Language of document : ECLI:EU:T:2022:19

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

2022. gada 26. janvārī (*)

Konkurence – Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – Mikroprocesoru tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts LESD 102. panta un EEZ līguma 54. panta pārkāpums – Lojalitātes atlaides – “Klaji” ierobežojumi – Atzīšana par ļaunprātīgu rīcību – Tikpat efektīva konkurenta novērtēšana – Kopējā stratēģija – Vienots un turpināts pārkāpums

Lietā T‑286/09 RENV

Intel Corporation, Inc., Vilmingtona, Delavēra (Amerikas Savienotās Valstis), ko pārstāv A. Parr, solicitor, D. Beard, QC, un J. Williams, barrister,

prasītāja,

ko atbalsta

Association for Competitive Technology, Inc., Vašingtona, Kolumbijas apgabals (Amerikas Savienotās Valstis), ko pārstāv J.F. Bellis un K. Van Hove, advokāti,

persona, kas iestājusies lietā,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv T. Christoforou, V. Di Bucci, N. Khan un M. Kellerbauer, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Union fédérale des consommateurs – Que choisir (UFC – Que choisir), Parīze (Francija), ko pārstāv E. Nasry, advokāte,

persona, kas iestājusies lietā,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts, galvenokārt, atcelt Komisijas 2009. gada 13. maija Lēmumu C(2009) 3726, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [LESD 102.] pantu un EEZ līguma 54. pantu (Lieta COMP/C‑3/37.990 – Intel) vai, pakārtoti, atcelt vai samazināt prasītājai uzliktā naudas soda apmēru,

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen], tiesneši J. Švarcs [J. Schwarcz] (referents) un K. Iliopuls [C. Iliopoulos], I. Reine un B. Berke [B. Berke],

sekretāre: E. Artemiu [E. Artemiou], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2020. gada 10.–12. marta tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Intel Corporation, Inc. (turpmāk tekstā – “prasītāja” vai “Intel”) ir saskaņā ar ASV tiesībām reģistrēta sabiedrība, kas nodrošina mikroprocesoru (turpmāk tekstā – “CPU”), “chipsets” (mikroshēmojumi) un citu pusvadītāju izstrādājumu, kā arī platformu risinājumu, kas ir saistīti ar datu apstrādi un sakaru līdzekļiem, projektēšanu, izstrādi, ražošanu un tirgošanu.

2        2008. gada beigās Intel bija nodarbināti aptuveni 94 100 cilvēku visā pasaulē. 2007. gadā Intel tīrie ieņēmumi sasniedza 38 334 miljonus ASV dolāru (USD) un tās tīrā peļņa – 6 976 miljonus USD. 2008. gadā tās tīrie ieņēmumi sasniedza 37 586 miljonus USD un tās tīrā peļņa – 5292 miljonus USD.

 Administratīvais process

3        2000. gada 18. oktobrī Advanced Micro Devices, Inc. (turpmāk tekstā – “AMD”) saskaņā ar Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17, Pirmās regulas par [LESD 101.] un [102.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), 3. pantu iesniedza Eiropas Kopienu Komisijai oficiālu sūdzību, ko tā papildināja ar jauniem faktiem un apgalvojumiem, 2003. gada 26. novembrī iesniedzot papildu sūdzību.

4        2004. gada maijā Komisija saistībā ar noteiktiem AMD papildu sūdzībā norādītajiem faktiem uzsāka virkni izmeklēšanas pasākumu. Šīs izmeklēšanas ietvaros 2005. gada jūlijā Komisija ar vairāku valstu konkurences iestāžu atbalstu saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101]. un [102]. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 20. panta 4. punktu veica pārbaudes uz vietas četrās Intel uzņēmuma atrašanās vietās Vācijā, Spānijā, Itālijā un Apvienotajā Karalistē, kā arī vairāku Intel klientu atrašanās vietās Vācijā, Spānijā, Francijā, Itālijā un Apvienotajā Karalistē.

5        2006. gada 17. jūlijā AMD iesniedza sūdzību Bundeskartellamt (Federālais karteļu birojs, Vācija), apgalvojot, ka Intel tostarp ir iesaistījusies komerciālajā izstumšanas praksē ar Eiropas mikroelektronikas iekārtu mazumtirgotāju un pirmo Eiropas galddatoru mazumtirgotāju MediaSaturnHolding GmbH (turpmāk tekstā – “MSH”). Federālais karteļu birojs un Komisija apmainījās ar informāciju par šo lietu atbilstīgi Regulas Nr. 1/2003 12. pantam.

6        2006. gada 23. augustā Komisija rīkoja sanāksmi ar D1 [konfidenciāli] (1), kas ir Intel klients. Komisija šīs sanāksmes gaitā apspriesto tematu indikatīvo sarakstu nav pievienojusi lietas materiāliem un nav sagatavojusi tās protokolu. Komisijas grupas, kas atbildīga par lietas izmeklēšanu, loceklis sagatavoja par šo sanāksmi piezīmes, kuras Komisija kvalificēja kā iekšējo dokumentu. 2008. gada 19. decembrī Komisija sniedza prasītājai šo piezīmju nekonfidenciālu versiju.

7        2007. gada 26. jūlijā Komisija paziņoja prasītājai paziņojumu par iebildumiem (turpmāk tekstā – “2007. gada paziņojums par iebildumiem”) saistībā ar prasītājas rīcību attiecībā pret pieciem lielajiem informātikas iekārtu ražotājiem (Original Equipment Manufacturer, turpmāk tekstā – “OEM”), proti, Dell, HewlettPackard Company (HP), Acer Inc., NEC Corp. un International Business Machines Corp. (IBM). 2008. gada 7. janvārī Intel atbildēja uz minēto paziņojumu, un 2008. gada 11. un 12. martā notika uzklausīšana. Intel ir piekļuvusi lietas materiāliem trīs reizes, proti, 2007. gada 31. jūlijā un 2008. gada 23. jūlijā un 19. decembrī.

8        Saistībā ar AMD apgalvojumiem Komisija 2008. gada februārī veica vairākus izmeklēšanas pasākumus, tostarp vairāku datoru mazumtirgotāju un Intel uzņēmuma atrašanās vietu pārbaudes uz vietas. Turklāt atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 18. pantam tā nosūtīja dažādiem lielajiem OEM vairākus rakstveida informācijas pieprasījumus.

9        2008. gada 17. jūlijā Komisija paziņoja prasītājai papildu paziņojumu par iebildumiem saistībā ar prasītājas rīcību attiecībā pret MSH. Šis paziņojums par iebildumiem (turpmāk tekstā – “2008. gada papildu paziņojums par iebildumiem”) attiecās arī uz Intel rīcību attiecībā pret Lenovo Group Ltd (turpmāk tekstā – “Lenovo”), un tajā bija ietverti jauni pierādījumi par Intel rīcību attiecībā pret dažiem no 2007. gada paziņojumā par iebildumiem minētajiem OEM, ko Komisija ieguvusi pēc šī pēdējā paziņojuma publicēšanas.

10      Sākumā Komisija noteica Intel astoņu nedēļu termiņu atbildes sniegšanai uz 2008. gada papildu paziņojumu par iebildumiem. 2008. gada 15. septembrī uzklausīšanas amatpersona šo termiņu pagarināja līdz 2008. gada 17. oktobrim.

11      Intel nav atbildējusi uz 2008. gada papildu paziņojumu par iebildumiem noteiktajā termiņā. 2008. gada 10. oktobrī tā savukārt cēla Vispārējā tiesā prasību, kas reģistrēta ar numuru T‑457/08, lūdzot Vispārējo tiesu, pirmkārt, atcelt divus Komisijas lēmumus par termiņa atbildes sniegšanai uz 2008. gada papildu paziņojumu par iebildumiem noteikšanu un par Komisijas atteikumu iegūt vairāku kategoriju dokumentus, tostarp no privātās tiesvedības starp Intel un AMD Delavēras štatā (Amerikas Savienotās Valstis), un, otrkārt, pagarināt termiņu tās atbildes sniegšanai uz 2008. gada papildu paziņojumu par iebildumiem tādējādi, ka tai būtu 30 dienu termiņš, skaitot no dienas, kad tai tiks sniegta piekļuve attiecīgajiem dokumentiem.

12      Turklāt Intel iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, kas reģistrēts ar numuru T‑457/08 R, lūdzot apturēt Komisijas veikto procedūru, kamēr nav pasludināts spriedums par tās prasības pieteikumu pēc būtības, un apturēt termiņu Intel atbildes sniegšanai uz 2008. gada papildu paziņojumu par iebildumiem, kā arī, pakārtoti, piešķirt 30 dienu termiņu, skaitot no minētā sprieduma pasludināšanas dienas, lai tā varētu atbildēt uz 2008. gada papildu paziņojumu par iebildumiem.

13      2008. gada 19. decembrī Komisija nosūtīja Intel vēstuli, vēršot tās uzmanību uz vairākiem pierādījumiem, kurus Komisija plānoja izmantot iespējamā galīgā lēmumā (turpmāk tekstā – “vēstule par faktiem”). Līdz noteiktajam termiņam – 2009. gada 23. janvārim – Intel uz šo vēstuli neatbildēja.

14      2009. gada 27. janvārī Vispārējās tiesas priekšsēdētājs noraidīja pieteikumu par pagaidu noregulējumu ar 2009. gada 27. janvāra rīkojumu Intel/Komisija (T‑457/08 R, nav publicēts, EU:T:2009:18). Pēc šī rīkojuma izdošanas Intel 2009. gada 29. janvārī ierosināja sniegt savu atbildi uz 2008. gada papildu paziņojumu par iebildumiem un uz vēstuli par faktiem 30 dienu laikā, skaitot no Vispārējās tiesas priekšsēdētāja rīkojuma dienas.

15      2009. gada 2. februārī Komisija ar vēstuli informēja Intel par to, ka tās dienesti ir nolēmuši nepiešķirt Intel termiņa pagarinājumu atbildes sniegšanai uz 2008. gada papildu paziņojumu par iebildumiem vai uz vēstuli par faktiem. Šajā vēstulē bija arī norādīts, ka Komisijas dienesti tomēr paredz, ka novēloti iesniegtajam rakstam varētu tikt atzīta kāda nozīme, ja Intel iesniegs savus apsvērumus līdz 2009. gada 5. februārim. Visbeidzot Komisija norādīja, ka tai nav jāapmierina novēloti iesniegtais lūgums par uzklausīšanu un ka tās dienestu ieskatā šādas uzklausīšanas organizēšana nav nepieciešama administratīvā procesa pareizai norisei.

16      2009. gada 3. februārī Intel atteicās no savas pamatprasības lietā T‑457/08, un lieta tika izslēgta no reģistra ar Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētāja 2009. gada 24. marta rīkojumu.

17      2009. gada 5. februārī Intel iesniedza rakstu, kurā bija ietverti apsvērumi par 2008. gada papildu paziņojumu par iebildumiem un vēstuli par faktiem, ko tā kvalificējusi kā “atbildi uz [2008. gada] papildu paziņojumu par iebildumiem” un “atbildi uz [vēstuli par faktiem]”.

18      2009. gada 10. februārī Intel rakstveidā vērsās pie uzklausīšanas amatpersonas ar lūgumu rīkot uzklausīšanu saistībā ar 2008. gada papildu paziņojumu par iebildumiem. Uzklausīšanas amatpersona šo lūgumu noraidīja ar 2009. gada 17. februāra vēstuli.

19      2009. gada 13. maijā Komisija pieņēma Lēmumu C(2009) 3726, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [LESD 102]. pantu un EEZ līguma 54. pantu (Lieta COMP/C‑3/37.990 – Intel) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kura kopsavilkums ir publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2009, C 227, 13. lpp.).

 Apstrīdētais lēmums

20      Saskaņā ar apstrīdētajā lēmumā norādīto Intel laikposmā no 2002. gada oktobra līdz 2007. gada decembrim ir izdarījusi LESD 102. panta un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) 54. panta vienotu un turpinātu pārkāpumu, īstenojot stratēģiju ar mērķi izstumt konkurentu, proti, AMD, no x86 arhitektūras CPU (turpmāk tekstā – “CPU x86”) tirgus.

 Konkrētais tirgus

21      Izstrādājumi, uz kuriem attiecas apstrīdētais lēmums, ir CPU, kas ir jebkura datora būtiska sastāvdaļa gan sistēmas vispārēja snieguma ziņā, gan tās kopējo izmaksu ziņā. To bieži sauc par datora “smadzenēm”. Tādējādi CPU ražošanas procesā izmanto dārgas augsta līmeņa iekārtas.

22      Datoros izmantojamos CPU var dalīt divās kategorijās, proti, CPU x86 un CPU, kas balstīti uz kādu citu arhitektūru. x86 arhitektūra ir Intel izveidotais standarts saviem CPU. To var izmantot gan Windows, gan Linux operētājsistēmās. Windows galvenokārt ir saistīts ar x86 arhitektūrai atbilstošu instrukciju kopu. Pirms 2000. gada tirgū bija vairāki CPU x86 ražotāji. Tomēr lielākā daļa šo ražotāju ir aizgājuši no tirgus. Apstrīdētajā lēmumā ir norādīts, ka kopš tā laika Intel un AMD faktiski ir vienīgie divi uzņēmumi, kuri joprojām ražo CPU x86.

23      Komisija izmeklēšanas rezultātā secināja, ka konkrēto ražojumu tirgus nav plašāks par CPU x86 tirgu. Apstrīdētajā lēmumā nav sniegta atbilde uz jautājumu, vai pastāv vienots CPU x86 tirgus attiecībā uz visiem datoriem vai arī būtu jānošķir trīs CPU x86 tirgi, t.i., attiecībā uz galddatoriem, portatīvajiem datoriem un serveriem. Apstrīdētajā lēmumā, ņemot vērā Intel tirgus daļas katrā segmentā, secinājumi par dominējošo stāvokli šajā ziņā neatšķiras.

24      Ģeogrāfiskais tirgus ir definēts kā visa pasaule.

 Dominējošais stāvoklis

25      Apstrīdētajā lēmumā Komisija konstatēja, ka aplūkotajā 10 gadu laikposmā (no 1997. līdz 2007. gadam) Intel pastāvīgi bija 70 % tirgus daļu vai vairāk. Turklāt apstrīdētajā lēmumā ir norādīts, ka pastāv nopietni šķēršļi, lai ieietu CPU x86 tirgū un palielinātu esošu šī tirgus daļu. Šie šķēršļi izriet no neatgūstamajiem ieguldījumiem CPU x86 ražošanai nepieciešamajā pētniecībā un izstrādē, intelektuālajā īpašumā un ražošanas iekārtās. Šo iemeslu dēļ visi Intel konkurenti, izņemot AMD, ir aizgājuši no tirgus vai arī palikuši tajā tikai ar nenozīmīgu tirgus daļu.

26      Lēmumā secināts, ka, pamatojoties uz Intel tirgus daļām un šķēršļiem iekļūšanai konkrētajā tirgū un esošas tirgus daļas palielināšanai, vismaz minētajā lēmumā aplūkotajā laikposmā, t.i., no 2002. gada oktobra līdz 2007. gada decembrim, Intel bija dominējošs stāvoklis šajā tirgū.

 Ļaunprātīga rīcība un naudas sods

27      Apstrīdētajā lēmumā ir aprakstīti divi Intel rīcības veidi attiecībā pret tās komerciāliem partneriem: nosacījuma atlaides un klaji ierobežojumi.

28      Saskaņā ar apstrīdētajā lēmumā norādīto, pirmkārt, Intel piešķīra četriem OEM, konkrēti, Dell, Lenovo, HP un NEC, atlaides ar nosacījumu, ka tie visu vai gandrīz visu savu CPU x86 iegādi veic pie Intel. Līdzīgi Intel piešķīra maksājumus MSH ar nosacījumu, ka tā pārdos vienīgi datorus ar Intel ražotajiem CPU x86.

29      Apstrīdētajā lēmumā ir secināts, ka Intel piešķirtās nosacījuma atlaides ir lojalitātes atlaides. Attiecībā uz Intel nosacījuma maksājumiem par labu MSH apstrīdētajā lēmumā ir konstatēts, ka šo maksājumu ekonomiskais mehānisms ir līdzvērtīgs par labu OEM piešķirto nosacījuma atlaižu mehānismam.

30      Turklāt apstrīdētajā lēmumā ir sniegta ekonomiskā analīze par atlaižu spēju izstumt tādu konkurentu, kurš būtu tikpat efektīvs kā Intel (as efficient competitor test [tikpat efektīva konkurenta tests], turpmāk tekstā – “TEK analīze” vai “TEK tests”), bet kurš tomēr nebūtu dominējošā stāvoklī. Konkrēti, šajā analīzē ir noteikta cena, par kādu konkurentam, kurš ir tikpat efektīvs kā Intel, būtu jāpiedāvā savi CPU, lai kompensētu OEM atlaides, ko tiem piešķīrusi Intel, zaudēšanu. Tāda paša veida analīze ir sniegta attiecībā uz maksājumiem, ko Intel veikusi par labu MSH.

31      Pamatojoties uz tās savāktajiem pierādījumiem, Komisija secināja, ka Intel piešķirtās nosacījuma atlaides un maksājumi radīja stratēģiskajiem OEM un MSH lojalitāti. Šai praksei esot papildu sekas tādā ziņā, ka tā būtiski samazināja konkurentu spēju īstenot uz to CPU x86 sniegumu balstītu konkurenci. Intel pretkonkurences rīcība tādējādi veicināja patērētāju izvēles iespēju samazināšanos un vājināja stimulu ieviest jauninājumus.

32      Otrkārt, saistībā ar klajiem ierobežojumiem Komisija apgalvo, ka Intel piešķīra trim OEM, proti, HP, Acer un Lenovo, maksājumus ar nosacījumu, ka tie atliks uz vēlāku laiku vai atcels izstrādājumu, kas aprīkoti ar AMD izcelsmes CPU x86, laišanu tirgū vai piemēros ierobežojumus šo izstrādājumu izplatīšanai. Apstrīdētajā lēmumā ir secināts, ka šī Intel rīcība arī tieši kaitēja konkurencei un nav uzskatāma par normālu, uz sniegumu balstītu konkurenci.

33      Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir secinājusi, ka visa strīdīgā Intel rīcība attiecībā pret iepriekš minētajiem OEM un MSH ir ļaunprātīga rīcība LESD 102. panta izpratnē un ka visas šīs ļaunprātīgās darbības tomēr ir arī daļa no kopējās stratēģijas, lai izstumtu AMD – vienīgo lielo Intel konkurentu – no CPU x86 tirgus. Tādējādi šīs ļaunprātīgās darbības esot uzskatāmas par vienotu pārkāpumu LESD 102. panta izpratnē.

34      Saskaņā ar Pamatnostādnēm naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.), Komisija uzlika prasītājai naudas sodu 1,06 miljardu euro apmērā.

 Rezolutīvā daļa

35      Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa ir formulēta šādi:

1. pants

Intel [..] laikposmā no 2002. gada oktobra līdz 2007. gada decembrim ir izdarījis vienotu un turpinātu [LESD 102]. panta un EEZ līguma 54. panta pārkāpumu, īstenojot stratēģiju ar mērķi izstumt konkurentus no CPU x86 tirgus, šādā veidā:

a)      laikposmā no 2002. gada decembra līdz 2005. gada decembrim piešķirot Dell atlaides, kuru līmenis bija atkarīgs no fakta, ka Dell iegādājas visus savus CPU x86 no Intel;

b)      laikposmā no 2002. gada novembra līdz 2005. gada maijam piešķirot HP atlaides, kuru līmenis bija atkarīgs no fakta, ka HP iegādājas vismaz 95 % CPU x86, kas paredzēti tās galddatoriem uzņēmumu segmentā, no Intel;

c)      laikposmā no 2002. gada oktobra līdz 2005. gada novembrim piešķirot NEC atlaides, kuru līmenis bija atkarīgs no fakta, ka NEC iegādājas vismaz 80 % CPU x86, kas paredzēti tās klientdatoriem, no Intel;

d)      laikposmā no 2007. gada janvāra līdz decembrim piešķirot Lenovo atlaides, kuru līmenis bija atkarīgs no fakta, ka Lenovo iegādājas visus CPU x86, kas paredzēti tās portatīviem datoriem, no Intel;

e)      laikposmā no 2002. gada oktobra līdz 2007. gada decembrim piešķirot [MSH] maksājumus, kuru līmenis bija atkarīgs no fakta, ka [MSH] pārdod tikai datorus, kas aprīkoti ar Intel ražotajiem CPU x86;

f)      laikposmā no 2002. gada novembra līdz 2005. gada maijam piešķirot HP maksājumus ar nosacījumu, ka: i) HP savus galddatorus, kas aprīkoti ar AMD ražotajiem CPU x86 un paredzēti uzņēmumiem, drīzāk virza maziem un vidējiem uzņēmumiem un klientiem valsts pārvaldes, izglītības un medicīnas sektorā, nevis lieliem uzņēmumiem; ii) HP aizliedz saviem izplatīšanas partneriem veidot HP galddatoru, kas aprīkoti ar AMD ražotajiem CPU x86 un paredzēti uzņēmumiem, krājumus, lai šie datori klientiem būtu pieejami vienīgi tad, ja tie šos datorus pasūta no HP (vai nu tieši, vai arī ar HP izplatīšanas partneru, kas pilda tirdzniecības aģentu funkcijas, starpniecību); iii) HP atliek uz sešiem mēnešiem sava galddatora, kas aprīkots ar AMD ražoto CPU x86 un paredzēts uzņēmumiem, laišanu tirgū Eiropas, Tuvo Austrumu un Āfrikas reģionā;

g)      laikposmā no 2003. gada septembra līdz 2004. gada janvārim piešķirot Acer maksājumus ar nosacījumu, ka Acer atliek portatīvā datora, kas aprīkots ar AMD ražoto CPU x86, laišanu tirgū;

h)      laikposmā no 2006. gada jūnija līdz decembrim piešķirot Lenovo maksājumus ar nosacījumu, ka Lenovo atliek un galu galā atceļ tās portatīvu datoru, kas aprīkoti ar AMD ražotajiem CPU x86, laišanu tirgū.

2. pants

Par 1. pantā norādīto pārkāpumu Intel [..] tiek uzlikts naudas sods 1 060 000 000 EUR apmērā.

3. pants

Intel [..] nekavējoties jāizbeidz 1. pantā minētais pārkāpums, ja tas vēl nav izdarīts.

Intel [..] ir jāatturas no 1. pantā minētās darbības vai rīcības atkārtošanas, kā arī no jebkādas darbības vai rīcības, kurai ir identisks vai līdzvērtīgs mērķis vai sekas.

[..]”

 Tiesvedība Vispārējā tiesā un Tiesā

36      Ar 2009. gada 22. jūlijā Vispārējās tiesas kancelejā iesniegto prasības pieteikumu prasītāja cēla prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu, izvirzot deviņus pamatus.

37      Ar dokumentu, kas kancelejā reģistrēts 2009. gada 14. oktobrī, AMD lūdza atļauju iestāties šajā tiesvedībā Komisijas prasījumu atbalstam. Tomēr 2009. gada 16. novembrī AMD informēja Vispārējo tiesu, ka tā atsauc savu pieteikumu par iestāšanos šajā lietā. Tādēļ ar Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētāja 2010. gada 5. janvāra rīkojumu AMD tika izslēgta no lietas kā pieteikuma par iestāšanos lietā iesniedzēja.

38      Ar dokumentu, kas kancelejā reģistrēts 2009. gada 30. oktobrī, Union fédérale des consommateurs – Que choisir (UFC – Que choisir) (turpmāk tekstā – “UFC”) lūdza atļauju iestāties šajā tiesvedībā Komisijas prasījumu atbalstam. Ar 2010. gada 7. jūnija rīkojumu Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētājs atļāva tai iestāties lietā. Ar vēstuli, kas kancelejā reģistrēta 2010. gada 22. septembrī, UFC informēja Vispārējo tiesu, ka tā neiesniegs iestāšanās rakstu, bet sniegs mutvārdu apsvērumus tiesas sēdē.

39      Ar dokumentu, kas kancelejā reģistrēts 2009. gada 2. novembrī, Association for Competitive Technology, Inc. (turpmāk tekstā – “ACT”) lūdza atļauju iestāties lietā Intel prasījumu atbalstam. Ar 2010. gada 7. jūnija rīkojumu Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētājs atļāva tai iestāties lietā. ACT iesniedza savu iestāšanās rakstu noteiktajā termiņā, un puses sniedza savus apsvērumus par šo rakstu.

40      Intel un Komisija lūdza, lai atsevišķi konfidenciāli fakti, kas ietverti prasības pieteikumā un iebildumu rakstā, replikas rakstā, atbildes rakstā uz repliku un attiecīgajos apsvērumos par iestāšanās rakstiem, netiktu paziņoti personām, kas iestājušās lietā, proti, UFC un ACT. Intel un Komisija iesniedza kopīgo šo procesuālo dokumentu nekonfidenciālo versiju. Tika paziņota tikai minēto procesuālo dokumentu nekonfidenciālā versija. Personas, kas iestājušās lietā, šajā sakarā neiesniedza nevienu iebildumu.

41      Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs 2010. gada septembrī tika mainīts un tiesnesis referents tika ievēlēts par septītās palātas priekšsēdētāju, līdz ar to šī lieta tika iedalīta šai palātai.

42      Ar 2012. gada 18. janvāra lēmumu Vispārējā tiesa nodeva lietu izskatīšanai septītajai palātai paplašinātā sastāvā atbilstoši Vispārējas tiesas Reglamenta 14. panta 1. punktam un 51. panta 1. punktam.

43      Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi tika uzklausīti tiesas sēdē, kas notika 2012. gada 3.–6. jūlijā.

44      Ar 2014. gada 12. jūnija spriedumu Intel/Komisija (T‑286/09, turpmāk tekstā – “sākotnējais spriedums”, EU:T:2014:547) Vispārējā tiesa pilnībā noraidīja prasību.

45      Sava pirmā prasības pamata atbalstam, kas attiecās uz horizontālajiem jautājumiem attiecībā uz Komisijas sniegtajiem juridiskajiem vērtējumiem, Intel apstrīdēja pierādīšanas pienākuma sadali un vajadzīgo pierādījumu apjomu, atlaižu un maksājumu, kas piešķirti kā atlīdzība par ekskluzīvo apgādi, juridisko kvalifikāciju, kā arī to maksājumu juridisko kvalifikāciju, kurus Komisija ir dēvējusi par “klajiem ierobežojumiem” un ar kuriem bija paredzēts panākt, ka OEM atliek, atceļ vai ierobežo ar AMD ražotajiem CPU aprīkotu izstrādājumu tirdzniecību. Intel it īpaši apgalvoja, ka Komisija nav ievērojusi atbilstošos pierādīšanas kritērijus, izvērtējot tās pierādījumus. Tādējādi Komisija neesot pierādījusi, ka Intel atlaižu nolīgumi bija atkarīgi no tā, vai klienti visus vai gandrīz visus savus CPU x86 pērk no Intel. Turklāt Komisija esot izmantojusi TEK testu, lai noteiktu, vai Intel atlaides bija spējīgas ierobežot konkurenci, bet tā esot pieļāvusi vairākas kļūdas to pierādījumu analīzē un vērtējumā, kuri attiecas uz šī testa piemērošanu.

46      Sākotnējā sprieduma 79. punktā Vispārējā tiesa būtībā nosprieda, ka par labu Dell, HP, NEC un Lenovo piešķirtās atlaides bija ekskluzivitātes atlaides, jo tās bija piesaistītas nosacījumam, ka klients iegādājas no Intel vai nu visus tā vajadzībām nepieciešamos CPU x86, vai arī būtisku daļu no tā vajadzībām nepieciešamā daudzuma. Turklāt sākotnējā sprieduma 80.–89. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka šādas atlaides ļaunprātīga rakstura kvalifikācija nav atkarīga no konkrētās lietas apstākļu vērtējuma, kura mērķis būtu noteikt atlaides spēju ierobežot konkurenci.

47      Sākotnējā sprieduma 172.–197. punktā Vispārējā tiesa pilnības labad norādīja, ka Komisija – juridiski pietiekami un pamatojoties uz konkrētās lietas apstākļu vērtējumu – ir pierādījusi ekskluzivitātes atlaižu un maksājumu, ko Intel piešķīrusi attiecīgi Dell, HP, NEC, Lenovo un MSH, spēju ierobežot konkurenci.

48      Saistībā ar otro prasības pamatu, kurā bija apgalvots, ka Komisija neesot pierādījusi savu teritoriālo kompetenci piemērot LESD 101. un 102. pantu rīcībai attiecībā uz Acer un Lenovo, Vispārējā tiesa sākotnējā sprieduma 244. punktā vispirms secināja, ka, lai pamatotu Komisijas kompetenci atbilstoši starptautisko publisko tiesību normām, pietiek pierādīt, ka rīcība ir radījusi raksturīgās sekas vai tā ir tikusi īstenota Eiropas Savienībā. Turpinājumā sākotnējā sprieduma 296. punktā tā nosprieda, ka būtiskās, paredzamās un tiešās sekas, ko Intel rīcība varēja radīt EEZ teritorijā, ļāva pamatot Komisijas kompetenci. Visbeidzot sākotnējā sprieduma 314. punktā pilnības labad tā secināja, ka šī kompetence tāpat ir pamatota ar attiecīgās rīcības īstenošanas Savienības un EEZ teritorijā faktu.

49      Sava trešā prasības pamata atbalstam, kas attiecās uz Komisijai pārmestajiem procesuālo noteikumu pārkāpumiem, Intel tostarp norādīja uz tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, jo nebija sagatavots protokols, kurā būtu atspoguļots sanāksmes ar D1 saturs, un argumentēja, ka dažus ar šo sanāksmi saistītos elementus varētu izmantot kā attaisnojošus pierādījumus. Tāpat tika apgalvots, ka Komisija nepamatoti esot atteikusies rīkot otro uzklausīšanu, kā arī darīt zināmus dažus AMD dokumentus, kuriem varot būt nozīme Intel aizstāvībai.

50      Pirmkārt, Vispārējā tiesa sākotnējā sprieduma 618. punktā norādīja, ka attiecīgā sanāksme nav uzskatāma par oficiālu iztaujāšanu Regulas Nr. 1/2003 19. panta izpratnē un ka Komisijai nebija pienākuma rīkot šādu iztaujāšanu. Minētajā punktā Vispārējā tiesa līdz ar to secināja, ka Komisijas Regulas (EK) Nr. 773/2004 (2004. gada 7. aprīlis) par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD 101.] un [102]. pantu, ko vada Komisija (OV 2004, L 123, 18. lpp.), 3. pants nav piemērojams, tāpēc arguments, kurā tiek apgalvots šajā tiesību normā paredzēto formalitāšu pārkāpums, nav iedarbīgs.

51      Otrkārt, sākotnējā sprieduma 621. un 622. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka, lai gan Komisija, nesagatavojot dokumentu, kurā būtu ietverts īss kopsavilkums par minētajā sanāksmē apspriestajiem tematiem un būtu norādīti tās dalībnieku uzvārdi, ir pārkāpusi labas pārvaldības principu, tā tomēr izlaboja šo sākotnējo nepilnību, nododot Intel rīcībā iekšējo piezīmju, kas attiecas uz šo pašu sanāksmi, nekonfidenciālu versiju.

52      Spriežot par ceturto prasības pamatu, kas attiecās uz apgalvotajām kļūdām vērtējumā saistībā ar rīcību attiecībā pret OEM un MSH, Vispārējā tiesa sākotnējā sprieduma 665., 894., 1032., 1221., 1371. un 1463. punktā pilnībā noraidīja Intel iebildumus saistībā ar Dell, HP, NEC, Lenovo, Acer un MSH.

53      Runājot par piekto prasības pamatu, ar ko Intel apstrīdēja kopējās stratēģijas, kuras mērķis būtu likt šķēršļus AMD piekļuvei vissvarīgākajiem pārdošanas kanāliem, esamību, Vispārējā tiesa sākotnējā sprieduma 1551. un 1552. punktā nosprieda, ka Komisija būtībā juridiski pietiekami ir pierādījusi Intel rīcības pretkonkurences rakstura noslēpšanas mēģinājumu un kopējās ilgtermiņa stratēģijas, kuras mērķis bija likt šķēršļus AMD piekļuvei minētajiem pārdošanas kanāliem, īstenošanu.

54      Attiecībā uz sesto prasības pamatu, saskaņā ar kuru Komisija esot nepareizi piemērojusi Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, Vispārējā tiesa sākotnējā sprieduma 1598. punktā tostarp uzskatīja, ka ne tiesiskās drošības princips, ne arī likumpārkāpumu un sodu tiesiskuma princips nav šķērslis tam, ka Komisija nolemj pieņemt un piemērot jaunas pamatnostādnes naudas sodu aprēķināšanai pat pēc tam, kad pārkāpums ir izdarīts. Turklāt minētajā punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka konkurences tiesību normu efektīva piemērošana attaisno to, ka uzņēmumam ir jārēķinās ar iespēju, ka var tikt grozīta Komisijas vispārīga konkurences politika naudas sodu jomā – gan attiecībā uz naudas sodu noteikšanas metodi, gan to līmeni.

55      Saistībā ar septīto prasības pamatu, kas attiecās uz apgalvojumu, ka LESD 102. pants neesot ticis pārkāpts tīši vai aiz neuzmanības, Vispārējā tiesa sākotnējā sprieduma 1602. un 1603. punktā būtībā nosprieda, ka Intel nevarēja nezināt par savas rīcības pretkonkurences raksturu un ka apstrīdētajā lēmumā ietvertie pierādījumi juridiski pietiekami pierāda, ka Intel tika īstenojusi kopējo ilgtermiņa stratēģiju ar mērķi likt šķēršļus AMD piekļuvei no stratēģiskā viedokļa vissvarīgākajiem pārdošanas kanāliem un ka tā mēģināja noslēpt savas rīcības pretkonkurences raksturu.

56      Saistībā ar astoto prasības pamatu, kas attiecās uz apgalvoto uzliktā naudas soda nesamērīgumu, Vispārējā tiesa sākotnējā sprieduma 1614.–1616. punktā konstatēja, ka Komisijas agrāka lēmumpieņemšanas prakse nav izmantojama kā naudas sodu tiesiskais regulējums konkurences jomā un ka Intel šajā sakarā minētajiem lēmumiem katrā ziņā nav nozīmes saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu. Turklāt sākotnējā sprieduma 1627. un 1628. punktā Vispārējā tiesa atgādināja, ka pretēji tam, ko apgalvoja Intel, Komisija, nosakot pārkāpuma smagumu, nav ņēmusi vērā pārkāpuma konkrēto ietekmi uz tirgu.

57      Visbeidzot attiecībā uz devīto prasības pamatu, kas bija izvirzīts, lai atbalstītu prasījumu par prasītājai uzliktā naudas soda atcelšanu vai arī tā apmēra samazināšanu, īstenojot Vispārējās tiesas neierobežoto kompetenci, Vispārējā tiesa sākotnējā sprieduma 1647. punktā tostarp nosprieda, ka nekas Intel izvirzītajos iebildumos, argumentos un tiesiskajos un faktiskajos apstākļos neļauj secināt, ka tai uzliktā naudas soda apmērs būtu nesamērīgs. Proti, minētajā punktā Vispārējā tiesa secināja, ka šis naudas sods ir piemērots konkrētās lietas apstākļiem, un uzsvēra, ka tas ir daudz mazāks nekā Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzētā maksimālā 10 % robežvērtība.

58      Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 26. augustā, prasītāja iesniedza apelācijas sūdzību par sākotnējo spriedumu.

59      Savas apelācijas sūdzības atbalstam prasītāja izvirzīja sešus pamatus. Ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu Intel apgalvoja, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, jo tā neesot novērtējusi strīdīgās atlaides, ņemot vērā visus būtiskos apstākļus. Ar otro apelācijas sūdzības pamatu prasītāja norādīja uz tiesību kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, izvērtējot pārkāpuma konstatējumu attiecībā uz 2006. un 2007. gadu, tostarp attiecībā uz novērtējumu par strīdīgo atlaižu tirgus segumu šajos divos gados. Ar trešo apelācijas sūdzības pamatu prasītāja apgalvoja, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu attiecībā uz ekskluzivitātes atlaižu, ko Intel bija nolīgusi ar HP un Lenovo, juridisko kvalifikāciju. Ar ceturto apelācijas sūdzības pamatu tā norādīja, ka Vispārējā tiesa nepamatoti esot secinājusi, ka Komisija, rīkojoties saistībā ar D1 iztaujāšanu, nav pieļāvusi būtisku procesuālo noteikumu pārkāpumu, kas aizskartu Intel tiesības uz aizstāvību. Piektais apelācijas sūdzības pamats bija par to, ka Vispārējā tiesa kļūdaini esot piemērojusi kritērijus, kas attiecas uz Komisijas kompetenci attiecībā uz Intel un Lenovo starpā noslēgtajiem nolīgumiem saistībā ar 2006. un 2007. gadu. Visbeidzot ar sesto apelācijas sūdzības pamatu prasītāja lūdza Tiesu atcelt vai būtiski samazināt tai uzlikto naudas sodu saskaņā ar samērīguma principu, kā arī Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, atpakaļejoša spēka aizlieguma principu.

60      Komisija lūdza noraidīt apelācijas sūdzību. Savukārt ACT prasījums bija pilnībā apmierināt apelācijas sūdzību.

61      Tiesa ar 2017. gada 6. septembra spriedumu Intel/Komisija (C‑413/14 P, turpmāk tekstā – “apelācijas spriedums”, EU:C:2017:632), redakcijā ar labojumiem, atcēla sākotnējo spriedumu un nodeva lietu atpakaļ Vispārējai tiesai.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi pēc lietas nodošanas atpakaļ

62      Lieta tika nodota Vispārējās tiesas ceturtajai palātai paplašinātā sastāvā.

63      2017. gada 14., 15. un 16. novembrī attiecīgi ACT, prasītāja un Komisija saskaņā ar Reglamenta 217. panta 1. punktu iesniedza savus rakstveida apsvērumus par lietas izskatīšanu pēc tās nodošanas atpakaļ (turpmāk tekstā – “pamata apsvērumi”).

64      Prasītāja un Komisija lūdza nepaziņot personām, kas iestājušās lietā, dažus to attiecīgajos pamata apsvērumos iekļautos konfidenciālos elementus. Tās iesniedza šo dažādo procesuālo dokumentu nekonfidenciālo versiju. Tika paziņota tikai minēto procesuālo dokumentu nekonfidenciālā versija. Personas, kas iestājušās lietā, šajā sakarā neiesniedza nevienu iebildumu.

65      2018. gada 20. februārī ACT un 2018. gada 5. martā prasītāja, kā arī Komisija attiecīgi iesniedza papildu apsvērumus saskaņā ar Reglamenta 217. panta 3. punktu (turpmāk tekstā – “papildu apsvērumi”).

66      Prasītāja un Komisija lūdza nepaziņot personām, kas iestājušās lietā, dažus to attiecīgajos papildu apsvērumos iekļautos konfidenciālos elementus. Tās iesniedza kopīgo šo procesuālo dokumentu nekonfidenciālo versiju. Tika paziņota tikai minēto procesuālo dokumentu nekonfidenciālā versija. Personas, kas iestājušās lietā, šajā sakarā neiesniedza nevienu iebildumu.

67      Prasītāja, ko atbalsta ACT, savos apsvērumos lūdz Vispārējo tiesu:

–        pilnībā vai daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        pakārtoti, atcelt vai būtiski samazināt uzliktā naudas soda apmēru;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

68      Komisija savos apsvērumos būtībā lūdz Vispārējo tiesu prasību noraidīt.

69      2019. gada 7., 15. un 28. oktobra vēstulēs Intel un Komisija daļēji atteicās no konfidencialitātes tiesas sēdes noturēšanas un galīga nolēmuma pieņemšanas nolūkā ar nosacījumu, ka neviens konfidenciāls dokuments netiks paziņots personām, kas iestājušās lietā. Tās būtībā norādīja, ka visa lietas materiālos iekļautā informācija var tikt apspriesta atklātā tiesas sēdē ar diviem izņēmumiem, proti, ka Vispārējā tiesa atturas izpaust sīkāku informāciju par serveri [konfidenciāli] un rakstos minēto fizisko personu vārdus.

70      2020. gada 27. janvāra vēstulē ACT lūdza atļauju piedalīties tajā tiesas sēdes daļā, kurai saskaņā ar Vispārējās tiesas 2019. gada 10. decembra lēmumu bija jābūt slēgtai, ņemot vērā apspriežamās informācijas konfidencialitāti.

71      2020. gada 6. marta vēstulē UFC informēja Vispārējo tiesu, ka tā nepiedalīsies 2020. gada 10.–12. marta tiesas sēdē (turpmāk tekstā – “2020. gada tiesas sēde”).

72      2020. gada tiesas sēdē ceturtās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs atsaucās uz ACT 2020. gada 27. janvāra vēstuli, kurā pēdējā minētā lūdza atļauju piedalīties tiesas sēdē, kurai sākotnēji bija jābūt slēgtai. Ceturtās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs nolēma pievienot šo vēstuli lietas materiāliem. Tomēr, tā kā 2020. gada tiesas sēde tika rīkota kā atklāta tiesas sēde, viņš norādīja, ka uz ACT lūgumu vairs nav jāatbild. Turklāt viņš apstiprināja, ka fizisko personu vārdi netiks izpausti ne atklātā tiesas sēdē, ne galīgajā nolēmumā.

73      Pēc tiesneša B. Berkes [B. Berke] nāves 2021. gada 1. augustā trīs tiesneši, kas parakstījuši šo spriedumu, turpināja apspriedes saskaņā ar Reglamenta 22. pantu un 24. panta 1. punktu.

 Juridiskais pamatojums

 Par lietas dalībnieku argumentiem par strīda priekšmetu pēc lietas nodošanas atpakaļ

74      Sākumā ir jānorāda, ka savos saskaņā ar Reglamenta 217. panta 1. un 3. punktu iesniegtajos rakstveida apsvērumos prasītāja atteicās no prasības pamatiem, kas saistīti ar Komisijas kompetenci un procesuālo noteikumu pārkāpumiem un uz ko tātad vairs neattiecas strīds pēc lietas nodošanas atpakaļ.

75      Lietas dalībnieki nav vienisprātis par strīda tvērumu pēc lietas nodošanas atpakaļ, ciktāl runa ir par pārējiem prasības pamatiem.

76      Prasītāja, ko atbalsta ACT, būtībā apgalvo, ka, tā kā sākotnējais spriedums tika pilnībā atcelts, Vispārējai tiesai ir jāpasludina jauns spriedums, no jauna izskatot visus tās prasībā izvirzītos pamatus un argumentus, izņemot tos, no kuriem tā atteicās, ņemot vērā tiesisko regulējumu, ko apelācijas spriedumā aplūkoja Tiesa. Pirmkārt, tā piebilst, ka apelācijas spriedumā ir sniegts būtisks skaidrojums attiecībā uz ietvaru, kādā ir jāņem vērā faktiskie un ekonomiskie pierādījumi, un, otrkārt, ka tas, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats tika apmierināts, noteikti ietekmē šo pierādījumu un apstrīdētā lēmuma formulējuma vērtējumu.

77      Turpretim Komisija būtībā apgalvo, ka sākotnējā spriedumā iekļautie konstatējumi ir galīgi, ja tie nav saistīti ar tiesību kļūdu, ko konstatējusi Tiesa apelācijas spriedumā. Pēc tās domām, tas it īpaši esot attiecināms uz gadījumiem, kad Vispārējās tiesas konstatējumi netika apstrīdēti apelācijas tiesvedībā vai arī kad Tiesa ir noraidījusi sākotnējā spriedumā ietverto konstatējumu apstrīdēšanu. Tā piebilst, pirmkārt, ka no apelācijas sprieduma 147. un 149. punkta izriet, ka, izskatot lietu pēc tās nodošanas atpakaļ, Vispārējai tiesai ir jāizvērtē tikai atlaižu spēja ierobežot konkurenci, un, otrkārt, ka no apelācijas sprieduma 109., 137. un 138. punkta izriet, ka šī vērtējuma atskaites punkts ir fakta konstatējums – kas nav ticis apšaubīts – par to, ka strīdīgās atlaides ir lojalitātes atlaides. Pakārtoti Komisija arī apgalvo, ka, ja Vispārējā tiesa nolemtu no jauna izskatīt visus pamatus un argumentus, kurus prasītāja ir izvirzījusi savā prasībā, Vispārējai tiesai nebūtu nekāda pamata izdarīt secinājumus, kas atšķirtos no tiem, kas formulēti sākotnējā spriedumā par jautājumiem, kuri netika aplūkoti apelācijas tiesvedībā.

78      Tādējādi šajā lietā, pirmkārt, rodas jautājums par to, vai saistībā ar lietas nodošanu atpakaļ Vispārējai tiesai ir no jauna jāizskata visi prasītājas prasībā izvirzītie pamati un argumenti vai arī, kā to būtībā apgalvo Komisija, sākotnējā spriedumā iekļautos konstatējumus var uzskatīt par tādiem, kam ir res judicata spēks.

79      Atbilde uz šo jautājumu, kā to pamatoti apgalvoja prasītāja 2020. gada tiesas sēdē, ir rodama apelācijas sprieduma rezolutīvās daļas formulējumā.

80      Proti, ir jāatgādina, ka, pēc tam, kad Tiesa atcēla nolēmumu un nodeva lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, tā saskaņā ar Reglamenta 215. pantu pieņem lietu izskatīšanai atbilstoši Tiesas spriedumam un tai ir vēlreiz jāspriež par visiem atcelšanas pamatiem, kurus bija izvirzījis prasītājs, izņemot tos rezolutīvās daļas elementus, ko Tiesa nav atcēlusi, kā arī apsvērumus, kuri veido minēto elementu nepieciešamo pamatu, šos elementus uzskatot par tādiem, kuriem ir res judicata spēks (spriedums, 2011. gada 14. septembris, Marcuccio/Komisija, T‑236/02, EU:T:2011:465, 83. punkts).

81      Šai ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar apelācijas sprieduma rezolutīvās daļas 1. punktu sākotnējais spriedums ir atcelts pilnībā, jo tajā ir paredzēts “atcelt” šo spriedumu.

82      No tā izriet, ka Vispārējai tiesai, kā to apgalvo prasītāja un ACT, šajā lietā no jauna ir jālemj par visiem pamatiem un argumentiem, kurus lietas dalībnieki izvirzīja pirmajā instancē, izņemot šā sprieduma 74. punktā minētos, kuri attiecas uz Komisijas kompetenci un procesuālo noteikumu pārkāpumiem un no kuriem prasītāja ir skaidri atteikusies.

83      Otrkārt, saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. pantu, ja apelācija ir pamatota un ja lietu nodod atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par lietu, tai ir saistoši Tiesas lēmumi par tiesību jautājumiem. Tādējādi, kā to norādīja Komisija un kā to būtībā uzsvēra ACT 2020. gada tiesas sēdē, tiesai, kas atkārtoti izskata lietu, nekas principā neliedz sniegt tādu pašu vērtējumu, kādu sniegusi pirmās instances tiesa, attiecībā uz pamatiem un argumentiem, kas nav tikuši izvērtēti apelācijas sprieduma motīvu daļā. Proti, šajā gadījumā nav “Tiesas lēmum[u] par tiesību jautājumiem” Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta otrās daļas izpratnē, kas būtu saistoši tiesai, kas atkārtoti izskata lietu (spriedums, 2011. gada 14. septembris, Marcuccio/Komisija, T‑236/02, EU:T:2011:465, 86. punkts).

84      Šajā lietā ir jākonstatē, ka vienīgā kļūda, ar kuru pamatota sākotnējā sprieduma atcelšana, ir tā, ka “Vispārējā tiesa – veicot analīzi attiecībā uz strīdīgo atlaižu spēju ierobežot konkurenci – kļūdaini neņēma vērā Intel argumentāciju, kurā bija norādīts uz iespējamajām kļūdām, ko Komisija esot pieļāvusi saistībā ar [TEK] testu” (apelācijas sprieduma 147. punkts).

85      No tā izriet, ka, piemērojot šā sprieduma 80. un 83. punktā minēto judikatūru, Vispārējai tiesai, izskatot lietu pēc tās nodošanas atpakaļ, ir jāizvērtē strīdīgo atlaižu spēja ierobežot konkurenci, ņemot vērā, pirmkārt, apelācijas sprieduma 133. un 141. punktā sniegtos precizējumus, kas attiecas uz 1979. gada 13. februāra spriedumā HoffmannLa Roche/Komisija (85/76, EU:C:1979:36) noteiktajiem principiem, un, otrkārt, lietas dalībnieku pamata un papildu apsvērumus par secinājumiem, kas jāizdara no šiem precizējumiem. Tādēļ, lai gan Vispārējai tiesai ir jāizvērtē Intel argumenti, kas izvirzīti, lai pierādītu, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdas savā TEK analīzē, pārējā daļā, veicot pārbaudi, Vispārējā tiesa var pārņemt visus konstatējumus, kas netika apstrīdēti apelācijas tiesvedībā, vai katrā ziņā konstatējumus, kas attiecas uz “tiesību jautājumiem, kuri nav atrisināti” apelācijas spriedumā.

86      Tas it īpaši ir attiecināms uz konstatējumiem par tā saukto klaju ierobežojumu prakses juridisko kvalifikāciju sākotnējā sprieduma II daļas “Par prasījumiem atcelt apstrīdēto lēmumu” A punkta “Horizontālie jautājumi attiecībā uz Komisijas sniegtajiem juridiskajiem vērtējumiem” 3. apakšpunktā “Par rīcības, kas apzīmēta kā “klaji ierobežojumi”, juridisko kvalifikāciju” (minētā sprieduma 198.–220. punkts), kā arī par klajiem ierobežojumiem un ekskluzivitātes atlaižu esamību sākotnējā sprieduma tās pašas II daļas D punktā “Kļūdas vērtējumā saistībā ar rīcību attiecībā uz dažādiem OEM un MSH” (minētā sprieduma 437.–1522. punkts).

87      Intel un ACT savos pamata apsvērumos attiecībā uz konstatējumiem par klajiem ierobežojumiem apgalvo, ka no apelācijas sprieduma izrietot, ka Komisijai, piemērojot apelācijas sprieduma 139. punktā uzskaitītos elementus un TEK testu, apstrīdētajā lēmumā bija jāpārbauda, vai klaji ierobežojumi varēja radīt prasītājai pārmesto izstumšanas iedarbību. ACT piebilst, ka klaji ierobežojumi galu galā ir ekskluzivitātes atlaižu vai maksājuma veids un ka tiesiskās drošības princips liek nenošķirt šos divus cenu noteikšanas prakses veidus.

88      Sākumā ir jāuzsver, ka no apstrīdētā lēmuma 1641. un nākamajiem apsvērumiem izriet, ka Intel darbības attiecībā pret Acer, HP un Lenovo, kas tika kvalificētas kā klaji ierobežojumi, ir nošķirtas no citām Intel darbībām, uz kurām savukārt attiecas apstrīdētajā lēmumā veiktais TEK tests. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka šīs nošķiršanas pamatā ir tas, ka klaji ierobežojumi ir balstīti uz diviem pīlāriem, no kuriem otrais pīlārs tos atšķir no pārējām apstrīdētajā lēmumā aplūkotajām Intel darbībām. Proti, papildus tam, ka Intel piedāvāja atlaides vai maksājumus attiecīgajiem OEM (attiecīgi HP, Acer un Lenovo), tiem apmaiņā pret minētajiem maksājumiem tika prasīts atturēties no konkrētas rīcības, proti, atcelt vai kādā veidā ierobežot noteiktu ar AMD ražotajiem CPU aprīkotu izstrādājumu tirdzniecību.

89      Konkrētāk, kā šo praksi aprakstīja Vispārējā tiesa sākotnējā sprieduma 198. punktā, Intel piešķīra maksājumus ar šādiem nosacījumiem:

–        pirmkārt, HP savi galddatori, kas aprīkoti ar AMD ražotajiem CPU x86 un paredzēti uzņēmumiem, drīzāk bija jāvirza maziem un vidējiem uzņēmumiem un valsts pārvaldes, izglītības un medicīnas sektoram, nevis lieliem uzņēmumiem;

–        otrkārt, HP bija jāaizliedz saviem izplatīšanas partneriem veidot galddatoru, kas aprīkoti ar AMD ražotajiem CPU x86 un paredzēti uzņēmumiem, krājumus, lai šie datori klientiem būtu pieejami tikai tad, ja tie šos datorus pasūta no HP vai nu tieši, vai arī ar HP izplatīšanas partneru, kas pilda tirdzniecības aģentu funkcijas, starpniecību;

–        treškārt, Acer, HP un Lenovo bija jāatliek vai jāatceļ ar AMD ražotajiem CPU aprīkotu datoru laišana tirgū.

90      Ņemot vērā iepriekš minēto, Vispārējā tiesa vispirms konstatē, ka nekas apelācijas spriedumā neļauj uzskatīt, ka Tiesa būtu nospriedusi, ka apelācijas sprieduma 138. un nākamajos punktos definētā metode būtu jāpiemēro arī klajiem ierobežojumiem. Tāpat no minētā sprieduma nekādā veidā neizriet, ka Tiesa būtu pieprasījusi veikt TEK testu attiecībā uz klajiem ierobežojumiem, kā to pirmajā instancē apgalvoja prasītāja. Lai gan šie prakses veidi tika nošķirti gan apstrīdētajā Komisijas lēmumā, gan Vispārējās tiesas sākotnējā spriedumā, ir jākonstatē, ka apelācijas spriedumā tie netiek izvērtēti paši par sevi, bet ir vienkārši minēti tā 11. un 15. punktā, kuros izklāstīta tiesvedības priekšvēsture un sniegts tiesvedības Vispārējā tiesā kopsavilkums, neveicot nekādu citu novērtējumu.

91      Kā pamatoti norāda Komisija, veids, kādā Tiesa, pirmkārt, rezumēja pirmo apelācijas sūdzības pamatu un, otrkārt, pamatoja savu vērtējumu sava sprieduma 137. un nākamajos punktos, apstiprina tēzi, ka tā nekādā veidā nevērtēja attiecīgos klajos ierobežojumus. Proti, no minētajiem punktiem nepārprotami izriet, ka Tiesa tajos vērtēja tikai lojalitātes atlaides 1979. gada 13. februāra sprieduma HoffmannLa Roche/Komisija (85/76, EU:C:1979:36) izpratnē.

92      Tas it īpaši kļūst acīmredzami, lasot apelācijas sprieduma 141. punktu, kurā precizēts, ka, “ja lēmumā, ar kuru konstatēts atlaižu sistēmas ļaunprātīgs raksturs, Komisija veic šādu [TEK] analīzi, Vispārējai tiesai ir jāizvērtē visi prasītāja argumenti, ar kuriem apšaubīta to konstatējumu pamatotība, ko izdarījusi Komisija attiecībā uz konkrētas atlaižu sistēmas izstumšanas spēju”. Proti, tā kā Komisija nekādā veidā nav veikusi TEK analīzi attiecībā uz klajiem ierobežojumiem un tā kā Vispārējā tiesa būtībā apstiprināja šo pieeju sākotnējā sprieduma 198.–220. punktā, nav nekādu šaubu, ka Tiesas mērķis bija veikt “juridisku pārbaudi”, kas piemērojama attiecīgi OEM un MSH piešķirtajām atlaidēm un maksājumiem, nevis klajiem ierobežojumiem.

93      Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo Intel un ACT, no apelācijas sprieduma neizriet, ka klajiem ierobežojumiem, lai noteiktu to ļaunprātīgo raksturu, būtu jāpiemēro tādi paši principi kā strīdīgajām atlaidēm.

94      Turpinājumā, pretēji tam, ko apgalvo ACT, Komisijas konstatētos klajos ierobežojumus raksturo tas, ka [attiecīgā] prakse ir balstīta uz diviem pīlāriem, no kuriem otrais pīlārs atšķiras no citām apstrīdētajā lēmumā minētajām Intel darbībām, kā tas izklāstīts šā sprieduma 88. punktā. Tādējādi tiesiskās drošības principam nav pretrunā tas, ka attiecībā uz nosacījuma atlaidēm un klajiem ierobežojumiem tiek veiktas atšķirīgas juridiskas pārbaudes, pamatojoties uz to, ka kompetentās iestādes un tiesas nevarētu konsekventi nošķirt šos divus rīcības veidus.

95      Visbeidzot savos pamata un papildu apsvērumos Intel un ACT neizvirza nevienu argumentu, kas pierādītu, ka atsevišķi sākotnējā spriedumā izskatītie faktiskie apstākļi, kas attiecās uz klajiem ierobežojumiem, būtu jāpārbauda pēc lietas nodošanas atpakaļ.

96      Šajos apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka tai ir jāpārņem sākotnējā sprieduma 198.–220., 799.–873., 1043.–1144., 1222.–1361. un 1371. punktā ietvertie konstatējumi tikai tiktāl, ciktāl tie attiecas uz klajiem ierobežojumiem un to prettiesiskumu no LESD 102. panta skatpunkta.

97      Vispārējā tiesa arī uzskata, ka tai ir jāpārņem sākotnējā sprieduma II daļas D punktā iekļautie vērtējumi par strīdīgo atlaižu kā “ekskluzivitātes atlaižu” kvalifikāciju. Pirmkārt, tie netika izskatīti apelācijas sprieduma motīvu daļā un tādējādi tos nevar uzskatīt par tiesību jautājumiem, par kuriem ir pieņemts Tiesas lēmums Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta otrās daļas izpratnē. Otrkārt, ir jākonstatē, kā to 2020. gada tiesas sēdē apgalvoja Komisija, ka prasītāja nav izvirzījusi nevienu argumentu, kas pierādītu, ka būtu jāizskata no jauna daži faktiskie apstākļi, kas sākotnējā spriedumā tikuši izvērtēti, lai strīdīgās atlaides kvalificētu kā “ekskluzivitātes atlaides”, it īpaši pēc tam, kad apelācijas spriedumā tika sniegti precizējumi par 1979. gada 13. februāra spriedumā HoffmannLa Roche/Komisija (85/76, EU:C:1979:36) noteiktajiem principiem.

98      Šajos apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka tai ir jāpārņem sākotnējā sprieduma II daļas D punktā minētie apsvērumi, saskaņā ar kuriem Komisija apstrīdētajā lēmumā pierādīja, ka, pirmkārt, prasītāja bija devusi signālu Dell, ka no 2002. gada decembra līdz 2005. gada decembrim saskaņā ar konkurences saskaņošanas programmu (Meet Competition Programme) nolīgto atlaižu līmenis bija pakļauts ekskluzivitātes nosacījumam (sākotnējā sprieduma 444.‑584. punkts), otrkārt, divi līgumi, kurus noslēdza prasītāja un HP laikposmā no 2002. gada novembra līdz 2005. gada maijam (turpmāk tekstā – “HPA līgumi”), attiecās uz ekskluzivitātes atlaidēm (sākotnējā sprieduma 673.–798. punkts), treškārt, prasītāja piešķīra ekskluzivitātes atlaides NEC laikposmā no 2002. gada oktobra līdz 2005. gada novembrim (sākotnējā sprieduma 900.–1018. punkts), ceturtkārt, prasītāja un Lenovo 2007. gadā parakstīja paziņojumu par nodomu – Memorandum of Understanding (turpmāk tekstā – “2007. gada MoU”) –, kurā bija paredzēts nerakstīts ekskluzivitātes nosacījums (sākotnējā sprieduma 1045.–1208. punkts), un, piektkārt, laikposmā no 2002. gada oktobra līdz 2007. gada decembrim prasītāja piešķīra MSH maksājumus, kuru līmenis bija atkarīgs no fakta, ka MSH pārdod tikai ar Intel ražotajiem CPU aprīkotus datorus (sākotnējā sprieduma 1372.–1502. punkts).

99      Jāpiebilst, ka šī sprieduma 98. punktā minētie apsvērumi tiek pārņemti, neskarot divus precizējumus.

100    Vispirms šā sprieduma 98. punktā minētie apsvērumi, saskaņā ar kuriem Komisijai nebija skaitliski precīzi jānosaka to atlaižu daļa, kas bija atlīdzība par ekskluzivitāti (sākotnējā sprieduma 453., 538., 916. un 1500. punkts), ir spēkā tikai tiktāl, ciktāl tie ir izvirzīti, lai pamatotu strīdīgo atlaižu kā “ekskluzivitātes atlaižu” kvalifikāciju.

101    Turpinājumā, tā kā Vispārējai tiesai bija saistošs tiesību jautājums, ko apelācijas spriedumā atrisināja Tiesa un kas ir izklāstīts šā sprieduma 84. punktā, tā pārņem šā sprieduma 98. punktā minētos apsvērumus, izņemot tos, no kuriem izriet, pirmkārt, ka TEK tests nebija jāpiemēro, vērtējot strīdīgo atlaižu spēju ierobežot konkurenci, un, otrkārt, ka strīdīgo atlaižu kā ekskluzivitātes atlaižu kvalifikācija bija pietiekama, lai kvalificētu tās arī kā ļaunprātīgas saskaņā ar LESD 102. pantu.

102    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāuzskata, atbildot uz lietas dalībnieku argumentiem, ka strīds būtībā attiecas uz Vispārējās tiesas vērtējumu par strīdīgo atlaižu spēju ierobežot konkurenci, ņemot vērā, pirmkārt, precizējumus par 1979. gada 13. februāra spriedumā HoffmannLa Roche/Komisija (85/76, EU:C:1979:36) noteiktajiem principiem, kas iekļauti apelācijas sprieduma 133. un nākamajos punktos, un, otrkārt, lietas dalībnieku apsvērumus attiecībā uz secinājumiem, kas jāizdara no šiem precizējumiem.

 Par Komisijas argumentiem attiecībā uz dažu prasītājas un ACT pamata apsvērumos iekļauto argumentu pieņemamību

103    Komisija savos papildu apsvērumos apgalvo, ka prasītājas pamata apsvērumi lielā mērā ir nepieņemami vai vismaz tiem nav nozīmes. Pēc tās domām, saskaņā ar Reglamenta 217. pantu formulēto apsvērumu patiesā funkcija ir komentēt sekas, kādas būs apelācijas spriedumam saistībā ar lietas nodošanu atpakaļ. Taču, tā kā apelācijas spriedumā ir nospriests, ka Intel izvirzīto argumentu par TEK testu neizskatīšana bija kļūda, bet netika izdarīts secinājums par apstrīdētajā lēmumā minētā TEK testa pamatotību, apelācijas spriedumā nekas neattaisnojot to, ka prasītāja lielākajā daļā no tās apsvērumiem ir atkārtojusi tās izvirzītos argumentus par TEK testu.

104    Komisija arī apgalvo, ka apelācijas spriedums nav jauns elements, kas attaisnotu iespēju prasītājai grozīt vai paplašināt iebildumus, kas izvirzīti tiesvedībā, kurā pasludināts sākotnējais spriedums, un šajā ziņā apgalvo, ka daži prasītājas vai ACT pamata apsvērumos minētie argumenti ir nepieņemami.

105    Šai ziņā ir jāatgādina pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru atbilstoši Reglamenta 76. panta 1. punkta d) apakšpunktam prasītājam pieteikumā par lietas ierosināšanu ir pienākums norādīt strīda priekšmetu un minēt izvirzītos prasījumus (skat. spriedumu, 2009. gada 20. maijs, VIP Car Solutions/Parlaments, T‑89/07, EU:T:2009:163, 110. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt saskaņā ar Reglamenta 84. panta 1. punktu, kurš ir piemērojams saskaņā ar šī paša reglamenta 218. pantu gadījumā, ja Vispārējai tiesai – kā tas ir konkrētajā gadījumā – lieta ir jāizskata saskaņā ar Tiesas spriedumu, ar kuru lieta nodota atpakaļ, tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesību vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. Lai arī ar minētā reglamenta 84. panta 2. punktu konkrētos apstākļos ir atļauta jaunu pamatu izvirzīšana tiesvedības laikā, šo tiesību normu nekādā gadījumā nevar interpretēt tādējādi, ka prasītāja drīkst iesniegt Savienības tiesai jaunus prasījumus un tādējādi grozīt strīda priekšmetu vai prasības būtību (spriedumi, 2009. gada 20. maijs, VIP Car Solutions/Parlaments, T‑89/07, EU:T:2009:163, 110. punkts, un 2012. gada 13. jūnijs, Insula/Komisija, T‑246/09, nav publicēts, EU:T:2012:287, 100. un 103. punkts).

106    No tā izriet, ka pēc Tiesas sprieduma par lietas nodošanu atpakaļ pasludināšanas lietas dalībnieki principā nevar izvirzīt tādus pamatus, kas nebija izvirzīti tiesvedībā, kuras rezultātā tika taisīts Tiesas atceltais Vispārējās tiesas spriedums (spriedums, 2008. gada 1. jūlijs, Chronopost un La Poste/UFEX u.c., C‑341/06 P un C‑342/06 P, EU:C:2008:375, 71. punkts). Tikai pamats, ar kuru tiek izvērsts kāds sākotnēji pieteikumā par lietas ierosināšanu tieši vai netieši norādītais pamats un kas ir cieši ar to saistīts, ir jāatzīst par pieņemamu (spriedums, 2020. gada 11. marts, Komisija/Gmina Miasto Gdynia un Port Lotniczy Gdynia Kosakowo, C‑56/18 P, EU:C:2020:192, 66. punkts).

107    Turklāt ir jāatgādina, ka pieņemami ir tikai tie personas, kas iestājas lietā, argumenti, kuri iekļaujas pušu prasījumu un pamatu noteiktajās robežās (spriedums, 2020. gada 4. februāris, Uniwersytet Wrocławski un Polija/REA, C‑515/17 P un C‑561/17 P, EU:C:2020:73, 51. punkts).

108    Šajā lietā prasības lietā T‑286/09 robežas tika noteiktas ar prasības pieteikumu, kas minēts šā sprieduma 36. punktā.

109    Šajā ziņā ir jānorāda, ka prasītāja prasības pieteikumā apgalvoja, ka, piemērojot TEK testu, Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pieļāvusi virkni “acīmredzamu kļūdu”, un pēc tam sīki izklāstīja savus apgalvojumus par minētajām kļūdām saistībā ar attiecīgi Dell, Lenovo, HP, NEC un MSH piešķirtajām atlaidēm un maksājumiem. Tādējādi Reglamenta 84. panta 1. punktam nav pretrunā tas, ka prasītāja lielākajā daļā no saviem pamata apsvērumiem atkārto prasības pieteikumā izvirzītos argumentus par TEK testu vai pat izvērš minētos argumentus. Proti, šādu praksi nevar pielīdzināt jaunu pamatu izvirzīšanai tiesvedības laikā.

110    Šajos apstākļos ir jānoraida Komisijas arguments, kurš balstīts uz Reglamenta 217. pantu un saskaņā ar kuru prasītājas pamata apsvērumi lielā mērā esot nepieņemami vai vismaz tiem neesot nozīmes.

111    Savukārt Komisija pamatoti apgalvo, ka, lai gan saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. pantu Vispārējai tiesai ir saistoša tiesību interpretācija, kas sniegta apelācijas spriedumā, Vispārējai tiesai ir saistoši arī pamati, kurus prasītāja ir izvirzījusi prasības pieteikumā, un ka apelācija pati par sevi nav jauns elements, kas pamatotu Intel pret apstrīdēto lēmumu izvirzīto iebildumu grozīšanu vai paplašināšanu. Turklāt Komisija pamatoti apgalvo, ka pēc lietas nodošanas atpakaļ ACT nevar izvirzīt tādus argumentus prasītājas atbalstam, kas neatbilst pamatiem, kurus prasītāja izvirzījusi prasības pieteikumā.

112    Komisijas apgalvojumi, ka ar dažiem prasītājas pamata apsvērumos vai ACT pamata apsvērumos minētajiem argumentiem esot grozīti vai paplašināti iebildumi, kas tikuši izvirzīti tiesvedībā, kurā pasludināts sākotnējais spriedums, tiks izskatīti šā sprieduma turpinājumā, ja tas būs nepieciešams šīs lietas iztiesāšanai (skat. it īpaši šā sprieduma 401. un 506. punktu).

 Par lietas būtību

 Par prasījumiem atcelt apstrīdēto lēmumu

113    Prasītāja, ko atbalsta ACT, apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, jo, pirmkārt, tas esot balstīts uz kļūdainu juridisko vērtējumu, otrkārt, tajā neesot pienācīgi izvērtēti un ņemti vērā apelācijas sprieduma 139. punktā minētie kritēriji un, treškārt, tajā esot iekļauta TEK analīze, kurā ir pieļautas daudzas kļūdas.

114    Savukārt Komisija būtībā apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir jāatstāj negrozīts kopumā, jo, pirmkārt, tas atbilstot apelācijas spriedumā pieņemtajai pieejai, otrkārt, tajā esot ņemti vērā visi minētā sprieduma 139. punktā norādītie kritēriji un, treškārt, TEK analīzē neesot pieļautas nekādas kļūdas.

115    Kā precizēts šā sprieduma 102. punktā, Vispārējai tiesai atbilstoši apelācijas spriedumam šajā lietā ir jāpārbauda, vai pamati un argumenti, kurus prasītāja izvirzījusi, lai noliegtu strīdīgo atlaižu spēju ierobežot konkurenci, ir pamatoti. Šajā nolūkā vispirms ir jāatgādina metode, kuru noteikusi Tiesa, lai izvērtētu to, vai tādas atlaides kā šajā lietā aplūkotās var ierobežot konkurenci, un pēc tam no tā ir jāizsecina galvenās atziņas.

I.      Par metodi, kuru noteikusi Tiesa, lai izvērtētu atlaižu sistēmas spēju ierobežot konkurenci

116    Pirmām kārtām, Tiesa apelācijas sprieduma 133.–137. punktā atgādināja LESD 102. panta būtību un mērķi. It īpaši atsaucoties uz 2012. gada 27. marta spriedumu Post Danmark (C‑209/10, EU:C:2012:172), Tiesa būtībā uzsvēra, ka uz sniegumu balstīta konkurence var izraisīt mazāk efektīvu konkurentu izzušanu no tirgus (apelācijas sprieduma 134. punkts), vienlaikus atgādinot dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma īpašo atbildību par to, lai tas nekaitētu efektīvai un nekropļotai konkurencei (apelācijas sprieduma 135. punkts). Turklāt tā uzsvēra, ka ne katra cenu konkurence var tikt uzskatīta par leģitīmu (apelācijas sprieduma 136. punkts).

117    Otrām kārtām, apelācijas sprieduma 137. punktā Tiesa atgādināja savu pastāvīgo judikatūru, kas izstrādāta 1979. gada 13. februāra spriedumā HoffmannLa Roche/Komisija (85/76, EU:C:1979:36) (turpmāk tekstā – “judikatūra HoffmannLa Roche”), saskaņā ar kuru lojalitātes atlaides būtībā nozīmē dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu LESD 102. panta izpratnē.

118    Trešām kārtām, Tiesa apelācijas sprieduma 138. punktā tomēr nosprieda, ka judikatūra HoffmannLa Roche ir jāprecizē gadījumā, ja dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums “administratīvā procesa laikā sniedz pierādījumus par to, ka tā rīcība nevarēja ierobežot konkurenci un it īpaši radīt pārmesto izstumšanas iedarbību”.

119    Šajā gadījumā Tiesa apelācijas sprieduma 139. punktā norādīja, kādi kritēriji ir jāņem vērā, lai konstatētu LESD 102. panta pārkāpumu. Pēc Tiesas domām, Komisijai ne tikai ir jāanalizē, pirmkārt, uzņēmuma dominējošā stāvokļa konkrētajā tirgū nozīmīgums, otrkārt, strīdīgās darbības tirgus seguma likme, treškārt, attiecīgo atlaižu piešķiršanas nosacījumi un kārtība un ceturtkārt, to ilgums un apmērs, bet tai ir jāizvērtē arī tādas iespējamās stratēģijas esamība, kas būtu vērsta uz vismaz tikpat efektīvu konkurentu izstumšanu.

120    Ceturtām kārtām, Tiesa apelācijas sprieduma 141. punktā nosprieda, ka, “ja [, kā tas ir konkrētajā gadījumā,] lēmumā, ar kuru konstatēts atlaižu sistēmas ļaunprātīgs raksturs, Komisija veic [izstumšanas spējas analīzi], Vispārējai tiesai ir jāizvērtē visi prasītāja argumenti, ar kuriem apšaubīta to konstatējumu pamatotība, ko izdarījusi Komisija attiecībā uz konkrētas atlaižu sistēmas izstumšanas spēju”.

121    Piektām kārtām, Tiesa apelācijas sprieduma 142. punktā norādīja, ka, lai gan apstrīdētajā lēmumā Komisija uzsvērusi, ka “[strīdīgajām] atlaidēm jau pēc to rakstura piemīt spēja ierobežot konkurenci un ka līdz ar to, lai konstatētu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, nav nepieciešams veikt visu konkrētās lietas apstākļu analīzi un it īpaši [TEK] testu (skat. it īpaši minētā lēmuma 925. un 1760. apsvērumu), tomēr ir veikusi šo apstākļu padziļinātu pārbaudi, šī lēmuma 1002.–1576. apsvērumā ļoti detalizēti izklāstot savu analīzi [TEK] testa ietvaros, proti, analīzi, kas tai minētā lēmuma 1574. un 1575. apsvērumā lika konstatēt, ka tikpat efektīvam konkurentam būtu nācies noteikt cenas, kuras nebūtu dzīvotspējīgas, un ka līdz ar to konkrētā atlaižu prakse var radīt šāda konkurenta izstumšanas sekas”.

122    Šī iemesla dēļ apelācijas sprieduma 143. un 144. punktā Tiesa secināja, ka, tā kā TEK testam ir bijusi reāla nozīme Komisijas vērtējumā attiecībā uz strīdīgo atlaižu prakses spēju radīt tikpat efektīvu konkurentu izstumšanas sekas, Vispārējai tiesai bija jāpārbauda visi Intel izvirzītie argumenti attiecībā uz apstrīdētajā lēmumā Komisijas piemēroto TEK testu, bet tā to nav izdarījusi.

II.    Par principiem, kas izriet no apelācijas sprieduma

123    Tāpat kā to dara lietas dalībnieki, ir jānorāda, ka apelācijas spriedumā ir precizēta judikatūra HoffmannLa Roche, no kuras var gūt trīs atziņas.

124    Pirmkārt, no apelācijas sprieduma 137. un 138. punkta izriet, ka, lai arī atlaižu sistēmu, ko iedibinājis tirgū dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums, var kvalificēt kā konkurences ierobežojumu, jo, ņemot vērā tās būtību, var prezumēt tās konkurenci ierobežojošas sekas, tomēr šajā ziņā tā ir vienkārša prezumpcija, nevis LESD 102. panta pārkāpums per se, kas atbrīvotu Komisiju no pienākuma pārbaudīt tās sekas visos gadījumos.

125    Otrkārt, Tiesa nosprieda, ka, ja dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums “administratīvā procesa laikā sniedz pierādījumus par to, ka tā rīcība nevarēja ierobežot konkurenci un it īpaši radīt [tai] pārmesto izstumšanas iedarbību”, Komisijai ir jāizvērtē atlaižu sistēmas izstumšanas spēja, piemērojot piecus kritērijus, kas minēti apelācijas sprieduma 139. punktā (skat. šā sprieduma 119. punktu). Ņemot vērā apelācijas sprieduma 139. punkta formulējumu, lai novērtētu tādas atlaižu sistēmas izstumšanas spēju kā šajā lietā aplūkotā, Komisijai vismaz ir jāizvērtē šie pieci kritēriji.

126    Visbeidzot, treškārt, ir jāuzsver, ka, lai gan Tiesa nenosprieda, ka TEK tests ir obligāti jāveic, lai pārbaudītu ikvienas atlaižu sistēmas izstumšanas spēju, no apelācijas sprieduma būtībā izriet, ka, ja Komisija ir veikusi TEK testu, tad tas ir viens no elementiem, kas tai ir jāņem vērā, vērtējot atlaižu sistēmas spēju ierobežot konkurenci.

127    Ņemot vērā šīs atziņas un Tiesas noteikto metodi, Vispārējā tiesa izvērtēs argumentus un pamatus, ko prasītāja izvirzījusi, lai apstrīdētu strīdīgo atlaižu spēju ierobežot konkurenci, un sākumā tā aplūkos tāda prasītājas un ACT argumenta pamatotības novērtējumu, saskaņā ar kuru apstrīdētais lēmums būtībā esot balstīts uz kļūdainu juridisko vērtējumu, kas pats par sevi var būtu pamats šī lēmuma atcelšanai.

III. Par prasītājas un ACT izvirzīto argumentu pamatotību

A.      Par argumentu, saskaņā ar kuru apstrīdētais lēmums esot balstīts uz kļūdainu juridisko vērtējumu

128    Pirmkārt, tāpat kā pirmajā instancē prasītāja un ACT apgalvo, ka Komisija esot balstījusies uz juridisko vērtējumu, kurā ir pieļauta būtiska kļūda, kas ietekmē apstrīdēto lēmumu kopumā, un šīs kļūdas vien dēļ tas būtu jāatceļ.

129    Pēc prasītājas un ACT domām, pārkāpuma konstatējumu apstrīdētajā lēmumā var atstāt spēkā tikai tad, ja ir iespējams pierādīt, ka tas ir balstīts uz apelācijas sprieduma 138. un 139. punktā aprakstītajai atbilstošu juridisko analīzi. Taču, pēc to domām, neesot nekādu šaubu, ka šajā lietā tas tā nav. Proti, tā vietā, lai judikatūru HoffmannLa Roche interpretētu tādējādi, ka ar to ir radīta vienkārša prettiesiskuma prezumpcija, Komisija tikai konstatējot, ka strīdīgās atlaides pēc būtības bija ļaunprātīgas un ka tāpēc tās nebija jāizvērtē un a fortiori jāņem vērā to izstumšanas spēja, lai konstatētu to ļaunprātīgo raksturu.

130    Otrkārt, ACT būtībā piebilst, ka, lai gan apstrīdētajā lēmumā bija iekļauti konstatējumi par strīdīgo atlaižu spēju ierobežot konkurenci, šādi papildu konstatējumi nekādā ziņā nebija daļa no juridiskā vērtējuma, kas tiktu veikts, lai secinātu, ka šīs atlaides bija ļaunprātīgas un nebija saderīgas ar LESD 102. pantu. Turklāt tā norāda, ka Komisija ir uzskatījusi, ka tādiem kritērijiem kā tirgus segums, atlaižu ilgums un apmērs nebija nozīmes, lai konstatētu ļaunprātīgas izmantošanas esamību, apstiprinot, ka tie netika ņemti vērā šajā nolūkā. Ja ņemtu vērā apelācijas spriedumā definēto metodi, ar to pietiktu, lai uzskatītu, ka apstrīdētajā lēmumā veiktajā novērtējumā ir pieļauta kļūda, kas pamato tā atcelšanu.

131    Komisija apstrīd tāda argumenta pamatotību, saskaņā ar kuru apstrīdētais lēmums esot balstīts uz kļūdainu juridisko vērtējumu, kas pats par sevi varētu būt pamats minētā lēmuma atcelšanai.

132    2020. gada tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, Komisija būtībā uzsvēra, ka apstrīdētais lēmums galvenokārt ir balstīts uz judikatūras HoffmanLa Roche klasisku interpretāciju. Tādēļ savos procesuālajos rakstos, kas iesniegti pirmajā instancē, tā esot apgalvojusi, ka apstrīdētais lēmums nebija jāpamato ar TEK testu, jo tam nebija nozīmes. Tā tomēr uzsvēra, ka apelācijas sprieduma 143. punktā Tiesa bija norādījusi, ka TEK testam ir bijusi reāla nozīme tās novērtējumā par attiecīgās atlaižu prakses spēju radīt tikpat efektīvu konkurentu izstumšanas iedarbību, un tas atbilda apstrīdētā lēmuma 925. apsvērumam. Visbeidzot Komisija būtībā norādīja, ka, lai arī apstrīdētajā lēmumā tā nav galvenokārt balstījusies uz TEK testu, šis tests tika veikts papildu kārtā un ļāva pierādīt, ka strīdīgās atlaides varēja radīt pret konkurenci vērstu izstumšanu.

133    Šajā ziņā vispirms ir jāuzsver, ka izskatāmajā lietā nav strīda par to, ka prasītāja administratīvajā procesā sniedza pierādījumus tam, ka tās rīcība nevarēja ierobežot konkurenci un it īpaši radīt tai pārmesto izstumšanas iedarbību, kā rezultātā, kā izriet no apelācijas sprieduma 138. un 139. punkta, Komisijai ir radies pienākums novērtēt atlaižu sistēmas izstumšanas spēju. Turklāt ir jākonstatē, ka it īpaši no apstrīdētā lēmuma 920.–926., 950., 972., 981., 989., 1000. un 1001. apsvēruma, kā arī no paskaidrojumiem, ko Komisija sniegusi savos procesuālajos rakstos pirmajā instancē un 2020. gada tiesas sēdē, izriet, ka, ņemot vērā principus, kas izriet no 1979. gada 13. februāra sprieduma HoffmannLa Roche/Komisija (85/76, EU:C:1979:36), Komisija neuzskatīja par nepieciešamu pierādīt strīdīgo atlaižu izstumšanas spēju, lai konstatētu LESD 102. panta pārkāpumu, jo šīs atlaides pēc būtības bija vērstas pret konkurenci.

134    Pirmkārt, runājot par iepriekš minētajiem apstrīdētā lēmuma apsvērumiem, kas visi ir ietverti šī lēmuma daļā, kurā aplūkoti atlaižu nosacīts raksturs un kura ir ievietota pirms TEK analīzes, it īpaši apstrīdētā lēmuma 923. apsvērumā Komisija norādīja, ka “pretēji tam, ko apgalvo Intel, pierādījumi par faktisku izstumšanu nav [..] jāsniedz” un ka “turklāt [LESD 102.] panta pārkāpums var izrietēt arī no dominējošā uzņēmuma piekoptās prakses pretkonkurences mērķa”.

135    Turklāt apstrīdētā lēmuma 925. apsvērumā Komisija apgalvoja:

“Ja jebkāda objektīva pamatojuma neesamības gadījumā iepriekš minētie konstatējumi paši par sevi ir pietiekami, lai saskaņā ar judikatūru konstatētu [LESD 102.] panta pārkāpumu, Komisija 4.2.3.–4.2.6. iedaļā arī pierādīs ne tikai to, ka ir izpildīti 920., 921. un 923. apsvērumā minētajā judikatūrā paredzētie nosacījumi, bet arī to, ka nosacījuma atlaides, kuras Intel bija piešķīrusi Dell, HP, NEC un Lenovo, un nosacījuma maksājumi, kas tika veikti par labu MSH, varēja vai varētu radīt izstumšanas iedarbību (kas var nodarīt kaitējumu patērētājiem). Lai gan tas nav nepieciešams, lai saskaņā ar judikatūru pierādītu [LESD 102]. panta pārkāpumu, viena no iespējām parādīt, ka Intel atlaides un maksājumi varēja vai varētu izraisīt konkurentu izstumšanu, ir veikt tikpat efektīva konkurenta analīzi (4.2.3. iedaļa). Pamatojoties uz šīs analīzes rezultātiem, kā arī kvalitatīviem un kvantitatīviem pierādījumiem (4.2.4. un 4.2.5. iedaļa) un ņemot vērā objektīva pamatojuma un efektivitātes pieauguma (4.2.6. iedaļa) neesamību, Komisija secina, ka nosacījuma atlaides, kuras Intel bija piešķīrusi Dell, HP, NEC un Lenovo, kā arī nosacījuma maksājumi, kurus Intel bija veikusi par labu MSH, saskaņā ar [LESD 102]. pantu bija ļaunprātīga rīcība, kurai Komisijai ir jāpievērš īpaša uzmanība.”

136    Apstrīdētā lēmuma 926. apsvērumā, kas ievada Komisijas veikto atlaižu būtības un izmantošanas novērtējumu, it īpaši ir norādīts, ka, “lai arī tas nav nepieciešams saskaņā ar [minētā lēmuma] 920., 921. un 923. apsvērumā norādīto judikatūru, Komisija pierādīs, ka nosacījuma atlaižu sistēmas liedza vai radīja grūtības katram no šiem informātikas iekārtu ražotājiem iegādāties [CPU] x86 no AMD, [un] parādīs, kādā veidā par labu MSH piešķirto nosacījuma maksājumu sistēmas bija līdzeklis, lai mudinātu MSH pārdot tikai galddatorus, kas aprīkoti ar Intel ražotajiem [CPU], un liedza vai radīja grūtības MSH pārdot galddatorus, kas aprīkoti ar AMD ražotajiem [CPU]”.

137    Apstrīdētā lēmuma 950. apsvērumā (attiecībā uz Dell), 972. apsvērumā (attiecībā uz HP), 981. apsvērumā (attiecībā uz NEC), 989. apsvērumā (attiecībā uz Lenovo) un 1000. apsvērumā (attiecībā uz MSH),  pabeidzot katram OEM vai MSH piešķirto atlaižu nosacīta rakstura novērtējumu, Komisija sistemātiski vispirms norādīja, ka Intel šiem OEM vai MSH piešķirto atlaižu vai maksājumu apmērs de facto bija saistīts ar nosacījumu, ka visus to vajadzībām nepieciešamos CPU x86 tie iegādājas no Intel, turpinājumā, ka šīs atlaides vai šie maksājumi atbilda nosacījumiem, kas norādīti apstrīdētā lēmuma 920., 921. un 923. apsvērumā minētajā judikatūrā, lai tos atzītu par ļaunprātīgiem, un visbeidzot, ka šīs atlaides vai šie maksājumi ierobežoja OEM vai MSH brīvību izvēlēties savu CPU x86 piegādātāju un liedza citiem konkurentiem piegādāt CPU x86 šiem OEM vai MSH.

138    Visbeidzot apstrīdētā lēmuma 1001. apsvērumā, noslēdzot 4.2.2. iedaļā “Atlaižu būtība un izmantošana” veikto vērtējumu, Komisija secināja:

“Ņemot vērā 4.2.2.2.–4.2.2.6. iedaļā [, kas attiecas uz OEM un MSH piešķirto atlaižu būtību un izmantošanu,] sniegtos pierādījumus un judikatūru, kas atgādināta 4.2.1. iedaļā [, proti, judikatūru HoffmannLa Roche], ir jāsecina, ka to atlaižu apmērs, kuras Intel bija piešķīrusi Dell, HP un NEC no 2002. gada ceturtā ceturkšņa līdz 2005. gada decembrim, de facto bija saistīts ar nosacījumu, ka šie klienti iegādāsies CPU x86 tikai (Dell) vai konkrētos segmentos gandrīz tikai (HP un NEC) no Intel [..]. Attiecīgās atlaides un maksājumi ir lojalitātes atlaides, kas atbilst judikatūrā noteiktajiem nosacījumiem, lai tās kvalificētu kā ļaunprātīgas (skat. 920., 921. un 923. apsvērumu). Turklāt tās ierobežoja attiecīgo informātikas iekārtu ražotāju un MSH izvēles brīvību.”

139    Otrkārt, runājot par Komisijas paskaidrojumiem, kas sniegti pirmajā instancē iesniegtajos procesuālajos rakstos un 2020. gada tiesas sēdē, Komisija iebildumu raksta 144. punktā, pirmām kārtām, norādīja:

“Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja [..], no lēmuma struktūras un teksta izriet, ka Komisijai nav noteikti jāpierāda iespējamās Intel prakses sekas. 920.–925. apsvērumā ir ļoti skaidri paskaidrota TEK analīzes nozīme [apstrīdētā] lēmuma kontekstā, neatstājot nekādas šaubas, ka iepriekšējos apsvērumos veiktajā analīzē ir pierādīts, ka objektīva pamatojuma neesamības dēļ Intel ekskluzivitātes maksājumi un atlaides ir prettiesiski, ciktāl tās ir lojalitātes atlaides [judikatūras] HoffmannLa Roche izpratnē un ciktāl tām ir pretkonkurences mērķis vai ciktāl tās iekļaujas pretkonkurences stratēģijā. Attiecībā uz katru šo iemeslu [apstrīdētajā] lēmumā (925. apsvērumā) ir secināts, ka nav jānosaka iespējamā Intel ekskluzivitātes maksājumu un atlaižu izstumšanas iedarbība, lai konstatētu šīs prakses nesaderību ar [LESD] 102. pantu.”

140    Otrām kārtām, iebildumu raksta 145. punktā tā uzsvēra, ka “apstrīdētajā lēmumā (925. apsvērumā) skaidri ir noteikts, ka, tajā ir noteikta Intel atlaižu iespējamā iedarbība tikai tādēļ, lai pierādītu, ka šai praksei bija jāpievērš [tās] īpaša uzmanība”.

141    Trešām kārtām, iebildumu raksta 283. punktā Komisija apgalvoja, ka “pretēji prasītājas apgalvojumiem [Komisijai] nebija jāpierāda, ka Intel ekskluzivitātes atlaižu dēļ bija iespējams izstumt tikpat efektīvu konkurentu”, un, “kā minēts [apstrīdētā] lēmuma 925. un 926. apsvērumā, [tās] konstatējumi [..] par Intel ekskluzivitātes atlaižu iespējamo ietekmi uz tirgu neveidoja daļu no juridiskās analīzes, kas veikta, lai noteiktu to ļaunprātīgo raksturu, bet drīzāk bija viens no faktoriem, kas [tai] ļāva [..] secināt, ka pārkāpumam bija jāpievērš tās īpaša uzmanība”.

142    Ceturtām kārtām, atbildes raksta uz repliku 109. punktā Komisija norādīja – “kā minēts [apstrīdētajā] lēmumā, pūles, kas ieguldītas, veicot [TEK] analīzi, nav jāuzskata par norādi tam, ka tā vēlējās novirzīties no pastāvīgās judikatūras par lojalitātes atlaidēm”.

143    Visbeidzot, piektām kārtām, attiecībā uz atlaižu seguma likmi, ilgumu un apmēru Komisija atbildes raksta uz repliku 68. punktā vispirms uzsvēra, ka “Intel uzdotais jautājums par ilgumu nav juridiski būtisks”, jo, “proti, lietā HoffmannLa Roche pieņemtajā nolēmumā ilgums nav atzīts par faktoru, kam būtu nozīme, vērtējot [attiecīgās] rīcības ļaunprātīgo raksturu”. Turpinājumā iebildumu raksta 166. punktā tā norādīja, ka “prasītājas arguments [, saskaņā ar kuru tā neesot ņēmusi vērā atlaižu apmēru], nesasniedza savu mērķi[,] [jo,] kā norādīts [apstrīdētā lēmuma] 1620. apsvērumā, šajā lēmumā tika apstrīdēts nevis atlaižu apmērs[,] bet ekskluzivitāte, par kuru tās tika piešķirtas, kā arī šo atlaižu pretkonkurences mērķis”. Visbeidzot tā paša procesuālā raksta 169. un 170. punktā Komisija apgalvoja, ka, “ja Intel vēlētos apgalvot, ka tās ekskluzivitātes atlaides ierobežoja konkurenci tikai attiecībā uz dažiem [CPU] x86 veidiem, [Komisija būtu gaidījusi], ka šādi apgalvojumi būtu pausti prasības pieteikuma daļā, kas attiecas uz naudas sodu apmēru”, jo “judikatūrā attiecībā uz lojalitātes atlaidēm nekas neliecina, ka to prettiesiskais raksturs būtu atkarīgs no tā, vai tās aptver visu tirgu vai “tikai” kādu tā segmentu”.

144    Tādējādi no šā sprieduma 134.–143. punkta izriet, ka Komisija no judikatūras HoffmannLa Roche secināja, pirmkārt, ka strīdīgās atlaides pēc savas būtības bija vērstas pret konkurenci, tāpēc nav nekādas nepieciešamības pierādīt izstumšanas spēju, lai konstatētu LESD 102. panta pārkāpumu. Otrkārt, lai arī apstrīdētajā lēmumā ir sniegts papildu vērtējums par minēto atlaižu izstumšanas spēju, Komisija uzskatīja, ka saskaņā ar šo judikatūru tai nebija pienākuma ņemt vērā šo vērtējumu, lai konstatētu šo atlaižu ļaunprātīgo raksturu. Visbeidzot, treškārt, pamatojoties joprojām uz šo pašu judikatūru, Komisija it īpaši uzskatīja, ka dažiem kritērijiem nav nozīmes, lai pierādītu ļaunprātīgas izmantošanas esamību.

145    Taču ir jākonstatē, ka šī nostāja nav saderīga ar judikatūru HoffmanLa Roche, kā Tiesa to precizēja apelācijas sprieduma 137.–139. punktā. Tādējādi ir jāsecina, ka prasītāja un ACT pamatoti apgalvo, ka, balstīdamās uz premisu, saskaņā ar kuru judikatūra HoffmanLa Roche būtībā tai ļaujot aprobežoties ar konstatējumu, ka ar strīdīgajām atlaidēm ir pārkāpts LESD 102. pants, jo pēc savas būtības tās bija ļaunprātīgas, un saskaņā ar kuru tai nebija pienākuma ņemt vērā šo atlaižu spēju ierobežot konkurenci, lai konstatētu to ļaunprātīgo raksturu, Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pieļāvusi tiesību kļūdu.

146    Ir taisnība, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 925. apsvērumā apgalvoja, ka tā arī ir pierādījusi, ka atlaides, kuras Intel bija piešķīrusi OEM, kā arī par labu MSH veiktie nosacījuma maksājumi varēja vai varētu izraisīt izstumšanu, veicot apstrīdētā lēmuma 4.2.3. iedaļā izklāstīto TEK analīzi un ņemot vērā kvantitatīvos un kvantitatīvos pierādījumus, kas izklāstīti šī paša lēmuma 4.2.4. un 4.2.5. iedaļā. Tomēr ir jānorāda, ka no apstrīdētā lēmuma izriet, ka apstrīdētā lēmuma 4.2.3.–4.2.5. iedaļā izdarītie konstatējumi netika uzskatīti par nepieciešamiem juridiskajam vērtējumam, kas tika veikts, lai pierādītu Intel prakses ļaunprātīgo raksturu.

147    No tā izriet, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka TEK tests nebija obligāti jāveic, lai izvērtētu Intel prakses ļaunprātīgo raksturu un konstatētu minētās prakses ļaunprātīgo raksturu.

148    Šajā ziņā ir jānoraida Komisijas 2020. gada tiesas sēdē izvirzītais arguments, saskaņā ar kuru šis secinājums būtībā esot pretrunā Tiesas apgalvojumam apelācijas sprieduma 143. punktā, saskaņā ar kuru TEK testam ir bijusi reāla nozīme Komisijas vērtējumā attiecībā uz konkrētās atlaižu prakses spēju radīt tikpat efektīvu konkurentu izstumšanas sekas. Proti, 143. punkts, lasot to apelācijas sprieduma 142. punkta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka Tiesa konstatēja TEK testa nozīmīgumu, ņemot vērā sīku izklāstu un testam veltīto apsvērumu skaitu apstrīdētajā lēmumā. Savukārt, pretēji tam, ko saprot Komisija, apelācijas sprieduma 143. punkta formulējums neapstiprina tēzi, saskaņā ar kuru Tiesa būtībā esot nospriedusi, ka TEK tests ir viens no elementiem, kuru Komisija uzskatīja par nepieciešamu, lai secinātu atlaižu ļaunprātīgo raksturu.

149    Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jāpiekrīt argumentam, saskaņā ar kuru apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta tiesību kļūda. Tomēr, kā izriet no apelācijas sprieduma 143. un 144. punkta, TEK testam ir bijusi reāla nozīme Komisijas vērtējumā attiecībā uz konkrētās atlaižu prakses spēju radīt tikpat efektīvu konkurentu izstumšanas sekas, un šajos apstākļos Vispārējai tiesai ir jāizvērtē visi Intel argumenti, kas izvirzīti attiecībā uz šo testu.

B.      Par argumentu, saskaņā ar kuru apstrīdētais lēmums esot jāatceļ, jo tajā ietvertajā TEK analīzē esot pieļautas vairākas kļūdas

1.      Par Vispārējās tiesas veiktās kontroles apjomu

150    Komisijas lēmumu, kas attiecas uz LESD 101. un 102. panta piemērošanas procedūrām, pārbaudes tiesā sistēmu veido LESD 263. pantā noteiktā iestāžu tiesību aktu tiesiskuma pārbaude (skat. spriedumu, 2018. gada 26. septembris, Infineon Technologies/Komisija, C‑99/17 P, EU:C:2018:773, 47. punkts un tajā minētā judikatūra). Šīs pārbaudes apjoms attiecas uz visiem elementiem Komisijas lēmumos par LESD 101. un 102. panta piemērošanas procedūru, attiecībā uz kuriem Savienības tiesa nodrošina gan tiesību, gan faktu ziņā padziļinātu pārbaudi, ņemot vērā prasītāja izvirzītos pamatus un visus atbilstošos prasītāja izvirzītos elementus kopā (skat. spriedumu, 2018. gada 26. septembris, Infineon Technologies/Komisija, C‑99/17 P, EU:C:2018:773, 48. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr ir jāatgādina, ka Savienības tiesas, veicot LESD 263. pantā minēto tiesiskuma pārbaudi, nevar attiecīgā tiesību akta izdevēja pamatojumu aizstāt ar savējo (skat. spriedumu, 2013. gada 24. janvāris, Frucona Košice/Komisija, C‑73/11 P, EU:C:2013:32, 89. punkts un tajā minētā judikatūra).

151    Pirms tiks pārbaudīta prasītājas argumenta pamatotība, pirmkārt, ir jāizklāsta vispārīgi apsvērumi par TEK testu un, otrkārt, jāatgādina noteikumi par pierādīšanas pienākumu un prasīto pierādījumu līmeni.

2.      Vispārīgi apsvērumi par TEK analīzi

152    Atskaites punkts TEK testam, kā tas ir definēts apstrīdētā lēmuma 1003. un nākamajos punktos un kā to piemēroja Komisija šajā lietā, ir tas, ka Intel, ņemot vērā it īpaši tās izstrādājuma būtību, preču zīmes tēlu un profilu, bija nenovēršams tirdzniecības partneris un ka OEM būtu iegādājušies vismaz daļu no savām vajadzībām nepieciešamajiem CPU no Intel neatkarīgi no alternatīva piegādātāja piedāvājuma kvalitātes. Tādējādi klienti vēlējās un varēja savu apgādi pārnest uz šo alternatīvo piegādātāju tikai kādā noteiktā tirgus daļā (turpmāk tekstā – “apstrīdamā daļa”). No šī nenovēršama tirdzniecības partnera statusa izrietēja Intel spēja izmantot apstrīdamo daļu kā sviru, lai samazinātu cenu tirgus apstrīdamajā daļā.

153    Kā sākotnējā sprieduma 141. punktā norādīja Vispārējā tiesa, apstrīdētajā lēmumā veiktais TEK tests ir balstīts uz principu, ka tikpat efektīvam konkurentam, ja tas vēlas iegūt pasūtījumu apstrīdamo daļu, ko līdz šim apmierināja dominējušajā stāvoklī esošais uzņēmums, ir jāpiedāvā klientam kompensācija par ekskluzivitātes atlaidēm, kuras klients zaudētu, ja iegādātos daļu, kas būtu mazāka nekā tā, kura noteikta ar ekskluzivitātes vai gandrīz pilnīgas ekskluzivitātes nosacījumu. TEK testa mērķis ir noteikt, vai konkurents, kurš ir tikpat efektīvs kā dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums un kuram rodas tādas pašas izmaksas kā minētajam uzņēmumam, šajā gadījumā var joprojām segt savas izmaksas.

154    TEK testā, kā tas piemērots šajā lietā, ir noteikta cena, par kādu tikpat efektīvam konkurentam kā Intel būtu jāpiedāvā savi CPU x86, lai kompensētu OEM zaudējumus, kas tam rodas, zaudējot jebkādu Intel piešķirto ekskluzivitātes maksājumu. Šī cena TEK testā tiek saukta par “faktisko cenu” jeb “FC”.

155    Principā kopējās atlaižu summas daļa, par kuru tikpat efektīvam konkurentam ir jāpiešķir kompensācija, ietver tikai atlaižu summu, uz kuru attiecas ekskluzīvas apgādes nosacījums, izslēdzot kvantitātes atlaides (turpmāk tekstā – atlaižu “nosacītā daļa”). Kā it īpaši izriet no apstrīdētā lēmuma 1460. apsvēruma, lai ņemtu vērā tikai maksājuma nosacīto daļu, šajā lietā TEK testā ir atsauce uz vidējo pārdošanas cenu (turpmāk tekstā – “VPC”), proti, cenrādī norādīto cenu, atskaitot nosacījuma atlaides.

156    Jo mazāka ir apstrīdamā daļa un tādējādi to izstrādājumu daudzums, ar ko alternatīvais piegādātājs var konkurēt, jo lielāka ir iespējamība, ka ekskluzivitātes maksājums spēs izstumt tikpat efektīvu konkurentu. Proti, ja Intel klientam piešķirto maksājumu zaudējums ir jāsadala uz nelielu izstrādājumu daudzumu, ko piedāvā alternatīvais piegādātājs attiecībā uz apstrīdamo daļu, tas rada būtisku faktiskās cenas samazinājumu. Tātad pēdējā minētā visticamāk būs zemāka nekā Intel dzīvotspējīgo izmaksu rādītājs.

157    Faktiskā cena ir jāsalīdzina ar Intel dzīvotspējīgo izmaksu rādītāju. Apstrīdētajā lēmumā izmantotais Intel dzīvotspējīgo izmaksu rādītājs ir vidējās novēršamās izmaksas (turpmāk tekstā – “VNI).

158    Kā tas it īpaši izriet no apstrīdētā lēmuma 1006. apsvēruma, var secināt, ka ekskluzivitātes maksājumu sistēma var liegt tikpat efektīviem konkurentiem piekļuvi tirgum, ja faktiskā cena ir zemāka par VNI. Šajā gadījumā tiek iegūts negatīvs TEK testa rezultāts. Savukārt, ja faktiskā cena ir lielāka par VNI, ir paredzams, ka tikpat efektīvs konkurents varēs segt savas izmaksas un tādējādi ienākt tirgū. Šajā gadījumā TEK testam ir pozitīvs rezultāts.

159    Ņemot vērā šos vispārīgos apsvērumus, ir jāpārbauda to prasītājas argumentu pamatotība, saskaņā ar kuriem TEK analīzē esot pieļautas daudzas kļūdas.

3.      Par pierādīšanas pienākumu un prasīto pierādījumu līmeni

160    Prasītāja atsaucas uz Savienības tiesu judikatūru un tostarp uzsver, ka konkurences lietām piemīt raksturs, kas ir ļoti līdzīgs krimināllietām, un tas nozīmējot, ka tajās esot prasīts augsts pierādījumu līmenis un esot piemērojama nevainīguma prezumpcija.

161    Kā atgādināts sākotnējā sprieduma 62. un nākamajos punktos, saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 2. pantu visos LESD 102. panta piemērošanas procesos šā panta pārkāpuma pierādīšanas pienākums ir pusei vai iestādei, kas norāda uz iespējamo pārkāpumu, proti, konkrētajā gadījumā – Komisijai. Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesas šaubām ir jābūt vērstām par labu uzņēmumam – lēmuma, ar kuru konstatēts pārkāpums, adresātam. Tādēļ tiesa nevar secināt, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi attiecīgā pārkāpuma esamību, ja tiesai šajā jautājumā vēl pastāv šaubas, it īpaši saistībā ar prasību par tāda lēmuma atcelšanu, ar kuru uzlikts naudas sods (spriedumi, 2004. gada 8. jūlijs, JFE Engineering/Komisija, T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00, EU:T:2004:221, 177. punkts, un 2011. gada 12. jūlijs, Hitachi u.c./Komisija, T‑112/07, EU:T:2011:342, 58. punkts).

162    Proti, šajā pēdējā minētajā situācijā ir jāņem vērā nevainīguma prezumpcijas princips, kas ir vispārējs Savienības tiesību princips, kurš šobrīd ir nostiprināts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 48. panta 1. punktā (skat. spriedumu, 2012. gada 22. novembris, E.ON Energie/Komisija, C‑89/11 P, EU:C:2012:738, 72. punkts un tajā minētā judikatūra). No Tiesas judikatūras arī izriet, ka nevainīguma prezumpcijas princips ir piemērojams procedūrās par uzņēmumiem piemērojamo konkurences tiesību normu pārkāpumiem, kurās var tikt uzlikts naudas sods vai kavējuma nauda (skat. spriedumu, 2012. gada 22. novembris, E.ON Energie/Komisija, C‑89/11 P, EU:C:2012:738, 73. punkts un tajā minētā judikatūra).

163    Lai gan Komisijai ir jānorāda precīzi un saskaņoti pierādījumi, lai pamatotu stingru pārliecību, ka pārkāpums ir izdarīts, ir jāuzsver, ka nav tā, ka katram Komisijas sniegtajam pierādījumam obligāti būtu jāatbilst šiem kritērijiem attiecībā uz katru pārkāpuma elementu. Pietiek, ka iestādes sniegtais netiešu pierādījumu kopums, izvērtēts visaptveroši, atbilst šai prasībai, kā tas ticis noteikts judikatūrā, kas attiecas uz LESD 101. panta īstenošanu (skat. spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Komisija/Keramag Keramische Werke u.c., C‑613/13 P, EU:C:2017:49, 52. punkts un tajā minētā judikatūra). Šis princips ir piemērojams arī lietās, kas attiecas uz LESD 102. panta īstenošanu (spriedums, 2010. gada 1. jūlijs, AstraZeneca/Komisija, T‑321/05, EU:T:2010:266, 477. punkts).

164    Aplūkojot pierādījuma spēku, kas piemīt Komisijas izmantotajiem pierādījumiem, ir jānošķir divas situācijas.

165    No vienas puses, ja Komisija, pamatojoties uz pieņēmumu, ka konstatētie fakti nevar būt izskaidrojumi citādi kā vien ar pretkonkurences rīcības pastāvēšanu, konstatē konkurences tiesību normu pārkāpumu, Savienības tiesai attiecīgais lēmums būtu jāatceļ, ja attiecīgie uzņēmumi izvirza argumentāciju, kas sniedz atšķirīgu skaidrojumu Komisijas konstatētajiem faktiem un kas tādējādi ļauj faktu izskaidrojumu, kuru Komisija izmantojusi, lai izdarītu secinājumu par pārkāpuma esamību, aizstāt ar citu ticamu izskaidrojumu. Proti, šādā gadījumā būtībā nevar uzskatīt, ka Komisija ir pierādījusi konkurences tiesību pārkāpuma pastāvēšanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1984. gada 28. marts, Compagnie royale asturienne des mines un Rheinzink/Komisija, 29/83 un 30/83, EU:C:1984:130, 16. punkts, un 1993. gada 31. marts, Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, C‑89/85, C‑104/85, C‑114/85, C‑116/85, C‑117/85 un no C‑125/85 līdz C‑129/85, EU:C:1993:120, 126. un 127. punkts).

166    No otras puses, ja Komisija pamatojas uz pierādījumiem, kas principā ir pietiekami, lai pierādītu pārkāpuma esamību, attiecīgajam uzņēmumam nepietiek ar norādi uz iespēju, ka pastāv apstāklis, kas varētu ietekmēt minēto pierādījumu pierādījuma vērtību, lai Komisijai rastos pienākums pierādīt, ka šis apstāklis nav varējis ietekmēt to pierādījuma vērtību. Tieši pretēji, izņemot gadījumus, kad attiecīgais uzņēmums šādu pierādījumu nevar sniegt pašas Komisijas rīcības dēļ, attiecīgajam uzņēmumam juridiski pietiekamā veidā ir jāpierāda, pirmkārt, apstākļa, uz ko tas norāda, esamība un, otrkārt, ka ar šo apstākli tiek apšaubīts pierādījumu, uz ko balstās Komisija, pierādīšanas spēks (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 15. decembris, E.ON Energie/Komisija, T‑141/08, EU:T:2010:516, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

4.      Par tādu argumentu pamatotību, saskaņā ar kuriem apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz TEK testu esot pieļautas daudzas kļūdas

167    Prasītāja būtībā apgalvo, ka TEK analīzē, kas tika veikta attiecībā uz visiem OEM un MSH, esot pieļautas daudzas kļūdas, runājot it īpaši par apstrīdamo daļu, atlaižu nosacīto daļu un VNI. Tā izvirza vispārējus argumentus, kurus tā turpinājumā precizē attiecībā uz katru OEM un MSH – par katru no trim iepriekš minētajām daļām.

a)      Vispārējie argumenti par kļūdām, kas esot pieļautas, piemērojot TEK testu attiecībā uz Dell

168    Attiecībā uz TEK testu, kas veikts saistībā ar Dell piešķirtajām atlaidēm, Intel būtībā apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdas, vērtējot katru no trim TEK testa pamatelementiem, proti, apstrīdamo daļu, atlaižu nosacīto daļu un VNI. Pēc Intel domām, vairākumā gadījumu būtu pietiekami izlabot tikai kādu vienu no šīm kļūdām, lai pierādītu, ka tā atbilst TEK testa kritērijam, pat ja citas kļūdas netiktu labotas. Intel apgalvo, ka Komisija ir atlasījusi datus no pretrunīgiem avotiem, lai radītu tai nelabvēlīgākus rezultātus, un esot izmantojusi dokumentus selektīvi un nekonsekventi. Tas esot it īpaši acīmredzams, ja salīdzina Komisijas saistībā ar TEK testu veiktās analīzes rezultātus un reālos faktus laikā, kad Dell sāka iegādāties no AMD 2006. gadā.

169    Turklāt Intel apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija atzīst, ka attiecīgajos pirmajos četros ceturkšņos (laikposmā no 2002. gada decembra līdz 2003. gada oktobrim) atlaides izturēja TEK testu. Neraugoties uz šo faktu, Komisija apstrīdētā lēmuma 1281. apsvērumā neizskaidrojamu iemeslu dēļ esot secinājusi, ka Intel laikposmā “no 2002. gada decembra līdz 2005. gada decembrim” piešķirtās atlaides varēja “radīt vai pat, iespējams, radīja pret konkurenci vērstu izstumšanas iedarbību”. Pēc prasītājas domām, apstrīdētajā lēmumā pat neesot mēģināts izskaidrot vai pamatot šo nekonsekvenci tajā ietvertajā argumentācijā.

170    Komisija būtībā apgalvo, ka apstrīdētais lēmums parāda, ka Dell piešķirtās ekskluzivitātes atlaides pēc būtības varēja izstumt tikpat efektīvu konkurentu. Tajā it īpaši neesot norādīts, ka atlaides, kuras Intel bija piešķīrusi Dell, izturēja TEK analīzi attiecībā uz laikposmu no 2002. gada decembra līdz 2003. gada oktobrim. Pēc Komisijas domām, Intel aprēķini ir balstīti tikai uz optimistiskiem, tai labvēlīgiem pieņēmumiem. Komisija apgalvo, ka Intel neesot iesniegusi attiecīgajam laikam atbilstošus dokumentus, kuros būtu sniegti pierādījumi tās apgalvojumiem par apstrīdamo daļu. Komisija norāda, ka notikumi pēc Dell paziņojuma, ka no 2006. gada maija tā daļēji sāks iegādāties no AMD, apstiprina konstatējumus, saskaņā ar kuriem atlaides, kuras Intel bija piešķīrusi Dell, varēja radīt tikpat efektīva konkurenta kā Intel izstumšanas iedarbību. Tā arī apgalvo, ka TEK analīzes mērķis ir nevis sniegt prognozes par faktisko tirgus attīstību, bet gan noteikt ar atlaižu sistēmām radītā ekonomiskā stimula pakāpi teorētiskā situācijā.

1)      Par apstrīdamās daļas novērtējumu

171    Apstrīdētajā lēmumā, veicot TEK analīzi attiecībā uz atlaidēm, kuras Intel bija piešķīrusi Dell, tika ņemta vērā apstrīdamā daļa 7,1 % apmērā. Pēc Komisijas domām, šis skaitlis izriet no 2004. gada janvāra izklājlapas (turpmāk tekstā – “2004. gada izklājlapa”), kuru Dell tai bija iesniegusi administratīvajā procedūrā. Komisija apstrīdētā lēmuma 1202.–1208. apsvērumā uzsvēra, ka 2004. gada izklājlapā tostarp ir īpaši analizēta laika dimensija attiecībā uz apgādes nodošanu AMD, savukārt tas tā nebija iepriekšējās prezentācijās, no kurām viena ar nosaukumu “AMD Update – Dimension LOB” ir datēta ar 2003. gada 26. februāri un otra ar nosaukumu “AMD Update” ir datēta ar 2003. gada 17. martu un kuras tāpēc tā noraidīja.

172    Apstrīdētā lēmuma 1209.–1212. apsvērumā Komisija norādīja, ka 2004. gada izklājlapa bija Dell iekšējais dokuments, kurā bija izklāstīti potenciālie scenāriji, kādos varēja attīstīties Dell un AMD attiecības, palielinoties AMD iesaistei dažādos aplūkotajos darbības segmentos, un ka šī izklājlapa bija jāizskata kopsakarā ar 2007. gada 18. aprīļa pavadvēstuli, ko Dell bija nosūtījusi Komisijai un uz ko ir atsauce apstrīdētā lēmuma 1542. zemsvītras piezīmē, kas attiecas uz tā 1209. apsvērumu.

173    Apstrīdētā lēmuma 1210.–1213. apsvērumā ir uzsvērts, ka 2004. gada izklājlapas izstrādes laikā Dell bija paredzējusi mainīt CPU x86 piegādātāju atsevišķos ražoto izstrādājumu segmentos. Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu, ņemot vērā aplēses par kopējo apjomu katrā no šiem segmentiem, ir iespējams aprēķināt, ka AMD kopējā daļa attiecīgo četru gadu laikā, proti, no 2005. līdz 2008. taksācijas gadam, esot 7,1 % pirmajā gadā un 17,3 %, 22,5 % un 24,2 % nākamajos trijos gados. Komisija secina, ka tādējādi bija pamats TEK testa vērtējuma mērķiem izmantot apstrīdamo daļu 7,1 % apmērā.

174    Apstrīdētā lēmuma 1214.–1254. apsvērumā Komisija noraidīja dažus Intel izvirzītos argumentus par apstrīdamo daļu, kas attiecās, pirmkārt, uz sākuma datuma noteikšanu 2004. gada izklājlapā ietvertajiem aprēķiniem, otrkārt, uz Dell 2004. gada 17. februāra iekšējo prezentāciju ar nosaukumu “MAID status review” (turpmāk tekstā – “Dell 2004. gada 17. februāra prezentācija”), treškārt, uz Intel iekšējām aplēsēm, ceturtkārt, uz to, ka Dell 2006. gadā faktiski daļu no savām apgādes vajadzībām nodeva AMD, un visbeidzot, piektkārt, uz Dell vadītāju paziņojumiem, kas sniegti privātajā tiesvedībā starp AMD un Intel, kas norisinājās Delavēras štatā.

175    Apstrīdētā lēmuma 1255.–1259. apsvērumā Komisija salīdzināja vajadzīgo daļu ar apstrīdamo daļu. Būtībā Komisija apstrīdētā lēmuma 1213. apsvērumā norādītos 7,1 % uzskatīja par attiecīgo procentuālo daļu, kas piemērojama apstrīdamajai daļai, un salīdzināja to ar vajadzīgo daļu, kas izriet no apstrīdētā lēmuma 1194. apsvērumā iekļautās 22. tabulas (turpmāk tekstā – “22. tabula”). Tādējādi tā uzskatīja, ka deviņos no trīspadsmit ceturkšņiem vajadzīgā daļa bija lielāka par apstrīdamo daļu. Tā norādīja, ka šis secinājums netika atspēkots, izmantojot Intel veikto novērtējumu par attiecību starp VNI un VPC, pat ja VNI bija novērtētas par zemu.

176    Turpinājumā Komisija apstrīdētā lēmuma 1257. apsvērumā atgādināja, ka apstrīdamā daļa 7,1 % apmērā tika noteikta, pamatojoties uz Dell iekšējām aplēsēm, kas veiktas 2004. gada janvārī, proti, paredzot Dell piegādātāja maiņu, kas varēja notikt agrākais 2005. taksācijas gada pirmajā ceturksnī, savukārt atbilstošā vajadzīgā daļa bija 7,9 %. Komisija apstrīdētā lēmuma 1258. apsvērumā arī norādīja iemeslus, kuru dēļ pirms 2005. taksācijas gada pirmā ceturkšņa apstrīdamā daļa, iespējams, bija mazāka nekā 7,1 %. Tādējādi tā uzskatīja, ka starpība starp vajadzīgo daļu un apstrīdamo daļu attiecīgā laikposma pirmajos ceturkšņos varēja būt mazāka, nekā pirmšķietami tas izrietēja no 22. tabulā norādītajiem skaitļiem.

177    Apstrīdētā lēmuma 1260.–1265. apsvērumā Komisija atsaucas uz dažiem pastiprinošiem faktoriem, kuru dēļ gadījumā, ja tie tiktu iekļauti analīzē, saskaņā ar apstrīdēto lēmumu atlaižu izstumšanas spēja būtu lielāka. Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu šie faktori būtībā ir, pirmkārt, apstāklis, ka Dell skaidri uzskatīja, ka līdztekus jebkādai Intel atlaižu zaudēšanai notiktu arī atlaižu, kuras Intel piešķir Dell konkurentiem OEM, palielināšanās, un, otrkārt, tas, ka apstrīdamās daļas aplēsē nav ņemts vērā fakts, ka Dell iegādājās no Intel arī citus izstrādājumus, kas nav mikroprocesori CPU x86, it īpaši mikroshēmojumus.

178    Visbeidzot apstrīdētā lēmuma 1266.–1280. apsvērumā Komisija izmantoja alternatīvu apstrīdamās daļas aprēķina metodi.

179    Prasītājas apgalvojumi, pirmkārt, attiecas uz 2004. gada izklājlapas izmantošanu un tās satura novērtējumu, ko veica Komisija, un, otrkārt, uz dažiem citiem pierādījumiem, kas, pēc tās domām, būtu jāizmanto kā pamats apstrīdamās daļas novērtējumam.

180    Pirmām kārtām, pēc prasītājas domām, Komisija nevarēja pamatot savu apstrīdamās daļas novērtējumu ar dokumentu, par kuru Intel nebija zināms. Piemērojot šādu pieeju, esot pārkāpts tiesiskās drošības princips. Turklāt apstrīdamās daļas novērtējums, kas veikts, pamatojoties uz 2004. gada izklājlapu, esot kļūdains, jo šis rādītājs 7,1 % apmērā esot balstīts tikai uz AMD ražoto CPU x86 pārdevumiem astoņos mēnešos un 2004. gada izklājlapas selektīva un nekonsekventa novērtējuma dēļ Komisijas secinājumi zaudējot jebkādu ticamību. Visbeidzot prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā esot atzīts, ka atlaides, kuras Intel bija piešķīrusi Dell, izturēja TEK testu attiecībā uz pirmajiem četriem aplūkotajiem ceturkšņiem, proti, laikposmu no 2002. gada decembra līdz 2003. gada oktobrim.

181    Runājot par laikposmu, kas tika ņemts vērā 2004. gada izklājlapā, prasītāja atsaucas arī uz profesora Shapiro 2008. gada 4. janvāra ziņojuma 82.–86. un 121.–131. punktu, apgalvojot, ka gadījumā, ja Dell būtu baidījusies no Intel represālijām pēc tam, kad Dell sāktu iegādāties no AMD, tā izvairītos atklāt savu lēmumu vērsties pie [Intel] konkurenta un paturētu šo lēmumu noslēpumā līdz pēdējam brīdim, kad būtu jau panākta vienošanās ar Intel par atlaižu [piešķiršanas] nosacījumiem un to procentuālo daļu nākamajā ceturksnī.

182    Pēc prasītājas domām, profesora Shapiro 2008. gada 4. janvāra ziņojuma 82.–86. punktā ir uzsvērta datuma, kurā Dell pieņēma lēmumu par CPU x86 iegādi no AMD, nozīme un šis datums ir saistīts ar datumu, kurā faktiski varēja notikt AMD ražoto CPU x86 pirmās piegādes. Profesors Shapiro bija balstījies uz Dell 2004. gada 17. februāra prezentāciju, lai norādītu, ka starp šiem diviem datumiem varēja būt trīs vai četru mēnešu starpība (it īpaši pirmais datums varēja būt 2004. gada februārī un otrais – 2004. jūnijā). Pēc profesora Shapiro domām, ņemot vērā arī AMD ražoto CPU x86 piegāžu sākuma faktisko datumu (un tādējādi ņemot vērā to, ka 2004. gada izklājlapa, viņaprāt, attiecās tikai uz pirmā norādītā gada astoņiem mēnešiem), Dell apstrīdamā daļa varēja būt drīzāk 10,65 %.

183    Otrām kārtām, prasītāja būtībā apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ietvertais apstrīdamās daļas novērtējums ir nepareizs, jo Komisija ir kļūdaini noraidījusi Dell vadītāju sniegtos pierādījumus, kas liecinot, ka apstrīdamā daļa bija daudz lielāka nekā Komisijas konstatētā daļa, proti, no 12,5 % līdz 17,5 %, kā arī pierādījumus tam, ka, pēc Intel domām, Dell apstrīdamā daļa bija no 15 līdz 25 %, un visbeidzot pierādījumus saistībā ar Dell apgādes nodošanu AMD 2006. gadā.

184    Komisija, pirmām kārtām, būtībā atbild, ka apstrīdamās daļas novērtēšanā 2004. gada izklājlapai ir lielāka ticamība nekā Intel iesniegtajiem dokumentiem, jo tas ir attiecīgajam laikam atbilstošs Dell dokuments, kas satur rūpīgu un detalizētu kvantitatīvu vērtējumu par šī uzņēmuma CPU x86 apgādes potenciālo nodošanu AMD.

185    Komisija iebildumu rakstā apgalvo, ka to dokumentu analīze, kas datēti ar laikposmu no 2006. gada maija līdz jūlijam, tātad pēc paziņojuma par Dell iegādes daļēju nodošanu AMD, lai gan tiem ir tikai ierobežota nozīme salīdzinājumā ar apstrīdētajā lēmumā veikto TEK testu, apstiprina, ka Intel varēja samazināt Dell piešķirtās atlaides uzreiz pēc paziņojuma par iegādes daļēju nodošanu AMD, proti, četrus mēnešus pirms Dell sāka pārdot ar AMD ražotajiem CPU x86 aprīkotus izstrādājumus. Komisija arī norāda, ka, lai gan ir pareizi apgalvot, ka 2004. gada izklājlapā attiecībā uz pirmo gadu bija iekļauti tikai Dell plāni par tādu izstrādājumu pārdošanu, kas aprīkoti ar AMD ražotajiem CPU x86, pēc 2004. gada pirmajiem četriem mēnešiem, Dell tomēr paredzēja, ka visā 2004. gadā – ieskaitot četrus mēnešus pirms pārdevumu sākuma – tā zaudēs 50 % no atlaidēm.

186    Savu pamata apsvērumu 46. punktā Komisija arī apgalvo:

“Apstrīdētajā lēmumā ir norādīts, ka atbilstošais laikposms TEK analīzei sākas vēlākais tad, kad Intel varēja apturēt tās klientam piešķirtās atlaides. Iemesls ir vienkāršs: Intel klientiem, izvērtējot pārejas pie AMD priekšrocības un trūkumus, bija jāņem vērā viss laikposms, kurā šis lēmums radītu finansiālās sekas.”

187    Otrām kārtām pēc Komisijas domām, Intel nav iesniegusi nevienu dokumentu, kas būtu datēts ar faktu norises laiku, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka tā uzskatīja, ka apstrīdamā daļa ir bijusi no 15 % līdz 25 %. Vienīgais dokuments, kuru iesniedza Intel, ir ad hoc dokuments, kuru administratīvās procedūras vajadzībām bija izstrādājis viens no tās vadītājiem un kurā ir ietverta informācija, kas vismaz daļēji ir pretrunā dokumentam, kurš ir datēts ar faktu norises laiku un kuru bija sagatavojis tas pats Intel vadītājs. Komisija apgalvo, ka šī iemesla dēļ apstrīdētajā lēmumā neesot pausta nostāja jautājumā par to, vai apstrīdamās daļas vērtējumam ir jābūt balstītam uz dominējošā uzņēmuma gaidām.

188    Vispirms ir jāizvērtē prasītājas apgalvojumi, kas balstīti uz tiesiskās drošības principu, un pēc tam apgalvojumi par 2004. gada izklājlapu, uz kuru būtībā ir balstīts apstrīdamās daļas aprēķins, ko apšauba prasītāja.

i)      Par argumentiem, kas attiecas uz tiesiskās drošības principu

189    Prasītāja atsaucas uz tiesiskās drošības principu, lai iebilstu pret to, ka Komisija Dell apstrīdamo daļu esot noteikusi 7,1 % apmērā, balstoties uz 2004. gada izklājlapu, kas tika nosūtīta Komisijai Dell 2007. gada 18. aprīļa pavadvēstules pielikumā, lai arī tas ir Dell iekšējais dokuments, kurā ir ietverta konfidenciāla informācija, kas prasītājai nebija zināma attiecīgajā laikposmā, proti, no 2002. gada decembra līdz 2005. gada decembrim.

190    Šajā ziņā ir jānorāda, ka 2010. gada 14. oktobra spriedumā Deutsche Telekom/Komisija (C‑280/08 P, EU:C:2010:603, 198.–202. punkts) Tiesa nosprieda, ka, lai novērtētu, vai dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma cenu prakse var izstumt konkurentu, pārkāpjot LESD 102. pantu, ir jāizmanto kritērijs, kas ir balstīts uz paša dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma izmaksām un stratēģiju. Tā kā minētajā lietā aplūkotās cenu prakses ļaunprātīgais raksturs izriet no izstumjošās iedarbības attiecībā pret dominējošā uzņēmuma konkurentiem, Vispārējā tiesa, nepieļaujot tiesību kļūdu, nosprieda, ka Komisija varēja pamatot savu vērtējumu par dominējošā uzņēmuma cenu prakses ļaunprātīgo raksturu, vienīgi atsaucoties uz tā cenām un izmaksām. Tā kā šāds kritērijs ļauj pārbaudīt, vai pats dominējošs uzņēmums būtu varējis piedāvāt savus mazumtirdzniecības pakalpojumus abonentiem vienīgi ar zaudējumiem, ja tam būtu bijis jāmaksā paša vairumtirdzniecības cenas par piekļuves vietējai sakaru līnijai starppakalpojumiem, minētais kritērijs bija derīgs, lai noteiktu, vai prasītājas cenu praksei bija izstumšanas iedarbība, izmantojot maržu saspiešanu. Tiesa nosprieda, ka šāda pieeja ir īpaši pamatota, jo, kā Vispārējā tiesa būtībā norādīja 2008. gada 10. aprīļa sprieduma Deutsche Telekom/Komisija (T‑271/03, EU:T:2008:101) 192. punktā, tā ir arī saderīga ar vispārējo tiesiskās drošības principu, ņemot vērā, ka dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma izmaksu ņemšana vērā ļauj šim uzņēmumam, paturot prātā tā īpašu atbildību saskaņā ar LESD 102. pantu, novērtēt tā rīcības tiesiskumu, jo, lai arī dominējošs uzņēmums zināja savas izmaksas un cenas, tas principā nezināja tā konkurentu izmaksas un cenas.

191    Šī judikatūra ir precizēta 2011. gada 17. februāra spriedumā TeliaSonera Sverige (C‑52/09, EU:C:2011:83, 41.–46. punkts). Minētā sprieduma 45. un 46. punktā Tiesa nosprieda – nav izslēgts, ka konkurentu izmaksām un cenām var būt nozīme, izvērtējot konkrētu cenu politiku. Pēc Tiesas domām, it īpaši tā tas varētu būt gadījumā, ja dominējošā uzņēmuma izmaksu struktūru nevar precīzi identificēt objektīvu iemeslu dēļ vai ja konkurentiem sniegtais pakalpojums ir tikai infrastruktūras izmantošana, kuras izmantošanas izmaksas jau ir amortizētas, kā rezultātā piekļuve šādai infrastruktūrai vairs nav dominējošā uzņēmuma izmaksas, kas būtu ekonomiski salīdzināmas ar tām izmaksām, kuras tā konkurentiem ir jāsedz, lai piekļūtu šai infrastruktūrai, vai arī ja tirgus īpašie konkurences apstākļi to pieprasa, piemēram, apstākļa, ka dominējošā uzņēmuma izmaksu līmenis ir atkarīgs tieši no tādas konkurences intensitātes, kādai tas ir pakļauts, dēļ. Tādējādi, novērtējot cenu politikas, kuras rezultātā notiek maržu saspiešana, ļaunprātīgo raksturu, principā un prioritāri ir jāņem vērā attiecīgā dominējošā uzņēmuma cenas un izmaksas mazumtirdzniecības tirgū. Tikai tad, ja, ņemot vērā konkrētus apstākļus, nav iespējams izmantot šīs cenas un izmaksas, ir jāpārbauda konkurentu cenas un izmaksas šajā pašā tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. decembris, Deutsche Telekom/Komisija, T‑827/14, EU:T:2018:930, 165. punkts).

192    Pat ja tiktu pieņemts, ka šī judikatūra, kas izstrādāta lietās, kuras attiecās uz plēsonīgu cenu praksi vai maržu saspiešanu, būtu attiecināma uz šo lietu, lai noteiktu apstrīdamo daļu saistībā ar TEK testu, kas piemērots cenu atlaižu praksei, Intel argumentiem nevar piekrist.

193    Proti, no šā sprieduma 191. punktā minētās judikatūras izriet, ka princips, saskaņā ar kuru, lai pārbaudītu rīcības ļaunprātīgo raksturu, prioritāri ir jābalstās uz datiem, kuri bija zināmi dominējošajam uzņēmumam, ietver izņēmumu, kad, ņemot vērā apstākļus, nav iespējams balstīties uz minētajiem datiem un tātad ir jābalstās uz datiem, kas bija zināmi citiem ekonomikas dalībniekiem.

194    Šajā lietā Intel norāda, ka attiecīgajā laikposmā, tāsprāt, Dell apstrīdamā daļa bija no 15 % līdz 25 % “un Dell dokumenti, kas datēti ar faktu norises laiku, atbilda šai aplēsei, ko apstiprināja” paziņojums, kuru faktu norises laikā, proti, 2007. gada 21. decembrī, sniedzis I1 – par attiecībām ar Dell atbildīgais Intel darbinieks (turpmāk tekstā – “I1 2007. gada 21. decembra paziņojums”).

195    Šajā ziņā ir jānorāda, ka I1 2007. gada 21. decembra paziņojumu sniedza prasītājas pārstāvis un ka tā mērķis bija mazināt tās atbildību par konstatēto pārkāpumu. Tādējādi šim paziņojumam ir neliels pierādījuma spēks un vismaz tas ir mazāks nekā administratīvajā procedūrā vai tiesvedībā Vispārējā tiesā iesniegtajiem dokumentārajiem pierādījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 8. jūlijs, Lafarge/Komisija, T‑54/03, nav publicēts, EU:T:2008:255, 379. punkts).

196    “Dell dokumenti, kas datēti ar faktu norises laiku”, uz kuriem atsaucas prasītāja, ir Dell iekšējais dokuments, proti, D1 ar 2005. gada 10. novembri datēta e‑pasta vēstule (turpmāk tekstā – “D1 2005. gada 10. novembra e‑pasta vēstule”), kas ir 2009. gada 18. februārī iesniegts pierādījums, par kuru Intel neapgalvo, ka tai par to būtu zināms attiecīgajā laikposmā, kā arī D3 2009. gada 11. februāra paziņojumi privātajā tiesvedībā starp Intel un AMD Delavēras štatā, kas tādējādi ir sniegti pēc attiecīgā laikposma.

197    No iepriekš minētā izriet, ka, lai pamatotu savus apgalvojumus, ka tā esot zinājusi par dažām Dell apstrīdamās daļas aplēsēm, uz kurām tā būtu varējusi atsaukties, lai novērtētu savas prakses tiesiskumu attiecīgajā laikposmā, vienīgais būtiskais elements, uz ko atsaucas prasītāja, ir paziņojums, kuru ir sniedzis viens no tās vadītājiem un kura mērķis ir mazināt tās atbildību par konstatēto pārkāpumu.

198    Kā pamatoti norāda Komisija, prasītāja Vispārējā tiesā nav iesniegusi nekādu dokumentāru pierādījumu, kas attiecas uz Dell apstrīdamās daļas skaitlisko novērtējumu, par kuru prasītājai bija zināms attiecīgajā laikposmā. Proti, lai pamatotu šā sprieduma 197. punktā minētā paziņojuma saturu, prasītāja atsaucas uz Dell iekšējiem dokumentiem vai Dell vadītāja paziņojumiem, lai arī nav pierādīts, ka attiecīgajā laikposmā tā par tiem būtu zinājusi.

199    No tā izriet, ka, ja šajā lietā, kā apgalvo Intel, būtu jāpiemēro tiesiskās drošības princips, Komisijai, nosakot Dell apstrīdamo daļu, būtu jābalstās vienīgi uz prasītājas pārstāvja paziņojumu, kura mērķis ir mazināt tās atbildību par konstatēto pārkāpumu, un tā nevarētu atsaukties uz Dell iekšējiem dokumentiem, no kuriem dažiem, pēc prasītājas domām, turklāt a priori ir nozīme, jo tā pati atsaucas uz tiem, lai pamatotu minētā paziņojuma pamatotību.

200    Tādējādi, ja vien nepieņem to, ka pietiktu dominējoša uzņēmuma pārstāvim sniegt noteiktus attaisnojošus paziņojumus administratīvajā procedūrā, lai minētais uzņēmums izvairītos no jebkādas atbildības, ir jānospriež, ka šīs lietas apstākļos Komisijai nebija pienākuma balstīties tikai uz elementiem, kas attiecas uz informāciju, kura Intel bija zināma attiecīgajā laikposmā, un ka tā varēja ņemt vērā citus elementus, kas attiecas uz informāciju, kura bija zināma citiem tirgus dalībniekiem, šajā gadījumā Dell iekšējos dokumentus.

201    Tādējādi prasītājas argumenti, kas balstīti uz tiesiskās drošības principu un ar ko Komisijai tiek pārmests, ka tā esot balstījusies uz 2004. gada izklājlapu, par kuru attiecīgajā laikposmā prasītājai nebija zināms, nevis uz attiecīgajam laikposmam atbilstošām pašas aplēsēm par apstrīdamo daļu, ir jānoraida.

ii)    Par apstrīdamās daļas 7,1 % apmērā novērtējumu

202    Prasītāja apgalvo, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdu, jo tā esot balstījusies tikai uz 2004. gada izklājlapu, lai noteiktu Dell apstrīdamo daļu 7,1 % apmērā, un esot nepamatoti noraidījusi citus dokumentus vai pierādījumus, kuriem ir lielāks pierādījuma spēks un no kuriem var secināt lielāku apstrīdamo daļu.

203    Pirmām kārtām, prasītāja balstās uz vairākiem pierādījumiem, lai apstrīdētu Komisijas noteikto apstrīdamo daļu 7,1 % apmērā.

204    Pirmkārt, Intel min D1 2005. gada 10. novembra e‑pasta vēstuli, kurā D1 norādīja D3 [konfidenciāli] un D4, kas toreiz bija [konfidenciāli], ka “atbilstoši MAID projekta ietvaros izdarītajiem pieņēmumiem pirmajos sešos līdz divpadsmit mēnešos ir paredzēts nodot AMD [..] aptuveni 25 % no mūsu kopējā apjoma”. MAID projekts bija viena no konkrētajām programmām, kurā Dell apsvēra iespēju daļu no saviem pirkumiem veikt no AMD. Intel apgalvo, ka, pamatojoties uz profesora Salop un Dr . Hayes 2009. gada 22. jūlija ziņojumā veiktajiem aprēķiniem (turpmāk tekstā – “SalopHayes ziņojums”), prognozētais apjoms 25 % no Dell vajadzībām nozīmē apstrīdamo daļu 17,5 % apmērā pirmajā gadā (vai 12,5 % apmērā, ja izmanto Komisijas pieeju, ko prasītāja uzskata par nepamatotu).

205    Otrkārt, Intel min Dell iekšējo e‑pasta vēstuli, ko 2004. gada 9. martā D5 nosūtīja D1 (turpmāk tekstā – “D5 2004. gada 9. marta e‑pasta vēstule”) un kas attiecās uz citu pieņēmumu, proti, Dell apgādes 25 % apmērā no tās vajadzībām nepieciešamo CPU x86 kopējā apjoma nodošanu AMD “90 dienu laikā”.

206    Treškārt, prasītāja balstās uz I1 2007. gada 21. decembra paziņojumu, lai apgalvotu, ka laikposmā, kuram ir nozīme saistībā ar atlaižu piešķiršanu Dell, tās iekšējās aplēses attiecībā uz Dell vajadzībām nepieciešamo CPU x86 apstrīdamo daļu bija 15 % un 25 %. Šajā paziņojumā I1 raksta, ka minētajā laikposmā, “viņaprāt, ja Dell izvēlētos AMD kā otro piegādātāju, pirmajā gadā tā, iespējams, iegādātos no AMD 15 līdz 25 % no saviem CPU x86 un no vienas ceturtdaļas līdz vienai trešdaļai no tās mikroprocesoriem trešajā gadā pēc izlaišanas”.

207    Komisija apgalvo, pirmkārt, ka apstrīdamās daļas novērtēšanas vajadzībām D1 2005. gada 10. novembra e‑pasta vēstule ir mazāk ticama nekā 2004. gada izklājlapa, jo tajā ir sniegts shematisks D1 atmiņu kopsavilkums par MAID programmu un tas ir sagatavots divus gadus pēc attiecīgo faktu norises. Savukārt 2004. gada izklājlapā esot novērtēta iespējamā Dell pirkumu daļa, kas bija nododama AMD attiecībā uz katru izstrādājumu līniju un katrā segmentā saistībā ar MAID projektu, kuru tolaik īstenoja Dell. Turklāt Komisija iebildumu raksta 287.–290. punktā, atsaucoties arī uz tā B.31. pielikumu, apgalvo, ka tā bija pierādījusi, ka Intel apgalvojums, saskaņā ar kuru D1 2005. gada 10. novembra e‑pasta vēstule atspēkojot apstrīdētajā lēmumā ietverto novērtējumu par apstrīdamo daļu 7,1 % apmērā, ir balstīts uz hipotētiskiem aprēķiniem, kas veikti, pamatojoties uz Intel nostājai labvēlīgiem spekulatīviem scenārijiem par pirkumu no AMD “būtisku pieaugumu”. Neraugoties uz to, ka šajā e‑pasta vēstulē ir minēts sešu līdz divpadsmit mēnešu periods tādu CPU x86 īpatsvara pieaugumam, kuri nāk no citiem avotiem, nevis Intel – šajā gadījumā no AMD –, Intel neesot veikusi nekādus provizoriskus aprēķinus šim pēdējam minētajam pieņēmumam, proti, lēnam jaudas pieaugumam divpadsmit mēnešu laikā. Turklāt, pēc Komisijas domām, saskaņā ar Intel aprēķinu pieņēmumiem sākumā pieaugums būtu 5 % un nevis 0 % un nekāda loģika neattaisnotu šādu neregulāru un pēkšņu pieaugumu. Atbildes raksta uz repliku 198. punktā Komisija, atsaucoties uz D.9. pielikumu, apgalvo, ka replikas rakstā izvirzītie argumenti, saskaņā ar kuriem Intel aprēķini nebija sagrozīti, esot nepamatoti un balstīti uz nopietniem faktisko datu sagrozījumiem.

208    Tādējādi, pēc Komisijas domām, D1 2005. gada 10. novembra e‑pasta vēstulē minētie scenāriji, kas ir mazāk labvēlīgi Intel, sistemātiski esot noklusēti. Tādējādi, iekļaujot pieņēmumus, kas nav labvēlīgi noteikta veida scenārijiem, pēc tās domām, no minētajā D1 e‑pasta vēstulē ietvertajiem datiem izriet, ka apstrīdamā daļa ir no 5,6 % līdz 10,4 %. Šī vērtība esot saderīga ar apstrīdētajā lēmumā norādītajiem 7,1 %, kurā ir izmantoti precīzāki dati.

209    Otrkārt, Komisija apgalvo – lai arī Intel norāda, ka tā bija uzskatījusi, ka Dell pirmajā gadā iegādātos no AMD 15–25 % no tās vajadzībām nepieciešamajiem CPU x86, kā tas esot sīki paskaidrots apstrīdētā lēmuma 1231.–1238. apsvērumā, Intel nav iesniegusi nevienu attiecīgajam laikam atbilstošu dokumentu, kas pamatotu šos apgalvojumus. Pēc Komisijas domām, Intel šajā ziņā pamatojas tikai uz ad hoc dokumentu, kuru administratīvās procedūras vajadzībām bija sagatavojis viens no tās vadītājiem, proti, I1, un kurš satur informāciju, kas vismaz vienā jautājumā ir pretrunā dokumentam, kuru viņš tajā laikā bija sagatavojis. Tādējādi, pēc Komisijas domām, to nevar pieņemt kā ticamu pierādījumu Intel iekšējām aplēsēm par apstrīdamo daļu.

210    Komisija apstrīdētā lēmuma 1251. un 1252. apsvērumā būtībā konstatēja, ka D1 2005. gada 10. novembra e‑pasta vēstulē norādītais skaitlis drīzāk norādīja uz vēlmi, nevis bija faktisks un saprātīgs skaitlisks novērtējums. Turklāt neesot iespējams precīzi noteikt attiecīgo izstrādājumu izlaišanas datumu. Komisija atgādina, ka tikpat efektīva konkurenta analīzē izvērtētā viena gada laikposma atbilstošais sākuma punkts ir datums, kurā Intel varēja sākt reaģēt uz Dell piegādātāja maiņu. Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu šis datums varēja būt pirms datuma, kad Dell pirmo reizi pārdotu ar AMD ražotajiem CPU x86 aprīkotus datorus.

211    Apstrīdētā lēmuma 1233.–1236. apsvērumā Komisija apgalvo, ka I1 2007. gada 21. decembra paziņojuma, kas esot sagatavots tikai administratīvās procedūras vajadzībām, ticamību vājina, pirmkārt, tas, ka Intel nav izdevies to apstiprināt ar kādiem attiecīgajam laikam atbilstošiem pierādījumiem, un, otrkārt, ka attiecībā uz Intel reakciju gadījumā, ja Dell pārtrauktu savu ekskluzīvo apgādi no tās, tas satur informāciju, kas ir pretrunā I1 2003. gada 10. janvāra prezentācijai “Dell F1H’04 MCP”.

212    Apstrīdētā lēmuma 1237. apsvērumā Komisija turklāt norāda, ka Intel pati bija vērsusi tās uzmanību uz to, ka “D1 [bija] liecinājis, ka 2003. gada sākumā AMD nebija dzīvotspējīgs risinājums Dell”. Komisija turpinājumā norāda, ka “Intel tādējādi centās panākt [..], lai [Komisija] secinātu gan to, ka 2003. gada sākumā AMD nebija dzīvotspējīgs risinājums Dell, gan to, ka, pamatojoties uz diviem I1 un D1 paziņojumiem, kas netika sniegti attiecīgajā laikā, pirmajā gadā Dell varēja iegādāties no AMD no15 līdz 25 %”.

213    Sākumā ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo Intel, dokumentiem, uz kuriem tā atsaucas, pašiem par sevi pierādījuma spēks nav lielāks kā 2004. gada izklājlapai.

214    Vispirms 2004. gada izklājlapa tāpat kā D1 2005. gada 10. novembra e‑pasta vēstule un D5 2004. gada 9. marta e‑pasta vēstule ir attiecīgajā laikposmā sagatavots Dell iekšējais dokuments, kas attiecas uz pieprasījumu pēc CPU x86, ko šis OEM vēlējās pārnest uz AMD.

215    Turpinājumā Intel apgalvo, ka dokumentus, uz kuriem tā atsaucas, bija izstrādājusi Dell augstākā vadība, ka privātajā tiesvedībā starp Intel un AMD Delavēras štatā D1 ar zvērestu apstiprināja savas 2005. gada 10. novembra e‑pasta vēstules saturu un ka D3 šajā pašā tiesvedībā paziņoja, ka nebija nekāda pamata apšaubīt D1 izteikumu patiesumu.

216    Tomēr no judikatūras izriet, ka uzņēmuma vārdā sniegto atbilžu ticamība ir augstāka par uzņēmuma darbinieku vai kāda tā vadītāja sniegto atbilžu ticamību, lai kāda arī būtu viņu pieredze vai personīgais viedoklis (skat. spriedumu, 2004. gada 8. jūlijs, JFE Engineering/Komisija, T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00, EU:T:2004:221, 205. punkts un tajā minētā judikatūra).

217    Tādējādi Komisija pamatoti apgalvo, ka 2004. gada izklājlapai ir lielāks pierādījuma spēks nekā Dell dokumentiem vai augstākās vadības paziņojumiem, uz kuriem atsaucas Intel.

218    Komisija arī pamatoti atsaucas uz 2004. gada izklājlapā norādītās informācijas precīzo un detalizēto raksturu, jo šīs īpašības principā var pastiprināt dokumenta pierādījuma spēku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 20. aprīlis, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, no T‑305/94 līdz T‑307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94, EU:T:1999:80, 593. punkts).

219    Tomēr nav tā, ka pierādījumiem, uz kuriem atsaucas Intel, nebūtu nekāda pierādījuma spēka.

220    Jāizvērtē pierādījumi, kurus veido vispirms Dell iekšienē veiktie apstrīdamās daļas novērtējumi, proti, D1 un D5 veiktie novērtējumi, pēc tam Dell vadītāju paziņojumi privātajā tiesvedībā starp Intel un AMD Delavēras štatā un – visbeidzot – dokuments, kas ir I1 2007. gada 21. decembra paziņojums.

221    Pirmkārt, no D1 2005. gada 10. novembra e‑pasta vēstules izriet, ka “atbilstoši MAID projekta ietvaros izdarītajiem pieņēmumiem pirmajos sešos līdz divpadsmit mēnešos ir paredzēts nodot AMD [..] aptuveni 25 % no [Dell apgādes] kopējā apjoma”. Attiecībā uz Komisijas pausto kritiku par D1 2005. gada 10. novembra e‑pasta vēstules objektīvu ticamību vispirms ir jākonstatē, ka tās nosūtītājs D1 faktu norises laikā bija [konfidenciāli]. Tālāk, šī e‑pasta vēstule tika sagatavota attiecīgajā laikposmā. Visbeidzot tās saturs ir pietiekami skaidrs un attiecas tieši uz apstrīdamo daļu faktu norises laikā. Ņemot vērā šos elementus, tā ir jāņem vērā un tai ir jāpiešķir reāla nozīme, un tās ticamību nevar mazināt apstāklis, ka tajā ir sniegts shematisks D1 atmiņu kopsavilkums.

222    Otrkārt, pretēji tam, ko Komisija norāda apstrīdētā lēmuma 1251. apsvērumā, apgalvojums, saskaņā ar kuru “skaitlis 25 % apmērā, kas būtu sasniegts, beidzoties 6–12 mēnešu laikposmam, [kas minēts D1 2005. gada 10. novembra e‑pasta vēstulē]”, norādīja “uz “vēlmi”, nevis bija faktisks un saprātīgs skaitlisks novērtējums”, tas, kā to pamatoti apgalvo prasītāja, īstenībā attiecās uz citu pierādījumu, proti, D5 2004. gada 9. marta e‑pasta vēstuli, un bija saistīts ar citu pieņēmumu, proti, 25 % no visas Dell vajadzībām nepieciešamo CPU x86 apgādes nodošanu AMD “90 dienu laikā”. Proti, tikai šajā pēdējā minētajā e‑pasta vēstulē ir minēti jēdzieni “vēlme” vai arī “planning guidelines” (plānošanas pamatnostādnes).

223    Turklāt attiecībā uz D5 2004. gada 9. marta e‑pasta vēstuli arī ir jākonstatē, ka, pat ja ņemtu vērā apstākli, ka īpaši ātra 25 % no visas Dell vajadzībām nepieciešamo CPU x86 apgādes nodošana AMD “90 dienu laikā” tajā ir minēta tikai kā vēlme, tas vien jau liecina, ka šāds pieņēmums varēja tikt izteikts Dell iekšējās diskusijās, vismaz motivācijas vai mērķtiecīgas plānošanas nolūkā, un tas ir jāuzskata par papildu norādi uz iespējamību, ka apstrīdamā daļa bija drīzāk augsta. Tas tā ir it īpaši tāpēc, ka e‑pasta vēstule tika nosūtīta tikai dažus mēnešus pēc 2004. gada izklājlapas sagatavošanas un tajā – tāpat kā D1 2005. gada 10. novembra e‑pasta vēstulē – ir minēta aptuveni 25 % no Dell pieprasījuma nodošana AMD.

224    Treškārt, privātajā tiesvedībā starp Intel un AMD Delavēras štatā D1 apstiprināja, ka MAID projektā bija paredzēts, ka laikposmā no pirmajiem sešiem līdz divpadsmit mēnešiem AMD tiks nodoti aptuveni 25 % no CPU x86 pieprasījuma apjoma, un D3 paziņoja, ka nebija nekāda pamata apšaubīt D1 izteikumu pareizību.

225    Tādējādi Dell vadītāju paziņojumi privātajā tiesvedībā starp Intel un AMD Delavēras štatā apstiprina pieņēmumu, saskaņā ar kuru MAID projekta ietvaros laikposmā no pirmajiem sešiem līdz divpadsmit mēnešiem Dell pieprasījuma nodošana AMD varēja attiekties uz aptuveni 25 % no CPU x86 apjoma.

226    Ceturtkārt, ir jāaplūko arī I1 2007. gada 21. decembra paziņojums. Apstrīdētajā lēmumā ietvertie Komisijas pārmetumi pret šo paziņojumu ir iedalāmi trīs kategorijās, proti, ka, pirmkārt, tas esot sagatavots tikai administratīvās procedūras vajadzībām, otrkārt, to neapstiprinot citi ar faktu norises laiku datēti pierādījumi un, treškārt, tajā esot dažas pretrunas ar I1 2003. gada 10. janvāra prezentāciju, kas bija adresēta Dell (skat. šā sprieduma 211. punktu).

227    Šajā ziņā vispirms ir jānorāda – kā tas izriet no šā sprieduma 195. punkta, ir taisnība, ka I1 2007. gada 21. decembra paziņojumu sniedza prasītājas pārstāvis un tā mērķis bija mazināt tās atbildību par konstatēto pārkāpumu, tāpēc šim paziņojumam pašam par sevi ir neliels pierādījuma spēks.

228    Tomēr I1 2007. gada 21. decembra paziņojums tika apliecināts ar zvērestu un, kā tas izriet no minētā paziņojuma 1. punkta, I1 kopš 1999. gada bija [konfidenciāli]. Ņemot vērā amata pienākumus un darba stāžu Intel, I1 vajadzēja pilnībā pārzināt attiecību ar Dell galvenos aspektus, kas ietver jautājumu par paredzamo apstrīdamo daļu attiecīgajā laikposmā.

229    Turpinājumā, kā tas izriet no šā sprieduma 221.–223. punkta, Dell iekšējie dokumenti, kas sagatavoti attiecīgajā laikposmā, apstiprina I1 2007. gada 21. decembra paziņojumu, ciktāl Dell pieprasījuma nodošana AMD varētu attiekties uz 25 % no CPU x86 apjoma. Vismaz šis paziņojums, ciktāl tajā minēts CPU x86 apjoms no 15 līdz 25 %, tāpat kā minētie dokumenti liecina, ka Dell pieprasījuma nodošana AMD varētu attiekties uz apjomu, kas ir lielāks par 2004. gada izklājlapā norādītajiem 7 %.

230    Runājot par Komisijas apgalvotajām pretrunām saistībā ar pārejas pie AMD ekonomisko loģiku vai arī pretrunām I1 apgalvojumos, ir jānorāda, ka savā 2003. gada 10. janvāra prezentācijā viņš precizēja, kādas bija attiecības starp Intel un Dell, un it īpaši uzsvēra, ka Dell bija jāsaprot šo attiecību īpatnības gadījumā, ja šis uzņēmums apsvērtu pāreju pie AMD. Kā pamatoti uzsver Komisija apstrīdētā lēmuma 1235. un 1236. apsvērumā, var šķist, ka šī minētās prezentācijas daļa ir pretrunā I1 2007. gada 21. decembra paziņojuma 4. punktam, kas attiecas uz to, ka Intel bija piedāvājusi atlaides bez jebkādiem nosacījumiem. Tomēr atšķirībā no Komisijas izdarītajiem secinājumiem ir jākonstatē, ka, ciktāl šī pretruna attiecas uz citu I1 2007. gada 21. decembra paziņojuma elementu, nevis to, kam ir nozīme apstrīdamās daļas novērtēšanā, nevar secināt, ka šim paziņojumam nav nekāda pierādījuma spēka kopumā un tādējādi arī tiktāl, ciktāl tas attiecas uz apstrīdamo daļu.

231    Jāpiebilst, ka I1 2007. gada 21. decembra paziņojums, saskaņā ar kuru jebkāda potenciālā CPU x86 apgāde, ko Dell veiktu pie AMD, būtu nozīmīga, ņemot vērā izmaksas, palielināto sarežģītību un papildu inženierijas, atbalsta un pārdošanas resursus, kas saistīti ar AMD platformu pievienošanu, nav nedz neloģisks, nedz pretrunīgs. No I1 2007. gada 21. decembra paziņojuma izriet, ka viņš ir centies sniegt objektīvu pārskatu, jo tajā arī viņš norādīja, ka attiecīgajā laikposmā Dell apgādes daļējas nodošanas AMD iespējamība bija “maza”. Savukārt I1 savā paziņojumā skaidri norāda, ka gadījumā, ja Dell izvēlētos AMD kā otro CPU x86 piegādātāju, tas iepriekš minēto iemeslu dēļ noteikti attiektos uz 15 –25 % no tās vajadzībām.

232    Nevar izslēgt, ka attiecīgajā laikposmā Dell varēja būt patiess nodoms daļu no CPU x86 iegādāties no AMD. Proti, no vairākiem lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem, tostarp 2004. gada izklājlapas, izriet, ka visā attiecīgajā laikposmā Dell iekšienē tika regulāri apsvērta un analizēta iespēja daļējai pārejai pie AMD. Turklāt ir jānorāda, ka šā sprieduma 212. punktā minētā D1 liecība, saskaņā ar kuru AMD nebija dzīvotspējīgs risinājums Dell, attiecas tikai uz 2003. gadu. Tomēr Komisija it īpaši apstrīdētā lēmuma 1258. apsvērumā uzsvēra, ka nevar izslēgt, ka Dell apstrīdamā daļa laika gaitā mainījās, jo tā varēja it īpaši palielināties ilgtermiņā, ņemot vēra, ka patērētāji pakāpeniski pierod pie AMD ražotajiem CPU x86. Tādējādi nevar uzskatīt, ka situācija saistībā ar Dell apstrīdamo daļu 2003. gadā noteikti bija identiska tai, kas pastāvēja 2004. un 2005. gadā. Šajos apstākļos I1 2007. gada 21. decembra paziņojums, ko apstiprina šā sprieduma 221. un 222. punktā minētie pierādījumi, arī ir jāuzskata par ticamu, ciktāl tas attiecas uz Dell apstrīdamo daļu.

233    Tādējādi no D1 2005. gada 10. novembra e‑pasta vēstules, no D5 2004. gada 9. marta e‑pasta vēstules, Dell vadītāju paziņojumiem, kas sniegti privātajā tiesvedībā starp Intel un AMD Delavēras štatā, kā arī no I1 2007. gada 21. decembra paziņojuma, kas, skatot tos kopā, savstarpēji apstiprina viens otru, izriet, ka 2005. gadā Dell pieprasījuma nodošana AMD varēja sasniegt līdz 25 %, un nevis 7 % no CPU x86 apjoma, kā tas izriet no 2004. gada izklājlapas.

234    No tā izriet, ka Intel minētie pierādījumi liek apšaubīt to, ka Dell apstrīdamā daļa ir jānovērtē, pamatojoties tikai uz 2004. gada izklājlapu, kurā ir atsauce uz to, ka 2005. gadā AMD būtu nodoti 7 % no Dell pieprasījuma, no kā Komisija secināja apstrīdamo daļu 7,1 % apmērā.

235    Vispārējās tiesas secinājumu nevar atspēkot ekonomiskā analīze, ko Komisija iesniegusi Vispārējā tiesā B.31. pielikumā, kurā ilustrēti tās iebildumu raksta 290. punktā izvirzītie argumenti, un atbildes raksta uz repliku 196. un 199. punktā, kuros ir atsauce uz D.9. pielikumu, kura mērķis ir pierādīt, ka, pat pieņemot, ka apstrīdamā daļa bija jāaprēķina, pamatojoties uz šā sprieduma 233. punktā minētajiem dokumentiem, no tā nevar secināt, ka apstrīdamā daļa bija no 12,5 % līdz 17,5 %, kā to apgalvo Intel.

236    Proti, Vispārējā tiesa nevar ņemt vērā šos papildu vērtējumus, kas pirmo reizi iesniegti tiesvedībā šajā tiesā, lai pamatotu apstrīdētajā lēmumā iekļauto TEK testu, neaizstājot Komisijas pamatojumu, kas norādīts minētajā lēmumā, ar savu pamatojumu. Šā sprieduma 150. punktā minētajā judikatūrā Vispārējai tiesai ir aizliegts veikt šādu pamatojuma aizstāšanu.

237    Turklāt ir jāpiebilst, ka pat ekonomiskā analīze, kuras Komisija iesniegusi Vispārējā tiesā, vismaz vienā no paredzētajiem pieņēmumiem, kas balstīti uz D1 2005. gada 10. novembra e‑pasta vēstules analīzi, parāda, ka apstrīdamā daļa ir 10,4 %.

238    Komisija savos procesuālajos rakstos šajā ziņā norāda, ka diapazons no 5,6 % līdz 10,4 % apstrīdamajai daļai, kas izrietēja no D1 2005. gada 10. novembra e‑pasta vēstules objektīvas analīzes, atbilda 2004. gada izklājlapas rezultātam, kas bija paredzēts 7,1 % apmērā.

239    Šim secinājumam nevar piekrist, jo TEK testa rezultāts var mainīties atkarībā no tā, ka vērā ņemtā apstrīdamā daļa ir 7,1 % vai 10,4 %. Proti, it īpaši apstrīdētā lēmuma 1255.–1259. apsvērumā paredzamā apstrīdamā daļa turpinājumā tiek salīdzināta ar vajadzīgo daļu, kas norādīta 22. tabulā, kurā tikai trijos pēdējos ceturkšņos norādīti skaitļi, kas pārsniedz 10,4 %. Taču neviens objektīvs elements neļauj noraidīt vienu vai otru pieņēmumu, ko varētu, ņemot vērā D1 2005. gada 10. novembra e‑pasta vēstuli, paredzēt diapazonā no 5,6 % līdz 10,4 % kā apstrīdamo daļu vai arī secināt, ka viens no tiem bija ticamāks par otru. Šajos apstākļos joprojām paliek šaubas par procentuālo daļu, ko galīgi varētu uzskatīt par Dell apstrīdamo daļu, un it īpaši par to, ka tā būtu jānosaka 7,1 % apmērā.

240    Otrām kārtām, Intel būtībā apgalvo, ka apsvērumi, kas izriet no Dell pieprasījuma nodošanas AMD, liecinot, ka Dell apstrīdamā daļa varētu būt lielāka par 7,1 %.

241    Komisija apgalvo, ka Dell apgādes nodošanai AMD 2006. un 2007. gadā ir tikai ierobežota nozīme, lai pārbaudītu situāciju attiecīgajā laikposmā, ka būtu vismaz atkārtoti jāpielāgo daži aprēķināšanas parametri, it īpaši atlaižu līmenis 2006. gadā, ka apstrīdētajā lēmumā tā ir veikusi pakārtoti TEK testu, ņemot vērā situāciju 2006. un 2007. gadā, kas apstiprina tās secinājumus, un ka D.9. pielikums, kas iesniegts tiesvedībā Vispārējā tiesā, ļauj atspēkot Intel apgalvojumus.

242    Apstrīdētā lēmuma 1241.–1246. apsvērumā Komisija izskatīja Intel argumentu, saskaņā ar kuru nodošanas likmei, kāda tikusi novērota brīdī, kad Dell nolēma daļu no savas apgādes nodot AMD pēc 2006. gada, varētu būt nozīme, lai novērtētu apstrīdamo daļu. Tā it īpaši uzskatīja, ka, lai arī vēlākiem nodošanas gadījumiem pašiem par sevi varētu būt informatīva nozīme, tiem nebūtu jāpiešķir lielāka nozīme nekā dokumentiem, kuros atspoguļotas tā laika aplēses. Tālāk, aplūkojot Dell apgādi trijos ceturkšņos laikposmā no 2006. gada oktobra līdz 2007. gada jūnijam, kas tika pielāgota, ņemot vērā pārejas periodu salīdzinājumā ar tās pieņēmumiem par viena gada laikposma sākumu, tā novērtēja AMD kopējo daļu 8,2 % apmērā, pamatojoties uz Gartner datiem, un no 8,8 % līdz 10,1 % saskaņā ar Intel iekšējām aplēsēm pirmajā gadā, kad Dell pieprasījums tiktu nodots AMD. Komisija no tā secināja, ka, lai arī šīs aplēses bija nedaudz augstākas nekā tās, kuras veica Dell attiecīgajā laikposmā, tās nebija tik augstas, lai uz tām varētu atsaukties ar mērķi atspēkot Komisijas vērtējuma precizitāti.

243    Jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 1245. apsvērumā Komisija skaidri atzina, ka, pamatojoties uz apsvērumiem, kas balstīti uz Dell pieprasījuma daļas faktisku nodošanu AMD, bija iespējams aprēķināt apstrīdamo daļu, kas būtu lielāka par 7,1 %, proti, būtu no 8,2 % līdz 10,1 %.

244    Pat ja Komisija apstrīdētajā lēmumā uzskata, ka šīs aplēses bija nedaudz augstākas par tām, kas izriet no 2004. gada izklājlapas, un tāpēc tās nebija jāņem vērā, tomēr pati minēto aplēšu esamība ir pietiekama, lai pierādītu, ka pieņēmums par apstrīdamo daļu 7,1 % apmērā nebija vienīgais iespējamais, ko varēja paredzēt, un liek apšaubīt Komisijas apstrīdētajā lēmumā veiktā novērtējuma pamatotību.

245    Vispārējā tiesā Komisija vispirms atkārtoti min apstrīdētā lēmuma 1242. un 1243. apsvērumā izvirzīto argumentu, saskaņā ar kuru apsvērumiem, kas izriet no Dell pieprasījuma daļas nodošanas AMD 2006. un 2007. gadā, ir tikai ierobežots pierādījuma spēks, nosakot apstrīdamo daļu attiecīgajā laikposmā.

246    Tomēr ir jānorāda, ka, atbildot uz profesora Shapiro argumentu, saskaņā ar kuru viena gada termiņa aprēķināšanu TEK testa vajadzībām nevar sākt pēc datuma, kurā Dell pieprasījuma daļas nodošana AMD sāk radīt sekas, Komisija apstrīdētā lēmuma 1221.–1227. apsvērumā ir apņēmīgi balstījusies uz apsvērumiem, kurus varēja izsecināt no 2006. gada notikumiem. Tā no vairākiem apstākļiem secināja, ka Intel jau bija informēta par piegādātāja maiņu 2006. gada maijā un ka tā bija krasi samazinājusi atlaides laikposmā no 2007. gada finanšu gada pirmā līdz otrajam ceturksnim.

247    Tādējādi, novērtējot apstrīdamo daļu, Komisija pati izmantoja apsvērumus, kas izrietēja no Dell pieprasījuma daļas nodošanas AMD 2006. un 2007. gadā, lai nonāktu pretrunā ar profesora Shapiro pieņēmumu par viena gada laikposma sākumpunktu.

248    Tādējādi Komisija apstrīdētā lēmuma 1242. un 1243. apsvērumā nevar lietderīgi apgalvot, ka tiem pašiem apsvērumiem ir tikai ierobežota nozīme, lai apstrīdētu apstrīdamās daļas no 8,2 % līdz 10,1 % novērtējuma atbilstību.

249    Turpinājumā Komisija apgalvo, ka aprēķinā, izmantojot apstrīdamās daļas skaitļus, kas iegūti par 2006. un 2007. gadu, it īpaši ir jāņem vērā fakts, ka atlaides, kuras Intel bija piešķīrusi Dell, 2006. gadā sasniedza nepieredzētu līmeni. Tomēr, ja Komisija uzskatītu, ka apstrīdamās daļas novērtējums būtu jākoriģē, ņemot vērā šo parametru, tai bija tas jāiekļauj apstrīdētā lēmuma 1245. apsvērumā veiktajā aprēķinā.

250    Turklāt, atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma 1258. apsvērumu, Komisija apgalvo, ka TEK testā tika iekļautas faktiskās AMD tirgus daļas attiecībā uz Dell 2006. un 2007. gadā, kuras izmeklēšanas laikā norādīja Intel, un ka šī aprēķina rezultāti apstiprina apstrīdētā lēmuma konstatējumus par laikposmu, kas beidzās 2005. gadā.

251    Tomēr apstrīdētā lēmuma 1258. apsvērumā, atzīstot, ka apstrīdamā daļa laika gaitā varēja nedaudz palielināties, jo patērētāji vairāk apzinājās AMD piedāvātā alternatīvā risinājuma dzīvotspēju, Komisija pauda apsvērumus par vajadzīgās daļas attīstību 2006. gadā un Dell pieprasījuma apjomu, kas 2007. gadā tika nodots AMD. Šajā posmā tā nav koriģējusi 2005. gadam izmantoto apstrīdamo daļu, pamatojoties uz apstrīdētā lēmuma 1245. apsvērumā veiktajiem aprēķiniem.

252    Visbeidzot iebildumu rakstā un atbildes rakstā uz repliku Komisija atsaucas uz B.31. pielikumu, kurā esot ietverta analīze, kas balstīta uz Dell pieprasījuma daļas nodošanu AMD 2006. un 2007. gadā un kas apstiprina apstrīdētā lēmuma konstatējumus par atlaižu spēju radīt izstumšanu, un uz D.9. pielikumu, kas pierādot, ka AMD tirgus daļa attiecībā uz Dell bija mazāka nekā replikas rakstā norādītā un ka TEK testa veikšanas vajadzībām tajā esot izmantoti jauni skaitļi, kas norādīti replikas rakstā.

253    Tomēr Vispārējā tiesa nevar ņemt vērā šo papildu analīzi, kas pirmoreiz tika iesniegta tiesvedībā šajā tiesā, lai pamatotu apstrīdētajā lēmumā iekļauto TEK testu, neaizstājot Komisijas pamatojumu, kas norādīts minētajā lēmumā, ar savu pamatojumu. Šā sprieduma 150. punktā minētajā judikatūrā Vispārējai tiesai ir aizliegts veikt šādu pamatojuma aizstāšanu.

254    Tādējādi no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Dell apstrīdamo daļu bija iespējams noteikt 8,2 %–10,1 % apmērā, balstoties uz citiem elementiem, kas nav 2004. gada izklājlapa. Jau pati šo aplēšu esamība pierāda, ka pieņēmums par Dell apstrīdamo daļu 7,1 % apmērā nebija vienīgais iespējamais, un tas liek Vispārējai tiesai apšaubīt minētā pieņēmuma, kuru Komisija ir izmantojusi apstrīdētajā lēmumā, pamatotību.

255    Šis konstatējums, kā arī šā sprieduma 234. punktā minētais konstatējums par to, vai Dell apstrīdamā daļa bija jāvērtē, pamatojoties tikai uz 2004. gada izklājlapu, kurā bija iekļauts 7 % rādītājs par 2005. gadu, aplūkojot tos kopā, apstiprina šaubas par minētās apstrīdamās daļas novērtējumu apstrīdētajā lēmumā.

256    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka Intel sniegtie pierādījumi var radīt šaubas tiesai par to, ka Dell apstrīdamā daļa bija jānosaka 7,1 % apmērā. Tādējādi Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi minētās apstrīdamās daļas novērtējuma pamatotību.

iii) Par prasītājas apgalvojumu, kas attiecas uz attiecīgā perioda sākotnējo daļu laikposmā no 2002. gada decembra līdz 2003. gada oktobrim

257    Lai arī šā sprieduma 256. punktā minētais secinājums jau pats par sevi atspēko apstrīdētajā lēmumā veikto Dell apstrīdamās daļas novērtējumu, pilnīguma labad, ievērojot Intel argumentus, ir jāizskata Komisijas veiktā Dell apstrīdamās daļas novērtējuma pamatotība, ņemot vērā attiecīgā laikposma sākotnējo daļu, proti, laikposmu no 2002. gada decembra līdz 2003. gada oktobrim.

258    Pēc Intel domām, pastāv pretruna starp Komisijas konstatējumu par Dell apstrīdamo daļu 7,1 % apmērā un tās secinājumu apstrīdētā lēmuma 1281. apsvērumā, kas izdarīts, salīdzinot minēto daļu ar tirgus daļu, kas ir vajadzīga, lai tikpat efektīvs konkurents varētu piekļūt tirgum, neciešot zaudējumus (turpmāk tekstā – “vajadzīgā daļa”), un saskaņā ar kuru visā laikposmā no 2002. gada decembra līdz 2005. gada decembrim Intel atlaides varēja vai varētu radīt pret konkurenci vērstu izstumšanas iedarbību.

259    Komisija apstrīd Intel apgalvojumus, norādot, ka tie esot tikai starpsecinājumi, un atsaucas uz apstrīdētā lēmuma 1281. un 1282. apsvērumu, kuros esot iekļauts vispārējs novērtējums.

260    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka no 22. tabulas skaidri izriet, ka četros pirmajos norādītajos ceturkšņos apstrīdamā daļa bija lielāka par vajadzīgo daļu, un tas tā ir arī tad, ja pieņem Komisijas veiktos vajadzīgās daļas un apstrīdamās daļas aprēķinus. Proti, saskaņā ar 22. tabulu taksācijas gados, kas ietilpst Dell pārskata periodā no 2003. taksācijas gada ceturtā ceturkšņa līdz 2004. taksācijas gada trešajam ceturksnim, vajadzīgā daļa nepārsniedza 6,6 %, savukārt apstrīdētajā lēmumā noteiktā apstrīdamā daļa ir 7,1 %.

261    Turklāt apstrīdētā lēmuma 1256. apsvērumā Komisija skaidri konstatē, ka “lielākajā daļā ceturkšņu (deviņos no trīspadsmit) vajadzīgā daļa ir lielāka par apstrīdamo daļu”. Tādējādi, kā apgalvo Intel, saskaņā ar pašas Komisijas norādītajiem skaitļiem TEK testā attiecībā uz Intel atlaidēm, kas tika piešķirtas Dell, apstrīdētajā lēmumā aplūkotajos pirmajos četros ceturkšņos ir iegūts pozitīvs rezultāts.

262    Apstrīdētā lēmuma 1281. un 1282. apsvērums, uz kuriem atsaucas Komisija (skat. šā sprieduma 259. punktu), lai apgalvotu, ka vajadzīgās daļas un apstrīdamās daļas salīdzinājums esot tikai viens no trim elementiem, kas izmantoti secinājumos saistībā ar TEK analīzi, liecina par to, ka Komisijas secinājumi par Dell piešķirtajām atlaidēm ir izdarīti, pamatojoties uz apstrīdamās daļas salīdzinājumu ar vajadzīgo daļu, pastiprinošiem faktoriem un alternatīvo aprēķina metodi, un ka apstrīdētais lēmums ir balstīts uz Intel visizdevīgākajiem izmaksu rādītājiem. Tomēr no apstrīdētā lēmuma 1213. apsvēruma izriet, ka 22. tabula tika izmantota, lai veiktu apstrīdamās daļas un vajadzīgās daļas salīdzinājumu. Turklāt šā sprieduma 272.–282. punktā izklāstīto iemeslu dēļ ne alternatīvā aprēķina metode, ne pastiprinošie faktori neietver atlaižu izstumšanas iedarbības pārbaudi par četriem pirmajiem ceturkšņiem, uz kuriem attiecas apstrīdētais lēmums. Tādējādi šie trīs Komisijas vērtēšanas elementi, pat aplūkojot tos kopā, neizskaidro, kāpēc TEK testā attiecībā uz Intel atlaidēm, kuras tika piešķirtas Dell, ir iegūts pozitīvs rezultāts pirmajos četros ceturkšņos, uz kuriem attiecas apstrīdētais lēmums.

263    Tādējādi ir jākonstatē, ka pastāv pretruna starp to, kas izriet no apstrīdētā lēmuma 1256. apsvēruma, saskaņā ar kuru Intel attiecīgajā laikposmā vismaz četros ceturkšņos ir sekmīgi izturējusi TEK testu, no vienas puses, un to, kas izriet no Komisijas secinājumiem šī paša lēmuma 1281. un 1282. apsvērumā, saskaņā ar kuriem visā attiecīgajā laikposmā par labu Dell piešķirtās atlaides varēja izraisīt izstumšanas iedarbību, no otras puses.

264    Tālāk, citi apstrīdētā lēmuma elementi, uz kuriem atsaucas Komisija, lai pierādītu, ka attiecībā uz pirmajiem četriem ceturkšņiem nav pieļauta kļūda, arī nav pārliecinoši attiecībā uz laikposmu no 2002. gada decembra līdz 2003. gada oktobrim. Pēc Komisijas domām, apstrīdētā lēmuma 1258. un 1259. apsvērumā esot parādīts, ka stingrai uz ceturkšņiem balstītai pieejai neesot nozīmes.

265    It īpaši apstrīdētā lēmuma 1258. apsvērumā Komisija apgalvo, ka laika gaitā apstrīdamā daļa, iespējams, palielinājās, jo arvien palielinājās patērētāju izpratne par AMD piedāvātās alternatīvas dzīvotspēju. Tā arī uzsver, ka visos aprēķina pieņēmumos vajadzīgā daļa pastāvīgi palielinās laikposmā, uz kuru attiecas apstrīdētais lēmums. Komisija vēlreiz atsaucas uz faktiskiem skaitļiem situācijā, kas bija radusies 2006. gadā, kad Dell izvēlējās sākt iegādāties no AMD. Tā it īpaši balstās uz Gartner sniegto informāciju.

266    Apstrīdētā lēmuma 1259. apsvērumā Komisija uzskata, ka apstrīdamā daļa, gluži pretēji, varēja būt mazāka par 7,1 % laikposmā pirms 2005. taksācijas gada pirmā ceturkšņa, proti, agrākā datuma, kad saskaņā ar scenāriju, kas bija 2004. gada izklājlapas pamatā, Dell daļu no savām CPU x86 vajadzībām varētu no Intel pārnest uz AMD. Komisija no tā secina, ka starpība starp vajadzīgo daļu un apstrīdamo daļu attiecīgā laikposma pirmajos ceturkšņos varētu būt mazāka, nekā par to liecina 22. tabulā norādītie skaitļi.

267    Saistībā ar šo motīvu prasītāja izvirza argumentu, saskaņā ar kuru Komisija nekad nav mainījusi savu novērtējumu par apstrīdamo daļu attiecīgā laikposma pirmajos četros ceturkšņos, lai nodrošinātu, ka tas atspoguļo šo AMD dzīvotspējas uzlabošanos, kas, pēc prasītājas domām, nenotika pēkšņi.

268    Jākonstatē, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nekādā veidā nav skaitliski atspoguļojusi šo apstrīdamās daļas paredzamo pieaugumu, kurā būtu ņemtas vērā izmaiņas, kas laika gaitā notiktu patērētāju uztverē par AMD. Gluži pretēji, apstrīdētajā lēmumā ir izmantots tikai skaitlis 7,1 %, lai arī 2004. gada izklājlapā bija paredzēta attīstība turpmākajos attiecīgajos gados, norādot vērtības, no kurām varēja secināt, ka Dell apstrīdamā daļa būtu 17,3 %, 22,5 % un 24,2 % trīs nākamajos gados pēc gada, kurā sāktos daļēja apgāde no AMD.

269    Nevienā citā apstrīdētā lēmuma teksta daļā nav galīgi apgalvots, ka Dell apstrīdamās daļas pieaugums laika gaitā būtu noticis AMD izstrādājumu labākas uztveres dēļ, bet šī lēmuma 1258. un 1259. apsvērumā ir tikai norādīts, ka tāda “iespējamība” pastāvēja. Turklāt pat 22. tabulā ir novērtētas tikai vajadzīgās daļas izmaiņas laikā, pamatojoties uz vairākiem gadiem, bet ne apstrīdamās daļas izmaiņas. Tomēr Komisija, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu šajā ziņā, 2020. gada tiesas sēdē tikai uzsvēra, ka tā pastāvīgi izmantoja 7,1 % kā apstrīdamo daļu visā attiecīgajā laikposmā “tehniska iemesla dēļ”, kas saistīts ar apgalvoto vienošanos starp Intel un Komisiju par viena gada perioda izmantošanu TEK analīzes vajadzībām. Tādējādi, lai gan apstrīdētā lēmuma 1212. apsvērumā ir pārņemti četri dažādi skaitļi, kas izriet no 2004. gada izklājlapas, apstrīdētā lēmuma 1213. apsvērumā tikai 7,1 % ir atzīts par piemērotu apstrīdamajai daļai.

270    Šajos apstākļos Komisijas argumenti neļauj a posteriori paskaidrot vai apstiprināt atšķirību starp rezultātiem, ko Komisija norādījusi 22. tabulā par attiecīgā laikposma četriem pirmajiem ceturkšņiem, un tās secinājumu attiecībā uz visu attiecīgo laikposmu, saskaņā ar kuru Intel nebija izturējusi TEK testu.

271    Tādējādi ir jākonstatē, ka, tā kā TEK testa rezultāts bija pozitīvs Intel, veicot pamata aprēķinu par pirmajiem četriem ceturkšņiem, uz kuriem attiecas apstrīdētais lēmums, Komisija, pamatojoties uz šo testu vien, nav pierādījusi, ka atlaides, kuras Intel bija piešķīrusi Dell, varēja ierobežot konkurenci visā attiecīgajā laikposmā.

2)      Par alternatīvo aprēķina metodi

272    Komisija apstrīdētā lēmuma 1266.–1274. un 1281. apsvērumā veica alternatīvu aprēķinu, izmantojot Dell 2004. gada 17. februāra prezentācijā iekļauto informāciju, kas, pēc Komisijas domām, apstiprināja secinājumus, kas izdarīti no pamata aprēķina TEK testā, proti, ka atlaides, kuras Intel bija piešķīrusi Dell, varēja izstumt tikpat efektīvu konkurentu.

273    Intel apstrīd alternatīvā aprēķina atbilstību. Šis novērtējums attiecoties tikai uz 2005. taksācijas gadu, kas neietilpst laikposmā, attiecībā uz kuru apstrīdētajā lēmumā ir parādīts, ka Intel bija izturējusi TEK testu. Tādējādi laikposmā no 2002. gada decembra līdz 2003. gada oktobrim attiecībā uz Dell izdarītā pārkāpuma konstatējumu nevarot pieņemt.

274    Komisija noraida Intel argumentus un uzskata, ka alternatīvais aprēķins apstiprina apstrīdētajā lēmumā galvenokārt pieņemto risinājumu.

275    Šajā ziņā, ciktāl apstrīdētajā lēmumā ietvertais alternatīvais aprēķins ir balstīts uz Dell 2004. gada 17. februāra prezentāciju, kurā, kā tas izriet arī no šī lēmuma 1268. un 1270. apsvērumā iekļautās 28. un 29. tabulas, ir novērtēts laikposms, kas sākas ar 2005. taksācijas gadu, no tā nevarot secināt, ka tā ļautu izskaidrot vai a fortiori mainīt Komisijas vērtējumus par laikposmu no 2002. gada decembra līdz 2003. gada oktobrim. Turklāt, ciktāl Komisija 2020. gada tiesas sēdē atsaucās uz 1604. zemsvītras piezīmi, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma 1264. apsvērumu, lai apgalvotu, ka izmantotie dokumenti gan attiecās uz attiecīgo laikposmu, pietiek konstatēt, ka šī zemsvītras piezīme attiecas uz pastiprinošiem faktoriem, nevis alternatīvo aprēķina metodi.

276    Tādējādi, nepastāvot nepieciešamībai lemt par alternatīvās metodes pamatotību, pietiek konstatēt, ka tā nepierāda, ka Intel atlaižu prakse varēja radīt izstumšanas iedarbību visā attiecīgajā laikposmā.

3)      Par pastiprinošiem faktoriem

277    Pēc prasītājas domām, Komisija veltīgi cenšas pamatot savu analīzi, norādot, ka tikpat efektīva konkurenta kritērija izmantošana faktiski ir piesardzīga pieeja, kurā netika ņemti vērā pastiprinošie faktori (skat. šā sprieduma 177. punktu). Savukārt Komisija būtībā apgalvo, ka būtu pamatoti ņemt vērā pastiprinošos faktorus.

278    Tāpēc ir jāizvērtē, vai dažādas kļūdas, kuras Komisija pieļāvusi TEK testā attiecībā uz Dell, varētu tikt labotas, izmantojot dažādus elementus, kas ņemti vērā kā pastiprinoši faktori, kādi tie izriet no apstrīdētā lēmuma 1260.–1265. apsvēruma.

279    Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma 1260. apsvēruma, pirmkārt, izriet, ka interese atsaukties uz pastiprinošiem faktoriem ir tāda, ka “ [iepriekšējā] analīzē vairāki faktori netika pilnībā ņemti vērā, savukārt, ja tie tiktu iekļauti, tie pastiprinātu novērtējumu par atlaižu izstumšanas spēju”. Tādējādi attiecīgo faktoru mērķis bija tikai apstiprināt pamata pārbaudi par izstumšanas iedarbības esamību.

280    Otrkārt, no apstrīdētā lēmuma 1261. apsvēruma izriet, ka Komisija pati uzskatīja, ka, lai pilnībā tiktu ņemta vērā pastiprinošo faktoru iedarbība, būtu jāveic papildu pieņēmumi par veidu, kādā atlaides tiktu piešķirtas citiem konkurentiem, kā arī par to, kā šāda agresīvas konkurences situācija ietekmētu Dell ieņēmumus.

281    Atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu 2020. gada tiesas sēdē, Komisija apgalvoja, ka pastiprinošie faktori esot tikuši “pragmatiski novērtēti” un ka tie bija “sui generis” elementi, kas iekļauti apstrīdētā lēmuma struktūrā attiecībā uz TEK testu. Tomēr Komisija neapgalvo, ka TEK testā tie ir precīzi skaitliski izteikti. Tā drīzāk uzsver, ka šiem elementiem neatkarīgi no jautājuma par to tiesiskumu bija “papildus sviras efekts” par labu Intel, ciktāl Dell zaudētās atlaides tiktu nodotas konkurentiem un tā kā šo atlaižu zaudēšana varētu attiekties uz citām no Intel iegādātām mikroshēmām, uz kurām “neattiecās apstrīdētais lēmums”.

282    No iepriekš izklāstītā izriet, ka pastiprinošie faktori apstrīdētajā lēmumā tika iekļauti kā elementi, kas varēja pastiprināt pamata pārbaudi attiecībā uz izstumšanas iedarbību, ko radīja strīdīgās atlaides, un ka Komisija nebija tās pienācīgi analizējusi attiecībā uz to ietekmi uz minēto atlaižu izstumšanas spējas novērtējumu. Tādējādi Vispārējā tiesa nevar lietderīgi pārbaudīt to ņemšanu vērā, kā arī nevar aizstāt Komisijas pamata vērtējumu par atlaižu, kuras Intel bija piešķīrusi Dell, spēju radīt izstumšanas iedarbību.

4)      Secinājums par TEK testu attiecībā uz Dell piešķirtajām atlaidēm

283    No visa iepriekš minētā izriet, ka Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi tāda sava pieņēmuma pamatotību, saskaņā ar kuru Dell apstrīdamā daļa attiecīgajā laikposmā bija 7,1 %. Tā kā apstrīdētā lēmuma 1255.–1257. apsvērumā šis pieņēmums bija pamats, lai ar vajadzīgās daļas un apstrīdamās daļas salīdzinājuma palīdzību pierādītu atlaižu, kuras Intel bija piešķīrusi Dell, spēju radīt izstumšanas iedarbību, ir jāsecina – nepastāvot nepieciešamībai izvērtēt prasītājas iebildumus par nosacītās daļas aprēķinu –, ka ar minēto salīdzinājumu nav juridiski pietiekami pierādīta minētā spēja.

284    Turklāt pastiprinošie faktori paši par sevi nevar pierādīt atlaižu, kuras Intel bija piešķīrusi Dell, spēju radīt izstumšanas iedarbību, un jebkurā gadījumā tie netika pietiekami analizēti, savukārt alternatīvā aprēķina metode nepierāda, ka Intel atlaižu piešķiršanas prakse varēja radīt izstumšanas iedarbību visā attiecīgajā laikposmā.

285    Jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 1281. apsvērumā Komisija norādīja, ka tās secinājumi par Dell piešķirto atlaižu spēju radīt izstumšanas iedarbību ir izdarīti, pamatojoties uz apstrīdamās daļas un vajadzīgās daļas salīdzinājumu, pastiprinošiem faktoriem un apstiprinājumu, ko sniedza alternatīvā aprēķina metode.

286    Tomēr, tā kā apstrīdamās daļas un vajadzīgās daļas salīdzinājums juridiski pietiekami nepierāda izstumšanas iedarbību un tā kā pastiprinošo faktoru ietekme netika pietiekami analizēta, Komisija, pamatojoties uz šiem pirmajiem diviem elementiem, nevar konstatēt Dell piešķirto atlaižu spēju radīt izstumšanas iedarbību. Turklāt Komisijas norādītais trešais elements, t.i., alternatīva aprēķina metode, kurai saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 1281. apsvērumu ir divu pirmo elementu apstiprināšanas funkcija, pats par sevi nevar atbalstīt Komisijas secinājumus, a fortiori tāpēc, ka tas nepierāda, ka Intel atlaižu prakse varēja radīt izstumšanas iedarbību visā attiecīgajā laikposmā.

287    Tādējādi ir jāapmierina prasītājas iebildums, saskaņā ar kuru Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi apstrīdētā lēmuma 1281. apsvērumā izdarītā secinājuma pamatotību, saskaņā ar kuru laikposmā no 2002. gada decembra līdz 2005. gada decembrim Intel atlaides varēja vai varētu radīt pret konkurenci vērstu izstumšanas iedarbību, jo tikpat efektīvam konkurentam būtu liegts apgādāt Dell ar tās vajadzībām nepieciešamajiem CPU x86.

b)      Par apgalvotajām kļūdām attiecībā uz HP piemēroto TEK testu

288    Apstrīdētā lēmuma 413. apsvērumā Komisija norādīja, ka HP un prasītāja laikposmam no 2002. gada novembra līdz 2005. gada maijam bija noslēgušas HPA nolīgumus par uzņēmumiem paredzētiem galddatoriem. Komisija šajā pašā apsvērumā konstatēja, ka nolīgumos bija paredzēts nerakstīts nosacījums par atlaižu piešķiršanu HP (turpmāk tekstā – “HPA atlaides”), proti, ka HP iegādāsies no prasītājas vismaz 95 % no savām vajadzībām nepieciešamajiem CPU x86, lai aprīkotu savus uzņēmumiem paredzētos galddatorus (turpmāk tekstā – “gandrīz pilnīgas ekskluzivitātes nosacījums”). Apstrīdētā lēmuma 1406. apsvērumā Komisija, balstoties uz TEK testu, secināja, ka šīs HPA atlaides varēja radīt pret konkurenci vērstu izstumšanas iedarbību.

289    Konkrētāk, attiecībā uz laikposmiem, uz kuriem attiecas nolīgumi, kuru rezultātā tika piešķirtas HPA atlaides, Komisija apstrīdētā lēmuma 338., 341. un 1296. apsvērumā norādīja, ka pirmais no šiem nolīgumiem (turpmāk tekstā – “HPA1 nolīgums”) tika noslēgts pēc tam, kad HP 2002. gada maijā apvienojās ar Compaq, un aptvēra laikposmu no 2002. gada novembra līdz 2004. gada maijam. Komisija apstrīdētā lēmuma 342. un 343. apsvērumā konstatēja, ka otrais no HPA nolīgumiem attiecās uz laikposmu no 2004. gada jūnija līdz 2005. gada maijam.

290    Prasītāja apstrīd Komisijas secinājumu, saskaņā ar kuru HPA atlaides varēja radīt pret konkurenci vērstu izstumšanas iedarbību, un apgalvo, ka TEK tests, ja to piemēro pareizi, parāda, ka šīs atlaides nevarēja izstumt tikpat efektīvu konkurentu.

291    Būtībā prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļautas četras kļūdas: pirmā kļūda attiecas uz apstrīdamo daļu, otrā attiecas uz atlaižu nosacītās daļas apmēru, trešā attiecas uz aplūkoto pārkāpuma laikposmu un ceturtā – uz pastiprinošiem faktoriem, kas tika ņemti vērā. Prasītāja izvirza piekto argumentu, saskaņā ar kuru Komisija esot pieļāvusi kļūdas tās VNI novērtēšanā.

1)      Par TEK testā aplūkoto laikposmu

292    Prasītāja apgalvo, ka Komisija nav veikusi TEK testu par visu laikposmu, uz kuru attiecas apstrīdētais lēmums. Apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz HP nav iekļauts TEK tests par attiecīgā laikposma pirmajiem vienpadsmit mēnešiem, proti, no 2002. gada novembra līdz 2003. gada taksācijas gada trešajam ceturksnim. Turklāt, lai arī apstrīdētā lēmuma 1337. apsvērumā iekļautajā 35. tabulā (turpmāk tekstā – “35. tabula”) ir sniegta “stingra” analīze, kas it kā attiecas uz visu HPA1 nolīgumu, šī analīze, pēc prasītājas domām, esot balstīta uz nepilnīgiem datiem. Komisija esot pieļāvusi “acīmredzamu kļūdu vērtējumā”, apgalvojot, ka prasītāja nav izturējusi TEK testu attiecībā uz HPA1 nolīguma darbības periodu, vienlaikus pieļaujot iespēju, ka saskaņotu datu neesamības dēļ atsauces periods “pilnībā nesakrīt ar faktisko [HPA1 nolīguma] līgumisko darbības laiku”.

293    Turklāt prasītāja uzskata, ka Komisijas apgalvojums apstrīdētā lēmuma 1014. apsvērumā, saskaņā ar kuru, veicot TEK testu, OEM vajadzību apstrīdamā daļa ir jāpārbauda attiecībā uz ilgākais viena gada laikposmu, ir nesaderīgs ar analīzi, kas izriet no 35. tabulas, kas veikta par ilgāku laikposmu, proti, par pusotru gadu.

294    Komisija apgalvo, ka lēmumā gan ir ietverta TEK analīze par visu laikposmu, uz kuru attiecas HPA1 nolīgums, proti, no 2002. gada novembra līdz 2004. gada maijam, un ka B.31. pielikumā ir parādīts, kādā ziņā runa ir par attiecīgo laikposmu.

295    Turpinājumā Komisija apgalvo, ka prasītāja nebija izvirzījusi šo argumentu nevienā brīdī administratīvās procedūras laikā, lai arī visiem ar HP saistītajiem aprēķiniem tika izmantoti vieni un tie paši atsauces periodi. Turklāt prasītāja savā atbildē uz 2007. gada paziņojumu par iebildumiem esot izmantojusi šos atsauces periodus saviem aprēķiniem attiecībā uz HP.

296    Visbeidzot Komisija precizē iemeslu, kura dēļ aprēķinā par visu HPA1 nolīguma darbības laiku, t.i., pusotru gadu, netika izmantotas par pusotru gadu noteiktās apstrīdamās daļas, bet gan ikceturkšņa apstrīdamo daļu vidējā aritmētiskā vērtība HPA1 nolīguma darbības laikā, kas noteikta viena gada periodam. Pēc tās domām, neatkarīgi no tā, kad tikpat efektīvs konkurents mēģinātu ienākt HP tirgū, pēdējai minētajai būtu jānovērtē šī konkurenta piedāvājums gadam, kas sākas brīdī, kad tas ienāk tirgū.

297    Apstrīdētā lēmuma 1334.–1337. apsvērumā Komisija izklāstīja savus aprēķinus attiecībā uz HP vajadzīgo daļu.

298    Apstrīdētā lēmuma 1385.–1387. apsvērumā Komisija, atsaucoties uz minētā lēmuma 1334. apsvērumā minētajiem skaitļiem, uzskatīja, ka vajadzīgā daļa sistemātiski bija lielāka nekā apstrīdamā daļa.

299    Apstrīdētā lēmuma 1406. apsvērumā Komisija norādīja, ka, pamatojoties uz minētā lēmuma 1385.–1389. apsvērumā veikto apstrīdamās daļas un vajadzīgās daļas salīdzinājumu, bija jāuzskata, ka laikposmā no 2002. gada novembra līdz 2005. gada maijam atlaides, kuras Intel bija piešķīrusi HP, varēja radīt pret konkurenci vērstu izstumšanas iedarbību.

300    Pirmām kārtām, ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru attiecībā uz LESD 101. un 102. panta piemērošanu nevienā Savienības tiesību normā nav noteikts, ka paziņojuma par iebildumiem adresātam administratīvā procesa laikā būtu jāapstrīd šajā paziņojumā ietvertie dažādie faktiskie vai tiesiskie apstākļi, lai tam nebūtu liegts to darīt vēlāk tiesvedības stadijā (spriedums, 2010. gada 1. jūlijs, Knauf Gips/Komisija, C‑407/08 P, EU:C:2010:389, 89. punkts).

301    Līdz ar to nevar piekrist Komisijas argumentam, saskaņā ar kuru prasītāja administratīvās procedūras laikā nebija apstrīdējusi laikposmus, kurus Komisija izmantoja saviem aprēķiniem.

302    Tas ir attiecināms arī uz Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru administratīvajā procedūrā prasītāja attiecīgos laikposmus izmantoja saviem aprēķiniem. Tā kā Komisija apstrīdētajā lēmumā saviem aprēķiniem ir izmantojusi noteiktus laikposmus, tie ir daļa no šī lēmuma pamatojuma, ko prasītāja var apstrīdēt Vispārējā tiesā.

303    Otrām kārtām, ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 1334. apsvērumā iekļautā 34. tabula, kurā pārņemti vajadzīgās daļas parametri un aprēķini (turpmāk tekstā – “34. tabula”), attiecas uz laikposmu no 2003. taksācijas gada trešā ceturkšņa līdz 2005. taksācijas gada trešajam ceturksnim, tādējādi tajā nav ietverti dati par 2002. gada novembri un decembri, kā arī par 2003. taksācijas gada pirmajiem trim ceturkšņiem.

304    Turklāt prasītāja pamatoti apgalvo, ka 35. tabulas pirmajā rindā saistībā ar HPA1 nolīgumu norādītie skaitļi, kas minēti, lai pierādītu Komisijas secinājumu pamatotību, izklāstot vajadzīgās daļas aprēķinu HPA nolīgumiem, ir 34. tabulas pirmajās trīs rindās norādīto skaitļu summa vai to vidējā aritmētiskā vērtība.

305    Konkrētāk:

–        35. tabulā norādītais CPU x86 skaits, ko HPA1 nolīguma darbības laikā iegādājās HP, proti, 7 079 382 vienības, atbilst 34. tabulā norādītajam CPU x86 skaitam, ko HP iegādājās laikposmā no 2003. taksācijas gada ceturtā ceturkšņa līdz 2004. taksācijas gada otrajam ceturksnim (2003. taksācijas gada ceturtajā ceturksnī – 2 416 750 vienības; 2004. taksācijas gada pirmajā ceturksnī – 2 200 225 vienības; 2004. taksācijas gada otrajā ceturksnī – 2 462 407 vienības);

–        35. tabulā norādītā atlaižu summa, ko HP saņēma HPA1 nolīguma darbības laikā, proti, 97 499 999 USD, atbilst 34. tabulā norādītajām atlaidēm, kuras HP saņēma laikposmā no 2003. taksācijas gada ceturtā ceturkšņa līdz 2004. taksācijas gada otrajam ceturksnim (2003. taksācijas gada ceturtajā ceturksnī – 32 499 999 USD; 2004. taksācijas gada pirmajā ceturksnī – 32 500 000 USD; 2004. taksācijas gada otrajā ceturksnī – 32 500 000 USD);

–        35. tabulā norādītā vērtība “V” (proti, daļa no CPU x86 vienību kopējā skaita, ko HP esot iegādājusies no prasītājas, ievērojot gandrīz pilnīgas ekskluzivitātes nosacījumu) HPA1 nolīguma darbības laikā, proti, 6 725 413 vienības, gandrīz pilnībā un ņemot vērā drukas kļūdas, atbilst 34. tabulā norādītajām vērtībām “V” attiecībā uz laikposmu no 2003. taksācijas gada ceturtā ceturkšņa līdz 2004. taksācijas gada otrajam ceturksnim (2003. taksācijas gada ceturtajā ceturksnī – 2 295 913 vienības; 2004. taksācijas gada pirmajā ceturksnī – 2 090 214 vienības; 2004. taksācijas gada otrajā ceturksnī – 2 339 287 vienības);

–        35. tabulā norādītā “Intel mikroprocesoru VPC” HPA1 nolīguma darbības laikā, proti, 165,15, atbilst 34. tabulā norādītajai VPC vidējai aritmētiskai vērtībai bez svēruma laikposmā no 2003. taksācijas gada ceturtā ceturkšņa līdz 2004. taksācijas gada otrajam ceturksnim (2003. taksācijas gada ceturtajā ceturksnī – 176,19; 2004. taksācijas gada pirmajā ceturksnī – 159,45; 2004. taksācijas gada otrajā ceturksnī –159,82).

306    Šajā ziņā ir jānorāda, ka Komisija neapgalvo, ka iepriekš minētais fakts ir sakritības rezultāts un ka dažādās vērtības, kas norādītas šā sprieduma 305. punktā trim iztrūkstošajiem ceturkšņiem, kā arī nākamajiem trim ceturkšņiem, ir identiskas.

307    Tādējādi ar iepriekš minēto pietiek, lai pierādītu, ka 2002. gada novembri un decembri, kā arī 2003. taksācijas gada pirmos trīs ceturkšņus Komisija faktiski nav ņēmusi vērā, veicot aprēķinus, kuru rezultātā tika iegūti 35. tabulā norādītie skaitļi. HPA1 nolīguma darbības laikam atbilstošais vajadzīgās daļas aprēķins, kurā tika iegūti 34. un 35. tabulā norādītie rezultāti, tādējādi neaptver visu laikposmu no 2002. gada novembra līdz 2005. gada maijam, attiecībā uz kuru Komisija uzskatīja, ka tā varēja pierādīt izstumšanas iedarbības esamību, ko izraisīja atlaides, kuras Intel bija piešķīrusi HP.

308    Trešām kārtām, Komisijas izvirzītie argumenti neatspēko iepriekš minēto secinājumu.

309    Vispirms atbildes rakstā uz repliku Komisija apgalvo, ka, uz ceturkšņiem balstīta aprēķina rezultāts būtiski neatšķiras no it kā veiktā kopējā aprēķina rezultāta.

310    Tomēr šis arguments ir izvirzīts, atbildot uz replikas rakstu, lai apgalvotu, ka apstrīdētajā lēmumā izmantotā pieeja, kura ir balstīta uz ikceturkšņa apstrīdamo daļu vidējo vērtību un saskaņā ar kuru apstrīdamā daļa tiek aprēķināta laikposmam, kas nepārsniedz vienu gadu, nav nesaderīga ar šī aprēķina veikšanu par visu HPA1 nolīguma darbības laiku. Ja aprēķinos, kurus Komisija veica apstrīdētajā lēmumā, nav ņemti vērā dati par 2002. gada novembri un decembri, kā arī pirmajiem trim 2003. taksācijas gada ceturkšņiem HPA1 nolīguma darbības laikā, nav nozīmes faktam, vai šie aprēķini veikti par katru ceturksni vai vispārēji, jo 2002. gada novembris un decembris, kā arī pirmie trīs 2003. taksācijas gada ceturkšņi jebkurā gadījumā nemaz netika ņemti vērā.

311    Tālāk, iebildumu rakstā un atbildes rakstā uz repliku Komisija savu argumentu pamatojumam attiecīgi atsaucas uz B.31. un D.17. pielikumu.

312    Runājot par iebildumu raksta ietverto atsauci uz B.31. pielikumu, ir jāatgādina, ka, lai gan atsevišķos konkrētos jautājumos prasības pieteikuma pamattekstu var pamatot un papildināt, atsaucoties uz noteiktām teksta daļām pieteikumam pievienotajos dokumentos, tomēr vispārēja atsauce uz citiem dokumentiem, pat ja tie ir pievienoti prasības pieteikumam, nevar kompensēt galveno juridisko argumentu neesamību, kam saskaņā ar Tiesas statūtu 21. pantu un Vispārējās tiesas Reglamenta 76. pantu ir jābūt ietvertiem prasības pieteikumā (spriedums, 2007. gada 17. septembris, Microsoft/Komisija, T‑201/04, EU:T:2007:289, 94. punkts).

313    Turklāt Vispārējai tiesai nav pienākuma pielikumos meklēt un identificēt pamatus un argumentus, ko tā varētu uzskatīt par tādiem, kuri veido prasības pamatojumu, jo pielikumi ir izmantojami vienīgi pierādījumu sniegšanas un tehniskos nolūkos (spriedums, 2007. gada 17. septembris, Microsoft/Komisija, T‑201/04, EU:T:2007:289, 94. punkts).

314    Tādējādi prasības pieteikuma pielikumu var ņemt vērā tikai tiktāl, ciktāl tas pamato vai papildina argumentus, kurus prasītājs ir tieši izklāstījis prasības pieteikuma pamattekstā, un ciktāl Vispārējai tiesai ir iespējams precīzi noteikt šajos pielikumos ietvertos elementus, kas pamato vai papildina minētos argumentos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 17. septembris, Microsoft /Komisija, T‑201/04, EU:T:2007:289, 99. punkts).

315    Šajā lietā Komisija iebildumu rakstā tikai norāda, ka apstrīdētajā lēmumā izvērtētajam laikposmam, proti, visam HPA1 nolīguma aptvertajam laikposmam, ir nozīme TEK testa vajadzībām, sīkāk neizklāstot šo argumentu, un, nesniedzot papildu norādes, atsaucas uz B.31. pielikumā sniegtajiem paskaidrojumiem, tādējādi Vispārējā tiesa nevar precīzi noteikt, kādi minētajā pielikumā iekļautie elementi varētu pamatot šo sīkāk neiztirzāto argumentu. No tā izriet, ka minētais arguments ir nepieņemams, piemērojot pēc analoģijas šā sprieduma 312.–314. punktā minēto judikatūru.

316    Runājot par atbildes rakstu uz repliku, Komisija atsaucas uz D.17. pielikuma 77.–82. punktu, apgalvojot, ka ikceturkšņa aprēķinos, kuros izmantoti HP sniegtie skaitļi, tiek iegūti Intel mazāk labvēlīgi rezultāti salīdzinājumā ar vidējiem rezultātiem, uz kuriem balstīts lēmums.

317    Ciktāl Komisija atbildes raksta uz repliku D.17. pielikumā sniedz aprēķinu par diviem no trim iztrūkstošajiem ceturkšņiem, proti, par 2003. taksācijas gada otro un trešo ceturksni, ir jānorāda, ka minētie aprēķini neizriet no apstrīdētā lēmuma un ir iesniegti pirmo reizi tiesvedības laikā. Tādējādi Vispārējā tiesa nevar ņemt vērā šos papildu aprēķinus, lai apstiprinātu apstrīdētajā lēmumā iekļauto TEK testu, neaizstājot pamatojumu, kuru Komisija sniegusi minētajā lēmumā, ar savējo. Šā sprieduma 150. punktā minētajā judikatūrā Vispārējai tiesai ir aizliegts veikt šādu pamatojuma aizstāšanu.

318    Neatkarīgi no tā ir jākonstatē, ka nekas neliecina par tā Komisijas pieņēmuma precizitāti, saskaņā ar kuru, ņemot vērā atlaižu stabilitāti HPA1 nolīguma darbības laikā, vajadzīgās daļas rezultātiem par iztrūkstošajiem diviem mēnešiem un trīs ceturkšņiem būtu jābūt tādiem pašiem. Turklāt ir jāatgādina, ka vajadzīgā daļa tiek aprēķināta, izmantojot trīs parametrus, proti, atlaižu summu, HP pirkumu apmēru un VPC. Tomēr apstrīdētajā lēmumā nav pierādīts, ka šie pēdējie divi parametri attiecībā uz iztrūkstošajiem diviem mēnešiem un trim ceturkšņiem bija identiski vērtībām, kuras tika noteiktas, veicot pārbaudi par ceturkšņiem, kas tika ņemti vērā. Tādējādi nekas negarantē, ka dati par mēnešiem un ceturkšņiem, kuri netika ņemti vērā TEK testā, neatšķiras no tiem, kas tika identificēti attiecībā uz novērtētajiem ceturkšņiem.

319    Tādējādi no iepriekš minētā izriet, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka tās veiktais vajadzīgās daļas aprēķins tai ļāva izdarīt secinājumus par to, ka atlaidēm, kuras Intel bija piešķīrusi HP, bija izstumšanas iedarbība attiecībā uz visu laikposmu no 2002. gada novembra līdz 2005. gada maijam. Proti, Komisija nav pierādījusi minētās iedarbības esamību laikposmā no 2002. gada novembra līdz 2003. gada septembrim.

320    Tas, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 1389. apsvērumā ir veikusi alternatīvu vajadzīgās daļas aprēķinu, atsaucoties uz šī lēmuma 1338. apsvērumā minētajiem skaitļiem, nevar novērst šo kļūdu. Proti, no 36. un 37. tabulas izriet, ka dati par vajadzīgo daļu divos Komisijas paredzētajos alternatīvajos scenārijos attiecas attiecīgi uz laikposmu no 2004. gada ceturtā ceturkšņa līdz 2005. gada trešajam ceturksnim un laikposmu no 2005. gada otrā ceturkšņa līdz trešajam ceturksnim. Tādējādi arī minētais alternatīvais aprēķins neattiecas uz visu laikposmu no 2002. gada novembra līdz 2005. gada maijam.

2)      Par apgalvotajiem pastiprinošajiem faktoriem

321    Apstrīdētā lēmuma 1390.–1395. apsvērumā Komisija būtībā norādīja, ka TEK testā netika ņemti vērā divi papildu apsvērumi, proti, pirmkārt, Komisija bija izmantojusi prasītājai labvēlīgākus skaitļus, un, otrkārt, gadījumā, ja HP savus CPU x86 pirkumus pārnestu uz AMD, prasītāja savukārt varētu HP sākotnēji paredzētās atlaides nodot citam konkurentam, kurš izmantoja tās CPU x86, piemēram, Dell. Tas, pēc Komisijas domām, vēl palielinātu HP sagādātās neērtības, kuras izraisītu CPU x86 pirkumu pārnešana uz AMD.

322    Prasītāja apgalvo, pirmkārt, ka Komisija neesot paskaidrojusi, kādu iemeslu dēļ HP konkurentiem piešķirto atlaižu palielināšana, lai pielāgotos konkurencei, ir vērsta pret konkurenci. Otrkārt, no HP dokumenta ar nosaukumu “Managing Intel and AMD to maximise value to BPC” izrietot, ka pati HP bija secinājusi, ka nepastāvēja reāls šāda pasākuma veikšanas risks un ka šāda parādība netika novērota citās pasaules komerciālās vienībās, kurās bija lielāks AMD izstrādājumu īpatsvars. Treškārt, ja HP bija saņēmusi no AMD vienu miljonu bezmaksas CPU x86, tai nebūtu jāmaksā prasītājai 163,86 miljoni USD (jeb VPC bez atlaidēm par vienu miljonu CPU x86). Atbilstoši HPA1 nolīgumam prasītājas piešķirto atlaižu kopējā summa esot bijusi tikai 130 miljoni USD, kas nozīmē, ka HP būtu bijis jāsamaksā aptuveni 34 miljoni USD, lai nopirktu tādu pašu CPU x86 daudzumu no prasītājas. Tāpēc HP noteikti esot noraidījusi AMD piedāvājumu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka pieprasījums pēc sistēmām, kas aprīkotas ar AMD ražotajiem CPU x86, bija nepietiekams, un neesot tikusi ņemta vērā prasītājas piešķirto atlaižu iespējamā zaudēšana. Ceturtkārt, no HP dokumenta ar nosaukumu “Managing Intel and AMD to maximise value to BPC” arī izrietot, ka nebija pārliecības par to, ka AMD tiks pieņemta profesionāļu tirgū.

323    Komisija apgalvo, pirmkārt, ka iespēja nodot atlaides HP konkurentiem pastiprinātu ekonomiskos stimulus, kas mudinātu HP nepārkāpt HPA nolīgumu noteikumus. Otrkārt, HP dokumentā ar nosaukumu “Managing Intel and AMD to maximise value to BPC” neesot aplūkota atlaižu nodošana konkurentiem. Treškārt, HP lēmums nepieņemt AMD piedāvājumu par vienu miljonu bezmaksas CPU x86 nebija balstīts tikai uz grāmatvedības salīdzināšanu. Atšķirībā no TEK testa, kas ir tīri teorētisks, patiesus komerciālus lēmumus ietekmējot daudzi faktori. Turklāt prasītājas aprēķini neesot pareizi, jo, tā kā saskaņā ar HPA nolīgumiem HP varēja iegādāties no AMD nelielos daudzumos, tā beigu beigās bija ieguvusi 160 000 CPU x86. Tādējādi HP esot atteikusies nevis no viena miljona CPU x86, bet tikai no 840 000 CPU x86. Taču ar VPC 163,86 USD apmērā par vienību ietaupītā summa būtu tikai 137,6 miljoni USD, kas būtiski neatšķirtos no 130 miljoniem USD, kas bija HPA atlaides.

324    Šajā ziņā, pirms tiek aplūkots jautājums par novērtējuma, ko Komisija veikusi apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz tajā norādīto pastiprinošo faktoru, kas ir HP sākotnēji piešķirto atlaižu nodošana tās konkurentiem, iespējamo kļūdaino raksturu, ir jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā nav ietverta nekāda analīze par šī faktora ietekmi uz tiem faktoriem, kas tika ņemti vērā TEK testā.

325    Taču saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatojuma neesamība vai nepietiekamība ir uzskatāma par būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu LESD 263. panta izpratnē un ir absolūts pamats, ko Savienības tiesa ir tiesīga izvirzīt un kas tai pat ir jāizvirza pēc savas ierosmes (skat. spriedumu, 2009. gada 2. decembris, Komisija/Īrija u.c., C‑89/08 P, EU:C:2009:742, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

326    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Vispārējai tiesai ir jāspriež par to, vai, iespējams, nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, un šajā saistībā ir jāuzklausa lietas dalībnieki, kas arī notika 2020. gada tiesas sēdē.

327    Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākuma norādīt pamatojumu apjoms ir atkarīgs no attiecīgā akta rakstura un konteksta, kādā tas ticis pieņemts. Pamatojumam ir skaidri un nepārprotami jāatklāj iestādes argumentācija tādējādi, lai, pirmkārt, ieinteresētās personas varētu saprast veiktā pasākuma attaisnojumu, lai tās varētu aizstāvēt savas tiesības un pārbaudīt, vai lēmums ir pamatots, un, otrkārt, lai Savienības tiesa varētu veikt tiesiskuma pārbaudi. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu aplūkoti visi nozīmīgie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo tiesību akta pamatojuma atbilstība LESD 296. pantā noteiktajām prasībām ir jāvērtē ne tikai atkarībā no tā formulējuma, bet arī konteksta, kā arī visu tiesību normu kopuma, kas regulē attiecīgo jomu (skat. spriedumu, 2012. gada 18. janvāris, Djebel – SGPS/Komisija, T‑422/07, nav publicēts, EU:T:2012:11, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

328    Šajā lietā ir jākonstatē, ka, lai arī Komisija uzskatīja, ka HP sākotnēji paredzēto atlaižu nodošana tās konkurentiem bija pastiprinošs faktors, kas apstiprināja secinājumus, kurus tā izdarīja no TEK testa, tā tomēr neprecizēja, kurš no elementiem, kas tika ņemti vērā šajā testā, bija ietekmēts un kādā veidā. Tā kā Komisija uzskatīja, ka šim pastiprinošajam faktoram bija nozīme, vērtējot strīdīgo atlaižu izstumšanas spēju, tai bija tieši jāizvērtē tā ietekme uz minēto spēju. Tas tā ir it īpaši tāpēc, ka apstrīdētā lēmuma 1395. apsvērumā tā norādīja, ka minētais faktors varēja atsvērt visus prasītājas administratīvajā procedūrā izvirzītos argumentus attiecībā uz faktoriem, kurus izmantoja Komisija, lai piemērotu TEK testu saistībā ar HP.

329    2020. gada tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu par tās argumentāciju, saskaņā ar kuru pastiprinošais faktors, kas ir HP sākotnēji piešķirto atlaižu nodošana tās konkurentiem, atsver visas apstrīdētajā lēmumā pieļautās kļūdas, un par apstrīdētajā lēmumā šajā ziņā sniegto pamatojumu, Komisija tikai norādīja, ka neviens saprātīgs tirdzniecības partneris nebūtu noraidījis AMD piedāvājumu nodot tam vienu miljonu CPU x86 bez maksas. Tādējādi HP esot atteikusies no AMD piedāvājuma tikai to seku dēļ, kādas šī piedāvājuma pieņemšana radītu uz tās attiecībām ar prasītāju. Komisija uzskatīja, ka tai nav ko piebilst tam, kas minēts apstrīdētajā lēmumā.

330    Līdz ar to, nepastāvot nepieciešamībai lemt par 2020. gada tiesas sēdē Komisijas izklāstītā argumenta pieņemamību, ir jāsecina, ka tas ir vienkārši nepamatots pieņēmums, kas nevar kompensēt pamatojuma trūkumu apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz to, kā pastiprinošais faktors, proti, HP sākotnēji piešķirto atlaižu nodošana kādam no tās konkurentiem, ietekmēja tās secinājumus, kas izriet no TEK testa.

331    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz pastiprinošo faktoru, kas ir HP sākotnēji piešķirto atlaižu nodošana tās konkurentiem, nav sniegts pamatojums.

332    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 1406. apsvērumā Komisija, lai apgalvotu, ka tā ir pierādījusi HP piešķirto atlaižu spēju radīt izstumšanas iedarbību, ir balstījusies uz apstrīdamās daļas un vajadzīgās daļas salīdzinājumu, pastiprinošiem faktoriem un apstākli, ka Intel apgalvojumiem par Komisijas “jauno teoriju” nav nozīmes.

333    Vispirms no apstrīdētā lēmuma 1396.–1405. apsvēruma izriet, ka jautājuma par to, vai Intel apgalvojumiem par Komisijas “jauno teoriju” būtu nozīme, izskatīšana izpaužas nevis kā alternatīvs TEK tests, bet gan kā Intel 2008. gada 28. marta apsvērumos ietverto jauno aprēķinu apstrīdēšana, tāpēc to nevar uzskatīt par pārbaudi, ko Komisija būtu veikusi, lai noskaidrotu strīdīgo atlaižu spēju izraisīt izstumšanas iedarbību.

334    Tālāk, no visa iepriekš minētā izriet, ka, ciktāl runa ir par HP piemēroto TEK testu, Komisija, pirmkārt, apstrīdamās daļas un vajadzīgās daļas salīdzināšanas procesā nav pierādījusi izstumšanas iedarbības esamību laikposmā no 2002. gada 1. novembra līdz 2003. gada 30. septembrim un, otrkārt, nav juridiski pietiekami pamatojusi pastiprinošu faktoru vērtējumu.

335    Tādējādi Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi apstrīdētā lēmuma 1406. apsvērumā izdarītā secinājuma pamatotību, saskaņā ar kuru laikposmā no 2002. gada novembra līdz 2005. gada maijam atlaides, kuras Intel bija piešķīrusi HP, varēja vai varētu radīt pret konkurenci vērstu izstumšanas iedarbību, jo tā nav pierādījusi izstumšanas iedarbības esamību laikposmā no 2002. gada 1. novembra līdz 2003. gada 30. septembrim.

c)      Par apgalvotajām kļūdām saistībā ar NEC piemēroto TEK testu

336    Apstrīdētā lēmuma 451.–453. apsvērumā Komisija norādīja, ka NEC ir viena no desmit lielākajām datoru un serveru pārdevējām pasaulē. Līdz 2005. gada aprīlim NECOEM darbību pārvaldīja divi tai pilnībā piederoši meitasuzņēmumi, proti, NEC Japan un NEC Computer International (turpmāk tekstā – “NECCI”). NEC Japan pārvaldīja NEC darbību Japānā un Amerikas kontinentā, savukārt NEC darbību pārējā pasaules daļā pārvaldīja NECCI. NECCI bija reģistrēta Eiropā, bet ar savas Āzijas un Klusā okeāna valstu nodaļas starpniecību tā pārvaldīja arī NEC darbību Āzijā (izņemot Japānu). 2005. gada aprīlī uzņēmuma struktūra tika mainīta, un Āzijas un Klusā okeāna valstu nodaļa tika atdalīta no NECCI un nodota NEC Corporation.

337    Turklāt no apstrīdētā lēmuma 483., 501., 502. un 981. apsvēruma it īpaši izriet, ka, pirmkārt, laikposmā no 2002. gada oktobra līdz 2005. gada novembrim Intel bija piešķīrusi atlaides NEC saskaņā ar 2002. gada maijā noslēgto vienošanos, kas tiek saukta par “Santa Clara nolīgumu” (turpmāk tekstā – “Santa Clara nolīgums”), otrkārt, saskaņā ar šo nolīgumu piešķirtās atlaides bija de facto saistītas ar nosacījumu, ka NEC piekrita iepirkt no Intel 80 % no tās vajadzībām nepieciešamajiem CPU x86 pasaulē,  tādējādi, ka šī kopējā daļa attiecībā uz NECCI sasniedza 70 % un NEC Japan – 90 %, un, treškārt, lai pierādītu, ka tās bija sasniegušas vajadzīgo tirgus daļu, NEC un NECCI bija pienākums katru ceturksni ziņot Intel par savām tirgus daļām.

338    Intel norāda, ka saskaņā ar Santa Clara nolīgumu tā vienlaikus piešķīra NEC atlaides, kas ir tā sauktās “klientiem piedāvātās izņēmuma cenas” (exception to customer authorized pricing, turpmāk tekstā – “ECAP”), un līdzekļus tirgus attīstībai (market development funds, turpmāk tekstā – “MDF”). Komisija apstrīdētā lēmuma 466. apsvērumā norādīja, ka no 2003. gada 1. jūlija Intel maksājumu struktūra bija mainījusies un ka MDF tika iekļauti ECAP un pārdēvēti par “super ECAP”.

339    Atlaides, kuras Intel bija piešķīrusi NEC, Komisija izvērtēja, izmantojot TEK testa faktiskās cenas noteikšanas metodi. Saskaņā ar šo metodi Komisija aprēķināja attiecību starp maksājumu, kas tika piešķirti atbilstoši Santa Clara nolīgumam, kopējo vērtību un Intel attiecīgo darbību vērtību 2002. gada ceturtajā ceturksnī, lai iegūtu faktiskās cenas rādītāju. Komisija turpinājumā salīdzināja šo attiecību ar attiecību starp Intel VPC un VNI un secināja, ka Intel bija piemērojusi cenas, kas bija zemākas par tās izmaksām, jo pirmā attiecība bija zemāka par attiecību starp VPC un VNI.

340    Prasītāja apgalvo, ka Komisijas aprēķinos esot pieļautas piecas kļūdas, no kurām katra ir pietiekama, lai atspēkotu Komisijas secinājumus. Intel, pirmkārt, apgalvo, ka pašas Komisijas dati parāda, ka NEC piešķirtās atlaides nevarēja izstumt tikpat efektīvu konkurentu, otrkārt, ka Komisija ir kļūdījusies, aprēķinot NEC piešķirto atlaižu nosacīto daļu, treškārt, ka Komisija nav pareizi aprēķinājusi attiecīgo Intel darījumu vērtību, ceturtkārt, ka Komisija ir izmantojusi nepareizu vērtību, nosakot Intel VNI, un, piektkārt, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, pieņemot, ka 2002. gada ceturtais ceturksnis bija reprezentatīvs attiecībā uz visu laikposmu, kurā tika konstatēta ļaunprātīga izmantošana.

341    Vispārējā tiesa uzskata, ka vispirms ir lietderīgi pārbaudīt tā argumenta pamatotību, kura mērķis ir pierādīt, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdas savā atlaižu nosacītās daļas aprēķinā.

1)      Par atlaižu nosacītās daļas aprēķinu

342    Prasītāja norāda, ka saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 1408., 1443. un 1444. apsvērumu visas 2002. gada ceturtajā ceturksnī NEC piešķirtās atlaides bija nosacījuma atlaides. Taču, pirmkārt, šo apgalvojumu neapstiprinot apstrīdētajā lēmumā sniegtie pierādījumi un turklāt tas ir pretrunā NECCI nepārprotamām atbildēm, kas sniegtas saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu, un citiem pierādījumiem, saskaņā ar kuriem 2002. gada ceturtajā ceturksnī piešķirtie MDF 6 miljonu USD apmērā bija vienīgā NEC piešķirtā priekšrocība saskaņā ar tirgus daļas saistībām, kas paredzētas Santa Clara nolīgumā. Pēc Intel domām, Komisija tātad esot kļūdaini uzskatījusi, ka ECAP bija nosacījuma atlaides. Otrkārt, NEC esot saņēmusi būtiskas atlaides no Intel laikposmos pirms nolīguma noslēgšanas, kad Intel tirgus daļa NEC pirkumiem bija būtiski zemāka par 80 %. Komisija neesot paskaidrojusi, kāpēc NEC būtu zaudējusi 100 % no savām atlaidēm, ja tā iegādātos no Intel mazāk nekā 80 % no tai nepieciešamajiem CPU x86, lai arī tā jau bija to darījusi, neciešot šādus zaudējumus. Treškārt, neesot apstrīdēts, ka Intel bija piešķīrusi atlaides NEC, lai arī tā nebija sasniegusi 80 % līmeni, kas saskaņā ar apstrīdētā lēmuma secinājumiem bija priekšnoteikums jebkādu atlaižu saņemšanai.

343    Komisija noraida Intel argumentus. Pirmkārt, tā uzsver, ka apstrīdētajā lēmumā netiek uzskatīts, ka visas NEC piešķirtās atlaides bija nosacījuma atlaides. Apstrīdētajā lēmumā esot tikai apgalvots, ka Intel nosacījuma atlaižu daļā ietilpa ne tikai MDF maksājumi, bet arī dažas – kaut gan ne obligāti visas – ECAP veida atlaižu kategorijas. Šis konstatējums esot balstīts uz saskanīgu, konkrētu un pārliecinošu pierādījumu kopumu, kas izklāstīts apstrīdētā lēmuma 1412.–1444. apsvērumā, kā arī iebildumu raksta B.31. pielikumā.

344    Komisija uzskata, ka Intel arguments, kas balstīts uz būtisku atlaižu piešķiršanu laikposmos pirms Santa Clara nolīguma noslēgšanas, nav pārliecinošs, it īpaši tāpēc, ka, pirmkārt, agrāk piešķirtajām atlaidēm piemērojamie nosacījumi neesot zināmi un, otrkārt, NECCI iesniegtie dati liecinot, ka atlaides, kuras Intel bija piešķīrusi NECCI pēc šī nolīguma noslēgšanas, palielinājās aptuveni par 500 %.

345    Visbeidzot, ciktāl prasītāja apgalvo, ka tā bija piešķīrusi atlaides NEC, lai gan tā nebija izpildījusi nosacījumu par 80 % no tirgus daļām, Komisija saistībā ar TEK analīzi piebilst – pat ja tiktu pieņemts, ka Intel apgalvojumi par to, ka AMD tirgus daļa NEC “regulāri” bija lielāka par 20 % slieksni, ir patiesi, AMD daļa NEC nekad nebija pietuvojusies apstrīdamajai daļai (jeb 41 %).

346    Attiecībā uz prasītājas pirmo argumentu, saskaņā ar kuru Komisija esot nepareizi uzskatījusi, ka ECAP bija nosacījuma atlaides, ir jāpārbauda, vai Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pierādījusi, ka attiecībā uz atlaidēm, kuras tika ņemtas vērā, aprēķinot to CPU x86 faktisko cenu, kurus Intel pārdeva NEC, un kuras nav MDF, proti, attiecībā uz ECAP, bija paredzēts nosacījums, ka NEC bija jāievēro pienākums iegādāties no Intel noteiktu procentuālo daļu no CPU x86 pirkumiem.

347    Apstrīdētā lēmuma 1415.–1444. apsvērumā Komisija novērtēja nosacījuma atlaižu kopējo vērtību diapazonā no 13 088 100 līdz 16 583 100 USD apmērā, no kurām 6 miljoni USD bija MDF un pārējās atlaides – ECAP.

348    Tādējādi secinājums, ka ECAP piešķiršana nav pakļauta nosacījumam par konkrētu tirgus daļu, noteikti liktu apšaubīt Komisijas aprēķinus, kas iekļauti apstrīdētajā lēmumā.

349    Tāpēc, pamatojoties uz pierādījumiem saistībā ar 2002. gada ceturto ceturksni, uz kuriem Komisija balstīja TEK testu attiecībā uz NEC, ir jāizvērtē, vai šajā ceturksnī maksājumi, kas nav MDF, bija atkarīgi no tā, ka NEC iegādājas no Intel atbilstoši noteiktai procentuālai daļai tirgus segmentu daļu sliekšņu ziņā (turpmāk tekstā – “MSS”). Sākumā ir jāuzsver, ka prasītāja nenoliedz, ka saskaņā ar Santa Clara nolīgumu tā bija piešķīrusi NEC gan MDF veida atlaides, gan ECAP. Tomēr tā apgalvo, ka atšķirībā no šīm pirmajām minētajām atlaidēm otrās atlaides netika piešķirtas ar nosacījumu sasniegt konkrētu MSS līmeni.

350    Prasītāja būtībā apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā sniegtie pierādījumi neapstiprina secinājumu, saskaņā ar kuru 2002. gada ceturtajā ceturksnī ECAP bija nosacījuma atlaides, un norāda uz citiem dokumentiem, no kuriem izrietot, ka vienīgās atlaides, uz kurām attiecās NEC noteiktais pienākums sasniegt konkrētu MSS līmeni, bija MDF. Komisija noraida prasītājas argumentus un apgalvo, ka Intel sniegtie pierādījumi neapliecina, ka MDF bija vienīgās atlaides, kas bija atkarīgas no NEC pienākuma iegādāties no Intel konkrētu MSS procentuālo daļu.

i)      Par pierādījumiem, kas ņemti vērā apstrīdētajā lēmumā

351    Pirmām kārtām, ir jāuzsver, ka it īpaši apstrīdētā lēmuma 461. un 464. apsvērumā Komisija ir balstījusies uz NEC 2003. gada 27. janvāra prezentāciju ar nosaukumu “NEC/Intel pasaules [līmeņa] sanāksme (sesija par pirkumiem)”, konkrētāk, uz šīs prezentācijas ceturto lapu, kuras nosaukums ir “Pasaule: sasniegumi 2002. gada ceturtajā ceturksnī”. Šīs lapas saturs – daļā ar nosaukumu “Sākotnējais plāns” – apstiprina NEC nodomu iegādāties no Intel tikai 59 % no tās vajadzībām, proti, 68 % no NEC Japan, kas ir NEC atzars, kurš it īpaši darbojās Japānas tirgū, vajadzībām un 48 % no NECCI vajadzībām. Turklāt šīs lapas daļā ar nosaukumu “Pārkārtošanas plāns” ir norādītas, pirmkārt, paredzētās Intel tirgus daļas, proti, 70 % NECCI, 90 % NEC Japan un 80 % pasaules līmenī, un, otrkārt, noteiktas atlaides un citas priekšrocības, kuras Intel bija jāpiešķir NEC. Tajā it īpaši ir minēti MDF, samazinātas cenas (atlaides) CPU x86, “daudznacionāla uzņēmuma statuss” un līgums par apgādes līniju.

352    Tomēr ir jākonstatē, ka, lai arī šajā dokumentā, kas tapis gan pēc Santa Clara nolīguma noslēgšanas, gan pēc attiecīgā ceturkšņa, ir minētas samazinātas cenas, tātad ECAP, kā viena no priekšrocībām, kuras saņēma NEC saskaņā ar šo pašu nolīgumu, un ir apstiprināts, ka minētajā nolīgumā bija paredzētas šīs ECAP, ko neapstrīd Intel, no tā neizriet, ka ECAP bija atkarīgas no nosacījuma ievērot konkrētu MSS līmeni. Tādējādi šis dokuments ir tikai netiešs pierādījums, kas būtu jāapstiprina ar citiem pierādījumiem.

353    Otrām kārtām, apstrīdētā lēmuma 462. un 464. apsvērums ir balstīti uz 2002. gada 15. maija e‑pasta vēstuli, kurā NEC augsta līmeņa vadītājs informēja NECCI vadītāju, ka no tajā pašā dienā ar Intel vadītājiem rīkotās telekonferences izrietēja, ka NEC bija daudznacionāla uzņēmuma statuss, ka tas palielināja savu CPU x86 pirkumu daļu no Intel līdz konkrētai procentuālajai daļai no tās kopējā pārdošanas apjoma visā pasaulē un ka Intel piešķīra NEC MDF un piedāvāja “agresīvās cenas” – tātad samazinātas cenas – CPU x86, kas tiek saukti par “Celeron”.

354    Tomēr – tāpat kā 2003. gada 27. janvāra dokumenta gadījumā – no šī dokumenta, kas tapis Santa Clara nolīguma noslēgšanas laikā, nevar konstatēt saikni starp tirgus daļām un ECAP esamību vai pat mērogu. Pat ja tiktu pieņemts, ka atsauci uz “agresīvajām cenām” var uzskatīt par atsauci uz ECAP, no tā izriet tikai tas, ka tās ir daļa no Santa Clara nolīguma un ka tās ir minētas saistībā ar Intel mērķiem palielināt savas tirgus daļas NEC veiktajos CPU x86 pirkumos. Nav skaidri norādīts, ka ECAP ir atkarīgas no tā, vai NEC sasniegs minētos mērķus.

355    Trešām kārtām, apstrīdētā lēmuma 462. apsvērumā Komisija atsaucas uz 2002. gada 10. maija e‑pasta vēstuļu apmaiņu starp NEC vadītājiem (turpmāk tekstā – “2002. gada 10. maija e‑pasta vēstuļu apmaiņa”). Tajā ir aprakstīts, kā NECCI un NEC Japan varētu sasniegt Intel pieprasītos MSS līmeņus, un ir minētas summas, kas tiktu saņemtas kā MDF.

356    Tomēr ir jākonstatē, ka šajā pierādījumā, kas datēts ar laiku pirms Santa Clara nolīguma noslēgšanas un kas iekļaujas sarunās par šo nolīgumu, nekādi nav minētas ECAP, kā uz to pamatoti norāda Intel, tāpēc tas nevar apstiprināt Komisijas secinājumu par ECAP nosacīto raksturu. Gluži pretēji, šī e‑pasta vēstuļu apmaiņa apstiprina Intel apgalvojumu, saskaņā ar kuru vienīgās atlaides, kas bija atkarīgas no Intel tirgus daļām NEC pirkumos, bija MDF. Proti, šīs vēstuļu apmaiņas teksts parāda, ka NECCI un NEC samazinās AMD tirgus daļas savos pirkumos un saņems noteiktu MDF apjomu. Tādējādi ir konstatējams, ka MDF bija AMD tirgus daļu samazinājuma sekas un vienīgā priekšrocība, kas bija tieši atkarīga attiecīgi gan no AMD, gan Intel tirgus daļu līmeņiem NEC pirkumos.

357    Ceturtām kārtām, apstrīdētā lēmuma 464. apsvērumā Komisija min NECCI atbildi uz 2005. gada pieprasījuma, kas iesniegts saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu (turpmāk tekstā – “2005. gada pieprasījums”), 14. jautājumu. Tā apgalvo, ka no šīs atbildes izriet, ka ECAP ir atkarīgas no MSS līmeņiem. Intel tomēr būtībā apgalvo, ka tā ir atsauce uz ECAP, kas stājās spēkā pēc 2002. gada ceturtā ceturkšņa.

358    Šajā ziņā ir jāuzsver, ka šīs atbildes otrās rindkopas sākumā faktiski ir paredzēts, ka ECAP ir atkarīgas no vienošanās par MSS līmeņiem, nevis no vienošanās par apjomiem.

359    Kā jau konstatēts sākotnējā sprieduma 967. punktā, ir jāuzskata, ka NECCI atbildes, kas sniegtas saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu, ir īpaši ticami pierādījumi, jo, pirmkārt, nav konstatējams, ka NECCI būtu ieinteresēta sniegt nepatiesu informāciju, ko Komisija varētu izmantot, lai konstatētu, ka Intel – tās nenovēršamā tirdzniecības partnere – ir izdarījusi LESD 102. panta pārkāpumu, un, otrkārt, saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 1. punkta a) apakšpunktu par nepatiesas informācijas sniegšanu ir paredzēti naudas sodi.

360    Tomēr, ņemot vērā tās kontekstu, Vispārējā tiesa neuzskata, ka šī atbilde var būt pierādījums vai norāde, kas apstiprinātu Komisijas secinājumus.

361    Proti, pirmkārt, ir jākonstatē, ka 2005. gada pieprasījums bija sastādīts tādējādi, ka pēc katras atsauces uz dokumentu bija uzdots viens vai vairāki ar to saistīti jautājumi. Kā Komisija apstiprināja 2020. gada tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, atbilde uz 14. jautājumu attiecas uz dokumentu, kura nosaukums ir “JH 210”. Šis dokuments ir paziņojums, kuru sniedza NECCI pārdevējs 2005. gada 22. februārī. Tādējādi dokuments ar nosaukumu “JH 210” ir sagatavots pēc šī datuma un līdz ar to arī pēc 2002. gada ceturtā ceturkšņa un pēc datuma, kad tika mainīta to atlaižu sistēma, kuras Intel bija piešķīrusi NEC, proti, pēc 2003. gada 1. jūlija. Tādējādi NECCI atbilde uz 14. jautājumu attiecas uz dokumentu un paziņojumu, par kuriem nevar droši apgalvot, ka tiem būtu tieša nozīme saistībā ar to, ko Komisija vēlējās pierādīt, jo ir konstatējams, ka tie attiecas uz laikposmu pēc 2003. gada 1. jūlija, proti, uz laikposmu, kurā Intel maksājumu struktūra bija mainījusies un MDF tika iekļauti klasiskajās ECAP veida atlaidēs un pārdēvēti par “super ECAP”.

362    Otrkārt, ņemot vērā šos precizējumus par tapšanas laiku un kontekstu, nevar droši apgalvot, ka atbildēs minētās ECAP attiecas uz Intel piešķirto atlaižu vispārēju kategoriju “superECAP” (apzīmētas arī kā “īpašas ECAP ”), kas pastāvēja no 2003. gada 1. jūlija un aizstāja MDF, bet tajā pašā laikā bija integrētas vispārējā ECAP kategorijā, vai arī uz klasiskajām ECAP, kas ir vienkārši apzīmētas kā “ECAP” un pastāvēja gan 2002. gada ceturtajā ceturksnī, gan pēc atlaižu sistēmas grozīšanas. Kā it īpaši izriet no NECCI atbildes uz 2005. gada pieprasījuma 20. jautājumu, “superECAP” tāpat kā MDF, kurus tās aizstāja, bija pakļautas nosacījumam par noteiktu MSS līmeni, savukārt ECAP  nebija atkarīgas no šī nosacījuma.

363    Piektām kārtām, apstrīdētā lēmuma 464. apsvērumā Komisija aplūko NEC 2002. gada 15. maija iekšējo prezentāciju, kas esot sniegta laikā, kad notika sarunas par Santa Clara nolīgumu. Tajā esot parādīts, ka apmaiņā pret noteiktu MSS līmeni Intel bija piekritusi veikt divpadsmit maksājumus NEC, no kuriem tikai divi esot bijuši MDF.

364    Šajā divu lappušu dokumentā ir minēti divi MDF maksājumi, ko Intel bija veikusi NEC, un citi cenu līmeņi dažādu veidu CPU x86. Tomēr nav nekādas informācijas par to, ka NEC būtu noteikts pienākums attiecībā uz MSS līmeni. Otrajā lappusē ir atrodams grafiks, kurā parādīta pāreja no sākotnējā plāna uz pārskatīto plānu, tātad uz pārkārtošanas plānu, kas noveda pie Santa Clara nolīguma noslēgšanas, un norādīti attiecīgie Intel tirgus daļu mērķi attiecībā uz NEC veicamajiem CPU x86 pirkumiem. Pāreja no sākotnējā plāna uz pārkārtošanas plānu grafiski ir attēlota ar bultiņu starp diviem plāniem, uz kuras ir norāde “$6M MDF”, proti, MDF maksājums 6 miljonu USD apmērā. Šajā dokumentā tikai šis maksājums ir skaidri norādīts kā atlīdzība par MSS līmeņa palielināšanu. No tā izriet, ka, lai arī tāpat kā divos iepriekš aplūkotajos dokumentos [šajā] dokumentā ir apstiprināts, ka ECAP tika apspriestas sarunās par Santa Clara nolīgumu, tikai MDF bija atkarīgi no MSS līmeņa.

365    Sestām kārtām, savā aizstāvībā Komisija atsaucas uz NEC 2002. gada 15. aprīļa iekšējās prezentācijas 4. lappusi, no kuras izrietot, ka apmaiņā pret Intel tirgus daļas pieaugumu NEC pirkumos pēdējā minētā esot vēlējusies tostarp saņemt ECAP.

366    No šīs pašas prezentācijas izrietot, ka NEC ir identificējusi trīs Intel iesniedzamus pieprasījumus, lai palielinātu tās MSS līmeņus NEC pirkumos. Pieprasījumi attiecās ne tikai uz “Marketing & Engineering Fund” (kas, iespējams, ir MDF), bet arī uz ECAP un ar Intel dibināto līgumattiecību ietvara uzlabošanu.

367    Tomēr Vispārējā tiesa uzskata, ka šī prezentācija nevar būt stingrs pamats Komisijas izdarītajam secinājumam.

368    Proti, lai arī izskatāmajā dokumentā ECAP ir norādītas kā viens no atlīdzības veidiem, lai pieņemtu pārkārtošanas plānu, tajā pirms sarunām ar Intel ir pausta NEC vēlme un nevis prezentētas atlaides, kādas tās tika paredzētas Santa Clara nolīgumā pēc minētajām sarunām.

369    Septītām kārtām, Komisija savā aizstāvībā atsaucas uz NEC 2002. gada 6. maija prezentāciju, kurā atrodams cits grafisks attēlojums attiecibā uz NEC iespējamu pāreju no sākotnējā plāna uz pārkārtošanas plānu. Pāreja ir grafiski ilustrēta ar bultu, un uz to attiecas komentārs, ka tā “būs atkarīga no MDF vairāk nekā 6 miljonu USD apmērā”. Turklāt citā minētās prezentācijas lappusē ir norādīts uz “nepieciešamību saņemt ECAP, lai īstenotu [pārkārtošanas plānu]”.

370    Tomēr tāpat kā NEC 2002. gada 15. aprīļa prezentācijas gadījumā, lai arī tas ir dokuments, kas sagatavots laikā, kad notika sarunas par Santa Clara nolīgumu (2002. gada 6. un 7. maija sanāksmes), tajā ir atspoguļoti nevis šo sarunu rezultāti, bet gan tikai NEC vēlmes. Tādējādi tas ir jānoraida to pašu iemeslu dēļ, kas izklāstīti šā sprieduma 368. punktā.

371    Atbilstoši iepriekš minētajiem apsvērumiem no Komisijas vērā ņemtajiem dokumentiem, tos aplūkojot kopumā, izriet, ka CPU x86 cenu atlaides, tostarp ECAP, tika apspriestas un nolīgtas sarunās par Santa Clara nolīgumu un ka NEC vēlējās iegūt koncesijas ECAP līmenī kā atlīdzību par savām saistībām attiecībā uz MSS līmeni. Tomēr tikai NEC 2003. gada 27. janvāra prezentācija var būt netiešs pierādījums, kas apstiprina Komisijas nostāju, saskaņā ar kuru ECAP, par kurām beidzot tika panākta vienošanās, noslēdzot Santa Clara nolīgumu, ir vismaz daļēji samaksātas kā atlīdzība par pienākumu sasniegt MSS līmeni, kas paredzēts pārkārtošanas plānā. Turpretim 2002. gada 10. maija NEC e‑pasta vēstuļu apmaiņa, NECCI atbilde uz 2005. gada pieprasījuma 20. jautājumu, kā arī NEC 2002. gada 15. maija iekšējā prezentācija drīzāk pierāda to, ka tikai MDF, par kuriem tika panākta vienošanās, noslēdzot Santa Clara nolīgumu, tika piešķirti ar nosacījumu.

372    Tādējādi Vispārējā tiesa uzskata, ka šajos dokumentos nav ietverti pietiekami pierādījumi vai netiešo pierādījumu kopums, ar ko pietiktu, lai apstiprinātu apgalvojumu, ka 2002. gada ceturtajā ceturksnī ECAP bija piešķirtas ar nosacījumu.

ii)    Par Intel sniegtajiem pierādījumiem

373    Tagad ir jānovērtē to dokumentu pierādījuma spēks, ko Intel iesniegusi, lai apšaubītu Komisijas secinājumu, ka gan MDF, gan ECAP bija piešķirti ar nosacījumiem.

374    Pirmām kārtām, attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru no atbildes uz 2005. gada pieprasījuma 32. jautājumu būtībā neizrietot nekādas nosacījuma attiecības starp ECAP un MSS līmeni, ir jānorāda, ka Komisija īpaši lūdza NECCI paskaidrot, kāda veida priekšrocība, ja vien tāda bija, tika piešķirta NECCI kā atlīdzība par pienākuma nodrošināt pārkārtošanas plānā paredzēto MSS līmeni ievērošanu. Taču savā atbildē NECCI norādīja tikai MDF. Tādējādi šajā dokumentā, kurā sniegti Santa Clara nolīguma rezultāti, MDF ir norādīti kā vienīgā atlīdzība MSS līmeņu ievērošanu, tātad tie bija vienīgie, kas tika piešķirti ar nosacījumu.

375    Komisija apšauba šī dokumenta pierādījuma spēku, norādot, ka ECAP nosacītais raksturs izriet no šai atbildei pievienotajiem dokumentiem. Komisija tikai norāda uz konfidenciālajiem pielikumiem, konkrēti, 32.1.–32.4. pielikumu. Tomēr, lai gan ir iespējams identificēt divus pirmos pielikumus, tas tā nav attiecībā uz diviem pēdējiem minētajiem. 32.1. pielikumā ir iekļauta apstrīdētā lēmuma 462. apsvērumā minētā 2002. gada 10. maija NEC e‑pasta vēstuļu apmaiņa, kas tika analizēta šā sprieduma 355. un 356. punktā un par ko tika nospriests, ka tā apstiprina Intel apgalvojumu. Savukārt 32.2. pielikumā ir ietverts šā sprieduma 353. un 354. punktā aplūkotais dokuments, par kuru tika secināts, ka tas nepierāda, ka ECAP tika piešķirtas ar nosacījumiem.

376    Tāpēc ir jāuzskata, ka, atsaucoties tikai uz iepriekš minētajiem pielikumiem un nesniedzot citus precizējumus, Komisijai nav izdevies apšaubīt pierādījuma spēku šā sprieduma 371. punktā minētajai NECCI atbildei, kurai ir jāpiešķir liels pierādījuma spēks, jo tā ir izsmeļoša atbilde uz tiešu jautājumu, kas sniegta saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu. Tādējādi NECCI atbildē uz 2005. gada pieprasījuma 32. jautājumu drīzāk tiek apstiprināts apgalvojums, ka saskaņā ar Santa Clara nolīgumu tikai MDF – nevis ECAP – tika piešķirti ar nosacījumu.

377    Otrām kārtām, ar 2005. gada pieprasījuma 21. jautājumu Komisija it īpaši aicināja NECCI paskaidrot, pirmkārt, vai tai piešķirtās ECAP atlaides bija atkarīgas no tā, ka NECCI, NEC Japan un NEC pasaules līmenī ievēros konkrētus MSS līmeņus, kas paredzēti Santa Clara nolīgumā, un, otrkārt, kādas būtu šo pienākumu nepildīšanas sekas konkrētajā ceturksnī.

378    Savā atbildē NECCI paskaidroja, pirmkārt, ka tai piešķirtās “īpašās ECAP”, “superECAP” vai MDF bija atkarīgi no tā, ka gan tā, gan NEC Japan un NEC ievēro īpašus MSS līmeņus pasaules līmenī. Savukārt atšķirībā no “īpašajām ECAP” jeb “superECAPECAP nebija atkarīgas no nosacījuma nodrošināt konkrētu MSS līmeni, bet tās vienkārši tika noteiktas komercsarunās. Otrkārt, vispārēju MDF piemērošanas laikā, ja NECCI neizpildītu tai uzlikto pienākumu nodrošināt noteiktu MSS līmeni konkrētā ceturksnī, tā nebūtu saņēmusi MDF maksājumu. Laikā, kad tika sniegta atbilde uz 2005. gada pieprasījumu, ja NECCI konkrētā ceturksnī nebūtu izpildījusi pienākumu attiecībā uz MSS, tas būtu apdraudējis arī sarunas par “superECAP” attiecībā uz nākamajiem ceturkšņiem.

379    Jākonstatē, ka šī atbilde ir skaidra. Ņemot vērā, ka tā ir izsmeļoša atbilde uz tiešu jautājumu, kas sniegta saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu, tai ir jāpiešķir liels pierādījuma spēks.

380    Turklāt pretēji tam, ko savā aizstāvībā apgalvo Komisija, NEC nepārprotami apstiprina, ka vienīgās atlaides, kas bija pakļautas nosacījumam par konkrētu MSS mērķi, bija MDF un “īpašās ECAP” jeb “superECAP”. Savukārt ECAP nebija atkarīgas no šī mērķa un tās tika noteiktas komerciālo attiecību ietvaros. Iespējamais sods par pienākuma nodrošināt MSS līmeni neizpildi attiecās uz MDF, īpašām “ECAP” jeb “superECAP”, nevis klasiskajām ECAP. Tomēr, tā kā no 2003. gada 1. jūlija MDF kļuva par “īpašām ECAP” jeb “superECAP”, vienīgās ECAP, kas pastāvēja 2002. gada ceturtajā ceturksnī, bija klasiskās ECAP. Tādējādi NECCI atbilde uz 2005. gada pieprasījuma 21. jautājumu drīzāk apstiprina apgalvojumu, saskaņā ar kuru klasiskās ECAP nebija atkarīgas no konkrēta MSS līmeņa.

381    Trešām kārtām, ar 2007. gada pieprasījuma, kas uzdots saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu (turpmāk tekstā – “2007. gada pieprasījums”), 6. jautājumu Komisija būtībā lūdza NECCI precizēt, kādus līdzekļus tā bija saņēmusi laikposmā, kas aptvēra arī 2002. gada ceturto ceturksni, kā atlīdzību par pienākuma ievērot MSS līmeni pildīšanu.

382    Savā atbildē attiecībā uz laikposmu no 2002. gada trešā ceturkšņa līdz 2003. gada otrajam ceturksnim NECCI norāda, ka nosacījums attiecās tikai uz MDF, un uzsver, ka tirgus daļu procentuālā daļa izpaudās kā CPU x86 skaits, kas bija jāiegādājas. Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, šī atbilde tādējādi apstiprina to, ka attiecīgajā laikposmā tikai MDF bija atkarīgi no nosacījuma par MSS līmeņiem. Tā kā NECCI atbilde ir sniegta saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu, šim pierādījumam jāpiešķir liels pierādījuma spēks.

383    Ceturtām kārtām, savu apgalvojumu pamatojumam Intel atsaucās uz NEC 2002. gada 8. maija protokolu, kas attiecās uz 2002. gada 6. un 7. maija sanāksmi ar Intel. Kā apgalvo Komisija, no šī dokumenta otrās lappuses izriet, ka apmaiņā pret pārkārtošanas plāna pieņemšanu NEC vēlējās saņemt ne tikai MDF, bet arī ECAP un jaunu līgumattiecību ietvaru. Turklāt tas atbilst dokumentiem, kas aplūkoti šā sprieduma 365. punktā. Tomēr no šī protokola trešās lappuses izriet, ka nosacījums par MSS līmeņa sasniegšanu, kas tika apspriests otrajā sarunu dienā, ietvēra noteikta apjoma MDF maksājuma piešķiršanu. Turklāt, lai gan Intel otrajā diskusiju dienā, šķiet, bija piekritusi daļai no NEC pieprasījuma attiecībā uz “MDF/ECAP”, jo šī protokola trešajā lappusē atrodams teikums “Intel responded with 50 % acceptance for total 12 items of Nec’s ECAP/MDF request” (Intel sniedza labvēlīgu atbildi uz 50 % no visām divpadsmit pozīcijām, kas ir NEC prasījumi attiecībā uz ECAP un MDF), šāda norāde neļauj noteikt, kura pieprasījuma daļa tika pieņemta, proti, tā, kas attiecās uz MDF, vai arī tā, kas attiecās uz ECAP. Tas tā ir it īpaši tāpēc, ka šī paša protokola ceturtajā lappusē izteiciens Intel reviews with [M and P] for MDF request/ECAP request” (Intel ar [M. un P.] pārskata prasījumus, kas attiecas uz MDF un ECAP) ir minēts punktā ar nosaukumu “Nākamais posms”, tāpēc nav iespējams noteikt, vai beigu beigās kāda NEC pieprasījuma daļa tika pieņemta un, ja tas tā bija, tad kura no tām. Tādējādi ir jākonstatē, ka šis protokols ir sagatavots kopsavilkuma veidā un ka pastāv neskaidrības par to, kā tas būtu pareizi jāsaprot.

384    Tādējādi ir jāuzskata, ka šī dokumentu pierādījuma spēks ir salīdzinoši vājš, jo tajā nav atspoguļots sarunu iznākums un, ņemot vērā, ka tas ir sagatavots kopsavilkuma veidā, pastāv neskaidrības par to, kā tas būtu pareizi jāsaprot.

385    Piektām kārtām, Intel replikas rakstam ir pievienots C.37. un C.38. pielikums, apgalvojot, ka tie ir Santa Clara nolīgumu sagatavojoši dokumenti, kurus izstrādājusi NEC un no kuriem izriet, ka neatkarīgi no sasniegtā MSS līmeņa NEC esot gaidījusi saņemt tādu pašu ECAP līmeni.

386    Tomēr neatkarīgi no jautājuma par šo pierādījumu, kurus prasītāja iesniedza replikas raksta stadijā, pieņemamību, pirmkārt, C.37. pielikuma 5. un 6. lappusē ir iekļautas tabulas, skaitļos izteikti dati, kā arī norāde “ECAP pieprasījums”, no kā nav iespējams skaidri secināt saistību starp Intel tirgus daļu attīstību un NEC gaidām attiecībā uz ECAP. Otrkārt, Intel replikas rakstā atsaucas uz “C.38. pielikuma 10. lappusi”. Taču C.38. pielikums ir astoņu lappušu dokuments, kurā ir ļoti daudz informācijas, tāpēc Vispārējā tiesa nevar precīzi noteikt, kādi pielikumā ietvertie elementi pamato prasītājas argumentu. Tādēļ C.38. pielikumu nevar ņemt vērā saskaņā ar šā sprieduma 314. punktā minēto judikatūru.

387    Tādējādi no visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pierādījumi, kas ņemti vērā apstrīdētajā lēmumā, nav pietiekami pierādījumi vai pietiekams netiešu pierādījumu kopums, ar ko varētu pierādīt, ka ECAP veida atlaides vai atlaides, kas nav MDF, bija pakļautas nosacījumam, ka 2002. gada ceturtajā ceturksnī NEC izpildīs pienākumu sasniegt noteiktu MSS līmeni. Turklāt citi Intel minētie pierādījumi drīzāk apstiprina apgalvojumu, saskaņā ar kuru tikai MDF bija pakļauti nosacījumam.

388    No tā izriet, ka apstrīdētajā lēmumā minētie pierādījumi nav ticami, tāpēc tie nevar pamatot no tiem izdarītos secinājumus.

389    Tādējādi citi Intel argumenti nav jāizskata un ir jākonstatē, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, novērtējot nosacījuma atlaižu, kuras Intel bija piešķīrusi NEC, vērtību.

2)      Par 2002. gada ceturtā ceturkšņa kā atsauces izmantošanu

390    Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, veicot TEK testu tikai attiecībā uz 2002. gada ceturto ceturksni un uz šī pamata vien apstrīdētā lēmuma 1456. apsvērumā konstatējot, ka maksājumi, kurus Intel bija piešķīrusi NEC saskaņā ar Santa Clara nolīgumu, varēja vai varētu izstumt tikpat efektīvu konkurentu visā laikposmā no 2002. gada oktobra līdz 2005. gada novembrim. Citiem vārdiem sakot, Komisija esot nepamatoti uzskatījusi, ka 2002. gada ceturtais ceturksnis ir reprezentatīvs attiecībā uz visiem nākamajiem laikposmiem.

391    Vispārīgi runājot, Komisijai esot bijis pienākums pierādīt, ka Intel prakse varēja izstumt tikpat efektīvu konkurentu visā atsauces laikposmā, bet tai neesot bijis nekāda pamata apgalvot, ka visi skaitliskie dati, kuriem ir nozīme šī testa veikšanā, piemēram, bruto cenas, atlaides vai daudzumi, palika nemainīgi laikposmā no 2002. līdz 2005. gadam. Tas tā esot it īpaši saistībā ar apstrīdamo daļu, attiecībā uz kuru Komisija apstrīdētā lēmuma 1243. apsvērumā pati norādīja, ka laika gaitā tā varēja palielināties, palielinoties patērētāju izpratnei par AMD piedāvātās alternatīvas dzīvotspēju.

392    It īpaši, pirmkārt, MDF 6 miljonu USD apmērā, kas bija saistīti ar gaidām attiecībā uz tirgus daļu, vairs neesot tikuši piemēroti pēc 2003. gada pirmā ceturkšņa.

393    Otrkārt, savos pamata apsvērumos Intel būtībā precizē, ka pretēji tam, kas izriet no apstrīdētā lēmuma 1410. apsvēruma, TEK testa piemērošana būtu jābalsta nevis uz novērtējumu, kas ir veikts, lai pārbaudītu, vai attiecīgajā ceturksnī konstatētais atlaižu apjoms turpmākajos laikposmos ir būtiski mainījies, bet uz to faktisko apjomu. Proti, salīdzinoši nelielas izmaiņas atlaižu apjomā var ietekmēt analīzes rezultātu. Komisija attiecībā uz NECCI piešķirtajām atlaidēm esot paziņojusi, ka jauna atlaižu programma bija uzsākta 2003. jūlijā, bet tā nebija pārbaudījusi, vai ar šo programmu ieviestās izmaiņas ietekmēja kādu no TEK testa parametriem.

394    Treškārt, Intel šajos pašos apsvērumos precizē, ka Komisijas prognozes analīzes neprecizitātes pamatā arī ir tas, ka apstrīdētā lēmuma 1410. apsvērumā tā pārbaudīja tikai NECCI piešķirtās atlaides, lai arī pārkāpums tika konstatēts attiecībā uz mātesuzņēmumu kopumā, tātad attiecībā uz NEC.

395    Komisija savos papildu apsvērumos apgalvo, ka argumenti, kurus Intel izvirzīja savos pamata apsvērumos, esot nepieņemami, jo prasītāja pirmo reizi apstrīd motīvu, ar ko Komisija apstrīdētajā lēmumā pamatoja attiecīgo ekstrapolāciju.

396    Runājot par lietas būtību, tā, pirmkārt, apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 1410. apsvērumā esot izklāstīti iemesli, kuru dēļ šis ceturksnis ir reprezentatīvs, kā arī sniegti dokumentāri pierādījumi, uz kuriem ir balstīts šis pats lēmums.

397    Otrkārt, argumentā, saskaņā ar kuru MDF maksājumi pēc 2003. gada pirmā ceturkšņa netika veikti, neesot ņemts vērā tas, ka lietas materiālos ir iekļauti dokumenti, kas pierāda, ka šie maksājumi bija nevis pazuduši, bet vienkārši bija iekļauti citās atlaižu kategorijās. NECCI arī esot paskaidrojusi, ka Santa Clara nolīgums un ar to saistītie nosacījumi palika spēkā vismaz līdz 2005. gada novembrim.

398    Treškārt, dokumentā, kuru savu apgalvojumu pamatojumam iesniegusi Intel, neesot ietverts neviens aprēķins, no kura būtu izslēgti MDF maksājumi.

399    Ceturtkārt, ja būtu taisnība, ka šajā laikposmā par labu NEC veiktie Intel maksājumi bija būtiski mainījušies, Intel būtu varējusi bez grūtībām sniegt šādus pierādījumus administratīvās procedūras laikā.

400    Piektkārt, apstrīdētā lēmuma 1243. apsvērumā iekļautais vērtējums attiecas uz Dell. Tomēr Komisija būtībā apgalvo, ka to nevar attiecināt uz NEC, jo NEC atšķirībā no Dell iegādājās ne tikai no Intel, tāpēc NEC klienti jau apzinājās AMD ražoto procesoru vērtību un NEC apstrīdamā daļa ceturksnī, kurā Komisija veica salīdzinājumu, jau bija būtiska, jo sākotnējā plānā NEC bija paredzējusi 41,6 % no saviem pirkumiem veikt no AMD.

401    Runājot par to argumentu pieņemamību, kurus Intel izvirzījusi savos pamata apsvērumos, ir jānorāda, ka prasības pieteikuma 473.–475. punktā Intel norādīja, ka Komisijas apgalvojums par iespēju tās 2002. gada ceturtā ceturkšņa novērtējuma rezultātus ekstrapolēt uz laiku līdz 2005. gadam, nav pamatots. Nekas neliecinot par bruto cenu, atlaižu un daudzumu stabilitāti. Šajā ziņā Intel skaidri atsaucas uz prasības pieteikuma A.8. pielikuma 454.–473. punktu, kurā pārņemta tās atbilde uz argumentiem par šādu ekstrapolāciju, kas izklāstīti 2007. gada paziņojumā par iebildumiem. Prasības pieteikuma A.8. pielikuma 467. punktā Intel apgalvo, ka Komisija nav sniegusi nekādus precizējumus par “superECAP” līmeņiem. Šī paša pielikuma 468. punktā Intel nošķir atlaides, kuras saņēma mātesuzņēmums NEC, un tās, kuras saņēma NECCI, precizējot, ka daži atlaižu veidi tika piešķirti vienīgi NECCI. It īpaši Intel apstrīd to, ka “superECAP” nomenklatūra tika izmantota ne tikai attiecībā uz 2003. gada trešo ceturksni. Minētā pielikuma 470. un 471. punktā Intel precizē, ka par nopirkto CPU x86 daudzumiem regulāri notika apspriedes, tāpēc 2002. gada ceturtā ceturkšņa dati nepalika nemainīgi.

402    No tā izriet, ka, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, prasītāja prasības pieteikumā apstrīdēja vairākus elementus attiecībā uz atsauces ceturkšņa datu ekstrapolāciju uz visu apstrīdētajā lēmumā aplūkoto laikposmu. Tā uzsvēra, ka atšķirība starp NEC un NECCI piešķirtajām atlaidēm ir saistīta ar atšķirībām konkurences spiedienā, līdz ar to nav iespējami nekādi pieņēmumi par piešķirto atlaižu savstarpēju stabilitāti. Tā arī precizē, ka Komisijai nav nekādu datu par NEC labā veikto ECAP maksājumu līmeņiem un ka iegādāto CPU x86 daudzums minētajā laikposmā nebija stabils.

403    Tāpēc ir jāuzskata, ka Intel argumenti, kas sniegti tās pamata apsvērumos, ir pieņemami, jo tie ir saistīti ar prasības pieteikumā izvirzītajiem argumentiem.

404    Runājot par šo argumentu pamatotības vērtējumu, ir jānorāda, ka ekonomiskie dati, kurus Komisija ir izmantojusi apstrīdētā lēmuma 1410.–1455. apsvērumā, veicot TEK analīzi attiecībā uz atlaidēm, kuras Intel bija piešķīrusi NEC, it īpaši ietver iegādāto CPU x86 kopējo skaitu, dažādu CPU x86 veidu neto un bruto cenas, piešķirto atlaižu veidus un summas, kā arī Intel radušās izmaksas.

405    Pirmkārt, ir jākonstatē, ka apgalvotās stabilitātes parametri, ar kuriem Komisija pamatoja ekstrapolācijas iespēju un kuri ir izklāstīti apstrīdētā lēmuma 1410. apsvēruma a)–c) apakšpunktā, attiecas tikai uz atlaižu (MDF veida, ECAP veida un kopējo atlaižu) līmeņiem, to pagarinājumu trijos nākamajos ceturkšņos un Intel VNI, bet Komisija nemaz neanalizē, kā to būtībā apgalvo Intel, pārdoto CPU x86 daudzumus un veidus vai arī to neto un bruto cenas.

406    Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 1410. apsvēruma a) apakšpunktā iekļautā tabula, kura pārņemta no NECCI atbildes uz 2007. gada pieprasījuma 9. jautājumu, kas uzdots saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu, attiecas tikai uz NECCI piešķirtajām atlaidēm, lai gan LESD 102. panta pārkāpums ir konstatēts attiecībā uz tās mātesuzņēmumu, proti, NEC. Taču nekas neliecina, ka NEC Japan vai NEC kopumā piešķirtās atlaides bija stabilas visā laikposmā, attiecībā uz kuru ir konstatēts pārkāpums.

407    Treškārt, iepriekš minētās tabulas pārbaude liecina, ka pretēji tam, kas izriet no apstrīdētā lēmuma 1410. apsvēruma a) apakšpunkta, NECCI saņemtās atlaides nebija stabilas visā attiecīgajā periodā. Proti, starp mazāko maksājumu 3,3 miljonu USD apmērā, kas veikts 2003. gada otrajā ceturksnī, un lielāko maksājumu 15,224 miljonu USD apmērā, kas veikts 2005. gada trešajā ceturksnī, ir starpība 461,3 % apmērā. Būtiska atšķirība ir arī starp 2002. gada ceturto ceturksni, t.i., 7,945 miljoniem USD, un 2003. gada otro ceturksni, t.i., 3,3 miljoniem USD, proti, samazinājums ir par 58,4 %.

408    Ceturtkārt, kā atbildē uz 2007. gada pieprasījuma 9. jautājumu norādīja NECCI, no 2003. gada trešā ceturkšņa atlaižu piešķiršanas sistēma bija mainījusies. Nosakot ceturkšņa cenas, vienotas summas vietā tika iekļautas “superECAP”. Kā apgalvo Intel, nekas neliecina, ka šai jaunajai sistēmai nebija kvantitatīvu atšķirību salīdzinājumā ar iepriekšējo sistēmu.

409    Piektkārt, lai arī Komisija apgalvo, ka Santa Clara nolīgums palika spēkā līdz 2005. gadam, no tā tomēr neizriet, ka situācija, kas saskaņā ar minēto nolīgumu bija radusies 2002. gada ceturtajā ceturksnī, turpinājās visā apgalvotajā pārkāpuma laikposmā. No NECCI atbildes uz 2007. gada pieprasījuma 9. jautājumu 2. punkta it īpaši izriet, ka pēc 2003. gada 1. jūlija NECCI katru mēnesi lūdza piešķirt atlaides, pamatojoties uz iepirkto daudzumu un cenu starpību starp klientiem piedāvātajām cenām un ECAP vai “superECAP”. Tomēr nekas neļauj secināt, ka Komisija ir pārbaudījusi, vai ar šo jauno programmu ieviestās izmaiņas bija ietekmējušas kādu no TEK testa parametriem.

410    No visa iepriekš minētā izriet, ka, pirmkārt, apstrīdētā lēmuma 1410. apsvēruma a)–c) apakšpunktā izklāstītie parametri neietver visus ekonomiskos datus, kurus izmantojusi Komisija, lai veiktu TEK analīzi attiecībā uz atlaidēm, kuras Intel bija piešķīrusi NEC, un, otrkārt, pretēji tam, kas izriet no apstrīdētā lēmuma 1410. apsvēruma a) un b) apakšpunkta, lietas materiālos iekļautie pierādījumi parāda, ka par labu NECCI veiktie Intel maksājumi pēc 2002. gada ceturtā ceturkšņa būtiski atšķīrās un ka atlaižu piešķiršanas sistēma no 2003. gada trešā ceturkšņa bija mainījusies. No tā izriet, ka Intel pamatoti apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma 1410. apsvēruma a)–c) apakšpunktā izklāstītos parametrus, tā varēja balstīties uz datiem par 2002. gada ceturto ceturksni, lai izdarītu secinājumus par Intel prakses spēju izstumt tikpat efektīvu konkurentu laikposmā no 2002. gada ceturtā ceturkšņa līdz 2005. gada novembrim.

411    Tādējādi, nepastāvot nepieciešamībai izskatīt šā sprieduma 340. punktā minētos prasītājas argumentus, saskaņā ar kuriem, pirmām kārtām, pašas Komisijas rīcībā esošie dati liecinot, ka NEC piešķirtās atlaides nespēj izstumt tikpat efektīvu konkurentu, un, otrām kārtām, Komisija esot nepareizi aprēķinājusi attiecīgo darījumu vērtību Intel, ir jāsecina, ka, veicot TEK testu attiecībā uz NEC, Komisija ir pieļāvusi divas kļūdas vērtējumā, pirmkārt, pārspīlējot nosacījuma atlaižu vērtību un, otrkārt, par 2002. gada ceturto ceturksni iegūtos rezultātus ekstrapolējot uz visu apgalvoto pārkāpuma laikposmu. Ņemot vērā šīs divas kļūdas, ir jākonstatē, ka Komisijas veiktā TEK testa pārbaudē ir pieļautas kļūdas saistībā ar pamata parametriem. Tā kā šīs kļūdas attiecas uz 2002. gada ceturto ceturksni, kas tika ņemts vērā kā atsauce visam aplūkotajam periodam saistībā ar NEC piešķirtajām atlaidēm, tās ietekmē visu apstrīdētajā lēmumā pārbaudīto laikposmu attiecībā uz NEC. No tā izriet, ka Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi apstrīdētā lēmuma 1456. apsvērumā izdarīto secinājumu pamatotību, saskaņā ar kuriem maksājumi, kurus Intel bija veikusi NEC saskaņā ar Santa Clara nolīgumu, varēja vai varētu izstumt tikpat efektīvu konkurentu.

d)      Par apgalvotajām kļūdām saistībā ar Lenovo piemēroto TEK testu

1)      Vispārējs pārskats par apstrīdētā lēmuma daļu, kas attiecas uz Lenovo

412    Komisija apstrīdētā lēmuma 1457.–1508. apsvērumā veica TEK testu attiecībā uz Lenovo. Tā vispirms izvērtēja atlaižu mērogu un raksturu, pamatojoties uz 2007. gada MoU.

413    Turpinājumā Komisija aprēķināja VPC, izmaksas un vajadzīgo CPU x86 vienību skaitu.

414    Visbeidzot Komisija novērtēja CPU x86 vienību apstrīdamo skaitu. Savā pamata aprēķinā tā novērtēja tikai portatīvo datoru segmentu (skat. apstrīdētā lēmuma 1473.–1478. apsvērumu), savukārt, veicot alternatīvos aprēķinus, tā atbildēja uz Intel apgalvojumiem, saskaņā ar kuriem CPU x86 vienību apstrīdamajā skaitā ir jāiekļauj arī galddatoru segments (skat. apstrīdētā lēmuma 1479.–1508. apsvērumu). Šie alternatīvie aprēķini ietver, pirmkārt, Komisijas atbildi uz Intel apgalvojumiem par kopējo apstrīdamo CPU x86 vienību skaitu un, otrkārt, apstiprinošo aprēķinu, kas veikts, pamatojoties uz salīdzinājumu ar datiem, kas ietverti dokumentā ar nosaukumu “Paziņojums par 2006. gada aprīlī veicamajiem darbiem”, kurš tika pieņemts saskaņā ar AMD un Lenovo noslēgto līgumu.

2)      Par atlaižu nosacīto daļu

415    Apstrīdētā lēmuma 1461. apsvērumā Komisija apgalvoja, ka attiecīgo atlaižu summa ir norādīta 2007. gada MoU, kurā paredzēts finanšu atbalsts 180 miljonu USD apmērā 2007. gadam, veicot maksājumus katru ceturksni.

416    Apstrīdētā lēmuma 1462. apsvērumā ir norādīts, ka maksājumi saskaņā ar 2007. gada MoU tika veikti papildus maksājumiem, kurus Intel turpināja veikt saskaņā ar citām finanšu atbalsta programmām, par kurām bija iepriekš panākta vienošanās neatkarīgi no 2007. gada MoU. Tādējādi Komisija uzskatīja, ka tie bija pilnībā jāattiecina uz vienošanās par 2007. gada MoU rezultātu. Priekšnoteikums visiem labvēlīgiem komerciāliem nosacījumiem un maksājumiem, kas paredzēti 2007. gada MoU, bija Lenovo atteikšanās no visiem projektiem, kuri attiecās uz portatīvajiem datoriem, kas būtu aprīkoti ar AMD ražotajiem CPU x86.

417    Apstrīdētā lēmuma 1463. apsvērumā ir norādīts, ka 2009. gada 5. februāra rakstā Intel bija izvirzījusi argumentu, saskaņā ar kuru tikai summai 138 miljonu USD apmērā bija nozīme saistībā ar atlaižu apmēru. Tas esot izskaidrojams ar to, ka tikai 135 miljoni USD no Lenovo saskaņā ar 2007. gada MoU paredzētā atbalsta 180 miljonu USD apmērā tika piešķirti skaidrā naudā. Pārējais finanšu atbalsts esot ticis piešķirts kā priekšrocības natūrā, proti, kā Intel standarta viena gada garantijas pagarināšana un priekšlikums labāk izmantot Intel platformu Ķīnā. Komisija norādīja, ka Intel bija apgalvojusi, ka, lai gan šo divu Lenovo piešķirto nemonetāro priekšrocību vērtība bija attiecīgi 20 un 24 miljoni USD, to izmaksas Intel bija daudz zemākas, proti, attiecīgi 1,7 un 1,3 miljoni USD. Intel apgalvoja, ka tikpat efektīva konkurenta novērtēšanas vajadzībām šie elementi būtu jāvērtē nevis atbilstoši to vērtībai Lenovo, bet to ekonomiskajām izmaksām, kas radās [prasītājai]. Intel ieguva summu 138 miljonu USD apmērā, pievienojot 135 miljonu USD skaidras naudas finanšu atbalstam šīs izmaksas 1,7 un 1,3 miljonu USD apmērā.

418    Apstrīdētā lēmuma 1464. apsvērumā Komisija norādīja, ka, pirms tika pārbaudīta Intel argumenta par novērtēšanas metodi, kas izmantojama tikpat efektīva konkurenta analīzē, pamatotība, tā konstatēja neatbilstību starp apgalvotajām ekonomiskajām izmaksām, kas bija radušās Intel saistībā ar ieguldījumiem, un to vērtību Lenovo. Attiecība starp vērtību Lenovo un apgalvotajām ekonomiskajām izmaksām, kas bija radušās Intel, bija 1176 % (20 pret 1,7) attiecībā uz garantijas pagarināšanu un 1846 % (24 pret 1,3) attiecībā uz platformu. Komisija norādīja, ka Intel bija iesniegusi dažus aprēķinus, kas veikti 2009. gada 5. februāra apsvērumos par 2008. gada papildu paziņojumu par iebildumiem, lai pamatotu savu apgalvojumu par ieguldījumu ekonomiskajām izmaksām, bet tā nebija paskaidrojusi iemeslu būtiskai neatbilstībai starp šīm izmaksām un to vērtību Lenovo.

419    Apstrīdētā lēmuma 1465. apsvērumā Komisija norādīja, ka, neskarot iepriekš minēto apsvērumu, Intel arguments, saskaņā ar kuru tikpat efektīva konkurenta analīzē esot jāizmanto nevis šo elementu vērtība Lenovo, bet Intel radušās ekonomiskās izmaksas, ir balstīts uz nepareizu minētās analīzes principu izpratni.

420    Šajā ziņā apstrīdētā lēmuma 1466. apsvērumā Komisija apgalvoja, ka “tikpat efektīva konkurenta analīze [ietvēra to, ka bija jāpārbauda] cena, par kādu tikpat efektīvam konkurentam kā dominējošs uzņēmums – bet kas nav dominējošs uzņēmums – [būtu] jāpiedāvā savi izstrādājumi [klientam], lai kompensētu [..] dominējoša uzņēmuma piešķirto nosacījuma priekšrocību zaudēšanu, jo minētais klients no minētā dominējošā uzņēmuma nodod apstrīdamo daļu no tā apgādes vajadzībām šim hipotētiskam tikpat efektīvam konkurentam”.

421    Visbeidzot apstrīdētā lēmuma 1467. apsvērumā Komisija norādīja, ka no iepriekš minētā skaidri izriet, ka bija jānovērtē klientam nodarītie zaudējumi, jo tikpat efektīvam konkurentam ir jākompensē tieši šie zaudējumi, nevis ekonomiskās izmaksas, kas radušās dominējošam uzņēmumam, gadījumā, ja šie divi skaitļi atšķiras. Šo atšķirību, pēc Komisijas domām, ilustrē izplatīšanas platformas piemērs. Intel kā dominējošam uzņēmumam jau bija izplatīšanas platforma Ķīnā, par kuru tā apgalvoja, ka bija jāveic nelieli uzlabojumi, kuru ekonomiskās izmaksas bija 1,3 miljoni USD, lai vēlāk varētu piedāvāt Lenovo priekšrocību, kuras kopējā vērtība būtu 24 miljoni USD. Tomēr Komisija norādīja, ka tikpat efektīvs konkurents kā dominējošs uzņēmums, bet kas nav dominējošs, parasti vēl nebūtu izveidojis šādu platformu. Tādējādi, lai kompensētu Lenovo zaudēto priekšrocību, kas saistīta ar labāku Intel apgādes platformas izmantošanu, tikpat efektīvam konkurentam tātad būtu bijis jāpiešķir Lenovo maksājums, kas būtu līdzvērtīgs uzlabotās apgādes platformas ekonomiskai vērtībai Lenovo.

422    Prasītāja vispārēji apgalvo, ka 2007. gada MoU neļaujot secināt, ka šīs atlaides izraisītu tikpat efektīva konkurenta izstumšanu. Komisijas veiktajā analīzē, pirmkārt, esot pārvērtēta apgalvotā atlaižu nosacītā daļa, otrkārt, minimizēta apstrīdamā daļa un, treškārt, tās izmaksas ir novērtētas par augstu. Runājot it īpaši par nosacīto daļu, prasītāja norāda, ka attiecībā uz atlaidēm, kas piešķirtas saskaņā ar 2007. gada MoU, apstrīdētā lēmuma 1461. un 1474.–1477. apsvērumā ir secināts, ka nosacījuma atlaides 180 miljonu USD apmērā tika piešķirtas par apstrīdamo daļu, ko veidoja tikai no 0,9 līdz 1,1 miljonam portatīvo datoru. Tomēr, pēc prasītājas domām, nosacījuma atlaižu summa nepārsniedz 138 miljonus USD.

423    Pēc prasītājas domām, Komisijas metodoloģija, lai ņemtu vērā šīs priekšrocības natūrā, ir kļūdaina, jo TEK analīzē, novērtējot nosacījuma atlaides, būtu jāņem vērā izmaksas, kas radušās Intel saistībā ar šo priekšrocību sniegšanu, nevis to vērtība Lenovo. 2009. gada 28. janvāra ShapiroHayes papildu ziņojumā (turpmāk tekstā – “ShapiroHayes papildu ziņojums”) izmaksas, kas radās Intel par divām natūrā piešķirtajām priekšrocībām, tika noteiktas aptuveni 3 miljonu USD apmērā. No šīs summas 1 680 073 USD (aptuveni 1,7 miljoni USD) atbilstot garantijas pagarināšanai un vēl 1 256 948 USD (aptuveni 1,3 miljoni USD) Intel izmaksām, kas atbilst piedāvājumam Lenovo izmantot izplatīšanas platformu.

424    Komisija apstrīd visus prasītājas argumentus. Komisija apgalvo, ka, lai novērtētu atlaižu nosacīto daļu, apstrīdētajā lēmumā ir novērtēts finansējuma, kuru 2007. gadā Intel piešķīra Lenovo saskaņā ar 2007. gada MoU, pieaugums. Šī pieeja neesot apstrīdēta. Pēc Komisijas domām, lēmumā ir pierādīts, ka šis palielinātais finansējums sasniedza 180 miljonus USD, balstoties uz tādu dokumentu pārbaudi, kurus Intel bija sagatavojusi laikā, kad norisinājās sarunas par 2007. gada MoU. Komisija uzskata, ka tā ir pamatoti balstījusies uz Lenovo natūrā piešķirto priekšrocību vērtību tā vietā, lai ņemtu vērā to izmaksas Intel. Proti, pēc tās domām, veicot tikpat efektīva konkurenta novērtēšanu, būtībā ir jāvērtē kompensācija, kas iespējamam tikpat efektīvam konkurentam būtu jāpiešķir Lenovo par Intel atlaižu zaudēšanu. Lai tai rastos stimuls izvēlēties tikpat efektīvu konkurentu, Lenovo vēlētos saņemt kompensāciju par saviem, nevis par Intel zaudējumiem.

425    Turklāt Komisija, pamatojoties uz iebildumu raksta B.31. pielikumu, apgalvo, ka Intel nesniedz nekādus taustāmus pierādījumus tam, ka tai un Lenovo būtu pastāvējušas domstarpības par Lenovo natūrā piešķirto priekšrocību vērtību, ne a fortiori tam, ka Lenovo šīm natūrā piešķirtajām priekšrocībām būtu noteikusi citu vērtību. Tā arī norāda, ka lietas materiālos iekļautie dokumenti, kas sagatavoti faktu norises laikā, pierāda, ka Lenovo šīs natūrā piešķirtās priekšrocības uzskatīja par tai ļoti lietderīgām un no paša sarunu sākuma lūdza Intel tās piešķirt.

426    Pēc Komisijas domām, ir kļūdaini apgalvot, kā to dara prasītāja, ka tikpat efektīva konkurenta analīzes vajadzībām natūrā piešķirto priekšrocību vērtība ir šo priekšrocību izmaksas dominējošam uzņēmumam. Replikas rakstā, pēc Komisijas domām, ir mēģināts apiet kļūdu, kas pieļauta prasības pieteikuma argumentācijā, apgalvojot, ka “pēc definīcijas tikpat efektīvs konkurents var piedāvāt Lenovo tādas pašas priekšrocības natūrā ar tādām pašām izmaksām kā Intel”. Tādējādi neesot ņemts vērā tas, ka tikpat efektīvs konkurents ir mazāks par Intel. Komisija atsaucas uz apstrīdētā lēmuma 1467. apsvērumu, kurā ir paskaidrots, ka tikpat efektīvam konkurentam parasti vēl nebūtu apgādes platformas Ķīnā. Tāpēc, pēc Komisijas domām, šim konkurentam priekšrocību, kuras Intel bija piešķīrusi Lenovo, zaudēšana būtu jākompensē naudā.

427    Šajā ziņā Komisija apgalvo, ka replikas rakstā ir tikai atbildēts, pirmkārt, ka tikpat efektīvam konkurentam esot noteikti jābūt apgādes platformai Ķīnā un, otrkārt, ka AMD tāda ir bijusi. Šajā ziņā Komisija uzskata, ka replikas rakstā sniegtā pirmā atbilde ir vienkāršs apgalvojums. Pēc tās domām, nav nekāda iemesla uzskatīt, ka tikpat efektīvam konkurentam noteikti jābūt apgādes platformai Ķīnā. Runājot par otro replikas rakstā sniegto atbildi, tikpat efektīva konkurenta analīze, pēc Komisijas domām, attiecas uz hipotētisku konkurentu, nevis AMD. Jebkurā gadījumā dokumentā, uz kuru atsaucas Intel, esot tikai norādīts, ka AMD bija “iekārtas” Ķīnā, kas neliecinot par apgādes platformas esamību un vēl jo mazāk par tādas platformas esamību, kas būtu līdzvērtīga Intel platformai.

428    Pēc Komisijas domām, atbildes raksta uz repliku D.39. pielikuma 22.–37. punkts parāda, ka, pat ja tiktu pieņemts, ka tikpat efektīvam konkurentam ir apgādes platforma Ķīnā, izmaksas, kas tam rastos, nodrošinot Lenovo piekļuvi šai platformai, būtu ievērojami augstākas nekā Intel izmaksas saistībā ar šīs priekšrocības nodrošināšanu. Tas pats esot attiecināms uz garantijas pagarināšanu. Ja, kā apgalvo Intel, divas natūrā piešķirtās priekšrocības tai izmaksā 3 miljonus USD, tad tādu pašu priekšrocību piedāvāšana Lenovo tikpat efektīvam konkurentam izmaksātu vismaz 38 miljonus USD. Šī summa ir aprēķināta, pamatojoties uz diviem Intel pieņēmumiem, kurus Komisija noraida, proti, pirmkārt, ka tikpat efektīvam konkurentam ir apgādes platforma Ķīnā un, otrkārt, ka izmaksas, kas rodas Intel saistībā ar priekšrocību piešķiršanu natūrā, ir 3 miljoni USD.

429    Pēc Komisijas domām, jebkurā gadījumā prasības pieteikumā un replikas rakstā izvirzītais galvenais arguments, saskaņā ar kuru divu natūrā piešķirto priekšrocību izmaksas Intel ir 3 miljoni USD, ir pretrunā pašas Intel sniegtajiem pierādījumiem. Komisijas ieskatā atbildes raksta uz repliku D.39. pielikuma 38.–44. punkts pierāda, ka Intel iekšējie dokumenti, kas tika sagatavoti faktu norises laikā, liecina, ka saskaņā ar prasītājas aprēķiniem divu natūrā piešķirto priekšrocību izmaksas faktiski bija vienādas ar to vērtību Lenovo un pat lielākas. To kumulatīvās izmaksas Intel esot noteiktas 47 miljonu USD, nevis 3 miljonu USD apmērā, kā apgalvo Intel.

430    Pirms tiks izskatīti lietas dalībnieku argumenti par divām natūrā piešķirtajām priekšrocībām, ir jānorāda, ka prasītāja neapstrīd, ka prezentācijā, ko tā bija sagatavojusi Lenovo, prasītāja bija norādījusi attiecīgi 20 miljonus USD par garantiju pagarināšanu un 24 miljonus USD par izplatīšanas platformu. Prasītāja tomēr apgalvo, ka TEK testa vajadzībām šīs vērtības būtu jāaizstāj attiecīgi ar 1,7 un 1,3 miljoniem USD, lai atspoguļotu tai radušās izmaksas, nevis Lenovo iegūtās priekšrocības. Komisija 44 miljonu USD no nosacījuma atlaidēm 180 miljonu USD apmērā attiecināja uz natūrā piešķirtajām priekšrocībām, pamatojoties uz vērtību, ko šie pakalpojumi nozīmēja Lenovo. No apstrīdētā lēmuma 1465. apsvēruma izriet, ka ir izslēgts, ka Komisija šajā lēmumā būtu ņēmusi vērā Intel aprēķinus, saskaņā ar kuriem izmaksas, kas tai radušās, lai nodrošinātu priekšrocības natūrā, ir 3 miljoni USD, vai ka tā būtu analizējusi šo skaitli.

431    Komisijas pieeja būtībā ir tāda, ka, pat ja pieņem, ka tikpat efektīvs konkurents principā var piešķirt priekšrocības natūrā, tomēr izplatīšanas platformas vai garantijas pagarināšanas nodrošināšana konkurentam izmaksā vairāk nekā dominējošam uzņēmumam, it īpaši tad, ja natūrā piešķirto priekšrocību vērtība ir saistīta ar apstrīdamo daļu. Komisija arī apgalvo, ka Intel nav iesniegusi nekādus taustāmus pierādījumus tam, ka tai būtu bijušas domstarpības ar Lenovo par natūrā piešķirto priekšrocību vērtību.

432    Prasītāja kritizē šo Komisijas analīzi. Pēc prasītājas domām, ShapiroHayes papildu ziņojums un SalopHayes ziņojums parāda, ka šī pieeja nav pareiza un ka atbilstošā tikpat efektīva konkurenta analīzē tiek ņemtas vērā izmaksas, kas radās Intel saistībā ar šo natūrā piešķirto priekšrocību nodrošināšanu. Tā atsaucas uz SalopHayes ziņojumu, kurā ir norādīts:

“Tikpat efektīva konkurenta kritērija vajadzībām nosacījuma atlaidēs ir jāiekļauj izmaksas, kas radās Intel, sniedzot šos pakalpojumus, nevis to vērtība par labu Lenovo. Tikpat efektīva konkurenta kritērija mērķis ir noteikt, vai Intel papildu ieņēmumi saistībā ar apstrīdamo daļu pārsniedz papildu izmaksas, kas tai rodas, lai piegādātu šo daudzumu, ņemot vērā Intel peļņas samazinājumu nosacījuma atlaižu dēļ. Intel peļņas samazinājums atspoguļo izmaksas, kas rodas Intel saistībā ar priekšrocībām [natūrā].”

433    Šajā ziņā ir jānorāda, ka izskatāmajā lietā Komisijas piemērotā TEK testa pamati it īpaši ir izklāstīti apstrīdētā lēmuma 1003. un 1004. apsvērumā.

434    Apstrīdētā lēmuma 1003. apsvērumā Komisija izklāsta TEK testa loģiku, norādot, ka “būtībā ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā tai radušās izmaksas un atlaižu ietekmi, Intel pati spētu ienākt tirgū, balstoties uz ierobežotāku [pārdošanas] bāzi, neciešot zaudējumus”.

435    Apstrīdētā lēmuma 1004. apsvērumā Komisija norāda, ka tikpat efektīva konkurenta analīze ir tīri hipotētisks vērtējums tādā ziņā, ka ir jānosaka, vai konkurentam, kas ir tikpat efektīvs kā Intel saistībā ar tādu CPU x86 ražošanu un piegādi, kuru vērtība ir līdzvērtīga tai, ko nodrošina Intel saviem klientiem, bet kam nav tik plašas pārdošanas bāzes kā Intel, piekļuve tirgum būtu liegta. Principā šī analīze nav atkarīga no AMD faktiskās spējas vai nespējas ienākt tirgū.

436    No iepriekš minētā izriet, ka hipotētisks konkurents, attiecībā uz kuru ir jāvērtē tā spēja ienākt tirgū, neraugoties uz Intel cenu noteikšanas praksi, ir tikpat efektīvs konkurents, ko saprot kā uzņēmēju, kurš spēj piegādāt CPU x86 tādos pašos apstākļos kā Intel. Tādējādi, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 1003. apsvēruma, TEK tests būtībā ir pārbaude, vai Intel pati varētu ienākt tirgū, neraugoties uz strīdīgo atlaižu sistēmu. No minētā lēmuma 1004. apsvēruma izriet, ka vienīgā atšķirība starp hipotētiska konkurenta situāciju un faktisko Intel situāciju tirgū principā ir tāda, ka minētajam hipotētiskajam konkurentam nav līdzvērtīgas pārdošanas bāzes. Ņemot vērā apstrīdētā lēmuma 1005. apsvērumā sniegtos precizējumus, šī atsauce uz līdzvērtīgas pārdošanas bāzes neesamību ir jāinterpretē tādējādi, ka Intel nenovēršama tirdzniecības partnera statusa dēļ hipotētiskais tikpat efektīvais konkurents, iespējams, var atņemt Intel tikai apstrīdamo daļu no klientu pieprasījuma pēc CPU x86.

437    Taču, kā pamatoti norāda prasītāja, kad Komisija apstrīdētajā lēmumā novērtēja prasītājas natūrā piešķirto priekšrocību vērtību, veicot pārbaudi par Lenovo piešķirto atlaižu mērogu, tā nepamatoja to tā, ka hipotētisks konkurents varētu pārdot CPU x86 Lenovo, vienlaikus piedāvājot tai priekšrocības natūrā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā prasītāja.

438    Proti, apstrīdētā lēmuma 1466. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka bija jāpārbauda, kāda cena tikpat efektīvam konkurentam, kas nav dominējošs uzņēmums, pašam būtu jāmaksā, lai kompensētu tādas priekšrocības natūrā, kuras Intel bija piešķīrusi Lenovo, tādas kā platformas paplašināšana vai garantijas pagarināšana. Lai pamatotu šo risinājumu, Komisija minētā lēmuma 1467. apsvērumā ir balstījusies uz izplatīšanas platformas piemēru. Tā norādīja, ka atšķirībā no Intel, kurai bija izplatīšanas platforma Ķīnā, kas noteiktā veidā bija jāpielāgo, lai piedāvātu Lenovo priekšrocību natūrā, konkurentam, kas bija tikpat efektīvs kā dominējošs uzņēmums, bet kas nebija dominējošs un tādējādi bija mazāks, parasti vēl nebūtu šādas platformas.

439    Tādējādi Komisija balstījās uz pieņēmumu, kas ir pretrunā apstrīdētā lēmuma 1003. un 1004. apsvērumā izklāstītajiem TEK testa pamatiem, kas ir balstīti uz principu, ka hipotētisks konkurents ir tikpat efektīvs kā Intel, it īpaši no garantijas pagarināšanas vai platformas paplašināšanas izmaksu skatupunkta. Komisija faktiski argumentēja attiecībā uz mazāk efektīvu konkurentu, kurš tomēr nav atbilstošs ekonomikas dalībnieks, lai novērtētu attiecīgās atlaižu prakses spēju radīt izstumšanas iedarbību.

440    Neviens Komisijas izvirzītais arguments nevar atspēkot šo konstatējumu.

441    Komisija, kas patiešām atsaucas uz to, ka Intel bija norādījusi lielāku summu par labu Lenovo (attiecīgi 20 un 24 miljoni USD), apstrīdētajā lēmumā nesniedz atbildi uz jautājumu, kādas būtu izmaksas tikpat efektīvam konkurentam, ja tam būtu jānodrošina piekļuve izplatīšanas platformai vai arī vienkārši jāpārveido sava jau esošā platforma, lai to paplašinātu par labu kādam OEM, kā Intel to bija piedāvājusi Lenovo. Tāda pati loģika ir attiecināma uz garantijas pagarināšanas izmaksām.

442    Šajā ziņā lietas dalībnieki, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumiem 2020. gada tiesas sēdē, norādīja, ka apjomradīti ietaupījumi nav jāņem vērā kā diferenciācijas faktors, bet tikpat efektīva konkurenta izmaksas būtu jāuzskata par tādām pašām, kas radušās Intel. Taču šādi Komisijas paskaidrojumi ir pretrunā pieejai, kas pausta apstrīdētā lēmuma 1466. un 1467. apsvērumā, kuros ņemts vērā tikpat efektīva konkurenta lielums, lai tostarp uzsvērtu, ka platforma, kas būtu salīdzināma ar Intel platformu, vēl nebija izveidota.

443    Turklāt, ciktāl Komisija tiesvedībā Vispārējā tiesā atsaucas uz konkrētu tikpat efektīva konkurenta platformas lielumu (skat. šā sprieduma 426. punkta beigu daļu), ir jānorāda, ka šis elements apstrīdētajā lēmumā netika aplūkots, kā to 2020. gada tiesas sēdē apgalvoja Intel. Tas pats ir attiecināms uz skaitļos izteiktiem vērtējumiem, ar kuriem Komisija pirmo reizi iepazīstināja atbildes raksta uz repliku D.39. pielikumā, kurā tika novērtētas faktiskās izmaksas, kas bija radušās Intel saistībā ar natūrā piešķirtajām priekšrocībām (skat. šā sprieduma 429. un 430. punktu).

444    Tomēr Vispārējā tiesa nevar ņemt vērā šos papildu vērtējumus, kas tai iesniegti tajā notiekošajā tiesvedībā, lai pamatotu apstrīdētajā lēmumā iekļauto TEK testu, neaizstājot Komisijas pamatojumu, kas formulēts minētajā lēmumā, ar savu pamatojumu. Proti, šā sprieduma 150. punktā minētajā judikatūrā Vispārējai tiesai ir aizliegts veikt šādu pamatojuma aizstāšanu.

445    Runājot par Komisijas apgalvojumiem apstrīdētā lēmuma 1464. apsvērumā par iespējamu būtisku neatbilstību starp ekonomiskajām izmaksām, kuras norādīja Intel saistībā ar priekšrocību natūrā piešķiršanu, un to vērtību Lenovo, ir jānorāda, ka neatkarīgi no tā, ka vērtība Lenovo nav izšķirošs elements TEK testa analīzē, kā tas izriet no L10 [konfidenciāli] 2009. gada 2. jūnija paziņojuma protokola, Lenovo neatzina, ka sarunas ar Intel attiecās uz natūrā piešķirto priekšrocību konkrētu vērtību. L10 būtībā uzskatīja, ka USD izteikta pieeja attiecībā uz minētajām priekšrocībām varētu radikāli atšķirties no Intel norādītās summas. Pēc viņa domām, šis uzņēmums būtībā mēģināja sev piedēvēt tādus elementus kā izplatīšana ar platformas starpniecību, kurus tas nevērtēja naudas izteiksmē. Intel esot mēģinājusi pārliecināt, ka šiem elementiem ir ekonomiska nozīme, lai gan tie sniedza drīzāk operatīvu priekšrocību. L10 uzsvēra, ka viņš nepiešķīra ne mazāko vērību priekšrocības, kas izrietēja no šiem natūrā piešķirtajiem elementiem, naudas izteiksmei. Visbeidzot, runājot par Komisijas atsauci uz L10 2006. gada 12. janvāra e‑pasta vēstuli, kurā atzīts natūrā piešķirto priekšrocību nozīmīgums, ir jānorāda, ka minētajā e‑pasta vēstulē to skaitliskā vērtība nav izteikta dolāros.

446    Turklāt no vairākām laikposmā no 2006. gada 26. novembra līdz 2008. gada 28. novembrim nosūtītajām e‑pasta vēstulēm ar nosaukumu “RE: Intel Meet Comp Response Nov 27 06.ppt” izriet, ka dažādas atsauces uz pārspīlētām priekšrocībām Intel izmantoja kā sarunu taktiku, it īpaši nosaucot par priekšrocību elementus, kurus tā bija paredzējusi piešķirt tirdzniecības partneriem jebkurā gadījumā. Šajos apstākļos Komisija no šiem datiem vien, kas attiecas uz sarunām par priekšrocībām natūrā, pat netieši nevarēja secināt, ka Intel norādītās reālās izmaksas bija novērtētas par zemu, kā tas ir apstrīdētā lēmuma 1464. apsvērumā. Tāpat Komisijas apgalvojums, kurš minēts iebildumu raksta 614. punktā ar atsauci uz tā B.31. pielikumu un saskaņā ar kuru Intel nav pierādījusi, ka starp Lenovo un to pastāvēja domstarpības par natūrā piešķirto priekšrocību vērtību, ir jānoraida kā neefektīvs. Proti, jautājums ir par to, kādas bija nepieciešamās izmaksas, lai tās piedāvātu, nevis par to, kā Lenovo uztvēra to vērtību.

447    Turklāt nav pietiekami balstīties, kā to dara Komisija apstrīdētā lēmuma 1464. apsvērumā un pēc tam iebildumu raksta 614. punktā, atsaucoties uz tā B.31. pielikuma 416. punktu, uz argumentu, saskaņā ar kuru Intel nav izdevies izskaidrot lielo starpību starp tās apgalvotajām izmaksām 3 miljonu USD apmērā un summu 44 miljonu USD apmērā Lenovo. Proti, vērtējums par to, kādas būtu izmaksas tikpat efektīvam konkurentam, ja tam būtu jāpiedāvā tādam OEMLenovo natūrā piešķirtās priekšrocības, kas būtu līdzvērtīgas tām, kuras piedāvāja Intel, bija jāveic Komisijai tieši apstrīdētajā lēmumā, nevis aprēķinos, kas pirmo reizi iesniegti Vispārējā tiesā (skat. arī šā sprieduma 444. punktu).

448    Turklāt – ciktāl Komisija pirmo reizi tiesvedībā Vispārējā tiesā atbildes raksta uz repliku 326. punktā, ilustratīvos nolūkos atsaucoties uz D.39. pielikumu, ir veikusi izmaksu aprēķinus, kas attiecas uz pieņēmumu, ka būtu jāņem vērā fakts, ka tikpat efektīvam konkurentam bija izplatīšanas platforma Ķīnā –, neatkarīgi no apstākļa, ka tie ir novēloti aprēķini, kas nav iekļauti apstrīdētā lēmuma pamatojumā, kurā bija pieņemts cits tests, ir jānorāda, ka Komisijas iegūtais rezultāts attiecībā uz izmaksām katrā ziņā atšķiras no rezultāta, kas norādīts apstrīdētajā lēmumā. Proti, pirmkārt, kā izriet no atbildes raksta uz repliku D.39. pielikuma 36. punkta, tikpat efektīvam konkurentam izmaksas saistībā ar izplatīšanas platformu ir 20 690 000 USD, nevis 24 miljoni USD, kā norādīts apstrīdētā lēmuma 1463. apsvērumā. Otrkārt, izmaksas saistībā ar garantijas pagarināšanu tikpat efektīvam konkurentam, kas arī pirmo reizi ir noteiktas 17 473 664 USD apmērā atbildes raksta uz repliku D.39. pielikuma 30. punktā, atšķiras no 20 miljoniem USD, kas ir norādīti apstrīdētajā lēmumā.

449    Visbeidzot, nevar piekrist Komisijas apgalvojumam, kurš pausts atbildes raksta uz repliku 327. punktā ar atsauci uz šī raksta D.39. pielikuma 38.–44. punktu un saskaņā ar kuru prasītājas galvenais arguments par to, ka divu natūrā piešķirto priekšrocību izmaksas Intel ir 3 miljoni USD, ir pretrunā Intel sniegtajiem pierādījumiem.

450    Intel iekšējie dokumenti, kuri ir pievienoti atbildes rakstam uz repliku ar numuriem D.41 un D.42 un no kuriem, pēc Komisijas domām, izriet, ka pēc Intel aplēsēm natūrā piešķirto priekšrocību izmaksas bija 47 miljoni USD, nevis 3 miljoni USD, apstrīdētajā lēmumā nav minēti un tādējādi neietilpst tā pamatojumā. Lasot apstrīdētā lēmuma 1465. apsvērumu, šķiet neiespējami, ka Komisija tos būtu ņēmusi vērā savā galvenajā novērtējumā, kas izriet no minētā lēmuma, jo tajā tā apgalvo, ka “Intel arguments, saskaņā ar kuru vērtējuma kritērijs, kas būtu jāizmanto tikpat efektīva konkurenta analīzē, ir nevis šo elementu vērtība Lenovo, bet Intel radušās ekonomiskās izmaksas, ir balstīts uz nepareizu minētās analīzes principu izpratni”.

451    Jebkurā gadījumā, pat ja Komisijas atsauce uz šā sprieduma 450. punktā minētajiem dokumentiem būtu pieņemama, no tiem nevarētu secināt, ka Intel bija kļūdaini minimizējusi savas izmaksas, norādot, ka abas natūrā piešķirtās priekšrocības atbilda attiecīgi 1,7 un 1,3 miljoniem USD. Proti, dokumenti, uz kuriem atsaucas Komisija, attiecas uz situāciju, kurā notika sarunas ar Lenovo un kurā Intel centās pierādīt savu komerciālo priekšlikumu nozīmīgumu, demonstrējot tos Lenovo labvēlīgā veidā (skat. arī šā sprieduma 445. un 446. punktu). Attiecībā uz šo dokumentu konkrētu novērtējumu, kas veikts, neskarot jau konstatēto, tikai piesardzības nolūkā, ir jānorāda, ka tiem trūkst skaidrības un ka līdz ar to tie neļauj apstiprināt Komisijas nostāju.

452    Tādējādi, pirmkārt, ir taisnība, ka dokumentā, kura nosaukums ir “Intel Chart entitled 2006 v. 2007 Trend”, ar izplatīšanas platformas paplašināšanu saistītā priekšrocība ietilpst sadaļā “Incremental 07 Spending” un ka attiecīgajā tabulā ir atsauce, kas ietver terminus “billing impact”. Tomēr skaitlis 24 miljoni USD, kas attiecas uz platformu, ir iekļauts kolonnā ar nosaukumu “Contra” un nevis kolonnā ar nosaukumu “Expense”. Tas norāda, ka tā bija aplēse par ekvivalentu vērtību, ko Intel uzskatīja par atbilstošu platformas lietošanai, kā paskaidrots ShapiroHayes papildu ziņojuma 71. punktā un atspoguļots šī ziņojuma 10. pielikumā, nevis šādas platformas vai tās pārveidošanas izmaksas, kas rastos Intel. Tāpat ShapiroHayes papildu ziņojuma 70. punktā, kā arī tā 9. pielikumā garantijas pagarināšanas izmaksas ir aprēķinātas 1,7 miljonu USD apmērā. Šajos apstākļos nav jālemj par Dr Hayes 2020. gada tiesas sēdē paustajiem apgalvojumiem, saskaņā ar kuriem CPU x86 defektu neliela skaita dēļ garantijas pagarināšana no viena līdz trim gadiem nenozīmēja būtiskas papildu izmaksas.

453    Otrkārt, lai arī atbildes raksta uz repliku D.42. pielikumā iekļautās tabulas ļauj sasaistīt izmaksas, kas radās Intel, ar Lenovo piešķirtajām priekšrocībām, no tām nevar izsecināt izplatīšanas platformas pārveidošanas kopējās izmaksas, kas apstrīdētajā lēmumā noteiktas 24 miljonu USD apmērā. Katrā ziņā nevar izslēgt, ka, iespējams, šī dokumenta mērķis bija sarunu laikā iepazīstināt Lenovo ar piedāvājumu labvēlīgā veidā.

454    Šajos apstākļos, ņemot vērā Komisijas pieļautās kļūdas vērtējumā, nav jāizskata daži Intel papildu argumenti par to, vai AMD faktiski bija platforma Ķīnā, jo uzņēmuma AMD situācijai jebkurā gadījumā nebija izšķirošas ietekmes uz TEK testu.

455    Tāpēc ir jāsecina, ka priekšrocību natūrā, kuras Intel bija piedāvājusi Lenovo, skaitliskajā novērtējumā Komisija ir pieļāvusi kļūdu, norādot attiecīgi summas 20 un 24 miljonu USD apmērā, uz kuru pamata tā uzskatīja, ka atlaižu summa bija 180 miljoni USD. Tādējādi minētā summa 180 miljonu USD apmērā ir noteikta kļūdaini.

456    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāatzīmē, ka apstrīdētā lēmuma 1507. apsvērumā Komisija norādīja, ka tās secinājumi par Lenovo piešķirto atlaižu spēju radīt izstumšanas iedarbību bija balstīti uz salīdzinājumu starp vajadzīgo vienību skaitu un apstrīdamo vienību skaitu, kas noteikts minētā lēmuma 1478. apsvērumā, kā arī novērojumiem, kas minēti 1479.–1506. apsvērumā, kuros ir izklāstīts alternatīvais vajadzīgās daļas tests abos – gan galddatoru, gan portatīvo datoru – segmentos. Taču, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 1472., 1478. un 1503.–1506. apsvēruma, Komisija, veicot gan iepriekš minēto salīdzinājumu, gan alternatīvo testu, savas analīzes mērķiem saistībā ar vajadzīgās daļas noteikšanu ir ņēmusi vērā 180 miljonu USD nosacīto daļu, lai to salīdzinātu ar CPU x86 vienību apstrīdamo daļu. Tādējādi kļūda kvantitatīvā novērtējumā par natūrā piešķirtajām priekšrocībām, kuras Intel bija piedāvājusi Lenovo, ietekmēja visas šim OEM piešķirto atlaižu pārbaudes sastāvdaļas.

457    Tādējādi, nepastāvot nepieciešamībai izvērtēt Intel argumentu par vērā ņemamo vienību apstrīdamo skaitu pamatotību, ir jākonstatē, ka Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi apstrīdētā lēmuma 1507. apsvērumā izdarītā secinājuma pamatotību, saskaņā ar kuru Intel atlaides 2007. gadā varēja vai varētu radīt pret konkurenci vērstu izstumšanas iedarbību, jo pat tikpat efektīvam konkurentam būtu liegts piegādāt Lenovo vajadzībām nepieciešamos CPU x86 portatīvajiem datoriem.

e)      Par apgalvotajām kļūdām saistībā ar MSH piemēroto TEK testu

458    Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā iekļautajā TEK analīzē attiecībā uz MSH ir ne tikai par augstu novērtētas Intel VNI, bet arī ir pieļautas divas kļūdas, kas attiecas, pirmkārt, uz “dubultām nosacījuma atlaidēm” (turpmāk tekstā – “dubultas atlaides metode”) un, otrkārt, maksājumu nosacīto daļu. Kādas no šīm kļūdām labošana liktu konstatēt, ka MSH ir izturējusi TEK testu.

459    Vispārējā tiesa uzskata, ka ir lietderīgi vispirms pārbaudīt, vai ir pamatots arguments, kura mērķis ir pierādīt, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdu, piemērojot dubultas atlaides metodi.

460    Prasītāja būtībā apstrīd šīs pašas metodes piemērošanā izmantoto skaitļu atbilstību un secinājumus, kādus Komisija no tiem ir izdarījusi.

461    Savukārt Komisija uzskata, ka visi argumenti būtu jānoraida, jo dubultas atlaides metodes piemērošanā neesot pieļautas kļūdas.

462    Komisija, pirmkārt, apgalvo, ka, lai varētu pārdot MSH noteiktas preču zīmes datorus, tikpat efektīvam konkurentam būtu jāpārliecinās ne tikai par to, ka MSH bija gatava pirkt ar šiem CPU aprīkotus datorus, bet arī it īpaši par to, ka OEM bija gatavi šos datorus ražot. Tāpēc Intel praksei dažādos apgādes ķēdes līmeņos varēja būt kumulatīva iedarbība.

463    Otrkārt, Komisija apgalvo, ka, lai pierādītu, ka Intel maksājumi par labu MSH var radīt pret konkurenci vērstu izstumšanas iedarbību, ja vienlaicīgi kādam no OEM tiek piemērota Intel prakse, pietiek ilustrēt šo iespējamo iedarbību ar nosacījuma maksājuma, ko Intel piešķīrusi OEM, reprezentatīvu piemēru, neveicot šo pārbaudi attiecībā uz katru OEM.

464    Treškārt, apstrīdētajā lēmumā esot pārbaudīta kumulatīvā iedarbība, kas ir Intel par labu MSH veiktajiem maksājumiem un Intel klajiem ierobežojumiem, it īpaši attiecībā uz Lenovo portatīvajiem datoriem, kas aprīkoti ar AMD ražotajiem CPU x86, laikposmā no 2006. gada jūnija līdz decembrim.

465    Turklāt Komisija apgalvo, ka iebildumu raksta B.31. pielikumā ir sīki analizēti pārējie Intel argumenti. Būtībā ar to esot pierādīts, ka apstrīdētajā lēmumā ir atbilstoši pamatots tas, ka NEC piešķirtās atlaides attiecīgajam ceturksnim ir reprezentatīvas attiecībā uz visu aplūkoto laikposmu kopumā, ka nav ticams, ka NECCI varēja piegādāt visu MSH apstrīdamo daļu, un ka apstrīdētais lēmums nav balstīts uz pieņēmumu, ka visas atlaides, kuras Intel bija piešķīrusi NEC, bija nosacījuma atlaides.

466    Šajā ziņā, tāpat kā to dara prasītāja, ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 1565. apsvērumā Komisija vispirms konstatēja, ka no minētā lēmuma 1564. apsvērumā iekļautās tabulas Nr. 58 izriet, ka Intel nebūtu izturējusi TEK testu attiecībā uz 1997., 1998. un 2000. gadu, ja tiktu izmantota parastā aprēķina metode. Kā būtībā apgalvo prasītāja, Komisija tādējādi vismaz netieši atzina, ka saskaņā ar parasto aprēķina metodi faktiskā cena, kas izrietēja no Intel nosacījuma maksājumiem MSH, bija būtiski lielāka nekā VNI visā apgalvotā pārkāpuma izdarīšanas laikposmā, proti, no 2002. līdz 2007. gadam.

467    Otrkārt, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 1561. un 1566. apsvēruma, Komisija tomēr pielāgoja TEK testu, konstatējot, ka, ja Intel piešķirtu nosacījuma atlaides OEM, tikpat efektīvam konkurentam būtu jāveic divi maksājumi: viens, lai iegūtu OEM apstrīdamo daļu, un otrs, lai iegūtu MSH apstrīdamo daļu. Ņemot vērā šo dubulto atlaidi, Komisija apstrīdētā lēmuma 1568. apsvērumā secināja, ka Intel nav izturējusi TEK testu visā inkriminētajā laikposmā, izņemot 2004. gadu.

468    Tādējādi no iepriekš minētajiem apstrīdētā lēmuma apsvērumiem izriet, ka ir jābalstās uz pieņēmumu, ka Intel būtu izturējusi TEK testu saskaņā ar parasto aprēķina metodi un ka, tikai apsverot dubultās atlaides esamību, Komisijai atbilstoši tās izmantotajiem skaitļiem būtu izdevies pierādīt, ka Intel maksājumi MSH varēja radīt pret konkurenci vērstu izstumšanu visā inkriminētajā laikposmā, izņemot 2004. gadu.

469    Attiecībā uz šo faktu novērtējumu vispirms ir jānorāda, ka prasītāja neapstrīd dubultas atlaides metodi pašu par sevi. Tā būtībā atzīst, ka, lai pārdotu MSH konkrētas preču zīmes datorus, tikpat efektīvam konkurentam būtu jāpārliecinās ne tikai par to, ka MSH būtu gatava pirkt ar šiem CPU aprīkotus datorus, bet arī it īpaši par to, ka OEM būtu gatavs šos datorus ražot. Tāpēc Intel prakse dažādos apgādes ķēdes līmeņos būtu varējusi izraisīt kumulatīvu iedarbību.

470    Turpretim prasītāja apstrīd skaitļus, kurus Komisija ir izmantojusi savos aprēķinos. Kā norāda prasītāja, apstrīdētajā lēmumā dubultas atlaides summa ir aprēķināta, pieņemot, ka katrs OEM, kas ir MSH piegādātājs, bija saņēmis nosacījuma atlaides, kas ir līdzvērtīgas visām 2002. gada ceturtajā ceturksnī NEC piešķirtajām atlaidēm, un ka tas pilnībā zaudētu visas šīs atlaides, ja MSH sāktu pārdot ar AMD ražotajiem CPU x86 aprīkotus datorus. Pieņemot, ka visas MSH piešķirtās atlaides bija nosacījuma atlaides, Komisija secināja, ka visā inkriminētajā laikposmā, izņemot 2004. gadu, Intel atlaides ir izstūmušas tikpat efektīvu konkurentu.

471    Taču Vispārējā tiesa uzskata, ka šajā vērtējumā ir divi trūkumi, no kuriem katrs var padarīt nederīgus TEK testa rezultātus attiecībā uz MSH, kas ir balstīti uz atlaidēm, kuras Intel bija piešķīrusi NEC 2002. gada ceturtajā ceturksnī.

472    Proti, pirmkārt, kā apgalvo prasītāja, Komisija apstrīdētā lēmuma 1566. un 1567. apsvērumā pieņem, ka NEC piešķirtās atlaides atbilstoši atspoguļo nosacījuma atlaides visiem ar Intel procesoriem aprīkotajiem datoriem, kurus MSH iegādājās no visiem OEM. Tomēr šis pieņēmums nekādi nav pamatots.

473    Intel uzsver – un Komisija to neapstrīd –, ka MSH 2002.–2007. gadā bija iegādājusies no NEC tikai 4 % no tai nepieciešamajiem datoriem un ka MSH galvenie OEM datoru piegādāji, izņemot NEC, laikposmā no 2002. līdz 2007. gadam bija Fujitsu, Acer, HP, Compaq, Toshiba un Medion. Vismaz Komisijas nostāja noteikti ir balstīta uz premisu, saskaņā ar kuru MSH iegādājās datorus no citiem OEM, kas nav NEC.

474    Tomēr Komisija neapgalvo un nepierāda, ka Intel bija piešķīrusi nosacījuma atlaides kādam no citiem OEM, no kuriem MSH veica pirkumus privātpersonām paredzēto datoru segmentā, ar nosacījumiem, kuri salīdzināmi ar atlaidēm, kas tika piešķirtas no NEC pirktajiem datoriem.

475    Tādējādi ir konstatējams, ka apstrīdētajā lēmumā atbilstoši dubultas atlaides metodei veiktā analīze ir balstīta uz atlaidēm, ko Intel bija piešķīrusi NEC vienā vienīgajā ceturksnī, kas veidoja tikai daļu no MSH pirkumiem. Tātad, kā apgalvo prasītāja, ir jāuzskata, ka Komisija pieņēmums, saskaņā ar kuru visi MSH piegādātāji saņēma būtiskas nosacījuma atlaides, kas ir identiskas tām, kuras saņēma NEC, ir nepamatots un katrā ziņā tas nav pierādīts.

476    Tādējādi šo secinājumu apstiprina apstrīdētā lēmuma 1566. apsvēruma formulējums, kurā, lai ilustrētu dubultas atlaides metodi, Komisija tikai apgalvo, ka “2008. gada papildu paziņojumā par iebildumiem ir aplūkots NEC kā informātikas iekārtu ražotājs, ko var uzskatīt par tipisku piemēru šai situācijai”, kā arī šī paša lēmuma 1567. apsvēruma formulējums, kurā Komisija norāda, ka “4.2.3.4. iedaļā ir novērtētas nosacījuma atlaides, kuras Intel bija piešķīrusi NEC 2002. gada ceturtajā ceturksnī (jo šis ir vienīgais ceturksnis, par kuru Komisijai ir pietiekami dati, lai novērtētu atlaižu spēju izstumt tikpat efektīvu konkurentu)”. Tātad no šiem apstrīdētā lēmuma apsvērumiem izriet, ka Komisija, šķiet, ir balstījusies uz NEC piemēru un tikai vienu ceturksni ne tikai tā nozīmīguma dēļ, bet arī tādēļ, ka tas bija vienīgais ceturksnis, par kuru tai ir izdevies iegūt informāciju, lai veiktu TEK analīzi attiecībā uz MSH.

477    Komisija šajā ziņā apgalvo, ka pietiek minēt tikai vienu reprezentatīvu piemēru, jo TEK tests tiek izmantots tikai tādēļ, lai pierādītu komercprakses pretkonkurences spēju, un nevis tās pašreizējās sekas. Tomēr Vispārējā tiesa uzskata, ka, ja Komisija izvēlas kvantitatīvu pieeju, lai pierādītu šo spēju, tai ir jānodrošina, ka izmantotie dati ir ticami, un tai vismaz ir jāpaskaidro, kā šādus datus var ekstrapolēt. Taču Komisija nav nekādā veidā pierādījusi, ka NEC skaitļi būtu “reprezentatīvi” attiecībā uz visiem OEM.

478    Otrkārt un katrā ziņā, kā apgalvo prasītāja, Komisijas analīzē tiek pieņemts, ka NEC un visi citi OEM, kas bija MSH piegādātāji, laikposmā no 1997. līdz 2007. gadam bija saņēmuši nosacījuma atlaides, kas bija identiskas tām, kuras bija piešķirtas NEC tikai vienam ceturksnim. Tādējādi tas nozīmē, ka, ja tiktu pieņemts, ka šīs atlaides ir reprezentatīvas attiecībā uz visiem OEM, NEC 2002. gada ceturtajam ceturksnim piešķirtās atlaides bija stabilas desmit gadu laikposmā. Pirmām kārtām, Komisija nekādi nav pierādījusi, ka tas tā bija. Vienīgais pamatojums, uz kuru šķietami atsaucas Komisija, ir atrodams apstrīdētā lēmuma 1567. apsvērumā, saskaņā ar kuru vienīgie tai pieejamie dati bija dati, kas attiecās uz NEC atlaidēm 2002. gada ceturtajā ceturksnī. Tomēr, kā uzsver prasītāja, neiespējamība iegūt papildu pierādījumus neļauj Komisijai pamatot tās secinājumus ar pieņēmumiem. Otrām kārtām, ir jāatgādina, ka attiecībā uz NEC, kā izriet no šā sprieduma 404.–411. punkta, tika pierādīts, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, ekstrapolējot uz visu apgalvoto pārkāpuma laikposmu rezultātus, kurus tā bija ieguvusi par 2002. gada ceturto ceturksni.

479    Tāpēc, nepastāvot nepieciešamībai lemt par pārējiem lietas dalībnieku argumentiem, kas minēti šā sprieduma 458.–465. punktā, ir jākonstatē, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka nosacījuma atlaides, kuras Intel bija piešķīrusi NEC 2002. gada ceturtajā ceturksnī, bija pietiekami dati, lai veiktu TEK testu attiecībā uz MSH par visu pārkāpuma laikposmu.

480    Tā kā Komisija nav pierādījusi, ka ekstrapolācijas nosacījumi ir izpildīti, tātad ir jāatzīst – nepastāvot nepieciešamībai izskatīt otro argumentu par maksājumu nosacīto daļu (skat. šā sprieduma 458. punktu) –, ka prasītāja pamatoti uzskata, ka, piemērojot TEK testu attiecībā uz MSH, ir pieļauta kļūda vērtējumā, kas ir attiecināma uz visu pārbaudīto laikposmu.

481    Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi apstrīdētā lēmuma 1573. apsvērumā izdarītā secinājuma pamatotību, saskaņā ar kuru, pamatojoties uz šī paša lēmuma 1559.–1572. apsvērumā minētajiem apsvērumiem, laikposmā no 1997. gada pēdējā ceturkšņa līdz 2008. gada 12. februārim Intel maksājumi MSH varēja vai varētu izraisīt pret konkurenci vērstu izstumšanas iedarbību – vai nu paši par sevi, vai arī kā pastiprinošs faktors papildus Intel rīcībai attiecībā pret citiem tirgus dalībniekiem, jo pat tikpat efektīvam konkurentam būtu liegts ienākt attiecīgā tirgus daļā.

f)      Secinājumi par TEK testu

482    Ņemot vērā visus šā sprieduma 179.–480. punktā izklāstītos apsvērumus un nepastāvot nepieciešamībai izskatīt dažādus prasītājas argumentus attiecībā uz izmaksu novērtējumu, ir jāapmierina prasītājas arguments, saskaņā ar kuru TEK analīzē, ko Komisija ir veikusi apstrīdētajā lēmumā, ir pieļautas kļūdas.

C.      Par argumentu, saskaņā ar kuru apstrīdētajā lēmumā neesot pienācīgi izvērtēti un ņemti vērā apelācijas sprieduma 139. punktā minētie kritēriji

483    Pēc prasītājas un ACT domām, apstrīdētajā lēmumā ietvertajos Komisijas konstatējumos par Intel atlaižu izstumšanas spēju nav pienācīgi ņemti vērā visi kritēriji, kurus apelācijas sprieduma 139. punktā ir noteikusi Tiesa. Ja nav ņemts vērā kaut vai kāds viens no šiem kritērijiem, Vispārējai tiesai esot jāatceļ apstrīdētais lēmums.

484    Prasītāja un ACT apgalvo, ka vismaz trīs no šiem pieciem kritērijiem nav pienācīgi izvērtēti. Proti, pēc to domām, lai gan apstrīdētajā lēmumā ir analizēts apelācijas sprieduma 139. punktā minētais pirmais un trešais kritērijs, proti, Intel dominējošā stāvokļa nozīmīgums konkrētajā tirgū un Intel atlaižu piešķiršanas nosacījumi un kārtība, tomēr katrā ziņā nav analizēti tādi kritēriji, kas attiecas uz tirgus seguma likmi, atlaižu ilgumu un apmēru, kā arī tādas stratēģijas esamību, kas būtu vērsta uz vismaz tikpat efektīvu konkurentu izstumšanu.

1.      Par seguma likmi

485    Apstrīdētā lēmuma 1577. apsvērumā, kas iekļauts 4.2.4. iedaļā par to iekārtu ražotāju stratēģisko nozīmi, kuri guva labumu no Intel atlaidēm, Komisija būtībā uzsvēra, ka, ņemot vērā to tirgus daļu, ievērojamu klātbūtni visienesīgākajā tirgus segmentā, kā arī spēju leģitimizēt jaunu procesoru tirgū, daži OEM, šajā gadījumā Dell un HP, bija stratēģiski nozīmīgāki par citiem, lai nodrošinātu CPU x86 ražotājiem piekļuvi tirgum. Papildus Komisija apstrīdētā lēmuma 1597. apsvērumā uzskatīja, ka OEM, uz kuriem bija vērsta Intel rīcība, piederēja būtiska tirgus daļa un ka turklāt tie bija stratēģiski nozīmīgāki par pārējiem, un šim faktoram bija lielāka ietekme uz tirgu kopumā nekā faktoram, kas izrietētu tikai no to kumulētām tirgus daļām. Tā secināja, ka ļaunprātīgas prakses segums ir jāuzskata par būtisku.

486    Prasītāja un ACT būtībā apgalvo, ka, tā kā apstrīdētā lēmuma 1597. apsvērumā ir tikai apgalvots, ka OEM, uz kuriem bija vērsta Intel rīcība, piederēja būtiska tirgus daļa un ka turklāt tie bija stratēģiski nozīmīgāki, kam bija lielāka ietekme uz tirgu kopumā nekā faktoram, kas izrietētu tikai no to kumulētām tirgus daļām, apstrīdētajā lēmumā neesot pienācīgi ņemts vērā seguma likmes kritērijs, novērtējot Intel atlaižu un maksājumu izstumšanas spēju.

487    Turklāt prasītāja norāda, ka šis konstatējums apstrīdētajā lēmumā tika izdarīts pēc 1001. apsvērumā izdarītā secinājuma, ka Intel atlaides un maksājumi atbilst ļaunprātīgas izmantošanas kritērijiem, savukārt apelācijas spriedumā ir noteikts, ka pirms jebkāda ļaunprātīga izmantošanas konstatējuma Komisijai ir jāveic tirgus seguma novērtējums. Turklāt prasītāja un ACT uzskata, ka pierādījumi, uz kuriem ir balstījusies Komisija, nebija pietiekami, lai konstatētu, ka tirgus daļa, uz kuru attiecās Intel rīcība, bija būtiska.

488    Komisija apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.

489    Pirmkārt, tā norāda, ka tirgus segums ir novērtēts apstrīdētā lēmuma 4.2.4. iedaļā saistībā ar to OEM stratēģisko nozīmi, kuri guva labumu no Intel atlaidēm. Komisija it īpaši uzsver, ka, lai gan apelācijas sprieduma 139. punktā tirgus segums ir vienkārši identificēts kā faktors, tas ir jāpiemēro katrā lietā un ka šajā lietā ir jāņem vērā aptvertās tirgus daļas stratēģiskā nozīme, lai novērtētu šo faktoru kā tādu, kas ilustrē Intel piešķirto lojalitātes atlaižu spēju ierobežot konkurenci. Tāpat būtu jāņem vērā apstāklis, ka Intel bija iekārtu ražotāju nenovēršams tirdzniecības partneris, tādējādi tai bija būtiska ietekme uz saviem klientiem, jo tiem būtu bijis nereāli pilnībā vai galvenokārt izvēlēties AMD izstrādājumu līniju.

490    Otrkārt, pēc Komisijas domām, runājot par tirgus seguma likmi, prasītāja vairs nebalstās uz prasības pieteikuma 115. punktā ietverto apgalvojumu, saskaņā ar kuru tās prakses tirgus segums viena gada laikā nepārsniedza 2 %, bet, šķiet, piekrīt Vispārējās tiesas konstatējumam sākotnējā sprieduma 194. punktā, ka pārkāpuma laikposmā tirgus segums bija vidēji ap 14 %, un Komisija apgalvo, ka no dažādiem pierādījumiem var secināt, ka OEM tirgus daļas, uz kurām attiecās strīdīgo atlaižu prakse, pārsniedza 25 %.

491    Treškārt, attiecībā uz Intel apsvērumos izvirzīto iebildumu, saskaņā ar kuru apstrīdētā lēmuma 1597. apsvērumā ietvertais konstatējums ir formulēts pēc tam, kad šī lēmuma 1001. apsvērumā Komisija bija secinājusi, ka Intel atlaides un maksājumi atbilda ļaunprātīgas izmantošanas kritērijiem (skat. šā sprieduma 487. punktu), Komisija uzskata, ka prasītāja sagroza apstrīdēto lēmumu. Proti, šī lēmuma 1001. apsvērums esot balstīts uz 1979. gada 13. februāra spriedumu HoffmannLa Roche/Komisija (85/76, EU:C:1979:36), saskaņā ar kuru ar lojalitātes atlaidēm ir pārkāpts LESD 102. pants. Tomēr, kā norādīts apstrīdētā lēmuma 1597. apsvērumā, Komisija uzsver, ka turpmākā analīze parāda, ka faktoram, ka attiecīgā rīcība ir mērķēta uz tik stratēģiski nozīmīgiem OEM, ir lielāka ietekme uz visu tirgu nekā faktoram, kas izriet tikai no to kumulētām tirgus daļām. Līdz ar to negodīgas prakses tvērums esot jāuzskata par “būtisku”, un apstrīdētā lēmuma 1616. apsvērumā esot izdarīts vispārējs secinājums, ka ar atlaidēm radītajai lojalitātei ir papildu ietekme, kas būtiski mazina iespēju citiem tirgus dalībniekiem konkurēt un pārdot savus izstrādājumus, izceļot savu CPU x86 kvalitāti.

492    Jāatgādina, ka no apelācijas sprieduma 139. punkta izriet, ka apstrīdētās prakses tirgus seguma likme ir viens no kritērijiem, kas Komisijai ir jāņem vērā, novērtējot nosacījuma atlaižu un maksājumu izstumšanas spēju (skat. šā sprieduma 119. un 125. punktu).

493    Pirmām kārtām, šīs lietas apstākļos nevar izslēgt, ka apstrīdētā lēmuma 4.2.4. iedaļai, kas attiecas uz to OEM stratēģisko nozīmīgumu, kuras saņēma Intel atlaides, var būt nozīme seguma likmes pārbaudē. Proti, tajā ir aplūkoti daži faktori, kuriem a priori ir nozīme, izvērtējot atlaižu sistēmas izstumšanas spēju, piemēram, tas, vai konkrētas cenu noteikšanas prakse ir mērķēta uz ienesīgākajiem tirgus segmentiem, vai tas, ka svarīgākie tirgus dalībnieki, kaitējot konkurentam, izmanto izstrādājuma leģitimācijas varu.

494    Tomēr – pretēji Komisijas apgalvotajam un neatkarīgi no jautājuma par to, vai apstrīdētā lēmuma 1597. apsvērumā ietvertais konstatējums ir formulēts pēc tam, kad lēmuma 1001. apsvērumā tika konstatēts, ka Intel atlaides un maksājumi atbilst ļaunprātīgas izmantošanas kritērijiem –, ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 4.2.4. iedaļas, kas attiecas uz to iekārtu ražotāju stratēģisko nozīmīgumu, kuri bija saņēmuši Intel atlaides, un it īpaši tā 1597. apsvēruma, uz kuru balstās Komisija, lai secinātu, ka tirgus seguma likme ir tikusi pārbaudīta, saturu nevar interpretēt tādējādi, ka šīs lietas apstākļos tas pats par sevi nozīmē pietiekamu pārbaudi attiecībā uz apstrīdētās prakses tirgus seguma likmi apelācijas sprieduma 139. punkta izpratnē.

495    Proti – neatkarīgi no fakta, ka Komisija ir balstījusies uz noteiktu OEM tirgus daļām, un pat ja tiktu pieņemts, ka Komisija bija tiesīga aprobežoties ar to, ka tā balstās uz noteiktu OEM tirgus daļām, nevis novērtē apstrīdētās prakses skartā tirgus seguma likmi, kā tas minēts apelācijas sprieduma 139. punktā, – apstrīdētā lēmuma 1578.–1580. apsvērumā ir ņemtas vērā tikai Dell un HP tirgus daļas, izslēdzot citus OEM, kurus skar apstrīdētā prakse, kā uz to norāda prasītāja un ACT. Jāpiebilst, ka tirgus daļas, kas tika ņemtas vērā, attiecas tikai uz laikposmu no 2003. gada pirmā ceturkšņa līdz 2005. gada pēdējam ceturksnim. Tātad papildus faktam, ka šis lēmums attiecas tikai uz daļu no visa tajā aplūkotā laikposma, proti, laikposma no 2002. gada oktobra līdz 2007. gada decembrim, tajā arī nav ņemts vērā laikposms no 2006. līdz 2007. gadam, kurā bija iesaistītas Lenovo un MSH. Visbeidzot, kā apgalvo prasītāja un ACT, no apstrīdētā lēmuma 1578.–1580. apsvēruma izriet, ka Komisijas izmantotajos skaitliskajos datos par tirgus daļām ir ņemtas vērā Dell un HP pasaules tirgus daļas visos segmentos, kaut gan, ciktāl runa ir par HP, vienīgā apstrīdētā prakse attiecas uz uzņēmumiem paredzētiem galddatoriem, kā tas norādīts apstrīdētā lēmuma 1. panta b) punktā.

496    Otrām kārtām, savos pamata apsvērumos Komisija atsaucas uz to, ka Vispārējā tiesa sākotnējā sprieduma 194. punktā ir konstatējusi, ka pārkāpuma laikposmā tirgus segums bija vidēji ap 14 %, un norāda, ka no dažiem pierādījumiem var secināt, ka OEM tirgus daļas, uz kurām attiecas strīdīgo atlaižu prakse, pārsniedza 25 %. Tā arī norāda, ka “Intel sūdzība [..], saskaņā ar kuru Komisija esot balstījusies uz HP tirgus daļu visos tirgus segmentos, ir nepamatota; [ka] [apstrīdētajā] lēmumā attiecībā uz HP nav minēti konkrēti skaitļi un [ka] [sākotnējā] spriedumā minētajā vidējā 14 % segumā pretēji tam, ko apgalvo Intel, [..] nav ņemtas vērā segmentam specifiskas lojalitātes atlaides, kas tika piešķirtas HP”.

497    Tomēr Komisijas arguments, kas balstīts uz apstākli, ka Vispārējā tiesa sākotnējā sprieduma 194. punktā ir konstatējusi, ka tirgus segums pārkāpuma laikposmā bija vidēji ap 14 %, ko nav apstrīdējusi prasītāja, vai ka OEM tirgus daļas, uz kurām attiecās strīdīgo atlaižu prakse, pārsniedza 25 %, ir jānoraida.

498    Proti, ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā, noslēdzot seguma likmes pārbaudi, likme 14 % vai 25 % apmērā nekur nav minēta. Tādējādi, pārbaudot apstrīdētā lēmuma tiesiskumu attiecībā uz apstrīdētās prakses tirgus seguma likmi, Vispārējā tiesa nevar balstīties uz minētajām likmēm, lai arī tās ir balstītas uz lietas materiālos sniegtajiem pierādījumiem, jo tās nav minētas apstrīdētajā lēmumā un Komisija pēc definīcijas nevarēja balstīties uz šiem elementiem.

499    Tādējādi, nepastāvot nepieciešamībai lemt par Komisijas argumentiem attiecībā uz HP tirgus daļu, ir jākonstatē, ka Komisija nav izpildījusi savu pienākumu noteikt apstrīdētās prakses tirgus seguma likmi – pretēji tam, kas tai bija jādara saskaņā ar apelācijas sprieduma 139. punktu. Jāpiebilst, ka tas turklāt ir pretrunā pašas Komisijas pamatnostādnēm par to lietu izskatīšanu, uz kurām attiecas LESD 102. pants, un it īpaši Norādījumu par Komisijas prioritātēm, piemērojot [LESD 102.] pantu dominējošu uzņēmumu ļaunprātīgai, izslēdzošai rīcībai (OV 2009, C 45, 7. lpp.), 20. punktam.

500    Tādējādi, ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka prasītāja un ACT pamatoti apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļautas kļūdas, ciktāl tajā nav pienācīgi pārbaudīts apstrīdētās prakses tirgus seguma kritērijs.

2.      Par atlaižu ilgumu un apmēru

501    Prasības pieteikumā, kā arī pamata apsvērumos Intel kritizē to, ka apstrīdētajā lēmumā nav novērtēts, pirmkārt, piedāvāto nosacījuma atlaižu un maksājumu ilguma un, otrkārt, to apmēra nozīmīgums. Tā it īpaši apgalvo, ka, vērtējot izstumšanas iedarbību, ko attiecīgās atlaides rada tikpat efektīvam konkurentam, nevarot kumulēt ar OEM un MSH noslēgtos īstermiņa līgumus. Pēc tās domām, to vērtējot, būtu jāņem vērā katra šī līguma darbības ilgums.

502    Komisija apgalvo, ka Intel piešķirto atlaižu un dažādu maksājumu piešķiršanas nosacījumi attiecībā uz katru OEM tika izvērtēti apstrīdētā lēmuma VII nodaļas 4.2.2. iedaļā. Šie vērtējumi attiecoties uz ekskluzivitātes vai gandrīz pilnīgas ekskluzivitātes nosacījumu, kuriem bija pakārtoti maksājumi un atlaides, raksturu un darbības veidu, uz atlaižu apmēru un visbeidzot uz to, cik izšķiroša nozīme bija maksājumu un atlaižu nosacītam raksturam katra OEM, kā arī MSH uztverē, kad tie apsvēra iespēju iegādāties daļu no CPU x86 no AMD. It īpaši Komisija iebildumu rakstā uzsver, ka īss brīdinājuma termiņš noteiktu līgumu izbeigšanai, it īpaši ar HP, nemainīja nelabvēlīgo ietekmi uz konkurenci. Piemēram, ja Intel būtu izbeigusi HPA līgumus pēc tam, kad HP pārkāpusi savu gandrīz pilnīgas ekskluzivitātes pienākumu, HP būtu zaudējusi atlaides visam atlikušajam līguma darbības laikam un, vismaz potenciāli, tā pagarinājuma laikam.

503    Savos pamata apsvērumos Komisija būtībā apgalvo, ka prasītāja neapstrīdēja to sākotnējā sprieduma daļu, kurai ir nozīme atbilstoši apelācijas spriedumam, proti, minētā sprieduma 195. punktā izdarītos secinājumus, kuros Vispārējā tiesa izskatīja atlaižu līgumu ilguma ietekmi uz to izstumšanas spēju. Komisija tādējādi uzskata, ka sākotnējā sprieduma 195. punktā ietvertie secinājumi, saskaņā ar kuriem Intel līgumu ilgums neietekmēja to spēju ierobežot konkurenci, ir jāuzskata par galīgiem.

504    Komisija savos pamata apsvērumos par sākotnējā sprieduma 195. punktu arī apgalvo, ka, pat ja Intel būtu tiesīga atkārtoti apšaubīt apstrīdētajā lēmumā veikto novērtējumu par līguma ilguma nozīmīgumu, no sākotnējā sprieduma nav jāatkāpjas. Pirmkārt, pēc Komisijas domām, ja Intel neiztur TEK testu, kā tika konstatēts apstrīdētajā lēmumā, tās uzstājīgā nostāja par OEM spēju atkāpties no līgumiem par lojalitātes atlaidēm būtu neloģiska. Tikpat efektīvs konkurents vienkārši nevarēja konkurēt. Otrkārt, pat ja Intel izturētu TEK testu, šādos apstākļos tikpat efektīva konkurenta piedāvājumam saistībā ar OEM darbībām būtu raksturīgs tas, ka tam būtu jāakceptē daudz zemāks rentabilitātes līmenis no šiem pārdevumiem nekā Intel. Treškārt, Komisija atkārto apgalvojumu, saskaņā ar kuru Intel lojalitātes atlaižu sistēmas kopējais ilgums ir faktors, kas norāda, cik ilgi tikpat efektīvam konkurentam būtu jāsamierinās ar rentabilitātes samazinājumu, “iegūstot OEM klientūru no Intel’” par šiem pārdevumiem. Tādējādi, no HP skatpunkta, jebkuram konkurentam, kas vēlas aizstāt Intel, ir jābūt gatavam piedāvāt nosacījumus, kas kompensētu Intel atlaižu zaudēšanu vismaz HPA1 līguma pilnā darbības laikā. Papildus Komisija apgalvo, ka katra līgumu virkne tika noslēgta ar OEM uz pietiekami ilgu laikposmu, lai Intel darbības varētu ierobežot konkurenci, jo šie līgumi attiecas uz visrentablākajiem CPU x86 procesoru pārdošanas laikposmiem – jauna modeļa dzīves cikla sākumā. Tā arī apgalvo, ka Intel prakses ilgumu nevar nošķirt no tās grafika, jo tā bija paredzēta, lai pārvarētu tās nespēju sniegt savlaicīgu tehnisku atbildi uz AMD tirgoto 64 bitu CPU x86.

505    2020. gada tiesas sēdē Komisija iesniedza Vispārējai tiesai dokumentu, kas attiecas uz tiem apstrīdētā lēmuma apsvērumiem, kuros, tāsprāt, ir aplūkoti dažādi kritēriji, kas paredzēti apelācijas sprieduma 139. punktā, ieskaitot ilgumu.

506    Pirmām kārtām, ir jānoraida to iebildumu nepieņemamība, kuri attiecas uz nosacījuma atlaižu un maksājumu apmēru un ilgumu un kurus Komisija izvirzīja pamata apsvērumos. Proti, pietiek norādīt, ka argumenti, kurus šajā ziņā savos pamata un papildu apsvērumos ir izvirzījusi prasītāja, skaidri attiecas uz prasības pieteikuma 102. un 111.–114. punktā ietvertajiem argumentiem. Tādējādi saskaņā ar šā sprieduma 106. punktā minēto judikatūru šie iebildumi ir pieņemami.

507    Otrām kārtām, ir jākonstatē, ka no apelācijas sprieduma 139. punkta izriet, ka nosacījuma atlaižu un maksājumu, kas veido apstrīdēto praksi, apmēra un ilguma novērtējums ir daļa no kritērijiem, kas ir jāņem vērā, novērtējot minētās prakses izstumšanas spēju.

508    Pirmkārt, ir taisnība, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija vairākkārt izvērtēja faktorus, kas saistīti ar atlaižu ilgumu.

509    Vispirms apstrīdētā lēmuma 1013.–1035. apsvērums attiecas uz laika faktoru TEK testa ietvaros. Komisija apstrīdētā lēmuma 1015. un 1017. apsvērumā it īpaši norādīja, ka noteiktos apstākļos atlaižu [piešķiršanas] prakse varēja mainīties katru ceturksni, un apstrīdētā lēmuma 1017.–1028. apsvērumā apgalvoja, ka, ņemot vērā, ka attiecīgais tirgus ir ļoti dinamisks, inovācijas minētajā nozarē apgrūtināja vai darīja neiespējamas ilgtermiņa prognozes. Tāpat apstrīdētā lēmuma 1025.–1027. apsvērumā ir atsauce uz līgumu ilgumu un apstākli, ka ražošanas cikli bija regulāri “jāatsvaidzina”.

510    Tālāk, apstrīdētā lēmuma 201. un 202. apsvērumā ir norādīts, ka, pēc Komisijas domām, dažas no attiecīgajām sarunām starp Intel un OEM notika katru ceturksni. Turklāt šīs sarunas attiecās uz salīdzinoši īsu laikposmu, kas varēja ļaut tikpat efektīvam konkurentam vieglāk piedāvāt savus CPU x86 minētajiem OEM. Tāpat apstrīdētā lēmuma 965.–968. apsvērumā Komisija izskatīja Intel argumentu, saskaņā ar kuru 30 dienu uzteikuma termiņš attiecībā uz HPA līgumiem deva HP lielāku brīvību salīdzināt Intel piedāvājumus ar AMD piedāvājumiem, un atbildēja, ka minētais arguments bija jānoraida Intel nenovēršama tirdzniecības partnera statusa un tā piešķirto atlaižu izraisīto seku dēļ. 2020. gada tiesas sēdē Komisija uzsvēra, ka dažos gadījumos HP līgumi ar Intel tika pagarināti katru mēnesi vairākas reizes. Komisija apstrīdētā lēmuma 1227. apsvērumā attiecībā uz Dell uzsvēra, ka, tā kā ar Intel nebija nekādu rakstveidā noslēgtu līgumu par atlaidēm, par kurām tika panākta vienošanās saskaņā ar konkurences saskaņošanas programmu (Meet Competition Programme), par tām “pastāvīgi” notika mutvārdu sarunas, tāpēc Intel ļoti elastīgi varēja mainīt atlaides.

511    Tomēr ir jānorāda, ka, no vienas puses, apstrīdētā lēmuma 1013.–1035. apsvēruma mērķis bija tikai noteikt laika periodu, kurā iekļaujas OEM izvēle attiecībā uz to vajadzībām nepieciešamo CPU x86 piegādēm, kā pieņēmumu, uz kura pamata tiktu veikts atlaižu apstrīdamās daļas aprēķins katram no attiecīgajiem OEM. Komisija no tā secināja, ka TEK testa vajadzībām tā balstīsies uz pieņēmumu, ka attiecīgais laikposms ir viens gads.

512    Tādējādi, lai noteiktu OEM apstrīdamās daļas aprēķināšanas metodoloģiju, šeit tika izmantots laika faktors, turpinājumā šī apstrīdamā daļa bija jāsasaista ar citiem TEK testa faktoriem, lai novērtētu strīdīgo atlaižu spēju radīt izstumšanas iedarbību. Tādējādi šāda pārbaude nav uzskatāma par novērtējumu par atlaižu ilgumu kā faktoru, kas pats par sevi var pierādīt to spēju izraisīt izstumšanas iedarbību.

513    No otras puses, no apstrīdētā lēmuma 201., 202., 965.–968. un 1227. apsvēruma izriet, ka Komisija pārbaudīja OEM pret Intel uzņemto saistību, kas piešķīra tiem tiesības uz atlaidēm, ilgumu un veidu kā faktorus, kas var veicināt vai kavēt jauna konkurenta ienākšanu tirgū, ņemot vērā it īpaši minēto saistību darbību laikā vai Intel spēju piešķirt vai pielāgot savas atlaides īsā termiņā.

514    Tomēr, lai arī Komisija uzskatīja, ka šiem laika faktora aspektiem ir nozīme, Komisija apstrīdētā lēmuma 201., 202., 965.–968. un 1227. apsvērumā tos pārbaudīja tikai gadījuma pēc un ierobežoti. Tā nav rūpīgi un izsmeļoši aplūkojusi minētos aspektus attiecībā uz visiem OEM, ciktāl tie varētu noteikt vai pastiprināt Intel strīdīgās cenu noteikšanas prakses spēju radīt izstumšanas iedarbību.

515    No iepriekš minētā izriet, ka Komisija nepārbaudīja atlaižu ilgumu kā faktoru, kuram pašam par sevi ir nozīme, nosakot Intel strīdīgās cenu noteikšanas prakses spēju radīt izstumšanas iedarbību.

516    Otrkārt, Komisija būtībā apgalvo, ka, pat gadījumā, ja TEK tests neapstiprinātu strīdīgo atlaižu spēju radīt izstumšanas iedarbību, būtu jākoncentrējas uz visu laikposmu, kurā prasītāja piemēroja OEM ekskluzivitātes atlaides un maksājumus, un ka, ciktāl atlaides Lenovo bija spēkā vienu gadu un pārējiem OEM un MSH – vairākus gadus, būtu jāsecina, ka Intel konkurentam CPU x86 tirgū attiecībā uz šiem pārdevumiem bija jāsamierinās ar rentabilitātes samazināšanos un daudz zemāku rentabilitātes līmeni nekā Intel. Šie apsvērumi izrietot no sākotnējā sprieduma 93. un 195. punkta un tādējādi esot galīgi.

517    Šajā ziņā, no vienas puses, no šā sprieduma 81. punkta izriet, ka apelācijas sprieduma rezolutīvajā daļā sākotnējais spriedums ir atcelts pilnībā. Tādējādi Vispārējai tiesai pēc lietas nodošanas atpakaļ ir atkārtoti jāizskata lietas dalībnieku argumenti par atlaižu ilgumu un tai nav saistošs sākotnējā sprieduma 93. un 195. punkts, kurus tā nepārņem.

518    No otras puses, no apelācijas sprieduma 138. un 139. punkta izriet, ka gadījumā, ja attiecīgais uzņēmums administratīvajā procedūrā, sniedzot attiecīgos pierādījumus, apgalvo, ka tā rīcība nebija spējīga ierobežot konkurenci un it īpaši radīt tai pārmesto izstumšanas iedarbību, Komisijai ir jāizvērtē visi kritēriji, kas norādīti minētā sprieduma 139. punktā, nevis tikai tajā minētais kritērijs attiecībā uz atlaižu ilgumu. Tādējādi vienīgā atsauce uz laikposmu, kurā bija piešķirtas atlaides OEM un MSH, pati par sevi, neraugoties uz secinājumiem, kurus var izdarīt no TEK testa, nav pietiekama, lai pamatotu galīgus secinājumus attiecībā uz šādi radīto izstumšanas iedarbību.

519    Treškārt, Komisija arī velti apgalvo, ka Intel prakses ilgumu nevar nošķirt no tās [īstenošanas] grafika, jo tā bija paredzēta, lai pārvarētu tās nespēju sniegt savlaicīgu tehnisku atbildi uz AMD tirgotajiem 64 bitu CPU x86. To pašu iemeslu dēļ, kas izklāstīti šā sprieduma 518. punktā, šis arguments, pat ja tiktu pieņemts, ka tas kā tāds ir minēts apstrīdētajā lēmumā, pats par sevi nav pietiekams, lai pamatotu galīgus secinājumus attiecībā uz šādi radīto izstumšanas iedarbību.

520    Nepastāvot nepieciešamībai lemt par prasītājas argumentiem, kas attiecas uz atlaižu apmēru, no iepriekš minētā izriet, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, jo apstrīdētajā lēmumā tā nav izskatījusi atlaižu ilgumu kā elementu, kas ļauj noteikt Intel strīdīgās cenu noteikšanas prakses spēju radīt izstumšanas iedarbību.

3.      Secinājumi par apelācijas sprieduma 139. punktā minēto kritēriju ņemšanu vērā

521    Ņemot vērā visus šā sprieduma 485.–520. punktā minētos apsvērumus un nepastāvot nepieciešamībai izskatīt prasītājas iebildumus par kritērijiem, kas attiecas uz atlaižu apmēru un uz stratēģiju, kuras mērķis ir izslēgt no tirgus konkurentus, ir jāsecina, ka prasītāja pamatoti apgalvo, ka apelācijas sprieduma 139. punktā minēto kritēriju vērtējumā, ko veikusi Komisija apstrīdētajā lēmumā, ir pieļautas vairākas kļūdas. Proti, Komisija nav pienācīgi izvērtējusi kritēriju par tirgus, uz ko attiecas strīdīgā prakse, seguma likmi un nav veikusi pareizu atlaižu ilguma analīzi.

D.      Secinājums par prasību atcelt apstrīdēto lēmumu

522    No šā sprieduma 124.–126. punkta izriet, ka, lai gan atlaižu sistēmu, ko izveidojis tirgū dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums, var kvalificēt kā konkurences ierobežojumu, jo, ņemot vērā tās būtību, var prezumēt konkurenci ierobežojošas sekas, tomēr šajā ziņā tā ir vienkārša prezumpcija, nevis LESD 102. panta pārkāpums per se, kas jebkurā gadījumā atbrīvotu Komisiju no pārbaudes veikšanas attiecībā uz tās pretkonkurences sekām. Gadījumā, ja dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums administratīvā procesa laikā sniedz pierādījumus par to, ka tā rīcība nevarēja ierobežot konkurenci un it īpaši radīt pārmesto izstumšanas iedarbību, Komisijai ir jāizvērtē atlaižu sistēmas izstumšanas spēja, piemērojot piecus kritērijus, kas minēti apelācijas sprieduma 139. punktā. Turklāt, ja Komisija ir veikusi TEK testu, tas ir viens no elementiem, kas tai jāņem vērā, novērtējot atlaižu sistēmas spēju ierobežot konkurenci.

523    Šajā lietā prasītāja administratīvajā procedūrā, sniedzot attiecīgos pierādījumus, apgalvoja, ka strīdīgās atlaides nevarēja radīt tām pārmesto izstumšanas iedarbību. Apstrīdētā lēmuma 1002.–1573. apsvērumā Komisija veica TEK testu un, ņemot vērā šī testa rezultātus, minētā lēmuma 1574. un 1575. apsvērumā secināja, ka Intel piešķirtās strīdīgās atlaides un maksājumi varēja vai varētu radīt pret konkurenci vērstu izstumšanas iedarbību, ja pat tikpat efektīvam konkurentam būtu liegts piegādāt Dell, HP, Nec un Lenovo to vajadzībām nepieciešamos CPU x86 vai nodrošināt, ka MSH pārdod ar tās CPU x86 aprīkotus datorus.

524    Tomēr no visa iepriekš minētā izriet, ka, pirmkārt, apstrīdētajā lēmumā veiktajā TEK testā ir pieļautas kļūdas un, otrkārt, runājot par kritērijiem, kas minēti apelācijas sprieduma 139. punktā, Komisija nav pienācīgi izskatījusi kritēriju par tirgus, uz kuru attiecas strīdīgā prakse, seguma likmi un nav veikusi pareizu atlaižu ilguma novērtējumu.

525    Attiecībā uz HP piešķirtajām atlaidēm ir jāprecizē, ka šā sprieduma 334. punktā tika nospriests, ka Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi secinājumu, saskaņā ar kuru laikposmā no 2002. gada novembra līdz 2005. maijam atlaides, kuras Intel bija piešķīrusi HP, varēja vai varētu radīt pret konkurenci vērstu izstumšanas iedarbību, ciktāl tā nav pierādījusi minētās iedarbības esamību laikposmā no 2002. gada 1. novembra līdz 2003. gada 31. septembrim. Pat pieņemot, ka no tā būtu jāsecina, ka TEK testu varētu uzskatīt par pārliecinošu attiecībā uz daļu no laikposma no 2002. gada novembra līdz 2005. gada maijam, ar to nevar juridiski pietiekami pierādīt HP piešķirto atlaižu izstumšanas iedarbību, jo Komisija nav pienācīgi izskatījusi kritēriju par tirgus, uz ko attiecas strīdīgā prakse, seguma likmi un nav veikusi pareizu atlaižu ilguma novērtējumu.

526    Tādējādi Komisija nav pierādījusi, ka prasītājas piešķirtās strīdīgās atlaides un maksājumi varēja vai varētu radīt pret konkurenci vērstu izstumšanu un līdz ar to bija LESD 102. panta pārkāpums.

527    Tādējādi Vispārējā tiesa uzskata, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums nevar pamatot minētā lēmuma 1. panta a)–e) punktu.

528    Turklāt, atbildot uz Vispārējās tiesas 2012. gada 2. aprīļa jautājumu, ar kuru tā vēlējās – saistībā ar iespējamām naudas soda apmēra izmaiņām apstrīdētā lēmuma daļējas atcelšanas gadījumā – noskaidrot, kāda bija to pārkāpumu relatīvā vērtība, kas attiecās uz ekskluzivitātes maksājumiem, attiecībā pret pārkāpumiem, kas ir klaji ierobežojumi, Komisija 2012. gada 8. maijā iesniegtajā atbildē minēja tikai pārkāpumu smagumu, apgalvojot, ka tā bija aplūkojusi visas attiecīgās darbības un uzskatīja, ka tās viena otru papildina un pastiprina.

529    Tā kā Vispārējā tiesa nevar identificēt naudas soda apmēru, kas būtu piemērojams tikai par klajiem ierobežojumiem, līdz ar to tai ir jāatceļ arī apstrīdētā lēmuma 2. pants.

530    Apstrīdētā lēmuma 3. pants ir jāatceļ, ciktāl tas attiecas uz ekskluzivitātes atlaidēm.

531    Pārējā daļā prasība ir noraidīta, ņemot vērā it īpaši sākotnējā sprieduma punktus, kurus pārņem Vispārējā tiesa, kādi tie ir atgādināti šā sprieduma 96.–98. punktā.

 Par prasījumiem atcelt vai samazināt naudas sodu

532    Ņemot vērā iepriekš minēto, par otro prasījumu, kas izvirzīts pakārtoti, nav jālemj.

 Par tiesāšanās izdevumiem

533    Tā kā apelācijas spriedumā Tiesa atcēla sākotnējo spriedumu un atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu, Vispārējai tiesai saskaņā ar Reglamenta 219. pantu šajā spriedumā ir jālemj par visiem tiesāšanās izdevumiem, kas radušies tajā ierosinātajās tiesvedībās, proti, tiesvedībās lietās T‑286/09 un T‑286/09 RENV, kā arī par tiesāšanās izdevumiem, kas radās apelācijas tiesvedībā, proti, tiesvedībā lietā C‑413/14 P.

534    Atbilstoši Reglamenta 134. pantam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Ja spriedums ir nelabvēlīgs vairākiem lietas dalībniekiem, Vispārējā tiesa lemj par tiesāšanās izdevumu sadali. Ja lietas dalībniekiem nolēmums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tomēr Vispārējā tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.

535    Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 3. punktu Vispārējā tiesa var nolemt, ka personai, kas iestājusies lietā un kas nav šā paša panta 1. un 2. punktā minētā persona, savi tiesāšanās izdevumi ir jāsedz pašai.

536    Tā kā Komisijas prasījumi ir apmierināti daļēji, tai ir jāpiespriež pašai segt savus tiesāšanās izdevumus tiesvedībās, kas tika ierosinātas Vispārējā tiesā lietās T‑286/09 un T‑286/09 RENV un apelācijas tiesvedībā Tiesā lietā C‑413/14 P, kā arī atlīdzināt divas trešdaļas no tiesāšanās izdevumiem, kas prasītājai un ACT radušies šajās pašās tiesvedībās, savukārt pēdējās minētās vienu trešdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem sedz pašas.

537    UFC savus tiesāšanās izdevumus tiesvedībās, kas ierosinātas Vispārējā tiesā lietās T‑286/09 un T‑286/09 RENV, un apelācijas tiesvedībā Tiesā lietā C‑413/14 P sedz pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Atcelt Komisijas 2009. gada 13. maija Lēmuma C(2009) 3726, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [LESD 102.] pantu un EEZ līguma 54. pantu (Lieta COMP/C3/37.990 – Intel) 1. panta a)–e) punktu un 2. pantu.

2)      Atcelt Lēmuma C(2009) 3726, galīgā redakcija, 3. pantu tikai daļā, kas attiecas uz šī lēmuma 1. panta a)–e) punktu.

3)      Prasību pārējā daļā noraidīt.

4)      Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus tiesvedībās, kas ierosinātas Vispārējā tiesā lietās T286/09 un T286/09 RENV un apelācijas tiesvedībā Tiesā lietā C413/14 P, kā arī atlīdzina divas trešdaļas no Intel Corporation, Inc. un Association for Competitive Technology, Inc. tiesāšanās izdevumiem šajās pašās tiesvedībās, savukārt Intel Corporation un Association for Competitive Technology katra sedz vienu trešdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem.

5)      Union fédérale des consommateurs – Que choisir (UFC – Que choisir) savus tiesāšanās izdevumus tiesvedībās, kas ierosinātas Vispārējā tiesā lietās T286/09 un T286/09 RENV, un apelācijas tiesvedībā Tiesā lietā C413/14 P sedz pati.

Kanninen

Schwarcz

Iliopoulos

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 26. janvārī.

[Paraksti]


Satura rādītājs


Tiesvedības priekšvēsture

Administratīvais process

Apstrīdētais lēmums

Konkrētais tirgus

Dominējošais stāvoklis

Ļaunprātīga rīcība un naudas sods

Rezolutīvā daļa

Tiesvedība Vispārējā tiesā un Tiesā

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi pēc lietas nodošanas atpakaļ

Juridiskais pamatojums

Par lietas dalībnieku argumentiem par strīda priekšmetu pēc lietas nodošanas atpakaļ

Par Komisijas argumentiem attiecībā uz dažu prasītājas un ACT pamata apsvērumos iekļauto argumentu pieņemamību

Par lietas būtību

Par prasījumiem atcelt apstrīdēto lēmumu

I. Par metodi, kuru noteikusi Tiesa, lai izvērtētu atlaižu sistēmas spēju ierobežot konkurenci

II. Par principiem, kas izriet no apelācijas sprieduma

III. Par prasītājas un ACT izvirzīto argumentu pamatotību

A. Par argumentu, saskaņā ar kuru apstrīdētais lēmums esot balstīts uz kļūdainu juridisko vērtējumu

B. Par argumentu, saskaņā ar kuru apstrīdētais lēmums esot jāatceļ, jo tajā ietvertajā TEK analīzē esot pieļautas vairākas kļūdas

1. Par Vispārējās tiesas veiktās kontroles apjomu

2. Vispārīgi apsvērumi par TEK analīzi

3. Par pierādīšanas pienākumu un prasīto pierādījumu līmeni

4. Par tādu argumentu pamatotību, saskaņā ar kuriem apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz TEK testu esot pieļautas daudzas kļūdas

a) Vispārējie argumenti par kļūdām, kas esot pieļautas, piemērojot TEK testu attiecībā uz Dell

1) Par apstrīdamās daļas novērtējumu

i) Par argumentiem, kas attiecas uz tiesiskās drošības principu

ii) Par apstrīdamās daļas 7,1 % apmērā novērtējumu

iii) Par prasītājas apgalvojumu, kas attiecas uz attiecīgā perioda sākotnējo daļu laikposmā no 2002. gada decembra līdz 2003. gada oktobrim

2) Par alternatīvo aprēķina metodi

3) Par pastiprinošiem faktoriem

4) Secinājums par TEK testu attiecībā uz Dell piešķirtajām atlaidēm

b) Par apgalvotajām kļūdām attiecībā uz HP piemēroto TEK testu

1) Par TEK testā aplūkoto laikposmu

2) Par apgalvotajiem pastiprinošajiem faktoriem

c) Par apgalvotajām kļūdām saistībā ar NEC piemēroto TEK testu

1) Par atlaižu nosacītās daļas aprēķinu

i) Par pierādījumiem, kas ņemti vērā apstrīdētajā lēmumā

ii) Par Intel sniegtajiem pierādījumiem

2) Par 2002. gada ceturtā ceturkšņa kā atsauces izmantošanu

d) Par apgalvotajām kļūdām saistībā ar Lenovo piemēroto TEK testu

1) Vispārējs pārskats par apstrīdētā lēmuma daļu, kas attiecas uz Lenovo

2) Par atlaižu nosacīto daļu

e) Par apgalvotajām kļūdām saistībā ar MSH piemēroto TEK testu

f) Secinājumi par TEK testu

C. Par argumentu, saskaņā ar kuru apstrīdētajā lēmumā neesot pienācīgi izvērtēti un ņemti vērā apelācijas sprieduma 139. punktā minētie kritēriji

1. Par seguma likmi

2. Par atlaižu ilgumu un apmēru

3. Secinājumi par apelācijas sprieduma 139. punktā minēto kritēriju ņemšanu vērā

D. Secinājums par prasību atcelt apstrīdēto lēmumu

Par prasījumiem atcelt vai samazināt naudas sodu

Par tiesāšanās izdevumiem


*      Tiesvedības valoda – angļu.


1      Aizsegti konfidenciāli dati.