VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2015. gada 15. jūlijā (*)
Konkurence – Administratīvā procedūra – Automašīnu stiklu Eiropas tirgus – Lēmuma, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums, publicēšana – Tāda pieteikuma noraidīšana, kura mērķis ir panākt konfidencialitātes ievērošanu attiecībā uz informāciju, kura, iespējams, attiecas uz komercnoslēpumu – Pienākums norādīt pamatojumu – Konfidencialitāte – Dienesta noslēpums – Tiesiskā paļāvība
Lieta T‑462/12
Pilkington Group Ltd, St Helens (Apvienotā Karaliste), ko pārstāv J. Scott, S. Wisking, K. Fountoukakos-Kyriakakos, solicitors, un C. Puech Baron, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv M. Kellerbauer, P. Van Nuffel un G. Meessen, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību daļēji atcelt Komisijas 2012. gada 6. augusta Lēmumu C (2012) 5718, final, ar ko noraidīts Pilkington Group Ltd pieteikums par konfidencialitātes ievērošanu atbilstoši Eiropas Komisijas priekšsēdētāja 2011. gada 13. oktobra Lēmuma 2011/695/ES par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem noteiktu konkurences lietu izskatīšanā 8. pantam (Lieta COMP/39.125 – Automašīnu stikls).
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas], tiesneši N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood] (referents) un E. Bieļūns [E. Bieliūnas],
sekretārs L. Gžegorčiks [L. Grzegorczyk], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2015. gada 28. janvāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 2008. gada 12. novembrī Eiropas Kopienu Komisija pieņēma Lēmumu C(2008) 6815, final, par izmeklēšanas procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu attiecībā uz vairākiem automašīnu stiklu ražotājiem, tostarp prasītāju Pilkington Group Ltd (Lieta COMP/39.125 – Automašīnu stikls) (turpmāk tekstā – “automašīnu stiklu lēmums”).
2 Eiropas Kopienu Komisija tostarp konstatēja, ka automašīnu stiklu lēmuma adresāti ir pārkāpuši EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu, dažādos laikposmos no 1998. gada marta līdz 2003. gada martam piedaloties virknē pret konkurenci vērstu nolīgumu un saskaņotās darbībās automašīnu stiklu nozarē Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ).
3 Automašīnu stiklu lēmums ir par vienotu un turpinātu pārkāpumu, kuru veido saskaņotas darbības, sadalot līgumus par automašīnu stiklu un/vai stiklu komplektu, kurā parasti ietilpst priekšējais vējstikls, aizmugurējais logs un sānu logi, piegādi automašīnu ražotājiem EEZ. Šī saskaņošana, pēc Komisijas domām, ir notikusi, koordinējot cenu politiku un klientu apgādes stratēģijas, ar mērķi saglabāt vispārēju aizliegtās vienošanās dalībnieku stabilitāti attiecīgajā tirgū. Šo stabilitāti bija iecerēts panākt ar korekcijas mehānismiem, kurus īstenoja, ja saskaņošana nedeva gaidīto rezultātu.
4 Ar 2009. gada 25. marta vēstuli Komisijas ģenerāldirektorāts (ĢD) “Konkurence” (turpmāk tekstā – “DG COMP”) informēja prasītāju cita starpā par savu ieceri atbilstoši Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003 L 1, 1. lpp.), 30. pantam savā interneta vietnē publicēt nekonfidenciālu automašīnu stiklu lēmuma versiju lietas autentiskajās valodās, proti, angļu, franču un holandiešu. DG COMP turklāt aicināja prasītāju norādīt konfidenciālo informāciju vai informāciju, kas ir komercnoslēpums, un pamatot savu vērtējumu šai ziņā.
5 Pēc vēstuļu apmaiņas ar prasītāju DG COMP 2012. gada februārī pieņēma Komisijas interneta vietnē publicējamo nekonfidenciālo automašīnu stiklu lēmuma versiju. No minētās sarakstes izriet, ka DG COMP nav apmierinājusi prasītājas lūgumus aizklāt automašīnu stiklu lēmuma 202 apsvērumos un 53 zemsvītras piezīmēs ietverto informāciju.
6 DG COMP norāda, ka šo informāciju var iedalīt trīs kategorijās. Pirmajā ietilpst klientu nosaukumi un attiecīgo izstrādājumu apraksti, kā arī jebkāda informācija, kura varētu identificēt klientu (turpmāk tekstā – “I kategorijas informācija”). Otrajā ietilpst piegādāto detaļu daudzumi, kvotu sadale starp autoražotājiem, nolīgumi par cenām, to aprēķini un variācijas un, visbeidzot, skaitļi un procenti saistībā ar klientu sadali aizliegtās vienošanās dalībnieku starpā (turpmāk tekstā – “II kategorijas informācija”). Trešajā kategorijā ietilpst informācija saistībā ar fiziskām personām, kas ir prasītājas darbinieki (turpmāk tekstā – “III kategorijas informācija”).
7 Prasītāja 2011. gada 30. jūnijā par to vērsās pie uzklausīšanas amatpersonas atbilstoši Komisijas 2001. gada 23. maija Lēmuma 2001/462/EK, EOTK par uzklausīšanas amatpersonu darba uzdevumiem dažos tiesas procesos par konkurenci (OV L 162, 21. lpp.) 9. pantam, iebilstot pret visas apstrīdētās informācijas publicēšanu.
Apstrīdētais lēmums
8 Uzklausīšanas amatpersona savu nostāju par prasītājas lūgumu pauda ar Komisijas 2012. gada 6. augusta Lēmumu C(2012) 5718, final, ar ko noraidīts Pilkington Group [..] lūgums par konfidencialitātes ievērošanu saskaņā ar Eiropas Komisijas priekšsēdētāja 2011. gada 13. oktobra Lēmuma 2011/695/ES par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem noteiktu konkurences lietu izskatīšanā 8. pantu (Lieta COMP/39.125 – Automašīnu stikls) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
9 No apstrīdētā lēmuma 18. punkta izriet, ka tas galvenokārt ir balstīts uz divu prasītājas izvirzīto argumentu pārbaudi. Pirmais arguments, kas pārbaudīts apstrīdētā lēmuma 19.–42. apsvērumā, attiecas uz I un II kategorijas informāciju, savukārt otrais arguments, kas pārbaudīts apstrīdētā lēmuma 43.–48. apsvērumā, attiecas uz III kategorijas informāciju.
10 Attiecībā uz pirmo argumentu uzklausīšanas amatpersona norādīja, ka, pirmkārt, I un II kategorijas informācija, pēc tās rakstura un ņemot vērā automašīnu stiklu tirgus specifiku, ir zināma arī ārpus prasītājas ietvariem, otrkārt, ka tā ir vēsturiska un, treškārt, ka tā attiecas uz pašu pārkāpuma būtību un tās izpaušana tādējādi ir pārkāpuma skarto personu interesēs (apstrīdētā lēmuma 19.–32. apsvērums). Turklāt attiecībā uz prasītājas konkrētajiem argumentiem, ar kuriem tā centās panākt informācijas konfidencialitāti, neraugoties uz tās iepriekš aprakstīto vispārīgo raksturu, uzklausīšanas amatpersona atzina, ka automašīnu stiklu lēmuma 198., 208., 367., 383. un 393.–397. apsvērumu izņēmuma kārtā varētu padarīt par konfidenciāliem, ciktāl tie ietver I un II kategorijas informāciju (apstrīdētā lēmuma 32. apsvēruma pēdējais teikums līdz 42. apsvērums un 1. un 2. pants).
11 Attiecībā uz otro argumentu uzklausīšanas amatpersona balstījās uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regulas (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV L 8, 1. lpp.) 5. pantu un piešķīra konfidenciālu raksturu automašīnu stiklu lēmuma 98., 132., 160. un 163. apsvērumā un 282. un 410. zemsvītras piezīmē ietvertajai informācijai (apstrīdētā lēmuma 43.–47. apsvērums un 3. pants).
12 Pārējā daļā uzklausīšanas amatpersona prasītājas lūgumu noraidīja (apstrīdētā lēmuma 4. pants).
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
13 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 19. oktobrī, prasītāja cēla šo prasību.
14 Ar 2013. gada 11. marta rīkojumu Vispārējās tiesas priekšsēdētājs uzdeva apstrīdētā lēmuma izpildi daļēji apturēt. Ar 2013. gada 10. septembra rīkojumu lietā Komisija/Pilkington Group (C‑278/13 P(R), Krājums, EU:C:2013:558) Eiropas Savienības tiesas priekšsēdētāja vietnieks noraidīja apelācijas sūdzību, kuru Komisija bija iesniegusi par Vispārējās tiesas priekšsēdētaja rīkojumu.
15 Ar 2013. gada 27. novembra rīkojumu Vispārējās tiesas trešās palātas priekšsēdētājs noraidīja pieteikumus par iestāšanos lietā, kurus Komisijas prasījumu atbalstam bija iesnieguši četri apdrošinātāji, kuri darbojas automašīnu stiklu nozarē.
16 Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa Komisijai uzdeva vairākus jautājumus. Tā uz šiem jautājumiem atbildēja ar 2014. gada 7. oktobra un 18. decembra vēstulēm.
17 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu, īpaši tā 4. pantu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
18 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
19 Lai pamatotu savu prasību, prasītāja izvirza sešus pamatus, kas attiecīgi ir saistīti ar:
– pamatojuma trūkumu un kļūdu, kas pieļauta automašīnu stiklu lēmuma 115. apsvērumā;
– LESD 339. panta, Regulas Nr. 1/2003 28. panta un Eiropas Komisijas priekšsēdētaja 2011. gada 13. oktobra Lēmuma 2011/695/ES par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem noteiktu konkurences lietu izskatīšanā (OV L 275, 29. lpp.) 8. panta pārkāpumu;
– vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu;
– tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu;
– personu identitātes aizsardzības principu pārkāpumu;
– samērīguma principa un principu, kas reglamentē publisku piekļuvi iestāžu dokumentiem, pārkāpumu.
Par pirmo pamatu, kas saistīts ar pamatojuma trūkumu un kļūdu, kas pieļauta automašīnu stiklu lēmuma 115. apsvērumā
20 Prasītāja norāda, ka uzklausīšanas amatpersona ir noraidījusi tās lūgumu ar apkopojošu un vispārīgu pamatojumu, kas balstīts uz neatbilstošiem kritērijiem. Turklāt šajā pamatojumā nebija skaidri norādītas atbilstošās tiesību normas, nebija atbildes uz vairākiem argumentiem saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, nedz arī pamatota kāda konkrēta pretruna ar DG COMP nostāju. Prasītāja esot pamatojusi savu lūgumu attiecībā uz katru attiecīgo apsvērumu. Vispārīgs pamatojums esot nepiemērots, jo apstrīdētā informācija, pat vienā kategorijā ietilpstošā, esot ļoti dažāda rakstura, kā to apliecina fakts, ka dažiem datiem ir piešķirta konfidencialitāte, bet citiem nē. Visbeidzot, vispārīga atsauce uz pārkāpumu veidojošo faktu jēdzienu kā autonomu kritēriju un faktu, ka informācija, kas Komisijai tika sniegta iecietības programmas piemērošanas ietvaros, nebija konfidenciāla, kā arī nesaskaņotās konfidencialitātes definīcijas liecina par apstrīdētā lēmuma pamatojuma trūkumu. Šādos apstākļos Komisija esot pārkāpusi LESD 296. pantu un labas pārvaldības principu, kas nostiprināts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā.
Par iebildumu saistībā ar pamatojuma trūkumu
21 Pienākuma pamatot individuālu lēmumu mērķis – papildus tam, ka tas ļauj tiesai īstenot pārbaudi, – ir sniegt ieinteresētajai personai pietiekamas norādes, lai tā saprastu, vai lēmumā, iespējams, nav pieļauta kļūda, kas ļauj apstrīdēt tā spēkā esamību. Pamatojuma prasība ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un interesi saņemt paskaidrojumus, kas var būt akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tās tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jomu. Turklāt tiesību akta pamatojumam ir jābūt loģiskam un tajā it īpaši nedrīkst būt saturiskas pretrunas, kas liedz pareizi uztvert šī tiesību akta pamatā esošos iemeslus (spriedums, 2011. gada 29. septembris, Elf Aquitaine/Komisija, C‑521/09 P, Krājums, EU:C:2011:620, 148., 150. un 151. punkts).
22 Atbilstoši Lēmuma 2011/695 8. panta 2. punktam uzklausīšanas amatpersona var konstatēt, ka informāciju var izpaust, jo tā nav komercnoslēpums vai cita konfidenciāla informācija vai tāpēc, ka pastāv prioritāras intereses, kuru dēļ tā ir jāizpauž. Līdz ar to šo konstatējumu izklāsta argumentētā lēmumā, atsaucoties uz apsvērumiem, kas uzklausīšanas amatpersonai likuši uzskatīt, ka attiecīgā informācija nav komercnoslēpums vai citāda konfidenciāla informācija vai arī, pat ja tas tā būtu, ka tās izpaušanu pamato prioritāras intereses.
23 Šajā kontekstā apstāklis, ka viens vai vairāki motīvi konfidenciāla rakstura piešķiršanai tiek noraidīti saistībā ar virkni informācijas, kurai pēc uzklausīšanas amatpersonas domām ir kopīgas īpašības, neietekmē pamatojuma pilnīgumu, ciktāl no apstrīdētā lēmuma ir iespējams secināt uzklausīšanas amatpersonas secinājumu pamatojumu. Ja attiecīgie motīvi nav attiecināmi uz vienu vai vairākām informācijas daļām, var apšaubīt motīvu pamatotību, bet ne to pilnīgumu kā būtisku formālu prasību (šai ziņā skat. spriedumu, 2001. gada 22. marts, Francija/Komisija, C‑17/99, Krājums, EU:C:2001:178, 35. punkts).
24 Šajā lietā no apstrīdētā lēmuma 19.–32. apsvēruma izriet, ka uzklausīšanas amatpersona vispirms ir izklāstījusi dažas I un II kategorijas informācijai kopīgas īpašības, kuru dēļ, kā uzskata šī amatpersona, šo informāciju nevar klasificēt kā konfidenciālu. Runa ir, pirmkārt, par apstākli, ka šo informāciju tās rakstura dēļ zina trešās personas, otrkārt, ka tā ir vēsturiska un, treškārt, ka tā veido pārkāpjošās rīcības būtību.
25 Šai ziņā uzklausīšanas amatpersona turpinājumā pārbaudīja, vai, neraugoties uz šīm īpašībām, prasītāja ir izvirzījusi konkrētus argumentus, kas pierāda, ka attiecīgā informācija ir konfidenciāla tai ziņā, ka tā ir zināma ierobežotam skaitam personu, ka tās izpaušana varētu radīt nopietnu kaitējumu un ka ar izpaušanu aizskartās intereses ir aizsargājamas. Šai ziņā uzklausīšanas amatpersona konstatēja, ka tikai 198., 208., 367., 383. un 393.–397. automašīnu stiklu lēmuma apsvērumā bija informācija, kuru nedrīkst izpaust (apstrīdētā lēmuma 33.–42. punkts).
26 Visbeidzot, attiecībā uz III kategorijas informāciju uzklausīšanas amatpersona apstrīdētā lēmuma 46. un 47. apsvērumā konstatēja, ka vienīgi automašīnu stiklu lēmuma 98., 132., 160. un 163. apsvērumā un 282. un 410. zemsvītras piezīmē bija informācija, par kuru varētu saprātīgi uzskatīt, ka tā varētu ļaut identificēt fizisku personu. Turpretim apstrīdētā lēmuma 48. apsvērumā ir atzīts, ka pārējos automašīnu stiklu lēmuma apsvērumos, kā norādījusi prasītāja, ir III kategorijas informācija, kurā nebija elementu, par kuriem varētu saprātīgi uzskatīt, ka tie varētu ļaut identificēt fizisku personu.
27 Tā kā apstrīdētajā lēmumā ir ietverti šādi motīvi, tajā ir elementi, kas ļauj kā Vispārējai tiesai, tā arī prasītājai identificēt iemeslus, kādēļ uzklausīšanas amatpersona apstrīdēto informāciju ir atzinusi par nekonfidenciālu, ka šie iemesli attiecas uz konkrētu informāciju vai attiecas uz virknei informācijas kopīgām īpašībām. Tādēļ apstāklis, ka uzklausīšanas amatpersona nav izvērtējusi atsevišķi katru automašīnu stiklu lēmuma apsvērumu, uz kuriem attiecās prasītājas lūgums, nenozīmē, ka apstrīdētajam lēmumam trūkst pamatojuma. Tādējādi prasītājai bija iespējams reāli apstrīdēt uzklausīšanas amatpersonas veikto analīzi un Vispārējai tiesai ir sniegti elementi, lai tā par to varētu sniegt savu vērtējumu.
28 Arī iebildumi saistībā ar to, ka nebija norādītas atbilstošās tiesību normas, ka izvirzītie motīvi nebija pielāgoti visai apstrīdētajai informācijai, ka pārkāpumu veidojošo faktu jēdziens nav atbilstošs, ka II kategorijas informācija tās rakstura dēļ nav zināma ārpus prasītājas ietvariem un ka apstrīdētajā lēmumā ietvertās konfidencialitātes definīcijas nav saskanīgas, attiecas uz apstrīdētā lēmuma likumību pēc būtības un ir ietverti un tiks pārbaudīti otrajā un trešajā pamatā.
29 Iebildums, ka uzklausīšanas amatpersona nav atbildējusi uz argumentu par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, nav pamatots. Pieņemot, ka šī pārbaude ietilpst uzklausīšanas amatpersonas pienākumos, tā to ir izpildījusi apstrīdētā lēmuma 14. un 15. apsvērumā, paskaidrojot, pirmkārt, ka pieeju, ko Komisija izmantojusi iepriekšējās pārbaudēs, var mainīt, veicot jaunu, pilnīgāku pārkāpumu konstatējošā lēmuma publikāciju, un, otrkārt, ka nevar pieņemt, ka ikviens šāda lēmuma publikācijā izlaists elements ir uzskatāms par komercnoslēpumu. Jautājums, vai šie motīvi ir pareizi, ietilpst to pamatojuma pārbaudē, un tā tiks veikta trešā pamata ietvaros.
Par iebildumu saistībā ar kļūdu, kas pieļauta automašīnu stiklu lēmuma 115. apsvērumā
30 Savukārt šķiet, ka prasītāja pamatoti atsaucas uz faktu, ka uzklausīšanas amatpersona ir konkrēti noraidījusi tās lūgumu piemērot konfidencialitāti automašīnu stiklu lēmuma 115. apsvērumam, lai gan DG COMP šim lūgumam bija piekritis.
31 Lēmuma 2011/695 8. panta 2. punktā ir īpaši noteikts, ka attiecīgais uzņēmums var vērsties pie uzklausīšanas amatpersonas, ja tas “iebilst pret informācijas izpaušanu”. Par šo izpaušanu, pirms tas notiek, Komisija atbilstoši šī paša lēmuma 8. panta 1. punktam informē attiecīgo uzņēmumu. No šīm normām izriet, ka uzklausīšanas amatpersonas kompetence aprobežojas ar tai izskatīšanā nodoto lūgumu un tā nevar apšaubīt DG COMP pieņemtos lēmumus, ja tie attiecas uz lēmuma par konfidencialitātes piemērošanu pieņemšanu.
32 Šajā lietā no Komisijas 2012. gada 1. februāra vēstules 4. punkta izriet, ka DG COMP ir piekritis no automašīnu stiklu lēmuma publicējamās versijas svītrot šī lēmuma 115. apsvērumā minētos prasītājas klientu nosaukumus, lai aizsargātu noteiktu tās darbinieku identitāti. Šai ziņā ir jānoraida Komisijas apgalvojums, ka 2012. gada 1. februāra vēstulē paustā nostāja bija tikai pagaidu un neietekmē uzklausīšanas amatpersonas galīgo lēmumu. Kā norādīts iepriekš 31. punktā, uzklausīšanas amatpersona tiek iesaistīta tikai tad, ja ir paredzēta izpaušana. Savukārt, ja izpaušana nav iecerēta, uzklausīšanas amatpersona nav jāiesaista. Pretēji Komisijas paustajam, 2012. gada 1. februāra vēstule šo situāciju ilustrē tās 9. punktā, aicinot prasītāju vērsties pie uzklausīšanas amatpersonas, ja tā iebilst pret iecerētās publikācijas apmēru (“[s]hould you not agree with the scope of the disclosure as described in this letter [..]”).
33 Lai arī prasītāja automašīnu stiklu lēmuma 115. apsvērumu bija norādījusi 2011. gada 30. jūnija un 7. novembra vēstulēs uzklausīšanas amatpersonai, tas tomēr ir izskaidrojams ar apstākli, ka DG COMP attiecīgo 115. apsvēruma daļu piekrita nepublicēt tikai ar 2012. gada 1. februāra vēstuli, proti, pēc tam, kad bija notikusi vēršanās pie uzklausīšanas amatpersonas. Neraugoties uz šo situāciju, pēdējā minētā tomēr nepiešķīra konfidencialitāti automašīnu stiklu lēmuma 115. apsvērumam (apstrīdētā lēmuma 48. apsvērums), kaut arī tai bija jākonstatē, ka šo lūgumu jau ir izpildījis DG COMP un bija jāatturas paust nostāju šai ziņā.
34 Tādēļ apstrīdētais lēmums ir jāatceļ tiktāl, ciktāl ar to ir noraidīts prasītājas lūgums piemērot konfidencialitāti automašīnu stiklu lēmuma 115. apsvēruma daļai. Pārējā daļā pirmais pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu, kas saistīts ar LESD 339. panta, Regulas Nr. 1/2003 28. panta un Lēmuma 2011/695 8. panta pārkāpumu
35 Prasītāja uzskata, ka konfidenciālas informācijas jēdziens ietver komercnoslēpumu, citu informāciju, kuras izpaušana smagi ietekmētu uzņēmuma komercintereses, un, visbeidzot, personas datus. Informācijai ir konfidenciāls raksturs, ja tā ir zināma ierobežotam skaitam personu un tās izpaušana var radīt kaitējumu. Informāciju, kas atbilst šiem kumulatīvajiem nosacījumiem, var izpaust vienīgi tad, ja pastāv primāras intereses, kuru pastāvēšana ir jākonstatē, šauras interpretācijas ietvaros izsverot intereses. Tādējādi uzklausīšanas amatpersona nav konkrēti izvērtējusi, pamatojoties uz noteiktajiem kritērijiem, vai apstrīdētie elementi ir konfidenciāla rakstura, pirms tā pauž nostāju par tādu primāru interešu pastāvēšanu, kas prasa šīs informācijas izpaušanu.
36 It īpaši attiecībā uz I kategorijas informāciju automašīnu stiklu lēmuma publikācija versijā, kas izriet no apstrīdētā lēmuma, konsolidētā veidā atklātu prasītājas galvenos klientus, kā arī attiecīgo automašīnu modeļus un konkrētos laika posmos piegādātās detaļas. Šī izpaušana būtu pielīdzināma klientu saraksta publikācijai, kam pievienota informācija par attiecībām ar klientiem, proti, konfidenciāla rakstura informācija. Ja ar to vien, ka prasītājas klientu rīcībā ir informācija, būtu pietiekami, lai tai nepiemērotu nekādu konfidencialitāti, tad nekādu informāciju saistībā ar klientu attiecībām nevarētu klasificēt kā konfidenciālu, un tas būtu absurdi. Tāpat tas būtu attiecībā uz informāciju, ar kuru savā starpā ir apmainījušies aizliegtās vienošanās dalībnieki. Attiecībā uz II kategorijas informāciju prasītāja norāda, ka tā veido komercnoslēpuma pašu būtību un nav pieejama pat speciālistu lokā. Katrā ziņā uzklausīšanas amatpersona neesot pamatojusi savu vērtējumu, ka šie konfidenciālie elementi, kuri, kā to apliecina apstrīdētā lēmuma 36. apsvērums, skar arī pašreizējās komercattiecības, ir zināmi ārpus prasītājas ietvariem. Šis minētais apsvērums turklāt ietver pretrunu, jo no tā nevar secināt, kādēļ uzklausīšanas amatpersona ir nošķīrusi kā konfidenciālu aizsargājamu informāciju un informāciju, kuru var publicēt.
37 Prasītāja arī apstrīd, ka I un II kategorijas informācija ir vēsturiska. Patiesībā attiecīgie klienti vēl joprojām ir klienti attiecībā uz automašīnu stiklu lēmumā minētajiem automašīnu modeļiem. Apstrīdētā lēmuma 37. apsvērumā ietvertais vērtējums pierāda, ka I kategorijas informācijas izpaušana radīs kaitējumu. Turklāt, ņemot vērā ilgu laiku iepriekš izstrādāto un ilgu laiku pildīto piegādes līgumu īpašības, nevar pieņemt, ka II kategorijas informācija, kas ir vairāk nekā piecus gadus veca, ir vēsturiska, jo tās izpaušana var atklāt pašreizējo klientu identitāti un padarīt pārskatāmu tirgu, kam raksturīga divpusēja vienošanās. Prasītāja turklāt ir izklāstījusi konkrētus iemeslus, kas pierāda, ka šī informācija joprojām ir aktuāla un tādējādi – sensitīva. Tādējādi I un II kategorijas informācijas izpaušana sabiedrību pārāk detalizēti informētu par prasītājas pašreizējām attiecībām ar klientiem, kas apstrīdētajā lēmumā ir atzīts attiecībā uz dažiem automašīnu stiklu lēmuma apsvērumiem.
38 Prasītāja piebilst, ka apstrīdētais lēmums saduras ar Komisijas pastāvīgo praksi attiecībā uz konfidencialitātes piemērošanu līdzīgai informācijai pagātnē un apdraud normu par sabiedrības piekļuvi iestāžu dokumentiem lietderīgo iedarbību.
39 Prasītāja turklāt apstrīd, kā uzklausīšanas amatpersona šai lietā ir piemērojusi pārkāpumu veidojošo faktu jēdzienu. Prasītāja uzskata, ka šis jēdziens ietver aizliegtās vienošanās sanāksmju organizēšanu, uzņēmumu-dalībnieku nosaukumus un diskusiju veidus, konkrēti neminot klientus un katrā sanāksmē aplūkotos konkrētos izstrādājumus. Katrā ziņā, pat ja I un II kategorijas informācija ietilptu šajā jēdzienā, tā tomēr nezaudētu konfidenciālo raksturu, jo tā atbilst iepriekš 35. punktā minētajiem kritērijiem. Atšķirīgā attieksme, kas piemērota automašīnu stiklu lēmuma 207. apsvērumā, no vienas puses, un 394. apsvērumā, no otras puses, apstiprina šādas pieejas pamatotību un turklāt atklāj, ka nav iespējams novērtēt, vai šis jēdziens ir attiecināts uz visu vai tikai daļu no I un II kategorijā ietilpstošās informācijas. Tādējādi šai ziņā būtu jākonstatē pamatojuma trūkums.
40 Uzklausīšanas amatpersona turklāt esot nepareizi piemērojusi arī dienesta noslēpuma kritērijus iecietības programmas pieteikumā ietvertajai informācijai, kuras konfidenciālo raksturu neietekmē princips, ka Komisijai ir jārīkojas atklāti, nedz arī iespējami cietušo personu intereses.
41 Visbeidzot prasītāja norāda, ka konfidenciālu informāciju var izpaust tikai tad, ja bez tā nevar īstenot sabiedrības intereses vai pārkāpumā cietušo personu intereses. Katrā ziņā šai lietā apstrīdētās konfidenciālās informācijas izpaušana nav obligāti nepieciešama šādu interešu īstenošanai. Šī informācija patiesībā neattiecas uz pārkāpjošo darbību kā tādu, kā to apliecina fakts, ka uzklausīšanas amatpersona ir apmierinājusi prasītājas lūgumu uz atsevišķiem tās elementiem. Turklāt jau publicētā nekonfidenciālā versija ļauj sabiedrībai iepazīties ar Komisijas rīcības iemesliem un iespējami cietušajām personām vērsties savu tiesību aizstāvībai kompetentajās tiesās.
42 Šai ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 30. pantu Komisija cita starpā publicē lēmumus, ar ko konstatē pārkāpumus un uzliek naudas sodus un kavējuma naudas. Šīs pašas normas 2. punktā ir noteikts, ka publikācijā minami attiecīgo personu nosaukumi un lēmuma būtība, tostarp piemērotās sankcijas. Tajā jāņem vērā uzņēmumu likumīgās intereses savu profesionālo noslēpumu aizsardzībā.
43 Regulas Nr. 1/2003 28. pantā ir noteikts, ka informāciju, kas iegūta atbilstoši šīs regulas 17.–22. pantam, var izmantot tikai mērķiem, kādos tā iegūta, un ka kompetentajās iestādēs strādājošajām personām ir aizliegts izpaust ar dienesta noslēpumu aizsargāto informāciju.
44 Turklāt no Lēmuma 2011/695 8. panta 2. punkta izriet, ka uzklausīšanas amatpersona var konstatēt, ka informāciju var izpaust vai nu tādēļ, ka tā nav komercnoslēpums vai citāda konfidenciāla informācija, vai arī, ka tās izpaušana ir primārās interesēs.
45 Dienesta noslēpums papildus komercnoslēpumam ietver informāciju, kas ir zināma tikai šauram personu lokam un kuras izpaušana var radīt nopietnu kaitējumu personai, kas to sniegusi, vai trešajām personām. Visbeidzot, interesēm, kurām var kaitēt attiecīgās informācijas izpaušana, ir jābūt objektīvi aizsargājamām. Informācijas konfidenciālā rakstura novērtējums tādēļ prasa, lai tiktu līdzsvarotas leģitīmās intereses pret tās izpaušanu un vispārējās intereses, kuras prasa, lai Savienības iestāžu darbība būtu cik iespējams atbilstoša atklātības principam (šai ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 30. maijs, Bank Austria Creditanstalt/Komisija, T‑198/03, Krājums, EU:T:2006:136, 29. un 71. punkts).
46 Protams, kā noteikts iepriekš 45. punktā minētā sprieduma Bank Austria Creditanstalt/Komisija (EU:T:2006:136) 75. punktā, un 2007. gada 12. oktobra sprieduma Pergan Hilfsstoffe für industrielle Prozesse/Komisija (T‑474/04, Krājums, EU:T:2007:306) 64. punktā, ciktāl noteiktas informācijas konfidencialitāti aizsargā ar izņēmumu no tiesībām uz piekļuvi dokumentiem, kas ir noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulas (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.) 4. pantā, šāda aizsardzība ir atbilstoša, lai noteiktu, vai Komisija ir ievērojusi Regulas Nr. 1/2003 28. panta 2. punktā tai noteikto aizliegumu izpaust informāciju, kura pēc savas būtības ietilpst dienesta noslēpumā.
47 Tomēr pēc šo spriedumu pasludināšanas Tiesa ir interpretējusi Regulas Nr. 1049/2001 4. pantu tādējādi, ka iestādēm ir atļauts pamatoties uz vispārējiem pieņēmumiem, kuri ir piemērojami noteiktām dokumentu kategorijām, jo līdzīgi vispārēji apsvērumi var tikt izvirzīti pret lūgumiem izpaust informāciju par viena veida dokumentiem. Šī interpretācija ir obligāta, ja procesu reglamentējošajā regulējumā ir paredzēti vienlaikus arī strikti noteikumi par šādā procesā iegūtās vai konstatētās informācijas apstrādi (šai ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Éditions Odile Jacob, C‑404/10 P, Krājums, EU:C:2012:393, 108., 116. un 118. punkts). Tieši šāds gadījums ir Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punkts un 28. pants un Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulas (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD 101. un 102.] pantu, ko vada Komisija (OV L 123, 18. lpp.), 6., 8., 15. un 16. pants, kuros ierobežojošā veidā ir regulēta dokumentu izmantošana, kas ietverti lietas materiālos saistībā ar LESD 101. panta piemērošanas procedūru (spriedums, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, Krājums, EU:C:2014:112, 86. punkts). Šādā kontekstā, ja Regulas Nr. 1049/2001 4. pants tiktu izprasts tādējādi, ka Komisijai ir aizliegts publicēt jebkādu informāciju, jo tai atbilstoši šai pēdējai minētajai normai ir tiesības atteikt piekļuvi jebkādiem dokumentiem, kuros ir šī informācija, atsaucoties uz vispārēju pieņēmumu, Regulas Nr. 1/2003 30. pantam tiktu atņemta iedarbība. Pirmkārt, šādai interpretācijai būtu tādas sekas, ka Komisijai tiktu atņemta iespēja publicēt pat būtiskāko no tās lēmuma satura, ciktāl tam katrā ziņā jāizriet no izmeklēšanas lietas materiālu elementiem. Otrkārt, tās sekas turklāt būtu tādas, ka praksē tiktu pārnests pierādīšanas pienākums, kas konfidenciālas informācijas apstrādes jomā ir uzlikts tam, kurš lūdz veikt šādu apstrādi, jo viņam pietiktu atsaukties uz vispārējo pieņēmumu, uz kuru var atsaukties iestādes iepriekš aprakstītajos apstākļos, un faktiski likt Komisijai pierādīt, ka strīdīgā informācija var tikt iekļauta lēmuma publicētajā versijā. Līdz ar to fakts, ka, sastopoties ar pieprasījumu piekļūt veselam kopumam vispārīgi aprakstītu dokumentu, kuri ietilpst izmeklēšanas materiālos, Komisija var atsaukties uz vispārēju pieņēmumu saistībā ar kādas no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā uzskaitītajām interesēm aizsardzību (šai ziņā skat. spriedumu Komisija/EnBW, minēts iepriekš, EU:C:2014:112, 65.–69. punkts), nekādi neskar apmēru, kādā šī iestāde var veikt publikāciju Regulas Nr. 1/2003 30. panta ietvaros.
48 Šajā lietā attiecībā uz I kategorijas informāciju uzklausīšanas amatpersona atgādināja, ka tā ietver klientu nosaukumus, izstrādājumu nosaukumus un aprakstus, kā arī dažādu citādu informāciju, kas var identificēt klientu (apstrīdētā lēmuma 21. apsvērums).
49 Pirmkārt, šī informācija tās rakstura dēļ esot zināma trešajām personām. Turklāt automašīnu stiklu lēmumā neesot klientu vai izplatītāju saraksta, bet gan atsauce uz klientu nosaukumiem pārkāpuma apraksta kontekstā. Automašīnu stiklu ražotāja klienta identitāte turklāt zaudē konfidencialitāti tādēļ, ka uz iemontētā stikla ir atrodams šī ražotāja nosaukums (apstrīdētā lēmuma 22.–24. apsvērums).
50 Otrkārt, tā kā attiecīgā informācija ir par faktiem pirms 2002. gada 3. septembra, tā vairs nav kvalificējama kā konfidenciāla, ja vien netiek pierādīts, ka, neraugoties uz tās vēsturisko raksturu, tā joprojām ir prasītājas tirgus pozīcijas būtisks elements. Nedz vispārīgs automašīnu stiklu tirgus ar tā ilgtermiņa līgumiem apraksts, nedz apgalvojums, ka no vēsturiskajām cenām ir iespējams secināt datus, nevar novērst laika ritējuma sekas šajā lietā (apstrīdētā lēmuma 25.–28. apsvērums).
51 Treškārt, uzklausīšanas amatpersona ir uzsvērusi personu, kam nodarīts kaitējums, interesi aizsargāt savas tiesības pret pārkāpuma izdarītājiem un šai ziņā norādījusi, ka I kategorijas informācija ietilpst pārkāpumu veidojošo faktu kategorijā (no apstrīdētā lēmuma 29. apsvēruma pēdējā teikuma līdz 31. apsvērumam).
52 Attiecībā uz II kategorijas informāciju uzklausīšanas amatpersona ir atgādinājusi, ka tajā ietilpst piegādāto detaļu daudzumi, kvotu sadale starp autoražotājiem, nolīgumi par cenām, to aprēķini un variācijas un, visbeidzot, skaitļi un procenti saistībā ar klientu sadali aizliegtās vienošanās dalībnieku starpā (apstrīdētā lēmuma 21. apsvērums).
53 Šai ziņā saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 22.–31. apsvērumu iepriekš 49.–51. punktā aprakstītie I kategorijas informācijai raksturīgie elementi ir raksturīgi arī II kategorijas informācijai.
54 No tā saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 32. apsvērumu izriet, ka, ņemot vērā tās vispārīgās īpašības, I un II kategorijas informācija nav kvalificējama nedz kā noslēpums, nedz kā konfidenciāla. Šādos apstākļos vienīgi tad, ja ir konkrētas norādes, ka ir izpildīti iepriekš 45. punktā minētie nosacījumi, informāciju var kvalificēt kā konfidenciālu. Pārbaudījusi šādu norāžu esamību, uzklausīšanas amatpersona izdarīja iepriekš 25. un 26. punktā izklāstītos secinājumus.
55 Pretēji prasītājas apgalvotajam, šajos vērtējumos nav pieļautas kļūdas.
56 Par I kategorijas informāciju nevar pieņemt, ka prasītājas klientu identitāte ir informācija, kas pieejama šauram personu lokam. Vispirms, tā kā prasītāja pati saviem konkurentiem koluzīvo darbību ietvaros ir darījusi zināmu savu klientu sarakstu, attiecīgā publikācija tās klientiem vienkārši sniegs iespēju uzzināt pārējo prasītājas klientu identitāti. Kā norādījusi arī uzklausīšanas amatpersona, no automašīnu stiklu tirgū valdošās prakses ir iespējams secināt, ka uz automašīnā iemontētā stikla ir atrodama norāde par tā izcelsmi, un tādēļ ir iespējams saistīt konkrētu modeli ar konkrētu stikla piegādātāju. Šai ziņā arguments, ko prasītāja izvirzīja tiesas sēdē, ka attiecīgā norāde nesniedz informāciju par visiem piegādātājiem attiecībā uz vienu automašīnas modeli, nav atbilstošs. Konkrēti, informācija, pret kuras izpaušanu iebilst prasītāja, ir par to, ka tā ir piegādājusi noteiktu marku vai modeļu automašīnu stiklus. Tā nav par to, vai citi automašīnu stiklu ražotāji arī ir piegādājuši stiklus šīm pašām markām un modeļiem.
57 Turklāt ir apšaubāmi, vai saraksts, kurā iekļauti modeļi, kuru stiklus prasītāja ir piegādājusi noteiktā laikposmā, saduras ar īpašiem praktiskas dabas šķēršļiem saistībā ar satiksmē lietoto automašīnu marku un modeļu daudzveidību. Pat pieņemot, ka šādi šķēršļi pastāv, tos nevajag pārspīlēt, jo automašīnu ražotāju speciālisti ir pietiekami kompetenti, lai izdarītu konkrētus secinājumus no norādes uz iemontētā stikla. No automašīnu stiklu lēmuma 76.–86. apsvēruma un īpaši 77., 78. un 85. apsvēruma izriet, ka automašīnu stiklu tirgum ir raksturīga pārskatāmība stiklu piegādātāju līmenī un tādēļ šī informācija nav uzskatāma par konfidenciālu.
58 Turklāt pareizs ir uzklausīšanas amatpersonas konstatētais, ka attiecīgā informācija ir vēsturiska. It īpaši tādēļ, ka informācija, kas bija slepena un konfidenciāla, bet kura nu jau ir vairāk nekā piecus gadus veca, ir uzskatāma par vēsturisku un tā vairs nav nedz slepena, nedz arī konfidenciāla, ja vien ārkārtas gadījumā attiecīgā persona pierāda, ka, neraugoties uz tās vecumu, šī informācija joprojām ir būtisks viņas vai trešo personu tirgus pozīcijas elements (šai ziņā skat. rīkojumu, 2012. gada 8. maijs, Spira/Komisija, T‑108/07, EU:T:2012:226, 65. punkts un tajā minētā judikatūra). Tā kā I kategorijas informācija, skaitot no apstrīdētā lēmuma publicēšanas, ir vairāk nekā piecus gadus veca, tā patiešām ir vēsturiska, ja vien prasītāja nepierādīs, ka tā ir uzskatama par konfidenciālu viņas pašreizējās tirgus pozīcijas dēļ, ņemot vērā iepriekš 56. un 57. punktā paustos apsvērumus.
59 Visbeidzot, kā analīzē secinājusi uzklausīšanas amatpersona, Komisijai ir tiesības dienesta noslēpuma aizsardzības nolūkā ņemt vērā ar pārkāpumu skarto personu intereses, atvieglojot to darbības zaudējumu atlīdzināšanas sakarā, kas ietilpst konkurences politikā. Tā tādējādi drīkst publicēt pilnīgāku versiju, nekā prasīts Regulas Nr. 1/2003 30. pantā (šai ziņā skat. spriedumu Bank Austria Creditanstalt/Komisija, minēts iepriekš 45. punktā, EU:T:2006:136, 78. un 79. punkts).
60 Attiecībā uz II kategorijas informāciju ir jānorāda, ka ir pareizs uzklausīšanas amatpersonas vērtējums, atbilstoši kuram šī informācija tās rakstura dēļ ir zināma trešajām personām. Taisnība, ka informācija par cenām, par kurām panākta vienošanās ar katru klientu, par piegādāto detaļu daudzumiem, kā arī par tirdzniecības politikas īpatnībām, kas ietvertas pārdošanas līgumos, principā ietilpst dienesta noslēpumā. Tomēr šajā lietā prasītāja ir izvēlējusies šo informāciju paziņot tieši tām personām un uzņēmumiem, kuriem tā bija noslēpums. Tās bija personas un uzņēmumi, kuri kā prasītājas konkurenti ir ideālā situācijā, lai izmantotu šos noslēpumus ar mērķi tai radīt zaudējumus, pielietojot tos savā tirdzniecības politikā. Kā norāda Komisija, prasītāja izvēlējās atteikties no šīs informācijas slepenības, to darot tieši zināmu saviem konkurentiem apmaiņā pret prettiesisku vienošanos par to darbībām nākotnē. Šīs vienošanās mērķis ir novērst nenoteiktību, kas raksturīga konkurences vidē tieši šādas informācijas konfidencialitātes dēļ it īpaši attiecībā uz konkurentiem. Līdz ar to prasītāja nevar pamatoti uzskatīt, ka attiecīgo elementu publicēšana automašīnu stiklu lēmumā nevēlami paplašinās to personu loku, kam šī informācija ir zināma, jo tieši prasītāja pati ar šo informāciju dalījās ar saviem galvenajiem konkurentiem. Šai kontekstā risks, ka attiecīgā informācija nonāks prasītājas konkurentu rokās, nav vairs aktuāls prasītājas pašas darbību dēļ. Tā kā sabiedrība kopumā nav spējīga kaitēt prasītājas komercinteresēm, apstāklim, ka attiecīgā informācija būs pieejama publiski, nav juridiskas nozīmes.
61 Turklāt, kā apstrīdētā lēmuma 30. un 31. apsvērumā ir norādījusi uzklausīšanas amatpersona, tā kā apstrīdētā informācija ne vien ir darīta zināma konkurentiem, bet ir radusies, tiem apmainoties ar informāciju savā starpā, piemēram, par cenām vai kvotu piešķiršanu, tā veido pārkāpuma būtību. Īpaši jānorāda, ka attiecīgā informācija ir radusies situācijā, kad attiecībā pret konkurentiem nav saglabāts noslēpums, kā tas norādīts LESD 101. pantā, un tā pastāvēja tikai šī noslēpuma neesamības dēļ. Līdz ar to šīs informācijas vērtība prasītājai bija tieši tajā apstāklī, ka tā bija gūta no vienošanās, ar ko novērš nenoteiktību, kas raksturīga Līgumā paredzētajai konkurences sistēmai. Uzklausīšanas amatpersona līdz ar to nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzsverot šīs informācijas īpašību, ka tā veido pārkāpuma būtību, lai tādējādi izslēgtu, ka tā bija zināma tikai šauram personu lokam.
62 Šis dienesta noslēpuma ierobežojums ir atspoguļots arī Līguma par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām, kas ietverts 1.C pielikumā Līgumam par PTO izveidošanu, kurš 1994. gada 15. aprīlī parakstīts Marakešā un apstiprināts ar Padomes 1994. gada 22. decembra Lēmumu 94/800/EK par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. gada līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (OV L 336, 1. lpp.), 39. pantā. Saskaņā ar šo normu PTO dalībvalstīm ir pienākums atbilstoši prasībām aizsargāt “neizpaužamu informāciju” ar nosacījumu, ka šī informācija ir:
– slepena tajā nozīmē, ka tā nav (kā veselums vai precīzs tās komponentu izvietojums un salikums) vispārzināma vai pieejama gatavā veidā tādu aprindu personām, kuras parasti izmanto minēto informācijas veidu;
– ar komerciālu vērtību, tādēļ, ka tā ir slepena, un
– attiecīgos apstākļos ir bijusi pakļauta saprātīgiem slepenības uzturēšanas pasākumiem, ko veic persona, kura likumīgi kontrolē informāciju.
63 Lai arī šī norma attiecas uz intelektuālo īpašumu, tā tik un tā ilustrē ideju, ka konfidencialitāte ir jāvērtē attiecībā pret to personu loku, kuras parasti šo informāciju lieto.
64 Darot šo informāciju zināmu konkurentiem, prasītāja to ir izpaudusi tieši tām personām, kuras atbild par atbilstošās informācijas apstrādi savā uzņēmumā. Turklāt prasītāja pēc definīcijas nav nekādi papūlējusies šo informāciju glabāt noslēpumā no uzņēmumiem un personām, no kurām šī informācija būtu jo īpaši jāslēpj (skat. iepriekš 60. un 61. punktu).
65 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto analīzi, nevar pieņemt, ka attiecīgā informācija ir zināma tikai šauram personu lokam iepriekš 45. punktā minētās judikatūras izpratnē. Tādēļ ir jānoraida prasītājas argumenti, ka, pirmkārt, attiecīgā informācija ir zināma vienīgi šauram personu lokam un, otrkārt, ka uzklausīšanas personas izmantotais kritērijs, ka šī informācija veido pārkāpuma būtību, nav pareizs.
66 Jānoraida arī prasītājas arguments, ka izpaustās cenas varētu būt pamats secinājumiem par faktisko cenu līmeni. Papildus tam, ka šis – ņemot vērā šo cenu vēsturisko raksturu (skat. iepriekš 58. punktu) – maz ticamais apgalvojums nav pierādīts, ir jāatgādina, kā izklāstīts apstrīdētā lēmuma 28. apsvērumā, ka šīs cenas tika noteiktas galveno automašīnu stiklu ražotāju koluzīvas darbības rezultātā. Līdz ar to, tā kā nav īpaša paskaidrojuma, kādas intereses šāda informācija varētu pārstāvēt, cenšoties samazināt faktisko cenu līmeni, prasītājas arguments nav pieņemams.
67 Uzklausīšanas amatpersonas izmantotā pieeja attiecībā uz informāciju, kurai tā atteicās atzīt konfidenciālu raksturu, ir saderīga ar tās argumentāciju par informāciju, kuru tā atzina par aizsargājamu.
68 No apstrīdētā lēmuma 37. apsvēruma it īpaši izriet, ka attiecībā uz I kategorijas informāciju uzklausīšanas amatpersona piekrita aizklāt atsauci uz kādu automašīnu ražotāju un diviem konkrētas markas automašīnu modeļiem, lai aizsargātu informāciju, atbilstoši kurai viens no šiem modeļiem “veido [prasītajai] nerentablu tirgu”, un ka tā “labprāt vēlētos no tā atbrīvoties”. It īpaši tādēļ, ka šis vērtējums, kuru veikusi Komisija un kurš nav zināms ārpus prasītājas ietvariem, jau ir publicēts automašīnu stiklu lēmuma pagaidu versijā un ka tā aizklāšana vairs nav iespējama, uzklausīšanas amatpersona piekrita aizklāt atsauces uz minētā lēmuma 394. apsvērumā minēto ražotāju, automašīnu marku un modeļiem. Lai saglabātu šīs aizklāšanas lietderību, uzklausīšanas amatpersona piekrita arī izlaist šos pašus datus, kuri minēti automašīnu stiklu lēmuma 383., 393., 396. un 397. apsvērumā. Tādu pašu iemeslu dēļ uzklausīšanas amatpersona piekrita aizklāt automašīnu ražotāju un modeļu nosaukumus, kas ietverti automašīnu stiklu lēmuma 367. un 395. apsvērumā, kuros bija Komisijas vērtējumi attiecībā uz tehniskām grūtībām saistībā ar atsevišķiem stikliem, jo tie ražotāju vidū nebija populāri un piemērotās cenas radīja zaudējumus.
69 Turklāt attiecībā uz II kategorijas informāciju uzklausīšanas amatpersona apstrīdētā lēmuma 35. un 36. apsvērumā piekrita, ka tiek aizklātas konkrētas atlaides automašīnu stiklu lēmuma 104., 134., 198., 208., 323. un 344. apsvērumā, kā arī 294. zemsvītras piezīmē minētajām cenām, pamatojot, ka šādas pašas atlaides tiek piemērotas vēl joprojām. Šādos apstākļos uzklausīšanas amatpersonas nostāja ir saderīga ar izņēmumu, ka principā vēsturisku informāciju var uzskatīt par konfidenciālu, ja tā joprojām ir būtiska konfidencialitātes pieprasītāja vai trešo personu tirgus pozīcijai (skat. iepriekš 58. punktu).
70 Līdz ar to prasītāja no šiem vērtējumiem nevarēja secināt argumentu, ar ko varētu atspēkot uzklausīšanas personas secinājumus par I un II kategorijas informācijas konfidencialitāti.
71 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto analīzi, uzklausīšanas amatpersona saistībā ar II kategorijas informāciju ir pamatoti atsaukusies uz iespēju, ka Komisija var ņemt vērā ar pārkāpumu skarto personu intereses, tādējādi atvieglojot tām radītā kaitējuma atlīdzināšanu (skat. iepriekš 59. punktu).
72 Prasītājas argumenti, ka apstrīdētais lēmums saduras ar Komisijas pastāvīgo praksi attiecībā uz konfidencialitātes piemērošanu līdzīgai informācijai pagātnē un apdraud normu par sabiedrības piekļuvi iestāžu dokumentiem lietderīgo iedarbību, tiks izskatīti, pārbaudot trešo, ceturto un sesto pamatu (skat. turpmāk 77., 78. un 89. punktu).
73 Visbeidzot, tā kā šī lieta neattiecas uz Komisijas Paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un naudas soda samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.), nav pieņemams prasītājas arguments, ka uzklausīšanas amatpersona esot nepareizi piemērojusi profesionālā noslēpuma kritērijus iecietības programmas pieteikumā ietvertajai informācijai, kaut arī uzklausīšanas amatpersona apstrīdētā lēmuma 29. apsvērumā īsi un vispārīgi ir atsaukusies uz iecietības programmu.
74 Šādos apstākļos ir jānoraida prasītājas argumenti attiecībā uz šo informācijas veidu un tādējādi jānoraida arī otrais pamats.
Par trešo un ceturto pamatu, kas saistīti ar vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās paļāvības principu pārkāpumu
75 Prasītāja apgalvo, ka, mainot savu konfidenciālās informācijas publicēšanas politiku, salīdzinot ar pagātnē īstenoto praksi konkrētos un līdzīgos gadījumos, Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu. Turklāt nav grozīti tiesību vai normatīvi akti, kas pamatotu šādu jaunu pieeju.
76 Turklāt Komisijas pastāvīgā prakse, kas ietvēra tādas konfidenciālas informācijas, kāda ietilpst I un II kategorijā, aizsardzību, pamatā bija radījusi tiesisko paļāvību. Tādēļ prasītāja varot atsaukties uz tiesiskās paļāvības principu saistībā ar dienesta noslēpumā ietilpstošas informācijas neizpaušanu atbilstoši Regulai Nr. 1/2003.
77 Šai ziņā ir jāatzīmē, kā norādīts iepriekš 59. punktā, ka Komisija savu pilnvaru ietvaros attiecībā uz konkurences īstenošanu Savienībā, ievērojot iepriekš 42.–47. punktā atgādināto dienesta noslēpuma regulējumu, ir tiesīga publicēt pilnīgākas savu lēmumu versijas par Regulas Nr. 1/2003 30. pantā noteikto minimumu. Tādēļ, kā tas ir gadījumā par naudas sodu vispārējo līmeni (šai ziņā skat. spriedumu 1983. gada 7. jūnijs, Musique Diffusion française u.c./Komisija, no 100/80 līdz 103/80, Krājums, EU:C:1983:158, 109. punkts), Komisija savu lēmumu publicēšanas pieeju drīkst pielāgot konkurences politikas vajadzībām. Uzraudzības pienākums, kas Komisijai paredzēts LESD 101. panta 1. punktā un 102. pantā, ietver ne vien uzdevumu izmeklēt un apkarot individuālus pārkāpumus, bet arī pienākumu īstenot vispārēju politiku, lai piemērotu konkurences jomā Līgumā paredzētos principus un orientētu uzņēmumu rīcību šajā virzienā (spriedums, 2005. gada 28. jūnijs, Dansk Rørindustri u.c./Komisija, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, Krājums, EU:C:2005:408, 170. punkts). Līdz ar to, pat ja apstrīdētajā lēmumā atklājās, ka Komisija ir mainījusi pieeju attiecībā uz automašīnu stiklu lēmuma publicētās versijas detalizācijas pakāpi salīdzinājumā ar iepriekšējām lietām, ar to vien, ņemot vērā otrā pamata ietvaros veikto analīzi, nav pietiekami, lai tiktu ietekmēta apstrīdētā lēmuma likumība.
78 Turklāt, kā izriet no otrā pamata ietvaros paustajiem vērtējumiem, I un II kategorijas informācija neietilpst dienesta noslēpumā. Līdz ar to, tā kā prasītāja atsaucas uz tiesiskās paļāvības principu, kurš pamatots ar šīs informācijas konfidencialitāti, tās argumentu pamatā ir nepareizs pieņēmums. Turklāt, kaut gan prasītājas arguments ir saprotams kā atsaukšanās uz tiesiskās paļāvības principu neatkarīgi no šīs informācijas konfidencialitātes, ir jāsecina, ka, ņemot vērā Komisijas tiesības pielāgot savu pieeju konkurences politikas, kuras īstenošana Savienībā ir tās uzdevums, vajadzībām, uzņēmumi, kas iesaistīti administratīvajā procedūrā, kuras noslēgumā var tikt pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 30. pantu publicējams lēmums, nevar iegūt šādu tiesisko paļāvību par izpaužamo konfidenciālo elementu detalizācijas pakāpi (pec analoģijas skat. spriedumu Dansk Rørindustri u.c./Komisija, minēts iepriekš 77. punktā, EU:C:2005:408, 171.–173. punkts, un spriedumu, 2006. gada 18. maijs, Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, C‑397/03 P, Krājums, EU:C:2006:328, 22. punkts).
79 Tādēļ trešais un ceturtais pamats ir jānoraida.
Par piekto pamatu, kas saistīts ar indivīdu identitātes aizsardzību regulējošo principu pārkāpumu
80 Prasītāja norāda, ka, ņemot vērā uzklausīšanas amatpersonas vērtējumu par I kategorijas informāciju, apstrīdētā lēmuma mērķis ir publicēt elementus, ar kuriem var identificēt atsevišķus tās darbiniekus, jo tiek minēti to ieņemtie amati un klientu nosaukumi. Turklāt no automašīnu stiklu lēmuma publikācijas versijā, kas izriet no apstrīdētā lēmuma, varētu rasties arī dažas kļūdas identifikācijā, kas ietekmē uzticības saikni starp prasītājas darbiniekiem un tās klientiem. Komisija neesot pierādījusi, kādā veidā – gadījumā, ja tā nevarētu publicēt klientu nosaukumus, jo šī publikācija tādējādi ļautu netieši identificēt pārkāpumā iesaistītos prasītājas darbiniekus, – tiktu apdraudēta no pārkāpuma iespējami cietušo personu iespēja privātā kārtā vērst aizsardzības līdzekļus pret prasītāju.
81 Šai ziņā vispirms ir jānoraida Komisijas arguments, ka prasītājai nav tiesību izvirzīt argumentus saistībā ar darbinieku interesēm. Lēmuma Nr. 2011/695 8. pantā šāds ierobežojums attiecībā uz administratīvo procedūru nav paredzēts, un prasītājai ir tiesības apstrīdēt uzklausīšanas amatpersonas vērtējumus šai ziņā.
82 Turpinot ir jānorāda, ka tad, kad Komisija publicē lēmumu, kas adresēts uzņēmumam, kas ar saviem konkurentiem ir piedalījies koluzīvā darbībā, attiecīgā uzņēmuma klienti no tā noteikti izdara secinājumu, ka noteikti tā darbinieki piedalījušies sanāksmēs un/vai slēguši vienošanās, par ko uzņēmums tiek vainots. Turklāt neizbēgami ir, ka šie paši klienti pieņems, ka attiecīgie darbinieki ir atbildīgi par tirdzniecības attiecībām ar klientiem. Klienti izdarīs šādus secinājumus arī tad, ja Komisija publicēs ļoti apkopojošu lēmuma versiju, kurā iekļauti vienīgi adresātu nosaukumi, norādīti attiecīgie izstrādājumi un vispārīgi aprakstīts pārkāpums. Līdz ar to prasītāja nevar prasīt, lai atsauces uz tās klientiem automašīnu stiklu lēmuma publicētajā versijā tiktu aizklātas, jo minētie klienti no tā varēs secināt, kuras fiziskās personas ir piedalījušās pret konkurenci vērstajās darbībās.
83 Turklāt prasītāja kļūdās, norādot, ka, ja automašīnu stiklu lēmums tiktu publicēts versijā, kas izriet no apstrīdētā lēmuma īstenošanas, klientiem pret atsevišķiem tās darbiniekiem varētu rasties neuzticēšanās. Pirmkārt, ja šāda neuzticēšanās rastos, tā būtu prasītājas pret konkurenci vērstās rīcības sekas, kuras mērķis būtībā bija kaitēt klientu finansiālajām interesēm. Otrkārt, prasītājas klienti neizbēgami pieņems, ka par darījumiem ar viņiem atbildīgās personas ir piedalījušās koluzīvās darbībās, neatkarīgi no tā, vai Komisija publicēs attiecīgo klientu nosaukumus vai nē. Kā uzsver prasītāja pati, tā kā tās klientiem ir zināma noteikta informācija par tās iekšējo struktūru, īpaši to personu vārdi, kuri uzrauga tirdzniecības darījumus ar šiem klientiem, tiem būs aizdomas par noteiktām atbildīgajām personām neatkarīgi no apstrīdētās publikācijas apmēra. Treškārt, ciktāl prasītāja pauž bažas par kļūdaino identifikāciju, atliek norādīt, ka tās klientu nosaukumu aizklāšana nemazinās šādu kļūdu iespējamību. It īpaši atsauce uz klientu nosaukumiem konkurentu saziņas aprakstā paskaidro, vai attiecīgā saziņa ir attiekusies uz vienu vai vairākiem konkrētiem klientiem. Ja nebūtu nekādu atsauču uz konkrētiem klientu vai attiecīgā(-o) modeļa(-u) nosaukumiem, visiem prasītājas klientiem būtu aizdomas, ka attiecīgās par tiem atbildīgās personas ir piedalījušās minētajā saziņā. Šajā kontekstā klienta(-u) nosaukuma(-u) minēšana var pat kliedēt neziņu un aizdomas, kuras rastos, ja automašīnu stiklu lēmuma publicētajā versijā visi nosaukumi būtu aizklāti.
84 Šajā ziņā uzklausīšanas amatpersona apstrīdētā lēmuma 46. apsvērumā ir pareizi norādījusi, ka aizklājama ir vienīgi tā informācija, ar kuru pietiekami precīzi var identificēt personas. Turklāt no apstrīdētā lēmuma 47. apsvēruma izriet, ka uzklausīšanas amatpersona uzskata, ka tas ir attiecināms uz tiešām atsaucēm uz personas vārdu, amatu un, attiecīgā gadījumā, telefona numuru, kurām pievienoti to klientu nosaukumi, par kuriem šī persona bija atbildīga. Šādā gadījumā uzklausīšanas amatpersona piekrita, ka vārds un ieņemamais amats tiek aizklāti un ka, ja amats jau ticis publicēts automašīnu stiklu lēmuma nekonfidenciālajā versijā, ir jāaizklāj attiecīgā klienta nosaukums.
85 Turpretim, kā uzskatījusi arī uzklausīšanas amatpersona, apstrīdētā lēmuma 48. apsvērumā minēto automašīnu stiklu lēmuma zemsvītras piezīmēs ietverto informāciju indivīdu identitātes aizsardzības nolūkā nevar aizklāt. Šajā informācijā ir atsauces uz diskusijām konkurentu starpā par noteiktiem klientiem un modeļiem, neminot iesaistīto personu vārdus vai amatus. Šai ziņā, aizklājot attiecīgo klientu nosaukumus, netiktu mazinātas aizdomas, kuras prasītājas klientiem varētu rasties par iesaistīto personu identitāti.
86 Līdz ar to piektais pamats ir jānoraida.
Par sesto pamatu, kas saistīts ar samērīguma principa un sabiedrības piekļuves iestāžu dokumentiem principa pārkāpumu
87 Prasītāja norāda, ka apstrīdētā lēmuma sekas pārsniedz to, kas būtu nepieciešams to personu interešu aizsardzībai, kuras vēlas aizsargāt savas tiesības valstu tiesās. Tā kā apstrīdētās informācijas izpaušana var radīt ievērojamu kaitējumu prasītājas komerciālajām interesēm un noteiktu fizisku personu interesēm, tā ir pretrunā normām, kas reglamentē publisku piekļuvi izmeklēšanas materiāliem. Turklāt atbilstošā vieta jautājumu par apstrīdētās informācijas izpaušanu izskatīšanai būtu valstu tiesas.
88 Šai ziņā ir jāatgādina, ka otrā pamata ietvaros izklāstīto iemeslu dēļ apstrīdētā informācija neietilpst dienesta noslēpumā. Līdz ar to Komisija šo informāciju var iekļaut sava lēmuma publicējamā versijā, pat ja nav pierādīts, ka šāda iekļaušana ir obligāti nepieciešama, lai personas, kurām ar pārkāpumu nodarīts kaitējums, varētu savas intereses aizstāvēt tiesā. Līdz ar to Komisija to var iekļaut sava lēmuma publiskajā versijā un šī iespēja nav atkarīga no nepieciešamības šo informāciju tur iekļaut, lai varētu tikt uzsāktas tiesvedības, un tas arī neietekmē šo tiesību īstenošanu. Turklāt nevar arī argumentēti apstrīdēt, ka attiecīgās informācijas publicēšanas rezultātā tiek panākta labāka to personu tiesību aizsardzība tiesās, kuru interesēm ir kaitējušas automašīnu stiklu lēmuma adresātu darbības. Šī lēmuma publicēšana ietilpst Komisijas kompetencē saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 30. pantu, un to nekādā veidā neietekmē fakts, ka piekļuvi apstrīdētajai informācijai var pielāgot tiesvedībās valstu tiesās.
89 Visbeidzot attiecībā uz argumentu saistībā ar publiskas piekļuves izmeklēšanas materiāliem regulējumu atliek norādīt, ka šis regulējums attiecas uz dokumentiem, kuri ietilpst izmeklēšanas lietas materiālos. Tādēļ iepriekš 47. punktā izklāstīto iemeslu dēļ tas nav piemērojams, kad tiek publicēts lēmums, kuru Komisija pieņēmusi šīs izmeklēšanas noslēgumā. Līdz ar to šis arguments un arī sestais pamats ir jānoraida.
90 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, apstrīdētais lēmums ir daļēji jāatceļ, ciktāl tas attiecas uz prasītājas prasījumu saistībā ar automašīnu stiklu lēmuma 115. apsvērumu (skat. iepriekš 30.–34. punktu), un prasība pārējā daļā ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
91 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
92 Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tad tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
nospriež:
1) Komisijas 2012. gada 6. augusta Lēmumu C(2012) 5718, final, ar ko noraidīts Pilkington Group Ltd pieteikums par konfidencialitātes ievērošanu atbilstoši Eiropas Komisijas priekšsēdētāja 2011. gada 13. oktobra Lēmuma 2011/695/ES par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem noteiktu konkurences lietu izskatīšanā 8. pantam (Lieta COMP/39.125 – Automašīnu stikls), atcelt tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Pilkington Group prasījumu saistībā ar 115. apsvērumu 2008. gada 12. novembra Lēmumā C(2008) 6815, final, par izmeklēšanas procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu;
2) pārējā daļā prasību noraidīt;
3) Pilkington Group atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Papasavvas | Forwood | Bieliūnas |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 15. jūlijā.
[Paraksti]