un EKL 88. panta 3. punkta sistēmai, kā tā ir izklāstīta 1999. gada pamatnostādnēs (skat. iepriekš 74. punktu).
77 Tālāk attiecībā uz prasītāju argumentiem, saskaņā ar kuriem 1999. gada pamatnostādņu 6. punktā minētās norādes esot pārāk neviennozīmīgas, lai dalībvalstis tās varētu izmantot, novērtējot plānotā atbalsta pasākuma saderību ar pastāvošo programmu, ir jāatgādina, kā to pamatoti norāda Komisija, ka šaubu gadījumā par [atbalsta] saņēmēja uzņēmuma situācijas kvalificēšanu dalībvalstij par attiecīgo pasākumu ir jāpaziņo.
78 Turklāt attiecībā uz prasītāju argumentiem, kas saistīti ar salīdzinājumu starp lietderīgajā pasākumā E 16/94 norādītajiem kritērijiem un 1999. gada pamatnostādņu 5. punktā norādītajiem, kā arī sakarā ar faktu, ka pēc 1999. gada pamatnostādņu [pieņemšanas] notikušajā sarakstē starp Komisiju un Vācijas Federatīvo Republiku bija minēta tikai atsauce uz minētajā 5. punktā norādītajiem kritērijiem, jānorāda, ka no 1999. gada pamatnostādņu, tostarp to 4. punkta (skat. iepriekš 3. punktu), redakcijas skaidri izriet, ka joprojām atļautas ir tikai tās atbalsta programmas grūtībās nonākušiem uzņēmumiem, kuras attiecas uz MVU. No tā izriet arī, ka, lai novērtētu to, vai pēdējie minētie [uzņēmumi] atrodas grūtībās, a priori nozīmīgi ir tikai 1999. gada pamatnostādņu 5. punktā norādītie stingrie kritēriji. Papildus minēto stingro kritēriju piemērošanai pastāv pienākums paziņot individuāli. Ja arī sarakste starp Komisiju un Vācijas Federatīvo Republiku, kas notikusi pēc 1999. gada pamatnostādņu pieņemšanas, varēja ietvert diskusiju par jēdziena “grūtībās nonācis uzņēmums” definīciju, kāda izriet no 1999. gada pamatnostādņu 5. punkta, lai noteiktu joprojām atļauto atbalsta programmu novērtēšanas kontekstu, no tā tomēr nevar secināt, kā to, šķiet, apgalvo prasītājas, ka Vācijas Federatīvā Republika ir piekritusi tikai šai definīcijai vai arī ka tā noraidīja iespēju izmantot uzņēmuma definīciju, kas ietverta 1999. gada pamatnostādņu 6. punktā, ārpus specifiskā atbalstu MVU glābšanai un pārstrukturēšanai programmas konteksta.
79 Visbeidzot, ir jāprecizē arī, ka, kā apgalvo Komisija un kā izriet arī no 2006. gada 23. janvāra vēstules, Vācijas Federatīvā Republika atbalstīja 2. un 3. pasākuma novērtēšanu, ievērojot 1999. gada pamatnostādņu 6. punktu. Turklāt nedz no apstrīdētā lēmuma, nedz lietas materiāliem neizriet, ka Vācijas Federatīvā Republika administratīvā procesa laikā būtu atsaukusies uz lietderīgo pasākumu E 16/94, turklāt prasītājas neapgalvo pretējo.
80 No iepriekš izklāstītā izriet, ka nevar ņemt vērā nekādu saraksti starp Komisiju un Vācijas Federatīvo Republiku, kas notikusi pirms 1999. gada. Ir jānoraida arī, kā apgalvots, šaurāko jēdziena “grūtībās nonācis uzņēmums” definīciju, kas ietverta lietderīgajā pasākumā E 16/94, jo tā nav nepieciešama strīda atrisināšanai.
81 Līdz ar to Komisija nav pārkāpusi nedz Kopienu tiesības, nedz apstiprināto atbalstu programmu, apstrīdētajā lēmuma izvērtējot attiecīgo uzņēmumu situāciju, ievērojot 1999. gada pamatnostādnēs norādītos kritērijus, kas ietverti to 6. punktā, nevis lietderīgajā pasākumā E 16/94 norādītos kritērijus.
82 Iebildumi, kas izvirzīti lietu T‑102/07 un T‑120/07 ietvaros, kas attiecas uz apstiprinātās atbalstu programmas pārkāpumu šajā sakarā, tātad ir noraidāmi.
2. Par iebildumiem, kas attiecas uz [atbalsta] saņēmēju uzņēmumu kā grūtībās nonākušu uzņēmumu raksturošanu
83 Pirmkārt, MB Immobilien un MB System apgalvo, ka 1. pasākuma saņēmējs uzņēmums – Bike Systems – 2001. gada martā nebija grūtībās. Tā kā apstiprinātā atbalstu programma attiecas uz valsts galvojumiem un 1. pasākums ir ieguldījums kapitāla daļās bez balsstiesībām, kurš piešķirts ārpus šī konteksta, MB Immobilien un MB System savukārt neapstrīd 1999. gada pamatnostādnēs iekļautā jēdziena “grūtībās nonācis uzņēmums” definīcijas piemērojamību.
84 Otrkārt, Saksijas brīvvalsts un MB Immobilien abas apgalvo, ka 2. un 3. pasākuma saņēmēji uzņēmumi – attiecīgi Sachsen Zweirad un Biria GmbH – galvojuma piešķiršanas brīdī nebija grūtībās lietderīgā pasākuma E 16/94 izpratnē. Šajā sakarā no iepriekš izklāstītās analīzes izriet, ka Komisijai bija tiesības apstrīdēto lēmumu pamatot ar jēdziena “grūtībās nonācis uzņēmums” definīciju, kas ietverta 1999. gada pamatnostādnēs. No tā izriet, ka iebildumu, kas attiecas uz faktu, ka [atbalsta] saņēmēji uzņēmumi saskaņā ar lietderīgo pasākumu E 16/94 neesot grūtībās, ir noraidāmi kā neatbilstoši.
85 Treškārt, Saksijas brīvvalsts apgalvo, ka Sachsen Zweirad un Biria GmbH nebija grūtībās nonākuši uzņēmumi arī 1999. gada pamatnostādnēs norādīto kritēriju izpratnē attiecīgi 2003. gada martā un 2003. gada decembrī.
86 Turklāt savā replikā MB Immobilien un MB System apgalvo arī, pakārtoti, ka pat tad, ja tiktu piemērotas 1999. gada pamatnostādnes, ir jāuzskata, ka Sachsen Zweirad un Biria GmbH nebija grūtībās. Šis iebildums tomēr ir jāatzīst par nepieņemamu sakarā ar Tiesas Statūtu 21. panta un tās Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta, saskaņā ar kuru katrā prasības pieteikumā ir jābūt norādītam strīda priekšmetam un kopsavilkumam par izvirzītajiem pamatiem, pārkāpumu. Šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un Pirmās instances tiesa, vajadzības gadījumā bez citas pamatojošās informācijas varētu pieņemt lēmumu par [attiecīgo] prasību. Lai nodrošinātu tiesisko drošību un pareizu tiesvedību, galvenajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, uz kuriem prasība balstās, jāizriet vismaz īsumā, bet loģiski un saprotami no paša prasības pieteikuma teksta (Pirmās instances tiesas 2005. gada 11. jūlija rīkojums lietā T‑294/04 Internationaler Hilfsfonds/Komisija, Krājums, II‑2719. lpp., 23. punkts).
87 No tā izriet, ka iespējamo Komisijas pieļauto kļūdu, piemērojot 1999. gada pamatnostādnēs norādītos kritērijus Sachsen Zweirad un Biria GmbH situācijai, pārbaude tiks veikta, tikai pārbaudot Saksijas brīvvalsts šajā sakara izvirzītos argumentus.
88 Tātad turpmāk tekstā, pamatojoties uz 1999. gada pamatnostādnēm, tiks pārbaudīts, vai Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu novērtējumā, raksturojot, pirmkārt, Bike Systems kā tādu, kura 2001. gada martā bija grūtībās, un, otrkārt, Sachsen Zweirad un Biria GmbH kā tādas, kuras bija grūtībās attiecīgi 2003. gada martā un 2003. gada decembrī.
Par jautājumu, vai Bike Systems 2001. gada martā bija grūtībās nonācis uzņēmums
Lietas dalībnieku argumenti
89 Pirmkārt, MB Immobilien un MB System apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 61. apsvērumā izvirzītais pamatojums, lai uzskatītu, ka Bike Systems bija grūtībās nonācis uzņēmums, neatbilst nozīmīgajiem kritērijiem vai simptomiem 1999. gada pamatnostādņu izpratnē un ir nepilnīgs. Komisijai pašai esot bijis jākonstatē, ka Bike Systems nebija bankrotējusi, tomēr tā nav izdarījusi nekādus secinājumus attiecībā uz [atbalsta] saņēmēju uzņēmumu bilanci, tātad attiecībā uz minēto pamatnostādņu kritērijiem. Turklāt no ierobežotas pārstrukturēšanas nebija iespējams automātiski secināt, ka uzņēmuma nākotnes izredzes ir neskaidras, bet šajā sakarā būtu bijis jāizdara izsmeļoši secinājumi. Turklāt Komisija neesot pietiekami ņēmusi vērā faktu, ka Bike Systems pārņēma veselīgs uzņēmums. Tā kā sakarā ar sanācijas plāna faktu notika īpašnieka maiņa, Komisijai būtu bijis jāpārbauda pārņēmēja ekonomiskā nozīme, lai varētu sniegt derīgu viedokli par uzņēmuma nākotnes izredzēm. Turklāt zaudējumi vai negatīvs pašu kapitāls varēja būt, bet tam nebija obligāti jābūt norādei uz to, ka uzņēmums ir grūtībās, kā to pierāda arī 1999. gada pamatnostādnēs norādītie kritēriji.
90 Otrkārt, MB Immobilien un MB System apgalvo, ka Komisija nav izanalizējusi Biria GmbH 2001. gada 6. marta saistošo nodomu vēstuli (harte Patronatserklärung) (turpmāk tekstā – “nodomu vēstule”), neskatoties uz faktu, ka Vācijas Federatīvā Republika 2005. gada 31. janvāra vēstulē ir norādījusi uz šī dokumenta esamību. Komisijai būtu bijis jāņem vērā fakts, ka gbb attiecībā uz pienākumiem, kas radušies sakarā ar ieguldījuma kapitāla daļās bez balsstiesībām līgumu, bija Biria GmbH galvojums un līdz ar to tā saistību neizpildes gadījumā varētu vērsties pret sabiedrību, kura nav grūtībās nonācis uzņēmums. Turklāt Komisija atzīstot, ka tā nav pārbaudījusi nodomu vēstuli, kuru Biria GmbH bija izstrādājusi par labu Bike Systems, lai gan šis fakts tai bija zināms. Būtu jānošķir saistošās nodomu vēstules (harte Patronatserklärungen) un nesaistošās nodomu vēstules (weiche Patronatserklärungen). Saistošas nodomu vēstules kontekstā galvotājs neesot parādnieks, kura atbildība iestājas tikai pēc tam, kad ir iestājusies galvenā parādnieka atbildība, galvotājs ir solidāri atbildīgs līdzparādnieks.
91 Šie apsvērumi netiekot apstrīdēti ar faktu, ka Vācijas valdība 2006. gada 23. janvāra vēstulē esot norādījusi, ka tā piekrīt Komisijas skaidrojumiem, saskaņā ar kuriem ieguldījums kapitāla daļās bez balsstiesībām ir pielīdzināms subordinētam aizdevumam, kura risks sakarā ar trūkstošo nodrošinājumu ir augstāks nekā risks, kāds ir klasiskajam bankas aizdevumam, kurš paredzēts ieguldījumu finansēšanai, tādējādi, ka šāda ieguldījuma kapitāla daļās bez balsstiesībām atlīdzībai ir jābūt daudz augstākai par piešķiršanas brīdī spēkā esošo Eiropas Savienības atsauces likmi. Ja Komisija norāda, ka, ņemot vērā šo abstrakto paziņojumu, tai nebija nekāda iemesla detalizēti pārbaudīt nodoma vēstules kvalifikāciju un uzdot jautājumus tās sakarā, tā aizmirstot, ka tā [par šo vēstuli] zināja un tātad tai bija pienākums izmeklēt vai vismaz pienākums uzdot dalībvalstij jautājumus [par to].
92 Treškārt, MB Immobilien un MB System apgalvo, ka Komisija nav ņēmusi vērā auditora ziņojumu par gada grāmatvedības pārskatiem 2002. gada 31. decembrī un par Bike Systems 2002. darbības gada pārvaldības ziņojumu (turpmāk tekstā – “ziņojums par Bike Systems 2002. gada pārskatiem”), par kuru tā zināja un kurā bija norādīts, ka “2002. gada 31. decembrī bilancē aktīvu raksturojums un novērtējums principā ļauj uzskatīt, ka nākotnes izredzes ir pozitīvas”. Komisija nevienā brīdī nenorādot pārņēmēja [uzņēmuma] maksātspēju. MB Immobilien un MB System apstrīd Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru ziņojumam par Bike Systems 2002. gada pārskatiem neesot nekādas nozīmes, lai novērtētu lēmumus saistībā ar 2001. saimniecības gadu. Tā turklāt pati izmantojot šāda veida pamatojumu a posteriori.
93 Ceturtkārt, tās norāda, ka argumenti, kurus Komisija ir izvirzījusi attiecībā uz laikposmiem, kuri ir pēc apstrīdētā lēmuma [pieņemšanas], nevar pamatot šo lēmumu.
94 Komisija apstrīd MB Immobilien un MB System argumentus.
Vispārējās tiesas vērtējums
95 Vispirms ir jāprecizē, ka no prasības pieteikuma lietā T‑120/07 izriet, ka MB Immobilien un MB System iebildumi, kas izvirzīti to otrā pamata ietvaros, attiecas, no vienas puses, uz Bike Systems kā grūtībās nonākuša uzņēmuma raksturošanu un, no otras puses, atbalsta elementa noskaidrošanu, it īpaši Komisijas piemērotā palielinājuma apjomu.
96 Attiecībā uz 1. pasākuma atbalsta elementa noskaidrošanu ir jākonstatē, ka otrais pamats neietver nekādu izklāstu saistībā ar MB Immobilien un MB System iebildumu, kas izteikts šajā prasības pieteikuma lietā T‑120/07 pamatā, saskaņā ar kuru Komisija nav pietiekami ņēmusi vērā faktu, ka atlīdzībā, kas par 600 pamata punktiem pārsniedz atsauces procentu likmi, ir pietiekami ņemts vērā lielākais grūtībās nonākuša uzņēmuma saistību neizpildes risks. Tātad tas saskaņā ar iepriekš 86. punkta minēto judikatūru ir jāatzīst par nepieņemamu. Argumenti, kas vērsti pret atbalsta elementa noskaidrošanu attiecībā pret tirgus atsauces likmi un kas ir ietverti trešajā prasības pieteikuma lietā T‑120/07 pamatā, kurš attiecas uz pamatojuma neesamību, tiks izskatīti turpmāk tekstā iebildumu, kas saistīti ar pamatojuma neesamību apstrīdētajā lēmumā, kontekstā.
97 Otrais prasības pieteikuma lietā T‑120/07 pamats un iespējamo kļūdu novērtējumā pārbaude attiecas tikai uz jautājumu par to, vai Komisija ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka, pamatojoties uz 1999. gada pamatnostādnēs norādītajiem kritērijiem, Bike Systems 1. pasākuma piešķiršanas brīdī bija grūtībās nonācis uzņēmums.
98 Vispirms ir jāatgādina, ka Komisijai, veicot pārbaudi, ir jāņem vērā un jānovērtē sarežģīti ekonomiskie fakti un apstākļi. Tiesa nevar aizstāt Komisijas veikto komplekso ekonomisko faktu un apstākļu novērtēšanu ar pašas vērtējumu; Pirmās instances tiesa līdz ar to pārbauda tikai to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi un vai ir sniegts pamatojums, faktu precizitāti, kā arī vai nepastāv acīmredzamas kļūdas vērtējumā un pilnvaru nepareiza izmantošana (skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 11. maija spriedumu apvienotajās lietās T‑111/01 un T‑133/01 Saxonia Edelmetalle un ZEMAG/Komisija, Krājums, II‑1579. lpp., 91. punkts un tajā minētā judikatūra).
99 Attiecībā uz Bike Systems situāciju 2001. gada martā ir jāatgādina, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 61. apsvērumā norāda:
“[..] pret Bike Systems tikko bija izbeigts maksātnespējas process un apstiprināts sanācijas plāns. Uzņēmuma nākotnes perspektīvas bija neskaidras, jo bija veikta tikai ierobežota [..] restrukturizācija [pārstrukturēšana]. Saskaņā ar 2001. gada bilanci uzņēmums šajā gadā joprojām strādāja ar zaudējumiem. Pašu kapitāls vēl joprojām bija negatīvs, kaut arī, pateicoties slēptajām rezervēm, maksātnespējas process netika uzsākts. Līdz ar to Bike Systems attiecīgajā laika periodā [laikposmā] ir jāuzskata par grūtībās nonākušu uzņēmumu.”
100 Bike Systems situācijas analīze tātad ir balstīta uz sanācijas plāna esamību, ierobežoto pārstrukturēšanas raksturu, no kura izrietēja, ka tās nākotnes izredzes bija neskaidras, 2001. gada bilancē konstatētiem zaudējumiem un negatīvā pašu kapitāla.
101 Vispirms MB Immobilien un MB System norāda, ka minētie faktori neesot ietverti 1999. gada pamatnostādnēs un juridiski pietiekami nepierāda Komisijas secinājumu, saskaņā ar kuru Bike Systems bija nonākusi grūtībās.
102 Šo argumentu nevar atbalstīt.
103 Attiecībā uz 1999. gada pamatnostādņu analīzes kontekstu jāatgādina, ka to 4. punktā tikai vispārēji ir minēts, ka uzņēmums tiek uzskatīts par grūtībās nonākušu, ja tas ar saviem finanšu resursiem vai līdzekļiem, ko spēj iegūt no saviem īpašniekiem/akcionāriem vai kreditoriem, nespēj apturēt zaudējumu rašanos, kuru dēļ gandrīz noteikti īsā vai vidēji ilgā laikā tam uzņēmējdarbība būs jāizbeidz, ja vien neiejauksies valsts.
104 Turklāt no 1999. gada pamatnostādņu 5. un 6. punkta redakcijas izriet, ka, lai gan uzņēmums “katrā ziņā” uzskatāms par grūtībās nonākušu tad, ja būtiska tā pamatkapitāla daļa ir pazaudēta, to, ka tas ir nonācis finanšu grūtībās 1999. gada pamatnostādņu izpratnē, pat ja tas nav pazaudējis būtisku sava pamatkapitāla daļu, var pierādīt ar citiem rādītājiem, kas ir uzskatīti 6. punktā (šajā sakarā un pēc analoģijas skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedumu lietā T‑349/03 Corsica Ferries France/Komisija, Krājums, II‑2197. lpp., 185. punkts).
105 No šīs judikatūras var secināt, pirmkārt, ka būtiska pamatkapitāla daļu zaudēšana ir ļoti smags faktors, kurš norāda, ka uzņēmums ir nonācis grūtībās, un, otrkārt, ka pastāv noteikts skaits ekonomisko faktoru, kuru neizsmeļošs saraksts ir ietverts 1999. gada pamatnostādņu 6. punktā (skat. vārda “piemēram” izmantošanu iepriekš 104. punktā minētā sprieduma lietā Corsica Ferries France/Komisija 185. punktā), kuri arī var pierādīt šāda stāvokļa esamību pat tad, ja nav pazaudēta būtiska pamatkapitāla daļa, vai maksātnespējas stāvokli 1999. gada pamatnostādņu 5. punkta izpratnē.
106 Izskatāmajā lietā apstrīdētajā lēmumā ir norādīta negatīva pamatkapitāla esamība, kura pretēji tam, ko apgalvo MB Immobilien un MB System, var tikt uzskatīta par būtisku norādi uz to, ka uzņēmums ir nonācis finanšu grūtību situācijā, pat ja tas neatbilst 1999. gada pamatnostādņu 5. punktā minētajiem specifiskajiem nosacījumiem.
107 Tajā ir minēti arī citi rādītāji, tostarp turpmākie zaudējumi 1. pasākuma gadā. Pat tad, ja šis pēdējais faktors nav minēts neizsmeļošajā norāžu sarakstā 6. punktā, kurā ir minēts zaudējumu pieaugums, nevar noliegt tā nozīmīgumu uzņēmuma finanšu situācijas analīzes kontekstā tiktāl, ciktāl tas ir saistīts ar pastāvošo situāciju pirms atbalsta piešķiršanas vai tā piešķiršanas brīdī, ko MB Immobilien un MB System neapstrīd.
108 Attiecībā uz maksātnespējas plāna esamību no MB System un Komisijas sniegtajiem paskaidrojumiem atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem lietā T‑120/07 izriet, ka sanācijas plāna procesa Vācijas tiesībās mērķis ir atveseļot maksātnespējīgu uzņēmumu brīdī, kad vēl var izvairīties no bankrota, un tas prasa sanācijas plāna iesniegšanu.
109 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka 1999. gada pamatnostādņu 5. punkta c) apakšpunktā ir atsauce uz tāda uzņēmuma apstākļiem, kuram “atbilstīgi attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktiem kritērijiem [..] ir piemērojama kopīga maksātnespējas procedūra”, norādot kā faktoru, ka uzņēmums katrā ziņā ir uzskatāms par grūtībās nonākušu. Protams Bike Systems situācija 2001. gada martā neatbilda situācijai, kas ir aprakstīta minētajā 5. panta c) apakšpunktā, jo attiecībā uz to maksātnespējas process bija pabeigts. Tomēr, kā Komisija apstiprināja atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem un tiesas sēdē, tā apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka sanācijas plāns ļāva Bike Systems izkļūt no maksātnespējas, bet ka tās situācija joprojām bija nestabila, tostarp tādēļ, ka tās pārstrukturēšana bija ierobežota; šis faktors tika ņemts vērā kā norāde uz grūtībām atbilstoši 1999. gada pamatnostādņu 6. punktam.
110 Tālāk attiecībā uz šīs pārstrukturēšanas apjomu, pilnībā piekrītot, ka sākotnējai Bike Systems pārstrukturēšanai bija ierobežots raksturs tādā ziņā, ka attiecībā uz sabiedrību vajadzēja pēc iespējas ātrākā laikā pabeigt maksātnespējas procesu, lai nodrošinātu tās darbības turpinātību, un ka galvenokārt runa bija par parādu dzēšanu, MB System norāda, ka Komisijai būtu bijis jāņem vērā fakts, ka tāda uzņēmuma situācija, attiecībā uz kuru maksātnespējas process ir pabeigts, ir līdzīga jaunas sabiedrības situācijai, jo tam vairs nav parādu. Turklāt, pēc MB System domām, kreditori ticot Bike Systems atveseļošanai, jo tie piekrita sanācijas plānam. Pēc tās domām, tā kā Biria grupa bija otrais uzņēmums tirgū pēc tam, kad pēdējā minētā iegādājās Bike Systems, Bike Systems bija pilnīgi citas ekonomiskās izredzes.
111 Neskatoties uz MB Immobilien un MB System minētajiem faktoriem, ir jāsecina, ka maksātnespējas process attiecībā uz Bike Systems tika pabeigts tikai 2000. gada decembrī, proti, tikai trīs mēnešus pirms 1. pasākuma piešķiršanas. Šādos apstākļos un ņemot vērā faktu, ka galvenokārt runa bija par parādu pārstrukturēšanu bez lielākām darbības izmaiņām, Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisija, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, varēja secināt, ka Bike Systems situācija 2001. gada martā bija nestabila un ka tās nākotnes izredzes bija neskaidras, turklāt tā to varēja darīt, neskatoties uz paļāvību, kuru bankas varēja izrādīt attiecībā uz minētajām nākotnes izredzēm.
112 Attiecībā uz apgalvoto Bike Systems pārņēmēja veselīgās situācijas neņemšanu vērā – iebildums, kurā, kā tas izriet no atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem, ir atsauce uz Bike Systems iekļaušanu Biria grupā pārstrukturēšanas laikposmā – ir jāsecina, ka MB Immobilien un MB System arguments ir ļoti maz pamatots un ka tās tostarp nepaskaidro, kādus specifiskos administratīvā procesa laikā izvirzītos elementus Komisija nav ņēmusi vērā. Tiesas sēdes laikā, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, izdarītā atsauce uz Biria grupas vietu tirgū šajā sakarā nevar būt pietiekama, un iebildums tātad atbilstoši iepriekš 86. punktā minētajai judikatūrai ir jāatzīst par nepieņemamu. Katrā ziņā, kā apgalvo arī Komisija, 1. pasākuma atlīdzības parādniece bija Bike Systems, nevis tās pircēja, un nevar uzskatīt, ka pārņēmēja atbalstīs savu meitas sabiedrību šāda parāda atmaksāšanai.
113 Otrkārt, MB Immobilien un MB System apgalvo, ka Komisijai būtu bijis jāanalizē nodomu vēstule.
114 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka, lai izpildītu pienākumu sadarboties ar Komisiju, attiecīgajai dalībvalstij ir jāsniedz visi pierādījumi, kas ļautu šai iestādei pārbaudīt, vai ir izpildīti nosacījumi, lai varētu piešķirt atkāpi, ko dalībvalsts lūgusi piešķirt (skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 6. aprīļa spriedumu lietā T‑17/03 Schmitz-Gotha Fahrzeugwerke/Komisija, Krājums, II‑1139. lpp., 48. punkts un tajā minētā judikatūra).
115 Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Kopienu tiesību akta likumīgums ir jānovērtē, ņemot vērā faktiskos un juridiskos apstākļus, kas pastāvēja dienā, kad tika pieņemts tiesību akts, un Komisijas veiktais novērtējums ir jāpārbauda, tikai ņemot vērā apstākļus, kas bija tās rīcībā brīdī, kad tā veica šo novērtējumu (skat. iepriekš 114. punktā minēto spriedumu lietā Schmitz-Gotha Fahrzeugwerke/Komisija, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).
116 Ja Komisija ir devusi iespēju ieinteresētajām personām attiecīgi iesniegt savus apsvērumus, nevar pārmest, ka tā nav ņēmusi vērā iespējamos pierādījumus par faktiskajiem apstākļiem, ko tai varēja iesniegt administratīvās procedūras laikā, bet kas tai netika iesniegti, jo Komisijai nav pienākuma pēc savas ierosmes un balstoties uz prognozēm pārbaudīt, kādi pierādījumi tai varēja tikt iesniegti (skat. iepriekš 114. punktā minēto spriedumu lietā Schmitz-Gotha Fahrzeugwerke/Komisija, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).
117 Izskatāmajā lietā ir jāsecina, ka nodomu vēstule administratīvās procedūras laikā Komisijai netika nosūtīta. Tomēr ir skaidrs, ka Vācijas Federatīvā Republika tās esamību minēja 2005. gada 31. janvāra vēstulē, formulējot to šādi:
“Stratēģiska apvienība, ko veido Biria grupa (tostarp iepirkumu un materiālu piegādes grupa), ļāva uzskatīt, ka Bike Systems nākotnes izredzes ir pozitīvas un ka tās pārstrukturēšana ir veiksmīga. [Sachsen Zweirad] un Biria GmbH [ieguldījuma kapitāldaļās bez balsstiesībām] pārskaitīšanas kontekstā pieprasītajai nodomu vēstulei būtu jānodrošina, ka šie uzņēmumi aktīvi atbalstīs Bike Systems attīstību.”
118 Šajā sakarā, kā norāda Komisija, ir jāvērš uzmanība uz to, ka fakts, ka Vācijas Federatīvā Republika tikai vienā teikumā ir informējusi, ka attiecīgās sabiedrības refinansēšanas kontekstā pastāvēja mātes sabiedrības turpināta atbalsta nodrošinājums, neesot citiem pamatojošiem pierādījumiem, piemēram, par nodomu vēstules autores finanšu situāciju 1. pasākuma brīdī, obligāti nenozīmē, ka Bike Systems nākotnē būtu jānovērtē citādāk, nedz arī ka tās nākotnes izredzes ir mainījušās. Katrā ziņā, lai varētu novērtēt nodomu vēstules saistošo raksturu, Komisijas rīcībā bija jābūt šī dokumenta oriģinālam.
119 Apkopojot, tādos izskatāmās lietas apstākļos, kādi ir aprakstīti, un atbilstoši iepriekš 114.–116. punktā minētajai judikatūrai Komisijai nebija pienākuma lūgt Vācijas Federatīvajai Republikai paskaidrojumus par nodomu vēstules ietekmi uz Bike Systems finanšu situāciju. Līdz ar to ir jāsecina, ka Komisija nav rīkojusies prettiesiski, neveicot vēlāku 2005. gada 31. janvāra vēstulē ietvertās atsauces uz nodomu vēstuli novērtējumu.
120 Treškārt, attiecībā uz ziņojumu par Bike Systems 2002. gada pārskatiem neņemšanu vēra apstrīdētajā lēmumā ir acīmredzams, ka Bike Systems finanšu situācija 2002. gadā nav nozīmīga, lai novērtētu 2001. gada martā veiktā 1. pasākuma likumību. Šajā sakarā judikatūrā ir skaidri precizēts, ka jautājums par to, vai pasākums ir [valsts] atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, ir jānoskaidro, ievērojot situāciju, kāda pastāvēja šī pasākuma veikšanas brīdī. Ja Komisija ņemtu vērā vēlākus faktus, tā sniegtu priekšrocības dalībvalstīm, kuras nav izpildījušas savu pienākumu paziņot par valsts atbalsta, kuru tās plāno piešķirt, projektu (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 11. jūlija spriedumu lietā T‑152/99 HAMSA/Komisija, Recueil, II‑3049. lpp., 53. punkts).
121 Ceturtkārt, atsauces, kuras Komisija izdarīja uz Bike Systems situāciju 2002. un 2003. gadā, un apstākļiem, kādos 2005. gadā tika izbeigts 1. pasākums, nav nozīmīgas, lai lemtu par apstrīdētā lēmuma likumību, to pašu iemeslu dēļ, kuri ir minēti iepriekš 120. punktā.
122 No iepriekš izklāstītā izriet, ka apstrīdētā lēmuma 61. apsvērumā minētie faktori atbilst 1999. gada pamatnostādnēm un ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, secinot, ka Bike Systems 2001. gada martā bija nonākusi grūtībās.
Par jautājumu, vai Sachsen Zweirad un Biria GmbH bija grūtībās nonākuši uzņēmumi attiecīgi 2003. gada martā un decembrī
123 Saksijas brīvvalsts izvirza, pirmkārt, vispārējus argumentus, kas saistīti ar 2. un 3. pasākuma saņēmēju uzņēmumu situācijas novērtējuma kontekstu, un, otrkārt, acīmredzamas kļūdas minētā konteksta piemērošanā šiem uzņēmumiem.
Par 2. un 3. pasākuma saņēmēju uzņēmumu situācijas novērtējuma kontekstu
– Lietas dalībnieku argumenti
124 Saksijas brīvvalsts apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 66.–78. apsvērumā Komisija ir tikai uzskaitījusi dažus tipiskus grūtībās nonākušu uzņēmumu “simptomus”, atsaucoties uz 1999. gada pamatnostādņu 6. punktu, kurā uzņēmumu, kuriem var palīdzēt ar atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai, kategorija esot paplašināti attiecināta uz uzņēmumiem, kuri neatbilst minētajā 5. punktā norādītajiem kritērijiem. Grūtībās nonākušajiem uzņēmumiem, kuri nav glābjami bez valsts iejaukšanās, vispārēji ir pamatnostādņu 6. punktā uzskatītie “simptomi” vai vismaz daži no tiem. Tomēr dažu šo “simptomu” esamība nav pietiekama, lai konstatētu, ka uzņēmums ir nonācis tādās grūtībās, ka bez valsts atbalsta tas no tirgus pazustu.
125 Turklāt, pēc Saksijas brīvvalsts domām, Komisijas prakse esot pretēja. Attiecībā uz uzņēmumiem, kuri neatbilst 1999. gada pamatnostādņu 5. punktā norādītajiem kritērijiem, jaunākajos lēmumus tā konstatēja ne tikai dažus “simptomus”.
126 Turklāt Komisija esot uzskatījusi par pārāk plašu savu rīcības brīvību. Tā nevarot ar savu vērtējumu aizstāt iestādes, kas atbalstu piešķīrusi, vērtējumu, jo, apstiprinot atbalstu programmu, Komisija esot piešķīrusi dalībvalstij noteiktu rīcības brīvību. Līdz ar to atbilstoši EKL 88. panta 1. punktam vienīgais Komisijas uzdevums esot pastāvīga apstiprināta atbalstu programmas piemērošanas kontrole. Līdz ar to Saksijas brīvvalsts uzskata, ka dalībvalsts iestādes vai struktūras vērtējumam, piešķirot atbalstu, lēmuma pieņemšanas brīdī būtu jābūt acīmredzami kļūdainam (nevis pamatojoties uz informāciju, kura bija Komisijas rīcībā vēlāk minētās kontroles laikā), lai apstiprinātai atbalstu programmai nebūtu iedarbības.
127 Saksijas brīvvalsts turklāt apgalvo, ka rīcības brīvība, lai lemtu par to, vai uzņēmums var tikt uzskatīts par grūtībās nonākušu uzņēmumu, ir šaurāka reģionālo atbalstu programmu kontekstā nekā atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai kontekstā. Pēdējo minēto atbalstu gadījumā pret konkurenci vērstā iedarbība izrietētu no fakta, ka grūtībās nonākušam uzņēmumam, salīdzinot ar citiem uzņēmumiem, tiek sniegtas priekšrocības. Turpretī reģionālo atbalstu gadījumā grūtībās nonācis uzņēmums, salīdzinot ar citiem uzņēmumiem, kuri tam pašam projektam saņemtu reģionālos atbalstus, būtu nelabvēlīgākā situācijā.
128 Šajā kontekstā Saksijas brīvvalsts uzskata, ka atšķirīgi ir jāaplūko arī 1999. gada pamatnostādņu 5. un 6. punktā norādītie kritēriji. Tā kā minētā 5. punktā norādītie kritēriji var būt kontroles priekšmets, minētajā 6. punktā uzskaitītie “simptomi” var parādīties gan grūtībās nonākuša uzņēmuma gadījumā, gan to uzņēmumu gadījumā, kuri nav nonākusi grūtībās. Līdz ar to, ja uzņēmumam ir tikai daži “simptomi”, nevar uzskatīt par pierādītu, ka atbalstu piešķirošās iestādes vērtējums, saskaņā ar kuru uzņēmums nav grūtības nonācis uzņēmums, ir acīmredzami kļūdains. Tomēr, tā kā abi uzņēmumi attiecīgajā brīdī neatbilda 5. punktā norādītajiem kritērijiem un lielākajai daļai 6. punktā norādīto “simptomu”, apstrīdētajā lēmumā izdarītais secinājums, saskaņā ar kuru pastāvēja daži “simptomi”, nav pietiekams, lai a posteriori pamatotu apstiprinātās atbalstu programmas nepiemērošanu.
129 Pēc Saksijas brīvvalsts domām, Komisijas apgalvojums, saskaņā ar kuru Pirmās instances tiesa savā iepriekš 104. punktā minētajā spriedumā lietā Corsica Ferries France/Komisija uzskatīja, ka divu norāžu esamība, proti, zaudējumu un parādu palielināšanās, ir pietiekama, lai prezumētu grūtībās nonākuša uzņēmuma risku, esot kļūdaina, jo šī prāva attiecās uz lēmumu, kurā Komisija konstatēja arī viena no 1999. gada pamatnostādņu 5. punktā paredzētajiem kritērijiem esamību. Turklāt abas iepriekš minētās norādes Sachsen Zweirad gadījumā 2003. gada martā un Biria GmbH gadījumā 2003. gada decembrī nebija precīzi [konstatētas].
130 Turklāt Komisija neesot pareizi novērtējusi 1999. gada pamatnostādņu 6. punktā minētos kritērijus. Šajos apsvērumos par formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu Vācijas Federatīvā Republika Komisijai esot iesniegusi tabulu, no kuras izrietot, ka minētie kritēriji nebija izpildīti. Šī tabula attiecās vispirms uz Sachsen Zweirad situāciju, jo 2001. un 2002. gadā šis uzņēmums bija cietis zaudējumus, lai gan, kad to pārņēma Biria AG (agrākais nosaukums), 2003. gadā tas no jauna guva peļņu (kā Biria GmbH). Pamatnostādņu 6. punktā minētie kritēriji esot balstīti uz negatīvu attīstību (zaudējumu palielināšanos, [preču] krājumu palielināšanos, cash‑flow samazināšanos, parādu un maksājamo procentu palielināšanos, pašu kapitāla samazināšanos vai zaudēšanu). Vācijas Federatīvās Republikas iesniegtā tabula parādot, ka 2003. gadā situācija uzlabojās un ka vairs nepastāvēja neviena no norādēm. Jautājums par ekonomiskās attīstības tendenci esot izšķirošs, lai uzņēmumu novērtētu, ievērojot 1999. gada pamatnostādņu 6. punktā minētos kritērijus. Maksātspējīgs uzņēmums, kura rīcībā vēl ir vairāk nekā puse paša kapitāla vai kurš pēdējo divpadsmit mēnešu laikā ir zaudējis mazāk nekā vienu ceturtdaļu paša kapitāla, neatbilstot grūtībās nonākuša uzņēmuma kritērijiem minēto pamatnostādņu 5. punkta izpratnē. Paša kapitāla zaudēšana līdz ar to nevar būt pietiekama, lai izpildītu kritēriju, kas saistīts ar 1999. gada pamatnostādņu 6. punktā paredzētajiem zaudējumiem, un kvalificētu uzņēmumu ka tādu, kurš ir nonācis grūtībās, ja nav sasniegtas 5. punktā noteiktās robežvērtības. Gluži pretēji būtu acīmredzami jāpasliktinās arī ekonomiskai situācijai. Komisija apstrīdētajā lēmumā neesot atzinusi, ka attiecīgo uzņēmumu ekonomiskā situācija kopš 2001. gada patiesībā ir uzlabojusies.
131 Attiecībā uz Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru faktiskās grūtībās nonākuša uzņēmuma definīcija 1999. gada pamatnostādņu izpratnē esot minēta to 4. punktā, pietiek secināt, ka tā apstrīdētajā lēmumā šo definīciju nav piemērojusi. Turklāt jānorāda, ka no šī kritērija neiziriet, ka uzņēmums ir jāuzskata par grūtībās nonākušu, tiklīdz tas nespēj nodrošināt paša kapitālu vai aizdevuma kapitālu, lai finansētu projektus, kas vajadzīgi tā ekonomiskās situācijas uzlabošanai. Tas izrietot tostarp no Komisijas dokumenta SEC (2005) 795 ar virsrakstu “Valsts atbalsta rīcības plāns – Mazāks un mērķtiecīgāks valsts atbalsts: plāns valsts atbalsta reformai 2005.–2009. gadam” (turpmāk tekstā – “rīcības plāns”), saskaņā ar kuru šādu situāciju var izskaidrot arī ar tirgus darbības traucējumiem. Apstiprinātās atbalstu programmas reģionālo atbalstu variants varētu tikt piemērots tikai tad, ja projektam nevar atrast nekādu citu finansējumu, turklāt arī attiecībā uz uzņēmumiem, kuri nav nonākuši grūtībās. Gūtā pieredze, piemērojot šo reģionālās palīdzības instrumentu kopš 1993. gada, esot parādījusi, ka pastāv arī uzņēmumi, kuri nav ekonomiskās grūtībās, bet kuriem tomēr vajag federālās zemes garantiju, lai īstenotu savus projektus. Tas tā būtu, piemēram, tad, ja mājas banka pārstrukturē savu portfeli un atsakās no finansēšanas.
132 Komisija apstrīd Saksijas brīvvalsts argumentus.
– Vispārējās tiesas vērtējums
133 No iepriekš 103.–105. punktā veiktās analīzes izriet, ka 1999. gada pamatnostādņu 6. punktā ir ietverts neizsmeļošs saraksts ar faktoriem, kuri var būt pierādījums tam, ka uzņēmums ir nonācis grūtībās pat tad, ja nepastāv būtiska sabiedrības kapitāla samazināšanās vai tāds maksātnespējas process, kāds ir paredzēts pamatnostādņu 5. punktā, – šādi apstākļi saskaņā ar minēto 5. punktu katrā ziņā liek uzskatīt, ka uzņēmums ir nonācis grūtībās. Pretēji tam, ko apgalvo Saksijas brīvvalsts, 1999. gada pamatnostādņu kontekstā tātad ir iespējams, pamatojoties uz noteiktām 6. punktā minētajām norādēm vai pat pamatojoties uz citām norādēm, uzskatīt, ka uzņēmums ir nonācis tādās grūtībās, kuru dēļ bez valsts iejaukšanās ir apdraudēta tā izdzīvošana.
134 Turklāt attiecībā uz paralēlēm, kuras Saksijas brīvvalsts vēlas pierādīt ar citām valsts atbalstu procedūrām, jāatgādina, ka Komisijas lēmuma, kurā tiek atzīts, ka jaunais atbalsts neatbilst nosacījumiem, saskaņā ar kuriem tiek piemērots EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētais izņēmums, likumība ir izvērtējama vienīgi saistībā ar šo pantu, nevis ar Komisijas agrāko lēmumu pieņemšanas praksi, pieņemot, ka šāda agrākā prakse ir pierādīta (iepriekš 74. punktā minētais spriedums lietā Regione autonoma della Sardegna/Komisija, 177. punkts). Salīdzinājumiem ar citām valsts atbalstu procedūrām tātad nav nozīmes, lai pierādītu, vai pastāv minimāls skaits izpildāmo kritēriju 1999. gada pamatnostādņu 6. punkta izpratnē, ņemot vērā to, vai ir vai nav ietekmēts paša kapitāls to 5. punkta izpratnē.
135 Attiecībā uz Saksijas brīvvalsts atsauci uz iepriekš 104. punktā minēto spriedumu lietā Corsica Ferries France/Komisija, jānorāda, ka Pirmās instances tiesa minētā sprieduma 191. punkta norādīja, ka attiecīgā uzņēmuma zaudējumu un finanšu parāda apmērs ir kritēriji, kuri paši par sevi var pierādīt grūtībās nonākuša uzņēmuma raksturu. No tā nevar secināt, ka pastāv minimāls izpildāmo kritēriju skaits, lai uzņēmumu varētu kvalificēt kā grūtībās nonākušu, jo Pirmās instances tiesas vērtējums šajā sakarā attiecībā uz izskatāmās lietas faktiem un apstākļiem bija specifisks. Tomēr no tā izriet, ka, lai uzņēmumu 1999. gada pamatnostādņu izpratnē varētu uzskatīt par grūtībās nonākušu, nav vajadzīgs, lai tiktu izpildīti visi 1999. gada pamatnostādņu 6. punktā uzskaitītie kritēriji.
136 Turklāt attiecībā uz Saksijas brīvvalsts argumentu, saskaņā ar kuru apstiprinātās atbalstu programmas kontekstā Komisijas rīcības brīvība esot atšķirīga, iepriekš 62. punktā ir atgādināts, ka Komisijas veiktā pārbaude par atbalsta saderību ar atbalstu programmu nav iniciatīva, kas pārsniegtu Komisijas kompetenci. Tā kā grūtībās nonākuši uzņēmumu ir izslēgti no apstiprinātās atbalstu programmas reģionālo atbalstu varianta un to definīcija ir reglamentēta 1999. gada pamatnostādnēs, kā tas izriet no iepriekš 58.–81. punktā veiktās izskatāmajā lietā piemērojamo atbilstošo tiesību normu analīzes, Komisijai bija tiesības pārbaudīt, vai 1999. gada pamatnostādnes izskatāmajā lietā ir piemērotas pareizi. Argumenti, kas saistīti ar iespējamo ierobežoto Komisijas rīcības brīvību attiecībā uz reģionālajiem atbalstiem, salīdzinot ar pārstrukturēšanas atbalstiem, ir jānoraida to pašu iemeslu dēļ.
137 Turklāt attiecībā uz Saksijas brīvvalsts argumentu, saskaņā ar kuru, ja nepastāv tāda pašu kapitāla zaudējuma situācija, kāda ir aprakstīta 1999. gada pamatnostādņu 5. punktā, ar to 6. punktā minēto kritēriju palīdzību būtu jāpierāda negatīvas tendences esamība, no judikatūras izriet, ka pamatnostādnēs tendences norādēm piedēvētais būtiskums obligāti neliecina par to, ka cita veida norādes nav nozīmīgas. Tomēr šādas norādes katrā ziņā var tikt uzskatītas par nozīmīgām tikai tad, ja tās ļauj noteikt, ka pastāv reālas un pierādītas grūtības (šajā sakarā un pēc analoģijas skat. iepriekš 74. punktā minēto spriedumu lietā Regione autonoma della Sardegna/Komisija, 111. punkts). No tā izriet, ka, lai gan negatīvas tendences norādes noteikti ir īpaši nozīmīgas, lai pierādītu, vai uzņēmums ir nonācis grūtībās, no 1999. gada pamatnostādņu 6. punktā minēto kritēriju formulējuma nevar secināt nekādu Komisijas pienākumu pierādīt negatīvas tendences esamību, ja vien tā juridiski pietiekami ir pierādījusi, ka runa ir par sabiedrību, kuras izdzīvošana bez valsts iejaukšanās ir apdraudēta.
138 Visbeidzot, attiecībā uz Saksijas brīvvalsts atsauci uz rīcības plānu minētajā dokumentā ir ieteikts valsts atbalstu jomā biežāk ņemt vērā ekonomiskos apsvērumus un norādīts, ka galvenie aspekti šajā sakarā ir tādu tirgus nepilnību analīze, kas var būt par iemeslu tam, ka tirgi nenodrošina vēlamo vispārējas nozīmes mērķu sasniegšanu (rīcības plāna 22. un 23. punkts). Tomēr ir jākonstatē, ka šie apgalvojumi ir ļoti vispārēja rakstura un tiem nav nekādas saistības ar jēdziena “grūtībās nonācis uzņēmums” definīciju. Tajos nekādi netiek apstiprināts Saksijas brīvvalsts apgalvojums, saskaņā ar kuru Komisijai bija jāņem vērā fakts, ka uzņēmuma likviditātes problēmas var būt saistītas ar noteiktiem ekonomiskiem faktoriem, kuri vairs nepastāv, piemēram, izaugsmes posmu. Šis arguments tātad ir jānoraida.
139 No tā izriet, ka visi Saksijas brīvvalsts izvirzītie argumenti attiecībā uz Komisijas piemērotās analīzes, lai novērtētu, vai attiecīgie [atbalsta] saņēmēji uzņēmumi bija nonākuši grūtībās, vispārējo kontekstu ir noraidāmi.
Par Sachsen Zweirad situācijas novērtējumu
– Lietas dalībnieku argumenti
140 Saksijas brīvvalsts apgalvo, ka 2003. gada martā Sachsen Zweirad zaudējumi nebija palielinājušies. Tā piekrīt, ka Sachsen Zweirad bija radušies zaudējumi 2001. un 2002. gadā, bet tie bija samazinājušies jau no 2001. gada līdz 2002. gadam, proti, no 1,274 miljoniem EUR uz EUR 733 000. 2. pasākuma piešķiršanas brīdī attiecībā uz 2003. gadu tika prognozēts pozitīvs gada rezultāts. Turklāt zaudējumi nepārsniedza iepriekšējo gadu peļņu. Sachsen Zweirad joprojām bija nemainīgs pozitīvs pašas kapitāls. Turklāt no 2001. līdz 2002. gadam tās apgrozījums samazinājās par 13,8 % līdz 51 miljonam EUR, jo iespējamie pircēji Vācijā bija ārkārtīgi atturīgi sakarā ar joprojām pastāvošo slikto konjunktūru. Attiecībā uz 2003. darbības gadu sabiedrība rēķinājās ar apgrozījuma palielināšanos un šis plāns tika atzīts par realizējamu, jo, pirmkārt, pircēju atturēšanās iepriekšējā laikposmā bija izraisījusi kompensēšanas vajadzību un, otrkārt, desmit lielākie Sachsen Zweirad klienti jau bija iesnieguši saistošus pasūtījumus pirms gada sākuma tādā apgrozījuma apmērā, kas pārsniedz 30 miljonus EUR. Tātad nelielais apgrozījums nebija ilgstošs. Saksijas brīvvalsts apgalvo, ka, lai gan Komisija konstatēja divu iepriekš minēto norāžu esamību, tomēr tā nav izanalizējusi to iemeslus, nedz arī pārbaudījusi to ietekmi uz uzņēmuma attīstību. Neveicot šādu pārbaudi, šīs norādes neļaujot izdarīt secinājumu attiecībā uz to, vai uzņēmums ir vai nav nonācis grūtībās.
141 Turklāt Komisija norādot uz likviditātes problēmām, bet tās nevarot tikt pielīdzinātas maksāšanas grūtībām. Tā pati paskaidrojot, ka, lai nodrošinātu uzņēmuma izaugsmi un izveidotu ar to saistīto apgrozāmo kapitālu, ir jāizmanto ārējais finansējums. Grūtības iegūt finansējumu izaugsmei tirgū neļaujot uzņēmumu kvalificēt kā grūtībās nonākušu. Tas attiecoties arī uz auditora ziņojumā par gada grāmatvedības pārskatiem 2002. gada 31. decembrī un Sachsen Zweirad 2002. darbības gada pārvaldības ziņojumā (turpmāk tekstā – “ziņojums par Sachsen Zweirad 2002. gada pārskatiem”) norādīto vajadzību visaptveroši pārstrukturēt finansējumu, lai samazinātu uzņēmuma izmaksas un ļautu tam pilnīgi droši veikt plānojumu ilgākam termiņam. Īsie atlikušie kredītu [maksāšanas] termiņi galvenokārt esot izmaksu risks, nevis tiešs pierādījums pastāvēšanas grūtībām. Turklāt esot samazinājušies Sachsen Zweirad maksājamie procentu maksājumi (no 2 miljoniem EUR 2001. gadā līdz 1,8 miljoniem EUR 2002. gadā), un tādējādi galvojuma piešķiršanas gadījumā nebija paredzamas nekādas maksāšanas grūtības sakarā ar šiem maksājamiem procentiem.
142 Komisija apstrīd Saksijas brīvvalsts argumentus.
– Vispārējās tiesas vērtējums
143 Ievadā jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Komisijai, piemērojot EKL 87. panta 3. punktu, ir plaša rīcības brīvība. Tiesa nevar aizstāt Komisijas veikto komplekso ekonomisko faktu un apstākļu novērtēšanu ar pašas vērtējumu; Vispārējā tiesa līdz ar to pārbauda tikai, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi un vai ir sniegts pamatojums, faktu precizitāti, kā arī vai nepastāv acīmredzamas kļūdas vērtējumā un pilnvaru nepareiza izmantošana (skat. Pirmās instances tiesas 2007. gada 12. septembra spriedumu lietā T‑68/03 Olympiaki Aeroporia Ypiresies/Komisija, Krājums, II‑2911. lpp., 150. punkts un tajā minētā judikatūra).
144 Izskatāmajā lietā attiecībā uz 2. pasākumu un Sachsen Zweirad situāciju 2003. gada martā apstrīdētajā lēmumā ir norādīts šādi:
“(66) Pēc [Vācijas Federatīvās Republikas] domām, attiecībā uz [Sachsen Zweirad] nebija novērojama neviena no grūtībās nonākuša uzņēmuma tipiskajām pazīmēm [1999. gada] pamatnostādņu izpratnē. Komisija norāda, ka [1999. gada] pamatnostādņu 6. punktā uzskaitītās grūtībās nonākuša uzņēmuma tipiskās pazīmes ir domātas tikai kā norādes, kādos gadījumos uzņēmums ir uzskatāms par grūtībās nonākušu, un nav jāuztver kā priekšnoteikumi, kuriem jābūt izpildītiem vienlaicīgi. [Sachsen Zweirad] 2001. gadā strādāja ar zaudējumiem EUR 1274000 apmērā un 2002. gadā ar zaudējumiem EUR 733000 apmērā. Zaudējumus saskaņā ar peļņas un zaudējumu pārņemšanas līgumu (Ergebnisabführungsvertrag) uzņēmās mātesuzņēmums Biria. Apgrozījums 2002. gadā, salīdzinot ar 2001. gadu, samazinājās.
(67) Saskaņā ar [ziņojumu par Sachsen Zweirad 2002. gada pārskatiem] [tai] bija arī likviditātes problēmas. Pārskatā ir nepārprotami norādīts, ka [Sachsen Zweirad] ir likviditātes problēmas, kas saistītas ar lielām izmaksām par inventāra priekšapmaksu un grupas iekšējo izaugsmi. Pārskatā ir norādīts, ka uzņēmuma turpmāka pastāvēšana būtu nodrošināta tikai tad, ja bankas būtu gatavas saglabāt vai pārstrukturēt jau esošās kredītlīnijas.
(68) Pēc [Vācijas Federatīvās Republikas] domām, nepastāvēja bažas, ka privātās kredītiestādes varētu nepagarināt izsniegto kredītu termiņus. Taču tas neietekmē faktu, ka uzņēmumam bija likviditātes problēmas. Saskaņā ar [ziņojumu par Sachsen Zweirad 2002. gada pārskatiem] lielākajai kredītu daļai atmaksas termiņš bija īsāks par pieciem gadiem, kas nav izdevīgi uzņēmējdarbības finansēšanai un paaugstina risku. Turklāt īstermiņa kredītu dēļ uzņēmumam bija lieli (neskatoties uz 2002. gadā panākto samazinājumu pretstatā 2001. gadam) procentu maksājumi, kas vēl vairāk apgrūtināja uzņēmuma likviditāti.”
145 No šīs apstrīdēta lēmuma daļas izriet, ka Komisija savu secinājumu, saskaņā ar kuru Sachsen Zweirad 2003. gada martā bija nonākusi grūtībās, pamatoja ar šādiem faktoriem: pirmkārt, zaudējumu esamību, lai arī tie bija samazinājušies, 2001. un 2002. gadā, otrkārt, salīdzinot ar 2001. gadu, samazināto apgrozījumu 2002. gadā un, treškārt, būtisku likviditātes problēmu esamību, kuras ir minētas ziņojumā par Sachsen Zweirad 2002. gada pārskatiem, kuras esot vēl palielinājušās sakarā ar īstermiņa kredītu ar augstu procentu likmi pārsvaru.
146 Vispirms attiecībā uz samazināto apgrozījumu ir jāsecina, ka šis kritērijs ir minēts 1999. gada pamatnostādņu 6. punktā. Pat tad, ja šis kritērijs viens pats nav spēcīga norāde uz uzņēmuma pastāvēšanas grūtību esamību, ja tiek ņemti vērā tikai divi secīgi gadi, Komisija, lai novērtētu Sachsen Zweirad finanšu situāciju, pārbaudīja arī citus kritērijus.
147 Attiecībā uz zaudējumiem ir jāsecina, ka 1999. gada pamatnostādņu 6. punktā ir atsauce uz zaudējumu palielināšanos. Tomēr Vispārējā tiesa uzskata, ka tas nevar Komisijai liegt ņemt vērā zaudējumu pastāvēšanu vairākus secīgus gadus kā norādi uz finanšu grūtībām pat tad, ja tie nav palielinājušies. Turklāt, šķiet pilnīgi atbilstoši atbalsta pasākuma, kurš piešķirts 2003. gada pirmajā trimestrī, gadījumā šajā sakarā ņemt vērā [atbalsta] saņēmēja uzņēmuma finanšu rezultātus iepriekšējo divu gadu laikā.
148 Turklāt attiecībā uz tabulu, kura ir iesniegta prasības pieteikuma pielikumā un kurā ir minēta peļņa 1,7 miljoni EUR starpposma bilances brīdī 2003. gada 31. maijā, saistībā ar kuru Saksijas brīvvalsts iebilst, ka Komisija to nav ņēmusi vērā, ir jānorāda, ka, kā ir minējusi Komisija, [atbalsta] saņēmēja uzņēmuma situācijas uzlabošanās gadā, kurā ir piešķirts 2. pasākums, nevar ietekmēt tā situācijas novērtējumu [pasākuma] piešķiršanas brīdī tostarp tādēļ, ka nevar izslēgt, ka minētā galvojuma esamība ir varējusi ietekmēt šo novērtējumu. Kā ir atgādināts iepriekš, judikatūrā ir norādīts, ka jautājums par to, vai pasākums ir [valsts] atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, ir jānoskaidro, ievērojot situāciju, kāda pastāvēja šī pasākuma veikšanas brīdī. Ja Komisija ņemtu vērā vēlākus faktus, tā sniegtu priekšrocības dalībvalstīm, kuras nav izpildījušas savu pienākumu paziņot par valsts atbalsta, kuru tās plāno piešķirt, projektu (iepriekš 120. punkta minētais spriedums lietā HAMSA/Komisija, 53. punkts).
149 Tālāk attiecībā uz likviditātes problēmām 1999. gada pamatnostādņu 6. punktā tās nav skaidri minētas, lai gan tajā ir atsauce uz naudas plūsmas samazināšanos kā norādi uz finanšu grūtībām.
150 Tomēr ir jāsecina, ka ziņojumā par Sachsen Zweirad 2002. gada pārskatiem, ar kuru Komisija pamatoja savu analīzi, likviditātes situācija tika skaidri aprakstīta kā satraucoša. Minētajā ziņojumā ir norādīts tostarp šādi:
“Sabiedrība ir mēģinājusi novērst rezultātu pasliktināšanos, kas, salīdzinot ar 2001. gadu, ir vēl palielinājusies, veicot izmaksu ietaupījumus, kurus, aplūkojot visaptveroši, ir bijis iespējams īstenot tostarp darba algu izmaksu jomā un citu ekspluatācijas izmaksu līmenī. Tomēr šie pasākumi ir izrādījušies nepietiekami, lai izvairītos no negatīva rezultāta šī gada beigās. [..]
Kā jau iepriekšējā 2001. darbības gadā [Sachsen Zweirad] vadība uzskata, ka galvenais riska avots ir ar mātes sabiedrību Biria AG saistīto uzņēmumu grupas paplašināšanās, kura 2002. gadā izraisīja būtisku finansējuma vajadzību. Tā kā Federācijas un federālās zemes galvojums, kurš vispirms tika apstiprināts ar nosacījumu, ka tiks iesniegts [Komisijas] paziņojums par neiebilšanu, tika atteikts, pastāvošo likviditātes krīzi, tostarp ziemas mēnešos, bija iespējams pārvarēt, tikai pateicoties ar bankām izstrādātajam finansējuma plānam. Tādējādi šobrīd [Sachsen Zweirad] pastāvēšana ir atkarīga no banku piešķirto kredītu saglabāšanas, vēl jo vairāk tādēļ, ka [Sachsen Zweirad] ir izveidojusi būtisku nodrošinājumu aizdevumiem visai Biria grupai kopumā. Sakarā ar īstermiņa kredītlīniju apmēru pastāv procentu likmes svārstību risks, kurš var apdraudēt sabiedrības pastāvēšanu.
[..]
Lielie izdevumi preču uzkrājumu iepriekšējās finansēšanas ietvaros un grupas palielināšanās ir ļoti ietekmējusi uzņēmuma likviditāti, kura situācija joprojām tiek uzturēta tādā līmenī, ka tā pastāvēšana var tikt nodrošināta tikai ar nosacījumu, ka bankas saglabās šobrīd piešķirtās kredītlīnijas vai tās pārstrukturēs un paplašinās, ņemot vērā to, ka ir atteikts federācijas/federālās zemes galvojums.
[..] Attiecībā uz īstermiņa kredītlīnijām turklāt pastāv procentu likmes svārstību risks, kurš var apdraudēt uzņēmuma pastāvēšanu. [..]”
151 No šī citāta izriet, ka Sachsen Zweirad ir finansiāli grūtā situācijā un tiek pārstrukturēta. Vispārējā tiesa uzskata, ka, tostarp ņemot vērā īstermiņa kredītu apmēru, kas pakļauts procentu likmju svārstībām, Komisija pamatoti varēja uzskatīt ziņojumā par Sachsen Zweirad 2002. gada pārskatiem aprakstīto likviditātes situāciju par norādi uz finansiāli grūtu situāciju, kura varētu apdraudēt uzņēmuma spēju izdzīvot bez valsts iejaukšanās, jo uzņēmums, kuram nav likviditātes, nevarētu nodrošināt savu īstermiņa vai vidēja termiņa parādu apmaksu.
152 Turklāt attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru Komisijai būtu bijis jāņem vērā fakts, ka saspīlētā likviditātes situācija ir radusies sakarā ar Sachsen Zweirad izaugsmes finansēšanu un ka minētā situācija tātad obligāti nebija norāde uz grūtībām, ir jānorāda, ka ziņojumā par Sachsen Zweirad 2002. gada pārskatiem patiešām ir minēta preču uzkrājumu iepriekšējā finansēšana un grupas palielināšanās. Tomēr ir jāuzskata, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, pamatojoties uz ļoti satraucošo minētā ziņojuma toni šajā sakarā, jo tajā acīmredzami ir ņemts vērā izaugsmes konteksts, bet tomēr ir norādīta situācija, kura joprojām ir saspīlēta.
153 Turklāt attiecībā uz Saksijas brīvvalsts argumentu, saskaņā ar kuru Komisijai būtu bijusi jāņem vērā konjunktūras situācija un būtisko saistošo pasūtījumu 2002. gada beigās esamība, Komisija atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu norādīja, ka šī informācija netika paziņota administratīvās procedūras laikā, bet pirmo reizi tika minēta prasības pieteikumā. Kad Saksijas brīvvalstij šajā sakarā tika uzdoti jautājumi tiesas sēdē, tā nevarēja nedz šos apgalvojumus apstrīdēt, nedz arī norādīt, ar kādu dokumentu palīdzību šī informācija būtu bijusi paziņota administratīvās procedūras laikā, bet tikai norādīja, ka konjunktūras pasliktināšanās 2002. gadā bija vispārzināma problēma.
154 Šādos apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, neņemot vērā šos faktorus, lai konstatētu nedrošās Sachsen Zweirad ekonomiskās un finanšu situācijas esamību. No iepriekš 115. punktā minētās judikatūras izriet, ka Komisijas veiktais novērtējums ir jāpārbauda, tikai ņemot vērā apstākļus, kas bija tās rīcībā brīdī, kad tā veica šo novērtējumu.
155 Visbeidzot, attiecībā uz apgalvoto nelielās maksājamo procentu samazināšanās no 2 miljoniem EUR 2001. gadā līdz 1,8 miljoniem EUR 2002. gadā neņemšanu vērā Komisija atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu norādīja, ka no apstrīdētā lēmuma 68. apsvēruma izrietot, ka tā šo apstākli ir ņēmusi vērā, bet ka, lai novērtētu, vai uzņēmums ir nonācis grūtībās, tai ir jāņem vērā tā situācija kopumā. Pat ņemot vērā nelielo finanšu izmaksu samazināšanos, Komisija uzskata, ka Sachsen Zweirad bija nonākusi grūtībās sakarā ar būtiskiem agrākiem zaudējumiem un tās likviditātes problēmām.
156 Šajā sakarā Vispārējā tiesa secina, ka apstrīdētā lēmuma 68. punktā patiešām ir minēta finanšu izmaksu samazināšanās no 2001. gada uz 2002. gadu. Ņemot vērā tādu skaidri negatīvo Sachsen Zweirad likviditātes situācijas analīzi, kāda izriet no iepriekš minētā ziņojuma par Sachsen Zweirad 2002. gada pārskatiem, Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka šim īpašajam faktoram nevarēja būt izšķiroša ietekme uz tās visaptverošo minētā uzņēmuma situācijas 2. pasākuma piešķiršanas brīdī vērtējumu.
157 Secinājums – Saksijas brīvvalsts nav pierādījusi, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, pamatojoties uz iepriekš minētajiem faktoriem, lai konstatētu, ka Sachsen Zweirad 2003. gada martā bija nonākusi grūtībās.
Par Biria GmbH situācijas novērtējumu
– Lietas dalībnieku argumenti
158 Saksijas brīvvalsts norāda, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 72. punktā konstatē, ka (jaunā) Biria GmbH bija pārņēmusi (agrākās) Biria AG un Sachsen Zweirad grūtības, bet tā uzskata, ka šāds apgalvojums neļauj izdarīt secinājumu attiecībā uz jautājumu par to, vai pārstrukturētais uzņēmums bija nonācis grūtībās. Sachsen Zweirad iepriekš neesot bijis grūtībās nonācis uzņēmums, līdz ar to Biria GmbH īstenotā Biria AG aktīvu vērtību un saistību pārņemšana obligāti nepadarīja Biria GmbH par grūtībās nonākušu uzņēmumu, kā to skaidri pierādot fakts, ka kopējā aktīvu summa esot pieaugusi no 24 miljoniem EUR 2002. gada 31. decembrī līdz vairāk nekā 34 miljoniem EUR 2003. gada 31. decembrī, turpretī saistības pieauga tikai par 4 miljoniem – no 22 līdz 26 miljoniem EUR. Būtu jāpamatojas tikai uz pārstrukturētā uzņēmuma finanšu rādītājiem, kuri pierādot, ka tas nebija nonācis grūtībās.
159 Turklāt Komisija esot norādījusi uz lielām Biria GmbH likviditātes problēmām, bet neesot ņēmusi vērā faktu, ka tās neizraisīja nedz uzņēmuma maksātnespēju, nedz pat vienkāršus pagaidu maksājumu pārtraukumus. Tā neesot ņēmusi vērā arī faktu, ka runa ir par problēmām, ar kurām minētais uzņēmums saskārās, finansējot savu izaugsmi, nevis maksāšanas grūtībām, kuras izriet no problemātiskās attiecības starp ieņēmumiem un izdevumiem.
160 Saksijas brīvvalsts uzskata arī, ka Komisijas secinājums, kuru tā apstrīdētā lēmuma 77. apsvērumā izdara no banku konsorcija [finansējuma] pārtraukšanas, nav obligāti neizbēgams. Attiecīgo banku konsorciju vadīja banka D., kura tika izveidota tikai 2001. gadā, apvienojoties divām citām bankām, un kuras stratēģija saskaņā ar paziņojumiem presei joprojām tika diskutēta. Turklāt tas esot iemesls, kādēļ pirms vairākiem gadiem paredzētā apvienošana ar banku W. joprojām nav varējusi notikt. Pēc galvotāja pārstāvja lūguma banka D. esot paskaidrojusi, ka banku konsorcijs 2003. gada novembrī esot pārtraucis [finansējumu] stratēģisku iemeslu dēļ, kā tas izrietot arī no prasības pieteikuma pielikumā iesniegtās vēstules. Saksijas brīvvalsts apgalvo, ka šis paskaidrojums nav neiespējams, ja tas tiek aplūkots turpināto iekšējo diskusiju kontekstā attiecībā uz jautājumu par to, vai bankai D. ir vai nav jārūpējas par valsts mēroga biznesa klientiem, konkurējot ar valsts sadarbības bankām un krājbankām, ar kurām tā ir vienā asociācijā. Saistību vērtība esot tikusi labota bankas iekšējās pārstrukturēšanas ietvaros, un atpirkšanas cenas summa varot tikt uzlabota ar nodokļu plāna palīdzību, lai izvairītos no jebkādiem vai gandrīz jebkādiem zaudējumiem. Abas citas bankas pievienojās bankas D. [finansējuma] pārtraukšanai, jo ne viena, ne otra nevēlējās pārņemt konsorcija vadību – šis lēmums arī neesot neparasts un to nevar izmantot kā pierādījumu īpaši augstam saistību neizpildes riskam. Līdz ar to nekas neļaujot secināt, ka attiecīgais uzņēmums būtu jākvalificē kā grūtībās nonācis uzņēmums.
161 Pēc Saksijas brīvvalsts domām, no tā izriet, ka pat tad, ja uzņēmumi neapstrīdami ir īstenojuši darījumu stratēģiju, kura ietver daudzus riskus, un tie šī iemesla dēļ bija nepietiekami kapitalizēti, Komisijas uzskaitīto kritēriju padziļinātai pārbaudei tomēr būtu bijis tai jāliek secināt, ka 3. pasākuma piešķiršanas brīdī minētie uzņēmumi nesaskārās ar grūtībām, kuras apdraudētu to darbības turpināšanu, ja valsts tiem nepiešķirtu palīdzību. Saksijas brīvvalsts pilnvarotā auditoru sabiedrība attiecībā uz abiem uzņēmumiem esot tostarp konstatējusi, ka risks, ka tiks izmantots galvojums, bija tik neliels, ka galvojuma piešķiršana bija atbalstāma.
162 Visbeidzot, Saksijas brīvvalsts apgalvo, ka būtu bijis jānoraida Komisijas arguments, saskaņā ar kuru likviditātes problēmu cēlonim nav nozīmes jautājumā par to, vai uzņēmums ir uzskatāms par grūtībās nonākušu uzņēmumu. Iepriekš minētais spriedums lietā Corsica Ferries France/Komisija, uz kuru Komisija atsaucās, lai pierādītu, ka tarifu cīņu prakse nav absolūti nesaderīga ar grūtību esamību, neesot attiecināms uz izskatāmo lietu, jo likviditātes problēmas nevarot tikt pielīdzinātas zaudējumiem. Tieši izaugsmes finansēšanas kontekstā bieži rodoties likviditātes problēmas, jo ir jāfinansē pamatkapitāla un apgrozījuma kapitāla izveide, bet šī izveide nerada zaudējumus. Saspīlētā likviditātes situācija tātad nenozīmē, ka uzņēmums ir uzskatāms par grūtībās nonākušu.
163 Komisija apstrīd Saksijas brīvvalsts argumentus.
– Vispārējas tiesas vērtējums
164 Attiecībā uz 3. pasākumu un Biria GmbH situāciju minētā pasākuma piešķiršanas brīdī 2003. gada decembrī apstrīdētajā lēmumā ir norādīts šādi:
“(70) Biria GmbH (šobrīd Biria AG) nodibināja 2003. gada 1. oktobrī, apvienojot iepriekšējo Biria AG ar vienu no meitasuzņēmumiem – [Sachsen Zweirad].
(71) [Vācijas Federatīva Republika] uzskata, ka Biria GmbH (šobrīd Biria AG) ir jānošķir no iepriekšējās Biria AG un [Sachsen Zweirad], jo apvienošanās rezultātā ir radies jauns uzņēmums. Tāpēc jautājums par to, vai uzņēmums galvojuma piešķiršanas brīdī [2003.] gada 9. decembrī atradās grūtībās, būtu jāizskata, balstoties uz jaunizveidotā uzņēmuma sākotnējo bilanci. Sākotnējā bilance rāda, ka Biria GmbH nav uzskatāms par grūtībās nonākušu uzņēmumu.
(72) Komisija nepiekrīt šiem argumentiem. Jaunizveidoto uzņēmumu Biria GmbH nevar nošķirt no iepriekšējiem Biria AG un [Sachsen Zweirad], jo tas ir radies abu iepriekšējo uzņēmumu apvienošanās rezultātā. Pretējā gadījumā būtu iespējams viegli izvairīties no grūtībās nonākuša uzņēmuma apzīmējuma, apvienojot uzņēmumus vai dibinot jaunus. Bijusī Biria AG 2002. gadā strādāja ar zaudējumiem, un tai tāpat kā [Sachsen Zweirad] bija likviditātes problēmas. Biria GmbH pārņēma visus iepriekšējās Biria AG un [Sachsen Zweirad] parādus un saistības. Turklāt Biria GmbH pieder tie paši aktīvi un tā veic to pašu uzņēmējdarbību, ko iepriekšējā Biria AG un [Sachsen Zweirad]. Komisija līdz ar to uzskata, ka Biria GmbH pārņēma arī iepriekšējās Biria AG un [Sachsen Zweirad] grūtības.
(73) [Sachsen Zweirad] saskaņā ar [Vācijas Federatīvās Republikas] sniegtajām ziņām apvienošanās procesā ir bijusi ekonomiski pārākā pozīcijā. Tā kā [Sachsen Zweirad] nav atradusies grūtībās, nevar uzreiz pieņemt, ka jaunā Biria AG ir atradusies grūtībās. Pretēji Vācijas uzskatam Komisija ir pārliecināta, ka [Sachsen Zweirad] bija nonākusi grūtībās. Jaunā Biria GmbH līdz ar to pārmantoja arī [Sachsen Zweirad] grūtības.
(74) Saskaņā ar uzņēmuma 2003. gada pārskatu [2003. darbības gada ziņojumu] Biria grupas pārstrukturēšana un reorganizācija 2003. gadā turpinājās. Procesu uzsāka jau 2002. gadā, un tas paredzēja grupas finansējuma pārstrukturēšanu. Balstoties uz Saksijas federālās zemes piešķirto galvojumu 24,875 miljonu euro aizdevumam, Biria grupa izstrādāja jaunu koncepciju savas darbības vidēja termiņa finansēšanai. Jaunā finanšu koncepcija paredzēja arī procentu likmju ievērojamu pielāgošanu un lielo procentu maksājumu samazināšanu.
(75) Vienlaicīgi tika reorganizēta arī sadarbība ar bankām. Trīs bankas piekrita atteikties no saviem prasījumiem par [..] 8 567 000 [miljoniem euro] – tas šķiet vairāk nekā 50 % no visiem minēto banku prasījumiem – apmaiņā pret tūlītēju pārpalikušo saistību nomaksu. Aizdevums, no kura 80 % sedza 3. pasākuma galvojums, sastāv no 8 miljonu euro aizdevuma apgrozāmo līdzekļu parādu dzēšanai, 7,45 miljonu euro kredītlīnijas norēķinu kontam (Kontokorrentlinie) un 9,425 miljonu euro kredītlīnijas sezonas izdevumu segšanai.
(76) Biria GmbH (šobrīd Biria AG) galvojuma piešķiršanas brīdī bija ievērojamas likviditātes problēmas, un līdz ar to uzņēmums bija grūtībās. Šo secinājumu apstiprina fakts, ka trīs bankas atteicās no Biria darbības finansēšanas un pat piekrita atteikties no lielas daļas savu prasījumu, ja vien pārpalikušie prasījumi tiek nekavējoties dzēsti. Tas norāda, ka bankām bija pamatotas šaubas, ka Biria spēs samaksāt savus parādus un ir uzskatāms par rentablu uzņēmumu.
(77) [Vācijas Federatīvā Republika] iebilst, ka bankas pārtrauca finansējumu tikai savas darbības stratēģijas maiņas dēļ. Komisija konstatēja, ka bankas atteicās no apmēram 50 % no saviem prasījumiem. Pat tad, ja finansējuma pārtraukšana bija saistīta ar banku stratēģijas izmaiņām, tā ir pazīme, ka bankas vairs necerēja uz aizdevumu pilnīgu atmaksu.”
165 No šī apstrīdētā lēmuma citāta izriet, ka Komisija savu secinājumu, saskaņā ar kuru 2003. gada decembrī Biria GmbH bija nonākusi grūtībās, pamatoja ar šādiem faktoriem: pirmkārt, faktu, ka tā pārņēma abu to veidojošo sabiedrību finanšu grūtības, otrkārt, lielām likviditātes problēmām 3. pasākuma piešķiršanas brīdī, un, treškārt, trīs banku [finansējuma] pārtraukšanu un attiekšanos šajā sakarā no lielas daļas savu prasījumu.
166 Vispirms attiecībā uz Biria GmbH “pārņemšanu” Saksijas brīvvalsts apstrīd, ka Sachsen Zweirad bija nonākusi grūtībās. Tomēr no iepriekš izklāstītās analīzes (skat. iepriekš 144.–157. punktu) izriet, ka tā nav pierādījusi, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, konstatējot pretējo. Turklāt no apstrīdētā lēmuma 72. apsvēruma izriet, ka agrākā Biria AG 2002. gadā strādāja ar zaudējumiem un tai bija likviditātes problēmas, ko Saksijas brīvvalsts neapstrīd.
167 Pēdējā minētā tomēr norāda, ka Komisijai tā vietā, lai izdarītu abstraktus secinājumus, saskaņā ar kuriem divu grūtībās nonākušu sabiedrību apvienošana automātiski rada jaunu uzņēmumu, kurš arī ir nonācis grūtībās, būtu bijis jābalstās tikai uz jaunās sabiedrības Biria GmbH bilanci un jāanalizē tās finanšu rādītāji.
168 Šajā sakarā Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, papildus ar jaunās sabiedrības Biria GmbH ekonomikas un finanšu situāciju saistītiem faktoriem ņemot vērā arī abu tajā apvienoto uzņēmumu situāciju. Kā tas ir norādīts apstrīdētā lēmuma 72. apsvērumā un kā Komisija atzīmēja Vispārējā tiesā, nevar atļaut, ka sabiedrības izvairās no paziņošanas pienākuma un pārstrukturēšanas plāna iesniegšanas ar vienkāršu ekonomisko struktūrvienību apvienošanas vai jaunu uzņēmumu dibināšanas palīdzību.
169 Turklāt iesākumā attiecībā uz Saksijas brīvvalsts atsaucēm uz noteiktiem 2003. darbības gada Biria GmbH finanšu datiem, tostarp bilances summu un darbības rezultātu 2003. gada 31. decembrī, ir jāatgādina, ka no iepriekš 120. punktā minētās judikatūras izriet, ka jautājums par to, vai pasākums ir [valsts] atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, ir jānoskaidro, ievērojot situāciju, kāda pastāvēja šī pasākuma veikšanas brīdī. Līdz ar to Komisijai nevar pārmest, ka tā nav ņēmusi vērā datus, kas saistīti ar attiecīgās sabiedrības situāciju 2003. gada 31. decembrī, jo šis datums ir pēc atbalsta piešķiršanas datuma. Kā norāda Komisija, šie dati nebija pieejami atbalsta piešķiršanas brīdī. Tātad Komisija apstrīdētajā lēmumā šajā sakarā pamatoti ir atsaukusies uz datiem par 2002. darbības gadu. No tā izriet, ka Saksijas brīvvalsts izvirzītie argumenti attiecībā uz tostarp 2003. gada 31. decembra bilanci un Biria GmbH ierastās darbības pozitīvo rezultātu 2003. darbības gadā ir neatbilstoši.
170 Turklāt attiecībā uz Saksijas brīvvalsts argumentu, saskaņā ar kuru papildus jaunās sabiedrības bilancei 2003. gada 31. decembrī un darbības rezultātiem 2003. darbības gadā būtu bijis jāņem vērā starpposma rezultāti, kā arī 2003. gada 31. maija pagaidu bilance, Komisija pamatoti norāda, ka nevar noteikt, kādā mērā par pozitīvo darbības rezultāta 2003. gadā attīstību Sachsen Zweirad, sabiedrībai, kura ir apvienojusies ar Biria GmbH, 2003. gada martā varēja tikt piešķirts 2. pasākums. Šādos apstākļos dažas Saksijas brīvvalsts abstraktās atsauces uz starpposma rezultātiem 2003. gadā nav pietiekamas, lai pierādītu, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nepamatojot savu Biria GmbH finanšu situācijas analīzi ar minētajiem starpposma rezultātiem.
171 Turklāt attiecībā uz Biria GmbH novājināto likviditātes situāciju Komisija atsaucas uz šīs sabiedrības auditora ziņojumu par gada pārskatu 2002. gada 31. decembrī un 2002. darbības gada pārvaldības ziņojumu, kurā ir norādīts:
“Uzņēmuma likviditātes problēmas 2002. gadā vēl vairāk palielinājās, un situācija joprojām ir tik saspīlēta, ka Biria AG izdzīvošana var tikt nodrošināta tikai ar nosacījumu, ka bankas saglabās pašreizējās kredītlīnijas vai ka tās šīs kredītlīnijas pārstrukturēs un paplašinās, ņemot vērā to, ka ir atteikts federācijas/federālo zemju galvojums. [..]
No grāmatvedības viedokļa sabiedrībai ir pārmērīgi parādi. Tomēr komercvadība uzskata, ka nepastāv pārmērīgu parādu situācija maksātnespēju reglamentējošo tiesību izpratnē, jo bilances negatīvais kapitāls tiek kompensēts ar slēptajām rezervēm [Sachsen Zweirad] kapitāldaļās, ar īpašnieka subordinācijas apziņojumu un ar Biria AG good‑will.”
172 Šajā sakarā jau tika secināts, ka saspīlēta likviditātes situācija var būt nozīmīga norāde uz grūtību situāciju 1999. gada pamatnostādņu izpratnē. Turklāt šajā sakarā ir jāatzīmē, ka Komisija norāda un Saksijas brīvvalsts neapstrīd, ka kredīti, kuri ir aptverti ar 3. pasākumu, nebija paredzēti investīcijām, bet runa bija tostarp par kredītu norēķinu kontam un kredītu sezonas finanšu vajadzībām, kas izriet arī no apstrīdētā lēmuma 75. apsvēruma. Saksijas brīvvalsts argumentam, saskaņā ar kuru likviditātes situācija neesot izraisījusi maksātnespēju, tātad nav nozīmes, jo pamatnostādnēs ir atļauta grūtību situācija ārpus šī juridiski precīzā konteksta. Attiecībā uz Saksijas brīvvalsts argumentiem, kas saistīti ar faktu, ka Biria GmbH likviditātes situāciju būtu bijis jānovērtē sabiedrības izaugsmes kontekstā, Vispārējā tiesa uzskata, ka šis apstāklis viens pats nav pietiekams, lai ļautu Komisijai neņemt vērā sabiedrības likviditātes grūtības, bet runa ir par tās situācijas visaptverošu vērtējumu.
173 Visbeidzot, attiecībā uz banku [finansējuma] pārtraukšanu ir jānorāda, ka bankas D. vēstule, kas pievienota prasības pieteikuma lietā T‑102/07 pielikumā, nav izšķirošs pierādījums tam, ka attiecīgā rīcība ir notikusi pilnībā bankas iekšējās stratēģijas apsvērumu dēļ. Neskatoties uz to, ka minētajā vēstulē ir norādīts, ka kredītu pārstrukturēšanas sarunu 2003. gada februārī uzsākšanas pamats bija stratēģiski iemesli, ar to netiek atspēkota apstrīdētā lēmuma analīze, saskaņā ar kuru atteikšanās no 50 % prasījumu, ja vien nekavējoties tiks atlīdzināta pārējā prasījumu daļa, ir ārkārtēja. Tātad Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, interpretējot banku [finansējuma] pārtraukšanu un atteikšanos kā norādi uz uzticēšanās neesamību attiecībā uz Biria GmbH spēju atlīdzināt visus aizdevumus.
174 No iepriekš izklāstītā izriet, ka ne no viena Saksijas brīvvalsts argumenta neizriet, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka arī Biria GmbH faktu rašanās brīdī bija grūtībās nonācis uzņēmums.
175 Līdz ar to ir jānoraida visi prasītāju iebildumi, kuri attiecas uz apgalvotām acīmredzamām kļūdām vērtējumā, raksturojot [atbalstu] saņēmējus uzņēmumus kā grūtībās nonākušus uzņēmumus.
3. Par iebildumiem attiecībā uz pamatojuma neesamību
176 Pirmkārt, prasītāju argumenti attiecas uz apstrīdētā lēmuma pamatojuma nepietiekamību, jo Komisija nenorāda iemeslu, kura dēļ netika piemērota lietderīgajā pasākumā E 16/94 minētā jēdziena “grūtībās nonācis uzņēmums” definīcija, un nepaskaidro arī iemeslu, kura dēļ tā atkāpās no minētā jēdziena 1999. gada pamatnostādnēs norādītās definīcijas. Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīts pamatojums attiecībā uz atbalsta elementu noteikšanu saistībā ar 1.–3. pasākumu.
Par pamatojuma neesamību attiecībā uz lietderīgā pasākuma E 16/94 nepiemērošanu un atkāpi no 1999. gada pamatnostādnēm
Lietas dalībnieku argumenti
177 Saksijas brīvvalsts apgalvo, ka, ja būtu jāuzskata, ka attiecīgie uzņēmumi bija grūtībās nonākuši uzņēmumi atbilstoši apstiprinātajā atbalstu programmā paredzētajiem kritērijiem, Komisija nav norādījusi šāda lēmuma iemeslus. Turklāt tā neesot arī izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā ir atkāpusies no apstiprinātajā atbalstu programmā noteiktajiem kritērijiem. Turklāt, pēc Saksijas brīvvalsts domām, Komisija apstrīdētajā lēmumā nepaskaidro iemeslu, kura dēļ tā nepiemēro 1999. gada pamatnostādņu 5. punktā minētos kritērijus, lai gan tā citās procedūrās regulāri apšauba faktu, ka attiecīgais uzņēmums var būt nonācis grūtībās, ja nav izpildīti šie kritēriji. Ņemot vērā faktu, ka 1999. gada pamatnostādņu 5. punktā ir ietverta vispārēja norma un to 6. punktā – izņēmums, Komisijai būtu bijis jāpamato minētā 5. punkta nepiemērošana.
178 MB Immobilien un MB System apgalvo, ka attiecībā uz 1999. gada pamatnostādņu piemērošanu apstrīdētajā lēmumā trīs reizes nav norādīts pamatojums. Pirmkārt, tā nenorādot iemeslus, kuru dēļ tā ir izvairījusies pārbaudīt 1999. gada pamatnostādnēs minētos kritērijus. Otrkārt, gadījumā, ja, tieši pamatojoties uz nošķiršanu starp veselīgiem uzņēmumiem un grūtībās nonākušiem uzņēmumiem, kuru Komisija esot pati noteikusi, tā ir nonākusi pie secinājuma, ka atbalsta saņēmēji ir jākvalificē kā grūtībās nonākuši uzņēmumi, apstrīdētajā lēmumā šajā sakarā nekas nav norādīts. Treškārt, Komisijai esot bijis jāpamato iemesls, kura dēļ tā attiecībā uz 2. un 3. pasākumu ir atkāpusies no apstiprinātās atbalstu programmas nosacījumiem.
179 Komisija apstrīd prasītāju argumentus.
Vispārējās tiesas vērtējums
180 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākuma norādīt pamatojumu apjoms ir atkarīgs no attiecīgā akta rakstura un no konteksta, kurā tas ir pieņemts. Pamatojumā skaidri un nepārprotami jāparāda iestādes lēmuma loģika, lai, no vienas puses, ieinteresētās personas varētu saprast pieņemtā akta pamatā esošo motivāciju, lai aizstāvētu savas tiesības un pārbaudītu, vai lēmums ir vai nav pienācīgi argumentēts, un, no otras puses, lai tiesa varētu realizēt savu likumības kontroli. Pamatojumam nav jāietver visi nozīmīgie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojums atbilst EKL 253. panta noteikumiem, ir jāvērtē, ievērojot ne tikai šī akta formulējumu, bet arī tā kontekstu un attiecīgo jomu reglamentējošo juridisko noteikumu kopumu. It īpaši Komisijai nav jāizsaka viedoklis par visiem argumentiem, ko tai iesniedz ieinteresētās personas – tai ir pietiekami norādīt faktus un juridiskos apsvērumus, kam ir būtiska nozīme lēmuma loģikā (skat iepriekš 104. punktā minēto spriedumu lietā Corsica Ferries France/Komisija, 62.–64. punkts un tajos minētā judikatūra).
181 Izskatāmajā lietā no apstrīdētā lēmuma neizriet, ka Vācijas Federatīvā Republika administratīvās procedūras ietvaros būtu atsaukusies uz lietderīgo pasākumu E 16/94. Komisija Vispārējā tiesā apstiprināja, ka lietderīgais pasākums E 16/94 administratīvās procedūras laikā nav minēts, ko prasītājas šajā sakarā neapstrīd. Turklāt no iepriekš izklāstītās analīzes izriet, ka jēdziena “grūtībās nonācis uzņēmums” definīcija lietderīgajā pasākumā E 16/94 izskatāmajā lietā nebija piemērojama un ka Komisija šajā sakarā pamatoti balstījās uz 1999. gada pamatnostādnēm. Šādos apstākļos iebildumi, kas saistīti ar apstrīdētā lēmuma pamatojuma neesamību attiecībā uz lietderīgā pasākuma E 16/94 nepiemērošanu, ir atzīstami par nepamatotiem, jo nevar atzīt, ka Komisijai ir jāpaskaidro iemesls, kura dēļ tā nav balstījusies uz nepiemērojamām un neizvirzītajām normām.
182 Kā nepamatoti ir jānoraida arī iebildumi, kas saistīti ar pamatojuma neesamību attiecībā uz 1999. gada pamatnostādnēs minēto kritēriju ņemšanu vai neņemšanu vērā. Komisija apstrīdētā lēmuma 66. apsvērumā norāda, ka tā uzskata, ka “[1999. gada] pamatnostādņu 6. punktā uzskaitītās grūtībās nonākuša uzņēmuma tipiskās pazīmes ir domātas tikai kā norādes, kādos gadījumos uzņēmums ir uzskatāms par grūtībās nonākušu, un tās nav jāuztver kā priekšnoteikumi, kuriem jābūt izpildītiem vienlaicīgi”. Tātad Komisijas nostāja šajā sakarā ir skaidra. Attiecībā uz pārējo, kā tas izriet arī no iepriekš izklāstītās analīzes, apstrīdētajā lēmumā ir norādīts, kuri ir tie ekonomiskie kritēriji, kurus Komisija ir ņēmusi vērā, lai novērtētu attiecīgo [atbalstu] saņēmēju uzņēmumu finanšu situāciju. Šis pamatojums ir pietiekams, lai lietas dalībnieces būtu informētas par apstrīdētā lēmuma pamatojumu un Vispārējā tiesa lemtu par tā likumību.
Par pamatojuma neesamību attiecībā uz atbalsta elementa noteikšanu
Lietas dalībnieku argumenti
183 Saksijas brīvvalsts norāda, ka tā nesaprot veidu, kādā Komisija ir aprēķinājusi procentu likmi, ar kuru, pēc tās domām, būtu bijis jāpiešķir kredīti, lai tie būtu tirgus apstākļiem atbilstoši un lai tos nevarētu uzskatīt par [valsts] atbalstu. Komisija tikai esot norādījusi uz savu Paziņojumu 97/C 273/03 par atsauces likmes un diskonta likmes noteikšanas metodi (OV 1997, C 273, 3. lpp., turpmāk tekstā – “Paziņojums par atsauces likmi”). Vienkārša atsauce uz agrāku paziņojumu neesot pietiekama, lai pierādītu, ka tirgū ir ierasti papildu 400 pamata punkti. Tā apgalvo arī, ka nesaprot iemeslu, kura dēļ Komisija attiecībā uz 2. un 3. pasākumu piemēro divus palielinājumus (apstrīdētā lēmuma 93. apsvērums). Abi Paziņojumā par atsauces likmi norādītie piemēri (grūtībās nonācis uzņēmums un nodrošinājumu neesamība) attiecoties uz saistību neizpildes risku, līdz ar to kumulācija nešķiet pamatota.
184 Komisija katrā ziņā neesot pierādījusi nekādu skaidru saikni ar ierastajiem tirgus apstākļiem. Turklāt šķiet maz ticams, ka tirgū uz apgalvoto nodrošinājumu neesamību reaģētu ar pilnīgi nesamērīgu fiksēto procentu likmju palielinājumu, salīdzinot ar spēka esošo likmju līmeni. Drīzāk ir jāuzskata, ka kredītu nozare piemērotu samērā nelielu palielinājumu, ja procentu likme būtu neliela, un samērā lielu palielinājumu, ja procentu likme būtu liela.
185 Saksijas brīvvalsts uzskata arī, ka apstrīdētā lēmuma 92. apsvērumā Komisija prezumē, ka piedāvātajam nodrošinājumam bija neliela ekonomiskā vērtība, bet tā nesniedza nevienu pierādījumu. No 2003. darbības gada bilancēm izrietot, ka banku piešķirtie kredīti neesot nodrošināti tikai ar nekustamā īpašuma līdzekļiem, bet arī ar iekārtām un apgrozāmajiem līdzekļiem, kuri esot ietverti bilancē attiecīgi 5,8 miljonu EUR un 28,3 miljonu EUR apmērā. Komisija tātad nav varējusi balstīties uz nodrošinājumu nelielo ekonomisko vērtību kā atskaites punktu, vai arī tai vismaz būtu bijis tas jāpaskaidro.
186 Visbeidzot, Saksijas brīvvalsts saistībā ar Komisijas atsauci tiesvedības Vispārējā tiesā laikā norāda uz revīzijas uzņēmuma 2004. gada 26. oktobra pētījumu par Eiropas Savienībā valsts atbalstiem piemērojamo atsauces likmju atjaunināšanu (turpmāk tekstā – “pētījums”), ka minētais pētījums nav ietverts lietas materiālos un nav minēts arī apstrīdētajā lēmumā, līdz ar to šajā sakarā neesot ievērotas apstrīdētā lēmuma pamatojuma prasības. Komisija pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas turklāt neesot arī izstrādājusi paziņojumu, no kura izrietētu, ka tā piekrīt šajā pētījumā izdarītajiem secinājumiem un ņems to vērā savos turpmākajos lēmumos.
187 MB Immobilien un MB System attiecībā uz 1. pasākumu apgalvo, ka Komisija nepamato, kādēļ pasīvā ieguldījuma atlīdzināšana, kura jau ir par 600 pamata punktiem lielāka par tobrīd piemērojamo atsauces likmi, neaptver arī lielākos riskus, kas saistīti ar grūtībās nonākušiem uzņēmumiem. Komisija turklāt esot atsaukusies uz Paziņojumu par atsauces likmi, jo tā nebija konstatējusi tirgus apstākļus.
188 Tā pārliecinoši nepamatojot veidu, kādā tā ir izvērtējusi 1. pasākuma [valsts] atbalsta elementus, bet noskaidrojot [valsts] atbalsta elementu atšķirībā starp atlīdzību, kāda Bike Systems būtu bijis jāmaksā tirgū, un to, kādu tā faktiski samaksāja. Vienkārša atsauce uz paziņojumu par atsauces likmi un pieņēmuma par grūtībās nonākušu uzņēmumu atkārtošana nevar aizstāt vajadzīgo pamatojumu, lai noteiktu procentu apmēru. Tas esot piemērojams ne tikai attiecībā uz [pašu atbalstu] pēc būtības, bet vispirms attiecībā uz atbalsta summu, vēl jo vairāk tādēļ, ka attiecībā uz pamata punktu skaitu Komisija Paziņojumā par atsauces likmi esot sev piešķīrusi rīcības brīvību.
189 Tas esot patvaļīgi piemērot dažādiem riskiem 400 pamata punktus un pieskaitīt tos, nepamatojot šo lēmumu nedz [attiecībā uz atbalstu] pēc būtības, nedz attiecībā uz summu. No Paziņojuma par atsauces likmi redakcijas neizrietot, ka Komisija vairāku risku esamības gadījumā sev būtu devusi tiesības piemērot katram no tiem palielinājumu par 400 pamata punktiem. It īpaši šī iemesla Komisijai būtu plašāk jāpamato tās noteiktais palielinājums par 1000 pamata punktiem, turklāt gan attiecībā uz [atbalstu] pēc būtības, gan summu.
190 Attiecībā uz apgalvojumu, saskaņā ar kuru 1. pasākums bija aizdevums ar īpaši augstu riska pakāpi, MB Immobilien un MB System norāda, ka dažādu risku kumulācija, kuru Komisija no tā secināja, patiesībā attiecas tikai uz vienu un to pašu risku, proti, saistību neizpildes risku. Tas it īpaši skaidri atklājas šādā kontekstā. Ja uzņēmums ir piedāvājis pietiekamu nodrošinājumu, neesot svarīgi, vai aizdevumam ir vai nav prioritāra pakāpe. Nevarot piemērot neko citu, ja jau pašam, kā apgalvots, nepietiekamajam nodrošinājumam ir piemērots palielinājums. Šajā gadījumā Komisija plānoja pieskaitīt 400 un 200 punktus, tātad kopumā 600 pamata punktus vienai un tai pašai faktiskajai situācijai, proti, nodrošinājuma nepietiekamībai. Šāda rīcība esot pilnīgi pretrunīga.
191 MB Immobilien un MB System precizē arī, ka nedz Paziņojumā par atsauces likmi, nedz apstrīdētajā lēmumā nav sniegts pamatojums tam, kādi riski ir jāņem vērā ar 400 pamata punktu palielinājumu un kāda iemesla dēļ runa ir par 400 pamata punktiem.
192 Turklāt attiecībā uz atšķirīgiem nodrošinājumiem, lai gan Komisija mēģina aprakstīt konkrētu risku, saikne vērtības izteiksmē starp, no vienas puses, minētiem nodrošinājumiem un, no otras puses, to novērtējumu pamata punktos joprojām esot neskaidra.
193 Turklāt Komisija apstrīdētajā lēmumā, veicot risku pārbaudi, neesot izvērtējusi citus aspektus, tikai minētos nodrošinājumus, piemēram, uzņēmuma jaudu un tā vietu tirgū. Risku analīze, kura attiecas tikai uz nodrošinājumiem un kurā netiek ņemti vērā plašāki ekonomiskie faktori, neizpildot rūpības un pilnīguma pienākumu.
194 Turklāt Komisija neesot novērtējusi nodomu vēstuli (skat. iepriekš 90. punktu). Ja tā šo novērtējumu būtu veikusi, tā nebūtu varējusi uzskatīt, ka risks bija īpaši liels.
195 Attiecībā uz 2. pasākumu MB Immobilien un MB System apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir arī būtiski trūkumi pamatojumā attiecībā uz [valsts] atbalstu veidojošo elementu un to vērtību noteikšanu. Apstrīdētā lēmuma 88.–91. apsvērumā Komisija no jauna atsaucoties uz Paziņojumu par atsauces likmi, tomēr nenorādot iemeslus, kuru dēļ tā uzskata par pamatotu piemērot 400 pamata punktu palielinājumu sakarā ar [uzņēmuma] kā grūtībās nonākuša uzņēmuma kvalificēšanu un 400 pamata punktu palielinājumu sakarā ar to, ka nodrošinājumi ir nepietiekami. To pašu iemeslu dēļ, kādi ir izvirzīti saistībā ar 1. pasākumu, vienkārša atsauce uz Paziņojumu par atsauces likmi neesot pietiekama.
196 Turklāt tiktāl, ciktāl Komisija, lai nolemtu, ka runa ir par grūtībās nonākušu uzņēmumu un ka pastāv īpaši riski, kuri ir jāņem vērā, veicot palielinājumu, balstās uz Sachsen Zweirad zaudējumiem, esot jānorāda, ka šie zaudējumi nav izšķiroši. Komisija neesot pietiekami pārbaudījusi līgumu par peļņas nodošanu un likviditāšu kompensēšanas nosacījumus grupas iekšienē (cash pool), kas notika starp Sachsen Zweirad un tās mātes sabiedrību. Vēl jo vairāk tā būtu varējusi pārbaudīt, vai mātes sabiedrība bija nonākusi grūtībās. Palielinājums par 400 pamata punktiem tātad esot nelikumīgs.
197 Tālāk attiecībā uz 3. pasākumu MB Immobilien un MB System uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā ir arī būtiski trūkumi pamatojumā attiecībā uz [valsts] atbalstu veidojošo elementu noteikšanu (apstrīdētā lēmuma 93. apsvērums). Komisija [valsts] atbalstu veidojošo elementu nosakot, ņemot vērā starpību starp konkrētajā gadījumā piemēroto procentu likmi un procentu likmi, kas palielināta par tās noteiktajiem 700 pamata punktiem, un neesot iespējams izprast iemeslu, kura dēļ, pirmkārt, tā nolēma veikt palielinājumu tieši par 400 pamata punktiem, jo runa ir par grūtībās nonākušu uzņēmumu, nevis citu [punktu] skaitu, nedz arī, otrkārt, tā piemēro citu palielinājumu par 300 pamata punktiem tādēļ, ka ir nepietiekams nodrošinājums. Lai gan Komisija piekrītot, ka piedāvātajam nodrošinājumam ir noteikta ekonomiska vērtība, tomēr tā nepamatojot, kādēļ tas liekot piemērot palielinājumu par 100, nevis 200 pamata punktiem no 400 punktiem, kurus tā esot ņēmusi vērā. Neesot iespējams izprast, kādēļ Komisija turklāt uzskata, ka palielinājums par 300 pamata punktiem ir pamatots, jo saskaņā ar Paziņojumu par atsauces likmi īpašu risku gadījumā būtu jāpiemēro palielinājums par 400 pamata punktiem.
198 Attiecībā uz Komisijas atsauci uz pētījumu MB Immobilien un MB System piekrīt Saksijas brīvvalsts kritikai.
199 Komisija atgādina, ka Paziņojumā par atsauces likmi ir paredzēta vienota atsauces likme, kas aprēķināta, pamatojoties uz tā saukto “piecu gadu inter‑bank‑swap” likmi. Īpaša riska situācijās (piemēram, grūtībās nonākuša uzņēmuma situācijā vai ja nav sniegts banku parasti pieprasītais nodrošinājums) šī metodika paredzot atsauces likmes palielinājumu par 400 pamata punktiem vai pat vairāk.
200 Vispirms attiecībā uz 1. pasākumu, lai noteiktu ierasto tirgus likmi, Komisija apstrīdētajā lēmumā esot izmantojusi trīs palielinājumus, kuri tomēr nekādi neesot piemērojami vienam un tam pašam riskam, bet aprēķinā esot izmantojusi trīs atšķirīgus riskus. Pirmais aptvertais risks esot saistīts ar apstākli, saskaņā ar kuru Bike Systems bija nonākusi grūtībās. Iespēja, ka uzņēmums nav spējīgs atmaksāt 1. pasākumu vai samaksāt par [šo pasākumu] nolīgto atlīdzību, līdz ar to tika uzskatīta par īpaši lielu. Atbalsta saņēmēja ekonomiskā situācija esot izanalizēta visaptveroši. Tieši šī iemesla dēļ arguments, saskaņā ar kuru Komisija esot novērtējusi tikai piedāvāto nodrošinājumu, būtu jānoraida. Otrais risks esot bijis saistīts ar nodrošinājuma neesamību, kas vēl vairāk palielināja saistību neizpildes risku maksātnespējas gadījumā. Trešo risku esot veidojis fakts, ka 1. pasākums maksātnespējas gadījumā bija subordinēts citiem aizdevumiem, un tādēļ saistību neizpildes risks palielinājās vēl vairāk. Šajā sakarā runa esot par atsevišķu risku. Visi trīs riski esot precīzi aprakstīti un pamatoti apstrīdētajā lēmumā.
201 Argumentam, saskaņā ar kuru visi šie riski noteikti attiecoties tikai uz saistību neizpildes risku un tātad tos nedrīkst aplūkot kumulēti, neesot nozīmes, jo tas liktu uzskatīt, ka katrā ziņā, tiklīdz uzņēmums ir sniedzis pietiekamu nodrošinājumu, jautājums par to, vai aizdevums ir vai nav subordinēts, vairs nebūtu izšķirošs. Izskatāmajā lietā runa esot par uzņēmumu, kurš nav sniedzis pietiekamu nodrošinājumu, un tātad noteikti izšķiroši esot tas, vai aizdevums ir subordinēts vai nav. Turklāt esot pilnībā iespējams arī uzskatīt, ka uzņēmums var būt nonācis grūtībās, bet tā rīcībā tomēr ir būtisks nodrošinājums, kurš ļauj nosegt kredītu vai galvojumu. Procentu likme, kas uzskatāma par tirgum atbilstošu un kas ir piemērota kredītam šādam uzņēmumam, tātad būtu mazāka par to, kas piemērojama grūtībās nonākušam uzņēmumam, kurš nesniedz līdzvērtīgu nodrošinājumu piešķirtajam kredītam.
202 Līdzīgs secinājums ir izdarīts pētījumā, kurā runa ir tostarp par atbilstošu minimālās likmes palielinājumu noteikšanu noteiktās situācijās. Tajā šādam palielinājumam esot piemēroti divi kritēriji, proti, uzņēmuma novērtējums un šī uzņēmuma piedāvātais nodrošinājums, tādējādi kumulējot šos abus riskus. Pētījumā esot piedāvāts, piemēram, C kategorijas uzņēmumam, kurš, neskatoties uz savām grūtībām, sniedz labu nodrošinājumu, piemērot palielinājumu par 360 pamata punktiem (t.i., 3,6 procentu punktiem). Turpretī pētījumā ir uzskatīts, ka atbilstošs palielinājums attiecībā uz šīs pašas kategorijas uzņēmumu, kurš sniedz tikai nelielu nodrošinājumu, ir 1650 pamata punkti (t.i., 16,50 procentu punkti). Attiecīgais palielinājums izskatāmajā lietā tātad nekādi neesot piemērots trīs reizes vienam un tam pašam riskam. Turklāt Komisijas atsauces uz pētījumu iebildumu rakstā vienīgais mērķis esot apliecināt, ka iegūtais un pamatotais rezultāts attiecībā uz [valsts] atbalsta elementa apmēru atspoguļojot ekonomisko realitāti, un tās mērķis nekādā ziņā nebija sniegt papildu pamatojumu, kurš turklāt būtu lieks.
203 Attiecībā uz jautājumu par kopumā 1000 pamata punktu apmērā noteiktās palielināšanas atbilstības raksturu Komisija uzsver, ka Paziņojumā par atsauces likmi tā uzskata, ka palielinājums par 400 pamata punktiem ir minimālais palielinājums. Faktiski piemērotais palielinājums noteikti var būt lielāks par 400 pamata punktiem. Palielinājumu atbilstošais raksturs esot apstiprināts ar pētījumu, kurā C kategorijas uzņēmumu gadījumā, proti, nelabvēlīgas ekonomiskās situācijas [gadījumā], par atbilstošu uzskatīts piemērot palielinājumu par 1000 pamata punktiem, ja sniegtais nodrošinājums ir ierasts, un 1650 pamata punktiem, ja pieejamais nodrošinājums ir neliels. Komisijas piemērotais palielinājums par 1000 pamata punktiem tātad drīzāk būtu uzskatāms par pārāk mazu, nekā pārāk lielu.
204 Visbeidzot, attiecībā uz apgalvoto nodomu vēstules neņemšanu vērā Komisija tikai norāda, ka minētā vēstule nav bijusi lietderīgi iesniegta formālās izmeklēšanas procedūras laikā, līdz ar to Komisija nav varējusi to pārbaudīt sīkāk un izskatāmajā lietā attiecīgi ietvert to savā analīzē.
205 Tālāk attiecībā uz 2. pasākumu iebildums, saskaņā ar kuru Komisija esot nepietiekami pamatojusi kopējo atsauces likmes palielinājumu par 800 pamata punktiem, būtu jānoraida, norādot uz apstrīdētā lēmuma 88.–91. apsvērumu. Dažādo risku atsevišķa analīze esot bijusi vajadzīga, lai noteiktu precīzu starpību starp procentiem, kādus būtu bijis jāmaksā tirgus apstākļu gadījumā, nepastāvot 2. pasākumam, un faktiski samaksātajiem procentiem. Tās piemērotais palielinājums joprojām esot mazāks par to, kāds pētījumā ir ierosināts attiecībā uz līdzīgām situācijām.
206 Attiecībā uz iebildumu, saskaņā ar kuru Komisija esot nepietiekami ņēmusi vērā pelņas nodošanas līgumu un likviditāšu kompensēšanas nosacījumus grupas iekšienē, no jauna būtu jāatbild, ka Komisija savu lēmumu pieņem, pamatojoties uz datiem, kuri ir tās rīcībā, kad tā pabeidz formālās izmeklēšanas procedūru. Administratīvās procedūras laikā Vācijas Federatīvā Republika tomēr uz minēto “cash pool” neesot norādījusi.
207 Visbeidzot, attiecībā uz 3. pasākumu Komisija atsaucas uz saviem apsvērumiem saistībā ar 1. un 2. pasākuma [valsts] atbalsta elementa aprēķinu.
208 Atbildot uz MB Immobilien un MB System iebildumu attiecībā uz palielinājumu apmēru par 300 pamata punktiem sakarā ar nodrošinājuma nepietiekamību, Komisija norāda, ka tā apstrīdētajā lēmumā ir uzskaitījusi un pārbaudījusi katru galvojumam sniegto nodrošinājumu (nekustamo īpašumu ķīlas, prasījumu cesijas, grupas uzņēmumiem piederošo preču komercķīlas un Biria GmbH īpašnieka galvojumu, uzņemoties saistības kā pašam parādniekam). Kad Komisija tās bija pārbaudījusi, tā esot nonākusi pie secinājuma, ka Biria GmbH nodrošinājums bija labākas kvalitātes nekā Sachsen Zweirad nodrošinājums, tādēļ tā esot piemērojusi palielinājumu sakarā ar nodrošinājuma nepietiekamību tikai par 300 pamata punktiem (400 pamata punktu vietā 2. pasākuma gadījumā).
Vispārējās tiesas vērtējums
209 Vispārējās tiesas apstrīdētā lēmuma likumības pārbaudes apjoms attiecībā uz pienākumu norādīt pamatojumu tika atgādināts iepriekš 180. punktā.
210 Iesākumā jānorāda arī, ka prasītājas argumentā ir sajaukti formālā pamatojuma jautājumi un faktu novērtēšana pēc būtības. Šajā sakarā ir jāatgādina judikatūra, saskaņā ar kuru pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formāla prasība, kas jānošķir no jautājuma par motivācijas pamatotību, kas [savukārt] attiecas uz apstrīdētā akta likumību pēc būtības. Līdz ar to iebildumi un argumenti, kuru mērķis ir apstrīdēt šī akta pamatotību, ir neefektīvi attiecībā uz pamatu, kas balstīts uz pamatojuma neesamību vai nepietiekamu pamatojumu (iepriekš 143. punktā minētais spriedums lietā Olympiaki Aeroporia Ypiresies/Komisija, 79. punkts).
211 Ievērojot šo judikatūru, ir jāpārbauda, vai Komisija ir juridiski pietiekami pamatojusi veidu, kādā tā ir aprēķinājusi [valsts] atbalsta elementus.
212 Vispirms attiecībā uz MB Immobilien un MB System argumentu, saskaņā ar kuru Paziņojumā par atsauces likmi nav sniegts nekāds pamatojums palielinājumam par 400 pamata punktiem, kurš tajā ir piedāvāts saistībā ar risku prēmiju, ir jānorāda, ka tajā patiešām ir tikai noteikts, ka atsauces likme ir minimālā likme, “ko drīkst palielināt tikai īpaša riska gadījumos (piemēram, grūtībās nonācis uzņēmums vai parasti banku pieprasītā nodrošinājuma trūkums)”, un ka šādā gadījumā “piemaksa [prēmija] var sasniegt 400 vai vairāk pamata punktu, ja neviena privātbanka nepiekrīt nodrošināt konkrēto aizdevumu”. Līdz ar to ir jāsecina, ka Paziņojuma par atsauces likmi saturs šajā sakarā ir maz izklāstīts un pats par sevi nekādā ziņā nevar būt pietiekams pamatojums riska prēmijas aprēķinam izskatāmajā lietā. Līdz ar to ir jāpārbauda veids, kādā Komisija ir paskaidrojusi paziņojuma piemērošanu apstrīdētajā lēmumā.
213 Attiecībā uz [valsts] atbalsta elementu noteikšanu izskatāmajā lietā un tostarp riska prēmijas apmēru Komisija, kad tā bija atgādinājusi Paziņojumā par atsauces likmi minētos principus un Bike Systems grūto finanšu situāciju, apstrīdētā lēmuma 86. apsvērumā attiecībā uz 1. pasākumu norādīja:
“[..] Komisija uzskata, ka Bike Systems par ieguldījumu būtu jāmaksā procentu likmi, kas pārsniedz noteikto atsauces likmi vismaz par 400 pamata punktiem kā grūtībās nonākušam uzņēmumam un papildus par 400 pamata punktiem saistībā ar trūkstošo nodrošinājumu. Vēl vairāk, Komisija uzskata, ka ieguldījuma riska pakāpei atbilstoša būtu papildu piemaksa vēl par 200 pamata punktiem ieguldījuma zemās prioritātes dēļ. Tas atbilst Komisijas [Paziņojumam par atsauces likmi], kas paredz, ka gadījumos, kas saistīti ar īpašu risku, piemēram, uzņēmumam ir grūtības [grūtībās nonācis uzņēmums] vai nav sniegts banku parasti pieprasītais nodrošinājums, piemaksa var sasniegt 400 vai vairāk pamata punktu. Valsts atbalsts līdz ar to izpaužas starpībā starp atsauces likmi, kurai pievienoti 1000 pamata punkti, un faktisko atlīdzību par [pasīvo] ieguldījumu.”
214 Attiecībā uz 2. un 3. pasākumu Komisija apstrīdētā lēmuma 90.–93. apsvērumā norāda šādi:
“(90) [..] Sachsen Zweirad] un Biria GmbH galvojumu piešķiršanas brīdī bija grūtībās nonākuši uzņēmumi. Aizdevums un galvojums par labu [Sachsen Zweirad], ņemot vērā nelielo nodrošinājumu, bija saistīti ar papildus risku. [Sachsen Zweirad] izsniegtā aizdevuma galvojums bija nodrošināts tikai ar citu tās pašas grupas uzņēmumu galvojumu, uzņemoties saistības kā pašam parādniekam. Šādu galvojumu ekonomiskā vērtība ir ļoti zema.
(91) Tāpēc Komisija uzskata, ka [Sachsen Zweirad] konkrētajā situācijā bez galvojuma par aizdevumu būtu bijis jāmaksā procenti, kas atbilstu atsauces likmei, kurai pieskaitīti vismaz 400 pamata punkti kā grūtībās nonākušam uzņēmumam un vēl papildus 400 pamata punkti saistībā ar zemo nodrošinājumu. Valsts atbalsta apjoms galvojumā līdz ar to ir līdzvērtīgs starpībai starp atsauces likmi, kurai pieskaitīti 800 pamata punkti, un faktisko aizdevuma procentu likmi.
(92) Attiecībā uz Biria GmbH piešķirtā aizdevuma galvojumu jāatzīmē, ka šajā gadījumā piedāvātajam nodrošinājumam bija augstāka ekonomiskā vērtība, nekā [Sachsen Zweirad] galvojuma nodrošinājumam. Taču nodrošinājums tik un tā bija mazāks par to, kāds parasti tiek pieprasīts. Galvojums par labu Biria GmbH ir nodrošināts ar Bike Systems īpašuma ķīlu 15 miljonu euro apmērā. Taču tā ir otrās kārtas ķīla, jo ar to pašu īpašumu iepriekš ir nodrošināts cits 2 miljonu euro aizdevums. Ķīla tādējādi sedza tikai nedaudz vairāk par 50 % no kopējās aizdevuma summas. Pārējo nodrošinājumu – ķīl[u], prasījumu cesij[u], grupas uzņēmumiem piederošo preču komercķīl[u] un Biria GmbH īpašnieka galvojum[a], uzņemoties saistības kā pašam parādniekam – ekonomiskā vērtība bija neliela.
(93) Tāpēc Komisija uzskata, ka Biria GmbH konkrētajā situācijā par aizdevumu būtu bijis jāmaksā procentus, kas atbilstu atsauces likmei, kurai pieskaitīti vismaz 400 pamata punkti kā grūtībās nonākušam uzņēmumam, kā arī papildus 300 pamata punkti saistībā ar zemo nodrošinājumu (salīdzinājumā ar 400 pamata punktu piemaksu [Sachsen Zweirad] galvojumam saistībā ar ļoti zemo nodrošinājumu). Valsts atbalsta apjoms galvojumā līdz ar to ir līdzvērtīgs starpībai starp atsauces likmi, kurai pieskaitīti 700 pamata punkti, un faktisko aizdevuma procentu likmi.”
215 Ir skaidrs, ka šie Komisijas paskaidrojumi katru reizi ietver izvēlētās aprēķina metodes aprakstu, proti, atsauces likmes izmantošanu kopā ar vienotu palielinājumu sakarā ar konkrētā uzņēmuma grūto situāciju un nodrošinājuma neesamību vai tā nelielo apmēru. Minētā aprēķina metode atbilst Paziņojumam par atsauces likmi, kurš ir publicēts dokuments un kura nozīmīgumu prasītājas neapstrīd, kā arī, pēc Komisijas domām, tās pastāvīgajai praksei, ko prasītājas šajā sakarā neapstrīd.
216 Pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, apstrīdētajā lēmumā netrūkst pamatojuma attiecībā uz Komisijas secinājumiem saistībā ar nodrošinājuma neesamību vai tā nelielo apmēru. Komisija ir visaptveroši izanalizējusi konkrēto [atbalstu] saņēmēju uzņēmumu finanšu situāciju apstrīdētā lēmuma 59.–78. apsvērumā. Turklāt attiecībā uz 1. pasākumu no iepriekš 113.–119. punktā izklāstītā izriet, ka Komisija nav izdarījusi pārkāpumu, neietverot nodomu vēstuli savā analīzē. Attiecībā uz 2. pasākumu apstrīdētā lēmuma 90. apsvērumā Komisija ir norādījusi kāds nodrošinājums bija pieejams, un iemeslu, kādēļ tā to uzskatīja par nelielu. Visbeidzot, apstrīdētā lēmuma 92. apsvērumā attiecībā uz 3. pasākumu tā min prioritāru nekustamā īpašuma ķīlu, kas sedz tikai nedaudz vairāk par 50 % no kopējās aizdevuma summas, un citus piedāvātos nodrošinājumus kvalificē kā tādus, kuriem ir neliela ekonomiskā vērtība. Tādējādi, ievērojot saikni starp Komisijas vērā ņemto galveno nodrošinājumu un citiem nodrošinājumiem piešķirto nelielo ekonomisko vērtību, ņemot vērā ar galveno nodrošinājumu garantētā aizdevuma daļu, kas minēta apstrīdētā lēmuma 92. apsvēruma beigās, ir jāuzskata, ka Komisijas secinājumam attiecībā uz 3. pasākuma nodrošinājuma nelielo apmēru netrūkst pamatojuma.
217 Tomēr ir jāsecina, ka prasītājas pamatoti norāda, ka Paziņojumā par atsauces likmi nav ietverta neviena norāde uz risku kumulāciju pat tad, ja tajā šī kumulācija nav izslēgta. Turklāt Komisijas analīzē nav nevienas atsauces uz finanšu tirgu praksi šajā sakarā, tādējādi saikne starp Komisijas veiktajiem palielinājumiem un visu trīs konkrēto sabiedrību specifisko situāciju nešķiet skaidra un veikto palielinājumu izvēlei, vismaz kā šķiet, ir nejaušs raksturs.
218 Tātad Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisijai būtu bijis jāpaskaidro papildu prēmiju piemērošana, kā arī to apmērs ar tirgus prakses analīzes palīdzību, lai prasītājām ļautu apstrīdēt izskatāmo palielinājumu atbilstošo raksturu un Vispārējai tiesai pārbaudīt to likumību.
219 Tiesvedībā Vispārējā tiesā Komisija, lai sniegtu precizējumus, šajā sakarā atsaucās uz pētījumu, tomēr nevēloties ar tā palīdzību sniegt papildu pamatojumu. Minētajā pētījumā analoģiskās situācijās, kādas bija izskatāmajās lietās, ir ierosināts palielinājums, kurš atbilst konkrētā uzņēmuma novērtējumam, ņemot vērā tā finanšu līdzekļus, un papildu palielinājums, kurš atbilst piedāvātā nodrošinājuma apmēram. Tajā ir sasniegts palielinājuma līmenis līdz pat 1650 punktiem attiecībā uz uzņēmumiem, kuriem ir slikts riska profils un kuri piedāvā tikai nelielu nodrošinājuma apmēru.
220 Ir jāsecina, ka šajos Komisijas papildu paskaidrojumos ir atsauce uz dažādiem sabiedrību riska profiliem un sabiedrību rīcībā esošo nodrošinājumu, no kuriem loģiski ir atkarīga palielinājuma likme, un faktiski šie paskaidrojusi norāda uz izskatāmajās lietās piemēroto prēmiju apmēru, ietverot to plašākā salīdzinājumā un padarot to objektīvu.
221 Prasītājas tomēr pamatoti norāda, ka pētījumu nevar ņemt vērā kā apstrīdētā lēmuma pamatojumu, jo apstrīdētajā lēmumā nav atsauces uz to un tās par šo pētījumu nezināja. Jāatgādina, ka pamatojums ieinteresētajai personai principā ir jāpaziņo vienlaicīgi ar lēmumu, kurš tai ir nelabvēlīgs. Pamatojuma trūkumu nevar novērst tādā veidā, ka ieinteresētā persona par lēmuma pamatojumu uzzina Eiropas Savienības tiesā notiekošā tiesvedībā (Tiesas 2005. gada 28. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 463. punkts; Pirmās instances tiesas 1996. gada 12. decembra spriedums lietā T‑16/91 Rendo u.c./Komisija, Recueil, II‑1827. lpp., 45. punkts, un iepriekš 104. punktā minētais spriedums lietā Corsica Ferries France/Komisija, 287. punkts).
222 Šādos apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīts pamatojums attiecībā uz būtiskajiem apsvērumiem, kuri Komisijai lika izvēlēties 1., 2. un 3. pasākumam piemērojamo riska prēmiju apmēru, un līdz ar to tas neatbilst EKL 253. pantā izvirzītajām prasībām.
223 Prasītāju iebildumi saistībā ar pamatojuma neesamību šajā sakarā tātad ir jāpieņem. Līdz ar to Vispārējā tiesa nevar lemt par argumentiem saistībā ar apstrīdētā lēmuma pamatotību attiecībā uz 1., 2. un 3. pasākumam piemērojamo riska prēmiju apmēru.
224 Vispārējā tiesa turklāt uzskata, ka attiecīgo [valsts] atbalsta elementu aprēķinam ir būtiska nozīme apstrīdētā lēmuma vispārējā sistēmā un ka līdz ar to apstrīdētais lēmums ir pilnībā atceļams.
225 No iepriekš izklāstītā izriet, ka apstrīdētās lēmums ir atceļams.
Par tiesāšanās izdevumiem
226 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums apvienotajās lietās T–102/07 un T–120/07 ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāju prasījumiem, ieskaitot tiesāšanās izdevumus par pagaidu noregulējuma tiesvedību lietā T–120/07.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) atcelt Komisijas 2007. gada 24. janvāra Lēmumu 2007/492/EK par Vācijas valsts atbalstu C 38/2005 (ex NN 52/2004) par labu Biria grupai;
2) Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus, ieskaitot tiesāšanās izdevumus par pagaidu noregulējuma tiesvedību lietā T‑120/07.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2010. gada 3. martā.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Atbilstošās tiesību normas un prāvas priekšvēsture
1. Kopienu tiesiskais regulējums
2. Apstiprināta atbalstu programma
3. Attiecīgie uzņēmumi
4. Attiecīgie pasākumi
5. Administratīvais process
6. Apstrīdētais lēmums
Process un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
1. Par iebildumiem, kas attiecas uz jēdziena “grūtībās nonācis uzņēmums”, kas ietverts lietderīgajā pasākumā E 16/94, definīcijas nepiemērošanu
Lietas dalībnieku argumenti
Vispārējās tiesas vērtējums
2. Par iebildumiem, kas attiecas uz [atbalsta] saņēmēju uzņēmumu kā grūtībās nonākušu uzņēmumu raksturošanu
Par jautājumu, vai Bike Systems 2001. gada martā bija grūtībās nonācis uzņēmums
Lietas dalībnieku argumenti
Vispārējās tiesas vērtējums
Par jautājumu, vai Sachsen Zweirad un Biria GmbH bija grūtībās nonākuši uzņēmumi attiecīgi 2003. gada martā un decembrī
Par 2. un 3. pasākuma saņēmēju uzņēmumu situācijas novērtējuma kontekstu
– Lietas dalībnieku argumenti
– Vispārējās tiesas vērtējums
Par Sachsen Zweirad situācijas novērtējumu
– Lietas dalībnieku argumenti
– Vispārējās tiesas vērtējums
Par Biria GmbH situācijas novērtējumu
– Lietas dalībnieku argumenti
– Vispārējas tiesas vērtējums
3. Par iebildumiem attiecībā uz pamatojuma neesamību
Par pamatojuma neesamību attiecībā uz lietderīgā pasākuma E 16/94 nepiemērošanu un atkāpi no 1999. gada pamatnostādnēm
Lietas dalībnieku argumenti
Vispārējās tiesas vērtējums
Par pamatojuma neesamību attiecībā uz atbalsta elementa noteikšanu
Lietas dalībnieku argumenti
Vispārējās tiesas vērtējums
Par tiesāšanās izdevumiem